J. BIRZIŅŠ

KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

KRISTIEŠI UN ATEISTI PAR

—    cilvēka miršanu;

—    pasaules galu;

—    mirušo augšāmcelšanos;

—    dieva tiesu;

—    dieva valstības uzcelšanu;

—    elli un mokām;

—    paradīzi un prieku.

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1969

IEVADS

Eshatoloģijas nosaukums cēlies no grieķu vārda eschatos — pēdējais, gals, un logos — vārds, mācība, tātad: mācība par galu. Ar šo nosau­kumu teoloģija apzīmē to savas teorijas daļu, kas māca par cilvēka miršanu un viņa dvēseles dzīvi pēc miesas nāves, par «pasaules galu», ar ko saprot Zemes bojā eju, par notikumiem, kas saistīti ar šo pa­saules galu, par mirušo augšāmcelšanos, dieva tiesu un atalgojuma piešķiršanu nākamajā dzīvē, par pasaules atjaunošanu un dieva valstības uzcelšanu, par elli un mūžīgām mokām, par paradīzi ar tās jaukumiem un mūžīgiem priekiem. Eshatoloģija ir viena no teoloģijas pamatmācībām.

Dažādu reliģiju pārstāvji mēdz apgalvot, ka viņu re­liģiskās atziņas esot devis dievs. To rašanās neesot līdzīga citu atziņu izcelsmei. Zinātniskās atziņas esot cilvēka prāta produkts, un tām esot savs izcelsmes laiks, cēloņi un attīstības posmi. Turpretī reliģijas atzi­ņas esot saņemtas caur dievišķīgu atklāsmi un paliekot mūžīgi patiesas.

Tāds apgalvojums nav pareizs. Par to skaidri liecina

visa cilvēces attīstības vēsture. Cilvēces agrīnajā attīs­tības posmā apmēram pirms 50 000 gadu reliģijas nebija. Bet cilvēks izvirzījies no dzīvnieku valsts apmēram pirms miljona gadu. Tātad simLiem tūkstošu gadu cil­vēkiem nebija nekādas reliģijas. Tikai stipri vēlāk sāka veidoties ticējumi dvēselei, kura, cilvēkam mirstot, at­stāj miesu un turpina dzīvot patstāvīgu dzīvi. Pie da­žiem pirmatnējo cilvēku skeletiem atrasti ikdienas dzīvē lietoti priekšmeti, jo dzīvie iedomājās, ka ne­laiķa dvēsele tos spēj izmantot. Ja mirušajam nebija ar dzīvajiem bijušas labas attiecības, kapu apkrāva sma­giem akmeņiem. Kājas pielieca un piesēja ķermeņa augšdaļai. Dažas ciltis mirušajiem sasēja kopā kāju īkšķus, roku īkšķus sasēja aiz muguras, bet papēžos iedūra asus priekšmetus, lai dvēsele nevarētu staigāt. Ja apglabāja ienaidnieka līķi, tad tam pārlauza mugur­kaulu, nocirta plaukstas vai pēdas, izdūra acis un no­grieza ausis. Dzīvie iedomājās, ka nelaiķa dvēsele var ciest arī barības trūkumu. Lai izsalkušās dvēseles neda­rītu ļaunu dzīvajiem, šo dvēseļu labvēlību centās iegūt, noliekot tām barību.

Zemais zināšanu līmenis radīja izkropļotu īstenības atspulgu cilvēkā. Cilvēks, piemēram, atmostas no miega un stāsta savam biedram, ka viņš nupat bijis savā tā­lajā dzimtenē, sastapies un sarunājies ar savu mirušo tēvu. Bet biedrs saka, ka stāstītājs visu laiku gulējis turpat, kur apgūlies. Pirmatnējais cilvēks neprata iz­skaidrot sapņu izcelsmi un tāpēc secināja, ka cilvēkā atrodas neredzams dubultnieks — dvēsele. Cilvēkam guļot, tā atstāj miesu un turpina savas gaitas neatkarīgi no tās. Šim dubultniekam, pēc cilvēka domām, piederēja viņa apziņa, jūtas un pat viņa dzīvība. Dubultniekam aizejot no miesas pilnīgi, iestājas miesas nāve.

Pirmatnējais cilvēks uzskatīja, ka pēc miesas nāves iedomātais dubultnieks tomēr turpina dzīvi. Cilvēkam likās, ka to pierāda sapņos redzētie mirušie. To miesas taču gulēja apbedīšanas vietās, tātad parādīties varēja tikai viņu dvēseles.

Ikdienas dzīvē cilvēks sastapās arī ar citām parādī­bām. Redzot savu ēnu ejam, kad viņš iet, skrienam, kad viņš skrien, apstājamies, kad viņš apstājas, pirmat­nējais cilvēks to izskaidroja ar savu dubultnieku — dvēseli. Redzot savu atspulgu ūdenī, viņš neizprata tā būtību un attiecināja to uz noslēpumaino dvēseli.

Pirmatnējais cilvēks savus ticējumus aizkapa dzīvei vēl nesaistīja ar atmaksas jēdzienu par labu vai ļaunu uzvedību miesas dzīves laikā. Tādi ticējumi varēja ras­ties tikai šķiru sabiedrībā. Mantīgo šķiru dzīve grez­nībā un izpriecās varēja veidot līdzīgus priekšstatus par dzīvi pēc nāves kaut kur debesīs, bet necilvēciskais darbs un vergu spīdzināšana — priekšstatus par elli kaut kur pazemē.

Pirmatnējā cilvēka priekšstati par aizkapa dzīvi bija cieši saistīti ar viņa reālās dzīves apstākļiem. Pēc viņa domām, dvēselei aizkapa dzīvē vajadzēja ēst un ģēr­bties, tai patika arī greznumlietas. Kapos pie līķiem pieliktie ieroči un darba rīki rāda, ka dvēselei aizkapa dzīvē piedēvēja tos pašus darbus, kurus tā darīja savā dzīves laikā: mednieka dvēsele, ieročiem apbruņoju­sies, cīnījās ar zvēriem un uzglūnēja medījumam, zvej­nieka dvēsele turpināja savas zvejnieka gaitas.

Dvēseles toreiz nemēdza iedalīt augstākajās un ze­mākajās, jo pirmatnējā sabiedrībā visi bija \āenlīdzīgi. Pastāvēja gan dvēseļu šķirošana labajās un ļaunajās. Par labajām uzskatīja tās, kas, miesā dzīvojot, piede­rēja pie pašu ģimenes vai cilts, un domāja, ka tās

darbojoties savējo labā. Ienaidnieku dvēseles uzlūkoja par ļauniem gariem un domāja, ka tie vainojami visā­dās nepatikšanās un nelaimēs.

Izveidojoties lielām vergturu valstīm, tika likvidēta kādreizējo ģinšu un cilšu patstāvība un aizmirsti to lokālo notikumu (plūdu, sausumu, ugunsgrēku, zemes­trīču utt.) leģendārie izskaidrojumi. Tikai visspēcīgāko .cilšu reliģiskie uzskati turpināja savu eksistenci ar nepieciešamajām izmaiņām jaunā, augstākā pakāpē jau kā valsts, vēlāk — pasaules reliģiskie uzskati. Tajos agrākie, lokālie cilšu piedzīvotie plūdi, zemestrīču pos­tījumi utt. pārvērtās jau pasaules plūdos, pasaules galā, pasaules tiesā utt.

No atsevišķu ģinšu un cilšu reliģiskajiem ticējumiem pilnveidojās valsts mēroga reliģijas, bet no priekšstata par atsevišķu cilvēku, dvēseļu dzīvi pēc nāves — uz­skati par pēcnāves valstību. Tas arī saprotams, jo ag­rāk par zemi uzskatīja tikai to vietu, kur dzīvoja attie­cīgā ģints. Vēlāk ar vārdu zeme saprata jau cilšu ap­dzīvoto, tad valsts teritoriju, bet tagad — visu planētu. Ja jau cilvēks pēc neizprotamās bezsamaņas, saules dūriena, slimības, pēc šķietamās nāves reizēm uzcēlās un turpināja dzīvot, tad kāpēc gan nevarētu uzcelties visi cilvēki, valstis, pasaule? Atbilstoši sabiedrības at­tīstībai veidojās arī tai atbilstoši uzskati, kaut arī ar nokavēšanos.

Ticējumu par debesu priekiem, par elles mocībām " un pasaules galu pirmatnējā kopienas sabiedrībā vēl nebija un nevarēja būt. Šie ticējumi rodas tikai tad; kad zināma sabiedrības daļa kļūst par citu cilvēku ap­spiedējiem un izmantotājiem.

Izveidojoties privātīpašumam, pirmatnējo kopienu nomainīja verdzības iekārta, kad sabiedrība sadalījās

šķirās — nabagajos un bagātajos, vergos un vergturos. Šo pārmaiņu sabiedrībā atspoguļoja arī eshatoloģija. Bagātos un varenos ekspluatatorus šinī dzīvē uzlūkoja par bagātiem un vareniem arī aizkapa dzīvē. No viņu gariem baidījās un pat pielūdza tos. Turpretim vergi palika tādi arī aizkapa dzīvē. Tas nozīmē, ka reliģija nav dieva atklāsme, bet gan konkrētās, pretrunīgās dzī­ves izkropļots, fantastisks atspoguļojums cilvēku sma­dzenēs. Līdz ar izmaiņām ražošanas attiecībās izmainās arī priekšstati par cilvēku savstarpējām attiecībām aiz­kapa dzīvē. Te spilgti izpaužas vēsturiskā materiālisma tēze par to, ka sabiedriskā esamība nosaka sabiedrisko apziņu. Reālie dzīves apstākļi atspoguļojas reliģiskajos uzskatos.

Ekspluatēto cilvēku dzīve kļuva arvien grūtāka un nepanesamāka, jo arvien vairāk izsmalcinājās un pa­stiprinājās ekspluatatoriskie izspiešanas paņēmieni. Ap­spiestie uzsāka cīņu par sava stāvokļa uzlabošanu, bet sacelšanās tika apspiestas un to dalībnieki sodīti ar nāvi. Saasinoties šķiru pretišķībām, pārveidojās arī ticē­jumi par aizkapa dzīvi. Apspiestās šķiras savā naidā pret apspiedējiem novēlēja pēdējiem pēcnāves mokas ellē. Turpretī tiem, kas cieta un bija godīgi, novēlēja aizkapa dzīves labumus un priekus.

Veidojot priekšstatus par aizkapa dzīves atalgojumu un sodu, cilvēki vadījās no verdzības laika apstākļiem. Vergturi tērpās greznās drēbēs, dzīvoja lepnās pilīs, ēda un dzēra vislabāko, un viņu dzīve ritēja baudās un izpriecās. Ticīgo izlūzijās tāda tēlojās ari paradīze. Vergi savu dzīvi pavadīja grūtos darbos zem uzraugu pātagas, saules tveicē; to sodīšanai pielietoja dažādus spīdzināšanas rīkus. Tas palīdzēja veidot priekšstatu par elles mocībām.

Verdzības apstākļos izveidojās ari mācība par pasau­les galu, pasaules gala laika notikumiem un par pa­saules atjaunošanu. Kad vergu sacelšanās tika apspies­tas, viņi pievērsās cerībai, ka dievišķīga vara viņus atbrīvos un sodīs apspiedējus. Cilvēki redzēja, ka viņu likteņi ir cieši saistīti ar veselu tautu, valstu un lielu ze­mes apgabalu likteņiem. Ekspluatatoru šķira bija pār­vērtusi valsti par savu ieroci, lai uzkundzētos darbaļau­dīm, lai tos verdzinātu. Lielākās un stiprākās valstis uzbruka mazākajām un vājākajām, izpostīja zemi, slep­kavoja un laupīja, pārdeva verdzībā kara gūstekņus, bet palikušajiem lika maksāt smagus nodokļus.

Tas viss ietekmēja cilvēku eshatoloģisko ticējumu veidošanos. Redzot dzimteni izpostītu, piederīgos nonā­vētus vai aizvestus verdzībā un pašus atstātus bez pa­jumtes, viņi dega atriebībā pret spēcīgo uzbrucēju kaimiņvalsti. Viņu pareģi dārdināja draudu pērkonus, sludināja dievu sodu grēcīgajai cilvēcei un galīgu iz­postīšanu asarām un asinīm slacītajai zemei. Viņi sludi­nāja arī zemes atjaunošanu. Zemē valdīšot paradīzes krāšņums, un tā tikšot nodota par mūžīgu mājvietu die­vam patīkamajiem ļaudīm.

Mācība par pasaules galu senajās austrumu kultūr- zemēs bija pazīstama vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Šo mācību pauda pārsisti. Pasaules galā dievs sūtīšot no debesīm pestītāju, kas satriekšot visus ļaun­darus, uzmodināšot mirušos, sodīšot grēciniekus, bet ticīgajiem radīšot jaunu zemi ar paradīzes apstākļiem. Šī mācība Mitras kulta veidā stipri izplatījās uz rietu­miem starp grieķiem un romiešiem. Pat Romas armijā bija daudz Mitras ticīgo.

Kristietība tās sākuma posmā bija naidīgi noskaņota pret vergturu Romu. Kristieši gaidīja tās drīzu sabru­kumu. Tomēr viņi atturējās no aktīvas cīņas. Pirms kristietības izcelsmes Romas impērijā vergi vairākkārt sacēlās, lai atbrīvotos no saviem izsūcējiem. Šīs sacel­šanās vienmēr tika nežēlīgi apspiestas. Tāpēc daudzi apspiestie zaudēja cerību atbrīvoties saviem spēkiem un gaidīja palīdzību no debesīm. Tā radās mācība par pestītāja drīzu atnākšanu.

Kad Kristus atnākšana nenotika, kristiešu turīgākās aprindas un garīdznieki, vairoties no vajāšanām, sāka pastiprināti sludināt samierināšanos ar Romas valsti un tās vergturu iekārtu. Apspiestos mācīja bez kurnēšanas nest smago jūgu un paklausīt kungiem. Kas šinī dzīvē pacietīšot pārestības, tas par to saņemšot labklājību paradīzē. Kas to nedarīšot, to sagaidīšot dieva sods ar elles mokām. Tādu reliģiju ķeizars Konstantīns atzina par vispiemērotāko Romas vergturu iekārtai. Viņš aiz­liedza kristiešu vajāšanas, un kristietība pakāpeniski kļuva par valsts reliģiju.

Šādos apstākļos kristiešiem izveidojās eshatoloģija, kuras galvenie elementi caur jūdaismu vai tiešā veidā bija pārņemti no parsisma. Aizkapa dzīve tika cieši saistīta ar atmaksas jēdzienu. Izveidojās mācība par pastartiesu, par paradīzes labumiem, elles mocī­bām un šķīstītavu. Paradīzi iedomājās kaut kur augšā, jo no augšienes zeme saņēma ari citus labumus, kā sau­les gaismu, siltumu un lietu. Elli meklēja pazemē, kur ir tumsa un no kurienes caur vulkānu krāteriem pace­ļas dūmi, uguns un verdoša lava.

Pirmatnējais cilvēks savu pēcnāves dzīvi iedomājās tādu pašu kā savu pirmo dzīvi miesā, un tāpēc eshato- loģiskie ticējumi viņu ietekmēja mazāk. Verdzības laik­metā ekspluatācijas jūgā nomāktie zaudēja cerību panākt virs zemes labāku dzīvi un tāpēc pievērsās eshatoloģiskām ilūzijām par labākas dzīves iemanto­šanu pēc nāves. Šiem cilvēkiem eshatoloģiskie ticējumi nebija vairs tikai reliģijas blakus parādība, bet vissva­rīgākā lieta. Dziļi pārliecinātos ticīgajos tāda loma eshatoloģijai ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Un tieši tāpēc, ka antagonistisko šķiru sabiedrībā pastāv naidīgas šķiras un līdz ar to dzīves labumu dažādas izmantošanas iespējas, eshatoloģija eksistēs līdz šķiru sabiedrības likvidēšanai.

Eshatoloģiskie ticējumi ir nevienādi ne vien galve­najās reliģijās — kristietībā, islamā, budismā un citās, bet arī šo reliģiju dažādajos novirzienos. Tā, piemēram, lai gan visām kristietības konfesijām galvenais ideolo­ģiskais pamats ir viens — Bībele, — tomēr katrai no tam ir savādāki eshatoloģiskie ticējumi. Kristīgajām baznīcām ar hierarhisku iekārtu (katolicismam un pa­reizticībai) eshatoloģiskie ticējumi galvenokārt virzīti uz ticīgo iebaidīšanu ar aizkapa dzīvē gaidāmo dieva sodu par nepaklausību svētajiem rakstiem un garīga­jiem vadoņiem. Daudzus savus eshatoloģiskos ticēju­mus šīs baznīcas pamato nevis uz Bībeli, bet uz tradī­ciju, t. i.; uz baznīcas izveidotajām mācībām. Pro- testantiskās baznīcas un protestantiskie novirzieni tradīciju ir atmetuši un par vienīgo ticības pamatu uzskata tikai Bībeli. Šis reliģiskais novirziens lielāku uzmanību pievērš mācībai par pasaules galu un ar to saistītajiem notikumiem.

Lai izprastu eshatoloģijas vietu reliģijā kā sabiedris­kās apziņas formā, nepieciešams atcerēties, ka jebkurā reliģijā ietilpst vismaz trīs četri elementi. Pirmkārt, reliģiskie ticējumi, priekšstati, kuros ietilpst gan svēto rakstu materiāli, gan dogmatika, svēto dzīves aprak­sti, baznīcu tradīcijas utt. Vārdu sakot, visa reliģiskā ideoloģija un psiholoģija. Tātad ticība pārdabiskajam kā jebkuras reliģijas noteicošā pazīme.

Otrkārt, reliģiskais kults, rituāli, kas iegūst reliģisku nokrāsu tikai darbības saistībā ar ticību pārdabiskajam. Pretējā gadījumā tā būs tikai darbība, rīcība bez attie­cībām pret iedomāto pārdabisko un nebūs subjektīvajā apziņā saistīta ar reliģiju.

Treškārt, tā saucamās reliģiskās emocijas, jūtas, kuras pēc izcelšanās ir vispārcilvēciskas. Tikai atkarībā no to virziena uz izdomāto pārdabisko objektu tās iegūst reliģisku specifiku.

Ideoloģijas laukā eshatoloģija pieder pie pirmā un svarīgākā reliģijas elementa, kas nosaka pārējo ele­mentu «reliģiozitāti». Reliģisko ticējumu vidū eshatolo­ģija ir pakļauta galvenajai dogmai par dievu kā visas pasaules radītāju. Ticības simbolā eshatoloģijai pare­dzēta vieta beigās.

Reliģiskās psiholoģijas jomā, kurā valda atsevišķu ticīgo uzskati, nenoformētais pasaules uzskats un nesis- tematizētie priekšstati par savu reliģiju, eshatoloģija atkarībā no reliģiskās konfesijas, kā arī paša ticīgā rakstura, temperamenta, mācītāju ietekmes utt., var ieņemt relatīvi vissvarīgāko vietu viņa subjektīvajā apziņā. Sevišķi tas attiecas uz piētistiem.

VECĀS DERĪBAS ESHATOLOĢIJA

kā šīs grāmatas uzdevums ir aplūkot eshatoloģiju, kāda tā sastopama dažādās kristīgajās konfesijās, tad vispirms nepie­ciešams aplūkot jūdu reliģijas eshatolo­ģiju, kāda tā redzama Vecās derības rakstos.

Kristīgās reliģijas šūpulis ir Vidusjūras zemju aus­trumu daļa. Kristietība izcēlās no jūdu reliģijas pes­tītāja — mesijas gaidītāju veidotajiem uzskatiem laikā, kad minētās zemes pārvaldīja Romas vergturu impērija. No gaidītā jūdu pestītāja —- karavadoņa pakāpeniski izveidojās stāstījumi par Jēzu Kristu — pestītāju. Kris­tiešu mācība par Kristus drīzu atnākšanu atsvabināt ticīgos un uzcelt tiem dieva valstību bija gaidītā prieka vēsts Romas valsts apspiesto ļaužu šķirām, un tāpēc kris­tīgā ticība ātri izplatījās. Reizē ar jūdu pestītāju kris­tieši pārņēma no tiem arī viņu dievu Jahvi (Jehovu) un jūdu svētos rakstus — Veco derību.

Ievērojot teikto, jāsecina, ka kristieši pieņēma arī Vecās derības eshatoloģiskos ticējumus. Cik lielā mērā tas noticis, redzam no sekojošā Vecās derības eshatolo- ģijas izklāsta.

Izsekojot Vecās derības rakstus, redzams, ka tajos nesastopam dveseles nemirstības mācību, kura ir citām senatnes tautam Vidusjūras zemēs. Par cilvēka pēcnā­ves stāvokli Vecajā derībā izteikti gluži pretēji ieskati. Tā Zālamana mācītājā grāmatas 9. nodaļas 5., 6. un 10. pantā rakstīts: «Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst, bet tie nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu ienaidība un viņuskaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pa­saule … Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari tikuši; jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapa, kur tu noej.»

Dzīvību miesai, pēc Vecās derības, piešķir nevis dvēsele, bet dieva dvaša jeb gars. Kad pirmais cilvēks Ādams bija iztaisīts no zemes pīšļiem, tad dievs «iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dveseli».[6] par dieva darbiem ebreju dziesminieks rak-

1   Eceķiēla gr„ 18. nod., 4. p. (Citāti no 1926. gada latviešu Bībe­les izdevuma.)

2   Dāvida dziesmas, 89. nod., 49. p.

3   Ijaba gr., 7. nod., 15. p.

4               Mozus pirmā gr., 2. nod., 7. p, sta: «. . . Tu [dievs]* atņēmi viņiem [dzīvniekiem] dvašu, tad tie mirst un paliek [top] atkal par pīšļiem. Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti. . -»1 Šo dvašu jeb garu ebreji neiedomājās kā nemirstīgu dubultnieku, kas mīt cilvēkā, bet kā dieva dzīvības spēku. Cilvēkam mirstot, šis dzīvības spēks atstāj miesu un atgriežas atpakaļ pie dieva, kas to devis2 , tāpat kā ūdens pa upēm aizplūst atpakaļ jūrā, no kuras tas iztvaikojis un mākoņu un lietus veidā nonācis uz zemes.3

Tādējādi dieva atalgojums un sods tika piedēvēts cilvēkam viņa dzīves laikā. Tas sevišķi'spilgti redzams desmit baušļos — galvenajos ebreju reliģijas ētiskajos principos, kurus par savu morāles kodeksu pieņēmušas arī kristiešu konfesijas. Divos no tiem paziņots dieva atalgojums un sods. Bauslī par vecāku cienīšanu sacīts: «Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.»4 Bauslī, kurā aizliegts pielūgt dieva attēlus, lasāms: «.. . Jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augu­mam pie tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību tūk­stošiem, kas mani mīļo un manus baušļus tur.»[7] dieva atalgojums tātad pastāv ilga raūža un žēlastības pie­šķiršanā. Turpretī sods par tēvu grēkiem pastāv atrie­bībā, ko dievs uzliek viņu bērniem un bērnu bērniem līdz ceturtajam augumam. Par atmaksu pēc nāves vai pēc augšāmcelšanās baušļos nekas nav sacīts.

Citētajos Bībeles izteikumos bieži lasījam vardu «elle», ar kuru tulkots ebreju vārds «šeol». Apzīmē­jumu «elle» latviešu valodā saprot kā grēcīgu cilvēku soda vietu pazemē, kur grēciniekiem jādeg uguns zaņķī. Vecās derības sarakstīšanas laikā vārdam «šeol» tadu nozīmi nepiešķīra. Ar šeolu saprata kapu vai bedri — tumšu vietu, kur jāguļ mirušajiem. Tie Vecās derības autori, kas domāja, ka dvēsele pēc nāves pa­liek dzīva, aprakstīja šeolu kā plašāku pazemes telpu, kura dveselem bija iespējamas arī kustības.

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras austrumu tautās no ticējumiem par dvēseles nemirstību bija iz­veidojusies mirušo dvēseļu «izsaukšanas» maģija, kas musu laikā pazīstama kā spiritisms. Mirušo dvēseļu izsaucējus jeb medijus ebreji toreiz nosauca par bur­vjiem. Kā teikts Zāmuēla pirmās grāmatas 28. nodaļā, ebreju ķēniņš Zauls mirušo izsaucējus izraidījis no sa­vas zemes. Karā ar filistiem Zauls tomēr esot apmeklē­jis mirušo izsaucēju, kas viņam esot izsaukusi mirušā ebreju virspriestera Zāmuēla garu.

Mirušo izsaukšanas iespēja Vecajā derībā nav ap­strīdēta, bet ir aizliegta šīs iespējas izmantošana. Tā pravieša Ezaijas grāmatā rakstīts: «Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst [tad sakait]: vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzī­viem?»1

Pasaules gala ideja ebrejiem bija sveša. Kur Vecajā derībā rakstīts par zemes izpostīšanu, tur ar vārdu «zeme» domāta kāda ierobežota teritorija, bet ne visa planēta Zeme. Ezaijas grāmatas autors 24. nodaļā, runā­jot par zemes izpostīšanu, nobeidz savu aprakstu ar ziņojumu, ka tajā pašā laikā ebreju dievs, godības ap­ņemts, valdīs Jeruzalemē uz Ciānas kalna.

Tā pati Ezaijas grāmata runā par jaunas debess un jaunas zemes radīšanu, uz kuras dzīvos dieva izredzē­tie.2 Tomēr tur nav sacīts, ka pirms šīs jaunradīšanas vecā zeme tiks iznīcināta. Šo jaunradīšanu autors iedo­mājas kā vecās zemes pārveidošanu vai izdaiļošanu.

Šur tur Vecās derības grāmatās pavīd mācība par augšāmcelšanos no miroņiem. Šī mācība spilgti izteikta pārsistu reliģijā. Pasaules gala laikā, māca pārsisti, at­nāks pestītājs Saošiants un uzmodinās mirušos, lai dotu tiem atmaksu pēc viņu darbiem. Pārsisti dzīvoja ebre­jiem kaimiņos, un viņu ticējumi varēja viegli nokļūt jūdaismā.

Jūdi sakuma augšāmcelšanos attiecināja tikai uz sava dieva Jahves pielūdzējiem, kamēr visi citi pēc nāves padoti mūžīgai iznīcībai. Šāds uzskats izteikts Ezaijas grāmatas 26. nod. 14. un 19. p. Sestajā gadsimtā pirms musu eras Bābeles gūstniecībā esošais pravietis Ece- ķiēls savas grāmatas 37. nodaļā sniedz sīku augšām­celšanās aprakstu. Tur brikšķot stājas kauls pie kaula, tie tiek savienoti ar dzīslām un tad apklāti ar miesu un adu. Šajās miesās gars tiek iepūsts it kā ar vēju, pēc tam mirušie pieceļas un tiek nometināti uz jaunu dzīvi «Izraēļa zemē» — Palestīnā.

Ijaba grāmata, pēc zinātnieku sprieduma, sarakstīta apmēram Bābeles gūstniecības laikā. Grāmatā tēlota ganu dzīve Priekšāzijas tuksnešos. Tur cietējs Ijabs priecājas cerībā, ka viņa dievišķīgais pestītājs «pēcgalā celsies pār pīšļiem» un viņš tad skatīšot dievu.[9] Šinī izteikumā redzams ticējums pēcgalam jeb pasaules ga­lam, kad mirušie tikšot uzmodināti un piecelti no ka­piem.

