KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

3 UN 4 DAĻA

JAROSLAVS HAŠEKS

Treša daļa

PAMATĪGAIS PĒRIENS

I

CAURI VISAI UNGĀRIJAI

Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad visus saslānīja vagonos, vadoties pēc aprēķina — četrdesmit divi cilvēki vai astoņi zirgi. Zirgiem gan bija ērtāk braukt nekā cilvēkiem, jo lie varēja gulēt stāvot, bet tas nebija svarīgi. Militarvilciens veda atkal jaunu ]aužu baru uz Galiciju apkaušanai.

Došanās uz fronti sniedza visumā šīm būtnēm zināmu atvieg­lojuma sajūtu; tas vismaz bija kaut kas noteikts, kad vilciens sāka kustēties; pirms tam visUs mocīja neskaidrība, paniskas bailes, vai braukšana notiks šodien, rīt vai tikai parīt. Daži jau jutās kā uz nāvi notiesāti, kas šausmās gaida, kad ieradīsies bende. Tagad visi nomierinājās, jo nu taču drīz viss beigsies.

Tāpēc arī kāds kareivis, izliecies no vagona, auroja kā ne­prātīgs:

—   Braucam, braucam!

Mantzinim Vanekam tiešām bija taisnība, kad viņš bija sacī­jis Sveikam, ka nav kur steigties.

Pagāja vairākas dienas, kamēr pienāca brīdis, kad bija jākāpj vagonos. Visu šo laiku nepārtraukti runāja par konserviem, bet pieredzējušais Vaneks apgalvoja, ka tās ir tukšas iedomas. Kas tie par konserviem? Jā, dievkalpojums, tas ir kas cits, jo arī iepriekšējās kaujas rotas izvadīja ar dievkalpojumu. Ja būtu konservi, tad nekā tamlīdzīga nevajadzētu, bet šinī gadījumā dievkalpojums ir konservu atvietotājs.

Un tā gulaša konservu vietā ieradās virsfeldkurats Ibls, kas nosita trīs mušas ar vienu sitienu. Viņš noturēja vienā laikā dievkalpojumu trim kaujas bataljoniem. Divus no tiem viņš svētīja uzvarām pār serbiem, trešo — pār krieviem.

Turklāt viņš teica visai jūsmīgu runu, un varēja manīt, ka materials ņemts no militāriem kalendariem. Tā bija tik aizkusti­noša runa, ka Sveiks, kas kopā ar Vaneku atradās vagonā improvizētā kancelejā, atcerējās runu ceļā uz Mošonu un sacīja mantzinim:

—   Tas gan būs traki jauki, kad diena dosies uz beigām, kā feldkurata kungs stāstīja, un saule ar saviem zeltītajiem sta­riem rietot apspīdēs kalnus, bet kaujas laukā, pēc viņa vārdiem, būs dzirdamas tikai mirstošo cilvēku pēdējās nopūtas, mirstošo zirgu krākšana, ievainoto kareivju vaidi un vietējo iedzīvotāju vaimanas, kuru būdas degs pilnās liesmās. Man briesmīgi patīk klausīties, kad muld tāds stulbenis kvadratā.

Vaneks piekrizdams pamāja:

Jā, tas bija sasodīti aizgrābjošs stāsts.

Tas bija gaužām skaisti un pamācoši, — Sveiks turpināja,

es to labi iegaumēju un, kad pārnākšu no kara, tad pastāstīšu to «Kausā». Feldkurata kungs bija nostājies tik jaukā pozā, kad VIi,ih mums to stāstīja, ka es baidījos, ka tikai viņš nepaslīd, nouzgii/ns saliekamajam altarim un neiedauza savu pauri pret svolfl vakarēdiena trauku. Viņš mums minēja lieliskus piemērus no mušu armi jas vēstures, kad Radeckis vēl bijis dzīvs, un stās­tīja Iii, il k<i pats būtu redzējis, kā rieta sārtums saplūdis ar ugunsgii'kn liesmām, kad deguši šķūņi kaujas laukā.

Bet virsfeldkurats Ibls tanī pašā dienā jau atradās Vīnē un stāstīja atkal cilam kaujas bataljonam aizkustinošo stāstu, ko Sveiks pieminēja un kas viņam tik labi bija gājis pie sirds, ka viņš nosauca ninalaju par stulbeni kvadratā.

— Mīļie kareivji, — tā runāja virsfeldkurats Ibls, — pārcel­simies savā prātā uz 1848. gadu un iedomāsimies, ka nupat ar uzvaru beigusies kauja pie Kustocas, kur Italijas karalis Alberts pēc desmit dienu ilgas sīvas cīņas bija spiests atstāt asinīm pārplūdušo kaujas lauku mūsu kareivju tēvam, feldmaršalam Radeckim, kas savā astoņdesmit ceturtajā dzīvības gadā bija vēl guvis tik spožu uzvaru.

Un raugi, mīļie kareivji! Sirmais karavadonis apstājās kādā augstienē iekarotās Kustocas priekšā. Ap viņu stāvēja viņa uzticamie ģenerāļi. Tie visi apzinājās šā lielā mirkļa svarīgumu, jo netālu no feldmaršala, mīļie kareivji, bija redzams kāds kara­vīrs, kas cīnījās ar nāvi. Karognesējs Hirts, kas sadragātiem locekļiem gulēja šai slavas laukā, juta, ka maršals Radeckis raugās uz viņu. Nāvīgi ievainotais, brašais karognesējs apgarotā jūsmā sažņaudza zelta medaļu labajā rokā, ko jau skāra nāves stingums. Ieraugot diženo feldmaršalu, viņa sirds par jaunu sāka pukstēt, pēdējās spēka paliekas izstrāvoja caur gurstošo ķer­meni, un mirējs ar pārcilvēcīgām pūlēm centās pierāpties tuvāk savam maršalam.

«Nepūlies, mans krietnais karavīrs!» maršals viņam uzsauca, nokāpa no zirga un gribēja sniegt roku.

«Ak feldmaršala kungs,» mirējs nopūtās, «man sadragātas abas rokas, bet vienu gan es jums lūgšu. Sakiet man skaidru patiesību: vai mēs esam guvuši pilnīgu uzvaru šinī kaujā?»

«Pilnīgu gan, mans dārgais brāli,» feldmaršals laipni atbil­dēja. «2ēl, ka tavs smagais ievainojums aptumšo tavu prieku.»

«Jā, dižais kungs, ar mani iet uz beigām,» karavīrs sacīja vārgā balsī, laipni smaidīdams.

«Vai tev neslāpst?» Radeckis jautāja.

«Diena bija karsta, feldmaršala kungs, ap trīsdesmit grādu.»

Tad Radeckis paķēra sava adjutanta pilno blašķi un pa­sniedza to mirējam, kas ieņēma no tās krietnu malku.

«Lai dievs jums to tūkstoškārt atmaksā!» viņš izsaucās, pū­lēdamies noskūpstīt sava pavēlnieka roku.

«Cik ilgi tu jau kalpo?» pēdējais jautāja.

«Vairāk nekā četrdesmit gadu, feldmaršala kungs! Pie Ošpe- ras es ieguvu šo zelta medaļu. Cīnījos arī pie Leipcigas, man piešķirts lielgabalu krusts. Piecreiz esmu bijis nāvīgi ievainots, bet šoreiz nu gan man ir beigas. Kāds prieks un svētlaime, ka esmu piedzīvojis šo dienu! Es nebēdāju par nāvi, kad mēs esam guvuši tadu slavenu uzvaru un ķeizars saņems atpakaļ savu zemi!»

Šinī mirklī, mīļie kareivji, no nometnes atplīida mūsu him­nas cēlās skaņas: «Dievs, sargi mūsu ķeizaru!» Vareni un diženi tās plūda pāri kaujas laukam. Mirstošais karavīrs, atvadīda­mies no dzīves, vēlreiz mēģināja saslieties.

«Slava Austrijai!» viņš jūsmīgi sauca. «Slava Austrijai! Lai mūžam skan mūsu cildenā himna! Slava mūsu karavadonim! Lai dzīvo armija!»

Mirējs vēlreiz noliecās pār feldmaršala labo roku un no­skūpstīja to, tad noslīga zemē, un pēdējā vieglā nopūta izlauzās no viņa cēlās sirds. Karavadonis stāvēja, atsedzis galvu, pie viena no saviem drosmīgākajiem kareivjiem. «Tik skaista nāve ir tiešām apskaužama,» feldmaršals aizkustināts noteica, no­liekdams galvu pār lūgšanā saliktām rokām.

Mīļie kareivji, arī es jums novēlu, lai jums visiem pienāktu tikpat skaista nāve!

Atcerēdamies šo virsfeldkurata Ibla runu, Sveiks ar pilnām tiesībām un nepārspīlējot varēja nosaukt Iblu par stulbeni kvadratā.

Tad Sveiks sāka runāt par pazīstamajām pavēlēm, ko vi­ņiem bija nolasījuši pirms sēšanās vagonos. Viena bija Franča Jozefa parakstīta pavēle armijai, otra — erchercoga Jozefa Ferdinanda, austrumu armijas un grupējuma virspavēlnieka, pavēle. Abās bija runa par notikumu Duklas pārejā 1915. gada 3. aprilī, kad divi 28. pulka bataljoni ar visiem virsniekiem, pulka orķestrim spēlējot, bija pārgājuši krievu pusē.

Abas pavēles tika nolasītas trīcošā balsī un čechu valodā skanēja šādi:

«Pavēle armijai 1915. gada 17. aprilī.

Dzijās sāpēs pavēlu izslēgt no manas armijas sastāva par gļēvulību un valsts nodevību 28. kājnieku pulku., atņemt tam karogu un nodot kara muzejā. Ar šo dienu šis pulks, kas demoralizējies jau dzimtenē un devies uz kaujas lauku piepildīt savus noziedzīgos nodomus, izbeidz savu pastā­vēšanu.

Francis Jozefs I.»

«Erchercoga Jozefa Ferdinanda pavele.

