Kampējs

Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu

L. Lapsa, K. Jančevska

"Domāju, ka politika paliek un ar katru brīdi paliks tīrāka. Pamazām veidojas profesionāli politiķi, kuriem tauta uzstādīs ļoti augstus kritērijus.

Tie būs saimnieciski, morāli un visādā citādā ziņā nevainojamas reputācijas cilvēki, un viņu darbs būs tikai politika."

Andris Šķēle (1995. gads)

"Es teiktu, ka nevis nauda, vara un slava pārbauda mani, bet es pārbaudu naudu, varu un slavu."

Andris Šķēle (1996. gads)

"Tikai laiks un darbi ir cilvēka mērs."

Andris Šķēle (1997. gads, Andra Jakubāna un Ērika Hānberga Neērtais Andris Šķēle)

"Es viņu salīdzinātu ar sniega mašīnu ziemā, kas visu grābj uz sevi.

Tāpēc jau viņš var teikt: es mīlu šo valsti. Bet mīl viņš to sniega mašīnas manierē."

Edvīns Inkēns (2002. gads, Astras Milles Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I)

"Man ir atmiņā viens viņa teiciens –– man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām, un visu samaksājam viņiem."

Kāds uzņēmējs "ar pieredzi" (2007. gads)

Ievads

Reiz dzīvoja apaļvaidzis skolnieks, kuru vecāki kārtīgi lika pie grāmatām, toties skolas gados deva rubli dienā, un viņš pat ierīkoja sev izdevumu burtnīcu, kurā rūpīgi iegrāmatoja visus izdevumus — vienpadsmit kapeikas par limonādi, septiņas kapeikas par smalkmaizīti. Krāja, ja bija vajadzība — spēlēja uz naudu.

Nebija nekāds zubrītājs, bet gudrs, gaišs puika — tagad pats saka, ka esot bijis nerātns. Pavisam mazs būdams, gāja badīties ar aunu — bet auns viņam parasti pārlēca pāri. Mājās pārmaiņus pa nedēļai ar brāli saimniekoja pa virtuvi, pat bikses bija iemācījies uzšūt. Pirmo un pēdējo reizi uzsmēķēja ceturtajā klasē — starp citu, uz soliņa Rīgas zoodārzā. Bija kārtīgi nokristīts katoļu baznīcā. Savu vectēvu "apgaismoja", cik kaitīgs ir alkohols.

Astotajā klasē viņš rakstīja sacerējumu par to, ka lielas laimes patiesībā nemaz nav, — tā veidojas no daudzām mazām laimītēm. Desmitajā klasē pēkšņi uz mācībām ieradās ar sirmu šķipsnu matos — un neviens nesaprata, kas gan noticis. Pats viņš to laikam nevienam nestāstīja — un nestāsta joprojām. ļaujot nedraugiem runāt — "tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri".

Bet vienalga viņš bija gaišais, gudrais, feinais puika — ātri apprecējās, pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju ar "sarkano" diplomu, sāka strādāt, vienā mazā istabiņā audzināja divas meitas un audzēja puķes — kā jau visi saimnieciski un apķērīgi latvieši padomju gados. Sapņoja, ka uzbūvēs meitām "tēva māju" — paša vecāki mātes dzimtas mājas Balvu pusē bija pārdevuši jau ļoti, ļoti sen. Ap 1990. gadu vieglā formā "saslima" ar alus bundžu krāšanu.

Neviens — izņemot varbūt vienīgi vistuvākos radus, kazi, arī draugus, kuru gan viņam faktiski nav, — nespēj pateikt, kurā brīdī notika lūzums un vai šāds lūzums vispār bija. Vai bija viens brīdis, kad gaišais puika sāka tiekties nevis vienkārši pēc turīguma, bet pēc aizvien lielākas, lielākas, lielākas naudas un varas, — vai arī tas tā vienkārši pakāpeniski attīstījās?

Vēl deviņdesmito gadu sākumā viņš apmierinājās ar mazumiņu — bez kādiem kompleksiem izrakstīja sev dažu desmitu latu pabalstus "veselības uzlabošanai" un sarūpēja tiem laikiem gandrīz astronomiskas vērtības, bet vispār jau nožēlojamus importa podus.

Un vispār jau virs tāda podu līmeņa un mēroga nepacēlās. Kā atstāsta tālaika kolēģi, braukāja ar "pirmo" žigulīti, bet pēc kļūšanas par lauksaimniecības ministra vietnieku "paaugās" — oooooooooo! — līdz jaunajam moskvičam. Sākumā staigāja pa savu ministrijas kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt. Un nebaidījās to atzīt citiem.

Toties jau dažus gadus vēlāk viņš vispārēji tika atzīts par izcilu, vienreizēju, nebijušu spēju shēmotāju — par spīti tam, ka, šķiet, nemaz nevajag lupu vai mikroskopu, lai faktiski visā, ko viņš kopš deviņdesmito gadu sākuma darījis, saskatītu milzumdaudz āža kāju, kas nekādi nav noslēpjamas un lien ārā pa visām malām. Pēdējā laikā — jo īpaši.

"Bet kā viņš vienmēr pamanās iekulties kaut kādos šitādos...?" mēs pajautājām vienam no mūsu galvenā varoņa kādreizējiem līdzgaitniekiem. Atbilde nebija glaimojoša: "Man ir tas jāatzīst... kopš tās viņa aiziešanas no politikas tur kaut kas tiešām ir mainījies. Es no sirds domāju! Varbūt, ka es kaut ko nezinu, es varu kaut ko nezināt, bet nu... cik es zinu visu to sākuma periodu... kad tur, ka būtu kārtots kaut kāds lielais bizness?

Tas, kas te tagad notiek, tas ir kaut kāds pilnīgs vāks. Un kas tas ir? Tāda visprastākā alkatība, tāda līšana katrā iespējamā vietā, katrai pudelei par korķi, tur kaut kāda mēģināšana kaut ko nolobēt, nu tāds prastums! Nenormālākais! Kāpēc tas viņam vajadzīgs, es nesaprotu, es nesaprotu... es nesaprotu... es nesaprotu. Es, goda vārds, es atzīšos — es nesaprotu. Un nekā tāda nebija, kamēr viņš bija premjers, kamēr viņš bija priekšsēdētājs, nebija nekā tāda!

Tagad! Nu vāks! Nu vāks! Nu vāks! Vāks! Tāds šleserisms. Viņš grib paņemt visādas komisijas, visādi projekti, pat ne tādi, ka savi! To vēl saprastu! Nu, es tur kaut ko daru, palīdziet, džeki, tur kaut kādu birokrātiju, nu taču palīdzētu, nebūtu jau nekādu problēmu. Nē — visur, visur, visur! Es nesaprotu..."

Jebkurā gadījumā jautājums paliek — kā tas tā sanāca, ka viens strādīgs, kārtīgs, visu paziņu cienīts, feins puisis kļuva par cilvēku, kurš, kā var šķist, vienkārši nespēj nemelot? Par kuru aizvadīto gadu gaitā radies noturīgs priekšstats — viņš taču nevienu pašu lietu nespēj izdarīt īsti atklāti un godīgi?...

"Man ir atmiņā viens viņa teiciens — man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām un visu samaksājam viņiem," teic kāds viņa, kā izskatās, tiešām pamatīgi "uzmests" izbijis biznesa partneris.

"Ziniet, ir tāda naudas slimība. Viņš toreiz vēlējās pārdot savu žiguli un taujāja kādam kolēģim, kā to izdarīt. Pēc tam man kolēģis teica, ka viņš ir slims, viņam, līdzko parādās runa par naudu, acis paliek kā zvēram, sarkanas, viņš ir slims. Es tagad viņu neesmu saticis, bet šī slimība mēdz progresēt..." bilst kāds, iespējams, vēl pamatīgāk, kaut ne tik tieši "uzmests" mūsu varoņa ekskolēģis.

Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Vai Andris Šķēle tiešām visu savu mūžu vienkārši berzis vērdiņu un neapzināti — bet varbūt pat apzināti? — vergojis tam gluži kā pirtnieks Ansis no labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas?

Tieši tāds ir viens no izplatītākajiem mītiem par šo neapšaubāmi neordināro cilvēku: Andris Šķēle, lūk, jau ministrijas posteņos ņēma kukuļus pa labi un kreisi, tad speciāli savām savtīgajām vajadzībām sacerēja pārtikas uzņēmumu privatizācijas likumus, visu sazaga, sapri(h)vatizēja, izmantoja varas resursu, lai piezagtos vēl vairāk, bet pēc tam dzīvoja... nu, teiksim, laimīgi. Kad naudas un varas aptrūkās, ķērās pie jaunām shēmām...

Tiesa, ir vēl otrs, faktiski tikpat izplatīts mīts: Andris Šķēle bija īsts godavīrs ("Andris nekad nav ņēmis kukuļus un neņems, nezaga un nezags. Viņam nevajag slavu, naudu arī ne, tās viņam pietiek!" presē savulaik izsaucās viņa domubiedrs Andris Ruselis), līdz noteiktam brīdim — vienkāršs kārtīgs darbarūķis un ģimenes gādnieks. Tad viņš stāvēja un krita par valsts interesēm, pēc tam pierādīja sevi kā izcilu tautsaimnieku — praktiķi, tad atkal stāvēja un krita, līdz beidzot vienkārši un cilvēciski nogura no briesmīgās slodzes, cilvēku nepateicības un nesapratnes.

Ak, viņš šo to nopri(h)vatizēja? Turklāt ne visai godīgi? Bet — nebūtu paņēmis šis, būtu paņēmis kāds cits; šis vismaz neļāva visu izvazāt, šis vismaz saglabāja ražošanu. Arī to daudzina šā mīta aizstāvji. Līdz pat deviņdesmito gadu beigām viņiem bija vēl viena iemīļota tēze — šis vismaz visu neizpārdeva. Taču tad līdz ar Ave Lat grupas uzņēmumu izpārdošanu pa labi, pa kreisi šie apgalvojumi kaut kā pieklusa un izgaisa...

Tātad — cilvēks, kurš ir izdarījis fantastiski daudz. Laikam taču uzbūvējis un pēc tam faktiskā vairāksolīšanā izpārdevis Latvijā lielāko pārtikas uzņēmumu grupu. Trīsreiz bijis valdības vadītājs, kura pūliņi lielā mērā bija tie, kas 1995.—1996. gadā spēja izcelt valsti no bedres, kur to bija iegāzusi Māra Gaiļa mazākumvaldības nespēja. Daudziem var šķist, ka arī viedokli mainījis un Latvijas iedzīvotājiem vienkārši melojis, iespējams, pat vairāk nekā cilvēks hūtē. Un panācis, ka viņam tas ilgus gadus tiek piedots un aizmirsts.

Kurš no šiem mītiem un viedokļiem ir ticamāks, patiesībai atbilstīgāks? Precīzāk — kurš ir mīts, bet kurā rodama vismaz daļa patiesības? Tas bija viens no pamatjautājumiem, kad sākās darbs pie šīs grāmatas. Darba gaitā jautājumu kļuva tikai vairāk un vairāk — bet ne cilvēku, kuri būtu gatavi uz tiem atbildēt.

Tik daudz cilvēku, kuri vienkārši atsakās runāt. Tik daudz cilvēku, kuri sacer vissmieklīgākos argumentus, lai tikai izvairītos no šīs tēmas. Tik daudz vēl tagad augstos valsts amatos esošu personu, kuru acīs, pieminot Andra Šķēles vārdu, pazib neslēpts izbīlis. Tik daudz oficiālu un elektroniskā pasta vēstuļu, kurās visdažādākajās formās lasāma viena un tā pati atbilde: nu, liecieties taču, lūdzu, mierā, par šo tēmu mēs runāt negribam, nerunājam un nerunāsim, — vai tiešām to tik grūti saprast? Un vēl tik daudz gan oficiāli iznīcinātu, gan "pilnīgi nejauši" pazudušu dokumentu — gan ministrijās, gan Privatizācijas aģentūrā, gan arhīvos.

Tikmēr, pamazām virzoties uz priekšu, šķirstot tūkstošus tomēr nepazudušu privatizācijas lietu lappušu, tiekoties ar desmitiem cilvēku, kuri tomēr uzdrīkstējās runāt un atcerēties laikus, ko daudzi vēlētos uzskatīt par sen pagājušiem, jautājumu skaits auga augumā.

Interesanti — kas ir tas kārdinājums, tā kaisle, kas liek cilvēkam nospļauties par pilnīgi visu, melot bez kauna un goda, mainīt viedokli, tikko ienāk prātā? Nauda? Vara, ko dod nauda? Vai vienkārši nepārvarama vēlēšanās pakampt kaut ko vēl, vēl, vēl?

Jā, un kā tas viss vispār izdevās? Kādam jābūt cilvēkam, lai spētu pakampt visu to, kas uz īsāku vai ilgāku laiku tieši vai netieši pabijis Andra Šķēles rokās? Vai tiešām to varēja izdarīt viens vienīgs cilvēks, tikai paša spēkiem?

Un kādai bija jābūt sistēmai, kurā to visu ir iespējams pakampt? Par sviestmaizi pievākt to, par ko valsts būtu varējusi dabūt krietni vairāk tai — un tās trūcīgākajiem iedzīvotājiem — tik vajadzīgo līdzekļu? Kas valstī radīja apstākļus, kad nopietni auditori varēja bez jebkādām problēmām dot pirmsprivatizācijas novērtējumu Jaņa Rozentāla gleznai — 200 latu?

Jautājumu vidū ir jau pavisam neatbildami — interesanti, cik daudz nabadzīgu cilvēku ir pirms laika aizgājuši viņsaulē tāpēc, ka Andris Šķēle un viņam līdzīgie savāca to, kas "slikti stāvēja", bet valstij vienlaikus nebija naudas cilvēka kaut cik cienīgām pensijām un zālēm? Naudas, kuras varēja būt vairāk — ja privatizācija nebūtu notikusi tā, kā tā notika...

Viņa pirmā sieva gan visos laikos ir pastāvējusi uz to, ka "tikai no skata Andris ir tāds atturīgs, kaut patiesībā ļoti līdzjūtīgs cilvēks, ārkārtīgi pārdzīvo citu bēdas un nelaimes un cenšas palīdzēt visiem, kā vien mācēdams". Un kur nu vēl paša Andra Šķēles sirdi plosošā uzruna Saeimas deputātiem, 1995. gada 21. decembrī no Saeimas tribīnes paziņojot:

"Situācija valstī ir smaga. Mēs ielās redzam ubagojošus bērnus. Mēs redzam vecus cilvēkus, kas dzīvo pusbadā, jo tie nespēj zaudēt savu pašcieņu, ejot lūgties vai palikt parādā par dzīvokli. Mēs redzam slimus cilvēkus, kas nespēj nopirkt ārstu izrakstītās zāles. Mēs zinām ģimenes, kas nespēj savus bērnus sūtīt skolās. Mēs redzam cilvēkus, kas pārtiek no atkritumu konteineros atrastā. Mēs zinām ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir sievas vai meitu prostitūcija. Daudzi no trūkumā nonākušajiem cilvēkiem visu mūžu ir smagi un godīgi strādājuši. Viņu izmisums nav ietērpjams vārdos. Uzņemties atbildību par šo situāciju un tās tālāko attīstību ir milzīgs izaicinājums katra politiķa profesionalitātei, goda un atbildības jūtām."

Jā, tiešām dīvaini — runāja un nesarka.

Ak, jā, un vēl jau viens jautājums. Ja uz daudziem iepriekšējiem atbildes šajā grāmatā būs sniegtas, tad atbilde uz šo pēdējo neviltoti interesētu arī grāmatas autorus. Un proti — interesanti, vai mēs vēl joprojām dzīvojam tādā pašā valstī, kāda aprakstīta šajā grāmatā? Vai arī kaut kas tomēr ir mainījies?

I   Piedauzīgie podi un izdevīgās puķes

Pie ieslīpi vertikālas slīdlentas stāv divi strādnieki. Viņi pa vienam vien uz tās novieto dokumentus. Dokumentus, kuriem kāds parakstījis nāves spriedumu — iznīcināmi. Nonākušas slīdlentas smailē, papīra lapas iekļūst smalcinātājā, kas tās gluži kā gaļas mašīna samaļ smalkos gabaliņos. Izmalušies cauri ar asiem zobiem apjoztiem veltņiem, iznīcināmie dokumenti vai, precīzāk, to druskas nonāk uz pakojamās lentas. Tur sašķēpelēto papīru sapako ķīpās, kuras tālāk ceļos uz Līgatnes papīrfabriku, lai tur izbijušie dokumenti sāktu otro dzīvi.

Uzņēmumā ReissWolf, kas pusotru gadu Latvijā uz franšīzes līguma pamata piedāvā dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus, gan neuzskata, ka pie viņiem varētu nonākt dokumenti, kuriem ir atzīme "konfidenciāli" vai kuri varētu būt kādam atmaskojoši. Tomēr kompānijai, kura dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus piedāvā visā Eiropā, ir ļoti smalkas un precīzas drošības prasības, lai iznīcināšanai nosūtīto dokumentu saturs "neatdzīvotos".

Pirmkārt, iznīcināšanai paredzētos dokumentus ievieto skārda konteineros, kuri ir aizslēgti ar atslēgu. Viena atslēga glabājas pie attiecīgās iestādes vai uzņēmuma par drošību atbildīgā darbinieka, bet otra — pie ReissWolf darbinieka. Kad konteiners ir pilns ar iznīcināmiem dokumentiem, to neatvērtu, taisnā ceļā bez pieturām, aizved no biroja uz iznīcināšanas vietu, kas iekārtota apsargājamā teritorijā, turklāt vienmēr tiek slēgta, arī tad, kad iekšā ir darbinieki. Darbinieku atlasē tiek izmantoti starptautiski apstiprināti noteikumi — iepriekš tiesātus vai kā citādi neuzticamus cilvēkus darbā šeit nepieņem. Ikvienam, kurš ienāk dokumentu iznīcināšanas telpā, jāparakstās par informācijas neizpaušanu un jāapliecina, ka viņš apzinās, kādas sekas var būt, ja šis nosacījums netiks izpildīts.

Kā skaidro kompānijas direktors Artis Piņķis, dokumentu kvantitāte ir liela un darba apjoms pietiekams, tā ka darbiniekiem pat vienkārši nebūtu laika pārcilāt un pārlasīt, kas tajos rakstīts. Turklāt uzņēmuma prestižs ir pirmajā vietā: ja kaut reizi kāds dokuments no iznīcināšanas punkta nonāktu ne tur, kur tam vajadzēja nonākt, kompānija, ļoti iespējams, beigtu pastāvēt, turklāt tās īpašnieki, visticamāk, tiktu saukti pie atbildības no franšīzes devēja puses. Tādēļ šādi riskēt neesot vērts.

"Es nedomāju, ka pie mums nonāk kaut kādi konfidenciāli dokumenti. Tie dokumenti, kurus svešas acis nedrīkst skatīt, visticamāk, tiek iznīcināti birojā novietotajos dokumentu smalcinātājos," spriež Artis Piņķis. Viņš gan zina teikt, ka dokumentu smalcinātājos iznīcināto papīru tekstus varot ar elektroniku atjaunot, tādēļ šī tehnoloģija nemaz neesot tik droša, toties smagajos un jaudīgajos papīru smalcināšanas šredderos "sagrauztos" papīrus gan nekādi skanneri vai citāda mūsdienu aparatūra atjaunot nespējot. Vienlaikus dzirnavās nonākušo dokumentu druskas tiek pamatīgi samaisītas, tādēļ atrast vienas lapas visas sastāvdaļas esot faktiski neiespējami.

Pirms Latvijā parādījās profesionālie dokumentu iznīcināšanas pakalpojuma piedāvātāji, dokumenti uz "mūža mājām" tika sūtīti uz Latvijas Finieri un Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcu, kur pārvērtās pelnos šo fabriku jaudīgajās krāsnīs. "Šī metode ir videi nedraudzīga un arī neefektīva. Cik man zināms, neviena no šīm rūpnīcām nebija sajūsmā par papīru dedzināšanu, jo biroja papīrs ļoti slikti deg, turklāt rada lielus dūmus un piesārņo atmosfēru," skaidro Artis Piņķis. ReissWolf Latvijā strādājot apmēram pusotru gadu, un viņu konkurenti darbību sākuši apmēram tajā pašā laikā.

Tā arī nekļūst pilnīgi un simtprocentīgi skaidrs, kur tieši savu "nāves stundiņu" sagaidījusi kaudzīte papīru, kas vistiešākajā veidā saistīta ar mūsu grāmatas galveno varoni, un kādā veidā tie iznīcināti — vēl "vecmodīgajā" krāsnī vai jau modernajā šķēpelētājā. Drīzāk jau — krāsnī. Taču par datumu gan mēs varam nešaubīties — un laikam arī nekļūdīsimies, uzskatot, ka 2006. gada 11. janvāris Andra Šķēles dzīvē bija ja ne svētku, tad vismaz zināma atvieglojuma diena. Kaut tikpat iespējams, ka viņš to pat nenojauta, pārliecināts, ka "lietas" ir pilnībā sakārtotas jau sen iepriekš. Un laikam jau viņam bija taisnība, bet — par visu pēc kārtas.

Tieši šajā datumā, šķiet, galīgi un neatgriezeniski beidzās pirms gandrīz astoņiem gadiem sākušies notikumi, kuri reāli varēja kļūt par Latvijas visu laiku skaļāko korupcijas lietu, daudzus gadus pirms Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja radīšanas reālajā dzīvē pamatojot kā reiz mūsu galvenā varoņa — paradoksāli, vai ne? — tālajā 1997. gada 17. jūnijā teiktos vārdus: "Ja gribi būt politiķis, esi nevainojams pat sīkumos. Jo kā gan citādi sabiedrība var būt droša pat lielās lietās? Ja tu esi nonācis politikā, esi gatavs atbildēt kā godavīrs. Nebrēc kā aizkauts, nesaki, ka citi vainīgi, īpaši, ja esi pārkāpis likumu."

Kas tad tāds īpašs šajā dienā notika? Lūk, sausa izziņa, ko parakstījusi Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta (saīsināti — ADD) Lietvedības nodaļas galvenā arhīviste un šīs pašas Lietvedības nodaļas arhīva pārzine: "2006. gada 11. janvārī tika iznīcinātas 28.10.2005. g. aktā par dokumentu atlasi iznīcināšanai (akceptēts 22.12.2005. g. Latvijas Valsts arhīvā) minētās 371 trīs simti septiņdesmit viena lieta, tās sadedzinot AS Latvijas Finieris Rīgā, Guberņciema ielā 7, piedaloties LR Prokuratūras ADD Lietvedības nodaļas galvenajai arhīvistei R. Bogdanovai un arhīva pārzinei D. Gavarei."

Vai šī iznīcināšana būtu kas īpašs un neparasts? Latvijas Valsts arhīva direktores Dainas Kļaviņas 2006. gada 27. decembrī parakstīts oficiāls dokuments liek domāt, ka ne: "Atbildot uz Jūsu 15.12.2006. pieprasījumu, paskaidrojam, ka Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija 22.12.2005. (protokols Nr. 47) akceptēja LR Ģenerālprokuratūras 28.10.2005. apstiprināto aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai. Aktā p.8 ir iekļautas 1998. gada 32 lietas ar "Atteikuma materiāliem, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu", kuram glabāšanas termiņš saskaņā ar LR Ģenerālprokuratūras lietu nomenklatūru ir 5 gadi. Par dokumentu fizisko iznīcināšanu pēc akta akceptēšanas atbild LR Ģenerālprokuratūra."

Tātad Valsts arhīva vadība no vienas puses norāda, ka uz visiem laikiem izgaisušie dokumenti iznīcināti stingri atbilstīgi visiem normatīvajiem aktiem, bet no otras puses piebilst, ka vispār jau par visu atbildīgs ir nevis arhīvs, bet gan Ģenerālprokuratūra un tās "lietu nomenklatūra". Turklāt arī prokuratūrai ar argumentiem viss kārtībā — tās Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks 2006. gada 31. oktobrī rakstiski paskaidro gandrīz to pašu, tikai nedaudz citos vārdos:

"2005. gada 28. oktobrī ģenerālprokurors [Jānis Maizītis] apstiprinājis aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai, kuru 2005. gada 22. decembrī apstiprinājusi Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija. Saskaņā ar minēto aktu iznīcināšanai atlasīti 32 Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas 1998. gada materiāli, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98. 2006. gada 11. janvārī iznīcināšanai atlasītie materiāli, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98, iznīcināti."

Virsprokurors vēl piebilst, ka galu galā iznīcinātie dokumenti jau tā neskarti glabājušies krietni ilgāk, nekā vajadzētu — triju gadu vietā vairāk nekā septiņus. Kāpēc tādas rūpes? Jau atkal ar birokrātiskajiem argumentiem viss kārtībā: "Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" 2.3.3.2.1. punktu lietu glabāšanas termiņu skaita no tā gada 1. janvāra, kas seko pēc attiecīgā lietvedības gada, un juridiskai personai ir tiesības tās iznīcināt pēc lietā noteiktā glabāšanas termiņa notecēšanas.

Ievērojot, ka Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīva telpu aprīkojums un uzglabājamo dokumentu vienību skaits sākotnēji ļāva tajā uzglabāt arī īslaicīgi glabājamās lietas pēc to glabāšanas termiņa notecējuma, netika izmantotas tiesības dokumentu iznīcināšanai. Pēc arhīvā glabāšanā nodoto pastāvīgi glabājamo un ilgtermiņa glabājamo lietu skaita palielināšanās īslaicīgi glabājamās lietas, kurām glabāšanas termiņš bija iztecējis, tika atlasītas un nodotas iznīcināšanai, lai tādējādi nodrošinātu pastāvīgi un ilgtermiņa glabājamo lietu uzglabāšanu."

Bet par ko, jūs jautāsiet, vispār tādi uztraukumi? Kāpēc gan prokuratūrai vajadzētu gadiem ilgi glabāt dažādu makulatūru — pārbaudes lietu materiālus, iesniegumus un citus papīrus? Tāpēc, ka runa ir nevis par šādiem tādiem papīriem, bet gan par visiem dokumentiem pārbaudes lietā par tā saukto "Andra Šķēles podu lietu". 2006. gada 11. janvārī līdz ar citu dokumentu blāķi tika iznīcināta arī, domājams, pēdējā reālā iespēja noskaidrot, cik tad objektīvi iepriekšējā Latvijas Republikas ģenerālprokurora — "politiski saspiestā" Jāņa Skrastiņa pilnvaru laikā tika izmeklēta šī "podu lieta" un cik pārliecinoši bija Andra Šķēles sniegtie pierādījumi, ka viņš savus "zelta podus" tiešām esot spējis iegādāties par "puķu naudu" un ka jebkādas runas par saņemtiem kukuļiem esot bijušas pilnīgi nepamatotas.

Tas, ka ap Andri Šķēli un viņa bijušajiem līdzgaitniekiem dažādi "nederīgi" un "nenozīmīgi" dokumenti mēdz izgaist kā pēc burvju mājiena, protams, nav nekāds jaunums, — tā ir bijis visdažādākajās valsts iestādēs, no Lauksaimniecības ministrijas līdz pat Valsts policijas struktūrām. Lūk, piemēram, gana raksturīgs konstatējums, ko 2006. gada 30. novembrī — pēc tam, kad divas nedēļas it kā bija cītīgi meklēti prasītie dokumenti saistībā ar Andra Šķēles kādreizējo neveiksmīgo mēģinājumu kļūt par valsts galveno privatizētāju, — parakstījis toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards:

"Ekonomikas ministrija 15.11.2006. saņēma un izskatīja Jūsu iesniegumu par iespējām iepazīties ar 1994. gadā notikušā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora kandidāta atlases konkursa materiāliem. Ekonomikas ministrija informē, ka tās rīcībā ir materiāli par laika posmu kopš 1999. gada. [..] Vienlaikus informējam, ka Ekonomikas ministrijas lietu nomenklatūrā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora 1994. gada atlases konkursa materiāli kā atsevišķa lieta nav tikusi izdalīta."

Protams, šī atsevišķi neizdalītā lieta nav atrodama arī Valsts arhīvā, kur laipni iesaka vērsties Kaspars Gerhards.

Un tas vēl ir tīrais sīkums. Lūk, jau daudz krāšņāks dokumentu mistiskas izzušanas gadījums: 1998. gada septembrī klajā nāca ziņas, ka Andra Šķēles partneris, Ave Lat grupas ģenerāldirektors Ēriks Masteiko pirms vairāk nekā diviem gadiem paprāvu finanšu līdzekļu atgūšanas vārdā esot fiziski ietekmējis AS Visbija valdes priekšsēdētāju Jāni Fokrotu — iekaustījis un pieminējis "atdošanu bandītiem". Mediji ieinteresējās ne pa jokam, un sarosījās arī ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, uzdodot toreizējam Kriminālpolicijas priekšniekam Aloizam Blonskim kriminālprocesa kārtībā šo lietu pārbaudīt.

Pats Jānis Fokrots šos notikumus arī tagad atceras gana labi.

– Kas īsti notika ar jūsu kautiņu ar Masteiko?

– Es domāju, ka tur jau viss ir skaidrs, nekas jauns sakāms nav nācis klāt.

– Kas notika ar krimināllietu?

– To izbeidza.

– Kādēļ?

– Nu, paskatieties, kas bija pie varas tajā laikā.

– Vai tas bija Šķēle?

– Mēs vienojāmies uzvārdus nesaukt.

– Vai varētu būt kaut mazākais pamats domāt, ka Masteiko jūs fiziski ietekmēja Šķēles uzdevumā?

– Vismaz tā viņš teica. Viņi gribēja, lai viņu parādus Visbija atdod pirmām kārtām, nevis tā, kā tas paredzēts likumdošanā. Un tie, kuriem ir pirmās rokas tiesības, tad paliktu bez nekā. Bet viņi jau arī krietni dabūja. Benzīntanku Saulkrastos, Salacgrīvā, māju Eizenšteina ielā. Tā ka viņi jau beigās dabūja visu, ko gribēja.

– Kādēļ bija jāizmanto fizisks spēks, lai panāktu šādu rezultātu?

– Man grūti pateikt. Varēja jau atsūtīt vienkāršus izsitējus, nevajadzēja jau biznesa partnerim pašam to darīt, bet, ja nu viņam tik ļoti patīk šādas lietas, kādēļ gan to neizmantot...

Jā, Jānis Fokrots šos notikumus atceras, arī tālaika avīzēs publikācijas joprojām atrodamas. Vēl vairāk — presē atrodami arī Ērika Masteiko skaidrojumi:

– Viens no mītiem ir par jūsu ne visai cilvēcīgo izturēšanos pret parādniekiem, proti, tagad jau izputējušās Visbijas bosu Jāni Fokrotu.

– Parādu piedziņa bija pietiekami interesanta. Mēs pat bijām spiesti noorganizēt šeit Visbijas pilnsapulci, un, protams, bija akcionāri, pilnvarotās personas un advokāti, kas teica: jā, varam uzskatīt, ka jums ir neveiksmīgs ieguldījums. Sapulcē mēs dabūjām viņus tincināt vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam. Protams, saruna bija pietiekami asa, pat stingra, stingra nostāja no mūsu puses. Vēlāk, skatoties pēdējās izmaiņas Uzņēmumu reģistrā, viņi saprata, ka šeit nevar runāt vienkārši to, kas ienāk galvā. Mūsu stāvvietā atradās viņu līzinga mašīnas — Volvo degvielas vedēji. Mēs nevēlējāmies, lai tās tiktu aizdzītas pāri robežai vai notirgotas, par tām taču bija izdarītas līzinga iemaksas. Nāca Volvo līzinga pārstāvis Latvijā un teica, ka tās tomēr esot viņu mašīnas. Zviedri tolaik brauca atvērt pirmo tehniskās apkopes punktu Latvijā, šīs mašīnas bija nepieciešamas prezentācijai. Mēs izpratām šo situāciju. Galu galā mašīnas atguva zviedri, savukārt mums līdz šai dienai ir labas attiecības ar Volvo pārstāvniecības direktoru Latvijā. Visbijas izdarītās līzinga iemaksas, uz kurām kā kreditori varējām pretendēt, mēs tā arī nepieprasījām. Vienkārši mēs vadījāmies no reālajiem faktiem. Ir lietas, ko mēs varam darīt, un lietas, ko nedrīkstam.

– Un kādas ir jūsu attiecības ar Jāni Fokrotu?

– Precīzāk būtu — attiecību mums nav. Tas ir cilvēks, kas apzināti nāca maldināt kompāniju. Tad, kad viņš nāca lūgt sadarbību, viņš bija savu kapitālu jau izēdis no iekšas. Tādas lietas biznesā neciena. Viņš kā uzņēmējs savu vārdu ir pazaudējis.

Tātad — cilvēki atceras. Cita lieta — oficiālās iestādes, kurās jebkādi dokumenti ir brīnumainā kārtā izzuduši bez pēdām. Lūk, nepilnus deviņus gadus vēlāk no Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša saņemta nedaudz komiska — it īpaši, ja ielasāmies rūpīgāk, — vēstule:

"Par iesnieguma izskatīšanu

Ar šo daru zināmu, ka Jūsu ar 2007. gada 1. martu datētais Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram adresētais iesniegums par iepazīšanos ar dokumentiem, kas saistīti ar 1996. gadā notikušu konfliktu starp firmas Ave Lat vadītāju Ēriku Masteiko un firmas Visbija vadītāju Jāni Fokrotu, tika nodots izskatīšanai pēc piekritības Valsts policijai.

Atbilstoši iesniegumā minētajam lūgumam Valsts policija veica pārbaudi, kuras rezultātā noskaidroja, ka:

— iesnieguma pārbaudes gaitā nebija iespējams identificēt, kāda veida "pārbaudes lieta" tajā minēta. 1996. gadā Valsts policijā notikumu reģistrācija tika veikta rakstveidā "Notikumu uzskaites žurnālā", jo vienota datorizēta uzskaite tajā laikā nepastāvēja. Savukārt saskaņā ar Iekšlietu ministrijas 1995. gada 3. maija pavēli Nr. 151 "Par Iekšlietu ministrijas iestāžu darbībā izveidojušos dokumentu glabāšanas termiņiem" noteikto kārtību uzskaites žurnāli tiek glabāti 10 gadus, pēc kā tiek iznīcināti. Šī iemesla dēļ konkrētā notikuma identifikācija nav iespējama.

— Ja konkrētais notikums bija reģistrēts Valsts policijā un tika izskatīts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, tad patreiz var pieļaut, ka ir bijis pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu vai arī par krimināllietas ierosināšanu. Atteikuma materiāls saskaņā ar jau minētajā Iekšlietu ministrijas pavēlē noteikto kārtību tiek glabāts 5 gadus, konkrētajā gadījumā tas būtu līdz 2001. gadam, pēc kā būtu iznīcināts. Pie tam iepazīšanās ar šīs kategorijas materiāliem likumdošanā nav paredzēta.

— Valsts policija, ievērojot jau minētos apstākļus (informācijas reģistrācija uzskaites žurnālos, to glabāšanas termiņi), nevar noskaidrot, vai par notikušo faktu ir bijusi ierosināta krimināllieta. Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā uzturētajā informācijas sistēmā "Kriminālstatistika", kurā tiek uzkrāta informācija par līdz 2005. gada 1. oktobrim ierosinātajām krimināllietām, tiek iekļauta tikai statistiski nozīmīga informācija, tādēļ informācijas meklēšanas iespējas pēc citiem parametriem ir visai ierobežotas. Pie tam, ja šāda krimināllieta joprojām atrastos procesa virzītāja lietvedībā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. pantu tiesības iepazīties ar tās materiāliem (kas ir izmeklēšanas noslēpums) būtu tikai amatpersonām, kas veic kriminālprocesu, kā arī personām, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā. Tikai pēc kriminālprocesa pabeigšanas visi galīgie nolēmumi krimināllietās, nodrošinot ar likumiem noteiktās informācijas aizsardzību, ir pieejami publiski.

Ņemot vērā augstāk minēto, Valsts policija nevar nodrošināt Jūsu lūguma izpildi."

Salīdzinot ar šiem gadījumiem, aprakstītā dokumentu iznīcināšana Latvijas Finiera kurtuvē šķietami ir tīrais sīkums — protams, kamēr neņemam vērā, kādi tieši dokumenti tad tika sadedzināti. Lai to precīzi aptvertu, jāatgriežas tālajā 1998. gadā, kad Andris Šķēle ne pa jokam, gandrīz vai uz mūžīgiem laikiem saplēsās ar toreizējo Saeimas deputātu, Latvijas ceļa pārstāvi un LNT kanālā skatāmā iksvētdienas raidījuma Nedēļa saimnieku Edvīnu Inkēnu. Plēšanās redzamā kulminācija bija TV diskusija ar abu strīdnieku piedalīšanos, kurā Andris Šķēle daudznozīmīgi norādīja uz savu politisko oponentu slēptajiem grēku darbiem: "Latvijas ceļam bija viens vienīgs nolūks — par katru cenu 6. Saeimas laikā būt valdībā, jo pretējā gadījumā droši vien būtu atvērušās tik daudz lietas, ka jūs to vienkārši pieļaut nevarējāt. 7. Saeimas laikā es domāju, ka tā lieta tiks labota." Savukārt Edvīns Inkēns paziņoja, ka ilgu laiku pats uzskatījis Andri Šķēli par ļoti labu premjeru un "te varētu būt kompromiss, ja Andris Šķēle nebūtu tik negodīgs un, es pat teiktu, zaglīgs".

Skaļi vārdi — taču kādreizējais slavenais TV žurnālists apsolīja vistuvākajā laikā sniegt pierādījumus saviem izteikumiem par "negodīgo un zaglīgo Šķēli". Un pierādījumi (vismaz Edvīns Inkēns tos par tādiem acīmredzami uzskatīja) sekoja — 1998. gada 15. februārī tajā pašā raidījumā Nedēļa parādījās tolaik mazpazīstamais vācu–latviešu uzņēmējs Matīss Kļaviņš (trīsarpus gadus vēlāk viņš gāja bojā nedaudz dīvainā helikoptera katastrofā), kuram bija stāstāms, lūk, kas:

– Mans vārds ir Matīss Kļaviņš. Es esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis Vācijā. Kad sakarā ar politiskām pārmaiņām Latvijā radās iespēja uzsākt patstāvīgu, brīvu saimniecisko darbību, es, kopā ar pāris vietējiem latviešiem, nodibināju vienu kopuzņēmumu. Mūsu darbības profilu varētu raksturot kā vācu firmu pakalpojumu un preču piedāvājumu Latvijas tirgū.

Viena no firmām, kuras preces mēs piedāvājām, bija santehnikas firma Ideal Standart. Šī ir kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece. Tajos laikos vēl braukāšana bija samērā sarežģīta lieta, ar kolēģiem Latvijā parasti sazinājāmies pa telefonu. Un vienā šādā reizē man stāstīja, ka Ideal Standart precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs, toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle.

Pasūtinājums izcēlās ar saviem apjomiem, ar to, ka toreiz parastais caurmēra klients pasūtināja atsevišķu izlietni vai varbūt vannu, bet tas bija pirmais gadījums, kad mums pasūtināja praktiski veselu vannas istabas komplektu par aptuveni četrpadsmit tūkstošiem vācu marku.

Zinot Latvijas valsts darbinieku, arī pašu augstāko, tomēr ļoti pieticīgos ienākumus, man personīgi uzreiz radās jautājums, kā tad par šo preci samaksās. Mums deva informāciju, ka par preci maksās firmas Tetra Pak Vācijas nodaļa. Tajā sakarībā es piezvanīju uz šīs firmas centrāli, uz grāmatvedību, un lūdzu apstiprināt šo informāciju. Tad, kad es tur piezvanīju, attiecīgā darbiniece, nosaucot man apstākļus un summas, un vārdus, teica: "Ak tā, jā, tā lieta... Jūs pēc pāris dienām saņemsiet naudu." Un tā arī bija, es pēc pāris dienām saņēmu naudu par šo pasūtinājumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle. Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtas.

– Vai ir saglabājies kāds čeks vai rēķins no bankas, kas apliecinātu, ka par šo Šķēles kunga pasūtīto santehniku samaksāja firma Tetra Pak?

– Ir saglabājusies viena naudas pārveduma zīme, uz kuras ir redzams, ka nauda par attiecīgo summu nāca no firmas Tetra Pak, jā.

– Vai Andris Šķēle personīgi atnāca uz jūsu biroju pasūtīt šo santehniku?

– Pēc informācijas, kuru man toreiz sniedza mani Rīgas kolēģi, viņš atnāca personīgi un šo santehniku atlasīja pēc katalogiem.

– Kā šādu gadījumu nosauktu Vācijā?

– Vācijā, es domāju, un arī ne tikai Vācijā, bet visur citur, tam ir viens vārds, un tā ir korupcija un nekas cits.

– Ņemot vērā Vācijas pieredzi, — kas notiktu Vācijā ar politiķi, kurš saņemtu šāda veida dāvanu no kādas firmas?

– Tādi gadījumi ir bijuši, un, neizbēgami, tas ir novedis pie tā, ka attiecīgais politiķis ir dabūjis atkāpties no sava amata, un, bez šaubām, uz neko īpašu politiskajā jomā pretendēt vairs nevar. Vācu firmām šādi maksājumi ir ar likumu aizliegti. Un, ja likuma devējs, respektīvi — valsts vara uzzina par šādiem gadījumiem, viņiem ir pienākums šos gadījumus izsekot un attiecīgi vilkt juridiskās konsekvences.

– Kāpēc jūs šo laiku klusējāt?

– Vispirms jau tāpēc, ka ilgu laiku cilvēks, par kuru mēs runājam, politiskajā jomā vairs neparādījās. Otrkārt, tad, kad viņš pirmoreiz parādījās Latvijā politiskajā ziņā, teiksim, valdības līmenī, bija situācija, ka, cik es tā jutu, visām ieinteresētajām pusēm viņš likās kā vienīgais pieņemamais cilvēks šādam amatam, un būtībā tajā laikā neviens nebija ieinteresēts šādu informāciju vispār uzklausīt. Visiem bija viedoklis — Šķēles kungs savu māju ir nopelnījis ar puķu tirdzniecību.

Es personīgi atzīstu, ka, Šķēles kungam, sākot darboties un stājoties amatā, respektīvi — šajā amatā pavadot zināmu laiku, es tomēr ar zināmu cieņu skatījos uz viņa padarīto, un man likās — nu, ir tur bijis šis vai tas, varbūt nevajag, nopelni ir pietiekami lieli, lai mēs visu to aizmirstu.

Mana pretestība atkal sāka parādīties brīdī, kad, sākoties diskusijām acīmredzot saistībā ar nākamajām vēlēšanām, es konstatēju, ka Šķēles kungs ir tas cilvēks, kas saka — jūs, visi pārējie, jums vestes ir aptraipītas, pelēkas un melnas, bet es vienīgais — ar balto vesti.

Tad es tomēr jutu, ka šādā situācijā vairs īpaši nav tiesību klusēt, jo es uzskatu, ka cilvēkam, kurš pretendē uz pašu augstāko vai otru augstāko amatu valstī, ir pienākums atklāt visu, kas ar viņa personu un darījumiem ir saistīts, un, tā teikt, likt kārtis uz galda. Un es domāju, ka šinī gadījumā tas nav noticis.

– Vai jums nav bail izpaust šo informāciju?

– Es ļoti ceru un domāju, ka mēs Latvijā dzīvojam sabiedrībā, kurā būtu jābaidās tiem, kas dara kaut ko nelabu, nevis tiem, kas par to pastāsta sabiedrībai. Ja tā būtu, ka par to ir jābaidās, tad es domāju, ka mēs vēl neesam pārāk tālu tikuši no padomju apstākļiem.

Un tas nebija viss, kas bija sakāms Edvīna Inkēna raidījumam. Bija izķerts arī bijušais Rīgas piena kombināta komercdirektors Jānis Vaivads.

Deviņus gadus pēc šiem notikumiem uzņēmējs gan ir kļuvis pārsteidzoši nerunīgs — kā daudzi, kuriem tiek jautāts par mūsu galveno varoni: "Esmu galīgi atgājis no visiem procesiem Latvijā. Neko negribu runāt. Nē, jūs mani nepierunāsiet. Jā, pašlaik esmu Latvijā, bet pārsvarā darbojos ārpus Latvijas. Jā, bija tāda podu lieta, bet neko teikt negribu. Nē, nē, nē, šoreiz nē..." Toties jo atklātāks J. Vaivads bija tālajā 1998. gadā:

– Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā uz līzinga tika nopirkti divi fasēšanas automāti no firmas Tetra Pak, litrīgā piena un kefīra fasēšanai, kuri līdz šim brīdim atrodas Rīgas piena kombinātā. [..] Deviņdesmitajā gadā tika nodots ekspluatācijā jaunais ražošanas komplekss Rīgas piena kombinātā. Un deviņdesmit pirmajā—deviņdesmit otrajā gadā Rīgas piena kombināts bija labā ražošanas tehnoloģiskā un tehniskā stāvoklī, jo jaunais ražošanas komplekss, ko nodeva deviņdesmitajā gadā, atbilda visiem Eiropas standartiem, un tehnoloģiskās līnijas bija tādas pašas kā Somijā, Zviedrijā. Rīgas piena kombinātā uz to brīdi bija uzstādītas modernākās fasēšanas līnijas no firmas Elo Pak, tāpat arī no firmas Tetra Pak divi fasēšanas automāti bija divsimtgramīgie, tie bija pilnā darba kārtībā un varēja ražot un pārstrādāt produktus.

– Vai bija nepieciešams uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas?

– Nu, tajos gados, deviņdesmito gadu sākumā uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas... nu, es domāju — visu cieņu firmai Tetra Pak, tās centieniem, bet deviņdesmito gadu sākumā tādas nepieciešamības Rīgas piena kombinātā nebija, jo esošās ražošanas jaudas nebija noslogotas pilnībā, un deviņdesmit pirmajā—deviņdesmit otrajā gadā pasūtījumi stipri kritās, bet tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā no projektētajām jaudām Rīgas piena kombinātā varēja pārdot tikai četrdesmit procentus produkcijas.

– Kā jūs kā ģenerāldirektora vietnieks pieļāvāt šo kļūdu — pirkt iekārtas, kuras būtībā nebija vajadzīgas?

– Faktiski šo politiku, kāda bija par lielo pamatlīdzekļu iepirkšanu un arī pirms tam — par jauna piena pārstrādes uzņēmuma būvniecību Rīgā, kas arī tika izdarīts, faktiski visus jautājumus pieņēma ministrijā. Toreiz tā bija Zemkopības ministrija."¹

– Kurš cilvēks Zemkopības ministrijā tajā laikā nodarbojās ar šīm lietām?

– Deviņdesmito gadu sākumā ar piena pārstrādes jautājumiem nodarbojās ministra vietnieks Andris Šķēle.

– Vai jūs pieļaujat iespēju, ka iniciatīva pirkt šīs iekārtas nāca no paša piena kombināta?

– Nē . Jo tomēr tajā laikā mums bija ļoti lielas problēmas taisni par realizācijas tirgus saglabāšanu. Mēs vairāk tajā laikā nodarbojāmies ar jaunu pārdošanas iespēju meklēšanu. Jo, tā kā mums bija jauna rūpnīca uzbūvēta, es domāju, ka no Rīgas piena kombināta nevarēja nākt ideja tajā brīdī pirkt jaunas ražošanas iekārtas. Naudas arī nebija, mēs bijām parādā par pienu zemniekiem, tā ka es domāju, ka tas nevarēja nākt...

Nevar teikt, ka mediji, politiķi un tiesībsargāšanas iestādes uz atklātībā nonākušo informāciju vispār nebūtu reaģējuši, taču reakcija bija, maigi izsakoties, miegaina. Daļēji bija vainojams acīmredzamais fakts, ka TV sižets acīmredzot bija parādījies savstarpējas politisko rēķinu kārtošanas rezultātā, daļēji — apstāklis, ka summa deviņdesmito gadu beigu mērogiem vairs nešķita ļoti nopietna: 1991.—1992. gadā deviņiem no desmit iedzīvotājiem tā būtu šķitusi vienkārši astronomiska, taču 1998. gadā caurmēra reakcija bija — nu, vai tad tiešām neko nozīmīgāku nevarējāt atrast?

Pats Andris Šķēle pēc neilgām pārdomām metās visiem mediju interesentiem izrādīt nu jau slavenos podus, un šajā rosībā pamazām vien pazuda visas politiķa un viņa pārstāvju ātrumā sastāstītās bieži acīmredzami pretrunīgās muļķības. Sākotnēji Andris Šķēle paziņoja, ka naudu no Tetra Pak pārstāvja vienkārši aizņēmies un atdevis 1993. vai 1994. gadā ("Esmu priekš viņa kārtojis privātas lietas 1990., 1991. gadā. Lūdzu viņu kā vecu draugu samaksāt. Viņš bija visvienkāršāk sazvanāms."), taču jau pēc brīža viņa runas persona Jurģis Liepnieks paziņoja, ka toreizējais Tetra Pak reģionālais vadītājs Kalevi Sāri esot tikai izlīdzējis Andrim Šķēlem ar naudas konvertāciju.

Tieši tāpat sākumā tika apgalvots, ka vispār nekādi līgumi ar ministrijas starpniecību neesot slēgti, taču tad atklātībā parādījās līgums, kurā kā reiz Andris Šķēle ministrijas un Latvijas valsts vārdā garantējis Tetra Pak biznesa drošību, — un arī šī pieķeršana jau gana skaidros melos nekādas sekas neradīja. Arī Tetra Pak sākumā oficiāli pauda neizpratni un izbrīnu par raidījuma saturu, — mats matā kā Andris Šķēle, kurš uzreiz pēc sižeta izskanēšanas publiski apgalvoja: viņš vispār tikai no Nedēļas uzzinājis, ka viņa rēķinu apmaksājusi Tetra Pak, un vēl nemaz neesot par to drošs. Tikai pēc brīža Tetra Pak ģenerāldirektors Pērs Soderlunds atzina, ka darījums tiešām noticis, un atstāstīja Kalevi Sāri ārkārtīgi lakonisko paziņojumu: "Naudas pārvedums, par ko runāts presē, bija mans pakalpojums labam draugam. Tā kā jau vairākus gadus esmu pensijā, nevēlos sniegt nekādus sīkākus komentārus."

Interesantākais, protams, tas, ka nekādas dīvainības un pretrunas visos paskaidrojumos nesaskatīja arī Jāņa Skrastiņa vadītā Ģenerālprokuratūra. Tā pēc divus mēnešus ilgas pārbaudes paziņoja, ka, īsi sakot, Andra Šķēles darbībās neesot saskatāmas nekādas nozieguma pazīmes — kādreizējais lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks un ministra pienākumu izpildītājs neesot ne uzspiedis kādam uzņēmumam tam netīkamus līgumus, ne arī pieņēmis kādus nelikumīgus maksājumus.

Tieši pretēji — viss esot bijis labākajā kārtībā: 1991. gada decembrī līgums starp Rīgas piena kombinātu un Tetra Pak noslēgts bez Lauksaimniecības ministrijas iejaukšanās, un līdz ar to Rīgas piena kombinātā radusies "veselīga konkurence" starp Tetra Pak un Elo Pak, kas kombinātam esot bijis tikai izdevīgi. Lauksaimniecības ministrijas, Tetra Pak un kombinātu trīspusējais līgums tiešām ticis noslēgts, taču tajā laikā Andris Šķēle esot sadarbojies arī ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem.

Arī par pašu it kā notikušo īpatno darījumu ar Kalevi Sāri Ģenerālprokuratūra nekā slikta neatklāja. Kalevi Sāri prokuratūrai esot paskaidrojis, ka viņam ar Andri Šķēli jau kopš 1990. gada esot bijusi "lietišķa sadarbība" un izveidojušās "draudzīgas attiecības", tā ka viņi reizumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot. Andris Šķēle vispār nemaz neesot zinājis, ka pirkums (precīzā summa bijusi 16 017 vācu markas) apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, turklāt šo parādu nokārtojis jau 1992. gadā, no saviem līdzekļiem apmaksājot Tetra Pak maijā notikušu semināru Jūrmalā.

Kā redzams, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja pat skaidrotāju naivākās pretrunas — ja reiz Andris Šķēle nezināja, ka pirkums apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, tad kāpēc viņš nevis atdeva naudu Kalevi Sāri, bet gan apmaksāja semināru kompānijai? Taču tieši tāpat prokuratūru neinteresēja dīvainais fakts, kāpēc Andrim Šķēlem aizdota nevis Kalevi Sāri paša nauda (kas tomēr Rietumu uzņēmuma vadītājam nekāda fantastiskā summa nebija), bet ārvalstu uzņēmuma līdzekļi.

Tika arī ignorēts Tetra Pak paziņojums, ka 1991. gadā Andris Šķēle kopā ar dzīvesbiedri un citiem Baltijas valstu pārstāvjiem devušies Tetra Pak apmaksātā ceļojumā. Prokuratūra arī deva viennozīmīgi skaidru atzinumu par Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākuma turīguma legālo izcelsmi: politiķa paskaidrojumi, atzītu ekspertu — puķu audzētāju paskaidrojumi, kā arī iesniegtie finanšu dokumenti dodot pamatu secinājumam, ka viņa rīcībā esošie līdzekļi mājas celtniecībai (par kuru, starp citu, Pēteris Tabūns publiski klaigāja jau 1993. gada sākumā) tiešām esot iegūti no puķu un puķu sīpolu audzēšanas 1987.—1990. gadā.

(Starp citu, paša Andra Šķēles publiskā versija par mājas būvi un tai nepieciešamajiem līdzekļiem bija šāda: "Varu pastāstīt, ka zemi mājas būvei saņēmu 1987. gadā. 1988. gadā man jau bija iepirkts pietiekami daudz materiālu. Toreiz, kā liela daļa inteliģences, es nodarbojos ar puķu audzēšanu, un tajā ziņā man bija labi panākumi, jo to darīju profesionāli kā katru lietu. Tas bija diezgan labs sākums, par ko visi zināja. 1989. gadā mājai pamati jau bija ielikti un sākās būvniecība, 1990. gada novembrī māja bija zem jumta. Tā gada 6. augustā sāku strādāt Lauksaimniecības ministrijā, pārējais periods izstiepās garāks, un māju ekspluatācijā nodevu tikai šogad [1995. gadā].")

Visbeidzot, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja arī kāds interesants karjeras kāpums tajā pašā 1998. gadā, saistībā ar kuru tā vien va-rēja nodomāt — pēc ilgākas prombūtnes vecais labais, 1936. gada 27. jūnijā dzimušais Jussi Kalevi Sāri pēkšņi ir izrādījies tik izpalīdzīgs un noderīgs, ka vienkārši nebija iespējams viņam kā neaizvietojamam cilvēkam gandrīz nekavējoties nepiešķirt nozīmīgu amatu Ave Lat grupā. Spriediet paši no šīm rindām, kas atrodamas Ave Lat grupas 1998. gada akcionāru sapulces protokolā:

"Sēdes vadītājs Ē[riks]. Masteiko paskaidro sapulcei — koncerna attīstībā ir sācies jauns attīstības posms — koncerna sagatavošana pārveidošanai par publisku akciju sabiedrību ar stratēģisko mērķi — kotēt akcijas ārpus Latvijas robežām. Lai mērķi sasniegtu, ir nopietni jāstrādā pie koncerna darba stila pilnveidošanas. Viņš norāda, ka esošā sabiedrības padome ir veidota no uzņēmumu direktoriem, tātad izpildinstitūcijām, bet turpmāk padomei ir jābūt neatkarīgai, ar savu, proti, objektīvu viedokli par sabiedrības darbības uzlabošanu.

Viņš paskaidro, ka viņam ir bijušas pārrunas ar vairākiem speciālistiem par šo jautājumu un viņš ir saņēmis apstiprinošas atbildes un piekrišanu strādāt koncerna padomē no Ivara Avota, Bertolda Flika un Kalevi Saari. Ē. Masteiko sīkāk paskaidro sapulcei par katru no minētajām personām. K. Saari ir no Somijas, kompānijas Tetra Pak Somijas nodaļas valdes priekšsēdētājs, I. Avots ir speciālists no ASV rūpniecisko uzņēmumu vadības jautājumos. B. Fliks ir jurists no Vācijas un jau četrus gadus strādā Latvijā.

N[ormunds]. Putāns savukārt informē, ka arī Ivars Strautiņš un Jānis Loze ir piekrituši uzaicinājumam strādāt koncerna padomē. I. Strautiņš ir LCKS Turība prezidents. Citu kandidatūru nav. Ē. Masteiko ierosina I. Avotu iecelt par padomes priekšsēdētāju un J. Lozi par viņa vietnieku. Sapulces vadītājs paskaidro, ka I. Avots jau ir iepazinies dabā ar visiem koncerna uzņēmumiem un to finansiālo situāciju un devis piekrišanu strādāt šajā amatā. Citu priekšlikumu nav."

Kāpēc visi šie meli, meliņi vai pretrunas nemulsināja Jāņa Skrastiņa vadīto Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru? Tieši tāpat var jautāt, kāpēc neko sliktu jau pieminētā Jāņa Fokrota iebukņīšanā nesaskatīja Aloiza Blonska vadītā Kriminālpolicija, un, iespējams, šīs grāmatas tālākās nodaļas (īpašu uzmanību droši vien der pievērst sestajai) dos pamatu kādām versijām par šiem jautājumiem. Taču jebkurā gadījumā skaidrs — neapšaubāmi būtu bijis ļoti pamācoši prokuratūras veiktās "rūpīgās" un "objektīvās" izmeklēšanas rezultātus, no kuriem tolaik bija iespējams izdarīt tik viennozīmīgus secinājumus, aplūkot šīs dienas acīm.

Tomēr, pateicoties šīs pašas iestādes lēmumam, tas vairs nav un nekad nebūs iespējams — lūk, skaidrojums tajā pašā birokrātiski sausajā izteiksmes veidā:

"Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā šā gada 25. oktobrī saņemti Jūsu 23. un 24. oktobra ģenerālprokuroram adresētie iesniegumi, kurus esmu izskatījis Prokuratūras likuma 6. panta 3. daļā noteiktajā kārtībā. Jūsu iesniegumos izteiktos lūgumus par iepazīstināšanu ar LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāliem un pieņemto lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu izpildīt nav iespējams aiz sekojošiem iemesliem:

1) saskaņā ar ierakstu Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas žurnālā Nr. 11 "Pieteikumu un paziņojumu (informāciju) par noziegumiem izskatīšanas uzskaites žurnāls" LNT raidījuma Nedēļa iesniegums saņemts Ģenerālprokuratūrā 1998. gada 19. februārī un reģistrēts žurnālā ar kārtas Nr. 3/2–11/6–98. 1998. gada 31. martā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, pamatojoties uz Latvijas KPK 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu un 112. pantu;

2) pēc lēmuma par atteikšanos ierosināt krimināllietu pieņemšanas un gadu pēc lietvedības gada pabeigšanās LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāli Nr. 3/2–11/6–98 atbilstoši Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" (turpmāk — Instrukcija) 3.3. punkta prasībām nodoti glabāšanā Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīvā. Minētajiem materiāliem saskaņā ar ģenerālprokurora apstiprināto un valsts arhīvu saskaņoto Lietu nomenklatūru noteikts glabāšanas termiņš — 3 gadi."

Savukārt sekojis šīm procedūrām, kā mēs jau tagad zinām, ir 2006. gada 11. janvāris, un visi dokumenti uz visiem laikiem izgaisuši Latvijas Finiera krāsnī — vai smalcinātavā. Nav saglabāts pat, kā varam spriest no dažādiem atreferējumiem, gana īpatnējais un acīmredzami "vienos vārtos" spēlējošais lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu: "1998. gada 31. marta lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu Jūsu rīcībā nodot nav iespējams, jo tas iznīcināts kopā ar pārbaudes materiālu Nr. 3/2–11/6–98 kā tā neatņemama sastāvdaļa."

Vai tas nozīmē, ka Jāņa Maizīša vadībā prokuratūra ir sekmīgi pabeigusi Jāņa Skrastiņa laikā iesākto? Ka tikai tukši vārdi bez kāda pamata paliek, piemēram, ilggadējā Lauksaimniecības, vēlāk Zemkopības ministrijas darbinieka Valda Dzeņa teiktais par "puķu naudu", no kuras, sanāk, iegādāti slavenie podi: "To viņš var stāstīt, kam grib. Tā nav puķu nauda! Es kādreiz iedomājos, vai mēs tiešām, tā latviešu tautiņa, esam tādi, kas visu mēģina spert un zagt. Paskaties, kas notiek Itālijā un Amerikā. Te tikai citos apmēros. Cik perfekti to nostrādā. Arī mafija. Ja tu viņu noķer par nodokļiem vai par mēsliem, viņš dabū, bet tā tu paprovē pierādīt..."?

Tāpat — ka tikai apgalvojumu līmenī tā arī paliks nu jau Andra Šķēles azoti pametušā Jurģa Liepnieka tagad teiktais: "No šodienas skatoties, tur vispār viss bija šausmīgi naivi un nemākulīgi. Skaidrs, ka tas nebija nekāds aizdevums, bet to jau nevar pierādīt. Droši vien, ka pēc tam tika arī sakārtoti papīri, it kā Šķēle to parādu atdevis. Vispār jau tā toreiz nebija nekāda nopietnā krīze. Uzrīkojām preses konferenci uz podiem, un ar to arī visa lieta tika izbeigta. Toreiz notika konsultēšanās ar Kalevi Sāri, bet es vairs neatceros, kādas tur bija tās pozīcijas. Ar šodienas aci skatoties, tur jau tās summas arī bija smieklīgas..."? Ka vismaz šajā gadījumā visi gali ūdenī?

Nē, kāpēc gan? Ir lietas, kas nekad nebūs noskaidrojamas — protams, ja vien kādu no tieši iesaistītajām personām nepiemeklēs negaidīts runīgums; prokuratūra uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā; savukārt pats Kalevi Sāri ne uz kādiem viņam vēlākos gados nosūtītiem jautājumiem par deviņdesmito gadu sākuma īpatno darījumu neatbild. (Paši jautājumi, protams, paliek — lūk, daļa no tiem, kas tika nosūtīti kādreiz tik izpalīdzīgajam somam:

– Kā iepazināties ar Andri Šķēli? Kur tas notika? Kādos apstākļos? Kādu iespaidu viņš atstāja?

– Vai varat uzskatīt sevi par viņa draugu? Kā Jūs raksturotu savas attiecības ar Andri Šķēli?

– Kā notika viņa vēršanās pie Jums ar lūgumu aizdot naudu?

– Kādēļ pieņēmāt lēmumu aizdot naudu?

– Vai tā ir pieņemta prakse arī Jūsu mītnes zemē aizdot naudu politiķiem santehnikas iegādei?

– Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Andris Šķēle Jums naudu ir atdevis?

– Kāda bija Andra Šķēles saistība ar Tetra Pak? Cik lielā mērā viņš varēja un cik lielā mērā ietekmēja Tetra Pak veiksmīgu ienākšanu Latvijas tirgū?

– Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Tetra Pak nav devusi Andrim Šķēlem kukuli?)

Taču visas uzskaitītās pretrunas par slavenajiem podiem ir vairāk nekā daiļrunīgas, turklāt paliek jau gluži reālā iespēja — izdibināt, vai tiešām 1992. gadā, kad vācu markas kurss sasniedza 90 rubļus, Andrim Šķēlem bija kaut jel kāda iespēja būt no legāliem, izprotamiem avotiem gūta pirkumam nepieciešamā vairāk nekā miljona (faktiski gandrīz pusotra miljona) rubļu — ja darījums notika pēc 1992. gada 7. maija, tad jau Latvijas rubļu — laimīgajam īpašniekam.

Atgādināsim — ministra pirmā vietnieka un ministra pienākumu izpildītāja postenī Andris Šķēle, kā ziņojusi prese, pelnīja nepilnus piecus tūkstošus rubļu. Šī summa neietver dažādas prēmijas un piemaksas, taču arī to apmērs tolaik nebija nekāds fantastiskais — re, piemēram, 1993. gada 15. jūnija pavēle "Par Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas aparāta prēmēšanu par 1993. gada I pusgada darba rezultātiem", kura paredz, ņemot vērā katra darbinieka personīgo ieguldījumu uzdevumu izpildē, izmaksāt prēmiju par 1993. gada pirmā pusgada darba rezultātiem — vislielāko summu pavēles parakstītājs, ministra pienākumu izpildītājs Andris Šķēle gan piešķīris pats sev, taču, tā sacīt, podu priekšā šī naudiņa vienalga ir gauži maziņa — 15 280 Latvijas rubļi vai nepilni 77 lati.

Līdz ar to podiem nepieciešamajam miljonam (un arī pašas padomju laiku pēdējiem gadiem ļoti iespaidīgās Stopiņu mājas uzbūvēšanai nepieciešamajām summām) paliek vien "puķu ienākumi", par kuriem mūsdienu Latvijā visbiežāk ierasts vīpsnāt: sak’, no stāstiem sanāk, ka ar puķu audzēšanu pārdošanai padomju laikā nodarbojās vai puse valsts iedzīvotāju, kaut patiesībā vairāk šķiet, ka tas ir tikai veikls attaisnojums, lai izskaidrotu nez kādā šaubīgā veidā saraustus miljonus.

Tad kā? Aprobežoties mums ar šādu pašu vīpsnāšanu vai — otra galējība — aizkustināti lasīt Andra Šķēles dzejiskās atklāsmes viņam pašam piederošajā žurnālā Dārzs un Drava: "Grūti vārdos izstāstīt, kāda fantastiska sajūta ir brīdī, kad tu rīta tumsā dodies uz tulpju steidzināšanas pagrabu un, vēl gaismu neieslēdzis, sajūti, ka šonakt tulpes ir atplaukušas, jo gaisā virmo netverama tulpju smarža. Tu ieslēdz gaismu… Ir! Brīnums noticis. Šādi brīži man prātā vēl šodien, tie nav aizmirstami..."

Taču ir vēl trešais variants — tepat līdzās mums vēl joprojām dzīvo cilvēki, kuri zina, kas un kā patiešām notika padomju puķu biznesā. Pirmais no viņiem — bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis.

– No tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtā gada es biju Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības priekšsēdētājs un, sākot no astoņdesmit septītā gada, visas Latvijas dārzkopības savienības priekšsēdētājs. Tā iznāca, ka tajā laikā bija vislielākais uzplaukuma laiks. Mūsu noieta tirgus bija tagad jau bijušās PSRS teritorija. Toreiz bija tāds noteikums, ka milzu summas jāiegulda komunālā saimniecībā un jāattīsta ainavas un apkārtne. Rūpkombinātiem, metālapstrādes rūpnīcām un šahtām utt. Un tad mēs pārgājām ļoti nopietni uz ražošanu.

Nodaļas bija visos rajonos. Īstas spekulantu nometnes bija Rīga, Rīgas rajons, daļēji arī Tukums. Tukums bija finansiāli spēcīgs, jo audzēja rozes, un rozes bija dārgākais. Absolūti uz zinātniskiem pamatiem bija uzlikta Rīgas nodaļa. Tad, kad es aizgāju, taisījām kopā, programmējām. Bija vesela programma. Mums vieniem no pirmajiem bija datorizēta sistēma astoņdesmit astotajā gadā. Kopā Latvijā tajā brīdī bija ap astoņdesmit tūkstoši dārzkopju un Rīgas rajonā bija pāri desmit tūkstošiem, Rīgas pilsētā bija divdesmit tūkstoši. Bet tur ir viens knifs. Ne visi tie astoņdesmit tūkstoši bija aktīvie ražotāji. Darbojās tāda sistēma, ka katrs biedrs drīkstēja nodot par trīsarpus tūkstošiem rubļu legāli, no kuriem piecpadsmit procentus atrēķināja komisijas naudu, bet pārējais bija uz grāmatiņas. Tie, kas bija sakārtojuši savu saimniecību un uzlikuši uz ražošanas pamatiem, tiem vajadzēja daudz papildspēku. Tie sarunāja radus un draugus un uz to vārda nodeva.

– Cik reāli varēja būt to audzētāju?

– Es domāju, ka… Man bija kartotēka ar tiem, kas gāja caur biedrību. Bija arī no astoņdesmit astotā gada pie kolhoziem un sovhoziem nodibinātas palīgnozares, ka drīkst ražot ne tikai vīnu un marinētus gurķus, bet arī pieņemt puķkopības produktus. Faktiski kopēja to, ko mēs darījām. Tad jau arī sākās tā grūtāk kontrolējami. Kādi piecpadsmit līdz divdesmit tūkstoši bija tādi nopietni puķaudzētāji. Rīgas rajonā mums bija pāri tūkstotim tādu, kuriem tas periods, kāds pēc tam sekoja, bija traģiski komisks un ļoti smags. Mums Siguldā vien bija vairāki simti cilvēku, kuriem uz krājkases grāmatiņas bija simts un vairāk tūkstoši rubļu. Ņemot vērā, ka tas bija ļoti tuvu man, es biju spiests uz tām bankas lietām orientēties.

Pa visu savienību vienai pašai Rīgas nodaļai bija vairāk nekā astoņi tūkstoši uzņēmumu, kuri ņēma produkciju. Privātais sektors, kuram mēs sūtījām, bija pāri par simts piecdesmit tūkstošiem. Bija jau no gadu gadiem iestrādāts, ka tiem, kas regulāri ņēma, bija atlaides. Sistēma bija ļoti sakārtota. Katru gadu uz Jauno gadu sūtījām ārā cenrāžus, katalogus. Katalogi šodienas poligrāfijas līmenim bija smieklīgi, bet bija.

Viņiem bija uzdevums līdz martam atsūtīt, ko viņiem vajag uz rudeni, un rudens pusē atsūtīt, ko viņiem vajag pavasarī. Darbošanās bija unikāla. Caur Rīgas lidostu viena pati Rīgas nodaļa veda divas smagās mašīnas ar pakām, kas gāja projām. Bija visādi iestrādāti mehānismi, kā tas tika atbalstīts. Uzreiz var rasties jautājums, kādēļ tajā stingrajā sistēmā tas bija atļauts. Latvietis vienmēr izcēlies ar savu gudrību.

Tā biedrība nodibinājās piecdesmito gadu beigās. Un tad, kad es biju kā biedrs, tad jau bija brīvās, atlaistās cenas. Tās bija faktiski tirgus cenas. Mums bija izdevies piesaistīt darbiniekus, kas strādāja Valsts plānā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka būtu goda pienākums, ka Miervaldim Ramānam vajadzētu uzlikt vienu lielu, grandiozu pieminekli. Viņš bija tas cilvēks, kas šo lietu virzīja. Bija radus piepulcinājis tam pulciņam, potēja rozes un lilijas audzēja. Viņš bija viens no tiem, kas pagrieza to jautājumu, ka tas ir milzīgs roku darbs, milzīgs pieprasījums, visai PSRS būtu ļoti traki, ja visi stād-materiāli būtu jāpērk Holandē vai Izraēlā. Un viss tā gāja.

Siguldā netālu no vagoniņa bija iekārtots izstāžu dārzs. Tas bija tāds paraugdārzs. Mēs darbojāmies kopā ar Latvijas keramiķiem. Izveidojām tādu kapitālisma domāšanas modeli. Bija šis paraugdārzs, uz kuru brauca pasūtītāji no visas PSRS. Viņi atpūtās Jūrmalā, viņiem nebija ko darīt, un viņi bija iekļāvuši Siguldas apskati un pie viena brauca skatīties šo paraugdārzu. Toreiz reģistrējām biļetes. Bija kādi divi simti piecdesmit tūkstoši tūristu, kas gadā apskatīja šo dārzu. Tas visus milzīgi šokēja. Viņi aizbrauca atpakaļ un stāstīja kā milzu brīnumu. Dārzs tiešām bija skaists, ar retiem augiem. Tas darbojās kā reklāma. Tur līdz kurioziem bija: brauca šahtas priekšnieki un prasīja, cik maksā šis dārzs — mēs gribam viņu nopirkt un pie savas šahtas uzlikt.

Tas tā attīstījās, kad tika iegriezts rats, Siguldas nodaļai nāca līdz trīsdesmit miljoniem rubļu apgrozījums. Kad es atnācu pašvaldībā strādāt un politikā strādāt, tad daudziem likās dīvaini, ka tādu Ārgali neviens nezina, viņš iet uz Saeimas vēlēšanām, un viņam visvairāk plusu. Un arī Rīgā. Tas ir tas vecais dārzkopju grauds. Visi, ar kuriem kopā strādāju, viņiem ir bērni izauguši, viņi ir uzbūvējuši mājas un saviem bērniem uzbūvējuši mājas. Daudzi to atceras. Un tas ir tas iemesls.

– Kas bija lielākie audzētāji?

– Pirmajā desmitniekā bija viens no bagātākajiem tā laika cilvēkiem, kas potēja simtiem tūkstošus rožu gadā, tas ir apmēram trīs simti tūkstošu rubļu, — Jūlijs Krūmiņš. Tā ir tikai viena daļa, ko viņš deva mums. Viņš deva arī kolhoziem. Bija Jānis Rukšāns, Skuja, mācītājs Sidrēvics.

PSRS tautsaimniecības sasniegumu izstādē bija ziedu izstāde, un tas mīkstināja attieksmi pret puķaudzētājiem. Pats arī labi pelnīju. Sieva audzēja gladiolas un lilijas, es — tulpes, narcises, ziemcietes, arī potēju rozes. Lilijām daudz vietas nevajadzēja. Vienā kvadrātmetrā varēja izaudzēt simts sīpolus.

Mums bija tāds konflikts, ka tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestajā gadā Siguldai bija divi lieli zinātnieku institūti. Tur bija tāds stāvoklis. Tāpēc, ka tā biedrība tik populāra, ka neviens ar zinātni nenodarbojās, visi tikai potēja rozes. Man bija vairāk nepatikšanu ar viņiem. Padomju sistēmā mani kā vadītāju pie atbildības nevarēja saukt. Bet tur sazīmēt, kuriem uz tām krājkases grāmatiņām tās lielās summas, — nu, tas bija tāds periods. Bija daudz viltības.

Tajās biedrībās bija oficiāli atalgoti Valsts drošības komitejas darbinieki, kuriem bija uzdevums sekot, jo mēs taču tādā veidā varējām arī ekonomiski graut ar tādām summām. Mēs viņus ātri sazīmējām un piesaistījām darbā, ielikām valdē, daudzos gadījumos paši bija spiesti piedalīties lēmumu pieņemšanā, kurus nevarētu apstrīdēt.

Mums bija liela problēma, ka nebija kur likt to naudu, kas bija iekasēta kā komisija. Daudzas biedrības uzbūvēja biedrības ēkas. Sigulda izbūvēja lielu centru, Saulkrastos izbūvēja. Tā milzu summa, kas mums tur krājās miljonos, tur bija problēmas. Visi dārzkopības biedrības biedri ir akcionāri tam piemineklim, kas Pārdaugavā — Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem uzbrucējiem. Piespiedu kārtā bija lēmums, ka no visām biedrībām tiek noņemti piecdesmit tūkstoši rubļu šā pieminekļa labiekārtošanai un būvēšanai.

Dainu kalns ir izbūvēts par Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības naudu. Tās visas flīzītes ir par mūsu naudu, tie visi akmeņi ir pārvilkti. Pirmos darbus, kad varēja atpirkt no māksliniekiem, — tos mēs apmaksājām.

Tad vēl pa visu savienību uz astoto martu piegādājām tulpes. Tur ceļi dalās. Bija tādi, kas kopā ar biedrību, un bija individuālie. Bija izdevīgi no biedrības pirkt sīpolus un tad ziedināt. Man pašam arī bija. Dārzu biju uzlicis uz zinātniskiem pamatiem. Bija problēmas no radiem un draugiem teritorijas aizņemties. Pirmajā gadā nav problēmas, bet pēc tam viņi skatās, ka tev tur labi iet, un vairs ne.

Vēl bija tāds kuriozs, ka bija tie radi un draugi, uz kuriem oficiāli uzlika tos trīsarpus tūkstošus rubļu. Un parasti viņiem no tā pienācās divsimts līdz trīs simti rubļi. Tas visiem bija zināms. Par to, ka viņam jāaiziet uz krājkasi un jānoņem nauda. Pirmajā gadā nebija nekādas problēmas sarunāt — bezgala pateicīgs, ne par ko saņēmis divus simtus rubļu. Nākamajā gadā jau bija grūtāk sarunāt. Bija tāds nerakstīts likums, ka tie radinieki jāmaina.

Bija interesanti, ka puķaudzētājus varēja iemanīties uzreiz pazīt. Toreiz visi staigāja 1. maija kurpēs, bet mums bija blats vienā veikalā, un mēs varējām nopirkt čehu kurpes. Ja satika kādu ar 1. maija kurpēm kājās, tad zināja, ka viņš ir bīstams. Krājkasē bija sava kukuļu sistēma — dāmām, lai nebūtu jāstāv rindā pēc naudas, devām balzamu, konfekšu kastes.

– Un kur naudu lika paši puķaudzētāji?

– Repše paziņoja, ka Krājkasē naudu samainīs. Tie, kuri nenoguldīja Krājkasē, sāka ieguldīt un sāka visu pirkt. Manai sievai arī nauda palika uz krājgrāmatiņas, jo vairāk kā piecus simtus rubļu ārā nedeva. Kad nokritās naudas vērtība, tad staigāja džeki ar čemodāniem, kuri prata pa sētas durvīm dabūt ārā lielākas summas. Mēs par to naudu visu ko pirkām. N–tos ledusskapjus biju sapircis, n–tos velosipēdus.

Ar naudas vērtības pazemināšanu latviešu bizness tika totāli izčakarēts. Varēja to naudu samainīt valūtā. Pieci līdz septiņi rubļi par dolāru. Tūristu grupām mainīja valūtu, bet bija jāmaksā divdesmit pieci procenti komisija. Ja nebūtu notikusi šāda apzagšana, tad būtu daudz bagātu cilvēku. Desmit līdz piecpadsmit miljoni rubļu tika atsūtīts par precēm, bet lielākie vairs nevarēja naudu dabūt. Kad sāka maksāt naudu ārā, tai dramatiski kritās vērtība. No Krievijas atveda naudu, bet Siguldā nevarēja izņemt.

Taču jāņem vērā, ka Berģi, Ķekava, Iecava ir izbūvētas par puķu naudu. Kurš katrs to varēja darīt. Vajadzēja tikai akurātību. Pie rozēm bija specifika. Visi Siguldas ārsti potēja, visi zinātniski pētnieciskā institūta darbinieki. Viņi bija pieraduši pie sistemātiska un akurāta darba. Rozes var, anekdotes stāstot, pa vakariem sapotēt. Kādas piecsimt pa vienu vakaru. Ņemšanās ir, bet var...

Kādas summas tad grozīja paši, paši, paši lielākie padomju puķaudzēšanas biznesmeņi? Ja reiz Andris Ārgalis piemin tagadējo tranzītbiznesmeni, ekscentrisko Jūliju Krūmiņu, jautāsim viņam.

– Kā tad notika jūsu puķu audzēšanas lielbizness?

– Nu, tur jāatceras, ka tie bija septiņdesmitie gadi. Tas bija man tāds dzīves grūtais periods, kad es biju beidzis Maskavā mācīties, ieguvis direktora diplomu, Maskavā nostrādājis. Man paprasīja atbraukt uz Rīgas kinostudiju, jo Rīgas kinostudija mani sūtīja uz Maskavu mācīties. Es atbraucu atpakaļ. Iedomājieties, no Maskavas apgriezieniem. Maskavas filmas lielu daļu filmēja Baltijā — Tallina, Viļņa, Rīga, Sārema. Tā kā es biju nacionālais kadrs no Latvijas, tad es arī sagādāju filmēšanas vietas. Man bija sava mašīna — Volga, man bija alga, plus komandējums, plus viesnīca un ēšana par brīvu. Es varēju īrēt dzīvokli, man iznāca alga uz piecsimt rubļiem mēnesī, kur normālam cilvēkam bija simtdivdesmit rubļu.

Kad es piecus gadus biju saņēmis piecsimt rubļu un man bija mašīna un viss, atbraucu uz Rīgas kinostudiju, un es pēkšņi saņēmu simtpiecdesmit rubļu mēnesī. Uz darbu es braucu ar trolejbusu, no Pārdaugavas. Es lēnā garā sāku dzert, atradu tādus pašus draugus, kas mīlēja iedzert. Es jutu, ka es grimstu. Un nav izejas. Ko darīt? Ko darīt? Es biju tāds diezgan atklāts, biju nopircis Zaporožecu, un vienā servisā satikos ar vienu cilvēku, kas audzēja rozes un dzina tulpes. Viņš teica — tev, Jūlij, tev raudāt? Kā tev nav kauns!? Tev mātei Pārdaugavā ir māja, tev ir siltumnīca, tev ir visas iespējas. Davai, izdzenam. Es tev palīdzēšu. Un tā es pirmo gadu izdzinu tulpes un nopelnīju divus tūkstošus.

Tad viņš mani iemācīja rozes potēt. Tad es nopelnīju astoņus tūkstošus. Uzreiz Moskviču nopirku. Un tad es domāju, kādēļ man viena siltumnīca. Noīrēju četras siltumnīcas, braucu pēc mežeņiem pakaļ. Ar Uldi Kokinu kopīgi gājām. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajam gadam es pelnīju līdz simts tūkstoši gadā. Katru mēnesi man bija desmit tūkstoši. No septiņdesmit sestā gada katru gadu mainīju žiguli.

Visu nodevām no sākuma Biškopības biedrībai. Tur bija direktors Andris Ārgalis, vedām uz Siguldu. No astoņdesmit sestā gada, Gorbačova laika sākumā — caur kolhoziem. Astoņdesmit astotajā gadā noorganizēju pirmo kooperatīvu. Ieliku māsas dēlu par direktoru.

Pats dzīvoju Maskavā. Pametu kinostudiju, aizbraucu atpakaļ uz Maskavu, iestājos Mosfiļm un braukāju uz objektiem, kas bija pa Baltiju. Līdz astoņdesmit devītajam gadam nostrādāju Mosfiļm, iemainīju dzīvokli, taisīju filmas, braucu komandējumos uz Latviju, Igauniju un pa starpām audzēju puķes, vedu no Maskavas uz Rīgu, mamma tirgoja pie Saktas.

Rīgā neļķes tirgoja par divi piecdesmit, bet Maskavā visas tās bulgāru, Holandes neļķes tirgoja par piecdesmit kapeikām gabalā. Piektdien vakarā sarakstīju vēstuli, ka vajag apsveikt Dom kino aktierus, nopirku pa tūkstots, pa piecsimt gabaliem dažādas neļķes, čemodānā iekšā, uz Rīgu prom. Tā Mosfiļm bija izdevīgi, ka es māku visu Latvijā sakārtot, man bija visi viesnīcu direktori pazīstami, varēju visu nokārtot, bet es varēju spekulēt ar puķēm. Pelnījām ļoti labi. Mēs nezinājām, kur naudu likt. Zināju visus Jūrmalas restorānus. Tāpat draudzējāmies ar prokuratūras darbiniekiem, ar kolhozu priekšsēdētājiem. Vienmēr uzstājos, uzliku galdus utt. No policijas puses piesedza, un tā es līdz deviņdesmitajam gadam ar to nodarbojos. Tad es samainīju atpakaļ dzīvokli, tad jau sākām ar Man–Tess nodarboties.

– Kas vēl nodarbojās ar puķēm?

– Vai, tur bija ļoti daudz. Es tagad negribētu tos vārdus minēt.

– Pats arī stāvējāt tirgū ar puķēm?

– Man bija līdzi uz astoto martu, viena daļa brauca uz Ļeņigradu, kur man bija savas vietas. Bet mēs pārējie, kur nu sanāca. Tālākā vieta bija Nahodka. Aizlidojām līdz Vladivostokai un tad ar lidmašīnu līdz Nahodkai. Tur mēs tirgojām par četriem rubļiem gabalā, bet Rīgā es no ārstiem, prokuratūras darbiniekiem pirku tulpes par sešdesmit kapeikām gabalā. Viņi nevarēja tirgot. Cik nu tur kurš dzina savā pagrabā — cits astoņsimt tulpes, cits piecsimt, cits septiņus simtus.

Mēs no visiem sapirkāmies, uztaisīju lielu ledusskapi, sāku uzpirkt jau februāra sākumā, vēl neizplaukušas pakojām avīzēs un likām ledusskapī. Kad izņēma ārā astotajā martā, ielika vāzē, viņas uzplauka un nobira. Tie, kam patrāpījās vēlāk iepirkta tulpe, tā jau arī stāvēja. Man brauca līdzi trīs, četri cilvēki. Es tikai pienesu preci.

Maskavā biju iepazinies ar pulksteņu fabrikas direktoru, tur strādāja tikai sievietes. Mēs bijām noslēguši mutisku vienošanos, ka viņš pirks par rubli piecdesmit un es viņam atdošu par katru tulpi desmit kapeikas. Par četrdesmit tūkstošiem nopirka, četri tūkstoši — tā arī bija liela nauda. Sūtīju tieši viņam.

Man viss Baltezers bija par Siguldas biškopības biedriem, lai gan nevienam nebija siltumnīcas. Visi bija biedri, jo tajā laikā varēja izņemt naudu līdz trīsarpus tūkstošiem rubļu. Es nodevu par simts tūkstošiem, tad, kad Ārgalis pārskaitīja naudu, ņēmu mašīnā pa četriem cilvēkiem, Krājkasē tām meitenēm aiznesu konfektes, balzamu, lai mūs bez rindas palaiž. Visi ņēma ārā par trīsarpus tūkstošiem, es katram atstāju simts rubļu. Simts rubļu viņi nopelnīja tikai par to, ka parakstījās. Tā bija tā sistēma, kā mēs nodarbojāmies.

– Bet kurā kompānijā bija Šķēle? Jūsējā?

– Viņš bija citā kompānijā.

– Bet to jūs tā droši ziniet, ka Šķēle ar puķēm ņēmies?

– To es tikai no preses zinu. Pats viņu neesmu saticis. Arī Krištopans, es zinu, ka nodarbojās, bet pats arī neesmu saticis. Bet Ārgalis noteikti zina...

Jā, kādreizējais Rīgas mērs Andris Ārgalis acīmredzami zina. Bet, lai viss būtu skaidrs, apjautāsimies vēl pāris cilvēkiem, kuri jau ir stāvējuši pavisam tuvu mūsu galvenajam varonim. Pirmais — Juris Freibergs no Stopiņiem, Lauksaimniecības tehnikas zinātniskā institūta darbinieks, bijušais Andra Šķēles darba kolēģis.

– Vai jūs ar Andri Šķēli sēdējāt vienā kabinetā?

– Nē, viņam bija tāda lielāka istaba, tur vairāki sēdēja, man vienam šis maziņais. Tā bija mehanizācijas laboratorija. Sākumā strādāja viņa tēvs Arnolds Šķēle, un tad atnāca mazais Šķēlēns, Andris. Viņam bija sarkanais diploms. Viņam tēvs ir doktors, māte ir doktore, māte — ekonomikas, tēvs — enerģētikas.

– Un kā sākās jūsu ņemšanās ar puķēm?

– Mēs un te tuvākie kolēģi nebijām tādi iniciatori, bet te bija viens cits kolēģis — Aloizijs Močs. Viņš bija puķkopības biedrības vietējais priekšnieks. Tad mēs ņēmām tulpju sīpoliņus un audzējām. Nopērk mazos sīksīpoliņus, stāda iekšā, kamēr lieli. Bija dārziņš, tur arī stādījām. Nodevām biedrībai sīpolus, un viss. Un ar tām rozēm arī ar Aloīziju iesākās sākumā tā lieta, bet pēc tam Andris nostādīja to lietu uz rūpnieciskiem pamatiem. Man ir cemme, ja kādreiz saka — puķu Andris, uztaisīja māju, kā viņš varēja. Pie Saktas stāvēja vai? Nu, nestāvēja pie Saktas. Tur bija tā lieta pavisam nopietna. Bija vēl viens kolēģis, kas strādāja mūsu laboratorijā, pēc tautības baltkrievs, tagad viņš vairs pie mums nestrādā. Tāds Nikolajs Suhoverhijs. Viņiem abiem ar Andri bija katram pa žigulim. Man liekas, ka Andrim krusttēvs uzšķiņķoja.

– Ko tad tas īsti nozīmē — izaudzēt rozi?

– Rozes audzē tā — vispirms savāc mežeņu sēklas, stratificē, ieliek ledusskapī uz ziemu, pēc tam pavasarī stāda zemē . Pēc tam izaug tādi matiņi, stiebriņi, tie maksāja piecas kapeikas gabalā. Tos tad vēl vienu gadu audzē, tad tie izaug tādi kā zīmulīši, un uz tiem potē virsū. Līdz vasaras otrai pusei ir izaugušas, un tad var pārdot. Tā potēšana notiek tā — vispirms jāsadabū potzari, jākontaktējas ar kaut kādām siltumnīcām, kas audzē puķes, — viņiem paliek pāri.

Vajadzīgs stiebra gabaliņš ar pāris pumpuriņiem. Nogriež potcelma sakni, miziņu iešķeļ, potzaru slīpi iešķeļ, aizbāž tur, notin ar izolācijas lentu un nosmērē ar potvasku. Viss — iepodo, polietilēna podiņā. Kūdrā. Saliek siltumnīcā. Viņiem vajag siltu un mitru režīmu. Lai viņš neizkalstu, bet pieaugtu. Kam nebija siltumnīcas, tie lika vanniņās un nosedza ar plēvi. Kad ir pieaudzis, ir tirgus prece un var pārdot.

Bet Andris ar Suhoverhiju darīja to lietu nopietnāk. Viņi ar piekabēm brauca uz Dienvidkrieviju, tur tos matiņus varēja dabūt par kapeiku gabalā, turklāt tur neviens viņus neskaitīja. Tur lauks ir, roc, cik vari, piekrauj, skaiti, ka tev ir divi tūkstoši. Tad viņi veda mājās un audzēja. Pašiem jau zemes tik daudz nebija, tad viņi dalīja visiem, kas nu bija gatavi ņemt, kam nu bija dārziņi, kam piemājas zemītes. Tad nu mēs viņus audzējām. Pēc tam viņi no mums atpirka par tirgus cenu. Cenu gan es neatceros. Tā bija atkarīga no izmēra, bija šabloni, ar kuriem mērīja. Bija kādas trīsdesmit piecas līdz piecdesmit kapeikas. Tad viņi potēja.

Mēs viena daļa paši arī potējām, cik nu varējām — vanniņām. Viņiem gan arī nebija siltumnīcas, viņi nomāja, pie viena kolēģa viņi tur sēdēja pa naktīm, visa famīlija. Tas bija noorganizēts, meitas nē, tās bija maziņas, bet sieva gan. Viens nogriež un nošķeļ, otrs sagatavo spraužamo, trešais notin, plūsmas līnijā. Negāja jau pie Saktas tirgot. Es arī nekad neesmu stāvējis tirgū un pārdevis puķes. Šķēle arī ne. Varbūt sākumā, kad vēl nedzina uz Maskavu, bet tas laikam bija Aloīzijs, kurš uz sieviešu dienu brauca uz Ļeņigradu ar tulpēm...

Suhoverhijam bija kontakti vienā Piemaskavas sovhozā, kurš appušķoja Maskavu. Viņi vēl priecājās, ka Maskavā rozes ir viengadīga kultūra, katru gadu izsalst, tur ir bardaks, un katru gadu viņiem ir noiets. Piekrāva pilnu saldētavu un tad nodeva Juglas ziedam, un tad pārdeva tur. Uz to apjomu tiešām sanāca, ko māju celt. Mums pārējiem arī bija labums. Kas nu te bija saaudzējis, kam nu bija ko dot, viņi paņēma līdzi un mūsējās arī pārdeva.

– Puķu audzēšana darbam netraucēja?

– Mēs jau te neviens nebijām pārslogoti, kā jau zinātniskā institūtā. Nav tā, ka tev šitas darbs jāizdara šodien līdz pieciem. Mums ir tās tēmas uz trim mēnešiem, pusgadu. Tad tu pastrādā kādu sestdienu, svētdienu, sarauj pa vakariem. Kad brauca uz to Dienvidkrieviju, tad priekšnieks piemiedza acis. Pēc tam atstrādāja. Viņš nebija ne labāks, ne sliktāks.

Bet Andris bija aktīvs pēc vella. Par katru cenu gribēja tikt priekšniekos. Viņš nebija tāds, kas citus pastūma malā. Viņš drīzāk citus pavilka līdzi. Ar tām pašām puķēm. Visiem bija labums. Viņi atveda tos matiņus, un visi, kas vien gribēja, varēja audzēt un nodot. Tāds savs zēns.

Nedaudz pameklējot, atrodas arī pieminētais Nikolajs Suhoverhijs, kuram tagad ir sava transporta pakalpojumu kompānija, lai gan, stādoties priekšā, viņš uzsver, ka esot pensijā — un arī kādreizējā puķu audzēšanā nekā interesanta nesaskatot:

– Jā, audzēju puķes, bet kas tur tāds interesants? Toreiz visi audzēja. Tas ir ļoti smags darbs. Jāsaprot, ka mums jau bija arī jāstrādā, tādēļ puķu audzēšana notika pa vakariem, naktī. Tas bija arī liels risks. Nu kā, milicija, toreizējā valsts iekārta, sava veida rekets. Kā tikām galā ar miliciju? Tāpat kā tagad ar policiju. Realizējām visur kur. Arī tirgū. Esmu stāvējis arī tirgū un tirgojis. Par Andri gan es jums neteikšu.

Tā bija mana ideja nodarboties ar puķēm, un viņš pievienojās. Visa ģimene ar puķēm nodarbojās. Viss tika koncentrēts kopējām interesēm. Meitas jau bija maziņas, bet arī zināmā mērā bija iesaistītas. Vispār par Andri Šķēli varu teikt visu to labāko. Viņš ir ļoti strādīgs, mērķtiecīgs, uzņēmīgs. Tagad par viņu visu ko sliktu runā, bet es varu teikt tikai to labāko. Tagad gan mums nekādu kopīgu biznesu nav. Bija tikai puķes. Beidzām kādā tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā vai astoņdesmit astotajā gadā. Kad viņš sāka strādāt ministrijā, tad jau Padomju Savienība bruka, un tas vairs nebija bizness. Bet līdz tam nopelnīt varēja ļoti daudz, un daudzi arī pelnīja. Jūlijs Krūmiņš nekad kopā ar Šķēli puķu biznesā nav darbojies. Ar viņu darbojos tikai es.

Un te nu galvenais jautājums — cik tieši daudz tad varēja nopirkt? Simt tūkstošus rubļu gadā? Vairāk? Mazāk? Un ko par to varēja uzcelt un iegādāties? Viedokļi nedaudz pārsteidzošā kārtā ir diezgan vienādi.

Nikolajs Suhoverhijs: "Jā, man ir māja blakus Andrim Šķēlem. Viņa māja simt procenti ir uzcelta par puķu naudu. Visas tās runas, ka viņš to uzcēlis par kukuļu naudu, ir pilnīgas muļķības. No tās naudas varēja ne tikai tādu māju uzcelt, un vēl pāri palika. Cik varēja nopelnīt? Daudz. Varēja arī vairāk nekā simt tūkstošus gadā."

Juris Freibergs: "Sākumā jau Andris dzīvoja dzīvoklī un, kad bija nopelnījis ar puķēm, tad sāka māju celt. Un tiešām arī cēla. Es personīgi gāju palīgā pamatus liet. Sākumā pats cēla, mēs gājām palīgā, bet pēc tam jau strādnieki. Sākumā jau naudas nebija tik daudz, pēc tam jau pieauga. Protams, to māju uzcēla par lielu, es tā domāju. Tajā laikā bija nocietušies. Būvmateriālus tiešām pirka, to es zinu. Kaut kāds blatiņš jau bija. Gāzbetonu nevarēja dabūt, bija rindas. Kad man vajadzēja, viņš arī iedeva telefonu, un izrādījās, ka tas ir šoferis. Izrādījās, ka arī no šofera ir atkarīgs, kam viņš pirmais vedīs. Tā man būtu bijis tikai pēc pieciem mēnešiem, bet es vienojos ar šoferi un dabūju pēc mēneša."

Andris Ārgalis: "Vilis Krištopans sāka vēlāk un izmantoja kolhozus. Pēc manas uzskaites nekāds lielais nebija. Andris Šķēle gan bija pie lielajiem, ļoti akurāts dārznieks. Viņš bija Stopiņu pagasta aprobators. Ņēma zemes paraugus, nogādāja Valmieras laboratorijā pārbaudei. Ja zemei bija kādas problēmas, tad no tā nedrīkstēja neko tālāk ņemt. Viņš pats arī audzēja ziedus, kādā pirmajā piecdesmitniekā noteikti bija. Simt tūkstošus rubļu gadā noteikti saņēma. Pieļauju, ka viņam varēja būt simt un vairāk tūkstoši rubļu uz krājgrāmatiņas."

Ar vārdu sakot, kā sava veida gada ienākumu robežšķirtni pat turīgākie padomju puķu audzētāji un arī spekulanti min simt tūkstošus rubļu gadā. Vienīgā atšķirība — vieni saka, ka vispār jau tā nav bijusi galīgā robeža, otrie (kā Juris Freibergs), ka "nu, tik daudz gan nebūs". Jebkurā gadījumā — runa ir par to, ka mūsu galvenajam varonim "uz krājkases grāmatiņas" varētu būt bijuši ap simt tūkstošiem rubļu (šāda summa neoficiāli visbiežāk tika minēta arī saistībā ar "podu lietas" izmeklēšanu 1998. gadā), bet — ne padsmit reizes lielāka summa.

Līdz ar to secinājumus par "zelta podiem" un to iegādei izmantoto līdzekļu patiesajiem avotiem katrs, protams, var izdarīt pats atbilstīgi savām vēlmēm un dzīves pieredzei. Šā vai tā — šis bija vienīgais gadījums, kad mūsu varonis tiešām ir bijis uz iekrišanas robežas "par sīkumiem". Protams, ap 1992.—1993. gadu miljons "ar asti" Latvijas rubļu vai padsmit tūkstoši Vācijas marku bija tam laikam ļoti iespaidīga summa — acīmredzami arī tam Andrim Šķēlem, kurš vēl 1993. gada 1. jūlijā paspēja parakstīt pavēli "Par materiālo pabalstu izmaksāšanu": ar to virknei ministrijas darbinieku tika izmaksāti materiālie pabalsti "veselības uzlabošanai", paša parakstītāja veselībai atvēlot maksimālo summu — septiņdesmit sešus latus un četrdesmit santīmus.

Savukārt jau pāris gadus vēlāk mūsu acu priekšā ir principiāli cits Andris Šķēle — tāds, par kuru neviens neiedomāsies izplatīt baumas, ka vispār jau viņš no somiem esot paprasījis arī baseinu, taču šie ne uz ko vairāk kā santehnikas komplektu neesot "parakstījušies". Nu jau ir tas Andris Šķēle, kuru viņa draugi visā nopietnībā min kā Latvijas nacionālā kapitāla personificētāju. "Notiek cīņa par to, kāds kapitāls valdīs Latvijā. Nacionālais, kas ir lojāls pret valsti, vai tas, kas Latviju izmantos kā teritoriju. Andris Šķēle pārstāv nacionālo kapitālu, un histēriskā reakcija radusies tāpēc, ka Ministru prezidenta amatā viņš traucēs tam otrajam," — šis izteikums, piemēram, pieder advokātam Andrim Grūtupam.

Kurā brīdī tad nāca sapratne par to, kur ir lielā nauda un kas jādara, lai sasniedzamie "griesti" nepaliktu tikai importa podu komplekta līmenī? Kurš bija lielā lūzuma laiks? Lai saprastu, kurā brīdī tad mūsu galvenais varonis tik principiāli mainīja mērogu un no uzņēmīgā puķaudzētāja, kas nesmādē mazumiņu un pats sev izraksta sīkas prēmijas, pārvērtās par valstisko interešu paudēju un nacionālā lielkapitāla karognesēju, mums vajadzēs atgriezties vēl dažus gadus senākā pagātnē — 1981. gadā, kad Andris Šķēle pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas (specialitāte — inženieris mehāniķis) uz deviņiem gadiem noenkurojās Lauksaimniecības mehanizācijas un enerģētikas zinātniskās pētniecības institūtā AGME.

1 - J. Vaivads nav precīzs formulējumos — deviņdesmito gadu sākumā ministrija saucās par Lauksaimniecības ministriju. — Aut. piez.)

II   "Feinais cilvēks" ministrijā un likumdošanas procesā

"Es samērā ātri nokārtoju visādus eksāmenus, bet pēc gada diviem kaut kas manī sāka mainīties. Visvairāk kremta tas, ka man kā vecākajam inženierim, teicamniekam pēc augstskolas maksāja 100 rubļus, bet metinātājam ar stipri vieglu attieksmi pret darbu — 300 un vairāk. Nu nevarēju es izdzīvot ar 100 rubļiem! Ir bijis, ka nedēļai paliek piecītis vai pat trīs rubļi. Katru rītu cēlos piecos, ģērbu bērnu — vecāko meitu, tad — uz autobusu, līdz bērnudārzam, skriešus atpakaļ, lai atkal pagūtu uz autobusu, ar ko tikt līdz darbam. Un tā trīs gadus, pat vairāk. Galu galā sāka grauzt pašcieņa — kas ir, tu nespēj normāli nopelnīt, nespēj sevi uzturēt? [..] Nauda cilvēkam ir absolūti vajadzīga, slikti tikai, ja viņš kļūst par naudas kalpu," — šādi pats Andris Šķēle presē jau pirms daudziem gadiem aprakstīja situāciju, pēc studijām (Lauksaimniecības akadēmija tika pabeigta ar "sarkano diplomu" — ar izcilību), sākot strādāt zinātniskās pētniecības institūtā.

Finansiālo pusi palīdzēja atrisināt puķu audzēšana un tirdzniecība, kā arī spēja vajadzības gadījumā "izklapatot", — taču ambīcijas jau tolaik bija lielākas, daudz lielākas. Mūsu jau pieminētais institūta darbinieks, Andra Šķēles bijušais kolēģis Juris Freibergs atminas:

– Mums bija dārzi, viņš bija pamanījis, ka tur iet garām elektrības līnija, un viņš izklapatoja un dabūja, ka viņam ievilka elektrību. Krievu laikā jau tik viegli negribēja dot. Viņš sev ievilka, mēs tur liela daļa pie viņa pieštepselējāmies. Aiz viņa aktivitātes mēs arī tikām pie sava labuma. To māju, kad viņš būvēja, viņš pats izklapatoja. Toreiz jau zemes nebija kā tagad. Visa zeme bija sovhozam, un pagasts galīgi nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Klapatoja, kādam bija jāiet un jādara, parcelācija jātaisa. Viņam pašam un Suhoverhijam, un vēl tur kādiem. Ar vārdu sakot — kādi piecpadsmit cilvēki dabūja zemes gabalus. Ar viņa aktivitātēm.

– Bet, kad Šķēle atnāca uz institūtu strādāt, — kāds viņš īsti bija?

– Tāds pats kā visi. Pietiekami gudrs, kopā strādājām. Te institūtā kolektīvs draudzīgs. Te nav ko dalīt. Citi atnāk un saka — jums gan te labi, nekādu intrigu. Bet te jau nav, ko dalīt. Tāpēc arī nekādu intrigu nav...

– Kad jau sāka ar puķēm pelnīt, ar naudu neplātījās?

– Skops nebija, bet arī neplātījās. Varēja noprast, ka viņam naudas pietiek, bet viņš ar to īpaši neplātījās.

– Mašīnu nomainīja pret smalkāku?

– Nē, kamēr ar tām puķēm ņēmās, tikmēr ar to pašu žigulīti. Tāds sarkans pirmais žigulītis bija. Pēc tam, kad jau strādāja ministrijā, tad nopirka jauno moskviču.

– Ar kaimiņiem arī sagājās?

– To es nemāku pateikt. Īpaši ne. Kad viņš dzīvoklī dzīvoja, tad mēs gājām ciemos, visādas dzimšanas dienas. Nu, kā jau.

– Šņabīti arī iedzēra?

– Jā, bet neesmu redzējis, ka viņš pillā būtu.

– Uz ballītēm arī gāja?

– Man liekas, ka ne.

– Jūs ticējāt, kad viņam piešuva to pedofiliju?

– Nu, to es nevaru. Man liekas, ka tās ir galīgas muļķības. Pašam trīs bērni, divas sievas.

– Kāds viņš pret meitām bija?

– Rūpējās gan. Vienai meitai bija sirds operācija, kad viņa maziņa bija.

Tad viņš meklēja, skrēja.

– Stingrs tēvs vai vairāk lutināja?

– Es domāju, ka vairāk lutināja.

– Vai viņa māja bija tam laikam tā smalki iekārtota?

– Nu, diezgan jau.

– Un pats viņš ģērbās arī smalkāk nekā pārējie?

– Nē, nekas tāds nebija. Kad viņš bija ciemos pie Vācijas radiem, tad atbrauca ar krosenēm. Nu, tas tā stilīgi. Varbūt viņam kāds krekls bija no Vācijas, bet nekas tāds īpašs.

– Ēda kopā ar visiem ēdnīcā?

– Nu, kā tad.

– Un ko — tiešām nebija tāds īpašs?

– Ne ar ko īpašu neizcēlās. Un kopš tā laika nav palicis ne lecīgs, ne ka skatītos no augšas. Arī, kad bija premjers, mēs varējām mierīgi satikties, aprunāties. Varu arī tagad viņam piezvanīt. Man ir viņa mobilā telefona numurs. Viņš saka — es parasti neņemu, bet tu atsūti īsziņu, tad es zinu, kas man zvana, tad es tev piezvanīšu. Vispār feins cilvēks...

Vēlāk gan varēja manīt, ka viņš dikti grib tikt par priekšnieku. Viņš pieteicās konkursiem uz amatiem. Kad jau sākās Atmoda, tad bija tādi juku laiki, tad uzskatīja, ka arī institūtam jānodarbojas ar kaut kādu biznesu. Tad direktors bija tāds avantūrists uz biznesa lietām. Viņš ieviesa jaunu amatu — direktora vietnieks komercjautājumos jeb komercdirektors. Tur viņš paņēma Andri. Bija kaut kāds pieredzes apmaiņas brauciens uz Somiju no ministrijas. Tur aizbrauca līdzi arī Andris. Tur viņš sapazinās ar [Daini] Ģēģeru, viņam iepatikās, un tad Ģēģers viņu paņēma par savu vietnieku...

(Starp citu, Andri Šķēli kā "feino cilvēku" vēl tagad atminas arī toreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki — nu, piemēram, Valdis Dzenis.

– Vai Šķēle tajā laikā nodarbojās ar puķu audzēšanu?

– Ko nu! Tad jau bija cauri.

– Bet viņš bija tāds turīgs cilvēks?

– Viņš man stāstīja, ka spēcīgi vedis iekšā mežeņus rozēm, lai varētu potēt. Droši vien, ka viņš bija turīgs. Varbūt ne bagāts.

– Ar naudu nemētājās?

– Nē. Viņš nebija kā nabags, bet ne arī kā bagāts. Viņš bija sarunās ļoti vienkāršs un normāls vecis. Tajā perevorotā viņa sieva bija sasmērējusi maizītes, šie abi ar Ģēģeru ēda, viņš teica — Dzeni, tu esi bezkaunīgs, bet deva man arī ēst. Nevis tur kaut kāds restorāns atsūtīja, bet maizītes.)

Ar vārdu sakot, jūs tiešām neatradīsiet cilvēku, kurš par "institūta laiku" Andri Šķēli būtu gatavs bilst kaut jel ko tādu kā, piemēram, Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I analizējis Edvīns Inkēns: "Tā dzīšanās pēc naudas kā varas elementa! To es varu uztvert ļoti freidiski. Tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri. Vai viņš iekšēji visu laiku juties kā minoritāte, kuram jāslēpjas, jo varas kāre tādā apjomā kā viņam, ar visām labajām īpašībām, kas palīdz varu paņemt, ir viņa, ja ne fiziska, tad sociāla slimība. Tādi cilvēki ir bīstami." Tieši otrādi — "feins cilvēks"...

Cita lieta, ka nav nemaz tik vienkārši noskaidrot, kādā veidā tad reti kuram pazīstamā "feinā cilvēka", pētniecības institūta direktora vietnieka karjera 1990. gadā pēkšņi uzmeta viņu tajā laikā nemaz ne tik daudziem sasniedzamos augstumos — uzreiz par vienu no centrālajām figūrām Lauksaimniecības ministrijā, kur Andris Šķēle ar visām savām spējām sākumā izskatījās kā sausumā izmesta zivs. Tas pats ministrijas ilggadējais darbinieks Valdis Dzenis atminas, kā "uz Lauksaimniecības ministriju viņš atnāca kā jēla ola. Viņš bija komercdirektors institūtā, un pēkšņi tāds uzrāviens. Dabīgi, ka viņam nebija pieredzes un saprašanas, ko darīt. Bija pat tā — viņš staigāja pa kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt".

Kam tad "jēlā ola" varēja teikt paldies par tikšanu amatā, kurš Andra Šķēles tālākajam dzīvesgājumam izrādījās tik izšķirīgs? Pats viņš — laikā, kad piecus gadus vēlāk jau tika minēts kā bezpartijisks premjera amata kandidāts — publiski ir aprobežojies ar stāstu (tradicionāli bez detaļām) par to, kā ar viņu runājuši "vairāki pazīstami lauksaimnieki", jo "bija doma par agrorūpnieciskā kompleksa reorganizāciju. Tā nokļuvu ministra vietnieka amatā un atbildēju par ražojošo sfēru, par pārstrādes rūpniecību".

Kādā plašākā intervijā presei mūsu galvenais varonis situāciju izskaidroja detalizētāk: "Pirms nokļuvu ministrijā, es strādāju Mehanizācijas institūta mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta zinātniskajā ražošanas apvienībā Stars. Biju pazīstams ar daudziem cilvēkiem, kuri darbojās Tautas frontē, it sevišķi lauksaimnieku vidū. Man institūtā bija arī tas gods strādāt kopā ar ļoti interesantu lauksaimnieku un ļoti lielu autoritāti savā jomā Teodoru Godmani, toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa tēvu. Visi šie apstākļi kopumā acīmredzot bija kaut kādā veidā kalpojuši par to, ka bija kāds pačukstējis: vajag tajā sistēmā, ko sauc par Agropromu, ievilkt pilnīgi jaunus cilvēkus, un tad es kļuvu laikam par vēsturē jaunāko ministra vietnieku. Kā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera pirmais vietnieks es atbildēju par ražošanu — pārtikas pārstrādes sektoru, mehanizācijas lietām un lauksaimnieciskās ražošanas pamatlietām. Es formāli biju tas, kas virza ar šīm sfērām saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Toreiz, kad strādāju par lauksaimniecības ministra pirmo vietnieku, vispār nebija Latvijas Republika, bet bija Latvijas PSR, un es lūgtu žurnālistus to nejaukt, jo pēc 1990. gada 4. maija mēs vēl ilgu laiku līdz 1991. gada 21. augustam bijām LPSR."

Labi, atcerēsimies — tāpat kā to, ka tieši Andris Šķēle bija tas, kurš virzīja ar pārtikas pārstrādes nozari saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Un vienalga — kuri tieši bija šie "pazīstamie lauksaimnieki", kuri uzrunājuši mūsu grāmatas varoni, un kādi motīvi viņus vadīja? Pirmkārt jau pajautāsim Andra Šķēles tiešajam priekšniekam — toreizējam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram.

– Kurš viņu uzaicināja par lauksaimniecības ministra vietnieku?

– Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija.

– Tātad Jānis Kinna?

– Piedāvāja laikam [Pēteris] Krūgaļaužs. Bija jāsaskaņo komisijā.

– Un tad jūs viņu pirmo reizi ieraudzījāt?

– Nē, nē, es viņu pazinu, es līdz tam jau mehanizācijas jautājumos biju atbildīgais Agrokomitejā, un viņš strādāja mehanizācijas institūtā.

– Kā jūs viņu raksturotu toreiz, kāds viņš bija?

– Mehanizācijas institūtā, nu, vispār gaišs puisis.

– Tāds mērķtiecīgs?

– Nu, protams, ka mērķtiecīgs, gaišs puisis.

– Viņš ļoti vēlējās ministra vietnieka amatu?

– Hmmm...

– Kāds jums iespaids palika?

– Nē, nu, protams, kandidāti, kas bija... Valdība toreiz prasīja, lai būtu saskaņoti komisijā, un to, ko komisija skaņoja, to virzījām. Tā kā es pats esmu inženieris un viņš bija inženieris, bija it kā doma, ka vairāk vajadzēja no agronomijas, bet nu, ko komisija laida cauri no kandidātiem, tas aizgāja.

Tad jau vajadzētu būt, ka labāk to zinās toreizējais Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijas pārstāvis, vēlākais zemkopības ministrs Jānis Kinna.

– Jūs bijāt Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā laikā, kad Andris Šķēle tika iecelts par lauksaimniecības ministra vietnieku?

– Tad komisijas priekšsēdētājs bija Guntis Grūbe, tad viņš tika iecelts par Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru. Un tad es biju tur kādus mēnešus trīs, četrus...

– Jūs bijāt komisijā visu laiku...

– Komisijā es biju visu laiku, jā.

– Tas, ko man cilvēki saka, — jūs esat bijis viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti atbalstījis to, lai Andris Šķēle kļūtu par lauksaimniecības ministra vietnieku, ka tā esot bijusi jūsu iniciatīva.

– Tādā kontekstā, jūs man...

– Tas ir viens no kontekstiem, jā.

– Jā, nenoliedzami.

– Jūs bijāt iepriekš ar viņu pazīstami?

– Es ar viņu iepazinos tad, kad es jau biju Augstākajā padomē.

– Un kā jūs iepazināties?

– Mūs iepazīstināja. Kāda tam īsti nozīme?

– Interesanti...

– Mūs iepazīstināja Pēteris Krūgaļaužs, kurš ar viņu bija ilgāku laiku pazīstams.

– Un kas jums šķita Šķēles kungā tas pievilcīgais, ka viņš varētu būt ministra vietnieks?