Vecajā derībā pravieša Daniēla grāmata uzrakstīta pati pēdējā (168.—164. g. pirms m. ē.). Tā satur pra­vietojumus par pasaules iekārtas pārveidošanu pasaules «gala laikā». Tad «Laiku vecais» (dievs), pēc Daniēla vārdiem, noturēs tiesu pār cilvēkiem. Tiesā tiks atvēr­tas grāmatas, pēc kurām katram piespriedīs algu atbil­stoši viņa darbiem. Tad dievs nodos valdību «Cilvēka dēlam», kuru jūdi identificē ar savu pestītāju — me­siju. Šis Cilvēka dēls kopā ar «visaugstākā svētiem ļaudīm» — ebrejiem pārvaldīs visas citas tautas uz mūžīgiem laikiem.1 Daniēla grāmatā jau skaidri izsa­cīts ticējums, ka pasaules galā notiks augšāmcelšanās. Autors te runā ne tikai par dieva ļaužu uzmodināšanu, bet arī par dievam nepatīkamu cilvēku uzmodināšanu «uz mūžīgu kaunu un negantību».2

Par dzīvi atjaunotajā zemē Ezaijas grāmatā sniegts sekojošs apraksts: «Jo, redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā … Un es priecāšos par Jeruza­lemi un līksmošos par saviem ļaudīm, un tur vairs ne­taps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss. Tur nebūs vairs bērniņi, kas ilgi nedzīvos, nedz veci, kas savas dienas nepiepilda; bet jauneklis mirs, simts gadus vecs būdams, un bezdievīgais taps nolādēts, simts gadus vecs būdams. Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd; jo manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs un mani izredzētie baudīs savu roku darbu. Tie nestrādās

1   Daniēla gr., 7. nod., 9.—14. un 27. p.

2   Turpat, 12. nod., 2 p.

velti, nedz dzemdēs bērnus briesmīgam galam . . . Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, un pīšļi būs čūskas barība; tie nedarīs ļauna un nedarīs posta visā manā svētā kalnā, saka tas Kungs.»[12]

Ņemot vērā kristiešu mācību, vajadzētu secināt, ka, atzistot Veco derību par dieva iedvestu patiesību un pievienojot to Jaunajai derībai, kristieši pieņems arī Vecās derības eshatoloģiju. Tomēr kristieši ir tālu aiz­gājuši no Vecās derības eshatoloģijas un papildinājuši savus uzskatus saskaņā ar sava laika vajadzībām un apkārtējo tautu eshatoloģiskajiem ticējumiem. Tā rī­kojoties, kristieši ir novērsušies no savas mācības par Vecās derības dievišķo iedvesmu. Kā gan Vecā derība kristiešiem var būt dieva iedvesta, ja tā nesniedz pa­reizas ziņas un, pēc viņu domām, dieva «izredzētai tautai» — ebrejiem — bija jādzīvo nezināšanā par pēc­nāves stāvokli un par mūžīgās dzīvošanas lietām?

JAUNĀS DERĪBAS ESHATOLOĢIJA

Jo grūtāka dzīve, jo intensīvāk veidojas eshatolo- ģiskie ticējumi. Cietēji cenšas panākt savu apstākļu uzlabošanu, un, ja tas neizdodas, tie viegli ieslīd mis­tikā. Viņu domas pievēršas pārdabiskiem, neesošiem spēkiem, no kuriem tie sagaida palīdzību.

Kristietības kuplā eshatoloģija izveidojās apstākļos, kad lieli ļaužu pulki bija iekalti vergu ķēdēs, kad tau­tām uzkrautās nodokļu nastas bija. pieaugušas līdz vis­lielākajai iespējai. Nodokļu spiesti, zemkopji atstāja savas mājas un zemi. Viņi kļuva par skrandu proletā­riešiem vai laupītājiem. Veseli novadi palika bez iedzī­votājiem.

Apspiestie meklēja palīdzību pie iedomātiem dieviem, un Romas valstī izplatījās dažādi austrumu dievu — pestītāju kulti. Starp šiem kultiem vispievilcīgākais un apstākļiem piemērotākais bija Kristus kults. Kristieši sludināja, ka visā drīzumā atnāks Kristus, verdzības važas tiks sarautas un nodibināta dieva valstība. Šī ap­spiestajām tautas masām tik pievilcīgā eshatoloģija plaši atspoguļota Jaunās derības rakstos.

Izveidojot mācību par dieva valstības uzcelšanu..

kristieši izmantoja Vecās derības rakstus. Sevišķu uz­manību tie pievērsa apokaliptiskajai pravieša Daniēla grāmatai, kurā daudz rakstīts par nākamām lietām un par pasaules gala laiku.

Daniēla grāmatas 12. nod. 4. p. sacīts: «Un tu, Da- niēl, apslēp šos vārdus un aizzieģelē šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies.» Kristieši bija pārliecināti, ka Daniēla grā­matā minētais «pēdējais laiks» ir pienācis un ka aiz- zieģelētā grāmata nu ir atdarīta. Tās pravietojumos viņi saskatīja, ka pestītāja — Cilvēka dēla atnākšanai jānotiek visdrīzākajā laikā. Pestītāju viņi iztēlojās citā­dāk nekā jūdi. Kristieši no pestītāja gaidīja kā atpestī­šanu no Romas jūga, tā arī atpestīšanu no grēka. Viņi iedomājās, ka Ezaijas 53. nodaļā aprakstītais klusucie- tējs jeb «jērs» ir dieva apsolītais pestītājs. Pēc pirm- kristiešu saprašanas, šis pestītājs ticis nokauts kā jērs par viņu grēkiem, bet tagad tas atnāks atpestīt viņus no pasaules ciešanām.

Starp kristiešiem radās kāds mistiski noskaņots ticī­gais, kas iedomājās, ka viņš esot pravietis, kam dievs atklājis savus noslēpumus. Tas uzrakstīja savas «at­klāsmes» par pasaules pēdējiem notikumiem, pēc ku­riem virs zemes atnākšot pestītājs — jērs, lai sodītu grēciniekus un aplaimotu taisnos. Šie pareģojumi ap­rakstīti Parādīšanas grāmatā septiņu zieģeļu un septiņu bazūņu atainojumos.[13]

Parādīšanas grāmata uzrakstīta vairākos laika pos­mos. Tās pirmraksts, pēc pētnieku atzinumiem, ir 4- 9. nodaļas, 11. nodaļas 15. —19. p. un 19. nod. 1.—9. p. Šajās vietās pestītājs nosaukts par jēru, jo sākumā vārds Kristus viņam vēl nebija piedēvēts. Ticējums pestītājam — jēram turpināja veidoties, un Parādīšanas grāmatas vēlākajos papildinājumos tas no alegoriska jēra kļuva par «cilvēkdēlu» Jēzu Kristu, kas jau reiz bijis pasaulē mūsu ēras sākumā, piedzimis no sievietes un, lai atpestītu cilvēkus no grēkiem, ļāvis sevi sist krustā. Pēc nāves viņš uzcēlies no miroņiem un uz­braucis pie dieva debesīs, no kurienes kristieši gaidīja viņa otrreizēju atnākšanu pasaulē atbrīvot ticīgos no visām pārestībām un ciešanām. Primkristieši ticēja, ka šī Kristus otrā atnākšana notiks visā drīzumā, dzīvojot vēl tai pašai paaudzei, kas mūsu ēras septiņdesmitajā gadā pieredzēja Jeruzalemes izpostīšanu (Mateja ev. 24. nod.).

Antikrists

Kad pestītājs iedomātajā laikā neatnāca, tad šo at­nākšanu atlika uz arvien vēlāku laiku un mācīja, ka vispirms jānāk Antikristam. Par Antikristu iedomājās nonāvēto Romas ķeizaru Neronu. Izplatījās baumas, ka Nerons neesot nonāvēts, bet tikai ievainots. Brūci sa­dziedējis, viņš ar karaspēku nākšot atkarot Romas troni, uz kura nosēdīšoties kā astotais Romas ķeizars.1 Viņš vajāšot kristiešus trīsarpus gadus, bet viņa dar­bību izbeigšot Kristus otrreizējā atnākšana virs zemes. Šo ticējumu pamatoja ar Daniēla gr. 7 nodaļas 25. un 26. p., kur īstenībā ir runa par Sīrijas ķēniņu Antiohu IV un tā varmācīgajiem mēģinājumiem uzspiest jūdiem grieķu reliģiju.

Parādīšanas grāmata vēlāk tika papildināta ar mā­cību, ka pirms Kristus otrās atnākšanas pār Antikrista piekritējiem nāks septiņas mocības.[14]

Kad arī šie ticējumi nepiepildījās, tad Antikrista un Kristus atnākšanu atlika uz nenoteiktu laiku. Tesalo- niķiešu otrās grāmatas 2. nodaļā pat izteikts brīdinā­jums neticēt daudzajiem drīza pasaules gala noteicē­jiem. Antikrists te nosaukts par «grēka cilvēku» un «pazušanas dēlu».

Uzskati par Antikristu dažiem kristiešiem bija arī citādi. Jāņa pirmās grāmatas autors 2. nod. 18. p. rak­sta: «Bērniņi, nu ir tā pēdīgā stunda; un, tā kā jūs esat dzirdējuši, ka pretīkristus nāk, tā arī tagad daudzi pretī- kristi cēlušies; no tam mēs zinām pēdīgo stundu esam.» Starp daudzām kristiešu sektām bija arī tā sauktie kristīgie gnostiķi, no kuriem viena daļa noliedza, ka dieva dēls Jēzus Kristus būtu pieņēmis cilvēka miesu un nomiris pie krusta; viņš tikai tā izlicies darām. Šos gnostiķus vēsture pazīst ar nosaukumu «doketi», un Jāņa grāmatu rakstītājs tos nosauc par antikristiem. Doketu parādīšanos autors uzlūkoja par zīmi, ka pa­saulei pienākusi «pēdējā stunda». Autors te atkāpjas no vispārizplatītā kristiešu uzskata, ka Antikristam jā­būt vienai pašai noteiktai personai.

Dveseles nemirstiba

Tā kā Kristus atnākšana bija atlikta uz nenoteiktu laiku, tad radās vajadzība pēc citas iepriecas par drī­zumā iegūstamo labklājību. Tāpēc kristieši izveidoja mācību par to, ka tūliņ pēc nāves ticīgā cilvēka dvēsele baudīs svētlaimi paradīzē, bet grēcinieku dvēseles cie­tīs mocības ellē. Bagātīgus avotus šādai mācībai kris­tieši atrada jūdu ārpuskanoniskajos mītos un citu seno reliģiju mitoloģijā.

Ja Vecajā derībā, izņemot dažus miglainus izteiku­mus, nav runāts par dvēseles nemirstību, tad Jaunajā derībā par to pasacīts skaidri.

Parādīšanas grāmatā, kura Jaunajā derībā sarakstīta pati pirmā, 6. nodaļas 9. un 10. pantā minētas dvēseles, kuras sauc uz dievu pēc atriebības par netaisnībām, kas pārciestas miesas dzīves laikā.

Mateja evaņģēlija 10. nod. 28. p. ticīgie tiek iedroši­nāti ar izteikumu: «… Nebīstaities no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaities vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.»

Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļa stāsta par kādu jaunekli Eitiku, kas pa logu nokritis no mājas augšējā stāva. Kad klātesošie noturējuši to par mirušu, apustu­lis Pāvils esot sacījis: «Nedarait troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.» (10. p.)

Korintiešu otrās gr. 5. nod. 1.—8. p. izteiktas kristieša ilgas pēc dzīves debesīs. Ķermenis esot būda, kurā dzī­vodams cilvēks «nopūšas» un vēlas, lai šī būda drīzāk tiktu nāves «salauzta» un lai no tās atbrīvojusies dvē­sele varētu nokļūt debesīs pie dieva.

Korintiešu otrā grāmata sarakstīta ap pirmā un otrā gadsimta miju, kad Romas impērijas zemēs bija kļuvuši pazīstami filozofa Senekas (miris 65. gadā) raksti. Savā vēstulē Lucilijam Seneka raksta: «Es esmu dzemdināts augstākiem centieniem un esmu par augstu, lai būtu savas miesas vergs; savā miesā es nekad nesaskatu neko citu kā ķēdes, kurās sakalta mana brīvība.» «Tas [mirušā gars] tagad steidzas turp, no kurienes tas bija atsūtīts; tur to gaida mūžīgs mierinājums; mulsuma un rupjības vietā tur tas redz tikai tīrus un svētus skatus.»» Iepriekš minētie Korintiešu grāmatas vārdi ir kā Sene- kas izteikuma atdarinājums. Abos rakstos šie vergu mierinātāji attēlo miesu kā gara jeb dvēseles cietumu un nāvi kā pāreju uz labāku dzīvi debesīs.

Nostāstā par bagāto vīru un nabaga Lācaru evaņģē­liju Kristus atkārto jūdu ticējumu par to, ka dievam patīkamo cilvēku dvēseles pēc nāves nonāk Ābrama klēpī, bet dievam nepatīkamo — elles mokās. Tā kā kristieši šo nostāstu uzlūko par svarīgu informāciju lie­cībā par dvēseles stāvokli pēc nāves, tad citējam to še vārdu pa vārdam:

«Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm pilns ar vātīm un gribējās paēdinājams no tām druskām, kas krita no tā bagātā galda. Bet ir suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka tas nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrama klēpī, un tas bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un. re­dzēja Ābramu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, un sauca un sacīja: Tēvs Abrām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzisina manu_mēli; jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Bet Ābrams atbildēja: Piemini dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā un Lācars tur­pretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Un viņš sacīja: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Ābrams uz to sacīja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, tēvs Abrām, bet, kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Tad viņš uz to sacīja: Kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no mirušiem augšām celtos.»[15]

Šis jūdu ticējums Lūkas evaņģēlijā atstāstīts nevis ar nolūku izskaidrot to par maldīgu, bet gan lai parādītu, kas katru sagaida pēc nāves.

Augšāmcelšanās

Kā teikts Jaunajā derībā, taisnīgo cilvēku dvēseles nonāk paradīzē, kura atrodas trešajās debesīs.[18] Kad nu Kristus pie augšāmcelšanās izveidos mirušiem jaunas miesas, tad pie to atdzīvināšanas dvēselēm būs jāatstāj paradīze, lai šīs miesas atdzīvinātu. Te daudziem ticīga­jiem rodas jautājums, kādēļ gan dvēselēm jātērpjas miesās, ja jau bez tām viņas bauda debesu priekus un laimi.

Par taisnīgajiem, kas, Kristum atnākot, būs dzīvi, sacīts: «Redzi, es jums saku noslēpumu: Mēs gan visi neaizmigsim [nenomirsim], bet visi tapsim pārvērsti it piepeši, acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas. Jo tā bazūne skanēs un miroņi taps uzmodināti nesatrūdami un mēs tapsim pārvērsti. Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību.»[19]

Mācība par miesas pārvēršanu nemirstībā Vecās de­rības rakstos nav atrodama. Nepareizs ir arī slēdziens, ka šo mācību apustulis Pāvils uzrakstījis, dieva gara iedvesmots. Korintiešu grāmatas autors to ir ņēmis no apokrifiskās[20] enoka grāmatas, kas sarakstīta vairāk nekā simt gadus pirms mūsu ēras un ko jūdi nekad par svētu nav uzlūkojuši. Enoka grāmatas 62. nodaļas 15. p. rakstīts, ka pasaules gala laikā «taisnie un izredzētie tiks pacelti prom no zemes un nenolaidīs savu skatu, un tiks tērpti dzīvības drēbēs». Šī Enoka grāmatas mācība atspēko kristiešu apgalvojumu, ka Jaunajā de­rībā nekādas reliģiskas mācības no nesvētās literatūras nav iekļuvušas.

Viena no īpatnībām, ar ko kristietība atšķiras no daudzām citām reliģijām, ir mācība par miesas augšām­celšanos. Tā minēta kā galvenā vērtiba, kas iegūstama ar kristīgu dzīvi, labiem darbiem, cīņām un ciešanām. «… Ja miroņu augšāmcelšanās nav,» saka mītiskais Pāvils, «tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arīdzan veltīga … Ja vien šinī dzīvībā [dzīvē] cerējām uz Kristu, tad esam jo nožēlojami pār visiem cilvēkiem… Kas man no tā atlec [ka dzīvoju kristīgi], ja miroņi netop uzmodināti?»1 Bez augšāmcel­šanās veltīga ir visa ticība, cīņas un ciešanas, spriež autors. Bez augšāmcelšanās kristietis ir visnožēlojamā­kais starp cilvēkiem, jo viņš savas pārliecības dēļ nes lielus upurus, ko citi izmanto sevis labā. Tad labāk dzī­vot pēc senatnē labi pazīstamā sakāmvārda: «Ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim.»2

Tāpēc miesas augšāmcelšanai jābūt, katrā ziņā jābūt, domā autors, lai nākamajā dzīvē miesa varētu bagātīgi baudīt algu par labiem darbiem pirmajā dzīvē.

Kristīgā reliģija piesolīja cilvēkiem uzvaru pār nāvi: «Nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle [kaps], kur ir tava uzvarēšana?»3 Tas bija liels pie­dāvājums, ko katrs kāroja iegūt. Ja ar laiku kristietību (neskaitot vergus) pieņēma arī turīgās šķiras, tad te liela loma bija kristiešu piesolītajai mūžīgajai dzīvoša­nai dieva valstībā. Šis piesolījums lielā mērā arī palī­dzēja kristietībai kļūt par pasaules reliģiju.

' Korintiešu pirmā gr., 15. nod., 13., 14., 19., 32. p.

2   Turpat, 32. p.

3   Turpat, 54. un 55. p.

Ka redzejam, tad pirmkristieši ticēja Kristus atnāk­šanai viņu paaudzes laikā. To rāda pat viņu izteiksmes veids: «Mes, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aiz­rauti… iekš padebešiem tam Kungam pretī gaisā» «mēs tapsim pārvērsti».

Tukstošgadu valsts

Ar ziņojumu, ka svētie tiks aizrauti mākonī Kristum pretī, eshatoloģiskais pavediens pārtrūkst un Tesaloni- ķiešu pirmās grāmatas lasītājs paliek neziņā, kas ar šiem )audīm notiks tālāk.

Parādīšanas grāmatā Kristus atnākšana aprakstīta ci­tādi. Te viņš neatrodas uz mākoņa, bet sēž uz balta zirga. Viņam seko debesu karaspēks uz baltiem zirgiem. Viņš tērpies asinīs mērcētās drēbēs, un no viņa mutes iziet ass zobens pagānu apkaušanai. Pasaules valdnieki dodas tam pretī, lai iesāktu kauju, bet Kristus visus uz­brucējus ar savu zobenu apkauj.

Pēc tam no debesīm nokāpj eņģelis ar bezdibeņa at­slēgām un lielām ķēdēm. Tas sagrābj sātanu, saista to un iemet uz tūkstoš gadiem bezdibenī, kas tiek aiz­slēgts, lai sātans neizkļūtu laukā. Svētie nosēžas krēslos spriest tiesu un valdīt līdz ar Kristu tūkstoš gadus.'

Arī šis apraksts ņemts no apokrifiskās Enoka grāma­tas (10. nod. 4.—6. p.), kur lasām: «Un kungs atkal sa­cīja [eņģelim] Rafaēlam: Sasien Azazelam [velnam] rokas un kājas un ieliec viņu tumsā; iztaisi caurumu tuksnesī, kas atrodas Dudaelā, un nolaid viņu tanī. Un uzliec uz tā rupju, asu akmeni, un apklāj viņu ar tumsu, lai viņš tur vienmēr paliktu, aizsedz viņam seju, lai viņš neskatās uz gaismu. Un lielajā tiesas dienā viņu iemetīs karstumā [grieķiski gehennā — uguns zaņķī].»

Parādīšanas grāmatas 20. nodaļā nav aprakstīta mi­rušo uzmodināšana un svēto pacelšana no zemes mā­konī. Tādējādi jāsecina, ka tie, kas palikuši dzīvi, tur­pinās dzīvi virs zemes, kur valdīs Kristus un svētie. Tomēr Jaunajā derībā atrodams arī citāds izklāsts. Jāņa evaņģēlija 14. nod. 1.—3. p. stāstīts, ka Kristus, taiso­ties atstāt pasauli, iepriecinājis savus mācekļus ar solī­jumu aiziet pie debesu tēva, lai sataisītu viņiem vietu un tad aizvestu viņus turp. Vīlipiešu gr. 3. nod. 20. p. sacīts: «Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām to Pestītāju, to Kungu Jēzu Kristu.» Iztei­kumi par svēto aizvešanu debesīs atrodami tikai tajos Jaunās derības rakstos, kuros atklājas kristīgā gnosti- cisma ietekme, proti, Jāņa evaņģēlijā un dažās tā sauk­tajās Pāvila grāmatās.

Par notikumiem Kristus valsti tūkstoš gados ir sacīts vienīgi tas, ka svētie valdīs līdz ar Kristu un spriedīs tiesu. Mateja evaņģēlijs 25. nodaļā stāsta par citu tiesu, kura tiks noturēta, Kristum atnākot, un kuras priekšā tiks aicināti visi ļaudis. Šo tiesu teoloģija mēdz nosaukt par «pastaro tiesu». Taisnīgie te pielīdzināti avīm un tiks novietoti Kristum pie labās rokas; grēcinieki pie­līdzināti āžiem un tiks novietoti viņam pa kreisi. Tais­nīgajiem Kristus pasludinās aicinājumu: «Nāciet šurp jūs, mana tēva svētītie, iemantojiet to valstību, kas jums sataisīta no pasaules iesākuma.» Netaisnīgajiem Kristus paziņos: «Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.»

Pēc tūkstoš gadiem sātanu izlaiž no bezdibeņa. Sātans atsāk savu vilšanas darbu visā pasaulē. Viņš sakūda lielus ļaužu pulkus uz karu pret Kristu un svētajiem, kas viņus tūkstoš gadus pārvaldīja. Parādīšanas grāma­tas autors šo epizodi ņēmis no Dāniela grāmatas 11. nod. 45. p., kur tēlots Sīrijas ķēniņa Antioha IV iedomātais uzbrukums Jeruzalemei un viņa bojā eja. Parādīšanas grāmatas autors to uzlūko kā pravietojumu, kas norāda uz sātana uzbrukumu Jeruzalemei pēc Kristus tūkstoš­gadu valsts.

Kad velna karapulki uzbrūk Jeruzalemei, pār tiem no debesīm nolīst uguns. Tā it kā savienojas ar to uguni, kurā jau tūkstoš gadu sākumā tiek iemests zvērs — Antikrists un viltus pravietis. Šajā. ugunī uz mūžīgu mocīšanu tiek iemests ari velns. Kā redzams, lai ietekmētu ticīgos, Bībeles autori izmanto visbries­mīgākos moku tēlojumus, kādus vien cilvēka prāts var izdomāt.

Tālāk Parādīšanas grāmatā aprakstīta kāda_ tiesas scēna. Ap lielu, baltu dieva troni tiek sapulcināti visi mirušie, kas piecēlušies no jūras, nāves un elles. Tiek atvērtas grāmatas, pēc kurām katram piespriež atmaksu par viņa darbiem. Tur ir arī dzīvības grāmata, kura, ka saprotams, ierakstīti tie, kuriem jāiemanto dieva val­stība. Visus pārējos iemet uguns zaņķī. Šis zaņķis no­saukts par otro nāvi. Te varētu domāt, ka_ grēcinieki ugunī tiek nonāvēti, taču šādas domas atspēko Paradī- šanas gr. 14. nod. 10. un 11. p., kur ziņots par grēci­nieku mūžīgu dedzināšanu.

Redzam, ka salīdzinājumā ar Veco derību Jaunās de­rības eshatoloģija ir stipri pārveidota un paplašināta. Dvēseles starpstāvoklis starp nāvi un pasaules galu ir tēlots gluži citāds. Vecajā derībā pasaules gals notēlots kā pasaules pārvaldes maiņa, pie tam visas valstis tik­šot pakļautas ebreju tautas pārvaldei. Jaunajā derībā pasaules gals saistīts ar visu cilvēku augšāmcelšanos un pastaro tiesu, kur katram piespriedīšot atmaksu pēc darbiem; zeme tikšot šķīstīta ugunī un pēc tam atjau­nota.

Ja Vecās derības eshatoloģijā manāma ebrejiski nacionala nokrāsa, tad Jaunās derības eshatoloģijā pali­kuši tikai šīs nacionālās nokrāsas ietvari. Kristietība atdalījās no ebreju jūdaisma un, nostājoties savrup, veidojas par internacionālu reliģiju, par pasaules reliģiju.

Kristieši savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos neiz­platīja savu reliģiju ar zobena palīdzību. Tā neatnesa ari nekādās jaunas zinātniskas atziņas, kas būtu veici­nājušas tās popularitāti. Un tomēr, neskatoties uz vajā- šanam, ta izplatījās, izkonkurēja citas toreiz Romas im- perijā pastāvošās reliģijas un kļuva par šīs milzīgās un varenās zemes valsts reliģiju.

Kristietības izplatīšanos galvenokārt sekmēja sociāli ekonomiskie apstākļi, kuri spieda rast izeju, jo visu cil­vēku «zaudētā paradīze», kā raksta F. Engelss, «bija pagātne; pagrimstošajiem brīvajiem tā bija agrākā po- lisa, vienlaikus gan pilsēta, gan valsts, kurā viņu senči kādreiz bija bijuši brīvi pilsoņi; karā sagūstītajiem ver­giem — brīvā dzīve pirms nokļūšanas verdzībā un gūsta; sīkzemniekiem — iznīcinātā ģints iekārta un zemes kopīpašums. Visu to bija noslaucījusi no zemes virsas Romas iekarotāja nivelējošā dzelzs dūre.»[24]

«Kur tad bija izeja,» vaicā F. Engelsss, «… — izeja, kas būtu kopīga visām šīm dažādajām ļaužu grupām …?

Tāda izeja radās. Bet ne šajā pasaulē. Tā laika ap­stākļos izeja varēja but tikai reliģija.»[25]

Kristietība bija vispiemērotākā, jo, vismaz sākumā, tai nebija nekādu rituālu, kas radītu nošķiršanos, nebija procesiju un upurēšanas. Bez tam tiem, kas gaudās par materiālo un morālo nabadzību, tā atbildēja, ka vainīgs ir pats cilvēks. Šī iekšējā samaitātība un atzīšanās tajā kļuva par priekšnoteikumu garīgajai atpestīšanai, ko sludināja kristietība. Nākamā atbrīvošanās tika solīta ne šajā pasaulē, bet viņpasaules dzīvē. Kristietībā pie­ņemams likās apgalvojums, ka glābšanās iespējama ar milzu izpirkuma upuri, imponēja asa antīkās kultūras un kārtības nosodīšana, etnisko un sociālo norobežo­jumu noliegšana, citu reliģiju populāro motīvu patapi­nāšana, vīriešu un sieviešu vienlīdzība dievkalpojuma apmeklēšanā utt.

Mācība par aizkapa paradīzi bija tiešām evaņģēlijs — prieka vēsts gan Romas vergiem un proletariātam, gan arī privileģētajām šķirām, jo kristieši mācīja miesas augšāmcelšanos. Romiešu un grieķu reliģija mācīja dvēseles dzīvi pēc nāves mirušo valstībā. Ši mācība likās maz iepriecinoša. Cilvēks pazīst miesas labsajūtu un baudu ēdot un dzerot, bet viņš nav drošs par to, vai tādu labsajūtu un baudu jutīs arī viņa dvēsele.

Kristiešu eshatoloģiskie ticējumi pastāv jau gandrīz divi tūkstoši gadu. Tie pārveidoti un papildināti pēc dažādu konfesiju gaumes. Vēl šodien šie ticējumi pār­valda miljonu ļaužu prātus. Tādēļ ir svarīgi tos pārbau­dīt no pašiem to primsākumiem.

KATOĻU UN PAREIZTICĪGO BAZNĪCAS ESHATOLOĢIJA

Jaunās derības rakstu sacerēšana turpinājās līdz otrā gadsimta pēdējam ceturksnim. Šie raksti atspoguļo tos eshatoloģiskos ticējumus, kādi pirmkristiešiem bija pirmajos divos gadsimtos. Kristiešiem bija daudz da­žādu sektu ar dažādiem ieskatiem eshatoloģijā. Kā ievērojamākās sektas jāmin kristīgie gnostiķi un mon- tanisti.

Kristīgie gnostiķi reprezentē kristiešu spirituālistisko virzienu. Gnostiķi izskaidroja, ka augšāmcelšanās, pastarā tiesa un Kristus atnākšana noris garīgi. Pēc viņu mācības, nāve atbrīvo dvēseli no miesas kā no cietuma un tā caur debesu sfērām aizlido uz šķīsto gaismu — pleromu. Šinī lidojumā dvēselei jāceļo caur planētu valstīm, kur tai jāpasaka noslēpumaini vārdi, jāuzrāda slepenas zīmes un zīmogi, lai atbrīvotu sev tālāku ceļu augšup. Dvēseles, kuras nav iepazinušās ar šiem noslēpumiem, gari — pārvaldnieki raida atpakaļ zemākās sfērās, un tām no jauna jāsāk dzīve miesā.

Montanīsti savā eshatoloģijā iepina materiālas dabas priekšstatus un gaidīja drīzu Kristus atnākšanu un tūkstošgadu miera valsts nodibināšanu virs zemes.