Čechu pulki kara gaitās, it īpaši pēdējās kaujās, nav at­taisnojuši mūsu uzticību, sevišķi gadījumos, kad vajadzēja aizstāvēt labi sagatavotas un jau ilgāku laiku ieņemtas pozicijas. Šo stāvokli izmantoja ienaidnieks, nodibinādams sakarus ar necienīgiem elementiem minētajos pulkos. Ienaidnieks, šo nodevēju atbalstīts, vērsa savus triecienus pret tiem frontes sektoriem, ko apsargāja šie pulki, un tam daudzreiz izdevās pārsteigt mūsu daļas, gandrīz nesastopot pretsparu, ielauzties mūsu pozicijās un saņemt lielu skaitu gūstekņu.

Tūkstoškārtīgs kauns un negods tiem neliešiem bez goda un sirdsapziņas, kuri nodeva savu ķeizaru un dzimteni, aptrai­pīja mūsu varonīgās un slavenās armijas diženo karogu, kā arī tās nācijās godu, pie kuras tie pieder. Agrāk vai vēlāk viņus sagaida lode vai bendes cilpa.

Ikvienam čechu kareivim, kam vēl saglabājušās goda jū­tas, ir pienākums paziņot savai priekšniecībai par katru tādu kūdītāju, nodevēju un nelieti. Kas to nedara, tas ir tāds pats nodevējs un nelietis.

Sī pavēle nolasāma visiem čechu pulkiem.

Ar mūsu ķeizara pavēli 28. ķ. un ķ. pulks izsvītrots uz visiem laikiem no mūsu armijas sastāva, bet visi gļēvie pār­bēdzēji izpirks savu smago noziegumu ar savām asinīm.

Erchercogs Jozefs Ferdinands.»

— Mums viņi to nolasīja mazliet par vēlu, — Sveiks sacīja Vanekam. — Man liels brīnums, ka viņi to nolasīja tikai tagad, bet mūsu kungs un ķeizars šo pavēli izdevis jau 17. aprilī. Lie­kas, it kā viņiem būtu bijuši kādi zināmi iemesli nenolasīt to tūdaļ. Ja es būtu mūsu kungs un ķeizars, tad man tāda nosebo- šanās gan nebūtu pa prātam. Ja es esmu izdevis pavēli 17. ap­rilī, tad tā arī 17. aprilī visos pulkos jānolasa, kaut tur velns par stenderi paliek.

Oirā vagona pusē, Vanekam pretī, sēdēja okultists pavārs no virsnieku virtuves un kaut ko rakstīja. Aiz viņa bija novie­tojies virsleitnanta Lukaša kalpotājs, bārdainais milzis Baluns, un 11. kaujas rotai piekomandētais telefonists Chodunskis. Ba- iuns gremoja kroņa maizes gabalu un uztraukts skaidroja Chodunskim, ka viņš neesot vainīgs, ja burzmā pie iesēšanās neesot varējis nokļūt staba vagonā pie sava virsleitnanta.

Chodunskis biedēja viņu, ka tagad joki esot jāmet pie ma­las, tagad par katru nieku draudot lode.

—   Kaut jel tās mokas vienreiz beigtos! — Baluns gaudās. •— Lodē es gandrīz jau iedzīvojos manevros pie Votices. Tur mēs maršējām neēduši un nedzēruši, un, kad pie mums ieradās bataljona adjutants, es iesaucos: «Dodiet mums maizi un ūdeni!» Viņš pagrieza zirgu uz manu pusi un noteica, ka tagad viņš man uzliekot garnizona arestu, bet, ja tas būtu noticis karā, tad man vajadzētu iznākt no ierindas un viņš liktu mani nošaut. Man tomēr bija liela laime, jo, jādams uz štābu to pa­ziņot, viņš nokrita no zirga un nolauza sev, paldies dievam, kaklu.

Baluns smagi nopūtās, un kumoss iestrēdza viņam rīklē. Kad viņš atkal atdabūja elpu, tad uzmeta kāru skatienu abām virs­leitnanta Lukaša mugursomām, kas atradās viņa uzraudzībā.

—  Virsnieku kungiem laba deva, — viņš grCitsirdīgi noteica. - Aknu konservi un ungāru desa. Labs kumosiņš!

Viņš noraudzījās uz abām somām tik ilgu pilnu skatienu kā visu atstāts šunelis, kas, izbadojies kā vilks, sēž desinieka durvju priekšā, kur tik garšīgi ož pēc svaigām desām.

—  Nekaitētu vis, ja mūs kaut kur sagaidītu ar labām pus­dienām, — Chodunskis sacīja. — Kad mēs kara sākumā brau­cām uz Serbiju, tad pārēdāmies katrā stacijā, — tā mūs mieloja. Mēs izgriezām no labākās zosu gaļas kubiņus un spēlējām ar tiem uz šokolādes plāksnītēm «vilku un aitas». Chorvatijā, Osekā, pie mums vagonā ieradās divi kungi no veterānu savie­nības un atnesa lielu katlu ar sautētiem zaķiem, un tad mēs vairs nevarējām izturēt un uzgāzām viņiem to visu uz galvas. Visu ceļu mēs cita nekā nedarījām kā atvieglojām savas iekšas pa vagonu logiem. Kapralis Mateika mūsu vagonā bija tā pār­ēdies, ka mums nācās uzlikt viņam pāri vēderam dēli un tad lēkāt pa to kā pie kāpostu stampāšanas, kamēr beidzot viņam kļuva vieglāk un viņš varēja sākt strādāt ar abiem galiem. Kad braucām cauri Ungarijai, tad katrā stacijā mums meta vagonā ceptas vistas, bet mēs no tām ēdām tikai smadzenes. Kapoš- falvā ungāri sāka sviest mums vagonos lielus gabalus ceptas cūkgaļas, un viens 110 mūsējiem tā dabūja ar ceptu cūkas galvu pa pakausi, ka viņš aiztrenca dāvinātāju ar savu jostu pāri trim sliežu ceļiem. Toties Bosnijā mēs pat ūdeni neva-

rējām dabūt. Bet līdz Bosnijai mūs gan dzirdināja ar visādu šķirņu degvīniem, un vīns plūda straumēm. Atceros, ka vienā stacijā kaut kādas kundzītes un jaunkundzītes gribēja mūs pa­mielot ar alu, bet mēs tajā traukā pielaidām klāt paši no sava ūdens. Kā tad viņas metās projām!Visu ceļu mēs bijām vienā miglā, un es pat kārtis nevarēju atšķirt. Bet mēs nepaguvām ne atjēgties, te uzreiz pavēle klāt: nepaspējām ne partiju pabeigt, kad jau ārā no vagona. Kāds kapralis, — vairs neatceros, kā viņu sauca, — uzbrēca savējiem, lai šie dziedot: «Und die Serben miissen sehen, das wir Osterreich Sieger, Sieger sind!»1 Tad kāds viņam iespēra no mugurpuses, un viņš apvēlās uz sliedēm. Pēc tam viņš sāka brēkt, lai šautenes saslien piramīdās, bet vilciens pa to laiku aizgāja tukšā atpakaļ un, kā tas vienmēr tādā steigā atgadās, aizveda līdzi visu mūsu proviantu divām dienām. Bet tādā atstatumā no mums kā tur tie koki sāka jau sprāgt šrapneļi. No otras puses atjāja mūsu bataljona komandieris un sasauca visus uz apspriedi. Atnāca mūsu obrlajtnants Maceks, simtprocentīgs čechs, kaut gan runāja tikai vāciski, un, bāls kā krīts, paziņoja, ka tālāk braukt nevarot, jo ceļš uzspridzināts, nakti serbi pārcēlušies pāri upei un tagad atrodoties kreisajā flangā, bet tas esot tālu no mums. Mēs dabūšot palīgspēkus un viņus sakaušot. Tikai lai neviens nepadodoties gūstā: serbi gūstekņiem nogriežot ausis un degunu un izdurot acis. No šrapnejiem, kas te sprāgstot, lai nebaidoties, — tur mūsu artilērija izdarot pie-šaudi. Pēkšņi kaut kur aiz kalna atskanēja ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta. Tur izdarot piešaudi mūsu ložmetēji. Tad kļuva dzirdama kano-nade pa kreisi, un mēs tūliņ pakritām uz vēdera. Mums pārlidoja pāri driži šāviņi un aizdedzināja staciju, no labās puses sāka svilpot lodes, mēs varējām dzirdēt zalves un šauteņu kla-boņu. Obrlajtnants Maceks pavēlēja izjaukt piramidas un pielādēt ieročus. Dežurants paziņoja viņam, ka tas nav iespējams, tāpēc ka mums nav patronu, jo bijis taču rīkojums patronas izsniegt turpmākajā ceļā, poziciju tuvumā. Mums pa priekšu gājis vilciens ar municiju, kas nu jau droši vien kritis serbu rokās. Obrlajtnants Maceks palika stāvam kā sasalis un tad deva rīkojumu piespraust durkļus, laikam tāpat vien, izmisumā, lai vispār kaut ko darītu. Tad mēs krietnu laiciņu nostāvējām kaujas gatavībā un pēc tam sakritām starp gulšņiem, jo parādījās kāda lidmašīna im apakšvirsnieki brēca: «Ailes decken, decken!»1 Vēlāk gan izrādījās, ka tā bijusi mūsu pašu lidmašīna un mūsu artilērija pārskatoties to sašāvusi. Tad mēs piecēlāmies, kaut ari nebi ja nekādas pavēles. No flanga auļoja pie mums kāds kava-lerists un jau iztālēm kliedza: «Wo ist das Bataillonskom-mando?»2 Bataljona komandieris izjāja viņam pretī, jātnieks iedeva viņam kādu papīru un aizlēkšoja pa labi. Komandieris izlasīja to un uzreiz kā jucis izrauj zobenu, laiž auļos pie mums un brēc uz virsnieku: «Ailes zuriick, ailes zurūck! Direktion Mulde, einzeln abfallen!»3 Un tad sāka iet vaļā. Uz mums sāka šaut no visām pusēm, it kā to vien būtu gaidījuši. Pa kreisi no uzbēruma atradās kukuruzas lauks, un tur gāja kā pa elli. Mēs metāmies četrrāpus lejup; mugursomas palika uz tiem sasodīta-

1 Visiem paslēpties! (Vāc.)

2 Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)

3 Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)

jiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradā­mies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija pa­devies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .

Neviens vairs neklausījās. Sveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .

Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Sveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!

Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstī­jis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j

Dārgā sieva!

Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrā­dīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Gali- cijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šo- letu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem. Tici man, dārgā

Ilelēnlt, ka es cenšos visiem spēkiem atvieglināt, cik vien iespējams, mūsu virsnieku kungiem viņu raizes un rūpes. Mani pārcēla no pulka uz kaujas bataljonu, kas bija mana karstākā vēlēšanās, lai es varētu virsnieku virtuvi frontē ar tiem pašiem ierobežotajiem līdzekļiem pacelt visaugstākā līmenī. Atceries, dārgā Ilelēnlt, ka tu man pie iesaukšanas aktivajā armijā novēlēji, lai es dabūtu labu priekšniecību. Tavs vēlējums ir piepildījies. Es nevaru ne par ko sūdzēties, taisni otrādi — visi virsnieku kungi ir mūsu patiesi draugi, un sevišķi pret mani viņi izturas ar tēva gādību. Pie pirmās izdevības paziņošu tev mūsu kara lauka pasta numuru.. .»

ŠI vēstule radās tāpēc, ka pavārs bija galīgi pazaudējis pulk­veža Šrēdera labvēlību, kurš līdz šim visur bija nostājies viņa pusē. Kad nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaujas bataljona virsnieku atvadu mielastā pulkvedim Srēderam bija pietrūcis teļa cepeša, viņš nosūtīja nežēlastībā kritušo pavāru kopā ar kaujas rotu uz fronti, uzticēdams pulka virsnieku virtuvi kaut kādam nožēlo­jamam skolotājam no aklo institūta Klarovā.

Pavārs okultists vēlreiz pārskatīja uzrakstīto. Šī vēstule viņam šķita pietiekami diplomātiskā, lai nodrošinātu uzturēša­nos zināmā atstatumā no kaujas lauka, jo lai nu katrs runā, ko grib, bet iespēja izlocīties ir arī frontē.

Viņš gan pirms kara, izdodams un rediģēdams okultistu žur­nālu par aizkapa dzīvi, bija uzrakstījis plašu apcerējumu par to, ka bailēm no nāves nav nekāda pamata, kā arī apskatu par dvē­seļu pārceļošanu, bet tagad tie bija vārdi bez nozīmes.

Viņš piegāja tuvāk, lai pašķielētu Sveika un Vaneka kārtīs. Starp spēlētājiem šajā mirklī vairs nebija nekādas dienesta pa­kāpju atšķirības. Viņi spēlēja tagad trijatā sešdesmit seši ar Chodunski.

Kaitnieks Sveiks rupji sabāra mantzini Vaneku.

—   Es gan brīnos, kā jūs varat tik stulbi spēlēt! Labi taču redzat, ka viņš spēlē uz renonsu. Man kārava nav, un jūs izspē­lējat nevis astoņnieku, bet kā pēdējais ragulops krusta kalpu, un tas nelga laimē.

—   Tāda brēka vienas pazaudētas partijas dēļ! — sekoja mantziņa pieklājīgā atbilde. — Jūs taču pats spēlējat kā zābaks! Kur lai es ņemu kārava astoņaci, vai lai no pirksta izzīžu, kad man neviena kārava nav, tikai lielie pīķi un krusti, idiots gatavais!

—■ Tad jums vajadzēja spēlēt bez trumpjiem, prātvēders tāds, — Sveiks smīnot atsaucās. — Tas ir tāpat kā vienreiz restorānā «Pie Valša», tur ari vienam tādam ērmam nebija trumpju, un viņš tikai lika ārā tās mazākās kārtis un ļāva kat­ram spēlēt uz renonsu. Un kas viņam bija par kārtīm! No visām šķirnēm tās lielākās. Tāpat kā man patlaban nekāda labuma nebūtu, kad jums iegribētos spēlēt bez trumpjiem, tā ari toreiz un visiem citiem tāpat. Tā tas gāja apkārt, un mums tikai vaja­dzēja maksāt. Beidzot es saku: «Herolda kungs, esiet tik laipns, spēlējiet bez trumpjiem un metiet muļķības pie malas!» Viņš- man tūliņ virsū: šis varot spēlēt, kā gribot, lai es turot muti, jo viņš esot beidzis augstskolu. Nu, tas viņam gan dārgi maksāja. Saimnieks bija mums pazīstams, ar oficianti mēs arī bijām labos draugos, un policijas patruļai mēs paskaidrojām, ka pie mums viss kārtībā. Vai tad tā nav nekrietna rīcība saukt patruļu un traucēt nakts mieru tikai tādēļ, ka viņš netālu no restorānā pakritis uz apledojušās ietves un sadauzījis degunu? Mēs pat pirksta viņam nepiedūrām, kad viņš taisīja blēdības kāršu spēlē, bet viņš, tiklīdz to atklāja, drāzās tik aši ārā, ka pārmeta kūleni pār slieksni. Saimnieks un oficiante arī apstiprināja, ka mēs esam izturējušies pret viņu tiešām krietni un džentlmeniski un labāku apiešanos viņš ari nemaz nav pelnījis, jo nosēdējis no pulksten septiņiem vakarā līdz pusnaktij pie viena kausa alus un pudeles zeltera un pie tam vēl izlicies nezin par kādu kungu, tāpēc ka ir profesors augstskolā, un no sešdesmit seši sapratis tikpat daudz kā cūka no katķisma. Nu, kam tagad jādala?

— Spēlēsim savu trumpi, — ieteica pavārs okultists, — pieci helleri par aci.

Pastāstiet mums labāk par dvēseļu ceļošanu, — ierosināja mantzinis, — to, ko jūs stāstījāt toreiz bufetes jaunkundzei, kad bijāt sev sadauzījis degunu.

Par dvēseļu pārvietošanos man arī gadījies dzirdēt, — Sveiks piezīmēja, — man pirms pāris gadiem bija ienācis prātā, ka es pats, ar atjauju sacīt, varu sevi izglītot, lai neatpaliktu no citiem, tāpēc es gāju Prāgā uz Amatnieku apvienības lasītavu, bet, tā kā es biju noplīsis un ziemeļpusē man spīdēja caurumi, tad no izglītošanās nekas neiznāca. Mani nemaz nelaida lasītavā iekšā, bet izmeta pa durvīm ārā, jo viņi bija iedomājušies, ka es nāku nospert kādam ziemas mēteli. Tad es apvilku savu svētdienas uzvalku un aizgāju uz muzeja bibliotēku, un tur mēs ar savu biedru dabūjām kādu grāmatu par dvēseļu pārvietoša­

nos. Tanī mēs izlasījām, ka reiz kāds indiešu ķeizars iemiesojies pēc nāves cūkā, bet, kad cūku nokāvuši, — mērkaķī, no mēr­kaķa āpšu sunī, bet no āpšu suņa — ministrā. Vēlāk karadie­nestā es pārliecinājos, ka tur ir sava daļa patiesības, jo katrs, kam tikai bija kāda zvaigznīte, lamāja kareivjus gan par jūras cūkām, gan par citiem dzīvniekiem, no kā var spriest, ka priekš kādiem tūkstoš gadiem vienkāršie kareivji būs bijuši kādi sla­veni karavadoņi. Bet kara laikā — tad gan tāda dvēseļu pār­vietošanās ir muļķīga padarīšana. Velns zina, cik reižu cilvēkam nav bijis jāpārvēršas, iekāms viņš kļuvis, teiksim, par telefo- nistu, pavāru vai kājnieku. Saplosa viņu kāda granata, viņa dvēsele ieskrej artilērijas zirgā, un, kad nu visa baterija dodas uz kādu poziciju, sprāgst atkal viens šāviņš un nosit to zirgu, kurā mirušais nupat kā iemiesojies, un nu viņa dvēsele pārvie­tojas uz kādu vezumnieku govi, no kuras pavārs rīt gatavos kareivjiem gulašu, no govs uz telefonistu, no telefonista …

— Man gan jābrīnās, ka jūs taisni mani esat izraudzījies par mērķi savām muļķīgajām asprātībām, — telefonists Chodunskis viņu pārtrauca, redzami aizskarts.

Vai jums nav rada tas Chodunskis, kam Prāgā pieder privātdetektīvu birojs ar to trejkāršo aci firmas zīmē kā svēta­jai trīsvienībai? — Sveiks nevainīgi ievaicājās. — Man ļoti patīk privātdetektīvi. Es reiz biju karadienestā kopā ar kādu privātdetektīvu Štcndieru. Tam bija tāds puns galvā, ka mūsu feldfebelis vienmēr mēdza sacīt: šis savā mūžā esot gan redzējis visādas karavīru galvas, bet tādu pat sapnī ne. «Paklau, Štend- ler,» viņš tam vienmēr teica, «ja šogad nebūtu manevru, tad jūsu pauris karadienestā nederētu, bet tagad vismaz artilērija varēs izdarīt pēc tā piešaudi, kad nonāksim apvidū, kur nebūs neviena labāka orientiera.» Ko tik šis Štendlers no viņa neiz- cieta! Dažreiz pārgājienos feldfebelis aizsūtīja viņu piecsimt soļu priekšā un tad deva pavēli: «Virziens — galva ar punu.» Šim Štendlera kungam vispār, arī kā privatdetektivam, bija vi­sādas ķibeles. Cik reižu viņš mums netika bufetē stāstījis, kas viņam viss nav bijis jāiztur! Piemēram, viņam uzdevuši izsekot, vai kāda klienta sieva, kurš pie viņiem atskrējis kā bez galvas, nav ielaidusies ar kādu citu, un, ja ir, tad ar ko, kur un kā ielai­dušies. Vai atkal otrādi: kāda greizsirdīga sieva grib uzzināt, ap ko īsti lakstojas viņas vīrs, lai varētu viņam mājās sacelt lie­lāku traci. Viņš bija izglītots cilvēks un, runājot par laulības pārkāpšanu, lietoja visai izmeklētus izteicienus, un gandrīz vai