– Nu, es gribētu teikt tā, ka tad, kad tika ievēlēta Augstākā padome un Godmanis veidoja savu valdību, viņš šajā jomā izvēlējās, nu, drošu, it kā pārbaudītu ceļu, — viņš nenomainīja ministru. Par ministru palika iepriekšējais, PSRS laika, LPSR laika ministrs Dainis Ģēģers, kas bija nosacīti nesen sācis strādāt un sevi bija arī ļoti normāli parādījis.

Bet mums nebija tādas īsti labas pārliecības, ka Ģēģera kungs ļoti gribēs atbalstīt reformas, privatizāciju, un līdz ar to mēs skatījāmies it kā pēc cilvēka, kurš varētu veicināt šo procesu no ministrijas iekšienes. Tad no alternatīvām kandidatūrām, kas pretendēja arī uz ministra vietu, bija Melņa kungs, kurš bija tāds kā reformētājs pazīstams, bet nu toreiz nebija tādas ietekmes un tādā izpratnē, un iespējams, ka mēs pat nenonācām komisijā, jā, mēs nebalsojām, kurš būtu labāks — Melnis vai Ģēģers, jo mēs uzskatījām, ka tā ir Godmaņa kompetence. Mēs viņus abus vienkārši noklausījāmies. Nu, un tad Godmanis izvēlējās Daini Ģēģeru, tad it kā tika meklēts tāds, nu...

– Kas jums lika domāt, ka Šķēle varētu būt tas cilvēks, kurš varētu šos procesus atbalstīt un virzīt?

– Es pieņemu, ja es pareizi atceros, tad viņš bija zinātniski pētnieciskās saimniecības Ulbroka, vai kā to iestādi tobrīd sauca, direktora vietnieks ārējos sakaros...

– Komercdirektors?

– Es domāju, ka nebija komercdirektors vēl tobrīd. Un tas reālais cilvēks, ko es nepazinu pirms tam, tas reālais cilvēks teica: "Jā, Andris ir tāds, kas to visu varētu darīt!"

Vēl sava versija ir arī neatkarīgās Latvijas pirmajam premjeram Ivaram Godmanim, — vismaz viņš pats sakās esam pārliecināts, ka visa pamatā bijuši tieši viņa lēmumi.

– Kuri tad ir tie, kam par savu šodienas bagātību jāpateicas jūsu tolaiku lēmumiem?

– ļoti daudzi. Piemēram, Šķēle, Lembergs... Viņi tam nepiekritīs, bet saistība ir pilnīgi viennozīmīga. Šos divus uzvārdus nosaucu speciāli, lai būtu asums.

– Kas tie bija par lēmumiem?

– Tajos laikos lēmumus pieņēma drusku savādāk, vienpersoniskāk, un bija jau arī sagadīšanās... Piemēram, Šķēle strādāja Ulbrokā, tur ilgus gadus strādāja arī mans tēvs [Teodors Godmanis]. Ulbroku zināju pietiekami labi.

Kad parādījās jauni vietnieki lauksaimniecības ministram, es tomēr parūpējos painteresēties, kādi vietnieki manas valdības ministram parādās.

Sāku interesēties pa lauksaimniecības līniju. Toreiz bija no Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldes [Uldis] Bēniķis un vēl Šķēle. Prasīju tēvam, kas ir Šķēle. Viņš teica, ka Šķēle ir cilvēks, uz kuru var paļauties — izpildīgs, labi izglītots, kārtīgs. Ja tēvs būtu pateicis citādāk... Starp citu, manas valdības laikā par Šķēli nevaru neko sliktu teikt. Toreiz gan bija citi laiki. Sadarbojāmies ļoti normāli. Pēc tam? Ne man to vērtēt.

Savas atmiņas un versijas ir arī citam kādreizējam Lauksaimniecības ministrijas augsta ranga darbiniekam, vēlākajam miljonāram Jevgeņijam Lukašenokam.

– Kā jūs iepazināties ar Šķēli?

– Es biju maizes rūpniecības direktors un kļuvu par ministra vietnieku.

– Jūs braucāt pie viņa vai viņš brauca pie jums?

– Mans kabinets bija tajā ēkā. Mēs satikāmies, jo viņš atbildēja par rūpniecību.

– Viņš tad bija ļoti jauns...

– Jā, jā...

– Pirmo iespaidu atceraties?

– Pirmo iespaidu atceros, jo viņš... es varu pateikt, kāpēc man viņš patika. Patika viņš man, jo viņš izjautāja un interesējās. Es atceros vienu nakti, kad gatavojām materiālu, viņš bija kā vietnieks, bija vēl viens vietnieks, un mēs sēdējām veselu nakti un gatavojām materiālus. Nu, un tieši tajā naktī es skatījos, man pašam ar’ pietiek enerģijas un darbaspēju, vēl šodien es daudz un produktīvi strādāju, bet runa ir par to, ka viņš gribēja tikt skaidrībā līdz saknei. Un tas man patika, ka ne tikai virspusēji, bet atnāca ierēdnis un gribēja saprast būtību. Mēs jau kādus astoņus gadus neesam tikušies, bet man palikušas par viņu vislabākās atmiņas. Arī tajā laikā, kad citiem, iespējams, ir cits viedoklis.

Tolaik, es nezinu, varbūt bija kādas domstarpības ar Ģēģeru, es ar’ nemēģinu tur iesaistīties, jo tur nevar pateikt, kas ir iemesli, tur arī nevar tās attiecības izvērtēt. Bet tajā laikā — Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja. Kas pēc tam notika, tas mani neinteresē un es nezinu. Es zinu, ka izšķīrušies, katrs uz savu pusi un katrs ar savu viedokli, mani tas neinteresē, bet tajā periodā tā bija komanda.

Mūsu varoņa darbaspējas un spēju iepatikties arī vēlāk apliecināja visdažādākie ļaudis — pat viņa nedraugs Edvīns Inkēns Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I atzina: "Es uzskatu Andri Šķēli par vienu no vistalantīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Par lielāko darbaholiķi. Slimu ar darbu. Tās ir viņa labās īpašības. Andris ir patīkams cilvēks kontaktos. Neapšaubāmi valdzinošs. Mani pirmie iespaidi bija vienkārši ļoti labi. Mēs bijām kopā vizītē Taivānā. Reti kurš sākumā atstāj tik labu iespaidu. Cilvēks, kuram var uzticēties. Cilvēks, kurš pilda doto vārdu... man jāat-zīstas pilnīgi skaidrā grēkā... Jā, savā ziņā viņš man patīk..."

Bet — atgriežamies 1990. gadā: "Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja", un viens no nozīmīgākajiem strādāšanas virzieniem līdz ar bada un valsts sabrukuma nepieļaušanu bija arī pirmo vagu dzīšana privatizācijas laukā.

Ivars Godmanis vēlāk to atcerējās ar šādiem publiski teiktiem vārdiem: "Pirmā privatizācijas iezīme bija pārtikas veikali, mēs sākām ar tiem. Bija ārkārtīgi grūti, jo eksistēja tādi piščetorgi: pārtikas tirdzniecības uzņēmumi, pakļauti pašvaldībām. Ak, Kungs! Tur simt gadus nevienam nekādu privatizāciju nevajadzēja! Viņi negribēja! Jo viņu shēma bija sakārtota, un paši varēja taisīt šuherus. Savukārt valsts uzņēmumos teica, ka viņiem nekādu privatizāciju nevajag, jo viņi grib dabūt paši savus veikalus. Arī muļķīgi — tu pats ražo, un tev vēl pašam ir arī veikals! Veikalniecība un ražošana ir divas dažādas lietas!

Sākumā, protams, sitāmies kā pa nātrēm. Bet tad caur Augstāko Padomi izdevās dabūt ārkārtas pilnvaras! Uz pusgadu. Man personīgi. Uztaisījām komisiju, es — vadītājs, Šķēle — vietnieks. Reāli jau Šķēle tur sitās, bet es arī gāju, bļaustījos. Mans galvenais uzdevums bija ierasties un uzsist ar kulaku pa galdu, ja kāds protestē, ha, ha! Ļoti cieti, ar ārkārtas pilnvarām privatizējām veikalus. Un, kad bijām ar tiem tikuši galā, tālāk privatizācija aizgāja jau kā pa ķēdi."

Jevgeņijs Lukašenoks šo trijotnes vai varbūt četrotnes kopdarba sākumsituāciju atceras tā: "Es gribu jums pateikt atklāti, par Šķēli var daudz runāt un var runāt dažādi. Es pret viņu attiecos tik objektīvi kā ne pret vienu Latvijā. Un varbūt jums tas nepatiks, bet es gribu pateikt, ka pēc darbaspējām un prāta Šķēlem Latvijā nav līdzīgu. Un es neblefoju. Jo, kad mēs sākām strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos, un Igaunijā bija problēmas ar maizi, tad mums Latvijā nebija problēmu ar maizi: kaut mēs bijām dažādi cilvēki, mums bija laba komanda. Un komanda bija saistīta ar to, ka Godmanis bija ļoti saprotošs, kā tad...

Varbūt šodien viņš kļuvis tāds demagoģisks, viņš jau daudz ko ir iznesis atklātībā, bet tad viņš bija daudz konkrētāks un pieņēma konkrētus lēmumus. Un saistībā ar maizi mums bija komanda, ieskaitot premjeru, bija Ģēģers, kurš principā neiejaucās, jo viņam bija savas problēmas, saistītas ar lopkopību, un bija Šķēle, kurš nodarbojās ar rūpniecību, un biju es, kas nodarbojās ar maizi kā tādu. Šķēle par maizi zināja tikai to, ka tā ir veikalu plauktos. Es zināju, kā to ražot. Un, ja runājam godīgi par mums trijiem, tad mēs cits citu papildinājām. Šķēles caursišanas spējas, Godmaņa atbalsts, un Latvijā bija maize."

Tikmēr 1993. gadā, faktiski jau 1992. gada nogalē pienāca viens no, iespējams, nozīmīgākajiem ķēdes posmiem — sākās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas priekšdarbi, un 1992. gada 17. novembrī Dainis Ģēģers izdeva vēlākos procesus būtiski ietekmējušo pavēli "Par valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtības nodrošināšanu", kas būtībā noteica visu tālāko pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas praktisko norisi (kaut paši pārtikas nozares privatizācijas likumi tika pieņemti tikai 1993. gadā). Pavēle, īpaši norādot nepieciešamību to saskaņot arī ar ministra pirmo vietnieku Andri Šķēli, bija īsa un skaidra:

"Lai nodrošinātu valsts īpašuma privatizācijas sagatavošanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", pavēlu:

1. Iecelt Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā:

komisijas priekšsēdētājs, ministrs — D. Ģēģers

komisijas locekļi:

A. Šķēle — ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā

V. Atkačūns — Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks J. Lapše — Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks A. Elksne — Juridiskās pārvaldes priekšniece

I. Feiferis — Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors."

Turklāt nozīmīgs bija šīs pavēles pielikums, kurā bija minēti astoņi desmiti uzņēmumu — faktiski viss Latvijas pašmāju pārtikas rūpniecības zieds, tostarp gan vesela virkne reģionālo maiznieku, Abra un Baltmaiznieks, gan putnu fabrika Iecava, gan uzņēmumi Laima, Uzvara un Stabu-radze, gan Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts. Atlika tikai tāds sīkums kā likumi par konkrēto nozaru — piena, gaļas, maizes ražošanas — uzņēmumu privatizāciju; tie paši, par kuriem līdz pat šai baltai dienai ir dzirdama versija — pats Andris Šķēle, ministrijā darbodamies, esot sagatavojis un sarakstījis tādus likumus, pēc kuriem viņam pašam bijis ērti un vienkārši privatizēt visu, ko vien sirds kārojusi.

Protams, pats viņš to nekad un nemūžam neatzīs — lūk, vēl viens fragments no kādas deviņdesmito gadu beigu intervijas.

– Kādā stāvoklī bija tās saimniecības lietas, ko jūs uzraudzījāt?

– Domāju, ka viņas bija stadijā, ko var nosaukt par samērā neap-skaužamu. Neapskaužamu no situācijas, kura vēlāk nāca un kuru tanī brīdī varbūt neviens neprognozēja. Tie bija uzņēmumi, kuri tika administratīvi vadīti, kuriem bija administratīvi iedalīti tirgi. Uzņēmumos tādi kā mārketinga, preču un tirgzinības speciālisti vispār nebija. Bija sistēma, kas noteica — no tā uzņēmuma tūkstoš tonnas to un to sūtīt uz turieni un viss.

Tādu sistēmu es saņēmu tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada četrpa-dsmitajā augustā, kad kļuvu par ministra vietnieku, un tā bija sistēma, kurai skaidri bija ieprogrammēts milzīgs risks, kas saistījās ar administratīvo vadības sistēmu. Visas cenas pārtikas produktiem tika noteiktas no augšas, tās apstiprināja Ministru padome. Šī sistēma nebija orientēta uz tirgus saimniecību, un, ja nebūtu bijušas veiksmīgas pārmaiņas sistēmā, domāju, ka mēs arī pārtikas pārstrādes nozarē piedzīvotu VEF, Alfas un citu lielo flagmaņu likteni.

– Ko jūs darījāt, lai tā nenotiktu, un kā jums izdevās pasargāt pārtikas rūpniecību no iznīcības?

– Tas nav jautājums, ko darīja viens Šķēle. Tur bija daudzu cilvēku un daudzu speciālistu, arī to, kas sēdēja Augstākajā padomē un Ministru padomē, arī toreizējā premjera Ivara Godmaņa, izpratne, ka šis process kaut kādā veidā ir jāpadara mazāk riskants. Nekļūdīgi mans viedoklis ir, ka, notiekot kādām izmaiņām, pārmaiņām vai, kā tautā saka, reformām, ja tās ir permanentas, nepārejošas, tad tās vienmēr beidzas ar noplēstiem jumtiem, izlauztām durvīm un izsistiem logiem vai tūkstoš cilvēkiem stāvošiem uz ielas, bez darba un raudošām mātēm ar bērniem uz rokām. Tādēļ cīnījos, lai lielai daļai pārtikas pārstrādes uzņēmumu būtu speciāla likumdošana, kas ļāva ātrāk uzsākt privatizāciju. Tā savukārt ļāva saglabāties ļoti daudziem uzņēmumiem. Tobrīd gan tam tika likti ļoti lieli šķēršļi — bija virkne dažādu nacionāļu un pretējās puses deputātu, kas negribēja ļaut Ivaram Godmanim realizēt konsekventu valsts pārmaiņu politiku visā tautsaimniecībā. Bija mētāšanās no vienas koncepcijas pie otras, bet nekas noteikts, un es skaidri apzinos, kāds liktenis piemeklētu, piemēram, Liepājas piena kombinātu, ja tā privatizācija būtu ilgusi piecus gadus.

Virkne citu tā laika amatpersonu savos izteikumos ir pietiekami izvairīgas. Valdis Dzenis — tas pats, kurš pieminēja 1990. gada "jēlo olu", — saka: "Tajā pašā laikā Šķēlem bija spēcīga loģiskā domāšana, ass prāts. Viņam radās aizvien vairāk padomdevēju, kas varēja iedot normālu padomu. Un, ja tu saliec visu kopā, tad tu normāli izspēlē. Pēc kāda gada viņu vairs nevarēja pazīt. Viņš bija riktīgi savā vietā..."

Kā tieši tas izpaudās? "Principā ministrijas darbu vadīja vietnieks. Šķēle bija labi ieredzēts Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī man, godīgi sakot, es iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek, nekādu problēmu vairs nav. Tā ideja jau bija laba: privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Diemžēl tā nebija patiesība. Un Šķēle perfekti zināja privatizāciju."

Par to, vajadzēja vai nevajadzēja privatizēt, šaubu nav, jo situācija deviņdesmito gadu sākumā bija gana dramatiska — lūk, atkal Jevgeņija Lukašenoka atmiņas.

– Atgriezīsimies pie tiem laikiem, kad Latvijā varēja trūkt maizes. Kāpēc mums varēja trūkt? Mēs neizaudzējām graudus maizei?

– Bijušajā PSRS specializācijas prakse bija tāda, ka Latvija specializējās lopkopībā. Mēs ražojām ļoti daudz produkcijas Maskavai un Ļeņigradai, tā bija gaļas produkcija un piena produkcija, un mēs strādājām uz ievesto graudu izejvielām. Mums bija labi rādītāji lopkopībā, un tāpēc graudus ieveda. Caur Latvijas ostām bijusī PSRS iepirka graudus, un viņiem bija izdevīgāk atstāt maizei tos graudus, kas nāca no Anglijas vai citām valstīm, nekā pašiem te kaut ko darīt. Bet es nostrādāju Dobelē gandrīz piecus gadus, laboratorijas apstākļos es izdevu maizes paraugus, un no Tērvetes kviešiem maize iznāca normāla. Tātad Zemgalē kviešus maizei izdevās izaudzēt, bet nebija nepieciešamības. Viss bija sadalīts, un varas diktāts noteica, kas kuram jādara. Un graudu rezerves bija tās, kas tajos apstākļos bija izman-tojamas.

Bet graudu rezerves, kā viņas veidojās, — tas bija uz personīgu kontaktu rēķina ar Maskavu. Latvijā tad dažus mēnešus bija graudi, bet agri vai vēlu tie būtu beigušies, tāpēc izveidoja tā saukto apmaiņas fondu, kur no Latvijas bija elektroinstrumenti, slaukšanas aparāti, veļas mašīnas, ledusskapji, Straumes produkcija, un man tas fonds bija uzticēts maiņai pret graudiem. Apmaiņai ar Krievijas apgabaliem pret graudiem pēc ekvivalenta.

– Kā tad izpaudās tās caursišanas un darba spējas?

– Šķēlem? Šķēle tad ar Godmani — lai izveido šādu fondu, un bija noteikumi, lai nebūtu kādu nelikumību. Un tad vēl materiālo resursu ministrs bija [Edgars] Zausājevs, viņam bija vietnieks, bija izveidots speciāls štābs, kur katru nedēļu bija jāatskaitās, kas ir iztērēts, kas ievests, un bija uzskaite. Tālāk bija Godmaņa personīgie kontakti, mēs lidojām uz Alma–Atu, Godmanis vadīja delegāciju, notika pārrunas ar Kazahstānu par graudu iepirkšanu tur, pats Godmanis tajās piedalījās. Maskavā bijām gan es, gan Šķēle, gan Godmanis, un ne vienu reizi vien, jo no turienes ar’ kaut ko varēja dabūt, atdodot tur lopkopības produkciju.

Mani var kritizēt pārstrādes dalībnieki, kaut es pats par to nozari tajā laikā atbildēju, un bija arī Dobeles dzirnavniekam smagi finansiālie laiki, mēs pirmajā patstāvības gadā uzlikām graudiem pietiekami augstu cenu, tā bija gandrīz šodienas cena, bet tā bija zemniekam izdevīga. Ja jūs pajautātu jebkuram zemniekam, kāda bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā, deviņdesmit otrā gadā cena, tad jebkurš teiktu, ka cena bija ļoti laba. Tirgus vēl nebija, nebija pašregulēšanās, iepirkšana bija ar zaudējumiem pārstrādātājam, bet privātajam graudu ražotajam tā bija izdevīga. Jā, un tajā gadā dzirnavām bija ļoti smagi apstākļi, bet zemniekiem bija stimuls. Lūk, tur arī ir Šķēles, Godmaņa un Ģēģera nopelns.

Un tad zemnieki tūlīt uzsāka kviešu sēju. Un visu sešpadsmit gadu laikā, kopš Latvija eksistē kā neatkarīga valsts, Latvija nevienu gadu nav ievedusi kviešu graudus no ārpuses. Bija problēmas ar rudziem dažus gadus, bet ar kviešiem esam nodrošināti. Jebkuros laika apstākļos. Jau no paša pirmā sējas gada. Mēs šodien kviešus eksportējam, jūs zināt par to? Man toreiz direktori teica — tev mūs jāatbalsta, bet tu mūs nostādīji finansiāli smagos apstākļos, ar zaudējumiem. Bet sākums taču nav pārstrādē, bet gan graudu ražošanā. Ja nebūs ko pārstrādāt, tad ko darīs dzirnavas?

– Tad tas nozīmē, ka dzirnavnieki cieta zaudējumus un bija ļoti viegli tos privatizēt par kapeikām?

– Vispārējā privatizācija gāja par sertifikātiem, ne jau par naudu. Privatizējot par sertifikātiem, jau saprata, ka dzirnavniekiem ir zaudējumi par iepriekšējiem gadiem. Ja jūs pajautāsiet tam pašam [Vitautam] Paškauskam, viņam ir superkontroles pakete Dobeles dzirnavniekā, un es viņu ļoti cienu, es viņu pazīstu ļoti sen, — viņš paņēma, zaudējumi bija lieli, bet šīs problēmas bija izlabojamas. Un visas dzirnavas pēc kāda laika sāka strādāt normāli. Ja mēs pirmajā gadā nebūtu atbalstījuši zemniekus, dzirnavas būtu bijušas spiestas iepirkt graudus kaut kur, bet nebija vēl noformēta konvertācija kā tāda, kas to atļautu. Mēs taču pirmajā neatkarības gadā braucām komandējumā, un tā puse, kas mūs uzņēma, apmaksāja viesnīcu — Polijā un visur, kur mēs meklējām graudu iepirkšanas iespējas, jo mums jau nebija, ar ko maksāt...

Bet kurš tad īsti radīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pirmās redakcijas, kurās komisijās vai ministriju struktūrās tās piedzīvoja izmaiņas, kas šīs izmaiņas ierosināja, un pēc kādiem priekšlikumiem tika pieņemtas galīgās versijas? Īsi sakot — kas bija tas, kurš, piemēram, noteica, ka darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atdot vairāk kā 10—25 procentus no privatizējamo uzņēmumu akcijām? Kurš, piemēram, piešķīra tik lielu lomu valsts uzņēmumu "saimniecisko partneru" vēlmēm pēc uzņēmumu akcijām? Kurš izlēma, kas jāprivatizē tagad un tūlīt, bet kas — kaut kad vēlāk? Kā tika izlemts, ka pirmpirkuma tiesības jāpiešķir tās zemes īpašniekiem, kas atrodas zem uzņēmumu objektiem — un kam tika (vai netika) dotas tiesības šos lēmumus tulkot atbilstīgi konkrētajai situācijai? Un kāpēc, piemēram, tikai 1994. gadā Zemkopības ministrijai ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijās būtu vairāk zemniecības pārstāvju (kad toreizējais Latvijas Zemnieku federācijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests atzīt, ka šī ideja ir mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā)?

Šie lēmumi bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi būtiski — to sekas vēl tagad jūt liela daļa Latvijas pārtikas rūpniecības. Jevgeņijs Lukašenoks min tikai vienu piemēru: "Ja kritiski izturēties pret privatizāciju kā tādu, tad es jau toreiz tā teicu un arī tagad, pēc sešpadsmit gadiem varu pateikt, ka ar graudu pārstrādes privatizāciju vajadzēja pagaidīt. Novilcināt par kādiem trim līdz pieciem gadiem. Mēs tikko bijām atdevuši zemes zemniekiem, tikko, tikko, un viņi vēl nebija gatavi izglītoties un apvienoties tā, lai tā būtu ne tikai apvienošanās uz papīra, bet apvienošanās, kas darbojas. Un nākotnē — kā tagad Zviedrijā, Norvēģijā zemnieku apvienības eksistē vairāk nekā desmit gadus un viņiem pieder graudu pārstrādes uzņēmumi.

Tad šis process bija spontāns, likumu ta’ taisīja un pareizi taisīja, bet izmantot to par graudu pārstrādi vajadzēja nedaudz vēlāk. Zemnieki būtu kļuvuši spēcīgi, un viņi sev uz daudziem gadiem būtu varējuši nopirkt graudu pārstrādes uzņēmumus. Bet šodien iznāk tā, ka faktiski visās attīstītajās kapitālisma valstīs graudu ražotājiem ir savi elevatori graudu glabāšanai, kā arī dzirnavas vai kombikorma rūpnīcas, bet elevatori —

noteikti. Bet šodien šeit viņi ir palikuši vieni paši, viņi izaudzē un ir spiesti tūlīt pārdot, bet parasti Eiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, viņiem ir pašiem savi elevatori, kur glabāt. Un es vienu periodu ļoti kritiski vērtētu, jo graudu pārstrādes uzņēmumus vajadzēja atdot privātās rokās nedaudz vēlāk. Bet mēs Latvijā steidzāmies to izdarīt, cik vien iespējams, ātri, un to nevajadzēja darīt."

Nākamajās nodaļās mēs vēl tiksim līdz konkrētām amatpersonām, kuras, pamatīgi pārsniedzot savas pilnvaras un brīvi traktējot likumus, var teikt, faktiski pasniedza vērtīgas dāvanas Andrim Šķēlem un viņa biznesa partneriem. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī konkrētus politiķus, kuru dēļ Jevgeņija Lukašenoka pieminētie zemnieki tā arī palika pie sasistas siles, — piemēram, vēlāko Andra Šķēles domubiedru Gundaru Bērziņu, kura uzstājības dēļ kādam tik nevēlamais vārds "zemnieki" tika izsvītrots no maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas likuma grozījumiem, kas paredzēja: "Ja uz akciju nedalāmo paketi iesniegti vairāki pieteikumi, priekšrocības ir pieteikumiem, ko iesniedz lauksaimniecības produktu ražotāji — zemnieki, ražotāju kooperatīvās sabiedrības, kuri akcijas var iegādāties arī par privatizācijas sertifikātiem."

Bet galvenais tomēr bija pieņemto likumu konkrētie formulējumi un normas, un te nu katram, kam uznāk vēlme aizrakties līdz pirmsākumiem, sākas īstais Sīzifa darbs. Pati ministrija un Valsts arhīvs jau tradicionāli atsaucas uz deviņdesmito gadu sākumu haosu, kā rezultātā pamatīgi dokumentu apjomi — faktiski veseli slāņi — ir vienkārši un ērti pazuduši. ("Izskatot Jūsu pieprasījumu par iepazīšanos ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pieņemšanas gaitas dokumentāciju, darām zināmu, ka Zemkopības ministrijas rīcībā nav dokumentu par minēto likumu tapšanas gaitu 1992.—1993. gadā. Dokumentācija, kuras ilgums pārsniedz 10 gadus, nodota Valsts arhīvā," — tā 2006. gada decembrī raksta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Lieki teikt — ko tādu velti meklēt arī arhīvā.)

Tiesa, mūsu galvenais varonis tam nekad nepiekritīs — lūk, fragments no intervijas deviņdesmito gadu beigās.

– Jūs bijāt pēdējā Lauksaimniecības ministrijas augstākā amatpersona, pēc tam šo ministriju pārdēvēja par Zemkopības ministriju. Šajā reorganizācijas procesā esot pazuduši daudzi dokumenti. Kā jūs to varat izskaidrot un komentēt?

– Ļoti apšaubu, ka tur būtu pazuduši kaut kad dokumenti, bet, ja ir pazuduši, turklāt daudzi, būtu labi nosaukt — kādi. Neesmu gan dzirdējis, ka no ministrijas kaut kas būtu pazudis, un ļoti apšaubu šādu iespēju. Kancelejas vadītājs ādolfs Ruskulis bija ļoti profesionāls cilvēks, strādājis gan pie [Miervalža] Ramāna, gan pie Viļņa Edvīna Breša, labs kanclers, un visa lietvedība bija viņa pienākums. Domāju, ka viņš ir sameklējams un varēs paskaidrot, ka nekas nav zudis.

– Šobrīd, kad Privatizācijas aģentūra no Zemkopības ministrijas pārņem šos te privatizācijas dokumentus, tur viņi konstatē, ka trūkst tādi un tādi dokumenti — tam nav statūtu, tam nav pilnsapulces protokolu.

– Statūti un pilnsapulces dokumenti ir atrodami Uzņēmumu reģistrā, un diezin vai ministrijai bija prasība glabāt šādus dokumentus. To likumā iestrādāja vēlāk, manā laikā, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienviet. Privatizācijas aģentūra jau nemaz negribēja pārņemt dokumentus no Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas. Mēs uzstājām, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienā vietā, lai nenotiktu šādas dokumentu zušanas. Domāju, ka Zemkopības ministrijai bija saistoši un svarīgi glabāt tikai tās pavēles un tos dokumentus, kas ir svarīgi to darbiniekiem. Domāju, ka pārējais viņiem nav jāglabā un tie visi ir atrodami Uzņēmumu reģistrā. Domāju, ka tur tie visi arī ir.

Nav, ļoti daudzu dokumentu vienkārši nav — par to mēs pārliecināsimies arī nākamajās nodaļās. Savukārt bijušo amatpersonu atmiņas nav gluži viennozīmīgas — sākumā ieklausīsimies vienā no tālaika ministriem, kurš ļoti kategoriski vēlas lasītājiem palikt anonīms.

– Vai var teikt, ka Andris Šķēle bija atbildīgs par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju? Viņa kompetencē bija izstrādāt likumus, noteikumus...

– To jau vairāk [Andris] Miglavs, bet Augstākā padome tos likumus pilnībā izmainīja, mēs virzījām citu versiju.

– Kādēļ?

– Tāds toreiz bija uzstādījums, toreiz Augstākajai padomei bija lielāka vēlme piedalīties likumdošanas iniciatīvas procesā.

– Kāda bija jūsu sadarbība ar Šķēli?

– Pēc pirmajiem trīs mēnešiem viņš ļoti izmainījās.

– Kādā veidā?

– Mums pirmdienās bija tikšanās ar Augstākās padomes komisijas vadību, viņš parasti mēģināja kaut kādus jautājumus virzīt, es viņam teicu — ja ir vēlēšanās par kaut ko parunāt, piesakieties uz tikšanos.

– Vai jau tobrīd varēja manīt, ka viņš varētu vēlēties kādus uzņēmumus iegūt savā īpašumā?

– Un kā jūs domājat? Es nedomāju, ka tā bija viņa paša iniciatīva.

– Jūs vēlaties teikt, ka viņš pildīja kāda uzdevumu?

– Man tā šķiet.

– Kura?

– ...

Pēdējais jautājums tā arī paliek neatbildēts. Savukārt nākamais iztaujātais ir jau vairākkārt pieminētais Valdis Dzenis: viņam jau nu gan daudzajos gados ministrijā vajadzētu būt visu pamanījušam, visu piefiksējušam.

– Daudzi pārtikas pārstrādes uzņēmumi tika privatizēti pēc īpašiem likumiem. Kurš bija idejas autors, ka vajag privatizēt tieši šos?

– No pašiem pirmsākumiem izstāstīšu. Kad ievēlēja Augstāko padomi, es biju [Daiņa] Ģēģera preses sekretārs. Tad bija Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija, kuru vadīja [Jānis] Kinna vai [Voldemārs] Strīķis, viens no viņiem. Pirmais sitiens bija pa kolhoziem un sovhoziem, ka tos vajag privatizēt. Par to stipri strīdējās, kā viņus privatizēt — ātrāk vai lēnāk. Strīdēšanās bija tāda — vai pamazām privatizēt, vai uzreiz. Tur bija arī zinātnieki. Arī es kādreiz biju. Visiem prasīja — nu, kā labāk. Bet beigās uzvarēja viedoklis, ka davaiķe — kā mauksim, tā lai vairs kolhozu, sovhozu nav. [Guntis] Grūbe pat izteicās — iztaisīsim tā, lai vairs nav atpakaļceļa. Nu, un iztaisīja arī, kas beidzās ar to, ka sagrāva visus objektus. Un tagad vēl Kinnam pārmet, ka viņš bija tas ideologs. Viņš bija viens no ideologiem. Bet tad bija cilvēku bailes, ka var atgriezties kolhozi un sovhozi...

Kāpēc man šis jautājums ir sāpīgs? Man daudzi draugi strādāja kolhozā, bija labas saimniecības izveidojuši, un vienā brīdī bija cauri ar to saimniecību. Mēs ar Ģēģeru aizbraucām tikties ar zemniekiem, un, saprotams, esmu preses sekretārs, es nevaru pūst, ko iedomājos. Stāstu — atceraties, kādreiz bija vīrs ar ūsām, Staļins, kurš teica, ka tagad cauri ar jūsu individuālo saimniekošanu, atpakaļceļa nav. Pēc tam pie manis pienāca viens vecs zemnieks un teica — dēls, vai tagad bija kaut kas savādāk? Tev pateica, un tev cita ceļa nav. Tas bija sāpīgi. Daudzi cilvēki riktīgi dabūja pa kāju. Tā kolhozu privatizācija sanāca pa kaklu, pa galvu, lai nav atpakaļceļa. Un tad nebija neviena zinātnieka, kas būtu pamodelējis, kā tas būs uz priekšu. Es uzskatu, ka tad, ja tev ir resursi un tu vari apmaksāt zinātniekus, kaut drusku process ir jāmodelē. Nekā tāda nebija. Buh, bah!

– Un pārtikas pārstrādes uzņēmumi?

– Tālāk nāca pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Ar pārstrādes uzņēmumiem bija tā. Tajā laikā atnāca uz ministriju strādāt Šķēle. Un Šķēle ieņēma Ģēģera pirmā vietnieka amatu, tas būtu pielīdzināms tagad valsts sekretāram. Principā ministrijas darbu vadīja pirmais vietnieks. Tāpat kā tagad šos likumus par privatizāciju izstrādā Ministru kabinets, pēc tam nes uz Saeimu un nobalso.

Bija tas, ka Šķēle bija labi ieredzēts Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Palīdzēja viņam izstrādāt Miglavs. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī es, godīgi sakot, iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek. Nekādu problēmu vairs nav. Diemžēl tā nebija patiesība.

Tā ideja jau bija laba. Privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Bet te, lai kā mēs gribētu, iznāca tā. Perfekti privatizāciju zināja Šķēle. Likumus. Un ļoti labi viņos orientējās. Viņš jau pats nerakstīja, bet ar viņu konsultējās.

– Iniciatīva nāca no Šķēles?

– Iniciatīva nāca ne tikai no viņa, bet arī no sabiedrības. Tas ir valsts, ko tad tagad darīt? ļaut sabrukt? Privatizēsim! Man nav nekādu datu, bet es esmu runājis ar cilvēkiem, pie kuriem bija griezušies, teikuši — tu paņem, devuši naudu, lai var nopirkt kapitāla daļa, un pēc tam viss aizgāja šuri muri, kur visu pārdeva tālāk. Jo visi privatizētie uzņēmumi pēc tam tika pārdoti. Principā tā visa ideja sanāca ne uz priekšu, ne atpakaļ. Šķēle saka — labi, ka viņi strādā. Man ir žēl, ka viņi tādā veidā strādā, jo kāds no tā ieguva peļņu.

– Kurš izlēma, cik ļaus darbiniekiem privatizēt, kur jāpiesaista stratēģiskais investors?

– Sagatavoja materiālus Šķēle, Miglavs palīdzēja, Lauksaimniecības komisijā strādāja veči, Godmanis toreiz bija Ministru prezidents. Visi tie darījās.

– Pēc kādiem kritērijiem to noteica?

– To es nezinu.

– Kurš to varētu zināt?

– Miglavs. Ja vien viņš gribēs runāt.

Tātad — it kā sanāk, ka no Lauksaimniecības ministrijas nāca vieni privatizācijas likumu varianti, bet aktīvie Saeimas deputāti tos mainīja vai līdz nepazīšanai? Jānis Kinna šos procesus atminas būtiski citādāk.

– Tiek apgalvots, ka Lauksaimniecības ministrija privatizācijas likumus par gaļas, piena un graudu pārstrādi radīja citādākus, un tad Augstākajā padomē viņi ieguva to veidolu, kas viņiem ir, kādā viņi tika pieņemti... Kāpēc tie tika mainīti, kur bija tas ieguvums?

– Tad man jājautā, kādā jomā jūs domājat — citādākus?

– Es runāju ar cilvēkiem no ministrijas, un viņi teica: "Vai! Mēs izstrādājām pilnīgi citus likumus, un tad Augstākā padome tos sagrieza ar kājām gaisā. Bet tas, kādi viņi tika izstrādāti, tas vairs nav pieejams, pat arhīvos vairs nav pieejams..."

– Es nemāku atbildēt uz jūsu jautājumu, jo, manuprāt, tā nebija. Es nevaru identificēt nevienu problēmu, kur Augstākā padome būtu kaut ko ļoti būtiski izmainījusi no tām koncepcijām, turklāt Augstākā padome ļoti jaucās likumdošanā, bet tomēr viņa pati nebija autore nevienam likumam.

Ja mēs runājam par zemes reformas likumu, kas bija pirmais, tad to ir izstrādājusi darba grupa, tur Augstākā padome pamainīja, ja es tagad pareizi atceros, slavenā divpadsmitā panta redakciju, liekot uzsvaru uz tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada septiņpadsmitā jūnija īpašuma tiesībām. Tajā darba grupas izstrādātajā variantā tas uzsvars bija mazāks mazliet, tur [Stefans] Rāzna ar [Annu] Seili iesniedza kopīgi, un deputāti arī par to nobalsoja, kur bija skaidrāk pateikts. Patiesībā saturs un būtība droši vien būtu viena un tā pati. Privatizācijas likumus izstrādāja Agrārās ekonomikas institūts, Zīle, nu, tur tika diskutēts...

– Zīle?

– Roberts Zīle. Tagadējais ekonomisko zinātņu doktors. Un, starp citu, arī to doktora grādu viņš nopelnīja ļoti daudz ar likumdošanas aktiem. Tur varētu būt tā, ka tas likums tika rakstīts diskusijā, ka viņi nebija tādi, ka uzraksta — te viņš ir gatavs, jo nu pieredzes, kā privatizēt, jau vispār nebija valstī, vispār pasaulē nebija. Kā kolektivizēt — bija pieredze, cik tur vajag — izsūtīt un kā to izdarīt.

Un tas likumprojekts, manuprāt, tapa diskusijā, un nevar uzskatīt, ka viņš bija uzrakstīts tāds gatavs. Kas attiecās uz privatizācijas likumiem, es tiešām nezinu nevienu principu, ko Augstākā padome būtu ļoti būtiski izmainījusi, izņemot — palielinājusi uzsvaru uz, nu, tādu sociāldemokrātisku uzsvaru uz tiesībām iegūt šos īpašumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tieši vai viņu apvienībām. Nu, teiksim, pārstrāde arī tika ļoti konsekventi šādā veidā privatizēta un realizēta, bet tas šos ražotājus nepaglāba, jo ļoti ātri viņi savas kapitāldaļas pārdeva. Un tagad piena pārstrāde ir pilnīgi privāta, un tur nu ražotāju teikšanas, izņemot dažiem uzņēmumiem, nav pilnīgi nekādas.

Bet privatizācija, it sevišķi piena nozarē, viņiem deva iespēju, un viņi reāli saņēma akcijas — kāda Rīgas piena kombināta vai kāda Valmieras piena kombināta. Bet citas izmaiņas es nevaru identificēt nekādas, tā ka es domāju, ka tas ir... Augstākā padome tiešām daudz strādāja, mēģināja uzrakstīt, kā viņi domāja, bet, ka būtu bijis kaut kāds, nu, principiāli cits uzstādījums... Tad mums jāsatiekas ar to cilvēku, kas to teica, tad mēs varētu diskutēt.

– Un kāda jums bija šī te tālaika sadarbība ar Šķēles kungu, kā jūs viņu raksturotu?

– Viņš ļoti bieži nāca uz komisijas sēdēm, viņš ir cilvēks, kas ļoti labi prot pamatot un atbildēt, un tā tālāk...

Un patiesībā arī jau Ģēģera ministrēšanas laikos, tad, kad viņš tika iecelts, tur jau bija kaut kāds zināms laiks, kad Šķēli neiecēla, kurš strādāja kopā ar [Andri] Miglavu, Zīli pie privatizācijas likumiem un kuram bija tā saikne no ministrijas ar parlamentu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tā kā tādā izpratnē, es gribētu teikt, ka uz šo reformu virzienus Šķēle uz sevi liktās cerības attaisnoja, jo lauksaimniecības nozare bija gan, pateicoties tam, ka bija jau iepriekšējās iestādes, gan pateicoties arī, nu, teiksim, zināmai Šķēles darbībai vai ministrijas darbībai, lauksaimniecības nozarei jau bija pirmie privatizācijas likumi Augstākajā padomē.

– Un pēc tam?

– Tad jau ir mazliet jāpieskaras, manuprāt... nu, cits laiks. Un tā vairs nav Augstākā padome, tā ir [Valda] Birkava valdība. Birkava valdība jau, ja tā vēsture, ja jūs pieskaraties tur... Tad, kad ievēlēja piekto Saeimu un izveidoja Birkava valdību, tad, protams, viens no uzsvariem bija, ka lauksaimniecība bija privatizēta vai atradās privatizācijas procesā, bet visai pārējai tautsaimniecībai vēl nebija priekšstatu par šo jomu. Un tad Birkava valdības deklarācijā bija liels uzsvars uz privatizāciju — ka nevar privatizēt vienu lauksaimniecību, nevar vienā tautsaimniecības nozarē valdīt kapitālisms un otrā sociālisms, tā ir valsts regulēta ekonomika. Un tad bija pat tāds privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte. Tad bija diskusija par to, kā tas viss notiks, un tad bija Vācijas pieredze, un tad bija skaidrs, ka nu it kā izvēlēts šis Vācijas ceļš, jo nekāda cita ceļa nebija — demokrātiskās Vācijas ceļš. Un tad Šķēle bija tas, kas, bet tas jums precīzāk ir jājautā Skultem, bet Šķēle bija tas, kas rakstīja vai vadīja darba grupu, nebūdams formālā amatā, visai tai privatizācijas procedūrai.

Savukārt Jevgeņijs Lukašenoks apgalvo, ka galvenais "bīdītājs" pats Jānis Kinna nebija pilnīgi noteikti — un arī Andris Šķēle vienpersoniski ne: "Es nedomāju, ka Šķēle deva norādījumus tā laika Augstākajai padomei, kā taisīt likumu. Man liekas, ka paši deputāti steidzās ar privatizāciju, pārņemot shēmas, jo tās shēmas ne jau Latvija taisīja no nulles. Es dažādi varu domāt par Kinnu, bet es... jo pats viņš tos likumus, par cik es saprotu, ka caur viņu tie gāja, viņš pats nav tik gudrs, lai varētu izlaist tādus likumus, pats tā personīgi tajos iesaistoties. Es neuzskatu viņu par tik spējīgu cilvēku. Tas ir mans personīgais viedoklis."

Beigu beigās nonākam arī līdz Andrim Miglavam, kurš joprojām strādā tai pašā Valsts agrārās ekonomikas institūtā, — izrādās, pretēji dažām prognozēm, viņam nav nekas pret atmiņām par vecajiem laikiem.

– Jūs savulaik izstrādājāt likumus par pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Kā tas notika?

– Man uzreiz jūs jābrīdina, ka man atmiņa nav ļoti laba, īpaši uz gada skaitļiem un tādiem stāstiem.

– Kāpēc pie jums nonāca šie te likumi, kāpēc jums viņus uzticēja izstrādāt?

– Uz to es gan pat nevaru atbildēt.

– Kurš to uzdeva?

– Es nezinu.

– Kāds taču pateica — tā, tas tagad ir tavs darbs...

– Jūs man uzdevāt jautājumu, par kuru es vispār nekad neesmu domājis. Tā notiek, ka ir procesi, kas vienkārši ir procesi. Un tajā procesā tās zvaigznes sabīdās tā un ne citādāk, un, kāpēc viņas tā ir sabīdījušās, es pat nezinu. Es negribu teikt, ka es esmu zvaigzne, bet tajā izpratnē, ka tas nav bijis atkarīgs no manis. Es nevarētu teikt, ka tas bija no manis vai ne no manis, bet noteikti, ka tas bija arī no manis atkarīgs, no manis, no mana kolēģa...

– No kāda kolēģa?

– Tagad eiroparlamentārieša, Tēvzemes līdera Roberta Zīles. Kaut kas bija atkarīgs no Ģēģera, kaut kas bija atkarīgs no Šķēles, no Zemkopības ministrijas, no Godmaņa valdības stila. Nu, tas bija tāds laiks, kad lietas notika varbūt ne gluži tādā loģiskā secībā, kā tas ir šobrīd.

Šobrīd, kad visas reformas pārsvarā ir beigušās, tas likumdošanas process ir iegājis vairāk vai mazāk tādā akadēmiskā gultnē. Un tie procesu veidi, kā tas notika deviņdesmitajos gados, šodien vienkārši vairs nebūtu iespējami. Šobrīd ir pilnīgi skaidri definēts, kam ir likumdošanas iniciatīva, principā viņa joprojām ir arī deputātiem, ne tikai ministrijām un ministriem.

– Jūs tajā brīdī bijāt agrārās...

– Tajā laikā es biju gandrīz tas pats, kas šobrīd, tobiš nekas. Tas ir, es faktiski biju neatkarīgais pētnieks, strādāju tajā pašā Agrārās ekonomikas institūtā, es nebiju nedz direktors, nedz pat nodaļas vadītājs, es biju zinātniskais līdzstrādnieks, pat ne vecākais. Vienkārši parasts zinātniskais līdzstrādnieks. Bet nu lielos vilcienos droši vien — kaut kas bija atkarīgs arī no manis un mana kolēģa, tāpēc ka astoņdesmito gadu beigās, vienkārši pildot sava amata pienākumus... Tajā laikā ienāca tā saucamie saimnieciskās uzlabošanas formas meklējumi, kad padomju režīms jau bija sapratis, ka visu nodiktēt no augšas nevar, Maskavā nolemt, tur Valsts plāna komiteja viena, otra...

Tika meklēts veids, kā atraisīt darbinieku iniciatīvu, saimniecisko aktivitāti, lēmumu pieņemšanu un tamlīdzīgi. Un, strādājot pie šādiem projektiem, mums jau toreiz bija vairāki konsultāciju projekti ar toreizējām padomju saimniecībām un kolhoziem, mēs kā nosacīti jaunākās paaudzes speciālisti abi ar Robertu bijām spiesti aizdomāties mazliet dziļāk, jo mums nebija pieņemams tas veids, kā bija nolemts, kā tas būtu darāms. Tur bija dziļas pretrunas starp tiesību un pienākumu sistēmu, kas izveidojās uz katru šo saimnieciskās darbības subjektu, sākot no strādnieka, beidzot ar briga-dieri vai iecirkņa vadītāju, kas aiziet tālāk uz visām īpašuma attiecībām, visām lietošanas attiecībām utt. Par pienākumu un tiesību sabalansēšanu, lai vispār varētu runāt par saimnieciskās darbības veikšanu, kas nebūtu dēvējama par kaut kādu izsaimniekošanu vai apzagšanu, bet kas būtu dēvējama par mērķtiecīgu, progresīvu ekonomiskās darbības virzību.

Otrs faktors, kas šajā laika posmā ienāca, — bija runa par kapitālistiskās ekonomikas, tirgus ekonomikas principu atjaunošanu arī šajā teritorijā. Un tas, ko mēs redzējām, — tātad mums ir viena īpašuma saimnieciskā struktūra, kas radusies šajos četrdesmit padomju ekonomikas gados, un vairāk vai mazāk tas nosacītais rezultāts, ko mēs it kā gribētu redzēt. Tātad īpašums, īpašnieki, darbinieki un tiesības pieņemt saimnieciskos lēmumus, tiesības izmantot radušos rezultātu, tātad piesavināties peļņu, kā tur toreiz teica.

Un no otras puses — pienākumi, kas no tā izriet, pienākumi mobilizēt ražošanas resursus, gan zemi, gan darbiniekus, gan ražošanas līdzekļus, pienākumi pildīt saistības pret biznesa partneriem, pret produkcijas pircējiem, resursu piegādātajiem, darbiniekiem, norēķināties ar viņiem par resursu izmantošanu, pienākumu pret valsti, pret nodokļiem, vides prasības un tamlīdzīgi. Tātad faktiski ir kaut kāda sistēma, kuru mēs gribam sasniegt, un starp šīm sistēmām faktiski ir pilnīgs vakuums. Vakuums gan izpratnē, kā šos ceļus iet, gan...

Nu, tagad mēs teorētiski varam redzēt, kā tas tika darīts vienā valstī, otrā, trešajā, bet pasaulē tajā brīdī bija tikai divas pieredzes no Eiropas un dažas no āfrikas, Indijas un tamlīdzīgi. Kur sākotnēji tika veikta privatizācija un pēc tam reprivatizācija. Un Eiropā pieredze bija Lielbritānijā, kur konservatīvā [MĀrgaretas] Tečeres valdība privatizēja dzelzceļus, — tas bija viens tāds liels gadījums, kad Rietumu kapitālistiskajā sistēmā notika kaut kāda privatizācija, jo principā nekas tamlīdzīgs vispār pat attīstītajā ekonomikā nebija bijis. Un otrs — ka bija apvienojusies Vācija un līdz ar to Austrumvācijā arī bija šis reprivatizācijas process veidojies. Un valstī valdīja zināma veida eiforija, kad teica — okei, nu mums visi būs akcionāri, sadalīsim akcijas, un viss notiks.

Mūsu filozofija bija, ka gluži tā vis nenotiek — vienkārši sadalīsim tur kaut kādas kapitāla daļas, un uzreiz tas uzņēmums turpinās darīties, un viss. Bija kolhozs, tagad būs akcionēts kolhozs — ceļš ko principā gāja Krievija, Baltkrievija, Ukraina. Un kāpēc vispār Baltkrievijā vēl šodien kolhozi nav nomiruši? [Aleksandra] Lukašenko valdošais režīms vienkārši tos kolhozus tādā īpatnējā formā piešķir šefiem, kaut kādiem ministrijas uzņēmumiem vai lieliem privātajiem uzņēmumiem, pilsētā strādājošiem ar diezgan striktiem nosacījumiem — jums viņš ir jānotur, jāpaceļ, ja ne, tad savukārt nobeigsies tas jūsu bizness. Tas mūsu viedoklis bija: ja reiz tu esi īpašnieks, tad īpašnieks arī pieņem lēmumu, kas ar to notiek. Un jautājums būtībā ir tikai par vienu — kā līdz tai īpašumu struktūrai nonākt.

– Mūs interesēja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi...

– Un pie pārtikas pārstrādes mēs nonācām tāpēc, ka mēs sākām ar lauksaimniecību. Bija divi koncepti — viens maigais koncepts, ka ir jau labie kolhozu priekšsēdētāji, labie darbinieki, kuriem vienkārši vajag atbrīvot rokas, un tad ir sliktie kolhozi un sovhozi, kurus vajag privatizēt. Un mūsu viedoklis bija — kapitāla daļas tomēr jānosaka visiem, un tad lai viņi paši pieņem lēmumu. Un faktiski tas mūsu koncepts vinnēja. Kaut kādu apstākļu pēc Lauksaimniecības ministrija virzīja drīzāk to pirmo konceptu, Godmaņa valdība līdz ar to arī, un nonācām parlamenta debatēs kaut kā un uzstājāmies ar savu redzējumu, un parlamentam tas vairāk iepatikās nekā Ministru kabineta redzējums.

Un tā tas aizgāja, faktiski tas bija pirmais likums, un tad tālāk principiāli loģika bija izveidojusies, izpratne par šo privatizācijas procesu, un tad man vienkārši lūdza pastrādāt pie piena jomas, kas bija nākamā. Privatizācijas process, ja nemaldos, tad sākās tieši ar piensaimniecības sektoru.

– Tātad to visu sākāt jūs?

– Tam sākumam jau ar’ mēs nebijām ne viens, ne otrs, ne trešais klāt. Tur klāt bija tāda joprojām pazīstama personība, rūjienietis, vārdā Jānis Jasāns, vēlāk Valmieras piena prezidents. Un viņi no tā gala nāca ar ideju, bija brīnišķīga lieta, kas veidoja ķēdi — tātad ir lauksaimnieks, lauksaimnieks pats par sevi nekas, tāpēc, ka viņš ražo tikai izejvielu, bet pircējs pērk gala produktu, kas ir pārstrādes produkts un ir nolikts tirgū. Tātad jautājums bija par to, kā lai dabū no lauka līdz turienei. Un pa vidu ir uzņēmums, kam tādā vai citādā veidā vajadzētu piederēt ražotāju kooperatīvam.

Pirms kara bija ļoti spēcīga Latvijas piensaimnieku kooperācijas sistēma, un tā biedrību darbība tika izbeigta vardarbīgi, tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā nacionalizējot. Un uz tā pamata radās valsts piensaimniecības sistēma. Pirms padomju varas ienākšanas neviens piensaimniecības uzņēmums nepiederēja valstij un, cik man zināms, tad nepiederēja arī nevienam indivīdam, bet piederēja kooperatīviem.

Tad rūjienieši Jasāna kunga ideoloģiskajā vadībā teica — mums pat ir vecie piensaimnieku kooperatīvu biedri! Atjaunojam taču to biedrību! Pēc likuma, ja mēs runājam par restitūciju, tad mums ir visas iespējas to atjaunot, tur statūtos teikts, ka vajadzīgi tie pieci biedri, lai tur notiktu, lūk, mēs esam pārmantotāji. Tātad viņi atjaunoja Rūjienas piensaimnieku kooperatīvu un teica — redz, mums ir Rūjienas piensaimnieku biedrība un viņai bija šī pienotava. Atdodiet tos īpašumus, kas bija Rūjienas biedrībai, mēs turpināsim to, ko mēs darījām agrāk, ņemsim no saviem biedriem pienu, pārstrādāsim un laidīsim tirgū. Un faktiski šā cilvēka enerģija, par kuru es vienmēr esmu sajūsminājies, kura ir vēl līdz šai dienai, guva parlamentā atbalstu, un tika pieņemts atsevišķs Augstākās padomes lēmums, ka šis piensaimnieku kooperatīvs ir atjaunojams un šie īpašumi atdodami.

Bet tagad skatāmies to otru pusi — arī visi lielie uzņēmumi ir radušies uz šo uzņēmumu bāzes. Daži no viņiem tika slēgti, jo dzīve iet uz priekšu un kaut kas apvienojas un kļūst lielāks, un tā ir vispārēja biznesa likumsakarība. Piemēram, kādreiz velosipēdus skrūvēja mājas darbnīcā, un tad ir milzīgas velofabrikas, un šodien atkal paskatāmies, ka iet atpakaļ un skrūvē velosipēdus darbnīcā. Un tas bija normāli, ka no agrākajiem kooperatīviem bija izveidojusies padomju lielrūpnieciskā piena pārstrādes sistēma.

Līdz ar to bija saasinājies jautājums, ko darīt ar šo sistēmu. Nu, un, tā kā tas kolhozu, sovhozu laiks bija beidzies, nevarētu gan teikt, ka man ar’ nebija ko darīt, bet tad mani tiešām kāds lūdza, vai es neņemtos to darbu darīt. Un tieši tā iznāca, ka mans partneris tajā pirmajā procesā laikam bija aizbraucis no Latvijas un es biju palicis viens, un es kādā vasaras laikā sēdēju viens un domāju, kā tas varētu izskatīties uz papīra. Ievērojot to, kādai filozofijai vajadzētu būt. Un tās filozofijas pamats bija tas, kas ir tagad un ko mēs gribam panākt.

– Tā tas arī sākās?

– Tur būtu garāk jāstāsta par to pretstatu cīņu, kas bija radusies jau padomju laika beigās, par to, ka vienīgie monopoliepircēji bija valsts uzņēmumi, ka faktiski atsevišķais uzņēmums, atsevišķais iepircējs līdz tirgum pat nedrīkstēja tikt. Un tie uzņēmumi čakarēja tos kolhozus, kā viņiem labpatikās, nemaz nerunājot par individuālajiem, mazākiem saimniekiem. Un faktiski tā pretstatu cīņa bija viens no faktoriem, kas veicināja neatkarības atjaunošanos. To, ka tie ir valsts uzņēmumi, kas izsūc labos zemniekus, mēs pat neapzinājāmies tai laikā, — ka caur šo valsts sistēmu arī tika dotēta lauksaimnieciskā daļa, ne tikai Latvijas, bet visas Padomju Savienības apmēros, tik drausmīgos apjomos, ka nevienā Eiropas Savienības dotāciju daļa nav tik liela, kā tika dotēta Latvijas lauksaimniecība.

Mēs pat reiz parēķinājām, ka, ja paņemtu to cenu līmeni, kādam vajadzētu būt bijušam, vairāk nekā sešdesmit procenti, faktiski astoņdesmit procenti šai cenai pievienoja valsts ar subsidēto budžetu. Tas bija tas absurds, ka veikalā varēja nopirkt pienu par divdesmit divām kapeikām litrā, kamēr no saimniecības pirka jēlpienu par trīsdesmit septiņām kapeikām litrā. Šodien mēs par to pat neiedomājamies, kāpēc padomju laikā lauksaimniecība un pārtikas sektors dzīvoja tik labi un kāpēc šodien ir tik grūti. Un tāpēc šodien vēl diezgan daudzu laucinieku apziņā ir tas, ka, lūk, atnāca privatizācija un sagrāva. Principā jau bija divi paralēli procesi — privatizācija un vienlaikus arī cenu atlaišana un dotāciju atņemšana. Un izrādījās, ka Latvijas ekonomikā nav tādu resursu, lai varētu maksāt lauksaimniekam divreiz vai pat trīsreiz vairāk par to, ko spēj samaksāt gala patērētājs tirgū.

– Un ko tad jūs izlēmāt?

– Nu, tātad tādā veidā jāmēģina iziet to saikni līdzi un pa ceļam jāatsijā šajā procesā... Jo biznesā viens no dzenošajiem spēkiem ir iniciatīva un atbildība, tu nevari iemest divus tūkstošus cilvēku ar akcijām un gaidīt, ka tur uzreiz kaut kas notiks. Ja no šiem diviem tūkstošiem vai nu viņiem visiem, vai pietiekami ietekmīgai grupai nebūs apziņas un vēlmes to uzņēmumu darbināt, meklēt iespējas — kā salikt ražošanas faktorus, lai labāks produkts, lētāks, stingrākas pozīcijas tirgū, kā tas aizies līdz patērētajam, — tad nekas no tā nenotiks. Un savukārt, lai notiktu kaut kas, šīs iniciatīvas grupas rīcībā ir jābūt pietiekamiem vadības instrumentiem, lai šī iniciatīva varētu īstenoties. Jo, ja ir divi tūkstoši īpašnieku un kaut vai desmit visu grib, tie ir tikai trīs procenti balsu... un tie progresīvie lēmumi parasti ir nepopulāri, jo tiek ierobežotas kaut kādas grupas tiesības, tā ka progresīvais, nepopulārais lēmums nekad neīstenosies.

Un tāpēc tas nākamais princips, kas tika pielikts pamatā, ir iniciatīvas princips, tas ir, tiek piešķirtas tiesības, bet netiek uzlikts par pienākumu. Tātad — jums nav obligāti jāizmanto savas tiesības kļūt par īpašniekiem. Tie arī bija šie trīs galvenie faktori: ievērtēt šos trīs aspektus — kooperāciju, sasaisti un iniciatīvu. Plus vēl ceturtais, ka principā valsts uz tā negrib pelnīt. Valstij nav svarīgi ieņemt naudu budžetā īstermiņā, valstij svarīgāk ir, ka uzņēmumi turpinātu darboties iespējami efektīvāk. Jeb valstij svarīgāk panākt, ka ir privāts lauksaimniecības un pārtikas sektors, kas tālāk strādā jau ar saviem iekšējiem biznesa principiem un spēj pašregulēt gan savu iekšējo, gan ārējo darbību.

– Un tātad būtība bija...?

– Tā koncepta būtība vairāk vai mazāk bija — kvotēšana, objektēšana, akcionēšana un tālāk jau privatizēšana. Ko nozīmē objektēšana? Tas nozīmē to, ka no šīm lielajām piensaimniecības sistēmām Lauksaimniecības ministrijai bija jāizskata, kuras atdalīt nost, kurām nebūtu jābūt tai kopīgajā biznesa struktūrā. Jo piena kombināts nozīmēja centrālo ražotni ar daudzām filiālēm. Tātad, vai šīs filiāles ir atdalāmas un izveidojamas kā atsevišķas uzņēmumu vienības, vai viņas paliek vienotajā kombināta sistēmā. Un tā pamatideja bija, ka viss, ko var atdalīt, tas ir atdalāms, un, kas ir atdalāms un atdodams biedrībām bezatlīdzības ceļā, tas ir atdodams, bet tas, kas nav atdalāms, paliek kā objekts akcionēšanai.

Atdalāmie mazie objekti ir atdodami biedrībām vai viņu mantiniekiem, kas var pierādīt šo saikni tādā vai citādā veidā, un savukārt lielie objekti ir akcionējami. Un tad seko privatizēšana. Sākotnēji visas akcijas pieder valstij, un tiek izveidotas akciju paketes un kvotas. Paketes — kādas intereses mums ir jāievērtē . Jā, un bija jau tad vispārējie privatizācijas noteikumi, par kuriem parlaments un sabiedrība bija vienojušies, un tas arī bija jāņem vērā. Tie paredzēja arī diezgan lielu nozīmi darbinieku kolektīviem, — ka uzņēmumu darbinieki ir līdzīpašnieki kaut kādā apjomā.

– Bet, piemēram, Rīgas piena kombināts jau sen nepieder ne piensaim-niekiem, ne darbiniekiem.

– Šo pakāpi, kā ir šodien, jūs nevarēsiet saprast, ja jūs neiesiet šo ceļu līdz tam. Tātad tika kvotēts valstij, viņai tur tika kaut kas pensiju fondā, darbiniekiem tur kaut kas, bet pārējais savukārt piensaimniecības gadījumā tika kvotēts atkarībā no ražotāja piegādātā piena apjoma. Katrai teritorijai bija iespējas piesaistīties tai vai citai kooperatīvajai biedrībai, un attiecīgi šai teritorijai atbilstīga piena piegādes masa kļuva par pamatu kvotas sadalījumam, par tiesībām uz ļoti atvieglotiem noteikumiem, par privatizācijas sertifikātiem toreiz tika dota iespēja parakstīties uz akcijām un viņas izpirkt. Un tad, kad šis viss tika sarēķināts, aprakstīts un apstiprināts nolikums, tad tālāk jau notika darbība — biedrības vai nu veidojās, vai nu neveidojās, vai tās kvotas tika pieņemtas vai noraidītas, vai parakstīšanās notika vai nenotika.

Bija faktiski divi ekstrēmi gadījumi — Valmierā nepalika neparakstīta neviena no šīm rezervētajām akcijām, vai arī ļoti maza daļiņa tur palika, un tika dots tas otrais vilnis, savukārt Preiļos palika vairums neparakstītu. Kādi iemesli, grūti to tagad pateikt, — vai nu tā ir vispārēja nabadzība, vai tirgus neizjušana, vai uzņēmības trūkums. Rezultātā visi lielie uzņēmumi kļuva par akciju sabiedrībām, visi mazie uzņēmumi kļuva par kooperatīvām sabiedrībām.

Un rezultātā no visām kooperatīvajām sabiedrībām pašlaik laikam ir palikusi tikai viena — Straupe. Pašlaik tā ir pilnīgi atsevišķa saimnieciska vienība, ražo biezpienu, ražo sieriņus, ražo vispār labus produktus. Tajā reģionā viņi tirgojas, pilsētā nekas daudz nenonāk. Viņiem pašiem savs veikals ir, tāds visnotaļ labs, es gan neesmu speciāli meklējis. Mani eksperimenti ar pienu ir beigušies, es zinu, ko es pērku un ko es lietoju. Tukuma jogurti, Rīgas piensaimnieks un Valmieras — viss mans piena spektrs, ko es pērku.

Kāpēc es par to ierunājos? Tāpēc, ka pašlaik ir atpeldējušas sarunas par to, ka lauksaimnieki ir palikuši bez pārstrādes. Tas pats par cukurfabrikām, par graudiem. Faktiski tā pārstrāde pirmsprivatizācijas brīdī bija nonākusi bankrota stadijā, un iemesls tam bija lauksaimnieku vēlēšanās saņemt lielāku samaksu par savu produkciju, bet pārstrāde nespēja pārdot savu produkciju tirgū par tādu cenu, lai nodrošinātu šo samaksu.

– Un tas viss?

– Mēs izlaidām vienu starpposmu šajā stāstā, kas it kā tieši nesaistās ar privatizāciju, bet tas bija absolūtais priekšnoteikums tam, lai vispār varētu runāt par privāto uzņēmumu darbību, — tas ir cenu brīvlaišanas process. Un šajā procesā, lai saglabātu kaut kādu ekonomisko dzīvotspēju lauksaimniecības daļai, bija izveidotas tā sauktās cenu komitejas, kurās toni noteica lauksaimnieki. Nu, tur valsts bija deleģējusi, ievēlējusi, noteikusi un tā tālāk. Un tagad pilnīgi loģiski, ja es neatbildu... nu, tas klasiskais stāsts par to, ka nepietiek ar akcionēšanu, ka jāiedod gan akcijas, gan tiesības, gan iniciatīva, gan pienākumi.

Šiem komitejas locekļiem bija tiesības, bet nebija pienākumu pret uzņēmumu. Ja man ir tiesības izēst skābu kāpostu mucu, bet man nav pienākuma šo mucu piepildīt, tad dabiska ir cilvēka reakcija, ka viņš ēd to mucu tukšu un nemaz nedomā par to, vai kāds atliks atpakaļ, cik daudz, kādā veidā un kvalitātē. Un šā procesa rezultātā, īpaši graudu sektorā, bet vairākos novados arī piena sektorā šie uzņēmumi bija nonākuši pirms-bankrota un bankrota stāvoklī.

Meklējot risinājumus, izkristalizējās tās cilvēku grupas, kuras bija ieinteresētas šā biznesa attīstībā, un tās cilvēku grupas, kurām bija vienalga, kas tur notiek. Tie, kam bija vienalga, izmantoja pirmās iespējas tikt no savām akcijām vaļā, savukārt tie, kam nebija vienalga, meklēja visus iespējamos veidus, kā tikt pie tām akcijām klāt. Daži varētu teikt, ka tā bija nelikumība, daži, ka izkrāpšana, bet tā bija vienkārša cilvēku reakcija — ko saprata par akcijām, ko saprata par akciju vērtību un kādas bija intereses nākotnē. Un galu galā valsts uzdevums nebija un arī tagad nebūtu rūpēties par to, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Galu galā cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams.

Bet man šķiet, ka tā arī bija pareiza privatizācijas ideja: saskaņā ar ekonomikas un sabiedrības priekšstatiem tiek sadalītas tiesības ar līdzi aizejošiem, likumdošanā noteiktiem pienākumiem un tirgus diktētajiem pienākumiem, bet tālāk dabiskā ceļā... Kāpēc arī tas process tika darīts, lai šie privātie lēmumu pieņēmēji atbilstīgi savām prasmēm, spējām un iespējām šīs tiesības vai nu stiprinātu, vai atmestu.

– Un Saeimā izgāja cauri tas variants, ko jūs piedāvājāt?

– Tāpēc, ka cita jau tur faktiski nebija. Maizei bija tas pats, kas pienam, tikai tur nebija šī kooperatīva daļa. Tur bija kontrolpakete, kontrolpaketes izsole, tas pat, varētu teikt, bija pionierisms vispār Latvijas privatizācijas shēmā, jo Latvijā līdz tam nebija pat ideju par šādām paketēm, kas iedotu kādam īpašniekam vadības tiesības. Un konkurss uz šo paketi bija, ja ir vairāki pieteicēji. Un tas bija nosacīti jauns gan mūsu valstī, gan citās.

– Un kas noteica to, ka pirmpirkuma tiesības iegādāties uzņēmumu ir zemes īpašniekam?

– Tas bija vispārējais privatizācijas pamatprincips, laikam tā viņš arī saucās, tas Augstākās padomes lēmums par valsts īpašuma privatizācijas pamatprincipiem.

– Tad, kad jūs strādājāt pie šiem likumiem, varēja nojaust, ka Šķēlem ir kaut kāda sava interese?

– No šā skatpunkta es principā negribētu uz šo jautājumu skatīties. Tad mēs nonāktu jau atsevišķos personību lietu apskatos, jo man ir sava versija par Šķēli, jo es tomēr visnotaļ viņu pazīstu. Es negribētu šo jautājumu aizskart, man nav pieņemama šī intonācija. Es zinu, ka tāda eksistē — ka Šķēle gribēja to visu paņemt, tāpēc viņš uzrakstīja likumus tādus, kādi ir. Es tam nevaru piekrist un nevaru pievienoties. Es tam nevaru piekrist tāpēc, ka es viņus rakstīju, man bija partnerība ar Šķēli, un Šķēle man nekādus uzstādījumus, ka — man vajag tā un ne citādāk, ar visu atbildību es to saku, — viņš to neteica. Nedz viņš, nedz kāds cits. Mums bija diskusijas arī ar viņu, jo viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks, tā bija viņa atbildība, lai šie procesi notiktu, viņš bija par to atbildīgs tieši un konkrēti Godmanim un Tautas frontei, bet principā uzstādījuma, lai būtu tieši šāda tipa, — nē. Kategoriski un viennozīmīgi.

– Starp citu, kā jūs ar Šķēli vispār iepazināties?

– Es nezinu, kā mēs ar viņu iepazināmies. Kā mēs atkal iepazināmies...

– Kā — atkal? Jūs kopā studējāt?

– Formāli vēsturiski es viņu pazinu no skolas laikiem, viņš mani mazāk, tāpēc ka es biju jaunāks, bet es viņu ļoti labi atcerējos no vidusskolas laikiem.

– Kāds viņš bija vidusskolā?

– Tāds pats kā tagad. Gudrs.

– Gudrais puisis?

– Viņš ir sakarīgs, gudrais puisis.

– Bet nebija tāds īpatnis?

– Nu, ko nozīmē "īpatnis"? Viņš nekad nav piederējis pie to kategorijas, ko varētu saukt par zubrilku. Viņš bija patiešām gudrais puisis. Viņam ir dabas dots talants un spējas, un to viņam vienkārši nevar atņemt. Viņam var ierobežot iespējas un tiesības to izmantot, bet viņam vienkārši viņas ir!

– Tāds draudzīgs bija ar pārējiem?

– Stop! Prasiet viņa skolas biedriem, es saku, mēs bijām divas paaudzes skolā, viņš — vidusskola, es — pamatskola, es nevaru teikt, kādas viņam bija attiecības vidusskolā… es zinu to, ka es viņu skolā biju ievērojis, tas jau kaut ko nozīmē, jo pamatskolnieks neievēro visus vidusskolniekus. Un turklāt biju ievērojis drīzāk pozitīvi, nekā negatīvi, kas arī kaut ko nozīmē...

Es labi neatceros, kā tas bija, bet kaut kur tajā diskusiju procesā, laikam par to pašu lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju tas, kas mūs laikam saveda kopā, bija tas, ka ne viens, ne otrs no mums nebaidījās pastāvēt par savu viedokli.

– Viņam patīk ar gudriem cilvēkiem...?

– Jo... es nekad neesmu par šiem likumiem diskutējis ministrijā, jo ministrija negribēja ar mani diskutēt, vismaz sākotnējā procesā un arī valdībā ne. Bet, tā kā es sadarbojos tieši un nepastarpināti ar Augstākās padomes Lauksaimniecības komisiju, kuru vadīja toreiz sākotnēji Guntis Grūbe...

– Nevis Kinna?

– Kinna nē, Kinna, starp citu, nekad nav vadījis Lauksaimniecības komisiju. Un tas, ko atkal piedēvē Kinnam, ka viņš tur to un šito, tas ir muļķības. Tā nav taisnība. Jā, zemes likumdošana bija viņa lauks, viņš bija Zemes komisijas vadītājs, bet viņš nekad nav bijis... Viņš bija Tautas frontes līderis, viens no līderiem, bet viņš nekad nav bijis Lauksaimniecības komisijas vadītājs. Ja es kaut ko nejaucu. Toreiz bija divi citi partneri, atbildīgie deputāti, kas visvairāk iedziļinājās šajos jautājumos, — tie bija Andris Apinītis un Raimonds Krūmiņš. Jā, jā, jā, jā, jā! Īstenībā ekselenti cilvēki tajos laikos, īstenībā neko sliktu par viņiem es arī tagad nevaru teikt. Andris ir, ja nemaldos, Gulbenes hipenes¹ vadītājs, Raimonds, es pat nezinu, Rīgas domē bija, tur viņu izmeta āra, kā jau tur tie cīniņi... un Guntis Grūbe kā komisijas vadītājs.

– Tad jums tos likumus vajadzēja pie viņiem aizstāvēt?

– Principā — jā. Tas pirmais filtrs mums bija no deputātu puses — šie abi koordinatori, Andris un Raimonds, pēc tam tās bija komisiju sēdes un šīs komisijas, tās, kas virzīja tālāk šo likumdošanu, pēc tā viņu iekšējā sadalījuma šīs nozares, privatizācijas un restrukturizācijas likumdošana bija Lauksaimniecības komisijai, nevis Ekonomikas komisijai, kur bija [Einars] Repše, Andris Bērziņš, tie savukārt nodarbojās ar lielo privatizāciju un banku sektoru.

– Ja paskatāmies ar šodienas aci, tas bija labākais variants lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem?

– Es dažreiz esmu uzdevis sev šo jautājumu, jo galu galā es esmu bijis klāt tieši un nepastarpināti pie sešiem likumiem. Pirmais bija lauksaimniecības un zemnieku saimniecību privatizācijas, pienrūpniecības, pēc tam bija gaļas, pēc tam bija par labības tirgu vispār likums, tad bija par maizes ražošanas uzņēmumiem, par labības uzņēmumiem, vēl pēc tam bija likums par kooperāciju un pēc tam likums par lauksaimniecību. Īstenībā diezgan daudz likumu es priekš tāda neoficiāla cilvēka esmu uzrakstījis — vai nu viens pats, vai kopā ar dažādiem kolēģiem. Un cilvēks tomēr kaut kādu atbildību par to savu pagātni jūt, un es tiešām esmu daudzreiz to pārdomājis. Un man jāteic, ka varbūt kaut kādas minoras nianses šodien būtu citādākas no manas puses, bet priekš tiem laikiem tas bija visnotaļ labākais risinājums, ievērojot visus tos apstākļus, par ko es pirmīt teicu.

Tātad sabiedrības vispārējā izpratne, jau iepriekš nolemtie vispārējie principi par zemes privatizācijas prioritātēm, par zemes reformu, kas gūlās virsū visai lauksaimniecības zemju privatizācijai, — tu nevarēji nerēķināties ar to, ka ir zemes reformas likums. Un to daudzi aizmirst, ka zemes reformas likums pilnīgi apgriezās gaisā reformas procesā. Pilnīgi apgriezās gaisā. Jo sākotnēji bija zemes privatizācija caur lietošanu, un tad bija viens brīdis, kad apgrieza gaisā un parādījās absolūtā prioritāte restitūcijai. Un princips fundamentāli nomainījās.

Lauksaimniecības un zvejnieku saimniecību likums bija balstīts uz sākotnējo principu, un tad tur aizgāja līdzi visa tā sākotnējā īpašumu privatizācija. Tad, kad zemes likums tika apgriezts otrādi, tad šī saikne pazuda, un tāpēc daudzviet arī radās šie objekti bez zemes un zeme bez objektiem. Nu, tas ir tas, kā sabiedrības apziņa attīstījās.

Tāpēc es domāju, ka tas bija labākais iespējamais risinājums, un man nav kauns nedz par sevi, nedz par Saeimas deputātiem, Augstākās padomes deputātiem, kas tai procesā tieši piedalījās, nedz par Augstāko padomi, kas par to rezultātu nobalsoja.

– Tik vienkārši?

– Cits jautājums, kas pēc tam un kas pietrūcis šai procesā, un ko šodien es būtu pielicis klāt, tas ir — lielāku akcentu uz sabiedrības izglītošanu. Bet tas laikam ir jāsaprot, ka bija vajadzīgi desmit gadi, lai saprastu, ka nepietiek likumdevējam uzrakstīt likumu, ka ir vajadzīgs izskaidrojošais darbs ar sabiedrību, lai sabiedrība saprastu, kā tas funkcionē. Un īpaši deviņdesmitajos gados, kad vispār bija tikai trīs vai četri cilvēki, kas vispār saprata, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību un kā tirgojas akcijas, kā notiek akcionāru sapulces...

Šī ir tā daļa, kuras sabiedrībai pietrūka, šo zināšanu kaut kādā mērā, lai gan no otras puses — viņi negribēja viņas! Viņi negribēja, tāpēc ka cilvēki lielos vilcienos grib dzīvot saskaņā ar to anekdoti par tiem poļiem. Bija tāds poļu stāsts vēl padomju izskaņā, kāpēc Polijā ir tie nemieri, pusrevolūcija — viņi grib dzīvot kā amerikāņi un strādāt kā mēs. Ar to ideju, ka paņemt jau grib no tās ekonomikas tās tiesības, bet tos pienākumus, kas tām tiesībām aiziet līdzi, kad tie pienākumi ir lieli un smagi, bet tā atbildība ir ne tikai nopelnīt, bet tu esi atbildīgs arī par to, lai tavs uzņēmums nebankrotē, lai viņš tai tirgū izdzīvotu, — to cilvēki negrib pieņemt.

Tāpat kā viņi negrib pieņemt to, ka... viņi grib eksportēt produktu, viņi grib, lai citās valstīs to produktu pirktu... Šodien atkal: mums ir jāaiztaisa tā robeža ciet, lai pie mums nevarētu ievest lētāku cukuru, — bet pilnīgi loģiski.

Kāpēc tu vari pārdot to savu sieru Vācijā? Tāpēc, ka tavs siers ir lētāks un ne sliktāks par to sieru. Ja mēs iziesim no šā paša principa un aiztaisīsim robežu, tad mums nebūs kur pārdot pienu, graudus. Mēs esam noeksportējuši kādu trešdaļu no Latvijas graudiem šogad. Tas ir tas, ko sabiedrība vēl šodien nevar...

– Bet nevar zaptes izvārīt...

– Nav taisnība. Nu nevajag pirkt cukuru par četrdesmit santīmiem, vajag pirkt normālu Danisco Sugar cukuru, un būs labi. Es domāju, ka zapti izvārīt var, es savā naivumā tā domāju. Nu, nav tā, ka visa Eiropa ēstu saindētu cukuru. Un mums tas būs jāmēģina. Kad es trāpījos televīzijas intervijā, man prasīja, ko tad patērētājiem tas nozīmēs. Patērētājiem tas vienkārši nozīmēs, ka būs jāizvēlas cita tirdzniecības marka, sev uzticama tirdzniecības marka. Un savukārt tirgotājiem būs viņa jāpiedāvā. Un savā naivumā es tā domāju, ka, ja būs patērētāju pieprasījums pēc ievārījumam derīga cukura, tad tirgotāji viņu atradīs. Es neticu, ka nekur neražo cukuru, no kura var izvārīt ievārījumu, tāpat kā es neticu, ka Eiropā neražo cukuru, no kura bites nemirst. Neticu es tam. Tikai tas nozīmē, ka tas būs jāsameklē, jāpārbauda un — jā, tas prasīs kaut ko. Bet tas ir izdarāms...

Ko mēs no tā visa varam droši — bez pieļāvumiem un fantāzijām — secināt? Pirmkārt jau — nav ne vismazākā reālā pierādījuma, ka Andris Šķēle kaut kādā mistiskā veidā būtu rakstījis likumus "speciāli sev". Atminēsimies — mūsu varoņa "1990. gada izlaiduma" modelis vēl bija tikai provinciālis ar lielām ambīcijām, tikai strauji progresējoša "jēlā ola". Ir virkne tolaik nesalīdzināmi pazīstamāku un ietekmīgāku cilvēku, kuri arī pašlaik ir gatavi uzņemties gandrīz vai jebkādu atbildību par saviem kādreizējiem lēmumiem, turklāt ir pārliecināti, ka visus likumus un noteikumus ir izstrādājuši — turklāt caurmērā pareizi izstrādājuši — viņi, un neviens cits. Skaidrojumu atšķirības ir tikai detaļās — kurš vairāk piedalījās likumu un koncepciju sagatavošanas, kurš — mainīšanas un galīgās versijas apstiprināšanas procesos.

Neviens neapstrīdēs — likumdošanas process (gluži tāpat kā likumu īstenošana) notika pilnīgi citādi nekā gadus padsmit vēlāk: nekas nebija skaidri definēts un noteikts, valdības un arī ministriju vadības pārstāvjiem bija milzīga ietekme un praktiskās iespējas — no likumu tulkošanas līdz "vajadzīgu" cilvēku un struktūru piesaistīšanai un "nevajadzīgu" atraidīšanai bez kādiem argumentiem.

Jā, Andris Šķēle šajos procesos aktīvi piedalījās, taču viens cilvēks šajos procesos neko ietekmēt nevarēja: tā sacīt, procesi notika, "zvaigznes stāvēja", un rezultātā lēmumi, kas nosacīja miljardus vērtu nozaru likteni, tika pieņemti pietiekami lielā kolektīvā (bez)atbildībā. Var ticēt Edvīna Inkēna teiktajam Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I: "Godmaņa laikā valdīja pilnīgs revolucionārais romantisms. Ivars būtu ar mieru rīkli pārgrauzt, ja kāds to [izmantot valsti savtīgās interesēs] iedomātos darīt. Tas, ka viņa ministri aiz muguras varbūt kaut ko darīja, bet Ivars nezināja, ir cits jautājums. Arī [Valda] Birkava laikā tas vēl nevēdīja gaisā."

Pajautāsim vēl skaidri un gaiši Jevgeņijam Lukašenokam:

– Vai tajā laikā, kad tika izstrādāti pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumi, varēja just, ka Šķēle varētu vēlēties pats tos savākt?

– Es nevaru teikt, ka būtu jūtams, jo likumi bija pietiekami demokrātiski, to nevarētu teikt, ka Šķēle tos būtu taisījis sev. Es to tā nenosauktu, to es godīgi varu teikt. Iespējas bija arī daudziem citiem.

Cita lieta — ka par "plašajām tautas masām" privatizācijas likumu pieņēmēji bija pietiekami vienisprātis — cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams, savukārt valstij nav jārūpējas, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Un tāpat bez kādām šaubām: kolektīvās atbildības apstākļos pieņemtie likumi bija pietiekami vispārīgi un nekonkrēti, lai milzīga nozīme būtu dažādām detaļām, termiņiem un arī amatpersonu lēmumiem, kuriem vajadzēja būt tikai formāli pamatotiem.

Šos lēmumus sāka pieņemt jau laikā, kad privatizācijas likumu vēl nebija, — un to nu nenoliedz neviens, ka lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu jomā šo lēmumu pirmais un galvenais pieņēmējs bija tieši Andris Šķēle. Tieši viņam kolektīvās (bez)atbildības apstākļos bija ārkārtīgi plašas — daļēji oficiālas, daļēji neformālas tiesības. Tas bija laikā, kad mūsu varonis rūpējās par podiem, izrakstīja sev prēmijas un kad neviens viņu vēl nesauca par nacionālā kapitāla pārstāvi. Un — laikā, kad, paša mūsu galvenā varoņa vārdiem izsakoties, "es biju atbildīgs par ražošanas nozari, toreiz ministrijai bija tieša ietekme uz valsts uzņēmumiem. Daudz kas tika iesākts, un daudzi projekti ir realizēti. Tas, protams, nav tikai Šķēles nopelns, bet es redzēju, ka daudz ko varu iespaidot".

Tad nu palūkosimies uz konkrētiem uzņēmumiem un — teiksim vienkārši — "Šķēles faktoru" to nonākšanā pie vieniem īpašniekiem. Un — kā gadījumā ar visas Latvijas pārtikas rūpniecības pērli Laima — nenonākšanā pie citiem. Uz to, kas un kā tad reāli tika iespaidots.

1 - Hipotēku bankas nodaļas. — Aut. piez.

III   Saldais kumoss kampiena uztrenēšanai

Mūsu priekšā guļ nedaudz nobružāta pensionāra apliecība, kas apliecina — 1992. gada 26. decembrī Elmāram Pētera dēlam Gozītim ir piešķirta vecuma pensija — apaļi 2400 rubļi, kas, pārrēķinot nākamajā gadā ievies-tajos latos, sanāk precīzi 12 lati. Ja vēlaties salīdzinājumu — sešreiz mazāka summa par to, ko lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs Andris Šķēle 1993. gada 1. jūlijā ar oficiālu pavēli no valsts līdzekļiem sev piešķīra "veselības uzlabošanai".

Mūsu dienās Elmāra Gozīša vārds reti kuram kaut ko izteiks. Cita lieta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad šis cilvēks presē tika pieminēts bieži un goddevīgi — kā leģendārās saldumu rūpnīcas Laima direktors un šķietami neatņemama tās sastāvdaļa. Un bija jau, par ko: vispārējā ekonomiskā posta apstākļos Laima Elmāra Gozīša vadībā, piemēram, 1991. gadu beidza ar gandrīz 29 miljonu rubļu peļņu un bruto ieņēmumiem virs 72 miljoniem rubļu; valsts uzņēmuma rīcībā esošie naudas līdzekļi 1993. gada sākumā bija 14,6 miljoni rubļu, aizdevumi — vēl 6,5 miljoni rubļu. Ar vārdu sakot, uzņēmums bija gards kumosiņš — gana naudīgs, pelnošs, ar virkni pietiekami jaunu tehnoloģisko iekārtu, pieprasītu produkciju un izcilu vārdu.

Sirmo kungu mēs satiekam Olaines viesnīcā Andromeda — to viņš noskatījis no vāciešiem, kur pensionāriem piederot nelielas trīszvaigžņu viesnīcas, ar ko viņi var nodrošināt sev cienīgas vecumdienas. Elmārs Gozītis visu šajā viesnīcā esot darījis pats savām rokām, nekādu svešu naudu tās iekārtošanā neesot izmantojis.

Par Laimu viņš ir gatavs stāstīt uzreiz, taču acīs aiz brillēm sarunas laikā vairākkārt tiešām sariešas asaras. Brīžiem šķiet, ka viņš visiem spēkiem cenšas apslāpēt emocijas, kad runa ir par viņa atlaišanu no Laimas direktora amata tieši 60 gadu dzimšanas dienā. Stāstot par piecpadsmit gadu seniem notikumiem Laimā, bijušais direktors visu laiku šķirsta dokumentus, kas varētu apliecināt viņa teiktā patiesumu. Vienīgais, kam viņam nav pierādījumu, — viedoklim, ka Laimas kolektīva iecerētā privatizācijas projekta bremzētājs bijis tieši Andris Šķēle. Taču, par spīti pierādījumu trūkumam, bijušais direktors sakās esam par to pilnīgi un kategoriski pārliecināts.

– Es sāku strādāt Laimā astoņdesmito gadu vidū. Precīzi neatceros, jāpaskatās dokumentos. Sākumā biju galvenais inženieris, kādas pāris nedēļas. Iepriekšējais direktors bija sanīdies ar partijas orgāniem, es vēl nebiju paspējis sanīsties, un man piedāvāja kļūt par direktoru.

– Kad kļuvāt par Laimas direktoru, vai uzņēmums jau bija plaukstošs un daudzsološs?

– Ne visos jautājumos. Galvenais, kas Laimai bija — labs imidžs jeb zīmols. Bet, kas attiecas uz ekonomiskiem rādītājiem un tehnisko pusi, bija vērojama liela atpalicība. Pirmais, ar ko bija jāsāk, bija apkures sistēma. Mums bija pašiem sava apkures sistēma, bet bija tikai viens katls bez kaut kādām rezervēm. Katls kuru katru brīdi varēja iziet no ierindas, un tad uzņēmuma darbība būtu jāpārtrauc.

Katrā ražotnē ir pamattehnoloģiskā ķēdīte. Iekārtas bija diezgan vecas. Daļu nomainīt nebija iespējams, piemēram, pat tā ķēdīte, kur kakao pupas pārvērš šokolādē, nebija stabila. Tas bija ļoti nopietns darbs.

– Kā iepazināties ar Andri Šķēli?

– Es ar viņu iepazinos Lauksaimniecības ministrijā. Pa visu manu darbības laiku viņš ne reizi neieradās uzņēmumā. Ne par kādiem jautājumiem, kas saistīti ar ražošanu, īpaši juku laikā, kad bija vajadzīga augstāk stāvošo instanču palīdzība, mēs nekādu atbalstu nesaņēmām. Sevišķi nopietns jautājums mums bija privatizācija. Atmodas laikā bija ap astoņsimt cilvēku liels kolektīvs, man bija jātiek galā ar to, lai normāli strādātu latviešu un krievvalodīgo kolektīvs, lai nebūtu savstarpējas antipātijas. Tas mums izdevās.

Mums arī izdevās ļoti nostiprināt Laimas ekonomiku. Ja citās rūpnīcās trūka strādājošo, tad mums netrūka. Katrs uzņēmums centās tikt pie labiem darbiniekiem, tika ievesti darbinieki no Baltkrievijas, Krievijas. Mēs bijām pirmie, kas Laimas skatlogā izlika paziņojumu, ka mums darbinieki nav vajadzīgi.

Kā mēs to panācām? Ne jau es viens. Mums bija labi tehniskie darbinieki. Mēs domājām par kolektīvu. Un tikai pēc tam mēs paši. Padomju laikā bija tāda sistēma, ka atkarībā no peļņas tika veidoti divi lieli fondi, kuri palika uzņēmuma rīcībā. Viens bija attīstības fonds, otrs — sociālais. Tā kā mums ražošana sāka iet labāk, to, kas bija sociālā fondā, mēs centāmies visu izdalīt darbiniekiem. Ja mums palika pāri, to mums atņēma. Mums bija katram darbiniekam brīvpusdienas, atalgojums diezgan labs, prēmijas. Lai gan bija visādi ierobežojumi, mēs to centāmies apiet.

Atmodas laikā mums radās ideja, ka Laimai tāpat kā Latvijas laikā ir jākļūst par akciju sabiedrību. Mēs vērsāmies pie Lauksaimniecības ministrijas vadības. Mēs rakstījām vēstuli [Ivaram] Godmanim uz Ministru padomi. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kuriem bija interese veidot akciju sabiedrību, toreiz ar to nodarbojās Ministru padome. Mēs rakstījām, lai mums, kolektīvam, pārdod Laimu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, toreiz nebija vēl nekādu lēmumu par privatizāciju. Vēlāk ar privatizāciju sāka nodarboties attiecīgās ministrijas. ļoti gribējām šo lietu risināt, ar ārzemju partneriem konsultējāmies, arī ar mūsu ekspertiem, ekonomistiem. Mēs piedāvājām, ka — daļa Laimas pieder kolektīvam, daļa valstij. Mēs bijām naivi tajā laikā. Mēs domājām, ka visi kopā to ir radījuši un tad arī visiem kopā tas piederēs.

Mēs vērsāmies Lauksaimniecības ministrijā ar saviem privatizācijas projektiem, bet nekādu atbildi nesaņēmām vispār. Iesniedzām kādus četrus, piecus priekšlikumus. Tieši tajā dienā, kad man palika 60 gadu, es tiku atlaists no darba ar tādu formulējumu — mēs ar jums līgumu nepagarinām. Parakstījis bija [Dainis] Ģēģers, bet iniciators bija Šķēle, viņam jau tolaik bija nodomi.

– Kad tikāties ar Šķēli ministrijā, par ko runājāt?

– Viņam nebija laika ar mani runāt. Kad vērsos ministrijā ar kaut kādiem jautājumiem un vēlējos ar viņu tikties, viņam nekad nebija laika. Es tādas atbildes saņēmu. Mums bija gan Amerikas viesi, gan viceprezidents ar savu sievu, man ir dokumenti, ko viņi teica par privatizācijas jautājumiem.

Tā sauktajā krievu laikā darījām tā: mums visa produkcija bija jāatdod tirgoņiem. Viņi lika lielu uzcenojumu un labi pelnīja. No cilvēkiem tika plēsta liela nauda, bet mums no tā nekas netika. Tad mēs nospriedām, ka mums ir jātaisa savi veikali. Kāpēc mums jāļauj viņiem pelnīt? Būs kaut kāds labums cilvēkiem un arī Laimai. Mēs pakāpeniski izveidojām veikalu tīklu. Mums ir vēstule no Godmaņa, kur viņš atļauj atvērt veikalus. Arī [Alfreds] Rubiks mūs atbalstīja par veikalu tīkliem. Bet no Lauksaimniecības ministrijas nekādu palīdzību neesam saņēmuši.

Mums bija grūtības juku laikā ar strādāšanu. Krievu laikā kakao pupas mēs saņēmām no Krievijas. Apgādes sistēma bija tāda — kakao pupas nekur tuvumā neaug, tās tika vestas no āfrikas un Amerikas. Krievijā bija tāda sistēma — nopērk kuģi ar kakao pupām, un viņš nāk pa jūras ceļu. Viens ceļš bija caur mums. Ieveda Ventspils vai Rīgas ostā. Pēc tam ar vagoniem sūtīja tālāk uz Krieviju. Mēs saņēmām pupas no kuģa. Labums bija tāds, ka mums kakao pupas vienmēr bija. Juku laikā Krievija mums tā kakao pupas vairs nedeva. Mums bija nelielas rezerves, bet bez kakao pupām šokolādi uztaisīt nevar. Ko tik mēs nedarījām! Mēs taisījām balto šokolādi, kādreiz bija sakrājies kakao sviests, kuru var izmantot, lai vismaz kaut kāda piegarša ir. Bija ļoti grūti, bet no saviem ministrijas kungiem nekādu informāciju vai palīdzību nevarēja dabūt. Visādos veidos prātojām, kā tikt pie pamatizejvielas.

Viena ideja bija saistīties ar ārzemju kolēģiem, kas jau iepērk kakao pupas, un vienoties, ka viņi daļu iepirks priekš mums. Mēs nodibinājām kontaktus ar zviedru šokolādes ražotāju Marabou, viņiem ir četras ražotnes. Mums bija nodomu protokoli, iesniedzām Lauksaimniecības ministrijā papīru. Priekšlikums paredzēja, ka Marabou nāk ar savu kapitālu un kļūst par Laimas līdzīpašnieku. Tas viss tika nokārtots, bet mums Šķēle aizlika kāju priekšā. Kad Marabou ģenerāldirektors aizbrauca uz Lauksaimniecības ministriju uz tikšanos ar Šķēli vai Ģēģeru, viņi vienkārši nepiedalījās šajās sarunās. Man pateica, ka to nedrīkst darīt. Zviedru firma nospļāvās un pēc pievienošanās Kraft Foods pārvācās uz Lietuvu. Tur bija tāda maza rūp-nīciņa, ieguldīja ap 12 miljoniem jaunās iekārtās un tagad ražo Karūnu. Tas mums aizgāja garām.

Otrs variants, kā mēs domājām tikt pie kakao pupām, — to izdomāja Pārtikas apgādes pārvalde. Viņi izdomāja — kādēļ mums sūtīt uz Krieviju kakao pupas, sūtīsim jau gatavu šokolādes masu. Pusfabrikātus. Ar viņu palīdzību tika iepirktas trīs pamatprodukcijas ražošanas līnijas, kur katra varēja ražot piecus tūkstošus tonnu gadā. Toreiz pieci tūkstoši tonnu bija Laimas ražošanas jauda. Iekārtas tika noliktas Latvijas Balzamā. Toreiz [Mihails] Gorbačovs bija kritis uz dzeršanas samazināšanu, un palika neizmantota liela ēka Latvijas Balzamā. Nospriedām, ka tur jātaisa Laimas filiāle. Uzstādītas iekārtas netika. Tur bija vajadzīgas vēl dažas komponentes. Tad nāca priekšlikums, ka varētu ražot Uzvarā, jo tur arī pienāca klāt dzelzceļa līnija. Bet mums to aizliedza.

– Kurš?

– Nu, atkal Šķēle un Ģēģers. Kad mani padzina no darba, es skatījos, kas notiek ar tām iekārtām. Tā bija liela vērtība — vairāki miljoni. Šīs iekārtas Šķēle ar saviem kompanjoniem, varu vienu konkrēti nosaukt — Hokeja federācijas priekšnieks, abi divi nocenoja iekārtas, it kā tās būtu bijušas lietotas, un pārdeva atpakaļ uz Vāciju. Un naudu iebāza kabatā. Tur arī G–24 pazuda. Es nezinu, kādas tur tās kombinācijas, zinu tikai, ka presē bija rakstīts, ka viņš un [Kirovs] Lipmans to G–24 ņēmuši un nav atdevuši. Mani informēja darbinieki, ka iekārtas nocenotas un nosūtītas atpakaļ uz Vāciju. Nauda uzņēmumā, protams, nenonāca.

– Jūs teicāt, ka iesniedzāt Lauksaimniecības ministrijai privatizācijas priekšlikumus. Kādas bija ministrijas atbildes?

– Nekādas.

– Vai tad, kad jūs strādājāt Laimā, bija jūtams, ka uzņēmumu varētu būt iekārojis Šķēle?

– Nē. Tas viss tika darīts lielā slepenībā. Man kādā sanāksmē teica, ka es par daudz informējot sabiedrību. Te ir vēstule, kur es rakstu Ģēģeram, ka nesaņemu nekādas atbildes.

– Kā tad Šķēle varēja zināt, ka uzņēmums ir tik stabils un labi strādājošs, ja ne reizi nebija tur bijis? Tikai no atskaitēm?

– Protams. Viņiem bija visa informācija. Mums bija ideja, ka mēs varētu pirkt kakao pupas no tiem, kuri paši audzē. Mēs lūdzām valdību, lai tos līdzekļus, ko firma samaksās par privatizāciju, atļauj izmantot kopuzņēmuma dibināšanai ar kādu kakao pupu audzētāju. Viens no privatizācijas priekšlikumiem bija tāds, ka tiek izveidota valsts akciju sabiedrība Laima, bet uz veikalu tīkla bāzes nodibinājām savu akciju sabiedrību un nosaucām par Laimīti. Lai tā ar savu bilanci nejaucas un lai mums nepārmet, ka mēs tur kaut ko prasām no valsts.

– Jūs ļoti pārliecināti izsakāt viedokli, ka Šķēle neļāva kolektīvam privatizēt Laimu. Kas jums liek tā domāt?

– Visam pamatā ir kaut kāda ieinteresētība. Pēc atlaišanas man bija baigā depresija. Es nevarēju saprast, kā tas var notikt. Pašu neatkarīgā valstī notiek šādas lietas. Es visur vainoju sevi — kaut ko neesmu izdarījis kā vajag. Kad kļuva zināms, ka Laimu privatizējis Ave Lat, aiz kura stāvot Šķēle, tad man viss bija skaidrs. Mums tik daudz tika likta kāja priekšā. Te ir argumentācija par tām kakao pupām un šokolādes masas ražošanu.

Mani padzina tieši manā dzimšanas dienā, un te ir viens no pēdējiem lūgumiem veidot kopā ar Marabou akciju sabiedrību. Es vēl cīnījos, lai atrastu Laimai papildu telpas. Pilsētas centrā bija grūti atrast papildu teritoriju attīstībai. Biju atradis rūpnīcu, kur ražoja militāras lietas, es biju noskatījis, ka tā varētu noderēt Laimai. Bet tas viss iesprūda ministrijā. Ir dokuments, ka tiek nodots Lauksaimniecības ministrijai, bet līdz Laimai tas nenonāca.

Šī ir pavēle, kur Ģēģers uzrakstījis, ka vajag privatizācijas komisiju, diemžēl par komisijas priekšsēdētāju iebāzis Šķēli, kurš, kā es uzskatu, privatizēja sev.

– Viens no argumentiem, kuru mēdz piesaukt, attaisnojot Šķēles netiešo līdzdalību paša pakļautībā esošo uzņēmumu privatizācijā, ir tas, ka visi šie uzņēmumi strādā un labi attīstās. Vai Laima būtu nogrimusi, ja Ave Lat nebūtu privatizējis?

– Nē. Ave Lat tur, manuprāt, ir tikai ņēmis ārā. Cik es zinu, tad viņš to ieķīlāja.

Man piešķīra 12 latu pensiju, tas bija par manu ieguldījumu Laimas direktora amatā. Es rakstīju Šķēlem, lai piešķir man kā ilggadīgam direktoram Laimas akcijas, bet, protams, neko nesaņēmu. Pat atbildi nesaņēmu.

Viss šis, protams, ir tikai un vienīgi sirmā pensionāra — 2007. gada beigās Elmārs Gozītis nosvinēja 75. dzimšanas dienu — personiskais viedoklis. Taču ir jau vēl arī dokumenti — dīvainā kārtā vismaz daļa no gandrīz neskaitāmajiem bijušā Laimas direktora un darba kolektīva iesniegumiem un vēstulēm valdībai un Lauksaimniecības ministrijai no arhīviem nav pazuduši. Lūk, viena no pirmajām, vēl pirms "Godmaņa laiku" sākuma — 1990. gada 27. aprīlī Elmāra Gozīša parakstīta, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilnim Edvīnam Bresim adresēta vēstule:

"Fabrikas Laima darba kolektīva padome ar savu 1990. g. aprīļa lēmumu Nr. 20 izvēlējās no š. gada 1. jūlija akciju sabiedrības saimniekošanas formu. Šī saimniekošanas forma tika pielietota Laimā arī Latvijas neatkarības gados.

Uz šā gada 1. aprīli fabrikas pamat un apgrozības līdzekļu kopīgā summa sastāda 11 533 tūkstoši rubļu.

Ņemot vērā LPSR Saeimas 1940. gada 22. jūlija deklarāciju un to apstākli, ka Laimā no 1940. gada ne viena jauna ražošanas ēka nav uzcelta, tehnoloģisko iekārtu un citu pamatfondu, lielo nolietojuma procentu (60%), kā arī apstākli, ka fabrika visu pēckara periodu ir pārskaitījusi budžetā daudzkārt lielākas summas, nekā ir izdalīts tās attīstībai, fabrikas kolektīvs lūdz fabriku nodot, balstoties uz PSRS likumu par īpašumu: I daļa 3. p. (īpašuma tiesiskais objekts), 3. daļa — 10. p. (kolektīvais īpašums), 15. p. (akciju sabiedrību īpašums), fabrikas kolektīvam bez samaksas ar šā gada 1. jūliju.

Saņemtais īpašums tiks izmantots fabrikas darbinieku akciju sabiedrības Laima radīšanai."

Nepilnus piecus mēnešus vēlāk, 12. septembrī tapa jauna vēstule ar nosaukumu "Par fabrikas Laima nodošanu kolektīva īpašumā" — tā adresēta jau jaunajam Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim:

"Lai tālāk palielinātu pārtikas preču ražošanu, likvidētu tehnisko un ekonomisko atpalicību, nostiprinātu mūsu ekonomikas pamatus — ražošanas bāzi, fabrikas Laima administrācija un darba kolektīva padome lūdz Ministru padomi dot atļauju izpirkt no valsts darba kolektīvam fabriku, veicot tās privatizāciju un izveidojot kā tas bija līdz 1940. gada 22. jūlijam šokolādes un konfekšu ražojumu tirdzniecības — rūpniecības akciju sabiedrību Laima.

Akciju sabiedrība arī turpmāk apņemas godprātīgi pildīt valsts pasūtījumus pie nodrošinājuma ar izejvielām.

Ierosinām jaunizveidoto AS Laima izmantot kā bāzi turpmāko privatizācijas un jaunu saimniekošanas metožu, arī likumdošanas pilnveidošanai."

Tepat arhīvos atrodams arī jau plašāks dokuments — tā paša laikam jau tiešām panaivā Elmāra Gozīša parakstīti "ierosinājumi Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam [Arnim] Kalniņa kungam":

"I. Latvijas sabiedrība ļoti gaida no valdības radikālus soļus ekonomikas uzlabošanā. Viens no visuzskatāmākajiem rādītājiem ir veikalu plaukti.

Neskatoties uz fabrikas kolektīva darbu produkcijas apjoma un kvalitātes uzlabošanā, par nožēlu jākonstatē, ka veikalu tukšums, fabrikai nododot preci tirdzniecības organizācijām, katastrofāli palielinās.

Lai darītu visu iespējamo apgādes uzlabošanai ar pārtikas precēm, fabrika Laima, sākot ar š. g. septembri, pāriet uz trīs maiņu darbu.

Pēc mūsu domām, nav mērķtiecīgi papildus saražotu preci no decentralizēti sagādātām izejvielām atdot tirdzniecības organizācijām, jo tā neglābjami pazudīs šīs mafiozās organizācijas labirintos, un ierindas pircējs to nopirkt nevarēs. Tanī pašā laikā Laimas produkciju var nopirkt par spekulatīvām cenām pie pagrīdes darboņiem Rumbulā, Centrāltirgū, Pleskavā un citur līdz ar desmitkārtīgu uzcenojumu — lielos daudzumos.

Ierosinu radīt alternatīvu firmas tirdzniecības tīklu pie rūpniecības uzņēmumiem, firmas veikalu veidā, izslēdzot starpposmu — tirdzniecības organizācijas, pagaidām papildus saražotās produkcijas tiešai realizēšanai patērētājiem ar pakāpenisku turpmāku plānveidīgu fondu izdalīšanas samazināšanu tirdzniecības organizācijām.

Pēc mūsu domām, tas varētu būt visradikālākais pasākums samākslotā deficīta likvidēšanā kaut vai uz Laimas produkciju.

Laima šo ceļu jau ir uzsākusi un mēs savu produkciju tirgojam, neaizmirstot arī lauku prioritāti, Madonā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Kuldīgā, Rīgā.

Gatavojamies atvērt veikalu Talsos.

Savus ierosinājumus, ka katrā Rīgas rajonā nepieciešama vismaz viena mūsu firmas veikala filiāle, esam nosūtījuši [Andrejam] Inkuļa kungam, kā arī Centra rajona un Vidzemes priekšpilsētas rajona izpildkomiteju priekšsēdētājiem.

Lūdzu atbalstīt mūsu iniciatīvu un, ja iespējams, dot mums tiesības mūsu firmas veikalos regulēt arī pārdodamās produkcijas cenas, atkarībā no pieprasījuma, tā samazinot spekulantu ienākumus.

2. Fabrika Laima neatkarīgās Latvijas laikā bija akciju sabiedrība (sk. pielikumu). "Attīstītā" sociālisma celtniecības laikā novesta "līdz kliņķim".

No 1940. g. Laimā nav uzcelta ne viena jauna ražošanas ēka, tikai pa beidzamajiem 20 gadiem fabrika ir pārskaitījusi budžetā vairāk nekā 400 miljoni rubļu, atpakaļ saņemot centralizēto kapitālieguldījumu veidā tikai 9. Rentabilitāte 1988. gadā bija tikai 8%.

Lai izkļūtu no atpalicības, fabrikas kolektīvs ir nolēmis atkal pāriet, sākot ar 1991. gada 1. janvāri, uz akciju sabiedrības saimniekošanas formu.

Sakarā ar ieilgušo likumprojekta par valsts uzņēmuma decentralizāciju, izstrādāšanu, lūdzam Jūsu piekrišanu un palīdzību un Ministru padomes atļauju veikt Laimas decentralizāciju eksperimenta kārtā, nekavējoši izmantojot Laimu kā eksperimentālu bāzi, likumu par decentralizāciju un akciju sabiedrībām noslīpēšanā.

Atlikusī Laimas pamatlīdzekļu un apgrozības līdzekļu kopvērtība uz šo brīdi sastāda nepilnus 12 milj. rubļu."

Laimas vadība turklāt neaprobežojās ar vēstuļu rakstīšanu vien — Privatizācijas aģentūras materiālos atrodams pat sagatavots projekts "Līgumam par akciju sabiedrības Laima izveidošanu starp Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministriju un konditorejas fabriku Laima", kura pirmais punkts paredz: "Šis līgums noslēgts, lai likumā noteiktajā kārtībā apvienotu konditorejas fabrikas Laima darba kolektīva un valsts (pārstāvis — Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrija) līdzekļus, kuri ir ieinteresēti akciju sabiedrības Laima nodibināšanā, augstas kvalitātes konditorejas izstrādājumu ražošanā un citu uzdevumu veikšanā, kas atbilst akciju sabiedrības mērķiem un uzdevumiem." Saskaņā ar šo dibināmās akciju sabiedrības akciju sadales plānu 8,7% (miljons rubļu) akciju bija paredzēti valstij, 17,4% (divi miljoni) — uzņēmuma darbiniekiem, bet 73,9% (8,5 miljoni) — uzņēmuma kolektīvam kā juridiskai personai. Statūtu fonds — 11,5 miljoni rubļu, plānotās dividendes par 1991. gadu valstij — 87—268 tūkstoši rubļu.

Vienlaikus notika arī tiem laikiem gana nopietnas pārrunas ar potenciāliem ārvalstu investoriem — re, piemēram, nodomu protokols par Laimas un Zviedrijas kompānijas Marabou pārstāvju sarunām Rīgā, 1991. gada septembrī:

"Firmu Laima sarunās pārstāvēja ģenerāldirektors Elmārs Gozītis, firmu Marabou — tās Austrumeiropas eksporta menedžeris Jānis Ritums.

Sarunu gaitā abas puses vienojās izskatīt iespējas uzsākt sadarbību sekojošos virzienos.

1. Izskatīt jautājumu par kopuzņēmuma dibināšanu košļājamās gumi-jas ražošanai.

Šīs ražotnes vajadzībām Laima nodrošina ražošanai piemērotas telpas (no 1000 līdz 2000 m2), infrastruktūru, darba spēku, ražošanas organizāciju, vairākus izejvielu komponentus (cukurs, esences, u. c.), kā arī apņemas organizēt šīs produkcijas realizāciju Latvijas, pārējo Baltijas valstu un arī PSRS tirgū.

Marabou savukārt nodrošina šo ražotni ar tehnoloģisko iekārtu (jaunu vai lietotu), bāzes komponentiem, kā arī ar iepakojumu.

2. Laima ir gatava uzņemties Marabou produktu realizēšanu Latvijā, citās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā. Lai pārbaudītu šīs produkcijas noieta iespējas, Laima vēlas saņemt firmas Marabou izstrādājumus (4—5 veidus) 500—1000 kg apmērā. Šī piegāde būs ar noteikumiem CIF Rīga ar samaksu brīvi konvertējamā valūtā 60 dienu laikā. Marabou vistuvākā laikā (30 dienas) atsūtīs piedāvājumu ar cenām.

3. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot vienu no Laimas ražošanas līnijām ( Winkbr–Dunnebier, 1990) konfekšu Asorti ražošanai. Līnijas jauda ir 14 tonnas divās maiņās, gadā — 3500 tonnas.

Šī projekta īstenošanai Laima dod tehnoloģisko līniju, infrastruktūru, darba spēku, bet Marabou — kakao pupiņas un iepakojumu. Norēķināšanās par Marabou piegādēm notiek brīvi konvertējamā valūtā (pastāv iespēja izveidot kopuzņēmumu).

4. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot firmas Laima tehnoloģisko līniju ( Carle Montanari, 1985) šokolādes tāfelīšu ražošanai. Līnijas jauda 10 tonnas divās maiņās, jauda gadā 2500 tonnas.

Pastāv iespējas:

a) ražot kopēju produktu ar vietējām izejvielām (izņemot kakao pupiņas), Laima piedalās ar tehnoloģisko iekārtu infrastruktūru, darba spēku, Marabou ar kakao pupiņām un iepakojumu;

b) ražot kādu no Marabou produktiem pārdošanai Latvijā, pārējās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā, kā arī Marabou tradicionālajā tirgū. Arī šeit iespējama kopuzņēmuma izveidošana.

5. Laima vistuvākajā laikā tiek pārveidota par akciju sabiedrību. Šajā sakarībā firmai Marabou tiek piedāvāts kļūt par šīs akciju sabiedrības līdzīpašnieku ar maksimālo akciju daudzumu 20%. Akciju sabiedrības kopējais kapitāls ir 22,7 milj. rbļ. Valūtas kurss šai iespējamai transakcijai tiks precizēts vēlāk.

Laima vēlas iepriekš saņemt sīkāku informāciju par firmas Marabou darbību un ekonomisko stāvokli (gada atskaite vai tml.). Marabou līdzīpašums akciju sabiedrībā Laima var realizēties arī kā tās piedalīšanās projektos, kas izklāstīti punktos 1, 3, 4 šajā nodomu protokolā.

6. Laima vēlas izmantot firmas Marabou zināšanas un kompotenci tādās nozarēs kā mārketings, tirgus ekonomika un modernā ražošanas tehnoloģija.

7. Laima ierosina organizēt abpusējus iepazīšanās braucienus firmu darbiniekiem ar mērķi iepazīt uzņēmumu darbības veidu un pārējos dzīves apstākļus katrā no valstīm. Katra puse sedz savus ceļa izdevumus un pretējās puses uzturēšanās izdevumus savā zemē. [..]

9. Abas firmas centīsies panākt savu zemju valdību labvēlīgu attieksmi un atbalstu šiem sadarbības projektiem."

Taču laiks gāja, bet Latvijas valsts stūrgalvīgi izlikās nemanām nevienu no Laimas vadības un darba kolektīva ierosmēm. Vienīgā liecība par kādu amatpersonu reakciju — lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka Andra Šķēles 1992. gada 1. aprīļa pavēle "Par valsts firmas Laima privatizāciju", ar kuru tiek izveidota speciāla darba grupa: lai "objektīvi novērtētu akciju sabiedrības Laimīte priekšlikumu privatizēt valsts ražošanas — tirdzniecības firmu Laima", darba grupai nepilnu divu nedēļu laikā tika uzdots "izvērtēt valsts firmas Laima un akciju sabiedrības Laimīte sadarbības rezultātus un līdz š. g. 13. aprīlim iesniegt priekšlikumus izskatīšanai ministrijas operatīvajā sanāksmē".

Zīmīgi, ka dokumenti par darba grupas atzinumu un Andra Šķēles lēmumu šajā jautājumā jau atkal ir mistiski pazuduši. Tomēr par tiem netieši liecina vēl viena Elmāra Gozīša vēstule — 1992. gada 29. oktobrī tā adresēta lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram:

"Baltijas valstu starpā lauksaimnieciska rakstura objektu privatizācijā Latvijas Republika iet priekšgalā, ko nevarētu teikt par rūpnieciska rakstura objektu privatizāciju, kaut gan esošā likumdošana ļauj ar attiecīgu pieeju risināt šos jautājumus jau šobrīd.