Galvenais kristiešu virziens cīnījās kā pret gnosti- ķiem, tā pret montanistiem. Šī cīņa veicināja bīskapu varas nostiprināšanos, jo vienīgi tiem piedēvēja spējas pareizi izskaidrot visas ticības lietas. Bīskapu varas no­stiprināšanās palīdzēja izveidoties kristīgās baznīcas hierarhijai. Kad ceturtajā gadsimtā kristieši Romas im­pērijā nāca pie valsts varas, tad baznīca iesāka vajāt kristiešu sektas un izveidojās valdošā katoļu baznīca, kura vēlāk sadalījās Romas katoļos un grieķu katoļos jeb pareizticīgajos. Nākamajos gadsimtos eshatoloģija turpināja veidoties katoļu baznīcas uzraudzībā. Šinī vei­došanās periodā kristiešiem nepietika ar Jaunās derī­bas rakstiem un tie izmantoja arī seno tautu reliģiskos ticējumus.

Starpstāvoklis

Teoloģiskajā literatūrā par starpstāvokli nosauc pēc­nāves stāvokli no miršanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Katoļu baznīca mācībai par starpstāvokli pievērš lie­lāku vērību nekā citiem eshatoloģiskajiem ticējumiem.

Katoļu un pareizticīgo baznīca māca, ka cilvēka dvē­sele esot garīga būtne, kuru dievs radot cilvēka iedīglī mātes miesā. Dvēselei esot apziņa un brīvā griba^ dvē­sele esot neatkarīga no miesas, kura esot tikai dvēseles rīks materiālajā pasaulē. Miesai mirstot, dvēsele tur­pinot dzīvi bez miesas. Dvēsele esot nemirstīga. Pēc savas brīvās gribas dvēsele varot darīt gan labu, gan ļaunu.

Cilvēkam mirstot, dvēsele atstājot miesu un nonākot dieva tiesas priekšā. Atšķirībā no pēdējās, vispārējās, tā sauktās pastarās tiesas, šinī tiesā izskatot cilvēka zemes dzīves biogrāfiju un izlemjot, kur novietot viņa dvēseli līdz augšāmcelšanās dienai. Novietošanas vietas ir paradīze un elle. Katoļu baznīca uzskata, ka pirms dveseles nonakšanas paradīzē tā šķīstītavā tiekot tīrīta no grekiem, par kuriem grēcinieks nav sniedzis pilnīgu gandarījumu.

Par dvēseles ceļojumu no miesas uz paradīzi vai elli citēsim izvilkumu no pareizticīgās dogmatiskās teolo­ģijas Aleksandrijas Kirila rakstiem:

«Pie cilvēka dvēseles šķiršanās no miesas viņas priekšā nostāsies, no vienas puses, debesu pulki un spēki, no otras — tumsības speķi, ļaunas pasaules va­ras, muitnīcu priekšnieki gaisā, mūsu darbu pārmeklē­tāji un apsūdzētāji. . . Tos ieraugot, dvēsele nobīsies, drebēs un trīcēs un apjukumā un bailēs meklēs apsar­dzību pie dieva eņģeļiem, bet, arī svēto eņģeļu pie­ņemta un viņu apsardzībā dodoties cauri gaisa telpai un paceļoties augšup, tā sastaps dažādas muitnīcas', kuras aizšķērsos tai ceļu uz debesu valstību, apturēs un aizkavēs tās došanos uz turieni. Katra no šīm muit­nīcām prasīs atbildību par atsevišķiem grēkiem.»

Seko uzskaite, kādus grēkus katrā muitnīcā apskata: pirmajā — mēles grēkus, otrajā — acu jeb redzes, tre­šajā — ausu jeb dzirdes, ceturtajā — ožas, piektajā — roku grēkus. Tālāk seko dusmas, naids, skaudība, slin­kums, kad algādzis un kalps pietiekami cītīgi nestrādā sava kunga labā utt.

īsi sakot, katram grēkam ir savi muitnieki un pār­baudītāji . . . Sajās pārbaudēs piedalās gan dievišķīgie spēki, gan nešķīsto garu pulks. Ja pirmie izceļ dvēse-

1 Ar muitnīcām te domātas vietas, kur velni un eņģeļi t'elējas par dvēseļu novietošanu ellē vai paradīzē.

Ies labos darbus, tad pēdējie uzrāda tās grēkus vārdos un darbos, domās un plānos.

Tātad muitnīcas nav nekas cits kā atsevišķu personu tiesāšana, kuru pats kungs Jēzus neredzami caur eņģe­ļiem sarīko cilvēku dvēselēm, pielaižot šajā tiesā arī «mūsu brāļu apsūdzētājus» [velnus]. Redzams, ka ze­mes dzīves tiesas un tirdzniecības piakse atspoguļojas arī cilvēku reliģiski eshatoloģiskajos priekšstatos.

Pēc tam kad dvēsele izstaigājusi visus muitošanas punktus, tā nonāk pie dieva, un tai liek apskatīt pa­radīzi. Ekskursija pa paradīzi turpinās 4 līdz 6 dienas. Devītajā dienā dvēsele ierodas otrreiz pielūgt dievu. Dievs pavēl parādīt dvēselei elli ar visām tās šausmām. Elles apskatei un biedēšanai ar elles mokām dod daudz vairāk laika — trīsdesmit dienas. Četrdesmitajā dienā, pēc elles apskates, dvēsele atkal paceļas augšup pie dieva uz tiesu. Tagad dievs pēc dvēseles nopelniem no­saka tās turpmāko uzturēšanās vietu.

Balstoties uz šiem nostāstiem, baznīca noteikusi aiz­lūgumus par mirušo dvēselēm trešajā, devītajā un četrdesmitajā dienā pēc nāves.

Paradīze atrodas debesīs; tur nonāk to cilvēku dvē­seles, kas miesas dzīves laikā ar lūgšanām un labiem darbiem ir panākuši visu savu grēku piedošanu.

Ellē cilvēku dvēseles nonāk uguns liesmās un cieš lielas mokas. Tomēr šīs mokas vēl nav viņu pilnais soda mērs, kas tos gaida pēc miesas augšāmcelšanas. Elle atrodas pazemē.' Pāvests Gregors I pat paskaidroja, ka vulkānu krāteri ir vārti, caur kuriem nokļūst ellē.

Katoļu un pareizticīgo baznīcām ir grāmatas ar no­saukumu «Svēto dzīves gājumi», kurās aprakstīta «svēto» dzīve pirms un pēc nāves. Viņu pēcnāves dzīve esot uzzināta no sapņiem un atklāsmēm. «Svētie» pa­radīzē dzīvo brīnumskaistās pilīs, ģērbjas krāšņās drē­bēs un tiek apkalpoti. Esot bijuši arī gadījumi, kad cilvēki no dieva atklāsmēm uzzinājuši par elli vai arī pamirušā stāvoklī nonākuši tajā paši. Tur esot redzēti grēcinieki, kuri deg ugunī, vārtās uz kvēlojošām oglēm un cepinās uz pannām. Kad āda tiem sagruzdējusi, tad tā tiekot atjaunota, lai ciešanas turpinātos bezgalīgi.

Šķīstītava

Šķīstītava esot kāda elles nodaļa, kurā ievietojot tos, kas gan dievbijīgi dzīvojuši, bet savā dzīves laikā vēl nav darījuši visu, lai saņemtu grēku piedošanu. Tādiem ar ciešanām jānolīdzina savs atlikušais grēku parāds. Jo vairāk kādam nenolīdzinātu grēku, jo ilgāk tam jāpaliek šķīstītavas liesmās. Tikai pēc tam, kad šķīs­tītavā ar ciešanām visi grēki būs pilnīgi nolīdzināti, viņi tiks pārcelti paradīzē.

Šķīstītava esot izvietota apļos apkārt ellei. Aiz šķīs­tītavas atrodas apļi bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tie tur guļ nesamaņā. Aiz bērnu apļiem atrodas svēto sentēvu novietne, ko sauc par Ābrama klēpi. Tanī no­nāca atpestītie gari, kas niira pirms Kristus. Kad Kris­tus miesa pēc nāves pie krusta gulēja kapā, viņa gars nokāpa ellē un Ābrama klēpī esošos taisnīgo garus pārcēla uz paradīzi. Tagad atpestītie pēc nāves nenoiet vairs Ābrama klēpī, bet dodas tieši uz paradīzi.

Mācību par šķīstītavu izstrādāja pāvests Gregors I. Viņš izstrādāja arī teoriju par to, ka baznīcai ir vara pār cilvēku arī pēc nāves, ja tas atrodas šķīstītavā. Ar saviem aizlūgumiem baznīca spēj atvieglināt un paīsi­nāt ciešanas šķīstītavas ugunī. Protams, par šiem aiz­lūgumiem labi jāsamaksā. Cilvēks arī, vēl dzīvs bū­dams, var samaksāt baznīcai par šiem aizlūgumiem. Bībele gan piekodina kristiešiem dzīvot pieticīgi un pašaizliedzīgi. Tajā sacīts: «Kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek.»[26] Tomēr baznīcas kalpi gribēja dzīvot pārpilnībā un greznumā, bet šim nolū­kam vajadzīgi lieli ienākumi. Ekspluatatoru iekārtā no izsūktās tautas baznīca nevarēja nekā daudz sagaidīt un tāpēc izdomāja mācību par šķīstītavu, lai no tautas izspiestu pēdējo, kas vēl iespējams. Mirstot daudzi ticī­gie novēlēja baznīcai savu atlikušo īpašumu. Dzīva­jiem bija žēl mirušo piederīgo, un tāpēc viņi no savas puses arī maksāja baznīcas kalpiem, lai tie aizlūgtu par viņu piederīgajiem, kas atrodas šķīstītavā. Atbalstī­dami ekspluatatorus, garīdznieki mācīja, ka jāizpērk arī aizlūgumi par neuzcītīgu strādāšanu kungu darbos.

Lai mācība par šķīstītavu spēcīgāk ietekmētu ticīgos, garīdznieki izplatīja nostāstus par cilvēkiem, kuriem gadījies nokļūt šķīstītavā un redzēt mokas, kādas jā­cieš tajā nonākušajiem cilvēkiem.

Katoļu priesteris P. Apšinīks sniedz sekojošu no­stāstu no Sv. Dionizija Kartuza grāmatas «Par cilvēka pēdējām lietām». Kāds Īrijas karavīrs, vārdā Tundals, esot daudz grēkojis, bet beidzot apdomājies un sirsnīgi labojies. Tomēr viņš drīz stipri saslimis un nomiris. Draugi ar apbedīšanu nesteigušies. Un raugi, pēc kādām dienām Tundals kliedzot atvēris acis un sācis stāstīt klātesošajiem, kas ar viņu noticis.

Sargeņģeļa pavadībā viņš piedzīvojis daudz dažādu moku. Vispirms viņam likts kāpt ļoti augstā kalnā, kura vienā pusē degusi sēra uguns, bet otrā pusē bijis neizsakāms aukstums. Tad viņš iesviests ar uguni pil­dītā bedrē, kur sātani vilku, lāču, lauvu un čūsku iz­skatā ar milzīgu niknumu to plūkājuši un raustījuši. . . Tundals nevarējis izteikt, cik šausmīgi tur cietis. Tomēr ar lūgšanām, piesaukdams Jēzus vārdu, viņš no turie­nes izkļuvis, atradis savu sargeņģeli un ar to atnācis pie ļoti augsta tilta. Tilts atradies virs ugunīga bezdi­beņa. Eņģelis licis viņam iet pār tiltu. Tundalam bijis jāiet basām kājām pa asām naglām, bet eņģelis pie­bildis: «Tev jāpāriet šo tiltu un jāpārved arī to govi, kuru tu nozagi zemniekam.» Savainodams kājas un vi­sur atstādams asinis, Tundals sācis iet. Jo tālāk viņš gājis, jo vairāk baiļojies. Nonācis pusceļā, viņš sa­stapis pretimnācēju, kas nesis uz pleciem lielu, smagu labības maisu. Neviens no viņiem nespējis dot otram ceļu. Pēdīgi dievs iežēlojies par nabaga grēciniekiem, neizprotamā veidā tie samijušies, un Tundals sasniedzis otru krastu. Viņš atradies zaļā, ziedošā pļavā. Tur viņš neizsakāmā priekā dzirdējis slavas himnu Radītājam. Eņģelis paziņojis, ka Tundalam jāatgriežas pie miesas, lai pastāstītu citiem to, ko redzējis. Tundals ļoti nosku­mis un gribējis palikt, bet… tad sajutis, ka viņa dvē­sele ietērpjas miesā kā apģērbā. Tundals atvēris acis un redzējis sevi guļam virs zemes…'

Katoļu baznīca māca, ka grēciniekam pašam jāizcieš sods par grēkiem, par kuriem grēcinieks nav devis dievam pietiekošu gandarījumu. Baznīcas aizlūgumi šo sodu var mīkstināt un saīsināt. Pareizticīgo baznīca turpretī māca, ka grēcinieks ar savām ciešanām savu stāvokli nevar grozīt. No elles uguns viņš var izkļūt tikai ar baznīcas un piederīgo aizlūgumiem.

Antikrists

Katoļu un pareizticīgo baznīcas māca, ka grēku sa­maitātā dzīve pasaulē tiks reiz izbeigta. Dievs šķīstīs zemi ar uguni un atjaunos to paradīzes jaukumā un nevainībā. Lai šo darbu izdarītu, Kristus atnāks no de­besīm uz zemi, uzmodinās mirušos un noturēs vispārēju jeb pastaro tiesu. Pirms Kristus atnākšanas ticīgajiem būs jāpiedzīvo īss, bet grūts Antikrista valdīšanas laiks.

Saknes ticējumiem par Antikristu meklējamas Vecās derības pravieša Dāniela grāmatā, kas sarakstīta laikā, kad Sīrijas ķēniņš Antiohs IV (175.—163. g. p. m. ē.) nesaudzīgi vajāja un terorizēja jūdus, gribēdams tos helenizēt un uzspiest tiem grieķu dievu pielūgšanu. Jūdi sacēlās un Makabeju vadībā cīnījās pret sīriešu pārspēku. Lai stiprinātu jūdus šinī cīņā, kāds viņu pat­riots uzrakstīja Dāniela vārdā nosaukto Bībeles grā­matu, kurā viltus pravietojuma veidā Antiohs IV attēlots kā dieva tautas — jūdu — ienaidnieks. Pare­ģota arī Antioha IV bojā eja. Pēc Antioha IV parādī­šoties jūdu pestītājs — «cilvēka dēls», kas nodošot tiem pārvaldīt visu pasauli.

Pseidodāniela pareģojums par pestītāja valsts uzcel­šanu, protams, nepiepildījās. Bet, kad mūsu ēras pir­majā gadsimtā radās kristieši, tie pieņēma jūdu ticē­jumu par pestītāja atnākšanu un pārveidoja to mācībā par sava pestītāja Jēzus Kristus atnākšanu. Šo Kristus atnākšanu viņi gaidīja jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Savu ticējumu viņi balstīja arī uz Daniēla grāmatas pravietojumiem. Kristieši, nesaprata, ka Daniēla grā­matā aprakstītais dieva tautas ienaidnieks ir Antiohs IV, bet domāja, ka tādam jānāk viņu dienās — īsi pirms Kristus atnākšanas. Kristieši to nosauca par Pretikristu jeb Antikristu.

Antikrista un Kristus atnākšanu kristieši arvien at­lika uz vēlāku laiku un dara to līdz pat mūsu dienām.

Kā māca katoļu un pareizticīgo baznīca, Antikrists neaizliegs dievu, bet nostāsies pret Kristu kā cilvēces pestītāju, pret Kristus baznīcu un pret kristiešiem vis­pār. Viņš piekrāps ļaudis ar viltus brīnumiem, nosēdī- sies dievnamā un pieņems dievišķīgu godināšanu. Viņš nežēlīgi vajās kristiešus, tā ka maz no tiem paliks uz­ticīgi baznīcai. Dieva svētos iestādījumus Antikrists sagrozīs. Tomēr viņa vara pastāvēs tikai trīsarpus ga­dus. Sim laikam beidzoties, no debesīm, daudzu eņģeļu pavadīts, atnāks Kristus, satrieks Antikrista varu un iemetīs Antikristu uguns zaņķī.

Pareizticīgo arhibīskaps Andrejs, runājot par Anti­kristu, kas Parādīšanas grāmatas 17. nod. 11. p. simbo­lizēts ar vienu no zvēra septiņām galvām, saskata, ka te domāta Romas pilsēta, kura reiz jau pārvaldījusi seno kultūrpasauli un pasaules gala laikā atkal kļūšot par Antikrista valsts galvaspilsētu.[27]

Pēc arhibīskapa Andreja izskaidrojuma, Antikrista valdīšanas laikā virs zemes atnāks Parādīšanas grā­matā 11. nodaļā minētie divi liecinieki. Tie būs Enoks un Elija, kuri savā laikā bez nāves tika uzņemti debe­sīs. Tie aģitēs pret Antikristu un ar dažādiem brīnu­miem atspēkos viņa viltus brīnumus, sodīs ļaudis par viņu grēkiem un nonāvēs tos, kas viņiem stāsies ceļā. Beidzot Antikrists tos nonāvēs, un viņu līķi mētāsies pa Jeruzalemes ielām. Tomēr pēc trīsarpus dienām tie tiks atdzīvināti un uzņemti debesīs.1

Antikrists, pēc arhibīskapa izskaidrojuma", būs ebreju tautības. Pēc Bībeles leģendām, ebreju tauta cēlusies no sentēva Jēkaba divpadsmit dēliem, kuru pēcteči iz­veidojuši divpadsmit ebreju tautas ciltis. Antikrists cel­šoties no Dana cilts.[28] Viņš uzcelšot Jeruzalemē izpos­tīto jūdu dievnamu, un ebreji to uzlūkošot par dieva apsolīto mesiju.

Augšāmcelšanas un pastara tiesa

Pēc Antikrista valsts iznīcināšanas notikšot visu mi­rušo uzmodināšana. No jauna izveidotās mirušo miesās Kristus likšot ieiet to dvēselēm, kas līdz tam atradušies vai nu paradīzē, vai ellē.

Pēc mirušo augšāmcelšanās notikšot pēdējā tiesa, kurā katram tikšot piespriesta alga pēc viņa darbiem. Svētie mantošot dieva valstību, un, atjaunotajās miesās ietērpti, tie pilnīgāk varēšot baudīt dieva valstības la­bumus. Notiesātie grēcinieki nonākšot atpakaļ ellē, ku­ras uguns zaņķī tie, miesās tērpti, sāpīgāk sajutīšot savas mokas, kas nav aprakstāmas un kas turpināšo­ties «mūžīgi mūžam».

Arhibīskaps Andrejs izskaidro, ka dieva valstība atradīsies virs Zemes. Debesu uguns iznīcinās Antikrista pulkus un aizdedzinās arī Zemi. Tomēr visa Zeme ne­tiks galīgi izpostīta, un dievs uz tās varēs uzcelt savu valsti paradīzes krāšņumā.

Parādīšanas grāmatā minēto Kristus tūkstošgadu valsti katoļu un pareizticīgo baznīca datē ar laiku starp Kristus pirmo atnākšanu un Antikrista darbību. Tūk­stoš gadus minētās baznīcas nesaprot burtiski. Pirmā augšamcelšanās esot garīga, kad cilvēks atgriežoties no grekieim Otrā augšāmcelšanās saprotama burtiski un notiks pec Antikrista satriekšanas.

Pēc Zemes šķīstīšanas ar uguni dievs to atkal atjau­nošot un greznošot ar daudz krāšņāku dabu. Atjaunotā Zeme būšot taisnīgo cilvēku mūžīgā dzīves vieta.

LUTERĀŅU BAZNĪCAS ESHATOLOĢIJA

Viduslaikos tautas smaka divkāršā jūgā. Ar pātagu un zobenu feodāļi spieda pildīt smagās klaušas, bet baznīca ar pēcnāves soda draudiem un aizlūgumiem iz­sūca no tautas visu pārējo. Baznīcas kārei nebija ro­bežu. Izdomāja arvien jaunas metodes, kā ar biediem iztukšot ticīgo kabatas. Nonāca līdz mācībai, ka grē­kus var nolīdzināt ar naudas iemaksāšanu baznīcas kasē. Šim nolūkam izstrādāja taksi, pēc kuras par katru grēku vajadzēja maksāt noteiktu summu.

Tautas masu pacietības mērs bija pilns. Vadzis bija pārslogots un lūza. Vācijā izcēlās Zemnieku karš. Dau­dzās zemēs pēc reformācijas nodibinājās protestantu baznīcas. Plašā atdalīšanās no katoļu baznīcas bija iespējama tāpēc, ka šajā kustībā apvienojās dažādu šķiru intereses. Reformācija bija antifeodāla un arī antikatoliska kustība. Ekspluatētās masas prasīja dzimt­būšanas un kārtu privilēģiju atcelšanu un vienlīdzības nodibināšanu, muižnieki tīkoja piesavināties klosteru un bīskapu lielos zemes īpašumus, bet vidus šķiras un vienkāršā tauta gribēja atbrīvoties no smagajām baz­nīcas nodevām.

Protestantu baznīcas parņēma katoļu baznīcas esha- toloģij u, izmetot no tas mācību par šķīstītavu un šo to pārveidojot mācībā par starpstāvokli, Antikristu un tukstošgadu valstību.

Luterāņu baznīcas eshatoloģija sevišķu vērību pie­vērš cilvēka nāves momentam, kurā izšķiroties cilvēka pēcnāves stāvoklis vai nu uz mūžīgu labklājību dieva valstībā, vai uz mūžīgām mokām ellē. Tāpēc cilvēkam, lai viņš varētu svētīgi nomirt, jāveltī liela vērība sevis garīgajai apkopšanai.

Starpstāvoklis

Pēc nāves cilvēku dvēseles nonākot dieva tiesas priekšā, kur izšķir, kam jāiet paradīzē, kam ellē. Atšķi­rībā no galējās jeb pastarās tiesas tā ir tikai izmeklēša­nas tiesa. Paradīze uzlūkojama kā dieva valstības priekšnams; tā atrodas kaut kur augšā gaišās debesu sfērās. Elle atrodas pazemē, un, lai gan tur pēc nāves nonākušajiem grēciniekiem jācieš mokas, tomēr galve­nās mokas tos gaida tajā ellē, kurā tie nokļūs pēc pas­tarās tiesas.

Luterāņu virsmācītājs V. Svarcs par elli jeb hadesu raksta: «Kopš laika, kad Kristus nokāpa un sludināja ellē, tur notikušas lielas pārmaiņas. Elle vairs nav visu mirušo sapulcēšanās vieta un ir pārvērtusies galveno­kārt par soda vietu, par elles priekšnamu. Te paliek Vecās derības laiku bezdievji, kuri negribēja atgriezties, kā arī visi tie, kas no tā laika, kamēr pastāv kristietība, ir nonicinājuši viņiem piedāvāto pestīšanu …

Bet, tāpat kā dvēseles paradīzē vēl gaida uz pilnības sasniegšanu debesīs, arī tie, kas ir ellē, vēl nav sasnie­guši sava soda augstāko pakāpi, kurā nonāks visi pa­zudušie. Tas viņiem arī ir zināms. Gaudojot un zobus klabinot, viņi gaida uz pēdējās tiesas dienu, kad no Cilvēka Dēla mutes dzirdēs spriedumu… Kā no miro­ņiem uzmodinātās un apskaidrotās miesas palīdzēs pa­radīzes svētajiem pilnā mērā baudīt viņu svētlaimi, tā arī uzmodināto grēcinieku miesas palīdzēs pilnā mērā izjust viņu sodu.»[29]

Uz iebildumu, ka svētajie paradīzē nevar priecāties, zinot, ka viņu grēcīgie piederīgie mocās ellē, Svarcs min nostāstu par bagāto vīru un nabago Lācaru, starp kuriem mirušo valstī atrodas «liela starpa». Tikpat liela starpa, saka Svarcs, ir starp līdzjūtību pret savējiem šinī dzīvē un līdzjūtību pret tiem nākamajā dzīvē.

Minētajos komentāros teikts, ka pirms dieva pēdējās lielās tiesas tūkstoš gadus pasauli pārvaldīs Kristus. Tā būs tā sauktā tūkstošgadu miera valsts. Pirms šiem tūkstoš gadiem uz neilgu laiku pasauli pārvaldīs Anti­krists, bet pirms Antikrista varas jūdi pieņems kristīgo ticību.

Jūdu pāriešanai kristīgajā ticībā esot jānotiek pakā­peniski, un tā iesākšoties 20. gadsimta sākumā. Sī laika noteikšana dibināta uz Parādīšanas gr. 11. nod. 2. p., kur sacīts, ka pagāni «svēto pilsētu samīs četr­desmit divi mēnešus».

Parādīšanas grāmatas autors šo ziņojumu uzrakstīja ap 68. gadu, jūdu-romiešu kara laikā. Viņš saprata, ka ebreji nespēs novērst Jeruzalemes krišanu «pagānu» (romiešu) rokās, kuri šo pilsētu toreiz aplenca. Tomēr autors pareģoja, ka pagāni paturēs Jeruzalemi tikai četrdesmit divi mēnešus, kas, protams, nepiepildījās. Deksels šo pareģojumu attiecina uz citu notikumu tā­lākā nākotnē. Jeruzalemes samīšanu viņš attiecina uz tās krišanu muhamedāņu rokās, bet četrdesmit divi mēnešus izskaidro simboliski, pārrēķina tos tūkstoš divi simti sešdesmit dienās (30X42), pie tam dienu ņem par simbolu gadam! Muhamedāņi ieņēma Jeru­zalemi 637. gadā, tāpēc 1260 gadiem vajadzēja beigties 1897. gadā. Tomēr šinī gadā Jeruzaleme vēl atradās muhamedāniskās Turcijas varā un tika no tās atbrīvota tikai 1917. gadā.

Pēc Deksela izskaidrojuma, kristietību pieņemšot 144 000 jūdu un pārcelšoties uz dzīvi Palestīnā, kur no­dibināšot savu valsti ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu. Tie būšot ļoti pārliecināti un apgaroti kristieši un veik­šot intensīvu misijas darbu.

Judu atgriešanas kristietībā

Deksela nepiepildījušos pravietojumu izskaidrojumi ir pierādījums ticīgajiem, cik maldīgi Bībeles pravieto­jumiem piešķirt kādu vērtību nākotnes notikumu at­klāšanā.

Luters savā laikā par Antikristu uzskatīja pāvesta baznīcas varu. Rimstoties ticības kariem starp katoļiem un protestantiem, šis apgalvojums luterāņu baznīcā ap­klusa. Vēlāk piētisma ietekmē par šo tematu parādījās dažādi izskaidrojumi.

Deksels pat noteic gadu, kad jāparādās Antikristam. Tam esot jābūt 1992. gadam. So gadu viņš aprēķina, pamatojoties uz Parādīšanas grāmatas 11. nod. 3. p: «Un es vaļu došu saviem divi lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divi simt un sešdesmit dienas ar maisiem apģērbti.» Šie minētie divi liecinieki esot baus­lība un evaņģēlijs jeb visas Bībeles mācība. Bībeles mācību draudēja aptumšot «lielā cepļa dūmi» no bez­dibeņa,[32] t. i., islams (muhamedānisms), kura viļņi pār­šalca visus Tuvos Austrumus, apklāja Ziemeļāfriku līdz pašai Atlantijai, pārplūdināja Spāniju un draudēja caur Franciju pārņemt citas kristīgo zemes. Šo islama brāzmu apturēja Kārlis Martels kaujā pie Puatjē 732. gadā, kur mauri (arābi) tika sakauti un islama uzplūdi sāka apsīkt. Nu «diviem lieciniekiem» pavērās ceļš brīvai darbībai. Šai darbībai esot jāturpinās 1260 ga­dus, un to izbeigšot Antikrista uzstāšanās 1992. gadā (732 + 1260 = 1992).

Antikrists

Pēc Tesaloniķiešu otrās gr. 2. nodaļas 7. p. Antikrista gars esot darbojies jau apustuļu dienās, bet zināmi ap­stākļi aizkavējuši viņa oficiālu uzstāšanos. Šis Anti­krista gars, kā paskaidro Deksels, it sevišķi atklājoties Francijas vēsturē. To skaidri parādot Francijas Lielā revolūcija 1793.—1797. g., kura oficiāli apkaroja reli­ģiju. To liecinot arī Napoleona Bonaparta noraidošā

nostāja pret baznīcu. No Bonapartu dzimtas esot gai- dams arī pats Antikrists. Vārda «Bonaparts» ebreju rakstībā slepjoties Antikrista skaitlis 666. Parādīšanas gr. 17. nod. 10. un 11. p. runājot par antikristīgās varas astoņiem valdniekiem, un arī tas esot attiecināms uz Bonapartu ģenealoģiju. Skaitot no Francijas valdnieku Karolingu dinastijas, Bonapartu dinastija ir sestā. Sī dinastija deva Francijas tronim trīs Napoleonus. Pēc septītās dinastijas, kura nomainīta ar republiku, tronī atkal nākšot Bonaparti ar Napoleona IV, V, VI un VII vārdiem. 1992. gadā velns ar dieva atļauju uzmodināšot no miroņiem Napoleonu I, un tas uzkāpšot Francijas tronī ka Napoleons VIII. Tas būšot gaidāmais Anti­krists. Tas valdīšot trīsarpus gadus, un pēc šī laika, 1996. gada, Kristus to likvidēšot.