19

raudāja, stāstīdams mums, kā visi gribējuši, lai viņš notver at­tiecīgo personu in flagranti[5]. Citam varbūt no priekiem būtu acis vai ārā spiedušās no pieres, kad viņš notvertu tādu pārīti in flagranti, bet Stendlera kungam, kā viņš mums apgalvoja, tas viss bijis gluži vienaldzīgi. Viņš ļoti inteliģenti paskaidroja, ka viriarn bijis pat pretīgi noraudzīties šādās neķītrībās. Mums bieži, kad viņš sāka stāstīt par visiem tiem stāvokļiem, kādos viņš šos pārīšus atradis, tecēja slienas kā sunim, ja tam novelk gar degunu vārītu šķiņķi. Kad mums bija uzlikts kazarmu arests, tad viņš mums to visu attēloja. «Tā», viņš saka, «es pārsteidzu tādu un tādu kundzi ar tādu un tādu kungu.» Arī adreses viņš mums pateica. Un pats vienmēr tik bēdīgs. «Tās pļaukas,» viņš mēdza teikt, «ko es saņēmu no abām pusēm! Bet visvairāk mani nospiež tas, ka es ņēmu kukuļus. Vienu tādu piekukuļošanas gadījumu es neaizmirsīšu līdz nāvei. Viņš kā no mātes miesām

piedzimis, viņa tāpat. Viesnīcas numurā un pat durvis nebija aizbultējuši, muļķi beidzamie! Gultā viņiem nepietika vietas, jo abi bija resni, tāpēc viņi ņēmās uz paklāja kā kaķēni. Bet pa­klājs nolāčots, putekļu pilns, papirosu galiem nomētāts. Kad es iegāju, abi uzlēca kājās, viņš nostājās man pretī, turēdams roku priekšā kā vīģes lapu, viņa atkal pagrieza man muguru, bet uz ādas iespiedies viss paklāja raksts un vēl pielipusi papirosa čaulīte. «Piedošanu, Zemeka kungs,» es saku, «es esmu privāt­detektīvs Štendlers no Chodunska biroja un esmu ieradies ofi­ciālā uzdevumā pārsteigt jūs nozieguma vietā sakarā ar jūsu sievas kundzes iesniegumu. Šī dāma, ar ko jūs šeit bijāt stājies nelikumīgos sakaros, ir Grota kundze.» Tik aukstasinīgu pilsoni gan es savā mūžā nebiju redzējis. «Ar jūsu atļauju es tūliņ ap­ģērbšos,» viņš teica, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. «Pie visa vainīga tikai mana sieva, kas mani ar savu nepama­toto greizsirdību novedusi līdz nelikumīgiem sakariem un tukšu aizdomu dēļ apvaino savu laulāto draugu ar nedibinātiem pār­metumiem un apkaunojošu neuzticību. Bet ja tomēr nekādu šaubu nav un negods nav noslēpjams . .. Kur manas apakš­bikses?» — «IJz gultas.» Uzvilcis apakšbikes, viņš turpināja: «Ja negods nav vairs noslēpjams, tad jāievada šķiršanās, kaut gan ar to taču kauna traips nav izdzēšams. Šķiršanās vispār ir nepatīkama lieta,» viņš ģērbdamies prātoja, «tāpēc ir labāk, ja laulātā draudzene bruņojas ar pacietību un nedod nekāda iemesla publiskam skandalam. Tomēr dariet, kā gribat, es at­stāju jūs ar cienīto kundzi divatā.» Grota kundze tikmēr bija ielīdusi gultā, Zemeka kungs sniedza man roku un aizgāja.» Es vairs lāgā neatceros, ko mums Štendlera kungs vēl stāstīja par savu sarunu ar dāmu gultā, tikai viņi runājuši gan ļoti inteli­ģenti. Piemēram, ka laulība nav tāpēc radīta, lai visus vienkārši padarītu laimīgus, ka ikvienam pienākums laulībā apspiest sa­vas iekāres un padarīt savu miesīgo dzīvi pēc iespējas šķīstu un apgarotu. «Un pie tam,» Štendlera kungs stāstīja, «es sāku pa­mazām izģērbties, un, kad jau biju izģērbies un apstulbis, un iekarsis kā briedis riesta laikā, pēkšņi istabā ienāk mans labs paziņa Stachs, arī privatdetektivs no mūsu konkurenta Šterna biroja, kur bija griezies pēc palīdzības Grota kungs, būdams pārliecināts, ka viņa sieva arī ar kādu ielaidusies. Šis Stachs vairāk nekā neteica, kā tikai: «A, Štendlera kungs in flagranti ar Grota kundzi, apsveicu!» Viņš atkal klusiņām aizvēra durvis un aizgāja. «Tagad viss vienalga, jums nav ko steigties ar ģērb­šanos,» Grota kundze sacīja, «man blakus vietas ir diezgan.» — «Man, cienītā kundze, daudz vietas nav vajadzīgs,» es atbildēju un pēc tam vairs pat neatminos, ko vēl sarunāju, atceros tikai apgalvojumu, ka no laulāto nesaskaņām cieš bērnu audzināšana. Pēc tam Štendlera kungs stāstīja, kā viņš apģērbies un laidies teciņus projām, lai pastāstītu par notikušo savam šefam Cho- dunska kungam, bet pa ceļam iegriezies iestiprināties, un, kad Viņš ieradies birojā, tad tur jau bijusi ievārīta kārtīga putra. Tur sava šefa uzdevumā jau bija paguvis ierasties Stachs, lai pazi­ņotu Chodunska kungam, kādi ir viņa privātdetektīvu biroja darbinieki, un pēdējais nebija varējis izdomāt nekā labāka kā atsaukt Štendlera kunga laulāto draudzeni, lai tā vīram sadod par to, ka viņš, aizsūtīts dienesta pienākumos, pieļāvis konku­renta aģentam notvert sevi nozieguma vietā. «Un no tā laika,» Štendlera kungs mēdza, piebilst, tiklīdz par to iznāca runa, «man vēl palicis tas lielais puns.»

—   Nu, vai spēlēsim uz pieci līdz desmit?

Viņi sāka spēlēt.

Vilciens apstājās Mošonas stacijā. Bija jau vakars, un nevienu nelaida ārā no vagona.

Kad vilciens sāka atkal kustēties, no kāda vagona atskanēja spēcīga balss, it kā gribētu pārkliegt riteņu klaboņu. Kāds ka­reivis no Kašperkalniem, sērīgās vakara noskaņas pārņemts, sāka drausmīgos toņos apdziedāt kluso nakti, kas nolaidās pār Ungarijas līdzenumiem.

Labu nakt'! Labu nakt'! Nogurušiem miegs sāk nākt. Diena beigusies, kā klājas, Čaklās rokas mierā stājas, Kamēr rīts nāks gaitu sākt. Labu nakt'! Labu nakt'!

—  Turi muti, nelga! — kāds uzbrēca sentimentālajam dzie­dātājam, kas tūliņ apklusa. Viņu aizvilka projām no loga.

Čaklās rokas tomēr nestājās mierā visu nakti. Gandrīz visā vilcienā sveču gaismā spēlēja kārtis. Arī Sveika vagonā mazas, pie sienas piestiprinātas petrolejas spuldzītes gaismā turpinājās spēle uz savu trumpi, un katrreiz, tikko kāds paspēlēja, Sveiks steidzās apgalvot, ka tā ir vistaisnīgākā spēle, jo katrs var pie­pirkt tik daudz kāršu, cik vien grib.

—    Savu trumpi spēlējot, — Sveiks daudzināja, — jāņem tikai dūzis un septiņnieks, un tad tos var izlikt. Pārējās kārtis nav jāņem. To dara katrs pats uz savu risku.

—   Sarausim uz lielo stiķi! — Vaneks ieteica, visiem vien­prātīgi piekrītot.

—   Siržu septiņnieks, — Sveiks paziņoja, paceldams kārti.

—  Katrs maksā pa piecniekam un piopērk pa četrām. Ašāk, lai neierūsē!

Visu sejas bija tik apmierinātas, it ka nebūtu nekāda kara, it kā viņi neatrastos vilcienā, kas ved tos uz fronti pretī asiņai­nām kaujām, bet sēdētu kādā Pragas kafejnīcā pie spēļu galdiem.

—   To es gan nedomāju, — Sveiks sacīja pēc kādas partijas,

—  ka dabūšu vēl dūzi, kur es taču izgā ju ar tīriem sīkumiem un piepirku visas četras kārtis. Ko jūs man padarīsiet ar savu ķē­niņu? Es viņu situ zemē ar dūzi!

Kamēr šeit ķēniņus sita ar dūžiem, frontē ķēniņi sita cits citu ar saviem pavalstniekiem.

Staba vagonā, kur atradās kaujas bataljona virsnieki, brau­cienam sākoties, valdīja neparasts klusums. 'Vairums virsnieku bija iedziļinājušies mazā grāmatiņā audekla vākos ar uzrakstu: «Tēvu grēki, Ludviga Ganghofera romāns,» — un pie tam visi lasīja 161. lappusi. Bataljona komandieris kapteinis Zāgners stāvēja pie loga un turēja rokā to pašu grāmatu, atšķirtu 161. lappusē. Viņš lūkojās dabas ainavās un pārdomāja, kā saprota­māk noskaidrot virsniekiem šās grāmatas nepieciešamību. Lietai bija stingri konfidenciāls raksturs.

Virsnieki tikmēr pārdomāja, vai tikai pulkvedis Šrēders nav galīgi jucis. Ērmīgs viņš bija jau sen, bet to vis nevarēja domāt, ka prāts viņam aptumšosies tik pēkšņi. Priekš vilciena atiešanas viņš bija sasaucis virsniekus uz pēdējo apspriedi, kurā paziņojis, ka ikvienam no viņiem piešķirts viens eksemplārs Ludviga Ganghofera grāmatas «Tēvu grēki» un ka grāmatas nogādātas bataljona kancelejā.

— Mani kungi, — viņš bija sacījis ārkārtīgi noslēpumainā balsī, — neaizmirstiet nekad 161. lappusi!