No iesniegtajiem sešiem vairāku gadu laikā privatizācijas projektiem tālāku risinājumu un pat atbildi neesam saņēmuši ne uz vienu, tanī skaitā arī šogad iesniegtajiem (š. g. 18. februāra vēstule Nr. 202/1–1/–2 un š. g. 22. septembra vēstule Nr. 849/1). Tāpat uzmanību nav izpelnījusies mūsu "Programma iziešanai no krīzes situācijas 1993. gadam" (š. g. 9. oktobra vēstule Nr. 892/1–1). Līdz ar to netiek dota arī principiāla piekrišana zviedru partnera — firmas Marabou iespējām veikt investīcijas Laimā. Šī firma jau gadu gaida problēmas risinājumu.

Laima neatkarības gados bija akciju sabiedrība. Arī nodarbojoties ar firmas veikalu tīklu, esam uzkrājuši zināmu pieredzi šādai saimniekošanas sistēmai.

Lūdzam Jūs dot norādījumus šo jautājumu operatīvai izskatīšanai un risināšanai. Mūsu kolektīvs ļoti vēlētos sākt saimniekošanu kā akciju sabiedrība ar 1993. gada 1. janvāri."

Vai panaivais Elmārs Gozītis ar darba kolektīvu vēlējās kaut ko neiespējamu — ko tādu, kas tābrīža likumdošanā vispār nebija paredzēts? Nē, nekādā ziņā: kā rāda septiņus gadus vēlāk pieņemtais Privatizācijas aģentūras valdes lēmums — faktiski atskaite par Laimas privatizācijas pabeigšanu, uzņēmums tika nodots privatizācijai ar Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317 "Par privatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstiem". Savukārt privatizēta Laima tika saskaņā ar 1992. gada 16. jūnija likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" un 1992. gada 7. jūlija likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās". Tātad — visi būtiskie lēmumi un likumi 1992. gadā bija jau pieņemti, taču... Elmāra Gozīša un kompānijas pieteikumi neizrādījās tie īstie, gaidītie un vajadzīgie.

Vairāk nevienu šādu vēstuli Laimas direktors ne valdībai, ne Lauksaimniecības ministrijas vadībai tā arī nespēja nosūtīt: 1992. gada decembrī, kā jau minēts, ministrija Elmāru Gozīti paklusām aizsūtīja pensijā, publiski pieminot gan pastāvošu interešu konfliktu, pašam piedaloties jau pieminētajā uzņēmumā Laimīte, gan pagalam neveiksmīgo Laimas projektu, mēģinot Ugandā iegādāties saldajai produkcijai nepieciešamās izejvielas. Pēdējais bija retais gadījums, par kuru publiski izteicās arī ministra vietnieks Andris Šķēle: "Te nu redzam, ka jālūdz palīdzība un konsultācijas mūsu diplomātiskajiem vīriem, kas par ārvalstīm tomēr zina daudz vairāk."

Un tad... jā, un tad dīvainā kārtā jau dažus mēnešus pēc Elmāra Gozīša aizsūtīšanas pensijā privatizācijas lietas sāka strauji virzīties uz priekšu. 1993. gada aprīlī dienas gaismu ieraudzīja pavēle, ar kuru tika apstiprināta valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas komisija ar Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes sektora vadītāju Ilzi Martinsoni priekšgalā (vēlāk mēs ar šo kundzi un viņas kolēģi Anitu Elksni sastapsimies itin bieži).

Vēl brīnumaināk, ka jau tajā pašā aprīlī tika izdota Lauksaimniecības ministrijas pavēle (iesniedzēja — tā pati Ilze Martinsone; cita starpā saskaņota arī ar mūsu galveno varoni), un izrādījās, ka vajadzības gadījumā privatizācijas process var norisēt arī ļoti strauji un ka reizēm ministrija var rīkoties ļoti operatīvi un atsaucīgi. Lūk, pavēles teksts:

"Atbilstoši Latvijas Republikas likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" un saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 1993. gada 30. marta sēdes lēmumu Nr. 2, pavēlu:

1. Apstiprināt firmas Laima ģenerāldirektora I. Kalvišķa, galvenās ekonomistes R. Turlas, ekonomikas daļas priekšnieces V. Veinaldes, kadru juridiskās daļas priekšnieka M. Vitkovska, direktora vietnieka reklāmas jautājumos D. Zelmeņa un galvenās grāmatvedes vietnieces A. Cēsnieces izstrādāto Valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas projektu, kurš paredz pārveidot valsts ražošanas–tirdzniecības firmu Laima par akciju sabiedrību Laima ar šādu kapitāla sadalījumu:

— 5% no sabiedrības kapitāla nodot Latvijas Republikas pensiju fondam;

— 25% no sabiedrības kapitāla realizēt par sertifikātiem;

— 50% no sabiedrības kapitāla rezervēt uz 3 gadiem uzņēmuma saimnieciskajiem partneriem;

— 20% sabiedrības kapitāla realizēt uzņēmuma darbiniekiem."

Vēl trīs mēnešus vēlāk, 1993. gada 29. jūlijā Andris Šķēle jau kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli Nr. 377, ar kuru tika pielikts punkts jautājumam par Laimas akciju sadalījumu: "5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 20% pārdot uzņēmuma darbiniekiem par naudu, 50% pārdot saimnieciskiem partneriem 3 gadu laikā."

Tātad: ja iepriekš Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumi ministrijā laikam jau tika vienkārši ignorēti, tad tagad, līdz ar jauna uzņēmuma ģenerāldirektora iecelšanu (uzminiet nu, vai ministrijā ir saglabājies kaut viens dokuments par direktora izvēli un apstiprināšanu!) viss atrisinājās dažu mēnešu laikā. Faktiski nekavējoties tika atrisināts arī jautājums par saimnieciskajiem partneriem, kam pārdot uzņēmuma kontrolpaketi.

"Neērtie" iepriekšējās vadības organizētie investori, kuri "pareizajos" privatizācijas plānos acīmredzot neietilpa tāpat kā Elmārs Gozītis un darba kolektīvs, bija laimīgi atbiruši — vienā no pirmajām privatizācijas komisijas sēdēm jaunais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis paziņoja, ka Marabou interese par Latvijas uzņēmumu esot izzudusi līdz ar zviedru kompānijas īpašnieku maiņu.

Taču jau 1993. gada sākumā, faktiski uzreiz pēc vadības maiņas pie apvāršņa bija parādījušies jauni "saimnieciskie partneri", kuriem atbilstīgi likumdošanai bija tiesības uz nozīmīgu privatizējama valsts uzņēmuma daļu. Ivars Kalvišķis privatizācijas komisiju varēja oficiāli informēt, ka Laima sadarbojoties ar 200—300 kompānijām un katru dienu pienākot četri pieci zvani no vietējiem uzņēmumiem un tikpat no ārvalstu, bet nopietna un ilgstošāka sadarbība esot izveidojusies tikai ar trīs uzņēmumiem. Tiesa, arī no tiem divi — tostarp Centrālā savienība Turība, tobrīd vēl iespaidīgs ekonomiskais veidojums, kuras veikalos tika pārdoti 25—30 procenti Laimas produkcijas, — nekādi īpaši perspektīvie neesot. Toties trešais... un te mēs pirmo, bet ne pēdējo reizi saskaramies ar vēlāk tik pazīstamo nosaukumu Ave Lat.

Lūk, 1992. gada 13. janvārī dibinātās SIA Ave Lat direktora Ērika Masteiko — tobrīd tāpat plašākai sabiedrībai pilnīgi nezināma cilvēka — parakstītais "Investīciju plāns":

"Pamatojoties uz nodomu protokolu par sadarbību konditorejas izstrādājumu ražošanā, kas noslēgts 1993. gada 27. janvārī, Nomas līgumu, kas noslēgts 1993. gada 03. martā, un Uzņēmuma līgumu, kas noslēgts 1993. gada 05. martā, SIA Ave Lat paredz investēt līdzekļus konditorejas izstrādājumu ražošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai VRTF Laima.

1. Iepakošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai ir paredzēts uzstādīt Snikera tipa pakojamo mašīnu un konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu par kopējo summu 300 000 USD, kā arī paredzēts uz-stādīt produkcijas svītrzīmju kodēšanas iekārtu par kopējo summu 120 000 USD.

2. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai tiek plānots ieviest automatizēto grāmatvedības, finansu un ražošanas tehnoloģiskā cikla uzskaites sistēmu.

3. Pēc abu pušu vienošanās SIA Ave Lat būtu gatava investēt līdzekļus divvalču dzirnavu iegādei par kopējo summu 190 000 DM.

Augstāk minētās iekārtas SIA Ave Lat paredz investēt tuvāko divu gadu laikā."

Tātad — 1993. gada sākumā Ave Lat tikai noslēdza ar Laimas jauno vadību nodomu protokolu un vēl divus līgumus. Taču ar to pilnīgi pietika, lai jau pāris mēnešus vēlāk Ave Lat tiktu atzīta par to perspektīvo Laimas saimniecisko partneri, kam vajadzētu dot tiesības par lētu naudu (kāpēc lētu? nonāksim arī līdz tam) iegādāties uzņēmuma akciju paketi.

Tiesa, līdz rudenim Ave Lat jau bija veicis Laimā zināmus ieguldījumus, ļaujot Ērikam Masteiko vēlāk presei apgalvot: "Mēs spējām kopā ar Laimas speciālistiem vispirms atrast iekārtu konfekšu saiņošanai, pēc tam finanses. Tagad tā saiņo konfekti Miks. Iegādājāmies iekārtu, ko uzstādīja Laimā, tā kļuvām par sadarbības partneriem. Vēl piemērs — tolaik pasaulē jau pietiekami populāra bija kārbu celofanizēšana. Bijām pirmie, kas Baltijas valstīs uzstādīja tādu iekārtu un celofanizējām Asorti kārbas, gūstot pietiekami lielu efektu — spējām palielināt realizācijas laiku."

Ieguldījumu kopapjoms gan tikai vairākas reizes pārsniedza Andra Šķēles podu iegādes kopsummu, taču ar tiem pietika, lai Ēriks Masteiko jau varētu būt faktiski drošs par iecerētā mērķa sasniegšanu — lūk, 1993. gada oktobrī notikušās privatizācijas komisijas sēdes protokols:

"Uzņēmuma direktors I. Kalvišķis informē, ka uz komisijas sēdi ir ieradies SIA Ave Lat direktors Ē. Masteiko.

Ē. Masteiko iesniedz komisijai sabiedrības reģistrācijas apliecības kopiju un iepazīstina ar firmas statūtos noteiktajiem darbības veidiem.

V. Nesaule interesējas, ar kādam firmām SIA Ave Lat sadarbojas. Ē. Masteiko min ārzemju firmas Tetra–Pak, Alfa Laval, Nestle, kas sabiedrībai piegādā informāciju par jaunākajām pakošanas mašīnām pasaulē, par iespējām tās iegādāties un modeļiem, kuru izmantošana būtu perspektīva, ņemot vērā konkrētos ekonomiskos apstākļus.

I. Auziņa interesējas par paredzamo noieta tirgu. Ē. Masteiko norāda, ka Ave Lat ir plašas noieta iespējas Baltkrievijā, kuras pilsonis ir viens no sabiedrības dalībniekiem. Labs pieprasījums pēc Laimas produkcijas ir arī Krievijā. Firma jau veic preču piegādi Krievijai, kā norēķinu līdzekli saņemot no Krievijas kokmateriālus.

I. Martinsone lūdz Ē. Masteiko precizēt SIA Ave Lat dalībnieku sastāvu.

Ē. Masteiko paskaidro, ka sabiedrības dibinātāji ir trīs Latvijas Republikas pilsoņi. Baltkrievijas pilsonis ir tikai SIA dalībnieks, kuram saskaņā ar sabiedrības dibināšanas dokumentiem ir ierobežotas tiesības.

I. Martinsone lūdz firmas pārstāvi sīkāk informēt par savu sadarbību ar Laimu un plānotajām investīcijām.

Ē. Masteiko norāda, ka līdz šai dienai, faktiski bez kādām garantijām no Laimas puses firma jau ir ieguldījusi VRTF 57 000 DM un 30 000 $ svītru kodēšanas iekārtas iegādei. Vēl plānots iemaksāt 12 000 $. Kopējais paredzamais investīciju lielums par pamatu ņemot jau noslēgto sadarbības līgumu — 150 000 $.

I. Driksna precizē, kāpēc šādus naudas ieguldījumus jaunu tehnoloģisko iekārtu iegādei nevarēja izdarīt pati rūpnīca Laima, kurai trūkst apgrozāmo līdzekļu, pie 100% iekārtu priekšapmaksas, ko pieprasa ārvalstis, nevar atļauties iesaldēt šos līdzekļus uz gadu.

V. Nesaule lūdz informēt, cik modernas iekārtas, vadoties no pasaules standartiem, ir iegādājusies firma Ave Lat.

I. Kalvišķis paskaidro, ka iekārtas ir vienas no modernākajām, lai gan nav paši pēdējie modeļi.

Komisijas locekļi debatē par firmai Ave Lat pārdodamo akciju daudzumu. I. Auziņa ierosina pārdot 25%. V. Nesaule un I. Martinsone iebilst, norādot, ka optimālais pārdodamo akciju daudzums ir 30%, motivējot savu viedokli ar to, ka visus būtiskos lēmumus akciju sabiedrība pieņem ar 3/4 balsu. Ja valsts īpašumā paliek 30% akciju, bet kopā ar pensiju fondu — 35%, būtiska lēmuma pieņemšana kļūst praktiski neiespējama."

Rezultātā privatizācijas komisija jau tajā pašā 1993. gada oktobrī nobalsoja par iespēju Ave Lat iegādāties 30% Laimas akciju. Turklāt ar to Ave Lat iespējas tikt pie Laimas akcijām nebeidzās: vienā no privatizācijas komisijas sēdēm dzirdīgas ausis atrada ierosinājums "nepaplašināt akcionāru loku un vēl neparakstītas akcijas, kuras saskaņā ar privatizācijas projektu ir jārealizē par sertifikātiem, pārdot tām personām, kuras uz akcijām jau ir parakstījušās vai strādās nākošajā akciju sabiedrībā. Kā iespējamos pretendentus uz akciju iegādi L. Skrebelis min nākošās akciju sabiedrības menedžmenta grupu vai nākošā saimnieciskā partnera SIA Ave Lat dalībniekus un strādājošos".

(Kāpēc "saldās" akcijas vispār palika pāri? Viens no iespējamiem iemesliem: privatizācijas nolikumā kaut kā pilnīgi "nejauši" bija ierakstījies, ka informāciju par parakstīšanos uz akcijām tikai piecu darba dienu laikā nevis izziņo masu saziņas līdzekļos, bet vienkārši izvieto rūpnīcā, līdz ar ko bijušie darbinieki — pensionāri, kuri, protams, ik pārdienas dzimto Laimu neapmeklēja, par viņiem doto iespēju varēja arī nemaz neuzzināt.) Protams, viena lieta — iespēja tikt pie akcijām, cita — šo akciju cena.

Tāpat viena lieta — zināt, kādi naudas līdzekļi ir uzņēmuma rīcībā, kāda ir tā peļņa un produkcijas noieta perspektīvas, bet cita — zinātniski un pamatoti, tā, lai nevienam neienāk prātā ko apstrīdēt, novērtēt uzņēmumu un noteikt tā privatizācijas cenu. Viens no vērtētājiem, kas tā vai citādi piedalījies gandrīz visu privatizējamo pārtikas rūpniecības uzņēmumu vērtēšanā, ir tagadējā AS BDO Invest Rīga, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē saucās vienkārši SIA Invest Rīga. Apjautāsimies tās pārstāvim Andrim Deniņam — kā tad viņš tagad skaidrotu toreiz izmantoto metodiku un tās rezultātus.

– Kā jūs tikāt pie pasūtinājumiem vērtēt privatizējamos uzņēmumus?

– Tas notika konkursa kārtībā. Tajā laikā mēs bijām vienīgā firma, kurai bija zināma pieredze un kvalificēti cilvēki gan no ekonomiskās, gan tehniskās puses, jo bija nepieciešamas kā ekonomiskās zināšanas, tā arī tehniskās puses pārzināšana. Mēs bijām pirmie visā valstī, kas sāka nodarboties ar uzņēmumu vērtēšanu. Uz šīs bāzes pēc tam izveidojās vesela nozare. Kad uzņēmumi tika privatizēti caur Privatizācijas aģentūru, nevis nozaru ministrijām, tad arī šeit liels konkurss bija. Mēs nemaz nevarējām tur nebūt.

– Kādas kompānijas vēl piedalījās konkursā?

– Man grūti pateikt. Lielas daļas no tām šodien vairs nemaz nav. Pēc tam atkārtoti konkursi bija, bet liela daļa šo firmu vairs nebija. Atceros, ka piedalījās SIA Grāmatvedis, Invest Rīga. Bija konkurss, kura kārtībā tika atlasītas firmas, kas var sniegt šos pakalpojumus. Pēc tam Privatizācijas aģentūras vadība slēdza līgumus ar šīm kompānijām par katru uzņēmumu atsevišķi. Bija atlasītas piecas kompānijas. Izvēli, kurš veiks novērtējumu, veica aģentūras valde.

– Kā tas gadījās, ka uzņēmumus, kurus privatizēja, tā sacīt, "Šķēle", vērtējāt tieši jūs?

– Diez vai tas tā ir. Mēs jau strādājām arī tajā laikā, kad aģentūra vēl nebija izveidota. Toreiz uzņēmumus privatizēja nozaru ministrijas. Gan Transporta ministrija, gan Lauksaimniecības ministrija. Kurās nozarēs aktīvāk privatizācijas process tika sākts, tur arī piesaistīja ekspertus. Šajā periodā privatizācijas process un pamatoti notika tieši Zemkopības ministrijā. Praktiski mēs bijām vienīgā profesionālā kompānija. Vēl bija Inter Audits, kas bija valsts kompānija. Lielās auditorfirmas Latvijā ienāca tikai pēc tam.

No visām lielajām auditorkompānijām man ir piedāvāts iekļauties to sastāvā, bet es zināju profesionalitāti un izglītību. Es vienlaikus esmu bijis praksē gan Amerikā, gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā. Arī aspirantūrā papildinājis zināšanas. Kā šis process sākās Latvijā? Mans kolēģis, ar kuru es sastapos aspirantūrā Pēterburgā, bija sācis uzņēmumu vērtēšanu Polijā, kur arī notika privatizācijas process. Viens no pirmajiem uzņēmumiem, kurš pasūtīja uzņēmuma vērtējumu, bija EBB, kurš privatizēja Energoremontu. Tas bija viens no pirmajiem darbiem. Vēl viens no pirmajiem darbiem bija Olainfarm, toreiz bija [Ilmārs] Penkes kungs ģenerāldirektors. Šos darbus mēs veicām kopā ar poļiem. Mēs izstrādājām metodikas, ir sarakstītas grāmatas par to.

– Vai jūs varat izstāstīt metodiku, kā tika vērtēti uzņēmumi?

– Toreiz vērtēja, ņemot vērā pamatlīdzekļu tirgus vērtību. Vēl bija izstrādāti ekonomiskie nosacījumi, jo katra pamatlīdzekļu summa nav uzņēmuma vērtība, par kuru tas būtu jāprivatizē. Ja uzņēmums nestrādā, tad kāda ir uzņēmuma vērtība? Nulle. Vērtības zemei un ēkām gāja uz augšu pēdējos desmit gados. Ēkām un būvēm tika noteiktas būvizmaksu vērtības jeb tā saucamā izmaksu aizstāšanas metode. Pēc tam tika veiktas korekcijas, bija izstrādāts nolikums, kas bija apstiprināts Ekonomikas ministrijā. [Andrejs] Tiknusa kungs darbojās ar šo metodiku. Šī metodika tika apstiprināta Ministru kabinetā, un atbilstoši šai metodikai mēs arī vērtējām. Atsevišķām ministrijām arī sākumā bija metodikas nostādnes, kas bija jāievēro.

Mēs noteicām pamatlīdzekļu tirgus vērtību, par ēkām un būvēm bija izmaksu aizstāšanas metodika, pēc tam bija ekonomiskie koeficienti, ņemot vērā ekonomiskos nosacījumus, vai uzņēmumam ir attīstības iespējas un tirgus, vai uzņēmuma tehnoloģija atbilst šodienas prasībām utt. Nauda, kas bija likvidīts numur viens, tika ņemta vērā. Un debitoru un kreditoru saistības. Bija nostādnes arī no citiem ekonomistiem.

Es esmu ne tikai profesionāls vērtētājs un biznesmenis, man ir arī akadēmiskais grāds un izglītība ekonomikā. Es vēl šodien esmu Latvijas Universitātes profesors. Stabilizējoties ekonomikai, mēs arī šodien esam nonākuši vērtēšanā pie naudas plūsmas metodikas pamatizmantošanu novērtēšanā. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad naudas plūsmas metodika neder, tas ir uzņēmumiem, kas nav tirgus priekšmets vai objekts. Tad ir jāizmanto atvasinājumi. Pamatā toreiz bija pamatlīdzekļi, kas tika koriģēti ar koeficientiem, kas bija ekonomiski pamatoti.

– Kas uzņēmās atbildību par vērtējumiem?

– Par vērtējumiem atbildību uzņēmās atbildību privatizācijas komisija.

Mēs vienmēr arī esam uzņēmušies atbildību līguma ietvaros. Vērtēja vienmēr vairāku cilvēku grupa, nevis viens cilvēks. Šeit ir vesela komanda. Katrā nozarē bija speciālists. Pārtikas pārstrādes uzņēmumos piedalījās cilvēki, kas pārzina ražošanas procesus un tehnoloģiskos procesus. Šodien arī tas nav mainījies.

– Ja toreiz būtu bijušas tās zināšanas, kas jums ir šodien, vai vērtējumi būtu tādi paši?

– Metodiskā pieeja būtu līdzīga. Mēs iegājām pilnīgi jaunā ekonomiskā situācijā un formācijā. Mēs ļoti strauji iegājām jaunā situācijā un tas nebija nekāds pārejas periods. Tur darbojās pilnīgi citi ekonomiskie nosacījumi, un tu nevarēji zināt, vai tavs uzņēmums tur būs spējīgs darboties. Bija ārkārtīgi liels risks tiem, kuri darbojās privatizācijā. Cilvēki, kas darbojās privatizācijā un uzņēmās šo risku privatizēt, — acīmredzot viņiem bija kāds zināšanu uzkrājums katrā atsevišķā nozarē, ka viņi spēra šo soli un apzinājās, ka tas būs izdevīgi. Naudas plūsma tobrīd, mainoties valūtām no rubļiem uz Latvijas rubļiem un latiem, nebija iespējama.

Šodien mēs vērtējumu balstām uz diskontēšanu, bet kā mēs toreiz varējām balstīt uz peļņu piecus gadus uz priekšu? Tas nebija iespējams. Mainījās naudas vienības, un bija pilnīgi neiespējami prognozēt. Privatizēt vai ne, tas bija kompetentu un uzņēmīgu cilvēku rokās. Man ir skumji skatīties, kas notiek, piemēram, Elektrospuldžu rūpnīcā. Ja būtu bijusi pareiza vadība un pārstrukturēšana, tad būtu gan atrasts pircējs, gan novērtēts atbilstoši.

– Gan toreiz, gan tagad ir cilvēki, kuri apgalvo, ka novērtējumi ir bijuši ļoti zemi. Kā jūs to komentētu?

– Tas ir subjektīvs jautājums. Ja mēs kādu vērtējumu veicam un ja ir kādas problēmas un jautājumi, tad liekam galvas kopā. Šeit strādā četri ekonomikas doktori, tas arī ir pamats, lai objektīvo vērtību noteiktu. Mainoties pa piecpadsmit gadiem, tad var šķist, ka tas bija pa velti. Bet arī šie divi simti tūkstoši, četri simti tūkstoši šodienas latos toreiz bija liela nauda. Pirmatnējais uzkrājums vēl nebija izveidojies. Kam šī nauda bija, tas nav manā kompetencē . Tas tika darīts atbilstoši tiem ekonomiskajiem nosacījumiem, kādi bija toreiz. Jā, šodien šīs vērtības ir mainījušās desmitkārtīgi.

– Pēc kādiem kritērijiem vērtējāt mākslas darbus?

– Mēs īstenībā nevērtējām, kā tirgus objekts toreiz tas netika uzskatīts.

Mākslas darbus vērtēt mēs pieaicinājām ekspertus. Vadījāmies no ekspertu slēdzieniem. Es varētu iedomāties, kādi jautājumi varētu rasties.

– Bet, piemēram, ja Jaņa Rozentāla glezna, vērtējot Laimu, ir novērtēta par 200 latiem...

– Tajā laikā varbūt arī tāda bija tā vērtība. Es tikko skatījos, ka ir gleznas, kas ir izsolē pārdotas par piecsimt latiem šodien. Tas ir jāskatās konkrēti. Tā arī nav nekāda cena. Man mājās arī ir Rozentāla glezna, kas ir pirkta salonā, kas arī maksāja dārgāk. Ir jāskatās, kas tā ir par gleznu. Mēs pieaicinājām ekspertus, tas nav mūsu darbības profils. Mēs esam uzņēmumu pamatlīdzekļu, naudas plūsmas un tehnoloģisko procesu vērtētāji.

– Ko jūs pieaicinājāt kā mākslas ekspertus?

– To man grūti pateikt, es to uzreiz nevaru atbildēt, tas bija tik sen. Bija arī tādi gadījumi, kad dažas lietas neparādās sarakstā kā novērtēšanas objekts, jo reizēm privatizācijas komisija mums deva konkrētu sarakstu, kas jānovērtē. Novērtējamo objektu sarakstus deva, pēc tiem mēs arī vadījāmies. Privatizācijas komisija ar savu parakstu atbild par to, kādas ir šīs vērtības. Ar [antikvariāta speciālistu] Artūru Avotiņu arī strādājām.

– Cik lielā mērā, skatoties šodien uz tālaika vērtējumiem, ir jāņem vērā, ka ir pagājis krietns laiks, un jāvērtē ar laika distanci?

– Mēs skatāmies uz visu mūsu ekonomiku un dzīvi, un tieši tādā pašā griezienā jāvērtē vērtētāju profesionālā darbība. Skaidrs, ja mēs apskatām tās grāmatas, ko mēs tolaik rakstījām, tad var redzēt, kā tas viss ir pilnveidojies. Tā ir vesela nozare, ko mēs esam izveidojuši.

Protams, šodien tas šķiet savādāk, bet atbilstoši tā laika situācijai un zināšanām varu pateikt, ka tika darīts metodiski precīzi. Kad tu esi izgājis cauri tūkstošiem uzņēmumu, tad tu skaties uz šo procesu citādāk, bet toreiz tika vērtēts ar tām zināšanām, kādas bija. Tas bija pietiekami pamatoti un objektīvi. Bija arī cita ekonomiska pieeja, ka jāliek visi uzņēmumi uz izsoli un tur jau tirgus vērtība parādīsies. Tur parādītos gan Latgalītes un Zīlītes, kā tas bija finanšu sektorā. Tieši tā būtu, ja tiktu palaists bez atbildīgas personas vai privatizācijas komisijas vadītāja atbildības par vērtību. Tad cilvēks, kas kaut ko būtu iegādājies, pat nezinātu, ka viņam pieder kaut kas par vienu latu. Uzņēmumu, kura vērtība šodien varbūt ir miljoni.

Es zinu, ka nedrīkst atlaist visu vaļā ar domu, ka tirgus pats atrisinās. Toreiz jau nebija tirgus. Un būsim godīgi, paskatīsimies, kāda bija tā sabiedrība biznesā, kas tolaik darbojās. Tur bija dažādas biznesa kultūras un bija arī visādi krimināli formējumi. Ja tas viss būtu palaists pilnīgi vaļā, tad šodien būtu pilnīgi cita situācija...

Viss glīti un saprotami, vai ne? Tad kā varēja gadīties, ka viss uzņēmums Laima tika novērtēts par nieka miljonu latu (ja precīzi, tad miljonu un vēl deviņdesmit tūkstošiem)? Un ne jau tikai Laima vien oficiālo valstisko vērtētāju acīs izrādījās kapeiku cenā. Lūk, ilustrācijai — uzņēmuma Baltmaiznieks 3. maizes fabrikas mantas vērtējums 1993. gada septembrī: metinātāja kombinezona vērtība inventarizācijas komisijas skatījumā — 49 santīmi, kleitas — 17 santīmi, zābaku — 21 santīms, bikšu — 62 santīmi, seifa — 6 santīmi, telefona aparāta — 17 santīmi, eļļas radiatora — 6 santīmi, galda — 52 santīmi, trīs krēslu — 9 santīmi, karoga — arī 9 santīmi, ledusskapja — veseli 1,86 lati. Rēzeknes dzirnavnieka privatizācija: auto-izkrāvējs tiek novērtēts ar 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, vesela graudu noliktava — 520 latu. Rēzeknes maiznieka privatizācija — tas pats: miltu uzglabāšanas bunkurs — 300 latu, divas elektriskās cepšanas iekārtas — 1800 latu, visas maizes cepšanas ceha iekārtas un mašīnas — 129 tūkstoši latu...

Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Savukārt jebkuras citas vērtēšanas metodes tika atzītas par nepiemērotām un neizmantojamām — re, piemēram, fragments no tās pašas Ilzes Martinsones vadītās Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 18. augustā, pieminot uzņēmuma novērtējumu 1,15 miljonu latu apmērā: "Komisija uzskata, ka ekonomiskā stāvokļa nestabilitāte Republikā (inflācijas līmenis, ļoti atšķirīgie banku diskonta procenti, monetārās sistēmas izmaiņas, uzņēmuma ražošanas jaudu izmantošanas pakāpe, ražotās produkcijas cenu būtiskas izmaiņas u. c.) neļauj izmantot peļņas diskontēšanas metodi adekvātai uzņēmuma vērtības noteikšanai." Neļauj — un viss.

Nevajadzētu gan iedomāties, ka arī šīs reižumis atklāti smieklīgās naudiņas pilnībā ienāca tolaik hroniski tukšajā valsts budžetā (tieši 1993. gadā pie valdības ēkas protesta mītiņā pirmoreiz pulcējās vairāki simti pensionāru), — kā nekā daļu summas bija iespējams maksāt privatizācijas sertifikātos. Tā nu nav ko brīnīties par summām, kas uzskaitītas jau pieminētajā daudzus gadus vēlāk pieņemtajā Privatizācijas aģentūras valdes lēmumā par Laimas privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts ražošanas tirdzniecības firmas Laima privatizācijas rezultātā, saskaņā ar privatizācijas projektu, pārdotajām akcijām izdarīta naudā 545 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 243 875,24 latu apmērā jeb 8709,83 privatizācijas sertifikāti..."

Turklāt uzņēmums "pa lēto" vēl nebija vienīgais, kas tika veiksmīgajiem privatizētājiem. Izrādījās — kompānijai, kam it kā trūka naudiņas jaunu iekārtu iegādei, "pēkšņi" ir atklājušies iespaidīgi apgrozāmie līdzekļi. Lūk, fragments no Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 29. decembrī: "I. Driksna un I. Kalvišķis iepazīstina komisiju ar akciju sabiedrības Laima sākuma bilanci un valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima slēguma bilanci. Apgrozāmie līdzekļi, kuri tiek pieņemti akciju sabiedrības sākuma bilancē, ievērojami pārsniedz to summu, kas tika iekļauta uzņēmuma nosacītajā cenā. Iepriekšējā komisijas sēdē jau tika nolemts, uz kādiem principiem noformējama šo apgrozāmo līdzekļu summa. Tā sastāda 622 343 Ls un noformējama kā kredīts akciju sabiedrībai Laima." Un... šī tik laimīgi saņemamā kredīta ( Laimas daļa bija 497 tūkstoši latu) atmaksa tika noteikta uz diviem gadiem ar tiem laikiem fantastiski zemu procentu likmi — 15% gadā...

Tiesa, pēc akciju sabiedrības Laima izveides 1993. gada 25. novembrī Ave Lat par 327 tūkstošiem latu bija izdevies iegādāties tikai 30 procentus "saldo" akciju. Taču tālākais, ņemot vērā Laimas jaunās valdes sastāvu (trīs no pieciem tās locekļiem — Ivars Kalvišķis, Jānis Naglis un Ave Lat pārstāvis Normunds Putāns), jau bija tikai, tā sacīt, tehnikas jautājums. Saskaņā ar 1994. gada 22. decembra Laimas valdes sēdes lēmumu papildus tika emitētas 8125 akcijas, par kuru īpašnieku kļuva Ave Lat, lai Laima oficiāli savā īpašumā iegūtu iepriekš Ave Lat iznomātās iekārtas — Snikera tipa pakojamo iekārtu, divas konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas iekārtas, vienu apgriezēju un divus "končus". Šīs iekārtas tika oficiāli novērtētas par 325 tūkstošiem latu — tātad gandrīz trešo daļu no summas, par kādu iepriekš novērtēta visa Laima. Taču arī tas nevienu nemulsināja — jo vairāk tāpēc, ka viss atkal tika nostrādāts pilnīgi likumīgi. Lūk, fragments no valdes sēdes protokola:

"Valdes priekšsēdētājs I. Kalvišķis informē, ka rūpnīcai ražošanas tālākai modernizācijai ir nepieciešami vēl papildus līdzekļi. Diemžēl, piešķirtais G–24 kredīts nesedz rūpnīcas vajadzības. Direktors uzskata, ka nebūtu lietderīgi izmantot kādas bankas kredītu ar patlaban ievērojami lielo kredīta procentu, bet gan citādā veidā piesaistīt sabiedrībai nepieciešamos līdzekļus. Šai nolūkā būtu lietderīgi apspriest jautājumu par pamatkapitāla palielināšanas uzsākšanu ar nosacījumu, ka jaunās — pirmā laidiena akcijas tiek apmaksātas ar ķermeniskām lietām — rūpnīcai nepieciešamām iekārtām un mašīnām.

Pamatojoties uz AS Laima statūtu 2.6. punktu, valdei ir tiesības palielināt statūtkapitālu par summu, kas nepārsniedz 30%, bez AS dalībnieku pilnsapulces sasaukšanas. Nepieciešamos statūtu grozījumus šajā gadījumā apstiprinās nākošā dalībnieku kārtējā sapulce.

N. Putāns ierosina nepaplašināt AS dalībnieku loku. Pirmā laidiena akcijas realizēt esošajiem AS dalībniekiem, kuri var akcijas apmaksāt ar sabiedrībai nepieciešamajām iekārtām, t. i. mantisko ieguldījumu. I. Kalvišķis uzskaita iekārtas, kuru iegāde būtu nepieciešama jau tuvākajā laikā.

Ē. Masteiko informē valdi, ka SIA Ave Lat būtu iespējams pārdot AS šādas iekārtas, ieguldot tās pamatkapitālā. Atsevišķas no tām, piemēram, Snikera tipa pakojamo iekārtu un vienu konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu firma Ave Lat 1993. gada 3. martā jau ir nodevusi AS Laima lietošanā, noslēdzot par to nomas līgumu. Firmai būtu iespējams nopirkt arī pārējās iekārtas. Šajā gadījumā firma ir ar mieru tās pārdot akciju sabiedrībai. [..]

I. Driksna paskaidro, ka iekārtas vēl nav novērtētas tirgus cenā, un ja iekārtu vērtība pārsniegs pamatkapitāla palielināšanas summu, tad šo summu samaksās AS Laima pati pārdevējam."

Jā, bet kas notika tālāk? Jaunas pamatkapitāla palielināšanas, Laimas apvienošana ar akciju sabiedrību Uzvara (kur Ave Lat tāpat jau bija akciju kontrolpakete), līdz beidzot reorganizētajai Ave Lat grupai 1999. gadā Laimā piederēja jau 73,2% akciju. Diezgan drīz izrādījās, ka Laima, kurai pirmsprivatizācijas laikā it kā trūka apgrozāmo līdzekļu jaunu iekārtu iegādei, spēj saviem jaunajiem īpašniekiem nest īstas zelta oliņas: piemēram, atskaites par 1996. gadu rāda, ka jaunie saimnieki no Laimas spējuši iekasēt vairāk nekā 165 tūkstošu latu dividendes, savukārt Ave Lat grupas koncerna 1996. gada pārskats rāda, ka tā kreditoru vidū ar 1,9 miljoniem latu ir... tā pati Laima (salīdzinājumam — tāpat norādīts, ka oficiāli Ave Lat grupas ieguldījums tā meitas uzņēmumā Laima ir tikai 670 tūkstoši latu).

Visbeidzot — kad Andris Šķēle jau oficiāli bija kļuvis par Laimas un visas Ave Lat grupas saimnieku, izrādījās, ka arī 1993. gadā tik noderīgais un nepieciešamais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis nu, ķeroties pie Laimas pārdošanas, var tikt iesēdināts ragaviņās un pasūtīts uz meža pusi tieši tāpat kā savulaik panaivais Elmārs Gozītis. Ko Ivars Kalvišķis par to var teikt tagad?

– Kā jūs uzzinājāt, ka uzņēmumus grib pārdot?

– Pēc Krievijas krīzes visa Ave Lat grupa bija pamatīgi cietusi. Es domāju, ja Uzvara netiktu apvienota ar Laimu, tad Uzvara bankrotētu. Arī zivju pārstrādei bija ļoti smagi. Krīze parādīja, cik rūpniecības nozare ir viegli ievainojama. Īpašnieki katrs vēlējās redzēt kaut ko citu. Andris vairāk ar politiku aizrāvās. Tādēļ arī uzņēmumiem tika meklēti jauni īpašnieki.

– Jūs gribējāt pirkt Laimu. Kādēļ neizdevās?

– Bija informācijas noplūde, konkurenti bija gatavi maksāt vairāk. Pārdevējs uzskatīja, ka šajā ziņā galvenais ir nauda.

– Kāpēc bija informācijas noplūde?

– Mēs veidojām komandu, un tas saucās — uzņēmuma vadības izpirkšanas metode. Mums savā laikā piederēja 5% akciju, šīs akcijas bija ieķīlātas vienā Latvijas komercbankā. Baltijas Tranzītu bankā, kur par vadītāju strādāja Zenons Olbriss. Viņš bija mans ļoti tuvs draugs, viņš arī Ave Lat grupā strādāja. Viņš vienkārši uzprasīja, kāpēc mums tas nepieciešams. Pēc tam viņš šo informāciju pārdeva ieinteresētajai pusei un ieinteresētajai pusei palīdzēja sakontaktēties ar pārdevēju.

– Tā teikt — jūs uzmeta?

– Ne jau pirmo un pēdējo reizi šajā valstī kāds tiek uzmests. No pašreizējā viedokļa raugoties, es nedomāju, ka nožēloju. Tas pavēra citas iespējas, es pēc kāda brīža sapratu, ka saldumu ražošanā, ja esi tur iekšā, nekam citam neatliek laika. Tagad paveras pavisam cits apvārsnis.

– Runā, ka Laimas pārdošanas laikā pircējs — Gisli Reinisons esot izpļāpājies, ka šajās pārrunās piedalījies arī Šķēle, kuram taču oficiāli ar Laimu sen nebija nekādas saistības... Vai Šķēle bieži mēdz uzmest savus partnerus?

– Vai tas bija Šķēle vai kāds cits, nosauksim tos par pārdevējiem. Pārstāvēja šo kompāniju [Harijs] Krongorns, viņš vadīja šo pasākumu. Vai vajadzētu tagad saukt, kas aiz tā visa stāvēja. Nedomāju, ka man par to jārunā. To droši vien vajadzētu prasīt tiem cilvēkiem, ar ko viņš kopā strādājis. Es vienkārši biju darbinieks, uzņēmuma vadītājs.

– Šķiet, gluži labs...

– Labs vai ne labs. Astoņus gadus es tur pavadīju, un daudzas lietas Laimā tika izdarītas. Un man arī prieks, ka tur arī tagad viss iet uz priekšu. Pirmos trīs četrus gadus pēc manas aiziešanas tā politika bija pilnīgi nesaprotama. Viņi gāja caur to, ka viss, ko darījuši iepriekšējie, ir slikts, bet, laikam ejot, viņi laikam nākuši pie secinājumiem, ka viss notiekas.

– Palika tāda sajūta, ka jūs uzmeta?

– Dabiski, ka palika.

– Vai jums ar Šķēli tagad labas attiecības?

– Nav nekādu. Man nav pēc viņa vajadzības, viņam arī droši vien nav. Lai nu ko, bet mēs šķīrāmies ļoti korekti. Tā kā visā sagatavošanas procesā, naudas resursu meklēšanā vadības grupai bija zināmi zaudējumi, mēs vienojāmies par atkāpšanās summu, ko viņš arī izmaksāja. Dabiski, tas nebija plānotais kumoss, bet mēs korekti šķīrāmies.

– Par atkāpšanās naudu runājāt ar Šķēli vai Krongornu?

– Vairs neatceros, man šķiet, ka arī ar Krongornu. ļoti iespējams, ka arī ar Šķēli.

– Kāds Šķēle bija sarunās?

– Ļoti konkrēts, lietišķs, nekas lieks, nekādas papļāpāšanas, visiem viss skaidrs, visiem zināms, kas jādara. Parasti tikāmies Antonijas ielā.

– Gribētu ar Šķēli taisīt kopā biznesu?

– Nē.

– Kāpēc?

– No pieredzes.

– No kādas pieredzes?

– No savējās.

– No tā, ka viņš tā kā uzmeta?

– Redziet, Laima bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas tika noprivatizēts. Laima savulaik aizdeva daudz naudas, lai varētu attīstīt Ave Lat grupu, liela daļa uzņēmumu tika iegādāta par Laimas naudu. Laimas vadība vienmēr ir bijusi ļoti lojāla.

Mēs sagatavojām uzņēmuma pārdošanas prospektu, mums bija iespējami labāk jāsagatavo šis prospekts. Mēs zinājām, ka notiks pārmaiņas uzņēmuma vadībā, parasti, ja notiek īpašnieku maiņa, nāk jaunas personas pirmajos posteņos. To, ka notiks kādas pārmaiņas, mēs zinājām. Līdz ar to mēs paralēli attīstījām savu redzējumu, kā mēs varētu uzņēmumu vadīt. Mēs vienojāmies ar Jāni Leimani, ka viņš arī varētu piedalīties uzņēmuma vadīšanā.

Priekšlikums izpirkt uzņēmumu nāca no īpašniekiem. Konsultants Pricewaterhouse Coopers sāka vest šādas sarunas, tad mēs pateicām — jā, kad bijām par visiem jautājumiem vienojušies, tad notika informācijas noplūde. Ja cilvēks cilvēkam paspiež roku, man ar to pietiek, sevišķi zinot mūsu ilgstošās attiecības. Bet tā pēkšņi pagriezt kažoku uz otru pusi un visu to komandu, kas sešus vai astoņus gadus ir strādājusi... Tas bija ļoti nepatīkams mirklis.

– Vai Šķēle savulaik uzaicināja jūs strādāt par Laimas vadītāju?

– Es domāju, ka Šķēle tas nebija. Tad, kad bija nominēšana, saruna par to, vai es varētu atbilst, bija ar Šķēli. Virzītājs bija Atis Sausnītis, jo mēs bijām pazīstami pirms tam, — tā kā viņš bija ministra vietnieks, tad pārrunāja, vai es varētu, kādas ir manas vīzijas.

– Kad Ave Lat piederēja Laima, vai Šķēle arī mēdza regulēt un iejaukties?

– Nē, mums bija liela brīvība.

– Bet vai varēja just, ka viņš ir īpašnieks?

– Cik es zinu, viņam piederēja Bolster Management, kas bija īpašnieks Laimai L. Viņa tādu vadīšanu jeb iejaukšanos varēja just, kad viņš bija stratēģiskais direktors, kad viņš Ave Lat grupā strādāja. Tad viņš aktīvi darbojās. Man vairāk bija jāsadarbojas ar Ēriku Masteiko.

– Cik liela bija Šķēles loma Laimas privatizācijā?

– Domāju, ka bez Andra tajā laikā nekas nenotika.

– Vai var teikt, ka viņš jau sākumā bija ieplānojis pievākt Laimu sev?

– To es nevaru pateikt. Manas izjūtas ir tādas — Ave Lat impērija tika radīta. Ne jau viņš viens pats privatizēja, likumdošanā paredzētajā kārtībā tas notika. Neviens nevar pārmest.

Notika privatizācijas process, kur cilvēki izmantoja savu stāvokli, galvu. Tie cilvēki, kas pārdeva savus sertifikātus par piecdesmit santīmiem, būtu paturējuši un tagad ieguvuši tirgus cenu, vai privatizējuši dzīvokli. Viņi būtu stāvus bagāti.

Man reizēm arī diezgan skumji skatīties, kad mēģinām interpretēt to dienu notikumus ar mūsdienu acīm. Šī pāreja no vienas tirgus formācijas uz otru kapitālismā nekad nav bijusi taisnīga. Tie, kas kaut ko dara, kas ir pie varas, tiem ir ietekme un nauda. Nekad nebūs tā, ka visiem būs, neskatoties uz ieņemamo amatu un prāta spējām. Ir cilvēki, par kuriem es vispār brīnos, kur viņi tikuši pie naudas...

Jāpiebilst — pastāv tēma, par kuru Ivars Kalvišķis nevēlas runāt vēl tagad. Laikā, kad notika sarunas par Laimas pārdošanu un jau bija zināms, ka ir uzradies cits pircējs, uzņēmuma vadība turpināja spirināties cerībā tomēr realizēt iecerēto darījumu. Taču tad, 2000. gada 14. decembrī gandrīz tika nolaupīta uzņēmēja meita — mājas kāpņu telpā divi vai trīs vīrieši bija pārgriezuši viņas suņa pavadu un stiepuši uz mašīnu, bet meitenei tomēr izdevies izrauties. Bez paša Ivara Kalvišķa komentāriem grūti nonākt pie skaidrības, cik liela loma šim notikumam bija Laimas vadības lēmumā atteikties no cīņas, taču fakts — nepilnu mēnesi vēlāk Laimas valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors darbu uzņēmumā pārtrauca...

Jāteic gan, ka Andra Šķēles loma procesos ap Laimu no deviņdesmito gadu sākuma ir tikai nojaušama, bet ne precīzi pierādāma: ne viņš pats personiski vadīja privatizācijas procesu, ne piedalījās privatizācijā (oficiāli Ave Lat tolaik piederēja citām personām), — tik vien kā bija tā Lauksaimniecības ministrijas amatpersona, no kuras lēmumiem un rīcības bija atkarīgs, var teikt, faktiski viss. Bet var taču būt, ka iepriekšējās fabrikas vadības privatizācijas ierosinājumi tika ignorēti pilnīgi citu iemeslu dēļ; var taču būt, ka uzņēmuma vadītājs brīdī, kad privatizācija vairs nevarēja nenotikt, tika nomainīts tikpat nejauši, cik nejauši no arhīviem izzuda "neērtākie" dokumenti; var taču būt, ka arī Ave Lat kā izdevīgākais saimnieciskais partneris tika izvēlēts vienkāršas sakritības rezultātā — un tā tālāk, un tā tālāk. Tāpēc nākamajā nodaļā palūkosimies uz Andra Šķēles aktivitātēm gadījumā, kurā viņš jau tieši bija iesaistīts uzņēmuma privatizācijas procesa vadībā, — un uz to, kas no tā visa sanāca.

IV   Pri(h)vatizācija ar burbulīšiem: rokraksta veidošanās

Katram gadījumam atkārtosim — varam pieņemt, ka Laimas privatizācijas gadījumā Andris Šķēle vismaz oficiāli stāvēja nomaļus. Tiešām — varbūt tas bija kāds cits, kurš tālākajā un putekļainākajā plauktā sekmīgi slēpa panaivā Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumus. Varbūt kāds cits brīdī, kad privatizācijas priekšlikumus vienkārši nebija iespējams neizskatīt, aši aizsūtīja Elmāru Gozīti pensijā un vietā tikpat aši ielika Ivaru Kalvišķi, kam "pareizāks" privatizācijas projekts jau bija, var teikt, kabatā. Varbūt kāds cits nokārtoja, ka "īstie" saimnieciskie partneri — SIA Ave Lat līgumus ar Laimu noslēdz īstajā brīdī un pēc tam citu vidū tiek izvēlēti kā īstākie un atbilstīgākie. Varbūt Lauksaimniecības ministrijas dāmas, kuras vēlāk tika pie labi apmaksātiem amatiem Ave Lat grupā vai tās uzņēmumos, ar vistīrāko sirdsapziņu virzīja privatizācijas procesu "saimnieciskajiem partneriem" — lai kas arī aiz tiem stāvētu — vajadzīgajās sliedēs.

Ar Laimas privatizāciju viss var būt; pilnīgi cita lieta — vēl viens gards privatizējamais kumoss, kas deviņdesmito gadu sākumā bija pazīstams ar nosaukumu "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts", ar kura pri(h)vatizāciju kādreizējā lauksaimniecības ministra vietnieka vārds ir saistīts nešķirami.

Kurš nu šādu uzņēmumu atminas šodien, bet ap 1993. gadu tas bija īsts milzenis, pēc atsevišķiem finanšu rādītājiem pārspējot pat Laimu: piemēram, atlikusī bilances vērtība 1993. gada 1. aprīlī — 63,484 miljoni Latvijas rubļu, apgrozāmie līdzekļi — 1,068 miljardi Latvijas rubļu (pārrēķinot tātad — 5,34 miljoni latu). 1992. gadā kombināts saražoja 9,575 miljonus pudeļu šampanieša, 669 tūkstošus pudeļu vīna, 2800 dekalitru konjaka; tajā pašā gadā firmas veikalos Bravo vien tika pārdoti 600 tūkstoši pudeļu kombinātā ražotā šampanieša.

Protams, ka šāds uzņēmums bija jāprivatizē: Rīgas vīna un šampanieša kombināts to valsts uzņēmumu sarakstā, kuri privatizējami, pārveidojot šos uzņēmumus statūtsabiedrībās, tika iekļauts ar Ivara Godmaņa vadītās Latvijas Republikas Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91. Tiesa, jau pirms tam — 1992. gada novembrī — "autoru grupa" bija iesniegusi pirmo kombināta privatizācijas projektu, taču tas pēc vecās labās Laimas shēmas vairāk nekā pusgadu tika nomarinēts Lauksaimniecības ministrijā, autoriem "palūdzot" to papildināt un precizēt.

Uzstājīgā palūdzēja bija ar valdības lēmumu izveidotā privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (priekšsēdētājs — tobrīdējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņa vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā — Andris Šķēle, tajā darbojās arī Anita Elksne un Ilze Martinsone). Spriežot pēc komisijas 1993. gada jūnija protokola (vēlāk to pamanīja arī Valsts kontroles revidenti), tai nebija paticis, ka projektā paredzēts 50 procentus kombināta akciju pārdot saimnieciskajiem partneriem konkursa kārtībā.

Komisijas vēlmes tika saprastas, un rezultātā "pārstrādātais un precizētais" privatizācijas projekts, kas tika iesniegts 1993. gada jūlija sākumā, jau paredzēja "pareizu" privatizējamā kombināta akciju sadales sarakstu. Turklāt nekādu aizdomīgu Avelatu, kuri būtu nule tikuši pie saimniecisko partneru statusa ar svaigi noslēgtu līgumu palīdzību, tajā nebija: 52 procentus akciju tika ierosināts pārdot virknei saimniecisko partneru, no kuriem SIA Latvijas vīni tiktu 40%, SIA Bravo — 20%, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 10%, SIA Virbi — 5%, bet Lietuvas akciju sabiedrībai Eurolita — 15%.

Saimniecisko partneru loks bija tiešām plašs, un arī ar izvēles argumentāciju viss bija dzelžainā kārtībā: Latvijas vīnu stiprā puse bija izejvielu sagāde, Bravo — produkcijas realizācija, Grīziņkalna — pudeļu ražošana, Eurolita bija kombināta produkcijas izplatītājs Lietuvā, Intrad "sniedz kombinātam palīdzību uzskaites un atskaites veikšanai ar kompjūteru palīdzību, kārto apmaksas jautājumus par izejvielām un gatavo produkciju", bet Virbi piegādāja nepieciešamo spirtu.

Savukārt privatizācijas pārraudzītāju un veicēju sadarbība nu bija vienkārši ideāla. Tik ideāla, ka apmēram šajā pašā laikā kombināta direktors Vitolds Kokars rakstīja oficiālu vēstuli nu jau Andra Šķēles vadītajai Lauksaimniecības ministrijai (Dainim Ģēģeram Augstākā padome 1993. gada 4. maijā bija izteikusi neuzticību), lūdzot nozīmēt privatizācijas komisiju šādā sastāvā — pašu lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju Andri Šķēli kā komisijas priekšsēdētāju, bet tās locekļus — "V. Kokaru, arodbiedrības pārstāvi un kombināta vīna ražošanas galveno tehnologu I. Sirotkinu, Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētāja pirmo vietnieci V. Nesauli, lauksaimniecības ministra padomnieci A. Jansoni un Ziemeļu rajona Tautas deputātu padomes valdes locekli V. Šmiti".

Atšķirībā no kādreizējām Laimas vadības vēstulēm un arī no pirmā, vēl "neuzlabotā" kombināta privatizācijas projekta šī ierosme faktiski nekavējoties atrada dzirdīgas ausis — un komisija ķērās pie darba. Pēc ērtākajām un atbilstīgākajām iepriekš aprakstītajām metodēm tika aplēsta kombināta mantas tirgus vērtība: saskaņā ar privatizācijas komisijas kolektīvi apstiprināto uzņēmuma pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu galda virpas cena izrādījās 6,50 lati, 2500 litru cukura reaktora — 6,75—35 lati, 6300 dekalitru cisternas — 55 lati, transportieru — 27,50 lati, pudeļu aizkorķēšanas automāta — 30,50 un 87 lati, pasterizēšanas iekārtas — 82,75 lati, pildīšanas automāta — 108,50 lati, atslēdznieka darbgalda — 2,50 lati, frēz-mašīnas — 7,50 lati, elevatora — 28 lati, ģeneratora — 13,70 lati, ledusskapja — apaļa nulle latu. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Ar vārdu sakot, ko brīnīties, ja privatizācijas komisija kombināta galīgo nosacīto cenu aplēsa 400 tūkstošu latu vērtībā (ar nosacījumu, ka izveidojamā akciju sabiedrība pārņem kredītsaistības apmēram 1,78 miljonu latu apmērā), bet jau pieminētā auditorkompānija Invest–Rīga — nepilnu 898 tūkstošu latu apmērā. (Jāpiebilst, ka ekonomisko zinātņu doktora Daiņa Tunsta parakstītais Invest–Rīgas izstrādātais "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta īpašuma novērtējums" kopējo objekta vērtību, atskaitot sociālos objektus, uz 1993. gada 10. jūliju lēsa salīdzinoši dāsnāk — uz veseliem 1 017 787 latiem.)

Jaunievēlētajai Saeimai apstiprinot jaunu valdību, Andrim Šķēlem vieta Zemkopības ministrijas vadībā gan vairs neatradās ("Kinna mani nepa-turēja..."), toties no privatizējamajiem burbuļvīniem izbijusī amatpersona neatkāpās neparko: ja 20. jūlijā viņš vēl kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs bija apstiprinājis "pareizo" kombināta privatizācijas projektu ar personiski parakstītu pavēli Nr. 363, kuras parakstītāju vidū bija arī ministrijas ierēdnis Jānis Lapše, tad mēnesi vēlāk šis pats Jānis Lapše kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs jau lūdza Ekonomikas ministrijai Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisijas sastāvā iekļaut Andri Šķēli un nozīmēt viņu par komisijas priekšsēdētāju. Un tā arī notika — jau dažas dienas vēlāk.

Pirmās komisijas priekšsēdētāja iniciatīvas, kuras īsti neizskatījās pēc rūpēm par plānā valsts maka pildīšanu, gan vajadzīgo atbalstu neguva — ne priekšlikums "ieviest papildus koeficientu saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli" (faktiski tas nozīmētu samazināt jau tā nelielo uzņēmuma privatizācijas cenu), ne ierosinājums vēl pirms privatizācijas procesa noslēgšanās pārdot saimnieciskajam partnerim — Latvijas vīni daļu kombināta īpašumu. Pēdējā valstiskā iniciatīva privatizācijas komisijas 1993. gada 17. septembra protokolā tika aprakstīta šādos vārdos:

"A. Šķēle atgādina, ka rūpnīca ir parādā valsts budžetam. Maksājuma pagarinājuma termiņš izbeigsies 01.11.93., t. i. jau līdz brīdim, kad valsts uzņēmums tiks pārveidots par akciju sabiedrību. Tādējādi pastāv iespēja, ka Finansu ministrija uzņēmuma pārveidošanas procesā ceļ prasību par kombināta atzīšanu par maksāt nespējīgu.

A. Šķēle ierosina norēķināties ar valsts budžetu privatizācijas procesa laikā. Parāda dzēšanai nepieciešamo naudas līdzekļu iegūšanai tiek piedāvāts noteikt apgrozāmo līdzekļu normatīvo daudzumu (kas nepieciešami pilnam vīna un šampanieša ražošanas ciklam), nodalīt tos dabā un atlikušos apgrozāmos līdzekļus realizēt par skaidru naudu, nepiemērojot apgrozāmo līdzekļu novērtēšanas koeficientu. No apgrozāmo līdzekļu realizācijas iegūto naudu ieskaitīt valsts budžetā.

Tiek ierosināts kā iespējamu variantu nepieciešamo līdzekļu iegūšanai budžeta parāda segšanai piedāvāt SIA Latvijas vīni, kas nomā vīna materiālu glabātuvi Ostas ielā 4, pirkt par naudu tai iznomātos objektus."

Taču sekoja sekmīgākas darbības — pirmkārt jau ne tik uzticamu "saimniecisko partneru" atsijāšana. Pirmkārt jau Virbu vietā par "faktisko kombināta saimniecisko partneri" kļuva Daiņa Peimaņa kompānija Jaunpagasts — vienlaikus bez vārda runas pārņemot arī tiesības uz attiecīgo privatizējamo akciju daļu. Taču tas nebija viss: vēl 7. oktobrī, atbildot uz Andra Šķēles vēstuli SIA Bravo, aicinot vēlreiz apliecināt — kompānija tiešām iegādāsies kombināta akcijas, Bravo direktors Linards Avots to arī nekavējoties rakstiski apliecināja. Toties jau mēnesi vēlāk, 11. novembrī situācija pēkšņi bija mainījusies tik ļoti, ka Bravo un arī kompānijas darbinieki pēkšņi vairs neparko nevēlējās iegādāties būtisko kombināta akciju paketi.

Šī nevēlēšanās bija tik nepārvarama, ka Linards Avots ķērās pie jaunas Andrim Šķēlem adresētas vēstules rakstīšanas: "SIA Bravo, vēlreiz izvērtējot savu finansiālo stāvokli, ir spiesta pieņemt lēmumu par atteikšanos piedalīties Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, izpērkot 10,4% dibināšanas pamatkapitāla akcijas. Līdz ar to, protams, mūsu firmas darbinieki nepretendē uz akciju parakstīšanos par sertifikātiem. Atvainojamies par radītām neērtībām Privatizācijas komisijai un saimnieciskajiem partneriem."

Pasts acīmredzot strādāja izcili operatīvi, vēstule nekavējoties guva vajadzīgo vērību, un nākamajā kombināta privatizācijas kombināta sēdes protokolā lasāms šāds ieraksts: "A. Šķēle informē, ka 12.11.93. vēlreiz kā komisijas priekšsēdētājs caurskatījis debitoru–kreditoru sarakstu un konstatējis, ka viens no saimnieciskajiem partneriem SIA Bravo ir liels debitors kombinātam.

A. Šķēle uzskata, ka SIA Bravo būtu izslēdzams no pretendentu loka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā. Pēc pārrunām ar SIA Bravo vadību par šo iespējamo komisijas lēmumu ir saņemta vēstule no SIA Bravo par atteikumu izpirkt akcijas Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, t. sk. arī SIA Bravo darbiniekiem un dalībniekiem domātās akcijas par sertifikātiem. Pārējie komisijas locekļi piekrīt šādai nostādnei. M. Orleāne izsaka arī atbalstu no Finansu ministrijas puses.

A. Šķēle izsaka apmierinājumu, ka komisijas locekļu domas neatšķiras no komisijas priekšsēdētāja domām, neapšaubāmi nepatīkamā lēmumā — par SIA Bravo izslēgšanu no pretendentu loka. Ir sastādīts jauns vienošanās protokols par 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem, sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem. Ir saņemts apstiprinājums, ka SIA Bravo daļu ir gatava iegādāties SIA Jaunpagasts."

Un tiešām — Jaunpagasts sava valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa personā nekavējoties paziņoja: "Apstiprinām, ka firma SIA Jaunpagasts vēlas iegādāties 260 akcijas 10 400 Ls vērtībā privatizējamā Rīgas vīna un šampanieša kombinātā." Sekoja Andra Šķēles triecientempā rakstīta vēstule Ekonomikas ministrijas privatizācijas valsts ministram Druvim Skultem, lūdzot atļaut šīs akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts, un ministra piekrišana.

Tātad — tieši iesaistoties privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem, sākotnēji apstiprinātais privatizējamo akciju sadalījums ātrā laikā tika būtiski mainīts uz "vēl pareizāku". Turklāt godīgi jāatzīst, ka pārējie komisijas locekļi neatpalika no sava priekšsēdētāja: piemēram, kad 1993. gada 8. oktobrī komisijā tika spriests, ko darīt ar neizpirktajām akcijām, arī citi komisijas locekļi — tostarp nu jau pilnīgi "pareizi" noorientētais Vitolds Kokars — demonstrēja vienkārši pasakainu loģiku, pieņemot lēmumu par šo akciju likteni:

"V. Kokars ierosina šīs akcijas piedāvāt iegādāties uzņēmuma saimniecisko partneru dibinātājām — fiziskajām personām. A. Tiknuss un V. Nesaule debatē par iespēju izsludināt presē brīvu parakstīšanos un privatizācijas komisijas iespējām nodrošināt šādas brīvas parakstīšanās likumīgu, demokrātisku un pareizu norisi. Tiek atzīmēts, ka komisijas rīcībā nav mehānisma, kā novērst dažādu noziedzīgu grupējumu ietekmi pie pilnīgi brīvas parakstīšanās (rindas kārtībā) uz akcijām par sertifikātiem. Tiek izvirzīts jautājums par iespējām rīkot parakstīšanos pretendentu izlozes kārtībā. V. Kokars iebilst pret šādas izlozes lietderību. Notiek debates."

Ar ko debates beidzās? Lai atkratītos no "dažādiem noziedzīgiem grupējumiem" un citām nepiederošām personām, kurām var ienākt prātā par valsts likumīgi izsniegtajiem sertifikātiem iegādāties privatizējama uzņēmuma akcijas, Andra Šķēles vadītā komisija nolēma "12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām". Vienlaikus Andrim Šķēlem tika uzdots "informēt par šo komisijas lēmumu uzņēmuma saimnieciskos partnerus", kā arī "pieprasīt no saimnieciskajiem partneriem priekšlikumus par iespējamo akciju sadalījumu starp atsevišķām fiziskajām personām". Lieki teikt, ka gribētāji atradās tikai trīs uzņēmumos — Latvijas vīnos, Jaunpagastā un Bravo, no kuriem pēdējais, kā jau minēts, sekmīgi tika atsijāts mēnesi vēlāk.

Tai pašā 1993. gada rudenī parādījās vēl citi "nepareizi" kombināta akciju tīkotāji — valsts Rīgas dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieki, kuru vārdā uzņēmuma direktors nāca klajā ar šādu atgādinājumu: "Saskaņā ar līgumu Nr. 40 no 1993. gada 13. jūlija, kurš tika noslēgts starp vīna un šampanieša kombinātam un mūsu rūpnīcai, kombināts no savas puses apņemas kombināta privatizācijas gadījumā dot iespēju piedalīties rūpnīcas darbiniekiem līdztiesīgi ar kombināta darbiniekiem (p. 2.2., IV daļa). Lūdzam Jūs izpildīt savus pienākumus saskaņā ar iepriekšminēto līgumu un dot mūsu rūpnīcas darbiniekiem iespēju piedalīties kombināta privatizācijas procesā."

Atbildē uz šo vēstuli (kura dīvainā kārtā no arhīviem nav izzudusi) Andris Šķēle pat nepūlējās piemeklēt kādus īpašus juridiskus argumentus — sak’, bija apņemšanās un izbija. Lūk, kombināta galvenā privatizētāja atbilde pārāk daudz sagribējušajiem nesaprātīgajiem Mīlgrāvja darbiniekiem:

"Izskatot Jūsu vēstuli par rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieku iespējamo piedalīšanos Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācijas procesā, ko Jūs esat nosūtījuši privatizējamā kombināta direktoram V. Kokaram, varu paskaidrot sekojošo:

1) VRVŠK privatizācijas komisija rūpīgi noklausījās V. Kokara paskaidrojumus un iepazinās ar Jūsu vēstuli komisijas sēdē š. g. 17. novembrī.

2) Privatizācijas projekts ir apstiprināts bez īpaša ieraksta par Jūsu rūpnīcas darbiniekiem kā potenciālajiem akcionāriem VRVŠK.

3) Tiem bijušajiem Jūsu rūpnīcas darbiniekiem, kas pārveduma kārtībā tika pārcelti darbā VRVŠK, tika dotas iespējas parakstīties un izpirkt akcijas.

4) Tāpat esam spiesti atzīties, ka Jūsu vēstule ir saņemta pēdējā privatizācijas komisijas sēdē pirms akciju sabiedrības dibināšanas un nav vairs iespējams veikt jebkādas izmaiņas, jo visas VRVŠK pamatkapitāla akcijas ir jau parakstītas.

5) Privatizācijas komisija izsaka iespēju, ka Jūsu rūpnīcas darbinieki varēs savas intereses realizēt rūpnīcas Mīlgrāvis privatizācijas procesā, kas, protams, prasa atbilstoši likumdošanai sagatavotu un apstiprinātu privatizācijas projektu."

Te jāteic, ka šādas atklāti "atšujošas" atbildes tajā laikā nebija nekāds retums. Piemēram, privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte citas Ave Lat iekārotas fabrikas — Uzvaras direktoram un privatizācijas komisijas priekšsēdētājam 1994. gada 4. jūlijā saistībā ar šā uzņēmuma darbinieku "nesaprātīgajām" vēlmēm rakstīja tā:

"Ekonomikas ministrija ir saņēmusi Valsts konditorejas fabrikas (VKF) Uzvara darbinieku grupas rakstīto iesniegumu Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izmainīt VKF Uzvara Privatizācijas projektu.

Esmu spiests norādīt, ka iesniegumā ir minēti atsevišķi maldinoši apgalvojumi. Tā, piemēram, jāatzīmē, ka VKF Uzvara administrācija, tās direktora V. Venediktova personā (tas redzams Privatizācijas projekta autoru daļā), ir bijusi projekta izstrādāšanas līdzautore un ņēmusi aktīvu dalību tā sagatavošanā. Šajā projektā darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa ir noteikta 31%, kas ievērojami pārsniedz likumā "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" paredzētos 20%, un tāpēc realizējot projektu ir proporcionāli jāsamazina darbiniekiem pārdoto balsstiesīgo akciju skaits.

Neesmu pārliecināts, ka darba kolektīva vēlme izpirkt akcijas parakstīšanas normālajā ritējumā bija vēl lielāka, jo noslēdzošie ieraksti akcionāru grāmatā liecina par to, ka pēdējie no darba kolektīva papildus vēl 151 akciju parakstīja Valsts uzņēmuma galvenais inženieris A. Ivanovs un direktors V. Venediktovs.

Nevēlos vairāk komentēt iesniegumu, it sevišķi tos apgalvojumus, kuri neattiecas uz iesnieguma prasību, t. i. Privatizācijas projekta grozīšanu. Privatizācijas valsts ministram ir pienākums veicināt privatizācijas procesa straujāku gaitu valstī un nodrošināt tā atbilstību likumdošanas normām.

Lūdzu ar to atbildes daļu, kurā uz iesniegumu atbildēts pēc būtības, iepazīstināt tā autorus, kā arī pārējo uzņēmuma kolektīvu.

[..] Sekojoši, nav pamata apgalvot, ka Privatizācijas projekts nav izpildāms un ir kādi objektīvi iemesli tā maiņai. Privatizācijas projekti netiek mainīti pamatojoties uz kāda pircēja (pircēju grupas) vēlmju pamata (it sevišķi tā realizācijas beigu posmā) iegādāties lielāku daļu pārdodamā kapitāla."

Šai "atšūšanai" punkts tika pielikts trīs dienas vēlāk, kad "uz Rīgas VKF Uzvara bāzes" izveidotās akciju sabiedrības pilnsapulcē — un tagad precīzi citēsim sapulces protokolu — "raksturojot privatizācijas projektu, [privatizācijas komisijas priekšsēdētājs — Zemkopības ministrijas Likumdošanas departamenta Privatizācijas nodaļas vadītājs] R. Sproģis atzīmē, ka šajā projektā, salīdzinot ar pārējiem Zemkopības ministrijas privatizējamajiem uzņēmumiem darbiniekiem realizējamo akciju skaits ir viens no lielākajiem. Apstiprinot privatizācijas projektu, Zemkopības ministrija ņēma vērā apstākli, ka viens no projekta autoriem ir uzņēmuma direktors, kas zin reālo situāciju uzņēmumā, un izņēmuma kārtā rada iespēju pārdot strādājošajiem lielāku skaitu akciju nekā paredz spēkā esošā likumdošana.

Konkrēti runa ir par 1992. gada 7.07. likuma "Par valsts un pašvaldības uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pantu, kas nosaka, ka uzņēmuma darbiniekiem pārdošanai paredzēta kapitāla daļa nedrīkst būt lielāka par 20%. Minētais likuma pants paredz, ka gadījumā, ja darbiniekiem tiek pārdots lielāks akciju skaits, tiem var atļaut parakstīties tikai uz vienu noteiktu akciju kategoriju — akcija bez balsstiesībām. Privatizācijas komisija tomēr par šādu soli neizšķīrās un privatizācijas gaitā nepieņēma lēmumu visas darbinieku parakstītās akcijas iedalīt bezbalss akciju kategorijā. Vienlaicīgi R. Sproģis uzsver, ka likums šādu iespēju pieļāva.

Par spīti tam, privatizācijas gaitā tika saņemts darbinieku iniciatīvas grupas iesniegums ar lūgumu grozīt Zemkopības ministrijas apstiprināto un jau realizācijas stadijā atrodošos privatizācijas projektu. Darbinieku grupas iesniegumu, kas bija adresēts Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izskatīja Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūra. Visas par privatizācijas gaitu valsts atbildīgās institūcijas deva vienbalsīgu slēdzienu par to, ka privatizācijas projekta realizācija norit sekmīgi un projekta grozīšanai nav ne juridiska, ne kāda cita motivēta pamata.

Darbinieku iniciatīvas grupas iesniegumu izskatīja arī Zemkopības ministrijas speciālisti un vadība — parlamentārais sekretārs G. Bērziņš un valsts sekretārs J. Lapše. Ministrijas viedoklis bija sekojošs: privatizācijas projekta grozīšanas lietderību varētu izskatīt tā izstrādāšanas, vēlākais — izskatīšanas stadijā. Gadījumā, kad projekts jau apstiprināts un uzsākta tā realizācija, privatizācijas projektu var pārskatīt tikai pastāvot objektīviem apstākļiem, piemēram, ja bankrotējis vai atteicies pirkt akcijas kāds no projektā paredzētajiem pircējiem. Subjektīva vēlēšanās mainīt akciju sadalījumu, nevar būt par pamatu projekta grozīšanai. Bez tam, situācijā, kad 31% no uzņēmuma dibināšanas pamatkapitāla izpērk strādājošie, projekta grozīšanai varētu būt nelabvēlīgas ekonomiskās sekas — nebūtu neviena, kas spējīgs investēt līdzekļus ražošanas attīstībai un tālab arī samazinātos iespēja veikt sekmīgu saimniecisko darbību konkurences apstākļos."

Ar vārdu sakot, valsts savu pārstāvju personā dažādiem nesaprātīgiem strādājošajiem pārliecinoši paskaidroja — ziniet savu vietu. Un tieši tāpat — te mēs atkal atgriežamies pie šampanieša kombināta — privatizācijas procesā tika atrisinātas sīkākas problēmas. Piemēram, tai pašā oktobrī tika atskārsts, ka vispār jau Vitoldam Kokaram tomēr nevajadzētu reizē būt privatizācijas projekta autoram un privatizācijas komisijas loceklim. Kāds atrisinājums tika atrasts? "Sava uzvārda parādīšanos privatizācijas projekta autoru grupas vadītāja kategorijā V. Kokars vērtē kā projekta autoru vēlēšanos pasvītrot viņa lomu darba nodrošināšanā ar vajadzīgo informāciju un citu sniegto palīdzību," lasām komisijas sēdes protokolā. Un... komisija bez īpašām diskusijām nosprieda "atzīt, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta direktors V. Kokars nav uzskatāms par uzņēmuma privatizācijas projekta līdzautoriem".

Tā nu visas grūtības sekmīgi tika pārvarētas, un 1993. gada 26. novembrī notika pirmā jaunās akciju sabiedrības Rīgas vīni pilnsapulce. Galīgais akciju sadalījums: valstij — 1000 akciju, fiziskajām personām — 3800 akciju, saimnieciskajiem partneriem — 5200 akciju (SIA Latvijas vīni — 2080, SIA Jaunpagasts — 1300, AS Eurolita — 780, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 520). Rīgas vīnu akcionāru pilnsapulci atklāja neviens cits kā "Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis — Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle, kurš saskaņā ar Zemkopības ministrijas 11.11.93. pavēli Nr. 99 ir pilnvarots izpildīt valsts kā akciju sabiedrības dibinātājas funkcijas".

Turklāt ņemsim vērā, ka šajā brīdī šis vēl bija nevis nacionālā kapitāla personificētājs, bet tas pats "podu Šķēle", kurš nesmādē mazumiņu: piemēram, atskaitēs par privatizācijas komisijas locekļiem samaksāto atlīdzību atrodams paša Andra Šķēles parakstīts saraksts, kura galvgalī ar 39 latiem atrodas viņš pats; spriežot pēc Rīgas vīnu dokumentiem, tieši Andra Šķēles vadībā tika izlemts arī būtiskais jautājums, kam jaunajā uzņēmumā maksāt vairāk — valdei vai padomei (kurā pēc attapīgā Vitolda Kokara ierosinājuma tika ievēlēts mūsu galvenais varonis).

Kā mēneša ienākumiem par labu tad tika pieņemts šis lēmums? Kārtējais fragments no protokola: "Noteikt: 1. Padomei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 2 un padomes locekļu skaitu. 2. Valdei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 1,8 un valdes locekļu skaitu..." Ar vārdu sakot, 1995. gada decembrī Andris Šķēle gluži pamatoti varēja ziņot presei: "Pašlaik esmu padomes priekšsēdētājs Rīgas miesniekā, Kaijā, Rīgas vīnos, Rīgas alū un Latvijas kuģniecībā, kā arī akciju sabiedrības Uzvara valdes priekšsēdētājs. Tās ir labi atalgotas darba vietas."

Protams, lieki teikt, ka pats Andris Šķēle dažus gadus vēlāk šos notikumus presei izklāstīja nedaudz vienkāršāk: "Rīgas vīnu akcijas Ave Lat ieguva tikai 1997. gada decembrī. Rīgas vīnos es vadīju privatizācijas procesu un saskaņā ar tā laika likumdošanu un visu pārējo, akcionāri, redzot, ka no smagā situācijā esoša uzņēmuma ar lieliem parādiem... akcionāri man teica — paliec par padomes priekšsēdētāju..." Un — viss.

Tikmēr reālajā dzīvē uzņēmumā notika ierastās — vismaz tur, kur tieši vai netieši bijis klāt Andris Šķēle — brīnumainās pārvērtības. 1994. gada decembrī notikušajā Rīgas vīnu akcionāru ārkārtas sapulcē pēkšņi izrādījās, ka iepriekš gandrīz finanšu katastrofas priekšā esošajā uzņēmumā (ja ticam Andra Šķēles pirmsprivatizācijas apgalvojumiem) nu, izsakoties ģenerāldirektora Aleksandra Rudzīta vārdiem, stāvoklis ir fantastiski un negaidīti uzlabojies — "šo desmit mēnešu darba rezultāti ir vienkārši rekords, visā kombināta eksistēšanas laikā ne reizes netika sasniegti tik augsti rezultāti".

Taču lieliskie rezultāti nemazināja vadības vēlmi "ar 2 miljonu USD investīcijām pamatkapitālā piesaistīt Lielbritānijas firmu Henstridge Investments Ltd, bet 0,8 milj. USD segt pašiem no savas darbības". Sapulci vadīja Andris Šķēle un ne ar vienu izbrīna saucienu — vismaz spriežot pēc sapulces protokola — nereaģēja, kad tika apgalvots, ka "specializētas investīciju firmas pozitīva īpatnība ir tā, ka tās neprasa tiesības aktīvai uzņēmumu pārvaldei, bet tikai zināmas garantijas gūt peļņu virs viņu valsts banku depozītu likmes".

Rezultātā tika pieņemts lēmums Rīgas vīniem palielināt pamatkapitālu par miljonu latu un "ārzemju investīciju kompānijai Henstridge Investments Limited atļaut iegādāties pirmā akciju laidiena pirmās kārtas akcijas 200 000 Ls apmērā 1994. gadā ar tūlītēju nomaksu naudā, vienlaicīgi liedzot citiem akcionāriem uz šo akciju daļu pirmpirkuma tiesības". Savukārt 1995. gada jūlijā Rīgas vīnu padome (par kuras priekšsēdētāju 1994. gada decembrī bija apstiprināts Andris Šķēle) nolēma Henstridge Investments dot tiesības uz vēl 10 tūkstošiem akciju par 400 tūkstošiem latu, bet tikpat daudz atvēlēt arī Latvijas vīniem.

Kas tad bija šī Menas salā reģistrētā "specializētā investīciju firma" un "ārzemju investīciju kompānija", kura pretēji sākotnējiem apgalvojumiem jau 1996. gadā bija kļuvusi par Rīgas vīnu lielāko akcionāri ar 41,7% akciju ( Latvijas vīniem — 40,4%)? Divus gadus vēlāk, 1998. gadā mēs uzņēmuma gada pārskatā atrodam jau šādu ierakstu: "Ave Lat grupai pieder 100% ieguldījums Henstridge Investment Limited."

Vai tā būtu kāda kļūda? Vai tad nu tiešām tā varētu būt tā pati "ārzemju investīciju kompānija"? Lūk — paskaidrojumi Ave Lat grupas gada pārskatos. Vienā: "Koncerns ir iegādājies 100% īpašumtiesību uzņēmumā Henstridge Investments Limited. Šis ieguldījums finansēts ar aizņēmumu USD 6 000 000 apmērā." Otrā: "1999. gada 10. aprīlī starp AS Ave Lat grupa un Henstridge Investments Limited tika noslēgts akciju apmaiņas līgums, kura rezultātā par Henstridge Investments Limited piederošo AS Rīgas vīni akciju īpašnieci kļuva AS Ave Lat grupa." Vēl citviet Ave Lat grupas dokumentos detaļas nedaudz atšķiras: "1999. gada 13. maijā starp AS Ave Lat grupa un Henstridge Investments tika parakstīts akciju apmaiņas līgums, kā rezultātā AS Ave Lat grupa ieguva savā īpašumā Henstridge Investments piederošās AS Rīgas vīni akcijas." Taču būtība vienalga skaidra — "specializētā investīciju firma" un "ārzemju investīciju kompānija", šķiet, izrādījās laikam taču ne īsti ārvalstu un arī specializējusies galvenokārt tikai konkrētu cilvēku interešu nomaskēšanā.

Savukārt pēdējo punktu bijušā šampanieša kombināta brīnumainajās pārvērtībās pielika Latvijas balzama akciju paketes izsole 1998. gada 10. janvārī, kad sīvā cīņā ar Ventspils uzņēmējiem to par gandrīz 5,15 miljoniem latu iegādājās neviens cits kā Rīgas vīni. Savukārt vēl gadu vēlāk — 1999. gada 11. maijā tas pats Latvijas balzams "no mazākuma akcionāra" jau iegādājās atlikušos 33 procentus Rīgas vīnu akciju...

Taču atšķirībā no citiem krāšņiem pri(h)vatizācijas gadījumiem šajā stāsts nebeidzas, un vainīgais ir skaidrs — visos laikos neērtā Valsts kontrole, kurai 1998. gadā bija ienācis prātā pārbaudīt šampanieša kombināta privatizācijas procesa likumību. Tā pati Valsts kontrole, kurai mūsu galvenais varonis deviņdesmito gadu beigās kādā intervijā labi nojaušamu iemeslu dēļ veltīja šādus vārdus: "Ziniet, es negribētu nevienu lietu, ko ir pārbaudījusi Valsts kontrole, vispār komentēt un neiesaku jums uz to vispār balstīties." Kādēļ? "Tādēļ, ka tur nav bijuši speciālisti, viņu nav, un viņi tur tuvākajā laikā arī nebūs," skanēja sakaitinātā atbilde. Un ne bez pamata: pilnie atzinumu teksti atrodami šīs grāmatas pielikumos, taču, ja īsi, Valsts kontrolei izrādījās daudz kas sakāms gan par Andra Šķēles vadītās privatizācijas komisijas apstiprināto "pareizo" kombināta privatizācijas projektu, gan par uzņēmuma vērtējumu, gan par privatizācijas procesu kopumā, gan par akciju apmaksu.

Saistībā ar privatizācijas projektu Valsts kontrole norādīja kā uz jau zināmiem, tā arī jaunatklātiem pārkāpumiem: pirmkārt, "attiecīgā īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas komisijas locekļi nedrīkst būt privatizācijas projekta autori. V. Kokars vienlaikus ir privatizācijas projekta autoru grupas vadītājs un VRVŠK Privatizācijas komisijas loceklis"; otrkārt, privatizācijas projektā neatbilstoši [..] likuma prasībām iespējamo 52% kapitāla daļu iespējamo pircēju vietā paredzēts realizēt konkrētiem saimnieciskiem partneriem"; treškārt, "privatizācijas projekts neparedz kapitāla daļu pārdošanas kārtību, nenosaka akciju veidus un to proporcijas, kā to nosaka [..] likums"; ceturtkārt, "projektā nav noteikti termiņi, kādos veicami maksājumi par akcijām un pirmā iemaksa, kā to nosaka ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 2.9. punkts"; piektkārt, projektā "netiek risināta valsts īpašuma (akciju) privatizācija (pārdošana) atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību".

Savukārt trīs citas rindkopas no Valsts kontroles atzinuma ir tā vērtas, lai tiktu citētas pilnībā:

"Saskaņā ar 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 9. pantu "Maksāšanas līdzekļi un kārtība": sertifikātu īpašniekiem ir priekšrocības tiesības pirkt par sertifikātiem jebkuru privatizējamo īpašuma objektu, izņemot īpašuma objektus, kurus pārveido uzņēmējsabiedrībās un kuru apstiprinātajā privatizācijas projektā par sertifikātiem pārdodamā kapitāla daļa nav mazāka par 25 procentiem. Saskaņā ar trešo apakšpunktu sertifikātu īpašniekiem, kuri vēlas izmantot priekšrocības tiesības, jāpiesakās mēneša laikā no apstiprinātā privatizācijas projekta publicēšanas dienas. EM informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu saskaņā ar minētā likuma 7. panta prasībām netika publicēta ne "Latvijas Vēstnesī", ne "Rīgas Balsī".

Lai gan VRVŠK privatizācijas projekts neatbilst iepriekš minētajām tiesību aktu normām un to nav izskatījusi LR ZM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija, tomēr 19.08.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē (protokols Nr. 19) nolemts atbalstīt LR LM 21.07.1993. lēmumu (pavēle Nr. 373) "Par VRVŠK privatizācijas projekta apstiprināšanu" (Komisijas priekšsēdētāja vietnieks A. Tiknuss, viņš arī VRVŠK privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) ar nosacījumu, ka privatizācijas projekta autori papildinās privatizācijas projektu, saskaņā ar EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 19.08.1993. slēdzienu.

19.08.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas slēdzienā norādīts, ka nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasības un komisija uzskata, ka privatizācijas projektu var atbalstīt ar nosacījumu, ka to papildina un papildinājumus iesniedz atkārtotai izskatīšanai. Saskaņā ar iepriekš minētā likuma 6. panta 6. punktu privatizācijas projektu var apstiprināt ar zināmiem nosacījumiem. Ja šie nosacījumi līdz noteiktam termiņam netiek izpildīti, projekta apstiprinājums zaudē spēku. 01.09.1993. VRVŠK direktors V. Kokars iesniedz VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuros nav izdarītas izmaiņas privatizācijas projektā atbilstoši 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasībām, bet tikai izdarīts solījums, ka panta 2. prasību izpilde tiks izdarīta pēc kombināta privatizācijas komisijas slēdziena, nenorādot konkrēti. Tomēr 06.09.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē nolemts atbalstīt VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuri iesniegti 01.09.1993..."

Īsumā pārtulkojot birokrātu valodu, var teikt, ka Valsts kontrole paziņoja — šampanieša kombināta privatizētājiem "īstais" privatizācijas projekts ir šķitis tik "pareizs", ka reālu darbu vietā viņiem pieticis tikai ar solījumiem un mulsinoša nav šķitusi ne publiskojamās informācijas paturēšana "draugu lokā", ne privatizācijas projekta neatbilstība konkrētiem normatīvajiem aktiem.

Tāpat Valsts kontrole par normatīvajiem aktiem neatbilstīgu atzina gan privatizācijas komisijas iedibināto lēmumu pieņemšanas sistēmu (ieskaitot formulējumu — "komisijas priekšsēdētājs, ja tiek balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs likt jautājumu uz atkārtotu izskatīšanu" un "komisijas priekšsēdētājs, ja ir balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs pieaicināt papildus ekspertus uz jautājuma atkārtotu izskatīšanas reizi"), gan īpatno kombināta nosacītās cenas noteikšanas metodi, gan to, ka ar Andra Šķēles pavēli dienu pēc datuma, uz kuru tika veikta uzņēmuma inventarizācija, no jau pieminētā "nevajadzīgā" Mīlgrāvja "vajadzīgajam" šampanieša kombinātam nodoti pietiekami iespaidīgi pamatlīdzekļi — vīna glabātuves ēka un trīs desmiti vīna glabātuves tilpņu.

Valsts kontroles atzinumā tika arī norādīts, ka privatizācijas komisija nav uzskatījusi par nepieciešamu novērtēt privatizējamā kombināta intelektuālo īpašumu — teiksim, jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādnes. Un tas — par spīti faktam, ka uzreiz pēc kombināta nosacītās cenas noteikšanas, dibinot SIA Vīna pagrabs, šampanieša kombināts daļu sava ieguldījuma sedza kā reiz ar intelektuālo īpašumu 130 tūkstošu latu kopvērtībā. Turklāt pri(h)vatizatoriem nelaimīgā kārtā šis intelektuālais īpašums bija arī detalizēti uzskaitījies — tās bija jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu (tostarp Rīgas šampanietis, Latvijas Dzirkstošais baltais vīns, vīns Rislings dzirkstošais, dzirkstošais dzēriens Šarlote u. c.) "tehniskās izstrādnes, kuras sagatavotas VRVŠK un atļautas ražošanā Latvijas Republikas teritorijā".

Un ko nu tad runāt par tādu sīkumu, ka "atsevišķi apgrozāmo līdzekļu inventarizācijas akti sastādīti, nenorādot materiāli atbildīgo personu, kā arī uz aktiem nav attiecīgo materiāli atbildīgo personu parakstu", vai par to, ka privatizētājiem kaut kā bija "piemirsušies" uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi vairāk nekā 570 tūkstošu latu apmērā. Valsts kontrolei bija ko teikt arī par operatīvo SIA Bravo atskaitīšanu no "pareizajiem" privatizētgribētājiem — citēsim atkal:

"Kaut arī 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta 1. punkts nosaka, ka apstiprinātu projektu var grozīt un papildināt institūcija, kas projektu apstiprinājusi, tomēr 17.11.1993. privatizācijas komisija pieņēmusi lēmumu (protokols Nr. 10) apstiprināt izmaiņas, ka SIA Bravo paredzētās daļas iegādājas SIA Jaunpagasts, privatizācijas projekta daļā — saimnieciskie partneri ar noteikumu, ja tiks saņemta LR EM piekrišana. Privatizācijas komisijas sēžu protokoli neliecina, ka būtu atkārtoti skatīta saimniecisko partneru gatavība iegādāties VRVŠK akcijas un lemts jautājums par SIA Bravo privatizācijas projektā paredzēto akciju pārdošanu, tomēr privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle jau 15.11.1993. ar vēstuli adresētu LR EM privatizācijas valsts ministram D. Skultem lūdz saskaņot izmaiņas, atļaujot SIA Bravo paredzētās akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts.

Lai gan iepriekš minētais likums un LR MP 30.12.1992. lēmuma Nr. 562 "Par privatizācijas projektiem, to apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 4.3. un 4.4. punkts nosaka, ka pieprasījumu attiecīgā institūcija reģistrē un izskata tādā pašā kārtībā kā privatizācijas projektu autoru iesniegtos projektus, pieprasījumu grozīt vai papildināt privatizācijas projektu, izskata institūcija, kas ir apstiprinājusi privatizācijas projektu, tomēr 17.11.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (sēdi vada Privatizācijas departamenta direktors A. Tiknuss, viņš arī privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) nolemj (protokols Nr. 25) atbalstīt privatizācijas komisijas priekšlikumu par grozījumu izdarīšanu privatizācijas projektā, mainot akciju sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem, nemainot kopējo paredzēto akciju skaitu saimnieciskajiem partneriem. 23.11.1993. LR EM (privatizācijas valsts ministrs D. Skulte) ar vēstuli Nr. 3–31–1–150 "Par izmaiņām privatizācijas projektā" privatizācijas komisijai dara zināmu EM tiesību aktu normām neatbilstošo lēmumu."

Ar vārdu sakot, steiga ir bijusi pārāk liela, lai ievērotu kaut kādus nenozīmīgus sīkumus...

Savukārt no Valsts kontroles revīzijas atzinumā minētajiem secinājumiem īpaši iespaidīgs bija 4. punkts: "VRVŠK privatizācijas projektā un LR Lauksaimniecības ministrijas (ministra v. i. A. Šķēle) pavēlēs noteiktā VRVŠK privatizācijas kārtība liedza privatizācijā iesaistīties iespējami plašākam privatizācijas subjektu lokam.

Saskaņā ar Civillikuma 1439. pantu privatizācijas projektā noteiktā kārtība ir uzskatāma par darījumu, kurā it kā aiz likumdošanā noteiktās procedūru veikšanas, griba privatizāciju veikt likumīgi izteikta tikai izskata pēc, bez vēlēšanās radīt iespējas plašākam privatizācijas subjektu lokam piedalīties VRVŠK privatizācijā..."

Pēc tam gan ar Valsts kontroles atzinumu sākās dažādas dīvainas lietas. Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas 1999. gada 10. februāra sēdē konstatētais gan vēl bija pietiekami strikts — lūk, atsevišķi fragmenti:

"LR Ekonomikas ministrija nav ievērojusi [..] likuma 7. panta prasības par to, ka informāciju par ministrijas apstiprināto valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projektu Ekonomisko reformu ministrija ne vēlāk kā četras nedēļas pēc tā saņemšanas dienas publicē privatizācijas biļetenā vai LR Augstākās padomes un Ministru padomes oficiālā izdevumā. Informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu presē publicēta tikai pēc 2 mēnešiem un tajā nav iekļautas tiesību aktu normām atbilstošas ziņas: īss kapitāla daļu realizācijas apraksts, investīciju garantijas un lielākie kapitāla daļu pircēji. [..]

VRVŠK bija rentabls uzņēmums (1992. gada tīrā peļņa Ls 512 555, 1993. gada pusgada tīrā peļņa Ls 117 600), privatizācijas komisija, vērtējot uzņēmumu pēc peļņas diskonta metodes, noteica tā vērtību Ls 1 967 550, bet, vērtējot pēc uzņēmuma mantas vērtības (substances), noteica vērtību Ls 405 492. Galīgo nosacīto uzņēmuma cenu privatizācijas komisija noteica Ls 400 000. Nosakot galīgo nosacīto cenu, privatizācijas komisija nav pildījusi "Nolikuma par novērtēšanu" 12. punkta prasības, kurš nosaka, ka privatizācijas komisija izvērtē ar abiem paņēmieniem noteikto uzņēmuma nosacīto cenu un nosaka tā galīgo nosacīto cenu. [..]

Privatizācijas komisija, izskatot jautājumus, kam dodamas tiesības iegādāties VRVŠK akcijas, nav pildījusi iepriekšminētās tiesību aktu normas un nav arī organizējusi kapitāla daļu (akciju) pārdošanu atbilstoši privatizācijas projektā paredzētajiem saimnieciskajiem partneriem. Arī 12,5% akciju, kuras privatizācijas projektā paredzēts par sertifikātiem realizēt citām personām, privatizācijas komisija nolēmusi realizēt saimniecisko partneru fiziskām personām."

Taču pēc tam... nē, politiskā spiediena pastāvēšana gan tā arī netika atzīta, tomēr solīti pa solītim Valsts kontroles pārstāvju izteikumi acīmredzami kutelīgajā Rīgas vīnu lietā kļuva aizvien diplomātiskāki, līdz 2000. gada janvārī Valsts kontroles padome izlēma atdot atzinumu atpakaļ tā izstrādātājiem — Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijai. Kolēģija, atkārtoti izskatījusi revīzijas materiālus, gan stūrgalvīgi palika pie sava un nolēma materiālus nosūtīt Ģenerālprokuratūrai "nodarīto zaudējumu piedziņai un vainīgo amatpersonu saukšanai pie atbildības". Aplēstie zaudējumi gan bija būtiski sarukuši, taču Ģenerālprokuratūras pārstāvis arī par tiem atbildēja skaidri un gaiši: "Izvērtējot Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesu kopumā, uzskatu, ka privatizācijas procesā valsts neiegūto līdzekļu piedziņa nav iespējama."

Patiesībā gan toreizējā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Jura Galeja 2000. gada 30. jūnijā parakstītā atbilde (pilnā formā — šīs grāmatas pielikumu sadaļā) bija tik krāšņa, ka jau 2007. gada rudenī lika šīs grāmatas autoram jaunajam LR ģenerālprokuroram Jānim Maizītim uzdot virkni jautājumu ar vienu kopsaucēju — vai tiešām Ģenerālprokuratūra vēl joprojām ir tādos pašos uzskatos kā "vecajos laikos". Lūk, šie jautājumi:

"2000. gada 30. jūnijā LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs ir sniedzis rakstisku atzinumu par Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.

Lūdzu sniegt atbildi, vai arī pašreizējo LR Ģenerālprokuratūras viedokli par likumības ievērošanu atspoguļo šādi prokurora J. Galeja atzinuma fragmenti (varat sniegt atbildi par katru fragmentu atsevišķi vai par visiem kopā):

1) "Neviena likuma norma skaidri nenosaka, kura ministrija ir civiltiesiski atbildīga par privatizācijas komisijas darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem";

2) "Zaudējumi valstij ir radīti, apstiprinot privatizējamā objekta cenu, pamatojoties uz inventarizācijas dokumentiem, kuros nav iekļauta un novēr-tēta visa privatizējamā objektā iekļautā manta. Šādā situācijā, neskatoties uz faktu, ka nav ievērotas normatīvo aktu prasības, nav pierādījumu tam, ka privatizācijas komisijas locekļi ir ar nodomu apstiprinājuši tieši šādu privatizējamā objekta cenu, kurā nav ņemta vērā visa objekta vērtība, t. i., nav pierādījumu faktam, ka privatizācijas komisijas locekļi, nosakot objekta cenu, ir paredzējuši sabiedriski bīstamās sekas — zaudējumu nodarīšanu valstij — un vēlējušies šo seku iestāšanos. Ievērojot šo apstākli, ir izslēgta privatizācijas komisijas locekļu iespējamā kriminālatbildība par tīšu noziedzīgu darbību izdarīšanu";

3) "Jautājumā par privatizācijas komisijas locekļu nevērīgu pienākumu pildīšanu no krimināltiesiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka iespējamā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja būtu pierādāma ne tikai privatizācijas komisijas kā koleģiālas lēmējinstitūcijas, bet arī katra tās locekļa vaina, ievērojot to, vai konkrētajam privatizācijas komisijas loceklim vajadzēja paredzēt zaudējumu nodarīšanu valstij."

4) "Lēmums par privatizējamā objekta cenas noteikšanu juridiski ir noformēts pareizi un būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien privatizācijas komisija būtu vadījusies no likuma prasībām atbilstošiem inventarizācijas dokumentiem"."

Tātad — 2000. gadā Ģenerālprokuratūra uz Valsts kontroles slēdzienu atbildēja ar apsvērumiem, ka privatizācijas organizētāju atbildība esot bijusi kolektīva, individuālā vaina neesot nosakāma un pat vainīgā ministrija ne, turklāt neesot taču pierādījumu, ka, pārkāpjot neskaitāmās normatīvo aktu normas, Andris Šķēle un pārējie privatizācijas komisijas locekļi būtu vēlējušies nodarīt valstij kādus zaudējumus.

Savukārt septiņus gadus vēlāk tā pati Ģenerālprokuratūra vienkārši mazgā rokas — viss esot aizmirsies, viss esot pazudis, ko nu tur vairs. Lūk, fragments no Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Aivara Buliņa atbildes:

"Ģenerālprokuratūrā 2007. gada 1. novembrī tika saņemts Jūsu iesniegums, kurā lūdzat izteikt pašreizējo Ģenerālprokuratūras viedokli par prokurora J. Galeja 2000. gada 30. jūnijā sniegtā atzinuma atsevišķiem fragmentiem sakarā ar Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.

2000. gada 30. jūnijā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs atzinumu par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas materiālu izvērtēšanas rezultātiem nosūtīja Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamentam, kas likumā noteiktajā kārtībā to nav apstrīdējis.

Izskaidroju Jums, ka prokuratūra nevar dot vērtējumu par atsevišķiem jautājumiem, kuri izņemti no konteksta. Bez tam, kopš minētā atzinuma ir pagājis ilgs laika posms, un J. Galejs prokuratūrā vairs nestrādā, tādējādi, prokuratūrai nav informācijas par to, kādi materiāli bija prokurora rīcībā, kad tika gatavots atzinums Valsts kontrolei..."

Jā, bet kāpēc Valsts kontrole — ja reiz tā bija tik pārliecināta par valsts īpašuma privatizācijā pieļautiem megapārkāpumiem — tālajā 2000. gadā ij nemēģināja pārsūdzēt acīmredzami smieklīgo, pat absurdo Ģenerālprokuratūras atzinumu? It īpaši ņemot vērā, ka arī visas privatizācijas procesā iesaistīto personu sūdzības par atzinumu pēc tā publiskošanas bija visnotaļ formālas un neviens no sūdzību iesniedzējiem nenoliedza, ka valstij tiešām nodarīti zaudējumi, — runa bija tikai par detaļām: piemēram, Rīgas vīni iebilda pret to, ka tiek sodīta kompānija un nevis amatpersonas, kas pieļāvušas pārkāpumus, savukārt Zemkopības ministrija norādīja, ka tā nu ne pie kā neesot vainīga, — tad jau drīzāk Ekonomisko reformu ministrija vai tās pēctece, Ekonomikas ministrija.

Vēl vairāk, ministriju pārstāvji savās atbildēs par atsevišķiem jautājumiem pat atklāti putrojās. Tā, piemēram, bijušais Ekonomikas ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Tiknuss paskaidrojumā Valsts kontrolei 1998. gadā skaidri un gaiši apliecināja: "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas projektu izstrādāja viens autors — darba grupa, un projektu iesniedza grupas vadītājs — kombināta direktors V. Kokars." Savukārt Zemkopības ministrija šo pašu jautājumu skaidroja pilnīgi citādi:

"Lauksaimniecības ministrijā tika saņemts un izskatīts tikai viens Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (turpmāk tekstā VRVŠK) privatizācijas projekts, kuru bija izstrādājusi autoru grupa uzņēmuma direktora vadībā. 1992. gada 17. novembrī, t. i. sākotnējā privatizācijas projekta iesniegšanas laikā, par direktoru strādāja J. Posmetnijs.

Ar 1993. gada 14. jūniju par VRVŠK direktoru sāka strādāt V. Kokars un tāpēc viņš kā direktors ir parakstījis papildināto privatizācijas projekta variantu, kas tika ministrijā iesniegts 1993. gada 1. jūlijā. Par to, ka ir tikai viens un tas pats privatizācijas projekts, liecina, ka pārstrādātajā un precizētajā privatizācijas projekta teksta 4. punkts norāda to, ka atkārtoti tiek iesniegts tieši 1992. gada 17. novembrī sagatavotais un iesniegtais sākotnējais projekts.

Lauksaimniecības ministrijas neprecizitātes lietvedībā ir bijušas par pamatu Valsts kontroles darbinieku pieņēmumam par it kā diviem atsevišķiem VRVŠK privatizācijas projektiem. [..] Jautājums par to, vai V. Kokars ir uzskatāms par privatizācijas projekta autoru, tika vēlāk detalizētāk izskatīts arī paša VRVŠK privatizācijas komisijas sēdē. Sēdes protokoli kopā ar pārējiem materiāliem 28.10.1997. uz 482 lapām iesniegti Privatizācijas aģentūrā. Sēdē V. Kokars paskaidro, ka projekta autoru grupa J. Posmetnijs, A. Jerņevs, ā. Jūbele, A. Vitovska, P. Belokurovs, A. Rudzīts ir noslēguši savstarpēju vienošanos par atlīdzības sadali par projekta izstrādāšanu, ka viņš, kā uzņēmuma direktors, ir sniedzis darba grupai visu nepieciešamo informāciju, tādējādi nodrošinot projekta sagatavošanu..."

Taču, par spīti šīm plašajām iespējām, Valsts kontrole šajā gadījumā par nepieciešamību valsts intereses aizstāvēt līdz pēdējai iespējai kaut kā piemirsa — un toreizējos notikumus tagad atcerēties vienkārši nevēlas. "Labdien! Nosūtīju Šķibeļa kungam jautājumus, viņš ar tiem iepazinās un informēja, ka nevarēs īsti uz tiem atbildēt. Valsts kontrole savu oficiālo viedokli ir sniegusi saistībā ar šiem jautājumiem jau 1999. gadā, un diskutēt par to, kāpēc Ģenerālprokuratūra, kam tika nosūtīti materiāli, neko nedarīja, nebūtu korekti," — šāda ir Valsts kontroliera padomnieces Līvas Ulmanes atbilde uz jautājumiem vienam no toreizējiem revidētājiem — Valsts kontroles padomes loceklim Indulim Šķibelim.

Līdzīga atbilde ar Līvas Ulmanes starpniecību tiek saņemta arī no nu jau bijušā Valsts kontroles kolēģijas locekļa Viļņa Puča: "Diemžēl arī Puča kungs nevarēs atbildēt uz jautājumiem — viņa pamatojums: Valsts kontrole savu viedokli izteica atzinumā. Atzinums pamatots uz revīzijā konstatētiem faktiem un netika apstrīdēts. Kas attiecas uz tiesībsargiem, tad skatīja gan, un domāju, ka lietā vajadzētu būt tiesībsargu slēdzienam. Nejūtu nekādu aicinājumu runāt par tik vecām lietām."

Un šīs nu patiešām ir stāsta beigas — atliek tikai pavilkt svītru zem tās smieklīgās naudiņas, kuru par uzņēmumu saņēma Latvijas valsts. Lūk, privatizācijas komisijas priekšsēdētāja Andra Šķēles savulaik pašrocīgi parakstīts dokuments par to līdzekļu izlietojumu, kas ienākuši un ienāks no Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas:

"Par privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu maksāšanas grafiku

Uz privatizētā Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta bāzes izveidotās AS Rīgas vīni:

dibināšanas pamatkapitāls — 400 000 Ls

vienas akcijas nomināls — 40 Ls

akciju skaits — 10 000.

Privatizācijas fondos tiek ieskaitīti sertifikāti un naudas līdzekļi, kas iegūti, realizējot 9500 akcijas (realizēti netiek 5% jeb 500 akcijas 20 000 Ls vērtībā, kuras tiek nodotas pensiju fonda rīcībā).

Sertifikātu ieskaitīšanas kārtība un termiņi

Par sertifikātiem tiek realizētas 1500 akcijas 60 000 Ls vērtībā.

1) realizējot akcijas kombināta darbiniekiem uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitīti 1250 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā ar 30% atlaidi;

2) realizējot akcijas saimniecisko partneru — uzņēmējsabiedrību dalībniekiem un darbiniekiem, uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitī 1785,7 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā bez atlaides.

Kopā: 3035,7 sertifikāti. No tiem tiks ieskaitīti:

— Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti

— Rīgas priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti

— Valsts privatizācijas fondā — 90% jeb 2732,13 sertifikāti.

Iemaksas termiņš — 15.01.96

Naudas ieskaitīšanas kārtība un termiņi

Par naudu tiek realizētas 8000 akcijas 280 000 Ls vērtībā. No tiem:

1) 6559,8 Ls ir iztērēti privatizēšanas procesa organizēšanai;

(Privatizācijas komisijas izdevumu galīgā tāme)

2) 65 000 Ls — ieskaitīti valsts budžetā, Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības un Valsts privatizācijas fondos (11.02.94 maksājuma uzdevums Nr. 108, 109, 110)

3) atlikušie 208 440,2 Ls sadalās sekojoši (ņemot vērā, ka no pirmās iemaksas nauda netika ieskaitīta Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā):

— Valsts budžetā (18% a/n) — 37 519,24 Ls

— Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 11 300,29 Ls

— Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 8546,05 Ls 123

— Valsts īpašuma privatizācijas fondā — 151 074,62 Ls

Naudas iemaksas termiņš — 1995. gada 15. janvāris."

Kādas bija galīgās valsts saņemtās summas? Lūk, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja vietnieka Viktora Šadinova parakstītais 2000. gada 4. aprīļa aģentūras valdes lēmums par kombināta privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas rezultātā saskaņā ar privatizācijas projektu pārdotajām akcijām izdarīta naudā 280 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 89 093,48 latu apmērā. Akciju sabiedrība Rīgas vīni ir izpildījusi visus Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas noteikumus." Var piebilst vēl tikai to, ka šīs pašas akciju sabiedrības Rīgas vīni statūtus saskaņā ar 1993. gada 1. oktobrī noslēgtu līgumu bija izstrādājusi SIA Padoms ar... jā, ar to pašu Viktoru Šadinovu priekšgalā, pasūtinātājs — Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisija Andra Šķēles personā, maksa — 250 latu. Tikpat, cik čaklajam Padomam tika samaksāts arī par Laimas statūtiem...

V   Tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta...

Saldumi, dzērieni, gaļa, piens... nu, kāpēc gan arī ne graudi, milti un maize? Godmaņlaiku maizes nozares — vēl neprivatizētas, pilnībā valsts kontrolētas — galvenais pārzinātājs Jevgeņijs Lukašenoks tagad atminas: "Es varu atcerēties 1991. gada 19. augustu, kad es Istras pagastā, savā dzimtenē palīdzēju vietējai baznīcai, kas tur atjaunojās, es sponsorēju pat materiālus. Un bija liturģija, un tad mani atrada, un uzdeva jautājumu, Šķēle laikam, — un jautāja, vai ar maizi būs problēmas, jo Maskavā pučs. Mēs politikā nepiedalāmies, es garantēju... jo tie, kas nodarbojās ar maizi, ir īsti maiznieki, kuri zina tikai, kas ir maize un ka maizi vajag, lai dotu cilvēkiem. Un es atbraucu no Latgales, un te jau tanki stāv. Bet maize kā bija, tā ir.

Un, kad mēs reizi mēnesī savācāmies, protams, bija visādi viedokļi, bet mana prasība bija, ka maize — tā nav politika un nekad nevar būt politika, tai jābūt ārpus politikas. Un, ja runājam par efektivitāti un kvalitāti, tad es nevaru pateikt, kādas Šķēlem toreiz bija domas, bet kvalitātes jautājumi interesēja arī ministriju — kādas cenas, kādi milti, kādi graudi. Mums vajadzēja Godmanim rādīt, viņam patika diagrammas, un mēs viņam taisījām — izdevumi, zaudējumi, algas, izejvielas utt. Īpaši, lai cenas atbilstu tam, ka uzņēmumi var attīstīties.

Un tās diagrammas taču mēs taisījām kopā ar Šķēli, vēl 1989. gadā, es nedomāju, ka viņš tad būtu domājis... viņš vienkārši saprata maizes rūpniecības būtību, tā biznesa. Tad mēs tikai glābām maizi, tad tādas domas nevienam nebija. Varbūt vēlāk, tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta, ieraudzīja uzņēmumus, tad..."

Formāli, protams, Andris Šķēle līdz pat 1993. gada vasaras beigām, kad viņš atvadījās no lauksaimniecības ministra pienākumu pildīšanas, uz labības pārstrādes un maizes ražošanas uzņēmumiem varēja tikai noskatīties, tikai un vienīgi valsts interesēs uzraudzīt to darbību un rūpēties par šo uzņēmumu sekmīgu privatizāciju, taču nekādā gadījumā ne iekārot šīs ražotnes pats sev.

Labi, iekārot varbūt arī drīkstēja, taču — nekādā gadījumā ne īstenot šādas vēlmes. Un tas arī formāli nenotika. Notika kas cits — jau 1992. gada oktobrī Lauksaimniecības ministrijas uzņēmums Baltmaiznieks un tā pati SIA Ave Lat (kura oficiāli ar Andri Šķēli tolaik nebija saistīta ne vismazākajā mērā) kopā ar vāciešiem Raineru Pitcu un Akselu Goebelu noslēdza nodomu protokolu par sadarbību maizes ražošanas kopuzņēmuma veidošanā. Tam savukārt jau sekoja SIA Lize radīšana: dibinātāji bija Ave Lat un vācieši — Vācijas kompānijas Euro Business pārstāvji.

Šis fakts deva pamatu Andrim Šķēlem arī daudzus gadus vēlāk apgalvot — klau, bet tas taču nav bijis nekāds Ave Lat, kas viņa Lauksaimniecības ministrijas laikos privatizēja kādu viņa pārraudzītu maizes uzņēmumu: "Tur tas ir kopā ar kādu vācu firmu, un par to nevar teikt, ka tas ir Ave Lat. [..] Ave Lat nebija specifisku zināšanu šajā jomā. Es savukārt tanī laikā strādāju ministrijā un nevarēju darboties biznesā. Domāju, ka no vāciešiem Ave Lat arī daudz ko iemācījās, bet pats šī kombināta privatizācijā nav piedalījies, to privatizēja Latvijas–Vācijas kopuzņēmums."

Vienlaikus mūsu galvenais varonis gan nekad neapgalvoja, ka nebūtu bijis lietas kursā par "Vācijas–Latvijas kopuzņēmuma" privatizācijas plāniem: kā nekā nodomu protokolā bija pieminēts, ka jaunajam uzņēmumam nekas nebūtu pretī privatizēt visas četras valsts uzņēmuma Baltmaiznieks maizes ceptuves (divas Rīgā, divas Jūrmalā), un Baltmaiznieka privatizācijas dokumentācijā saistībā ar nodomu protokolu bija skaidri un gaiši ierakstīts — "oriģināls pie A. Šķēles" (kas, protams, nebija nekas kompromitējošs vai ārkārtējs — skaidrs, ka šādi dokumenti varēja, tiem pat vajadzēja glabāties pie tādas valstiski atbildīgas amatpersonas kā lauksaimniecības ministra vietnieks).

Kas tad tālāk notika ar Baltmaiznieku un Lizi? Vismaz līdz noteiktam punktam viss savā ziņā risinājās pēc jau atstrādātā Laimas scenārija. Pirmām kārtām Lize ātri vien izrādījās pilnīgi neaizstājams un neaizvietojams vienas Baltmaiznieka daļas — maizes rūpnīcas Nr. 3 saimnieciskais partneris. Tiesa, oficiālo dokumentu šķirstītājam var rasties iespaids, ka šajā gadījumā māja uzbūvēta krietni vien pēc jumta: lieta tā, ka maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projekts pirmoreiz Lauksaimniecības ministrijā tika iesniegts jau itin drīz pēc nodomu protokola parakstīšanas, 1992. gada 16. novembrī, kad jaunie ceptuves "saimnieciskie partneri" vēl gandrīz droši nekādu saimniekošanu nebija sākuši — kas, protams, tiem netraucēja atrasties šādā iespaidīgas priekšrocības dodošā statusā.

Tikai apmēram pusgadu vēlāk, jau 1993. gada maijā SIA Lize noslēdza konkrētu un skaidru līgumu ar valsts firmas Baltmaiznieks 3. maizes fabriku tās direktora personā, paredzot, ka "1. "Piegādātājs" apņemas piegādāt un nodot "saņēmējam" vienu maizes cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel un vienu mīklas dalītāju Rotamat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart jaunu maizes izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas izpētei un tirgus analīzei. 2. Iekārtas tiek nodotas "saņēmējam" bez maksas uz laiku līdz 14.06.93. ar tiesībām pagarināt lietošanas laiku pēc abu pušu papildus vienošanās. 3. Maizes izstrādājumu realizācijas finansiālie noteikumi tiek saskaņoti papildus protokolā, kas ir šī līguma neatņemama sastāvdaļa". Un, kaut gan par Lizi "nevar teikt, ka tas ir Ave Lat", līgumu parakstīja arī mums jau labi pazīstams cilvēks — Ēriks Masteiko, kurš cita starpā izrādījās arī Lizes finanšu direktors.

Savukārt mēnesi vēlāk noslēgtais līgums par elektrokrāsns izmantošanu paredzēja ne tikai to, ka "Ražotājs apņemas ražot baltmaizes izstrādājumus — 50 g, 70 g un 100 g maizītes Mazulis — ar bezmaksas lietošanā nodoto cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4, saskaņojot saražoto maizīšu apjoma un sortimenta izmaiņas ar Piegādātāju", bet arī to, ka tā pati valsts maizes ceptuve kā "Ražotājs apņemas saražoto produkciju realizēt Piegādātājam par pašizmaksu, kuru nosakot iespēju robežās tiek ņemta vērā krāsns nodošana bezmaksas lietošanā".