Zeme tika radīta, saka Deksels, 4005. gadā pirms m. e. rudenī. Pieskaitot šiem gadiem 1995 un pusgadu no mūsu eras, dabūjam 6000 gadus. Pēc šiem 6000 gadiem virs zemes nodibināsies Kristus valdība uz tūkstoš ga­diem. Ta iznāk pasaules vēstures nedēļa, kas sastāv no 7000 gadiem jeb septiņām tūkstošgadēm. Pasaules radī­šanas nedeļa simbolizē šo pasaules vēstures nedēļu, kura septītā gadu tūkstotī Zemei būs dusa no grēkiem, līdzīgi tam, kā pēc sešām pasaules radīšanas dienām septītajā dienā dievs dusēja.

Parādīšanas grāmatas 17. nodaļā, tālāk spriež Dek­sels, aprakstīts zvērs (Antikrista gars); uz tā sēž sie­viete netikle, kas simbolizē pāvestību. Zvēra desmit ragi simbolizē Napoleona VIII — nākamā Antikrista desmit pavaldoņus. Kad varu savās rokās saņems Na­poleons VIII, tas necietīs, ka virs zemes valda kāds garīgs valdnieks — pāvests, jo Antikrists apvienos sa­vās rokās kā laicīgo, tā garīgo varu. Tāpēc kopā ar saviem desmit pavaldoņiem viņš nostāsies pret pāvestu un beidzot likvidēs pāvesta hierarhiju, pie tam padarīs Romu par savas valsts galvaspilsētu.

Antikrists pievērsīs uzmanību arī Tuvajiem Austru­miem. Viņš necietīs, ka Jeruzalemē valda ebreji —- kristieši, kas dedzīgi izplata kristīgo ticību. Viņa liela armija dosies uz austrumiem, lai sagrabtu Palestīnu un likvidētu kristīgo ebreju draudzi. Pie Jeruzalemes vi­ņam ceļā stāsies Kristus, kuram sekos debesu kara­pulki. Antikrists tiks sagrābts un iemests uguns zaņķī, un visu viņa armiju Kristus apkaus.

Tādas ir luterāņu fundamentālista A. Deksela domas, taču mēs zinām, ka ar septiņgalvaino zvēru Paradīša- nas grāmatas autors simbolizē Romas ķeizarvalsti un tās pirmos septiņus ķeizarus. Antikrista skaitli 666 Pa­rādīšanas grāmatas autors saskatīja vārdos «Neron kesar», kurus uzrakstot ebreju burtiem un pieliekot tiem to skaitlisko nozīmi saskaitījumā dabu 666. Da­niēla grāmatā minētie trīs ārpuslaiki jeb gadi ir Sīrijas ķēniņa Antioha IV (175.—163. g. p. m. ē.) jūdu reliģi­jas vajāšanas laiks no 168. līdz 165. g. p. m. ē. Parādī­šanas grāmatas autors iedomājās, ka ar to pareģots, ka ķeizars Nerons vajāšot kristiešus trīsarpus gadus jeb 42 mēnešus jeb 1260 dienas. Šīs dienas daži kristiešu komentētāji nepamatoti pārvērš 1260 gados un attie­cina tos uz saviem iedomātajiem antikristiem dažados laikos. Šie samākslotie izskaidrojumi daudzkārt maldi­nājuši ticīgos un noveduši tos fanatisma.

Tukstošgadu valsts

Tie nebija kristieši, kuri pirmie sāka paust mācību par tūkstošgadu valsti. To mācīja pārsistu reliģija jau piecus gadsimtus pirms mūsu ēras. Šis fakts runā pretī kristiešu dogmai, ka Bībeles mācības esot cēlušās caur svētā gara iedvesmu. Kā paskaidro Deksels, pēc Anti­krista armijas likvidēšanas no debesīm otrreiz nonāk - šot Kristus, sagrābšot sātanu un iemetīšot to bezdibenī, kas tikšot apzīmogots. Tur sātanam būšot jāpaliek tūkstoš gadus, lai šinī laikā tas nevarētu pavedināt uz grēkiem virs zemes atlikušos cilvēkus.

Tad Kristus uzmodināšot no miroņiem kādu skaitu svēto cilvēku, starp kuriem būšot divpadsmit apustuli, kā arī mocekļu nāvē mirušie kristieši. Tie sēdīšoties tiesnešu un valdnieku krēslos, lai uz tūkstoš gadiem pārvaldītu pasauli. Pie viņiem šad tad no debesīm iera­dīšoties Kristus, lai piedalītos Zemes pārvaldīšanā. Svētajie šinī laikā nenovecošot, un no mirušiem uz­modinātie vairs nemirs. Visas pasaules pārvaldes centrs tūkstoš gados būs Jeruzaleme.

Pēc tūkstoš gadiem, turpina Deksels, sātans tiks iz­laists no bezdibeņa, un tam tiks dota izdevība darboties. Zemes iemītniekiem uzliks pārbaudi, lai katrs parādītu, ko viņš brīvprātīgi grib darīt. Velna sakūdītie Zemes iedzīvotāji sacelsies pret Kristus valdību un gatavos karagājienu pret pašu galvaspilsētu Jeruzalemi. Mil­zīgā armija nonāks pie Jeruzalemes un aplenks to. Cīņu izšķirs dieva iejaukšanās. Viņš liks krist uz sā­tana pulkiem ugunij no debesīm, kuras liesmas apņems visus uzbrucējus. Jeruzaleme ar visiem svētajiem tiks pacelta debesīs.

Tad Kristus nosēdīsies tiesneša krēslā uz lielo vis­pārējo tiesu. Šis tiesas priekšā tiks sapulcināti visi virs Zemes esošie iedzīvotāji. Tiks uzmodināti arī visi mi­rušie, kā labie, tā ļaunie, un nostādīti šīs tiesas priekšā. Pēc ierakstiem debesu grāmatās katram tiks piespriesta viņa darbiem piemērota alga, vai nu mūžīga laimīga dzīve dieva valstībā, vai mūžīgas mokas elles ugunī. Ja Parādīšanas grāmatas 20. nod. 14. p. sacīts, ka «nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir tā otrā nāve», tad tas nenozīmē, saka Deksels, ka grēcinieki beigs ek­sistēt. Grēcinieku dvēseles pēc pirmās nāves nonāks hadesā jeb mirušo valstī. Pie otrās augšāmcelšanās šīs dvēseles atkal ietērpsies miesās, lai tiktu iemestas ge- hennā — uguns zaņķī. Tur viņu miesas piedzīvos otru nāvi, bet viņu dvēseles mocīsies mūžīgi mūžam. To apstiprina arī Parādīšanas gr. 22. nod. 15. p., kur sacīts, ka dieva valstības galvaspilsētas ārpusē atradīsies vi­sādi grēcinieki.

Pēc pastarās tiesas tiks radīta jauna Zeme, uz kuras no debesīm nonāks Jaunā Jeruzaleme, kura būs dieva valstības galvaspilsēta.

Anglikāņu baznīcas mācītājs R. Baksters savā grā­matā, kuru akceptējusi arī luterāņu baznīca, jūsmīgos vārdos tēlo dzīvi debesīs. Te būs daži citāti no šī tēlo­juma.

«Kas var aprakstīt tās baudīšanas prieku! Visi šejie­nes prieki un bēdas uz to vadīja un tajā nobeidzās; tajā neaprakstāmajā laimībā, ko svētajie sajutīs Dieva uz­lūkošanā, atzīšanā un mīlestībā un no Dieva tapt mū­žīgi mīlēti![33]

«Kad jau šeitan pie tām jūtam, ka, ar Ābramu, Izaku un Jēkabu sēdēsim pie galda debesu valstībā, svēts iekšķīgs prieks mums cauršaujas, cik vairāk tas mūs neapņems, kad paši patiesi baudīsim to laimību? Ai, cik svētīgi priecāsimies ar Mozu, Dāvidu un visiem at­pestītiem dziedot tā Jēra dziesmu visā mūžībā. Vēl vairāk: šī dusa būs gluži pilnīga. Tur būs prieki bez bē­dām un sāpēm. Tur mūžīgā dusas ostā nebūs vairs neviena no tiem viļņiem, kas mūs šeitan mētāja.»[34]

Sekojošie citāti rāda, cik baismīgas Baksters iedomā­jas grēcinieku mūžīgās mokas ellē.

BAPTISTU ESHATOLOĢIJA

Visi baptisti nav kā konfesija ar stingri vienotu orga­nizāciju un visur saskaņotu mācību. Pilnīga uzskatu vienotība baptistiem ir tikai galvenajos mācības pun­ktos. Ticība trīsvienīgam dievam un Bībelei kā dieva iedvestiem svētiem rakstiem viņiem ir kopīga ar citām kristiešu konfesijām. Bez minētā ir arī mācības punkti, par kuriem savstarpēji vienojušies visi baptisti:

1.    Katra ticīgā panākta personīga pārliecība, ka viņš ir atpestīts jeb garīgi jaunpiedzimis.

2.    Derības noslēgšana ar dievu, kuras ārējā zīme ir pagremdēšana ūdenī — kristība. Kristī pieaugušos «jaunpiedzimušos» ticīgos. Mazbērnu kristību baptisti

neatzīst.

3.    Katra baptista pienākums izpildīt organizācijas re­liģiskās morāles normas. Šo normu rupjus pārkāpējus izslēdz no baptistu organizācijas.

Citos reliģijas mācības punktos baptistiem var būt katram savi ieskati. Nepastāv visu baptistu pieņemtas vienotas Bībeles eksegezes (izskaidrošanas). Tā kā bap­tisti ir protestantiska konfesija, tad viņu eshatoloģija lielākoties ir līdzīga citu protestantisko konfesiju eshatoloģijai. Eshatoloģisko ticējumu sīkumos ir atšķi­rības. Še aplūkotie ticējumi galvenokārt sastopami Latvijas PSR baptistu aprindās.

Starpstavoklis

Par starpstāvokli baptistu ticējumi ir līdzīgi aplūko­tajiem luterāņu baznīcas ticējumiem. Tēlojot dvēseļu dzīvi starpstavoklī, baptisti pamatojas uz Jaunās derī­bas stāstu par bagatnieku un nabaga Lācaru. Šīs ziņas daudziem baptistiem tomēr liekas pārāk īsas. Pastāv vēlēšanas uzzināt kaut ko vairāk par savu aizkapa dzīvi. Tapec baptisti ar reliģiskās iztēles palīdzību vi­sādi papildina stasta īsās ziņas. Šādu rīcību viņi aizbil­dina ar norādījumu, ka stāsts par bagāto vīru un na­baga Lacaru nepietiekami apgaismo svarīgo tematu par mirušo dveseļu pēcnāves dzīvi debesīs un ellē.

Ka Vecas, tā Jaunās derības raksti stāsta, ka dievs saviem ļaudīm arvien sūtījis praviešus, kuri atklājuši nākotnes notikumus un snieguši ziņas par viņpasauli. Tapat arī musu laikos, spriež baptisti, dievs var sūtīt ticīgajiem praviešusL lai tie sniegtu vēl lielāku gaismu par viņpasaules lietām. Par tādu viņpasaules apstākļu apgaismotaju baptisti uzlūko arī Marietu Dēvisu, kura 19. gadsimta vidū dzīvoja Amerikas Savienotajās Val­stīs un sarakstīja grāmatu «Parādības par debesīm un elli». Šī gramata ieguva plašu atzinību it sevišķi bap­tistu aprindās. Angļu valodā tā piedzīvojusi divdesmit divus izdevumus. Tā tulkota daudzās valodās, arī lat­viski. Dēvisas grāmata nesatur Bībeles eksegezi, bet apraksta autores redzētās atklāsmes.

Nodaļā «Cilvēks miršanas brīdī» autore stāsta, ka, dvēselei aizejot no miesas, «ap mirstošo cilvēku uztu­rējās gari, pilnīgi dažādi izskatā un kustībās». Šie gari pavada mirušo dvēseles, kad tās no miesas tiek aiznes­tas uz mūžības priekšnamu. Mūžības priekšnamā iero­das visdažādākie gari, no visnetīrākajiem un negodīgā­kajiem līdz pašiem skaidrākajiem un svētajiem. Visi viņi lielos pulkos sanāk pie nāves vārtiem. Katra nomirušā gars, atstādams zemes čaulu, piebiedrojas viņa tikumis­kajai dabai radniecīgam garu pulkam. Tā katra miesas kārībnieka un netikļa grēcīgās dabas garu pievelk līdzīgi elementi, un tie aiziet mūžīgas nakts mākoņu pārklātā vietā. Turpretim tos, kuri, labu mīlēdami, slāpst pēc vienības ar šķīstām un gaišām būtnēm, paņem un aiz­ved debesu sūtņi pāri iepriekšējai zemākai vietai pie bezgalīgā augstumā mirdzošās godības un slavas.[37]

No «mūžības priekšnama» «praviete» tiek pārcelta svēto dvēseļu mājokļos, par kuriem tā sniedz sekojošu tēlojumu:

«Drīz mēs atradāmies plašā līdzenumā, kurā bija augļu koki pilni augļiem. Viņu savijušies zari pār mūsu galvām izveidoja mūžīgi zaļojošu jumu. Ejot pa šīm ēnainajām birzīm, mani sajūsmināja brīnišķīga putnu dziedāšana. Viņu viļņojošā trillināšana izplūda visjau­kākā melodijā. Mēs apstājāmies. Domādama, ka atroda­mies uz kādas no zemes [mūsu saules sistēmas] planē­tām, es jautāju, kā viņu nosauc. Pavadonis atbildēja: «Šie koki, puķes un putni ir vēl tikai ārējā izplatījumā, kurš ieslēdz dvēseļu paradīzi».»[38]

Debesīs «praviete» redz pilsētu, kuras uzbūvi dažos vilcienos tā tēlo līdzīgu Parādīšanas grāmatā aprakstī­tajai debesu pilsētai Jaunajai Jeruzalemei. Pa kādu cilindrisku telpu, kuras sienas spīguļo kā dārgakmeņi visās varavīksnes krāsās, «praviete» paceļas augstumā, lai no turienes to aplūkotu. Cauri pilsētai tek dzīvības upe,_ kura sadala to divpadsmit daļās. Upes krasti rotāti alejam. Pilsētā visas celtnes mākslinieciski apdarinātas. Tanī daudz tempju, parku, strūklaku un tēlniecības darbu.

Mirušo bērnu dvēselēm debesīs ir sevišķa vieta, proti, septītajās debesīs paradīzes dārzā, kur ierīkotas īpašas bērnu istabas. Dēvisa sniedz šādu bērnu istabas aprakstu:

«Telpa, kas bija manu acu priekšā, bija līdzīga brīniš­ķīgi izveidotai svētnīcai. Viena virs otras riņķveidīgās rindas bija nišas [iedobumi] vai riņķu nodalījumi, it kā no zelta izstrādāti un ķerubu apsargāti. Katrā tādā vie­tiņā dusēja bērniņa gars. Ikvienam no viņiem blakus atradas kalpojošs gars jeb sargeņģelis, kura uzdevums bija gara dīglīti sagatavot viņa mūžīgai dzīvošanai svēta, derīga dzīvē. Eņģelis dveš savu elpu uz bērniņu, un katrs elpas vilciens viņā paplašina, audzē dzīves spēju.»[39]

Bērnu dvēseles debesīs audzina par pieaugušiem cil­vēkiem un debesu prieku mūžīgiem baudītājiem. Bap­tisti (arī citas konfesijas) māca, ka bērnībā mirušajiem debesu valstība ir nodrošināta. Iznāk, ka bērnībā mirt ir laime, jo bērnu dvēselēm debesu prieki nodrošināti bez zemes dzīves pārbaudījumiem un ciešanām.

Svēto dvēselēm debesīs nebūs jārūpējas ne par ēdienu, ne dzērienu, ne drēbēm, jo visas šīs lietas tur būs pārpilnībā un augstas kvalitātes. Mūžīgo labsa­jūtu tur vairs netraucēs aukstums, karstums un slimības.

Turpmakajas gaitas Marieta nonāk hadesā, ko viņa nosauc par elli. Viņa raksta:

«… Man likās, ka zem kājām ložņā skarpji un ka es minu uz karstām oglēm. Šūpojošies koki nevis vēsmu radīja, bet gan karstumu; viņu ziedi bija nenodzēšamas liesmas, degšana un zvīļošana. Pieskaršanās jebkuram priekšmetam izsauca mocošas sāpes. Fosforiskā gaisma, ko izstaroja katrs priekšmets, dedzināja acis. Ja kāds, norāvis augļus, gribēja ēst, tad tas apdedzināja rokas un muti. Saplūktie ziedi izgaroja karstu tvaiku, kura stiprā smirdoņa, šos tvaikus ieelpojot, plaušām sagādāja šausmīgas sāpes. Vējam pūšot, apkārtējās atmosfēras karstie atomi apdedzināja ādu. Visa šī atmosfēra šķita it kā vilšanās un bēdu elementu piesātināta. Es sāku apskatīties visapkārt, vai neatradīšu kaut lāsīti ūdens, lai remdētu nepanesamās slāpes, … [taču] upes plūda kā ugunīgs metāls no septiņkārtīgi pārkausētas kau­sēta vas.»1

Kritisks prāts izbrīnīsies par šo fantastiku, bet vien­tiesīgie ticīgie, kas pilnīgi uzticas savām reliģijas mā­cībām, to visu lasa ar svētbijību.

Jaunajā derībā vairākkārt tēlota elle ar «mūžīgu uguni, kas deg ar sēru». M. Dēvisa zināja, ka jauno laiku cilvēki to uzskata par absurdu. Tāpēc viņa elles dabisko uguni tēlo kā grēcīgu kārību un sirdsapziņas moku uguni. Lai tomēr grāmatas lasītāji neiedomātos, ka šie tēlojumi ir tikai iedomas vai halucinācija, viņa piebilst: «Es biju galīgi satriekta, zinādama, ka tas nav sapnis, bet tiešamība.»

Sakara ar šādu izskaidro j umu ticīgie prāto, ka tad izdevīgāk būt pagānam nekā kristietim, jo mirušo val­stī nokļuvušos šaubas par nākamo dzīvi vairs nevar novērst no dieva. Tādā gadījumā nevajagot pagāniem sludināt evaņģēliju šinī dzīvē; tiem izdevīgāk kļūt svē­tiem mirušo valstī. Uz to Hermans atbild, ka tomēr «tas Kungs grib virs zemes tapt godināts caur tautu izglāb­šanu».[42]

Antikrists

Baptisti māca, ka Antikrista un Kristus atnākšana ir tuvu. Baptistu sludinātājs P. Lauberts 1908. gadā izdeva rakstu ar nosaukumu «Antikrists», kas iepazīstināja ar baptistu uzskatiem šinī lietā. Minētajā rakstā autors atsaucas uz Bībeles izteikumiem un izskaidro tos savā izpratne.

«īsi, apmēram trīsarpus gadus pirms Kristus atnāk­šanas,» saka Lauberts, «daļa ticīgo — liekas, ticīgi mi­rušo un 144 000 apzieģelēto… tiek parauti tam Kun­gam pretī gaisā. Velns, nomaskojies kā pūķis, uzbrūk taisnajiem, kas dodas augšup, gribēdams tos aizkavēt. Bet te nu pret velnu griežas kāda daļa no debess kara­spēka zem eņģeļa Miķeļa vadības un velns tiek pārva­rēts un līdz ar viņa eņģeļiem iztriekts no tiesas zāles [debesīs] uz zemi.»

Tad velns laidīšot darbā Antikristu, kam viņš jau savlaicīgi likšot piedzimt no sievietes. Tas uzstāšoties «kā spēcīgs, izmanīgs valdnieks», lai gan nebūšot cē­lies no valdnieku ģimenes. Uz Antikristu autors te at­tiecina aprakstu par Sīrijas ķēniņu Antiohu VI Daniēla grāmatā: «Viņš nejauši nāks un uzņems valsti»1 , t. i., kļūs par valdnieku. Rakstā nav paskaidrots, kādu valsti Antikrists sagrābšot.

Turpinot savu eksegezi, autors norāda uz Tesaloni- ķiešu otrās grāmatas 2. nod. 3.—4. p., kur izteiktas pirmkristiešu domas par Antikristu. Tur tas nosaukts par «grēka cilvēku un pazušanas dēlu», kas sēž diev­namā un izliekas par dievu. Lauberts paskaidro: «Kā ķēniņš viņš sēdēs uz troni jūdu dievnamā, un viņa kareivji un aklā tauta godinās to kā Dievu. So godu viņš ne vien labprāt ņems pretī, bet pat prasīs pēc tā un sodīs tos, kas viņu kā dievu negodās. (Parādīšanas gr. 13. nod. 15. p.) …Antikrists būs jūds (ebrejs), un kā ķēniņu jūdi arvien iedomājušies savu mesiju.»2

Minētais jūdu dievnams atradīšoties Jeruzalemē, ag­rākā jūdu dievnama vietā, kur tagad stāv muhamedāņu

1   «Antikrists». 1908. g. 15. lpp.

2   Turpat, 17. lpp.

mošeja. Autors norāda uz sava laika cionisma kustību,[43]kuru viņš uzskata par ievadu Antikrista laikam. Ebre­jiem naudas netrūkstot, un, ieguvuši Jeruzalemi, viņi tur uzcelšot savu dievnamu.

Baptistu komentētājs raksta: «Antikristu pabalsta, liekas, velns caur kādu varen glumu vīru, «viltīgu pra­vieti», kas Antikristā varas stiprināšanas nolūkā dara zinātniskus brīnumus nezinīgā (nesapratīgā) ļaužu pūļa priekšā.»[44]

Antikristam būs atļauts valdīt trīsarpus gadus. Pēc šī laika atnāks Kristus, izbeigs viņa valdību, bet viņu pašu, kopā ar viltus pravieti iemetīs uguns zaņķī.

Tukstošgadu valsts

Baptistu mācība nosaka, ka tūkstošgadu valsts iesāk­sies pēc Kristus atnākšanas un Antikrista iemešanas uguns zaņķī. Velns tiks saistīts un iemests bezdibenī, kurā viņš tūkstoš gadus atradīsies apcietinājumā, lai netiktu pie ļaudīm un nepavedinātu tos uz grēkiem. Grēciniekiem, kas šinī laikā apdzīvos zemi, dzīvība būs pagarināta, un tiem būs sagādāta laba izdevība atgriez­ties, jo velns tos vairs nevedinās uz ļaunu.

Turpmāko izklāstu sniedzu no 1908. gadā baptistu izdotā G. F. Trenca raksta «Aiz tiem tūkstoš gadiem».

Ebreji būšot atgriezti pie Kristus un palīdzēšot tam pārvaldīt pasauli. Uz tūkstošgadu valsti Trencis attie­cina Vecās derības praviešu izteikumus no Ezaijas gr.

56. nod. 3.—8. p., 60. nod. 5. p., Mikus gr. 7. nod. 16.—17. p., Cakarijas gr. 14. nod. 17.—18. p. Pēc šiem Bībeles izteikumiem, ebreji no visām zemēm atgriezīšo­ties savu senču dzimtenē Palestīnā un pārvaldīšot citas tautas. Tās svētīšot jūdu svētdienas un svētkus un ce­ļošot uz Jeruzalemes templi piedalīties dievkalpoju­mos.

Kā redzējām, šos seno jūdu praviešu nepiepildījušos sapņus luterāņu komentētājs Deksels attiecināja uz laiku īsi pirms Kristus nākšanas, bet baptists Trencis attiecina uz Kristus tūkstošgadu valsti, sacīdams: «Pa­gāni, padoti izraēļa [ebreju] tautai, dzīvos kalpībā… Tūkstošgadu valstī Jehova [jūdu dievs Jahve] tās tau­tas mocīs, kuras nenāk pielūgt to ķēniņu [Kristu].»

Kristus plāns esot tūkstošgadu valstī sagādāt cilvē­kiem vislabvēlīgākos apstākļus atgriezties no ļauna un pieķerties labajam. Velns, pavedinātājs uz grēkiem, būšot apcietināts, Kristus un svētie skubināšot ļaudis uz labu, dzīvības laiks būšot pagarināts, cilvēki ar sa­vām miesīgām acīm redzēšot pašu Kristu un svētos. Ja mūsu dienās cilvēkiem ir grūti ticēt Bībeles mācībai par dievu, Kristu, mirušo augšāmcelšanos un citām pār­dabiskām lietām, tad tūkstošgadu valstī tas viss būšot redzams kā rokām taustāma īstenība. Tomēr šis Kristus plāns atgriezt visus grēciniekus piedzīvošot vislielāko neveiksmi. Trencis par to raksta:

«Vienā valstī miriādi cilvēku, kas tūkstoš gadus bau­dījuši mieru no sātana un Kristus spēku, celsies un teiks: «Mēs negribam, ka šis pār mums valda — ne šis, bet Belcebuls.» Šie [vārdi] mums dod skaidru pie­rādījumu, ka cilvēks, kristīts, mācīts [garīgi], kopts un audzināts, pat no visa ārējā ļauna iespaida tūkstoš gadus ilgi paglabāts — līdz saknēm un nedziedināmi no ļaunuma samaitats.

Tas [tūkstošgadu valstī] ir ārīgs miers, kuram nav dziļa pamata; cilvēku sirdīs mājo, tāpat kā no sākta gala, ienaids pret Dievu un viņa Kristu. Nemieru ap­spiež ar dzelzs scepteri. Tautas ir tā Kunga mantojums un pasaules gali viņa īpašums, pie pirmās pretestības tie top sadauzīti kā māla trauki [Dāvida 2. dziesmas 8.-9. p.]. Pa šo tūkstošgadu laikmetu tos tur nospies­tus viņam par kaju pameslu.»

Kristus tūkstošgadu valdīšanas laikā pilnīgi nobriedī- šot revolucija: Trūkšot tikai vadoņa. Un, kad velns no sava apcietinājuma tikšot atbrīvots, tad šis trūkums būšot novērsts. Nāvīgais naids pret Kristu un svēto val­dību tūkstošjjados tikšot apslāpēts ar «dzelzs rīksti» un mutuļošot kā ugunīga lava vulkāna dzīlēs. Kad atbrī­votais velns sākšot musināt uz sacelšanos, tad šis nik­nums izlauzīšoties uz āru un kā ellišķīgs izvirdums gāzīšoties pret «mūžīgo mīlestību». Sātana miljonu ordas maršēšot uz Kristus galvaspilsētu Jeruzalemi no­lūkā noslaucīt viņa valdību no zemes virsas.

Velna divīzijām gatavojoties ar triecienu ieņemt Je­ruzalemi, kā raksta Trencis, sitīšot viņu liktenīgā stunda. «Un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija.» Šī aprīšana, saka autors, nav saprotama kā iznīcināšana, bet kā ierīšana mūžīgās mokās. Par grē­cinieku «otro nāvi» uguns zaņķī baptisti saka, ka ar to domāta nevis miesas, bet garīgā nāve, ka grēcinieki paliks ellē mūžīgi, garīgi miruši, bet miesa tiem būs dzīva un cietīs.

Tāds ir baptistu stāstījums par dieva lielās žēlastības un Kristus bezgalīgās mīlestības bezspēcību. . Bezgala akls un nožēlojams šinī ainojumā parādās cilvēks, kas uz visu šo žēlastību un mīlestību reaģē ar dziļu naidu. Trencis par to raksta:

«Dievs savā lēnībā un pacietībā dāvina arvien vairāk žēlastības un izlej arvien vairāk svētības, lai savu ra­dījumu nāvīgo ienaidu, kā sakot, noslīcinātu. Bet līdz šim bijis velti. Žēlastībai augot, grēks tikai vairojies un attīstījies.

… Tūkstošgadu valsts, cilvēcīgi runājot, beigsies ar lielu bankrotu. Nei sirdsapziņai, nei bauslībai, nei žē­lastībai nav izdevies cilvēka dabu pārvērst un to iemantot priekš Dieva; tāpat arī visam šim tas neizdo­sies, kad Kristus būs kronēts un sātans saistīts.