Lai kā virsnieki iedziļinājās šajā lappusē, viņi tomēr nekā nesaprata. Kaut kāda Marta piegāja pie rakstāmgalda, izņēma kādu lomu un skaļi apgalvoja, ka publika jutīšot līdz šās lugas varonei. Tad parādījās kāds Alberts, kas nepaguris pūlējās bār­stīt asprātības, bet tās, nezinot sakarību ar iepriekšējo tekstu, likās tik seklas, ka virsleitnants Lukašs dusmās pārkoda savu iemuti.

«Vecais ir galīgi izkūkojis prātu,» visi nodomāja, «tagad viņu noteikti pārcels uz kara ministriju.»

Kapteinis Zāgners, beidzot sastādījis plānu savam mazajam ziņojumam, atkāpās no loga. Viņam nepiemita sevišķas pedago­ģiskas dāvanas, tāpēc arī vilkās diezgan ilgi, kamēr viņš izdo­māja, kā noskaidrot virsniekiem 161. lappuses nozīmi.

Iekāms viņš sāka paskaidrot, viņš uzrunāja virsniekus: «Mani kungi!» — kā to mēdza darīt vecais pulkvedis, kaut gan pirms iekāpšanas vilcienā kapteinis Zāgners bija godājis visus par biedriem.

—   Tātad, mani kungi… — Un viņš sāka stāstīt, ka iepriek­šējā vakarā saņēmis no pulkveža Šrēdera attiecīgās instrukcijas par 161. lappusi.

—   Tātad, mani kungi, — viņš svinīgi turpināja, — pilnīgi slepenas instrukcijas par militāro telegramu jaunāko šifrēšanas sistēmu.

Kadets Bīglers tūliņ izvilka bloknotu un zīmuli un sacīja neparastas centības pilnā balsī:

—   Es esmu gatavs, kapteiņa kungs.

Visi atskatījās uz šo aprobežoto radījumu, kura centība, ko viņš bija parādījis jau brīvprātīgo skolā, daudz neatšķīrās no stulbuma. Viņš bija labprātīgi pieteicies doties uz fronti un pie pirmās izdevības paskaidrojis skolas vadītājam, kad tas apjau­tājās par audzēkņu ģimenes apstākļiem, ka viņa senči senāk rakstījuši savu uzvārdu «Būgler von Leuthold» un viņu ģerbonī bijis svēteļa spārns un zivs aste.

Kopš tā laika viņu saukāja pēc viņa ģerboņa tikai par «svē­teļa spārnu ar zivs asti». Viņu nežēlīgi vajāja, visiem viņš pēkšņi bija tapis nesimpātisks, jo šāda dēla uzpūtība nekādi ne­saderējās ar viņa tēva godājamo nodarbošanos — tirgošanos ar zaķu un trušu ādiņām. Romantiskais, jūsmīgais dēls tomēr go­dīgi pūlējās sagremot visu kara zinātni un centās izcelties ne tikai ar čaklību un uzdotā materiala apgūšanu, bet arī ar pama­tīgu iedziļināšanos rakstos par kara mākslu un karu vešanas vēsturi, par ko viņš vienmēr mēdza runāt tik ilgi, līdz viņu strupi apsauca. Virsnieku aprindās viņš uzskatīja sevi par līdzīgu augstākajiem virsniekiem.

—   Jūs, kadet, — kapteinis Zāgners teica, — cietiet klusu, pirms es jums neesmu atļāvis runāt, jo neviens jums nekā ne­jautā. Nav vārdam vietas, sasodīti apķērīgs karavīrs! Es jums sniedzu pilnīgi slepenu informāciju, un jūs to ierakstāt piezīmju grāmatiņā. Ja jūs šo piezīmju grāmatiņu pazaudēsiet, tad jūs gaida kara tiesa.

Kadetam Bīgleram piemita vēl turklāt nelāga paraša censties katru ar kaut kādu izrunu pārliecināt par saviem labajiem nolūkiem.

—  Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — viņš atbildēja, — ka pat piezīmju grāmatiņas pazušanas gadījumā neviens nevarētu izburtot manas piezīmes, jo es stenografēju un manus saīsinā­jumus neviens neprot izlasīt. Es lietoju angļu stenografēšanas sistēmu.

Visi nicinoši noskatījās viņā. Kapteinis Zāgners atmeta ar roku un turpināja savu paskaidrojumu:

—   Es nupat runāju par militartelegramu jauno šifrēšanas paņēmienu. Jums varbūt šķita dīvaini, kāpēc Ludviga Gangho­fera romānā «Tēvu grēki» jums ieteikta taisni 161. lappuse. Tā ir atslēga jaunajai šifrēšanas metodei, kas tagad ieviesta, pama­tojoties uz jaunu rīkojumu 110 armijas korpusa ģenerālštābā, kam mēs esam padoti. Kā jums zināms, ir daudzas metodes sva­rīgāko kara ziņojumu šifrēšanai. Jaunākā, ko mēs lietosim, ir papildinošā skaitļu metode. Tātad šifri, ko jums pagājušā ne­dēļā izsniedza pulka štābā, un to lietošanas pamācība tagad vairs neder.

—   Aliā, erchercoga Albrechta sistēma, — nomurmināja cītī­gais kadets BIglers, — 8922-R, patapinājums no Gronfelda sis­tēmas.

—   Jaunā sistēma ir ārkārtīgi vienkārša, — kapteiņa balss skanēja visā vagonā. — Es saņēmu personīgi no pulkveža kunga otro sējumu ar visu instrukciju. Pieņemsim, ka mēs da­būtu šādu pavēli: «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi,» — un tā šifrēta skanētu šādi: «Lieta — ar — mums

—  tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta

—  tevi — tas — bikli — tad — mēs — Marta — mēs — to — mēs

—  pateicība — labi—režija — beigas — mēs — apsolām — mēs

—  pārlabots — apsolījām — patiesi — domāju — ideja — pavi­sam — valda — balss — pēdējie.» Kā redzat, ļoti vienkārši, bez liekām kombinācijām. No štaba to noraida pa tālruni uz batal­jonu, no bataljona uz rotu. Komandieris, saņēmis šifrēto ziņo­jumu, atšifrē to šādi: paņem «Tēvu grēkus», atšķir 161. lappusi un sāk meklēt blakus esošā 160. lappusē vārdu «lieta». Lūdzu, kungi. «Lieta» 160. lappusē, pēc kārtas skaitot, ir piecdesmit otrais vārds, tāpēc jāmeklē 161. lappusē piecdesmit otrais burts no augšas. Ievērojiet, ka tas ir «P»! Otrais vārds ziņojumā ir «a.r». Tas ir 160. lappusē septītais vārds pēc skaita, kas atbilst septītajam burtam 161. lappusē, tas ir, burtam «i». Tālāk nāk vārds «mēs», bet tas, — lūdzu, sekojiet uzmanīgi! — ir astoņ­desmit astotais vārds, tātad astoņdesmit astotais burts 161. lap­pusē, tas ir, «e». Tādā kārtā mēs esam atšifrējuši vārdu «Pie» un turpinām, kamēr ir atšifrēta visa pavēle. «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi.» Ļoti asprātīgi, mani kungi, un galīgi neiespējami atrisināt bez atslēgas, tas ir, Lud­viga Ganghofera «Tēvu grēku» 161. lappuses.

Visi klusēdami vērās nelaimīgajās lappusēs un iegrima sma­gās domās. Brīdi valdīja klusums, bet tad kadets Bīglers pēkšņi uztraucies iekliedzās:

—  Jēzus Marija, kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, ka mums nesaskan!

Tiešām, tas bija ļoti mīklaini.

Varēja pūlēties, cik gribēja, bet, izņemot kapteini Zāgneru, neviens nevarēja atrast 160. lappusē vārdus, kam atbilda 161. lappusē burti, kas sastādīja atslēgu.

—  Mani kungi, — kapteinis Zāgners stostījās, pārliecinājies, ka kadeta Bīglera izmisušais kliedziens ir dibināts, — ko tas nozīmē? Manos Ganghofera «Tēvu grēkos» tas ir un jūsējos nav?

—  Atļaujiet, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers atkal atsau­cās. — Iedrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Ganghofera romanam ir divas daļas. Esiet tik laipns un pārliecinieties pats; titullapā rakstīts: «Romāns divās daļās.» Mums ir pirmā daļa un jums otrā, tāpēc skaidrs kā diena, ka mūsu 160. un 161. lap­puse neatbilst jūsējām. Mums ir pavisam kas cits. Jums pirmais atšifrētā ziņojuma vārds ir «pie», bet mums iznāk «ola»!

Visiem tagad bija pilnīgi skaidrs, ka Bīglers nemaz nav tāds stulbenis.

—   Es saņēmu otro daļu brigādes štābā, — kapteinis Zāgners sacīja. — Te būs noticis kāds pārpratums. Pulkveža kungs pasū­tījis jums pirmo daļu. Laikam gan, — viņš turpināja tā, it kā viss būtu pilnīgi skaidrs un viņam jau sen zināms, iekāms viņš sāka savu lekciju par visvienkāršāko šifrēšanas paņēmienu,

brigādes stabā būs to sajaukuši. Pulkam nepaziņoja, ka vaja­dzīga otrā dala, un tā tas viss notika.

Kadets Bīglers tikmēr uzvaras priekā noraudzījās apkārtējos, un leitnants Dubs pačukstēja virsleitnantam Lukašam, ka «svēteļa spārns ar zivs asti» esot pataisījis kapteini Zāgneru melnu un maziņu.

—   Dīvains gadījums, kungi, — kapteinis Zāgners atkal iesāka, it kā gribēdams ierosināt sarunu, Lai pārtrauktu neveiklo klusumu. — Acīm redzot brigādes kancelejas darbiniekiem salmi galvā.