Vai tiešām pietiekami modernajai maizes rūpnīcai Nr. 3 šī elektrokrāsns bija tik nepieciešama un būtiska, it īpaši ņemot vērā tās pašas rūpnīcas biznesa plānu, kurā skaidri norādīts, ka "rūpnīcās izmantotas 10 ārzemju maizes cepšanas krāsnis, kas ražotas Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā"? Vai arī būtiskāka tā bija pašas "nevis Ave Lat, bet Lizes" saimnieciskajai lab-sajūtai, gūstot iespēju saņemt daļu valsts maizes rūpnīcas izgatavotās produkcijas par pašizmaksu?

Jebkurā gadījumā Lizes direktors tā paša gada augustā varēja ar drošu sirdi parakstīt šādu "Investīciju plānu":

"1. Latvijas–Vācijas kopuzņēmums SIA Lize ir valsts firmas Baltmaiznieks saimnieciskais partneris. Saskaņā ar līguma Nr. 1 no 1993. g. 14. maija valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir uzstādītas un nodotas bezmaksas lietošanā sekojošas iekārtas:

1) maizes cepšanas elektrokrāsns Elektro–Backhofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel; 2) mīklas dalītājs Rotomat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart par kopējo summu — 3,35 milj. LVR.

2. Maizes cepšanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai paredzēts uzstādīt jaunas iekārtas mīklas jaukšanai un dozēšanai, kas nodrošinātu trīs maizes cepšanas līnijas. Minēto iekārtu kopējās izmaksas — 12,5 milj. LVR.

3. Jaunās mārketinga koncepcijas realizācijai tiek plānots iegādāties specializētas automašīnas maizes izstrādājumu piegādēm klientiem par kopējo summu 3,15 milj. LVR.

4. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai sakarā ar elektroniskās datu apstrādes ieviešanu paredzēts uzstādīt datortehniku par kopējo summu — 1 milj. LVR.

Līdz 1993. g. 10. augustam SIA Lize valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir ieguldījusi 3,35 milj. LVR (punkts 1) un līdz 1993. gada beigām plāno ieguldīt 16,65 milj. LVR (punkti 2, 3, 4), kas kopā sastāda 20 milj. LVR."

Ar vārdu sakot, iespaidīgas investīcijas — tiesa, tikai tik ilgi, kamēr neņemam vērā paša Baltmaiznieka jaudas un finansiālos rādītājus. Un tie nemaz nebija tik slikti: 3. maizes rūpnīcas apgrozāmie līdzekļi 1993. gada sākumā bija 47 miljoni Latvijas rubļu, pamatlīdzekļi — 48,8 miljoni Latvijas rubļu, 1992. gadā saražotas 8754 tonnas produkcijas ("radniecīgajā" 2. rūpnīcā — 16 404 tonnas), produkcijas rentabilitāte — 26%, tīrā peļņa 1992. gadā saskaņā ar pieejamajiem dokumentiem — 80 miljoni Latvijas rubļu.

Turklāt, par spīti nodomam protokolā ierakstīto, "vāciešu" investīcijas, vismaz spriežot pēc oficiālajiem dokumentiem, aizplūda nevis uz visām četrām Baltmaiznieka ceptuvēm, bet tikai uz vienu — to pašu, ko Andris Šķēle vēlāk kā 3. maizes kombinātu publiski nodēvēja par "vienu no mazākajiem, bet labākajiem Rīgas maizes kombinātiem". Taču Lauksaimniecības ministrija pret šo procesu izturējās izprotoši, un droši vien tīras sakritības dēļ jau dažas dienas pēc Lizes un maizes rūpnīcas Nr. 3 līguma par maizīšu Mazulis ražošanas sākumu un nodošanu Lizei par pašizmaksu dienas gaismu ieraudzīja ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles 1993. gada 19. jūnija pavēle "Par v/u Baltmaiznieks reorganizāciju", ar kuru tika uzdots "reorganizēt Rīgas valsts firmu Baltmaiznieks, nodalot no tās rūpnīcu Nr. 3, Rīgā, Mūkusalas ielā Nr. 51 kā "tehnoloģiski un organizatoriski patstāvīgu saimniecisku vienību, kas privatizējama kā atsevišķs objekts".

Ar 1. jūniju — kas interesanti, gandrīz trīs nedēļas pirms Baltmaiznieka reorganizācijas oficiālā lēmuma — datēta arī cita Andra Šķēles parakstīta pavēle, ar kuru jau faktiski tika salikti punkti uz "i": "Apstiprināt SIA Invest–Rīga izstrādāto Rīgas Valsts firmas Baltmaiznieks objekta — 3. maizes rūpnīcas (Rīgā, Mūkusalas ielā 51) privatizācijas projektu, kurš paredz: izveidot akciju sabiedrību Baltmaiznieks ar šādu pamatkapitāla sadalījumu: 5% nodot pensiju fondam, 25% realizēt tikai par LR privatizācijas sertifikātiem (t. sk. pusi objekta darbiniekiem), 70% realizēt saimnieciskam partnerim SIA Lize (kā vienotu akciju paketi)." Pirms tam privatizācijas projekts jau bija apstiprināts Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijā.

Sekoja vēl viena — jau 1993. gada 30. jūlijā izdota lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles pavēle "Par Rīgas VF Baltmaiznieks maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizāciju":

"Saskaņā ar Latvijas Republikas likuma "Par valsts un pašvaldības objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. panta prasībām un pamatojoties uz to, ka Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks atsevišķi privatizējamā objekta — Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu 1993. gada 22. jūlijā ir apstiprinājusi Ekonomisko reformu ministrija (Sēdes protokols Nr. 15) un ar 1993. gada 29. jūlija pavēli Nr. 193 ir iecēlusi tās Privatizācijas komisiju, pavēlu:

1. Privatizēt Maizes rūpnīcu Nr. 3 saskaņā ar privatizācijas projektu, kurš paredz to pārveidot par akciju sabiedrību Baltmaiznieks un realizēt akcijas šādās proporcijās: 5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot tikai par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 70% pārdot saimnieciskam partnerim — SIA Lize kā nedalāmu paketi.

2. Pilnvarot Maizes rūpnīcas Nr. 3 Privatizācijas komisiju, pamatojoties uz LM 1993. gada 19. jūnija pavēli Nr. 329 veikt Rīgas valsts firmas reorganizāciju, nodalot no tās minēto saimnieciski patstāvīgo struktūrvienību.

3. Noteikt, ka Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Privatizācijas komisijā — Arnis Bērziņš ir valsts pilnvarnieks, kurš pārstāv rezervēto valsts kapitālu līdz tā pilnīgai pārdošanai un ir tiesīgs parakstīt akciju sabiedrības Baltmaiznieks dibināšanas dokumentus."

Tātad — ar reālajiem ieguldījumiem nepilnu 17 tūkstošu latu apmērā "nevis Ave Lat, bet Lize" tika pie iespējas iegūt vairāk nekā divas trešdaļas no uzņēmuma, kura pamatlīdzekļu vērtība vien bija vairāk nekā četrpadsmit reizes lielāka. Tiesa, šie 70 procenti bija jāizpērk par naudu, taču, pateicoties vērtētājiem un privatizācijas komisijas pūlēm, summa nudien nebija pārāk iespaidīga: kaut komisija bija atzinusi, ka objekta tirgus cena 1993. gadā ir 259 tūkstoši latu, maizes rūpnīcas Nr. 3 galīgā nosacītā cena tika noteikta 190 tūkstošu latu apmērā. Un kā gan citādi, ja saskaņā ar inventarizācijas komisijas novērtējumu rūpnīcas inventāram 1993. gada septembrī seifa vai eļļas radiatora vērtība bija seši, krēsla — trīs, karoga — deviņi santīmi...

Tiesa, neiztika arī bez sertifikātu izmantošanas — un te nu, lai ko teiktu Andris Šķēle vēlāk, viņš kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli, kas vistiešākajā veidā attiecās ne jau uz "nevis Ave Lat, bet Lizi", bet gan tieši uz Ave Lat, precīzāk — tā īpašniekiem. Lūk, mūsu galvenā varoņa kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja pavēle 1993. gada 13. jūlijā: ar to tika apstiprinātas izmaiņas 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projektā, nosakot, ka "priekšroka akciju iegādē par sertifikātiem, atskaitot uzņēmuma darbiniekiem pārdodamos 12,5%, ir SIA Lize dibinātāja — SIA Ave Lat fiziskajām personām". Jāpiebilst, ka šie papildinājumi tika apstiprināti ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē 12. jūlijā, un sēdi vadīja komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andris Šķēle...

Apsteidzot notikumus, citēsim kādu nelielu fragmentu no piecus gadus vēlāk tapuša Valsts kontroles atzinuma tieši saistībā ar "Ave Lat fiziskajām personām" doto dāsno iespēju un tās izmantošanu: "Termiņā nav noticis neviens maksājums par SIA Lize fizisko personu A. Masteiko [acīmredzot domāts tas pats Ēriks Masteiko], V[ara]. Jakovicka un N[ormunda]. Pu-tāna parakstītajām, par sertifikātiem iegādātajām 594 akcijām Ls 23 760 nominālvērtībā. SIA Lize fiziskās personas maksājumu ir veikušas tikai 1995. gada oktobrī..."

Jā, piecus gadus vēlāk Valsts kontrolei, šķiet, bija pamats vēlēties ļoti uzmanīgi pārlapot 3. maizes rūpnīcas privatizācijas dokumentus, taču izrādījās, ka nekāda rūpīgā pāršķirstīšana nesanāks, — lūk, fragments no atzinuma: "Valsts kontrole konstatēja, ka privatizācijas projekts vairākos eksemplāros ar pielikumiem uz 257.lpp., un ievērojama daļa pievienoto dokumentu, nav uzskatāmi kā privatizācijas procesu apstiprinoši un pamatojoši. Privatizācijas lietā nav dokumentu oriģināli, vai arī oriģinālu apstiprinātas kopijas, kā arī uz tiem nav visi nepieciešamie paraksti. Daļa privatizācijas dokumentu, pēc kuriem varētu apzināt privatizācijas procesu, nav pievienoti lietai. Privatizācijas procesa likumību apstiprinošus dokumentus uz pieprasījumu bijušā valsts uzņēmumā Baltmaiznieks un no tā atdalītajā uzņēmumā 3. maizes rūpnīca un tās vietā izveidotajā AS Rīgas maiznieks neuzrādīja. Tos uzrādīt nevarēja arī LR Zemkopības ministrija, kuras valdījumā atradās privatizējamais valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca un LR Ekonomikas ministrija (Ekonomisko reformu ministrijas funkciju pārņēmēja), kurai bija jākontrolē privatizācijas atbilstība tiesību aktu normām."

Brīnumu lietas Valsts kontrole konstatēja arī valsts Baltmaiznieka reorganizēšanā, kura, kā atceramies, oficiāli notika jau pēc "ne Ave Lat, bet Lizes" iekārotās šā uzņēmuma sastāvdaļas — 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projekta apstiprināšanas. Vēl viens sauss fragments no Valsts kontroles atzinuma: "Likuma "Par uzņēmējdarbību" 35. pants nosaka, ka uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no tā, tiesības un saistības tiek sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu. Valsts firmas Baltmaiznieks reorganizācijā, nodalot 3. maizes rūpnīcu, mantas sadales akts netika noformēts. Valsts kontroles rīcībā ir tikai Baltmaiznieks mantas nodošanas akts Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca, kurā nav norādīts akta sastādīšanas datums, kā arī nav norādīts, uz kuru laika periodu valsts manta uzskaitīta."

Kā tad tika nodalīta privatizējamā manta, kuras privatizācijas projekts jau bija apstiprināts. Izrādās — itin vienkārši: "Ar 19.06.1993. LR Lauksaimniecības ministrijas pavēli Nr. 329 tika veiktas izmaiņas v/u Baltmaiznieks statūtos, vadoties pēc LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones [acīmredzot domāta Ilze Martinsone] parakstīta valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķina, veicot uzņēmuma reorganizāciju (Valsts kontrolei netika uzrādīti, kas pamatotu I. Mārtinsones sadales aprēķina atbilstību faktiskajam stāvoklim). Dokumentā atsauce, ka Baltmaiznieks statūtu fonds noteikts pēc bilances uz 01.04.1993. Dokumentam nav pievienoti Baltmaiznieks inventarizācijas akti. Iepriekšminētais norāda, ka nav ievērotas LR likuma "Par grāmatvedību" 11. un 13.panta prasības, jo pirms reorganizācijas nav veikta aktīvu un pasīvu inventarizācija."

Interesantas lietas jau piecus gadus pēc privatizācijas atklājās arī par potenciālajiem privatizētkārotājiem — izrādījās, ka vajadzības gadījumā Andra Šķēles reāli vadītā Lauksaimniecības ministrija bija spējusi pat precīzi nereģistrēt privatizācijas projektus un to iesniedzējus. Atkal fragments — ar atsauci uz valdības apstiprināto un it kā stingri ievērojamo nolikumu "Par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību":

"Informāciju par to, ka Zemkopības ministrijā nav ievērota ar iepriekšminēto nolikumu noteiktā kārtība, apstiprina I. Mārtinsones ziņojums 27.05.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas sēdē (protokols Nr. 4). I. Mārtinsone ziņo, ka valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijai sagatavoti un 1992. gada novembrī iesniegti 3 privatizācijas projekti, kuri atdoti autoriem, to precizēšanai un papildināšanai. Privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā un privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas protokolos (Nr. 1—3) nav atzīmju, kas apstiprinātu I. Mārtinsones ziņoto."

Arī "īstais" — "ne Ave Lat, bet Lizes" privatizācijas projekts pat pēc pārstrādāšanas (par to, kas notika ar diviem citiem 1992. gadā iesniegtajiem privatizācijas projektiem, ziņu vispār nav) apstiprināts tika ļoti īpatnā veidā: 1993. gada 27. maijā (interesanti — jau dienu pēc oficiāli reģistrētās precizētā privatizācijas projekta iesniegšanas) to it kā apstiprināja Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija ar Andri Šķēli priekšgalā, taču... lai gan saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu šādu nozīmīgu lēmumu par valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta apstiprināšanu vai noraidīšanu likumīgi būtu jāparaksta visiem komisijas locekļiem, šo nozīmīgo dokumentu parakstījis tikai Andris Šķēle un komisijas sekretāre Ilze Martinsone...

Valsts kontrolei bija viedoklis arī par privatizējamās maizes rūpnīcas vērtības noteikšanu. Jau pieminētajā 27. maijā Andra Šķēles vadītās komisijas sēdes protokolā vēl bija pieminēts, ka auditorkompānija Invest–Rīga rūpnīcu novērtējusi ar 96 miljoniem Latvijas rubļu vai 480 tūkstošiem latu. Kā tad uzņēmuma privatizācijas komisijai — to vadīja Valsts labības biroja direktors Arnis Bērziņš — izdevās to "nosist" līdz 190 tūkstošiem? Te nu neiztiksim bez pagarākiem Valsts kontroles atzinuma fragmentiem:

"Privatizācijas komisija pirmajā sēdē 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1), pamatojoties uz SIA Invest–Rīga sastādītajiem inventarizācijas sarakstiem un, ņemot vērā SIA Invest–Rīga 1993. gada maijā doto slēdzienu par pamatlīdzekļu tirgus un pamatfondu kopējo nosacīto vērtību 37 750 tūkstoši LVR (Ls 188 750), koriģēja pamatlīdzekļu vērtību un pieņēma lēmumu, apstiprināt privatizējamā objekta pamatlīdzekļu vērtību tirgus cenās Ls 150 000.

Tomēr privatizācijas lietai pievienotās 3. maizes rūpnīcas nosacītās cenas kopsavilkuma akta norakstā, ko apstiprinājis A. Bērziņš, pamatlīdzekļu vērtība tirgus cenās noteikta Ls 219 305. Privatizācijas lietai nav pievienoti un Valsts kontrolei neizdevās iegūt LR likumam "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" noteiktām prasībām atbilstošus pamatlīdzekļu inventarizācijas un novērtēšanas aktus. [..]

Par SIA Invest–Rīga veiktās inventarizācijas neatbilstību faktiskajam stāvoklim liecina arī v/u 3. maizes rūpnīca pieņemšanas–nodošanas akti (28.10.1993. apstiprinājis privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš), kuri apstiprina valsts uzņēmuma mantas nodošanu AS Rīgas maiznieks. [..] Piemēram, aktā 106. pozīcijā norādīts "Teritorijas labiekārtojums (ceļi, ķieģeļu žogs)", bet nav norādīts, vai šajā pozīcijā tiek ietvertas arī grāmatvedības uzskaites pozīcijas "Elektromehāniskie vārti" (inventāra Nr. 32000005) un "laukuma segumi" (inventāra Nr. 32000002) un šāda veida nesaderības ir bijušas vēl vismaz 20 pozīcijās, kuras pie nodošanas papildinātas ar pamatlīdzekļu inventarizāciju un novērtējuma aktā neuzskaitītiem pamatlīdzekļiem.

Lai gan LR Uzņēmumu reģistrā iesniegtā LR Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones parakstītajā dokumentā "Valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķins, veicot uzņēmuma reorganizāciju" norādīts, ka no Baltmaiznieks nodalīta arī nepabeigtā celtniecība 3 752 tūkst LVR (Ls 18 760), un arī aktā, ar kuru Baltmaiznieks nodod mantu valsts uzņēmumam "3. maizes rūpnīca" nodota nepabeigtā celtniecība (neuzrādītās iekārtas) Ls 1 980,10 vērtībā, tomēr privatizācijas komisija 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1) nolemj, ka nepabeigtās celtniecības nav. [..] Nepabeigtā celtniecība Ls 1 980,10 vērtībā, kura netika uzrādīta privatizējamā valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca novērtētās mantas sastāvā, tomēr nonākusi privatizētās AS Rīgas maiznieks mantas sastāvā bez izpirkšanas.

Privatizācijas komisija nolēma novērtēt apgrozāmos līdzekļus Ls 40 000 apmērā pēc stāvokļa uz 01.09.1993., šo summu iekļaujot privatizācijas objekta galīgajā nosacītajā cenā. Apgrozāmo līdzekļu apjomu virs Ls 40 000 nolēma nodot valsts firmai Baltmaiznieks vai pārdot reālajās tirgus cenās. Privatizācijas komisija savā pirmajā sēdē nolēma apstiprināt arī korekcijas koeficientu, saskaņā ar SIA Invest–Rīga vērtējumu (SIA Invest–Rīga vērtējumā pielietojusi koeficientu 0,6156) un apstiprināt privatizējamā objekta nosacīto cenu Ls 190 000. Sēdē nolemts, ka privatizācijas procesa rezultātā izveidotās akciju sabiedrības pamatkapitāls būs Ls 190 000."

Lai gan — ko runāt par niekiem: saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu pati "pareizo privatizētāju" izvēle ir bijusi caur un cauri nelikumīga: lai gan neviena no likumdošanā noteiktajām metodēm neparedzēja tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa, "privatizācijas komisija pieļāvusi valsts kapitāla daļu (akciju) pārdošanu privatizācijas projektā minētajiem "iespējamajiem pircējiem" — SIA Lize 70% un SIA Lize dibinātājiem: SIA Ave Lat fiziskajām personām 12,5%, SIA Hanzas maiznīca 1,9% (SIA Hanzas maiznīca nav minēta arī privatizācijas projektā), neorganizējot izsoli vai piedāvājumu konkursu, kā tas noteikts iepriekšminētajā likumā par pārdošanu. Neievērojot tiesību aktu normas, ir liegta iespēja privatizācijas projektā iesaistīties citiem privatizācijas pretendentiem (subjektiem)"...

Taču, kamēr suņi ar novēlošanos rēja, karavāna jau sen bija aizgājusi tālāk: ar 3. maizes rūpnīcu kampējiem viss beidzās gludi, un pienāca laiks ķerties pie citiem iekārojamiem objektiem — galu galā tam pašam Balt-maizniekam Rīgā bija vēl viena pietiekami vērtīga maizes ceptuve. Tiesa, var teikt, ka 3. maizes rūpnīcas privatizācijas aizsākšana savā ziņā bija Andra Šķēles gulbja dziesma Lauksaimniecības ministrijā, — vēl tikai izdevās 1993. gada 9. jūlijā izdot pavēli par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidi, tajā iekļaujot virkni mums jau labi zināmu cilvēku — gan Anitu Elksni, gan Ilzi Martinsoni, bet kā ekspertus savukārt pieaicinot gan Andri Miglavu, gan Daini Tunstu no Invest–Rīgas.

Savukārt sekmīgai pri(h)vatizācijai vajadzēja meklēt jaunas, progresīvas metodes — varbūt pat tādas, kur varētu iztikt bez puslīdz skaidri prognozējamiem Valsts kontroles atzinumiem ar pārkāpumu uzskaitījumu uz neskaitāmām lappusēm. Jo vairāk, ka bija skaidrs — laiki pamazām mainās, pie varas ir citi cilvēki ar citām interesēm, kā rezultātā objektus, kuru privatizācijas cenu izdevies noteikt visnotaļ vilinošu, nejauši var pakampt kāds cits — nepiederošs. Nē, to nedrīkstēja pieļaut — tad jau labāk par kādu objektu vismaz daļēji samaksāt arī naudā. Protams, jo mazāk, jo labāk...

Pirmoreiz šī metode tika izmēģināta saistībā ar atlikušo Baltmaiznieka Rīgas maizes rūpnīcu Nr. 2 — un kāpēc ne, ja priekšdarbi bija veikti sekmīgi: Invest–Rīga un licencētais auditors Dainis Tunsts rūpnīcu sākotnēji bija novērtējuši ar gandrīz 672 tūkstošiem latu, taču pēc dažādu korekcijas koeficientu piemērošanas uzņēmuma nosacītā cena tika noteikta 307 470 latu apmērā, bet galīgā privatizācijas cena tika noapaļota līdz 310 000 latu. Un... jau vairākus mēnešus pēc Andra Šķēles atvadīšanās no Lauksaimniecības ministrijas Baltmaiznieka privatizācijas dokumentos parādījās cienījamu gadu kundzes Ievas–Ināras Tapiņas iesniegums — glītā datorrakstā, kuram gauži līdzīgs droši vien nejaušas sakritības dēļ atrodams arī pāris citu "atgūstamu" uzņēmumu privatizācijas lietās:

"Saskaņā ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1994. gada 22. janvāra lēmumu Nr. 2132 man ir atzītas īpašuma tiesības uz zemes gabalu Rīgā, Ventspils ielā 51/55, 75. grupa, punkts, 34 864 kv. m. platībā. Pašlaik zemes komisijas lēmums ir nodots apstiprināšanai Rīgas pilsētas Valdē un pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas tā kopija tiks iesniegta ministrijā. Uz man piederošās zemes platības atrodas vairāki uzņēmumi, t. sk. arī valsts uzņēmums–firma Baltmaiznieks, kurš ar 18.08.92. lēmumu Nr. 317 ir iekļauts privatizējamo valsts īpašuma objektu sarakstā..."

Ko tas nozīmēja? Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, kas uz sēdi sanāca faktiski vienlaikus, vismaz saskaņā ar oficiālo protokolu nekādu šaubu nebija — viss nekavējoties bija pilnīgi skaidrs:

"Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 08.02.1994. Zemkopības ministrijā un privatizācijas komisijā ir saņemts zemes īpašnieces, uz kurai piederošās zemes atrodas visa valsts firmas Baltmaiznieks teritorija, iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā uzņēmuma iegādi.

A. Bērziņš vēlreiz atgādina komisijas locekļiem, ka atbilstoši 07.07.1992. Augstākās padomes lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tās dalās spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. p. trešajai daļai zemes īpašniekam ir paredzētas priekšrocības tiesības iegādāties pārdodamo objektu.

A. Bērziņš informē, ka komisijai pēc šāda iesnieguma saņemšanas objekta privatizācija ir jāpārtrauc, uzņēmums nav jāpārveido par valsts akciju sabiedrību. Pirkuma–pārdevuma līguma noslēgšana ir Zemkopības ministrijas kompetencē, kurai tiks nodots pirkuma–pārdevuma līguma projekts un objekta novērtēšanas materiāli. Pēc līguma noslēgšanas komisijas sekretariāts valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijas materiālus apkopos un nodos glabāšanai Ekonomikas ministrijai."

Arī tālāk viss strādāja kā pulksteņa mehānisms: šajā pašā laikā Ieva–Ināra Tapiņa nodibināja SIA Apalītis, tā jau mēnesi vēlāk ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Jāni Lapši noslēdza līgumu, kāroto rūpnīcu iegādājoties par tiem pašiem 310 tūkstošiem latu. Savukārt vēl pēc divām nedēļām āža kāja atkal izlīda visā godībā: jau 23. martā Ieva–Ināra Tapiņa oficiāli nolēma 90 kapitāldaļas (tas ir, deviņas desmitdaļas) jaunajā SIA Baltmaiznieks par nominālvērtību pārdot "pilsonim Andrim Šķēlem", nosakot, ka "sabiedrības dalībnieks Andris Šķēle iegūst visas sabiedrības dalībnieka tiesības un pienākumus likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" noteiktajā kārtībā".

Kas tad bija noticis patiesībā? Pats Andris Šķēle gadus piecus vēlāk to presei skaidroja tā:

– Interesanti notiek [..] SIA Baltmaiznieks privatizācija — Ieva Tapiņa, kurai ir pirmpirkuma tiesības, 8. martā noslēdz līgumu, ka savas tiesības izmantos, un nākamajā dienā jūs akurāt par šādu summu izņemat kredītu Zemes bankā. Vai jūs šo naudu iedevāt Tapiņas kundzei, lai viņa var samaksāt par pirkumu?

– Protams es palīdzēju Tapiņas kundzei, jo viņai bija bezcerīgi kā zemes īpašniecei, bijušajai represētajai gūt kaut kādu labumu no tā posta, ko bija izdarījusi padomju vara, un bija cilvēki, kas mūs saveda kopā. Protams, riskēju ļoti daudz, un jāsaka, ka sievai es pateicu tikai vēlāk, ka mūsu māja ir ieķīlāta. Paņēmu kredītu, un nežēlīgi dārgs toreiz bija [ Zemes bankas prezidents Andris] Ruselis. Vienmēr uz baņķieriem esmu zobu turējis, bet tāds ir viņu bizness — lētāk naudu nopirkt un dārgāk pārdot.

– Vēlāk šā uzņēmuma akcijas iegādājās Hanzas maiznīca un Ave Lat?  Kā jūs ienācāt šajā SIA Baltmaiznieks, arī jums tur ir daļas?

– Es tātad palīdzēju Tapiņas kundzei ar šo te finansējumu, un mums bija attiecīga vienošanās, ka viņai acīmredzot nebūs tādas iespējas šo naudu atdot un es savukārt varēšu iegādāties šīs te kapitāla daļas. Tātad es biju kādu laiku līdzīpašnieks Baltmaizniekā. Protams, vēlāk es spriedu, ka nav man tur obligāti jāatrodas, un man ir pirkšanas–pārdošanas līgums, man samaksāja kaut kādu naudu, un ar to es norēķinājos ar banku.

Tātad — Andris Šķēle vienkārši izlīdzēja padzīvojušai represētai sievietei, tad saņēma "kaut kādu naudu", norēķinājās ar banku par 310 tūkstošu kredītu un dzīvoja tālāk — bez uzņēmuma, toties ar gaišu labi padarīta darba sajūtu? Un tikai tā — katram gadījumam — Baltmaiznieka statūtos nekavējoties tika iestrādāts punkts, kas paredzēja, ka, "ja gada laikā pēc attiecīgu likumu, kas ļauj juridiskām personām iegādāties savā īpašumā zemi, dibinātājs, uz kuram piederošās zemes atrodas uzņēmums, bez atlīdzības nenodod šo zemi sabiedrības īpašumā, viņam bez atlīdzības ir jānodod sabiedrības īpašumā visas sev piederošās daļas"?

Pašai Ievai–Inārai Tapiņai mēs neko pajautāt nevaram, jo viņa jau ir aizgājusi viņsaulē, toties uz dažiem jautājumiem bija gatavs atbildēt viņas dēls Armands:

– Vai jūsu māte bija iepriekš pazīstama ar Andri Šķēli?

– Nē, nē. Nekādas saistības nebija. Es tajā laikā īpaši tam nesekoju līdzi. Mamma bija tikko atguvusi atpakaļ zemi, kas padomju laikos bija atņemta. Viņa bija priecīga par to. Testamentu bija saglabājusi atvilktnē un bija priecīga, ka ir to atradusi. Izdevās dabūt zemīti atpakaļ. Es pats Šķēli nekad neredzēju, viņa tikai stāstīja, ka satiksies ar Šķēli.

– Ar ko Jūsu māte nodarbojās?

– Ar visu kaut ko. Skorpiona zīmē dzimusi, sieviete, kas visu laiku kaut ko darās. Viņa bija kasiere, šuvēja. Cilvēks, kas godīgi strādāja un pelnīja.

– Nekādas citas idejas, kā apsaimniekot atgūto zemi, nebija?

– Dabūja atpakaļ zemi caur vispārējo kārtību. Kā tas Šķēle tur kurā brīdī uzradās, es nezinu. Man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu, un es īpaši neinteresējos. Nebija sajūta, ka mamma kaut kādu baigo afēru taisa. Šķēle ir iedevis mammai naudu, iegādājusies īpašumu, izmantojot pirmpirkuma tiesības, es tiešām nezinu. Nekad nebija tāda sajūta, ka baigo afēru taisa. Es jau arī nezinu, cik tas ir pretlikumīgi vai nelikumīgi. Tas jau nekas nelikumīgs nav. Ja Šķēle būtu bijis labs draugs, es domāju, ka jūs tāpat izdarītu.

– Bet Šķēle taču nebija viņai labs draugs...

– Nē, nebija. Es nezinu, kā viņi sapazinās. Savā ziņā Šķēle mammai arī simpatizēja. Viņš pēc kāda laika sāka arī politikā iesaistīties. Mana mamma arī nebija tāda, kas skaitītu līdzi, lai tikai kādam kaut kas netiek. Viņa bija priecīga, ka tikusi pie savas zemītes.

– Vai viņa kaut ko nopelnīja ar to savu atgūto zemi?

– Ar to, ka caur to Šķēli — es nezinu. Katrā ziņā es nejutu, ka būtu kaut kas nopelnīts. Viņa nebija no tādām, kas varētu kaut ko iebāzt sev kabatā. Es pieļauju, vai tik tur nebija tā, ka Šķēle palīdzēja ar zemes atgūšanu. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs bija. Viņa pateicības vārdā...

– Kāda jēga atgūt zemi, ja no tā neko neiegūst?

– Kādā ziņā? Zeme jau nav pārdota, mēs joprojām saņemam nomas maksu. Es viņu mantoju, kad mamma nomira.

– Hanzas maiznīcas maksā nomas maksu?

– Jā, kaut kādu maziņu. Nav jau tā, ka nekā. Es tikai domāju, vai tur Šķēle samaksājis par to, ka viņa izmanto pirmpirkuma tiesības. Zeme nav pārdota. Cik nu viņi tur maksā?! Tas jau nav gabals, kur var kaut ko baigi celt. Tas ir rūpnieciskais rajons. Nevaru nekādi pateikt, klapējiet savu rūpnīcu ciet, celsim māju. Piespiedu noma.

– Cik viņi maksā?

– Par tām summām es nestāstīšu. [Viņa amatpersonas deklarācijā par 2006. gadu kā ieņēmumi no kādas nomas maksas minēti 12 926 lati.] Man vienu brīdi likās, ka neko daudz viņi nemaksā. Viņus piesedz arī likumi.

Savulaik tie uzņēmumi tika uzcelti, tur kaut kāda saimnieciskā darbība notiek. Ja visi tagad teiktu, vācieties projām, tā būtu liela katastrofa Latvijas ekonomikai. Tāpēc ir piespiedu noma.

– Vismaz zemes nodokli nosedz?

– Jā, jā, un vēl drusku pāri paliek. Nevar teikt, ka ir nenormāli lieli ienākumi. Vienmēr ir radinieki, kuriem var palīdzēt, ja ir papildus naudiņa.

Tie nav nekādi n–tie miljoni.

– Mamma īpaši ģimenei nestāstīja par šo darījumu?

– Varbūt arī stāstīja, bet mani īpaši neinteresēja. Mums nebija tādas attiecības, ka tad, kad ir runas par naudām, visi sadegās — nu, cik tad man būs. It kā tas notiek pats par sevi. Labi, ka ir kāda papildu naudiņa. Visi priecīgi.

– Varbūt tēvs vairāk zina par šo darījumu?

– Nē, nē, tēvs ne. Mamma bija tāda, kura visu organizēja. Viņai Šķēle patika, tajā laikā viņš bija nepazīstams. Man nepatīk visas tās intrigas, kad skaita citiem naudu. Man pašam ir daudz, ko darīt.

– Jūsu māte vienu brīdi bija arī uzņēmuma īpašniece.

– Īpašniece? Es nezinu. Man tajā laikā bija vienalga. Ne nu tā, ka pavisam vienalga. Biju priecīgs, ka mamma atguvusi zemi, bet nav nekādas jausmas par to, kā tas notika.

– Šķiet, Šķēle kādā intervijā izteicies, ka palīdzējis represētai kundzei tikt pie īpašuma. Vai māte bija represētā?

– Cik zinu, tad ne. Varbūt viņš drusku pārspīlējis. Palīdzējis viņš noteikti bija nokārtot tos visus papīrus. Mamma nekāda jaunā nebija, nekad nebija ņēmusies ar papīru lietām. Viņai bija liels prieks, ka atrodas kāds, kas palīdz.

Protams, par velti jau neviens neko nedara, viņam tur bija savas intereses.

– Pēc tam ar Šķēli nav bijuši nekādi kontakti?

– Nē. Kopš tā laika ne.

– Vai viņš pats sameklēja jūsu māti?

– Nu, droši vien. Droši vien, ka viņam kaut kādi gali bija un viņš atrada zemes īpašnieci...

Kurš kuru meklēja un atrada un cik liela šajā gadījumā bija advokāta Andra Grūtupa loma, — to mēs droši vien tā arī neuzzināsim. Taču vērā ņemams ir kādreizējais preses atzinums — "šis ir vienīgais gadījums, kad bijušais lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs A. Šķēle kļūst par tāda uzņēmuma īpašnieku, kurš savulaik bija tiešā viņa pārziņā". Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šis bija pēdējais gadījums, kad Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākumā labi iepazītās un novērtētās graudu pārstrādes un maizes ražošanas nozares uzņēmumi pie jauniem saimniekiem tika, kādam šķietami mazturīgam cilvēkam izmantojot savas pirmpirkuma tiesības.

Viens no uzņēmējiem, kuri to uzzināja ātrāk un labāk par daudziem citiem, bija Austrālijas latvietis Valdis Bērziņš, kura pārstāvis Arnis Gromovs vēl tagad uz jebkuriem jautājumiem žēlīgi atbild: "Valdis Bērziņš nav Latvijā un vispār šeit reti parādās. Viņš principā nerunā ar presi. Sākumā viņš nerunāja ar presi, tad kādu brīdi runāja, un palika sliktāk, tāpēc tagad atkal kādu laiku nerunās. Tas neattiecas tikai uz jums. Tas attiecas uz visiem žurnālistiem. Lūdzu, neņemiet ļaunā."

Austrālijas latvieti, maizes cepēju dinastijas pārstāvi var saprast — ierodoties senču dzimtenē deviņdesmito gadu sākumā, viņš plānoja ne tikai virknes nekustamo īpašumu atgūšanu vien. Ar tiem viss kārtībā — jau vairākus gadus Valda Bērziņa vārds atrodams kā Latvijas miljonāru, tā arī Rīgas vērtīgāko nekustamo īpašnieku sarakstos. Taču vienlaikus Valdis Bērziņš tika pie ilgas un ķēpīgas krimināllietas it kā par mākslas vērtību kontrabandu, un ļoti iespējams, ka vēl sāpīgāku vilšanos viņš piedzīvoja, Latvijā naivi mēģinot iesaistīties privatizācijas procesā.

Maiznieku dinastijas pārstāvim tiešām varēja šķist, ka privatizējamais objekts ir gana interesants: 1991. gada augustā ar Andra Šķēles kā lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka pavēli par Rēzeknes dzirnavnieku pārdēvētais Rēzeknes labības produktu kombināts — tās bija šķirnes miltu dzirnavas, kombinētās lopbarības rūpnīca, lopbarības koncentrātu rūpnīca, elevators, trīs labības pieņemšanas iecirkņi un lauksaimniecības palīg-saimniecība. Savukārt par valsts akciju sabiedrību valsts firma Rēzeknes dzirnavnieks tika pārveidota ar Zemkopības ministrijas pavēli; turklāt ar šo pašu pavēli tika apstiprināta arī darba grupa valsts labības produktu kombinātu privatizācijas koncepcijas sagatavošanai, par tās vadītāju tika iecelts Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Gundars Bērziņš, un tepat kā oficiāls "eksperts" figurēja arī Andris Šķēle.

Saskaņā ar privatizācijas komisijas apstiprināto nolikumu vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem bija plānots pārdot 20 procentus Rēzeknes dzirnavnieka akciju, darbiniekiem bija paredzēti 10 procenti, savukārt labākā privatizācijas projekta iesniedzējam bija paredzēts pārdot 65 procentus uzņēmuma akciju. Ar vārdu sakot, bija paredzēts gana godīgs konkurss — ar punktu sistēmu un pamatīgu komisiju, kuras galvgalī turklāt nestāvēja ne pats Andris Šķēle, ne kāda no Lauksaimniecības–Zemkopības ministrijā vēl strādājošajām izpildīgajām dāmām.

Novērtēts uzņēmums bija pēc jau ierastajiem izcenojumiem (auto-izkrāvējs — 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, graudu noliktava — 520 latu), un, lai gan uzņēmuma kopējā tirgus vērtība par spīti tam bija sanākusi ap 2,67 miljoniem latu, privatizācijas komisija nosacīto vērtību vienalga noteica 1,048 miljonu latu apmērā. Turklāt arī pietiekami nopietnu pretendentu izrādījās gana — papildus Valda Bērziņa kompānijai uz privatizāciju arī pretendēja SIA Linda un SIA K un Co. Ar vārdu sakot, kumoss bija pietiekami gards, taču tā iegūšanas nosacījumi bija izveidoti kaut kā neērti vienlīdzīgi.

Privatizācijas komisijas locekļi arī bija parakstījuši svinīgus solījumus — šādus te: "Es, Arnis Bērziņš, piekrītu piedalīties Valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursa komisijas darbā un uzņemties ar komisijas darbu saistītos pienākumus un atbildību. Apliecinu, ka neatrodos tiešā privatizācijas konkursa rīkotāja (Zemkopības ministrijas) administratīvā pakļautībā un neatrodos ar to darba attiecībās. Apņemos nepiedalīties valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursā nedz personiski, nedz ar trešo personu starpniecību, kā arī neatrasties tiešā administratīvā pakļautībā un darba attiecībās ar konkursa dalībniekiem. Apņemos neatklāt un ļaunprātīgi neizmantot informāciju par konkursa dalībniekiem un viņu iesniegtajiem projektiem."

Līdz pat 1994. gada pavasarim viss izskatījās gana nopietni — pretendenti iesniedza privatizācijas pieteikumus un biznesa plānus ( Linda — uz 17 lappusēm, K un Co — uz 15), kuros turklāt vēl tika solīts vismaz lielāko daļu no uzņēmuma cenas nomaksāt latos (SIA Linda — 75% naudā un 25% sertifikātos, bet SIA K un Co pieteikumā ierakstīja, ka "ar naudu norēķinās par akcijām SIA K un Co"). Šos pieteikumus nopietni un atbildīgi izvērtēja svinīgos solījumus devusī komisija, kas pēc lielas spriešanas un rēķināšanas nosprieda: Linda kopā saņem 196 balles, K un Co — 203 balles, Berzins Investment — 323 balles. Līdz ar to 1994. gada 7. aprīlī komisija par uzvarētāju atzina SIA Berzins Investment, kura taču, redz, pārstāvot Austrālijā pazīstamu maizes cepšanas meistaru dinastiju.

Šajā pašā dienā komisija apstiprināja arī nolikumus par akciju iegādes kārtību uzņēmuma darbiniekiem un kombināta apkalpes zonas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Valsts jau varēja pamazām sākt skaitīt gaidāmos ienākumus: lai nu kā būtu vērtēts uzņēmums, apstiprinātajā privatizācijas konkursa nolikumā skaidri un gaiši bija ierakstīts, ka "privatizācijas konkursa uzvarētājs norēķināties var tikai ar naudu", un tas nozīmēja — valsts būtu naudā saņēmusi 65% no noteiktajiem 1,048 miljoniem latu.

Un tad — jā, un tad atnāca pārsteigums. Daudzus gadus vēlāk Lindas saimnieks, miljonārs Jānis Ķirsis, atminoties to dienu notikumus, nevērīgi paziņoja: "Tas galīgi nebija nopietni, es tam vispār nepievērsu uzmanību. Es tur tiku piesaistīts tikai tādēļ, ka Valdis Bērziņš, kurš bija iecerējis piedalīties privatizācijā, nebija Latvijas iedzīvotājs. Pilnīgi nenopietns projekts, es tur tā īsti pat nepieslēdzos. Bet tur jau viss skaidrs. Kur iet Šķēle, tur citiem vairs nav, ko darīt. Toreiz nezinājām, ka Šķēle uzlicis aci..."

Nezināja — un uzzināja. Lūk, fragments no uzņēmuma privatizācijas komisijas protokola: "Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 22.04.1994. ir saņemts iesniegums no pils. A[nnas]. Borises, uz kuras īpašumā esošās zemes atrodas daļa no VAS Rēzeknes dzirnavnieks teritorijas, par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamo objektu. A. Bērziņš lūdz sekretariāta darbiniekus A. Elksni un E. Punkstiņu izteikt savu viedokli par zemes īpašnieka priekšrocības tiesībām uz minētā objekta iegādi.

A. Elksne atgādina, ka atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", saskaņā ar kuru notiek uzņēmuma privatizācija, zemes īpašniekam privatizācijas procesā ir tiesības izmantot savas pirmpirkuma tiesības.

E. Punkstiņš atbalsta šo viedokli un piebilst, ka šajā gadījumā nevar tikt piemērotas jaunā vispārējā privatizācijas kārtības likuma normas, kas nosaka, ka pirmpirkuma tiesības zemes īpašniekam uz objektu ir tikai tad, ja uz viņam piederošās zemes atrodas ne mazāk par 50% privatizējamā uzņēmuma teritorijas. E. Punkstiņš citē 17.02.1994. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" pārejas noteikumu 2. punktu, kurš nosaka, ka valsts īpašuma objekta, kuru bija paredzēts privatizēt, pārdot to piedāvājumu konkursā, privatizācija tiek veikta saskaņā ar likumiem, kas bija spēkā piedāvājumu konkursa nolikuma apstiprināšanas dienā. E. Punkstiņš atgādina, ka sludinājums par VAS Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas uzsākšanu bija publicēts Latvijas Vēstnesī š. g. 24. februārī."

Ar vārdu sakot, atkal tika iedarbināta tā pati "Baltmaiznieka shēma" — kā vēstīja Annas Borises (teju sešdesmitgadīgas kundzes bez mazākās pieredzes uzņēmējdarbībā) iesniegums, "lūdzu privatizācijas komisiju noslēgt ar mani valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks pirkuma–pārdevuma līgumu. Atbilstoši likuma par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību 9. pantam par maksāšanas līdzekli vēlos izmantot gan latus, gan — pēc saviem ieskatiem un iespējām — arī sertifikātus. Pārstāvēt savas intereses pirkuma–pārdevuma līguma slēgšanas procesā esmu pilnvarojusi zvērinātu advokātu A. Grūtupu". Un par to, kas bija šīs shēmas darbinātāji, uzskatāmi liecina privatizācijas materiālos atrodama advokāta Andra Grūtupa vēstule, kurā viņš Arnim Bērziņam detalizēti izklāstījis, ko un kā tad vēlētos Anna Borise:

"A. Borises kundze parakstās uz visām tām akcijām, kas paliek pāri, kad

— ir pirmajā kārtā parakstījušies zemnieki,

— ir parakstījušies darbinieki.

Orientējoši uz dibināšanas dienu A. Borises kundzes daļa varētu būt ap 88% pamatkapitāla akciju. A. Borises kundze piekrīt normai, ko Privatizācijas komisija fiksē un kas tiek iestrādāta statūtos, ka kopumā līdz 7% no dibināšanas pamatkapitāla akcijām gada laikā tiek pārdotas zemniekiem vai to kooperatīvajām organizācijām, ja tie (tās) nodod graudus Rēzeknes dzirnavniekam. Tātad viena gada laikā A. Borises kundze no savām akcijām pārdošanas kārtībā šķirsies par labu fiziskām vai juridiskām personām. Akcijas tiks realizētas par nominālvērtību. Pārdošana notiks saskaņā ar Nolikumu ko izstrādās Valde un apstiprinās Padome. [..] A. Borises kundze lūdz apstiprināt sekojošu maksāšanas kārtību un grafiku:

— ne mazāk kā 25% no akciju vērtības kopsummas līdz akciju sabiedrības dibināšanas sapulcei. Iemaksa latos,

— ne vairāk kā 75% no akciju vērtības kopsummas līdz 31.12.1995.

Iemaksa sertifikātos."

Privatizācijas komisija šīm vēlmēm nāca pretī un bez kavēšanās izlēma Annai Borisei pārdot 37 758 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas 943 950 latu nominālvērtībā, nosakot, ka no pirkuma summas 25 procenti jāmaksā latos, bet 75 procenti — mazvērtīgajos sertifikātos (1994. gadā Parex no iedzīvotājiem sertifikātus iepirka par trīsarpus latiem gabalā; bija brīži, kad sertifikāta cena bija tikai lats). Savukārt vēl pēc brīža Anna Borise jau kļuva par Zemkopības ministrijas pieļautu nelikumību upuri, kas pie sava zemesgabala tikusi, tikai pateicoties personiskajai modrībai — lūk, fragments no Rēzeknes dzirnavnieka pārveidošanas pilnsapulces protokola 1994. gada 25. maijā:

"Diemžēl savlaicīgi netika izpildītas likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 2.2. panta 4. punkta prasības, kas uzlika par pienākumu Zemkopības ministrijai ne vēlāk kā 3 dienas pēc tam, kad publicēts paziņojums par uzņēmuma privatizāciju, nosūtīt personām, kuru īpašumā ir zemes gabals, uz kura atrodas privatizējamais objekts, ierakstītu vēstuli ar uzaicinājumu pieteikties uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu.

Zemkopības ministrija par privatizāciju zemes īpašnieci A. Borises kundzi neinformēja un mēnesi pēc konkursa noteikumu publikācijas uzsāka uzņēmuma privatizāciju atbilstoši izsludinātajiem konkursa noteikumiem. [..] Tomēr zemes īpašniece A. Borises kundze bija iepazinusies ar publikāciju par uzņēmuma privatizācijas uzsākšanu un 1994. gada 22. aprīlī privatizācijas komisijai tika iesniegts viņas iesniegums par savu pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā objekta iegādi."

Jau pirms tam, 20. maijā Anna Borise advokāta Andra Grūtupa klātbūtnē bija parakstījusi pilnvaru tam pašam Ērikam Masteiko, ar kuru avelatietis tika pilnvarots "pārstāvēt manas intereses AS Rēzeknes dzirnavnieks dibināšanas procesā, t. sk. balsot ar man piederošo kapitālu — akcijām, kā arī manā vārdā veikt visas ar AS dibināšanu saistītās darbības, dot paskaidrojumus manā vārdā un visur, kur vajadzīgs, manā vietā parakstīties". Un likumsakarīgi, ka pusgadu vēlāk parādījās īstie saimnieki: 1994. gada 14. decembrī starp Annu Borisi, SIA Ave Lat kā "atbildīgo pircēju" un AS Hanzas maiznīca kā "Hanzas pircēju" tika noslēgts līgums, 34 372 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas pārdodot par 859 300 latiem.

Vai kāds no tā visa cieta? Pārskaitīsim. Darbinieki un lauksaimniecības produkcijas ražotāji? Faktiski ne: kā rāda ieraksti oficiālajā dokumentācijā, Anna Borise "atrada par iespējamu atļaut ne vien darbiniekiem parakstīties uz visu paredzēto akciju skaitu, bet arī 1 gada laikā pārdot lauksaimniecības produkcijas ražotājiem uzņēmuma akcijas". (Tiesa, no 229 darbiniekiem 1994. gadā Rēzeknes dzirnavniekā strādājošo skaits 1998. gadā bija sarucis līdz 145, bet — kas nu tur tāds?) "Godīgās privatizācijas" neveiksmīgie pretendenti? Neviens no tiem publiski pat neiepīkstējās, jo zaudējumi galu galā nebija lieli — tik vien kā privatizācijas pieteikuma un biznesa plāna izstrādei. Valsts? Neko neteica arī valsts interešu "pārstāvji", kaut gan, kā rāda Privatizācijas aģentūras informācija, Anna Borise par savām akcijām (viņai tika 90,1% akciju) kopā samaksāja 236 tūkstošus latu un 25 284 sertifikātus, — rupji rēķinot, var teikt, ka valsts, pateicoties īstenotajai shēmai, neieguva vairāk nekā 300 tūkstošus latu.

Tā pati shēma tika īstenota ar vēl vienu Rēzeknes uzņēmumu — Rēzeknes maiznieku, kas tika uzskatīts par vienu no Latvijas tālaika modernākajiem maizes ražošanas uzņēmumiem. Notikumu secība jau atkal bija līdzīga: 1992. gada augustā valsts firma Rēzeknes maiznieks tika nodota privatizācijai, 1993. gada jūlijā (tātad — vēl "Šķēles laikos") Lauksaimniecības ministrija izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju, tā paša gada augustā SIA Grifs bija sagatavojusi Rēzeknes maiznieka privatizācijas projektu, nākamā gada februārī uzņēmums tika pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bet jau 12. aprīlī klāt bija Anna Borise — atkal ar juridiski šķietami nevainojami sakārtotiem dokumentiem, no kuriem izrietēja: viņa 1993. gada decembrī kā iepriekšējā īpašnieka mantiniece ir atguvusi zemi zem uzņēmuma, līdz ar ko nu vēlas, lai ar viņu tiktu noslēgts valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgums. (No kurienes nauda? Andrim Šķēlem vairāk ieķīlājamu ģimenes māju nebija, taču atbildi presē deva tas pats advokāts Andris Grūtups: "Anna Borise paņēmusi no bankas aizdevumu. Banka, kas šo kredītu atvēlēja, pārstāv Latvijas nacionālo kapitālu, tai nav nekāda sakara ar mafioziem grupējumiem vai ko tamlīdzīgu.")

Tiesa, vietumis dokumenti nemaz nebija tik nevainojami, un uzmanīgam vērotājam varēja rasties nevilšs priekšstats, ka Anna Borise (bet varbūt tomēr viņas advokāti vai kāds kampējs) kaut kādā veidā bijusi līdzdalīga arī jau aprakstītajā Rīgas Baltmaiznieka privatizācijā: kā gan nu citādāk skaidrot to, ka 1994. gada 29. jūlijā kundzes parakstītajā "Ziņojumā par mantisko ieguldījumu", kurš caurcaurēm it kā attiecās uz Rēzeknes maiznieka privatizāciju, cita starpā bija minēts, ka tam nez kāpēc pievienoti "auditorfirmas SIA Invest–Rīga sagatavotie uzņēmuma firmas Baltmaiznieks novērtēšanas materiāli, kas satur mantas uzskaitījumu un nekustamo pamatlīdzekļu — ēku, būvju un nepabeigtās celtniecības aprakstu".

Tomēr valstij Annas Borises argumenti šķita dzelžaini — jau maijā tika pārtraukts Rēzeknes maiznieka privatizācijas process, bet vēl mēnesi vēlāk Zemkopības ministrija ar Annu Borisi parakstīja pirkuma–pārdevuma līgumu par maizes ražošanas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkšanu. Ja Baltmaiznieka gadījumā zemes īpašniece dibināja SIA Apalītis, tad Rēzeknes maiznieka pircēja bija Annas Borises dibināta SIA Lejas Ančupāni, kas līdz ar valsts uzņēmuma iegādi tika pārsaukta par SIA firma Rēzeknes maiznieks. Un... jau atkal tā paša 1994. gada decembrī Anna Borise no viņai piederošajām 100 Rēzeknes maiznieks kapitāla daļām 46 daļas pārdeva SIA Ave Lat un 50 daļas — akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca.

Kas šīs shēmas īstenošanas rezultātā palika zaudētājos? Ieskatīsimies Annas Borises un Zemkopības ministrijas parakstītajā pirkuma–pārdevuma līgumā par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks iegādi, un jautājumu vairs nebūs: "Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, Pircējs var izmantot latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām." Tas nozīmē — Annai Borisei (vai varbūt precīzāk būtu teikt — konkrētiem kampējiem vai kampējam, kas aiz viņas stāvēja?) tika dota iespēja sertifikātos samaksāt 85% no uzņēmuma jau tā gana pieticīgās vērtības (jau tradicionāli uzņēmuma vērtība tirgus cenās bija noteikta 981 313 latu apmērā, bet ar koeficientu izmantošanu tā bija sarukusi līdz 680 tūkstošiem latu). 578 tūkstoši latu bija līdzvērtīgi 20 643 sertifikātiem, kuri 1994. gada nogalē bija iegādājami par apmēram 72 tūkstošiem latu. Tos tad Anna Borise arī nomaksāja tāpat kā 102 tūkstošus latu naudā.

Interesanti, ka šajā gadījumā valsts pilnā apmērā netika pat pie visas šīs nožēlojamās naudiņas. 2003. gada februārī Privatizācijas aģentūras Kontroles departamenta direktors Arvis Freibergs bija spiests nosūtīt Annai Borisei šādu vēstuli:

"1994. gada 7. jūnijā Zemkopības ministrija ar Jums noslēdza pirkuma–pārdevuma līgumu par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanu. Saskaņā ar minētā pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktu Jums bija jāiemaksā valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā kopā 102 000 lati, t. sk. 91 800 lati Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 10 200 lati Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā.

Līdz šim brīdim par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks Valsts īpašuma privatizācijas fondā ir iemaksāti 73 663 lati un Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā 8184,86 lati. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam Jūs nekavējoties iemaksāt 18 137 latus Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 2015,14 latus Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā. Ja minētās summas tuvākajā laikā netiks samaksātas, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda piedziņu."

Vienlaikus Privatizācijas aģentūra arī Zemkopības ministrijai nosūtīja vēstuli, kurā pietiekami skarbi izteica pārmetumu par paviršību: "Neskatoties uz to, ka Anna Borise nebija veikusi visu pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktā noteikto samaksu par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks, Zemkopības ministrija 1994. gada 9. augusta vēstulē Nr. 3–698 Uzņēmumu reģistram apliecināja, ka atbilstoši 1994. gada 7. jūnijā noslēgtajam pirkuma–pārdevuma līgumam valsts uzņēmums Rēzeknes maiznieks ir pārgājis Annas Borises īpašumā." Ar vārdu sakot, valsts no pircējiem nebija saņēmusi pat visu pieticīgo naudiņu, taču tas nebija tai traucējis pilnībā atteikties no sava jau bijušā uzņēmuma.

Savukārt Zemkopības ministrija (un konkrēti tās valsts sekretāre Laimdota Straujuma) tradicionāli mazgāja rokas nevainībā — tas viss esot bijis tik sen, un dokumenti sen esot izklīduši tāpat kā (bez)atbildīgie cilvēki: "Darām zināmu, ka maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica šim nolūkam izveidota privatizācijas komisija, kurā bez Zemkopības ministrijas pārstāvjiem darbojās arī Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūras darbinieki.

Ar 02.09.1997. pieņemšanas nodošanas aktu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks dokumenti uz 228 lapām tika nodoti Privatizācijas aģentūrai. Šobrīd kopš šī laika ir pagājuši vairāk kā 5 gadi. Pēc maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšanas šī centralizētā privatizācijas komisija tika likvidēta. Šobrīd neviens no šīs komisijas locekļiem Zemkopības ministrijā vairs nestrādā. Zemkopības ministrijas rīcībā nav nekādas informācijas par Jūsu uzrādītā dokumenta 09.08.1994. ar Nr. 3–698 tapšanu un pamatotību. Sakarā ar to, ka uz minētā dokumenta ir SIA Rēzeknes maiznieks apaļais zīmogs, lielāku skaidrību var rast tikai minētajā uzņēmējsabiedrībā uz vietas."

Ja Zemkopības ministrija vismaz atrakstījās, tad Anna Borise valsts aizvien uzstājīgākos lūgumus beidzot samaksāt to, kas valstij pienākas, vienkārši ignorēja — par spīti tam, ka līdzīga Privatizācijas aģentūras vēstule viņai tika nosūtīta arī 2004. gada beigās, bet 2005. gada septembra vēstule jau beidzās ar vārdiem: "Ja mēneša laikā Privatizācijas aģentūrā netiks iesniegti dokumenti, kas apliecina iepriekšminēto summu samaksu, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda samaksu." 146

Turklāt brīžiem sāka šķist, ka viena no Latvijas visnoslēpumainākajām privatizētājām ir vienkārši izgaisusi: viņai gan oficiāli pieder īpašums Lejas Ančupāni Rēzeknes rajona Verēmu pagastā, taču tas iznomāts, un nomniece sakās nezinām, kā var sazināties ar pašu saimnieci. Verēmu pagasta padomē apgalvo, ka Anna Borise tiešām vairs nedzīvojot pagastā, savu māju izīrējusi, bet pati pārcēlusies uz Rēzekni, uz kurieni īsti — vietējie nezinot. Četras reizes gadā viņa kārtīgi ierodoties nomaksāt zemes nodokli, un tiešām — pēc pāris nedēļām pagasta padomē informē — kādreizējā privatizētāja tiešām atbraukusi, taču paziņojusi, ka par "vecām lietām" runāt vienkārši negribot.

Savukārt, kas attiecas uz jaunākām lietām, Latvijas valstij nesamaksāto naudu beidzot, divpadsmit gadus pēc privatizācijas izdevās atgūt no tagadējā Rēzeknes ražotnes īpašnieka — akciju sabiedrības Hanzas maiznīcas. Turklāt ne bez pūlēm: tikai pēc divu "draudu" vēstuļu nosūtīšanas 2005. gada septembrī un 2006. gada februārī Hanzas maiznīcu valdes priekšsēdētājs Vesa Jelava oficiāli atbildēja, ka uzņēmums atvainojoties par novēloto atbildi un esot gatavs parāda summu samaksāt. 2006. gada marta beigās nauda arī tika saņemta. Taču šie, protams, ir tīrie nieki, salīdzinot ar daudz būtiskāko jautājumu — cik nevainojama tad patiesībā bija Baltmaiznieka un Rēzeknes dzirnavnieka/maiznieka shēma? Vai patiešām valsts bija spiesta visos šajos gadījumos atteikties no pietiekami nozīmīgām summām, ko solīja "standarta" privatizācijas process, lai pie rūpnīcām tiktu acīmredzami trešo personu interesēs strādājoši "pirmpirkuma tiesību subjekti" ar saviem privatizācijas sertifikātu žūkšņiem?

Privatizācijas aģentūras arhīvos atrodama arī šāda privatizācijas valsts ministra Druvja Skultes 1994. gada 6. janvāra vēstule–skaidrojums Nr. 3–10, kas adresēts arī mums jau pazīstamiem ļaudīm — Zemkopības valsts sekretāram Jānim Lapšem un Maizes pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Arnim Bērziņam. Dīvainā kārtā šis skaidrojums izskatās sniegts jau tajā pašā dienā, kad it kā saņemts pieprasījums, turklāt, kas jau pilnīgi neraksturīgi valsts iestādēm, — šķiet, ka šajā gadījumā valsts amatpersonas par kādu problēmu sākušas uztraukties, vēl pirms šāda problēma vispār radusies. Savukārt problēma ir tieši tā, par kuras atrisinājumu acīmredzami bija jābūt pārliecinātiem potenciālajiem kampējiem pirms Baltmaiznieka tipa shēmu izmantošanas:

"Ekonomikas ministrija ir izskatījusi Jūsu 06.01.94 iesniegumu un paskaidro, ka zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā nedrīkst tikt ignorētas.

Ņemot vērā, ka likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 3. pants detalizēti nosaka privatizācijas procesa kārtību, ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:

1. Ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvēts uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē. Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma–pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku).

2. Ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu komisijai (Zemkopības ministrijai vai privatizējamam uzņēmumam) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību". Bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.

Ņemot vērā, ka arī maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija darbojas uz analogas likumdošanas bāzes, uzskatām par lietderīgu nosūtīt minētos metodiskos norādījumus arī šai komisijai."

Šī vēstule faktiski deva privatizācijas komisijām vismaz šķietami pilnīgu skaidrību, kā rīkoties, ja kāda uzņēmuma privatizācijas procesā pēkšņi parādās persona, kam ir pirmpirkuma tiesības uz zemi. Un komisijas, kā redzam, arī rīkojās bez mazākajām šaubām. Tikai četrus gadus vēlāk — 1998. gada oktobrī tapa Privatizācijas aģentūras vajadzībām speciāli pasūtināts (un tobrīd konfidenciāls) nevis kaut kādas neprofesionālas (ja atbalstām Andra Šķēles viedokli) Valsts kontroles, bet gan zvērinātu advokātu biroja Bluķis, Elksne & Rozentāls "Slēdziens par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizāciju", no kura pēkšņi izrietēja, ka Ekonomikas ministrijai nemaz nav bijis tiesību tulkot likumus (pat nerunājot par to, ka Druvja Skultes izšķirīgajā vēstulē likums vispār bija nodēvēts par lēmumu).

Šajā slēdzienā skaidri un gaiši bija norādīts, ka Druvja Skultes parakstītais likuma skaidrojums ir bijis nepamatoti plašs un ka Ekonomikas ministrijas "skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu". Vēl vairāk — "Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs". Savukārt "Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu".

Taču... vilciens, kā saprotams, 1998. gadā jau sen bija aizgājis, un arī advokātu birojs godīgi atzina, ka Rēzeknes maiznieka nosacītā cena bijusi Cooper&Lybrand izdarīto novērtējumu robežās, likums nav paredzējis ne to, kāda maksājumos ir latu un sertifikātu attiecība, ne to, ka vienīgie izmantojamie maksāšanas līdzekļi, pārdodot valsts firmu Rēzeknes maiznieks, varētu būt tikai lati. Līdz ar to "stipri apšaubāma būtu Privatizācijas aģentūras iesaistīšanās tiesas procesā, kura rezultātā tiktu konstatēts, ka valstij nav nodarīti nekādi materiāli zaudējumi valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanas rezultātā".

Un te nu lielais jautājums. Ņemot vērā visus kampēju (kampēja) pārkāpumus, kļūdas, neprecizitātes, pārsteidzības un vienkārši neveiklības, tiešām grūti saprotams — kaut arī deviņdesmito gadu pirmās puses Latvija nebija nekāda īpaši tiesiskā valsts, kā viņiem (viņam) tas viss izdevās, izgāja cauri? Kāpēc, redzot tik primitīvas shēmas un, kā varētu šķist, acīmredzamus likumu un noteikumu pārkāpumus, valsts tās interešu aizstāvju personā faktiski nekustināja ne pirkstu? Vienīgais atbildes variants, kas nāk prātā: kampējiem (kampējam) patiesībā bija krietni nopietnāka aizmugure, nekā mums šķitis līdz šim, — kazi, pat kaut kas attāli līdzīgs īstai un kārtīgai mafijai. Vai tas tā tiešām varētu būt — par to nākamajā nodaļā.

VI   Kampēju "brālība" — mīti un realitāte

1996. gada marta sākumā tobrīd jau izbijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons televīzijā nāca klajā ar daudzus uzjautrinošu, daudzus tomēr intriģējošu paziņojumu. Latvijā, lūk, eksistējot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi — "strīpainie" un "pumpainie", no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie — ar dažādām biznesa aktivitātēm. Turklāt "pumpainie" kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, un esot skaidri redzama viņu vēlme pārņemt arī Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu.

Tas gan nebija nekāds pirmā svaiguma jaunums. Jau gandrīz gadu iepriekš Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē bija paziņojis, ka "šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā". Vēl vairāk — lai cik tas būtu dīvaini, jau tajā pašā 1995. gadā arī kaimiņzemes Lietuvas presē bija pieminēts kāds "Valmieras grupējums", taču šī publikācija faktiski nekādu rosību Latvijā nebija izsaukusi.

Arī Andrim Šķēlem, pirmoreiz gatavojoties iesēsties premjera krēslā, prese jau 1995. gada decembrī pajautāja: "Kas ir jūsu draugi? Ir dzirdēts arī par domubiedru grupu "Valmieras grupa", ar kuru esat saistīts." Atbilde nebija pārāk izsmeļoša: "Es arī tādu formulējumu esmu dzirdējis, bet nezinu tā saknes. Man nav nekādas saistības ar Valmieru, esmu no Jelgavas. Bet es nevaru noliegt, ka manu draugu un paziņu vidū ir cilvēki no Valmieras, piemēram, Edmunds Krastiņš, Atis Sausnītis, Andris Piebalgs. Noteikti ir jāmin Andris Grūtups — augstas klases advokāts." Un... tas arī bija viss.

Tiesa, tāpat jau arī Ziedonis Čevers tā arī nenosauca nevienu pašu uzvārdu un arī pēc vēlēšanām izpalika viņa solītās "krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos". Toties Jānis Ādamsons izrādījās salīdzinoši izlēmīgāks. Vārdi tika nosaukti: "pumpaino" nometnē līdz ar viņa nedraugu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli esot arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, premjera "mazā biroja" — Ministru prezidenta tuvāko līdzgaitnieku, bieži sauktu par "asiņainajiem punduriem" — pārstāvji Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš, kā arī advokāts Andris Grūtups.

Iespaidu gan samaitāja tas, ka jau nākamajā dienā, kad it kā varētu celt galdā pierādījumus, Jānis Ādamsons sāka taisnoties un apgalvot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver ne tik nopietni — drīzāk jau humoristiski. Turklāt farsa pieskaņu viņa paziņojumiem piešķīra arī "Šķēles komandas" rīcība, nākamajās dienās visiem interesentiem demonstrējot savas pumpainās kaklasaites.

"Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita," daudzus gadus vēlāk šo situāciju atcerējās vēl viens "mazā biroja" pārstāvis Mārcis Bendiks. "Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar divdesmit pumpainām šlipsēm. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu."

Par pašu Jāņa Ādamsona paziņojumu būtību bijušais premjera padomnieks gan vēl arī daudzus gadus vēlāk cītīgi palika pie sava — šī versija esot radusies miniatūrajā Tautsaimniecības pētniecības fondā un "kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitam Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas".

Tiesa gan, zīmīgi jau tobrīd bija pieminētā Edmunda Krastiņa izteikumi — viņš tikai noliedza, ka piederētu "pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību", taču nez kāpēc neapgalvoja, ka tāds tik tiešām nepastāvētu. Vēl vairāk — "asiņaino punduru" pārstāvis piebilda, ka vispār jau finanšu grupējumi esot normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence varot nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstīgu lēmumu pieņemšanu.

Tā tas 1996. gadā arī palika — tie, kas kaut jel kā komentēja izbijušā ministra apgalvojumus, palika pie sava: runas par kaut kādiem domubiedru grupējumiem, varbūt pat mafijām esot labākajā gadījumā smieklīgas sazvērestību teorijas izpausmes, sliktākajā — "čekistiskas, bandītiskas baumas". Savukārt vairākums vienkārši klusēja.

Tiesa, "bandītiskās baumas" nerimās un nerimās. Tā 1998. gada novembrī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis publiski paziņoja, ka ekonomisko grupējumu iespaids uz politiķiem esot sasniedzis kulmināciju, bet Saeimas deputāts Edvīns Inkēns tikpat publiski atzina, ka visi masu mediji esot nonākuši triju ekonomisko grupējumu — "Ventspils", Pareksa un Ave Lat — tiešā finansiālā atkarībā.

Vēl pusgadu vēlāk Ministru prezidenta biedrs Guntars Krasts, jau atkal pieminot Ave Lat un "Ventspils grupu", apgalvoja, ka šādi ekonomiskie grupējumi apdraudot arī valsts politisko neatkarību, bet premjers Vilis Krištopans publiski paziņoja, ka acīmredzama esot ekonomisko grupējumu vēlme gāzt viņa valdību.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sava veida apogeju šādas runas sasniedza 2000. gada nogalē — 10. decembrī tas pats Edmunda Inkēna raidījums Nedēļa, kurš iepriekš bija cēlis atklātībā Andra Šķēles "podu lietu", nāca klajā ar šķietami vēl daudz sensacionālāku paziņojumu: izrādās, Latvijā pastāvot slepena politiķu un uzņēmēju brālība, kas cenšoties kontrolēt varu.

Ziņu aģentūra LETA šo informāciju pasniedza šādi: "Latvijā pastāvot slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli, šāda informācija šodien tika sniegta Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā Nedēļa. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot reāli kontrolējusi varu.

Slepenajā brālībā darbojoties advokāts Andris Grūtups, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, ekspremjers un Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis, Latvijas Unibankas prezidents Andris Bērziņš un daudzas citas sabiedrībā zināmas personas.

Nedēļa norāda, ka šī slepenā organizācija esot uzskatāma par ietekmīgāko slepeno organizāciju Latvijā, ar kuras darbību, iespējams, varot skaidrot vairākus politiskos un ekonomikas notikumus, kā arī dažādu skandālu virzību un attīstību. Brālības biedri parasti tiekoties netālu no Rīgas, vietās, kur ir plašas telpas un iespējas novietot daudz automašīnu.

Raidījuma veidotāji gan norāda, ka neapgalvojot, ka šāda slepena brālība esot kas krimināls vai slikts, taču atsevišķu iespējamo organizācijas biedru nervozā reakcija uz jautājumu par šādas organizācijas esamību varot liecināt par pretējo."

Šis tad arī bija nopietnākais sižeta tēmas atspoguļojums citos masu saziņas līdzekļos — pret tobrīd lielajā politikā šķietami neglābjami iestigušā Edvīna Inkēna kūrētā raidījuma jauno atklājumu mediji caurmērā izturējās vēl vēsāk nekā pret trīsarpus gadus senajiem Jāņa Ādamsona paziņojumiem par "pumpainajiem" un "strīpainajiem".

Pat nosaukums "brālība" izklausījās reālajai dzīvei neatbilstīgi komisks, savukārt vēl atvēsinošāka izrādījās nosaukto personu reakcija. Visi kā viens noliedzot šāda pusmistiska grupējuma eksistenci, sižetā pieminētie kungi neskopojās ar Edvīnam Inkēnam, sižeta autoriem un iespējamiem iedves-motājiem adresētām ironiskām piezīmēm.

"Atnāk mazs, briļļains Ziemassvētku vecītis un sāk stāstīt pasaciņas. Domāju, ka tur ir kaut kādi zemteksti," klāstīja, piemēram, Andris Šķēle. Un tobrīd šie apgalvojumi izklausījās visnotaļ ticami — neviens lāga pat nepamanīja, ka mūsu varonis nebūt nesteidz kategoriski noliegt šāda grupējuma eksistenci vai vismaz savu līdzdalību tajā. Gluži tāpat kā savulaik, "atbildot" uz jautājumu par to, ka tiek runāts — tieši Andris Grūtups viņu ieteicis premjera amatam: "Mēs jau sen esam pazīstami, un mums ir diezgan precīzas draugu attiecības. Tā kā esmu atradies aktīvā dzīvē, tad pazīstu ļoti daudzus valdības un varas pārstāvjus, politiķus no dažādām partijām..."

Uzmanība no sižeta būtības tika novērsta gan ar šādiem, gan vēl citiem, tikpat tradicionāliem paņēmieniem. Citi sižetā pieminētie izvirzīja, piemēram, šķietami gluži loģiskas versijas par sižeta tapšanas iemesliem. Jānis Naglis pieļāva — vai tik pie vainas neesot pašvaldību vēlēšanas, savukārt Andra Grūtupa viedokli ziņu aģentūra LETA atspoguļoja šādi:

"Kā aģentūrai LETA norādīja Grūtups, iespējamais sižeta idejas autors varētu būt Ventspils mērs Aivars Lembergs. Grūtups atgādināja, ka saistībā ar televīzijas sižetu Lembergs vakar preses konferencē paziņojis, ka pastāvot tā saucamā "Grūtupa grupa", kura realizējot valdības stratēģiju, kontrolējot un dibinot partijas, sagrābjot televīzijas, regulējot premjeru Andri Bērziņu, "dzerot" cilvēku asinis un tamlīdzīgus izteikumus.

"Atsevišķi Lemberga izteicieni preses konferencē ir gandrīz identiski tiem, kuri izskanēja Nedēļas sižetā, piemēram, Grūtupa mūžīgās uzvaras tiesās, Nagļa neaizvietojamība, Šķēles nesodāmība, Krastiņa stabilitāte. Tas vedina domāt, ka īstenais Nedēļas sižeta autors ir Aivars Lembergs," paskaidroja Grūtups.

Pēc Grūtupa domām, "tādu godu" viņš izpelnījies, jo Finanšu ministrija Rīgas apgabaltiesā ir cēlusi prasību tā saucamajā Kālija parka lietā, kurā kā solidārs atbildētājs uzstājas arī Ventspils dome. Valsts interesēs celtajā prasībā Finanšu ministrija, kuru pārstāv Grūtups, no Ventspils domes prasa ne mazāk ne vairāk kā 17 miljonus latu, atgādina advokāts. Ar to arī izskaidrojams Lemberga satraukums par "Grūtupa panākumiem tiesās" un tā saucamo "Grūtupa grupu", domā advokāts."

Papildus tam pieminētās personas arī loģiski norādīja — galu galā Satversmē cilvēkiem ir paredzētas pulcēšanās tiesības, un esot tikai pašsaprotami, ka pazīstami ļaudis tiekas (Andris Šķēle), taču procesus valstī varot ietekmēt politiskie grupējumi, nevis apvienības vai "rokdarbu pulciņi" (Jānis Naglis).

Izskanot Nedēļas sižetam, sociologi prognozēja, ka tas ažiotāžu sacels vismaz uz pāris nedēļām. Taču viņi kļūdījās — medijiem un arī sabiedrībai šī tēma visu uzskaitīto iemeslu dēļ šķita tik nenopietna, ka nekāda ažiotāža vispār nesākās.

Vienīgi tobrīdējais ekscentriskais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Oskars Grīgs paziņoja, ka ierosināšot komisijai uzklausīt Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvjus, "lai noskaidrotu, vai mūsu valstī darbojas slepeni grupējumi, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus".

Gadiem ejot, virkne pieminēto argumentu gan kaut kā izčākstēja tāpat kā Oskara Grīga paraugapņēmība. Pašmāju "pusoligarhu" reālās iespējas kļuva aizvien redzamākas, savukārt nepilnus divus gadus vēlāk, 2002. gada oktobrī, kad jau bija notikusi Andra Šķēles un Aivara Lemberga mitoloģizētā vienošanās par "uzņēmējdarbības vides sakārtošanu", valsts tobrīdējā finanšu ministra Gundara Bērziņa personā atteicās arī no reālās iespējas tikt pie 17 miljoniem latu, kura, kā atceramies, iepriekš tika minēta kā "brālības sižeta" parādīšanās iemesls. Taču tobrīd nekādus "murgus" un "izdomājumus" par kaut kādām brālībām neviens vairs neatcerējās...

Bet te nu kas jauns: Nedēļas sižets izskanēja nedaudz vairāk kā pusotru gadu pēc kādas, šķiet, diezgan labi apmeklētas sanāksmes Rīgas tuvumā. Par šīs sanāksmes vietu, laiku un dalībniekiem labi saprotamu iemeslu dēļ — arī jūs, domājams, tos nopratīsiet — medijiem netika ziņots, taču ar diezgan lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka tā notika 1999. gada 17. maijā.

Šajā dienā savienības Latvijas ceļš valde tobrīd sakaitētajā politiskajā atmosfērā izteica uzticību ne tikai "savam" premjeram Vilim Krištopanam, bet arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, kura krēsls jau kārtējo reizi bija sašķobījies (bet beigu beigās galīgi apgāzās tikai 2001. gada novembrī).

Notikums bija pietiekami būtisks, lai to savās sarunās pieminētu arī neformālā gaisotnē sanākušie cienījamie ļaudis — sarunu atšifrējumā precīzi vārdos un uzvārdos neminēti, taču uzrunās bieži lietojoši ļoti pazīstamu cilvēku vārdus un uzvārdus — un līdz ar to tagad būtu iespējams pietiekami ticami datēt šo tikšanos.

Kā datēt? Šķiet, ka ne visi sanākušie bija vienlīdz lojāli kopējiem mērķiem un idejām. Vismaz viens no sanākušajiem kabatā bija paķēris arī diktofonu, un tā ieraksta atšifrējums jau kopš 2007. gada vasaras (ja ne vēl agrāk) atrodas arī LR Ģenerālprokuratūras rīcībā. Pateicoties šim atšifrējumam, mēs tad nu arī varam uz Jāņa Ādamsona, Edvīna Inkēna un raidījuma Nedēļa "bandītiskajām baumām" — ja pagaidām vēl turpinām lietot Mārča Bendika terminoloģiju — paraudzīties no cita, iespējams, reālistiskāka redzes punkta.

Un tātad — ja šis atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai (kaut droši vien netrūks kādreiz cienītu un godātu advokātu, kuri kārtējo reizi apgalvos, ka ļauni spēki ar ļauniem nodomiem atkal esot visu samontējuši un falsificējuši), runa acīmredzami ir par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi, kurā tiek apspriestas tā sasāpējušās problēmas. (Pilns atšifrējuma teksts lasāms šīs grāmatas beigās — pielikumu sadaļā.)

Kādas problēmas? Pirmām kārtām jau izskatās, ka tobrīdējais šā grupējuma — romantiskāk noskaņotu sapulces dalībnieku arī tiešām nodēvēta par "brālību" — pārstāvju kopējais noskaņojums un stāvoklis nav no spožākajiem. "Cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši," — tā jau sapulces sākumā, visiem dzirdot, paziņo viens no tās dalībniekiem.

Tā vien šķiet, ka sapulces dalībnieki ir nelielā mulsumā gan par tagadni, gan nākotni. "Ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties..." publiski paziņo viens no runātājiem.

Cits viņam piebilst tādā pašā noskaņā: "Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro..."

Ar aizkustinošu sentimentu un patiesām skumjām sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi — milzīgi, bet menedžments — perfekts. Viens no runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, "vecos labos laikus", šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:

"Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem...

Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.

Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.

Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.

Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga.

Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt.

To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā."

Kā tieši tika izmantoti domubiedru grupas "kopīgie spēki", lai vārdā nenosaukto Ulmani — kurš šaubīsies, ka runa ir par Valsts prezidentu Gunti Ulmani? — ieliktu augstajā krēslā? Kā tieši precīzi nenosauktie "mēs" veidoja it kā politiski absolūti neitrālā — tā taču mums vismaz mēģināja iestāstīt — Andra Šķēles valdību? Kas bija "lieli projekti" un "lielais projekts"? Kas tad īsti ir "noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību"?

Par to šajā sapulcē nekas konkrētāk runāts netiek — varbūt tāpēc, ka apkārt ar paplātēm staigā domubiedriem nepiederošas meitenes, varbūt tāpēc, ka svarīgākas ir tūlītējās, sasāpējušās aktualitātes. Viena no, šķiet, galvenajām — acīmredzot svaigā atmiņā palikusī "domubiedra", kāda Roberta demonstrētā nepietiekamā ieinteresētība apstiprināt amatā kādu Andreju, kurš sapulcē tiek pieminēts kā grupā acīmredzami līdzdalīgs, vajadzīgs un tuvs cilvēks.

Nez vai kļūdīsimies, ja pieļausim, ka runa ir nevis par kādu nevienam nenojaušamu Robertu, bet tieši finanšu ministru Robertu Zīli, kurš tikai pēc ilgstoša "pārrunu procesa" 1998. gada rudenī uz diviem gadiem pagarināja darba līgumu nevis kādam abstraktam Andrejam, bet gan Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram — ikvienam un jebkuram "domubiedru grupējumam" ārkārtīgi būtisks postenis — Andrejam Sončikam.

"Pārrunu process" acīmredzami nav bijis vienkāršs, — dažiem pat acīmredzami saniknojošs. Sapulces dalībnieks, kura izteiksmes veids atkal liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, izteikumos ir īpaši skarbs: "Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries..."

Un tas nav viss sakāmais: "Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili."

Vēl cita klātesošā viedoklis — tikpat spīvs: "Tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums..."

Kāds cits sapulces dalībnieks dalās pieredzē par paša "procesa" gaitu: "Nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās."

Klāt gan ir arī cilvēki, kuri "procesā" tomēr saglabājuši vēsu galvu un domā nevis par konkrētām personālijām un konkrētiem aizvainojumiem, bet par principiāliem jautājumiem: kas tad vispār sācis notikt situācijās, kad grupējuma intereses saduras ar kādas konkrētas partijas interesēm un grupējuma biedrs (šajā gadījumā — nojaušamais Roberts) izrādās arī attiecīgās ieinteresētās partijas pārstāvis. Un tā turklāt — vēl tikai aisberga virsotne:

"Gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis.

Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu...

Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt."

Vārdu ņem vēl viens skumīgu pārdomu pilns klātesošais: "Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri pašreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja.

Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudzmaz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.

Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums...

Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.

Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu.

Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.

Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu — ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm.

Dienas gaismu ieraudzījušās Quainton āža kājas no Menas salas.

Tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta...

Atskaites par podu lietas dokumentu iznīcināšanu.

Vēl 1993. gadā mūsu galvenais varonis nesmādēja arī mazumiņu.

Aigars Kalvītis, Gundars Bērziņš un Andris Šķēle pie Latvijas lauku labumiem 1996. gadā.

Pārņemot premjera portfeli un krēslu no Māra Gaiļa.

Pārņemot premjera portfeli un krēslu no Māra Gaiļa.

Apaukstējies, bet apņēmības pilns — Andris Šķēle 1995. gada decembrī, parādoties kā bezpartijiskais premjera amata kandidāts.

Mūsu grupa "apogeju sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem..."

 1995. gada jūlijs — kādreizējo lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju plašā sabiedrība sen piemirsusi, bet no jauna nav iepazinusi.

Andris Šķēle kopā ar vēl vienu saistībā ar domubiedru grupu bieži pieminētu personāžu — Andri Stari.

Saskaņā ar Andra Šķēles versiju tas esot bijis Ziedonis Čevers, kas viņam 1995. gadā piedāvājis kļūt par premjeru. Taču 2007. gada nogalē Ziedonis Čevers pēkšņi atminējās, ka patiesībā mūsu galvenais varonis, varētu teikt, ieradies un pieteicies pats.

Trīs cilvēki, kuru ceļi laika gaitā ir pamatīgi pašķīrušies — Jānis Naglis, Jurģis Liepnieks, Andris Šķēle 1996. gadā.

Atgriežoties pie saknēm — Andris Šķēle Jurģa Liepnieka pavadībā 1996. gada 4. maijā Saktas tirdziņā meklē ziedus nolikšanai pie Brīvības pieminekļa.

Pie viena galda ar nākamo pretinieku Jāni Ādamsonu un tās pašas politiskās elites pārstāvjiem, kuras liela daļa, Andra Šķēles vārdiem runājot, "manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai".

Vai varētu būt, ka pie viena galda ir gan glumais Roberts, gan stingrais Andris?

Nacionālās bibliotēkas būve — viena no neskaitāmajām tēmām, par kurām mūsu galvenā varoņa viedoklis, maigi izsakoties, īsā laikā ir ļoti būtiski mainījies.

Andra Šķēles iekārtotās pirmās tēva mājas.

Atšķirībā no jaunā mitekļa šīs vēl bija reģistrētas uz viņa vārda.

Pirmoreiz atvadoties no Ministru prezidenta posteņa.

Nez, vai jau tad plānojot "atgriezties, lai strādātu".

Tādi nu izskatījās slavenie podi, kad Andrim Šķēlem 1998. gadā šķita prātīgāk tos parādīt plašākai publikai

Andris Šķēle un Ēriks Masteiko pie viena galda. Lai gan bijis brīdis, kad abi privatizācijas veterāni sarunājušies tikai caur advokātiem.

Ar advokātu Andri Grūtupu mūsu galveno varoni vienojot "diezgan precīzas draugu attiecības".

Panākot mitoloģizēto vienošanos par biznesa vides sakārtošanu, Andra Šķēles un Aivara Lemberga savstarpējā nepatika pēkšņi pagaisa.

Kārtējo reizi aizejot — šoreiz atsakoties no Saeimas deputāta mandāta.

Andra Šķēles radošajā biogrāfijā ir arī kurmju apkarošanas padomu grāmatiņa.

Viena no Andra Šķēles jauno laiku ēnām — digitalizācijas afēra.

Mūsu galvenais varonis — ar pirmo un otro dzīvesbiedri dažādās dzīves situācijās.

Tostarp — arī aizrautīgi mūkot no uzstājīgiem paparaci.

Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī — es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga."

"Sončika problēma" gan jau ir atrisināta vairākus mēnešus pirms "domubiedru" sanākšanas. "Sončikam galu galā ir uz divi gadi parakstīts līgums, stingrs darba līgums, to var savaldīt. Bet tur vajag motivāciju. Tāpat vēl dažās lietās mūsu cilvēki pastiprināti ar dažādiem līgumiem un... Es domāju, ka viena lieta, kas nav vieglākā priekš manis personīgi, bet tas, protams, ir jāņem vērā: mēs tagad ejam pēc principa — mēs ar visiem draudzējamies. Mēs ar visiem draudzējamies...

Bet tiešām ceru draudzēties, ceru darboties tādā ziņā — kādi ir spēles noteikumi, tādi jāpieņem. Mums jāapstrādā viņi ar viltību, un pietrūkst vienkārši citu spēku," — ar šādu stratēģisko uzstādījumu punktu diskusijā par "glumo Robertu" un "vajadzīgo Andreju" pieliek sapulces dalībnieks Andris, kurš liek domāt par mūsu galveno varoni.

Taču ir skaidrs, ka konkrētais gadījums ir tikai padarījis uzskatāmāku grupējuma lielo problēmu — kādreizējā varenība ir gājusi mazumā, nav skaidrs, ko darīt un kurp doties, pat tas ne — kā tad grupējums, kādreiz acīmredzot gandrīz vai visvarens, nu ir tik pamatīgi sašļucis.

Kāds Gundars, kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu, klātesošajiem problēmu raksturo šādos vārdos: "Ir skaidrs, ka pēdējos, teiksim, gados divos mēs īstenībā politiskās vietās vairākās esam zaudējuši. Un iemesli varbūt ir vairāki. Ir tas, kā teica, ka šāda demokrātijas forma — tas ir ļoti labi, bet reizēm, lai norealizētu un spētu kaut ko panākt, ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt, lai būtu konkrēti atbildīgie par šo pasākumu realizēšanu.

Es domāju, ka šī savstarpējā izpalīdzēšana ir laba lieta, bet, nemainoties būtībā, nepārkonkurējoties, nepiedāvājot jaunu uzbūves lēmumu pieņemšanu un tādu modeli, es domāju, ka ar laiku tas var zaudēt, nu, tādu ietekmi. Es domāju, ka arī pēdējais laiks ir. Kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās.

Un, lai to lauztu, ir jādomā, kāds tam iemesls, tāpēc varbūt tas, ko iepriekš Grūtupa kungs, kad vēl bija un vadīja, tad bija vairāki piedāvājumi reformēt, un tādā veidā es domāju, ka tādā veidā ir jāatgriežas, jo dzīve mainās, prasa savādāk, manuprāt, izvērtēt, kas nav ļāvis realizēt tos projektus, kuros mēs esam...

Un kas ir vajadzīgs, un kāda ir vajadzīga kopumā struktūra, varbūt ka tā ir blakus un vai līdzīga, vai kaut kāda, bez tā es tomēr neredzu šādā veidā šobrīd, tas būtu varbūt vajadzīgs vēl kādu laiku, bet katra diena iet uz leju, nu, tā kaut kādā brīdī beidzas vai arī, nu, arvien paliek mazāka..."

Papildus "katrai dienai, kas iet uz leju" tiek pieminēti arī nezināmi tumšie spēki, kuri varētu būt iedragājuši domubiedru grupas varenību: "Pagājušajā nedēļā viņi tikās, mūsu brālības kluba biedri... pateiktu to, kādi mums ir materiāli un kādi cilvēki iet pa šiem draudiem, es domāju, ka viņš saprata, un raidījums svētdienas televīzijā ir tam zināms pierādījums.

Es arī negribētu simtprocentīgi piekrist Andrim, tā ir tikai viena no versijām, ko strādā spēku struktūras un pārbauda, bet es domāju, vai šis pats arī nav tas gadījums, kad, zinādami konflikta situāciju, es tā maigi izsakos, šeit darbojas arī, nu, zināmi trešie spēki.

Es negribu saistīt to, kā teica tur ģenerālis, kurš arī iekrita, uzreiz tika pieskaitīts citam grupējumam un citai partijai, vai ne, ka kaut kādi no Krievijas pieteikuši daudz mūsu mazajā valstī nelabvēļu, kas cenšas izmantot šo zināmā mērā arī situāciju, ko paši mēs esam radījuši kaut kur, jeb arī attīstījuši tālāk. [..]

Es tomēr aicinātu mūs nesteigties ar tādiem pārsteidzīgiem secinājumiem, mūsu pašu darbība to ir pierādījusi, ka it kā nepārbaudītas informācijas dēļ mēs no viena otra grupas biedra jeb brālības biedra diezgan nežēlīgi atsakāmies, pēc tam esam spiesti atzīt savas kļūdas. Un tajā pašā laikā diezgan uzmanīgi mums ir jāizvērtē arī cilvēki, kurus mēs ņemam šajā lokā, ja vēl ņemsim klāt no jauna. Arī ir bijušas kļūdas, par kurām tagad arī mūs vienu otru reizi sāpīgi sit."

Ko darīt? Kā būt? Grupējums acīmredzami sācis pašķīst gluži tāpat kā savulaik Klubs 21, un ir zuduši arī kādreizējie "roka roku mazgā" principi. Kāds klātesošais izsakās skaidri: "Gribat — nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss.

Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt — es to nevaru izdarīt, — velk garumā. Vēlreiz saku — es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības..."

Te nu vārdu sapulcē ņem kāds tās dalībnieku īpaši respektēts kungs, kura uzstāšanās tiek pieteikta ar vārdiem: "Es lieku priekšā — Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās".

Lūk, atsevišķi fragmenti no apjomīgās runas, kurā gan atšķirībā no publiskas uzstāšanās reizēm netiek pieminēti ne krupji, ne tīģeri, ne citi literārie vai dabas tēli, — tā ir ļoti un ļoti praktiska un skaidra:

"Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt.

Un es domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, kuru vajadzētu šodien risināt — pacelt darba efektivitāti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai satiekamies un tad viens otram interesējošus jautājumus risinām pēc būtības, vai arī netiek saņemta skaidra atbilde — kad nevar palīdzēt vai nevēlas. Man tas šķiet svarīgi, vēl jo vairāk tai laikā, kas nebūt nav vieglākais...

Tas vienmēr ir bijis tas labākais un stiprākais, kad nav bijis autoritāra režīma, kaut kādas autoritāras kārtības, bet tai pašā laikā galīgi nekāda neesamība lēnām mūs noved pie anarhijas. Pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma.

Ko es domāju par tiem cilvēkiem, kas darbojas vai palīdz darboties saistībā ar pašreiz lielāko partiju — Tautas partiju. Ir skaidri redzams, ka, pēc mana vērtējuma, būs varbūt tomēr pietiekami ilgs laiks jāpavada opozīcijā. Es to vērtēju varbūt arī labi, domājot no ilgtermiņa investīciju viedokļa, tāpēc ka parādīsies cilvēki, kuri var turēt, kuri nevar turēt. Kuri nevar turēt, labāk lai viņi ātrāk parādās un aiziet. [..]

Visnekorektāk, man šķiet, uzvedas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, un izskatās, ka tie ir arī visvairāk pērkamie un visvieglāk pērkamie. Jautājums ir tikai par cenu. Izskatās, ka arī pagājušās Saeimas laikā budžeta balsojumā Dobeli Juri varēja par konjaka glāzi dabūt. Es pats esmu maksājis. Un Juris teica — izmaksā man 50 gramus... Un tagad neizskatās, ka labklājība valstī aug. Jārēķinās ar to, ka dabīgi Tēvzeme un Brīvība būs tas politiskais partneris, kuru mēs visvairāk mēģināsim pārpirkt... [..]

Tautas saskaņas partija — tie ir ļoti pragmatiski cilvēki, no četrām brigādēm viņi sastāv, savādāk viņi nesaucās — Tautas saskaņas partija, Par cilvēka tiesībām vai kaut kā tamlīdzīgi, tie ir pragmatiski cilvēki, deputāts arī ir cilvēks, bet tikai, ja maksā, tad ir jāstrādā, tā ka tur izskatās, ka tie pēc būtības nebūs problēma, vienkārši. Ja ar viņiem varēs sarunāt kā nosacīti opozīciju, bet ar viņiem varēs sarunāt, ka — kas un cik, kādā veidā to risināt. [..]

Es domāju, ka svarīgākais mums šajā periodā ir darīt visu, lai cilvēki, kuri dažādās vietās ar dažādām iespējām, — mēs tomēr par viņiem iestātos un palīdzētu. Diezgan dzelžaini, un tā ir varēts darīt ar Nagli Jāni, un visādi mēs esam mēģinājuši. Izskatījās, kā tā nebija tāda klaji bļaustīšanās, bet es ceru, ka pamazām uzlabosies situācija.

Nu, Grūtupam, es domāju, nākošreiz spridzinās tā riktīgāk augšā, ja tu neatteiksies no Parex lietām dažām. Kāpēc tev tā jādara pāri Parex bankai? Solīda banka, jauki cilvēki, daudz naudas... Tāds raksturs. Tāds strīdības jautājums, pietiesāt Pareksam tur divi miljoni mēnesī, nu tā nevar, tā ir nauda (Balss no malas: "Es pats pastāstīšu!") Nu ja.

Šeit stāv priekšā bruņoto spēku komandiera izvirzīšana, kur es domāju, neteiksim, ka ābols ir pats labākais bruņoto spēku cilvēks, bet vienīgais, bet ar raksturu. Līdz ar to es domāju, ka mums ir visas iespējas paskatīties, jo nākošajam apakšpulkvedim Graubem arī tikai strādnieku fakultāte, nav augstākās izglītības... Tautas augstskola.

Tā ka mums ir šādas lietas, un mums katrai vajadzētu mēģināt savās rindās un savos cilvēkos, kuriem ir kādas iespējas ietekmēt un veidot, vajadzētu uz to visu mēģināt un pastāvēt, jo, ja mēs ar puslīdz maziem zaudējumiem pārdzīvosim šo laiku, tad mēs dzīvosim ilgi. Tad mēs dzīvosim ilgi un laimīgi."

Ar vārdu sakot, klātesošo vidū ir gan cilvēki, kurus galvenokārt nopietni skumdina fakts, ka ir pagājuši labie laiki ar īstenotajiem un neīstenotajiem "lielajiem projektiem", gan ļaudis, kuri pieņem esošo situāciju kā gluži normālu un pilnā sparā kalkulē, ar ko un kā runāt, ko un kā pirkt, lai sasniegtu vēlamos mērķus.

Vēl gan ir arī daži īpatņi, kas runā par kaut kādiem augstiem ideāliem, kuri bijuši grupas dibināšanās laikā. "Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu — šī ir pašpalīdzības biedrība?" publiski jautā viens no viņiem. "Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros — bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās..."

Kāds cits ir vēl sentimentālāks: "Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens — par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties." UN vēl viens: "Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm."

Tomēr vairākumam — tostarp toni uzdodošajiem Andriem — acīmredzami nav nekādu iebildumu pret pašpalīdzības biedrības ideju, ja tikai tā strādā un ir pietiekami efektīva. Cita lieta — apkārt saradušies jauni, citādi formējušies, citādi organizēti un citādi finansēti grupējumi, kuri aizvien biežāk izrādās spējīgāki "lielajos projektos".

"Pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē. Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām," saka viens runātājs.

Faktiski piebalso vēl viens: "Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits — Ventspils — Parex, vai kaut kāds finanšu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu, ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot.

Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts — bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam..."

Vēl vairāk, pie apvāršņa parādās jau atklāti ciniķi, kuri klātesošajiem "domubiedriem" kaut diplomātiski, bet pietiekami skaidri paziņo — kāda vispār esot jēga no šādiem "klubiem", ja līdzdalība tajos nedod reālu labumu:

"Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. [..]

Pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finanšu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista."

Jā, tas acīmredzami ir tas, kas pamatā saista visus klātesošos, un tiek meklēts šai vēlmei atbilstīgs risinājums. Šķiet, tā arī netiek atrasts — atjaunotnes un pārstrukturizācijas idejas neaiziet tālāk par domu, ka vajadzētu piesaistīt jauno paaudzi no pašu "domubiedru" ģimenēm vai ka varētu izveidot "kaut kādu, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidiju, kur valda absolūti visas grupas ietekme". Pie tā tad sapulces dalībnieki arī paliek, nosaucot šādus vārdus un uzvārdus — Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle, kuriem triju mēnešu laikā vajadzētu grupējumu savest kārtībā un nostādīt uz pareizākām sliedēm.

Šķiet, tas tā arī neizdevās — varbūt tāpēc, ka, gluži tāpat kā kādreiz Klubs 21, arī šī "brālība" bija reāli pārdzīvojusi savu laiku, bet varbūt tāpēc, ka reālā politisko notikumu gaita īsti neatbilda "domubiedru" prognozēm: jau 1999. gada jūlijā Andris Šķēle uz deviņiem mēnešiem trešoreiz tika pie Ministru prezidenta portfeļa un daudz tiešākām, būtiskākām svirām, lai, iespējams, īstenotu savas un "domubiedru" — nu, vismaz atsevišķu — intereses un vajadzības.

Jebkurā gadījumā par šā domubiedru satikšanās "protokola" patiesīgumu var un vajag šaubīties. Galu galā — vai nu gan pirms, gan pēc tam mēs neesam baroti ar šausmu stāstiem par dažādiem grupējumiem un sazvērestībām, kur ļauno spēku lomā atkarībā no nepieciešamības ir figurējis Aivars Lembergs un Andris Šķēle, Džordžs Soross un "žīdi, kas valda pasauli", "Maskavas roka" un vēl citi mūsu visu nelabvēļi?

Vēl vairāk — vai gan mēs neatceramies kaut atsevišķus fragmentus no Andra Šķēles publiskajiem paziņojumiem — arī tādiem, kas attiecas uz atklātības, tiesiskuma un demokrātijas milzīgo un nepārvērtējamo lomu mūsu visu kopējā valstī? Minēsim kaut vai dažus piemērus.

Lūk, Andris Šķēle par demokrātijas lomu — uzstājoties televīzijā 1996. gada 31. decembrī televīzijā:

"Mani dēvē par autoritāru.

Jā, protams, man, tāpat kā, es domāju, daudziem šajā valstī, kādreiz gribas savākt visus tos augstos krēslos sēdošos pašlabuma meklētājus, visus tos, kas nejēdz, kas ņem kukuļus, kas nespēj, kas vienkārši nestrādā, un aizsūtīt kaut kur gulšņus kraut, ceļus labot vai darīt kādu citu pietiekami vienkāršu, bet sabiedrībai noderīgu darbu.

Dažādas domas reizēm nāk prātā, un tomēr — es esmu par demokrātiju.

Es dziļi ticu, ka tas ir labākais cilvēcei zināmais valsts organizācijas veids, lai gan atzīstu, ka straujām reformām demokrātija reizēm nav diez ko ērta, ļauj izpausties arī destruktīvajam, atpakaļvelkošajam un tukšpau-rīgajam.

Tā nu tas ir — demokrātija ir sarežģīts, trausls mehānisms, kurš prasa pacietību, izturību, iecietību un cieņu pret citādo."

Lūk, tas pats Andris Šķēle — par tautas lomu un nozīmi 1997. gada augustā, pēc savas pirmās demisijas:

"Domāju, ka viss ir tautas rokās, un tautai ir jālemj pašai. Negribu te atkārtot viena otra teicienus par mazo cilvēku. Pasarg, Dievs! Tauta pati tiks galā. Protams, tas prasa zināmas nodevas laikam, jo mēs visi augam. Arī politiķi aug. [..]

Nevienu brīdi, nevienā savā runā neesmu mēģinājis apšaubīt šīs valsts iekārtu, valsts uzbūves pamatprincipus, sarežģīto un ļoti dārgo mehānismu — parlamentāro demokrātiju. Tas neapšaubāmi ir ļoti dārgs me-hānisms. Slikti, ka parlamentārās demokrātijas apstākļos par politiķu mazspēju demokrātiski ir jāmaksā visai tautai. Tas ir traģiski." Lūk, atkal Andris Šķēle, 1997. gada novembrī runājot par nepiecieša-mību nošķirt biznesa un politiskās intereses:

"Nav šaubu, ka darbībai biznesā un politikā jābūt šķirtai. [..] Ir vajadzīgi uzstādījumi, mehānismi, kas ļautu redzēt, kādā veidā politiskās partijas saņem atbalstu no dažādiem uzņēmējiem un to grupām. Domāju, nevienam nav šaubu, ka pašlaik šādi mehānismi ir neprecīzi, uzstādījumi ir neskaidri un viltoti."

Lūk, Andris Šķēle, 1997. gada decembrī izziņojot plānu izveidot jaunu partiju, — par nekrietnās politiskās elites patieso seju: "Liela daļa pašreizējās politiskās elites, manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai.

Kā alkoholiķi, kurš zaudējis realitātes sajūtu, kura krīze aizvien padziļinās, kurš pats nespēj pārtraukt dzert un kuram tāpēc ir jāliedz iespēja pļēgurot tālāk — apmierināt savus netikumus uz valsts rēķina. Mūsu uzdevums nav pašmērķīgi vērsties pret kādu partiju. Ir jāvēršas pret nestabilitāti, trūkumu un bailēm, ko tautā sēj pašreizējā iekšēji satrunējusī politiskā elite, tās patroni un minhauzeni. Beidzot ir laiks sabiedrībai rast iespēju realizēt savus uzskatus un idejas valsts pārvaldē."

Un te, lūk, Andris Šķēle, vēl kādā deviņdesmito gadu beigu runā kritizējot ļaunos politiķus par vēlmi visos amatos salikt "savus cilvēkus", ignorējot valstiskās intereses:

"Jau kuro reizi nevar apstiprināt vērtspapīru komisijas pilnu sastāvu. Tāpēc, ka gribas savus cilvēkus ielikt, bet konkurents, kam gribas atkal savus, neļauj un vienošanos partijas nespēj panākt. Balso vienreiz, balso otrreiz, un nekas. Cik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz izdevās apstiprināt Cilvēktiesību biroja vadītāju? Gandrīz divus gadus. Vai cienīgu kandidatūru trūka? Nē, nevarēja vienoties, kurš ieliks savu cilvēku.

Nomenklatūra rūpējas par sevi, tas aizņem visas domas un prātus. Protams, visi jau nekad nav vienādi, visi nekad nav vienlīdz slikti, taču jūs man piekritīsit, ka tos labos darbus diemžēl neredz. Neredz pat ne tāpēc, ka to nebūtu, bet tāpēc, ka to krietno cilvēku mūsu politikā ir tik satriecoši maz, ka, lai kā viņi censtos, viņus un viņu darbus aizēno vispārējā politļembasta radītās jukas un jaunās nomenklatūras rūpes par sevi.

Trešā ļaunākā lieta ir tā, ka mūsu politika diemžēl lielā mērā ir privāto interešu bodīte. Mūsu partijas, šķiet, vairāk strādā sev un nereti vairāk atgādina kaut kādus klubus vai kādu slēgtu brālību, kuras augstākais ideāls ir palīdzēt organizācijas biedriem gūt labumus un pasargāt no nepatikšanām. Kā kādreiz teica — lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu, bet cilvēki gribētu, ka kāds domā par to, lai arī valstij un cilvēkiem viss būtu. Aina tiešām ir skumja..."

Vai tiešām varētu būt, ka visu šo cildeno, valstiski atbildīgo lietu runātājs ir bijis tas pats Andris, kas 1999. gadā notikušajā "domubiedru saietā" runāja par politiķu pirkšanu, sava grupējuma interešu nozīmīgumu un to, ka "pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma"? Tas pats Andris, kas šajā saietā ne ar vārdu neiebilda, kad tika paziņots, ka "ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt"?...

Vienu pašu saieta sarunu atšifrējumu, protams, varētu nodēvēt par kārtējo provokāciju, montāžu un falsifikāciju, — vai tad nu pirmā reize. Taču ir jau vēl arī mazāk pamanītas — salīdzinot ar Jāņa Ādamsona vai raidījuma Nedēļa skaļajiem paziņojumiem — liecības. Re, piemēram, fragments no Druvja Skultes teiktā Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I:

"Mitoloģiski tas labi izskatās, kontakti un tikšanās notiek dažādās vietās, tas, protams, tā ir. Mēs esam vienīgie cilvēki no ārpuses, kas ir piedalījušies Brālības sanāksmē — Edvīns Inkēns un Druvis Skulte. [..] Bija viena tikšanās, — it kā parunāties par dzīvi. Laikam pie Grūtupa, tur arī visi piedalījās, par kuriem tiek runāts — Latvijas bankas Ruselis, laikam Unibankas Bērziņš, Grūtups, Staris tur bija. Pēc tam, es nezinu, — vai nu uzskatīja, ka no mums nav nekādas jēgas, vai arī kādam tas nepatika... Es neteiktu, ka tā ir Brālība, kas staigā apkārt masonu cepurēs. Tās ir tikšanās, sarunas, pārrunas. Vari Edvīnam pajautāt, vai viņš to atzīst, bet katrā ziņā es varu pateikt, ka mēs tur bijām, un viņu kodols tur bija. Nerunāja jau par to, ko tagad zūmēs nost, vai kuru banku laupīs."

Šādas tādas grupējuma pazīmes atminas arī nu jau bijušais Andra Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks: "Visādi Viktori un citas personas tajā grupā, kas pulcējās ap Grūtupu, bija vai nu no Grūtupa kantora vai arī Deniņa kantora. Pavājas personības, tādi puiši platos uzvalkos un drūmām sejām. Varbūt arī no Unibankas menedžmenta. Tajā grupā bija diezgan daudz cilvēku. Jau pamatkodols bija diezgan liels — 20—30 cilvēki. Plus vēl tur bija Drošības policijas pamatsastāvs, Apelis. Ruselis ir pilnīgs Šķēles cilvēks un nekad neko nestāstīs..."

Vēl kāds izbijis līdzgaitnieks nedaudz precizē: "Vienmēr jāsaprot ir tāda lieta, ka ir Šķēle un ir Grūtups. Un tas nav gluži viens un tas pats. Sāksim ar to, ka sākotnēji vispār Grūtups bija tas, kuram bija politiskas ambīcijas — nevis tādā ziņā, ka par kaut ko kļūt, bet, ka jāņem politiskā vara. Tas viss ir Grūtupa tādā ziņā. Visas šitās organizācijas būvēt, visi šitie pumpainie, tā politiskā vara, tas viss sākotnēji ir Grūtups. Un viņam tā ir arī īstā kaislība. Tur arī nekas nevar mainīties. Un visā tajā, ka Šķēle kļuva par premjeru, visām tām Grūtupa iestrādnēm bija izšķiroša nozīme. Un saskares punktu ir daudz, bet vienlaicīgi viņi dzīvo savās orbītās. Un, kad Šķēle bija augstumos, tad Grūtups bija pavisam tā ēnā.

Tad, kad Šķēlem sāka iet sūdīgi, tad Grūtups atkal to savu piramīdu kaut kā... respektīvi, ja kāds kontrolē Ieņēmumu dienestu, ja kāds kontrolē Finanšu policiju, tad visi šie stāsti attiecas uz Grūtupu. Un, ja uz Šķēli vai Tautas partiju, tad par tik, par cik. Ja tā grib pa īstam saprast, tad to nevajag visu jaukt vienā maisā. Grūtups to nedara Šķēlem, ne mazākā mērā. Tas, ka Šķēle to resursu var kaut kā izmantot, nu, protams. Un atkal, ka Grūtups, kad ir izdomājis, ka neko nesaskaņos ne ar vienu, tas ar’ ir fakts. Viņš jau ar’ neprasīs Šķēlem vai Tautas partijai, vai tā darīt, vai nedarīt, viņš izdarīs, kā viņam liekas par pareizu. Redz, tā kļūda ir tā, ka cilvēki domā, ka tā pasaule ir nenormāli hierarhizēta, tur priekšnieks un tā... bet tā jau nav! Un īpaši jau nu tagad."

Savukārt vēl tikai 2007. gada beigās jau citā Nedēļā — žurnālā — parādījās arī kādreizējā ministra un Kluba 21 dibinātāja Jāņa Krūmiņa atmiņas — arī šādas te: "Varu tev pastāstīt, ka deviņdesmit trešajā gadā mēs ar [Jāni] Gavaru bijām pilnvaroti pārstāvēt Klubu 21 un tikāmies ar Valmieras grupējumu — no viņu puses bija Grūtups, Krastiņš, Ruselis un Andris Bērziņš, kurš tagad ir Unibankā, un vēl daži, kurus vairs neatceros. Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku kurā vietā vajadzētu ielikt. Nekāda saruna mums neiznāca, norunājām nākamo tikšanos pēc kāda mēneša, bet tās laikā notika tieši tas pats. Mēs ar Gavaru aizgājām un savam klubam pateicām, ka tie cilvēki domā tikai par savām lietām un par savējo ielikšanu vajadzīgos amatos. Droši vien, ka vēlāk viņiem tas izdevās, un tas ir tas, kas šo valsti lielā mērā ir "sačakarējis" un no kurienes nāk "tiesu ķēķi"."

Tam klāt varētu pievienot vēl vienu nelielu interviju, ko — ar nosacījumu par vārda nepubliskošanu — šīs grāmatas autoriem sniedza vēl kāds bijušais ministrs, kurš tāpat savulaik cieši bija saistīts ar, tā sacīt, konkurējošo komandu — Klubu 21.

– Tas, ka bija tādas tikšanās, tā ir taisnība. Vairāk es neko arī negribu zināt. Jā, tas bija Valmieras grupējums... es nezinu, kāpēc viņu sauc par Valmieras, tikpat labi par Jelgavas. Valmieras laikam tāpēc, ka tur bija Andris Bērziņš un Edmunds Krastiņš.

– Kādi cilvēki bija tajā tikšanās reizē?

– Tur bija Grūtups, es tagad neatceros, vai pats Šķēle bija. Vienā reizē noteikti bija. Andris Bērziņš no Unibankas, Krastiņš Edmunds, Ruselis Andris, Staris arī. Man liekas, ka vairāk nebija.

– Pēc kura iniciatīvas notika tikšanās?

– Viņi mūs uzaicināja. Mēs gājām pie viņiem Grūtupa birojā. Viena tikšanās bija Unibankā.

– Kā viņi radīja interesi tikties ar viņiem?

– Tā kā bija paplašinātā valde Latvijas ceļam, mēs tur bijām ar Gavaru, tur bija Daudišs, Birkavs, Krištopans un Gailis, Kehris, Andris Bērziņš un Inkēns laikam. Skulte Druvis arī. Virsis kādreiz arī bija. Mēs spriedām par valsti, bet atšķirībā no viņiem mēs nespriedām par kaut kādu privatizāciju vai labumu vienam vai otram.

Vienreiz mēs sēdējām 12 stundas un spriedām par Lattelekom privatizāciju. Nospriedām, bet nākamajā dienā pieņēma pilnīgi otrādu lēmumu. Birkavs teica, ka Meidžors zvanījis un ko tur. Ar tādām nodarbībām mēs tur ķēpājāmies. Dzērām vīnu un spriedām par stratēģisko attīstību. Tādēļ es biju ļoti vīlies, ka viņi tā...

– Kādas personas kādos amatos viņi vēlējās iedabūt?

– Es neatceros. Tie nebija nekādi augstie plaukti un lielo plauktu amati. Tie bija vispārēji. Tie nebija tiesas priekšsēdētājs vai Saeimas spīkers. Tie bija saimnieciski, ikdienišķi.

Mēs zinājām, ka ir tāds grupējums, kāpēc gan netikties? Mūs uzaicināja, un mēs aizgājām. Mēs bijām naivi un godīgi, un ideālistiski labā nozīmē. Mēs teicām, ka viņiem jāmaina stils un tad mums ir jēga par kaut ko runāt. Pamācījām lielos onkuļus. Pēc mēneša bija otrā tikšanās, bet arī tur nekas neiznāca. Varbūt tur kāds ar ko tikās un kaut ko runāja, bet es nezinu, Latvijas ceļa birojā godīgi noziņojām.

– Kurš no viņu puses bija galvenais runātājs?

– Otro reizi bija Andris Bērziņš kā jau saimnieks, pirmo reizi runāja visi, nebija tā, ka kāds dominētu. Gan Grūtups, gan Ruselis.

– Pēc iepazīšanās ar šo grupējumu jums bija pārsteigums, ka Šķēle nāk pie varas?

– Es zināju, ka ir tāds veikls puisis, kurš jau tur bija noprivatizējis lauksaimniecības nozari. Nekāda pārsteiguma man nebija...

– Radās iespaids, ka šajā grupējumā toni nosaka viena persona?

– Nē, tāds iespaids neradās. Visi kaut ko runāja. Vismaz ārēji neviens nedominēja. Iekšēji varbūt. Ne es viņus tur īpaši atceros, ne gribu atcerēties.