«īkabod»1 -— ugunīgiem, asiņainiem burtiem stāvēs rakstīts pār daudzu tūkstošu lapu lielo cilvēces vēsturi, kura zem dzelzs rīkstes un taisnības sceptera attīstīju­sies; un pār visos savos pamatos satricinātu valsti Dievs pēc briesmīgās revolūcijas runās ar uguns liesmām pē­dējo spriedumu pār cilvēci.

. .. Pieviltu cerību un posta laiks pasaules vēsturē — garīgā ziņā — nav galā, jo Dieva izredzētais ķēniņš pēc tam, kad desmit gadu simteņus valdījis pār pasau­les valstīm, beidzot redz savu ķēniņvalstību caur visas pasaules dumpi satriektu un saplosītu sabrūkam un at­kal atjaunoto paradīzi izpostītu no dumpinieku drūz- mām, kuras vienīgi uguns no debess var apturēt.»

Pēc tam kad velns un visi grēcinieki, pie kuriem pie­derēs arī no mirušajiem uzmodinātie, būšot iemesti mūžīgi kvēlojošā uguns zaņķī, svētie turpināšot laimīgo dzīvi jaukumos un priekos.

Ticīgajiem, kas apšauba Bībeles mācību par grēci­nieku mūžīgu mocīšanu elles ugunī, baptistu teoloģijas doktors R. To rej s uzrakstījis brošūru «Elle». Viņš cen­šas ieskaidrot, ka tas, kas apšauba šīs Bībeles ziņas vai uzlūko tas par alegoriju, uzskata dievu par mānītāju. Luk, citāts no Toreja brošūras:

«Pēc Bībeles mācības, nākamajā pasaulē atpirktai dvēselei būs miesa, pilnīgi piestāvoša izpirktai dvēse­lei, kura viņa iemājo un ņem dalību pie visas viņas svētlaimības. Mani draugi, elle ir slimnīca priekš visas pasaules neizarstejami slimiem, kurā ļaudis dzīvo, mo­cīdamies briesmīgas, nebeidzamās sāpēs…

«Mūžīgi mūžam» — skan nemiera pilnās uguns jūras troksni. Tada, lūk, ir elle, miesīgu ciešanu vieta, mo­cošu apziņas kodienu vieta, neapmierināmu ilgu un velēšanu vieta, ļaunas sabiedrības vieta, kauna vieta.»

Ar šādām zālēm baptistu teoloģijas doktors grib iz­ārstēt tos ticīgos, kas slimo ar šaubām par cilvēku mū­žīgu mocīšanu ellē.

ADVENTISTU ESHATOLOĢIJA

Viena no kristīgo konfesijām, kas radās pēc 18. un 19. gadsimtu mijas lielajiem politiskajiem satricināju­miem[45] un bāzējās uz Ņūtona izdarītajiem apokaliptis­kajiem izskaidrojumiem, bija adventisti. Tā ir tipiska eshatoloģiski apokaliptiska konfesija. Konfesijas pie­ņemtais nosaukums «adventisti» (no latīņu valodas vārda adventus — atnākšana) zīmīgi izteic tās eshatoloģisko raksturu. Adventisti māca par Kristus drīzu atnākšanu un dieva valstības uzcelšanu. Viņu mācība ir cieši sais­tīta ar Bībeles apokalipsēm — Dāniela un Parādīšanas grāmatu pravietojumiem, kuru izskaidrošana ir viņu reliģiskās propagandas galvenais ierocis.

Adventistu konfesija izveidojās Amerikas Savieno­tajās Valstīs 19. gadsimta pirmajā pusē. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās kapitālisms, it sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs. Sīkie uzņēmumi un mājrūpnieki tika izkonkurēti, pieauga bezdarbs. Arī sīkie zemkopji neizturēja lielgruntnieku konkurenci, likvidēja savas saimniecības un palielināja proletāriešu un bezdarb­nieku skaitu. Bezdarba un trūkuma dēļ izcēlās plaši nemieri, kurus apspieda ar armijas palīdzību. Zaudējuši izredzes uzlabot savu grūto stāvokli, daudzi pievērsās Bībeles macībai par Kristus drīzu atnākšanu, lai darītu galu visam pasaules netaisnībām un uzceltu dieva val­stību.

Pētot Daniēla grāmatu, baptistu sludinātājs Viljams Milers secinaja, ka 1843. gadā atnāks Kristus, ar ko iestāsies pasaules gals. Šo savu pārliecību Milers pa­matoja uz Daniēla grāmatas 8. nodaļas 14. p. pravieto­jumu: «Divi tūkstošas un trīs simt dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad tā svētā vieta atkal taps iesvetīta.» Pareizāk šis pants jātulko: «Pēc divi tūk­stoš trīs simt vakariem un rītiem svētnīca atkal tiks šķīstīta.»

Šos 2300 vakarus un rītus Milers uzskatīja kā sim­bolu 2300 gadiem. Daniēla 9. nodaļas 24. pantā minē­tās septiņdesmit nedeļas, pareizi «70 septiņgades», t. i., 490 gadus Milers uzlūkoja kā 2300 vakaru un rītu sā­kuma daļu. Tā 2300 vakariem un rītiem un 70 septiņ­gadēm, pec viņa pieņēmuma, jāsākas vienā laikā.

Par sākuma terminu 2300 gadiem Milers pieņēma Ņūtona maldīgi un kļūdaini aprēķināto Artakserksa 1 septīto valdīšanas gadu, t. i., 457. g. p. m. ē„ kad tas izsniedza jūdiem atļauju pabeigt sava tempļa izgrez­nošanu. Šo vairākkārt kļūdaino Ņūtona aprēķinu Milers pieņema par pamatu savam aprēķinam. Pēc viņa ap­rēķina, 2300 gadiem jābeidzas mūsu ēras 1843. gadā. Šinī gadā Milers gaidīja Kristus otro atnākšanu un pa­saules galu.

Sākot ar 1832. gadu, Milers cītīgi sludināja šo savu atradumu un ieguva daudz piekritēju. Kad 1843. gadā

Kristus atnākšanu nesagaidīja, to izskaidroja ar kļūdī­šanos laika aprēķinā un pasaules gala datumu pārcēla uz 1844. gada martu, un tad uz tā paša gada 22. ok­tobri. Kad arī šoreiz neko nesagaidīja, gaidītāji jutās satriekti un apkaunoti, un to lielākā daļa novērsās no Milera. Tomēr mazākums turpināja turēties kopā. Vīlu­šies cerībās, tie nemeklēja vainu reliģijas būtībā, bet savā izpratnē. Viņi pētīja Bībeli un lūdza dievu, lai tas atklāj viņu kļūdu.

Lūk, izvilkums no adventista Spaldinga apraksta par šo vīlušos pasaules gala gaidītāju izjūtām un izturē­šanos.

«Ņujorkas štata rietumu daļā pie Erio kanāla atrodas maza pilsēta Portdžibsona. 1844. gadā še bija mazs pul­ciņš, kas ticēja, ka Jēzus nākšot 22. oktobrī. Viņi bija sapulcējušies brāļa Edsona mājā, lai šo dienu sagaidītu lūgšanās. Bet tāpat [te], kā arī citās vietās, saulīte pa­mazām norietēja un viņi bija atstāti vieni. Jēzus nebija atnācis.

Kāds bēdu laiks! Vīrieši un sievietes raudāja; likās, it kā viņi vairs nespētu lūgt Dievu. Viņiem tas likās briesmīgāki nekā pazaudēt tēvu un māti, brāļus un māsas, pat katru draugu. Līznāca tumša nakts, un daži, tumsā slēpdamies, aizgāja uz mājām, citi palika kopā un gandrīz nemaz nebija ievērojuši, ka nedaudzi bija aizgājuši. Viņi bija noskumuši un raudāja līdz rīta gaismai. Rīta krēsla tiem likās kā pelēks plīvurs pār viņu dvēselēm. Viņi jautāja sev pašiem: Vai Kristus patiesi nenāks? Vai Bībelē ir patiesība? Vai nav tāda Jēzus, kas priekš viņiem miris? Vai tiešām viņi nekad neredzēs atpestīto ļaužu zelta pilsētu un nestaigas tam zemē, kuras iedzīvotāji sacīs: «Es vairs neesmu slims»? Vai tiešām Dieva nemaz nav?

«Tā nedomājiet,» sacīja brālis Edsons tiem nedau­dzajiem, kas bija palikuši kopā. «Es pieminu, cik bieži tas Kungs mums ir sūtījis palīdzību un gaismu, kad mums tā visvairāk bija vajadzīga. Ir viens Dievs debe­sīs, un tas mūs paklausīs. Lūgsim viņu, lai viņš mums dod šinī lietā gaismu.»

Pirms pilnīgi atausa diena, biāļi atstāja dzīvokli un iegāja klētī, aizdarīja durvis un nometās uz ceļiem lūg­šanā. Kā viņi tur lūdzās un kā viņi tur tika iepriecināti, to nezinu, bet to es zinu, ka viņiem bija tā apziņa, ka Jēzus ir paklausījis viņu lūgšanas, un tiem radās pār­liecība, ka iegūs saprašanu, kādā ziņā tie maldī­jušies.

Pēc brokastīm brālis Edsons sacīja kādam savam draugam, kas pie viņa bija palicis: «Iesim pie brāļiem kaimiņos un iepriecināsim viņus.» Viņi gāja pāri labī­bas laukam. Nopļautā labība stāvēja salikta kopiņās. Abi brāļi bija nogrimuši dziļās domās. Neviens nedo­māja par otru. Kad viņi nonāca līdz lauka vidum, brā­lis Edsons piepeši sajuta, it kā kāds uzliek viņam roku un pietur, lai viņš apstātos, un [viņam] likās, it kā pār viņu izlietos kāda godība. Viņš drīkstēja skatīt, ka Jē­zus, mūsu augstais priesteris, šinī dienā bija iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vietā un ka viņš tur pa­liks, līdz šīs svētnīcas šķīstīšana būs pabeigta. Kāda balss sacīja: «Svētnīca, kurai jātop šķīstītai, atrodas debesīs.»

Otrais brālis bija pagājis uz priekšu un nemaz nebija ievērojis, ka brālis Edsons atpalicis. Nonācis lauka otrā malā, viņš gribēja kāpt pāri žogam un atskatījās pēc sava biedra, kas vēl arvien stāvēja lauka vidū. Viņš uzsauca: «Brāli Edson, kāpēc tu nenāc?» — «Dievs mūsu rīta lūgšanu ir paklausījis!» atbildēja brālis Ed­sons.»[46]

Cītīgiem Bībeles lasītājiem ir zināms, ka Ebreju grā­mata ar uzsvaru māca, ka debesīs atrodas dievnams, kurā Jēzus Kristus izdara priestera darbu. Kad adven­tists Edsons ar kaunu bija izgāzies un pārdomāja, kā «izskaidrot» savus otrreizējos maldus par pasaules galu, viņam ienāca prātā šī debesu svētnīca. Ticīgie to uz­skatīja par pamatu savu eshatoloģisko maldu izskaid­rojumam, kaut gan patiesībā kļūda ir pašā reliģijas būtībā.

Pēc savas vilšanās 1844. gadā adventisti sāka izskaid­rot, ka svētnīca, kurai pēc 2300 gadiem jātiek šķīstītai, nav šai Zemē, bet atrodas debesīs. 1844. gadā Kristus esot iegājis debesu svētnīcas «vissvētākajā vietā», lai tur pēc Vecajā derībā minētā rituāla parauga izdarītu šķīstīšanu. Kad šis darbs pēc nezināma laika būšot pa­beigts, tad Kristus atnākšot uz Zemi izdarīt lielo garīgo pļauju, aizvācot ticīgos debesīs, bet neticīgos nomai­tājot.

Uz šī «atklājuma» pamata adventisti izstrādāja plašu Kristus pestīšanas darba izklāstu. Mozus grāmatās ap­rakstītā jūdu rituāla sīkumus izskaidroja kā simbolis­kus norādījumus uz Kristus pestīšanas darbu. Mirstot pie krusta, viņš esot upurējis sevi kā upura jēru par cilvēku grēkiem. Kā vienreiz gadā, jūdu lielajā salīdzi­nāšanas dienā, virspriesteris esot iegājis Jeruzalemes tempļa vissvētākajā vietā izdarīt šķīstīšanu no grē­kiem, tā Kristus 1844. gadā esot iegājis debesu diev­nama vissvētākajā vietā darīt to pašu.

Tā pasaules gala gaidītāji izstrādāja, pēc viņu do­mām, savas kļūdas «laimīgu izskaidrojumu». īstenībā tā bija dekorācija nepatīkama pārdzīvojuma aizsegša­nai. Apgalvojumu, ka pravietojuma piepildīšanās vieta esot debesīs vai ka pravietojuma piepildīšanās notiekot cilvēkiem neredzami, neviens nevar pārbaudīt. Tāpēc šādam izskaidrojumam nav nekādas vērtības.

Pāris gadu vēlāk minēto pasaules gala gaidītāju vidū notika šķelšanās jautājumā par to, vai nedēļas svina­majai dienai jābūt svētdienai vai sestdienai. Sestdienas svinētāji nodibināja sektu ar nosaukumu «septītās die­nas adventisti». Dažādo adventistu vidū šai sektai bija ievērojama ietekme. īsuma dēļ turpinu viņus nosaukt vienkārši par adventistiem.

Par savas kustības simbolu adventisti uzlūko Parādī­šanas grāmatas 14. nodaļas 7.—12. p. minētos trīs eņģe­ļus un mēdz sevi dēvēt par «trīskārtīgas eņģeļu vēsts nesējiem». Šīs vēsts pasludināšanu visai pasaulei ad ventisti esot iesākuši pravietojumā uzrādītajā laikā — 1844. gadā. Tādējādi viņi savu konfesiju izceļ kā dieva paredzētu kustību.

Pārbaudot adventistu komplicēto mācību par 2300 dienām, par 1844. gadu un par dieva nodomātās adven­tistu kustības sūtīšanu cilvēcei, atklājas šīs mācības daudzie maldi. Pirmkārt, tas ir viltus pravietojums, kura pamatā ir Makabeju laiku vēsturiski notikumi, un tāpēc tas nav attiecināms uz kādu vēlāku laiku. Otr­kārt, pirmtekstā nav runa par 2300 dienām, bet par 2300 vakariem un rītiem kopskaitā, t. i., par 1150 dienām. Treškārt, 2300 dienu simbolizēšana ir patvaļīga, un, ceturtkārt, 2300 dienu sākuma noteicēji sapinušies vai­rākās kļūdās, kuras uzrādītas šajā nodaļā.

Starpstāvoklis

Adventistu mācība par cilvēka stāvokli pēc nāves krasi atšķiras no citu kristīgo konfesiju mācības. Dvē­seles nemirstību adventisti neatzīst. Pēc viņu uzskatiem, dvēsele mirst līdz ar miesu un noiet nevis debesīs vai ellē, bet kapā. Pēcnāves stāvoklis ir pilnīga bezapziņa. Tikai pie augšāmcelšanās cilvēks atkal atgūst apziņu.

Ja citas konfesijas māca, ka miesas dzīvība ir atka­rīga no nemirstīgās dvēseles, tad adventisti izskaidro, ka dzīvība nākot no dieva dzīvības gara vai dieva dvašas. Cilvēkam mirstot, šis dzīvības gars atstājot ķer­meni un atgriežoties atpakaļ dievā, no kura tas nācis, tāpat kā ūdens, pa upēm tecēdams, atgriežas jūrā, no kuras tas iztvaikojis. Dzīvības gars neesot neredzama būtne vai miesas neredzams dubultnieks, bet gan dieva dzīvības spēks.

Par dvēseles būtību adventistiem ir senebreju priekš­stats, kas izteikts Mozus grāmatās vārdos: «Asinis ir dvēsele.»

Adventisti citām kristiešu konfesijām pārmet nekon­sekvenci, jo tās māca dvēseles nemirstību un mie­sas augšāmcelšanos. Ja jau nemirstīgā dvēsele pēc mie­sas nāves aiziet debesīs vai ellē, saka adventisti, tad nav vajadzīga augšāmcelšanās. Kad atnākšot Kristus, pirmajā augšāmcelšanās kārtā atmodīšoties taisnīgie. Viņu miesas būšot apskaidrotas un nemirstīgas. Ja dzīvē tiem būs trūcis kāds loceklis, tad tas tikšot at­jaunots un visi ķermeņa defekti novērsti. Netaisnīgie, kas tiks uzmodināti augšāmcelšanās otrajā kārtā, pie- celšoties ar tādu pašu miesu, ar kādu tie nomiruši.

Lai gan bērnus, kas vēl neprot izšķirt labu un ļaunu, vispārīgi uzlūko par nevainīgiem, tomēr adventisti māca ari mirušo bērnu šķirošanu nākamajā dzīvē. Pēc izteikuma Korintiešu pirmās grāmatas 7. nod. 14. p., bērni, kam abi vecāki nav ticīgie, esot nešķīsti, tātad debesu valstībai nederīgi, un tāpēc tiks iznīcināti. Tur­pretī bērni, kuriem vismaz viens no vecākiem esot ticī­gais, ir svēti, tātad debesu valstībai derīgi. Ticīgo ve­cāku bērni nākamajā dzīvē pieaugšot līdz dieva paredzētajam cilvēka lielumam.

Notikumi, kas vēstī pasaules gala tuvumu

Adventistiem, kā apokaliptiskai konfesijai, ir sīki iz­strādāti izskaidrojumi par Daniēla grāmatas un Parā­dīšanas grāmatas pravietojumiem. Ar norādījumiem par pasaules gala laika tuvumu šie izskaidrojumi cen­šas stiprināt ticīgos viņu reliģiskajā pārliecībā.

Kā apgalvo adventistu komentāri, Dāniela grāmatas pravietojumi, neieskaitot dažus, kuriem vēl esot jāpie­pildās, visi esot piepildījušies. Viens no gaidāmajiem notikumiem esot Turcijas sabrukums. Pēdējo triecienu tās armija saņemšot pie Jeruzalemes. Tanī pašā laikā nākšot lielas bēdas pār grēciniekiem. Šīs bēdas tiek indentificētas ar Parādīšanas grāmatas septiņām mo­cībām. Pēc šī bēdu laika atnākšot Kristus nobeigt pa­saules vēsturi. Tad arī notikšot mirušo augšāmcelšanās.

No Parādīšanas grāmatas adventisti smeļ daudz esha- toloģisku mācību. Šīs grāmatas uzbūvē cieši iepīts skaitlis septiņi, ko jūdi uzlūkoja par svētu jeb pilnī­bas skaitli. Grāmatā aprakstītas septiņas draudzes, sep­tiņi zieģeļi, septiņas bazūnes un septiņas mocības. Sep­tiņas draudzes, zieģeļus un bazūnes adventisti saprot kā simbolus, ar kuriem līdz pasaules' galam attēlots viss kristietības laikmets, kas sadalīts hronoloģiskā kārtībā septiņos posmos. Septiņas draudzes attēlojot īsto dieva draudzi šajos posmos, septiņi zieģeļi — ne­īsto kristietību un septiņas bazūnes — dieva sodu par neīsto kristietību šajos posmos.

Septiņu draudžu tēlojumā pašreiz esot sasniegts pē­dējais posms, ko attēlojot Leodiķejas draudze. Šis posms esot iesācies 1844. gadā un beigšoties ar Kristus atnākšanu. īstā Kristus draudze tajā esot adventisti. Visiem, kas gribot izglābties, jākļūstot par šīs sektas locekļiem.

Runājot par septiņiem zieģeļiem, adventisti māca, ka tagad esot sasniegts sestā zieģeļa posms, kas iesācies ar lielo Lisabonas zemestrīci 1755. gadā un beigšoties ar Kristus atnākšanu. Pēdējo notikumu cilvēcei pavēs­tīšot zīmes pie Saules, Mēness un zvaigznēm. Šīs zīmes, pēc adventistu izskaidrojuma, esot jau notikušas, tur­klāt nevis kā parasti Saules un Mēness aptumsumi un meteoru lieti, bet kā «ārkārtējas, zinātnei neizskaidro­jamas» parādības. Par «neizskaidrojamu» Saules un Mēness aptumsumu viņi uzskata 1780. gada 19. maijā Ziemeļamerikā notikušo aptumsumu un 1783. gadā ze­mes austrumu puslodē uznākušos tā sauktos «atmosfē­ras dūmus» jeb «vulkāniskos putekļus». Pravietojumā minētās lielās zvaigžņu krišanas adventisti attiecina uz lielo meteorītu lietu 1832. un 1833, gadā, abos gados naktī no 12. uz 13. novembri. Šīs parādības bijušas tik grandiozas, ka pat astronomi tās apbrīnojuši. Ticīgie bijuši pārliecināti, ka šīs zīmes norāda uz Kristus' tū­lītēju atnākšanu.

Pēc 1844. gada rūgtā piedzīvojuma adventisti sāka mācīt, ka Kristus nāks tikai tad, kad saskaņā ar Parā­dīšanas grāmatu ar dieva zīmogu būs apzīmogoti 144 000 ticīgo. Kad adventistu skaits pārsniedza 144 000 un Kristus tomēr neatnāca, tad šo skaitli sāka izskaid­rot garīgi.

Septītais zieģelis attēlojot laiku, kad Kristus būs aiz­vedis svētos debesīs, kur tie baudīs nekad vairs ne­traucētu mieru.

Septiņu bazūņu pravietojumā tagad esot sasniegta pēdējā bazūne, kura iesākusies ar 1844. gadu. Pašreiz esot «tautu dusmu» laiks. Koloniju tautas mostoties un cīnoties par savu atbrīvošanos. Ultranacionālisms fašisma veida izraisot asiņainus karus. Notiekot dru­džaina bruņošanās. Tas viss liecinot, ka Kristus atnāk­šana esot tuvu.

Katru mūsdienu nozīmīgu notikumu, lai tam būtu pozitīvi vai negatīvi rezultāti, adventisti izskaidro kā zīmi pasaules gala tuvumam, pielāgojot tam kādu Bī­beles izteikumu. Un pasaulē vienmēr ir cilvēki, kas da­žādu apstākļu un pārdzīvojumu dēļ ir kļuvuši pieejami reliģijas ilūzijām un tāpēc uzņem šos samākslotos iz­skaidrojumus ka dievišķīgu atklāsmi.

Septiņas mocības

Septītās bazūnes laiks beigšoties ar septiņām pēdējām mocībām, kuras nākšot pār grēciniekiem, kamēr dieva bērni no tām tikšot pasargāti. Šīs mocības, kuras seko­šot cita citai, būšot šādas: augoņi, jūras ūdens pārvēr­šanās asinīs, sauszemes ūdens pārvēršanās asinīs, liels karstums no saules tveices, tumsība, Eifratas izsīkšana, t. i., Turcijas sabrukums un austrumu tautu bruņotā uzstašanās pret rietumiem, un, beidzot, zemestrīce ar krusu.

Ar mocību iesākšanos beigšoties dieva žēlastības laiks. Kas līdz tam nebūšot atgriezies vai panācis uz­varu pār katru grēku, tas to vairs nevarēšot izdarīt un būšot nolemts pazušanai.

īsi pirms septiņām mocībām dievs sūtīšot savai drau­dzei «vēlo lietu» — svētā gara izliešanu. Šis notikums būšot līdzīgs svētā gara izliešanai pār apustuļiem, kris­tietībai izceļoties. Vēlais lietus apveltīšot ticīgos ar lielu apgarotību un piešķiršot tiem spēku pat darīt brī­numus. Svētā gara spēkā viņi pabeigšot adventes vēsti ar «spēcīgu saucienu», ar kuru no Bābeles (neīstās kris­tietības) tikšot izaicināti pēdējie atgriezušies grēcinieki. Vēlo lietu saņemšot tikai tie adventisti, kas būšot pa­nākuši uzvaru pār katru grēku. Adventisti ir pārlieci­nāti, ka svētā gara izliešana ir nākošais svarīgakais notikums, un tāpēc katru gadu rudenī sarīko «Lūgšanas nedēļu». Šajā nedēļā tie katru dienu sapulcējas uz lūg­šanām pēc svētā gara izliešanas.

Septiņu mocību laiks, pēc adventistu sprieduma, būs īss — viens vai divi gadi. Ar to beigšoties pasaules vēsture.

Tukstošgadu valsts

Pēc septiņām mocībām no debesīm atnākšot Kristus ar daudziem eņģeļiem. Viņi atradīšoties uz mākoņa, kas tuvošoties Zemei no Oriona zvaigznāja puses. Šinī zvaigznājā atrodoties trešās debesis, kur mājojot dievs. Uz Kristus galvas būšot ķēniņa kronis. Eņģeļiem būšot bazūnes, kurām atskanot atvēršoties svēto miroņu kapi un tie piecelšoties ar nemirstīgām miesām. Visi jutīšo­ties mundrāki nekā visspirgtākajā jaunībā. Arī dzīvie svētie tikšot pārvērsti apskaidrotās miesās. Šīm miesām būšot jaunas īpašības, līdzīgas Kristus miesai pēc aug­šāmcelšanās, kad tas varējis kļūt neredzams un iziet caur aizslēgtām durvīm.

Uzmodinātie mirušie un pārvērstie dzīvie, māca ad­ventisti, tikšot no zemes aizrauti uz mākoņa, kur atro­doties Kristus un eņģeļi.

Virs zemes palikušos grēciniekus Kristus nonāvē­šot. Sātanu un viņa eņģeļus uz tūkstoš gadiem saistīšot pie zemes, kura šinī laikā būšot izpostīta un neapdzī­vota.

Svētie tūkstoš gadus debesīs tiesāšot grēcinie­kus. Kristus būšot tiesnesis, svētie, kas redzējuši grēci­nieku darbus — liecinieki, bet eņģeļi — tiesas apkal- potaji.

Pēc tūkstoš gados pabeigtās tiesas Kristus nonākšot virs zemes izpildīt grēciniekiem piespriesto sodu. Šim nolūkam grēcinieki tikšot uzmodināti no miroņiem. Kristus nolaidīšoties pie Jeruzalemes uz Eļļas kalna, no kura viņš^ uzbraucis debesīs. Eļļas kalns pāršķelšoties divas daļas, kuras viena no otras attālināšoties, tā iz­veidodamas plašu līdzenumu. Uz šī līdzenuma no debe­sīm nolaidīšoties dieva pilsēta — Jaunā Jeruza­leme.

Sātans tikšot atbrīvots no apcietinājuma. Viņš norā­dīšot grēciniekiem uz skaisto debesu pilsētu, kurā tiem liegta ieeja, un modināšot viņos naidu un atriebības jūtas par zaudēto laimi. Grēcinieki tikšot sakūdīti līdz nepratam. Tad sātans rīkošot karagājienu un Jaunās Jeruzalemes aplenkumu. Ar to būšot pienācis grēci­nieku sodīšanas moments. No debesīm kritīšot uguns, kura grēcinieki kopā ar sātanu un viņa eņģeļiem sa­ņemšot tiem piespriesto sodu. No šīs uguns uzliesmo­šot arī atmosfēra, un visa zemeslode pārvērtīšoties uguns zaņķī. Tā būšot tā elle, tā grēcinieku soda vieta, par ko runā Bībele. Pēc soda mēra izciešanas visi grē­cinieki tikšot pārvērsti pelnos. Visā kosmosā pēc tam nekur vairs nebūšot bēdu, ciešanu un nāves.

Iznīcināti tikšot arī tie, «kas dievu nepazīst», pat vergi, kas pazinuši tikai savu kungu pātagu. Tā kā viņi nav grēkojuši apzinīgi, tad tiks iznīcināji bez cieša­nām. Apzinīgus ticīgos mulsina doma, kādā nolūkā dievs licis miljardiem cilvēku pasaulē dzīvot un bez vainas mocīties apspiedēju jūgā, lai pēc tam tos iznī­cinātu.

Zemei un tās atmosfērai aizdegoties, Jaunā Jeruza­leme pacelšoties virs šī uguns okeāna, tāpat kā Noasa šķirsts esot pacēlies virs ūdens, kas apklājis visu pa­sauli. No šīs virs uguns zaņķa peldošās debesu pilsētas ticīgie varēšot noskatīties, kā katrs grēcinieks izcieš tam piespriesto taisnīgo sodu.