—     Atļaujiet piezīmēt, — nerimās kadets Bīglers, gribēdams vēlreiz palepoties ar savām zināšanām, — ka tik konfidenciālā rakstura ziņām no divizijas nevajadzētu gan iet caur brigādes kanceleju. Rīkojumus, kas skar tik slepenas armijas lietas, vaja­dzētu ar stingri konfidenciāliem apkārtrakstiem paziņot tikai pulku, diviziju un brigāžu priekšniekiem. Es zinu kādu šifru

sistēmu, ko lietoja, karojot ar Sardiniju un Savoju, angļu-franču karagājienā uz Sevastopoli, bokseru dumpja laikā Ķīnā un pēdējā krievu-japaņu karā. Šī sistēma dibinājās…

—  Kaķim uz astes der jūsu sistēma, kadet Bīgler, — kaptei­nis Zāgners ar īgnumu un nicināšanu pārtrauca. — Katrā gadī­jumā skaidrs, ka sistēma, par ko mēs runājām un ko es jums izskaidroju, ir viena no vislabākajām, jāsaka, taisni nepārspē­jama. Te visi mūsu ienaidnieka pretizlūkošanas darbinieki ap­lauzīs ragus. Viņi nevarēs izlasīt mūsu šifru, kaut viņi plēstos vai pušu. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Šim šifram nav nekā līdzīga.

Centīgais kadets Bīglers nozīmīgi nokāsējās.

—   Atļaujiet, kapteiņa kungs, — viņš sacīja, — aizrādīt, uz Kerikhofa grāmatu par militāriem šifriem. Šo grāmatu katrs var iegādāties «Militāri techniskajā apgādā». Tur ir sīki aprakstīta tā metode, ko es pieminēju, kapteiņa kungs. Tās izgudrotājs ir pulkvedis Kirchers, kas Napoleona I laikā kalpojis sakšu armijā. «Kirchera šifrētie vārdi», kapteiņa kungs, katru telegramas vārdu izskaidro ar atslēgu pretējā lappusē. Šo metodi papildi­nājis virsleitnants Fleisners savā grāmatā «Militārās kriptogrā­fijas rokasgrāmata», ko katrs var nopirkt kara akadēmijas ap­gādā Vīnē. Lūdzu, kapteiņa kungs! — Kadets Bīglers izņēma no somas grāmatu un turpināja: — Fleisners min to pašu piemēru, lūdzu, pārliecinieties visi! Tas pats piemērs, kuru mēs nupat dzirdējām.

Telegrama. Pie augstienes 228 novirzīt ložmetēju uguni pa kreisi.

Atslēga: Ludviga Ganghofera «Tēvu grēki», II daļa.

Paskatieties, lūdzu, tālāk! Šifrs: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta …» un tā tālāk. Taisni tas pats, ko mēs nupat noklausījāmies.

Neviens nekā nevarēja iebilst. Šim smurgulim «svēteļa spārnam ar zivs asti» bija taisnība.

Kāds ģenerālis armijas štābā bija atvieglinājis sev darbu. Viņš bija paņēmis Fleisnera grāmatu par militārajiem šifriem, un viss kārtībā.

Šo pārrunu laikā bija redzams, ka virsleitnants Lukašs pūlas apspiest dīvainu dvēseles satraukumu. Viņš kodīja lūpas, gri­bēja ko teikt, bet beidzot sāka runāt pavisam par ko citu.

—  Tas nav jāuztver tik traģiski, — viņš sacīja savādā mul­sumā, — kamēr mēs atradāmies nometnē, Mostā pie Litavas, mainīja jau vairākas šifru sistēmas, un, iekāms sasniegsim fronti, droši vien būs ieviesta atkal kāda jauna sistēma. Man tomēr šķiet, ka mums karalaukā nebūs laika nodarboties ar tādu kriptogramu atrisināšanu. Iekāms kāds no mums paspētu šādu šifrētu pavēli atburtot, ir rota, ir divizija, ir brigāde sen jau būtu kārtīgi apstrādātas. Praktiskas nozīmes tādiem šifriem nav.

Kapteinis Zāgners negribot piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Praksē, — viņš piebilda, — vismaz ciktāl sniedzas mana pieredze Serbijas frontē, nevienam nav bijis laika nodarboties ar atšifrēšanu. Es, protams, nesaku, ka šifram nebūtu nozīmes poziciju karā, kad karaspēks atrodas ierakumos un nogaida. Ka šifrus bieži maina, tas arī taisnība.

Kapteinis Zāgners atkāpās uz visas līnijas:

—   Ka mūsu štābi frontē aizvien mazāk izmanto šifrus, tur krietna daļa vainas jāmeklē tajā apstāklī, ka mūsu tālruņi nav pietiekami labi un, sevišķi artilērijas uguns laikā, neskaidri pār­raida atsevišķus balsienus. Tad vienkārši nekā nevar sadzirdēt un rodas nevajadzīgs chaoss. — Viņš apklusa.

—   Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.

—    Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunā­jās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.

Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.

Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami:

—   Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!

Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko ne­viens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepie­ciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.

Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvēr­dams grāmatu, piezīmēja:

—  Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.

Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un stei­dzās uz to vagonu, kur atradās Sveiks.

Sveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virs­leitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinotr ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis. Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Sveiks uzskatīja par vaja­dzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.

—  Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vil­ciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klau­šās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis des­mit gadu. Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mež­sargs paguvis nomirt pats savā nāvē.

Vagona durvīs parādījās virsleitnants Lukašs.

—  Nāciet šurp, Sveik! — viņš teica. — Pārtrauciet savus muļķīgos spriedelējumus; jums būs man kaut kas japaskaidro.

—   Uz karstām pēdām; padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

Virsleitnants Lukašs aizveda Sveiku, uzlūkodams viņu ar ļoti aizdomīgu skatienu.

Kapteiņa Zāgnera lekcijā, kura tik bēdīgi beidzās, virstleitnants Lukašs bija nācis pie zināmiem slēdzieniem detektivu garā, kaut gan tas neprasīja nekādas galvas lauzīšanas, jo Sveiks pirms aizbraukšanas bija viņam sacījis:

—   Obrlajtnanta kungs, bataljona kancelejā ir kaut kādas grāmatas lajtnantu kungiem. Es tās tur atnesu no pulka kan­celejas.

.Tāpēc, kad viņi bija pārgājuši pāri otrajam sliežu ceļam un nonākuši aiz nekurinātas lokomotīves, kas te jau veselu nedēļu gaidīja kādu munīcijas vilcienu, virsleitnants Lukašs bez aplin­kiem jautāja:

—  Kā tur toreiz bija ar tām grāmatiņām, Šveik?

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir ļoti garš stāsts, bet jūs vienmēr tā uztraucaties, kad es jums gribu ko pamatīgi izstāstīt. Tāpat kā toreiz, kad jūs saplēsāt uzaicinājumu parakstīties uz kara aizņēmumu un gribējāt mani iepļaukāt, bet es jums sāku stāstīt par kādu grāmatu, kurā bija rakstīts, ka senāk kara laikā cilvēkiem vajadzējis maksāt par logiem, teik­sim, par katru logu pa divi desmitnieki, tāpat arī par zosīm . . .

—   Tā mēs nekad netiksim galā, Šveik, — virsleitnants Lu­kašs viņu pārtrauca, gribēdams turpināt nopratināšanu. Viņš bija nolēmis Sveikam nekā neminēt par visām stingri konfiden­ciālajām lietām, lai šis nelga atkal kaut ko neievārītu. — Vai jūs zināt Ganghoferu?

—   Kas viņš ir? — Sveiks ieinteresēts jautāja.

—   Vācu rakstnieks, muļķadesa! — virsleitnants atbildēja.

—   Tik tiešām, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja ar mo­cekļa izteiksmi sejā, — es nepazīstu personīgi neviena vācu rakstnieka. Es pazinu tikai kādu čechu rakstnieku, Ladislavu Hajeku no Domažlices. Viņš bija «Dzīvnieku pasaules» redak­tors, un es viņam reiz parasto sētas suni pārdevu par tīrasiņu špicu. Viņš bija gaužām krietns un lādzīgs kungs. Viņš vienmēr apmeklēja kādu traktieri un lasīja tur skaļi savus stāstus, kas bija tik bēdīgi, ka visiem bija jāsmejas, bet viņš pats raudāja un izmaksāja visiem klātesošajiem, un mums vajadzēja viņam dziedāt:

Domažlices vārti, nami

Izrotāti patīkami.

Kas tos vārtus rotāja,

Meičiņas kas mīlēja,

Tam nu nāves pulkstens sitis,

Auksts un stivs viņš guļ, kur kritis.

—  Ko jūs rēcat kā operdziedātājs, Šveik, jūs taču neesat uz skatuves, — virsleitnants Lukašs pārbijies izsaucās, kad Sveiks izjusti nodziedāja pēdējo teikumu: «Tam nu nāves pulkstens sitis, auksts un stīvs viņš guļ, kur kritis.» — Par to es jums ne­prasīju. Es tikai gribēju zināt, vai jūs ievērojāt,'ka tās grāmatas, par ko jūs man pats stāstījāt, ir Ganghofera sarakstītas. Tātad kas bija ar tām grāmatām? — viņš nikni izgrūda.