Protams, varētu ar vieglu roku kā jokupēterus vai "bandītisku, čekis-tisku baumu" izplatītājus noraidīt arī šos ļaudis. Taču to būtu grūti izdarīt pat Andrim Grūtupam vai Andrim Šķēlem — lai arī kā mēs vēlētos iztulkot šos viņa tikai 2006. gada rudenī presei teiktos vārdus: "Latvijas valstī šobrīd, manuprāt, nav vispār iespējams bez kaut kādiem cilvēkiem skaita ziņā 50, 100 kaut ko būtisku izdarīt. Šo cilvēku spektrā ir noteikti inteliģence, masu mediju vadītāji, daudzi vadoši politiķi, Valsts prezidente. Latvijā situācija ir mainījusies. Bet, saprotams, visvieglāk ir tirgot ideju par sazvērestībām un ietekmīgu personu slepenām vienošanām..."

Turklāt — grozi, kā gribi — šādas augstos amatos esošu, lielus resursus pārvaldošas domubiedru grupas eksistence labi izskaidro daudz ko no tā, kas noticis un varbūt ir palicis neskaidrs no iepriekšējām nodaļām. Grupējums tādā vai citādā formā ir pastāvējis, tam ir bijuši "lieli projekti", roka ir cītīgi mazgājusi roku, pat premjera, Valsts prezidenta un ģenerālprokurora posteņos ir ievietoti vai nosargāti vajadzīgie ļaudis, — vai gan nu kāds brīnums, ka šādā situācijā cilvēks var izsprukt sveikā, pat visas savas kampšanas shēmas neveikli, bet enerģiski īstenojot, tā sacīt, ar lauzni adatas un ar cirvi skalpeļa vietā.

Vai tas nozīmē, ka jābrīnās nav vispār ne par ko? Par to — nākamajā nodaļā.

VII   "Sniega mašīna, kas visu grābj uz sevi"

Par ietekmi viss skaidrs. Bet no kurienes tomēr atnāca lielā nauda? Un kā tieši laika gaitā tās kļuva aizvien vairāk un vairāk, līdz — vismaz pagaidām — beidzās ar bēdīgi slaveno vekseli 29 miljonu dolāru vērtībā?

Neaizmirsīsim: no puķu naudas mūsu galvenais varonis bija labi pārticis, bet ne bagāts mūsdienu izpratnē, — par to faktiski nav īpašu šaubu. Vēl deviņdesmito gadu sākumā viņš nesmādēja ne pašpiešķirtas prēmijiņas "veselības uzlabošanai", ne potenciāli riskantas santehnikas iegādes shēmas. Turklāt, lai kā viņš par jaunā zemkopības ministra Jāņa Kinnas 1993. gada rudenī izsniegto "kurvīti" publiski apgalvotu, ka "tas bija jauns pavērsiens — savā ziņā izaicinājums, — lai es mestos iekšā biznesā pēc labu paziņu uzaicinājuma, jo viņi uzskatīja, ka var noderēt manas zināšanas, ekstra pieredze, ko guvu Godmaņa laikā", vēl līdz pat 1994. gadam saglabājās iespaids, ka patiesībā mūsu varonis labprāt atgrieztos jau ierastajā privatizēšanas darbā. Tā tikai asas vairāku politiķu reakcijas dēļ Andrim Šķēlem 1994. gadā neizdevās kļūt par jaunveidojamās Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru.

Kā jau pieminēts iepriekš, dīvainas sakritības dēļ arī jelkādi dokumenti par konkursu, ko Ekonomikas ministrija rīkoja pretendentiem uz šo posteni, ir pazuduši bez pēdām. Labi, ka šo to atceras kādreizējais privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte.

– Kas izdomāja, ka Andris Šķēle būs tas cilvēks, kas veidos Privatizācijas aģentūru?

– 1993. gadā Latvijas ceļš startēja vēlēšanās un vinnēja. Latvijas ceļa programmā bija ierakstīts, ka ir jāveido šāda institūcija. Centrāleiropā un Austrumeiropā tā bija, tā ka mēs neko jaunu nebijām izdomājuši. Decentralizētais variants, kad katra ministrija privatizē kaut ko pati, bija neefektīvs. Savus draugus salika, paši noteica ciparus, pilnīgi anarhija. Vienlaikus ļoti liela pretestība bija, ministrijas apgalvoja, ka pašas tiks galā. Latvijas ceļš to izdarīja.

1993. gadā, sākot Saeimai strādāt, tika pieņemts likums par privatizāciju, kurš paredzēja tādas lietiņas kā Privatizācijas aģentūras veidošanu. Un veidot Privatizācijas aģentūru Ekonomikas ministrijas paspārnē. Tur bija Ojārs Kehris ministrs un divi valsts ministri, viens privatizācijas valsts ministrs Skulte, bet [Andris] Krēsliņa kungs bija enerģētikas ministrs. Ministrijas paspārnē bija Īpašuma konversijas departaments vēl no [Jāņa] Āboltiņa laikiem. Tā bija bāze. To vadīja tāds slavens cilvēks, kas tagad ir Iepirkumu uzraudzības biroja šefs, Andrejs Tiknuss. Šī departamenta paspārnē tika radīti dokumenti. Nav tā, ka viens cilvēks visu organizēja. Šķēle tajā laikā bija Ekonomikas ministrijā kā konsultants un bija viens no cilvēkiem, kas tajā procesā piedalījās. Viens no desmit vai piecpadsmit.

Nedrīkstēja pazaudēt tempu. Ministrijas, redzot, ka viņām noņems to saldo kumosu, arī steidzās. Visu, ko var, lika iekšā. Noma ar izpirkumu un tā tālāk. Bija dažas saķeršanās aģentūras statūtu un likumu pieņemšanas laikā ar Valsts prezidentu, jo Zemnieku savienība gribēja savas intereses. Un to viņi arī panāca, kas bija ļoti liela kļūda, ka daudzi zemnieku uzņēmumi nepagāja apakšā zem šī likuma. Tādā prastā formā noprivatizēja.

Kad bija visi normatīvie dokumenti, tika sludināts konkurss. Toreiz tas viss bija sākuma stadijā. Tagad saka, ka visu vajag konkursa kārtībā, arī ministrus izvēlēties, bet tā toreiz bija moderna tēma. Tehniskais vadītājs biju es, visi priekšlikumi tika sūtīti. Komisijas priekšsēdētājs bija Kehra kungs, ja nemaldos. Bija tur Edmunds Krastiņš, pietiekami daudz, tāda žūrijas komisija. Bija pirmā atlase pēc dokumentiem, kam tur nav augstākā izglītība, tad bija pirmā kārta, un tad pēdējā kārtā bija kādi desmit cilvēki.

Mēs veselu dienu sēdējām tādā zālītē, priekšlikumus uzklausot. Viss bija atkarīgs no tā, kādas ir cilvēkam ekonomiskās zināšanas un kā viņš ir iepazinies ar citu valstu pieredzi. Toreiz aģentūras bija Čehijā, Polijā, arī Igaunijā, Latvija bija viena no pēdējām, kas bija uzsākusi centralizēto privatizāciju. Šajā konkursā vislielāko punktu skaitu ieņēma tāds cilvēks, ko sauc par Andri Šķēli. Ne glaimojot, neko, bet tā pieredze, kas bija iegūta valdībā, zināšanas, asais prāts parādīja, ka viņš būtu labākais pretendents.

– Un tālāk?

– Tad sākās jezga. Latvijas ceļa frakcijā tika skatīts šis jautājums. Kā tā? Kā var uzvarēt cilvēks, kas nav Latvijas ceļa biedrs? Man reāli iepazīšanās ar Šķēli bija tajā komisijā. Es personīgi nekādā veidā nebiju pazīstams. Bija zināms, ka viņš tur ministra vietnieks [Ivara] Godmaņa valdībā. Sacēlās jezga, kā mēs varam likt. Viņš ir lauksaimniecībā strādājis, tuvs [Jānim] Kinnam, to nevar likt, kā tad mēs tā. Vislielākais oponents bija tagadējais Šķēles partijas biedrs Jānis Lagzdiņš. Viņš vienmēr tā asi reaģē uz visām lietām. Lika uz frakcijas un valdes kopīgu balsojumu, es balsoju un Kehris laikam, par cik mēs komisijā bijām atzinuši. Kādi četri pieci bija par, bet pārējie bija pret. Pateica — tā, mīļie draugi, jūs nemākat uztaisīt normālu konkursu. Konkurss jau nebija obligāts. Tā bija mūsu pašu vēlme. Šķēles kungs nebija iepriecināts. Viņš teica, ka jau sākumā zinājis, ka tā būs politiska lieta. Līdz ar to viņš arī pārāk nepārdzīvoja.

Tad notika šādas tādas aptaujas un meklēšanas, Nagļa kungu laikam atrada Kehris. Un viņš bija ceļā iestājies jau no dibināšanas. Tika frakcijā likts priekšā. Un viņš tā nekas. Un tālāk Jānis bija tas, kas to veidoja. Bet Šķēles kungs aizgāja privātajā biznesā, sāka Ave Lat veidot, līdz tam laikam, kad viņu uzaicināja par premjeru.

No tiem pretendentiem, kas bija uz aģentūras ģenerāldirektora vietu, — viņi tika pieaicināti kā eksperti Privatizācijas aģentūrā. Bija privatizācijas projekts, un tas tiek izlases veidā aizsūtīts vairākiem ekspertiem, kas dod savu slēdzienu. Daži projekti tika vēlreiz pārskatīti, citi atbalstīti. Komisijā viņš bija.

Tajā laikā, kad tika lemts par Kuģniecības pārveidošanu, kas bija pilnīgi nenormāls variants, lielākais uzņēmums ar vienu direktoru ar lielu varu... Tad tika veidota šī struktūra, valsts akciju sabiedrība. Un viņš tika uzaicināts par padomes priekšsēdētāju. Es biju uzaicināts kā vietnieks. Tas bija tik politisks, tur sēdēja iekšā kādi trīs vai četri bijušie premjeri. [Māris] Gailis, [Guntars] Krasts, viss politiskais spektrs. Toreiz bija tāda politiskā mode. Visiem ir jābūt, tad visi sarunās. Kādas divas sēdes viņš novadīja, tas bija tieši tajā laikā, kad bija vēlēšanas. Un tad kļuva par premjeru.

– Kāpēc tad pastāv tāds viedoklis, ka reāli Privatizācijas aģentūru veidoja Šķēle?

– Daudz kas jau tiek mitoloģizēts. Šķēle apzaga pensionārus, uztaisīja digitalizāciju... Nenoliedzami, ka viņš bija viens no tiem, kas veidoja. Mums bija arī PHARE konsultanti, kas palīdzēja šo struktūru veidot. Vispār tika spriests, kā šīs īpašuma lietas sastrukturizēt. Tad izveidojās Valsts īpašuma fonds un Privatizācijas aģentūra. Tāda vācu konsultantu firma, kas bija Vācijā taisījuši privatizācijas aģentūru, viņi jau tur bija no Āboltiņa laikiem. Kā konsultanti, Eiropa maksāja, — kas konsultēja Latvijas valdību, kā izveidot šīs struktūras.

Par shēmām mēs strīdējāmies jau pirms virzīšanas Saeimā. Galvenais strīds bija par to — konsultanti ieteica, ka pie Privatizācijas aģentūras ir jābūt arī Valsts īpašuma fondam. Nevis citā ministrijā projām. Bet diemžēl bija koalīcijas valdība. Zemnieki pateica — a kas mums būs? Tā greizsirdība bija liela. Tad mums vajag to valsts īpašumu... Principā viens lieks posms tika uztaisīts. Kā dzīve pierādīja, tas nebija pareizākais variants. Tā struktūra jau bija pilnveidojusies. Mums tur arī gāja diezgan interesanti. Es biju padomes priekšsēdētājs. Padomē bija no katras frakcijas pārstāvji, — pietiekami demokrātiski izveidota. Arī interfronte sēdēja iekšā. Tas nebija tas sliktākais variants. Protams, milzu laika patēriņš tukšās runās, bet, ja kaut kāda lieta…

Mēs izbraucām izbraukuma sēdē kā vecos laikos uz rūpnīcu Straume.

Tas skats labi iedeva pa galvu. Tur stāvēja vēl rotaļlietas — tie pavāriņi uz konveijera, it kā cilvēki aizgājuši mājās un nav atgriezušies. Kafijas dzirnaviņas vienā stūrī. Ko darīt? Tad viens bijušais Augstākās padomes deputāts izvirzīja — valsts īpašums izlaupīts, lai laiž to konveijeru vaļā, lai ražo pavāriņus. Tāda bija tā sapratne tajā laikā: kā var kaut kādā izsolē atdot kādam ārzemniekam?!

– Galvenie iebildumi pret Šķēli bija tas, ka viņš nav Latvijas ceļa biedrs?

– Tajā brīdī — jā. Racionālu argumentu nebija, ka viņš tur kaut ko, ka nākotnē varētu būt blēdis... tāda pat nebija. Es pat domāju, ka tie pārējie frakcijas locekļi nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Viņš nebija tādā sabiedrības uzmanības lokā, ka uz visādām pieņemšanām skrietu un pa žurnāliem. Viņš bija noslēgtāks cilvēks.

– Kā izpaudās Šķēles pārākums pār pārējiem Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amata kandidātiem?

– Viņš pietiekami precīzi, strukturēti šīs te secības parādīja. Pietiekami ideoloģiski pārliecināts tirgus ekonomikas piekritējs. Viņš nemēģināja laipot, ka kaut ko tur atstāsim. Nē, ja dara, tad dara. No Latvijas ceļa bija viens pretendents — Jānis Gavars, kurš neuzvarēja tajā konkursā. Bija no Ekonomikas ministrijas kāds cilvēks. Ja man tagad būtu jābalso pēc tiem materiāliem, es tāpat balsotu, neskatoties uz to, vai viņš man patīk vai nepatīk, draugs vai nedraugs. Par to jau nav runa. Ja tas uzstādījums bija okei un tas bija tas, ko likumdevējs paredzējis, konsultanti likuši priekšā, arī temps apmierināja.

– Tajā laikā nevienam nebija aizdomas, ka viņš varētu kaut ko sabāzt sev kabatā, ņemot vērā viņa darbošanos Lauksaimniecības ministrijā?

– Nē, nu, tajā laikā, kas tur bija. Visi zagļi, laupītāji... Tas jau visu laiku ir bijis. Kas pie varas, tas sliktais, pārējie ir labie. Tā polemika jau mums bija ar Tēvzemei un Brīvībai. Tagad visu noprivatizēs, kas latviešu tautai pieder... Tādā variantā bija daudz citu lietu. Baņķierus šāva nost, Banka Baltija tur bija. Tur bija pietiekami citi aktuāli jautājumi. [Aleksandrs] Lavents bija aktuāls. Katru nedēļu kādu nomušīja. Mašīnu nodedzināja vai pašu. Kad cilvēkam ir ass prāts, tad ir interesanti diskutēt, var piekrist, var nepiekrist...

Tiesa, Andra Šķēles nedraugs Edvīns Inkēns šos notikumus Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I i ir atstāstījis nedaudz citādāk: "Kad Latvijas ceļa valde lēma par Privatizācijas aģentūras direktora vietu, Andris bija viens no reālākajiem kandidātiem. Mēs ar Druvi Skulti viņu aizstāvējām. Lielākā daļa bija pret. Viņi zināja vairāk. Man savukārt nebija sevišķi lielu aizspriedumu. Jo privatizācijas rezultāts ir privatizācija. Zinot, cik Šķēle ir lietišķs, domāju, ka valstij tas nāks par labu. Es nevarēju iedomāties, ka mantkāre ir bezgalīga..."

Šā vai tā, "roku uz privatizācijas pulsa" Andris Šķēle saglabāja arī pēc neveiksmīgās piedalīšanās konkursā uz Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora posteni, — ar aģentūras padomes 1994. gada 8. jūlija lēmumu viņš tika iekļauts Privatizācijas aģentūras Ekspertu padomes sastāvā un šajā statusā palika līdz pat 1995. gada decembrim. Tomēr līdzšinējās iespējas šis darbiņš ne tuvu vairs nenodrošināja (gluži tāpat kā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ārštata padomnieka postenis), un te nu varam ķerties pie atbilžu meklējumiem: kas tad patiesībā bija "labie paziņas" (saskaņā ar publisko versiju — vēlākās Ave Lat grupas uzņēmumi un to oficiālie īpašnieki), pēc kuru uzaicinājuma Andris Šķēle izlēma "mesties iekšā biznesā", kur viņi īsti radās un kas bija tas kapitāls, ko viņš šajā biznesā varēja ienest?

Varētu, protams, aprobežoties ar to versiju, kuru dažādā formā ir tiražējis pats Andris Šķēle un kuras koncentrēta versija 1997. gadā bija atrodama kādā intervijā presei: "Nav problēmu paņemt attiecīgo uzņēmumu bilances — manas valdības laikā pieņēmām, ka tās ir publisks dokuments un nododamas Uzņēmumu reģistrā, nevis Valsts ieņēmumu dienestā. Tur var redzēt, kas ar ko ir sācies. Es diemžēl neesmu no paša sākuma bijis klāt, es strādāju publiskā darbā, biju ministra vietnieks līdz 1993. gada jūlijam, tad aizgāju privātā sfērā. Jā, pašā Ave Lat grupā vai SIA Ave Lat nekad neesmu bijis tiešais darbinieks. Neesmu saņēmis tur algu. Esmu tur ar patiesu prieku darbojies vairāk kā tāds stratēģijas uzstādītājs. Tā ir bijusi veiksmīga, un, ja likums man atļaus to darīt bez problēmām, turpināšu. Esmu bijis vairāku uzņēmumu padomēs, kuru uzdevums ir formēt uzņēmumu stratēģiju, veidot grupai kopīgas pazīmes, procedūras, biznesa lietas. Tas mani ir priecējis, nekad neesmu nodarbojies ar sīkām lietām." Vēl īsākā formā šī pati versija skanēja kā šāda atbilde uz jautājumu — kas jūs, Šķēles kungs, esat Ave Lat: "Pēc mūsu vienošanās, man ir atļauts sevi stādīt priekšā kā galveno stratēģisko menedžeri. Tur es nesaņemu atlīdzību, un man nav paraksta un finansiālas rīcības tiesību." Un — viss.

Taču, šķiet, jau "podu lietas" apstākļu detalizētāks izklāsts, neaprobežojoties tikai ar "Šķēles versiju", pietiekami labi parādīja mūsu galvenā varoņa maskēšanās un līkumošanas talantus un to robežas. Tā ka atgriezīsimies vien pašā deviņdesmito gadu sākumā, lai iespējami precīzi saprastu — kur un kā tad radās šie Ave Lat, Ave Lux un pārējie Ave (un arī ne– Ave), kurus kopš deviņdesmito gadu pirmās puses ilgāku laiku varēja manīt visdažādāko pārtikas nozares uzņēmumu privatizācijas procesos — te kā "saimnieciskos partnerus", te kā citu personu privatizēto akciju pārpir-cējus, te kā kompānijas, kas konkrētos privatizācijas projektos līdz noteiktam brīdim turējās aizsegā, lai tikai noteiktā brīdī parādītos dienas gaismā.

Un tātad: 1991. gada 25. novembrī trīs kungi — Ēriks Masteiko, Valdis Dundurs un Normunds Putāns — kopā nodibināja SIA Ave Lux. Nelielajā SIA no 25 tūkstošu rubļu (pārrēķinot vēlākajos latos — tātad Ls 125) pamatkapitāla deviņas desmitdaļas uz pusēm sadalīja pirmie divi līdzīpašnieki, atlikušo desmitdaļu paņemot Normundam Putānam. Savukārt pusotru mēnesi vēlāk tie paši Normunds Putāns un Ēriks Masteiko, kā arī plašākai sabiedrībai tikpat mazpazīstamais Varis Jakovickis nodibināja vēl vienu firmiņu ar līdzīgu nosaukumu, pamatkapitālu un kapitāldaļu sadalījumu: starpība tikai tā, ka jaunajā SIA Ave Lat deviņas desmitdaļas daļu Ēriks Masteiko uz pusēm sadalīja ar Valda Dundura vietā klātnākušo kompanjonu.

Jauno kompāniju statūti bija ārkārtīgi līdzīgi: kā jau deviņdesmito gadu sākumā pierasts, abas SIA "katram gadījumam" gatavojās nodarboties ar gandrīz visu — dzīvojamo māju un apkalpošanas sfēras objektu celtniecību un remontu, individuālajai celtniecībai nepieciešamo elementu, materiālu un izstrādājumu ražošanu, individuālās apbūves projektēšanu, atpūtas un sporta bāžu celtniecību un ekspluatāciju, lauksaimniecības produkcijas pārstrādi un bērnu produktu ražošanu, pašražotās un iepirktās produkcijas realizāciju, protams, arī citu darbu un pakalpojumu sniegšanu, kuri "ir atļauti ar likumu un atbilst sabiedrības darbības mērķiem". Savukārt kā kompāniju dibināšanas mērķis bija minēta vēlme "veikt ilgstošu, sistemātisku ekonomisko darbību un kapitāla ieguldīšanu, kas vērsta uz pakalpojumu sniegšanu, darbu izpildi, preču ražošanu un realizāciju ar nolūku attīstīt Latvijas Republikas tirgu un gūt peļņu".

Ko tad nākamie kompanjoni līdz tam bija darījuši un kā viņi jau vēlāk skaidroja savu kopāsanākšanu? Andris Šķēle, kurš tolaik vismaz oficiāli vēl bija šim jaundibināto kompāniju īpašnieku lokam pilnīgi nepiederoša persona, kādā intervijā deviņdesmito gadu beigās stāstīja tā:

– Ar Normundu Putānu nekad neesmu bijis kolēģis. Tiesa, institūtā, kurā es strādāju, laboratorijā strādāja viens cienījams cilvēks Henrihs Putāns, bet tas nekad nav bijis Ave Lat Putāns, turklāt viņi pat nav radinieki. Ar Normundu Putānu es nekad neesmu bijis kolēģis.

– Ar Ēriku Masteiko gan laikam šī situācija ir savādāka?

– Jā, Ēriks Masteiko kopā ar četriem pieciem citiem studentiem pēc augstskolas beigšanas tika atsūtīts darbā uz institūtu. Es tobrīd jau biju institūta direktora vietnieks komercjautājumos, un man vajadzēja jaunus cilvēkus, jo es pats biju ļoti jauns, ap trīsdesmit gadiem. Direktors mūs iepazīstināja, un viens no viņiem man šķita tāds žiperīgs. Viņš kaut ko dzīvē jau bija arī administrējis, cik zinu, vadījis studentu vienību un bijis padomju armijā jefreitors vai kaut kas tamlīdzīgs. Sapratu, ka viņam bez studentu gados gūtām zināšanām ir arī kaut kāda dzīves pieredze, un es viņu pieņēmu savā dienestā.

– Vai jūs zinājāt, ka Ēriks Masteiko dibina Ave Lat un Ave Lux?

– Jā, protams, kā gan es to nezināšu, jo mēs taču dzīvojam arī vienā ciemā. Tas bija skaidrs, ka šim institūtam vai tai zinātniskajai ražošanas apvienībai, kur es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri palika, pietrūka bišķi vadītāja, pietrūka iespējas padomāt, ka ir jāpārkārtojas tālāk, un viņš vēl joprojām ir ļoti nīkulīgā stadijā, un es vienmēr esmu uzskatījis, ka šīs mocības būtu jābeidz — viņš nīkuļo uz nodokļu maksātāju rēķina, dala varbūt arī veģetē tur. Lai man piedod tur strādājošie un bijušie kolēģi, bet es tā uzskatu.

Dabīgi, ka zināju, ka jaunais cilvēks Ēriks Masteiko nevar nosēdēt vairs tajā kolektīvā, viņam tas atbalsts, ko es, būdams ministra vietnieka amatā, un visas tās lietas, ko es sāku ievirzīt, — mēs sākām sadarbību ar ārzemēm, mēs sākām attīstīt pašfinansējošus projektus institūtam. Sākt ģenerēt naudu, cilvēki sāka vairāk strādāt, sāka labāk pelnīt. Tas bija kooperatīvu un pēckooperatīvu laiks, kad cilvēki sāka strādāt otrajās maiņās, kad mums izdevās ieviest dzīvību, bet tas diemžēl negāja uz priekšu, un domāju, ka tā bija viena no galvenajām motivācijām, kāpēc viņš iesaistījās privātajā biznesā.

Tanī laikā faktiski visi jaunieši no institūta aizgāja projām un nodibināja savas privātfirmas.

– Varbūt jūs zināt arī, kādēļ šajā kompānijā bija tieši Ēriks Masteiko, Normunds Putāns un Varis Jakovickis?

– Es saprotu, ka ar Normundu Putānu viņi ir skolas biedri vai kas tamlīdzīgi, bet to jums jāprasa viņam, jo es Normundu Putānu pat nepazinu. Ēriks Masteiko gāja taisīt savu biznesu, ņēma cilvēkus un skatījās, bet, kādēļ tieši viņi, nezinu.

Līdzīgi uzņēmējdarbības pirmsākumus deviņdesmito gadu nogalē presei atstāstīja arī Ēriks Masteiko.

– Atgriezīsimies sešus gadus tālā pagātnē, kad radās Ave Lat pirmā šūniņa. Kādēļ toreiz tika dibināti Ave Lat un Ave Lux?

– Protams, lai veiktu saimniecisko darbību. Man jau bija zināma pieredze. Strādājot Mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā, biju konstruktors. Viena no svarīgākajām specialitātēm, ko es apguvu valsts uzņēmumā, bija pasūtījuma apkopošana. Pēc tam darbība bija saistīta ar informātiku un informācijas nodaļu, kurai bija pakļauti ārējie sakari. Laiks rādīja, ka spēju nodrošināt visu komercdarbības struktūru ar pietiekami lielu atalgojumu.

Lai labāk varētu saprast, paskaidrošu, ka toreiz visasākās diskusijas bija par to, cik kapeikas no nopelnītā rubļa var saņemt algā. Tas bija arī kooperatīvu laiks, un gribot negribot nācās secināt, ka kooperatīvā tas koeficients ir augstāks. Vēl tagad atceros diskusijas ar vadošo ekonomistu, kurš deva normatīvu, cik no nopelnītā rubļa tajā laikā varēja saņemt darba algā. Institūtā mēs visu laiku bijām spiesti rēķināties ar papildus pieskaitāmajām izmaksām, jo tas bija pētniecības institūts zinātniekiem. Lielākās diskusijas bija par ieguldījumu vienas kapeikas lielumā. Vai vienu kapeiku vairāk, vai vienu kapeiku mazāk. Kā izrādās, tad tikai nedaudz cilvēku no zinātniskās padomes mācēja novērtēt — kas tad būs no tās kapeikas gada beigās. Nu, un, iespējams, rezultāti bija tādi, ka saņēmām ļoti lielu atalgojumu, ko varēja salīdzināt ar varbūt visa institūta atalgojumu. Un tas radīja atziņas: tu spēj, tu vari, un tas ir jādara. Protams, tieksme dzīvot labāk, spēt nodrošināt ģimenei, bērniem nākotni, labu izglītību — tas ir tas, kas virza uz priekšu.

Viena no svarīgākām lietām, ko biju apguvis, strādājot institūtā, bija informācijas lietošana. Tajā laikā sāka attīstīties zemnieku kustība. Kon-junktūra — piedāvājums, pieprasījums, kas tajā laikā varbūt netika uztverts tik asi, bet tās nu reiz bija tās lietas, ko mums laiks iemācīja lietot. Mani kompanjoni, dibinot Ave Lat un Ave Lux, bija augstas klases speciālisti lauksaimniecības tehnikas jomā. Izveidojās sadarbība ar Minskas traktoru rūpnīcu. Ave Lux bija viens no lielākajiem traktoru piegādātājiem Latvijā.

– Ave Lat un Ave Lux tiek dibinātas ar pāris nedēļu atšķirību. Kādēļ gandrīz vienlaicīgi tika dibinātas divas firmas?

– Varbūt mums jau tajā laikā radās doma, ka risks ir jāsadala, ko mēs esam īstenojuši šobrīd, izveidojot grupu un citus uzņēmumus. Toreiz mēs nolēmām, ka vienai firmai vajadzētu nodarboties ar tirdzniecību, otrai ar tehnoloģisko iekārtu iegādi.

– Savulaik presē parādījās minējumi, ka AVE radies no trīs cilvēku vārdu pirmajiem burtiem, proti, Andris Šķēle, Varis Jakovickis un Ēriks Masteiko. Taču Šķēles kungs šo baumu noliedzis un izteicis citu versiju par nosaukumā ietverto vārdu. Vai tiesa, ka nosaukumi firmām radušies no latīņu vārda ave, kas nozīmē — sveika?

– Sākumā ilgi domājām, kā tad varētu nosaukt. Sveika Latvija — tas mums ir svarīgākais. Otrais bija — Sveika kvalitāte — un varbūt tas mums ir raksturīgs arī šodien. Lux kā kvalitāte.

Neko īpaši spoži — vismaz spriežot pēc oficiālajiem uzņēmuma apgrozījuma datiem — Ave Lux ar traktoru tirdzniecību negāja. Lāga nelīdzēja arī Baltkrievijas pilsoņa Ivana Guzenoka piesaistīšana Ave Lux īpašnieku lokam — baltkrievs, dodot vielu versijai par viņa piesaistīšanu tikai nodokļu atvieglojumu vārdā, Ave Lux dalībnieku vidū bija no 1993. gada februāra līdz 1995. gada sākumam. Tāpat baltkrievs uz pāris gadiem parādījās arī Ave Lat, un oficiālā versija par viņa aiziešanu no abām kompānijām bija — dzimtenes tiesībsargāšanas iestādes esot sākušas izrādīt neveselīgu interesi par sava pilsoņa darbību Latvijā, savukārt neoficiālā — vietējās likumdošanas nepatīkamās izmaiņas, saskaņā ar kurām būtiski palielinājās minimālais ārvalstu ieguldījums kompānijā, kas nepieciešams nodokļu atvieglojumu saņemšanai.

Tāpat Ēriks Masteiko un kompanjoni kā redzamus savas biznesa darbības pirmsākumu sasniegumus ir minējuši gan konsultatīvās programmas, gan Ulbrokas izstādes Novators, taču arī tās nekādas lielās naudas ienesējas acīmredzami nebija, un publiski pieejamie dokumenti liek domāt, ka 1993. gada sākumā Ave Lat noslēgtie līgumi ar tobrīd vēl Lauksaimniecības ministrijas cieši pārraudzīto Laimu (gan nevis Elmāra Gozīša, bet jau "pareizā" Ivara Kalvišķa vadībā) bija kompānijas pirmie nopietnākie biznesa projekti — lai cik niecīgas summas no mūsdienu viedokļa arī tie nebūtu prasījuši. Par to, kādu darbību rezultātā šie līgumi tika noslēgti, ļaujot Ave Lat iegūt tik nozīmīgo Laimas "saimnieciskā partnera" statusu, mēs, kā saprotams, varam izteikt tikai pieņēmumus — savukārt pats Andris Šķēle izteikumos par šo tēmu vienmēr ir bijis ļoti atturīgs.

– Jūs labi pārzinājāt pārtikas pārstrādes sfēru un varējāt Ērikam Masteiko ieteikt un konsultēt, kurā virzienā viņam labāk darboties?

– Noliegt vai kaut ko iebilst negrasos, bet varu apgalvot, ka vismaz cilvēkiem simt esmu sniedzis dažādas konsultācijas un arī uzņēmumu direktorus vienmēr motivēju, ka Latvijā viena no nozarēm, kurai būs nākotne, ja vien viņa spēs tikt pāri politiskajam vājprātam un klajai izlaupīšanai un visam pārējam, — tā ir lauksaimniecība un uz tās izejvielām balstīta pārstrāde. Man daudzi cilvēki par to ir teikuši paldies — viņi ir attīstījuši vai nu no nulles savus biznesiņus, vai mazus biznesiņus, ir mazas pienotavas, kuru direktori un vadītāji man šodien nāk klāt un saka — Šķēles kungs, jūs toreiz pareizi to teicāt. Tāpat es domāju, ka šobrīd to pašu var teikt Ēriks Masteiko. Man liekas, ka viņam tas bizness sākumā gan vairāk bija saistīts ar Krieviju un Baltkrieviju, bet to jums jāprasa viņam. Viņš tirgojās ar tehnikām, kokmateriāliem un ko gan nedarīja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.

Šā vai tā, bet līdz pat 1994. gada nogalei Ave Lat un Ave Lux nudien nebija nekādi privatizēšanas giganti — ne ieguvumu skaita, ne summu ziņā: kamēr "draugu paaicinātais" Andris Šķēle darbojās virknē uzņēmumu kā labi atalgots darbinieks, ar viņu oficiāli nekādi nesaistīto Ave kompāniju nozīmīgākie ieguvumi bija jau detalizēti aprakstītās sekmes Laimas pri(h)vatizācijā (1993. gada novembrī Ave Lat dalībnieki Ēriks Masteiko, Normunds Putāns, Varis Jakovickis oficiāli nobalsoja par 30 procentu Laimas akciju iegādi 327 000 latu vērtībā), kā arī — tāpat izdevīgajā "pareiza" saimnieciskā partnera statusā — tikšana pie prāvas (bet ne izšķirošas) akciju paketes fabrikā Uzvara.

Abas šīs privatizācijas izteikti bija "pa lēto", turklāt Latvijas valsts atsevišķu savu pārstāvju personā pri(h)vatizētājiem bija, maigi izsakoties, acīmredzami labvēlīga. Tā, piemēram, par tolaik jau tā ierasti lēti novērtētās fabrikas Uzvara (nosacītā privatizācijas cena — 762 tūkstoši latu) 28 procentu akciju paketi Ave Lat būtu bijis valstij jāsamaksā nepilni 214 tūkstoši latu, taču... nu, spriediet paši no šīs fantastiski operatīvās sarakstes īsā izklāsta.

Tātad — oficiāli viss sākās ar to, ka Privatizācijas aģentūrā tika saņemta Ērika Masteiko un vēl vienas Uzvaras privatizētājas — SIA Nomeda direktores vēstule "Par maksāšanas līdzekļu proporciju grozīšanu", kuras saturs būtībā bija vienkāršs: tā kā mēs zinām daudz labāku pielietojumu savai naudai, būtu labi, ja valstij mēs to varētu nemaksāt, kaut arī esam solījuši. Oficiāli šī vēlme bija noformulēta nedaudz cildenāk:

"Atbilstoši Zemkopības ministrijas un Ekonomikas ministrijas apstiprinātajam valsts konditorijas fabrikas Uzvara privatizācijas projektam, kura realizāciju veica privatizācijas komisija J. R. Sproģa vadībā, Latvijas uzņēmējsabiedrībām — firmai Ave Lat un Nomeda privatizējamā objekta parakstītās akcijas bija jāapmaksā līdz 01.07.95. kā maksāšanas līdzekli izmantojot latus. Līdz šim brīdim abas firmas ir pārskaitījušas valsts un privatizācijas fondos 25% no parakstīto akciju vērtības.

Lai nodrošinātu uzņēmuma konkurētspēju mūsdienu tirgus apstākļos, AS Uzvara ir pieņēmusi lēmumu par konfekšu sortimenta paplašināšanu, uzsākot mīksto konfekšu un želejas ražošanu. Minētās produkcijas ražošanai ir nepieciešams uzstādīt jaunas līnijas, kuru kopējo izmaksu segšanai bez bankas kredīta piesaistīšanas lielākajiem akcionāriem būs nepieciešams izdarīt papildus investīcijas sabiedrības pamatkapitālā vismaz 1,5 milj. Ls apmērā. Ņemot vērā iepriekšminēto, lūdzu Jūs akceptēt mūsu iesniegumu par maksāšanas līdzekļa nomaiņu, aizstājot Ls ar sertifikātiem."

Faktiski tai pašā brīdī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše jau sniedza viennozīmīgi labvēlīgu atbildi: "Zemkopības ministrija ir izskatījusi Jūsu iesniegumu par maksāšanas līdzekļu maiņu un paziņo, ka neiebilst pret sertifikātu izmantošanu veicot atlikušos maksājumus par parakstītajām akcijām, ja tā rezultātā Jūs varat investēt papildus līdzekļus republikas pārtikas pārstrādes rūpniecības attīstībai. Vienlaikus norādām, ka Zemkopības ministrija nav tiesīga dot Jums atļauju mainīt maksāšanas līdzekli un iesakām griezties Privatizācijas aģentūrā minētā jautājuma atrisināšanai pēc būtības."

Savukārt piecas dienas vēlāk arī Privatizācijas aģentūras (tās pašas, kur, kā atminamies, Ekspertu padomē jau kopš 1994. gada vasaras pūlējās Andris Šķēle) valde ar Jāni Nagli priekšgalā pieņēma tikpat labvēlīgu lēmumu: "Pamatojoties uz 1995. gada 26. janvāra Zemkopības ministrijas vēstuli Nr. 3–147, akciju sabiedrības Uzvara statūtiem un maksājuma uzdevumu kopijām par akciju apmaksu, Valde nolēma: 1. Atbalstīt grozījumus akciju sabiedrības Uzvara privatizācijas projektā un atlikušo neizpirkto akciju vērtības apmaksu firmai Ave Lat Ls 160 130 un firmai Nomeda Ls 28 590 veikt ar privatizācijas sertifikātiem. 2. Pagarināt atlikušo neizpirkto akciju vērtības apmaksas termiņu līdz 1995. gada 1. martam." Tātad dažās dienās valsts bez īpašas domāšanas privatizētājiem uzdāvināja vairāk nekā 100 tūkstošus latu, — kāpēc gan šādā situācijā neprivatizēt pat tad, ja kontā nav pārāk daudz līdzekļu?!...

Viss strauji un būtiski mainījās 1995. gada sākumā — ap to laiku, kad no ievērojamās līdzdalības Ave Lat un Ave Lux it kā dzimtenes aktīvo tiesībsargu intereses, it kā ieviestā vīzu režīma dēļ, kas "neļaujot pilnvērtīgi kontrolēt savu īpašumu", oficiāli atteicās Ivans Guzenoks. Šajā brīdī Ave Lat īpašnieki (Varim Jakovickim un Ērikam Masteiko piederēja pa 27% pamatkapitāla, Ivanam Guzenokam — 40%, Normundam Putānam — 6%) sanāca kopā, lai oficiāli protokolā ierakstītu, ka ļoti vēlas palielināt uzņēmuma pamatkapitālu un ka šīs vēlmes pamatā ir "nepieciešamība papildināt sabiedrības rīcībā esošos apgrozāmos līdzekļus ar jaunām, modernām tehnoloģiskām iekārtām". Turklāt apgrozāmo līdzekļu papildināšanai avelatieši vēlējās pieaicināt nevis pirmo garāmgājēju, bet gan "pieredzējušu ārvalstu firmu".

Ņemot vērā šo vēlmi, kā lasāms sapulces protokolā, dalībnieki nolēma atteikties "no likumā "Par sabiedrību ar ierobežotu atbildību" un sabiedrības statūtos paredzētajām priekšrocības tiesībām jauno daļu iegūšanā, pieaicinot par sabiedrības dalībnieku Quainton Limited. Jaunajam sabiedrības dalībniekam pilna daļu vērtība jāiegulda līdz 01.02.95. Līdzšinējais sabiedrības pamatkapitāls ir 200 Ls, kas sadalās 100 daļās ar vienas daļas nominālvērtību 2 Ls. Pamatkapitāla lielums pēc tā palielināšanas ir 543 600 Ls, daļu skaits 100, vienas daļas nominālvērtība 5430 Ls. Jaunais sabiedrības dalībnieks kapitāla daļas dividenžu saņemšanā piedalīsies no 01.07.95". Un tepat blakus arhīvā — arī Zemes bankas izziņa Uzņēmumu reģistram 1995. gada 1. februārī: "AS Latvijas Zemes banka apstiprina, ka SIA Quainton Ltd. 1995. gada 31. janvārī ir ieskaitījusi USD 310 681,40 SIA Ave Lat valūtas norēķinu kontā Nr. 0000700027 AS Latvijas Zemes banka, pamatkapitāla palielināšanai."

Ar vārdu sakot, Ave Lat īpašnieku loku 1995. gada sākumā (bet Ave Lux — jau 1994. gada Ziemassvētku laikā, iegūstot pat 93 procentus kapitāldaļu) papildināja acīmredzami turīga ārvalstu kompānija, kura savu naudīgumu apliecināja jau pēc dažām nedēļām. Lūk, Ave Lux dalībnieku sapulces protokols, kas datēts ar tā paša 1995. gada 16. janvāri:

"Quainton Limited pārstāvis H. Krongorns norāda, ka firmas vadība ir ieinteresēta paplašināt savu darbību Latvijā un lūdz Ē. Masteiko iepazīstināt klātesošos ar valsts uzņēmuma Kaija privatizācijas noteikumiem. Ē. Masteiko īsumā raksturo uzņēmuma privatizācijas noteikumus, sīkāk pakavējoties pie Nolikuma, kas regulē akciju kontrolpaketes pārdošanas kārtību. Sapulces dalībnieki detalizēti iepazīstas ar 12.12.94. apstiprināto nolikumu un 10.01.95. apstiprināto Nolikuma grozījumu tekstu, debatē par sabiedrības iespējām veikt norēķinus ar valsti."

Tātad — Quainton sava pārstāvja, "rezidējošā direktora Latvijā" Harija Krongorna personā 1995. gada sākumā skaidri un gaiši, pat oficiālā līmenī lika noprast, ka līdzekļu privatizācijai tai esot pietiekami. Turklāt vienlaikus izrādījās, ka arī citi, jau zināmie avelatieši nav nekādi trūkumcietēji (kaut pašas kompānijas vēl joprojām nekādas miljonāres nebija — piemēram, Ave Lux gada apgrozījums bija 244 tūkstoši latu) vai vismaz apveltīti ar lielisku aizņemšanās talantu.

Ko, parādījusies "iespēja par naudu un sertifikātiem (attiecībā 1:4) iegādāties 85% SIA Balticovo" un nepieciešami privatizācijas sertifikāti 680 000 latu nominālvērtībā? Vajadzīgos 24 285,8 sertifikātus no sava konta uz karstām pēdēm ieskaitīja tobrīdējais Ave Lat grāmatvedis Normunds Putāns.

Ko, ir iespēja iegādāties zivju konservu rūpnīcas Kaija kontrolpaketi (turklāt par uzņēmuma akcijām lauvas tiesa jāmaksā mazvērtīgajos sertifikātos)? Re, SIA Ave Lux dalībnieku pilnsapulces protokols 1995. gada 30. janvārī:

"Sabiedrības dalībnieks N. Putāns informē, ka atbilstoši SIA Ave Lux 16.01.95. lēmumam (protokols Nr. 6) ir piedalījies valsts uzņēmuma Rīgas zivju un konservu kombināta Kaija akciju kontrolpaketes izsolē 28.01.95. Saskaņā ar akciju kontrolpaketes iegādes noteikumiem kā izsoles vienīgais dalībnieks SIA Ave Lux akciju kontrolpaketi ir ieguvusi par tās nomināl-vērtību — 1 800 000 Ls.

Ņemot vērā, ka 85% paketes vērtības jāapmaksā ar sertifikātiem, SIA Ave Lux ir jāpieņem lēmums par privatizācijas sertifikātu ieguldījumu konta atvēršanu. Vienlaicīgi dalībniekiem jāvienojas par to, cik sertifikātu ieguldīs katrs atsevišķs sabiedrības dalībnieks un kādās proporcijās starp sabiedrības dalībniekiem tiks sadalīts pamatkapitāla palielinājums. N. Putāns norāda, ka pamatkapitāla palielināšanai nepieciešamo sertifikātu skaitu būs jāiepērk no starpniecības firmām, kurām ir atvērti sertifikātu tirdzniecības konti.

H. Krongorns ierosina N. Putānam un Ē. Masteiko uz aizdevuma līguma pamata sertifikātu iepirkšanai izmantot firmai Quainton Limited piederošos naudas līdzekļus. Pamatkapitāla palielinājumu H. Krongorns ierosina sadalīt starp visiem dalībniekiem proporcionāli viņiem jau piederošo daļu skaitam. Quainton Limited aizdotos naudas līdzekļus daļā, kas tiks attiecināta uz N. Putānam un Ē. Masteiko piederošajām kapitāla daļām, H. Krongorns piedāvā Ē. Masteiko un N. Putānam atgriezt firmai Quainton Limited 3 gadu laikā."

Kāds tad bija lēmums? "1. Palielināt SIA Ave Lux pamatkapitālu līdz 1 382 237 Ls, pamatkapitāla palielinājumam ieskaitot 48 215 privatizācijas sertifikātus 1 350 000 Ls vērtībā, ar nolūku tālāk izmantot tos privatizējamā valsts uzņēmuma Kaija akciju iegādē. 2. Piekrist, ka SIA Ave Lux dalībnieks Ē. Masteiko ieguldījumu kontā sertifikātus neiegulda. Noteikt, ka visus pamatkapitāla palielināšanai nepieciešamos sertifikātus uz aizdevuma līguma ar firmu Quainton Limited pamata iepērk un ieguldījumu kontā ieskaita N. Putāns."

Tas pats turpinājās arī vēlāk — saistībā ar citiem pārtikas nozares uzņēmumiem. Lūk, SIA Ave Lat grupa dalībnieku pilnsapulces protokols Nr. 3, kas datēts ar 1995. gada 15. jūniju:

"SIA Ave Lat grupa direktors Ē. Masteiko ierosina apspriest jautājumu par to, vai nebūtu lietderīgi uzņēmuma rīcībā esošos naudas līdzekļus ieguldīt privatizējamā valsts uzņēmuma akciju iegādei. Quainton Limited pārstāvis H. Krongorns norāda, ka viņa firma ir ieinteresēta paplašināt savu darbību Latvijā un lūdz Ē. Masteiko iepazīstināt ar valsts uzņēmuma Rīgas raugs privatizācijas noteikumiem. Ē. Masteiko īsumā raksturo uzņēmuma privatizācijas noteikumus un uzņēmuma saimnieciski finansiālo stāvokli.

Ņemot vērā, ka publiskajā izsolē realizējamās akcijas, atbilstīgi privatizācijas noteikumiem, ir jāapmaksā ar sertifikātiem, SIA Ave Lat grupa ir jāpieņem lēmums par piedalīšanos akciju publiskajā parakstīšanā. Vienlaicīgi dalībniekiem jāvienojas par to, cik sertifikātu ieguldīs katrs atsevišķs sabiedrības dalībnieks un kādās proporcijās starp sabiedrības dalībniekiem tiks sadalīts pamatkapitāla palielinājums. N. Putāns norāda, ka pamatkapitāla palielināšanai nepieciešamo sertifikātu skaitu būs jāiepērk no starpniecības firmām, kurām ir atvērti sertifikātu tirdzniecības konti.

H. Krongorns ierosina pārējiem sabiedrības dalībniekiem uz aizdevuma līguma pamata sertifikātu iepirkšanai izmantot firmai Quainton Limited piederošos naudas līdzekļus. Pamatkapitāla palielinājumu H. Krongorns ierosina sadalīt starp visiem dalībniekiem proporcionāli viņiem jau piederošo daļu skaitam. Quainton Limited aizdotos naudas līdzekļus daļā, kas tiks attiecināta uz N. Putānam, Ē. Masteiko un V. Jakovickim piederošajām kapitāla daļām, H. Krongorns piedāvā viņiem atgriezt firmai Quainton Limited 3 gadu laikā.

Sapulces dalībnieki debatē par minēto jautājumu. Balsojot ar kapitālu ar 100% klātesošā kapitāla, nolēma: 1. Palielināt SIA Ave Lat grupa pamatkapitālu līdz 386 000 Ls, pamatkapitāla palielinājumam ieskaitot 5 500 privatizācijas sertifikātus 154 000 Ls vērtībā, ar nolūku tālāk izmantot tos privatizējamā valsts uzņēmuma Rīgas raugs akciju iegādē."

Lūk, vēl viens — SIA Ave Lat grupa jau 1996. gada 17. janvārī notikušas dalībnieku pilnsapulces protokols (piedalās Ēriks Masteiko, Normunds Putāns, Varis Jakovickis, kā arī Quainton Limited rezidējošais direktors Harijs Krongorns): "Quainton Limited pārstāvis H. Krongorns norāda, ka viņa firma ir ieinteresēta paplašināt savu darbību Latvijā un lūdz Ē. Masteiko iepazīstināt ar AS Salacgrīva–95 privatizācijas noteikumiem un pirmo akciju pirkuma līgumu, kuru 1995. gada 16. jūnijā SIA Spole–3 noslēdza ar Privatizācijas aģentūru." Lēmums — šim mērķim iespējams atvēlēt 284 tūkstošus latu, no tiem gandrīz 167 tūkstošus — naudā.

Turklāt interesanti, ka saskaņā ar kādu 1995. gada sākuma avelatiešu sapulces protokolu — piedalījās Varis Jakovickis, Normunds Putāns, Ēriks Masteiko — pēdējais no viņiem "informē, ka atbilstoši iepriekšējās pilnsapulces (protokols Nr. 7) lēmumam N. Putāns ir iegādājies 13 382 sertifikātus par kopējo summu 374 700 Ls (noapaļojot 374 690 līdz 374 700). Minētie sertifikāti ir iepirkti par naudas līdzekļiem, kurus N. Putāns aizņēmies no firmas Spole–3. Parāda dzēšanas termiņš 01.05.95."

Ar vārdu sakot, vienubrīd uzņēmums Spole–3 (kuram taču nebija nekāda redzama sakara ar Ave uzņēmumiem) tika izmantots kā ērts aizdevējs, citubrīd — kā ieprivatizētā tālākpārdevējs... Taču, šķiet, tieši šādu iemeslu dēļ Andris Šķēle arī deviņdesmito gadu beigās tik droši varēja visādas "murgainās aizdomas" pasludināt par tīrajām blēņām:

– Privatizācijas procesā kā privatizētājs daudziem uzņēmumiem parādās SIA Ave Lat, kuras īpašnieki ir jūsu bijušie kolēģi Ēriks Masteiko un Normunds Putāns. Cik ciešas bija jūsu draudzības saites?

– Arī viena mitoloģija, ka Ave Lat ir tas, kas privatizē — ja nemaldos, tad tieši Ave Lat ir piedalījies tikai divu uzņēmumu privatizācijā — AS Laima un AS Uzvara. Pēc tam vēl Ave Lux piedalījās atkārtotā AS Kaija izsolē . Pārējos uzņēmumos ir pārpirkšanas līgumi no dažādiem privatizētājiem.

Ar vārdu sakot, no 1994. gada beigām — 1995. gada sākuma Ave kompāniju privatizācijas mašīna sāka kampt un raust īsti apjomīgi. Kā rāda oficiālie dokumenti — acīmredzot tāpēc, ka avelatiešiem bija palaimējies piesaistīt "pieredzējušu ārvalstu firmu", kura izrādījās vienlīdz ieinteresēta, aktīva, apsviedīga, naudīga un gatava katrā izdevīgā gadījumā savus līdzekļus ieguldīt tur, tur, tur un vēl tur.

Tiesa, Ave Lat formāli pirmā persona Ēriks Masteiko dažus gadus vēlāk publiski centās pārliecināt, cik nelielus līdzekļus patiesībā esot izmantojis Quainton.

– Vienā no raidījuma Nedēļa sižetiem izskanēja minējums, ka Quainton Latvijā ir iepludinājis miljonus dolāru neskaidras izcelsmes kapitāla.

– Es varētu teikt, ka šie cilvēki vienkārši ar skaitļiem nedraudzējas. Arī pie manis mēdz nākt cilvēki, kuriem ir zināmas grūtības skaitļu pasaulē. Tad es vienkārši saku, ka viņam ar skaitļiem nevajadzētu nodarboties. Ja runājam konkrēti, Ouainton ir veicis iemaksas uzņēmumu pamatkapitālos 650 000 USD apjomā.

SIA Ave Lat grupa 29.12.1994. 68 634 USD

SIA Ave Lux 29.12.1994. 51 000 USD

AS Hanzas uzņēmējs 29.12.1994. 51 000 USD

SIA Ave Lat 31.01. 1995. 310 681,4 USD

A/s Grauss 28.03.1995. 51 000 USD

A/s Hanzas tirgotājs 28.03.1995. 51 000 USD

A/s Monologs 28.03.1995. 51 000 USD

SIA Ave Lux 24.12.1996. 15 000 USD

Kopā: 649 315,4 USD.

Tiesa, demonstratīvi smīnot par cilvēkiem, kas, lūk, nedraudzējoties ar skaitļu pasauli, Ave Lat grupas ģenerāldirektors "aizmirsa", ka Quainton ieguldījumi Latvijā ne tuvu neaprobežojās tikai ar iemaksām pamatkapitālos vien. Bet finansiālo āža kāju noslēpt, protams, neizdevās — tā uz āru izlīda pat oficiālos dokumentos. Turklāt, gadiem ejot, ar Quainton finansiālo klātbūtni saistītās summas auga un auga — kādi nu vairs te nepilni 650 tūkstoši dolāru... Lūk, AS Ave Lat grupa dalībnieku pilnsapulces protokols 1997. gada 22. decembrī:

"Sabiedrības galvenā grāmatvede V. Endzele informē, ka saskaņā ar 1997. gada 15. decembrī noslēgtajiem cesijas līgumiem Ē. Masteiko, N. Pu-tāns un firma Quainton Ltd. ir nopirkusi no sabiedrībām ar ierobežotu atbildību Ave Lat un Ave Lux prasījuma tiesības pret AS Ave Lat grupa, tādējādi kļūstot par tās kreditoriem. Tā kā jaunie kreditori vienlaikus ir arī AS Ave Lat grupa akcionāri, būtu lietderīgi izskatīt jautājumu par to, kādā veidā tiks veikti savstarpējie norēķini.

Ē. Masteiko izsaka viedokli, ka minēto parāda summu varētu kapitalizēt, pamatojot šo viedokli ar to, ka nav principiālas atšķirības starp to, kādā veidā akcionārs saņem savu sabiedrībā ieguldīto naudu — kā parāda summu vai kā dividendes. Parāda summas kapitalizācija ļautu arī nostiprināt sabiedrības saimnieciski–finansiālo stāvokli. Pārējie akcionāri piekrīt Ē. Masteiko izteiktajam viedoklim.

Ē. Masteiko iepazīstina klātesošos ar pirmā slēgtās emisijas akciju laidiena noteikumiem un to dokumentu projektiem, kuri jāapstiprina pilnsapulces dalībniekiem. Sapulces vadītājs lūdz balsojot pieņemt lēmumu par izskatāmajiem jautājumiem. Balsojot ar kapitālu, ar 100% sabiedrības pamatkapitāla nolēma:

1. Palielināt sabiedrības pamatkapitālu līdz 6 090 025 Ls, likumā "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūtu 2.6. punktā paredzētajā kārtībā aizstājot sabiedrības parādu ar tās akcijām un nododot tās kreditoriem: Ērikam Masteiko — par kopējo summu 3 039 214 Ls; Normundam Putānam — par kopējo summu 576 403 Ls; firmai Quainton Ltd. — par kopējo summu 1 624 408 Ls."

Tātad — 1997. gada beigās Quainton skaitījās aizdevusi Ave Lat grupai jau vairāk nekā 1,6 miljonus latu. Gadu vēlāk, 1998. gada 23. novembrī atkal notika Ave Lat grupas akcionāru pilnsapulce, dalībnieki — Ēriks Masteiko, Normunds Putāns un Quainton pilnvarotā persona Harijs Krongorns. Fragments no sapulces protokola — pilns ar tikpat pārliecinošiem skaitļiem:

"Sabiedrības galvenā grāmatvede V. Endzele informē, ka atbilstoši sabiedrības grāmatvedības dienesta datiem uz patreizējo brīdi sabiedrības lielākie kreditori ir tās akcionāri. Tā Ē. Masteiko šajā gadā ir investējis sabiedrības pamatkapitālā 717 359 Ls un sabiedrības vietā samaksājis kreditoru parādus par kopējo summu 1 966 281 Ls, kā rezultātā kopējā sabiedrības parādu summa pret savu akcionāru ir sasniegusi 2 683 640 Ls. Akcionārs N. Putāns sabiedrības pamatkapitālā ir investējis 474 720 Ls, bet firmai Quainton Limited pēc veiktajiem naudas pārskaitījumiem būtu tiesības pieprasīt no sabiedrības debitoru parādu 1 441 640 Ls apmērā. V. Endzele ierosina akceptēt dalībnieku veiktos ieguldījumus, kas sabiedrības bilancē parādās kā kreditoru parādi, kapitalizējot tos likumā "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūtos noteiktajā kārtībā.

Akcionārs N. Putāns norāda, ka visi ieguldījumi, ar nelieliem izņēmumiem, ir veikti proporcionāli katram dalībniekam piederošajai pamatkapitāla daļai. Pieņemot lēmumu par parāda saistību kapitalizāciju, būtu lietderīgi ievērot šo pašu principu. Šai sakarā N. Putāns ierosina pēc parāda saistību kapitalizācijas to akciju daļu, kuras viņš iegūs, kapitalizējot savu parādu, un kuras pārsniegs 1 087 302 akciju skaitu, tādējādi palielinot viņa īpašuma īpatsvaru virs patreizējiem 10,7% sabiedrības pamatkapitāla, nodot valdes rīcībā, palielinot valdes rezerves akciju skaitu no 8 500 akcijām līdz 15 400 akcijām. N. Putāns norāda, ka pozitīva lēmuma pieņemšanas gadījumā viņš nekavējoties noslēgs akciju pirkuma–pārdevuma līgumu, paredzot, ka pilnas un ne ar ko neapgrūtinātas īpašuma tiesības uz pārdodamajām 6 900 akcijām sabiedrība iegūst ar šī līguma parakstīšanās brīdi."

Tā kā pārējie akcionāri ne ar vārdiņu neiebilda, tika pieņemts atbilstīgs lēmums — atkal pilns ar iespaidīgām summām: "Palielināt sabiedrības pamatkapitālu no 6 090 025 Ls līdz 10 690 025 Ls, likumā "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūtu 2.6. punktā paredzētajā kārtībā aizstājot sabiedrības parādu ar tās akcijām un nododot tās kreditoriem: Ērikam Masteiko — par kopējo summu 2 683 640 Ls; Normundam Putānam — par kopējo summu 474 720 Ls; firmai Quainton Ltd. — par kopējo summu 1 441 640 Ls." Savukārt vēl pēc mēneša atkal jaunā akcionāru sapulcē izrādījās, ka "noderīgo" ārzonas kompāniju skaits patiesībā ir bijis krietni plašāks un ka Quainton finansiālās iespējas ir patiešām iespaidīgas:

"Sabiedrības finansu direktora vietnieks M. Gulbis informē, ka saskaņā ar 1998. g. noslēgtajiem cesijas līgumiem Ē. Masteiko, N. Putāns un Quainton Ltd. ir nopirkuši no sabiedrības Mercado International Ltd. prasījuma tiesības pret AS Ave Lat grupa, tādējādi kļūstot par tās kreditoriem. N. Putāns bez tam vēl no firmas Windmill Haulage Ltd. nopircis prasījuma tiesības pret AS Ave Lat grupa. Tā kā jaunie kreditori vienlaicīgi ir arī AS Ave Lat grupa akcionāri, būtu lietderīgi izskatīt jautājumu par savstarpējo norēķinu kārtību.

Ē. Masteiko izsaka viedokli, ka minēto parāda summu varētu kapitalizēt, jo nepastāv principiālas atšķirības starp to, kādā veidā akcionārs saņem savu sabiedrībā ieguldīto naudu — kā parāda summu vai kā dividendes. Parāda summas kapitalizācija nostiprinātu arī sabiedrības finansiālo stāvokli un sasniegtu statūtos noteikto reģistrētā pamatkapitāla summu. Pārējie akcionāri piekrīt Ē. Masteiko viedoklim."

Rezultātā pieņemtajā lēmumā miljonu summas bija vēl iespaidīgākas: "Palielināt sabiedrības pamatkapitālu līdz 15 000 000 Ls, likumā "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūtu 2.6. punktā paredzētajā kārtībā, aizstājot sabiedrības parādu ar tās akcijām un nododot tās kreditoriem, kam pēc pamatkapitāla palielinājuma būs akcijas par sekojošām summām: Ē. Masteiko — par kopējo summu – 8 751 254 Ls; N. Putānam — par kopējo summu 1 532 092 Ls; Quainton Ltd. — par kopējo summu 4 701 254 Ls."

Vēl tikai jāpiebilst, ka presē tika pieminēta arī Liepājas metalurgs līdzīpašnieka Kirova Lipmana atklāsme par to, kā viņš savulaik savam ofšoram — Īrijā reģistrētajai firmai Gesil Limited piederošās AS Uzvara akcijas izdevīgi pārdevis mums jau zināmajiem "partneriem", tobrīd — kā reiz ārzonas kompānijas Windmill Haulage Limited "izskatā"...

Kas īpaši jauki — atsevišķi būtiskus amatus ieņemoši Latvijas valsts pārstāvji paspēja pieņemt nozīmīgus lēmumus kā reiz pirms "pieredzējušās ārvalstu firmas" Quainton klātbūtnes parādīšanās Ave uzņēmumos. Viens no spilgtākajiem piemēriem šajā ziņā bija notikumi ap bijušās valsts putnu fabrikas Iecava privatizāciju (to pašu, kam bija nepieciešams sameklēt 24 tūkstošus privatizācijas sertifikātu). Tātad — daiļrunīgs Iecavas privatizācijas komisijas sēdes protokols Nr. 5, kas datēts ar 1994. gada 10. decembri:

"Komisijas priekšsēdētājs G. Kleinbergs informē komisijas locekļus, ka Zviedrijas firma Kallbergs Industri AB, kurai saskaņā ar apstiprināto privatizācijas projektu līdz 31.12.94. g. vajadzēja izpirkt valsts kapitāla daļas SIA Balticovo, neveiksmīgas saimnieciskās darbības rezultātā ir bijusi spiesta pārdot visas sev piederošās SIA Balticovo kapitāla daļas.

LR Zemkopības ministrija, kurai saskaņā ar SIA Balticovo statūtiem bija pirmpirkuma tiesības iegādāties Kallbergs Industri AB pārdodamās daļas, ir atteikusies no pirmpirkuma tiesību izmantošanas un piekritusi sabiedrības daļu īpašnieku maiņai sabiedrībā. Lielākais SIA Balticovo kreditors — Latvijas uzņēmējsabiedrība SIA Ave Lat pēc pārrunām ar Kallbergs Industri AB vadību ir piekritusi iegādāties visas tam piederošās kapitāla daļas un kļūt par sabiedrības jauno dalībnieku. [..]"

Taču kāds "sīkums" — no neveiksmīgajiem zviedru investoriem bija paredzēts iekasēt naudiņu dolāros. Toties tagad vēlākā Ave Lat grupas darbiniece Anita Elksne — cik dīvaini, ka šis protokols nav pazudis! — "ierosina sakarā ar to, ka ārvalstu pircēja vietā ir Latvijas uzņēmējsabiedrība, vajadzētu mainīt arī maksāšanas līdzekļu veidu no ASV dolāriem uz Latvijas Republikā spēkā esošajiem maksāšanas līdzekļiem. Komisija atbalsta ierosinājumu". Un jau itin drīz "G. Kleinbergs informē, ka ir saņēmis no SIA Ave Lat dokumentālu apliecinājumu — izziņas no sabiedrību apkalpojošās Zemes bankas un VAS Latvijas Krājbanka, ka uzņēmuma kontā un privatizācijas sertifikātu uzkrāšanas kontā ir pārskaitīti 93 500 Ls un 13 310 sertifikāti. Līdz ar to SIA Ave Lat ir izpildījusi valsts putnu fabrikas Iecava privatizācijas projekta II posmā minētās prasības un ir kļuvusi par 85% valstij piederošo kapitāla daļu īpašnieku"...

Lieki teikt, ka pašam Andrim Šķēlem, publiski stāstot par Iecavas privatizāciju, bija pilnīgi citi priekšstati par svarīgām un ne tik svarīgām lietām.

– Daudziem radies priekšstats, ka uzņēmumi, kuri vēlāk pakļāvās Ave Lat, tika mākslīgi nīcināti. Putnu fabriku Iecava sākotnēji privatizēja zviedri, bet sakarā ar to, ka Lauksaimniecības ministrijas Luksemburgas konts, uz kura atradās arī fabrikas valūtas līdzekļi, tika iesaldēts, zviedri nespēja nokārtot savas saistības, un tad ieradās glābējzvans Ave Lat...

– Uz to pusi ir, bet tā lieta ir nedaudz savādāka. Ar putnu fabrikas Iecava privatizācijas sākumu man nebija absolūti nekādu sakaru, tur tika savulaik manīts direktors, ja nemaldos, slavenais Pommers tika nomainīts ar jauno censoni Valdi Dubrovski, kurš uzvarēja konkursā, un viņš kārpījās kā varēja. Uzņēmumam, kas katru dienu producē pusmiljonu līdz 700 tūkstošus olu, inflācija dara tikai ļaunu, jo katra ola, kas tiek izdēta, ir zaudējumi. Cilvēki ar raudošām acīm skatījās — ja tas putniņš vēl dēs, tad ir vakars visiem. Bija šausmīgas nemaksas par gāzi un viss pārējais. [..]

Tur bija apstiprināts privatizācijas projekts un ministrs tanī laikā jau bija atbrīvots no amata, un man šķiet, ka to pēdējo dokumentu, ka jāpārdod, esmu parakstījis es, būdams ministra vietas izpildītājs.

Tad viņi kādus gadus trīs saimniekoja, bet nespēja tikt galā, un tur strādājošie cilvēki meklēja kontaktus un palīdzību, jo ko dod, ka ir ienākuši ārzemnieki, kas nespēj neko būtisku palīdzēt. Man kā cilvēkam, kuram bija jāvada stratēģija, teica — novērtē. Es aizbraucu, tikos gan ar zviedru vadoni, gan ar Dubrovski, apskatījos un novērtēju, un teicu — Ave Lat, piedāvājiet kaut kādu noteiktu summu, ja viņi tam ātri piekrīt, tad pērciet un, ko varat, to dariet. Tas gan prasīs lielu naudu, jo uzņēmums ir kritiskā stāvoklī arī ar visu zviedru klātbūtni. [..]

Tagad es ieteiktu aizbraukt un apskatīties, kas tagad ar Ave Lat līdzdalību ir izdarīts — tas ir Eiropas līmenī. Jaunākās līnijas, kas uzstādītas olu šķirošanai, tiek vadītas no Holandes, pa kabeļiem. Ja kaut kas notiek un sāk mašīna ne tā šķirot olas, nav holandietim te jābrauc un jālabo, bet sazvanās, pasaka, un viņš savā datorā visas kļūmes novērš. Tagad domāju, ka Iecavas uzņēmumā visiem labi un apzinīgi strādājošiem uzņēmumiem skaidri redzams, ka mēs esam spējīgi un mēs varam stradāt, un ka nebūt tas zviedrs vai vēl kāds cits ir tas labākais. Tā Ave Lat pārziņā nonāca Balticovo...

Protams, ka bija interesanti — kas tad ir šīs "pieredzējušās ārvalstu firmas" īpašnieki, no kurienes viņi ņem iespaidīgos līdzekļus un kāpēc vietējie avelatieši tik primitīvi mēģina slēpt patiesos Quainton ieguldījumu apjomus. Un te nu īsti vietā būs ļoti, ļoti īss atstāsts — ko Andris Šķēle un Ēriks Masteiko dažādos laikos presei mēģināja iestāstīt par turīgās un respektablās "ārzemju firmas" patiesajiem īpašniekiem.

Andris Šķēle — 1997. gadā, radio Biznes&Baltija atbildot uz jautājumu, kam pieder Quainton Ltd.: "Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Es nedomāju, ka ar šo firmu būtu kādas problēmas. Agri vai vēlu tas kļūs zināms, bet kāda tur starpība, kam tā pieder."

Andris Šķēle — tajā pašā 1997. gadā, presei atbildot uz jautājumu, kas ir Ave Lat īpašnieki: "Tie ir publiski pieejami Uzņēmumu reģistrā, vienīgais, kam nav tieša atšifrējuma, ir 31 procenta īpašnieks — off shore kompānija. Nu man tas ir zināms, un, tiklīdz būs beigušies attiecīgie atvieglojumi (varbūt tie jau ir beigušies), būs arī attiecīgas izmaiņas... Nedomāju, ka tur ir kādas problēmas vai noslēpumi. Tur nesēž neviens ar līku degunu. Būsim atklāti — ja vispār ir kāda īpaši latviska kompānija, tad tā ir Ave Lat grupa." Bet vai Quainton reālie īpašnieki ir Latvijas nacionālie uzņēmēji? "Tā varētu izrādīties. Protams, ir dažādas formas — var būt tiešs kompānijas īpašnieks, var būt turētājs, var būt tā saucamais labuma guvējs. Tik tālu nezinu detaļas, lai paskaidrotu, kādā formā kas tur ir. Varbūt izrādīsies, ka vārds "īpašnieks" neatbilst patiesībai."

Vēl kādā citā tālaika publikācijā Andris Šķēle uz jautājumu, vai gadījumā nav tā, ka tieši no Quainton un kompānijas tā arī neatklātajiem īpašniekiem ir nākuši līdzekļi Latvijas uzņēmumu privatizācijai, atbildējis — nē, "nav tā situācija tāda", līdzekļi privatizācijai vienkārši tikuši nopelnīti. Savukārt Ēriks Masteiko kādā 1998. gada intervijā bija vismaz šķietami runīgāks — lūk, atsevišķi fragmenti:

– Andris Šķēle vienmēr ir deklarējis, ka Ave Lat ir viena no vislatviskākajām kompānijām, taču vēl pirms daudzaprunātā Quainton ienākšanas Ave Lat un Ave Lux tiek iepludināts ārvalstu kapitāls, proti, par sabiedrības dalībnieku kļūst Baltkrievijas pilsonis Ivans Guzenoks, taču vēlāk viņš no Ave sabiedrībām aiziet...

– Intervijas laikā būšu spiests atvainoties ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem es neesmu spējis nodrošināt normālu sabiedrības un organizāciju attieksmi. Tajā skaitā, arī Ivanam Guzenokam, kurš tiešām bija viens no firmu dibinātājiem, kaut arī ārzemnieks, jo arī Baltkrievija tolaik jau bija ārzemes. Viņš piegādāja traktoru iegādi Baltkrievijā. Atvainojos tādēļ, ka mūsu auditētāji — masu mediji, tiesībsargājošās institūcijas, Valsts kontrole, Valsts ieņēmumu dienests — nav nodrošinājusi normālu reakciju pret šiem cilvēkiem. Ja tiesībsargājošās organizācijas griezās pie Baltkrievijas valdības, lai izzinātu, kā tad šitas cilvēks ir strādājis citā zemē — Latvijā. Tad jūs varat stādīties priekšā, kādas neērtības esmu viņam sagādājis ar savu veiksmīgo darbību šajā valstī. Viņu sauca uz Minsku, speciālās struktūras prasīja — kā tad tur bija, ko tad tu tur darīji, ko tad tu esi maksājis?

Vēl tagad vismaz reizi gadā viņš atbrauc ciemos un saka: tev ir forši, mēs tā gribētu arī Baltkrievijā. Arī nesen viņš bija pie manis, runājām, ka vajadzētu kaut ko uzsākt, jo Baltkrievija tomēr man ir pazīstama. Man tur ir ļoti daudz palīgu jau no tiem laikiem. Pazīstams Minskas galvenais arhitekts, traktoru rūpnīcas, kas tagad ļoti attīstās, vadība. Ivans saprot, ka ir apstākļi, kuru dēļ neko nevar uzsākt. Vienkārši saku: Ivan, tā ir iznācis.

– Joprojām neatbildēts jautājums — kas šobrīd ir Quainton īpašnieki?

– Jūs domājat, ka sabiedrība ir nobriedusi tādai atziņai? Vai tas ko maina? Man šķiet, šobrīd aktuālāks ir jautājums: vai tas ir Šķēle. Es atbildu: tur nav Šķēle. Es varu sacīt, ka tie ir latviešu uzņēmēji.

Viens no svarīgākajiem mums ir atziņa: ja mēs būtu nelikumīgi saņēmuši kaut vienu latu, visa mūsu būve varētu sabrukt vienā dienā. Nav vērts būvēt tik milzīgu projektu, ja tas jau pašos pamatos stāv uz nekvalitatīviem ķieģeļiem. Nav jēgas būvēt to pirmo — pamatu, ja pastāv tik liels risks, domāju, ka nav tādu cilvēku, kas riskētu.

– Andris Šķēle tomēr pērnruden minēja, ka pienāks laiks, kad varēs šos vārdus nodot atklātībai.

– Ne es, ne jūs nevarat nodrošināt kaut kādu relatīvu atbildību par šo atzinumu.

– Zināms, ka Quainton rezidējošais direktors ir Harijs Krongorns.

– Viņa tēls jau ir izveidots, viņam neko neprasot. Diemžēl, veicot funkcijas kompānijā, speciālistiem jārēķinās, ka var atrasties kāds, kas izplata savus pieņēmumus un sabiedrības reakcija var būt neadekvāta. Tas, ka viņš ir direktors, radīja viņam ļoti lielas nepatīkamas situācijas. Mana vaina ir tā, ka es nespēju no tā pasargāt. Daudziem par to nav īstas skaidrības, bet visi grib par šo tēmu runāt. Tas ir cilvēks ar kontraktu, kuram ir tiešas funkcijas un pienākumi, jo arī šai kompānijai ir konkrēti kontrakti, konkrētas nostājas, funkcijas un atbildība. Tas ir normāli, citādi būt nevar.

– Cik tad tomēr līdzekļu Latvijā ir iepludinājis šis Quainton?

– Es jūs saprotu, man arī reizēm pirms gadiem gribējās pajautāt vienam uzņēmējam — cik tad viņš saņem algā. Tas bija normāli, es gribēju paprasīt, bet zināju, ka man to neklājas darīt. Vienkārši uz jautājumiem par īpašuma tiesībām nemēdz sniegt atbildes. Turklāt nezinu, vai šī atbilde var izmainīt viedokli par šo kompāniju. Ir kaut kādas lietas, kas ir mani mazie noslēpumi. Varbūt tas ir mazais padoms: kā taisīt biznesu. Varbūt jau ātri, jau pēc gada sabiedrība būs gatava to uzzināt. Protams, īpašnieki man ir zināmi, nenoliedzami. Es esmu uzņēmies vadīt šo kompāniju ar pietiekoši lielu īpatsvaru kapitālā, turklāt man ir dubulta atbildība — pirmais, kā īpašniekam, otrais, kā direktoram. Taču es neesmu spējīgs garantēt normālu attieksmi pret īpašniekiem un vēlos no šī jautājuma aiziet sāņus.

Nav drošu ziņu, vai pēc izrunāšanās par "līko degunu" īpašniekiem Andrim Šķēlem sanāca vai nesanāca kāda saruna ar tā paša Quainton Ltd. oficiālo rezidējošo direktoru Latvijā — Hariju Īzaka dēlu Krongornu, taču tas arī nav tik svarīgi. Būtiskāk atcerēties, ka gadiem ilgi Ave Lat grupas pārstāvji un tās it kā bez algas strādājošais stratēģiskais menedžeris vai no ādas līda ārā, lai tikai nevajadzētu atklāt — kur tad īsti radusies kompānija Quainton un kas ir tās īpašnieki. Tiesa, presei viņi gan vairs nemēģināja iestāstīt oficiālajos protokolos sarakstītās blēņas par vajadzību piesaistīt pieredzējušo ārvalstu kompāniju, — tā vietā nāca stāsts par nepieciešamību izmantot nodokļu atvieglojumus, ko Latvijas valsts, oficiāli cenšoties piesaistīt ārvalstu investorus, bija piesolījusi katram kaut formālam ārzemniekam. Lūk, vēl fragments no kādas preses sarunas ar Andri Šķēli:

– Ja es pareizi sapratu, tad jūs Ave Lat lielākoties esat ieguldījis savas smadzenes. Kur īsti Ave Lat ņem līdzekļus, lai iegādātos visus šos uzņēmumus?

– Viņa tiek nopelnīta.

– Bet vai ārzonas firma nedod naudu? Cik var saprast, pētot uzņēmuma reģistra datus, tad Quainton Limited ir tā, kas dod naudu?

– Nē, nav tā situācija tāda. Tā ir pilnīgi otrāda, politika, ko piekopj Latvijas ceļš, nostādīja Latvijas uzņēmumus un uzņēmējus absolūti nelīdzvērtīgās pozīcijās, jo likums, ko toreiz pieņēma šīs te ultraliberālās un es nezinu uz ko orientētās partijas ideologu vadībā, bija no sākuma balstīts uz to, ka, pat sākot ar simts ASV dolāru klātbūtni kādas firmas statūtkapitālā, viņi ieguva nodokļu atvieglojumus. Ja ārzemnieks nāca ar simts dolāriem, [viņš] iegūst nodokļu atvieglojumus, bet Latvijas uzņēmējs, kuram jāstrādā hiperinflācijas apstākļos, kam ir tūkstošprocentīga inflācija, kam kredītprocenti sasniedz simt un tamlīdzīgi, tam jāpelna vēl valstij nodokļi, tad tur, redziet, ar simt dolāru klātbūtni var kaut ko tādu nedarīt. Vēlāk šī norma tika izmainīta uz piecdesmit tūkstošu dolāru klātbūtni pamatkapitālā, un turpinājās tālāk šī invāzija ar šo nevienlīdzīgo apstākļu radīšanu Latvijas uzņēmējiem, kas atļāva visādiem šarlatāniem, kas uzdevās no Rietumiem atbraukuši, par milzīgiem gudriniekiem, bagātniekiem, nezinu par ko. Jūs atceraties, kā pirms gadiem sešiem skatījās uz vizītkartēm, turklāt, ja vēl bija zelta krāsā. Uh, kādi te sabraukuši, īstenībā daudzi no viņiem bija vistīrākās plikadīdas, žurkas pēdējie, kas bēga no turienes, jo viņi tur neko nespēja nopelnīt. Viņi braukāja uz valstīm, kur cilvēki brīnās par vizītkartēm...

Ar vārdu sakot, var šķist — līdz noteiktam brīdim Andris Šķēle un Co. visai pasaulei mēģināja iestāstīt, ka tas, ko acis izlasa oficiālajos dokumentos, neesot taisnība. Neesot, nudien neesot tā, ka Quainton iepludina Latvijā lielus līdzekļus, uz nebēdu piedaloties pārtikas uzņēmumu privatizācijā. Situācija nedaudz mainījās brīdī, kad, cik zināms, mūsu galvenajam varonim vai kādam no viņa līdzgaitniekiem kļuva skaidrs, ka īlens tūlīt, tūlīt izlīdīs no maisa — pašmāju žurnālisti, pretēji Ērika Masteiko ieteikumam nevēloties draudzēties ar Ave Lat pārstāvju sniegtajiem skaitļiem, sāka mest skatienus uz Menas salu — ārzonu paradīzi, kur arī bija oficiāli reģistrēta Quainton Ltd. , un tās kompāniju reģistra datiem.

Rezultātā, ja atbilst patiesībai neoficiālā informācija par "apsteigšanas manevra" norisi, tieši viens no Andra Šķēles līdzgaitniekiem bija tas, kas Neatkarīgajai Rīta Avīzei 1998. gadā piegādāja dokumenta kopiju, kas apliecināja — jā, Andris Šķēle 1994. gada nogalē kļuvis par tā paša Quainton direktoru. Drīz vien kļuva zināms, ka vismaz līdz 1995. gada pavasarim Andrim Šķēlem piederējusi arī puse šīs naudīgās "pieredzējušās ārzemju firmas" akciju (kaut oficiāli mūsu grāmatas varonis uzņēmumu pametis vēl daudz vēlāk — 1995. gada decembrī, faktiski vienlaikus ar Ziedoņa Čevera veidotā Ministru kabineta caurkrišanu Saeimā, pēc kuras premjera krēsls tika piedāvāts Andrim Šķēlem; paši avelatieši gan apgalvoja — izmaiņas īpašniekos tik ilgi reģistrētas tāpēc, ka īpašnieku sapulces tiekot sasauktas ļoti reti).

Bija faktiski acīmredzams, ka pirms "noplūdes" bija veikts rūpīgs sagatavošanās darbs: argumenti bija piemeklēti, un galvenais neapšaubāmi bija — jā, Andris Šķēle tiešām bijis cieši saistīts ar Quainton, taču nu jau ļoti, ļoti sen ir no tā projām. Ēriks Masteiko pavēstīja, ka nu jau varot "pateikt, kāda konkrēti savulaik bija Šķēles misija: kopā ar mani piereģistrēt firmu, veikt pirmos soļus, un, kad kompānija bija stabila, viņa misija beidzās". Arī Andrim Šķēlem, turpinot tēmu par ļauno, vietējiem uzņēmējiem nelabvēlīgo likumdošanu, bija ko teikt:

– Nekļūdīgi, ka šī situācija bija ļoti nelabvēlīga arī Ave Lat grupai, un es teicu — zēni, ir kaut kas jādara, citādi mūs vienkārši izspiedīs no tirgus, kā latviešus, kā vietējos cilvēkus mūs vienkārši pārpirks, jo tie nāk kaut vai tīri jau ar priekšrocībām. Dabīgi, es paņēmu Masteiku un teicu — braucam! Jāpiereģistrē firma, kas dos iespēju nonākt līdzvērtīgos apstākļos ar simts dolāriem vai tamlīdzīgu summu kabatā. Tā ka šīs firmas reģistrācija deva iespēju vairāk līdzekļu novirzīt uzņēmumu attīstībai.

– Tātad Quainton Limited ir jūsu un Ērika Masteiko dibināta firma?

– Nē, mēs to nopirkām. Otra lieta, kas turpinās vēl šodien valsts politikas tuvredzības dēļ, ir tas, ka šobrīd daudzi spiesti eksportēt produkciju no Rīgas uz Maskavu, pārdodot uz muitas zonu kaut kādai Īrijas kompānijai, un tā ir tā, kas sūta uz Maskavu, jo, redziet, Īrijai ar Krieviju ir lielākās labvēlības statuss. Latvijai nekas. Vai arī Lietuvai ar Ukrainu, kur lietuvieši zivju konservus uz Ukrainu var sūtīt ar nulles tarifiem, bet mums viens ministrs televīzijā stāsta — eksportējiet caur Igauniju. Cilvēks, politiķis, viņš nesaprot, ka ir preču izcelsmes sertifikāts, ka ir kvalitātes standarts un visas pārējās lietas, viņš aicina uz nezin ko. Tas notiek vēl šodien, un tas būs tik ilgi, kamēr politiķi nespēs nodrošināt Latvijas uzņēmējiem, zvejniekiem, lauksaimniekiem un citiem lielāko labvēlības statusu, vai vismaz vienādi ar citām valstīm. Šobrīd tas vēl arvien notiek un tādēļ tiek reģistrētas šīs te ārzonā esošās firmas, kas atļauj efektīvāk apiet politiķu neizdarības, vai arī apzināt konkurences izkropļojumus šeit uz vietas.

– Varbūt jūs atceraties, cik liela nauda bija jāsamaksā par šo te ārzonas firmu?

– Tā nebija liela, tie bija pāris tūkstoši dolāru.

– Cik liela ieguldījumu daļa šajā firmā bija no jums un cik liela — no Masteiko puses?

– Jums jāsaprot, ka tā ir vienas mārciņas akcija. ārzonās firmas, kas nav rezidējošas uz vietas, tiek reģistrētas pēc minimālā kapitāla, tā saucamās zelta akcijas principa, ka jums var piederēt vienu mārciņu vērta akcija, kas arī reāli maksā vienu mārciņu šajos uzņēmuma reģistros, bet viņas faktiskā vērtība ir lielāka. Viņas netiek kotētas biržā, ne viņas tiek novērtētas, tās ir nerezidējošās kompānijas. Tādēļ varat uzskatīt, ka viena mārciņa kādu laiku ir piederējusi Šķēlem.

– Vai tā ārzonas firma, kas jums pieder Īrijā, ir tā firma, caur kuru tad tiek eksportēta produkcija no Latvijas uz Krieviju?

– Nē tā nav. Es saprotu, ka jums tā gribētos, bet tā tas nav. Šī firma Latvijā nav veikusi nekādas darbības, un es par to varu būt pat ļoti priecīgs, ka tā ir iznācis. Nedo’, Dievs, cik jums būtu daudz darba, lai atkal to visu meklētu rokās.

Un vēl nedaudz par to pašu tēmu:

– Kā zināt, Šķēle bija tas, kas ieviesa to, ka Uzņēmumu reģistram jākļūst pilnīgi publiskam, ieskaitot gada pārskatus. Arī par ārzonu likumu tas, ko Nedēļa runāja, ir pilnīgi... es negribu runāt par šo žurnālistam līdzīgo cilvēku. Jūs paskatieties likuma izmaiņas, kas ir likumā par ienākumu nodokli. Visas normas, kas skar ierobežojumu pastiprināšanu uz ārzonas firmām, ir ieliktas manā laikā. Jebkurš pārskaitījums uz ārzonas firmu ir automātiski apliekams ar divdesmit piecu procentu nodokli. To mēs likumā iestrādājām tūkstoš deviņi simti deviņdesmit sestajā gadā.

– Tad jau ārzonas firmas šobrīd principā nav izdevīgas?

– Viņas ir izdevīgas tikai priekš tā, ka ir jāpārvar zināmas problēmas, ieejot citu valstu tirgū, kur mums nav labvēlīgs statuss. Vai arī tām, kurām ir vēl saglabājies ienākumu nodokļu atvieglojums...

Par to, ka viens no Quainton iegādes iemesliem tiešām bija vēlme optimizēt nodokļus, šaubu nav, — lūk, situāciju labi ilustrējošs fragments no Ave Lat uzņēmumu reorganizācijas sapulces 1996. gada 14. decembrī:

"Sapulce pārrunā reorganizācijas gaitu. Sakarā ar to, ka nododot SIA Ave Lat grupa AS Kaija akcijas un saistības pret AS Laima tomēr samazinās SIA Ave Lux aktīvu daļa, ir jāsamazina arī tās pamatkapitāls. Tiek ierosināts pamatkapitālu samazināt par 8000 Ls. Tiek pārrunāti pamatkapitāla samazināšanas noteikumi.

H. Krongorns iebilst pret SIA Ave Lux pamatkapitāla samazināšanu, jo tā rezultātā tiek samazināts viņa pārstāvētā ārvalstu ieguldītāja minimālais ieguldījuma apjoms. Līdz šim veiktais ieguldījums ir 50 000 USD, un līdz ar to firma izmanto likumā "Par ārvalstu investīcijām" paredzētos nodokļu atvieglojumus. Samazinoties šim minimālajam ieguldījumam, kas iekļauts SIA Ave Lux pamatkapitālā, firma zaudē nodokļu atvieglojumus un līdz ar to piedāvātajā gadījumā Quainton Limited, kā praktiski vienīgais firmas īpašnieks, zaudēs plānoto peļņu.

Ē. Masteiko ierosina Quainton Limited investēt sabiedrības pamatkapitālā papildus līdzekļus, lai arī pēc reorganizācijas saglabātos minimālās investīcijas apjoms. Tas nozīmē izmantot likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" 34. panta noteikto pamatkapitāla palielināšanas metodi un palielināt SIA Ave Lux pamatkapitālu dalībniekam Quainton Limited izdarot papildu daļu ieguldījumu. H. Krongorns apliecina, ka vēlas papildus ieguldīt 15 000 USD."

To, ka Latvijā "pārāk strauji nāca atteikšanās no iepriekšējā likumdošanā ārzemju investoriem paredzētajiem atvieglojumiem", Andris Šķēle publiski paziņoja jau 1995. gada nogalē. Jā, bet kas kļūst skaidrs no visas šīs pēkšņās gatavības pārspriest tēmas, par ko agrāk avelatieši teica īsi — "to neklājas darīt"? Formāli Andris Šķēle un Co. paziņoja, ka īsu brīdi ir bijis Quainton vadītājs un līdzīpašnieks, taču ātri vien no kompānijas aizgājis — katrā ziņā pirms tam, kad 1995. gada beigās tika izvirzīts par Ministru kabineta vadītāju, un arī pirms savas pirmās un otrās valdības laika. Līdz ar ko jebkādi pārmetumi par kādu likumu neievērošanu, interešu konfliktiem un līdzīgiem grēkiem esot tikpat nepamatoti un murgaini kā Jāņa Ādamsona publiskie apgalvojumi par to, kā varot secināt — "Šķēle ir viena no lielākajiem finansu grupējumiem līderis ar plašiem sakariem, lobijiem valsts un komerciālajās struktūrās, Saeimas deputātu un valdības locekļu aprindās"...

Taču, saliekot kopā mums pašlaik zināmos un dokumentāli apstiprinātos faktus, sanāk arī kas cits: šķiet acīmredzams, ka tieši pēc tam, kad Andra Šķēles un Ērika Masteiko īpašumā esošā ārzonas kompānija Quainton kļuva par Ave uzņēmumu līdzīpašnieci, tie sāka ārkārtīgi aktīvi piedalīties Andra Šķēles agrāk pārraudzītās nozares uzņēmumu privatizācijā — kampt ar abām riekšavām kā jau pieminētā padomjlaiku sniega vākšanas mašīna. Turklāt Quainton ne tikai oficiālos dokumentos izteica apgalvojumus par savu lielo interesi privatizēšanā un finansiālajiem resursiem, bet tos ar iespaidīgām summām — kuru reālie avoti tiešām nav skaidri vēl šobaltdien — arī pierādīja dzīvē. Vienlaikus avelatieši nekautrējās pat savos oficiālajos dokumentos apgalvot, ka Quainton tiekot piesaistīta kā "pieredzējusi ārvalstu firma" (tikai 1998. gada rudenī Ēriks Masteiko skaidri paziņoja, ka Quainton pašlaik piederot tieši viņam)...

Tikpat mulsinošas bija arī visas nākamās darbības ar Quainton un Ave Lat grupas īpašumtiesībām. Kļūstot par Ministru prezidentu, Andris Šķēle publiski apgalvoja: "Man kapitāla daļas pieder tikai vienā uzņēmumā — Baltmaiznieks. Es izpildu padomes priekšsēdētāja amatu uzņēmumos Rīgas miesnieks, Rīgas vīni, Rīgas alus, Kaija un Latvijas kuģniecība. Jā, es esmu labi atalgots padomes priekšsēdētājs. Uzvarā esmu valdes priekšsēdētājs. Tie visi ir mani vēlētie amati. Ja kāds runā, ka tie ir Šķēles uzņēmumi, tā nav taisnība, es neesmu to īpašnieks." Pēc pāris gadiem viņš vismaz publiski jau sāka piemirst arī Baltmaiznieka akcijas: "Te akciju maiņa notika jau 1994. vai 1995. gadā. Man nekas nav bijis, nevajag to mitoloģiju uzturēt, ka Šķēle pēdējā dienā kaut ko..."

Formāli tā tik tiešām bija — Quainton akcija un direktora postenis bija "nodoti" jau pieminētajam Harijam Krongornam, un Andris Šķēle vismaz formāli arī netieši vairs nebija saprivatizēto uzņēmumu līdzīpašnieks. Turklāt interesanti, ka ne Ģenerālprokuratūrai (mums jau labi zināmās "domubiedru grupas" sanāksmē pieminētā Jāņa Skrastiņa vadībā), ne citiem tiesībsargiem nenāca ne prātā noskaidrot, kas tā tāda par jokainu "nodošanu", kādas reālas summas tajā iesaistītas (vai nav iesaistītas), uz kādiem noteikumiem šī nodošana notikusi un vai gadījumā reālais labuma guvējs joprojām nav tas pats kampējs.

Līdz ar to savu "oficiālās saimniekošanas" ķērienu Ave Lat grupā Andris Šķēle varēja sākt parādīt tikai no 1999. gada pavasara. Viņa — tobrīd Saeimas opozīcijas deputāta un izveidotās Tautas partijas vadītāja — uzņēmumam Uzņēmumu vadība un konsultācijas oficiāli iegādājoties Ave Lat grupas koncernu, mūsu galvenais varonis neatklāja ne pirkuma summu, ne nosacījumus, bet nekavējoties publiski izteica pārliecību (vai cerību), ka "vienmēr mani ir mēģinājuši saistīt ar šo uzņēmumu — it kā esot īpašnieks, it kā neesot. Tagad visi šie jautājumi būs noņemti".

Pirkums bija tiešām iespaidīgs: Ave Lat impērijas redzamajā daļā (saskaņā ar koncerna publiski pieejamiem dokumentiem) 1998. gada beigās ietilpa 72,57% akciju AS Laima, 84,48% — AS Salacgrīva–95, 95,5% — AS Balticovo, 74,17% — AS Kaija, 50,5% — AS Rīgas vīni, 67,97% — AS Rīgas alus, 50,57% — AS Latvijas balzams, 99% — SIA Ave Lat sargs, 47,10% — AS Rīgas piena kombināts, 44,62% — AS Rīgas maiznieks, 47,83% — AS Abra, 49% — AS Hanzas maiznīca, 46,59% — SIA Baltmaiznieks un 48,61% — SIA Rēzeknes maiznieks.

Turklāt vēl 1998. gadā Ave Lat grupas oficiāli lielākais īpašnieks, tas pats Ēriks Masteiko (gandrīz visi pārējie jau bija pamazām aizgājuši savās gaitās) bija visnotaļ optimisma pārpilns par koncerna nākotni — lūk, fragments no uzņēmuma 1998. gada akcionāru pilnsapulces protokola:

"Valdes ziņojumu par koncerna 1997. gada saimniecisko darbību aizvadītajā nolasa valdes priekšsēdētājs Ē. Masteiko. Tāpat viņš iepazīstina ar koncerna stratēģiskās attīstības programmas galvenajiem virzieniem.

Galvenie koncerna izaugsmes rādītāji, salīdzinot ar 1996. gadu: apgrozījums pieaudzis par 45%, peļņa no pamatdarbības 23% un pašu kapitāls par 84%. Kopējais apgrozījums sastāda 56,670 miljoni latu, bruto peļņa 11,8 miljoni un neto peļņa 3,282 miljoni latu. Tie ir koncerna konsolidētie rādītāji. Bruto un pamatdarbības peļņas rādītāji nebūtiski samazinājušies, atspoguļojot kopējo tendenci pieaugt izejvielu iepakojuma un darbaspēka cenām.

Neto peļņas rādītājs pieaudzis, pateicoties ārkārtas ieņēmumiem, galvenokārt negatīvā nemateriālā vērtība. Būtisks pamatlīdzekļu pieaugums jaunu ieguldījumu, kā arī tehnoloģisko iekārtu pārvērtēšanas rezultātā. Ir būtisks saistību samazinājums finansējuma pārstrukturizācijas rezultātā gada beigās. Neto aktīvu pieaugums ir iegūts akciju kapitāla palielinājuma rezultātā. Raksturojot divīziju rezultātus, rezultāts ir sekojošs — 49% no apgrozījuma un 60% no pamatdarbības peļņas ģenerē saldumu divīzija. Eksporta realizācijas proporcija ir saglabājusies 56% apjomā. Galvenie notikumi jau 1998. gadā — iegūta akciju pakete, kas nodrošina kontroli AS Rīgas vīni un AS Rīgas piena kombināts, iegūta akciju pakete AS Latvijas balzams 25% un pabeigta AS Laima un AS Uzvara apvienošana. Bez tam saņemti īstermiņa kredīti un patlaban tiek vestas sarunas par šo aizdevumu pārformēšanu ar ilgtermiņa sindicēto kredītu.

Bez tam valdes priekšsēdētājs informē par grupas svarīgākajiem stratēģiskajiem mērķiem un uzdevumiem — orientēties uz Baltijas tirgu kā vietējo tirgu, izveidot jaunus kopuzņēmumus Baltijā, Krievijā un Ukrainā. Paredzēts iegādāties arī jaunus uzņēmumus un papildināt piena divīziju. Liels uzdevums ir līdz 2001. gadam pārveidoties par publisku akciju sabiedrību un strādāt tā, lai akcijas varētu kotēt arī ārpus Latvijas. [..] Sēdes vadītājs Ē. Masteiko paskaidro sapulcei, ka koncerna attīstībā ir sācies jauns attīstības posms — koncerna sagatavošana pārveidošanai par publisku akciju sabiedrību ar stratēģisko mērķi — kotēt akcijas ārpus Latvijas robežām. Lai mērķi sasniegtu, ir nopietni jāstrādā pie koncerna darba stila pilnveidošanas."

Bija vēl arī neskaitāmi citi skaļi paziņojumi. "Grupai ir jākļūst par Baltijā spēcīgāko pārtikas koncernu. Jāpelna Latvijai nauda, nodokļi, jāpelna uz citu valstu ēdāju rēķina. Jāved naudiņa mājās uz šejieni, kas paņemta citās valstīs no citiem ēdelīgajiem," — šis izteikums pieder pašam Andrim Šķēlem, savukārt Ēriks Masteiko savu gaišo nākotnes sapni iezīmēja šādos vārdos: "Viens no mērķiem ir piepildījies — mēs esam Baltijas kompānija. Esam reāls koncerns Latvijā, ar ko arī lepojos. Mēs plānojam attīstīties arī turpmāk. Man ir tāda vīzija: ir ļoti lieli izdevumi, kuros publicēti lielāko uzņēmumu saraksti, ja es tiktu pirmajā piecsimtniekā — [..] laikam jau tomēr Eiropas. Tas ir pietiekami garš saraksts par konkrēto industriju."

Savukārt pēc uzņēmuma oficiālās pārdošanas Ēriks Masteiko tikai kaut ko lakoniski noteica par biznesam nelabvēlīgu biznesa vidi, savukārt kāds Ave Lat tuvs cilvēks toreiz notikušo jau daudz vēlāk nedaudz ciniski skaidroja šādi: "Masteiko vienīgais neļāva, ka viņam uzkāpj uz galvas. Šķēle ir uzmetis pilnīgi visus savus partnerus. Masteiko pastāvēja uz savu un arī dabūja. Bet viņš ir vienīgais. Tāpēc, ka viņš ir Masteiko. Visi bandīti baidījās no Masteiko, jo viņš ieradās ar trim suņiem, automātiem un Ave Lat sarga armiju. Bija brīdis, kad Šķēle ar Masteiko runāja tikai caur advokātiem. Viņi biznesā bija līdzvērtīgi partneri. Masteiko nebija nekāds ieliktenis. Masteiko varēja aiziet strādniekam pa purnu sadot, sabļaut, un viss notika. Kad viņi saprata, ka ar šādām vadības metodēm nevar uzņēmuma budžetu sastādīt, parādījās finansists Gulbis, tad vēl Krongorns un citi. Savukārt Putāns vienkārši tika izmests un varbūt arī tādēļ tagad ir slims..."

1998. gada Krievijas krīze gan ļoti nopietni skāra arī Ave Lat grupu, kuras stratēģiskais menedžeris savulaik nebija pievērsis pietiekami lielu uzmanību nepieciešamībai aktīvāk meklēt noieta tirgus arī Rietumos: ja 1997. gads bija pabeigts ar 45,59 miljonu apgrozījumu, aktīviem 37,83 miljonu apmērā, kreditoru prasībām 9,30 miljonu apmērā un 2,52 miljonu latu peļņu, tad 1998. gadā apgrozījums jau pieauga līdz 76,59 miljoniem un aktīvi — līdz 64,13 miljoniem, taču kreditoru prasības gada beigās bija jau 26,19 miljoni, un gads tika beigts ar 7,84 miljonu zaudējumiem.

Taču, par spīti tam, jaunais oficiālais īpašnieks Andris Šķēle publiski apsolīja, ka "neviens no uzņēmumiem netiks pārdots vai slēgts. Es šo nozari pietiekami labi pārzinu". Savukārt jaunais Ave Lat grupas valdes priekšsēdētājs Pīters Mārtins 1999. gada vasarā tikpat skaļi paziņoja: "Mūsu galvenais mērķis ir pārveidot Ave Lat grupu par patiesi lielisku Latvijas uzņēmumu, kurš veiksmīgi kotējas biržā un piesaista starptautiskos investorus."

Tikmēr jau 1999. gada 12. aprīlī bija pārdotas Kaijas akcijas. Lielā Ave Lat impērijas izpārdošana sākās, lai 2001. gadā noslēgtos ar pašas Ave Lat grupas — nu jau ar nosaukumu New Technology and Business Development Corporation — likvidāciju un izslēgšanu no Uzņēmumu reģistra. "Andris Šķēle nopirka, visu salika vienā turziņā un izpārdeva. Pilnīgi vienalga kam, bez jebkāda sentimenta," vēlāk Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I konstatēja Edvīns Inkēns — un neko viņam nespēja iebilst pat mūsu varonis...

Pēc savas pirmās demisijas Andris Šķēle publiski apgalvoja: "Pieļauju, ka veltīšu pietiekami daudz laika tam biznesam, kam agrāk esmu palīdzējis veidot stratēģiju. Gribētos, lai tā būtu no pirmā trijnieka kompānijām pēc aktīva. Trīs gadu laikā to paveikt būtu izcili. Būtu patīkami apzināties, ka atkal ir vairāki tūkstoši jaunu darba vietu, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas saka paldies. Tas ir interesanti, to varētu saukt par hobiju." Taču realitāte pierādīja — kampējs nav spējīgs uz saimniekošanu un attīstīšanu.

Atliek tikai uzdot vēl pāris jautājumus — kārtības labad.

– Klau, Miglava kungs, jūs taču tik labi pārzinājāt privatizācijas likumus. Kāpēc jūs pats neko nenoprivatizējāt?

– Tāpēc, ka cilvēkam ir vajadzīga vēlme to darīt. Man viņa tāda speciāla nav bijusi laikam. Jo es neesmu piena tirgotājs, es neesmu graudu tirgotājs, maizes tirgotājs, un es ievēroju to iepriekš teikto, ka man ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība un pienākumi, es vienkārši apzinājos, ka droši vien ar mani tas nesanāks.

– Daudzi apgalvo, ka, piemēram, Šķēle — viņš tik labi pārzināja tos likumus un izmantoja savas zināšanas savā labā...

– Bet viņam vienkārši ir talants uz šīm lietām, un tas ir sekmīgi īstenojies, es viņu par to cienu un respektēju.

– Jums joprojām ir labas attiecības?

– Es nezinu! Mēs vienkārši vairs nekomunicējam...

– Un jūs, Dzeņa kungs?

– Mēs ar Jāni Lapši, kad gāja tā privatizācija uz otru pusi, sadomājām, nu, velns parāvis, mēs neko neesam privatizējuši. Izdomājām privatizēt vienu sakņu bāzi. Dabūjām zināt, ka zeme zem sakņu bāzes pieder vienai Zviedrijas latvietei, ar viņu sarunājām, ka nav problēmu, viņai pirmpirkuma tiesības, mēs visu nokārtojam, viņa paņem bāzi un pēc tam tur visu var sakārtot.

Mēs kā jau latviešu džentlmeņi kasījāmies un taisījāmies. Un pēkšņi es uzzinu, ka sakņu bāze privatizēta. Es pazinu Nagli, un es viņam saku — johaidī, kā tas varēja būt. Tur bija kaut kādas robežas noteiktas, cik jābūt zemei, lai būtu pirmpirkuma tiesības. Tur juristi bija izdomājuši, ka pievieno klāt citu zemes pleķīti, un ļoti ātri uztaisīja, ka viņai vairs nav pirmpirkuma tiesību, visu paņēma un cauri. Es saku Naglim — vai tas ir godīgi? Viņš saka — man ir apnicis strīdēties. Tas parāda, cik mēs bijām privatizācijai nesagatavoti.

– Un kā sanāca, ka pats Šķēle tika pie lielākās daļas privatizēto uzņēmumu?

– Es vēlreiz saku, ka viņš ir gudrs vecis. Es varu izstāstīt vienu gājienu. Savā laikā ārzemnieki bija daudz gudrāki par mums šajās lietās. Viena firma uzrīkoja tikšanos ar Baltijas valstu ministru vietniekiem. Bet viņi zināja — ja viņi te būs Rīgā, tad nekāda jēga nebūs. Viņu uzsēdināja uz kuģa, viņi kaut kur brauca, un šī runāšana notika uz kuģa. Tad, kad viņš atbrauca atpakaļ, viņš teica — es tagad zinu, kā taisa naudu. Viņš arī zināja. Es domāju, ka visos šajos braucienos viņš iepazinās ar zēniem, kuri arī līdztekus kaut kur pasildīja rokas.

– Un kas ar jums, Lukašenoka kungs? Jūs taču arī bijāt augstā amatā. Ko jūs pats privatizējāt?

– Neko. Tajā laikā neviens nesaprata, ka man pieder resursi, ka es stāvu blakus resursiem, kas ir tūlīt aiz naftas, bet ka es neko no tā nepaņēmu. Es nezinu, kā pavēle tā bija vai kas, bet ar mani gadu prokuratūra ņēmās. Un pārbaudīja visas manas maiņas, pārdošanas, un neviens neticēja, ka es neko neesmu pievācis naudas izteiksmē. Un jūsu kolēģi no preses nāca pie manis un jautāja — vai jums arī būtu jāsēž, jo nevar tā būt, ka bijāt klāt tādiem resursiem, bet nekā neesat paņēmis. Un man pēc gada atrada, ka es pa saviem kanāliem esmu par mikroautobusu Latvija atvedis nevis četrsimts tonnas graudu, bet sešsimts tonnas, man palika kādas trīs, četras Latvijas rezervei. Un tad atnāca pie manis kaut kāda sporta organizācija, ja nemaldos, sak’, palīdziet, es viņiem pārdevu to Latviju, un manās darbībās neatrada nozieguma sastāva. Un atteica ierosināt krimināllietu.

– Kāpēc jūs negribējāt privatizēt?

– Es esmu tāds nedaudz ščepetiļnijs cilvēks, es biju maizes rūpniecības vadītājs, un tad tas būtu bijis kaut kā tā...

– Bet Šķēle bija ministra vietnieks...

– Nu, es nezinu, iespējams, ka es kaut kā pret to attiecos citādāk.

– Jūs viņam palīdzējāt?

– Nē. Es viņam, starp citu, privatizācijā it nemaz nepalīdzēju. Es palīdzēju tikai tādā veidā, ka palīdzēju izprast, bet viss, ko viņš privatizēja, to visu viņš darīja pats. Mana palīdzība izpaudās informācijā, ko viņš prasīja, piemēram, kādas ir potenciālās tā vai cita uzņēmuma iespējas.

– Vai nav tā, ka, gadiem ejot, Šķēle aizvien vairāk sāka domāt tikai par to kā sev, sev, sev?

– Jūs neapvainojieties, es esmu latgalietis, jūs latvieši, un mums Latvijā ir tāda šausmīga... nu, pat ir paruna — kur divi latvieši, tur trīs partijas un lai kaimiņam nevis viena lieka govs, bet lai pēdējā nosprāgst. Es pieļauju, ka tad, kad Šķēle to radīja, viņam radās daudz cilvēku, kas sāka viņu par to apskaust. Vajag darīt, nevis apskaust! Es viņu nosodu par ko, par vienu es nosodu, kad sāk tā analizēt, jo viņš arī bija par to, lai vietējiem būtu viss un attīstītos un strādātu Latvijas labumam. Bet neatkarības apstākļos, es pieļauju, ka viņam nekas cits neatlika kā pārdot, vekseļus, ne vekseļus, skaudējiem ir tāda īpašība — jo kāds bagātāks kļūst, jo skaudība lielāka, un sāk izmantot visādus instrumentus, tiesas, prokuratūras un tā tālāk. Un būtu sākuši tur rakņāties visā tajā netīrajā veļā, tais mēslos. Es pieņemu, ka viņam vienkārši nebija citas izvēles. Par to es nosodu, ka pārdeva, bet, ja analizē, tad domāju, ka tas bija spiests gājiens. Jo skauģu ir jūra. Un skaudība pie laba nenoved.

Privatizācija kā tāda jebkurās valstīs, kuras tikko sāka savu patstāvību, principā ir, ka kādam kaut kas ir jānopērk. Tikai ir jautājums — kā nopirkt? Šķēles nopelns šajā ziņā... nu, es nevaru tā pateikt, jo man nav simtprocentīgas informācijas, bet tas deputātu bloks, kas tajā laikā bija Latvijā, — viņi taisīja tādus likumus, kas ļāva vietējiem aktīvajiem uzņēmējiem privatizēt pēc tiem likumiem, kādi bija. Ja šodien pārbaudītu Šķēli, tad, lai kas arī pārbaudītu, viss tika izdarīts likumīgi. Jo likumi tajā laikā tika pieņemti tādi, kuri veicināja privatizāciju. Un konkrēti cilvēki, vai nu Šķēle, vai Godmanis, vai Ģēģers, vai kaut kāds tur Pētersons, bet kāds vienalga būtu to privatizējis...

– Kā tad tas viss tā sanāca, Nagļa kungs? Jūs taču bijāt Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors. Un lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācija bija viens tāds skaļš process...

– Tā praktiski visa jau bija pabeigta līdz aģentūras dibināšanai. Mēs pārņēmām tikai privatizācijas līgumu izpildes kontroli.

– Nu, bet tas, ka nonāca viss gandrīz viena cilvēka rokās, — tas tā labi bija?

– Ja mēs tagad paskatāmies, tad kapitāla koncentrācija jebkurā gadījumā notiek. Vai viņa īsākā laikā vai ilgākā, — jebkurā gadījumā viņa notiek. Tālāk, kad iespējas bija visiem pilnīgi vienādas. Ja kādam pietrūka smadzeņu, kā pie tiem uzņēmumiem nokļūt, tad jāvaino nevis tie, kas viņus noprivatizēja, bet tie, kuri nebija pietiekami mācījušies, kuriem nebija izpratnes, tai skaitā par mežonīgo kapitāla uzkrāšanu, — tad tur ir vaina jāmeklē . Jo ar kādiem likumdošanas aktiem var nodrošināt aizliegumu iegādāties vienu vai otru uzņēmumu? Nekā!

Mēs vienu brīdi neatļāvām privatizēt zemi vai citus īpašumus, pieņemsim, ārvalstniekiem. Bet ko tad mēs izdarījām? Mēs radījām profesiju "latvietis", kurš gāja, parakstījās un jau nākotnē, kad iestājās kaut kādi citi procesi likumdošanā, kad viņi tiek saskaņoti ar starptautiskām normām, tad arī šos īpašumus pārdeva. Nu, un kāda tur starpība? Nekādas! Tāpēc pateikt, ka tas ir galīgi noliedzoši, galīgi slikti, ir nepareizi.

Dabīgi, ka man, ja būtu tādas iespējas vai izpratne par šīm lietām pašā deviņdesmito gadu sākumā, kad notika šī te mežonīgā privatizācija vai noma ar izpirkumu, tai laikā viņu tā sauca, tad dabiski, ka būtu bijis labāk, ja viņš būtu diversificēts — šis īpašums. Pēc iespējas vairāk īpašnieku...

Pēcvārds

Protams, ne ar 1999., ne ar 2001. gadu dzīve nebeidzās. Vēl bija daudz kas. Politiskais bizness. Komerclikuma bizness. Digitalizācijas bizness. Siltuma bizness. Vēja bizness. Degvielas bizness. Atkritumu bizness. Nekustamo īpašumu bizness. Bija lietas, kur mūsu galvenā varoņa rokraksts — ko mēs no aprakstītajiem notikumiem droši vien jau būsim iepazinuši pietiekami labi — bija skaidri saskatāms. Bija lietas, kur primitīvās kampšanas vēlme šķita kaut nedaudz nomaskēta. Nebija tikai viena — kaut viena skaidri redzama biznesa, kas būtu izveidots un attīstīts paša spēkiem, lai vienreiz taču radītu sen, sen atpakaļ pieminētos darbavietu tūkstošus.

Protams, ir vairāk nekā skaidrs, ka ar viena enerģiska, taču gana primitīva kampēja spēkiem viss šajā grāmatā aprakstītais nebija izdarāms. Cita lieta — ja darītāji bija pietiekami labi organizēta grupa, kurā bija cilvēki ar pietiekami dažādiem mērķiem, kuri darbojās Latvijā fantastiski attīstītajā kolektīvās atbildības, bet pareizāk jau — bezatbildības apstākļos. Var runāt tikai par to, ka atsevišķi cilvēki to savā labā izmantoja īpaši efektīvi, gūstot tādu vai citādu atbalstu no piejaucētām amatpersonām — vienalga, valsts prezidentiem, premjeriem vai ģenerālprokuroriem.

Joprojām gan pastāv tēmas, par kurām ir jēga un pamats uzdot jautājumus. Piemēram, kā tad bija ar Andra Šķēles pirmo iešanu valdībā — vai arī tās pamatā bija tikai un vienīgi vēlme atkal kaut ko kampt, kampt, kampt, vai arī šī nu jau šķietami nepārvaramā vēlme atdzīvojās tikai vēlāk, bet tobrīd bija patiesa vēlme palīdzēt pirmām kārtām nevis sev, bet savai valstij?

Katram pašam jāizlemj — ticēt vai neticēt nu jau bijušajam mūsu varoņa līdzgaitniekam Jurģim Liepniekam: "Kad Andris Šķēle kļuva par premjeru, viņš tiešām nāca ar augstiem ideāliem un pretenzijām, ka viņš šo valsti var vadīt saimnieciski un radīt šeit labklājību. Protams, kļūstot par premjeru, automātiski tika izbeigtas visādas [Māra] Gaiļa laikā iesāktās operatīvās lietas un citas smieklīgas izmeklēšanas, kas traucēja biznesam. Taču es domāju, ka Šķēlem nebija vēlmes kļūt par premjeru, lai tādā veidā palīdzētu savam biznesam.

Galvenais bija, lai netraucē un nebremzē, bet vienlaikus arī pacelt valsti, lai vispār šeit attīstītos bizness. Nebija tā, ka Šķēle katru mīļu brīdi konsultētos ar Masteiko par to, kas jādara ar Ave Lat. Premjera dienaskārtība bija pietiekami noslogota, lai viņam neatliktu laika biznesam. Masteiko pats ir ļoti patstāvīgs, un viņam nekādi Šķēles padomi nebija vajadzīgi. Masteiko drīzāk bija apvainojies, jo vēlāk izrādījās, ka Šķēle kā premjers nopietni traucē biznesam, jo parādījās sakāpināta uzmanība par Ave Lat un Šķēles uzņēmumiem.