Adventistu sekta radās laikā, kad straujā zinātnes attīstība apgaismoja cilvēku prātus tiktāl, ka tie ne­spēja vairs ticēt daudzām Bībeles un baznīcas pretrunī­gajām mācībām. Tāpēc viņi ieskatīja par labāku atmest mācību par grēcinieku mūžīgu mocīšanu. Tomēr dogmu par Bībeles vārdisko iedvesmu viņi paturēja kā neaiz­skaramu svētumu. Bībelē ir vairākas vietas, kur rakstīts par mūžīgām mokām, par mocīšanu ugunī «mūžīgi mūžam». Lai šos izteikumus varētu uzlūkot par nemal­dīgiem dieva vārdiem, adventisti pieņēma izskaidro­jumu, ka vārdi «mūžīgs», «mūžam» un «mūžīgi mūžam» ne vienmēr saprotami kā bezgalīgs laiks, bet reizēm arī kā ierobežots laika posms. Lai glābtu mācību par Bībeles nemaldību, ticīgie vajadzības gadījumā ir ga­tavi noliegt pat vārdu īsto nozīmi.

Pēc tam kad Zeme būšot šķīstīta, māca adventisti, dievs no izkausētas Zemes masas radīšot jaunu Zemi. Tā būšot tāda, kāda bijusi pirms cilvēku apgrēkošanās, kad greznojusies paradīzes jaukumā. Jauno Zemi vairs neaizņemšot jūras un tuksneši, to vairs nesegšot polārie ledāji. Jaunajā Zemē visi dzīvnieki pārtikšot no augu barības un neviens vairs nebūšot padots nāvei.

Uz Jauno Zemi nolaidīšoties Jaunā Jeruzaleme. Tās apveids būšot kvadrātveidīgs un aizņemšot (rēķinot mūsu mērvienībās) 4 958 529 kvadrātkilometrus. Pilsē­tas būvmateriāli būšot zelts, dārgakmeņi un pērles.

Pilsētas vidū atradīšoties dieva un Kristus troņi, no kuriem iztecēšot kristālskaidra dzīvības ūdens upe. Tās krastos augšot dzīvības koks, kas došot gadā divpa­dsmit ražas, un tā augļu baudīšana nodrošināšot svēta­jiem nemirstību.

Jaunā zeme

Ģimenes dzīve dieva valstībā nepastāvēšot. Cilvēku vairošanās nebūšot vajadzīga, jo svēto skaits būšot tieši tads, kāds vajadzīgs Jaunās Zemes apdzīvošanai.

Jehovistu oficiālais nosaukums ir «Jehovas lieci­nieki». Šo nosaukumu sekta pamato ar Bībeles iztei­kumu: «Jūs esat mani liecinieki, saka tas Kungs.»[47] Ar vārdu «kungs» latviešu Bībelē tulkots senebreju vārds «Jahve» (Jehova). Jehovistu sektai piekritēju Padomju Savienībā ir maz.

Jehovisti reprezentējas kā «jaunas gaismas» atradēji. Viņu mācība ir caur un cauri eshatoloģiska. Šo konfe­siju nodibināja kāds bijušais adventists C. Rasels (Rus- sell) Amerikas Savienotajās Valstīs. 1875. gadā viņš uz­stājās ar apgalvojumu, ka esot atklājis jaunu gaismu, proti, ka Kristus otrā atnākšana esot jau notikusi 1874. gadā cilvēkiem neredzamā veidā. No šī gada virs zemes pastāvot Kristus neredzama «klātbūtne». Rasels savā mācībā balstās uz adventistu piedzīvojumiem.

JEHOVISTU ESHATOLOĢIJA

Rasels zināja, kā adventisti pievīlās 1843. un 1844. gadā. Viņš zināja, ka šo nepatīkamo piedzīvojumu tie «nolīdzināja» ar mācību, ka 1844. gadā Kristus esot iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vietā.

Rasels iedomājās, ka Kristus atnākšana jānoteic tā, lai cilvēkiem nav iespējams redzēt, vai tā notikusi vai ne. Adventistu izskaidrojumu, ka 1844. gadā Kīistus iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vielā, taču nav iespējams pārbaudīt. Tāpat var arī apgalvot, ka Kris­tus 1874. gadā ir ieradies, bet cilvēki to nav redzējuši, jo Kristum ir garīga miesa. Tikai jāprot to «izskaidrot». Rasels izstrādāja sekojošu «izskaidrojumu».

Dievs savos nodomos un plānos ar cilvēci esot ieau­dis septiņus pravietīgus laikus jeb gadus, pie tam katrs pravietīgais gads saturot 360 pravietīgas dienas. Sep­tiņu gadu laikā tātad sanākot 2520 pravietīgas dienas. Pravietīga diena simbolizējot dabisku gadu, kas nozī­mējot, ka septiņos pravietīgajos laikos ietilpst 2520 da­biski gadi.

Senajos laikos ebreji esot bijuši dieva izredzētā tauta, bet ilgstošo pārkāpumu dēļ dievs tās valdniekus atcēlis un nodevis ebrejus cittautiešu pārvaldībai. 606. gadā pirms mūsu ēras dievs caur pravieti Eceķiēlu licis pasludināt pēdējam Jūdejas ķēniņam Cedeķijam: «Tu nesvētais, bezdievīgais Izraēļa valdnieks, … ņem zemē kroni, . . . līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.»[48] Šī ķēniņa kroņa zaudēšana esot notikusi 606. g. p. m. ē., un tai vajadzējis turpināties septiņus pravietīgus laikus jeb 2520 dabiskus gadus. Skaitot no 606. gada p. m. ē. 2520 gadus uz priekšu, sasniedzam 1914. gadu mūsu ērā. Šinī gadā Jēzus Kristus debesīs ticis kronēts f>ar ķēniņu dieva ļaudīm, nosēdies vald­nieka tronī un pārņēmis Zemes pārvaldīšanu savās ro­kās, lai gan vēl atļauj tautām līdz zināmam laikam rī­koties pēc sava prāta.

Pirms Kristus 1914. gadā uzņēmies valdību, viņš vispirms izdarījis pļauju pasaules tīruma, t. i., savacis sa­vas nākamās valsts pārvaldīšanas dalībniekus — īsteni ticīgos. Uz šīs pļaujas sagatavošanu Kristus esot iera­dies jau 1874. gadā, kad saskaņā ar Daniēla grama tas 12. nodaļas 12. p. esot pagājuši 1335 gadi kopš pavesta neaprobežotās varas iesākuma. Šo Kristus neredzamo ierašanos virs zemes pēc Bībeles pravietojumiem uz­zinājis «īstais dieva kalps» Rasels un sācis to sludināt.

Pēdējā pasaules pļauja, māca jehovisti, esot līdzīga tai pļaujai, ko Kristus ievācis mūsu ēras pirmaja gad­simtā pie ebreju tautas. Toreiz Kristus esot vispirms sagatavojies šai pļaujai trīsarpus gadus, t. i., no savas kristīšanas 30. gadā līdz debesbraukšanai 33. gada fpec jehovistu aprēķina). Kā Palestīnā pļauja ilgusi 40 die­nas, tā garīgā pļauja pie jūdiem turpinājusies 40 gadu, no 33. līdz 73. gadam, kad beidzies jūdu-romiešu karš.

Arī pēdējai pasaules pļaujai Kristus esot gatavojies trīsarpus gadus, no 1874. līdz 1878. gadam. Šī pļauja esot ilgusi četrdesmit gadus un beigusies 1918. gada. Tagad vēl notiekot tikai vārpu uzlasīšana. Drīz arī pē­dējās vārpas būšot uzlasītas, un pēc tam notikšot liela Armaģedonas kauja, kurā Kristus satriekšot satanu un viņa piekritējus — visas pasaules valstis un reliģijas. Sātans tagad kūdot tautas gatavot lielajai Armaģedonas kaujai ieročus — atomu un ūdeņraža bumbas.

No minētā redzam, ka jehovisti nosprauduši vaira- kus «pravietīgus» termiņus:

1874. gads — Kristus ierašanās.

1878. gads — Kristus iesāk pļauju.

1914. gads — Kristus uzņemas ķēniņa amatu un iesāk pārvaldīt pasauli.

1918. gads — Kristus nobeidz pļauju.

Visos minētajos termiņos neviens cilvēks savām acīm nav redzējis, vai kaut kāds Kristus minētos darbus da­rījis vai ne. Tādā veidā jehovisti iedomājas, ka padarī­juši savus aprēķinus par «neapstrīdamiem».

Septiņu laiku jeb 2520 gadu pieņemšana jehovistu aprēķinu pamatā ir patvaļīga; tāpat arī 606. gada p. m. ē. uzdošana par pēdējā Jūdejas ķēniņa Cedeķijas at­celšanas gadu, jo Cedeķija valdīja no 597. līdz 586. ga­dam pirms m. ē. M. ē. 33. gads, kā Kristus debesbrauk­šanas gads, pieskaitāms mitoloģijai un nesaskan arī ar vispārējās kristīgās teoloģijas aprēķiniem, kuros par Kristus debesbraukšanas gadu pieņemts 31. gads m. ē.

Rasels bija pārliecināts, ka viņa izskaidrojumiem būs piekritēji. Viņš varēja pat cerēt uz lielāku piekritēju skaitu nekā adventisti, jo atmeta adventistu mācību par zabata svinēšanu, kas ir liels apgrūtinājums saimniecis­kajā dzīvē un attur daudzus no pievienošanās adven­tistiem.

Starpstāvoklis

Rasels paturēja adventistu mācību par starpstāvokli. To viņš uzskatīja par izdevīgu, lai izvairītos no loģisko domātāju uzbrukumiem neloģiskajai mācībai, ka ne­mirstīgas dvēseles saņem atmaksu par saviem darbiem tūliņ pēc nāves, bet pastardienā miesas tiks atmodinā­tas, lai savienotos ar savām dvēselēm un kopā ar tām baudītu vai nu debesu priekus, vai arī elles mokas.

Tūkstošgadu valsts

Pēc jehovistu mācības, laikā, kad Kristus ievāc pļauju un tiek uzlasītas vārpas, pakāpeniski tiek uzmodināti taisnīgie mirušie ar garīgām miesām. Sie uzmodinātie atrodas jau pasaulē, bet cilvēki viņus neredz. Dzīvie taisnīgie miršanas brīdī tiek pārvērsti garīgās miesās. Kad taisnīgie mirušie būs uzmodināti un dzīvie tais­nīgie pārvērsti, tad visus uzņems debesīs, lai stādītu priekšā dievam.

Beidzot pienāks lielā Armaģedonas kauja, kurā Kris­tus armija satrieks sātana eņģeļu pulkus. Pēc šīs kaujas zemes iedzīvotāji, zaudējuši savus valdniekus, turpinās dzīvi Kristus vadībā. Nebūs nekādas acīm redzamas Kristus atnākšanas, nekādas kopīgas masveida taisno vai netaisno augšāmcelšanās, kā māca citi kristieši. Augšāmcelšanās notikšot garīgās miesās.

Sātana saistīšana uz tūkstoš gadiem nozīmējot to, ka Kristus izplatīšot tik lielu atzīšanas gaismu, ka sātana darbs būšot pilnīgi paralizēts. Cilvēku prāti vairs ne­būšot sātana aptumšoti, un tie varēšot gaiši un viegli atzīt dievu un viņa prātu. Neticīgie un ļaundari lielā skaitā atgriezīšoties pie dieva.

Ticīgajiem dievs atņemšot slimības un nāvi, un tie varēšot priecāties par mūžīgu dzīvi bez rūpēm, bēdām un ciešanām.

Tūkstošgadu valstī ģimenes dzīve netikšot pārtraukta un cilvēku vairošanās nemitēšoties. Visi baudīšot sek­suālās dzīves priekus, ari tie, kam šie prieki agrāk bijuši liegti. Tā kā svēto ķermeņiem būšot piešķirts neiedomājams spirgtums un dzīvības dziņa, tad viņi dzemdināšot daudz bērnu, kuri būšot nesalīdzināmi talantīgāki un fiziski pārāki par tiem, kurus dzemdinā- juši grēcīgie vecāki. Svētumā dzemdinātā jaunā, kuplā audze pavairošot nākamās Kristus valsts pilsoņu skaitu.

Neskatoties uz visiem brīnumiem un labvēlīgajiem atgriešanās apstākļiem, tomēr vēl būšot tādi cilvēki, kas pretošoties atzīt Kristus valdību. Kristus tiem parādī­šot savu iecietību un žēlastību, piešķirot vismaz simt gadu pārbaudes laiku. Jehovisti, līdzīgi adventistiem, grēcinieku mūžīgu mocīšanu neatzīst. Grēcinieki uz vi­siem laikiem tikšot iznīcināti.

Tūkstošgadu valstī taisnīgie atcerēšoties savus mīļos piederīgos, kas miruši, un lūgšot dievu tos uzmodināt un dot tiem izdevību atgriezties un iemantot vietu Kris­tus valstībā. Dievs šīs lūgšanas paklausīšot. Nāves šķir­tie vīri un sievas, bērni un vecāki, radi un draugi atkal redzēšoties un priekā viens otru apskaušot. Mātes uz­gavilēs, kad viņu rokās ieliks viņu augšāmcēlušos mīlu­līšus. Vispirms tikšot uzmodināta pasaules apdzīvotāju pēdējā paaudze. Tā savukārt lūgšot uzmodināt savus piederīgos — vecāko paaudzi, kura atkal izlūgsies vēl vecākas paaudzes uzmodināšanu, līdz beidzot būšot uz­modināti visi mirušie.

Pēdējais karš — Armaģedonas kauja — ar saviem postošajiem ieročiem būšot pārvērtis pilsētas drupu kaudzēs un padarījis auglīgus zemes gabalus par tuk­snesi. Sie postījumi tikšot likvidēti: pilsētas atjaunotas daudz skaistākas, druvas daudz kuplākas. Tagadējo plašo tuksnešu un purvu vietā būšot krāšņa augu valsts. Visa Zeme būšot līdzīga paradīzes dārzam.

Spriežot pēc visiem šiem jehovistu tēlojumiem, tūk­stošgadu valsts apstākļi būs tādi, ka nevarētu būt ne­kādu šaubu par dieva esamību, viņa taisnīgumu un mīlestību. Kā gan var šaubīties par dieva visspēcību tas, kas pats uzmodināts no miroņiem? Kādu spilgtāku dieva labvēlības pierādījumu vēl var dot cilvēkam, kā piešķirot tam dzīvi paradīzes pilnībā? Taču, neska­toties uz visu to, pēc tūkstoš gadiem būšot daudz ļaužu, kas sacelšoties pret Kristus valdību un mēģināšot to gāzt. Un, lai tiktu galā ar tādiem radījumiem, kurus, pēc Bībeles vārdiem, dievs gan esot radījis «pēc sava ģīmja un līdzības», bet kuri tomēr izvērtušies par ga­līgiem izdzimteņiem, dievam būšot jāķeras pie uguns, lai tos iznīcinātu.

Kā mācībā par tūkstošgadu valsti, tā ari mācībā par Jauno Zemi jehovisti atšķiras no adventistiem. Par Jauno Zemi Parādīšanas grāmatas 21. nod. 1. p. sacīts: «Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo tā pirmā debess un tā pirmā zeme bija zudušas un jūra vairs nevaid.» So izteikumu jehovistiem patīk izskaid­rot garīgi. Debesis te viņiem nozīmē neredzamā vald­nieka varu, zeme — cilvēku organizēto iekārtu, jūra - nemierīgus ļaudis, streikus un revolūcijas.

Jehovistu eshatoloģijas nolūks ir saprotams. Katram cilvēkam ir kaut kas, ar ko viņš jūtas neapmierināts. Dažam tas ir trūkums vai smags darbs, citam kādi fiziski defekti vai slimība, vēl citam — zaudēti mīļi cilvēki. Un, lūk, tūkstošgadu valstī tiem, kas seko jehovistu mācībai, tas viss tikšot novērsts.

Minēsim kādu izvilkumu no jehovistu literatūras. Tas parāda, kā viņi ticīgos mēģina apreibināt ar savu eshatoloģiju.

«Lai tikai vienu mirkli stādāmies priekšā, cik grūti cieš cilvēce stipri apdzīvotās pilsētās, cik apspiesti un bēdīgi ir viņu dzīves apstākļi. Veci vīri un sievas, puiši un meitas, bērni un zīdaiņi mitinās kazarmveidīgās celtnēs ar saspiestu, nelabu gaisu un puvuma izgaro­jumiem. Trūcīgie dzīves apstākļi, nepietiekamā barība, nabadzīgā iekārta utt. ir pa iemeslu tam, ka visa tuvā un tālā apkārtne draud nogremdēt tikumību. Lai iedo­mājamies par pasaules karā izpostītajiem apgabaliem, sagrautajām ēkām, pazaudētajiem ģimenes locekļiem par ievainotajiem un sakropļotajiem, par akliem, mē­miem un kurliem un par tiem daudzajiem, kuri bries­mīgajos kara apstākļos zaudējuši prātu. Lai tikai uz mirkli iedomājamies šai ainā lielās ciešanas un sāpes, kas vēl šodien nospiež neskaitāmus miljonus visā pa­saulē, un tad lai zinām, ka visa šī drūmā ciešanu un nāves ēna tiks īsā laikā aiztrenktā un Dieva mīlestības gaišā saule visus glāstīs.»[49]

Visa šī drūmā ciešanu un nāves ēna tikšot īsā laikā aiztrenkta. Tāpēc jāpieliek visi spēki jehovistu lietas veicināšanai, lai izglābtos no bojā ejas lielajā Arma- ģedonas kaujā un sagaidītu brīnišķīgo tūkstošgadu val­stību.

Daudzi kapitālisma ekspluatētie ticīgie nav apmieri­nāti ar valdošo baznīcu pasivitāti darba tautas grūtā stāvokļa uzlabošanā un pāriet jehovistu rindās gaidīt tūkstošgadu valstību, kurā viņi cer būt tie taisnīgie valdnieki. Šie ticīgie spriež, ka izdevīgāk ir paciest eks­pluatācijas jūgu un gaidīt, līdz dievs viņiem piešķirs brīvību un paradīzi, nekā piedalīties revolucionārā cīņā. Lai gan jehovistu rosīgā, plaši izvērstā propa­ganda nepatīk baznīcām, kapitālistiskās valdības tomēr izturas pret tiem iecietīgi, jo viņu eshatoloģija palīdz daudzus atturēt no revolucionārās cīņas.

MODERNIZĀCIJAS MĒĢINĀJUMI

Reliģija ir viena no viskonservatīvākajām dzīves pa­rādībām. Tomēr zinātņu straujā attīstībā pēdējā laikā spēcīgi satricinājusi reliģijas pamatus. Bioloģija, fizio­loģija, medicīna,un psiholoģija ar saviem jaunajiem at­klājumiem ir parādījušas, ka apziņas attiecības ar miesu ir tik ciešas, tik nešķirami vienotas, ka ticīga­jiem kļūst neērti palikt pie saviem vecajiem ieskatiem par dvēseli. Arī mācība par miesas augšāmcelšanos mūsu dienās ir tik neticama, ka ticīgie visādi izmēģi­nās padarīt to kaut cik pieņemamu zinātniskajai domā­šanai.

Visi kristīgās reliģijas novirzieni nāvi uzskata kā dieva sodu par grēkiem. Bioloģija tomēr ir pārliecinoši pierādījusi, ka nāve ir dabas likumiem pakļauta parā­dība bez kāda sakara ar grēku. Ja notiktu miesas aug­šāmcelšanās, tad tas tiešām būtu izcils brīnums. Zinātne turpretī rāda, ka nekādu brīnumu nav. Tā pierāda, ka viss notiek pēc negrozāmiem cēlonības un secības liku­miem. Liberālie kristieši šim zinātnes atzinumam arī vairs nepretojas un izsakās, ka dievs drīzāk rīkojoties ar dabas likumiem nekā ar brīnumiem.

Pēc cilvēka nāves viņa miesas matērija tiek iesaistīta citu organismu, arī cilvēku ķermeņu izveidošanā. Arī liberālie kristieši sāk atzīt, ka ir neiespējami uzcelt no kapa to pašu miesas matēriju, kura tur aprakta. Tāpēc daudzi ticīgie, negribēdami pilnīgi atmest Bībeles aug­šāmcelšanās mācību, pūlas sadomāt kaut cik apmieri­nošu «izskaidrojumu» šai mācībai.

19. gadsimta otrajā pusē liberālo ticīgo vidū radās ne vien Kristus augšāmcelšanās noliedzēji (filozofs Šleiermahers, teologi J. Veiss, A. Harnaks un citi), bet ticīgo spirituālistiskais novirziens atmeta arī cilvēku augšāmcelšanās mācību. Bībeles izteikumus par cilvēku augšāmcelšanos viņi izskaidroja garīgi, kā cilvēku pa­mošanos uz «garīgu» dzīvi. Nekāda miesas augšāmcel­šanās neesot vajadzīga, jo pēc miesas nāves dvēsele taču

2 1. Kants. Tīra prāta kritika. I. Rīga, 1931, 47. lpp. Postulāts — spriedums, kura pareizība nav pati par sevi sapro­tama, bet kuru tomēr bez pierādījuma pieņem par izejas punktu

turpinot dzīvi. Dvēseli pie augšāmcelšanās tērpt rupjā materiālā miesā esot kristīgai ticībai necienīga ideja.

Tie, kas vēl negrib atmest augšāmcelšanās dogmu, bet tomēr jūtas neērti turēties pie tās burta, cenšas dažādā veidā pielikt tai kādu modernizējošu paskaid­rojumu.

Buržuāziskās Latvijas universitātes teoloģijas fakultā­tes dekāns V. Maldonis savā plašajā sacerējumā par evaņģēlisko dogmatiku uzskaita luterāņu baznīcas līdz­šinējos eshatoloģiskos ticējumus. Viņš pievienojas ieskatam par divējādām patiesībām — zinātnisko un re­liģisko. Zinātniskās patiesības ir pierādāmas, un tām jā­pieiet ar prātu, reliģiskās patiesības nav prātam pieeja­mas, un tās jāuzņem ar ticību. «Kad Jēzus runāja par augšāmcelšanos, tad viņš nejautāja Martai: «Vai tu to saproti?» — bet gan: «Vai tu to tici?» (J. 11, 26). [Jāņa ev. 11. n. 26. p.] Saprast nav iespējams — arī apustu­ļiem nē (1. Kor. 15, 35. 36. 51) [Korintiešu pirmā gr. 15. n. 35., 36., 51. p.j, bet gan ticēt.»1

Izklāstot savu eshatoloģijas vērtējumu, kurā arī iz­teikta pārliecība, «ka ticības cerība sagaidīs mūžīgo dzīvību», Maldonis saka, ka «tam visam mēs drīkstam tuvoties ar simbolu un alegoriju palīdzību . . . Ticība nepielaiž savos atzinumos ne zinātnes, ne estētikas, ne ētikas, ne vēstures relatīvismu, kurām visām arī sava eshatoloģija. Pēdējās lietas galu galā nav izdomājamas, bet piedzīvojamas ticībā.»2

Bībeles mācības par viņpasauli un pasaules gala no­tikumiem V. Maldonis novērtē kā pārāk materializētas un uzsver vajadzību visu to uzlūkot garīgā skatījumā: «Tāpat debess un zemes ainas nav vairs tādas, kādas tās bija agrāk [praviešiem un apustuļiem]. Tamdēļ arī vairs nav purgatorijas [šķīstītavas], elles un citu jē­dzienu telpiskā izpratnē. Nav mūžīgas iznīkšanas, bet dzīve dzīvajā Dievā. Nevaram arī nāvi hipostāzēt un personificēt. Jāpārvar vēsturiskais materiālisms, kas dažreiz izveidojies Kristus tēlā vai pastarā tiesā. Viss var palikt, pat vārdi, bet tanīs jāieliek jauna ticības dinamikas izpratne. Visu telpisko, konkrēto, materiālo jāpārvar ar reliģiski ētisko gara dzīves dinamiku.»[52]

Anglikāņu bīskaps Č. Hors raksta: «Mēs, bez šaubām ticam miesas augšāmcelšanai. Tas nenozīmē, ka mūsu iepriekšējo miesu daļas, kas gulēja kapā un saira, pār­vēršoties visdažādākās dabiskās dzīves izpausmēs un veidojumos, atkal tiks salasītas kopā; tas nozīmē, ka mēs mūsu pašu «es» personā tiksim no jauna ietērpti kādā garīgā miesā, kuru mēs atzīsim kā mūsu pašu miesu, acīmredzot tāpēc, ka tā pieņems mūsu pašu ne­pārveidotā «es» iezīmes.»4

V Maldoms. Evaņģēliskā dogmatika. R„ 1939, 235 lpp Šķiet, te domāts izteikums Jāņa ev. 11. nod 25 n • «Kas tir mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos.» P "

Katoļu kanoniķis B. H. Strīters par nākamās dzīves miesām izsaka sekojošas domas: «Var pieņemt, ka mūsu zemes dzīves laikā, lai gan to paši neapzināmies, mēs [mūsu dvēseles] veidojam kādu neredzamu debešķīgu miesu, kura ir mūsu zemes miesas atveidojums un ir piemērota precīzāk parādīt raksturu, kas izveidojies pa visu to [zemes dzīves] laiku ar mūsu domu un mūsu uzvedības palīdzību. Vai atkal — mēs varam pieņemt, ka šīs miesas nāve īstenībā ir jaunās miesas radīšanas akts. Un kā vienā, tā otrā gadījumā varam sagaidīt, ka šī miesa atstaros mūsu «es» dabu gaišāk, nekā tas no­tiek šinī pasaulē. Šī miesa būs skaista un spēcīga tam, kam raksturs labs, bet nelādzīga un nespēcīga tam,

kam raksturs ļauns.»1

Bīskaps Manmgs Ņujorkā no baznīcas kanceles sa­cīja: «Man nav zināms, ar kādu miesu nonākšu viņā saulē. Man tas nav jāzina, Dievs man dos miesu, kāda viņam patiks, miesu, kas būs piemērota debesu apstāk­ļiem tanī dzīvē.» Tomēr, neskatoties uz visu šo neno­teiktību, Manings ir pārliecināts, ka tad, kad nonākšot viņā saulē, viņš būšot «es pats. Šī personība, šīs parašas un gaume, šis raksturs, kas veidojas man šeit, — tas viss piederēs man tur . . . Mani redzēs kā mani pašu un spriedīs par mani kā par tādu, kāds es esmu. Savus piederīgos es tanī dzīvē pazīšu. Es redzēšu, un mani redzēs. Es runāšu, un ar mani runās.»2

Aplūkojot ar skaidru prātu eshatoloģiskos ticējumus un to modernizējumus, jājautā, kas tad galu galā ir šī impozantā eshatoloģijas ēka, kurā kristieši divus gadu tūkstošus tīksminājušies un šausminājušies? Atbilde var būt tikai viena — tā ir neredzēta un nepierādāma viņ­pasaule un dvēsele, kas veidota no ilūziju miglas un kas skaidra prāta un zinātniskas pārbaudes priekšā iz­gaist kā sapņi un halucinācijas.

Pie Bībeles mācības par pasaules galu un gala laika notikumiem turas vēl tikai kristieši — fundamentā­listi. Kā agrākajos laikos, tā arī vēl tagad kristieša ekstrēmistiskās un fanātiskās aprindas pastāvīgi rod iemeslus visādiem sadomātiem izskaidrojumiem par Bībeles pravietojumu piepildīšanos un pasaules gala tuvumu. Sevišķi laikos, kad cilvēce pārdzīvo kādus grūtākus notikumus, kā karus, revolūcijas un ekono­miskas krīzes, parādās daudzi «jaunas gaismas» atradēji, rodas veselas ticīgo grupas jeb draudzes. Viņu idejām nepiepildoties, tās parasti tikpat ātri, kā parādījušās, arī nozūd.

Kristieši — modernisti, kas brīnumus vairs neatzīst, neatzīst arī nekādas pareģošanas spējas un nepiešķir nekādas vērtības Bībeles pravietojumiem.

Kas tad galu galā palicis pāri no dogmas par Bībe-

Ies dievišķīgo inspirāciju? Nav vairs ne verbālās, ne vizuālās inspirācijas1 . Ja nu kristiešiem tomēr nepatīk šķirties no iecienītā vārda «inspirācija», tad jāsamieri­nās ar to, ka atlikusi- tikai kogitālā (ilūziju, murgu) in­spirācija.

KO SAKA SAPRĀTS PAR NEMIRSTĪBU UN NĀVI

Apcerot mūsu tēmu, redzējām daudz eshatologisku ticējumu, kurus cilvēku prāti sadomājuši nolūkā «ap­gaismot» pēcnāves stāvokli un pasaules gala notiku­mus. Rodas jautājums, uz kādiem pamatiem kristieši šos ticējumus balsta?