—  Ar tām, ko es atnesu no pulka kancelejas uz bataljonu? —

Sveiks pārvaicāja. — Tās tiešām bija sarakstījis tas pats, par ko jūs, obrlajtnanta kungs, man vaicājāt, vai es viņu nepazīstu. Es pat saņēmu telefonogramu no pulka kancelejas, ka šīs grā­matiņas jānogādā bataljona kancelejā, bet tur vairs nebija ne­viena, pat dežurants bija aizgājis, jo visiem gribējās pasēdēt bufetē, tāpēc ka brauc uz fronti un neviens nevar galvot, vai vēl kādreiz dabūs bufetē pasēdēt. Tātad viņi tur sēdēja un iemeta, obrlajtnanta kungs, un arī no citām kaujas rotām ne­viena nevarēja sazvanīt. Nu, bet, tā kā jūs man pavēlējāt, lai es kā raitnieks neatietu ne soli no tālruņa, kamēr mums vēl nebija piekomandēts telefonists Chodunskis, tad es arī sēdēju un gai­dīju, kamēr mani nomainīs. No pulka kancelejas lamājās vienā gabalā, ka neviena nevarot sazvanīt un ka kaujas bataljona kancelejai esot jāpievāc kaut kādas grāmatiņas virsnieku kun­giem. Tā kā es zināju, obrlajtnanta kungs, ka kara laikā jārīko­jas ātri, tad es piezvanīju pulka kancelejai, ka es pats ieradīšos pēc grāmatiņām un nogādāšu tās bataljona kancelejā. Man uz­krāva tādu nastu, ka es ar mokām atstiepu to līdz bataljona kancelejai, un tur es tās grāmatas mazliet apskatīju, bet tas man lika ko padomāt. Feldfebelis pulka kancelejā man gan sacīja, ka, spriežot pēc telefonogramas, bataljona kancelejā gan zinā­šot, kādas grāmatas ņemt, tas ir, k u r u daļu. Protiet, tai grā­matai bija divas daļas, pirmā daļa atsevišķi un otrā daļa atsevišķi. Es nekad vēl tā nebiju smējies, jo es taču arī esmu grāmatas lasījis, bet nekad neesmu sācis no otrās daļas. Bet viņš man saka: «Te jums ir pirmā daļa un te otrā. Kura daļa virsnieku kungiem jālasa, to viņi paši zinās.» Tad es nodomāju, ka nu ir gan visi apdzērušies, jo, kad grib lasīt grāmatu no sākuma un vēl tādu romānu, kādu es atnesu, par «Tēvu grē­kiem», jo es taču arī protu vāciski, tad jāsāk ar pirmo daļu, tāpēc ka mēs neesam ebreji, lai lasītu no beigām uz sākumu. Tāpēc es jums piezvanīju, obrlajtnanta kungs, kad jūs bijāt pārnācis no kluba, ziņoju, ka esmu atnesis grāmatas, un vaicāju, vai karadienestā nav tagad pieņemts lasīt grāmatas otrādā kār­tībā, — vispirms otro un tad pirmo daļu. Bet jūs man at­bildējāt, ka es esot piesūcies ragulops, ja jau pat to vairs nozi­not, ka tēvreizē vispirms sakot «Mūsu tēvs debesīs» un pēc tam tikai «Amen». Vai jums nelabi, obrlajtnanta kungs? — viņš līdzjūtīgi ievaicājās, redzēdams, ka nobālušais virstleitnants Lukašs pieķeras pie lokomotīves kāpšļa, Lukaša bālajā sejā ne­bija ne mazāko dusmu pazīmju, tikai izmisums un bezcerība.

—  Turpiniet, turpiniet, Šveik, viss vienalga, ir jau labi . . .

—   Kā jau es sacīju, — tukšajā sliežu ceļa maigi skanēja Šveika balss, — tādas bija arī manas domas. Reiz es biju nopir­cis kādu šausmu romānu par Rožu Šavaniju no Bakonijas meža, un tam trūka pirmās daļas, tā ka man nācās sākumu pašam pie­domāt, un tad es redzēju, ka pat tādos laupītāju romānos nevar iztikt bez pirmās daļas. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā būtu īsta aplamība, ja virsnieku kungi sāktu lasīt vispirms otro daļu un pēc tam pirmo, un cik tas muļķīgi izklausītos, kad es pazi­ņotu bataljonā, ko man sacīja pulka kancelejā, — ka virsnieku kungi jau zinot, kādu d a ļ u lasīt. Vispār, obrlajtnanta kungs, man tā lieta ar tām grāmatām likās traki jocīga un ērmīga. Es jau zinu, ka virsnieku kungi vispār maz lasa un kauju ne­gaisos .. .

—   Paturiet savas muļķības sev, Šveik! — virsleitnants Lukašs ievaidējās.

—   Es jums vēl vaicāju pa tālruni, obrlajtnanta kungs, vai jūs gribat abas daļas uzreiz, un jūs man atbildējāt taisni tāpat kā tagad, lai es metot muļķības pie malas, kam tad nākšot prātā vazāt grāmatas līdzi. Tad es nospriedu: ja tādas ir jūsu domas, tad arī citi virsnieku kungi domās tāpat. Es tomēr vēl apvaicājos mūsu Vanekam, jo viņš jau ir bijis frontē un viņam ir pieredze. Viņš man pastāstīja, ka sākumā visi virsnieku kungi esot domā­juši, ka karš ir tikai maza izklaidēšanās, un veduši sev līdz vese­las bibliotēkas, gluži kā uz vasarnīcu braukdami. Erhercogienes viņiem pat sūtījušas uz fronti dažādu autoru kopotus rakstus dāvanai, tā ka viņu kalpotājiem bijis ko stiept un tie nolādē­juši to dienu, kad nākuši pasaulē. Vaneks vēl sacīja, ka šīs grāmatas pat smēķēšanai neesot derējušas, jo bijušas iespiestas uz ļoti grezna, bieza papīra, un, savās darīšanās ejot, ar atļauju sacīt, orblajtnanta kungs, cilvēks varējis ar šādām dzejām no­brāzt ādu visai dibenpusei. Lasīt nav bijis laika, jo vajadzējis nepārtraukti atkāpties, tāpēc grāmatas aizsvieduši, un vēlāk jau kļuvis par paradumu, tiklīdz kalpotājs izdzird kanonadi, tā tūliņ izsviež no somām visu daiļliteratūru. Kad es to biju noklausī­jies, tad gribēju vēlreiz dzirdēt jūsu domas, obrlajtnanta kungs, un vaicāju jums pa tālruni, ko lai dara ar tām grāmatām, bet jūs man atbildējāt: ja manā stulbajā paurī kaut kas esot iespie­dies, tad es ātrāk nelikšoties mierā, kamēr nebūšot dabūjis pāris reižu pa ausi. Tad nu es., obrlajtnanta kungs, aiznesu uz batal­jona kanceleju tikai pirmo daļu un otro atstāju mūsu pulka

noliktavā. Es to darīju labā nolūkā, lai virsnieku kungiem, kad tie būs izlasījuši pirmo daļu, izsniedz otro tāpat kā bibliotēkā, bet tad pienāca pavēle, ka jābrauc, un telefonograma bataljo­nam, ka viss liekais jānodod pulka noliktavā. Tad nu es pra­sīju Vaneka kungam, vai viņš uzskata otro daļu par lieku, un viņš man atbildēja, ka pēc bēdīgajiem piedzīvojumiem Serbijā, Galicijā un Ungārijā nekādu daiļliteratūru vairs frontē līdz ne­ņemot un ka vienīgā labā lieta esot tās kastes pilsētās, kur krāj izlasītas avīzes kareivju vajadzībām, jo avīžu papīrā varot labi ietīt tabaku vai sienu, ko kareivji smēķē ierakumos. Bataljonā tikmēr bija pirmo daļu izdalījuši, un otrā palika noliktavā.

Sveiks apklusa, bet tūliņ atkal uzsāka:

—   Bet tanī noliktavā, obrlajtnanta kungs, ir gan visādas mantas, pat Budejovices sinagogas kantora cilindrs, ar ko viņš ieradies pēc iesaukšanas . . .

—  Es jums kaut ko sacīšu, Šveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu, smagi nopūzdamies. — Jums nav ne mazākās

jausmas par savas rīcības sekām. Man jau līdz nāvei apnicis saukt jūs par stulbeni. Jūsu stulbuma apzīmēšanai vispār trūkst vārdu, un, kad es jūs nosaucu par idiotu, tad tas vēl ir pārāk mīksti sacīts. Jūs esat izdarījis kaut ko tik šausmīgu, ka jūsu briesmīgākie noziegumi tajā laikā, kopš es jūs pazīstu, ir tīrā eņģeļu muziķa, salīdzinot ar to. Ja jūs tik zinātu, ko esat izda­rījis, Šveik! . . . Bet to jūs nekad neuzzināsiet. . . Un, ja kādreiz iznāk runa par šīm grāmatām, tad nedomājiet pļāpāt, it kā es jums pa tālruni licis ņemt pirmo daļu. .. Ja vispār kāds runā, kā tur bijis ar pirmo un otro daļu, tad neliecieties ne zinis. Jums nav ne jausmas, par ko tur runā, jūs nekā nezināt un neatmi­nat. Citādi jūs varētu iepīt arī mani, jūs .. .

Virsleitnants Lukašs runāja tādā balsī, it kā viņu kratītu drudzis. Sveiks izmantoja mirkli, kad viņš apklusa, un nevainīgi iejautājās:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, atļaujiet vaicāt, - kāpēc es nekad neuzzināšu, ko tik briesmīgu esmu pastrādājis? Es tikai tāpēc iedrošinājos to vaicāt, obrlajtnanta kungs, lai citreiz tā vairs nedarītu. No savām kļūdām mēs taču mācāmies. Piemēram, lējējs Adamecs no Daneka rūpnīcas, kad viņš pār­skatīdamies bija iedzēris sālsskābi . . .

Viņš nedabūja pabeigt, jo virsleitnants Lukašs pārtrauca viņa piemēru no dzīves ar vārdiem:

—  Muldoņa tāds! Skaidrot es jums nekā neskaidrošu. Lie­niet atpakaļ vagonā un pasakiet Balunam, lai viņš, pirms iebrau­cam Budapeštā, atnes man uz štaba vagonu kādu frančmaizi un aknu pastēti, kas atrodas somas dibenā staniola papīrā. Vane- kam. pasakiet, ka viņš ir ēzelis. Trīs reizes es pieprasīju, lai viņš sniedz man precīzas ziņas par cilvēku daudzumu rotā, bet, kad es šodien tās saņēmu, tad izrādījās, ka tie ir pagājušās nedēļas skaitļi.

—  Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs! — Sveiks nobrēca un tad lēnām devās atpakaļ uz savu vagonu.

Virsleitnants Lukašs staigāja pa sliedēm un domāja: «Man vajadzēja iecirst viņam pāris pliķu, bet es sarunājos ar viņu kā ar sev līdzīgu.»

Sveiks svarīgu seju rāpās iekšā savā vagonā. Viņš juta cie­nību pats pret sevi. Katru dienu taču cilvēks neizdara kaut ko tik briesmīgu, ka pat nedrīkst zināt, kas tas bijis.

35

—  Mantziņa kungs, — Sveiks sacīja, atsēzdamies savā vietā, — obrlajtnanta kungs likās šodien gaužām labā omā. Viņš uz­deva man jums pateikt, ka jūs esot ēzelis, jo viņš jums jau trīs reizes esot pieprasījis precīzas ziņas par cilvēku skaitu rotā.