Kad Šķēle otrās valdības laikā saprata, ka patiesībā nevienam te valsts neinteresē un visi tikai skatās, kā kaut ko iegrābt sev, nevarētu teikt, ka viņš uzmeta lūpu, bet viņš, manuprāt, pieņēma lēmumu — ja jau nevienam nevajag manus kā valsts vadītāja pakalpojumus, tad es parūpēšos pats par sevi, tāpat kā to dara visi pārējie. Un tad arī viņa domāšana aizgāja otrā virzienā — kā izmantot tās priekšrocības, ko sniedz atrašanās pie varas. Tā es domāju. Un tagad jau ir pilnīgi skaidrs, ka tad, ja Šķēle vēlreiz kļūtu par premjeru, viņš noteikti neziedotos uz valsts labklājības celšanas altāra. Viņš ir ļoti mainījies..."

Tiešām — tik briesmīgi mainījies no pašaizliedzīga valsts interešu aizstāvja uz naudas un varas kāru kampēju? Vai kā reiz otrādi — palicis tieši tāds pats, kāds bija jau deviņdesmito gadu sākumā? Ar jau sen Jāņa Nagļa publiski pieminēto "īpašību sajust momentu, kad var nopelnīt", "fantastisko ožu" un vēl vienu talantu — "ceļā uz mērķi var būt supernekaunīgs", bet vienlaikus — absolūti nespējīgs kaut jel ko izdarīt atklāti, godīgi un tīri? Gatavs savās shēmās iesaistīt pat ģimenes locekļus — bet, kā to rāda deviņdesmito gadu pri(h)vatizācijas gadījumi un arī mūsu dienās no katras "shēmas" uz āru lienošās āža kājas, laikam taču nespējīgs kaut vienu savu shēmu nostrādāt filigrāni, nevis paļaujoties tikai uz cilvēku vājo atmiņu, vājībām un pieejamo administratīvu resursu izmantošanu? Spējīgs pagrābt no valsts — bet ne attīstīt pats? Spējīgs izmantot cilvēkus tikmēr, kamēr tie vajadzīgi, bet tad atkratīties patiesā neizpratnē — ko tad šitas vēl grib?

Par pārējo — katram pašam jārod atbildes, bet paļaušanās uz cilvēku vājo atmiņu — tas nu noteikti. "Varbūt deputāti, kuriem Satversme uzdod ar speciālu likumu noteikt tautas nobalsošanas procedūru, ir apzināti uztaisījuši to tik sarežģītu. Tas attiecas arī uz Saeimas atlaišanas kārtību. Domāju, ka to būtu iespējams vienkāršot. Būtu ļoti normāli, ja Latvijā ieviestos prakse vienu vai otru pietiekami svarīgu jautājumu likt uz tautas nobalsošanu," — tas ir Andris Šķēle pirms savas Tautas partijas dibināšanas. "Kad man jāiet uz referendumu, kam fonā rēgojas iespējama nestabilitāte valstī, draudi mainīt valdību, padzīt parlamentu un sazin kas vēl, tad cilvēki un tāpat arī es, sāk apsvērt: pag, pag, ap ko te lietas grozās?" — tas ir Andris Šķēle nepilnus desmit gadus vēlāk.

"Es negribētu nodarboties ar politiku. Politika nav tīra lieta. Ņemot vērā valsts ekonomisko stāvokli, arī trīs gadi man būs ilgs laiks," — tas ir 1995. gada Andris Šķēle. Vienīgais iemesls atgriezties politikā būtu, ja "viss iesāktais tiktu apturēts un pagriezts atpakaļ"; vēl pēc brīža "nav pārliecības, ka visu nevar pagriezt atpakaļ vai vismaz būtiski bremzēt" — tas ir 1997. gada Andris Šķēle. Desmit gadu vēlāk mūsu acu priekšā ir Andris Šķēle, kas savas partijas biedru priekšā uzstājas ar programmatiskām politiskām runām un pieprasa uzticības balsojumus.

"Mēs diemžēl pagaidām nebūvēsim stikla pilis 100 miljonu dolāru vērtībā. Pat ja tāda nauda būtu, tad tā vispirms būtu jātērē mūsu zinātnei un spējīgāko studentu sūtīšanai studēt pasaules labākajās augstskolās, taču, tā kā tādas naudas pagaidām nav, mēs varam vienīgi solīt datorizēt mūsu bibliotēkas, darīt visu, lai jūs bibliotēkās varat strādāt ar internetu un lai bibliotēkām būtu nauda jaunu grāmatu iegādei," — tas ir 1996. gada Andris Šķēle. Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecības finansēšanas projekts, ieviešot papildmaksājumu par katru patērēto elektroenerģijas kilovatstundu, ir "sociāli taisnīgs, visu nāciju aptverošs projekts, kas kļūs par simbolu mūsu nācijas zināšanu alkām", — tas ir Andris Šķēle nieka četrus gadus vēlāk.

Pat stāsti par to, kā tad notikusi mūsu galvenā varoņa izraudzīšana premjera amatam 1995. gadā, ir izrādījušies, maigi izsakoties, nepatiesi. "Tajā dienā, kad Saeimas uzticību nebija ieguvusi arī Ziedoņa Čevera valdība, mani sameklēja divu pretējo bloku pārstāvji, un ar mani runāja gan Māris Grīnblats, gan Ziedonis Čevers. Drīz pēc tam par šo jautājumu sāka sarunas arī Aleksandrs Kiršteins. [..] Tā kā es pietiekami labi pazīstu un augstu vērtēju ikvienu no viņiem, tad piekritu apsvērt šo iespēju. Viņi ir nopietni politiķi, un, kad vēl viņiem pievienojās Māris Gailis, tad sapratu, ka ir neordināra situācija un man atkal ir jāsaskaras ar kaut kādu izaicinājumu pēc trīs gadu perioda, kurā biju nodarbojies tikai ar biznesa, saimnieciskajām lietām, finansēm un ekonomiku.," — šī ilgus gadus bijusi paša Andra Šķēles versija.

Taču... jau 2007. gada nogalē tas pats Ziedonis Čevers pēkšņi "atcerējās", ka pēc tam, kad viņa veidotais Ministru kabinets neieguva Saeimas atbalstu, pie viņa lietišķā vizītē ieradušies mums jau labi zināmi kungi — advokāts Andris Grūtups, Turības vadītājs Ivars Strautiņš un Andris Šķēle. Vīzites mērķis acīmredzot — ieteikt padomāt, vai par premjeru nederētu... Andris Šķēle.

Tad kā — vai vispār ir kāda joma, kurā mūsu varonim nebūtu novērojama šāda "personības dalīšanās"? Viena — noteikti: visos, visos, visos laikos viņš ir skaļi un uzstājīgi deklarējis savu neviltoto rūpi par morāles normām, likuma prasībām un valsts interesēm. "Nu jau gadus četrus, piecus gaisā vēdī, ka "valsts politiķiem ir slaucama govs". Šīs pārliecības ieviešanā un realizēšanā Andrim Šķēlem ir vislielākie nopelni. Attieksmi pret valsti viņš nekautrīgi, ar savu piemēru ir rādījis visiem pārējiem, kuriem vārgāki nervi un raksturi, atraisījis bišķi rokas: ja viņš var, ar ko tad mēs sliktāki!" — tā tikmēr par mūsu galveno varoni Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I paziņojis, piemēram, Edvīns Inkēns.

Protams, kritizētājam var pajautāt — vai tu pats daudz labāks? Bet izteiktie vārdi paliek. Un arī šie, ko intervijā saka kāds izbijis mūsu galvenā varoņa līdzgaitnieks: "Visi cilvēki no viņa ir aizgājuši ar lielāku vai mazāku skandālu. Šķēle ir uzmetis visus savus partnerus tāpēc, ka viņu moka mazvērtības komplekss. Kaut kādā brīdī viņam paliek bail, ka cilvēkiem varētu šķist, ka viņš vispār nav vajadzīgs un līdz ar to viņš būs vientuļākais cilvēks pasaulē. Es domāju, ka viņam vienkārši ir grūti samierināties ar to, ka viņš tā īsti nevienam nav vajadzīgs. Un tad viņš mēģina it kā radīt vajadzību pēc sevis, iet un piedāvājas — es visu varu sakārtot."

Vientulības tēmu piemin arī kāds pilnīgi citu politisko uzskatu pārstāvis — izbijis ministrs, kam ar Andri Šķēli bijis jātiekas ne tikai pie sarunu galda vien:

– Nevar noliegt, ka viņš ir gudrs vīrs. Sākumā tas bija progress, kas pārvērtās par regresu. Es katrā ziņā negribētu būt viņa vietā, es nezinu, vai viņš lasa interneta komentārus, bet man liekas, ka viņš nav ne laimīgs, nekā. Es pāris reizes esmu viņu uz ielas redzējis. Nekādi draugi mēs neesam. Mums ir bijusi tikšanās ar Šķēli, bet nekāda saruna nesanāca. Viņš nav nekāds sarunu meistars. Viņš tāds vientuļš vilks, man liekas, ka viņam draugu nemaz nav. Laimīgs arī viņš neizskatās, kaut arī bagāts. Tāds putns nu viņš mums ir.

– Kā jums šķiet, kā vārdā Šķēle to visu darīja un dara?

– Es domāju, kas tas lielā mērā ir personiskā rakstura sublimācijas vai kompensatoriskā mehānisma ķēde. Viņam jau nekā cita nav. Es nesaprotu, kāpēc viņš tur bērnus jauc iekšā. Tur nekas labs nevar būt. Kādreiz puika skatīsies internetu un lasīs...

Es arī nekad neesmu varējis saprast to alkatību. Esmu ticies ar Shell līdzīpašnieku, viņš dzīvo 300 kvadrātmetru mājā ar 1500 kvadrātmetru zemi labā rajonā. Es viņam prasīju, kāpēc viņam nav lielāka māja. Viņš teica — man pietiek, nav pieklājīgi. Šķēle varētu braukāt pa pasauli un būt laimīgs. Mēs reiz sēdējām Kannās un dzērām baltvīnu, un es teicu, ka Aivars arī tā varētu. Kā baltais cilvēks. Ēst svaigas austeres un baudīt dzīvi. Tieši tajā brīdī man atnāca īsziņa, ka Lembergs apcietināts.

Tā ir nemācēšana apstāties. Tas ir arī lielajiem dziedātājiem, sportistiem. Laikā aiziet. [Mihailam] Hodorkovskim arī nepietika. Sāka piedalīties politikā un tagad sēž cietumā. Es šo visu stāstu tikai jums bez atsaucēm uz mani. Es vienreiz pateicu, un man pietiek. Neesmu nekāda filmzvaigzne. Es jau tāpat esmu pateicis vairāk par visiem.

Lembergs ir vismaz Ventspili uztaisījis. Šķēle ir tikai grāvis. Viss ir pārdots. Viņš ir tikai veikls starpnieks, nav nekādas ekonomiskās spējas. Spekulants. Aivars sevi arī nav aizmirsis, bet arī Ventspili sakārtojis. Vismaz kaut kas paliks. Zārkam tāpat nekādu kabatu nav.

Arī bērniem tāda bagātība nekādu laimi nenesīs. Diez vai viņi būs laimīgi. Varbūt trešā paaudzē. Es nesen redzēju Šķēli uz ielas. Viņš izskatījās skumjš, vientuļš, tāds vecs, sirms vilks, kas mūk no lamatām. Es domāju, ka pēdējā laikā ir tikai eksistenciālās bailes no cietuma. Nekā vairāk...

Nu, nez, nez, kā tur ar to cietumu. Bet... padomājiet, kā justos jūs paši, ja jums par nepieciešamību un vienlaikus ieradumu būtu kļuvis slēpt katru savu soli? Ja jūs labi zinātu, ka viena sabiedrības daļa vienmēr un mūžīgi mūžos jūs uzskatīs par zagli un meli? Ja visa pasaule ņirgātos par to, kā jūs, multimiljonārs, dzīvojat "īrētā" mājā? Ja jūs būtu spiests pazemoties un pazemot pats savus ģimenes locekļus, uz viņu vārda reģistrējot savus biznesus? Ja jūs nevarētu neapzināties, kā nieka padsmit gadu gaitā no nācijas glābēja esat pārvērties cilvēkā, kura jebkurā solī liela sabiedrības daļa automātiski saskatīs kārtējo blēdību?...

Un tomēr — kampšanas kāre un tās dotā enerģija laikam taču ir neizmērojamas. Labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas noslēgumā, kā atceramies, bijušā pirtnieku Anša, nu bagātā Anša visu mūžu berztais vērdiņš–velniņš tīriņš un smukiņš devās savās gaitās, bet Ansis palika, tā sacīt, pie sasistas, kaut iespaidīgu apmēru siles. Atšķirībā no pasakas mēs no sava galvenā varoņa neatvadāmies. Lai ko neteiktu nelabvēļi, viņš acīmredzami vēl ir apņēmības pilns un turpinās berzt un berzt...

Pielikumi

1. pielikums

"Mūsu grupa apogeju sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem..."

1999. gada 17. maija (pēc dalībnieku izteikumiem secinātais datums) "grupas" sanāksmes "protokols", par kura eksistenci un nonākšanu atklātībā varam pateikties kāda ne tik ļoti lojāla "grupas" dalībnieka veiktam diktofona ierakstam. Šis "protokols" jau vismaz kopš 2007. gada vasaras ir LR Prokuratūras rīcībā.

– Mēs te esam sanākuši pēc ilgāka laika, ļoti daudzi patiesībā ne tik bieži tiekas, otrkārt, lai redzētu kaut kādu interesi, treškārt, lai dabūtu koordinātes no tiem, kuri nomainījuši savus telefonus, adreses, darba vietas...

Un, ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties...

Ar vārdu sakot, ko es gribēju pateikt. Nav gari jāizklāsta kādas teorijas, vienkārši jāpasaka savs vēlējums — un ko katrs konkrēti varētu pie vēlējuma rezultātā darīt. Līdz ar to tas būtu īsi, ne garāk par divām minūtēm...

– Edmund, tagad tu. Nekādas rezolūcijas netiks pieņemtas, šeit patiesībā darbojas konferences princips, kā mēs zinām, ja, un tad, ja ir visiem pieņemams, tad arī ir pieņemams, līdz ar to arī nekādas redakcijas komisijas nebūs.

– Oļeg, man ir cits priekšlikums. Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro...

– Es lieku priekšā — Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās, kāda situācija, kādas prognozes un cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Jo Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši. Tad kādu dzīvību Šķēle iedod, lai nav tā kā uz bērēm...

– Šķēles kungs, lūdzu, skarbi, kā jūs runājat...

– Ko jūs domājat, ko vajadzētu šodien apspriest... Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt. Un es domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, kuru vajadzētu šodien risināt — pacelt darba efektivitāti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai satiekamies un tad viens otram interesējošus jautājumus risinām pēc būtības, vai arī netiek saņemta skaidra atbilde — kad nevar palīdzēt vai nevēlas. Man tas šķiet svarīgi, vēl jo vairāk tai laikā, kas nebūt nav vieglākais...

Tas vienmēr ir bijis tas labākais un stiprākais, kad nav bijis autoritāra režīma, kaut kādas autoritāras kārtības, bet tai pašā laikā galīgi nekāda neesamība lēnām mūs noved pie anarhijas. Pārlieku liela demokrātija arī ved pie sabrukuma.

Ko es domāju par tiem cilvēkiem, kas darbojas vai palīdz darboties saistībā ar pašreiz lielāko partiju — Tautas partiju. Ir skaidri redzams, ka, pēc mana vērtējuma, būs varbūt tomēr pietiekami ilgs laiks jāpavada opozīcijā. Es to vērtēju varbūt arī labi, domājot no ilgtermiņa investīciju viedokļa, tāpēc ka parādīsies cilvēki, kuri var turēt, kuri nevar turēt. Kuri nevar turēt, labāk lai viņi ātrāk parādās un aiziet.

Milzīgs darbs un milzīgs laiks šobrīd tiek ieguldīts, strādājot ar cilvēkiem ārpus Rīgas, pa nodaļām, lai nostiprinātu reāli organizāciju. Jāsaka, atmosfēra kopumā, man šķiet, neskatoties uz milzīgo pretdarbību, kas darba gaitā, protams, vienam otram var izraisīt izmisumu — cik ilgi tas var turpināties! — man šķiet kopumā laba tādā ziņā, ka frakcija ir ļoti laba un vienota. Un cilvēki, kas nekad nav bijuši politikā un publiski aktīvi, saliedējas, un ir darbīgāki.

Es domāju, parādās arī tas, ka šobrīd, teiksim, pretējās nometnes cilvēki jau sāk to novērtēt. Reāli sāk to novērtēt, un daži nesavaldīgākie jau skaidri apjūk. Kad gāja budžeta grozījumi, jaunais finansu ministrs kā sadedzis skraidīja, izdrukas ķēra un nevarēja saprast, kā tas var būt. Koalīcija ir vienošanās, bet visu laiku nenotiek kaut kā otrādi, šķērsām, nevarēja saprast, kas tur notiek. Tā ka ir skaidrs, ka mums ir iespēja pārliecināt cilvēkus.

ļoti labi būtu, ja mēs zinātu, ja tas kādam nav saistīts ar kaut kādām citām lietām un viņš mums nevar palīdzēt, — es gribētu zināt, kuri ir tie cilvēki, ar kuriem no šī esošā loka mums kontaktēties. Mēs netaisāmies tur ar visiem plēsties. Un ir skaidrs, teiksim, vērtējot ļoti objektīvi, Latvijas ceļš izturas ļoti objektīvi, visgodīgāk no savas pozīcijas, viņiem ir liela pieredze, viņi ir spēcīgi cilvēki, viņiem ir iespējas piesaistīt mazāku partiju, un faktiski viņi nav no sava viedokļa nav pašlaik, no partejiskā viedokļa neko noderīgu darījuši.

Tas, ka mums nākotnē var būt, ka tur ar kādiem citiem mums jādomā, kā mēs risināsim šīs lietas, tad no partejiskā viedokļa viņi izturas pilnīgi korekti. Visnekorektāk, man šķiet, uzvedas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, un izskatās, ka tie ir arī visvairāk pērkamie un visvieglāk pērkamie. Jautājums ir tikai par cenu. Izskatās, ka arī pagājušās Saeimas laikā budžeta balsojumā Dobeli Juri varēja par konjaka glāzi dabūt. Es pats esmu maksājis. Un Juris teica — izmaksā man 50 gramus... Un tagad neizskatās, ka labklājība valstī aug. Jārēķinās ar to, ka dabīgi Tēvzeme un Brīvība būs tas politiskais partneris, kuru mēs visvairāk mēģināsim pārpirkt...

Acīmredzot problēmas ir arī rajonu struktūrās, un, kas attiecas par sociāldemokrātiem un Tautas saskaņas partiju, viņiem pašiem gāja milzīgas problēmas. Tā neslēpti sociāldemokrātiem iekšēji jau notiek cīņa par varu, iespējams, ka kaut kādā pietiekami īsā laikā gan Bojārs, gan Ādamsons tiks parūpēti no vadības ārā, jo viņi saprot, ka tie neder. Vajadzētu būt citiem sociāldemokrātiem. Bet tie, kas nav tajā lapā... Bet tas nekas, galvenais, lai ir svaigas asinis, un, un... vienīgais, kas man, tas ir ceļš, un viņi mēģina, protams, sociāldemokrātus piesaistīt, jo viņi, no tāda ilgtermiņa viedokļa raugoties, grib to saukt par sociāldemokrāta cilvēcīgu seju. Viņi rada tādu iespaidu, ka tomēr ir jāstrādā, var strādāt, nu, protams, tur daži ir normāli un labi cilvēki.

Bet jāatzīst, ka... tik traki, es domāju, ja būtu jāiztur kaut kāds pamatskolas tests vai kaut kas tamlīdzīgs, viņi nav spējīgi aizpildīt, tur ir patiešām cilvēki — nu apbrīnojami, apbrīnojami. Tautas saskaņas partija — tie ir ļoti pragmatiski cilvēki, no četrām brigādēm viņi sastāv, savādāk viņi nesaucās Tautas saskaņas partija, Par cilvēka tiesībām vai kaut kā tamlīdzīgi, tie ir pragmatiski cilvēki, deputāts arī ir cilvēks, bet tikai, ja maksā, tad ir jāstrādā, tā ka tur izskatās, ka tie pēc būtības nebūs problēma, vienkārši. Ja ar viņiem varēs sarunāt kā nosacīti opozīciju, bet ar viņiem varēs sarunāt, ka — kas un cik, kādā veidā to risināt.

Es domāju, ka vistīrākais ir tas, kas atkal atkārtojas, ko es pats biju piedzīvojis deviņdesmit piektajā gadā, kad bija Gailis Ministru prezidents, — kad cilvēki netiek no tādiem padomju laiku niķiem vaļā. Kaut kādi personīgi naidi un personīgās vajāšanas kāres. Toreiz, deviņdesmit piektajā gadā bija kaut kādas visādas operatīvās lietas un visādas sekošanas, un viss pārējais. Un tas ir tas sliktākais, par ko es vēlāk arī kritizēju Latvijas ceļu un individuāli cilvēkiem teicu — mēs tādas lietas negribam ierādīt un atkārtot, un mēs nekad tādas lietas neesam darījuši, jo mēs uzskatām, ka tas ir zemākais, cik var krist cilvēks.

Tur ir kaut kāds paradokss. It kā ļoti intelektuāla partija, bet rīkojas ar visniecīgākajām metodēm, kādas ir pieejamas. Un izrādās, ka viņi atkal ir iekrituši tai pašā savā iepriekšējā pozīcijā, ka tie gājieni jau ir diezgan cūcīgi. Tie ir skāruši daudzus cilvēkus, es par sevi nerunāju. Šobrīd, protams, jāsaprot, ka mums klāt neesošais Jānis Naglis pilnīgi pareizi izteicās publiski, ka šo valdību sastādīja divi cilvēki — Lembergs un Kargins, un, sākot no jūlija... Tie divi sastādīja, bet tai pašā laikā es saprotu, ka sāk strādāt kaut kāda pašdrošināšanās tai pašā Latvijas ceļā, jo šodien Latvijas ceļa valde ir pieņēmusi lēmumu Nagli nenoņemt un atjaunot iepriekšējo direktoru. Ja tiks izpildīts, tas nozīmē, ka Lemberga kungam atkal ir problēmas kaut kādā ziņā, jo cik var investēt projektā par Nagļa noņemšanu — astoņas reizes ņemt nost, Naglim ir vienpadsmitais ministrs viņa laikā, kopš viņš ir aģentūras vadītājs, viņš jau premjerministru vārdus nevarēs atcerēties, tikai atcerēties pēc sejas, ka tas ir bijis ministrs. Tas nozīmē, ka Latvijas ceļā sāk strādāt iekšējā aizsardzība. Cik var ilgi padoties. Cik var ilgi padoties. Gan jau ir kādas sakarības, kuras viņi gribētu pildīt, bet nu nebūs tik viegli.

Es domāju, ka tas, kas notiek ar cienījamo kungu, es domāju, ka tas ir tiešām bīstami valstij. Tas ir tiešām bīstami valstij, jo nu tur nav nekādu robežu, tur nav nekādas aiztures, tur nav, tur tas viss uzstādīts — absolūti bandīts varētu teikt. Es saprotu kaut kādā veidā arī viņu, jo, kamēr nav viņam visi gali nosieti un visas problēmas atrisinātas, viņam ir bailes, ka tomēr kāds nesāk ķerties pie godības klāt. Un līdz ar to acīmredzot uz šo Saeimu un vēl varbūt nākošo viņam vajadzēs milzīgas naudas guldīt, lai kaut kāds atdzesēšanas periods būtu pagājis. Manā uztverē tas ir tas viens no tiem motīviem — varbūt ne tik daudz par katru cenu visu sagrābt, kura arī, protams, ir vēlme, bet tomēr svarīgākais ir tās bailes, ka nav kaut kas pabeigts kārtot.

Es domāju, ka svarīgākais mums šajā periodā ir darīt visu, lai cilvēki, kuri dažādās vietās ar dažādām iespējām, — mēs tomēr par viņiem iestātos un palīdzētu. Diezgan dzelžaini, un tā ir varēts darīt ar Nagli Jāni, un visādi mēs esam mēģinājuši. Izskatījās, kā tā nebija tāda klaji bļaustīšanās, bet es ceru, ka pamazām uzlabosies situācija. Nu, Grūtupam, es domāju, nākošreiz spridzinās tā riktīgāk augšā, ja tu neatteiksies no Parex lietām dažām. Kāpēc tev tā jādara pāri Parex bankai? Solīda banka, jauki cilvēki, daudz naudas... Tāds raksturs. Tāds strīdības jautājums, pietiesāt Pareksam tur divi miljoni mēnesī, nu tā nevar, tā ir nauda. (Es pats pastāstīšu!) Nu ja.

Šeit stāv priekšā bruņoto spēku komandiera izvirzīšana, kur es domāju, neteiksim, ka ābols ir pats labākais bruņoto spēku cilvēks, bet vienīgais, bet ar raksturu. Līdz ar to es domāju, ka mums ir visas iespējas paskatīties, jo nākošajam apakšpulkvedim Graubem arī tikai strādnieku fakultāte, nav augstākās izglītības... Tautas augstskola. Tā ka mums ir šādas lietas, un mums katrai vajadzētu mēģināt savās rindās un savos cilvēkos, kuriem ir kādas iespējas ietekmēt un veidot, vajadzētu uz to visu mēģināt un pastāvēt, jo, ja mēs ar puslīdz maziem zaudējumiem pārdzīvosim šo laiku, tad mēs dzīvosim ilgi. Tad mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.

Tādēļ es aicinātu katru apdomāt, varbūt arī dot informāciju, ko Gundars dara ar vislielāko daļu šobrīd, jo viņam vienīgajam bija aknas apsēsties... ar viņiem visiem kopā, ar visiem izrunāties. Ādamsonu es nerunāju, tāpēc labāk es eju malā... Man vectēvs no Latgales, man gribas iekraut pa ausīm, es nevaru. Tā kā Gundaram dodat šo informāciju, un, Gundar, tev arī kaut kā izdomāt, lai šādi te brīži, kuri nāk, nav jāskatās mazā skaitā. Mēs jau tiešām brīžiem vienu otru jautājumu spējam izvilkt cauri ar tiem maziem spēkiem, ka vienkārši jābrīnās, kā mums tas izdodas, bet ar viltību un gudrību mēs to dabūjam cauri.

Tā diezgan atklāti tiek runāts par to, ka tomēr vajadzētu nomainīt ģenerālprokuroru, ja, pat to runāts atkārtoti. Acīmredzot es domāju, ka būs kaut kāds spiediens uz viņu, lai viņš pats atkāptos. Nezinu, kurā brīdī, ar kuru, ar kādām lietām to saistīs, bet gan jau kaut kādu spiedienu darīs, vismaz to, cik Jūlijs Krūmiņš atļaujas bļaustīties cilvēku klātbūtnē, tas ir... Es pieļauju, ka Jūlijam Krūmiņam piemīt tā bļaustīšanās kāre tik liela, ka būtu jābļauj pa desmit, bet nu... Tāpat par Augstākās tiesas priekšsēdētāju iet runa, ka jāizdara. Viņi nonākuši tagad pie varas, viņiem vajadzētu visus nomainīt. Es domāju, ka lielas revīzijas būs visādos vārtos. Valsts institūcijās. Bet beigās, ka mēs esam atkal kaut kā drusku satrūcinājuši pozīciju, ja.

Sončikam galu galā ir uz divi gadi parakstīts līgums, stingrs darba līgums, to var savaldīt. Bet tur vajag motivāciju. Tāpat vēl dažās lietās mūsu cilvēki pastiprināti ar dažādiem līgumiem un... Es domāju, ka viena lieta, kas nav vieglākā priekš manis personīgi, bet tas, protams, ir jāņem vērā: mēs tagad ejam pēc principa — mēs ar visiem draudzējamies. Mēs ar visiem draudzējamies... Bet tiešām ceru draudzēties, ceru darboties tādā ziņā — kādi ir spēles noteikumi, tādi jāpieņem. Mums jāapstrādā viņi ar viltību, un pietrūkst vienkārši citu spēku. Īstenībā man šķiet, ka arī tas milzīgais naids, kāds tur tika kurināts, ka tas mainās, ka, teiksim, tai pašā konkrēti Latvijas ceļa valdes sēdē, tā bija pavisam cita... Ja trīs nedēļas atpakaļ bija milzīgs naids, tad tagad cilvēki jau, kā saka — cik vien ilgi te varēsi, nenervozē, mēs jau tev varbūt palīdzēsim. Tā kā ļoti normāla situācija.

Mums visiem cilvēkiem, lūdzu, visus konkrētus, kādi jums ir iespējami palīdzēt mums, dot šīs iespējas ar cilvēkiem runāt, saieties kopā un attiecīgiem balsojumiem dot to, ko vajag. Mēs netaisāmies kāpt tribīnēs par katru jautājumu, runāsim tikai par svarīgākajiem jautājumiem. Mums arī jāmācās daudz kas vēl, bet nekas. Pazīmes ir dažādas jau, jau parādās, žurnālisti lieto — opozīcijas līderis. Tā ka mēs lēnām ejam. Gundar, tu varētu turpināt.

– Es saprotu situāciju tā, ka izveidojusies neapšaubāmi frakcija vislielākā, es domāju — vidusmēra, teiksim, no kopējā sastāva līdzsvarotības, es domāju, ka tā šobrīd ir labākā Saeimā. Pa ceļam ienākot, teiksim, jaunajiem, Lapiņai un visiem, un teiksim arī Daugavpils trīs cilvēkiem, vidējais līmenis frakcijā ir ļoti normāls. To ir arī žurnālisti atzinuši. Es domāju, ka kopumā lielas problēmas nav gaidāmas, tai ziņā, kā teica, ka šobrīd izskatās — politikā lielum lielo lomu spēlē tieši nauda. Manuprāt, arvien plašāk izplatīta teiksim, būtu — tieši tiek maksāts cilvēkiem. Agrāk tas bija pastarpināts caur partijām. Šobrīd Saeimā tas, manuprāt, ir diezgan raksturīgi, un, protams, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, kaut arī mums lielākā frakcija, arī resursi kaut kādu pasākumu veikšanā mums ir nesalīdzināmi. Un līdz ar to cits ceļš šobrīd nav ejams. Par pārējām frakcijām — kā veidosies, teiksim, jaunais Tautas partijas tēls opozīcijā, pie tā tiek rūpīgi strādāts, kā arī, mums ir piezīmes, kas, protams, nav vēl izdiskutētas un kas varētu būt.

Tas, ka jau šodien lēmums, ka Tautas partija nepiedalīsies debatēs, izņemot visos būtiskajos jautājumos, būs viens runātājs, mazsvarīgos jautājumos vispār nekāps tribīnē, runāsim ļoti maz, jo bieži vien tas kaitina, un tam drīzāk jābūt kvalitatīvam, spēcīgam, nevis tur ļurkstēšanai nepārtrauktai, ar ko bija raksturīga iepriekšējā Saeima. To mēs nedarīsim. Visos balsojumos, kas būs, teiksim, par būtiskiem jautājumiem, kas nebūs varbūt šī brīža kaut kāds politisks jautājums, tādi nopietnāki, mēs īstenībā esam balsojuši "par". Jautājumos, kuros mēs sakoncentrējāmies līdz šim, mēs esam panākuši savu gaidāmo rezultātu. Jo arī šādā taktikā, jo tā taktika ir vajadzīga, lai vairāk ko sasniegtu, jo es visu laiku esmu pretī — rēķināt, ja labi nav, salasa jau šīs balsis. Ja zina, ka Tautas partija pret labējiem balsos, tad nav nekādas vajadzības, tad pietiek kreiso balsu, bet tanī brīdī, kad mēs izdomājam taktiski, uzliekam politiskās cīņas, tad pretiniekiem tiek apgrūtināta šī rīcība, un mēs panākam savu rezultātu.

Frakcija var nebaidīties, jo jaunais finanšu ministrs atnāk atvainoties par saviem izteikumiem partijas priekšsēdētājam un frakcijas vadītājam, nākošā sēdē nedaudz atvēsis un arī piedāvā konstruktīvu sadarbību tālāk, teiksim. Es domāju, ka tas ir iespējams. Ar ceļu mēs publiski necīnīsimies, mēģināsim rādīt premjera mazspēju, kas tomēr izskatās diezgan acīmredzami, bet žurnālisti to ir konstatējuši. Vilis varbūt pārvalda tādus jautājumus, kopumā lielos politiskos, valsts pārvaldes un stratēģiskos jautājumus viņš nepārvalda praktiski pavisam. Un, tikko viņš sāk... ne par velti viņš ir atteicies ar žurnālistiem runāt, jo viņš vienkārši nespēj atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem.

Savā laikā, manuprāt, valsti izārstēja no kauna ar varu, es domāju, ka valsti izārstēt no Krištopana var tikai ar varu, izslimojot vieglā formā, iegūstot imunitāti. Šobrīd, es domāju, ātra valdības gāšana, ko teica arī Andris, nav iespējama, es domāju, ātrākais, kad var sākt, tas ir pavasaris, pieļauju, ka tas ir varbūt pat ilgāk. Bet arī nedomāju, ka ir iespējams četrus gadus nostrādāt šādā sastāvā. Otrs, kas arī apgrūtina viņiem dzīvi — viņiem ļoti viegli vienoties pret Šķēli, pret Tautas pariju, kas visus ļoti baida, daudz grūtāk ir vienoties par kaut ko... Līdz ar to, tikko mēs neesam, tikko nav nepārtraukti jāvienojas pret Tautas partiju, tā viņiem vienkārši problēmas pastiprināti. Tīri faktiski es domāju. Ar izvēlētā budžeta pieņemšanas procedūru bija pilnīga kļūda. Bija viena iespēja to mēģināt maksimāli ātri; divus mēnešus runājot, es domāju, ka viņiem pašiem pastiprināsies pretrunas, jo viņš ir ļoti smags un ļoti grūti sabalansēt. Un šeit ir vajadzīga vai nu pārliecība, ka ar smaidiem un visādi uzvarošā gājienā cauri netiks, ar vienkāršām frāzēm, lai deputāts nesajauc, kas ir budžets un kā par viņu jābalso. Šeit es domāju, ka arī šī taktika viņiem apgrūtinās šī budžeta pieņemšanu.

Ar citām partijām, teiksim, tīri cilvēciski attiecības veidojas pietiekami normāli. Šur tur mēs esam atbalstījuši, šur tur mēs esam atbalstīti. Protams, jautājums par Tēvzemi, jo Tēvzemei tieši tādā veidā kā ceļam mēs nevaram pārmest nodevību, jo nekad nekas nebija sarunāts citādāk, mēs esam cīnījušies, viņi izrādījušies pieredzējušāki, ar plašākiem finansu resursiem, un arī ar citām lietām viņi šinī posmā ir guvuši pārsvaru pār mums, un tur mēs varam viņiem pārmest, bet īstenībā nelaime ir mūsos, mūsu nepietiekamā stiprībā un varbūt vēl veselā virknē — finansu resursu, šīs lietas finansēšanā, ar Tēvzemi ir daudz savādāk.

Var uzskatīt, ka viņi ir pārkāpuši veselu virkni vienošanos, kas mums bija, un ar Tēvzemi īstenībā nevienas vienošanās nav iespējamas, tā kā viņi vārdu netur vispār, bet viņiem tas ir ļoti bīstami vispār tanī ziņā, ka viņi ir atmetuši faktiski visu, un visiem ar savu nekaunību... Un vēl bišku nobriest, jo gan ceļam ir pietiekams pamats, gan sociāldemokrātiem, utt. Lai tikai turpina šādā garā, es domāju, ka viņiem būs grūti.

Būtiskākais notikums, es domāju, tuvākajā laikā ir prezidenta vēlēšanas. Tām īstenībā ir jākoncentrē liela uzmanība, un pie šīs situācijas, kāda ir izveidojusies šobrīd, manuprāt, ka situācija ir bīstama, mēs varam pat dabūt, un viss liecina, ka mēs dabūsim, drīzāk, teiksim, uz Krieviju orientētu prezidentu. Un šeit ir ļoti rūpīga apsverama šī taktika, kādā veidā ir iespējams šo situāciju labot, tas kopumā valsts attīstībā ļoti liels trieciens. Es domāju, ka kopumā, tā kā Andris stāstīja, kā viņu spridzina un kā spridzinās, lai mēs palielinātu savu ietekmi, — ir skaidrs, ka pēdējos, teiksim, gados divos mēs īstenībā politiskās vietās vairākās esam zaudējuši. Un iemesli varbūt ir vairāki. Ir tas, kā teica, ka šāda demokrātijas forma — tas ir ļoti labi, bet reizēm, lai norealizētu un spētu kaut ko panākt, ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt, lai būtu konkrēti atbildīgie par šo pasākumu realizēšanu.

Es domāju, ka šī savstarpējā izpalīdzēšana ir laba lieta, bet, nemainoties būtībā, nepārkonkurējoties, nepiedāvājot jaunu uzbūves lēmumu pieņemšanu un tādu modeli, es domāju, ka ar laiku tas var zaudēt, nu, tādu ietekmi. Es domāju, ka arī pēdējais laiks ir. Kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās. Un, lai to lauztu, ir jādomā kāds tam iemesls, tāpēc varbūt tas, ko iepriekš Grūtupa kungs, kad vēl bija un vadīja, tad bija vairāki piedāvājumi reformēt, un tādā veidā es domāju, ka tādā veidā ir jāatgriežas, jo dzīve mainās, prasa savādāk, manuprāt, izvērtēt, kas nav ļāvis realizēt tos projektus, kuros mēs esam... Un kas ir vajadzīgs, un kāda ir vajadzīga kopumā struktūra, varbūt, ka tā ir blakus un vai līdzīga, vai kaut kāda, bez tā es tomēr neredzu šādā veidā šobrīd, tas būtu varbūt vajadzīgs vēl kādu laiku, bet katra diena iet uz leju, nu, tā kaut kādā brīdī beidzas vai arī, nu, arvien paliek mazāka.

Lai mēs iegūtu atkal augšupejošu tendenci un tā konkrēti saistītu varbūt ar vienu frakciju, kur ir pietiekama ietekme, varbūt izejot arī citām, es domāju, ka kopumā, lai mēs nepazaudētu ietekmi... Sociāldemokrāti var patikt vai nepatikt. Ir, protams, slikti, ka mums nav cilvēku, kas ir pilnīgi pretēji. Sociāldemokrāti politikā ir ienākuši uz ilgu laiku. Un mums būtu svarīgi, lai mums daļa cilvēku no turienes, lai mums ir jāliek kādiem cilvēkiem par jaunu būt tur iekšā un maksimāli pietuvināties lēmumu pieņemšanai. Varbūt vēl arī citos jautājumos. Tāpēc es domāju, ka tas ir tas būtiskākais. Saistība ar frakciju, tas, es arī šodien, teiksim, ka likumprojekti, kas ir skatāmi, viss tāds būtiskākais, vai idejas vai kā, mēs esam gatavi aizstāvēt un realizēt, tur nav problēmu. Es tiešām domāju, ka lielākā problēma šodien — es ieskicēju: ja tāda nepieciešamība ir, tad ir jādomā par reformām, par reformām ne tikai valstī, bet mums šeit iekšienē.

– Piebilde tikai. Viens gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis.

Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu... Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt. Un, kas atteicas uz šo frakciju, es saku — daudziem no jums ir katram savi cilvēki un vēl kontakti ar frakcijām citās, bet Tautas partijas frakcija mums ir monolīta. Un, ja mums būs jautājums, kas skar mūsu cilvēku pēc būtības, vai jautājums, kas ir svarīgs mums un nav pret valsts interesēm, ne pret loģisku saprātu, ja, tad tas tiks vienmēr dzelžaini aizstāvēts. Ar visām metodēm, kādas vien būs, kādas ir atļautas un ko vien var darīt — tā kā mums jau pie tās Tautas partijas frakcijas jāturas jau vien ir.

– No Latvijas ceļa var darīt pietiekami daudz...

– Nē, nē, tas ir. Citiem varbūt ar sociāldemokrātiem iespēja vai Tēvzemi un Brīvību, katram mums jādara tajā jomā, ko mēs varam. Un mums jau vispār tas ir tas spēks. Bet es tikai varu izteikt vēlreiz to apliecināt, ja kāds domā par to, vai tā organizācija, kas lielākā šobrīd, vai tā... nekļūdīgi. Mēs to darīsim, mums ir tādi, es gribētu teikt, ļoti saprotoši cilvēki, un vispār tā negācija, kas tagad pret Tautas partiju ir bijusi vērsta, manā uztverē saliedē cilvēkus. Jo vīri sēž. Šinī gadījumā es izstāstu anekdoti par Tallinu. Mēs bijām Tallinā, kad tur, kad tur to Lembergu taisījās šaut un to kucīti nozaga, kuru nespēja atrast. Un pienāk žurnālisti klāt un kaut ko saka, kā es to komentētu, — es tā īsti nesaprotu, tā informācija, par ko tur šaus, kāpēc un kā. Nu tur kaut ko izstāsta, kaut ko atbild, tur Juris blakus. Juris pienāk klāt un saka: Andrej, par ko tu man neticēji? Hahaha!

– Varbūt divos vārdos par visiem tiem pēdējiem notikumiem, lai nebūtu nekādas tur baumas jāklausās, ko es esmu tur darījis vai nedarījis. Tātad rudenī es uzņēmos divas lietas. Pie mani griezās vidēja izmēra bankas, pagaidām nesaukšu, paši sapratīsiet, par ko iet runa. Vārdu sakot, no vienas bankas viena liela banka mēģināja piedzīt divarpus miljonus, no otras — divus. Bija iecerēts ļoti ātri un fiksi, kā pa sviestu izbraukt cauri attiecīgām tiesu institūcijām, un tad, kad uzzināja, ka bijuši pie manis un es esmu piekritis pārstāvēt, tad radās jau pirmās atskaņas, ko varēja dzirdēt — ko tad jūs šitā un tā. Nu, bet labi. Tur patiesājāmies dažādās instancēs, vēl vienā apgabalā, šķīrējtiesā, un nesanāca nekas. Tad apmēram kādu mēnesi atpakaļ es jau dzirdēju pirmos tādus — laikam viss tika darīts, lai man pateiktu, ja, griezās pie manis apmēram no man zināmiem cilvēkiem septiņi. Nu, atnāk tādā tekstā — ja jūs tur to neapturēsiet, ja, vai viņš tur nepārstās darboties tā aktīvi, tad būs problēmas. Nu, tas pie dažādiem cilvēkiem, dažādās mērcēs tika pateikts. Nu, tad piektajā tas komplekss iestājās. Bet šobrīd, dabiski, es iesniegšu ģenerālprokuroram savu versiju, bet tikai nekādā gadījumā, kas ir organizētājs, un kas ir spridzinātājs. To es šobrīd nekādā veidā nevaru pateikt juridiski, bet kad piektajā datumā kriminālpolicijas darbinieki man teica — vai jums ir bijuši kādi draudi, vai ir bijuši kādi mājieni, vai kas tamlīdzīgs? — jā, es teicu, bija daži, ja.

To es šogad izstāstīju, rītā arī es iesniegšu ģenerālprokuroram personīgi, es jau faktiski jau biju Ģenerālprokuratūrā, es jau izstāstīju tā ļoti skopos vārdos, kas ir par situāciju, ja. Citu kaut kādu iemeslu, ja, ko raksta, cik iemeslu es saskaitīt nevaru, vienīgais iemesls tur ir kaut kāda neapmierinātība, ja, saistīt ar lietām, ko es nevaru pierādīt, ja, to es arī negribu. Svētdien LNT sižets, ja, kas tika rādīts, uzskatu, absolūti tendenciozs. Tur pirmais uzdevums bija vai nu pataisīt par joku visu, ja. Ja neizdodas pastāstīt par joku, nu, tad uzkūdīt viņu virsū Lembergam, ja. Tāds mērķis. Tad es jautāju — kurš varēja tādu mērķi spraust? Tad ir kriminālpolicijai jāmeklē, tieši kriminālajai policijai, ka tas cilvēks vēlas no sevis uzmanību, kurš ir jāmeklē. Nav grūti izsekot, kurš kuram tālāk pateica. Tā ka pavisam citas absolūti nesaprotamas saistības ar kaut kādām citām struktūrām un parādiem, vai kaut kādām tādām piedziņām man nav, es uzskatu, ka man pastāv morāls pārsvars, es sākšu saukt tos uzvārdus un datumus tad, kad tas vajadzīgs. Bet es katrā ziņā likšu tiem saprast, kuri, es uzskatu, varēja kaut kādi ņemt dalību, ja, ka viņiem labāk sargāt visu šo advokātu biroju, ja, un mani apsargāt, ja, jo, nedod dievs, ja kaut kas notiks, tad acīmredzot domās. Vot, tāda ir pašlaik situācija. Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami...

Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs. Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga. Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādās tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību. Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt. To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu.

Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā, tāpēc es kādreiz te lūdzu, atceraties vasarā, kad sēdējām, ka lūk, Oļegs lai uzņemas, ja. Bet, par cik mums nav pašiem sava aparāta, katram jābūt, kā Karlsons teica, kādreiz cilvēkam–orķestrim. Kā viņš par savu banku runāja, katrs savā nodaļā, ja.

Otrs. Mums vajag padomāt, vai nevajag, teiksim, vēl kādu cilvēku Oļegam klāt, kas var vēl palīdzēt, ja. Man tāds priekšlikums, ka mums taču var būt arī divi līdzpriekšsēdētāji, ka varētu mēs papildināt, teiksim, Oļega inteliģentumu, ja, ar, teiksim, Jura Aizezera tādu skarbo raksturu, ja, un apspriest. Es Jurim par to teicu, ja, viņš pret to neiebilst, bet šovakar, ja mēs to lemjam, tad vajadzētu, visiem jau nav konsekvences, principā lai novienotos, jo tālāk tādu eroziju mēs nevaram atļauties, jo citādi būs, es te šajā gadījumā nedomāju sevi, tik daudz ar visiem tiem, es te cīnīšos līdz galam un darīšos, un... nu tā divos vārdos.

– Kamēr Andris vadīja diezgan labi pēc principa — katram ir savas iespējas, un katram ir savas zināšanas un kontakti, kas otram var būt nav un ko otram varbūt vajag. Un man pašam vairākas reizes bija, man kaut ko vajadzēja, bet es nespēju ar otru no mūsu vidus sarunāt. Varētu būt — divi runājam un trešais klausās, kas tad pēc tam varētu būt tas soģis un teikt, — nu, ja tu apņēmies, tad pildi, tādā veidā tas iedod tādu to principu, ka mums tās saistības savstarpēji, ja varēja palīdzēt, labāk strādāt. Tas kaut kā mums daudzos gadījumos nav, un neesam spējuši viens otram palīdzēt, es neesmu spējis droši vien lielai daļai palīdzēt vai kāds cits atkal citam, tāpēc ka nestrādā normāli šie mehānismi un nav pārliecības. Ir zudusi šī pārliecība, ka jāpalīdz, ka tas kaut kādā veidā tev pašam atalgosies, noteikti, vienalga kādā formā. Un es domāju, ka tas ir svarīgs princips, lai varētu strādāt, lai nebūtu tikai tā, ka mētājas citreiz vienam par otru kaut kāds aizvainojums, ka neesam palīdzējuši vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja var, tad mums ir zināms, ka var tikt uz priekšu.

– Nē, tur ir vairākas iespējas. Vienu es domāju šo te — pašpalīdzības moments, kas noteikti ir svarīgs, un arī tagad būtu jāatjauno, cik var. Un otra lieta arī tādā ziņā tomēr, ka mēs mēģinām savstarpēji tos kontaktus virzīt un to darīt, ka mēs paplašinām pozīcijas.

– Lai ieņemtu labākās pozīcijas, tad tomēr darbs ir jādara. Saprast, kādā, atvainojiet par izteicienu, veidojumā iespējams sākt darboties. Ja izplūdīs, tad ir kādreiz plusi un kādreiz mīnusi. Plusi tādi, ka viņš rada šīs te, ko te sauc par mītiem. Tas ir kaut kas... bet patiesībā tur ir arī savi vājumi. Viens no tiem vājumiem ir, ka grūti ir saņemties, nav nekādas organizācijas, tur tā nelaime. Es īsti neredzu pašlaik, kā to pārvērtēt. Bet ar to manā skatījumā laba lieta, cilvēki var satikties, ja kādam kāda palīdzība, — izdodas atrast, tad ir labi, ir gandarīti, bet, tā kā vienīgais tāds organizētais veidojums, ja mēs runājam par valdības lietām, ir Tautas partija, viņas frakcija. Bet tā ideja par kaut kādu starppartiju sadarbību, — ja mēs viņu gribam paplašināt, es baidos, ka šādā formā attīstību būs ļoti grūti īstenot.

– Bet, ja mēs pieņemam kaut kādus iekšējus, papildinošus lēmumus... Kaut vai tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums.

– Te jau, Andri, konkurē divas idejas. Mēs nepietiekami iesaistījām grupā, dabiski, ka viņam saikne ar partiju daudz lielāka, interešu arī, tas svars ir lielāks, vai ne, un viņš izvēlas... Partijas biedri viņam saka, lai kādu savu kadru liktu un... Labi, viņš neērti jūtas, ja. Man ir bijusi saruna. Nu, beigās kaut kādu kompromisu atrod. Nē, un neapšaubāmi, es nesaku, ka diez vai tagad, kad viņš tur labi jūtas, vai ne, viņiem varas eiforija vēl daudziem nav beigusies, un tagad mums arī būs grūti ar Robertu kaut kādu... Jā, ar papildu metodēm nekā...

– Nē, es nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās.

–

 Ja, nu pašlaik kāds tāds kā Roberts — vai kā šo klubu var asociēt jeb neasociēt ar Tautas partiju, kaut kādu neitrālāku, vai tas ir iespējams?

– Nu, kāpēc nevar? Nu Gunārs, viņš no Latvijas ceļa sēž, nu, vai tāpēc es ar viņu plēšos?

– Nemaldināsim viens otru, ja mēs viņu gribam pārveidot par nekvalitatīvu klubu, īsti neredzu, kā to var izdarīt...

– Es gribēju pateikt, ka te ir iekšēja pretruna. Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri patreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja. Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudz maz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.

Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums... Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.

Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu. Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.

Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu — ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm. Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī — es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga.

– Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu — šī ir pašpalīdzības biedrība? Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros — bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās...

– Diemžēl to partiju principu te nevar ievērot. Vienalga, teiksim, Latvijas ceļa pārstāvis Naglis nejustos komfortablāk, ja būtu vinnējusi kāda cita partija. Un to pašu par daudziem pārējiem runājot. Diemžēl tas īpaši nestrādā. Tautas partija atrodas tādā pašā pozīcijā kā jebkura, kuru biedri šeit sēž. Kamēr tā orientācija, kā tas viss ir veidojies, ir mazliet savādāk.

– Te ir divas lietas. Mums ir viena formāla struktūra — Tautas partija, kas šeit, liekas, galā tikusi ar šo, zināmā mērā... Es piederu pie šīm abām lietām. Tas ir tas, ko mēs varas struktūrās vairāk, kā Andris pateica, vadību nodrošinām caur šo... bet mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, vairāk vai mazāk, kuri strādā biznesā un kuri ir citās partijās. Tiek piesiets, nu, jums jau grupu pārstāvji Andris Šķēle, pārstāvēt to un to, tiem cilvēkiem, kas ir šai vēsturē, viņiem jābūt vairāk varbūt neitrāli, kā Andrim Starim. Biznesā daudzām partijām savas intereses, spiediens ir lielāks.

Tikko mēs vairāk birokratizējam šo lietu, tad kā prese var parādīties vēl lielāk un būs smagāka izvēles situācija. Tātad izvēle ir kaut kur pa vidu. Tātad strādā šis pats regulēšanas process un spiediens... Ja ņemam vērā to nelaimīgo piemēru — Robertu... Mums ir jāizprot, ko vajag un viņam, ja viņam, ja viņš nevar, zēni, šitas ir varbūt mans mājas darbs un varbūt Roberts te nav īstā vietā, man tā situācija ir, man ir spiediens no manām formālām struktūrām. Tad skaidri un gaiši pasaki, bet neesi tas...

– Es varbūt pateikšu tīri no savas intereses, kas saista un vispār, es gandrīz pie dibinātājiem biju un visus šos gadus arī uzskatu, ka tas ir vērtīgi. Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. Tātad, pirmkārt, man ir savas intereses, kāpēc es te esmu, ja, un tātad acīmredzot mēs te visi esam, ka tas ir arī kaut kas kopējs, un par to uzstādījumu derētu padomāt augstāk, kādu mēs to redzam nākotnē kopā.

Un viens no tiem kopējiem variantiem ir pilnīgi skaidrs. Tā ir, pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finansu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista. Jautājums, kādā formā, kādā struktūrā. Es domāju, ka... tas ir viens sitiens. Tā kā visstiprākie stikli atrod vienu punktu, un viņš gatavs, viņš sabirst, es domāju, ka partija tagad tieši tāpēc, ka viņa stingri strukturēta, viņai bija grūtāk tādu spiedienu atkārtot. Jā, un es domāju, ka tā varētu būt. Jo strukturizētāks modelis, jo viņš bieži vien no to spiediena drūp. Nav izdevusies partija.

Es domāju, no tāda viedokļa mums ir tiešām jāpadomā, kādas ir mūsu galvenās intereses, mūsu galvenie virzieni, varbūt arī jāuzstāda tie uzstādījumi, es domāju, ka ļoti nopietni. Patlaban situācija valstī, tas ir ārprāts, ja, es atceros, ka mums saruna nu jau cik gadus atpakaļ — sešus, jeb cik, ka mēs teicām — piedod, Bagdādi gan mēs negribētu redzēt Rīgā, ja, bet tad tagad ir Bagdāde. Un es domāju, kādā veidā tās lietas vērst kaut kādā normālā saprātā iekšā. Bet, no ārpuses skatoties, es nezinu, ko mēs te gaidām. Latvija tagad skatoties — kaut kas traks, tā nopietni ņemot. Un es neredzu kaut kādas pretrunas vai kaut kādus īpašus šķēršļus, izņemot pašu gribēšanu darboties un meklēt risinājumus, un, ja var nokompensēt problēmas, tad arī mēģināt viņas tiešām risināt. Un tas, ka, piemēram, būs kādas saistības aiz muguras, var jau būt, ka, piemēram, grupas interesēs jeb citu cilvēku interesēs. Nu, man, piemēram, var būt kaut kāda politiska ģimene, es pateiktu, es domāšu, tas taču neiet krastā un meklēšu risinājumu, jeb meklējam citus cilvēkus. Bet redz, tas ir īpaši kaut kādā nozīmē kaut kādas pretrunas.

– Grupas intereses var būt tikai tad, ja ir šis augstākais uzstādījums.

– Tieši tāpēc es vairākkārtīgi arī viņu uzsvēru.

– Bet viena lieta varētu būt, lai katrs no mums cilvēkiem būtu pēc iespējas augstākā ietekmes pozīcijā.

– Jā, arī taisnība.

– Tas ir tikai mehānisms, lai izpildītu visaugstākos uzstādījumus. Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens — par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties.

– Jāatgriež jaunības ideālisms un jāpieliek vecuma pragmatisms...

– Pirms septiņiem gadiem bija gan par, gan pret. Šobrīd tas, pret ko mēs bijām pret, vairs nepastāv. Jauns "pret" nav uzstādīts, tas, kas bija, par ko mēs bijām "par", tas ir aizgājis.

– Jā, laukos jau, tā no lauku viedokļa raugoties, rīdzinieki un te centrā dzīvojošie daudz filozofē... vienkāršu lietu pateikt sarežģīti... Vienkāršā veidā jau tā ir, ka sākotnēji mērķis bija par labu Latvijai, lai būtu labi mums. Tas uzstādījums jau paliek, ja Latvijas interesēm...

Un otra lieta: ja sākotnēji bija izveidojusies grupa, kas vadīja ar radikālām diktatoriskām metodēm, aizmirstot demokrātiju... taisni ar kādām Amerikas metodēm arī vadīja. Tādēļ bija grūti iebilst un teikt "nē", tas bija vienkārši un skaidri saprotams. Pašreiz es saprotu, ka tas ir kluba princips un pakļaut klubu vienai partijai — tas nav nopietni, un šeit klātesošie uz to neparakstīsies. Pārstāv dažādas intereses, mēs varam atbalstīt, būt kopā, līdzi just, bet tā tīri izveidot partijai...

– Mēs varam algot palīgus, tādus kluba menedžerus, kas, teiksim, palīdzētu organizēt tiem, kas pašreiz darbojas par neformālo samaksu, ja jau šādu klubu mēs gribam. Es domāju, ka mēs gribam darboties. Bet te nevajag ne baidīties, ne meklēt dziļi filozofiskas sekas, vai tas Latvijai nāks par labu, nu, protams, ka nāks. Vai katram individuāli mums nāks par labu. Manuprāt, mēs varam iesaistīt jaunus cilvēkus, daudziem no mums jau labākie gadi nāk, mums jau dēli, meitas, mēs varam iesaistīt arī viņus šajā jaunajā darbā un tanī darbā, kas ir vajadzīgs. Nevajag ne to tā ņemt noslēpumā, un mēs tikko sakām — labāk viens savējais nekā divi sveši.

Darbību finansēt no kluba iemaksām, no mūsu iemaksām, un tālākā sadarbība, kur tad mūsu mērķis, — lai būtu labi Latvijai, skaidrs, ka tos stiprākos, kas mūsu vidū ir, viņus var pieņemt amatos. Nu, un partija atbalstīs viņus, esam balstījuši, un vajadzēs — balstīsim. Dažam izdodas labāk atbalstīt, dažam sliktāk. Tāpēc jau nevajag, mēs varam vienoties, ka savus biedrus nepakārsim. Savu iespēju robežās darboties. Viņi paši pakārsies.

– Es domāju vienu lietu, ka Ervīns pareizi sacīja, ka faktiski mums iznāca tā, ka mums tie mērķi arvien īsāki, tie līdzekļi garāki… un viņi drīz sāk mainīties vietām. Tas ir... Es vienmēr esmu bijis tiešās ietekmes pretinieks, manuprāt, te ir runa par tiešu iespaidu, par tiešu atkarību kaut kādu, ko te runāja, Parex bankas projektu. Tā ir kļūda. Visefektīvākā ir netiešā vadība, netiešais iespaids. Pirmkārt jau tad viņš ir lielāks, iespaids rodas lielāks, viņš labāk arī nostrādā, mēģinot kaut kādu procesu tieši, viņš īsākā vai garākā laikā vairs nedarbojas. Svarīgāk ir iespaids, un svarīgāka ir vide, kurā darbojas. Nevis tieši materiāls, ar kuru var tieši rīkoties kā ar zobenu, ar kaut ko rokā. Spalvas kāts nav bīstams.

– Kazimir, paklausies, vājuma pazīme ir, kad kāds vispār atļaujas pret mums kaut ko tādu lietot, vot, tā ir vājuma pazīme. Vot, tā ir tā mīkstā ietekme. Un, ja vēl kādu atļausies, tad nozīmē, ka divtik vāja. Nekad agrāk, piecu gadu laikā, sešu gadu laikā neviens neatļāvās tādas lietas pret mums. Es to pārdzīvoju …

– Ja mēs tā nopietni, tā stingri runājam, tad acīmredzot ļoti slikti, nu neteiksim, ka ļoti slikti, slikti strādājusi partija, kuras biedrs es esmu, un slikti ir strādājusi arī grupa, atvainojiet, kungi, vai ne. Bērziņ, tu nesmaidi, tev trāpīsies visvairāk no visiem. Jo, jo, ja runājam par partiju, tad, godīgi runājot, gods un slava, ka dabūja 24 balsis ar tik maziem spēkiem, bet grupas iespējas un grupas ietekme faktiski šeit bija vispār minimāla. Mūsu saietos šeit esošie cilvēki kuluāros ir runājuši, ka viņi no malas uzzina daudz vairāk, un es personīgi informāciju pirms vēlēšanām saņēmu ne tik daudz kā Andris, bet pietiekami daudz, tā kā es visu uzzināju no malas, nevis no mūsu partijas.

Ja runājam par partiju, tad acīmredzot konkrēti uzdevumi bija jāformulē, kas bija jādara, ja, un kurus cilvēkus piesaistīt. Jo līdz premjera nominēšanai, ja es runāju par sevi, iespējas bija milzīgas. Un es daudzkārt, Gundar, tev arī piedāvāju to otru, trešo, ceturto cilvēku piesaistīt, runāt ar viņu, bet teici — nevajag, mēs ar visu tiksim galā. Daudzi šie esošie cilvēki gribēja piedalīties ar saviem padomiem. Varbūt tas reizēm bija naivi, varbūt arī manas domas reizēm bija naivas, bet mēs viņas varējām stingri izdiskutēt un nospraust mērķus, vai izdarīt to jeb ne to. To mēs neizdarījām. Tagad pēc vēlēšanām. Nu ja, ir lielākā frakcija, bet mēs esam praktiski bez ietekmes. Visi pārējie norunā, nu ja, mēs esam. Tagad sāksies pa komisijām. Mūs visus mēģinās izķert pa vienam un to jau dara. Kamēr es nebiju paķēris to nejūtīgo, kā es iestājos, es to jūtu ļoti stingri no visām pusēm, no visām partijām, bet, pirmkārt, jādomā par partiju kā tādu ar konkrētiem uzdevumiem.

Nu, kaut vai konkrētais uzdevums, kurš arī man ir formulēts, es tiešām esmu izpildītājs, teorijas varat atstāt citiem kolēģiem, kuri tagad savienojās, ja. Tu joprojām neesi komandieris. Par to ir jādomā. Viņš mums ir vajadzīgs vai nav. Neviens vēl šo jautājumu nav cilājis. Pieņemšanas vakarā, pirms nominēšanas, tad, kad bija Nacionālās drošības padomes sēde pilī, iepriekšējā vakarā izdarīt — es nezinu, kurš to var izdarīt. Kungs man teica — es gribētu saņemt konkrētus uzdevumus, tiešām konkrētus, konkrētus pildīt un izteikt kaut kādu grupas aizsardzību. Mēs nezinām ne konkrētus uzdevumus, ne arī jūtam konkrētu grupas aizsardzību...

Mēs arī nevaram tā, kā zīgeristi stājās visiem pretī, nedod dievs, ka mēs izšķīdīsim un vēl būs vai ne, bet tad vajadzēs padomāt, kādā veidā. Sastādīt konkrētu programmu, un vajadzētu izdarīt to, to, to... tas būtu viens, runājot par partiju, par mums visiem kopā runājot. Nu, kolēģi, mums ir viens sindroms. Atzīstiet. Ja gribat, saukšu uzvārdos, vismaz no tā laika, kamēr es šeit piedalos. Es esmu vienmēr tā klusītēm, maliņā sēdēt, īpaši varbūt nepiedalīties daudzos jautājumos, mēs esam aizmirsuši to principu palīdzēt viens otram. Gribat — nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss. Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt — es to nevaru izdarīt, — velk garumā. Vēlreiz saku — es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības. Šeit esošie cilvēki to zina. Tātad šis jautājums arī jāizskata. Un ja mēs gan partijā, gan šeit grupā neatradīsim konkrētus uzdevumus un mērķus, Edmunds jau vispār ar savu vīzdegunību ļoti pareizi visu to pateica, ja viņam šo to noskrāpētu nost, kārtīgs cilvēks iznāktu.

Bet principā jāpārdomā gan partijā, gan grupā, savādāk nekas nesanāks. Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries... Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finansu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili... (Tev par spirtu vajadzēja runāt...) Nu, acīmredzot, Ivar, nepareizi vai ne. Jeb arī, kad mēs ar Ivaru tikāmies, bija pāris nopietni, svarīgi valstiski jautājumi. Es pat nezinu, kur mēs viņus tālāk varētu virzīt. Grupā apspriest? It kā nav pieņemts, tagad partija nodarbojas ar savām lietām. Tā ka, kungi, mums vajadzētu formulēt uzdevumus un mērķus, un tiešām mazliet stingrāk. Un visatļautību un demokrātiju, tāda varētu būt, bet tikai ar nosacījumu: nu nevar izpildīt — neņem, var izpildīt — ņemiet. Nu tas tā īsumā.

Jā, es vēl nepabeidzu vienu lietu. Tomēr ieklausīties dažos padomos. Mūsu datorcilvēki, kuri šeit neatrodas, uzvārdus es nesaukšu, es esmu pieradis visu rakstīt uz papīra, bet jūs jau paši zināt, un šie cilvēki, es nerunāju par vienu, kurš aizbrauca šodien komandējumā, bet ir arī vēl citi nopietni cilvēki, kas mūs atbalsta, kurus grib nomainīt, ar kuriem es esmu ticies un daudz runājis, kuriem bija daudz konstruktīvu priekšlikumu gan par grupu, gan par partiju, un praktiski viņi netika ņemti vērā. Varbūt tagad mēs varētu viņus apkopot! Bez uzvārdiem. Partija ir partija. Mums kaut kā jāskatās. Te ir partija, ja mums ir divas lietas, ja mēs koncentrējamies ap partiju, tad ap partiju... (Bet to var savienot...) Tad pasaki, kādā veidā? Tad Tautas partija pāriet blakus zālē, un, es atvainojos, es tagad bišķiņ vulgarizēju, bet katrā ziņā es domāju, ka to visu var savienot. Vajag savienot. Un to, ka mūs mēģina pašlaik izķert pa vienam, nu ticiet man, nu ticiet man. Par Andri, tas ir viens signāls, un tādi vēl ir par daudziem no jums visiem. Un par mani... Nu par tevi arī pietiekami daudz. Ja nav, tad izdomās, var būt droši, izdomās. Ja viens var izdomāt atentātu, tad otrs var izdomāt nezin ko.

– Man varbūt vieglāk runāt. Kādreiz kļūdas pēc vienas partijas biedri, kaut gan man te cenšas pierakstīt, ka es esmu Šķēles partijas biedrs, un tas ir no tā laika, kad tika radīts zināms mīts par mūsu brālības visu varenību, spēcīgumu. Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm. Kā šodien te izskanēja, tās augstākās intereses arī tika formulētas mūsu tādā nelielā dokumentā. Ko es gribu pateikt. Es daudzkārt piekrītu tam, ko teica Ivars un arī Andris, un varbūt tāds konkrēts priekšlikums, tik tiešām demokrātija nav visatļautība un es ierosinu, pilnīgi piekrītu Grūtupa idejai, ka ir varbūt jānostiprina šīs brālības vadība, ar diktatoriska tipa cilvēku, kāds ir Aizezers, un inteliģento Oļegu. Pirmais ierosinājums. Otrais ir, ko es gribētu akcentēt, varbūt mums būtu vieglāk strādāt varbūtās brālībai un arī partijai, te divi runātāji pirms manis drusku jau kritizēja partiju. Ka partija tomēr būtu izvēlējusies citādu aģitācijas un propagandas ceļu, nekā tas bija. Es domāju, ka būtu daudz vairāk domubiedru, daudz vieglāk būtu bijis strādāt. Treškārt. Es domāju, ka arī varbūtās mums pašiem jādara viss iespējamais, es saprotu, ka to ir grūti pārkāpt, it sevišķi vienam otram brālības biedram, vienam otram partijas biedram, bet tomēr mēs paši tālāk nekurinātu šīs kaislības — tranzīts un ražotāji. Jeb lauksaimniecības pārstrādātāji. Katrā gadījumā es varu...

– Pagājušajā nedēļā viņi tikās, mūsu brālības kluba biedri... pateiktu to, kādi mums ir materiāli un kādi cilvēki iet pa šiem draudiem, es domāju, ka viņš saprata, un raidījums svētdienas televīzijā ir tam zināms pierādījums. Es arī negribētu simtprocentīgi piekrist Andrim, tā ir tikai viena no versijām, ko strādā spēku struktūras un pārbauda, bet es domāju, vai šis pats arī nav tas gadījums, kad, zinādami konflikta situāciju, es tā maigi izsakos, šeit darbojas arī, nu, zināmi trešie spēki. Es negribu saistīt to, kā teica tur ģenerālis, kurš arī iekrita, uzreiz tika pieskaitīts citam grupējumam un citai partijai, vai ne, ka kaut kādi no Krievijas pieteikuši daudz mūsu mazajā valstī nelabvēļu, kas cenšas izmantot šo zināmā mērā arī situāciju, ko paši mēs esam radījuši kaut kur, jeb arī attīstījuši tālāk. Es domāju, ka mans viedoklis tāds ir, ka mums tomēr jāturpina šī brālības ideja, un labāk ir pārbaudīti draugi nekā jauni, kaut gan es neizslēdzu, mēs tieši pirms gada šajā pašā zālē runājām par jaunās paaudzes piesaistīšanu, tieši jaunās, kas nāk varbūt no mūsu pašu ģimenēm, toreiz es te arī atbalstīju šo ideju, un es tomēr aicinātu mūs nesteigties ar tādiem pārsteidzīgiem secinājumiem, mūsu pašu darbība to ir pierādījusi, ka it kā nepārbaudītas informācijas dēļ mēs no viena otra grupas biedra jeb brālības biedra diezgan nežēlīgi atsakāmies, pēc tam esam spiesti atzīt savas kļūdas. Un tajā pašā laikā diezgan uzmanīgi mums ir jāizvērtē arī cilvēki, kurus mēs ņemam šajā lokā, ja vēl ņemsim klāt no jauna. Arī ir bijušas kļūdas, par kurām tagad arī mūs vienu otru reizi sāpīgi sit. Bet, ja kas, esmu ar mieru būt par šķīrējtiesnesi, pensijā aizies...

– Katrā gadījumā es gribu pateikt arī to, ka man ir zināmas problēmas. Es esmu pateicīgs mūsu grupas, brālības biedriem, kuri strādā, zināmā mērā arī risina, tajā pašā laikā es varu atklāti pateikt, ja, protams, tā nav spēle, kaut gan es arī neizslēdzu, ka tā ir spēle zināma, arī Latvijas ceļš pagaidām atbalsta premjera personā, ir tādi, kaut gan mēs pārliecinājāmies nedēļu pirms vēlēšanām, pāris dienas, kāda bija situācija, kā mūs mēģināja, kādā veidā un kas no tā sanāca, zināmu kompromisu ar kaut kur, grūti pateikt. Es ceru, ka izturēsim. Vienīgais varu, attiecībās, man negribētos par to runāt, es saprotu Roberta problēmas ar Sončiku, tur ir grūti kaut ko pārmest. Bet tajā pašā laikā, kad mūsu grupai, mūsu brālībai un mūsu partijai cits pieņemams Ministru kabinetā, Andrejs Krastiņš, tad arī Roberts bija viens no tiem, kas strikti iestājās pret Andreju. Jā, tajā naktī tik tiešām izdevās sasist divus ļoti nevēlamus kandidātus, tāpēc arī pašlaik ir tāda situācija.

– Jā, Roberts, man arī personīgi teica, ka viņš ir pret Andreju Krastiņu. Motivācija nebija saprotama.

– Nu motivācija tur — gan ar Latvijas ceļu draudzējas, gan ar Šķēles partiju draudzējas, un arī nepilda partijas striktos uzdevumus. Pirmām kārtām, nav atjaunots ģenerālis, otrām kārtām, nav robežbūvēm noraidīts, un vairāki apsūdzības punkti...

– Kungi, tātad mēs taisām nelielu kopsavilkumu, par šī vakara sarunām. Tātad, kā es jau teicu, mēs patiesībā zināmā mērā esam izanalizējuši savas darbības principus un veidus, neapšaubāmi, te no vairākiem izskanēja šī ideja par divu līniju — par inteliģences un spēku pozīcijas salikšanu starp mums vadībā, ja, tātad es nedzirdēju, ka kāds pret to arī iebilstu, principā acīmredzot klubs to visu akceptē, atbalstīja. Jeb kāds ir pret šādu priekšlikumu?...

– Manuprāt, vajadzētu bez diviem cilvēkiem veidot nedaudz lielāku, un nesavtīgi lielāka autoritāte ir pats Andris... Un es piedāvātu apsvērt arī tādu, ka tiek veidots kaut kāds, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidijs, kur valda absolūti visas grupas ietekme. Un tur nekādā ziņā nevar būt dominante. Es domāju, ka divu cilvēku spēka līnijas ieviešana neatrisinās šīs problēmas. Es esmu pārliecināts. Varbūt trīs, četri, varbūt pieci cilvēki, kam ir absolūta autoritāte pārējo vidū.

– Es gribētu iebilst attiecībā pret šo formulējumu. Es domāju, ka tas nav jālasa kā diktāts, un ģenerators, kas ģenerēs tās idejas, pārējie visi kā izpildītāji, ja. Acīmredzot tas tā nebija domāts, kad runa ir vairāk par spēku sadalīšanu un pārdalīšanu. Nevar uzticēt, teiksim, šīs ģenerāllīnijas ģenerēšanu diviem cilvēkiem. Tas absolūti nesaskan ar... Es šaubos, vai visi tam piekritīs. Šim viedoklim patiesībā ir jāizkristalizējas, jāģenerē gandrīz vai katram, jo katrs no mums spējīgs to darīt. Pamatideja, protams, ir, un šī problēma, kur kam tuvāka, viņa ir apspriežama un izdiskutējama, un mēs jau tiekamies ne tikai divreiz gadā, bet mēs tiekamies arī biežāk, ja. Līdz ar to tā tikšanās, kas mums notiek katru nedēļu, varētu sastāvēt no divām daļām. Pirmā daļa ir šī te problēmas analīze, kāda radusies, un pēc tam risinājuma meklējums, un tad mēs arī atrodam attiecīgos cilvēkus, kas to var darīt. Un otrā daļa varētu būt tas, šis te savstarpējais, individuālais postenis, kas, kur risina tās problēmas, kur pārējiem nav jāiejaucas. Tāpēc arī veidot kaut kādu pastāvīgu prezidiju, vienkārši smagnēja struktūra būs, kas nedarbojas. Katram konkrētam jautājumam jābūt individuālam risinājumam.

Ko es vēl varētu teikt. Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits — Ventspils — Parex, vai kaut kāds finansu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu, ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot. Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts — bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam.

– Mums jāformulē. Saikne ar citām partijām, ietekmes sfēras palielināšana citās partijās. Ietekmes sfēras palielināšana valdības aparātā, mums ir jābūt tur iekšā. Laukos... tas ir uzdevums, ja man ko vajag nokārtot, pensijas, es zvanu tam vienam vīram, un gatavs, ja.

– Man nav iebildumu darboties, ja mēs varam formulēt konkrēti. Un pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē . Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām. Nu, un es domāju, ka tā izolācija — apkārt viss ir slikts, tikai viena Latvija laba.

– Patiesībā piegājām pie tās tēmas, par kuru jārunā...

– Nauda un vara, liels pārbaudījums...

– Man ir priekšlikums, lai ir Gunārs Klindžāns, lai ir Ivars Strautiņš, ja, rīcības cilvēki, nopietni. Šie visi ir organizatori, tiešām es runāju to, ko domāju. Tie, kas ir rīcības cilvēki, labi organizatori, ja, varēs piefilozofēt, varēs, un Šķēle. Lai ir, lai nāk, kad mums vajag kaut ko izbīdīt, pateikt — tas neder. Nu, vienam jābūt. Nevar visi apkārt staigāt. Andrim jāuzņemas atbildība. Tāpat var būt visādi deputātu pieprasījumi ministriem, ja, tas ir opozīcijas darbs... Mēs piemēram...

– Deputāts izgājis visas cenu likmes, drusku pieaugums. Tas ir atšķirībā no tā, par ko balso. Kas jāmaksā, jāmaksā.

Nu tad piekrīt šiem cilvēkiem? Es vēlreiz nosaucu — Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle.

– Un dodam viņiem trīs mēnešus laika, lai sevi pierāda par karavīriem.

– Visi piekrīt?

– Es saku — jā.

– Es esmu par absolūtu demokrātiju. Kā mēs teiksim, tā būs.

2. pielikums

"Kā matrozis Žeļezņaks..."

Šis deviņdesmito gadu otrajā pusē tapušais "dokuments", kurā tā radītāju pasaules uzskata demonstrēšanas nolūkā saglabāti oriģinālie formulējumi un izteiksmes veids, pēc visa spriežot, nācis no kārtējo valstisko analītiķu arhīviem — cik zināms, arī tas atrodas LR Prokuratūras rīcībā. Par spīti brīžam komiskajam, iespējams, pat absurdajam saturam, šī "analīze" iezīmē pirmajā pielikumā minētās "grupas" iespējamos darbības virzienus un metodes.

"Valmieras grupējuma" aptuvenais sastāvs (tā redzamākie un ietekmīgākie pārstāvji): Andris Šķēle, Ēriks Masteiko, Andris Grūtups, Jānis Skrastiņš (prokurors), Andris Guļāns (Augstākās tiesas priekšsēdētājs), Lainis Kamaldiņš (Satversmes aizsardzības biroja priekšsēdētājs), Andris Bērziņš (AS Unibanka prezidents), Raimonds Krūmiņš (Rīgas domes finanšu direktors), Jānis Naglis (Privatizācijas aģentūras direktors), Ivars Strautiņš (AS Turība valdes priekšsēdētājs), Andrejs Sončiks (Valsts ieņēmumu dienesta direktors).

J. Skrastiņš

Izmantojot savas dienesta iespējas, "gremdē" praktiski visus materiālus, ko nosūta Valsts kontrole vai policija, lai ierosinātu kriminālizmeklēšanu pret cilvēkiem, kas ietilpst iepriekšminētajā grupējumā, vai par notikumiem, ko sedz šīs grupas dalībnieki. Tā, piemēram, 1996.—1998. gadā Valsts kontrole, balstoties uz daudzu Ave Lat grupā ietilpstošu uzņēmumu pārbaudēm, ne vienu reizi vien ir sūtījusi pārbaudes rezultātus uz Ģenerālprokuratūru pārbaudei un krimināllietas ierosināšanai, tomēr, neskatoties uz acīmredzamu pārkāpumu esamību ( Rīgas vīni, Rīgas maiznieks, Balticovo u. c. privatizācija), visi šie jautājumi tika prokuratūrā veiksmīgi norakti. Svaigāks piemērs, kas ilustrē iepriekš minētās iestādes taisnīgumu, ir skandalozais stāsts par pārkāpumiem, ko pieļāvis Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs šīs bankas likvidācijas procesā. Neskatoties uz Latvijas Bankas iesniegumu par Berija kunga pārkāpumiem likvidācijas procesā, Ģenerālprokuratūra viņa lietu nobremzē, jo viens no vissvarīgākajiem punktiem apsūdzībās, ko Latvijas Banka izvirza minētajam likvidatoram, ir nepamatota honorāru izmaksa Andra Grūtupa advokātu birojam, kas tikai laika periodā no 29.11.1996. — 03.07.1998. no likvidatora kopsummā saņēma 413 125 latus bez jebkādiem attaisnojošiem dokumentiem (viss noformēts kā honorāru izmaksa un juridisko pakalpojumu sniegšana). Šajā sakarā ir vērts atgādināt, ka Andris Grūtups, kas vārdos ir Latvijas super–patriots, nodokļus no saņemtajiem honorāriem dzimtajai valstij cenšas nemaksāt. Tā par visu 1997. gadu viņš nodokļos samaksāja apmēram 27 tūkstošus latu un apmēram tikpat nomaksāja arī 1998. gadā. Salīdzinot visu viņa šajā laikā saņemto honorāru summu ar nomaksāto nodokļu apjomu, mēs varam noteikt "Grūtupa kunga mīlestības apjomu pret Latvijas valsti"... (Izziņai — advokātiem no saviem honorāriem ir jāmaksā ienākuma un sociālais nodoklis 28% apmērā.) Ne mazāk interesants ir arī šāds fakts — 1997. gadā rajona nodokļu inspekcija pēc Grūtupa advokātu biroja adreses mēģināja veikt šī "izslavētā kantora" finanšu darbības pārbaudi, bet nepagāja ilgs laiks, kad atskanēja Sončika kunga — Valsts ienākumu dienesta direktora — zvans attiecīgā rajona VID priekšniekam, kas vadīja pārbaudi, un visa šī pārbaude beidzās tā arī nesākusies...

Andris Guļāns

Aktīvākajā veidā (ar konkrētu tiesnešu palīdzību) lobē Grūtupam nepieciešamos spriedumus Augstākajā tiesā. Apmaiņā pret to viņš periodiski saņem neformālu materiālu atlīdzību, kas pārsniedz viņa oficiālo algu, kā arī gadījumā, ja nepieciešams nosegt kādas nevēlamas lietas. Tā, piemēram, Valsts kontrole pārbaudīja līdzekļu izmantojumu Augstākās tiesas remontam 1997. gadā. Šīs pārbaudes rezultātā tika secināts, ka par summu vairāk nekā 200 tūkstošu Ls apjomā no procesā iztērētajiem līdzekļiem trūkst attaisnojošo grāmatvedības dokumentu. Sadarbībā ar līdzbiedriem no "Valmieras grupējuma" iespējamais skandāls tika likvidēts jau aizmetnī, un neviens no nepiederošajiem tā arī neuzzināja par "Guļāna kunga tirgotāja dvēseles plašumu". Būtu vietā atgādināt, ka "kabatas tiesnešu Grūtupa un Guļāna kunga izslavētajā kohortā" ietilpst [..] Senāta, Augstākās un Apgabaltiesas locekļi [..].

Lainis Kamaldiņš

"Jauns, bet centīgs un daudzsološs" uz to, ka viņa piekritēju amatu zaudēšanas gadījumā viņš vienkārši var pārvērsties no "Valmieras grupējuma" locekļa par Valmieras cietuma ieslodzīto. Tomēr pašlaik bez Kamaldiņa pašreizējās piesegšanas iepriekš minētās grupas locekļu darbība jau sen būtu nonākusi varas orgānu uzmanības lokā. Pēc neoficiālas informācijas Kamaldiņš atrodas Grūtupa "īsā pavadā". Pēc informētu personu ziņām, pie Grūtupa glabājas Kamaldiņa vēstule, kurā viņš solās saglabāt lojalitāti Satversmei un "šīs vēstules uzrādītājam" jeb Grūtupam.

Andris Bērziņš

Viens no ietekmīgākajiem grupas locekļiem, kas nodrošina tās finansējumu. Pēc rakstura piesardzīgs un īpaši "neizrādās". Neskatoties uz to, pēdējā laikā Bērziņa pozīcijas sašķobījušās, jo, zviedriem ienākot Unibankā (Svenska Enskilda Banken), Bērziņa esamības dienas prezidenta amatā var būt skaitītas... kas nenovēršami ietekmēs visa grupējuma finanšu stāvokli.

Raimonds Krūmiņš

Galvenais Tautas partiju interešu lobētājs Rīgas domē. Ieņemot domes finanšu direktora amatu, ir viena no atslēgas figūrām, ar kuru palīdzību notiek ne tikai partijas finansēšana, bet arī grupai nepieciešamo pilsētas mēroga lēmumu "virzīšana cauri domei". Savukārt grupējums palīdzēja Krūmiņam "izsist" izmaiņas likumā par budžetu, saskaņā ar kuru domes pašvaldība tika atbrīvota no nepieciešamības pašvaldību izlīdzināšanas budžetos ienest 10 miljonus latu. Galveno lomu šajā smagajā lietā ieņēma mūsu vecais "neredzamās frontes zaldāts" Andris Grūtups. Visinteresantākais šajā stāstā ir tas, ka iepriekš aprakstīto "Krūmiņa un Grūtupa varoņdarbu" rezultātā Rīgas budžetā veidojās pārpalikums, kas tiek izmantots, iegādājoties ekskluzīvas automašīnas domes ierēdņiem un nodrošinot šos pašus ierēdņus ar "lieliskām piemaksām" ar tā saucamo "vadības līgumu" noslēgšanas palīdzību. Tajā pašā laikā liela daļa pašvaldību provincē izjūt paša nepieciešamākā trūkumu, savukārt nomācošais vairākums "barojošo" uzņēmumu, kuri maksā lielāko daļu nodokļu, izvietoti Rīgā un Ventspilī.

Jānis Naglis

Ar boļševikiem raksturīgo tiešumu un pārliecību var droši paziņot, ka neviens nav darījis tik daudz, lai nostiprinātu Ave Lat grupas bijušo varenumu, kā AS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektors Jānis Naglis. Formāli ieņemot partijas Latvijas ceļš locekļa vietu, Nagļa kungs visu savu apzinīgo dzīvi, kas pavadīta šajā amatā, kalpoja Ave Lat grupai un tās avangardam — Tautas partijai. Lai aprakstītu šī kunga varoņdarbus, nepietiktu ne laika, ne spēku. Īpašas vajadzības gan nav, gan ir, jo lielākajai daļai cilvēku, kas seko notikumu attīstībai Latvijā, Nagļa kunga figūra īpašus komentārus neizraisa, jo, kā saka, apsūdzību nav, kur likt... Vietā pieminēt tikai vienu no "divseja Nagļa" pēdējiem varoņdarbiem, kas veltīti dzimtajai Ave Lat, proti — palīdzību "avelatiešiem" privatizēt AS Latvijas Balzams. Ave Lat īpašnieki ir pateicību parādā tieši Naglim par unikālo iespēju iegādāties LB kontrolpaketi, ienesot šī uzņēmuma pamatkapitālā tehnoloģiskās līnijas, kuru cena tik izteikti sakrīt ar bilances vērtību, kā Tautas partijas programma sakrīt ar tās līderu patiesajiem centieniem...

Ivars Strautiņš

AS Turība (bijusī Latvijas Republikas patērētāju biedrība) valdes priekšsēdētājs. Viens no "vispieticīgākajiem" iepriekš minētā grupējuma biedriem. Uzticīgs devīzei "Nelien varoņos, kamēr nepasauks". Tomēr, ja pasauc, tad kā matrozis Žeļezņaks — gatavs "izdzert visu, lai neapkaunotu floti". Izgājis ērkšķaino ceļu no rajona patērētāju biedrības padomju darbinieka, lieliski saprot, ar ko un pret ko jādraudzējas: ar Grūtupu, ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju pret visiem, ar kuriem augstākminētie kungi nevar draudzēties...

3. pielikums

"Es domāju, ka viņa mērķis ir vara."

2006. gada 23. novembrī Jurģis Liepnieks šokēja daudzus — Andra Šķēles pāžs un ieroču nesējs pēkšņi, kā šķita, vienkārši nodeva savu ilggadējo šefu, atklājot viņa lomu bēdīgi slavenajā digitalizācijas lietā. Kas tad tāds bija noticis? Un ko tagad viņš var teikt par savu, šķiet (kaut gan ar Andri Šķēli nekad un ne par ko nevajadzētu būt pilnīgi pārliecinātam), jau izbijušo aprūpējamo?

– Tu esi cilvēks, kas ilgu laiku esi bijis Andrim Šķēlem ļoti tuvu līdzās. Vari atgādināt, kā tas notika?

– Nu, ļoti vienkārši, bija tāda aģentūra EPI, pirmā PR aģentūra Latvijā. Un tad nu mums arī bija visi pirmie PR klienti. Un cita starpā Ave Lat grupa. Ave Lat grupā Andris toreiz bija stratēģiskais konsultants vai kaut kas tāds. Un es kā reiz biju tur projekta vadītājs. Tur, protams, arī citi puikas strādāja, bet tas bija tas, kā es personīgi iepazinos ar Andri Šķēli. Nu, un tad, kad viņš kļuva par premjeru, tad bija skaidrs, ka vajadzēja kādu "piristu", un kur tad citur skatīties, kā vienīgajā PR aģentūrā, un tā nu mēs kopā strādājām. Un tad bija kādas trīs kandidatūras...

– Kas tie bija?

– Nu, es nezinu vai būtu korekti tagad tos cilvēkus nosaukt...

– Labi, kas bija tas, kāpēc izvēlējās tevi?

– Nu, bija trīs kandidatūras, viens puisis atteicās pats, tāpēc ka viņam bija citi biznesa plāni, un no diviem puišiem izvēlējās mani. Kāpēc es, man grūti pateikt, tas nebiju es, kas to izdarīja, tāpēc grūti pateikt. Nebija tā, kā tagad Bendiks stāsta, ka viņš tur ieskrēja telpās, nu, tik vienkārši nebija īsti, tā bišķi tāda mitoloģija, protams, ka tas tika apspriests, bet tas notika ļoti ātri, divās dienās.

– Un kāds bija pirmais iespaids, kāds izveidojās par Šķēli?

– Nu, viņš ir tas cilvēks, viņš vispār ir tāds cilvēks, kas atstāj ārkārtīgi labu pirmo iespaidu. Es domāju — uz visiem. Šķēlem ir šis dabiskais talants.

– Jau toreiz viņam bija?

– Jā, noteikti, absolūti. Un, ja viņš vēlas atstāt labu iespaidu, tad viņš var atstāt vienkārši debešķīgi labu iespaidu. Un, protams, uz mani arī Šķēle atstāja debešķīgi labu iespaidu!

– Kādā ziņā brīnišķīgu?

– Nu, saproti... to ir grūti tā verbalizēt, ir cilvēki, kuriem piemīt tāda, nu, harizma. Kaut kāds tāds dabisks valdzinājums. To jau ir ļoti grūti tādos vārdos aprakstīt. Mēs, protams, varam sākt un mēģināt, bet ir ļoti daudz gudru cilvēku, ļoti daudz bagātu cilvēku, visvisādu cilvēku, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi atstāj labu pirmo iespaidu. Tas ir grūti. Bet Šķēlem šī īpašība noteikti piemīt.

– Vai jau toreiz to varēja nojaust, ka viņam ir, teiksim, mērķis kļūt par ļoti bagātu cilvēku, sagrābt milzu īpašumu...?

– Nu, viņš jau bija... es domāju, ka viņš nekad nav bijis tik bagāts kā... nu, kā... nu labi, formālo vai neformālo Ave Lat grupas līderi, bet mēs visi tomēr viņu pazinām tajā laikā kā tādu Ave Lat grupas līderi. Un Ave Lat grupa bija neiedomājami liela izmēra un ietekmes, un jaudas uzņēmums. Es nedomāju, ka Šķēle jebkad būtu bijis bagātāks kā tad, tā ka nauda nebija motivācija.

– Tu domā, ka viņš tad bija bagātāks nekā tagad?

– Es domāju, ka viņš nekad nav bijis bagātāks kā tad. Tā es domāju.

– Tagad viņam ir mazāk naudas?

– Protams! Nu kā, padomājiet... toreiz Ave Lat grupai piederēja, paskaitiet, cik fabrikas vien...

– Nu, labi, bet vai tad nav tā, ka viņam visi ienākumi no šiem īpašumiem tagad ir kaut kādos finanšu instrumentos sadalīti?

– Es domāju... nu... nezinu, bet es domāju, ka viss tas projekts ar Ave Lat grupas pār-došanu — viņš finansiāli bija katastrofāls, tas bija niecīgi... tas bija vissliktākais brīdis vispār kaut ko pārdot. Un es nedomāju, ka tur būtu bijuši kādi pārsteidzoši rezultāti. Bet nu, es nevaru uzņemties skaitīt kaut kādu svešu naudu, tik, nu... tā... bet pēc mēroga un ietekmes Ave Lat grupa... Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā Ave Lat grupai piederēja visi pārtikas uzņēmumi, starp citu... alkohola ražošana, bankas... loģistika, transports, ostas! Nu, tāda izmēra kompānija neviena cita nebija, un otrkārt, pēc tās ietekmes un vērtības nedomāju, ka Šķēlem būtu vēl bijis kaut kas līdzīgs.

– Kāpēc tad viņš gāja par premjeru, ja viņam bija tik milzīga ietekme un tādi resursi? Kam viņam to premjera amatu?

– Es domāju, vienmēr dzīvē, kad tādus lēmumus pieņem, ir vairāki iemesli, tas nav kaut kāds viens iemesls. Viens iemesls pilnīgi noteikti, es domāju, bija Māris Gailis. Un Māra Gaiļa un Ādamsona visas šitās pasūtītās operatīvās lietas, noklausīšanās un izsekošanas, es domāju, bija ļoti būtiskas. Nenormāli būtiskas, tāds svarīgs faktors. Jo tas, ko mēs arī redzējām Repšes laikā un redzam tagad, ir cilvēki, kurus tas pēkšņi ārkārtīgi ļoti uztrauc. Kā izskatās valstī, ka, ja tev nav kaut kādas politiskas ietekmes un tu nespēj sevi aizstāvēt ar politiskiem līdzekļiem, tad ar tevi var izdarīt jebko! Ar policijas vai specdienestu rokām. Tā kā nu... un vēl tai operatīvajai lietai nosaukums bija Pasūtījums!

– Tev nav kaut kur aizķērusies tā operatīvā lieta?

– Es nezinu, man nav... nu, tur kādi septiņi sējumi bija ar pilnīgākajām muļķībām. Kaut kādi tie ziņotāji, nu, tādas baumas... varēja redzēt, cilvēki izgudro kaut ko, lai vispār būtu kaut ko pateikuši, un tā tālāk... nu, tādas hrestomātiskas muļķības. Bet nu labi, ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ka... nu... tas prettiesiskums bija dramatisks, un bija skaidrs — ja tev nav politiskās ietekmes un tu atsakies tur maksāt Gailim vai Latvijas ceļam, nu, tad nevar zināt, kā tur viss ar tavu biznesu vēl beigsies. Un, protams, ka tas bija pamatā arī tam naidam ar Latvijas ceļu, kas tā arī nekad nepazuda, un arī visam citam nicinājumam.

– Respektīvi, viņš par premjeru kļuva ar mērķi savu biznesu attīstīt, saglabāt vai kā?

– Tajā laikā es nedomāju, ka par to bija stāsts. Stāsts bija viss tas, kas bija saistīts ar to visu. Un es domāju, ka tas bija tāds ideālisms ar vēlmi pašapliecināties! Tas tiešām... tas tiešām tajā laikā tā bija. Nu kā, saproti, nu... no citas puses tu jau esi, uz to brīdi tu it kā esi visu sasniedzis, tev viss it kā ir, viss tā... tu esi pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, un tu redzi visas tās nejēdzības valstī, un tu domā, ka tu esi tas, kas to visu varēs izdarīt! Normāls tāds pašapliecināšanās un ideālisma kombinēts tēls. Es domāju, ka tas tā bija, nebija nekādas vajadzības biznesu ar politiskiem līdzekļiem... viss bija noprivatizēts, nekas... nu, kā... nekas nebija vairs jādara.

– Bet Latvijas ceļš tomēr varēja izrēķināties...

– Nu, tas ir faktors, kuru es minēju. Pat ne tā, ka kaitēt, bet tāda personīga... es nedomāju, ka viņš reāli baidījās, ka viņam tur kaut ko izdarīs, bet tas ir ļoti aizskaroši. Jāatceras arī tas, ka Masteiko līdz pēdējam bija pret visu šito. Viņš teica, ka tas traucēs biznesam, ka tas kavēs biznesu, ka tas ieraus visādos un tā un tā... un nekad, nekur, ne parādījās, ne gāja, ne līda, nekur, tajos Šķēles visādos, nekur, nekad! Un principā viņš uzskata, ka viņam bija taisnība, ka tas arī pierādījās. Jo Šķēle tajā politikā to biznesu arī piebeidza.

– Vaina bija iekš tā, ka viņš iegāja politikā?

– Es domāju, tur tam visam ir kaut kāds...

– Ka viņiem pietrūka Šķēles smadzeņu?

– Es teiktu tā, ka viņš kļuva politiski eksponēts un līdz ar to kaut kādas manevru iespējas samazinājās.

– Tu minēji, ka viņš bija pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, pirms tam mēs runājām par cilvēkiem, kuriem nauda ir mērķis, nevis līdzeklis...

– Es domāju, ka viņa mērķis ir vara. Es esmu pārliecināts, ka Šķēle naudu ikdienā tērē mazāk nekā es, piemēram. Respektīvi, Šķēlem naudu nevajag... Šķēle netērē naudu... Šķēles budžets ir salīdzināms, ar tādu... nu... tādu... es nezinu... nē nu, labi, laulības vai kā, bet tas, nu tu saproti, tas arī ir vienīgais visas dzīves garumā... nu... nekad, nekā...

– Tikai varas dēļ?

– Es tā domāju.

– Kāpēc viņam to varu vajadzēja?

– Vara ir kaifs! Tā ir viena no baudām, spēcīgām kaislībām. Nevis kāpēc, bet tas pats par sevi ir mērķis.

– Bet šobrīd reāli viņam nav varas. Vai tomēr ir?

– Nu, šobrīd jau atkal ir, es domāju. Nu, Kalvīša valdībā, tā varētu teikt, ka Šķēles ietekme bija kritusies, kas arī bija mūsu konflikta cēlonis, bet nu jau lēnām atkal...

– Kas bija jūsu konflikta cēlonis?

– Tas sākās ar to, ka... nē, nu saproti, ir ļoti grūti saglabāt ietekmi uz premjeru, pašam esot kaut kur pilnīgi ārpusē. Tehniski nav iespējams. Tāpēc, ka premjers pieņem lēmumus nemitīgi. Uz vietas... sēdē vai kā. Un, lai kā tu gribētu, nav iespējams, reizi nedēļā tiekoties, nav iespējams... situācijas mainās. Un, protams, ka Šķēlem kā cilvēkam, kas tur trīskāršais premjers un viss tur... protams, ka ļoti bieži, sēžot malā, liekas, ka visu vajadzētu darīt savādāk. Ja ne visu, tad lielāko daļu. Un Šķēle nevainoja Kalvīti pie tā, ka viss tiek darīts nepareizi, bet vainoja mani pie tā, kas viss tiek darīts nepareizi.

– Reizi nedēļā bija tikšanās, un Šķēle teica Kalvītim, kas jādara?

– Nē, nu tā nebija. Tā arī nebija. Tas būtu pārspīlēti. Kaut kādas tikšanās bija, īpaši sākumā, bet tas viss ātri kaut kā izšķīda. Jo tas kaut kā nedarbojās, ko tu tur vari tā sarunāt uz priekšu. Jo premjers strādā ļoti intensīvi. Un Šķēlem likās, ka nezin kāpēc tas esmu es, kas tur pret viņu vai kā, ka pārliecinu pārējos, ka nevajag viņam klausīt un tā. Savukārt es vadījos tikai no tādiem, nu, kopīgā labuma, vai... man jārūpējas par premjera PR vai par vēlēšanām, tad es to daru, tas ir mans darbs. Un mums uz šīs bāzes radās visādas domstarpības. Un daudziem kolēģiem Šķēle esot teicis, ka mana ietekme ir pārāk liela un vajadzētu tikt galā, jo es slikti ietekmējot Kalvīti. Bet tagad jau atkal, es domāju...

– Kā viņš tagad īsteno savu ietekmi?

– Nu kā, saproti, vienmēr ir jāsaprot, ka Šķēle ir cilvēks, kas izveidoja Tautas partiju. Visi cilvēki šai partijā ir iestājušies tāpēc, ka viņiem patīk Šķēle! Viņi uzskata viņu par labāko, talantīgāko un tā tālāk politiķi.

– Nu ne visi jau vairs...

– Bet nu labi, tu jau saproti, ka tāpēc viņi ir Tautas partijā, ka tā viņi ir uzskatījuši, un, ja tur ir kaut kādas atrunas, tad nu tomēr... Līdz ar to, saproti, Šķēlem nav grūti realizēt ietekmi Tautas partijā. Viņam ir ietekme jau pēc definīcijas, tā taču ir viņa partija. Protams, ka ir cilvēki, kas nav tik lieli piekritēji, bet...

– Reizi nedēļā atnāk un pasaka, tagad darīsim tā, šitā, un visi tā tad arī dara?

– Tiešām, nepiesienies tam reizi nedēļā, tā jau nav. Šķēle ir attālinājies no tās politikas, un lielāko daļa jautājumu, kas tiek skatīti, nu, viņš nekādā veidā neietekmē šo lēmumu pieņemšanu. Ir atsevišķi jautājumi ik pa brīdim, kas viņu interesē kaut kā vairāk, kur viņam ir savs aktīvs viedoklis, kā tam vajadzētu risināties. Un tad viņš rūpējas par to, lai visi šo viedokli zinātu, teiksim tā. Un viņam nav grūti to izdarīt, tas ir skaidrs.

– Kādā veidā?

– Nu, kā, cilvēki tiekas, sazvanās...

Šķēles ietekme, protams, ir milzīga, bet neviens neskrien, piemēram, Kalvītis neskrien uz Dzirnavu ielu uzklausīt viedokli, tas nav tik triviāli. Kalvītis varbūt ir divas reizes divu gadu laikā bijis Dzirnavu ielā, bet visumā tas nav... nu tā... pamatā jau, protams, Šķēle Dzirnavu ielā dzīvo, skaidrs. Nu, kā jau, visi... nu... nekas tur tāds īpašs, satiekas pilsētā.

– Kā tu domā, kuras ir labākās Šķēles īpašības?

– Es teiktu, tāda — uzcītība. Viņš izdarīs visu, lai izdarītu visu. Viņš strādās ļoti daudz, viņš strādās ļoti precīzi, viņš ieguldīs ļoti lielu piepūli, lai izspiestu to maksimālo rezultātu. Ne katram cilvēkam, ko es zinu, ir šādas īpašības. Cilvēki ir slinki, viņi mēdz atmest ar roku, domā, ka viņi visu jau ir izdarījuši, ko izdarījuši, tas noteikti ir tas, kas Šķēli ļoti atšķir no citiem cilvēkiem. Viņš ir ļoti centīgs. Tāds, kas neatkāpsies, neatmetīs ar roku, neatstās pusratā. Viņš izvilks, cik vien var, to, kam viņš pieķēries. Un tas dod augļus, visur — biznesā, politikā. Un personības spēks! Viņš ir harizmātiska personība. Viņš atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Un viņš ir ļoti disciplinēts. Viņa dzīvi nevar izjaukt iedzeršana... nu, viņš mēdz iedzert glāzi vīna, nu... tā viss kārtībā, var iedzert, nu, ja vajag... [Jāpiebilst, ka te nu Jurģis Liepnieks nav vienīgais no Andrim Šķēlem kādreiz tuvajiem cilvēkiem, kas īpaši piemin tieši uzcītību. "ārprātīgo uzcītību, kārtību un centību", ar kādu pat nošauti fazāni "piedzīti" pilni ar skrotīm, bet burkānu dobe var tikt ravēta pat trīs svētdienas pēc kārtas, tā ka, "kur viņš pāri gājis, tur nezāle vairs neaug".]

– Nevar tā — viskija pudeli izlaizīt...?

– Es nekad neko tādu neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Es nekad neesmu redzējis Šķēli piedzērušos, pat tā, ka ne iereibušu. Un tas ir tajā kompānijā, kur varēja ieņemt riktīgi — Gundariņš, piemēram, Bērziņš, ja? Visi varēja... nu tā, kā nu sanāk! Nē, Šķēle nē.

– Man savulaik radās iespaids, ka Šķēle ir tāda ikona, bet pārējie...

– Absolūti, jā, protams! Tā tā partija tika būvēta. Tāpēc diezgan smagi bija pāriet uz kaut kādu citu funkcionēšanas režīmu.

– Tāpēc tas tuvākais ļaužu pulks — Krastiņš, Bendiks, Bērziņš...

– Nu, sākumā pirmais mazais birojs ir... tā... es, Mārcis, Gundars, Edmunds... Šķenderis... ā, Edgars... nu, ir turpat apmēram, jā.

– Viņš visu laiku ir bijis viņa biroja vadītājs?

– Nu, nē. Šķenderis bija galvenais notārs, notāra vietnieks, kad viņš atnāca uz biroju. Viņš nebija Ave Latā.

– Šķenderim ar Šķēli ir perfekta saskaņa, ja?

– Nu, tā var teikt, jā. Bet saproti, Šķenderis ir cilvēks, ar kuru, es domāju, visiem ir perfekta saskaņa.

– Mārcis jau ir tā nedaudz attālinājies... un arī tu esi projām. Kāpēc tā sanāk?

– Šķēlem ir īpašības... tad, kad tu viņu iepazīsti tuvāk, kas daudziem var šķist ļoti nesimpātiskas. Bet es negribu, tās tādas klačas... tāda tīri aprunāšana... katram no mums ir... īpašības, kuras kādiem citiem var likties nesimpātiskas. Un tādas ir arī Šķēlem, un daudzas no tam ilgtermiņā atgrūž cilvēkus vai rada kaut kādas problēmas. Bet tas ir normāli. Vismaz mēs politiskajā PR reizēm cenšamies radīt cilvēkus bez trūkumiem, bez kļūdām, protams, tas viss bija diezgan primitīvi, bet mums jau visiem vajadzētu saprast, ka tā jau dabā nemaz nav. Un Šķēle nav tas cilvēks, pie kura kāds būtu noturējies ilgi. Es domāju, ka es diezgan droši varu teikt, ka viņš ir cilvēks, kuram nav neviena drauga.

– Diezgan baisi...

– Es pat domāju, ka tas nav tā, ka tā būtu kāda traģēdija, es domāju, ka viņš nekad nav vēlējies, lai viņam būtu kāds draugs. Vai arī tas viņam ir kaut kas svešs tādā ziņā. Tas nav ar to traģisko, nu, es tur palicis viens...

– Visa komunikācija, visa saskarsme, viss tikai caur varu?

– Es domāju, ka tas ir tas ērtais, komfortablais veids.

– Tā kā monarhiņš?

– Kaut kas tāds, jā. Pats Šķēle tur nesajūt nekādu problēmu. Viņš pat nesaprot, ko ta viņi tur čupojas, ko viņi tur ņemas, ko viņi tur dara.

– Šķēle vel joprojām strādā četrpadsmit stundas dienā?

– Nu, varbūt ne četrpadsmit, bet desmit. Nu, nemāk savādāk.

– Viņš nevar citādāk? Par spīti tam, ka viņam ir jauna sieva, mazs bērniņš.

– Bet visā tajā nevajag ieviest nekādu tādu — ak tu nabadziņš. Tas ir tas, kā viņam patīk, kā viņš izvēlējies, kā viņš dara! Protams, viņš varētu nestrādāt vai nu tur... tas, ka viņš dzīvo dzīvi, kādu lielākā daļa no mums neizvēlētos, tas nav kaut kādā piespiedu kārtā... Viņam tā ir labi!

– Tu minēji, ka Ave Lat tika pārdots pilnīgi nepiemērotā laikā. Kas pie tā bija vainīgs? Šķēle?

– Politika! Politiskā motivācija bija svarīgāka par ekonomisko. Goda vārds! Jā, es tā domāju! Likās, ka tas ir labs brīdis, kā to visu atrisināt, atbrīvoties un tā tālāk... tam bija tikai politiska motivācija. Tāpēc tas brīdis arī kāds bija, tāds bija.

– Man radies iespaids, ka Šķēle nemāk risināt vienādojumus, kur viens plus viens ir divi. Ka viņš vienmēr šitādus te gājienus... Ave Lat... Digitālgeita... nav tā, ka vienkārši cilvēks iet un dara, lūdzu, re, kur mans projekts... tas pats Jūrmalas projekts...

– Nu, redzi, Ave Lat grupas šitā pārdošana, nu vekselis, domāju, ka Šķēlem bija mācība, ka nevajag neko darīt atklāti! Da ne par ko viņš nav vairāk tā apd...sts un gānīts! Par vienīgo, acīmredzamo, caurspīdīgo, pārskatāmo, godīgo transakciju! Varēja taču atstāt! Jau pirms tam UVK taču jau bija īpašnieks! Vajadzības nebija nekādas! Vienīgā vajadzība bija izdarīt labi, tā kā vislabākajā pasaules praksē. Tā izvērtās par katastrofu. Es domāju, ka cilvēki pēc tādam pieredzēm domā — nu, labāk mēs tur kaut kā... pa maliņu... Cilvēciski to var ļoti labi saprast... kā izrādījās, digitālgeitā tas nebija labākais variants, bet cilvēcīgi to var saprast.

– Kā tu domā, kuras ir sliktākās Šķēles īpašības? Teiksim tā, kuras viņam pašam traucē?

– Es negribu, tas būtu tāda pavisam prasta aprunāšana.

– Šķēlem ir pierakstītas visādas lietas, nu, baumu līmenī, mēģināts piekarināt... sāksim no viena gala — pedofilija. Tam ir kaut niecīgs pamats?

– Pirmais jau bija tas zaglis un kas... pedofils arī bija, ko lapiņās līmēja? Pirmais nav pedofilija! Pirmais ir Ādamsons ar to operatīvo lietu.

– Nu, jā, ka viņš ir visus Ave Lat uzņēmumus izkrāpis no valsts.

– Šādi teikt gan nav pamats, ka Šķēle būtu par sviestmaizi dabūjis... nu, tu saproti...

paskatīsimies, kas tie par gadiem. Mūsdienās tā teikt, ka nopirkt Balticovo par tur... grašiem, bet kurš ņēma tajā laikā bankā kredītus ar tā laika procentiem, lai nopirktu Balticovo! Tāpēc jau Šķēlem nekad nav varējis neviens piesieties, jo tur ir īsta nauda, īsti kredīti...

– No kurienes tas? Īsta nauda, īsti kredīti?

– Nu, kā... nauda, nu... banka... nauda, nu, kredīti... Šķēle nabags nebija, var jau ņirgāties kā grib par to puķu audzēšanu, bet, ja parunā ar cilvēkiem, kas to drēbi zina, tad Ruselis ar Šķēli bija gigantiska mēroga. Bet kāds vēl varētu?... Nu, labi, ja kāds skeptiķis tam netic, tad kāds cits tam ir izskaidrojums? Kāpēc tad pēkšņi kaut kāds viens vietnieks, no ministra cik tur... kāpēc tad viens tā pēkšņi varēja visu sagrābties? Kas tad ir tā noziedzīgā firma? Man nav skaidrs. Bet es neredzu īpašu pamatu šaubīties. Es domāju, ka viss ir tā laika likumdošanas ietvaros. ļoti precīzi, ļoti skaisti, liekot iekšā dzīvu naudu, uzņemoties lielus riskus. Nu, tā laika ekonomikā! Tur jābūt šausmīgi trakam, šausmīgi kaislīgam, azartiskam cilvēkam, lai uzņemtos to visu darīt. Un tas izrādījās ārkārtīgi pareizi. Bet tas varēja arī tā neizrādīties. Tā ka par to sākumu es domāju, ka tur viss ir kārtībā.

Nu, zaglis, skaidrs. Nu, pedofils, nu... nu... nu... man trūkst vārdu. Tas nu... tas... par mums visiem, latviešiem, neko labu neliecina, tas pedofilijas skandāls, tas ir pilnīgs vāks! Nu kāds pedofils! Nu, pa kuru laiku! Nu, kur! Par ko ir stāsts! Nu kas!

– Ādamsons jau pievilka to, ka viņš ir mācījies universitātē, pederastija... un tad kāds prokurors Grūtups to lietu tā... un tad Šķēle ātri sameklē Dzintru, apprecas, nu tā... tāds ir stāsts...

– Nu, šito es dzirdu pirmo reizi. Ne nu... es tam visam neticu.

– Kā tu domā, vai Šķēle būtu gatavs uz pasūtījuma slepkavību, lai bizness ietu?

– Nu, es saprotu, ka manā izklāstā Šķēle sāk izskatīties atkal nenormāli skaists un pūkains, bet nu tomēr salīdzinājumā ar... Nu, piemēram, Šķēle uzskatīja, ka nedrīkst izmantot represīvās iestādes kaut kādu rēķinu kārtošanai, un Šķēles laikos, Tautas partijas laikos nekad nav, piemēram, ieņēmumu dienests braucis pie ienaidniekiem vai pie konkurentiem, nekādas policijas, visādi SABi, KNABi... viss, kas tagad notiek griezdamies. Griezdamies! Kopš Repšes. Un lai man nestāsta, ka tas viss ir sagadīšanās. Un es uz savas ādas ar’ šo to esmu redzējis un... piemēram, Šķēle uzskatīja, ka tas nav pēc noteikumiem. Kas ir pēc noteikumiem, tas ir — mēs varam tur lamāties, kompromati, piemēram, PR, tas viss ir pēc noteikumiem, mūs lamāja, mēs lamājāmies, visādi ņēmāmies, normāli. Bet izmantot tādu valsts resursu pret indivīdu, lai sabradātu? Tas bija formulēts tieši, ka nē. To mēs neatbalstām, nepieļaujam un nedarām. Un Šķēles ētiskie principi tādā komerccīņā tagad ir virs vidējā. Tas toreiz varbūt tā nelikās, bet tagad iznāk, ka Šķēle vispār ir ideāls džeks salīdzinājumā ar tagad visādiem taisnības cīnītājiem, kuriem nav nekādu principu! Tikai visbanālākās, vissavtīgākās intereses. Visi šitie lupatlaši, viss šitas lumpenproletariāts, viss šitas uznirums Jaunā laika izpratnē, tad uz tā fona Šķēle izskatās vēl vairāk pēc izcila valstsvīra, nekā pirms tam.

– Ir cilvēki, kas mēdz uzskatīt, ka Peimaņa nāve esot uz Šķēles sirdsapziņas.

– Kādā sakarā, nu? Kādā tādā sakarā? Kāpēc? Kur ir kaut kāda motivācija?

– Tas Peimaņa projekts varējis apdraudēt kontrabandu, kuru it kā kontrolējot Šķēle.

– Kādu kontrabandu kontrolē Šķēle? Nu, labi, es nemaz nejautāšu. Kā var bioetanols apdraudēt kontrabandu? Bioetanols ir dārgāks ne tikai par kontrabandu, viņš ir dārgāks par parasto benzīnu, par kuru ir nomaksāti visi nodokļi! Pēc definīcijas! Tāpēc jau viņš tiek subsidēts. Kā bioetanols var apdraudēt kontrabandu?! Kādā tādā veidā?! Tie ir kaut kādi murgi! Es šito, es... nu... saproti... Šķēlem tiešām ir ārkārtīgi daudz nesimpātisku īpašību, bet nekad viņš nav bijis saistīts ar kontrabandu vai noziedzību. Tieši otrādi. Atkal, kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad veidoja Ave Lat, fabrikām bija tie reketieri, un viņš ar viņiem karoja. Kāpēc tad Ave Lat sargs bija īsta armija? Viņi karoja ar bandītiem! Tāpēc, ka tie bandīti jau visur sēdēja priekšā un tos vajadzēja visus izsvēpēt ārā, un viņš reāli karoja ar bandītiem. Viņš vienmēr ir bijis nenormāli ciets visu bandītu apkarotājs, godavārds! Nu, godavārds! Visādi ir bijuši, visādi Dinazi ir braukuši savā laikā, nekad nav... tā kā... nu... nezinu es tā kā! Katrā ziņā bioetanols nevar apdraudēt kontrabandu, to es točna zinu.