Izrādās, ka šinī ziņā kristiešu vidū valda liels apju­kums. Pazīstamais filozofs Imanuels Kants jau 18. un 19. gadsimtu mijā izteicās, ka dvēseles nemirstībai ne­kādu zinātnisku pierādījumu nav un nevar būt un ka te jāstājas darbā kailai ticībai. Tomēr daudzus kristiešus tāds paskaidrojums neapmierina, jo tādējādi var zust katra paļāvība reliģijas solījumiem. Tāpēc viens otrs ticīgais mēģina uzstāties ar argumentiem par dvēseles nemirstību. Minēsim te baptistu mācītāja F. Hermana paskaidrojumus.

«Vispirms varētu aizrādīt uz sapņiem. Miesa tad [miegā] ir pilnīgi nekustīga, bet gars taisa ceļojumus, atrisina mīklas, rada domas, izpētī noslēpumus. Kā tas būtu iespējams, ja gars būtu atkarīgs no miesas?»[56]

1 F. V. Hermans. Viņpus kapa. R„ 1924, 20. lpp.

Musu. laiku cilvēkam liekas neticami, ka divdesmitā gadsimta kultūras cilvēks iedomu par dvēseles nemir­stību var balstīt uz tiem pašiem pamatiem kā pirmcil- vēki pirms desmitiem tūkstošiem gadu, proti, uz sap­ņiem. Mūsu dienās jau skolēni mācās saprast, ka sapņi ir atkarīgi no smadzeņu stāvokļa miegā.

Mācītāja Hermana tālākais pierādījums par nemirstī­gas dvēseles eksistēšanu ir sekojošs.

Vecumā cilvēks atceroties bērnību, lai gan smadzeņu šūnas, kurās iespiedušās bērnības atmiņas, sen esot no­lietojušās un atvietotas ar jaunām šūnām, kuras šīs at­miņas nepazīst. Tātad nevis smadzeņu šūnas izraisot atmiņas par pagātni, bet gan cilvēkā esošā nemirstīgā dvēsele.1

Šāds izskaidrojums ir vientiesīgo ticīgo maldināšana. Ja atmiņa atkarātos no dvēseles, tad iznāktu, ka bēr­nam pirmajos dzīves gados dvēseles nav, jo par pir­majiem dzīves gadiem cilvēkam nav atmiņu. Iznāktu, ka dievs cilvēkam dvēseli dod tikai vairākus gadus pēc piedzimšanas.

Dažs ietiepīgs ticīgais varbūt sacīs, ka dievs cilvē­kam dvēseli dod pašā dzīvības sākumā, bet dvēsele var izdarīt tikai to, ko spēj smadzenes. Tā kā pirmajos dzī­vības gados smadzenes līdz vajadzīgajai atminēšanas spējai vēl nav attīstījušās, tad arī dvēselei par šo laiku nevar būt nekādu atmiņu.

Šāds izskaidrojums atkal nav pamatots. Ja dvēselei atmiņas spēja būtu atkarīga no pietiekami attīstītām smadzenēm, tad pēc smadzeņu nāves dvēsele vairs ne­spētu neko atcerēties. Lūk, līdz kādam absurdam var nonākt ticīgie, aizstāvot ticējumu par nemirstīgu dvē­seli.

Tāpēc jāpaliek vien pie fakta, ka atmiņa nav atka­rīga no kaut kādas nemirstīgas dvēseles, bet gan no pietiekami attīstītām smadzeņu šūnām. Ķermeņa da­žādo audu šūnas pēc zināma laika nobeidzas un to vietā nāk jaunas šūnas, kas cēlušās, vecajām šūnām daloties. Smadzeņu šūnas turpretī kalpo cilvēkam līdz viņa nā vei. Bērnībā uzņemtās atmiņas saglabājas smadzenēs līdz cilvēka vecumam.

Nākamais Hermana dvēseles nemirstības arguments ir cilvēka skaidrā apziņa laikā, kad viņa miesas orgāni, nāvei tuvojoties, viens pēc otra kļūst nespēcīgāki. Pēc Hermana domām, cilvēka skaidrā apziņa uz nāves gul tas pierāda, ka tam ir nemirstīga dvēsele, kura ir ne­atkarīga no miesas spēku sabrukuma.[57]

Fizioloģija māca, ka smadzenes ir orgāns, kura dar­bības spējas ķermenis cenšas saglabāt visilgāk. Kad cilvēks cieš badu, viņa ķermeņa temperatūras un or­gānu darbības uzturēšanai tiek izmantoti ķermenī uz­krājušies tauki. Kad visi tauki izmantoti, dzīvības funkciju uztur muskuļu audi. Muskuļi sadilst, un to darbības spējas samazinās. Turpretī domāšana turpina palikt gaiša un spējīga, jo smadzeņu audi dzīvības no­rišu uzturēšanā netiek izmantoti, bet saņem uzturu uz citu audu nolietošanās rēķina. Kad citiem audiem vairs neatliek ko dot, tad arī smadzenēm sava darbība jāiz­beidz, un iestājas visa organisma nāve.

Tāpat nepamatota ir kristiešu mācība par miesas augšāmcelšanos, par to, ka miesas piecelšoties no tā paša kapa vai vietas, kur tās pēc nāves guldītas. Ķer­meņa matērija satrūdot pārveidojas augsnē un kļūst par barību augiem, kurus savukārt izlieto dzīvnieki sa­vam uzturam. Augus un dzīvniekus izlieto uzturam cil­vēki. Tādējādi mirušo miesu matērija ar laiku tiek izlietota citu cilvēku ķermeņu uzbūvē. Ja nu kāda ma­tērijas vienība ir piedalījusies vairāku personu orga­nismu veidošanā, tad tā pie augšāmcelšanās nevar kal­pot visu šo personu organismu jaunuzbūvē. Ja noplēš kādu māju un tās ķieģeļus izmanto trīs citu māju cel­šanā, tad ar šiem pašiem ķieģeļiem taču vairs nav iespējams atjaunot iepriekšējo māju, nenojaucot trīs vēlāk celtās.

Kristiešu apgalvojums, ka dievs mirušo miesu ma­tēriju uzglabā līdz augšāmcelšanai, nesaskan ar īste­nību. Dažu mirušo apbedīšanas vietās vēl pēc gadu tūkstošiem atrasti skeleti, kas rāda, ka neviens mirušo miesu matēriju nav pievācis uzglabāšanai. Dažās ze­mēs pastāvēja kanibālisms, un daudzu cilvēku ķermeņu matērija pārgāja tieši citu cilvēku ķermeņu veidošanā.

Ka visiem jāmirst, to zina katrs. Ka visiem pēc nāves dvēsele dzīvo un miesa reiz celsies augšā, to nezina neviens. Un, ja miljardi cilvēku tam ticējuši un vēl tic, tad tie tic, ne jau pierādījumu pārliecināti, bet gan stipri to gribēdami.

Šīs alkas pēc nemirstības reliģija pasteidzas izmantot savos nolūkos. Reliģija māca par dieva esamību. Tomēr zinātne un filozofija visus dieva esamības pierādījumus satriec pīšļos. Tāpēc reliģija tveras pie nemirstības al­kām kā slīkonis pie salma, lai tādējādi uzturētu diev- ticību.

Neviens pasaulē nav uzstājies ar tik briesmīgiem draudiem kā reliģijas eshatoloģija. Neviens pasaulē nav piesolījis tik lielus labumus kā reliģijas eshatolo­ģija. Reliģija apsola cilvēkam dzīvību — pat mūžīgu dzīvību, mūžīgu dzīvību priekos vai mokās. Tāpēc eshatoloģija reliģijas rokās ir visspēcīgākais pievilkša­nas un iebiedēšanas līdzeklis. Bez eshatoloģijas reliģija zaudētu visu savu ietekmi un tai nespētu palīdzēt ne dievi, ne velni. Cilvēki redz, ka dievu draudi un solī­jumi šajā dzīvē nepiepildās, un, ja nebūtu ticības aiz­kapa dzīvei, tad visi dievi un velni cilvēkiem būtu ne­nozīmīgi.

Ticīgie apgalvo, ka viņi mīlot dievu. Bet, papētot viņu psiholoģiju, atklājas, ka viņi mīl nevis dievu, bet gan nemirstību. Ja nemirstību būtu iespējams panākt citādā ceļā, viņi uzlūkotu dieviņu par nevajadzīgu.

Tomēr reliģija ar mācību, ka nemirstība iegūstama ar dieva dotu nemirstīgu dvēseli vai mirušo augšāmcel­šanos, nekādu lielu iepriecu ticīgajiem īstenībā nav sa­gādājusi. Lai tautu izmantotu valdošo šķiru un baznīcas interesēs, reliģijas kalpi izstrādāja plašu mācību par pēcnāves sodu ar elles mokām un šķīstītavu, kur nonāk tie, kas nav apmierinoši izpildījuši reliģijas stingrās prasības. Tā kā ir maz izredžu šīs prasības nevainojami izpildīt, tad ticīgie dzīvo pastāvīgās bailēs zaudēt para­dīzes laimi un nokļūt mūžīgās elles mokās. Bībele sku­bina ticīgos: «. . . Dzenieties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti.»[58]

Kritisks domātājs netiek skaidrībā, kā svētie varēs priecāties un justies laimīgi dieva valstībā, zinot, ka miljardiem cilvēku, starp kuriem var būt arī viņa pie­derīgie, cieš vislielākās mokas elles ugunī. Ievērojot to, baptistu mācītājs Hermans mierina ticīgos ar sekojošu paskaidrojumu:

«Bet vai svētlaimīgie arī ko zinās par pazudināto mokām? — Katrā ziņā vini zinās, ka tie pazudināti, jo būs dzirdējuši spriedumu: «Eita prom no manis!» Tie zinās arī par pazudināto ciešanām, ja arī tās neredzēs. Bet vai tas netraucēs viņu svētlaimi? Bez šaubām, nē; tā netaps sarūgtināta. Mēs tad skaidri atzīsim, ka Dievs ir taisns un ka visiem Dieva darbiem varam sacīt savu «āmen». Mēs tur arī gluži citādi jutīsim un spriedīsim nekā šeit. Jo Dievs, kas ir pati mīlestība un daudz glez- nāk [maigākļ jūt nekā mēs, paliek savā svētlaimē, ne­skatoties uz daudzu vina radījumu pazušanu, cik daudz vairāk tas būs iespējams mums.»1

Neņemsimies spriest, vai šim baptistu sludinātājam tas būs vai nebūs iespējams, bet to gan varam sacīt, ka tāds dievs un tāds cilvēks, kas to iespētu, piederētu pie visnežēlīgākajiem tirāniem. Kristieši raksturo savu dievu kā mūžīgu mīlestību. Viņš tik loti mīlot katru grēcinieku, ka atdevis nāvei savu dēlu, lai glābtu tos no pazušanas. Grēcinieku sodīšana viņam esot pretīga, un viņš tiem izdalot savas žēlastības dāvanas, liekot «saulei spīdēt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisnieņi»[59]. Apbrīnojami viegli baptistu mācītājs Hermans spēj par šo bezgalīgās mīlestības dievu apgalvot gluži pretējo, proti, ka grēcinieku mū­žīgā dedzināšana elles ugunīs viņa mīlestību nebūt ne­traucēšot.

Franču materiālisma un ateisma pārstāvis 18. gad­simtā Pols Holbahs savā vēstulē kādai dievticīgai Ei­ženijai raksta: «Ja, kā to bieži atkārto kristīgā reliģija, izredzēto skaits ir neliels, svētlaimība grūti sasnie­dzama, bet nosodīto skaits milzīgs, — tad kas gan vēlē­sies mūžīgo dzīvošanu, acīm redzami riskēdams mūžīgi ciest? Vai nav labāk pavisam nepiedzimt, nekā gribot negribot piedalīties tik bīstamā spēlē? Un vai tad arī priekšstats par nebūtību nav patīkamāks nekā doma par eksistenci, kas tik viegli var novest līdz mūžīgām mokām? Atļaujiet man, kundze, norādīt Jums: ja pirms nākšanas pasaulē Jums būtu ļauts izvēlēties starp dzī­vošanu un nebūtību, pie tam brīdinot, ka, izvēloties pirmo, Jūs varat izvairīties no mūžīgām mokām tikai vienā vienīgā gadījumā no simttūkstoš, — vai tad tie­šām Jūs uzskatītu par labāku dzīvot?»2

Ticīgajiem, kas tik gauži alkst pēc mūžīgās dzīvoša­nas, vajadzētu pamatīgāk pārdomāt, ko nozīmē dzīvot tūkstoš gadu . . . miljons gadu .. . un tā bez gala. Ievēro­jamajam katoļu baznīctēvam Akvīnas Tomam tamlī­dzīgas pārdomas izraisīja bažas, un, gribēdams glābt no tādām bažām ticīgos, viņš tos mierināja, lai nebīstas no iespējas, ka mūžīgā dzīvošana dieva valstībā varētu kļūt garlaicīga. No mūžīgo prieku vietas, viņš pa­skaidro, pastāvīgi būs saredzama arī elle ar grēcinieku mūžīgām mokām, un šis skats novērsīs debesu prieku

1   Pētera 1. gr., 4. nod., 18. p.

2    n. roab6ax. IlHCbMa k EBreinm. 3apaBbiH CMbiM. M., AH CCCP. 1956, ctp. 126.

apnikšanu. Ja baptista Hermana spējas tēlot ticīgo ne- jūtību pret elles mocekļiem bija apbrīnojamas, tad Ak­vīnas Toma tēlojums ir vēl apbrīnojamāks. Ellē degošo vaimanas, pēc viņa paskaidrojuma, aizdzīšot svētajiem garlaicību un apnikumu paradīzes mūžīgajās baudās un sagādāšot tiem iepriecu par to, ka viņiem tā nav jāmo­cās. Te kļūst saprotams, kā cilvēkmīlas paudēji kristieši spēja sarīkot inkvizīcijas spīdzināšanas un sadedzināt uguns sārtos dzīvus cilvēkus.

Jau seno laiku filozofi skaidri un pareizi izteicās par sakaru starp miesu un tās psihiskajām izpausmēm, ko ticīgie nepareizi iedomājas par kādu neredzamu dubult­nieku — dvēseli. Minēsim te sengrieķu zinātnieka Aristoteļa paskaidrojumu. Pēc viņa izteikumiem, dvē­sele reprezentē miesas īpašības un funkcijas; tā ir no miesas neatdalāms pavadonis — miesas dzīve. Dvēsele miesai, viņš saka, ir tas pats, kas ciršana cirvim vai redzēšana acij. Miesa un dvēsele nav viena no otras atdalāma. Atmiņa, mīla un citas funkcijas iet bojā kopā ar miesu.1 Kā redzējām iepriekš, arī senebrejiem vispirms bijuši tādi ieskati.

Modernās zinātnes atzinumi šajā jautājumā sakrīt ar minētajiem Aristoteļa vārdiem. Nav iespējams no cir­vja atdalīt ciršanu un nosaukt to par cirvja dvēseli. Nav iespējams no spārniem atdalīt lidošanu un nosaukt to par spārnu dvēseli jeb putna dvēseli. Nav iespējams no cilvēka smadzenēm atdalīt domāšanu un gribu un nosaukt to par cilvēka dvēseli. Nevis kaut kāds dievs iepūta cilvēka smadzenēs domas, ielika viņā jūtas un temperamentu, bet tās sāka darboties pašas no sevis, kad cilvēka smadzenes un nervu sistēma sasniedza va­jadzīgo attīstību.

Cilvēka organisms ir ļoti komplicēts; tā sastāvā ir ap 200 kaulu un ap 260 muskuļu pāru. Vissīkākās miesas sastāvdaļas ir šūnas — mikroskopiski protoplazmas ķermenlši. Cilvēka dzīvības laikā miesas šūnas vairāk­kārt nomainās, vecajām atmirstot un jaunajām stājoties to vietā, līdz beidzot šūnu atjaunošanās spējas apsīkst un izbeidzas pavisam. Tad iestājas nāve.

Ne visām organisma daļām ir vienādas dzīvības spē­jas. Atsevišķās audu daļas, atdalītas no ķermeņa, spe­ciāli sagatavotā barojošā vidē atjauno dzīvības spējas un darbību vēl zināmu laiku pēc organisma nāves.

1902. gadā Tomskas universitātes profesors A. Ku- ļabko pirmo reizi zinātnes vēsturē panāca no miesas izņemtās bērna sirds atdzīvināšanu. Sirds tika izņemta 19 stundas 30 minūtes pēc bērna nāves, un profesors uzturēja tās pukstēšanu 24 stundas Pēdējā laikā pa­domju pētniekam S. Andrejevam izdevās atjaunot bērna sirds pukstēšanu pat 99 stundas 20 minūtes pēc nāves.

Ticīgie saka: dzīvība organismā ir atkarīga no dieva dotas nemirstīgas dvēseles. Tātad minētajos gadīju­mos zinātnieks ir atņēmis dievam daļu no mirušā dvē­seles un atlicis to atpakaļ miesā? Tātad no miesas izgā­jušās dvēseles daļa ir atgriezusies atpakaļ izņemtajā sirdī un to atdzīvinājusi, bet bērna dvēselei paradīzē vajadzēja kādu laiku iztikt bez sirds?

Līdzīgi mēģinājumi izdarīti arī ar dzīvnieku orga­nismu daļām. 1912. gadā Aleksis Kerels novietoja ba­rojošā vidē cāļa sirds muskuļa gabaliņu. Šis muskuļa gabaliņš turpināja dzīvot un neuzrādīja nekādas nove­cošanās pazīmes līdz 1946. gadam, kad zinātnieki seci­nāja, ka šādu stāvokli iespējams uzturēt neierobežoti ilgi, un eksperimentu izbeidza. Tas parāda, ka ne visiem audiem ir vienādās dzīvības spējas un ka ir audi, kurus viņu lielo dzīvības spēju dēl gribas nosaukt

par nemirstīgiem.

Padomju zinātnieks V. Demihovs pēdējā laikā ir izdarījis daudz mēģinājumu ar dzīvniekiem, lai viena indivīda atsevišķus orgānus aizstātu ar otra indivīda orgāniem. Labi rezultāti iegūti arī sirds pārstādīšanā. Pastāv izredzes, ka dzīvnieks ar pārvietotu sirdi varēs bez traucējumiem sasniegt savu normālo vecumu. Pil­nīgi nodrošinot sekmes pie dzīvniekiem, orgānus varēs pārstādīt arī cilvēkiem. Daudzu iekšējo orgānu pārstā­dīšana jau vairs neizraisa nekādu izbrīnu. Pasaule zina arī virkni sekmīgu sirds pārstādīšanas operāciju, par kurām tika ziņots presē.

Cilvēks ar savām apbrīnojami augstajām spējām ir kļuvis par tādu, pateicoties mūžīgajam dzīvības evolū­cijas un dabiskās izlases likumam. Cilvēks mirst pēc tam, kad ir izpildījis savu uzdevumu dzemdināt un uz­audzināt lielākā vai mazākā mērā pilnīgākus pēcnācē­jus. Tā nāve izpilda svarīgu uzdevumu mūžīgajā dzī­vības progresa veicināšanā.

Ticīgie apgalvo, ka mirstot neticīgie sajūtot lielas bailes un izmisumu un nožēlojot, ka savā dzīvē nav kalpojuši dievam. Tāds apgalvojums ir nepamatots. Pārliecinātam neticīgajam nav no nāves ko bīties. Viņš zina, ka nekādas elles mocības to nesagaida, jo viņš aizies nebūtībā, tādā pašā, kādā viņš bija pirms savas dzimšanas. Ticīgos gan pa lielākajai daļai moca bailes no nāves, jo pat viscītīgākie svētuļi nav skaidrībā par to, vai dievs viņus ielaidīs paradīzē vai iemetīs ellē. » Milānas profesors A. Villa par zinātnes attieksmi pret nemirstību saka: «Ticība nākamajai dzīvei kaitīgi ietekmē cilvēka labklājību. Ticēšanu nākamās dzīves laimei zinātne_ pielīdzina tai laimei, ko vājprātīgo mājā sajūt vājprātīgais, kas iedomājas sevi bagātu un varenu… Bet labāk ir izpostīt laimi nekā atbalstīt mal­dus. «Atstājiet tumsu, lai redzētu gaismu!» izsaucās Džordano Bruno. Atmaksājas zaudēt ilūziju, lai iegūlu patiesības atzīšanas prieku. Tā bērns dažreiz grib sa­tvert menesi un velti stiepj savas rociņas pret debe­sīm . . . Bet drīz, saprātam rodoties, viņš nomierinās un smejas par savu bērnišķīgo iedomu. Tā jādara ticīga­jam, šim mūžīgajam bērnam, kas velti cenšas pēc ne­iespējamās nemirstības.»[62]

Ja miršana cilvēkam pienāk nelaikā, nelaimes gadī­jumā vai kada miesas defekta rezultātā, tad ir iemesls cilvēku nožēlot, ka tas nav varējis izmantot normāli garo cilvēka dzīves laiku. Bieži gadās, ka smadzenes vēl spējīgas un veselas, bet daži miesas orgāni jau nolieto- jušies un tuvina cilvēku nāvei. Tādam cilvēkam ir iz­jaukts līdzsvars viņa ķermeņa orgānu veselības stāvoklī. Tāpēc katram jāietur pareizs, veselīgs dzīves veids. Tad visi orgāni novecosies vienlaikus un cilvēks sagaidīs navi kā piekusis strādnieks nakts dusu.

Citēsim izcilo amerikāņu hirurgu U. Osleru: «Man izdarītas rūpīgas atzīmes par pieciem simtiem ģimeņu, kuras es novēroju, pievēršot sevišķu uzmanību tam, kā cilvēki nomira un kā viņi mirstot jutās. Deviņdesmit cilvēku no tiem cieta miesīgas sāpes vai sajuta kaut kadu citu defektu, vienpadsmit juta garīgu nemieru, divi — pilnīgas šausmas, viens bija sajūsmināts, kāds cits izjuta rūgtas sirdsapziņas mokas. Tomēr lielum lie­lais vairākums neizradija nekādas jūtas; līdzīgi viņu dzimšanai, viņu nāve bija miegs un aizmiršanās.'»[63]

Cik nevajadzīgi un neprātīgi ir apgrūtināt sevi ar bažām par nāvi, to jau trīs simti gadu pirms mūsu ēras labi saprata sengrieķu filozofs Epikūrs, atgādinadams, ka «no nāves nav ko bīties, jo, kamēr mēs dzīvojaim, tikmēr nāves nav, bet, kad nāve iestājusies, tad mušu vairs nav».

Ateisti nebīstas no nāves. Viņi tikai nožēlo, ka pārāk maz paguvuši padarīt cilvēces labā. Patiesā bezgalība slēpjas nepārtrauktā īpašību maiņā, nevis vienmuļa to atkārtošanā. Nenobeidzot savu attīstību nekad, bet vien­mēr to turpinot uz augšu, cilvēks šajā ziņā ir bezgalīgs, mūžīgs. Cilvēks turpina būt cilvēks un pilnveidojas tikai darba rezultātā. Viņš kļūst nemirstīgs savos darbos, sa­vos pēcnācējos, kuriem viņš dod dzīvību, daļu no sevis, sava rakstura, savas dzīves pieredzes un saviem sap­ņiem. Cilvēks kļūst nemirstīgs ar savu personīgo pie­mēru, ar savu darbu cīņā par cilveces ideāliem. Cilvēks kļūst nemirstīgs ar savu pašizaugsmi un pilnveidošanos, ar savu aktīvo, revolucionāro pieeju visam paradībam, jo, kā teicis Kārlis Markss, mums ne tikai jāizskaidro pasaule, kā to darījuši līdzšinējie filozofi, bet gan jā­pārveido tā atbilstoši mūsu ideāliem un vajadzībām.

VAI IESPĒJAMS PASAULES GALS

Arvien vairāk samazinās to cilvēku skaits, kas vēl tic dažādām reliģijas māGibām par pēcnāves dzīvi un pa­saules galu. Zinātnes atziņas iespiežas arvien plašākās tautas masās, un apgaismota prāta priekšā juceklīgie eshatoloģiskie ticējumi sabrūk paši no sevis.

Reliģija savas mācības pamato uz dievišķīgu atklāsmi, bet zinātnes atzinumi pamatojas uz pieredzi. To, ko re­liģija teicas saņēmusi caur dievišķīgu atklāsmi, mēs ne­esam redzējuši un nevaram pārbaudīt. Turpretī zinātnes atzinumi ir visiem pieejami un pārbaudāmi. Katrs var pārliecināties par to patiesīgumu. Tāpēc visos gadīju­mos, kad zinātne sper soli uz priekšu, reliģijai jāatkāp­jas soli atpakaļ.

Savā mācībā par pasaules galu kristieši ar vārdu «pa­saule» nesaprot visu kosmosu, bet tikai mūsu planētu Zemi. Pie tam ar pasaules galu nesaprot vis Zemes vie­las iznīcināšanu, bet cilvēces tagadējās iekārtas izbeig­šanu un grēcinieku nodošanu mūžīgam sodam.

Novēršoties no Bībeles fantastiskās mācības par pa­saules galu, zinātne tomēr nenoliedz Zemes bojā ejas vai dzīvības izbeigšanās iespēju. Virs Zemes viss mū­žīgi mainās. Katrs priekšmets ar laiku nolietojas, sa­dilst, sarūsē, satrūd. Augi, dzīvnieki un cilvēki nodzīvo savu laiku un mirst. To ievērojot, cilvēkam rodas jau­tājums, vai tas pats nevar notikt arī ar mūsu Zemi un cilvēci uz tās.

Dabas muzejos dažādu akmeņu kolekcijās arvien re­dzami arī kādi meteorīti. Tās ir drumstalas no kāda iziruša debesu ķermeņa, varbūt pat no kādas planētas, kas līdzīga mūsu Zemei. Uz šīs planētas varbūt bija dzīvība: ziedošas pļavas, biezi meži, īpatnēja dzīvnieku valsts. Varbūt, saduroties ar kādu citu debesu ķermeni, tā saira un tās gabali klīda pa kosmosa telpu daudzus tūkstošus, varbūt miljonus vai miljardus gadu. Kādi no šiem gabaliem nokļuva mūsu Zemes tuvumā, kura ar savu pievilkšanas spēku to «sagūstīja».

Zinātne uzskata, ka arī Zemei nav izslēgts tamlīdzīgs gals. Dabā viss padots mūžīgajam tapšanas un sairša­nas procesam. Debesu ķermeņi sairst meteorītos, kos­mosa putekļos. No sairušajiem debesu ķermeņiem vei­dojas milzīgi putekļu un gāzu mākoņi jeb miglāji, bet no tiem kaut kur kosmosa telpā atkal veidojas jauni debesu ķermeņi.

Aplūkosim galvenos minējumus par Zemes un tās apdzīvotāju bojā ejas iespējām.

1. Ja Zeme sadurtos ar citiem debesu ķermeņiem.

Par šādu iespēju zinātne saka: tanī kosmosa telpas daļā, kurā atrodas mūsu Saules sistēma, debesu spī­dekļu vidējais attālums ir ap 100 triljoniem kilometru. Tādos apstākļos divas zvaigznes var nonākt viena otras pievilkšanas robežās vienu reizi 100 kvadriljonu gadu laikā. Nevis nonāks, bet var nonākt, tātad šāda iespēja var arī izpalikt. Vārdu sakot, tāda katastrofa Zemei ir tikpat kā izslēgta.

2.    Ja Saules sistēmai tās gaitā Liras zvaigznāja vir­zienā kāda daļa no tās, piemēram, mūsu Zeme, sadurtos ar kāda debesu ķermeņa drupu mākoni.

Vai tādā gadījumā meteorīti virs Zemes visu nesa­grautu, vai ar savu karstumu visu nesadedzinātu, kā tas mazā mērogā notika ar Tunguskas meteorītu 1908. gadā? — Te zinātnes atbilde ir sekojoša. Sairušie de­besu ķermeņi pa lielākajai daļai ir sadrupuši sīkās drumstalās nepilna grama smagumā. Ienākot Zemes atmosfērā, šīs drumstalas sakarst un iztvaiko. Ja drum­stalas ir ķirša ogas lielumā un lielākas, tad tās sauc par bolīdiem. Pēdējie, ienākot atmosfēras slāņos, sakarst līdz 2000 un vairāk grādiem un 60—40 kilometru aug­stumā pa lielākajai daļai «sadeg». Lielākie sadeg 10— 25 km augstumā. Tikai vislielākie bolīdi nokrīt līdz Zemes virsmai. Katru gadu uz Zemi nokrīt daži desmiti tūkstoši vai pat simti tūkstoši tonnu meteorītu un kos­misko putekļu, tomēr tas Zemei neko nav kaitējis.

3.   Ja uz Zemi nokristu Mēness.

Savā laikā šādas aizdomas pastāvēja. Šīs aizdomas pastiprināja norādījums, ka Saules sistēmas iekšējām planētām — Venērai un Merkuram — nav neviena mē­ness, ka tie it kā būtu jau nokrituši uz savām planētām. Zemei ir viens pavadonis, Marsam — divi, Jupiteram — divpadsmit. No šādas Mēness nokrišanas varētu izcel ties milzīga katastrofa ar neparedzamām sekām.

Tagad zinātne šinī jautājumā dod noteiktu un īsu at­bildi: Mēness Zemei netuvojas. Tas gan drusku attāli­nās, bet šī attālināšanās ir tik niecīga, ka tai var nepie­šķirt nekādu nozīmi.

4.   Ja Saule pievilktu planētas sev arvien tuvāk.

Šāda iespēja agrāk tika pārrunāta. Tādā gadījumā

reiz pienāktu brīdis, kad Zeme nokristu uz Saules un

sadegtu. Zināmu apmierinājumu atrada apstāklī, ka Merkurs un Venēra atrodas Saulei tuvāk nekā Zeme un tām būtu jāiekrīt Saulē pirms Zemes. Kamēr tas vēl nav noticis, tikmēr Zemes apdzīvotājiem neesot ko uz­traukties.

Uz šīm aizdomām zinātne tagad dod noteiktu norai­došu atbildi. Ir noskaidrots, ka Zemes attālums no Sau­les ir tik nemainīgs, tik stabils, ka par tās iekrišanu Saulē nav ko domāt.

5.   Ja Saule atdzistu.

Dzīvības izsalšanai virs Zemes tiek pievērsta vislie­lākā vērība. Uz Saules, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā, tiek ražots siltums. Kad viss ūdeņradis izbeigtos, varēta iesākties Saules atdzišana. Tā vispiims pārvērstos par sarkanu zvaigzni, bet vēlāk tās virsma sāktu sastingt Tad Zeme vairs nesaņemtu no Saules siltumu, un dzī­vība uz Zemes izbeigtos. Bet šāda Saules atdzišana va­rētu notikt pēc miljardiem gadu.

Pastāv domas, ka zinātnes straujā attīstība novedīs cilvēci pie iespējas ne vien pašiem pārvietoties kos­mosā, bet pārvietot arī debesu ķermeņus. Tad, Saulei atdziestot, cilvēki spētu novadīt Zemi tādā vietā kos­mosa telpā, kur atdzišana nedraudētu.

6.   Ja siltums izlīdzinātos pa visu kosmosa telpu.

Šo hipotēzi pēdējā laikā izplata ideālistiskā pasaules uzskata piekritēji. Siltums, lai gan nemazinās, tomēr izlīdzinās, un ar laiku enerģija būšot līdzīga stāvošai peļķei, kas nespēj griezt dzirnavu riteni.

Tomēr teleskops dod iespēju saskatīt kosmosā vietas, kur izkliedētā matērija un enerģija atkal sakoncentrējas, veido jaunus spirālmiglājus, kas sablīvējas, sadalās un veido jaunas saules, kas kā milzīgi enerģijas centri izplata gaismu un siltumu pār savās sfērās esošajām planētām.

kristiešu eshatoloģijas

reakcionārā loma

Aplūkojot kristīgo konfesiju eshatoloģiju, ievērojam dažādu ticējumu jucekli. Šis juceklis radies, neievērojot to, ka pastāv viens visu kristiešu sankcionēts kopīgs ideoloģijas pamats — Bībele. Bībeles izteikumi bieži ir tik neskaidri un dažreiz pretrunīgi, ka uz to pamata var izveidot visādas teorijas. Arī kristiešu izskaidrojumi, ko tie piesprauduši Bībeles eshatoloģiskajiem ticējumiem, ir tik dažādi un fantastiski, ka loģiskai domāšanai tie liekas līdzīgi lielam muklājam.

Neskatoties uz to, miljoniem ļaužu ir dzīvojuši un vēl tagad dzīvo pārliecībā, ka šie eshatoloģiskie murgi attēlo neapšaubāmu īstenību. Agrāk zinātnes atziņas bija nepilnīgas un maz bija cilvēku, kas eshatoloģiskos ticējumus centās pārbaudīt zinātnes gaismā. Ja arī tādi gadījās, tad tos vajāja baznīca.

Mūsdienu buržuāziskās sabiedrības ideologi, paši ne­ticēdami kristīgajai eshatoloģijai, izsaka domas, ka pē­dējai tomēr esot pozitīva nozīme. Tā dodot cilvēkiem cerību pēc nāves baudīt mūžīgu laimi dieva valstībā. Ar cerību uz augšāmcelšanos tā palīdzot pārdzīvot ve­cumdienas un mirējam vieglāk sagaidīt nāves brīdi.

Piedraudot ļaundariem ar mūžīgām mokām elles uguni, eshatoloģija atbaidot tos no noziedzībām.

Tomēr še minētie eshatoloģijas pozitīvie mērķi pa lielākajai daļai paliek nesasniegti. Noziedznieks, kaut arī viņš ir ticīgais, neatsakās no nozieguma, jo zina, ka par vislielākajiem noziegumiem pat dzīves pēdējā brīdī var iegūt piedošanu, nožēlojot grēkus. Evaņģēlijs stāsta, ka slepkava, kas reizē ar Kristu esot krustā sists, pirms nāves izsaucies: «Kungs, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!» Uz šo lūgumu Kristus viņam esot atbildējis: «Patiesi, es tev saku: Šodien tu būsi ar mani paradīzē!»[64] Lūk, garantija, ka vislielākie grēcinieki dzī­ves pēdējā brīdī var panākt iekļūšanu paradīzē.

Taču Bībele arī māca, ka dievs tiesā piespriedīšot sodu «par katru veltīgu vārdu» un pat par grēcīgu do­māšanu. Tāpēc, saka daži ticīgie, ceļš uz debesīm ir šaurs un maz cilvēku to atrod, bet pa plato grēku ceļu, kas noved pazušanā, aiziet daudzi.[65] Šī iemesla dēļ dau­dzi ticīgie piekrīt tam kristietim, kas esot sacījis: «Pie tik bargiem noteikumiem man nav ko domāt par ieie­šanu dieva valstībā. Un, ja braucu uz elli, tad braucu turp ar labiem zirgiem, bet ne ar šādiem tādiem kle­periem.»

Kristīgās reliģijas drausmīgie ainojumi par dieva bargo izrēķināšanos ar grēciniekiem mūžīgā elles ugunī ir graujoši iedarbojušies uz daudzu cilvēku pašcieņu. Ar ticības mācību skolās, ar reliģisko literatūru, ar sprediķiem tik ilgi tiek skandināts par dieva briesmīga­jiem sodiem, līdz daudziem zūd drosme patstāvīgi do­māt un rīkoties un tie ar verdziskām bailēm zemojas un rāpo uz ceļiem atriebības kārā valdnieka priekšā.

Ja kāds iedrošinās pārmest dievam netaisnību, tad baptistu mācītājs Hermans to uzskata par dumpošanos pret dievu un izsaka par to sekojošu rājienu:

«Ko mēs, zemes tārpi, zinām no tā, ko Dievs drīkst un ko nedrīkst darīt? Vai mēs jel maz saprotam, kas ir Dieva taisnība un Dieva svētums? Vai mēs Dieva bū­tību jau tik sīki esam izpētījuši? Kas ir atzinis tā Kunga prātu? Kas ir bijis viņam padoma devējs?» «Cik neiz­manāmas ir viņa tiesas un neizdibināmi viņa ceļi!» (Romiešu gr. 11. nod. 34. un 33. p.) Mitēsimies meista­rot Dieva taisnību.»

Lūk, mācītāja metode apstrādāt ticīgo prātus un vei­dot to raksturus: Tu, cilvēk, esi zemes tārps. Tu nemaz nezini, kas ir dieva taisnība un svētums. Tu taču nezini, ko dievs drīkst un ko nedrīkst. Atmet savas domas par taisnību un netaisnību un lokies kā tārps visvarenā dieva priekšā, jo viņš ir «stiprs un dusmīgs dievs».[66]

Ticīgais, kas padevīgi jāvis dvēseļu ganiem sevi tā apstrādāt, ir zaudējis cilvēka īsto vērtību un cieņu. Viņa pašcieņa ir samīta reliģijas māņu dubļos. Viņam ir «verga dvēsele», kura neprotestē pret netaisnību, kura prot zemoties, lūgties, lišķēt un liekuļot.

Taču tautas maldināšana ar kristietības eshatoloģiju ir atnesusi vēl lielākus ļaunumus. Eshatoloģija padara apspiesto ticīgo pasīvu pret dzīvi un neaktīvu cīņā pret saviem apspiedējiem. Ticīgais domā, ka ar nāvi vai pasaules galu dievs viņu bez cīņām atsvabinās no ap­spiestības un dāvās viņam labklājību. Tēvreizē viņš allaž lūdz dievu: «Lai nāk tava valstība.» Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst pieķerties savai zemes dzīvei, bet vi­ņam tā jāuzlūko kā «svešniecības ceļš».

tos no sacelšanās pret saviem verdzinātājiem. Apspies­tajiem rodas naids pret saviem kungiem, redzot tos dzīvojam greznībā un pārpilnībā. Tiem rodas vēlēšanās sacelties, padzīt savus izmantotājus un pašiem kļūt par savu saražoto vērtību īpašniekiem. Taču «dvēseļu gani» atgādina tiem Bībeles vārdus: «Nemīlējiet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē; jo, kas pasauli mīlē, iekš tā nav tā Tēva [dieva] mīlestība. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kā­rība; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.»1 Mūsu senčus, kas, kungu klaušās iedami, «krimta cietu pelavmaizi», mācīja samierināties ar trūkumu. Mana vecmāmuļa vēl atcerējās «pātaru» grāmatā na­baga ļaudīm ievietoto pantiņu:

«Sāls un maize patīk man, Kad man laba dūša; Ūdens malciņš arīdzan, Kur nav jānopūšas.»

Padomju Savienības tautas padzinušas ekspluatatorus un kļuvušas pašas par savas zemes un savu darba augļu īpašniekiem. Tās ceļ savā zemē komunismu — vistaisnīgāko sabiedrisko iekāitu. Šis darbs ir liels, un tā veikšana prasa visu padomju pilsoņu piedalīšanos un visu spēku piepūli. Tomēr daļa pilsoņu vēl ik dienas lūdz dievu: «Lai nāk tava valstība,» — un ne vienmēr ar sirds degsmi ķeras pie darba, lai celtu cilvēces lab­klājību zemes virsū. Te arī slēpjas reliģijas sociālais ļaunums.

Jaunā derība ir piesātināta ar solījumiem, ka par dievam patīkamu dzīvi kristieši saņems lielu algu dieva valstībā. Citēsim dažus no šiem apsolījumiem.

«Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs.»[70]

«Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, …patiesi, es jums saku, tam sava alga nezudīs.»[71]

«Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta.»4

«Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību.»5

^aSfev.,TnF od!n f2elS p.Par reUŠijU ' ^ ^ 55 ' 'PP

3   Turpat, 10. nod., 42. p.

4   Romiešu gr., 8. nod., 18. p.

0 Korintiešu otrā gr., 4. nod., 17. p.

Baptistu mācītājs F. Hermans par gaidāmajiem labu­miem dieva valstībā saka:

«Svētlaimību pavairos arī viss tas, ko mums dos Jaunā Zeme. Kādi baudījumi tur miesai un garam! Tur būs prieki, ko neviens mums nevarēs liegt. Tur atska­nēs slavas dziesmas, kas nekad neapklusīs. Tur būs ba­gātības, ko kodes un rūsa nevarēs iznīcināt. Tur ir vīns, kas nav no šīs zemes stādiem. Tur ir augļi, ko tārpi nekad neēd. — Bet vai mēs tur arī ēdīsim un dzersim? Jā, gan. Svētie raksti ļoti skaidri runā par to. Mūsu apskaidrotajām miesām kalpos apskaidrotās

zemes augļi.»1

Reliģijas kalpi piesola debesu atalgojumu pat tiem, kas zaudē savas dzīvības netaisnajos imperiālistiskajos karos. Kad Korejas kaujas laukos vēl plūda asinis, tad Amerikas katoļu garīdznieks Viljams T. Grīns savā svētdienas svētrunā iepriecināja kritušo amerikāņu karavīru vecākus, paskaidrojot, ka nāve karā ir daļa no dieva plāna, ķpra mērķis ir piepildīt debesu val­stību ar iedzīvotājiem.»2

Anglikāņu baznīcas galva Kenterberijas arhibīskaps 1954. gadā paziņoja: «No ūdeņraža bumbas mūsu laikos vislielākās briesmas nedraud. Visā visumā lielākais, ko tā var izdarīt, ir pārvietot lielu skaitu cilvēku no šīs pasaules citā, daudz piemērotākā pasaulē, kurā tie reiz nokļūs tādā vai citādā ceļā.»3

Kristieši uzsver, ka kristīgas dzīves un darbības pa­matā esot nesavtīga mīlestība, ko viņi parādot ar lab­darību un līdzekļu ziedošanu misijas darbam. Galvenais iemesls viņu darbiem tomēr ir apsolītā alga dieva val­stībā. Ja kristieši negaidītu algu dieva valstībā, tad viņi arī neupurētos savām idejām. Ticīgie aprēķina, ka vi­ņiem atmaksājas šinī dzīvē būt nesavtīgiem, jo par to viņi saņems daudzkārt lielāku atlīdzību nākamajā dzīvē. Kristīgā nesavtība ir īpatnējs egoisms. Kāds dedzīgs kristietis man to apliecināja, sacīdams: «Ja nav cerības iemantot mūžīgu dzīvību dieva valstībā, tad nemaz nav vērts pasaulē dzīvot.»

K. Leiks, bijušais baznīcas vēstures profesors Har- vardas universitātē Savienotajās Valstīs, it pareizi spriež, ka pieaugošā neticība personīgajai nemirstībai ir sociāls ieguvums. «Tiekšanās pēc universālas nemir­stības atņēma pagājušajām paaudzēm nožēlojami daudz enerģijas. Valdīja pārliecība, ka dzīves mērķis ir pes­tīšanas iegūšana. Gadu pēc gada cilvēki nedomāja ne par ko citu, kā tikai par savas dvēseles pestīšanu . . . Vispār tika radīts egoisma tips, kas bija sevišķi atbai­došs tāpēc, ka bija tērpts svētuma oreolā. Šodien mūsu visvairāk aktīvajiem un vīrišķīgajiem laikabiedriem nemirstības meklēšanas vietā radusies jauna attieksme pret dzīvi. Viņi mitējušies domāt par savu personīgo nemirstību un pārliecinās, ka viņu darbs ir svarīgāks par viņu dvēselēm. Pēc viņu domām, darba mērķis ir uzlabot dzīvi pasaulē, kurā jādzīvo mūsu bērniem.»'

Mācība par grēcinieku mūžīgām mokām elles uguni satricinoši iedarbojusies uz daudzu ticīgo prātiem. Vi­duslaiku mistiķis Heinrihs Suso (mir. 1365. g.) par elles mūžīgām mokām saka: «Ja būtu tik plats dzirnakmens kā zeme un tik liels, ka tas it visur aizsegtu debesis, un ik pa 100 000 gadiem atlidotu mazs putniņš un noknā­bātu akmenim tik lielu drumstalu kā desmitā daļa no prosas graudiņa … mēs, nabagi, vēlētos tikai tik daudz, lai pēc tikpat ilga laika, kā šim akmenim būtu beigas, arī mūsu mokām būtu beigas. Un tam tā nebūs būt.»'- Ja šādā veidā attēlotajam bezgalīgajam laikam pie­vieno neizsakāmo moku tēlojumus, tad tas nereti var cilvēku novest vājprātīgo iestādē.

Pazinu divus nopietnus ticīgus jaunekļus, kurus ietek­mēja bargā soda draudi Bībelē. Viņi daudz nodevās dieva lūgšanai un gavēšanai, lai gūtu spēku izpildīt šīs prasības. Ar laiku pie viņiem bija saskatāmas nenor- mālības pazīmes. Saprātīgi cilvēki centās viņus glābt no fanātisma. Viens no jaunekļiem atguva līdzsvaru, bet otrs vairs ne.

1920. gadā Valmieras apkārtnē atrada kādu adven­tistu jaunavu, kura mežā uzceltā skuju būdā bija no­mirusi bada nāvē. Jaunava bija iedomājusies, ka dzīve starp reliģiski vienaldzīgiem cilvēkiem var slikti ietek­mēt viņas sirsnīgo gatavošanos cienīgi sagaidīt Kris­tus atnākšanu. Fanātisms aptumšoja viņas prātu, un viņa nolēma pavisam aiziet no cilvēku sabiedrības, kaut arī būtu jāiet bojā.

Amazones mūžamežos kāds kristietībā pārgājis indiā­nis bija Jaunajā derībā izlasījis vārdus: «Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāki, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divi rokas vai kājas un tu tieci iemests mūžīgā ugunī.»[72] Uzlūkodams Bībeli par nemal­dīgiem dieva vārdiem un būdams cilvēks ar stingriem principiem, viņš sprieda, ka, lai nenokļūtu elles ugunī,

Bībelē sacītais katrā ziņa jāizpilda. Pierunājis kādu vi­ņam pakalpot, viņš lika sev nocirst roku. Vēlāk kāds eiropietis viņu atrada guļam savā būdā. Cirtuma vieta bija neapkopta un pūžņoja.

Latgalē pēc kādas antireliģiskas lekcijas pie lektora piegāja sieviete un lūdza paskaidrot, vai ir elle. Viņa labprāt negribot baznīcu apmeklēt, bet baznīckungs biedējot ar elli. Lai tur netiktu iemesta, viņa apmeklē­jot baznīcu un darot visu, ko no viņas prasot. Diemžēl vēl ir tādi cilvēki, kas turas pie reliģijas tikai tādēļ, lai nenokļūtu ellē.

Pat visšausmīgākā apiešanās ar cilvēkiem viduslai­kos tika attaisnota ar eshatoloģiju. Pieminēsim inkvizī­cijas tiesas dažādos spīdzināšanas paņēmienus un uguns sārtus, uz kuriem sadedzināja ķecerus, raganas un zi­nātniekus. Cilvēki uz sārtiem neizsakāmās mokās raus­tījās un vaimanāja, bet garīdznieki skatītājiem paskaid­roja, ka pastrādāts svētīgs darbs. Mocekļu raustīšanās un kliegšana esot viņu grēku nožēla, ar ko tie sama­zinot savu sodu šķīstītavā un tā beidzot varot pat iemantot pestīšanu. Ai īslaicīgu mocīšanu uz sārta svētā inkvizīcija izglābjot grēcinieku no mūžīgas mo­cīšanās elles uguni.

Eshatoloģijai ir gara priekšvēsture, kurai nav iespē­jams izsekot tik īsā darbā. Te varam tikai atzīmēt, ka rakstisko eshatoloģijas mācību veidoja ideologi sa­skaņā ar šķiru sabiedrības valdošās virsotnes prasībām un īpatnībām, attaisnojot ekspluatāciju, verdzību, ne­vienlīdzību zemes virsū ar taisnīgu atmaksu pēcnāves dzīvē. Jāuzsver, ka baznīcas nenosodīja bagātību, ver­dzību un ekspluatāciju vispār, bet gan tikai tādu bagā­tību un greznību, no kuras pašai baznīcai nenāca kā­rotais labums. Pār tādiem bagātniekiem citticībniekiem un pagāniem, kuri krāja mantu, bet nedeva to baznīcai, tad arī plūda visas iedomātās dieva dusmas un sodības.

Bagātības niecīgumu uzsvēra tāpēc, lai dzīves laikā vai vismaz pēc nāves vergturis, feodālis vai kapitālists savu mantu, ko kodes un rūsa maitā, novēlētu baznīcai kā savas dvēseles glābējai. No vēstures ir zināms, ka tieši baznīca, kas sludināja atturību, bija vislielākā ze­mes īpašniece, visbagātākā visu bagāto vidū.

Kristietības pastāvēšanas laikā daudzkārt ir gaidīts gan pasaules gals, gan tūkstošgadu miera valsts iesā­kums. Tas pats noticis sakarā ar pareģoto Antikristu. Pirmkristieši par Antikristu uzskatīja Romas ķeizaru Neronu, vēlāk — Muhamedu, tad pāvestus un Napo­leonu. Mūsu gadsimta sākumā daudz baptistu no Lat­vijas emigrēja uz Brazīlijas mūžamežiem, lai tur pa­slēptos no gaidāmā Antikrista. Eshatoloģiskā fanātisma uzplūdu laikos daudz ticīgo ir izputinājuši savu iedzīvi un piedzīvojuši kaunu un apsmieklu.

Tādi, lūk, ir tie augļi, kurus cilvēcei atnesusi kris­tiešu eshatoloģija. Tā ir pildījusi baznīcas kases un garīdznieku makus, bet tautai tā nesusi fanātismu, bai­les, nabadzību un ciešanas. Kristieši uzlūko eshatolo­ģiju par vienu no svarīgākajām ticības mācības sastāv­daļām. Kāds kristiešu garīdznieks izteicās: «Kristietība, kura nav caur un cauri eshatoloģiska, nav nekāda kris­tietība.» Ja nebūtu eshatoloģijas, tad garīdzniekiem ne­būtu ko darīt. Eshatoloģija ir baznīcas eksistences avots.

Pagājušo laiku drūmās paliekas ir uzglabājušās līdz mūsu dienām. Vēl ir ļaudis, kas smok eshatoloģijas tvanā. Šis tvans jāizkliedē un jāizved ticīgie svaigā gaisā, neapmiglota prāta gaismā, kurā cilvēks saskata savas esamības īsto jēgu, ceļot paradīzi tepat virs zemes, veidojot komunistisku sabiedrību, kurā nav kungu un kalpu, bagāto un nabago, ceļot jaunu pasauli, kurā valda miers, darbs, visu tautu brīvība, vienlīdzība, brālība un laime. Katrs solis, kas sperts uz priekšu lab­klājības un laimes celšanā šinī dzīvē, drupina pamatus iedomām par viņpasaules teiksmainajiem labumiem.

SATURS

 Ievads………………………………………………. … 3

Vecās derības eshatoloģija……………………………………………….. 13

Jaunās derības eshatoloģija………………………………………………. 21

Katoļu un pareizticīgo baznīcas eshatoloģija … 36

Luterāņu baznīcas eshatoloģija………………………………………….. 17

Baptistu eshatoloģija……………………………………………………….. 57

Adventistu eshatoloģija……………………………………………………. 69

Jehovistu eshatoloģija……………………………………………………… 83

Modernizācijas mēģinājumi……………………………………………….. 9i

Ko saka saprāts par nemirstību un nāvi …. 98

Vai iespējams pasaules gals……………………………………………. 110

Kristīgās eshatoloģijas reakcionārā loma . . . .114

J. BiRziņš

KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Redaktors L. Apinis. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore M. Zaumane. Korektore A. Ābele. Nodota salikšanai 1968. g. 15. novembri. Parak­stīta iespiešanai 1968. g. 31. decembrī. Tipogrāfi- )as papīrs Nr. 2, formāts 70X108/32. 4 fiz. ie­spiedi.; 5,60 uzsk. iespiedi.; 5,19 īzdevn. 1. Me­tiens 5000 eks. JT 03742. Maksā 30 kap. Izdev­niecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdeva. Nr. 22383;Mp-137. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecī­bas pārvaldes 1. tipogrāfijā Rīgā, Blaumaņa ieiā 38/40. Pašūt. Nr. 4913.

PASKAIDROJUMI

1 Ezaijas gr., 8. nod., 19. p.

1 Pētera otra gr., 3. nod., 10.—12. p.

1 TojiKOBamie na AnoKajiuncnce cb. An/tpesi apxHenHCKona Keca- puilcKoro, MocKBa, 1901 r.

1 Vilipiešu gr., 2. nod., 12. p.

Apspiedēji izmanto eshatoloģiju, lai atturētu apspies-

1 Mozus 2. gr., 20. nod., 5. p. 116

> F. Hermans. Viņpus kapa. R., 1924 106. lpp^

1 W. Schwarlz. Ein Blick in das unbekannte Jenselts. Jurjev, S. 51.

[1] k. markss un f. engelss par reliģiju. r., lvi, 1956, 137. lpp.

[2] turpat, 139. lpp.

[3] 104. dāvida dziesma, 29.—30. p.

[4] zālamana māc. gr., 12. n., 7. p.

[5] ijaba gr., 14. n„ 11.—12. p.

[6] mozus otrā grāmata, 20. nod., 12. p.

[7] turpat, 5. un 6. p.

* Te un turpmāk citātos kvadrātiekavās autora tuvāki paskaidro­jumi.

[8] ezaijas gr., 65. nod., 17. p.; 66. nod , 22. p.

[9] ijaba gr., 19. nod., 25. un 26. p.

[10] dāvida 16. dziesma, 10. p.

[11] dāvida 17. dziesma, 15. p.

[12] ezaijas gr., 65. nod., 17.—25. p.

[14] parād. gr., 16. nod.

[15] lūkas ev., 16. nod., 19.—31. p.

[16] tesaloniķiešu pirmā gr., 4. nod., 16.—17. p.

[17] jāņa ev., 5. nod., 28.-29. p.

[18] lūkas ev., 23. nod., 42.—43. p.; korintiešu otrā gr., 12. nod., 2.-4. p.

[19] korintiešu pirmā gr., 15. nod., 51.—53. p.

[20] apokrifiskās grāmatas ir tās jūdu reliģijas grāmatas, kuras nav atzītas par nemaldīgām un nav pievienotas .tā sauktajiem «svētajiem rakstiem» Bībelē.

[21] parādīšanas gr., 21. un 22. nod.

[22] parādīšanas gr., 22. nod., 15. p.

[23] turpat, 14. nod., 10.—11. p.

[24] k. markss un f. engelss par reliģiju. r., lvi, 1956, 226. lpp.

[25] turpat, 227. lpp.

[26] jaunajā derībā šāda norādījuma nav.

' Timoteja 1. gr., 6. nad., 8. p.

' P. Apšinīks. Paleigs škeistušos guņs dvēselēm. 1936, 36.—37. Ipp.

[27] parādīšanas grāmatas pravietojumi plašāk izskaidroti manā grā­matā «Pravietojumi vēstures gaismā». (R., 1968.)

[30] modernisti bībeles saturu neuzlūko kā vārdisku dieva iedvesmu un tāpēc īstenībai pretī runājošām Bībeles mācībām piedēvē netiešu nozīmi. Fundamentālisti tic Bībeles vārdiskai iedvesmai un turas pie Bībeles izteikumu tiešas nozīmes.

[32] Parādīšanas gr., 9. nod., 2. p.

[35] turpat, 49. pp.

[36] turpat, 51. lpp.

[38] turpat, 34. un 35. lpp.

[40] apustuļu darbu gr., 4. nod., 12. p.

[42] turpat, 55. lpp.

[43] cionisms — reakcionāra, nacionālistiska kustība, kura propa­gandē jūdu izredzētību un nepieciešamību visas pasaules jūdiem pārcelties uz dzīvi Palestīnā.

[44] «antikrists», 18. lpp.

[45] sk. j. birziņš. pravietojumi vēstures gaismā, R., 1968, 56.-57. lpp.

[46] adventistu mēnešraksts «Ciānas Sargs», 5. (1910) gada gāj., 87.-88. lpp.

[47] ezaijas gr., 43. nod., 10. p.

[48] eceķiēla gr., 21. nod., 25.-27. p.

[50] v. maldonis. Evaņģēliskā dogmatika. R., 1939, 229. lpp.

[51] turpat, 234. lpp.

[53] v. maninga lieldienu svētruna pēc K. JIbmoht. Ri.ikmhh 6ec-

c.meptuh. mockba. 1961, ctp. 63.

[55] verbālā inspirācija — iedvesmojums ar vārdiem. Vizuāla in­spirācija — iedvesmojums ar iedarbību uz redzi.

[58] f. v. hermans. viņpus kapa, r„ 1924, 108.—109. lpp.

[59] mateja ev., 5. n., 45. p.

[60] turpat, 7. nod., 14, p

[64] lūkas evaņģ., 23. nod., 42.-43. p.

[65] mateja evaņģ., 7. nod., 13.—14. p.

[66] jāņa pirmā gr., 2. nod., 15.—17. p.

[67] jēkaba gr., 5. nod., 5. un 6. p.

[68] turpat, 7. un 8. p.

[71] turpat.

[72] mateja ev„ 18. nod., 8. p.