– Tur jau tā lieta!

– Es domāju, jābūt nezin kādiem apsvērumiem, lai tā teiktu. Es nekad tuvu tam neesmu neko redzējis. Drīzāk es teiktu: ja Latvija izdzīvoja visu to briesmīgo kapitālismu bez cilvēku šaušanas un spridzināšanas pa lielam, tas kā reiz ir viens no Šķēles nopelniem. Nu, ne jau, ka tas ir Šķēles nopelns, ka viņš viens un tur tā, bet tas ir Šķēles nopelns.

– Vēl viens mīts, ka viss ko Šķēle dara, ir kaut kāds Maskavas...

– Bļāviens! K... kas... nu, izbeidz man šitos visus vaicāt, ja? Kas, kas... es nevaru, es nevaru...! Nu, bļāviens! Tie cilvēki nav... kompetenti.

– Ko, ko?

– Paga, kas? Nav, nav Šķēle ticies ar Mihasju, nav viņi tikušies. Ak, nu nav tā... tas ir tanī līmenī, kad viens cienījams politologs bija kaut kur kuluāros stāstījis, ka mēs esot izgāzuši robežlīgumu tāpēc, ka Šķēlem vajag, lai tur tā robeža ir, lai var vest kontrabandu, tipa ar maisiem, grūbas, es nezinu, ko... nu, labāk lai ir tā! Tur Šķēle vienojas ar Putinu! Nu kā! Tā nav reālā pasaule, kurā šie stāsti eksistē.

– To stāsta solīdi cilvēki, ar augstāko izglītību, kādas kredītiestādes viceprezidents...

– Nu, varbūt viņš kaut ko zina, ko es nezinu. Bet, cik es zinu, tad Šķēlem nav nekādu interešu nedz Krievijā, ne Ukrainā. Es pat nezinu, kad viņš pēdējo reizi būtu bijis Krievijā vai Ukrainā. Es domāju, ka premjerēšanas laikā oficiālā vizītē.

– Kas ir tas, ko tu esi iemācījies no Šķēles?

– Es personīgi, neteiksim, ka es esmu iemācījies, bet Šķēle ir brīnišķīgs piemērs un apliecinājums tam, ka piepūle vienmēr dod panākumus, pat ja jums nav daudz talantu, ja nav daudz tieši spēju, tad piepūle un menedžments, disciplīna dod rezultātus. Tā ir svarīga atziņa, es domāju, ļoti uzmundrinoša atziņa. Jo Šķēle nav talantīgs politiķis. Es negribētu, ka tu to uzliec kā virsrakstu sarunai ar mani, bet Šķēle nav pats talantīgākais politiķis, kādu es esmu saticis. Bet ar piepūli, ar disciplīnu, ar pareizu menedžmentu tu dabū reizēm pat ļoti labu politiku. Cītīgi strādājot tu vienmēr apsteigsi tos, kuri iegulda mazāk piepūles, pat ja viņi ir talantīgāki par tevi.

Jo Šķēle ienāca politikā vispār no nulles. Jau tad tika uzskatīts, ka nevar pat cilvēku no parlamenta likt par premjeru, ka jābūt kādai ministra vai izpildvaras pieredzei, kur nu vēl cilvēku, kuram nav vispār...!

– Kā tu domā, Tautas partijas veidošana bija pareizs solis?

– Nu, no kāda viedokļa?

– No Šķēles interešu viedokļa.

– Tā grūti to novērtēt, tas jāprasa viņam, protams, varētu domāt, ka būtu viņam daudz labāk bijis palikt atmiņā kā pilnīgam dievam un kļūt par tādu cienījamu, visu mīlētu pilsoni. Bet no otras puses, nez vai tas dabā būtu bijis iespējams. Šķēle nevar palikt par cienījamu pilsoni kaut kādā atmiņā, Šķēle grib darboties tagad, vienmēr. Tā ka var gadīties, ka Šķēlem tāds scenārijs vienkārši nebija iespējams.

– Kad viņš bija premjers, viņš kādos privatizācijas, biznesa projektos piedalījās, aktīvi iesaistījās? Nu, piemēram, zvanīja Masteiko un teica, tā, tagad dari šitā.

– Nu nē, nebija nekas tāds. Tur viss ir gājis tikai mazumā! Tikai mazumā! Neko nezinu, neko nezinu tādu.

– Nebija tādas sajūtas, ka viņš bija Ministru prezidents un vienlaikus...

– Nē, nē ... nu, viņam jau tas statuss nebija tur nekāds tai Ave Latā, nebija ne kāds direktors, ne kāds paraksta...

– Bet nu, ja tu esi reālais īpašnieks, tu vari būt kaut sētnieks tur...

– Nu, skaidrs, nu! Nē, nebija nekā tāda, ka viņš tur menedžētu.

– Kādēļ Šķēle savulaik ieguva Lembergu par savu ienaidnieku numur viens? Un tad atkal salaba?

– Es domāju, ļoti vienkārši! Domāju, ka tur atkal vairāki iemesli. Viens no tiem, es domāju, ko arī abi saprata, ka viens otru viņi neuzvarēs. Nebūs tā, ka tas otrs sēž mājās un raud, un viņam nekā nav, ja? Tā jau tās cīņas bezjēdzība, ka tur nevar gūt uzvaru. Tas jau tāds politiskais briedums, sākumā jau cilvēks nezin kāpēc domā, ka būs tikai viņš viens. Otrs, es domāju, tā konflikta cena! Nu, tas taču ir nenormāli! Tas, ka mums Latvijā ir visdārgākās reklāmas kampaņas, ka visdārgākās... šitās te... tas jau viss radās tur, dēļ šī te! Tas radās tajās milzīgajās kaislībās, kas ap to virmoja, un līdz ar to tika grūsta nauda... nauda nebija faktors, kā rezultātā tās izmaksas tika uzdzītas diezgan augstu. Un tas, ka Ventspils nafta iegāja preses biznesā, tas viss ir saistīts tikai ar šo cilvēku kaislībām. Un kaut kādā brīdī cilvēks saprot, ka tas viss ir bišķi kreizī, ka tās ir kaut kādas milzīgas izmaksas, kaut kādas milzīgas mašinērijas, kas darbojas, bet tā īsti... bez iespējas gūt kaut kādu uzvaru. Un tad jau tālāk... pēkšņi jau var pārslēgties, tādā ziņā, ka uz tādu racionālu režīmu. Un nevajag jau arī pārspīlēt! Ne jau tas, ka tur pastāvētu pilnīga draudzība un saskaņa, kaut kāda vienošanās, ka tagad tur, nu, nezinu... Teiksim tā, tur nepastāv kaut kāds karš kā agrāk, bet es neteiktu, ka tagad ar’ notiek tā, ka viss tiek saskaņots, tiek pārrunāts, ka nekas nekustas bez... tā jau arī nav. Bet ir iespēja tajos jautājumos, kur ir vajadzība vai ir interese, tur ir iespēja tos jautājumus pārrunāt. Es domāju, ka viņi abi ir tikai ieguvuši no tā. Pareizs solis!

– Bet tā pati digitālgeita, ir viens no darījumiem, par kuru ir radies iespaids, ka Šķēle varētu būt gribējis izdabūt no valsts diezgan lielus miljonus... Respektīvi, bizness tiek veidots, rēķinoties, ka haļavas līdzekļi būs no valsts.

– Tas jau ir stipri vēlāks periods, tas nav... nu, labi... tur... Man tā riebjas par to runāt, beigu beigās... nu, tas nav nekur nolemts bijis, ka valsts subsidēs, ir bijis, ka centrs iepirks kastītes un tālāk rīkosies attiecīgi, kā nu lems un dalīs pa velti, nezinu, pārdos vai pārdos par subsidētu cenu. Manuprāt, tas ir, no sirds domājot, okei, tas citādāk nav iespējams. Vai nu ieviest tādu ētera televīziju, ar kuru pirmām kārtām varētu izslēgt šito, tad tev ir jānodrošina cilvēki ar tām kastītēm. Maksāt viņiem simts dolārus par tām kastītēm? Kāpēc? Tas būtu dīvaini, nu nevar tā darīt. Tā Eiropas pieredze ir, ka kaut ko liek maksāt, pilnīgi pa velti nav, nu lai tie cilvēki... Viena lieta jāsaprot, ka digitālās televīzijas bizness, vispār visa tā ideja, biznesa ideja vai naudas ideja nav kastītēs! Neviens nekad nepierādīs, ka tās kastītes cenas uzskrūvēja vai kā, nedz arī tajā ieviešanā. Bizness ir paketēšanā. Visa tā rozīnīte, vispār, kāpēc ieviest digitālo televīziju, ir tāpēc, ka pēkšņi tev būs tur nevis divi vai četri kanāli, bet, piemēram, divdesmit seši, un tad var izrādīties, ka pēkšņi viens būs tas, kas, piemēram, noteiks visus šos kanālus. Teiksim, visu šo kanālu saturu, veidu un tā tālāk un tā joprojām. Vai arī būs daži tādi. Un visa tā īstā intriga ir tajā paketēšanas daļā! Jo tur sākas reklāma, tur sākas visi šitie — pakalpojumi, da jebkas... Tas, protams, netraucē nopelnīt arī uz kastītēm un šito visu. Bet tā nav īstā lieta. Nu, divtūkstoš otrajā gadā ieinteresēt nopietnus cilvēkus ar šitādu ieviešanas čakaru, lai tur nopelnītu piecus vai sešus miljonus! Tas labi, bet tas tā, nu viss... tas stāsts jau ir tajā paketēšanas daļā, tur ir nauda, tur ietekme, viss, tas ir interesants lauciņš. Un skaidrs, ka digitālās televīzijas autori galvenokārt domāja tajā virzienā. Ne velti, par ko nez kāpēc neviens nerunā, bet, ja mēs paskatāmies, tad tur ir Ēķa un Šmidres dibināta kompānija, es aizmirsu, kā to sauca, kura jau bija noslēgusi līgumu par to paketēšanu ar to digitālo centru, līdz ko bija šis līgums, tā bija arī tas līgums. Atkal tikai viena iemesla dēļ, jo visus tos televīzijas konkurentus, piemēram, Šmidri, ja, viņu jau interesēja tikai tas. Digitālā televīzija iznīcina kabeļus, nav kabeļi vajadzīgi un kaut kā baigi samazina problēmas, nu, ja tu tur gribi kādus simts kanālus. Bet, ja tu tiec paketēšanā! Viss stāsts bija, kā salikt to tur! Un tas reāli izmainītu valsti. Bet nevis kastītēs!

– Bet Šmidre jau saprata, ka viņu nelaidīs klāt pie paketēšanas...

– Nē, nu viņu ielaida. Es saku, viņiem bija forma ar Ēķi. Viņi noslēdza līgumu ar digitālo... jā! Nu, un tur svarīgi bija no paša sākuma parūpēties par Šmidri, lai viņš sēž rāms, un viņš sēdēja rāms.

– ...un tos miljonus?

– Repše, ne jau Šmidre.

– Un tad Šmidre saprata, ka tas projekts izgāzīsies, un aizgāja taisīt savu projektu?

– Viņš tagad ir sašiverējies, jo tagad šitie... bet viņam jau nekāda sava projekta nav bijis... nu, tas ir cits, tur digitālā kabeļtelevīzija, tas ir pavisam kas cits, tur sakrīt tikai pēc nosaukuma. Faktiski tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Digitālajā televīzijā Šķēle nebija pirmā vijole. Patīk tas kādam vai ne.

– Bet kāpēc viņš vispār tur ielīda? Varbūt nauda sāk beigties?

– Neticu.

– Septiņi miljoni...

– Jā, un, otrkārt, nevienu veiksmīgu projektu mēs nezinām. Nu tā, stingri ņemot. Tagad varbūt daži iezīmējas.

– Kuri?

– Nu, kaut kādi nekustamie, es pieņemu, ka tur ielidot nevar. Jūrmalā vai Andrejsalā, vai nu... tur viss ir stipri pareizi, tā... plus mīnus. Es gan nezinu detaļas, bet nu... Un tā principā arī man nav zināms neviens veiksmīgs Šķēles projekts. Finansiāli veiksmīgs. Nu, labi, izņemot tur dažas tādas valstiskas blēdības.

– Piemēram?

– Nu, piemēram, teiksim... ir tur daži...

– Bet nu labi, tu teici, ka ar izcilām darba spējām, tur vēl kas, bet neviena tāda izcila biznesa projekta.

– Nu, Šķēle nav biznesa cilvēks. Es domāju, ka tas tomēr jāatzīst. Es zinu dažus viņa biznesa projektus, kur tās biznesa kļūdas ir tādas, ka mati ceļas stāvus. Es ar’ neesmu nekāds stiprs biznesmenis, bet nu pat man liekas, kur tad nu tā, nu kas tā dara! Nu kas tas ir par sviestu! Nē, nu, Šķēle nevar strādāt viens, viņam ir vajadzīga komanda, bet tai biznesā viņš mēģina pats būt gudrs, bet nu... Kaut kas tāds, es nezinu... varbūt neveicās. Nu, tā ir katastrofa. Nu, it kā normāli džeki, Krongorns un tā, tiešām sakarīgs puika, es nezinu...

– Harijs Krongorns...?

– Krongorns ir foršs, super puika, tiešām! Finansists, grāmatvedis, gudrs puika. Viss kārtībā. Bet vairāk ar’ tur neviena nav, droši vien tā arī ir tā problēma. Viņš jau, protams, domā, ka viņš, kā jau premjers, ekonomiku saprot tā — virs vidējā! Bet es nezinu nevienu veiksmīgu piemēru. Es zinu milzīgas, tik dārgas kļūdas. Es nezinu, kas tas ir. Es neesmu bijis tur tajā viņa biznesa pasaulē baigi iesaistīts, bet tur... mmm...

4. Pielikums

Murgi un tikai murgi?

1997. gadā plašu rezonansi radīja atklātībā nonākušie fragmenti no daudzus sējumus biezās Drošības policijas operatīvās lietas Pasūtījums. Tās galvenais varonis bija viens - Andris Šķēle, kurš pats to sauca par politisku pasūtījumu. Nu katrs pats ar šīs dienas acīm var izlasīt operatīvās lietas materiālu fragmentus un secināt - vai tie tiešām ir bijuši murgi, tikai murgi un nekas cits kā murgi.

5. pielikums

"Esi precīzs pat sīkumos" Andra Šķēles izpratnē

Valsts kontroles 1998. gada atzinums Par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesa likumību (ar nenozīmīgiem saīsinājumiem).

"Privatizācijas procesa organizēšana un atbildība par tā norisi Privatizācijas procesa organizēšana un tā norises kontrole tiek veikta saskaņā ar 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. pantu, ka valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizāciju organizē ministrija (komiteja), kuras pārziņā ir valsts īpašuma objekts (uzņēmums), bet privatizācijas norises atbilstību LR likumiem LR Augstākās padomes (AP), un MP lēmumiem un apstiprinātajam privatizācijas projektam kontrolē Ekonomisko reformu ministrija (Ekonomikas ministrija). Likuma 14. pants nosaka, ka par šī likuma pārkāpšanu vainīgās amatpersonas saucamas pie atbildības LR likumos noteiktajā kārtībā. Valsts un pašvaldības institūcijām un to amatpersonām, kas pārkāpušas šo likumu vai citus ar privatizāciju saistītus normatīvos aktus, jāatlīdzina valsts, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašniekiem nodarītais zaudējums.

Privatizācijas projekts

Saskaņā ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 "Par privatizācijas projektiem, to apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" apstiprināto "Nolikumu par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 3.2. punktu LR LM 17.11.1992. ar pavēli Nr. 295 izveidoja un 29.04.1993. ar pavēli Nr. 234 papildināja privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju (normatīvie akti paredz izveidot darba grupu) šādā sastāvā:

komisijas priekšsēdētājs:

lauksaimniecības ministrs D. Ģēģers,

komisijas locekļi:

A. Šķēle — lauksaimniecības ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā,

V. Atkačūns — LR LM Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks, J. Lapše — LR LM Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks, A. Elksne — LR LM Juridiskās pārvaldes priekšniece,

I. Feiferis — Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors.

Komisijas sekretāre — LR LM Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietniece I. Mārtinsone.

VRVŠK privatizācijas projekts reģistrēts LR LM privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā 1992. gada 17. novembrī. Projekts izskatīts LR LM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 02.06.1993. sēdē, kur pieņemts lēmums privatizācijas projektu atgriezt autoriem, lai pārstrādātu un papildinātu. Valsts kontrolei minētais projekts uzrādīts netika. No LR LM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 02.06.1993. sēdes protokola Nr. 5 (sēdi vada ministra v. i. A. Šķēle) redzams, ka privatizācijas projektā bijis paredzēts 50% akciju pārdot saimnieciskajiem partneriem konkursa kārtībā. Konkursu noteikumus paredzēts izsludināt LR LM, tomēr tas nav apmierinājis privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju.

15.07.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (protokols Nr. 8) pieņēma lēmumu apstiprināt darba grupas J. Posmetnija vadībā izstrādāto VRVŠK privatizācijas projektu, kurš paredz VRVŠK pārveidot akciju sabiedrībā ar kapitāla (akciju) sadalījumu konkrētiem pircējiem, lai gan tiesību aktu normas paredz privatizācijas projektā ietvert ziņas par iespējamo pircēju. Privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 15.07.1993. sēdē (protokols Nr. 8) nav piedalījies pašvaldību pārstāvis (lietā nav dokuments par to, vai pašvaldībai ir darīts zināms par sēdes sasaukšanu) un protokolu nav parakstījuši visi komisijas locekļi, kā to paredz 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 6. pants un ar 30.12.1992. LR lēmumu Nr. 562 apstiprinātais "Nolikums par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 3.5 un 3.12 punkts.

Protokolā minēts, ka privatizācijas projektam pievienots audita firmas Invest–Rīga veiktais VRVŠK īpašuma novērtēšanas akts. Vērtēšana veikta 1993. gada aprīlī un noteikta VRVŠK nosacītā cena — Ls 897 688. J. Posmetnija vadībā izstrādātais VRVŠK privatizācijas projekts uzrādīts netika un privatizācijas lietā nav.

Pamatojoties uz LR LM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 15.07.1993. lēmumu (protokols Nr. 8) LR LM (ministra v. i. A. Šķēle) 20.07.1993. izdeva pavēli Nr. 363, ar kuru apstiprināja darba grupas J. Posmetnija vadībā izstrādāto VRVŠK privatizācijas projektu, bet 28.07.1993. izdeva pavēli Nr. 373, ar kuru apstiprināja darba grupas V. Kokara vadībā izstrādāto VRVŠK privatizācijas projektu. Abās pavēlēs apstiprināti VRVŠK privatizācijas projekti, paredzot VRVŠK pārveidot akciju sabiedrībā, akciju sadalījums atbilst 15.07.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijā nolemtajam. LR ZM neuzrādīja un privatizācijas lietai nav pievienots privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas lēmums par V. Kokara vadībā izstrādāto VRVŠK privatizācijas projekta izskatīšanu un apstiprināšanu. Valsts kontroles rīcībā un privatizācijas lietā ir tikai V. Kokara vadībā izstrādātais VRVŠK privatizācijas projekts. Lai gan VRVŠK privatizācijas projekts neparedz veikt VRVŠK reorganizāciju, nodalot no tā atpūtas bāzes Knipska un Kalngale, pavēlē Nr. 373 ir iekļauts papildus punkts veikt VRVŠK reorganizāciju, pamatojoties uz LR LM 1993. gada 20. jūlija pavēli Nr. 363, nodalot no VRVŠK tam piederošās atpūtas bāzes Knipska un Kalngale.

Tanī pašā dienā un ar šo pašu numuru (20.07.1993., pavēle Nr. 363), kad tika izdota pavēle par VRVŠK privatizācijas projekta apstiprināšanu, izdota arī LM pavēle "Par VRVŠK mantas nošķiršanu". Saskaņā ar minēto pavēli reorganizēts VRVŠK, nodalot no tā atpūtas bāzi Knipska Jūrmalā, Poruka ielā 43 un 45, un atpūtas bāzi Kalngale Carnikavas pagastā, augstāk minētos valsts nekustamos pamatfondus nodot valsts uzņēmumam Rīgas tabakas fabrika. Pavēle nosaka pamatfondu nošķiršanu noformēt ar aktu, kuru līdz 30. augustam iesniegt ministrijā apstiprināšanai. Akts sastādīts 30.09.1993. un nodots apstiprināšanai ZM 15.10.1993. Nodotie objekti netika iekļauti VRVŠK pamatlīdzekļu novērtēšanas aktos.

Minētā rīcība neatbilst 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta prasībām, kuras nosaka, ka īpašuma objekts (uzņēmums) privatizējams tikai atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam, jo privatizācijas lietā esošais privatizācijas projekts neparedz reorganizēt VRVŠK.

Pārstrādātais un precizētais VRVŠK privatizācijas projekts, kuru izstrādājusi VRVŠK autoru darba grupa (grupas vadītājs VRVŠK direktors V. Kokars) iesniegts LR ZM 01.07.1993. (tā norādīts privatizācijas projektā).

Privatizācijas projektā nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" prasības:

3. pants. Privatizācijas projekta sagatavošana. Attiecīgā īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas komisijas locekļi nedrīkst būt privatizācijas projekta autori. V. Kokars vienlaikus ir privatizācijas projekta autoru grupas vadītājs un VRVŠK Privatizācijas komisijas loceklis.

4. pants. Privatizācijas projekta saturs. Ja īpašuma objektu (uzņēmumu) paredzēts pārveidot uzņēmējsabiedrībā, papildus jānorāda:

2.1.9. punkts — ziņas par iespējamiem pircējiem (uzņēmējsabiedrības dalībniekiem) vai nomniekiem.

2.2.22 punkts — kapitāla daļu pārdošanas kārtība.

2.3.23. punkts — akciju veidi un to proporcijas.

Privatizācijas projektā, neatbilstoši iepriekš minētā likuma prasībām, iespējamo 52% kapitāla daļu, iespējamo pircēju vietā, paredzēts realizēt konkrētiem saimnieciskiem partneriem:

— SIA Latvijas Vīni Rīga — 40%,

— SIA Bravo Rīga — 20%,

— SIA Grīziņkalns Rīga — 10%,

— SIA Eurolita Lietuva — 15%,

— SIA INTRAD Rīga — 10%,

— SIA Virbi Latvija — 5%.

Privatizācijas projekts neparedz kapitāla daļu pārdošanas kārtību, nenosaka akciju veidus un to proporcijas, kā to nosaka iepriekš minētais likums.

VRVŠK privatizācijas projektā nav noteikti termiņi, kādos veicami maksājumi par akcijām un pirmā iemaksa, kā to nosaka ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 2.9. punkts.

VRVŠK privatizācijas projektam nav pievienots ar LR MP 30.12.1992. lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 4. punktā paredzētais projekta autoru vienošanās līgums par atlīdzības sadali starp projekta autoriem.

VRVŠK privatizācijas projektā pielietojot tikai vienu no 2. punktā paredzētajām privatizācijas metodēm (pārveidojot uzņēmējsabiedrībā) tiek atrisināta valsts uzņēmuma pārveidošana valsts uzņēmējsabiedrībā, bet netiek risināta valsts īpašuma (akciju) privatizācija (pārdošana) atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību".

VRVŠK akcijas pirms to pārdošanas saskaņā ar 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 4. punktu ir valsts īpašums. Likuma 4. punkts nosaka, ka iekams valsts (pašvaldības) statūtsabiedrības kapitāla daļas (akcijas, pajas, daļas) tiek pārdotas fiziskajām vai juridiskajām personām, tās ir valsts (pašvaldības) īpašums, bet 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. pants nosaka, ka nevienu īpašuma objektu (uzņēmumu), kam piemērojams šis likums, nevar privatizēt citādi kā tikai pēc vienas vai vairākām šādām privatizācijas metodēm (likumā paredzētas 7 metodes). Pirmās trīs un septītā metode paredz pārdošanu, no kurām vienu vajadzēja pielietot privatizējot (pārdodot) VRVŠK akcijas.

Lai gan 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 19. punkts paredz, ka līdz statūtsabiedrības pilnsapulcei katram parakstītājam jāiemaksā summa, kāda paredzēta apstiprinātajā privatizācijas projektā, tomēr privatizācijas projektā nav noteikta parakstītājiem līdz pilnsapulces sasaukšanai iemaksājamā summa.

Privatizācijas projektā darbiniekiem nav paredzētas akcijas bez balsstiesībām, arī statūti to neparedz, līdz ar to nav ievērotas 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. panta "Kapitāla daļu pārdošana un parakstīšanās uz tām" prasības. Pants nosaka, ka valsts uzņēmuma darbiniekiem pārdošanai paredzētā kapitāla daļa nedrīkst būt lielāka par 20 procentiem. Tikai gadījumos, kad darbinieku akcijām statūtos nav paredzētas balsstiesības, darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa var pārsniegt 20 procentus.

AS Rīgas vīni statūtu (reģistrēti 29.11.1993.) 2. daļa "Sabiedrības kapitāli" 2.1. punkts nosaka, ka Sabiedrības dibināšanas pamatkapitāls ir 400 000 lati, kas sadalās 10 000 parastajās akcijās.

Privatizācijas projektā iestrādāts pārdot:

VRVŠK darbiniekiem:

1. par naudu 13%

2. par sertifikātiem 12,5%

3. Rezervētās bijušajiem īpašniekiem (pēc gada paredzēts pārdot darbiniekiem) 5%

Kopā: 30,5%

Privatizācijas projekta 2.5. punkts "Akciju sadalījums" nosaka, ka par sertifikātiem realizējamā daļa ir 25%.

Saskaņā ar 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 9. pantu "Maksāšanas līdzekļi un kārtība": sertifikātu īpašniekiem ir priekšrocības tiesības pirkt par sertifikātiem jebkuru privatizējamo īpašuma objektu, izņemot īpašuma objektus, kurus pārveido uzņēmējsabiedrībās un kuru apstiprinātajā privatizācijas projektā par sertifikātiem pārdodamā kapitāla daļa nav mazāka par 25 procentiem. Saskaņā ar trešo apakšpunktu sertifikātu īpašniekiem, kuri vēlas izmantot priekšrocības tiesības, jāpiesakās mēneša laikā no apstiprinātā privatizācijas projekta publicēšanas dienas. EM informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu saskaņā ar minētā likuma 7. panta prasībām netika publicēta ne Latvijas Vēstnesī, ne Rīgas Balsī.

Lai gan VRVŠK privatizācijas projekts neatbilst iepriekš minētajām tiesību aktu normām un to nav izskatījusi LR ZM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija, tomēr 19.08.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē (protokols Nr. 19) nolemts atbalstīt LR LM 21.07.1993. lēmumu (pavēle Nr. 373) "Par VRVŠK privatizācijas projekta apstiprināšanu" (Komisijas priekšsēdētāja vietnieks A. Tiknuss, viņš arī VRVŠK privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) ar nosacījumu, ka privatizācijas projekta autori papildinās privatizācijas projektu, saskaņā ar EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 19.08.1993. slēdzienu.

19.08.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas slēdzienā norādīts, ka nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasības un komisija uzskata, ka privatizācijas projektu var atbalstīt ar nosacījumu, ka to papildina un papildinājumus iesniedz atkārtotai izskatīšanai. Saskaņā ar iepriekš minētā likuma 6. panta 6. punktu privatizācijas projektu var apstiprināt ar zināmiem nosacījumiem. Ja šie nosacījumi līdz noteiktam termiņam netiek izpildīti, projekta apstiprinājums zaudē spēku. 01.09.1993. VRVŠK direktors V. Kokars iesniedz VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuros nav izdarītas izmaiņas privatizācijas projektā atbilstoši 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasībām, bet tikai izdarīts solījums, ka panta 2. prasību izpilde tiks izdarīta pēc kombināta privatizācijas komisijas slēdziena, nenorādot konkrēti. Tomēr 06.09.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē nolemts atbalstīt VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuri iesniegti 01.09.1993.

VRVŠK privatizācijas komisijas izveidošana un tās darbības uzsākšana

03.08.1993. LR Ekonomisko reformu ministrija ar pavēli Nr. 216 "Par VRVŠK privatizācijas komisijas izveidošanu" un LR EM 27.08.1993. ar rīkojumu Nr. 18 "Par izmaiņām ar 1993. gada 3. augusta pavēlē Nr. 216 apstiprināto VRVŠK privatizācijas komisijas sastāvu" nozīmēja privatizācijas komisiju sekojošā sastāvā:

Komisijas priekšsēdētājs:

A. Šķēle — bijušais lauksaimniecības ministra v. i.;

Komisijas priekšsēdētāja vietnieks:

A. Tiknuss — LR Ekonomisko reformu ministrijas Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas departamenta direktors;

Komisijas locekļi:

I. Sirotkins — VRVŠK vīna ražošanas galvenais tehnologs;

V. Kokars — VRVŠK direktors;

V. Nesaule — Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētāja pirmā vietniece;

A. Jansone — LR lauksaimniecības ministra padomniece agrāro reformu jautājumos.

Privatizācijas komisija savu darbu ir uzsākusi 07.07.1993. (protokols Nr. 1), pieņemot lēmumu, ka privatizācijas komisijas darba diena ir katra piektdiena, no plkst. 15:00—17:00 VRVŠK telpās, Blieķu ielā 7, Rīgā, un citus lēmumus, tajā skaitā lēmumu par privatizācijas komisijas lemtspēju. 17.03.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. pantā noteikts, ka privatizācijas komisija pieņem lēmumus ar komisijas locekļu balsu vairākumu, atklāti balsojot, gadījumos, kad alternatīvi lēmumi saņem vienādu balsu skaitu, komisijas lēmums tiek pieņemts tajā redakcijā, par kuru balsojis komisijas priekšsēdētājs, bet viņa prombūtnē — komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Komisijas locekli, kurš nepiekrīt komisijas lēmumam, ir tiesības rakstveidā pievienot protokolam savu atsevišķo viedokli.

Neskatoties uz augstāk minētā likuma prasībām, privatizācijas komisija pieņem likumam neatbilstošus lēmumus (protokola Nr. 1 lemjošā daļa):

3. punkts... lēmumus pieņem, ja "par" balso vismaz četri komisijas locekļi. Komisijas priekšsēdētājs, ja tiek balsots pret viņu viedokli, ir tiesīgs likt jautājumu uz atkārtotu izskatīšanu;

4. punkts... piekrist, ka komisijas priekšsēdētājs, ja ir balsots pret viņu viedokli, ir tiesīgs pieaicināt papildus ekspertus uz jautājuma atkārtotu izskatīšanas reizi;

6. punkts... atļaut komisijas locekļiem īpašus viedokļus ierakstīt atsevišķā protokolā, ja šis viedoklis ir noformulēts iepriekšējā sēdē. Komisijas locekļiem savs īpašais viedoklis jāparaksta atsevišķi pašam.

VRVŠK nosacītās cenas noteikšana

Privatizācijas komisijas VRVŠK nosacītā cena Ls 400 000 noteikta un apstiprināta 01.10.1993., sēdes protokols Nr. 5.

11.09.1993. privatizācijas komisija lemj par korekcijas koeficientu apstiprināšanu (protokols Nr. 2) un apstiprina galīgo korekcijas koeficientu 0,794. Lai labāk varētu spriest par privatizācijas komisijas informētību (kompetenci), jāatzīmē komisijas priekšsēdētāja atbalstu neguvušais priekšlikums: "Ievest papildus koeficientu, saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli." Valsts kontroles rīcībā esošās VRVŠK 1993. gada bilances un auditoru atzinums (auditore ar licenci Nr. 86 Z. Gromova) par VRVŠK finansiālo stāvokli uz 01.12.1993. nebūt neliecina, ka VRVŠK būtu kritisks finansiālais stāvoklis, jo VRVŠK peļņas un zaudējumu aprēķini liecina, ka VRVŠK tīrā peļņa 1993.gada pusgadā bijusi Ls 190 568, bet 9 mēnešos Ls 238 128. Auditoratzinumā uzrādīts 11 mēnešu neto apgrozījums Ls 5 530 445, pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas Ls 4 816 068, bet tīrā peļņa Ls 254 491, preču un materiālu aprite gada laikā notiek 3,4 reizes, kontrolskaitlis uzņēmuma maksātspējai ir augsts — 4, uzņēmums rentabls ar stabilu finansiālo stāvokli.

Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka nosakot korekcijas koeficientu finansiālais stāvoklis un rentabilitātes koeficients noteikts minimālais 0,9 ir jāvērtē kā privatizācijas komisijas nekompetence.

Ar LR MP lēmumu Nr. 397 apstiprinātā nolikuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" 10. punkts novērtējot objekta (uzņēmuma) īpatnības, privatizācijas komisija nosaka šādās robežās — finansiālais stāvoklis un rentabilitāte –0,9 –1,1. Privatizācijas komisijas protokolam nav pielikumu, lai spriestu, kādi apsvērumi ņemti vērā nosakot minimālo koeficientu uzņēmumam, kurš strādā ar ievērojamu peļņu.

10.06.1992. likums "Par privatizējamo valsts un pašvaldības īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" 3. pants nosaka, ka, pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas, veicama šā objekta (uzņēmuma) mantas inventarizācija. Inventarizācija valsts un pašvaldību uzņēmumos veicama LR MP vai tās institūciju noteiktajā kārtībā. Privatizācijas komisija pārbauda un, ja nepieciešams, koriģē inventarizācijas rezultātus atbilstoši LR spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Saskaņā ar LR MP 21.09.1992. lēmuma Nr. 397 apstiprināto "Nolikumu par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" III. daļu "Objekta (uzņēmuma) novērtēšana" 6. punktu: "Novērtējot objektu (uzņēmumu), ņem vērā:

— pamatlīdzekļus;

— apgrozāmos līdzekļus;

— nepabeigtās celtniecības objektus;

— maksājumu saistības;

— citus nemateriālos elementus.

Pamatlīdzekļu inventarizāciju pēc stāvokļa uz 01.07.1993. (novērtēšanas komisijas aktos komisijas priekšsēdētājs A. Deniņš, komisijas locekļi D. Tunsts, V. Finogenovs, Z. Mača) līgums ar SIA Invest–Rīga un pavēle par inventarizācijas komisijas izveidošanu uzrādīti netika.

Pamatlīdzekļu novērtēšanas akti, kurus parakstījuši privatizācijas komisija un SIA Invest–Rīga, parāda, ka pamatlīdzekļu inventarizācija veikta pēc stāvokļa uz 01.07.1993., bet 02.07.1993. LR LM (ministra v. i. A. Šķēle) izdevusi pavēli Nr. 342 "Par valsts uzņēmuma pamatfondu nodošanu", kura paredz nodot bez atlīdzības VRVŠK, kas atrodas valsts bezalkoholisko dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis bilancē, šādus valsts pamatlīdzekļus: 40 vīna glabāšanas cisternas bilances vērtībā Ls 35 760. Ar pamatlīdzekļu nodošanas aktu, kurš sastādīts 13.07.1993., valsts bezalkoholisko dzērienu rūpnīca Mīlgrāvis nodod bez atlīdzības VRVŠK šādus pamatlīdzekļus:

— vīna glabātuves ēka — Ls 31 534,40

— 30 vīna glabātuves tilpnes — Ls 1 745,26

— pārējā iekārta — Ls 2 480,34

Kopā: Ls 35 760,00

Lai gan aktā norādītā vērtība Ls 35 760 atbilst pavēlē Nr. 342 minētai bilances vērtībai, tomēr pavēle neparedzēja nodot vīna glabātuves ēku un pārējo iekārtu bez atlīdzības VRVŠK.

Pamatlīdzekļu inventarizācijas sarakstos nav iekļauti iepriekš minētie pamatlīdzekļi bilances vērtībā Ls 35 760, to arī apstiprina VRVŠK pamatlīdzekļu saraksts, kas ņemti bilancē vai izslēgti no bilances laika periodā no 01.07.1993. līdz 01.12.1993. (VRVŠK pieņemšanas–nodošanas akts pielikums Nr. 1).

Pamatlīdzekļu inventarizācija un uzskaite nav atbildusi 14.10.1992. likumam "Par grāmatvedību". Inventarizācijas un novērtēšanas aktos, neuzrādot pamatlīdzekļus Ls 35 760, valstij nodarīts zaudējums Ls 35 760 vērtībā.

Privatizācijas komisija, novērtējot VRVŠK, nav vērtējusi citus nemateriālos elementus (jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādes, kuras sagatavotas VRVŠK).

Lai gan privatizācijas komisija nav vērtējusi VRVŠK intelektuālo īpašumu jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādnes, kuras sagatavotas VRVŠK, tomēr jau tūlīt pēc VRVŠK nosacītās cenas noteikšanas 12.10.1993. dibinot SIA Vīna pagrabs, VRVŠK (kā dibinātājs) daļu sava ieguldījuma (12.10.1993. ziņojums par mantiskiem ieguldījumiem SIA Vīna pagrabs pamatkapitālā) sedz ar intelektuālo īpašumu par kopējo vērtību Ls 130 000. Intelektuālais īpašums: jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādnes, kuras sagatavotas VRVŠK un atļautas ražošanā Latvijas Republikas teritorijā:

— vīnogu vīns Benifiss,

— vīnogu vīns Musketals,

— vīnogu pussaldais vīns Stella,

— dzirkstošais dzēriens Šarlote,

— Latvijas Dzirkstošais baltais vīns,

— Vīns Rislings dzirkstošais,

— Rīgas šampanietis.

Privatizācijas lietā nav privatizācijas komisijas apstiprināts VRVŠK ieguldījuma SIA Vīna pagrabi novērtējums, līdz ar to nav ievērotas LR MP 20.11.1992. lēmuma Nr. 495 "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizāciju" 6. punkta prasības: uzņēmējsabiedrībā ieguldāmās valsts kapitāla daļas vērtība nosakāma saskaņā ar likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" pirms uzņēmējsabiedrības dibināšanas.

Saskaņā ar augstāk minētā nolikuma 9. punkta prasībām, netika sagatavoti un privatizācijas komisijai iesniegti naudas līdzekļu, debitoru, kreditoru, ieguldījumu citās uzņēmējsabiedrībās inventarizācijas akti.

VRVŠK nav veikta debitoru un kreditoru inventarizācija (privatizācijas lietā nav un AS Rīgas vīni neuzrādīja dokumentus, kas apliecinātu pretējo). Debitoru un kreditoru saraksti, kuru summas izmantotas VRVŠK novērtēšanā un nosacītās cenas noteikšanā, nav sastādīti pēc stāvokļa uz 01.09.1993., t. i., uz pārējo apgrozāmo līdzekļu inventarizācijas brīdi, bet sastādīti tikai pēc stāvokļa uz 16.09.1993.

Atsevišķi apgrozāmo līdzekļu inventarizācijas akti sastādīti, nenorādot materiāli atbildīgo personu, kā arī uz aktiem nav attiecīgo materiāli atbildīgo personu parakstu.

VRVŠK grāmatvedība nav kārtota atbilstoši LR likuma "Par grāmatvedību" 2. panta prasībām, kurš nosaka, ka uzņēmuma grāmatvedībai ir uzskatāmi jāatspoguļo visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi un īpašuma stāvoklis. Grāmatvedība jākārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli un tā saimnieciskajiem darījumiem noteiktā laika posmā, kā arī, lai varētu konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. 14.10.1992. LR likuma "Par grāmatvedību" 2. pants nosaka, ka par grāmatvedības kārtošanu uzņēmumā ir atbildīgs tā vadītājs. 13. pants nosaka, ka uzņēmumam, uzsākot vai izbeidzot darbību, ir jāparāda savā īpašumā un lietošanā esošo līdzekļu kopvērtība un savi parādi īpašā sākuma (slēguma) bilancē, kas sastādīta no inventarizācijas datiem. Par šīs bilances sastādīšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs. Likuma 17. pants nosaka, ka uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par zaudējumiem, kas, pārkāpjot šā likuma noteikumus, viņa vainas dēļ, nodarīti uzņēmumam, valstij vai trešajai personai.

Privatizācijas komisija, novērtējot mazvērtīgo inventāru, naudas līdzekļus, debitorus, kreditorus, ieguldījumus citās uzņēmējsabiedrībās, intelektuālo īpašumu, nav ievērojusi ar 21.09.1992. lēmumu Nr. 397 apstiprinātā nolikuma "Nolikums par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" 9. punkta prasības, kuras nosaka, ka augstāk minētie apgrozāmie līdzekļi ir jānovērtē pēc uzņēmuma grāmatvedības uzskaites datiem novērtēšanas brīdī.

Par cik ne privatizācijas lietā, ne arī AS Rīgas vīni nav VRVŠK bilances uz 01.09.1993., VK griezās LR Valsts arhīvā, lai pēc tur esošajiem dokumentiem (galvenās grāmatas) konstatētu apgrozāmo līdzekļu atlikumus uz to novērtēšanas brīdi pēc stāvokļa uz 01.09.1993.

Valsts kontrole aprēķināja apgrozāmo līdzekļu vērtību saskaņā ar MP lēmumu Nr. 397, pieņemot, ka VRVŠK Privatizācijas komisijas veiktais (neiegrāmatotais) apgrozāmo līdzekļu novērtējums ir pareizs, un uzrādīti visi apgrozāmo līdzekļu novērtējuma akti, t. i. summā pa atsevišķiem privatizācijas komisijas apstiprinātiem apgrozāmo līdzekļu aktiem uzrādītais novērtējums, un konstatēja, ka apgrozāmo līdzekļu novērtējums sastāda Ls 114 131, kas ir par Ls 62 357 (114131–62357) vairāk kā Privatizācijas komisijas sastādītajā nosacītās cenas kopsavilkuma aktā.

Lai gan pēc galvenās grāmatas apgrozāmo līdzekļu bilances vērtība uz 01.09.1993. ir Ls 623 786,18, privatizācijas komisijas nosacītās cenas kopsavilkuma aktā tā uzrādīta tikai Ls 51 774 un novērtēta Ls 51 774 vērtībā, tātad nav uzrādīti apgrozāmie līdzekļi Ls 572 012 vērtībā.

VRVŠK nosakot uzņēmuma nosacīto cenu un kārtojot grāmatvedību nav ievērotas 14.10.1992. likuma "Par grāmatvedību" III nodaļa "Inventarizācijas un pārskati" prasības un saskaņā ar šo likumu 6.09.1993. izdotie LR Finansu ministrijas norādījumi Nr. 832 "Par inventarizācijām".

VRVŠK vadība nav ievērojusi norādījumu Nr. 832 "Par inventarizācijām" punktu 4.5., 4.6. un 4.7. prasības: starpība starp grāmatvedības uzskaites datiem un datiem pēc inventarizācijas sarakstiem: iztrūkumus, zudumus jāatspoguļo ar ierakstiem attiecīgajos grāmatvedības kontos, pamatojoties uz uzņēmuma vadītāja norādījumiem, ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc tā mēneša beigām, kurā inventarizācija ir veikta. VRVŠK direktors V. Kokars VD apstiprināja, ka direktora pavēle par inventarizācijas rezultātu iegrāmatošanu pēc stāvokļa uz 01.09.1993. netika izdota, un inventarizācijas rezultāti netika iegrāmatoti.

14.10.1992. Latvijas Republikas likuma "Par uzņēmuma gada pārskatiem" 4. pants nosaka, ka gada pārskatam ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par uzņēmuma līdzekļiem, saistībām, tā finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. 32. pants nosaka, ka apgrozāmajiem līdzekļiem jāpiemēro tāds novērtējums, lai tie bilances sastādīšanas dienā tiktu novērtēti atbilstoši zemākajai tirgus cenai vai pašizmaksai. Krājumu atlikumiem obligāti jālieto zemākā novērtējuma cena. Krājumu atlikumu novērtējums nedrīkst būt augstāks par tirgus cenu. VRVŠK bilancēs uz 01.09.1993. un 01.12.1993. apgrozāmie līdzekļi nav uzrādīti ņemot vērā inventarizācijas uz 01.09.1993. rezultātus, kad apgrozāmo līdzekļu vērtība tika samazināta.

01.10.1993. privatizācijas komisija nosakot un apstiprinot VRVŠK nosacīto cenu (kopsavilkuma aktu) nav ievērojusi ar 21.09.1992. LR MP lēmumu Nr. 397 "Par nolikumu par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" apstiprinātā nolikuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu 12. punktu, ka privatizācijas komisija salīdzina un izvērtē ar abiem paņēmieniem noteiktās objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas un nosaka uzņēmuma galīgo nosacīto cenu. Privatizācijas komisija noteica VRVŠK nosacīto cenu Ls 405 942 pēc mantas vērtības (substances), piemērojot korekcijas koeficientu k=0,79, bet pēc peļņas diskonta metodes Ls 1 967 550, galīgo nosacīto cenu nosakot Ls 400 000. Auditorfirma SIA Invest–Rīga (auditors D. Tunsts) novērtējusi VRVŠK pēc stāvokļa uz 10.07.1993., nosakot pēc substances metodes nosacīto cenu Ls 897 688.

Privatizācijas projekta realizācija

Privatizācijas projektā paredzēts par sertifikātiem realizēt 25% VRVŠK akcijas, t. sk. 50% realizēt VRVŠK darbiniekiem ar 30% atlaidi, bet atlikušiem 50% par sertifikātiem realizējamo akciju pircējs nav privatizācijas projektā noteikts. 08.10.1993. privatizācijas komisija izskatot jautājumu, kam dodamas tiesības iegādāties 12,5% VRVŠK akciju par sertifikātiem nolemj (protokols Nr. 6), ka 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām. Privatizācijas komisijas rīcība neatbilst 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. pantam, kurš nosaka, ka nevienu īpašuma objektu (uzņēmumu), kam piemērojams šis likums, nevar privatizēt citādi kā tikai pēc vienas vai vairākām šādām privatizācijas metodēm. Likumā paredzētas 7 metodes, bet neviena no metodēm neparedz tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa.

Privatizācijas komisija, ņemot vērā, ka tā, vērtējot uzņēmumu, izslēdza ieguldījumu AS "Kalkūne" no vērtējuma 08.10.1993. un pieņēma lēmumu (protokols Nr. 6) noteikt, ka gadījumā, ja VRVŠK saņem no AS Kalkūne uz tam piederošajām akcijām likvidācijas kvotu, visa summa jāieskaita valsts budžetā. AS Kalkūne nav likvidēta, līdz ar to VRVŠK ieguldījums Ls 6000 jāuzskata par valsts kapitāla daļu.

Kaut arī 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta 1. punkts nosaka, ka apstiprinātu projektu var grozīt un papildināt institūcija, kas projektu apstiprinājusi, tomēr 17.11.1993. privatizācijas komisija pieņēmusi lēmumu (protokols Nr. 10) apstiprināt izmaiņas, ka SIA Bravo paredzētās daļas iegādājas SIA Jaunpagasts, privatizācijas projekta daļā — saimnieciskie partneri ar noteikumu, ja tiks saņemta LR EM piekrišana. Privatizācijas komisijas sēžu protokoli neliecina, ka būtu atkārtoti skatīta saimniecisko partneru gatavība iegādāties VRVŠK akcijas un lemts jautājums par SIA Bravo privatizācijas projektā paredzēto akciju pārdošanu, tomēr privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle jau 15.11.1993. ar vēstuli adresētu LR EM privatizācijas valsts ministram D. Skultem lūdz saskaņot izmaiņas, atļaujot SIA Bravo paredzētās akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts.

Lai gan iepriekš minētais likums un LR MP 30.12.1992. lēmuma Nr. 562 "Par privatizācijas projektiem, to apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 4.3. un 4.4. punkts nosaka, ka pieprasījumu attiecīgā institūcija reģistrē un izskata tādā pašā kārtībā kā privatizācijas projektu autoru iesniegtos projektus, pieprasījumu grozīt vai papildināt privatizācijas projektu, izskata institūcija, kas ir apstiprinājusi privatizācijas projektu, tomēr 17.11.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (sēdi vada Privatizācijas departamenta direktors A. Tiknuss, viņš arī privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) nolemj (protokols Nr. 25) atbalstīt privatizācijas komisijas priekšlikumu par grozījumu izdarīšanu privatizācijas projektā, mainot akciju sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem, nemainot kopējo paredzēto akciju skaitu saimnieciskajiem partneriem. 23.11.1993. LR EM (privatizācijas valsts ministrs D. Skulte) ar vēstuli Nr. 3–31–1–150 "Par izmaiņām privatizācijas projektā" privatizācijas komisijai dara zināmu EM tiesību aktu normām neatbilstošo lēmumu.

Akcionāru pilnsapulces sasaukšanas tiesiskums

07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 19. pants "Akcionāru pilnsapulces sasaukšana" nosaka, ka ministrija sasauc akcionāru pilnsapulci un ka līdz pilnsapulcei katram parakstītājam jāiemaksā summa, kāda paredzēta apstiprinātajā privatizācijas projektā. Privatizācijas projektā nav noteikta iemaksājamā summa.

18.05.1993. likuma "Par akciju sabiedrībām" I nodaļa skaidro, ka akcija ir vērtspapīrs, kas apstiprina akcionāra līdzdalību akciju sabiedrības pamatkapitālā un dod viņam tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē un saņemt akciju sabiedrības peļņas daļu — dividendi. Akcionārs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas noteiktā kārtībā iegādājusies akciju sabiedrības akcijas.

Līdz pilnsapulces sasaukšanai iemaksas 25% apmērā no parakstītā ir veikuši visi akcionāri.

26.11.1993. AS Rīgas vīni pilnsapulcē privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle, ar LR ZM 11.11.1993. pavēli Nr. 99 pilnvarots izpildīt valsts kā akciju sabiedrības dibinātājas funkcijas, ziņo par valsts kā dibinātāja funkciju izpildi.

26.11.1993. pilnsapulcē privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks A. Tiknuss informē, ka no sekretāra saņemtas ziņas, ka pilnsapulcē piedalās akcionāri, kas pārstāv 9471 akcijas jeb 94,71% parakstītā pamatkapitāla, bet privatizācijas lietā nav akcionāru saraksta, kas apliecinātu, ka tas tā ir bijis. Nav ievērots 18.05.1993. likuma "Par akciju sabiedrībām" 62. pants, kas nosaka, ka akcionāru pilnsapulces protokolā jānorāda to akcionāru vai to pārstāvju vai pilnvarnieku vārds un uzvārds, kuri piedalās sapulcē.

Lai gan, kā iepriekš minēts, pieļauta virkne tiesību aktu normu pārkāpumu, tomēr tiek izveidotas likumā "Par akciju sabiedrībām" paredzētās pārvaldes un kontroles institūcijas, kā arī apstiprināti akciju sabiedrības Rīgas vīni statūti, t. i. notiek VRVŠK pārveidošana par AS Rīgas vīni.

Norēķināšanās par akcijām

24.12.1993. privatizācijas komisija (protokols Nr. 13) nolēma apstiprināt VRVŠK privatizācijas komisijas izdevumu galīgo tāmi un pilnvarot A. Šķēli atbilstoši MP 12.04.1993. lēmuma Nr. 183 prasībām informēt Vidzemes priekšpilsētas valsts ieņēmumu dienestu un valsts īpašuma privatizācijas fonda rīkotāju par līdzekļiem, kas ieskaitāmi fondā un maksājuma termiņiem.

Sastādot privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu maksāšanas grafiku, nav ievērots 09.12.1993. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" 2. panta 2. punkts, ka valsts īpašuma privatizācijas fondu veido līdzekļi, kuri iegūti no akciju pārdošanas (90 procenti no ieņemtajām summām) un 2. panta 3. punkts, ka pašvaldības īpašuma privatizācijas fondu veido 10 procenti no attiecīgās pilsētas vai attiecīgā pagasta teritorijā esošu valsts īpašuma objektu privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, jo maksāšanas grafikā paredzēts VRVŠK privatizācijas rezultātā iegūtos naudas līdzekļus, pēc privatizācijas procesa organizēšanai iztērēto līdzekļu Ls 6 559,80 samaksas, pavisam Ls 273 440,20 pārskaitīt neatbilstoši iepriekš minētai likuma noteiktai kārtībai. Paredzēts 18% apgrozījuma nodoklis, lai gan 18.12.1991. likums "Par apgrozījuma nodokli" to neparedz iegādājoties vērtspapīrus (akcijas).

AS "Rīgas vīni" nav atbilstoši maksāšanas grafikam ievērojusi maksājumu proporcijas attiecīgajos privatizācijas fondos. Rezultātā ir radīts zaudējums valsts īpašuma privatizācijas fondam Ls 20 672,47 un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondam Ls 16 327,05. Nepamatoti Ls 39 661,01 ieskaitīti valsts budžetā (kā 18% apgrozījuma nodoklis).

* Norēķināšanās ar sertifikātiem notikusi atbilstoši tiesību aktu normām.

Sastādot privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu maksāšanas grafiku, nav ievērota ar 12.04.1993. LR MP lēmumu Nr. 183 "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" apstiprinātā kārtība, kādā līdzekļi ieskaitāmi valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondos 7. punkts, ka privatizācijas komisija ir tiesīga dot uzdevumu no ieskaitītajiem līdzekļiem samaksāt par pieaicināto ekspertu, auditorfirmu un izsoļu organizētājfirmu pakalpojumiem, kā arī samaksāt citus ar īpašuma objekta privatizācijas organizēšanu saistītos rēķinus. Atļauju šādām darbībām ik reizi dod valsts īpašuma privatizācijas fonda rīkotājs, ja tiek privatizēts valsts īpašuma objekts. Atļaujas saņemšanai privatizācijas komisija iesniedz fonda rīkotājam komisijas protokolu, līguma kopiju, kā arī nodošanas–pieņemšanas aktu, kas apliecina līgumā paredzēto darbu izpildi. Lai gan VRVŠK privatizācijas komisijas galīgā izdevumu tāmē, kura Ls 6559,80 vērtībā ņemta vērā privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu aprēķinā, komisijas pastāvīgo ekspertu atalgojums Ls 345,50, t. sk. sociālais nodoklis Ls 93,3, sekretariāta darba apmaksa Ls 1 219,30, t. sk. sociālais nodoklis Ls 329,30, tomēr privatizācijas lietā nav atļaujas iepriekš minēto Ls 1 564,80 segšanai no valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem. Privatizācijas lietā nav līgumu, nav pieņemšanas–nodošanas aktu par darbu nodošanu, kas apliecinātu līgumā paredzēto darbu izpildi. Tiesību aktu normām neatbilstošas rīcības rezultātā nodarīts zaudējums valstij (valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma fondiem Ls 1 564,80 vērtībā).

LR Zemkopības ministrijas valsts kapitāla daļas pārvaldītāja AS Rīgas vīni

Saskaņā ar privatizācijas projektu LR ZM valdījumā, pēc uzņēmuma privatizācijas palika 5% akciju (500 akcijas Ls 20 000 vērtībā), kuras tika rezervētas bijušajiem īpašniekiem un 5% akcijas (500 akcijas Ls 20 000 vērtībā) rezervētās pensiju fondam.

Minēto akciju daļu pārvaldei ZM 25.10.1993. vēstule Nr. 3.1–60 (J. Lapše) nozīmēja valsts pilnvarniekus:

bijušajiem īpašniekiem rezervētajai daļai V. Lukaševicu,

pensiju fondam rezervētajai daļai Ņ. Rijnieci.

30.01.1995. AS "RV" apvienotās valdes un padomes sēdē (protokols Nr. 19) tika izskatīts jautājums par akciju sadali, kuras nav izpirkuši bijušie īpašnieki. Tika pieņemts lēmums akcijas pārdot AS RV darbiniekiem.

07.04.1995. AS RV pilnsapulces protokola trešajā punktā "Peļņas sadale un dividenžu izmaksa" fiksēts, ka nolemts dividendēs par 1994. gadu izmaksāt Ls 200 000, kas sastāda 50% akciju nominālvērtības.

30.04.1996. pamatojoties uz LR MK 21.11.1995. noteikumiem Nr. 357 "Par privatizācijas procesā uzņēmējsabiedrībās pārveidojamo valsts un pašvaldību uzņēmumu minimālo kapitāla daļu, kas nododamas pensiju fondam" un 10.04.1996. noteikumiem Nr. 127 "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās", ZM J. Lapšes personā nodeva un Valsts sociālās apdrošināšanas fonds, kā šīs kapitāla daļas turētājs, pieņēma 5% valsts kapitāla daļas 500 akcijas Ls 20 000 nominālvērtībā.

29.08.1995. AS RV pārskaitīja ar maksājumu uzdevumu Nr. 1932 Sociālās apdrošinā-

šanas fondam Ls 10 000, dividendes par 1995. gadu.

AS Rīgas vīni nav pārskaitījusi valsts budžetā dividendes Ls 10 000 apmērā, saskaņā ar 07.04.1995. AS RV pilnsapulces lēmumu, par 1994. gadā valsts īpašumā esošajām 5% akcijām (valsts pilnvarniece I. Lukaševica), kuras 1994. gadā bija rezervētas bijušajiem īpašniekiem. Valstij nodarīts zaudējums Ls 10 000 un saskaņā ar Civillikuma 1765. pantu likumiskie 6 rocenti par 3 gadiem (3x6=18%). Nesamaksājot valsts budžetā dividendes, nodarīts zaudējums Ls 11 800 (10 000 + 10 000x18%=11 800).

Secinājumi

1. LR EM nav veikusi kontroli par privatizācijas norises atbilstību LR likumiem, lēmumiem, kā arī apstiprinātajam privatizācijas projektam, kā to nosaka 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. pants.

2. Lai gan 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta prasības nosaka, ka īpašuma objekts (uzņēmums) privatizējams tikai atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam, bet privatizācijas projekts neparedz reorganizāciju, tomēr 28.07.1993. pavēlē Nr. 373 "Par VRVŠK privatizācijas projekta apstiprināšanu" iekļauts papildus punkts, veikt VRVŠK reorganizāciju, pamatojoties uz LR LM 20.07.1993. pavēli Nr. 363, nodalot no VRVŠK tam piederošās atpūtas bāzes Knipska un Kalngale.

3. 19.08.1993. LR Ekonomisko reformu ministrijas atbalstītais VRVŠK privatizācijas projekts neatbilst spēkā esošajām tiesību aktu normām:

3.1. 28.07.1993. LR LM (ministra v. i. A. Šķēle) ap pavēli Nr. 373 apstiprināja darba grupas V. Kokara vadībā izstrādāto VRVŠK privatizācijas projektu, kurš nebija izskatīts privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijā, kā to paredz ar 30.12.1992. LR MP lēmumu apstiprinātais "Nolikums par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību".

3.2. Privatizācijas projektā nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" prasības.

3. pants. "Privatizācijas projekta sagatavošana attiecīgā īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas komisijas locekļi nedrīkst būt privatizācijas projekta autori". V. Kokars vienlaikus bija privatizācijas projekta autoru grupas vadītājs un VRVŠK Privatizācijas komisijas loceklis.

4. pants. Privatizācijas projekta saturs. Ja īpašuma objektu (uzņēmumu) paredzēts pārveidot uzņēmējsabiedrībā, papildus jānorāda ziņas par iespējamajiem pircējiem (uzņēmējsabiedrības dalībniekiem) vai nomniekiem, kapitāla daļu pārdošanas kārtība un akciju veidi un to proporcijas.

Privatizācijas projektā, neatbilstoši iepriekš minētā likuma prasībām, iespējamo 25% kapitāla daļu, iespējamo pircēju vietā bija paredzēts realizēt konkrētiem saimnieciskās darbības partneriem. Privatizācijas projekts neparedzēja kapitāla daļu pārdošanas kārtību, nenoteica akciju veidu un to proporcijas, kā to nosaka iepriekš minētais likums.

3.3. VRVŠK privatizācijas projektā nav noteikti termiņi, kādos veicami maksājumi par akcijām, un pirmās iemaksas, kā to nosaka ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 2.9. punkts.

3.4. VRVŠK privatizācijas projektam nav pievienots ar LR MP 30.12.1992. lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 4. punktā paredzētais projekta autoru vienošanās līgums par atlīdzības sadali starp projekta autoriem.

3.5. Nav ievērotas 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. panta prasības, kuras nosaka, ka valsts uzņēmuma darbiniekiem pārdošanai paredzētā kapitāla daļa nedrīkst būt lielāka par 20 procentiem.

3.6. LR EM informācija par apstiprināto VRVŠK projektu, saskaņā ar 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 7. panta prasībām, netika publicēta ne Latvijas Vēstnesī, ne Rīgas Balsī.

4. VRVŠK privatizācijas projektā un LR Lauksaimniecības ministrijas (ministra v. i. A. Šķēle) pavēlēs noteiktā VRVŠK privatizācijas kārtība liedza privatizācijā iesaistīties iespējami plašākam privatizācijas subjektu lokam. Saskaņā ar Civillikuma 1439. pantu privatizācijas projektā noteiktā kārtība ir uzskatāma par darījumu, kurā it kā aiz likumdošanā noteiktās procedūru veikšanas, griba privatizāciju veikt likumīgi izteikta tikai izskata pēc, bez vēlēšanās radīt iespējas plašākam privatizācijas subjektu lokam piedalīties VRVŠK privatizācijā.

5. Privatizācijas komisija (komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle) nav ievērojusi sekojošas tiesību aktu normas:

5.1. Nav ievērots 17.03.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. punkta prasības, t. i., komisijas priekšsēdētājs 1. komisijas sēdē panācis lēmumu, ka, ja komisijas locekļi balso pret priekšsēdētāja viedokli, ir tiesīgs likt jautājumu uz atkārtotu izskatīšanu, vai pieaicināt papildus ekspertus jautājuma atkārtotai izskatīšanai, kā arī īpaša viedokļa paušana paredzēta ierakstīt atsevišķā protokolā, kas neatbilst likumā noteiktajam.

5.2. Veicot izmaiņas VRVŠK privatizācijas projekta daļā — saimnieciskie partneri nav ievērots 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. pants, ka apstiprinātu projektu var grozīt un papildināt institūcija, kas projektu apstiprinājusi.

5.3. Lai gan 1o.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" 3. pants nosaka, ka pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas veicama šā objekta (uzņēmuma) mantas inventarizācija, tomēr — netika sagatavots un privatizācijai komisijai iesniegts naudas līdzekļu, debitoru, kreditoru, ieguldījumu citās uzņēmējsabiedrībās un citu nemateriālu elementu inventarizācijas akti.

5.4. Ar LR MP 21.09.1992. lēmuma Nr. 397 apstiprinātā "Nolikuma par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" III nodaļa "Objekta novērtēšana".

5.5. Nav ievērotas 9. punkta prasības, kuras nosaka, ka apgrozāmie līdzekļi ir jānovērtē pēc uzņēmuma grāmatvedības uzskaites datiem novērtēšanas brīdī. Apgrozāmo līdzekļu vērtība, saskaņā ar MP lēmuma Nr. 397 prasībām, novērtēšanas brīdī bija Ls 114 131. Līdz ar to Privatizācijas komisija, nosakot apgrozāmo līdzekļu vērtību Ls 51 774, nodarījusi valstij zaudējumus Ls 62 357 apmērā.

6. Novērtējot VRVŠK, privatizācijas komisija nav vērtējusi citus nemateriālos elementus (jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādes, kuras sagatavotas VRVŠK), lai gan, tūlīt pēc VRVŠK nosacītās cenas noteikšanas 12.10.1993., dibinot SIA Vīna pagrabs, VRVŠK, kā dibinātājs, daļu sava ieguldījuma (12.10.1993. ziņojums par mantiskiem ieguldījumiem SIA Vīna pagrabs pamatkapitālā) sedz ar intelektuālo īpašumu par kopējo vērtību Ls 130 000. Nevērtējot jaunu vīnu tehniskās izstrādes, radīts zaudējums valstij Ls 130 000.

7. Privatizācijas komisijas VRVŠK novērtēšanas aktos nav uzskaitīti pamatlīdzekļi bilances vērtībā Ls 35 760, kurus VRVŠK pārņēma bez atlīdzības no valsts bezalkoholisko dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis 13.07.1993. Valstij nodarīts zaudējums Ls 35 760 vērtībā.

8. VRVŠK ieguldījums AS "Kalkūne" Ls 6000 vērtībā uzskatāms par valsts kapitāla daļu. Valsts kapitāla daļas privatizācija AS Kalkūne veicama atbilstīgi 17.02.1994. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 44. pantam "Valsts un pašvaldību kapitāla daļu privatizācija".

9. VRVŠK grāmatvedība netika kārtota atbilstoši LR likuma "Par grāmatvedību" 2. panta prasībām, kas nosaka, ka uzņēmuma grāmatvedībai ir uzskatāmi jāatspoguļo īpašuma stāvoklis.

10. AS Rīgas vīni nav pārskaitījusi valsts budžetā dividendes Ls 10 000 apmērā, saskaņā ar 07.04.1995. AS RV pilnsapulces lēmumu, par 1994. gadā valsts īpašumā esošajām 5% akcijām (valsts pilnvarniece I. Lukaševica), kas 1994. gadā bija rezervētas bijušajiem īpašniekiem. Nesamaksājot valsts budžetā dividendes, valstij nodarīti zaudējumi Ls 11 800, t. sk. dividendes Ls 10 000 un likumiskie procenti Ls 1800.

Kolēģijas loceklis V. Pucis

Valsts revidente J. Ikvilde

Valsts revidente I. Riekstiņa"

6. pielikums

"Lēmums par privatizāciju būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien..."

LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Jura Galeja oficiālais slēdziens par Valsts kontroles secinājumiem saistībā ar Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju:

"Izskatot revīzijas materiālus, uzskatu, ka valstij nodarīto zaudējumu piedziņa civiltiesiskā kārtībā pašreizējā situācijā nav iespējama šādu apstākļu dēļ:

— saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 14. panta 2. daļu valsts un pašvaldības institūcijām un to amatpersonām, kas pārkāpušas likumu vai citus ar privatizāciju saistītos normatīvos aktus, jāatlīdzina valsts, pašvaldību, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumiem nodarītais zaudējums.

Izvērtējot šo likuma normu, jāsecina, ka likums skaidri nenodala institūciju un atsevišķu amatpersonu civiltiesisko atbildību. No likuma izriet, ka zaudējumu piedziņu, kas konkrētajā situācijā no civiltiesiskā viedokļa ir uzskatāmi par privatizācijas procesā neiegūtiem ienākumiem, var vērst gan pret valsts institūcijām, gan atsevišķām amatpersonām.

Ar privatizāciju saistītos lēmumus, kuru rezultātā valstij ir radīti zaudējumi, ievērojot likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. panta 3. daļā noteikto, ir pieņēmusi koleģiāla lēmējinstitūcija — privatizācijas komisija, bet ne patstāvīgi kāda amatpersona. Tāpat uz šādu privatizācijas komisijas iespējamo atbildību norāda likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu un to mantas novērtēšanas kārtību" 8. pants, kurš nosaka, ka privatizācijas komisijas atbildība iestājas likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" noteiktajā kārtībā.

Ievērojot iepriekš minēto, privatizācijas komisiju varētu atzīt par institūciju, kurai ir jāatlīdzina nodarītie zaudējumi. Tai pat laikā privatizācijas komisija nav juridiska persona, un līdz ar to prasības celšana par zaudējumu atlīdzību pret privatizācijas komisiju nav iespējama, pie tam privatizācijas komisija kā tāda uz pašlaik nepastāv.

Pie šādiem apstākļiem uzskatu, ka zaudējumu piedziņa varētu būt iespējama tikai no valsts institūcijām vai amatpersonām, kuras bija atbildīgas par privatizācijas komisijas darbību.

Privatizācijas komisijas darbību regulējošās tiesību normas nenorobežoja attiecīgās nozares ministrijas un Ekonomisko reformu ministrija.

Tā, atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 9. panta 1. daļu domstarpības par privatizācijas komisiju darbību, kurām nav paredzēta citāda izskatīšanas kārtība, izskata institūcija, kas izveidojusi komisiju. Tomēr, neskatoties uz šādu tiesību normu, normatīvajos aktos nav precīzi noteikts, kura institūcija izveido komisiju, jo saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 4. panta 3. daļu privatizācijas komisijas sastāvu nosaka nozares ministrija, bet papildus to apstiprina Ekonomisko reformu ministrija. Tādējādi jautājums par to, kura no ministrijām izveido privatizācijas komisiju, likumdošanā nav reglamentēts.

Pie šādiem apstākļiem neviena likuma norma skaidri nenosaka, kura ministrija ir civiltiesiski atbildīga par privatizācijas komisijas darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem.

Tāpat būtisks apstāklis, kas ietekmē prasības celšanu pret Ekonomisko reformu ministriju vai Lauksaimniecības ministriju, ir fakts, ka privatizācijas komisija bija patstāvīga institūcija un tās locekļi, pildot savus pienākumus privatizācijas komisijā, nav atzīstami par ministrijas kalpotājiem vai darbiniekiem Civillikuma 1782. panta izpratnē, kurš pieļautu prasības celšanu pret ministriju kā darba devēju gadījumā, ja starp privatizācijas komisijas locekļiem un ministriju būtu darbinieka un darba devēja attiecības.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka prasības celšana pret valsts institūcijām, kuras organizēja un veica privatizāciju, nav iespējama.

Izvērtējot jautājumu par konkrētu privatizācijas komisijas locekļu, kā arī Lauksaimniecības ministrijas un Ekonomisko reformu ministrijas atbildīgo amatpersonu civiltiesisko atbildību, būtisks ir jautājums par katras konkrētās personas lomu privatizācijā un tās darbību cēloņsakarību ar zaudējumu nodarīšanu valstij.

Zaudējumi valstij ir radīti, apstiprinot privatizējamā objekta cenu, pamatojoties uz inventarizācijas dokumentiem, kuros nav iekļauta un novērtēta visa privatizējamā objektā iekļautā manta. Šādā situācijā, neskatoties uz faktu, ka nav ievērotas normatīvo aktu prasības, nav pierādījumu tam, ka privatizācijas komisijas locekļi ir ar nodomu apstiprinājuši tieši šādu privatizējamā objekta cenu, kurā nav ņemta vērā visa objekta vērtība, t. i., nav pierādījumu faktam, ka privatizācijas komisijas locekļi, nosakot objekta cenu, ir paredzējuši sabiedriski bīstamās sekas — zaudējumu nodarīšanu valstij — un vēlējušies šo seku iestāšanos. Ievērojot šo apstākli, ir izslēgta privatizācijas komisijas locekļu iespējamā kriminālatbildība par tīšu noziedzīgu darbību izdarīšanu. Arī jautājumā par privatizācijas komisijas locekļu nevērīgu pienākumu pildīšanu no krimināltiesiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka iespējamā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja būtu pierādāma ne tikai privatizācijas komisijas kā koleģiālas lēmējinstitūcijas, bet arī katra tās locekļa vaina, ievērojot to, vai konkrētajam privatizācijas komisijas loceklim vajadzēja paredzēt zaudējumu nodarīšanu valstij. Papildus kriminālatbildības iespējamību un pirmstiesas izmeklēšanu lietā izslēdz arī Latvijas KPK 5. panta 1. daļas 3. punkts, jo ir pagājis maksimālais noilgums (pieci gadi) krimināllietas ierosināšanai pēc Latvijas KK 163. panta.

Ievērojot apstākļus, kādos valstij ir radušies zaudējumi, no krimināltiesiskā viedokļa nav pietiekošu pierādījumu to valsts amatpersonu, kuru pienākums bija kontrolēt privatizācijas komisijas darbības atbilstību likuma prasībām, nolaidībai. Likums konkrētajā gadījumā satur vispārīgu frāzi par Ekonomisko reformu ministrijas pienākumu kontrolēt privatizācijas komisijas darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Šeit būtisks ir fakts, ka lēmums par privatizējamā objekta cenas noteikšanu juridiski ir noformēts pareizi un būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien privatizācijas komisija būtu vadījusies no likuma prasībām atbilstošiem inventarizācijas dokumentiem.

No civiltiesiskā viedokļa gan attiecībā uz privatizācijas komisijas locekļiem, gan citām valsts amatpersonām kā valsts iestāžu darbiniekiem ir jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksa 126. panta 2. daļu darbinieka materiālā atbildība var iestāties vienīgi tad, ja ir tieši reāli zaudējumi, neņemot vērā nesaņemtos ienākumus, par kādiem ir uzskatāmi privatizācijas rezultātā neiegūtie finansu līdzekļi.

Tādējādi likums konkrētajā gadījumā izslēdz zaudējumu piedziņas iespējamību no valsts amatpersonām.

No Valsts kontroles veiktās revīzijas materiāliem izriet, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācija nav notikusi atbilstoši likuma prasībām un kopumā varētu tikt apstrīdēta.

Tai pat laikā saskaņā ar likuma "Par akciju sabiedrībām" 94. panta 3. daļas 3. punktu apstrīdēt tiesiskās attiecības, uz kurām pamatojas akciju sabiedrības dibināšana, ceļot prasību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, var sešu gadu laikā no akciju sabiedrības reģistrācijas Uzņēmumu reģistrā.

Pie šādiem apstākļiem Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas process nav apstrīdams likumā noteiktā noilguma prasības celšanai dēļ.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, izvērtējot Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesu kopumā, uzskatu, ka privatizācijas procesā valsts neiegūto līdzekļu piedziņa nav iespējama."

7. pielikums

"Neviena no metodēm neparedz tiesības valsts īpašuma pircēju noteikt bez izsoles vai konkursa..."

Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas 1999. gada 10. februāra sēdē konstatētais:

"1. Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācija tika noteikta ar Latvijas Republikas Ministru padomes 22.02.1993. lēmumu Nr. 91, pārveidojot šo uzņēmumu statūtsabiedrībā.

2. 28.07.1993. LR Lauksaimniecības ministrija ar pavēli Nr. 373 apstiprināja VRVŠK privatizācijas projektu.

VRVŠK privatizācijas projektā nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību (turpmāk tekstā — likums "Par privatizācijas kārtību") 4. panta prasības:

— netika norādīta kapitāla daļu pārdošanas kārtība, akciju veidi un to proporcijas;

— 52% kapitāla daļu iespējamo pircēju vietā paredzēja realizēt konkrētiem saimnieciskiem partneriem, bet 12,5% akciju (realizācijai par sertifikātiem) netika noteikti iespējamie pircēji.

Privatizācijas projektā netika noteikti termiņi, kādos veicami maksājumi par akcijām un pirmā iemaksa, kā to nosaka ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldību) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 2.9. punkts.

3. 06.09.1993. LR Ekonomikas ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē nolēma atbalstīt VRVŠK privatizācijas projektu, lai gan privatizācijas projekts neatbilda iepriekš minētām tiesību aktu normām. Saskaņā ar likuma "Par privatizācijas kārtību" 13. pantu, privatizācijas norises atbilstība LR likumiem, LR Augstākās padomes lēmumiem bija jākontrolē LR Ekonomikas ministrijai.

LR Ekonomikas ministrija nav ievērojusi iepriekš minētā likuma 7. panta prasības par to, ka informāciju par ministrijas apstiprināto valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projektu Ekonomisko reformu ministrija ne vēlāk kā četras nedēļas pēc tā saņemšanas dienas publicē privatizācijas biļetenā vai LR Augstākās padomes un Ministru padomes oficiālā izdevumā. Informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu presē publicēta tikai pēc 2 mēnešiem un tajā nav iekļautas tiesību aktu normām atbilstošas ziņas: īss kapitāla daļu realizācijas apraksts, investīciju garantijas un lielākie kapitāla daļu pircēji.

4. Privatizācijas komisija, organizējot un vadot VRVŠK novērtēšanu, pieļāvusi šādu tiesību aktu normu neievērošanu:

— 10.06.1992. likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" (turpmāk tekstā — likums "Par novērtēšanas kārtību") 3. pants nosaka, ka pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas veicama šā objekta (uzņēmuma) mantas inventarizācija. Privatizācijas gaitā netika sagatavoti un Privatizācijas komisijai iesniegti naudas līdzekļu, debitoru, kreditoru, ieguldījumu citās uzņēmējsabiedrībās un citu nemateriālu elementu inventarizācijas akti.

VRVŠK nosacītās cenas noteikšanai izmantoti pamatlīdzekļu inventarizācijas akti uz 01.07.1993., izejvielas, materiāli uz 01.09.1993., bet debitoru un kreditoru novērtējums veikts, izmantojot grāmatvedības datus uz 16.09.1993.

VRVŠK novērtēšanas aktos nav uzskaitīti pamatlīdzekļi bilances vērtībā Ls 35 760, kurus VRVŠK pārņēma bez atlīdzības no bezalkoholisko dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis 13.07.1993. Pamatlīdzekļu uzskaite un veiktā inventarizācija neatbilda 14.10.1992. likuma "Par grāmatvedību" prasībām. Inventarizācijas un novērtēšanas aktos, neuzrādot pamatlīdzekļus Ls 35 760 vērtībā, valstij nodarīti tiešie zaudējumi Ls 35 760 apmērā;

— novērtējot mazvērtīgo inventāru, naudas līdzekļus, debitorus, kreditorus, ieguldījumus citās uzņēmējsabiedrībās, nav ievērotas ar 21.09.1992. lēmumu Nr. 397 apstiprinātā nolikuma "Nolikums par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" (turpmāk tekstā — "Nolikums par novērtēšanu") 9. punkta prasības, ka augstāk minētie apgrozāmie līdzekļi ir jānovērtē pēc uzņēmuma grāmatvedības uzskaites datiem novērtēšanas brīdī. Apgrozāmo līdzekļu vērtība saskaņā ar MP lēmuma Nr. 397 prasībām novērtēšanas brīdī (01.09.1993.) bija Ls 114 131. Privatizācijas komisija, nosakot apgrozāmo līdzekļu vērtību Ls 51 774, ir pieļāvusi zaudējumu nodarījumu Ls 62 357. Apgrozāmo līdzekļu vērtības samazinājums atbilstoši LR Finansu ministrijas norādījumu Nr. 832 "Par inventarizācijām" punktu 4.5., 4.6. un 4.7. prasībām netika iegrāmatots 20 dienu laikā pēc tā mēneša beigām, kurā inventarizācija veikta. VRVŠK bilancēs uz 01.10.1993. un 01.12.1993. apgrozāmie līdzekļi netika uzrādīti, ņemot vērā inventarizācijas uz 01.09.1993. rezultātus, kad apgrozāmo līdzekļu vērtība tika samazināta.

Tādējādi iepriekš minētie līdzekļi bez atlīdzības nonāca AS Rīgas vīni mantas sastāvā.

5. VRVŠK bija rentabls uzņēmums (1992. gada tīrā peļņa Ls 512 555, 1993. gada pusgada tīrā peļņa Ls 117 600), privatizācijas komisija, vērtējot uzņēmumu pēc peļņas diskonta metodes, noteica tā vērtību Ls 1 967 550, bet, vērtējot pēc uzņēmuma mantas vērtības (substances), noteica vērtību Ls 405 492. Galīgo nosacīto uzņēmuma cenu privatizācijas komisija noteica Ls 400 000. Nosakot galīgo nosacīto cenu, privatizācijas komisija nav pildījusi "Nolikuma par novērtēšanu" 12. punkta prasības, kurš nosaka, ka privatizācijas komisija izvērtē ar abiem paņēmieniem noteikto uzņēmuma nosacīto cenu un nosaka tā galīgo nosacīto cenu.

6. Privatizācijas komisija nav rīkojusies atbilstoši 17.03.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. panta prasībām, kas nosaka, ka privatizācijas komisijas patstāvīgi vada attiecīgo objektu privatizāciju saskaņā ar likumdošanas aktiem, kuri regulē tautsaimniecības objektu privatizācijas kārtību, kā arī nav ievērojusi likuma "Par privatizācijas kārtību" 8. pantu, kurš nosaka, ka īpašuma objekts (uzņēmums) privatizējams tikai atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam un saskaņā ar LR likumiem, LR Augstākās padomes un valdības lēmumiem.

VRVŠK privatizācijas noteiktā metode — pārveidojot statūtsabiedrībā. Ņemot vērā, ka, pielietojot privatizācijas metodi "pārveidojot statūtsabiedrībā", VRVŠK tiek pārveidots par akciju sabiedrību, bet pārdošanas (privatizācijas) priekšmets kapitāla daļas (akcijas) ir valsts īpašums un 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pantā noteikts, ka kapitāla daļas pārdodamas atbilstoši apstiprinātajā privatizācijas projektā noteiktajam kapitāla sadalījumam, bet parakstīšanās uz kapitāla daļām (akcijām) tiek organizēta likumā noteiktajā kārtībā, tad privatizācijas komisijai bija jāpielieto kādu no tiesību aktu normām, kas nosaka pārdošanu.

Privatizācijas komisija, vadot VRVŠK privatizāciju, t. i., organizējot parakstīšanos uz akcijām (akciju pārdošanu), pircēja noteikšanai nav izmantojusi likumā "Par privatizācijas kārtību" 2. pantā noteiktās pārdošanas metodes. 2. pants nosaka, ka nevienu īpašuma objektu (uzņēmumu), kam piemērojams šis likums, nevar privatizēt citādi, kā tikai pēc vienas vai vairākām privatizācijas metodēm, četras no kurām nosaka pārdošanu:

— pārdodot atklātā izsolē vai izsolē ar pretendentu atlasi;

— pārdodot atklātā izsolē vai izsolē ar pretendentu atlasi tikai par sertifikātiem;

— pārdodot aizklātu piedāvājumu konkursā;

— pārdodot atklātā izsolē, izsolē ar pretendentu atlasi vai aizklātu piedāvājumu konkursā bez sertifikātu izmantošanas.

Neviena no metodēm neparedz tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa.

Privatizācijas komisija, izskatot jautājumus, kam dodamas tiesības iegādāties VRVŠK akcijas, nav pildījusi iepriekšminētās tiesību aktu normas un nav arī organizējusi kapitāla daļu (akciju) pārdošanu atbilstoši privatizācijas projektā paredzētajiem saimnieciskajiem partneriem. Arī 12,5% akciju, kuras privatizācijas projektā paredzēts par sertifikātiem realizēt citām personām, privatizācijas komisija nolēmusi realizēt saimniecisko partneru fiziskām personām."

8. pielikums

"Zemkopības ministrija ļoti riskēja..."

"Zvērinātu advokātu birojs Bluķis, Elksne & Rozentāls

Konfidenciāli

Slēdziens par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizāciju

Šajā slēdzienā ietvertā informācija ir paredzēta tikai Privatizācijas aģentūras valdei lēmuma pieņemšanai par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas pabeigšanu. Šī slēdziena publicēšana, izplatīšana vai parādīšana jebkurai trešajai personai ir pieļaujama tikai ar slēdziena autora rakstisku piekrišanu.

Šī slēdziena uzdevums ir izvērtēt firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas atbilstību likuma prasībām un atbildēt uz jautājumu, vai bijušajam zemes īpašniekam likums piešķīra pirmpirkuma tiesības uz privatizējamo valsts uzņēmumu. Izskatīšanai tika nodoti Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas materiāli uz 228 lapām un turpmākie secinājumi ir pamatoti un izriet no šo materiālu analīzes.

Valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas hronoloģija

1992. gada 10. augustā valsts firma Rēzeknes maiznieks tika nodota privatizācijai ar Ministru padomes lēmumu Nr. 317 "Par privatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstiem", ar izmaiņām, kas izdarītas ar Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91 un Ekonomikas ministrijas 1994. gada 24. februāra rīkojumu Nr. 93. Valsts firma Rēzeknes maiznieks ir nosaukta Lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un agroservisa uzņēmumu sarakstā, kuri privatizējami saskaņā ar īpašu likumu. Saskaņā ar minētajiem lēmumiem, šie uzņēmumi bija jāprivatizē 1993. un 1994. gadā.

1993. gada 9. jūlijā LR Lauksaimniecības ministrija ar pavēli Nr. 349 "par maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas komisiju" izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju.

1993. gada 29. jūlijā maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas komisija ar protokolu Nr. 1 apstiprināja privatizējamo valsts maizes ražošanas uzņēmumu sarakstu, kurā bija nosaukta arī valsts firma Rēzeknes maiznieks.

1993. gada 16. septembrī ap pavēli Nr. 14 LR Zemkopības ministrija pavēlēja pārveidot valsts firmu Rēzeknes maiznieks par valsts akciju sabiedrību un iecelt valsts firmā Rēzeknes maiznieks par valsts pilnvarnieku I. Skudru — Rēzeknes rajona lauksaimniecības departamenta direktoru.

1993. gada 1. decembrī Rēzeknes pilsētas valde ar lēmumu Nr. 116–1 nodeva bijušā zemes īpašnieka mantiniecei Annai Borisei īpašumā zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, platība 25 270 kvadrātmetri.

1994. gada 23. februārī Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas sēdē ar protokolu Nr. 31 tika noteikta valsts firmas Rēzeknes maiznieks galīgā nosacītā cena un uzdots direktoram reģistrēt valsts akciju sabiedrību.

1994. gada 12. aprīlī Anna Borise, zemes gabala Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, bijušā īpašnieka mantiniece, iesniedza Zemkopības ministrijai, Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai un valsts firmai Rēzeknes maiznieks iesniegumu ar lūgumu noslēgt ar viņu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgumu.

1994. gada 4. maijā Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija ar protokolu Nr. 33 nolēma akceptēt valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu un sagatavot valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līguma projektu.

1994. gada 7. jūnijā LR Zemkopības ministrija parakstīja ar Annu Borisi pirkuma–pārdevuma līgumu par maizes ražošanas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkšanu.

1994. gada 22. jūlijā Anna Borise nodibināja SIA Lejas Ančupāni. Sabiedrība tika reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā 1994. gada 26. jūlijā ar Nr. 000320742.

1994. gada 29. jūlijā LR Uzņēmumu reģistrā tika reģistrētas izmaiņas SIA Lejas Ančupāni statūtos. Sabiedrība tika nosaukta par SIA firma Rēzeknes maiznieks.

1994. gada 9. augustā LR Zemkopības ministrija ar vēstuli Nr. 3–698 lūdza LR Uzņēmumu reģistra izslēgt no Uzņēmumu reģistra valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks.

1994. gada 15. septembrī valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks mantas un saistību nodošanas–pieņemšanas komisija un Anna Borise parakstīja valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks mantas un saistību nodošanas–pieņemšanas aktu.

1994. gada 15. decembrī SIA Rēzeknes maiznieks vienīgais dalībnieks Anna Borise pārdeva no viņai piederošajām 100 kapitāla daļām 46 daļas SIA Ave Lat un 50 daļas akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca.

1994. gada 23. decembrī SIA firmas Rēzeknes maiznieks dalībnieku pilnsapulce nolēma palielināt sabiedrības pamatkapitālu, pieaicinot ārvalstu investoru — somu firmu Kultur Ltd.

1994. gada 23. decembrī LR Uzņēmumu reģistrs reģistrēja SIA firmas Rēzeknes maiznieks statūtu jauno redakciju, kurā tiek nosaukti visi jaunie dalībnieki.

1997. gada 15. maijā Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija savā protokolā Nr. 77 konstatēja, ka SIA Rēzeknes maiznieks īpašnieki ir pilnībā norēķinājušies par tiem piederošajām daļām, un nolēma lūgt Latvijas Krājbanku slēgt SIA Rēzeknes maiznieks privatizācijas sertifikātu uzkrāšanas kontu un dzēst sertifikātus tajā.

Privatizējamais objekts

Ar Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317, ar izmaiņām, kas izdarītas ar Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91 un Ekonomikas ministrijas 1994. gada 24. februāra rīkojumu Nr. 93, privatizācijai tika nodota valsts firma Rēzeknes maiznieks.

Valsts firma Rēzeknes maiznieks tika reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā 1991. gada 28. novembrī ar Nr. 000303993.

Saskaņā ar valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks privatizācijas projektu, kuru sagatavoja 1993. gada 25. augustā SIA Grifs un kurš ir pievienots Maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas komisijas 1993. gada 22. oktobra protokolam Nr. 16, var secināt, ka valsts firmas Rēzeknes maiznieks pamatkapitāls bija 15 831 000 LVR, kas pārskaitot latos sastāda 79 155 latus. Uzņēmuma statūtos noteiktie galvenie darbības veidi — maizes, maizes izstrādājumu un konditorejas izstrādājumu ražošana. Uzņēmums aizņem zemes platību kopā 2,43 hektāri.

Valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijā piemērojamā likumdošana

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju nosaka likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju", kas ir pieņemts 1993. gada 1. jūnijā. Savukārt šī likuma 2. pants nosaka, ka maizes ražošanas valsts uzņēmumu pārveidošanas un privatizācijas tiesiskais pamats ir šis likums, kā arī Latvijas Republikas 1992. gada 10. jūnija likums "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību", Latvijas Republikas 1992. gada 7. jūlija likums "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" un Latvijas Republikas 1993. gada 18. maija likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju".

Ar maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju saistītos jautājumos, kuri nav noregulēti minētajos likumos, jāvadās pēc citiem LR likumdošanas aktiem.

Likumi "Par maizes ražošanas valsts uzņēmuma privatizāciju" un "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" ir zaudējuši spēku ar 1997. gada 1. janvāri.

Likumā noteiktās zemes, uz kuras atrodas privatizējamais valsts uzņēmums, īpašnieka pirmpirkuma tiesības uz privatizējamo valsts uzņēmumu Likumā "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" jautājums par zemes, uz kuras atrodas privatizējamais objekts, bijušā īpašnieka pirmpirkuma tiesībām nav risināts. Šis jautājums nav arī risināts likumā "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju".

Šie abi likumi ir speciālie likumi, kuri reglamentē valsts īpašuma objektu privatizāciju.

1994. gada 17. februāra likums "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" nosaka zemes, uz kuras atrodas privatizējamais objekts, bijušo īpašnieku pirmpirkuma tiesības, taču šis likums nav piemērojams tajos valsts īpašuma objektos, kas privatizējami saskaņā ar likumu "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" un likumu "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" (likuma 1. pants).

Tātad bijušo zemes īpašnieku un to mantinieku (pēc tolaik pieņemtās terminoloģijas) īpašuma tiesības uz privatizējamo maizes ražošanas valsts uzņēmumu noteica vispārējā norma par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām iegūt savā īpašumā ēkas, kas bija paredzēta 1992. gada 7. jūlija likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību".

Ir jāpaskaidro, ka 1992. gada 1. septembrī stājās spēkā Civillikuma 3. daļa, kas reglamentēja lietu tiesības, tai skaitā arī 968. pants, kas paredzēja, ka uz zemes uzcelta un ar to cieši savienota ēka atzīstama par tās daļu. Tātad it kā varētu secināt, ka visas svešas ēkas arī pienākas zemes īpašniekam.

Taču 1992. gada 7. jūlija likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pants noteica, ka Civillikuma 968. panta noteikumi nav piemērojami gadījumos, kad ēka uzcelta (likumīgi iegūta citā veidā) saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem piešķirtajā zemes gabalā, bet īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam). Bijušajam zemes īpašniekam (ja viņš nav saņēmis savas zemes vietā līdzvērtīgu zemes gabalu vai kompensāciju) ir pirmpirkuma tiesības iegūt savā īpašumā ēkas. Tādas pašas pirmpirkuma tiesības ir ēku īpašniekam, ja atsavina zemes gabalu.

Tātad tā ir vispārēja norma, kura nosaka attiecības starp zemes īpašnieku un ēkas, kura likumīgi uzcelta uz sveša zemes gabala, īpašnieku, gadījumā, kad šī ēka tiek pārdota. Šajā gadījumā zemes īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz šo pārdodamo ēku, un savukārt, ja zemes īpašnieks pārdod zemi, tad ēkas īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz to.

Vispārīgo pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību noteica Civillikuma 2060.—2063. panti. 2060. pants paredzēja, ka pirmpirkuma tiesība nav izlietojama, kad pircējs lietu atsavina nevis pārdodot, bet citādi. 2061. pants nosaka, ka pārdevējam tūlīt pēc līguma noslēgšanas jāpiedāvā lieta pirmpirkuma tiesīgajam, bet pēdējam par to, vai viņš grib šo pirkt, jāpaziņo par to divu mēnešu laikā. Ja pirmpirkuma tiesīgais nedod atbildi noteiktā laikā, tad viņa pirmpirkuma tiesība izbeidzās. 2062. pants paredz, ka, ja pirmpirkuma tiesīgais vēlas savu tiesību izlietot, tad viņam, ja nav citādi norunāts, jāizpilda tie paši nosacījumi, ko piedāvā jaunais pircējs.

Tā kā likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" nenoteica bijušā zemes īpašnieka un tā mantinieka pirmpirkuma tiesības un to realizācijas kārtību uz privatizējamo valsts objektu, kurš atrodas uz viņa zemes, tad bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības uz privatizējamo objektu, kurš atradās uz viņam piederošā zemes gabala, reglamentēja 1992. gada 7. jūlija likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" un Civillikuma 2060.—2063. panti.

Šo kārtību bija grūti piemērot privatizācijas procesā. Piemērošanas gaitā radās daudz jautājumu, tai skaitā jautājums — vai bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības attiecas arī uz gadījumu, kad tika privatizētas nevis ēkas, bet valsts uzņēmums vai valsts statūtsabiedrība, un kad vajadzēja zemes īpašniekam piedāvāt izmantot pirmpirkuma tiesības — pēc privatizācijas noteikumu apstiprināšanas vai tad, kad tika atrasts potenciālais pircējs.

Salīdzinājumam ir nepieciešams izklāstīt bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības, kuras bija reglamentētas 1994. gada 17. februāra likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju", kuras gan neattiecās uz maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju, bet daudz skaidrāk noteica bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesību realizāciju uz citiem privatizējamiem valsts īpašuma objektiem.

Bija noteiktas sekojošas bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesības. Šī likuma 17. pants paredzēja, ka pirmpirkuma tiesības ir bijušajiem zemes īpašniekam, uz kura zemes atrodas ne tikai privatizējamais nekustamais īpašums, bet arī privatizējamais uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, kā arī uzņēmējsabiedrības nekustamā īpašuma daļa, manta vai kapitāla daļas. Bijušajam zemes gabala īpašniekam, uz kura zemes atradās minētais privatizējamais objekts, un kas likumā noteiktajā kārtībā bija iesniedzis pieprasījumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, bija pirmpirkuma tiesības uz šo īpašuma objektu, ja uz zemes gabala atrodas vairāk nekā puse no privatizējamā objekta aizņemtās teritorijas.

Pirmpirkuma tiesīgais varēja realizēt savas tiesības sekojošā kārtībā — ne vēlāk kā nedēļas laikā pēc valsts īpašuma objekta privatizācijas noteikumu apstiprināšanas, privatizācijas komisijai bija jāpiedāvā šai personai noslēgt privatizējamā objekta pirkuma līgumu saskaņā ar apstiprinātajiem valsts īpašuma privatizācijas noteikumiem, ierakstītā vēstulē izsūtot tam šos noteikumus. Pirmpirkuma tiesīgajam bija jādod atbilde mēneša laikā no ierakstītās vēstules saņemšanas brīža. Ja pirmpirkuma tiesīgais nedeva atbildi noteiktajā termiņā, tad pirmpirkuma tiesības izbeidzās un privatizācijas komisija varēja privatizēt šo objektu citām personām.

Secinājums

Laikā, kad tika pārdota valsts firma Rēzeknes maiznieks, tas ir 1994. gada 7. jūnijā, likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizāciju" nepiešķīra bijušajam zemes īpašniekam vai viņa mantiniekam pirmpirkuma tiesības uz valstij piederošajiem privatizējamiem uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām, kuras tika privatizētas saskaņā ar minētajiem likumiem. Bijušais zemes īpašnieks vai viņa mantinieks varēja izmantot pirmpirkuma tiesības, kuras viņam tika piešķirtas saskaņā ar vispārējām normām, kuras noteica likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" un Civillikuma 2060.—2063. panti.

Iztulkojot šīs normas, var secināt, ka bijušajam zemes īpašniekam vai tā mantiniekam piederēja pirmpirkuma tiesības uz viņa zemes gabala esošajām valstij piederošajām ēkām un būvēm, gadījumā, ja privatizējamais objekts bija ēkas un būves.

Gadījumā, ja tika privatizēta valsts uzņēmējsabiedrība vai valsts uzņēmums, likums pirmpirkuma tiesības uz šo objektu bijušajam zemes īpašniekam nepiešķīra.

Bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesību iztulkošana Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra vēstulē

Likumdošana par bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesībām uz ēkām un būvēm, kas tika uzbūvētas uz zemes gabala, bija nepilnīga un radīja grūtības normu piemērošanā praksē.

Gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājs griezās LR Ekonomikas ministrijā ar lūgumu izskaidrot zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā.

Uz šo iesniegumu LR Ekonomikas ministrija 1994. gada 6. janvārī ar vēstuli Nr. 3–10 sniedza savu izskaidrojumu jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, kuru nosūtīja arī maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam. Šajā izskaidrojumā, kuru parakstīja privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte, ir teikts, ka ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:

1) ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvētas uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu, privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē . Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku);

2) ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu, nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.

Vispirms ir jāpiemin, ka izskaidrojumā normatīvais akts tiek kļūdaini saukts par lēmumu, īstenībā tas ir likums.

Var secināt, ka šis izskaidrojums paplašināti iztulko jēdzienu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem. Jēdziena "ēkas" attiecināšana uz uzņēmumu nav pamatota, jo laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks, spēkā esošā likumdošana paredzēja, ka valsts uzņēmums ir patstāvīga saimnieciska vienība ar juridiskas personas tiesībām, kura ar tai norobežoto valsts īpašuma daļu veic uzņēmējdarbību (likuma "Par valsts uzņēmumu" 1. pants).

Likuma "Par uzņēmējdarbību" 6. pants arī definē uzņēmumu kā uzņēmēja īpašuma daļu, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība. Tātad uzskats, ka uzņēmums sastāv tikai no ēkām un būvēm, nav pamatots.

Var secināt, ka Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra izskaidrojums par bijušo zemes īpašnieku tiesībām valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību privatizācijas procesā nepamatoti plaši iztulko likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantā lietoto terminu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem.

Rodas jautājums, cik lielā mērā šis skaidrojums bija saistošs privatizācijas komisijai.

Ekonomikas ministrija, sākot ar 1993. gada 31. jūliju, kad stājās spēkā Ministru kabineta iekārtas likums, darbojās uz šī likuma pamata. Taču šajā likumā netika atrunātas ministrijas tiesības un funkcijas.

Laika posmā no 1993. gada 23. aprīļa līdz 1995. gada 7. martam Ekonomikas ministrijas nolikums nebija pieņemts un apstiprināts. Var secināt, ka Ekonomikas ministrija darbojās bez nolikuma un nosakot tās tiesības un funkcijas, piemēroja Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas tika pieņemts 1993. gada 26. februārī un zaudēja spēku 1994. gada 10. jūnijā.

Izpētot Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas bija spēkā laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks, kuru Ministru padome apstiprināja 1993. gada 26. februārī ar lēmumu Nr. 100, var secināt, ka ministrijai bija sekojoši uzdevumi:

1) metodoloģiski vadīt privatizācijas procesu valstī (3.5. punkts);

2) kontrolēt, kā ministrijas un pašvaldību institūcijas ievēro valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizācijas pamatprincipus un likumus šajā jomā (3.6. punkts);

3) apturēt likumā noteiktā kārtībā valsts īpašuma objektu privatizācijas projektu realizāciju, ja šie projekti neatbilst valsts tautsaimniecības interesēm un spēkā esošajiem likumiem (3.7. punkts);

4) apkopot un analizēt informāciju par valsts īpašumu un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitu (3.8. punkts).

Ekonomisko reformu ministrijai bija tiesības pieprasīt, lai ministrijas un citas valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī uzņēmumi un organizācijas obligāti izpildītu Ekonomisko reformu ministra pavēles ar valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizāciju saistītos jautājumos, un, ja konstatēti LR likumu pārkāpumi vai nav ievērotas valsts tautsaimniecības intereses šo objektu privatizācijas procesā, iesniegt LR Ministru padomei priekšlikumus par attiecīgo objektu privatizācijas apturēšanu (4.2. punkts).

Kaut ministrijai bija ļoti plašas pilnvaras un funkcijas, tai tomēr nebija piešķirtas tiesības izdot likumu skaidrojumus, kuri paplašināti iztulko likumu.

Ņemot vērā, ka Ekonomikas ministrija, kura sniedza izskatāmo skaidrojumu, darbojās bez nolikuma, tās skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu.

Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs.

Secinājums

Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra ar vēstuli Nr. 3–10 sniegtais izskaidrojums jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām, kurš ir sniegts Maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, ir apstrīdams.

Par Annas Borises tiesībām uz zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173

Informācijas lapā, kura ir sagatavota 1993. gada 25. jūlijā, par bijušo īpašnieku zemi ir teikts, ka bijušie īpašnieki uz 1993. gada 5. martu nav pieteikušies.

Starp dokumentiem, kuri nodoti izpētīšanai, ir atrodams vienīgi viens dokuments, kurā apstiprina, ka Annai Borisei ir tiesības uz zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173 — Rēzeknes pilsētas valdes 1993. gada 1. decembra lēmums Nr. 116–1 par īpašuma tiesību atjaunošanu un lietošanas tiesību piešķiršanu uz zemi.

Rēzeknes pilsētas valde 1993. gada 1. decembrī pieņēma lēmumu Nr. 116–1 "Par īpašuma tiesību atjaunošanu un lietošanas tiesību piešķiršanu uz zemi". Pamatojoties uz zemes un namīpašumu denacionalizācijas komisijas 1993. gada 24. novembra sēdes protokolu pilsētas valde nolēma atjaunot Jāņa Širina mantiniecei Annai Borisei, dzīvojošai Rēzeknes rajonā Vēremu pagastā "Lejas Ančupānos", īpašuma tiesības uz zemi Makašenu pagastā "Lejas Ančupānu" sādžas viensētā Nr. 13 (agrākā adrese) 99 950 kvadrātmetru platībā. Valde nolēma nodot Annai Borisei īpašumā zemi Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, 25 270 kvadrātmetru platībā. Par ceļu joslas aizņemtajiem 4680 kvadrātmetriem paredzēja kompensāciju.

Valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas lietai nav pievienoti nekādi citi dokumenti, kuri apliecinātu, ka Anna Borise ir šīs zemes bijušā īpašnieka mantiniece. Lietai arī nav pievienoti dokumenti par zemi, uz kuras atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks.

Šī slēdziena uzdevumā neietilpst noskaidrot Annas Borises īpašumtiesību uz zemes gabalu Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 167–173, pamatotību.

Secinājums

Zemes gabals, uz kura atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks 4300 kvadrātmetru platībā tika nodots Annai Borisei ar Rēzeknes pilsētas valdes 1993. gada 1. decembra lēmumu Nr. 116–1.

Likumu noteikumi un Maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas darbības, privatizējot valsts firmu Rēzeknes maiznieks

Likuma prasības

Privatizācijas komisijas darbības reglamentēja likums "Par gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizāciju", kura 3. pants noteica sekojošu uzņēmumu privatizācijas kārtību.

Pirmais solis ir uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidošana.

Nākošais solis ir privatizējamā objekta novērtēšana saskaņā ar likumu "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību".

Trešais solis ir privatizējamā valsts uzņēmuma pārveidošana par valsts akciju sabiedrību saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās".

Ceturtais solis ir privatizācijas noteikumu sagatavošana un to apstiprināšana Zemkopības ministrijā.

Piektais solis ir privatizācijas konkursa sarīkošana un valstij piederošo akciju pārdošana un nodošana.

Sestais solis ir akcionāru sapulces sasaukšana.

Septītais solis ir valsts akciju sabiedrības juridiskā statusa maiņa.

Astotais solis ir lietu nodošana un pieņemšana.

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija, un par privatizācijas procesu atbildēja un to koordinēja Zemkopības ministrija.

Saskaņā ar minētā likuma 4. pantu Zemkopības ministrija veica arī sekojošas funkcijas:

1) izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju;

2) apstiprināja objekta privatizācijas konkursa noteikumus;

3) apstiprināja uz valsts uzņēmuma bāzes izveidotās uzņēmējsabiedrības valstij piederošo daļu privatizācijas projektus;

4) izskatīja strīdus, kas saistīti ar maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju.

Likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 11. pants noteica valsts akciju sabiedrības pamatkapitāla veidošanas kārtību un akciju sadalījumu. Novērtētā objekta vērtība veidoja valsts akciju sabiedrības pamatkapitālu. Akciju skaitu, to nominālvērtību un konkrēto sadalījumu katrā privatizējamā objektā noteica privatizācijas komisija, ievērojot šādas proporcijas:

1) uzņēmuma darbiniekiem — līdz 10% akciju;

2) lauksaimniecības produkcijas ražotājiem — 10—40% akciju;

3) citām personām — 51—70% akciju.

Likuma 14. pants noteica akciju realizācijas kārtību citām personām. Citām personām rezervētās akcijas realizējamas tikai konkursa kārtībā kā nedalāma pakete. Konkursā varēja piedalīties atsevišķas fiziskas un juridiskas personas vai to grupas, kas izveidotas uz savstarpēja līguma pamata. Akcijas varēja iegādāties arī par sertifikātiem.

Likuma 15. pants noteica privatizācijas konkursa noteikumu saturu, tai skaitā citu personu akciju apmaksas termiņus, kas nebija ilgāki par trijiem gadiem un nebija maināmi. Citu personu pirmajai iemaksai jābūt vismaz 50% apmērā no akciju paketes nominālvērtības, kas jāizdara divu mēnešu laikā pēc konkursa rezultātu noteikšanas.

Šis likums neparedzēja citu iespēju privatizēt gaļas pārstrādes uzņēmumu, kā tikai pārveidojot valsts uzņēmumu par valsts akciju sabiedrību un tālāk privatizējot akcijas.

Secinājums

Tātad var secināt, ka likumi, kuri reglamentē maizes ražošanas uzņēmumu privatizāciju, neparedz citu iespēju, kā pārveidot šo uzņēmumu akciju sabiedrībā un realizēt akcijas. Akcijas varēja pārdot arī par sertifikātiem.

Likuma izpilde

Valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks privatizācijas projektā, kuru SIA Grifs sastādīja 1993. gada 25. augustā, ir norādīts, ka uzņēmuma nosacītā cena pēc firmas Grifs aprēķiniem sastādīja 246 300 latu.

Saskaņā ar projektu uzņēmumu vajadzēja pārveidot valsts akciju sabiedrībā un akcijas privatizēt, nododot 10% pensiju fondam, 25% privatizējot darbiniekiem un 65% citām fiziskām un juridiskām personām.

Šis projekts netika realizēts.

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija 1993. gada 20. oktobra sēdē (protokols Nr. 16) deva uzdevumu valsts firmai Rēzeknes maiznieks līdz 1993. gada 17. no-vembrim iesniegt privatizācijas komisijai uzņēmuma inventarizācijas aktus pēc stāvokļa uz 01.10.1993. Komisija arī nolēma lūgt Zemkopības ministriju vienoties ar firmu Coopers& Lybrand par valsts firmas Rēzeknes maiznieks novērtēšanu un nosacītās cenas noteikšanu, kā arī par starptautiskas izsoles rīkošanu. Šajā sēdē arī tika atzīmēts, ka valsts fabrika Rēzeknes maiznieks ir orientēta uz lielu jaudu izmantošanu un tas ir republikas jaunākais maizes ražošanas uzņēmums.

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija savā sēdē 1994. gada 23. februārī (protokols Nr. 31) apstiprināja privatizējamās valsts firmas Rēzeknes maiznieks galīgo nosacīto cenu 680 000 latu, kā arī noteica akciju skaitu 27 200 parastās akcijas, vienas akcijas nominālvērtība 25 lati. Valsts firmas Rēzeknes maiznieks direktoram tika uzdots reģistrēt valsts akciju sabiedrību.

Ir nepieciešams komentēt šo komisijas lēmumu, jo novērtēt uzņēmumu tika pieaicināta konsultantu firma Coopers&Lybrand, kura to novērtēja pēc dažādām metodēm. Uzņēmuma mantas kopējā vērtība tirgus cena sastādīja 981 313 latus, pamatlīdzekļu kopējā vērtība sastādīja 830 000 latu. Komisija izmantoja savas tiesības piemērot koeficientus un to piemērošanas rezultātā uzņēmuma nosacītā pēc mantas vērtības sastādīja 706 545 latus, pēc peļņas diskonta metodes uzņēmuma vērtība bija 278 000 latu, pēc naudas kustības diskonta metodes uzņēmuma vērtība bija 419 000 latu. Komisija nolēma noteikt uzņēmuma galīgo cenu 680 000 latu. Tātad tika novērtēts uzņēmums, nevis uzņēmuma manta.

1994. gada 12. aprīlī Anna Borise, zemes gabala, uz kura atrodas valsts firma Rēzeknes maiznieks, bijušā īpašnieka mantiniece, iesniedza Zemkopības ministrijai, Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai un valsts firmai Rēzeknes maiznieks iesniegumu ar lūgumu pārtraukt uzņēmuma privatizāciju un nepārveidot to par valsts akciju sabiedrību. Savu lūgumu viņa motivēja ar vēlēšanos izmantot likumā paredzētās tiesības bijušajam zemes īpašniekam uz pirmpirkuma tiesību pamata iegūt savā īpašumā ēkas, kas uzceltas uz viņam piederošā zemes gabala. Lai saglabātu darbojošos uzņēmumu, viņa vēlējās nopirkt visu kustamo mantu un apgrozāmos līdzekļus pilnā apjomā, un pēc uzņēmuma novērtēšanas noslēgt ar viņu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgumu.

Tātad Anna Borise lūdz pārdot viņai valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks.

Likums neaizliedz personām iesniegt lūgumus, taču likums neparedz, ka gadījumā, ja persona maldīgi izprot savas tiesības, šis lūgums ir jāapmierina.

Kā jau tika komentēts šajā slēdzienā, Annai Borisei nebija pirmpirkuma tiesību uz valsts uzņēmumu, kurš atradās uz viņai nodotās zemes. Bijušajam zemes īpašniekam un tā mantiniekiem piederēja pirmpirkuma tiesības uz pārdodamajām ēkām un būvēm, kuras uzceltas uz viņu zemes. Tā kā tika pārdotas nevis ēkas un būves, bet uzņēmums, nav pamatota atsauce par pirmpirkuma tiesību ievērošanu.

Likums arī neparedzēja, ka gadījumā, ja uz svešas zemes atrodas valsts uzņēmuma ēkas un būves, tad šīs ēkas ir jāpārdod bijušā zemes īpašnieka mantiniekiem.

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija 1994. gada 4. maijā (protokols Nr. 33) nolēma akceptēt valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas projekta pārtraukšanu un sagatavot valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līguma projektu. Pirkuma–pārdevuma līgumā iestrādāt šādu maksāšanas kārtību un grafiku:

1) pēc pirkuma–pārdevuma līguma parakstīšanas, bet ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. augustam, pircējs iemaksā privatizācijas fondā 15% no uzņēmuma nosacītās cenas;

2) ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc pieņemšanas–nodošanas akta parakstīšanas pircējs iemaksā privatizācijas fondā apgrozāmo līdzekļu vērtības pieaugumu;

3) 85% no uzņēmuma nosacītās cenas pircējs apmaksā sekojošos termiņos — līdz 01.07.95. 25%, līdz 01.07.96. 30%, līdz 01.07.97. 30%.

Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, pircējs izmanto latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām.

Tātad Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija, maldīgi izprotot Annas Borises tiesības, nolēma pārtraukt privatizācijas procesu un pārdot viņai par sertifikātiem valsts firmu Rēzeknes maiznieks.

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija no visiem likumā paredzētajiem privatizācijas soļiem veica tikai pirmo soli — novērtēja uzņēmumu un pieņēma lēmumu par valsts uzņēmuma pārveidošanu par valsts akciju sabiedrību, taču šis lēmums tā arī netika izpildīts.

Pēc Annas Borises iesnieguma saņemšanas privatizācijas process tika pārtraukts, kaut arī likums tādu iespēju neparedzēja.

Secinājums

Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu.

Pēc būtības šis lēmums nozīmē nevis privatizācijas procesa pārtraukšanu, bet privatizācijas procesa turpināšanu, pārkāpjot likumā noteikto kārtību un procedūru saskaņā ar maldīgi izprastajām Zemkopības ministrijas tiesībām un pienākumiem.

Valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma līgums Likumdošana, kura reglamentēja maizes ražošanas uzņēmumu privatizāciju, neparedzēja iespēju privatizēt šo uzņēmumu citādi, kā pārveidojot to akciju sabiedrībā un pārdodot akcijas. Akciju pirkuma līgumu saskaņā ar likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 6. pantu bija jāparaksta privatizācijas komisijas priekšsēdētājam.

LR Zemkopības ministrija 1994. gada 7. jūnijā noslēdza ar Annu Borisi pirkuma–pārdevuma līgumu, saskaņā ar kuru LR Zemkopības ministrija pārdod tās pārziņā esošo valsts īpašuma objektu — maizes ražošanas valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks, kas atrodas Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 173, uz 4300 kvadrātmetru liela zemes gabala. Objekts tika pārdots, piemērojot Civillikuma 2028. pantā noteikto principu, kā tas stāv. Objekta nosacītā cena bija 680 000 latu un ietvēra sevī pamatlīdzekļu, nepabeigto celtniecību, apgrozāmos līdzekļus, kreditoru un debitoru saistības. Valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanas galīgā cena bija šī līguma 4. punktā minētā uzņēmuma nosacītā cena plus apgrozāmo līdzekļu vērtības pieaugums, kas tiks fiksēts uz mantas pieņemšanas–nodošanas brīdi un tiek reizināts ar privatizācijas komisijas apstiprināto korekcijas koeficientu.

Samaksas kārtība bija sekojoša:

1) pēc pirkuma–pārdevuma līguma parakstīšanas, bet ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. augustam, pircējs iemaksā privatizācijas fondā 15% no uzņēmuma nosacītās cenas;

2) ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc pieņemšanas–nodošanas akta parakstīšanas pircējs iemaksā privatizācijas fondā apgrozāmo līdzekļu vērtības pieaugumu;

3) 85% no uzņēmuma nosacītās cenas pircējs apmaksā sekojošos termiņos — līdz 01.07.95. 25%, līdz 01.07.96. 30%, līdz 01.07.97. 30%.

Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, pircējs izmanto latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām. Īpašuma tiesības uz uzņēmumu pircējs iegūst no brīža, kad valsts privatizācijas fondā izdarīta pirmā iemaksa — 15% no uzņēmuma nosacītās cenas. Atsavinot sev piederošo uzņēmumu, pircējs apņemas nodot to jaunā ieguvēja īpašumā, ar nosacījumu, ka pēdējais garantēs šī līguma 6. punkta izpildi, kā arī pilnībā nodrošina maksājuma saistību ar valsti izpildi šī līguma noteiktajos termiņos. Līgums paredzēja, ka līgums tiek korroborēts Zemesgrāmatā pēc pirmās iemaksas — 15% no uzņēmuma nosacītās cenas — izdarīšanas privatizācijas fondos pilnīgas samaksas.

1994. gada 14. jūlijā LR Zemkopības ministrija ar pavēli Nr. 243 "Par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkumu–pārdevumu", pamatojoties uz Augstākās padomes 1992. gada 7. jūlija lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu, LR Ekonomikas ministrijas 1994. gada 12. aprīļa iesniegumu par zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas procesā, pavēlēja pārdot valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks pilsonei Annai Borisei, kurai ir atjaunotas zemes īpašuma tiesības uz zemes gabalu Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 173, 4300 kvadrātmetru platībā, uz kura atrodas minētais valsts uzņēmums.

Secinājums

Pirkuma līguma ar Annu Borisi, kuru parakstīja Zemkopības ministrija, noslēgšanas iespēju un noteikumus likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" nereglamentēja.

Noslēdzot šo līgumu, Zemkopības ministrija ignorēja minēto likumu prasības:

1) līgumu vajadzēja parakstīt privatizācijas komisijas priekšsēdētājam;

2) pirkuma objektam bija jābūt akcijām, nevis uzņēmumam;

3) noteikumi par sertifikātu izmantošanu bija piemērojami uz akciju pārdošanu;

4) nomaksas termiņa noteikšana trīs gadu laikā tika paredzēta attiecībā uz akcijām.

Pirkuma līguma 3. punktā norādītais līguma noslēgšanas tiesiskais pamats, t. i. LR Augstākās padomes 1992. gada 7. jūlija lēmums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pants, LR Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra izskaidrojums Nr. 3–10, pilsones Borises 1994. gada 12. aprīļa iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uzņēmuma privatizācijas procesā, ir apstrīdams, jo atsauce uz lēmumu ir nepamatota un kļūdaina — šis likums piešķīra bijušajiem zemes īpašniekiem un to mantiniekiem pirmpirkuma tiesības nevis uz uzņēmumu, bet uz ēkām un būvēm. LR Ekonomikas ministrijas izskaidrojuma juridiskais spēks ir apstrīdams, jo ministrija tolaik darbojās bez apstiprināta nolikuma, likums nepiešķir ministrijām tiesības sniegt likuma paplašinātu iztulkojumu, kā tas tika izdarīts minētajā izskaidrojumā, kurā uzņēmums pielīdzināts ēkām un būvēm. Annas Borises iesniegumam likums valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesā nepiešķīra nekādu juridisku nozīmi.

Par pirkuma līgumā noteiktās pirkuma maksas samaksu 1

994. gada 22. jūlijā Anna Borise nodibināja SIA Lejas Ančupāni. Sabiedrības darbības virzieni bija maizes un maizes izstrādājumu ražošana un realizācija, tirdzniecība un starpniecība, tai skaitā tirdzniecība ar alkoholiskiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, pašražotās un iepirktās produkcijas realizācija un citas darbības. Sabiedrības statūtu fonds bija noteikts 100 lati. Sabiedrība tika reģistrēta LR Uzņēmumu reģistrā 1994. gada 26. jūlijā ar Nr. 000320742.

1994. gada 29. jūlijā LR Uzņēmumu reģistrā tika reģistrētas izmaiņas SIA Lejas Ančupāni statūtos. Tika mainīts sabiedrības nosaukums, sabiedrība tika pārdēvēta par SIA firma Rēzeknes maiznieks. Tika mainīta sabiedrības adrese. Sabiedrības adrese bija noteikta Rēzekne, atbrīvošanas aleja 173. Tika palielināts statūtu fonds, kurš sastādīja 680 100 latus.

LR Zemkopības ministrija 1994. gada 9. augustā ar vēstuli Nr. 3–698 informēja LR Uzņēmumu reģistru, ka valsts uzņēmums Rēzeknes maiznieks ir pārgājis Annas Borises īpašumā un sācis veikt saimniecisko darbību kā viena īpašnieka sabiedrība ar ierobežotu atbildību, un sakarā ar šo lūdza izslēgt no Uzņēmumu reģistra valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks.

1994. gada 15. septembrī valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks mantas un saistību nodošanas–pieņemšanas komisija parakstīja aktu, kurā vienojās ar Annu Borisi par mantas, naudas un saistību nodošanu–pieņemšanu, pamatojoties uz inventarizāciju par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks mantas, naudas un saistību stāvokli uz 1994. gada 1. augustu.

1994. gada 15. decembrī SIA Rēzeknes maiznieks vienīgais dalībnieks Anna Borise pārdeva no viņai piederošajām 100 kapitāla daļām 46 daļas SIA Ave Lat un 50 daļas akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca.

1994. gada 23. decembrī SIA firmas Rēzeknes maiznieks dalībnieku pilnsapulce pieņēma lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu, pieaicinot jaunu dalībnieku — somu firmu Kultur Ltd.

1994. gada 23. decembrī LR Uzņēmumu reģistrs reģistrēja SIA firmas Rēzeknes maiznieks statūtu jauno redakciju. Saskaņā ar SIA firmas Rēzeknes maiznieks dalībnieku vienošanos par pamatkapitāla daļu sadalījumu, akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca piederēja 50 daļas jeb 34,48% pamatkapitāla, SIA Ave Lat piederēja 46 daļas jeb 31,73% pamatkapitāla, Kultur Ltd piederēja 45 daļas jeb 31,03% pamatkapitāla, Annai Borisei piederēja 4 daļas jeb 2,76% pamatkapitāla.

Tātad tas, ka valsts firmas Rēzeknes maiznieks pircēja Anna Borise ieguldīja valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks sabiedrības ar ierobežotu atbildību pamatkapitālā un pēc tam atsavināja šīs sabiedrības daļas trešajām personām, nav pretrunā ar 1994. gada 7. jūnija pirkuma pārdevuma līguma noteikumiem, jo līguma 11. punktā bija ierakstīts, ka atsavinot sev piederošo uzņēmumu, pircējs apņemas nodot to jauna ieguvēja īpašumā ar nosacījumu, ka pēdējais garantē šī līguma 6. punkta izpildi, kā arī pilnībā nodrošina maksājuma saistību ar valsti izpildi šī līguma 9.3. punktā noteiktajos termiņos. Līguma 6. punkts paredzēja, ka uzņēmums tiek pārdots ar nosacījumu, ka pircējs pilnībā pārņem visas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks kreditoru saistības, kā arī ir visu pārējo uzņēmuma tiesību un saistību pārmantotājs, kuras fiksētas pieņemšanas–nodošanas aktā. 9.3. punktā tika paredzēta samaksas kārtība. Pēdējā iemaksa bija jāizdara līdz 1997. gada 1. jūlijam. Nekādu citu ierobežojumu rīkoties ar mantu 1994. gada 7. jūnija līgums neparedzēja.

1997. gada 15. maijā Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija (protokols Nr. 77) konstatēja, ka SIA Rēzeknes maiznieks ir pilnībā norēķinājies.

Secinājums

1997. gada 15. maijā Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija (protokols Nr. 77) konstatēja, ka SIA Rēzeknes maiznieks ir pilnībā norēķinājies par saistībām saskaņā ar 1994. gada 7. jūnija pirkuma–pārdevuma līgumu.

Par Privatizācijas aģentūras iespējamām darbībām

Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" pārejas noteikumu 1. punkts paredz, ka līdz 1996. gada 18. aprīlim saskaņā ar likumu "Par maizes ražošanas uzņēmumu privatizāciju" izveidotās īpašuma privatizācijas komisijas darbojas tik ilgi līdz tiek likvidētas ar Zemkopības ministrijas rīkojumu un to privatizējami valsts īpašumu objekti tiek privatizēti vai nodoti Privatizācijas aģentūrai.

Likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" atzīti par spēku zaudējušiem ar 1997. gada 1. janvāri.

Ar kuru brīdi valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācija tiek uzskatīta par pabeigtu?

Likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" šo jautājumu nereglamentēja. Minētā likuma 2. pants noteica, ka ar maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju saistītajos jautājumos, kuri nav noregulēti šajā likumā, jāvadās pēc citiem Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. Jautājumu par privatizācijas pabeigšanas kārtību nosaka likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 30. panta 2. daļa, kas paredz, ka privatizācija uzskatāma par pabeigtu ar brīdi, kad subjekts, kurš ieguvis privatizējamo objektu, ir nokārtojis visas saistības, kas tam bija jāpilda saskaņā ar objektu privatizācijas noteikumiem un pirkuma līgumu. Privatizācijas aģentūras valde pieņem lēmumu par objekta privatizācijas pabeigšanu un paziņo par to valsts īpašuma privatizācijas fonda rīkotājam un attiecīgai pašvaldībai.

Kādas tiesības ir Privatizācijas aģentūrai gadījumā, ja Privatizācijas aģentūra, veicot privatizācijas procesa pārbaudi, konstatē, ka ir pieļauti likuma pārkāpumi?

Privatizācijas aģentūrai ir tiesības saskaņā ar likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" 53. pantu celt tiesā prasību atzīt sabiedrību par neesošu. Minētais pants paredz, ka šīs tiesības ir piešķirtas gadījumā, ja tiesiskas attiecības, uz kurām pamatojas sabiedrības ar ierobežotu atbildību dibināšana, ir apstrīdamas atbilstoši likuma prasībām, ja sabiedrība izveidota, veicot privatizāciju. Privatizācijas aģentūra var celt prasību 6 gadu laikā no sabiedrības ar ierobežotu atbildību dibināšanas, ja sabiedrība izveidota, veicot privatizāciju.

Valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesā ir pieļauti likuma pārkāpumi, vai Privatizācijas aģentūras tiesības celt tiesā prasību nav noilgušas?

Sabiedrība ar ierobežotu atbildību Lejas Ančupāni, kura tika pārdēvēta par SIA firmu Rēzeknes maiznieks, nodibināta 1994. gada 26. jūlijā, tātad Privatizācijas aģentūras tiesības nav noilgušas.

Vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību Lejas Ančupāni ir izveidota, veicot privatizāciju? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. No vienas puses maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija 1994. gada 4. maijā (protokols Nr. 33) ir pieņēmusi lēmumu par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks privatizācijas pārtraukšanu pirms sabiedrības ar ierobežotu atbildību Lejas Ančupāni dibināšanas (reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā 1994. gada 26. jūnijā). No otras puses likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" neparedz, ka privatizācijas komisija var pieņemt lēmumu par privatizācijas procesa pārtraukšanu, tātad minētais lēmums būtu jāapstrīd. Taču pēc pirkuma līguma noslēgšanas spriest par iepriekšējiem privatizācijas komisijas likuma pārkāpumiem nav juridiskas nozīmes, jo šo pirkuma līgumu atcelt varēja tikai Civillikuma noteiktajā kārtībā. Šīs pārdevēja tiesības ir notecējušas, jo Civillikuma 1633. pants paredz, ka tiesība celt līguma atcēluma prasību noilgst, notekot sešiem mēnešiem no līguma noslēgšanas dienas. Civillikuma 2046. pants paredz, ka tiesība prasīt līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ atkrīt, ja prasība nav celta viena gada laikā no līguma noslēgšanas.

Tātad, neskatoties uz to, ka privatizācijas procesā tika pieļauti likuma pārkāpumi, nav saskatāms pamats apstrīdēt tiesiskas attiecības, uz kurām pamatojas SIA Lejas Ančupāni dibināšana. Šo sabiedrību nodibināja Anna Borise ar pamatkapitālu LVL 100, sabiedrība tika reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Valsts firmu Rēzeknes maiznieks Anna Borise ieguldīja SIA Lejas Ančupāni 1994. gada 29. jūlijā, paaugstinot statūtu fondu un vienlaikus arī mainot SIA nosaukumu un pārdēvējot to par SIA firmu Rēzeknes maiznieks. Šīs izmaiņas tika reģistrētas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā 1994. gada 29. jūlijā. 1994. gada 7. jūnijā noslēgtais pirkuma līgums neaizliedz pircējai Annai Borisei ieguldīt valsts firmu Rēzeknes maiznieks uzņēmējsabiedrībā.

Lemjot jautājumu par minēto tiesību izmantošanu Privatizācijas aģentūrai būtu jāņem vērā, ka pārkāpumus pieļāva pārdevēja — valsts centrālizpildvaras iestādē . Privatizācijas aģentūrai, kura ir valsts pilnvarnieks, šī iespējamā prasība ir arī jāpamato. Ja Privatizācijas aģen-tūra mēģinās pamatot to ar Zemkopības ministrijas maldību, tad saskaņā ar CL 1443. pantu šī maldība savā paša darījumā nav atvainojama. Nav saskatāms arī cits pamatojums Privatizācijas aģentūras tiesību izmantošanai.

Lemjot šo jautājumu Privatizācijas aģentūrai jāņem vērā arī tas, ka apstrīdams ir jautājums, vai valsts ir cietusi materiālus zaudējumus šajā sakarā, jo:

1) Šī uzņēmuma nosacīto cenu maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija noteica pasaulē atzītas firmas Cooper&Lybrand izdarīto novērtējumu robežās;

2) Likums neparedzēja striktus noteikumus par LVL un sertifikātu attiecību maksājumos;

3) Likums neparedzēja, ka vienīgie izmantojamie maksāšanas līdzekļi, pārdodot valsts firmu Rēzeknes maiznieks, varēja būt tikai LVL;

4) Visus paredzētos maksājumus valsts firmas Rēzeknes maiznieks un tā tiesību pārņēmēji ir veikuši, par ko liecina maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas 1997. gada 15. maija protokols Nr. 77.

Stipri apšaubāma būtu Privatizācijas aģentūras iesaistīšanās tiesas procesā, kura rezultātā tiktu konstatēts, ka valstij nav nodarīti nekādi materiāli zaudējumi valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanas rezultātā.

1998. gada 27. oktobrī

Valentīna Elksne"

9. pielikums

"Termiņā nav noticis neviens maksājums..."

"Atzinums

Rīgā, 1998. gada 4. janvārī

Par valsts firmas Baltmaiznieks 3. maizes rūpnīcas Rīgā, Mūkusalas ielā 51, privatizācijas procesa likumību

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Valsts kontroles privatizācijas procesa revīzijas departamenta 1998. gada 28. janvāra revīzijas uzdevumu Nr.5.1–2–26/98, valsts revidents G. Poišs veica revīziju par valsts firmas Baltmaiznieks 3. maizes rūpnīcas Rīgā, Mūkusalas ielā 51 privatizācijas procesa likumību.

Paskaidrojumus un izziņas sniedza LR Zemkopības ministrijas, LR Ekonomikas ministrijas, LR Bezpeļņas organizācijas valsts AS Privatizācijas aģentūra (PA), AS Rīgas maiznieks un SIA Baltmaiznieks atbildīgie darbinieki.

LR Zemkopības ministrijas un PA 1997. gada 3. decembra noformētais akts, ko parakstījuši LR Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks V. Elksnis no vienas puses un PA juridiskais direktors V. Šadinovs no otras puses liecina, ka PA pieņēmusi Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas dokumentus kopskaitā uz 304 lpp. Iepazīstoties ar šiem dokumentiem, Valsts kontrole konstatēja, ka privatizācijas projekts vairākos eksemplāros ar pielikumiem uz 257 lpp., un ievērojama daļa pievienoto dokumentu, nav uzskatāmi kā privatizācijas procesu apstiprinoši un pamatojoši. Privatizācijas lietā nav dokumentu oriģināli vai arī oriģinālu apstiprinātas kopijas, kā arī uz tiem nav visi nepieciešamie paraksti. Daļa privatizācijas dokumentu, pēc kuriem varētu apzināt privatizācijas procesu, nav pievienoti lietai. Privatizācijas procesa likumību apstiprinošus dokumentus uz pieprasījumu bijušā valsts uzņēmumā Baltmaiznieks un no tā atdalītajā uzņēmumā 3. maizes rūpnīca un tās vietā izveidotajā AS Rīgas maiznieks neuzrādīja. Tos uzrādīt nevarēja arī LR Zemkopības ministrija, kuras valdījumā atradās privatizējamais valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca un LR Ekonomikas ministrija (Ekonomisko reformu ministrijas funkciju pārņēmēja), kurai bija jākontrolē privatizācijas atbilstība tiesību aktu normām.

Valsts kontrole noskaidroja, ka PA rīcībā jau kopš 1995. gada atradušies valsts firmas Baltmaiznieks, Maizes rūpnīca Nr. 3 privatizācijas dokumenti (lieta 3 sējumos uz 193 lapām, 80 lapām un 10 lapām), kuru izmantoja LR Iekšlietu ministrijas Drošības policija, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departaments un kuri 1996. gada 30. aprīlī atgriezti Privatizācijas aģentūrai. Neskatoties uz iepriekšminēto visus dokumentus PA neuzrādīja.

Ņemot vērā iepriekš konstatēto, atzinums sagatavots, pamatojoties uz LR likuma "Valsts kontroles revīzijas reglaments" 7. pantu, kurš nosaka: ja pieprasītie revīzijas materiāli un ziņas nav iesniegtas, revīzijas atzinumu dod uz esošo materiālu pamata.

Revīzijā konstatēts:

Īss privatizējamā objekta (uzņēmuma) raksturojums

Rīgas valsts firma Baltmaiznieks (turpmāk tekstā Baltmaiznieks) LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēta 1991. gada 25. septembrī, reģistrācijas Nr. 000302517. Uzņēmuma juridiskā adrese: Rīgā, Ventspils ielā 51, kopš tā reģistrācijas direktors I. Volčeks, galvenā grāmatvede S. No-sireva.

Baltmaiznieks reorganizācijas rezultātā izveidotais privatizējamais valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēta 1993. gada 10. augustā, reģistrācijas Nr. 000314174. Uzņēmuma juridiskā adrese Rīgā, Mūkusalas ielā 51, uzņēmuma direktors J. Fjo-dorovs.

Valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca privatizācija bija jāveic saskaņa ar LR likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" (16.06.1992.) un likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" prasībām, ievērojot citus saistītos normatīvos aktus.

Ar LR Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317 apstiprināts valsts īpašuma objektu saraksts "Par 1992. un 1993. gadā privatizējamajiem uzņēmumiem", kuri privatizējami, pārveidojot šos uzņēmumus statūtsabiedrībās. Sarakstā ar Nr. 4.3.21. tika iekļauta arī Rīgas valsts firma Rīgas valsts firma Baltmaiznieks. Tomēr Baltmaiznieks, kura sastāvā atradās vēlāk izveidotā 3. maizes rūpnīca, netika privatizēts atbilstoši šim lēmumam, bet tika privatizēts, izmantojot LR Ministru Padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91 "Par grozījumiem LR MP 1992. gada 10. augusta lēmumā Nr. 317". Minētā lēmuma Nr. 91 3. punktā uzdots LR Ekonomisko uzdevumu ministrijai turpmāk veikt nepieciešamos grozījumus un papildinājumus privatizējamo un neprivatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstos un informāciju par grozījumiem un papildinājumiem publicēt presē. LR Ekonomisko reformu ministrijas 1993. gada 19. jūlija pavēlē Nr. 175 "Par grozījumu izdarīšanu privatizējamo un neprivatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstos" tika iekļauta valsts firmas Baltmaiznieks maizes rūpnīca Nr. 3 ar privatizācijas metodi pārveidojot statūtsabiedrībā.

Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks reorganizācija Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija 1993. gada 27. maija sēdē apstiprinājusi Baltmaiznieks struktūrvienības maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu, kuru 1993. gada 1. jūnijā ar pavēli Nr. 289 apstiprinājusi LR Lauksaimniecības ministrija. 1993. gada 19. jūnijā LR Lauksaimniecības ministrija (ministra v. i. A. Šķēle) izdeva pavēli Nr. 329 "Par v/u Baltmaiznieks reorganizāciju". Pavēle paredzēja nodalīt v/u Baltmaiznieks rūpnīcu Nr. 3 Rīgā, Mūkusalas ielā Nr. 51 kā tehnoloģiski un organizatoriski patstāvīgu saimniecisku vienību, kas privatizējam kā atsevišķs objekts.

Ar 19.06.1993. LR Lauksaimniecības ministrijas pavēli Nr. 329 tika veiktas izmaiņas v/u Baltmaiznieks statūtos, vadoties pēc LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Martinsones parakstīta valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķina, veicot uzņēmuma reorganizāciju (Valsts kontrolei netika uzrādīti, kas pamatotu I. Martinsones sadales aprēķina atbilstību faktiskajam stāvoklim). Dokumentā atsauce, ka Baltmaiznieks statūtu fonds noteikts pēc bilances uz 01.04.1993. Dokumentam nav pievienoti Baltmaiznieks inventarizācijas akti. Iepriekšminētais norāda, ka nav ievērotas LR likuma "Par grāmatvedību" 11. un 13. panta prasības, jo pirms reorganizācijas nav veikta aktīvu un pasīvu inventarizācija.

Saskaņā ar LR likuma "Par grāmatvedību" 2. panta prasībām uzņēmuma grāmatvedībai ir uzskatāmi jāatspoguļo visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi un īpašuma stāvoklis. Grāmatvedība jākārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli un tā saimnieciskiem darījumiem noteiktā laika posmā. Par grāmatvedības kārtošanu uzņēmumā ir atbildīgs tā vadītājs.

Privatizācijas lietā nav un Valsts kontrolei nav iesniegta Baltmaiznieks sadales bilance, kā arī valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca sākuma bilance, kuru nepieciešamību nosaka LR likums "Par grāmatvedību". Saskaņā ar minētā likuma 2. pantu, par grāmatvedības kārtošanu uzņēmumā ir atbildīgs tā vadītājs un vadītājam ir jānodrošina visu saimnieciskās operācijas apstiprinošo dokumentu, kopiju vai datu attēlu uzglabāšana.

Likuma "Par uzņēmējdarbību" 35. pants nosaka, ka uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no tā, tiesības un saistības tiek sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu.

Valsts formas Baltmaiznieks reorganizācijā, nodalot 3. maizes rūpnīcu, mantas sadales akts netika noformēts. Valsts kontroles rīcībā ir tikai Baltmaiznieks mantas nodošanas akts Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca, kurā nav norādīts akta sastādīšanas datums, kā arī nav norādīts, uz kuru laika periodu valsts manta uzskaitīta. Ar minēto aktu Baltmaiznieks nodod valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca apgrozāmos līdzekļus 37 117,13 vērtībā un pamatlīdzekļus (120 vienības) Ls 174 090 vērtībā (kopā 211 207,73).

10.08.1993. LR Zemkopības ministrija (valsts sekretāra v. i. J. Lapše) izdeva pavēli Nr. 3 "Par valsts uzņēmuma statūtu apstiprināšanu", ar kuru apstiprināja valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca statūtus. Statūtos noteiktais statūtu fonds Ls 172 390,5 atbilst iepriekšminētajam I. Martinsones sastādītajam dokumentam, bet neatbilst faktiskajam stāvoklim.

LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Martinsones statūtu fonda sadales aprēķins un LR Zemkopības ministrijas rīcība, apstiprinot šajā aprēķinā noteikto statūtu fondu, neatbilst likuma "Par valsts uzņēmumu" 8. panta prasībām, kurš nosaka, ka valsts uzņēmuma pamatkapitāls (statūtu fonds) ir valsts mantas norobežota daļa — pamatlīdzekļi, apgrozāmie līdzekļi un citas vērtības. Ņemot vērā iepriekšminēto, statūtu fonds nepamatoti samazināts par Ls 38 817.

Pamatojoties uz LR Zemkopības ministrijas iesniegtajiem dokumentiem 1993. gada 10. augustā LR Uzņēmumu reģistrs reģistrēja valsts uzņēmumu 3. maizes rūpnīca, reģistrācijas Nr. 000314174.

Privatizācijas projekts

Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks privatizējamā objekta "Maizes rūpnīca Nr. 3" privatizācijas projekts izstrādāts 1993. gadā, paredzot privatizēt Baltmaiznieks struktūrvienību Maizes rūpnīca Nr. 3. Paredzētā privatizācijas metode: pārveidot uzņēmējsabiedrībā — akciju sabiedrībā ar sekojošu akciju sadalījumu (privatizācijas projekta 2.1. punkts):

— pensiju fondam — 5%;

— realizācijai tikai par sertifikātiem (t. sk. puse uzņēmuma darbiniekiem) — 25%;

— saimnieciskajam partnerim pārdodamā daļa kā nedalāmā akciju pakete — 70%.

Privatizācijas projektā, kā potenciālais partneris, minēts SIA LIZE, bet akciju iegādē par sertifikātiem: SIA LIZE, dibinātāja SIA Ave Lat fiziskās personas.

Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks privatizējamā objekta Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektā nav ievērotas likuma "Par valsts uz pašvaldību īpašumu objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 4. panta prasības — nav uzrādīts 22. un 23. punktā noteiktais: pārveidojot statūtsabiedrībā, jānosaka kapitāla daļu pārdošanas kārtība un jāuzrāda akciju veidi un to proporcijas. Projektā nav noteikta kapitāla daļu pārdošanas kārtība, uzrādīti akciju veidi un to proporcijas.

Privatizācijas projektu izstrādājusi SIA LIZE un novērtētājs: SIA Invest–Rīga. Privatizācijas projekts izstrādāts Baltmaiznieks struktūrvienības 3. maizes rūpnīcas privatizācijai. Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks privatizējamā objekta Maizes rūpnīca Nr. 3 privatizācijas projektā minēts, ka tas iesniegts LR Lauksaimniecības ministrijā 1992. gada 16. novembrī un reģistrēts ar reģistrācijas Nr. 17, pēc tam precizēts un atkārtoti iesniegts 1993. gada 26. maijā. Tomēr 1992. gada 16. novembrī LR Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā ar iepriekšminēto Nr. 17 reģistrēts Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks Rīgā, Ventspils ielā 51 privatizācijas projekts, ko izstrādājusi SIA Invest–Rīga. Apstiprinātais Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks privatizējamā objekta Maizes rūpnīca Nr. 3 privatizācijas projekts (izstrādāts 1993. gadā), LR Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā nav reģistrēts.

Līdz ar to nav ievērotas ar Ministru Padomes lēmuma Nr. 562 apstiprinātā nolikuma "Par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 2.2. punkta prasības, kuras nosaka, ka, saņemot privatizācijas projektu, ministrija (komiteja) vai pašvaldība to reģistrē īpašā privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā, atzīmējot saņemšanas datumu, īpašuma objekta (uzņēmuma) nosaukumu, privatizācijas projektu iesniedzēju, kā arī privatizācijas projekta autoru (autorus) un to oficiālās adreses.

Informāciju par to, ka Zemkopības ministrijā nav ievērota ar iepriekšminēto nolikumu noteiktā kārtība, apstiprina I. Mārtinsones ziņojums 27.05.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas sēdē (protokols Nr. 4). I. Mārtinsone ziņo, ka valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijai sagatavoti un 1992. gada novembrī iesniegti 3 privatizācijas projekti, kuri atdoti autoriem, to precizēšanai un papildināšanai. Privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā un privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas protokolos (Nr.1—3) nav atzīmju, kas apstiprinātu I. Mārtinsones ziņoto.

Jau 1993. gada 27. maijā pirms 3. maizes rūpnīcas nodalīšanas, kā patstāvīgas saimnieciskas vienības, un iekļaušanas privatizējamo uzņēmumu sarakstā, Lauksamniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (izveidota ar 17.11.1992. LR Lauksaimniecības ministrijas pavēli Nr. 295) šādā sastāvā (protokols Nr. 4):

komisijas priekšsēdētājs: A. Šķēle — ministra vietas izpildītājs,

komisijas locekļi: J. Ādamsons — ministra vietnieks,

S. Čulkstene — ekonomikas pārvaldes priekšniece,

J. Lapše — lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks,

komisijas sekretāre: I. Martinsone — agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietniece

izskatīja un apstiprināja Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu. Protokolā norādīts, ka 3. maizes rūpnīca novērtēta 96 milj. LVR (Ls 480 000) vērtībā, novērtēšanu veikusi auditorfirma Invest–Rīga (Valsts kontrolei minētais vērtējums uzrādīts netika).

Privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 1993. gada 27. maija lēmums (protokols Nr. 4) nav noformēts atbilstoši ar LR Ministru Padomes 1992. gada 30. decembra lēmumu Nr. 562 apstiprinātā nolikuma "Par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 3.12. punktā noteiktajā kārtībā, kurš nosaka, ka lēmumu par valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta apstiprināšanu vai noraidīšanu paraksta visi komisijas locekļi. Iepriekšminēto lēmumu parakstījis tikai komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle un komisijas sekretāre I. Martinsone.

01.06.1993. LR Lauksaimniecības ministrija (ministra v. i. A. Šķēle) ar pavēli Nr. 289 "Par privatizācijas projektu apstiprināšanu" apstiprina Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks objekta — 3. maizes rūpnīca (Rīgā, Mūkusalas ielā 51) privatizācijas projektu. Pavēlē noteikts izveidot akciju sabiedrību, 70% pamatkapitāla (kā vienotu akciju paketi) realizējot saimnieciskajam partnerim SIA LIZE.

LR Ekonomisko reformu ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija 1993. gada 22. jūlijā izskatīja 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projektu. Komisijas priekšsēdētājs A. Tiknuss (Ekonomisko reformu ministrijas Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas departamenta direktors), locekļi: G. Legzdiņš, V. Zvejs, J. Karlsbergs, U. Vītoliņš, J. Cerbulis (22.07.1993. sēdes protokols Nr. 15) izskatīja un nolēma atbalstīt Rīgas valsts firmas Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu. Jāatzīmē, ka LR Lauksaimniecības ministrija, apstiprinot privatizācijas projektu, (pavēle Nr. 289) neatbilstoši tiesību aktu normām, noteica 70% pamatkapitāla realizēšanu saimnieciskajam partnerim SIA LIZE, tā neievērojot 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. pantu, kurš nosaka, ka nevienu īpašuma objektu (uzņēmumu), kam piemērojams šis likums, nevar privatizēt citādi, kā tikai pēc vienas vai vairākām šādām privatizācijas metodēm, četras no kurām paredz pārdošanu tikai izsolēs vai piedāvājumu konkursos. Privatizējot valsts uzņēmumu 3. maizes rūpnīca, pielietojot tikai vienu privatizācijas metodi — "pārveidojot uzņēmējsabiedrībā" — netiek ievērotas iepriekšminētā likuma 2. panta prasības, jo, atbilstoši likumam, pircēja izvēle nav notikusi ne izsolē, ne arī aizklātā piedāvājumu konkursā.

Arī 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pants "Kapitāla daļu pārdošana un parakstīšanās uz tām" nosaka, ka kapitāla daļas pārdodamas atbilstoši privatizācijas projektā noteiktajam kapitāla sadalījumam, bet parakstīšanās uz kapitāla daļām (akcijām) notiek likumā noteiktā kārtībā. Likums nenosaka šo kārtību un līdz ar to bija jāizmanto kāda no iepriekšminētā likuma metodēm.

Ekonomisko reformu ministrija nepildīja likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" noteiktās prasības ievietojamām sludinājumu publikācijām par privatizējamo valsts uzņēmumu — 3. maizes rūpnīca. Likuma 7. panta 1. punkts nosaka, ka informācija par ministrijas (komisijas) apstiprināto valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projektu Ekonomisko reformu ministrijai, ne vēlāk kā četras nedēļas pēc tā saņemšanas dienas, jāpublicē privatizācijas biļetenā vai LR Augstākās Padomes un Ministru Padomes oficiālajā izdevumā. Ekonomisko reformu ministrijas informācija par privatizācijas projektu noteiktā laikā presē nebija publicēta.

Privatizācijas komisijas izveidošana un tās darbības uzsākšana

29.07.1993. LR Ekonomisko reformu ministrija ar pavēli Nr. 193 "Par Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks Rūpnīca Nr. 3 privatizācijas komisijas izveidošanu" nozīmēja privatizācijas komisiju sekojošā sastāvā:

komisijas priekšsēdētājs: A. Bērziņš — Valsts Labības biroja direktors;

komisijas locekļi: A. Lahtina — Ekonomisko reformu ministrijas Valsts īpašuma privatizācijas daļas galvenā speciāliste;

V. Matijčaka — valsts firmas Baltmaiznieks "3. maizes rūpnīcas" laboratorijas vadītāja, arodbiedrības pārstāve;

Z. Strode — Rīgas Ziemeļu rajona TDP valdes priekšsēdētāja.

Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas komisijām" 4. panta prasības "Par privatizācijas komisijas sastāvu publicēšanu presē" netika izpildītas.

Privatizācijas komisija savu darbību uzsāka 1993. gada 6. augustā (sēdes protokols Nr. 1). Valsts kontrolei bija iespējams iepazīties tikai ar A. Bērziņa apstiprinātu protokolu norakstu.

10.06.1992. likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" 3. pants nosaka, ka pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas veicama šā objekta (uzņēmuma) mantas inventarizācija, inventarizācija veicama LR Ministru Padomes vai tās institūciju noteiktajā kārtībā. Privatizācijas komisija, jau savā 1. sēdē pieņēma lēmumu, ka inventarizācijas komisijas vietā pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu aizpilda SIA Invest–Rīga, kā arī atzīt par pietiekamu un atbalstāmu SIA Invest–Rīga uz līguma pamata veikto valsts firmas Baltmaiznieks Maizes rūpnīcas Nr. 3 pamatlīdzekļu inventarizāciju, kura veikta pēc Baltmaiznieks pamatlīdzekļu uzskaites datiem uz 1993. gada 1. maiju. Minētais līgums ar SIA Invest–Rīga Valsts kontrolei uzrādīts netika.

Objekta novērtēšana

Privatizācijas komisija pirmajā sēdē 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1), pamatojoties uz SIA Invest–Rīga sastādītajiem inventarizācijas sarakstiem un, ņemot vērā SIA Invest–Rīga 1993. gada maijā doto slēdzienu par pamatlīdzekļu tirgus un pamatfondu kopējo nosacīto vērtību 37 750 tūkstoši LVR (Ls 188 750), koriģēja pamatlīdzekļu vērtību un pieņēma lēmumu, apstiprināt privatizējamā objekta pamatlīdzekļu vērtību tirgus cenās LS 150 000. Tomēr privatizācijas lietai pievienotās 3. maizes rūpnīcas nosacītās cenas kopsavilkuma akta norakstā, ko apstiprinājis A. Bērziņš, pamatlīdzekļu vērtība tirgus cenās noteikta Ls 219 305. Privatizācijas lietai nav pievienoti un Valsts kontrolei neizdevās iegūt LR likumam "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" noteiktām prasībām atbilstošus pamatlīdzekļu inventarizācijas un novērtēšanas aktus.

Pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu nav parakstījuši privatizācijas komisijas locekļi, bet to parakstījuši tikai privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš un inventarizācijas komisijas vietā SIA Invest–Rīga darbinieki: A. Deniņš, komisijas locekļi P. Tunsts u. c.

Privatizācijas lietai pievienotie dokumenti pretrunīgi.

Privatizācijas komisija, organizējot valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca novērtēšanu, nav rīkojusies atbilstoši likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" 3. punkta prasībām, kurš nosaka, ka pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas veicama šī objekta (uzņēmuma) mantas inventarizācija, un, ka privatizācijas komisija pārbauda un, ja nepieciešams, koriģē inventarizācijas rezultātus atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Par SIA Invest–Rīga veiktās inventarizācijas neatbilstību faktiskajam stāvoklim liecina arī v/u 3. maizes rūpnīca pieņemšanas–nodošanas akti (28.10.1993. apstiprinājis privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš), kuri apstiprina valsts uzņēmuma mantas nodošanu AS Rīgas maiznieks. Valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca pamatlīdzekļu novērtēšanas saskaņošanas akta 3. punkts norāda uz atšķirībām pamatlīdzekļu nosaukumos starp SIA Invest–Rīga un valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca grāmatvedības uzskaiti, kā arī norāda uz to, ka virkne pamatlīdzekļu, kas uzskaitīti uzņēmuma grāmatvedībā ar atsevišķiem inventarizācijas numu-riem pamatlīdzekļu novērtēšanas aktā (2. aile), nav uzskaitīti. Piemēram, aktā 106. pozīcijā norādīts "Teritorijas labiekārtojums (ceļi, ķieģeļu žogs)", bet nav norādīts, vai šajā pozīcijā tiek ietvertas arī grāmatvedības uzskaites pozīcijas "Elektromehāniskie vārti" (inventāra Nr. 32000005) un "laukuma segumi" (inventāra Nr. 32000002) un šāda veida nesaderības ir bijušas vēl vismaz 20 pozīcijās, kuras pie nodošanas papildinātas ar pamatlīdzekļu inventarizāciju un novērtējuma aktā neuzskaitītiem pamatlīdzekļiem.

Lai gan LR Uzņēmumu reģistrā iesniegtā LR Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones parakstītajā dokumentā "Valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķins, veicot uzņēmuma reorganizāciju" norādīts, ka no Baltmaiznieks nodalīta arī nepabeigtā celtniecība 3 752 tūkst LVR (Ls 18 760), un arī aktā, ar kuru Baltmaiznieks nodod mantu valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca nodota nepabeigtā celtniecība (neuzrādītās iekārtas) Ls 1 980,10 vērtībā, tomēr privatizācijas komisija 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1) nolemj, ka nepabeigtās celtniecības nav. Nepabeigtās celtniecības objektu novērtēšanas aktu nav parakstījuši privatizācijas komisijas locekļi, bet tikai komisijas priekšsēdētājs un iepriekšminētie SIA Invest–Rīga darbinieki (reorganizācija praktiski notika vienlaicīgi ar privatizācijas komisijas darbību un saskaņā ar privatizācijas komisijas lēmumiem). Nepabeigtā celtniecība Ls 1 980,10 vērtībā, kura netika uzrādīta privatizējamā valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca novērtētās mantas sastāvā, tomēr nonākusi privatizētās AS "Rīgas maiznieks" mantas sastāvā bez izpirkšanas.

Privatizācijas komisija nolēma novērtēt apgrozāmos līdzekļus Ls 40 000 apmērā pēc stāvokļa uz 01.09.1993., šo summu iekļaujot privatizācijas objekta galīgajā nosacītajā cenā. Apgrozāmo līdzekļu apjomu virs Ls 40 000 nolēma nodot valsts firmai Baltmaiznieks vai pārdot reālajās tirgus cenās.

Privatizācijas komisija savā pirmajā sēdē nolēma apstiprināt arī korekcijas koeficientu, saskaņā ar SIA Invest–Rīga vērtējumu (SIA Invest–Rīga vērtējumā pielietojusi koeficientu 0,6156) un apstiprināt privatizējamā objekta nosacīto cenu Ls 190 000. Sēdē nolemts, ka privatizācijas procesa rezultātā izveidotās akciju sabiedrības pamatkapitāls būs Ls 190 000.

Privatizācijas komisijas rīcība, realizējot privatizācijas projektus Privatizācijas komisija nav rīkojusies atbilstoši 17.03.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. panta prasībām, kurš nosaka, ka privatizācijas komisijas patstāvīgi vada attiecīgo projektu privatizāciju saskaņā ar likumdošanas aktiem, kuri regulē tautsaimniecības objektu privatizācijas kārtību. Privatizācijas komisija nav ievērojusi 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta prasības, kuras nosaka, ka īpašuma objekts (uzņēmums) privatizējams tikai atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam un saskaņā ar LR likumiem, LR Augstākās Padomes un valdības lēmumiem.

Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca noteiktā privatizācijas metode — pārveidošana statūtsabiedrībā. Ņemot vērā, ka pielietojot privatizācijas metodi "pārveidojot uzņēmējsabiedrībā" v/u 3. maizes rūpnīca tiek pārveidots par akciju sabiedrību, bet pārdošanas (privatizācijas) priekšmets — kapitāla daļas (akcijas) ir valsts īpašums un 07.07.1992. likuma "Par valsts un pašvaldības uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pantā noteikts, ka kapitāla daļas pārdodamas atbilstoši apstiprinātajā privatizācijas projektā noteiktajam kapitāla sadalījumam, bet parakstīšanās uz kapitāla daļām (akcijām) tiek organizēta likumā noteiktajā kārtībā, tad privatizācijas komisijai bija jāpielieto kādu no tiesību normām, kas nosaka pārdošanu.

Privatizācijas komisija, vadot v/u 3. maizes rūpnīca privatizāciju, t. i., organizējot parakstīšanos uz akcijām (akciju pārdošanu), pircēja noteikšanai nav izmantojusi 16.06.1992. likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. pantā noteiktās pārdošanas metodes. 2. pants nosaka, ka nevienu īpašuma objektu (uzņēmumu), kam piemērojams šis likums, nevar privatizēt citādi, kā tikai pēc vienas vai vairākām privatizācijas metodēm, četras no kurām nosaka pārdošanu:

— pārdodot atklātā izsolē ar pretendentu atlasi;

— pārdodot atklātā izsolē vai izsolē ar pretendentu atlasi tikai par sertifikātiem;

— pārdodot aizklātu piedāvājumu konkursā;

— pārdodot atklātā izsolē, izsolē ar pretendentu atlasi vai aizklātu piedāvājumu konkursā bez sertifikātu izmantošanas.

Neviena no metodēm neparedz tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa. Privatizācijas komisija pieļāvusi valsts kapitāla daļu (akciju) pārdošanu privatizācijas projektā minētajiem "iespējamajiem pircējiem" — SIA LIZE 70% un SIA LIZE dibinātājiem: SIA Ave Lat fiziskajām personām 12,5%, SIA Hanzas maiznīca 1,9% (SIA Hanzas maiznīca nav minēta arī privatizācijas projektā), neorganizējot izsoli vai piedāvājumu konkursu, kā tas noteikts iepriekšminētajā likumā par pārdošanu.

Neievērojot tiesību aktu normas, ir liegta iespēja privatizācijas projektā iesaistīties citiem privatizācijas pretendentiem (subjektiem).

Lai gan, kā iepriekš atzinumā minēts, pieļauti tiesību aktu normu pārkāpumi, tomēr 1993. gada 28. septembrī akcionāru pilnsapulcē tiek izveidotas likumā "Par akciju sabiedrībām" noteiktās privatizējamā uzņēmuma pārvaldes un kontroles institūcijas, kā arī apstiprināti akciju sabiedrības Rīgas maiznieks statūti, t. i., notiek valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca pārveidošana par AS Rīgas maiznieks.

Norēķināšanās par akcijām

Privatizācijas komisija nav pildījusi LR MP lēmuma Nr. 183 (12.04.1993.) apstiprināto kārtību: Nav norādījusi bankas kontus un maksājumu kārtību par privatizējamo uzņēmumu 3. maizes rūpnīca. Nav rakstveidā paziņojusi valsts īpašumu privatizācijas fonda rīkotājam un pašvaldību privatizācijas fonda rīkotājam par līdzekļiem, kādi saskaņā ar apstiprināto privatizācijas projektu un privatizācijas komisijas protokoliem ieskaitāmi privatizācijas fondos.

AS Rīgas maiznieks 1994. gada 22. janvārī, pārskaitot valsts budžetā Ls 20 288 kā apgrozījuma nodokli, ir neatbilstoši tiesību aktu normām samazinājusi valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondos ieskaitāmo summu par Ls 20 288.

Sakarā ar likuma "Par apgrozījuma nodokli" skaidrojošajā daļā "lietotie termini" 1. punktā, izskaidrojot apgrozījuma nodokļa pielietojumu norādīts, ka par preci netiek uzskatīti vērtspapīri. Likuma 1. pants nosaka, ka ar apgrozījuma nodokli apliekamais objekts ir preču pakalpojumu un maksas darbu realizācijas apgrozījums, tātad, izpērkot akcijas, apgrozījuma nodoklis nebija aprēķināms un iepriekšminētā summa bija ieskaitāma valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondu līdzekļos.

Privatizācijas projekta 2.8.4. punkts nosaka, ka gadījumi, kuros iespējama maksāšanas termiņu pagarināšana, nav paredzēti. Neskatoties uz to, izpērkot akcijas privatizācijas sertifikātos, samaksa privatizācijas projekta noteiktajā termiņā līdz 1995. gada jūlijam nebija izpildīta.

Lai gan ir notikusi pilnīga norēķināšanās par AS Rīgas maiznieks, tomēr pēc privatizācijas sertifikātu izraksta AS Latvijas krājbanka AS Rīgas maiznieks (konta numurs HV — 00000315643 — 0001 — 0003) redzams, ka līdz akciju izpirkšanas termiņam, kāds noteikts privatizācijas projektā, nav notikusi akciju izpirkšana par privatizācijas sertifikātiem — 760 akcijas Ls 30 400 nominālvērtībā, t. sk. nav izpirktas darbinieku parakstītās akcijas par Ls 6640 nominālvērtībā. Termiņā nav noticis neviens maksājums par SIA LIZE fizisko personu A. Masteiko, V. Jakovicka un N. Putāna parakstītajām, par sertifikātiem iegādātajām 594 akcijām Ls 23 760 nominālvērtībā. SIA LIZE fiziskās personas maksājumu ir veikušas tikai 1995. gada oktobrī.

Privatizācijas projekts paredzēja uzņēmuma darbiniekiem — sertifikātu īpašniekiem pielietot likumā paredzēto 30% atlaidi. Atlaide izmantota, maksājot par 350,6 akcijām, no kurām 312,6 akcijas to īpašnieki ir atsavinājuši.

Saskaņā ar 03.06.1993. LR Ministru Padomes lēmumu Nr.283 "Par uzņēmējsabiedrībās pārveidojamo valsts uzņēmumu un valsts statūtsabiedrību kapitāla daļām un atlaidēm darbiniekiem" apstiprinātās kārtības, kādā uzņēmējsabiedrībās pārveidojamo valsts uzņēmumu un valsts statūtsabiedrību darbinieki realizē tiesības par privatizācijas sertifikātiem iegūt kapitāla daļas ar atlaidi, 3. punktā noteikts, ka ar atlaidi iegādātās uzņēmējsabiedrības kapitāla daļas, to īpašnieks ir tiesīgs atsavināt, iemaksājot atlaides vērtību valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondā atbilstoši LR likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" 2. pantā noteiktajam līdzekļu sadalījumam. Ņemot vērā iepriekšminēto, atsavinot ar atlaidi iegādātās 312,6 kapitāla daļas (akcijas), valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondos nav iemaksāti LS 3 752.

Saskaņā ar 18.05.1993. likuma "Par akciju sabiedrībām" 34. pantu, ja akcionārs vēlas realizēt savas akcijas citām personām, šīs akcijas ar rakstveida paziņojumu iesniedzamas akciju sabiedrības valdei, valde piedāvā esošajiem akcionāriem. Ņemot vērā, ka AS Rīgas maiznieks ar atlaidi iegādātās akcijas ir pārdotas esošajiem akcionāriem, jākonstatē, ka AS Rīgas maiznieks valde, pārdodot šīs akcijas, nav nodrošinājusi atlaides vērtības iemaksas valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas fondos.

Secinājumi

1. Revīzijas veikšanu apgrūtināja tas, ka Privatizācijas aģentūra neuzrādīja v/u 3. maizes rūpnīca lietu, lai gan ņemot vērā Ģenerālprokuratūras krimināltiesiskā departamenta sniegto informāciju, v/u 3. maizes rūpnīca privatizācijas lieta 3 sējumos 1996. gada 30. aprīlī nodota Privatizācijas aģentūrā.

2. Valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca izveidots, reorganizējot valsts uzņēmumu Baltmaiznieks. LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēta 1993. gada 10. augustā.

3. Valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca privatizācija tika noteikta, pamatojoties uz LR

Ministru Padomes lēmumu Nr. 91, ar LR Ekonomisko reformu ministrijas 1993. gada 19. jūlija pavēli Nr. 175 "Par grozījumu izdarīšanu privatizējamo un neprivatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstos", pārveidojot šo uzņēmumu statūtsabiedrībā.

4. LR Lauksaimniecības (vēlāk Zemkopības) ministrija nav nodrošinājusi Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks reorganizāciju atbilstoši sekojošām tiesību aktu normām:

— nav ievērotas likuma "Par uzņēmējdarbību" 35. panta prasības, ka uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no tā (atdalīja valsts uzņēmumu 3. maizes rūpnīca), tiesības un saistības tika sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu. Sadalīšanas akts netika sastādīts;

— nav ievērotas likuma "Par grāmatvedību" 13. panta prasības, jo netika sastādīta Baltmaiznieks sadales bilance, nav arī valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca sākuma bilance;

— LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietniece I. Martinsone veikusi statūtu fonda sadales aprēķinu un noteikusi to valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca Ls 172 390,5, neveicot Baltmaiznieks inventarizāciju;

— Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca nodota Baltmaiznieks manta Ls 211 207,73 vēr-tībā, bet pamatkapitāls LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēts Ls 172 390,5, kas norāda, ka nav ievērots likuma "Par valsts uzņēmumu" 8. pants, kurš nosaka, ka valsts uzņēmuma pamatkapitāls (statūtu fonds) ir valsts mantas norobežota daļa — pamatlīdzekļi, apgrozāmie līdzekļi un citas vērtības. Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca pamatkapitāls neatbilstoši tiesību aktu normām samazināts par Ls 38 817.

5. LR Lauksaimniecības (vēlāk Zemkopības) ministrija nav nodrošinājusi valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca privatizācijas procesu, atbilstoši tiesību aktu normām.

01.06.1993. Lauksaimniecības ministrija ar pavēli Nr. 289 "Par privatizācijas projektu apstiprināšanu" nosaka 70% izveidojamās akciju sabiedrības pamatkapitāla (kā vienotu akciju paketi) realizēt saimnieciskajam partnerim SIA Lize, lai gan neviena no tiesību aktu normām neparedz tiesības ministrijai noteikt privatizācijas subjektu.

6. Privatizācijas komisija nav nodrošinājusi valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca privatizācijas procesa atbilstību tiesību aktu normām, t. i.,:

— nav ievērotas likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" 3. pants, kurš nosaka, ka pirms privatizējamā objekta (uzņēmuma) nosacītās cenas noteikšanas veicama šā objekta mantas inventarizācija, un ka privatizācijas komisija pārbauda un ja nepieciešams koriģē inventarizācijas rezultātus, atbilstoši LR spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Valsts uzņēmumā 3. maizes rūpnīca privatizējamās mantas inventarizācijas sarakstos nav uzrādīta un vērtēta nepabeigtā celtniecība Ls 1 980,10 vērtībā, kura neizpirkta nonākusi AS Rīgas maiznieks mantas sastāvā, tā nodarot zaudējumus valstij Ls 1 980,10 vērtībā;

— nav rīkojusies atbilstoši 17.03.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. panta prasībām, kurš nosaka, ka privatizācijas komisijas patstāvīgi vada attiecīgo objektu privatizāciju saskaņā ar likumdošanas aktiem, kuri regulē tautsaimniecības objektu privatizācijas kārtību, kā arī nav ievērojusi 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. pantu, kurš nosaka, ka īpašuma objekts (uzņēmums) privatizējams tikai atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam un saskaņā ar LR likumiem, LR Augstākās Padomes un valdības lēmumiem.

Privatizācijas komisija, organizējot parakstīšanos uz akcijām (akciju pārdošanu), pircēja noteikšanai nav izmantojusi likumā "par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. pantā noteiktās pārdošanas metodes.

7. Akciju sabiedrības valde nav ievērojusi ar 03.06.1993. LR Ministru Padomes lēmuma Nr. 283 "Par uzņēmējsabiedrībās pārveidojamo valsts uzņēmumu un valsts statūtsabiedrību kapitālu daļām un atlaidēm darbiniekiem" apstiprinātās kārtības, "kādā uzņēmējsabiedrībās pārveidojams valsts uzņēmums un valsts statūtsabiedrību darbinieki realizē tiesības par privatizācijas sertifikātiem iegūt kapitāla daļas ar atlaidi" 3. punktu, kurš nosaka, ka ar atlaidi iegādātās uzņēmējsabiedrības kapitāla daļas, to īpašnieks ir tiesīgs atsavināt, iemaksājot atlaides vērtību valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondā atbilstoši LR likuma "Par valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondiem" 2. pantā noteiktajam līdzekļu sadalījumam. Akciju sabiedrības valde pieļāvusi ar atlaidi iegādāto 312,6 akciju atsavināšanu, nenodrošinot valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondos iemaksu Ls 3 752, tā nodarot valstij zaudējumu Ls 3 752 apmērā.

Saskaņā ar 03.06.1993. LR Ministru Padomes lēmumu akciju sabiedrības valde, pārdodot piedāvātās ar atlaidi iegādātās akcijas, nav nodrošinājusi atlaides vērtības iemaksu Ls 3 752 valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondos, atbilstoši LR likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem" 2. pantā noteiktajam sadalījumam.

8. Lai gan privatizācijas process nav noticis atbilstoši tiesību aktu normām, LR Ekonomisko reformu ministrija (vēlāk Ekonomikas ministrija) nav veikusi kontroli par privatizācijas procesa norises atbilstību LR likumiem, LR Augstākās Padomes un Ministru Padomes lēmumiem un apstiprinātajam privatizācijas projektam kā to nosaka 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. pants.

Valsts revidents G. Poišs"

10. pielikums

Trīs īsi, sausi, noderīgi likumi

Likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju"

Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 01.06.1993.

LIKUMā LIETOTIE TERMINI

Gaļas pārstrādes uzņēmums — patstāvīgs uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas nodarbojas ar lauksaimniecības uzņēmumos izaudzēto lopu un putnu pārstrādi gaļā un tās produktos, to uzglabāšanu, sagatavošanu realizācijai un realizāciju.

Privatizējamais objekts — gaļas pārstrādes valsts uzņēmums, uz tā bāzes izveidota valsts akciju sabiedrība vai valsts kapitāla daļa citās uz gaļas pārstrādes uzņēmumu bāzes izveidotajās uzņēmējsabiedrībās.

1. pants. Likuma darbība un uzdevumi

Saskaņā ar šo likumu ir privatizējami:

1) gaļas pārstrādes valsts uzņēmumi;

2) uz gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu bāzes izveidotas valsts akciju sabiedrības;

3) valsts kapitāla dala uz gaļas pārstrādes uzņēmumu bāzes izveidotajās uzņēmējsabiedrībās.

2. pants. Gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas tiesiskais pamats

Gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas tiesiskais pamats ir šis likums, kā arī Latvijas Republikas 1992. gada 10. jūnija likums "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 27/28) un Latvijas Republikas 1992. gada 7. jūlija likums "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 29/31). Ar gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju saistītajos jautājumos, kurus minētie likumi neregulē, jāvadās pēc citiem spēkā esošajiem Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

Valsts kapitāla daļu uz gaļas pārstrādes uzņēmumu bāzes izveidotajās uzņēmējsabiedrībās privatizē saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas apstiprinātu privatizācijas projektu.

3. pants. Gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas kārtība

Gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas process ietver:

1) gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidošanu un apstiprināšanu saskaņā ar šā likuma 5. panta noteikumiem — mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas;

2) privatizējamā objekta novērtēšanu vai tā atkārtotu novērtēšanu saskaņā ar šā likuma 10. panta noteikumiem — divu mēnešu laikā no privatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas;

3) gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu pārveidošanu par valsts akciju sabiedrībām saskaņā ar Latvijas Republikas 1992. gada 7. jūlija likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu "statūtsabiedrībās" un šā likuma noteikumiem — triju mēnešu laikā no privatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas;

4) privatizācijas konkursa noteikumu sagatavošanu un apstiprināšanu saskaņā ar šā likuma 15. panta noteikumiem — divu mēnešu laikā no valsts akciju sabiedrības reģistrācijas dienas;

5) privatizācijas konkursa sarīkošanu saskaņā ar šā likuma 15. un 16. panta noteikumiem — piecu mēnešu laikā no privatizācijas konkursa noteikumu izsludināšanas dienas;

6) akcionāru sapulces sasaukšanu — mēneša laikā pēc pārdošanai paredzēto akciju realizācijas;

7) valsts akciju sabiedrības juridiskā statusa maiņu — mēneša laikā pēc akcionāru sapulces;

8) lietu nodošanu un pieņemšanu — ne vēlāk kā mēneša laikā pēc akciju sabiedrības juridiskā statusa maiņas.

4. pants. Lauksaimniecības ministrijas funkcijas gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijā

Lauksaimniecības ministrija ir valsts pārvaldes institūcija, kas atbild par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, organizē un koordinē šo procesu.

Lauksaimniecības ministrija gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas procesa nodrošināšanai:

1) izveido gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisiju (turpmāk — privatizācijas komisija);

2) ja nepieciešams, mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas apstiprina privatizācijas komisijai saistošu, argumentētu valstij rezervējamās kapitāla daļas lielumu gaļas un tās produktu uzglabāšanas uzņēmumos šā likuma 11. pantā noteiktā pamatkapitāla sadalījuma ietvaros;

3) apstiprina katra objekta privatizācijas konkursa noteikumus;

4) apstiprina uz gaļas pārstrādes uzņēmumu bāzes izveidotajās uzņēmējsabiedrībās esošo valsts kapitāla daļu privatizācijas projektus;

5) izskata strīdus, kas saistīti ar gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju.

5. pants. Privatizācijas komisija

Gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas procesu organizē un vada privatizācijas komisija deviņu cilvēku sastāvā, kura savu darbību veic saskaņā ar šo likumu un Latvijas Republikas 1992. gada 17. marta likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 13/14) 5., 6., 7., 8., 9., 10., 12. un 13. pantu.

Privatizācijas komisiju mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas izveido un apstiprina Lauksaimniecības ministrija.

Privatizācijas komisijā iekļauj:

1) Lauksaimniecības ministrijas speciālistu kā valsts pilnvarotu pārstāvi, kurš ir šīs komisijas priekšsēdētājs;

2) citas personas.

Privatizācijas komisija savā darbā var iesaistīt ari ekspertus ar padomdevēja tiesībām.

Privatizācijas komisija atsevišķu uzdevumu risināšanai var veidot apakškomisijas.

Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs nodrošina privatizācijas procesa norisi saskaņā ar šā likuma prasībām, un par to viņš kā amatpersona ir atbildīgs likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

Privatizācijas komisijas sastāvs jāpublicē vismaz vienā centrālajā laikrakstā.

Privatizācijas komisiju Latvijas Republikas 1992. gada 17. marta likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 12. pantā paredzētajos gadījumos reorganizē vai likvidē Lauksaimniecības ministrija.

6. pants. Privatizācijas komisijas funkcijas

Privatizācijas komisija:

1) nodrošina privatizējama objekta novērtēšanu vai tā atkārtotu novērtēšanu saskaņā ar šā likuma 10. panta noteikumiem;

2) organizē un vada gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu pārveidošanu valsts akciju sabiedrībās, nepieciešamo grozījumu izdarīšanu jau reģistrēto valsts akciju sabiedrību statūtos, kā arī visu šo sabiedrību reģistrēšanu. Pirms valsts akciju sabiedrību reģistrēšanas vai pārreģistrēšanas Uzņēmumu reģistrā privatizācijas komisija apstiprina reģistram iesniedzamos dokumentus;

3) sagatavo katra objekta privatizācijas konkursa noteikumus saskaņā ar šā likuma 15. pantu un iesniedz tos Lauksaimniecības ministrijai apstiprināšanai;

4) pēc konkursa noteikumu apstiprināšanas izsludina objekta privatizācijas konkursu saskaņā ar šā likuma 15. pantu;

5) rīko objektu privatizācijas konkursu saskaņā ar šā likuma 16. panta noteikumiem;

6) realizē valsts akciju sabiedrības akcijas;

7) organizē akcionāru sapulci šā likuma 8. pantā noteiktajā kārtībā;

8) izstrādā un iesniedz Lauksaimniecības ministrijai uz gājās pārstrādes uzņēmumu bāzes izveidotajās uzņēmējsabiedrībās esošo valsts kapitāla daļu privatizācijas projektus.

7. pants. Privatizējamā objekta pārvaldes institūcijas funkcijas

Privatizējamā objekta pārvaldes institūcija turpina vadīt tā saimniecisko darbību, atbild par tā īpašuma saglabāšanu un pārstāv uzņēmumu attiecībās ar valsti, citām juridiskajām un fiziskajām personām.

Privatizējamā objekta pārvaldes institūcijas pienākums ir nodrošināt privatizācijas komisiju ar nepieciešamo informāciju, veikt privatizācijas komisijas dotos uzdevumus objekta sagatavošanā privatizācijai, kā arī segt ar privatizācijas procesu saistītos izdevumus.

Privatizējamā objekta pārvaldes institūcijas pienākumi un atbildība izbeidzas, tiklīdz tā un uz šā objekta bāzes izveidotās valsts akciju sabiedrības izpildinstitūcija ir parakstījusi lietu nodošanas un pieņemšanas aktu. Tas izdarāms mēneša laikā no valsts akciju sabiedrības reģistrācijas dienas.

Valsts akciju sabiedrības pārvaldes institūcijas pienākumi un atbildība izbeidzas, tiklīdz tā un akcionāru sapulcē ievēlētā sabiedrības izpildinstitūcija ir parakstījusi lietu nodošanas un pieņemšanas aktu. Tas izdarāms mēneša laikā no sabiedrības reģistrācijas dienas.

8. pants. Akcionāru sapulce

Akcionāru sapulcē piedalās personas, kas saskaņā ar šā likuma noteikumiem ir iegādājušās sabiedrības akcijas.

Akcionāru sapulci sasauc privatizācijas komisija saskaņā ar Latvijas Republikas 1993. gada 18. maija likumu "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūtiem mēneša laikā pēc pārdošanai paredzēto akciju realizācijas.

Akcionāru sapulcē:

1) jāizskata privatizācijas komisijas pārskats par savu darbu;

2) jāizskata valsts akciju sabiedrības pārvaldes institūcijas pārskats par savu darbu;

3) jāizskata statūti vai statūtu grozījumi un tie jāpieņem;

4) jāievēlē sabiedrības pārvaldes institūcijas statūtos noteiktajā kārtībā;

5) jāizlemj citi ar sabiedrības darbību saistītie jautājumi.

9. pants. Privatizējamā objekta manta un saistības

Gaļas pārstrādes valsts uzņēmuma darbība izbeidzas ar dienu, kad valsts uzņēmuma administrācija un uz tā bāzes izveidotās un reģistrētās valsts akciju sabiedrības izpildinstitūcija paraksta lietu nodošanas un pieņemšanas aktu. Valsts uzņēmuma tiesību un saistību pārņēmēja ir reģistrētā valsts akciju sabiedrība.

Ar lietu nodošanas un pieņemšanas akta parakstīšanas dienu valsts akciju sabiedrībai tiek nodota visa privatizējamā objekta manta, izņemot denacionalizējamos un likumīgajiem īpašniekiem atdodamos īpašumus, kā arī dzīvojamās mājas un dzīvokļus, kuri nododami pašvaldībām un vēlāk privatizējami saskaņā ar īpašu likumu.

10. pants. Privatizējamā objekta novērtēšana

Privatizējamo objektu novērtē saskaņā ar Latvijas Republikas 1992. gada 10. jūnija likumu "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību". Objekta vērtībā nav iekļaujama saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem denacionalizējamo un likumīgajiem īpašniekiem atdodamo īpašumu vērtība, kā arī pašvaldībām nododamo objektu vērtība.

Ja valsts akciju sabiedrība ir izveidota pirms šā likuma stāšanās spēkā un objekta novērtējums neatbilst šajā pantā minētā likuma noteikumiem, privatizācijas komisija organizē objekta atkārtotu novērtēšanu.

11. pants. Valsts akciju sabiedrības pamatkapitāls un tā sadalījums

Saskaņā ar šā likuma 10. pantu noteiktā objekta vērtība veido valsts akciju sabiedrības pamatkapitālu.

Akciju skaitu, to nominālvērtību un konkrēto sadalījumu katrā privatizējamajā objektā nosaka privatizācijas komisija. Pamatkapitāla (akciju) sadalījums nosaka dažādu pretendentu grupu tiesības iegādāties privatizējamā objekta akcijas, ievērojot šādas proporcijas:

1) uzņēmuma darbiniekiem — līdz 10 procentiem akciju, kas realizējamas šā likuma 12. pantā noteiktajā kārtībā;

2) lauksaimniecības produkcijas ražotājiem (gaļas un tas produktu uzglabāšanas uzņēmumos — citiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem) no 20 līdz 40 procentiem akciju, kas realizējamas šā likuma 13. pantā noteiktajā kārtībā;

3) citām personām no 51 līdz 70 procentiem akciju, kas realizējamas šā likuma 14. pantā noteiktajā kārtībā.

Citām personām realizējamā akciju daļa samazināma par valstij rezervējamo akciju daļu, ko apstiprina Lauksaimniecības ministrija.

Ja privatizācijas komisijas noteiktajos termiņos un kārtībā sabiedrības akcijas nav realizētas apstiprinātā akciju sadalījuma ietvaros, privatizācijas komisija var noteikt citu šo akciju realizācijas kārtību.

12. pants. Akciju realizācija darbiniekiem

Akciju sabiedrības darbiniekiem realizējamas darbinieku akcijas. Šo akciju īpašnieku tiesības un pienākumus nosaka Latvijas Republikas likums "Par akciju sabiedrībām" un sabiedrības statūti.

Darbinieku akciju sadalījumu starp konkrētām personām nosaka privatizācijas komisijas apstiprināts nolikums. Šā darba veikšanai privatizācijas komisija var izveidot apakškomisiju.

Darbinieku akcijām privatizācijas komisija var noteikt iegādes atlaidi — līdz 25 procentiem no akciju nominālvērtības. Darbinieki akcijas var iegādāties arī par sertifikātiem.

Darbinieku akciju realizācijas termiņus nosaka privatizācijas komisija privatizācijas konkursa noteikumos.

13. pants. Akciju realizācija lauksaimniecības produkcijas ražotājiem

Saskaņā ar šā panta noteikumiem akcijas var iegādāties personas, kuru īpašumā vai pastāvīgā lietošanā ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme privatizējamā objekta apkalpes zonā, kuru noteikusi privatizācijas komisija privatizācijas konkursa noteikumos.

Privatizācijas komisija privatizācijas konkursa noteikumos nosaka saskaņā ar šo pantu realizējamo akciju skaitu uz vienu objekta apkalpes zonā esošo lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības vienību un paziņo šīs akciju daļas realizācijas vietu, noteikumus un termiņu, kas nedrīkst būt īsāks par mēnesi no paziņošanas dienas. Pēc privatizācijas konkursa noteikumu apstiprināšanas privatizācijas komisijai tie jāizziņo to rajonu laikrakstos, kuri ietilpst objekta apkalpes zonā.

Lauksaimniecības produkcijas ražotajiem akcijas pārdod par to nominālvērtību. Privatizācijas komisija var noteikt iegādes atlaidi — līdz 25 procentiem no akciju nominālvērtības. Ar akciju pircēja rakstveida piekrišanu privatizējamā objekta parādu viņam var ieskaitīt kā iemaksu par pērkamajām akcijām. Par akcijām var maksāt arī ar sertifikātiem. Iegādājoties akcijas, pretendentam ir jādod iespēja iepazīties ar akciju sabiedrības privatizācijas konkursa noteikumos paredzēto akciju sadalījumu un sabiedrības statūtiem vai to projektu. Apmaksāt akcijas var gada laikā pēc noteiktā akciju realizācijas termiņa pēdējās dienas saskaņā ar Latvijas Republikas 1993. gada 18. maija likuma "Par akciju sabiedrībām" noteikumiem.

Ja akcijas noteiktā termiņā nav pārdotas, privatizācijas komisija var noteikt citu šo akciju realizācijas kārtību.

Uz gaļas un tās produktu uzglabāšanas uzņēmumu bāzes izveidotajās valsts akciju sabiedrībās, realizējot akcijas, ir jāievēro šādi noteikumi:

1) akcijas var iegādāties gaļas pārstrādes uzņēmumi, kuri 1992. gadā ir izmantojuši attiecīgā gaļas un tās produktu uzglabāšanas uzņēmuma pakalpojumus;

2) privatizācijas komisija apstiprina realizējamo akciju skaitu uz vienu pakalpojuma vienību.

14. pants. Akciju realizācija citām personām

Citām personām rezervētās akcijas realizējamas tikai konkursa kārtībā kā nedalāma pakete. Konkurss organizējams saskaņā ar šā likuma 15. un 16. panta noteikumiem. Konkursā var piedalīties atsevišķas fiziskās un juridiskās personas vai to grupas, kas izveidotas uz savstarpēja līguma pamata (turpmāk — pretendenti). Sājā līgumā nosakāmas grupas dalībnieku tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī šīs grupas pilnvarotā persona.

Pretendentiem akcijas jāiegādājas kārtībā, kāda noteikta konkursa rezultātā. Ja pretendents noteiktajā termiņā neizdara pirmo iemaksu, viņam jāmaksā soda nauda konkursa noteikumos noteiktajā apmērā. Privatizācijas komisija šajā gadījumā akciju paketes iegādes tiesības piedāvā nākamajam pretendentam, kurš atbilst konkursa noteikumiem, vai arī izsludina jaunu konkursu, mainot vai nemainot tā noteikumus. Akcijas var iegādāties arī par sertifikātiem.

Ja pretendents, kas izdarījis pirmo iemaksu, nepilda citus konkursa noteikumus, līdz akciju paketes pilnas vērtības samaksāšanai valstij ir tiesības realizēt šo paketi citām personām. No akciju turpmākajā realizācijas gaitā iegūtajiem līdzekļiem šim pretendentam atmaksā tikai viņa faktiski izdarītos ieguldījumus. Ja turpmākajā akciju realizācijā iegūtie līdzekļi šādiem maksājumiem ir nepietiekami, pretendentam atmaksājama summa ir proporcionāli samazināma.

Līdz akciju pilnas vērtības samaksāšanai pretendents tas nedrīkst atsavināt.

15. pants. Privatizācijas konkursa noteikumi

Privatizācijas konkursa noteikumus privatizācijas komisija sagatavo un iesniedz Lauksaimniecības ministrijai apstiprināšanai mēneša laikā pēc valsts akciju sabiedrības reģistrācijas. Privatizācijas konkursa noteikumos ir jāiekļauj akciju iegādes noteikumi un šāda informācija par privatizējamo objektu:

1) objekta nosaukums;

2) ziņas par objekta atrašanās vietu;

3) ziņas par personām, kuras nomā šo objektu vai tā daļu, un ziņas par attiecīgajiem nomas līgumiem;

4) objekta iepriekšējā darbības gada bilance, kā arī saimnieciskās un finansiālās darbības analīze un novērtējums par iepriekšējiem trijiem darbības gadiem;

5) valsts akciju sabiedrības statūti;

6) pamatkapitāla sadalījums, kas noteikts saskaņā ar šā likuma 11. panta noteikumiem;

7) valsts akciju sabiedrības saistību saraksts pēc stāvokļa konkursa izsludināšanas dienā;

8) citu personu akciju apmaksas termiņi, kas nav ilgāki par trijiem gadiem un nav maināmi;

9) citu personu pirmā iemaksa, kas ir vismaz 15 procenti no akciju paketes nomināl-vērtības un kas jāizdara divu mēnešu laikā pēc konkursa rezultātu noteikšanas;

10) minimālās privatizējamā objekta izmantošanas, tā darbības virziena un ražošanas apjoma saglabāšanas garantijas;

11) minimālās darbavietu saglabāšanas garantijas;

12) investīciju garantijas;

13) vides aizsardzības garantijas;

14) citi noteikumi un garantijas.

Katra objekta privatizācijas konkursa noteikumus apstiprina Lauksaimniecība ministrija mēneša laikā pēc to iesniegšanas.

Pēc privatizācijas konkursa noteikumu apstiprināšanas privatizācijas komisijai vismaz vienā centrālajā laikrakstā jāizsludina konkurss, norādot iespējas iepazīties ar konkursa noteikumiem un iegūt konkursa plāna sastādīšanai nepieciešamo informāciju.

16. pants. Privatizācijas konkursa sarīkošana

Par privatizācijas konkursa dalībniekiem uzskatāmas šā likuma 14. pantā minētās personas vai to grupas, ja tās privatizācijas komisijai četru mēnešu laikā pēc konkursa izsludināšanas ir iesniegušas:

1) pieteikumu;

2) konkursa plānu;

3) savstarpējo līgumu, ja kopīgi kļūt par konkursa dalībnieku pretendē vairāk nekā viena fiziskā vai juridiskā persona.

Konkursa plānā ir jāietver informācija par privatizācijas komisijas izvirzīto akciju iegādes noteikumu paredzēto izpildi. Konkursa pretendenti plānā var iekļaut jebkuru citu informāciju, ko tie uzskata par nepieciešamu.

Privatizācijas komisija mēneša laikā pēc privatizācijas konkursa dokumentu iesniegšanas termiņa beigām izvērtē saņemtos konkursa plānus un konstatē to atbilstību konkursa noteikumiem. Privatizācijas komisija nosaka vienu vai vairākus konkursa uzvarētājus.

Ja par uzvarētājiem ir atzīti vairāki pretendenti, privatizācijas komisijai ir jārīko šiem pretendentiem akciju paketes izsole. Sājā gadījumā privatizācijas komisija perspektīvākā konkursa plāna iesniedzējiem ir tiesīga noteikt priekšrocības koeficientu, bet ne lielāku par 20 procentiem no viņu izsolītās summas.

Ja noteiktā termiņā nav iesniegts neviens konkursa plāns vai ja iesniegtie plāni neatbilst konkursa noteikumiem, privatizācijas komisija var mainīt akciju iegādes noteikumus, arī akciju iegādes cenu, un izsludināt jaunu konkursu šajā likumā noteiktajā kārtībā.

17. pants. No akciju realizācijas iegūto līdzekļu izmantošana

No akciju realizācijas iegūtie līdzekļi izmantojami, lai dzēstu privatizējamā objekta parādus lauksaimniecības produkcijas piegādātājiem. Atlikušie līdzekli sadalāmi šādi:

1) 50 procenti ieskaitāmi valsts privatizācijas fondā;

2) 50 procenti ieskaitāmi akciju sabiedrības ražošanas attīstības fondā un izmantojami materiāltehniskās bāzes un apgrozāmo līdzekļu papildināšanai.

18. pants. Strīdu izšķiršana

Strīdus par kapitāla sadalījuma atbilstību šā likuma prasībām, kā arī citus ar gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju saistītos strīdus izskata privatizācijas komisija. Privatizācijas komisijas lēmumu var pārsūdzēt Lauksaimniecības ministrijā, savukārt tās lēmumu pēc ieinteresētās personas prasības izskata tiesa.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā, 1993. gada 18. maijā

Likums "Par piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju"

Publicēts: Ziņotājs, 18.02.1993.

LIKUMā LIETOTIE TERMINI

Piena pārstrādes uzņēmums — patstāvīgs uzņēmums, kas nodarbojas ar piena pārstrādi, piena produkcijas sagatavošanu realizācijai un uzglabāšanu.

Sabiedrības — akciju, paju un kooperatīvas sabiedrības, kā arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību.

Kapitāla daļas — dažādiem sabiedrību veidiem atbilstošās līdzīpašuma daļas, arī akcijas, pajas.

Kapitāla personificēšana — bezatlīdzības kārtībā piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām nodotā īpašuma vērtības sadalīšana starp šo sabiedrību biedriem.

Privatizējamais objekts — piena pārstrādes valsts uzņēmums, ādu uzņēmumu grupa vai bijušais piena pārstrādes valsts uzņēmums, kurš ar valsts pārvaldes institūcijas lēmumu vai rīkojumu nodots citai, juridiskajai personai laikā līdz 1992. gada 15. aprīlim.

Piena un tā produktu piegādātāji — šā likuma izpratnē ir saskaņā ar šo likumu privatizējamie objekti, kuri 1991. un 1992. gadā piegādājuši pienu un tā produktus citiem saskaņā ar šo likumu privatizējamajiem objektiem.

Personificējamais objekts — piena pieņemšanas un pārstrādes valsts uzņēmums, kas nodots īpašumā piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmumu "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 18/19).

I. NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Likuma darbība un uzdevumi

Saskaņā ar šā likuma 2., 3. un 4. nodaļas noteikumiem privatizējami:

1) Latvijas Republikas Augstākas Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmuma "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 4. punktā minētie valsts uzņēmumi;

2) visi piena pārstrādes valsts uzņēmumi, attiecībā uz kuriem izpildot Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmumu "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības divu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas nav iesniegušas pieteikumu un kuri nav nodoti tām īpašumā sešu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas tāpēc, ka šīs sabiedrības nav veikušas darbības, kas paredzētas šo uzņēmumu nodošanu un pieņemšanu reglamentējošajos normatīvajos aktos;

3) bijušie piena pārstrādes valsts uzņēmumi, kuri ar valsts pārvaldes institūciju lēmumiem un rīkojumiem nodoti citām juridiskajām personām laikā līdz 1992. gada 15. aprīlim, izņemot tajos ietilpstošos Lauksaimniecības ministrijas noteiktos piena pieņemšanas un pārstrādes objektus, kuri saskaņā ar šajā pantā minēto lēmumu bezatlīdzības kārtībā nododami piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām īpašumā.

Saskaņā ar šā likuma 5. nodaļas noteikumiem ir personificējams īpašums piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumos, kuri saskaņā ar šajā pantā minēto lēmumu ir nodoti īpašumā piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām.

Šis likums neattiecas uz tiem ar Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmumu noteiktajiem valsts uzņēmumiem, kas izpilda valsts rezervju glabātavu funkcijas. Šāds lēmums Ministru Padomē jāpieņem divu nedēļu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas.

2. pants. Piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas tiesiskais pamats

Piena pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas tiesiskais pamats ir šis likums un Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmums "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju". Ar piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju saistītajos jautājumos, kuri nav noregulēti šajā likumā un minētajā lēmumā, jāvadās pēc citiem Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

2. NODAĻA

PRIVATIZĀCIJAS KĀRTĪBA UN INSTITŪCIJAS

3. pants. Privatizācijas kārtība

Piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas process aptver:

1) privatizācijas komisiju izveidošanu — mēneša laika no šā likuma spēkā stāšanās dienas;

2) pagastu piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību nodibināšanu — divu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas;

3) privatizējamā objekta novērtēšanu — sešu nedēļu laikā no privatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas;

4) privatizācijas projekta sagatavošanu — divu mēnešu laikā no pivatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas;

5) privatizācijas projekta apstiprināšanu — mēneša laikā no projekta iesniegšanas dienas;

6) dibināmās sabiedrības prospekta sagatavošanu — divu nedēļu laikā no privatizācijas projekta apstiprināšanas dienas;

7) statūtu projekta un citu nepieciešamo dokumentu sagatavošanu — divu mēnešu laikā no privatizācijas projekta apstiprināšanas dienas;

8) parakstīšanos uz privatizējamā objekta kapitāla daļām — divu mēnešu laikā no parakstīšanās izsludināšanas dienas;

9) kapitāla daļu iegādi īpašumā — privatizācijas projektā noteiktajos termiņos;

10) sabiedrības dibināšanas sapulces sasaukšanu — triju mēnešu laikā no privatizācijas projekta apstiprināšanas dienas;

11) sabiedrības reģistrāciju;

12) lietu nodošanu un pieņemšanu — ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no sabiedrības reģistrācijas dienas.

4. pants. Privatizējamā objekta administrācijas funkcijas šā objekta privatizācijā

Privatizējamā objekta administrācija turpina vadīt objekta saimniecisko darbību saskaņā ar šo darbību reglamentējošiem normatīvajiem dokumentiem, atbild par uzņēmuma īpašuma saglabāšanu un pārstāv uzņēmumu attiecībās ar valsti, citām juridiskajām un fiziskajām personām.

Administrācijas pienākums ir nodrošināt privatizācijas komisiju ar nepieciešamo informāciju, kā arī segt ar privatizācijas procesu saistītos izdevumus.

Privatizējamā objekta administrācijas pienākumi un atbildība izbeidzas, tiklīdz tā ar sabiedrības izpildinstitūciju ir parakstījusi lietu nodošanas pieņemšanas aktu. Tas izdarāms divu nedēļu laikā no sabiedrības reģistrācijas dienas.

5. pants. Privatizācijas komisijas, to sastāvs un izveidošanai kārtība

Privatizācijas procesu organizē un vada privatizācijas komisijas, kuras veic savu darbību saskaņā ar šo likumu un Latvijas Republikas 1992. gada 17. marta likuma "Par valsts un pašvaldību īpašu privatizācijas komisijām" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 13/14) 7., 8. un 9. pantu.

Privatizācijas komisija iekļauj:

1) Lauksaimniecības ministrijas speciālistu kā valsts pilnvarotu pārstāvi, kurš ir šīs komisijas priekšsēdētājs;

2) privatizējamā objekta vadītāju;

3) privatizējamā objekta uzskaites un ekonomiskā dienesta vadītāju;

4) privatizējamā objekta darbinieku kopsapulce izvirzīto pārstāvi, kurš neietilpst privatizējamā objekta administrācijā;

5) to pašvaldību pārstāvi, kuru teritoriju apkalpo privatizējamais objekts;

6) ne mazāk par sešiem privatizējamā objekta apkalpes zonā ietilpstošo piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību pārstāvjiem vai pagastu piena ražotāju izvirzītiem pārstāvjiem, ja šādas sabiedrības vēl nav izveidotas. Šos pārstāvjus ievēlē privatizējamā objekta apkalpes zonā ietilpstošo piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību vai piena ražotāju sanāksmēs, kuru sasaukšanu koordinē Lauksaimniecības ministrija un rajonu lauksaimniecības departamenti.

Privatizācijas komisija savā darbā var iesaistīt arī ekspertus ar padomdevēja tiesībām.

Privatizācijas komisija atsevišķu funkciju veikšanai var veidot apakškomisijas.

Katra privatizējamā objekta privatizācijas komisiju apstiprina Lauksaimniecības ministrija. Tas izdarāms mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas.

Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs nodrošina privatizācijas procesa norisi saskaņā ar šā likuma prasībām, un par to viņš kā amatpersona ir atbildīgs likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

Privatizācijas komisijas sastāvs jāpublicē to rajonu laikrakstos, kuru teritoriju apkalpo privatizējamais objekts.

6. pants. Privatizācijas komisijas funkcijas

Ne vēlāk kā sešu nedēļu laikā no privatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas tā veic privatizējamā objekta novērtēšanu saskaņā ar šā likuma 16. panta noteikumiem.

Ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no privatizācijas komisijas apstiprināšanas dienas tā sagatavo objekta privatizācijas projektu vai organizē tā izstrādes konkursu saskaņā ar šā likuma 13. panta noteikumiem un iesniedz to Lauksaimniecības ministrijai apstiprināšanai.

Pēc objekta privatizācijas projekta apstiprināšanas privatizācijas, komisija veic šādas ar tā īstenošanu saistītās darbības:

1) divu nedēļu laikā saskaņā ar šā likuma 14. panta noteikumiem sagatavo dibināmās sabiedrības prospektu;

2) divu nedēļu laikā paziņo privatizējamā objekta darbiniekiem, tā apkalpes zonā ietilpstošo pagastu valdēm, piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām, kā arī citām personām privatizējamā objekta rezervēto kapitāla daļu lielumu un iegādes nosacījumus;

3) divu mēnešu laikā saskaņā ar šā likuma 15. panta noteikumiem sagatavo dibināmās sabiedrības statūtu un citu nepieciešamo dokumentu projektus;

4) atver bankā kontu, kurā izdarāmas iemaksas par kapitāla daļām, un organizē šo iemaksu pieņemšanu;

5) saskaņā ar šā likuma 20. un 21. panta noteikumiem organizē parakstīšanos uz sabiedrības kapitāla daļām;

6) organizē sabiedrības dibināšanas sapulci.

Privatizācijas komisija savu darbību izbeidz pēc sabiedrības reģistrācijas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un pēc privatizācijas komisijas un sabiedrības izpildinstitūcijas dokumentu nodošanas un pieņemšanas akta parakstīšanas. Šis akts ir jāparaksta, tiklīdz parakstīts akts par lietu nodošanu un pieņemšanu.

7. pants. Lauksaimniecības ministrijas funkcijas piena pārstrādes objektu privatizācijā

Lauksaimniecības ministrija ir tā valsts pārvaldes institūcija, kas atbild par piena pārstrādes objektu privatizāciju, organizē un koordinē šo procesu.

Lauksaimniecības ministrija piena pārstrādes objektu privatizācijas procesa nodroši-nāšanai:

1) ieceļ valsts pilnvarotu pārstāvi objekta privatizācijas komisijā. Šis pārstāvis ir Lauksaimniecības ministrijas speciālists un privatizācijas komisijas priekšsēdētājs;

2) mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas nosaka, kāda kapitāla daļa saskaņā ar šā likuma 17. panta trešās daļas noteikumiem saglabājama juridiskajām personām, kurām ar valsts pārvaldes institūciju lēmumu vai rīkojumu laikā līdz 1992. gada 15. aprīlim nodoti bijušie piena pārstrādes valsts uzņēmumi;

3) ja nepieciešams, mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas apstiprina objekta privatizācijas komisijai saistošu, argumentētu valstij paturamās kapitāla daļas lielumu privatizējamajos objektos šā likuma 17. pantā noteiktā pamatkapitāla sadalījuma ietvaros;

4) koordinē dibināmo sabiedrību pamatkapitāla sadalījumu starp atsevišķiem privatizējamajiem objektiem atbilstoši savstarpēji piegādātā piena daudzumam saskaņā ar šā likuma 16. un 18. panta noteikumiem;

5) izskata strīdus, kas saistīti ar piena pārstrādes objektu privatizāciju;

6) mēneša laikā no iesniegšanas dienas izskata un apstiprina objektu privatizācijas projektus, kā arī kontrolē to atbilstību šī likuma prasībām; ja tiek konstatētas neatbilstības, norāda uz tām privatizācijas komisijām.

8. pants. Pagasta pašvaldības funkcijas piena pārstrādes objektu privatizācijā

Ja pagastā nav piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības vai pagasta teritorija nav iekļauta kādas piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības darbības iecirknī, pagasta valde:

1) nodrošina, lai 15 dienu laikā no šā likuma spēkā stāšanā dienas pagasta piena ražotāju sanāksmēs tiktu izvirzīti pārstāvji objektu privatizācijas komisijām, un paziņo tos rajona lauksaimniecības departamentam;

2) nodrošina pagasta piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības nodibināšanu ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas.

9. pants. Privatizācijas sapulce

Privatizācijas sapulcē var piedalīties:

1) fiziskās un juridiskās personas, kas šā likuma 21. pantā noteiktajā kārtībā ir parakstījušās uz privatizējamā objekta kapitāldaļām un ir šīs daļas nomaksājušas privatizācijas projektā noteiktajā kārtībā, vai šo personu pilnvarotie pārstāvji;

2) pilnvarotie pārstāvji no tiem privatizējamajiem objektiem, kuriem rezervētas kapitāla daļas par piegādāto pienu;

3) personas, kurām saskaņā ar privatizācijas projektu īpašuma tiesības uz daļu no privatizējamā objekta pamatkapitāla saglabātas vai noteiktas bezatlīdzības kārtībā, vai šo personu pilnvarotie pārstāvji.

Tās kapitāla daļas, kuras par piegādāto pienu rezervētas citiem privatizējamajiem objektiem, privatizācijas sapulcē pārstāv:

1) sabiedrības pilnvarotā persona, ja uz privatizējamā objekta bāzes sabiedrība jau nodibināta;

2) privatizācijas komisijas pilnvarotā persona, ja uz privatizējamā objekta bāzes sabiedrība vēl nav nodibināta.

Katram sapulces dalībniekam pašam vai ar pilnvarotā pārstāvja starpniecību jāpārstāv ne mazāk kā divi procenti no privatizācijas projekta noteiktā sabiedrības pamatkapitāla, bet sapulcē ir tiesības piedalīties katrai piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai, kura parakstījusies uz privatizējamā objekta kapitāla daļām un nomaksājusi tās privatizācijas projekta noteiktajā kartībā. Ja persona ir parakstījusies uz vairāk nekā diviem procentiem no pamatkapitāla, tā deleģē uz sapulci attiecīgi lielāku pilnvaroto pārstāvju skaitu.

Sapulce ir tiesīga, ja tā ir izziņota privatizējamā objekta apkalpes zonas rajonu laikrakstos ne vēlāk kā 15 dienas pirms sapulces un ja šādi izziņotā sapulcē pamatkapitāla pārstāvība atbilst privatizācijas projektā paredzētā statūtsabiedrības veida dibināšanas nosacījumiem. Ja privatizācijas projektā paredzēta kooperatīvās sabiedrības vai šādu sabiedrību savienības dibināšana, sapulce ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk par pusi no šā panta pirmajā daļā minētajām personām.

Ja šādi izziņota sapulce nav tiesīga tāpēc, ka tajā nepietiekami pārstāvēts pamatkapitāls, ne vēlāk kā mēneša laikā tādā pašā veidā sasaucama atkārtota sapulce, kura ir lemttiesīga, ja tajā ir pārstāvēta ne mazāk kā puse no pamatkapitāla. Šis nosacījums neattiecas uz kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām.

Privatizācijas sapulce:

1) izskata privatizācijas komisijas pārskatu par tās darbu;

2) izskata un pieņem privatizācijas komisijas sagatavoto dibināmās sabiedrības statūtu projektu. Lēmumu šajā jautājumā sapulce pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, balsojot atbilstoši kapitāla daļām. Dibinot kooperatīvo sabiedrību vai šādu sabiedrību savienību, lēmumu šajā jautājumā pieņem Latvijas Republikas 1991. gada 6. augusta likumā "Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991., Nr. 35/36) noteiktajā kārtībā;

3) pieņemtajos statūtos noteiktajā kārtībā ievēlē sabiedrības pārvaldes institūcijas un lemj par citiem ar sabiedrības darbību saistītiem jautājumiem.

10. pants. Sabiedrības reģistrācija

Piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas rezultātā izveidotās sabiedrības reģistrējamas Latvijas Republikas 1990. gada 20. novembra likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990., Nr. 49) noteiktajā kārtībā.

Lai reģistrētu sabiedrību, ir jāiesniedz šādi dokumenti:

1) reģistrācijas pieteikums;

2) statūti, ko parakstījuši sabiedrības ievēlēto izpildinstitūciju locekļi, sapulces vadītājs un sekretārs;

3) kapitāla daļu īpašnieku saraksts;

4) sabiedrības dibināšanas sapulces protokola noraksts;

5) ar sabiedrības dibināšanu un reģistrāciju saistīto maksājumu un ieguldījumu izdarīšanu apliecinošie dokumenti.

11. pants. Privatizētā objekta manta un saistības

Ar lietu nodošanas un pieņemšanas akta parakstīšanas dienu beidz pastāvēt valsts uzņēmums, kura tiesību un saistību pārnēmēja ir sabiedrība.

Pēc sabiedrības reģistrācijas ar lietu nodošanas un pieņemšanas akta parakstīšanas dienu sabiedrībai tiek nodota visa privatizētā objekta manta, izņemot denacionalizējamos un likumīgajiem īpašniekiem atdodamos īpašumus, kā arī dzīvojamas mājas un dzīvokļus, kuri nododami pašvaldībām un vēlāk privatizējami saskaņā ar īpašu likumu.

Privatizēta objekta saistības sabiedrībai ir jāpilda Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

12. pants. Strīdu izšķiršana

Pretenzijas par kapitāla sadalījuma atbilstību šā likuma prasībām, kā arī citas ar objekta privatizāciju saistītās pretenzijas izskata objekta privatizācijas komisija. Ja vienošanās netiek panākta, pretenzijas izskata Lauksaimniecības ministrija. Ja arī šajā instancē vienošanās netiek panākta, jautājumu pēc ieinteresētās personas prasības izskata tiesa.

3. NODAĻA

PRIVATIZĀCIJAS DOKUMENTI

13. pants. Privatizācijas projekts

Privatizācijas projektā jāiekļauj:

1) objekta nosaukums;

2) ziņas par objekta atrašanās vietu;

3) objekta iepriekšējā darbības gada bilance, saimnieciskās un finansiālās darbības analīze un novērtējums par iepriekšējiem trijiem darbības gadiem;

4) objekta inventarizācijas lieta, kurā fiksēta objekta un tā mantas vērtība;

5) dibināmās sabiedrības veida raksturojums un tā izvēles pamatojums, sabiedrības struktūra un perspektīvais darbības plāns:

6) pamatkapitāla sadalījums saskaņā ar šā likuma 17. panta noteikumiem;

7) kapitāla daļu realizācijas noteikumi (termiņi, atvieglojumi, maksāšanas līdzekļi), kas izstrādāti saskaņā ar šā likuma 18., 19. un 20. panta noteikumiem;

8) dibināmās sabiedrības pārņemamo saistību saraksts pēc stāvokļa šā likuma spēkā stāšanās dienā;

9) privatizācijas projekta un tā realizācijas termiņi.

Sagatavoto privatizācijas projektu apstiprina Lauksaimniecības ministrija un tikai tai ir tiesības izdarīt grozījumus apstiprinātajā privatizācijas projektā.

14 pants. Sabiedrības prospekts

Dibināmās sabiedrības prospektā jāiekļauj šāda informācija:

1) privatizējamā objekta nosaukums un sastāvs, tā jaudas;

2) pamatkapitāla lielums, kapitāla daļu skaits un nominālvērtība;

3) pamatkapitāla sadalījums;

4) kapitāla daļu iegādes nosacījumi, kārtība un termiņi, kā arī kapitāla daļu iegādes atvieglojumi;

5) dibināmas sabiedrības veids, nosaukums, darbības mērķis, atrašanās vieta, privatizācijas komisijas adrese, telefons un apmeklētāju pieņemšanas laiks;

6) dibināmas sabiedrības pārvaldes struktūra, tas izveidošanas kārtība.

Dibināmās sabiedrības prospekts jāpublicē to rajonu laikrakstos, kuru teritorijā atrodas privatizācijas projektā noteiktie kapitāla daļu parakstītāji.

15. pants. Sabiedrības statūti

Dibināmās sabiedrības statūtos jāiekļauj šā likuma prasības, un tie jāizstrādā saskaņā ar Latvijas Republikas likumu par izraudzīto sabiedrības veidu. Sabiedrības statūtos jāparedz:

1) noteikums, ka sabiedrība ir atklāta piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām;

2) noteikums, ka sabiedrības valdē, bet akciju sabiedrībā — arī akcionāru padomē ietilpst viens Lauksaimniecības ministrijas pilnvarots pārstāvis, kuram ir visas šo institūciju locekļu tiesības un kuram nav jābūt šīs sabiedrības dalībniekam;

3) tiesības visām piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām, kuras darbojas privatizētā objekta apkalpes zonā, divu gadu laikā no nodibinātās sabiedrības reģistrācijas dienas ieguldīt šajā sabiedrībā kooperatīvās sabiedrības īpašumā esošos piena pārstrādes uzņēmumus mantiskā ieguldījuma veidā. Sājā gadījumā par ieguldītā īpašuma vērtību attiecīgi palielināms sabiedrības pamatkapitāls un kapitāla daļu skaits, piešķirot daļas šai piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai. Statūtos var paredzēt arī citus iestāšanās veidus;

4) tiesības tajā ietilpstošajām piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām izveidot kooperatīvo sabiedrību savienību, ieguldot tajā uz privatizētā objekta bāzes nodibinātās sabiedrības kapitāla daļas. Kooperatīvo sabiedrību savienība ir sabiedrības dalībniece;

5) iespēja turpmākas darbības gaita iekļaut sabiedrības sastavā arī vietējos un ārvalstu kapitāla ieguldītājus vai veidot ar tiem dažādus kopuzņēmumus.

4. NODAĻA

PRIVATIZĒJAMā OBJEKTA NOVĒRTĒŠANAS UN IEGĀDES KĀRTĪBA

16. pants. Privatizējamā objekta mantas novērtēšana un sabiedrības pamatkapitāla noteikšana

Privatizējamo objektu novērtē saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmuma "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" noteikumiem. Objekta vērtībā nav iekļaujama saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem denacionalizējamo un likumīgajiem īpašniekiem atdodamo īpašumu vērtība, kā arī šo objektu sastāvā ietilpstošo dzīvojamo māju un dzīvokļu vērtība.

Šādi noteiktā objekta vērtības un saskaņā ar šā likuma 18. panta noteikumiem citos privatizējamajos objektos rezervētās kapitāla daļas summa veido dibināmās sabiedrības pamatkapitālu.

17. pants. Pamatkapitāla sadalījums un tā noteikšana

Pamatkapitāla sadalījums ir privatizācijas projekta sastāvdaļa, un tas nosaka, kādas privatizējamā objekta pamatkapitāla daļas var iegādāties dažādas personu grupas.

Tiesības iegādāties privatizējamā objekta kapitāla daļas ir šādām personu grupām:

1) piena ražotājiem, kā arī piena un tā produktu piegādātājiem — ne mazāk kā 70

procentus no pamatkapitāla;

2) privatizējamo objektu darbiniekiem — ne vairāk kā 10 procentus no pamatkapitāla;

3) citām personām, kā arī privatizējamo objektu pamatkapitāla pārdalīšanai — ne vairāk kā 20 procentus no pamatkapitāla.

Šā likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktā minētajos privatizējamajos objektos, kuri bijuši nodoti citām juridiskajām personām, Lauksaimniecības ministrija mēneša laikā no šā likuma spēkā stāšanas dienas nosaka šīm personām šajos objektos saglabājamo kapitāla daļu proporcionāli šo personu ieguldītajiem līdzekļiem salīdzināmās cenās, ņemot vērā no privatizējamajiem objektiem gūtās peļņas izlietojumu laikā, kad tos pārvaldīja minētās juridiskās personas. Pārejā pamatkapitāla daļa šajos privatizējamajos objektos sadalāma atbilstoši šā panta otrās daļas noteikumiem.

18. pants. Pamatkapitāla sadalījums starp piena ražotājiem, kā arī piena un tā produktu piegādātājiem

Starp piena ražotājiem, kā arī piena un tā produktu piegādātājiem kapitāla daļas sadalāmas proporcionāli nosacītā piena daudzumam kas 1991. un 1992. gadā kopā piegādāts pārstrādei privatizējamajā objektā. Privatizējamo objektu savstarpējās piena un tā produktu piegādes, kuras pārrēķināmas nosacītajā pienā, tiek dzēstas, rezervējamā pamatkapitāla apjoms tiek noteikts tikai par savstarpējo piegāžu apjomu starpību.

Piena ražotajiem noteiktas privatizējama objekta kapitāla daļas privatizācijas projektā sadalāmas starp piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām proporcionāli piena daudzumam, kuru 1991. un 1992. gadā kopā pārstrādei privatizējamajā objektā piegādājuši šo biedrību darbības iecirkņos ietilpstošo pagastu piena ražotāji.

Privatizējamajiem objektiem par piena un tā produktu piegādēm noteikto kapitāla daļu vērtība ir jāiekļauj šo objektu pamatkapitālā.

19. pants. Kapitāla sadalījums starp piena pārstrādes uzņēmumā strādājošajiem

Kapitāla sadalījumu starp privatizējamā objekta darbiniekiem un sadalīšanas kārtību nosaka privatizācijas komisija privatizācijas projektā.

Šā darba veikšanai uzņēmuma privatizācijas komisija var izveidot apakškomisiju.

20. pants. Kapitāla daļu iegādes nosacījumi

Privatizācijas projektā var paredzēt šādas kapitāla daļu iegādes atlaižu pakāpes:

Pirmā pakāpe — atlaide līdz 75 procentiem no kapitāla daļu nominālvērtības — piemērojama piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām, kurām nav bijis saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmumu "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" nododamo piena savākšanas un pirmapstrādes ražotņu.

Otrā pakāpe — atlaide līdz 50 procentiem no kapitāla daļu nominālvērtības — piemērojama citām piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām.

Trešā pakāpe — atlaide līdz 25 procentiem no kapitāla daļu nominālvērtības — paredzēta privatizējamā objekta darbiniekiem.

Ceturtā pakāpe — atlaide nav paredzēta — piemērojama citām personām.

Ja kāda sabiedrība vai persona iegādājas vairāk kapitāla daļu, nekā tai paredzēts privatizācijas projektā, atlaide samazināma par vienu pakāpi saskaņā ar šā panta pirmo daļu.

Privatizācijas komisija privatizācijas projektā var paredzēt piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām tiesības samaksu par parakstītajām kapitāla daļām izdarīt laika posma līdz pieciem gadiem.

21. pants. Parakstīšanās procesa organizācija

Parakstīšanās uz privatizējamā objekta kapitāla daļām veicama divos posmos.

Parakstīšanās pirmais posms privatizācijas projektā noteiktā pamatkapitāla sadalījuma ietvaros veicams mēneša laikā no sabiedrības prospekta publicēšanas un parakstīšanās izsludināšanas dienas

Parakstītās kapitāla daļas neatkarīgi no izraudzītā sabiedrības veida ir nomaksājamas Latvijas Republikas 1990. gada 5. decembra likuma "Par akciju sabiedrībām" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991., Nr. 7/8) 20. pantā noteiktajā kartībā, ievērojot apstiprinātā objekta privatizācijas projektā noteiktās atlaides. Parakstītās kapitāla daļas var nomaksāt arī ar privatizācijas sertifikātiem.

Pirmajā posmā neparakstītās kapitāla daļas otrajā parakstīšanās posmā tiek piedāvātas citiem tās pašas grupas parakstītājiem. Otrā posma ilgums nedrīkst pārsniegt mēnesi.

Pirmajos divos posmos neparakstītās kapitāla daļas paliek valsts īpašumā, un tās pēc sabiedrības darbības uzsākšanas ir jārealizē sabiedrības statūtos noteiktajā kārtībā tādā apjomā, lai valstij nepaliktu vairāk kapitāla daļu, kā bija paredzēts privatizācijas projektā.

22. pants. Iegūto līdzekļu izmantošana

Proporcionāli citu sabiedrību kapitāla īpatsvaram privatizējamā objekta pamatkapitālā šā objekta kapitāla daļu izpirkšanas rezultātā iegūtie līdzekļi pārskaitāmi minētajām sabiedrībām.

Pārējie kapitāla daļu izpirkšanas rezultātā iegūtie līdzekļi ieskaitāmi nodibinātās sabiedrības speciālajā ražošanas attīstības fondā kas izmantojams vienīgi sabiedrības ražošanas bāzes rekonstrukcijai un attīstībai.

5. NODAĻA

KAPITĀLA PERSONIFICĒŠANA PIENSAIMNIEKU KOOPERATĪVAJāS SABIEDRĪBĀS

UN PRIVATIZĀCIJAS PROCESA STABILITĀTES GARANTIJA

23. pants. Bezatlīdzības kārtībā nodotā īpašuma sadale star piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām

Ja saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. aprīļa lēmumu "Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām bezatlīdzības kārtībā nododamā objekta apkalpes zona aptver vairāku pagastu piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību darbības iecirņus, uz šā objekta bāzes dibināma šo pagastu piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība vai šādu sabiedrību savienība, kapitāla sadalījumu tajā nosakot saskaņā ar šā likuma 18. panta noteikumiem.

24. pants. Bezatlīdzības kārtībā nodotā kapitāla personificēšana piensaimnieku kooperatīvajās sabiedrībās

Tā piensaimnieku kooperatīvajās sabiedrībās, kuru darbības iecirknī līdz nacionalizācijai 1940. gadā ir bijušas piensaimnieku sabiedrības, bijušie paju īpašnieki vai viņu mantinieki saskaņā ar šajā daļā minētā lēmuma noteikumiem ir pieteikuši savas pretenzijas un pierādījuši to pamatotību, viņiem bez līdzekļu ieguldīšanas piešķirams tāds pats paju skaits, kāds piensaimnieku biedrībā piederēja bijušajiem paju īpašniekiem pirms nacionalizācijas 1940. gadā. Zaudējumi, kuri rodas, bez līdzekļu ieguldīšanas piešķirot pajas un šādā veidā uzņemot par piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību dalībniekiem bijušos paju īpašniekus vai viņu mantiniekus, jāsedz no šo sabiedrību darbības rezultātā gūtajiem ieņēmumiem.

Piensaimnieku kooperatīvajās sabiedrībās, kuru īpašumā saskaņā ar minēto lēmumu bezatlīdzības kārtībā nodoti valsts piena savākšanas un pārstrādes uzņēmumi, šim īpašumam atbilstošā kapitāla personificēšana izdarāma divos posmos:

1) pēc stāvokļa uz 1994. gada 1. janvāri personificē pusi no sabiedrībai bezatlīdzības kārtībā nodotā valsts īpašuma vērtības. To izdara, minēto kapitāla vērtību ieskaitot sabiedrības pamatkapitālā un attiecīgi palielinot visu paju skaitu vai to nominālvērtību. Pamatkapitālā ieskaitāmas arī tās pajas, kas par saražoto pienu iegūtas no jauna pēc sabiedrības dibināšanas (atjaunošanas) saskaņā ar sabiedrības statūtiem, kā arī tās, kuras piešķirtas bijušajiem piensaimnieku biedrību biedriem vai viņu mantiniekiem;

2) pēc stāvokļa uz 1995. gada 1. janvāri personificē atlikušo sabiedrībai bezatlīdzības kārtībā nodotā valsts īpašuma vērtību personificēšanas pirmajam posmam noteiktajā kārtībā.

Līdz īpašuma personificēšanai sabiedrība bezatlīdzības kārtībā tai nodoto valsts īpašumu nedrīkst atsavināt. Ja sabiedrību pēc pašas iniciatīvas vai piespiedu kārtā likvidē, bezatlīdzības kārtībā nodotais valsts īpašums vai tā nepersonificētajai daļai atbilstošā daļa atdodama valstij.

25. pants. Privatizācijas procesa stabilitātes garantijas

Ja sabiedrība, kura saskaņā ar šo likumu un šajā nodaļā minēto lēmumu ir nodibināta uz privatizējamā objekta bāzes vai kurai bezatlīdzības kārtībā nodots piena pieņemšanas un pārstrādes valsts uzņēmums, izbeidz savu darbību pirmajos trijos gados, valstij ir pirmpirkuma tiesības ar noteikumu, ka tā atlīdzina sabiedrības dalībniekiem vienīgi viņu faktiski ieguldītos līdzekļus.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā, 1993. gada 19. janvārī

Likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 01.06.1993.

I NODAĻA. VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Likuma darbība un uzdevumi

Maizes ražošanas valsts uzņēmumi ir privatizējami saskaņā ar šo likumu.

2. pants. Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas tiesiskais pamats Maizes ražošanas valsts uzņēmumu pārveidošanas un privatizācijas tiesiskais pamats ir šis likums, kā arī Latvijas Republikas 1992. gada 10. jūnija likums "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību" ( Latvijas Republikas Augstākas Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 27/28), Latvijas Republikas 1992. gada 7. jūlija likums "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" ( Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992., Nr. 29/31) un Latvijas Republikas 1993. gada 18. maija likums "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju". Ar maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju saistītajos jautājumos, kuri nav noregulēti minētajos likumos, jāvadās pēc citiem Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

II NODAĻA. PRIVATIZĀCIJAS KARTĪBA

3. pants. Privatizācijas kārtība

Maizes ražošanas valsts uzņēmumi ir privatizējami Latvijas Republikas 1993. gada 18. maija likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 3.—12. un 14.—18. pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma noteikumus.

4. pants. Privatizējamie objekti

Privatizācijas komisija valsts statūtsabiedrību veidošanas procesā uz esošo maizes ražošanas valsts uzņēmumu atsevišķo tehnoloģiski un organizatoriski nošķiramo ražotņu bāzes rada patstāvīgas saimnieciskās vienības, kuras turpmāk privatizējamas kā atsevišķi objekti.

5. pants. Pamatkapitāla sadalījums

Privatizācijas komisija nosaka akciju konkrēto sadalījumu pretendentu grupām, ievērojot šādas proporcijas:

1) pensiju fondam — 5—10 procenti akciju;

2) darbiniekiem — 10—25 procenti akciju;

3) citiem uzņēmējiem kā nedalāma pakete — 65—85 procenti akciju.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā, 1993. gada 1. jūnijā

* * *

Runāšana - sudrabs, klusēšana - zelts

Šo grāmatu veidojot, no jelkādiem komentāriem par tās galveno varoni atteicās daudzi desmiti cilvēku. Lūk, daži no spilgtākajiem atteikumiem.

Andris Ruselis:

"Es labprāt ar jums parunātu par šo tēmu, kad būšu beidzis savu karjeru valsts bankā. Kad tas būs, to nevar pateikt, tāpat kā nevar pateikt, vai šogad būs ziema vai nē. Es biju nevis viens no, bet tajā skaitā. Toreiz jau deviņdesmit procentu cilvēku ar augstāko izglītību nodarbojās ar puķēm. Tā teikt, visa inteliģence. Jūs varat nointervēt daudzus citus, atliek tikai izvēlēties, kuru. Tādu bija ļoti daudz. Es esmu priecīgs, ka ar katru dienu mans uzvārds paliek arvien mazāk zināms. Es nealkstu pēc publicitātes. Nē, bankas noteikumi man neliedz sniegt intervijas, bet, kā jau jūs būsiet pamanījuši, es īpaši nevēlos būt publiska persona."

Edgars Šķenderis:

"Es šoreiz teikšu nē. Nē tāpēc, ka nē. Bez īpašiem paskaidrojumiem. Es nemēdzu sniegt intervijas, un šis nebūs izņēmuma gadījums. Es nemāku teikt, vai esmu cilvēks, kurš visilgāk sadarbojies ar Andri Šķēli. Es tādu izpēti neesmu veicis."

Anita Elksne:

"Man ir jāpadomā, vai es gribu jums sniegt interviju. Tas jau bija tik sen, daudz kas aizmirsies, un es nezinu, vai man tas ir vajadzīgs un vai vispār tas kādu interesē. Ja jūs kopā ar Lato Lapsu, tad es vispār neko nerunāšu. Viņš savulaik Neatkarīgajā Rīta Avīzē jau visu uzrakstīja. Es jau saprotu, ka žurnālistiem ir pasūtījumi un jāraksta tas, kas pasūtīts, bet tur viss bija pilnīgi otrādi."

Ilze Martinsone:

"Es negribu jums sniegt nekādu interviju, tik daudz laika jau pagājis un kuru tas vairs interesē. Par to ir tik daudz rakstīts. Ko es jums tur varu pateikt. Cilvēka atmiņa ir tā būvēta, ka viņš atceras bērnību un spilgtākos privātās dzīves, bet neatceras cita lietas. Uz darbu mēs ejam un darām savu darbu, tas nepaliek atmiņā. Tagad es dzīvoju tālu no Rīgas un esmu no tām lietām visām prom. Ave Lat Sarga padomē man tikai četras reizes gadā jāaizbrauc uz padomes sēdi, man nedēļu pirms tam atsūta visus materiālus un tad es varu visu izskatīt. Par šīm lietām jau ir tik daudz rakstīts, ka tur jūs varat apskatīties un visu uzrakstīt. Neko jaunu jau es jums nepateikšu."

Ēriks Masteiko:

"Es jūsu telefonu pacēlu tikai tāpēc, ka es jūs pazīstu. Nekādas intervijas es nesniegšu. Nevienam. Ne jums, ne kādam citam."

Kalevi Sāri:

Bez paskaidrojumiem.

* * *

Literatūra

Citētas publikācijas no laikrakstiem un žurnāliem Biznes & Baltija, Čas, Diena, Dienas Bizness, Fokuss, Jaunā Avīze, Klubs, Latvijas Avīze, Lauku Avīze, Neatkarīgā Cīņa, Neatkarīgā Rīta Avīze, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, Privātā Dzīve, Respublika, Rīgas Balss, Subbota, Telegraf, Vakara Ziņas, Vakara Avīze Vakara Ziņas, Vesti, Vesti Segodņa, kā arī no Astras Milles grāmatas Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I (apgāds "Atēna", 2002.), grāmatām Neērtais Andris Šķēle un Premjera Andra Šķēles otrā elpa (Jakubāna un Hānberga bibliotēka, 1997.), Māra Gaiļa grāmatas Varas tehnoloģija (Jumava, 1997.), dažādu sasaukumu Latvijas parlamenta plenārsēžu stenogrammas, ziņu aģentūras LETA arhīvs, Lursoft, Siets. lv.

Pateicības

Patiesa pateicība par atbalstu vai līdzdalību šīs grāmatas tapšanā:

— foto aģentūrai AFI, tās bijušajiem un tagadējiem darbiniekiem

— fotogrāfiem Kasparam Ūdrim, Džerardam Jēkabsonam, Romualdam Ramanauskam

— fotogrāfam Ojāram Lūsim

— Ingai Spriņģei

— Ievai Kustovai

Īpaša pateicība par atbalstu šīs grāmatas tapšanā:

— Edgaram Jansonam

L. Lapsa, K. Jančevska

Kampējs

Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu

Grāmatā izmantoti fotoattēli no AFI preses foto

Māra Jonova vāka dizains un attēlu apstrāde

Eduarda Paegles makets

Šī grāmata kopumā un pa sastāvdaļām uzskatāma tikai un vienīgi par autoru un trešo personu viedokļu, uzskatu un interpretāciju apkopojumu.