—  Velns lai parauj! — Vaneks aizsvila. — Nu es tiem vadu komandieriem gan sadošu piparus! Ko lai es iesāku, ja katrs tāds plencis seržants dara, kas viņam patīk, un nesniedz man ziņas par sava vada sastāvu? Vai lai es tās ziņas izzīžu no pirksta? Ir gan kārtība mūsu kaujas rotā! Otras tādas kā mūsu 11. rotu neuziesi. Bet es jau to nojautu, es jau zināju. Es nevienu mirkli nešaubījos, ka pie mums būs juceklis. Vienu dienu vir­tuvē pietrūkst četru porciju, otru dienu trīs paliek pāri. Ja vismaz tie slaisti būtu man ziņojuši, kad aizved kādu uz hospi­tāli! Pagājušo mēnesi es ievedu sarakstā kādu Nikodēmu un tikai pie algas izmaksas uzzināju, ka šis Nikodēms miris ar ātro diloni Budejovices hospitālī. Bet viņa porcija vienmēr bija izņemta. Pat formas tērpu vēl viņam izsniedzu, un dievs vien zina, kur tas palika. Un obrlajtnanta kungs vēl sauc mani par ēzeli, kad viņš pats nevar nodibināt kārtību savā rotā.

Mantzinis Vaneks sakaitināts skraidīja pa vagonu.

—  Ja es būtu rotas komandieris! Man viss ietu kā pa tau­kiem. Katrs kareivis man būtu uzskaitē. Apakšvirsnieki nodotu man di vreiz dienā raportu. Bet ko tu, cilvēks, darīsi, kad apakš­virsnieki nekam neder! Un par visiem sliktāks ir seržants Zika. Tikai joku dzīšana un anekdotes, bet, kad pasaka viņam, ka Kolaržiks no viņa vada pārcelts uz vezumniekiem, viņš otrā dienā iesniedz ziņojumu par tādu pašu skaitu, it kā Kolaržiks joprojām stieptu gumiju viņa vadā. Tā tas notiek diendienā. Un, ja tad mani vēl sauc par ēzeli, — nu, tādā ceļā obrlajtnanta kungs pie draugiem netiks. Rotas mantzinis nav vis kaut kāds jefreitors, ar kuru katrs var sev atslaucīt. . .

Baluns, kas klausījās, pavēris muti, pastiprināja Vaneka domu ar to spēcīgo vārdu, ko mantzinis pats neņēmās izsacīt.

—   Turiet labāk muti! — mantzinis sirdīgi uzsauca.

—  Paklau, Balun, — Sveiks ierunājās, — tev es varu pa­teikt, ka tev jāaiznes obrlajtnanta kungam, pirms iebraucam Peštā, viena frančmaize un aknu pastētē, kas esot somas dibenā, ietīta staniola papīrā.

Milzis Baluns izmisis nolaida gar sāniem savas garās pēr­tiķa rokas, salīka uz priekšu un tā arī palika.

—  Man tās nav, — viņš sacīja klusā, izmisušā balsī, nepa­celdams acu no vagona netīras grīdas.

—  Nav, — viņš saraustīti atkārtoja. — Es domāju. .. es to attinu pirms aizbraukšanas . . . gribēju tik paostīt. . . vai nav iemaitājusies… Un tad es apēdu! — viņš iekliedzās tādā sirsnīgā izmisumā, ka viss kļuva pilnīgi skaidrs.

—  Viņš to aprijis ar visu staniolu, — mantzinis Vaneks teica, apstādamies Baluna priekšā. Vaneks bija priecīgs, ka viņam vairs nav jāpierāda, ka viņš nav vienīgais ēzelis, kā to domā virsleitnants, un visu šo nekārtību iemesliem ir dziļākas saknes citā sfērā. Saruna tagad novirzījās uz izēdāju Balunu un viņa rīcības traģiskajām sekām. Vanekam uznāca liela vēlēšanās pa­teikt Balunam kādu nepatīkamu morāles mācību, bet pavārs Juraida aizsteidzās viņam priekšā, atlikdams sānis savu iemīļoto grāmatu — vecindu sutru «Pragua-Paramita» tulkojumu, un griezās pie satriektā Baluna, kas bija vēl vairāk salicis zem likteņa sitieniem:

—  Jums, Balun, vienmēr jābūt par sevi nomodā, lai nezau­dētu ticību sev un savam liktenim. Jūs nedrīkstat piedēvēt sev citu nopelnus. Ikreiz, kad sadursieties ar tamlīdzīgu problēmu, kādu nupat aprijāt, jautājiet sev: «Kāds sakars ar mani aknu pastetei?»

Sveikam šķita lietderīgi papildināt šo abstrakciju ar prak­tisku piemēru.

—  Tu man nesen pats stāstīji, Balun, ka pie jums tagad esot cūku kaušanas laiks un, tiklīdz mēs ieradīšoties galapunktā un tu paziņošot karalauka pasta numuru, tev atsūtīšot žāvētu šķiņķi. Iedomājies tagad, ka to šķiņķi atsūta uz rotu un mēs ar mant­ziņa kungu nogriežam katrs pa gabaliņam, un, ja mums iegar­šojas, mēs griežam vēl, kamēr ar šķiņķi notiek tas pats, kas ar kādu man pazīstamu pastnieku Kozelu. Viņam bija kaulā iemeties ēdājs, tāpēc viņam sākumā nogrieza kāju līdz potītei, tad līdz celim, pēc tam gurnu, un, ja viņš nebūtu pamanījies laikā nomirt, tad dakteri viņu būtu drāzuši vien tālāk kā nolū­zušu zīmuli. Iedomājies, Balun, ka mēs būtu aprijuši tavu šķiņķi tāpat, kā tu aprij i obrlajtnanta kunga pastēti.

Milzis Baluns pārlaida visiem sērīgu skatienu.

—  Tikai pateicoties manai aizgādībai un maniem nopelniem, jūs palikāt pie obrlajtnanta kunga par kalpotāju, — mantzinis tika pie vārda, — jo jūs gribēja pārcelt uz sanitaro rotu, un tad jums būtu jānes ievainotie no kaujas lauka. Pie Duklas sa­ni tari trīs reizes devās pakaļ kādam ievainotam apakšvirsnie­kam, ko pie pašiem dzeloņstiepļu aizsprostiem bija ķēris šāviens vēderā, un visi trīs pāri palika guļam ar pāršautām galvām. Tikai ceturtajam pārim izdevās viņu atnest, bet, iekāms viņu nogādāja pārsiešanas punktā, viņš jau bija miris.

Baluns vairs nevarēja izturēt un skali ieraudājās.

Kā tev nav kauna, — Sveiks nicinoši sacīja, — un tu gribi būt kareivis . . .

—  Jā, kad es neesmu karam piemērots, —- Baluns gaudās. -— Es esmu rīma, tas ir tiesa, bet es nekad neesmu paēdis, ne­vienu reizi neesmu pieēdies, kopš mani atrāvuši no manas die­nišķās dzīves. Pie mums tas tā ir visā ģimenē. Mans nelaiķa tēvs bija kādā Protivinas traktieri saderējis, ka viņš vienā pa­ņēmienā apēdīs piecdesmit desu ar diviem klaipiem maizes, un viņš laimēja derības. Es arī reiz derību deļ noēdu četras zosis

un divas bļodas knedliku ar kāpostiem. Mājās, kad es pēc pus­dienām vēl iekārojos ko uzkost, ieeju pieliekamā, nogriežu ku­mosu gaļas, aizsūtu pēc krūzes alus un noēdu kā nieku pāris kilo šķiņķa. Mājās mums bija vecs kalps Vomela, tas mani mū­žīgi brīdināja, lai es neceļot degunu tik augstu un nebāžot tik daudz māgā iekšā, jo viņš atceroties, ko viņa vectēvs stāstījis par tādu pašu negausi un izēdāju. Esot izcēlies karš, un veseli astoņi gadi nekāda labība neesot padevusies, un viņi cepuši maizi no salmiem un izspiestām linsēklām, un tie bijuši svētki, kad pienā varējuši iedrupināt drusku biezpiena, jo maizes nav bijis. Un šis zemnieks esot nomiris nedēļas laikā, kad tas posts sācies, jo viņa kuņģis neesot bijis pieradināms gavēt. . .

Baluns pacēla noskumušo seju pret vagona griestiem:

Bet es vienmēr esmu ticējis, ka dievs tas kungs cilvēkus gan soda, bet nepamet.

— Dievs tas kungs ir negaušus radījis pasaulē, un dievs tas kungs par viņiem parūpēsies, — Sveiks piezīmēja. — Reiz tevi jau piesēja pie staba, un tagad tu vēl izpelnīsies, ka tevi no­sūtīs uz pirmo līniju. Kad es kalpoju pie obrlajtnanta kunga, tad viņš visur varēja uz mani palaisties un viņam ir prātā nenāca, ka es varētu viņam ko apēst. Kad viņš kaut ko saņēma virspus normas, tad vienmēr teica: «Atstājiet to sev, Šveik!» - vai atkal: «Ta.s mani diez kā neinteresē, dodiet man vienu ga­baliņu un ar pārējo dariet, ko gribat!» Un, kad mēs bijām Prāgā un viņš mani dažreiz sūtīja pec pusdienām uz restorānu, tad es, lai viņš neiedomātos, ka atnesu viņam tik mazu porciju tāpēc, ka ceļā pusi esmu apēdis, vienmēr nopirku ar savu pē­dējo naudu viņam otru klāt, ja man porcija šķita pārāk maza, lai obrlajtnanta kungs kārtīgi pieēstos. Beidzot viņš to tomēr uz­zināja. Tas gadījās tā. Man bija katrreiz jāatnes no restorānā ēdienu karte, un viņš izvēlējās pusdienas. Reiz viņš izraudzījās pildītus baložus. Kad man tur pasniedza pusi baloža, tad es nodomāju, ka tagad gan obrlajtnanta kungam liksies, ka otru pusi esmu pats apēdis, tāpēc es nopirku par savu naudu vēl vienu pusi un atnesu tik bagātīgu porciju, ka obrlajtnants Še- bas kungs, kas tanī dienā bija gribējis lēti paēst un tieši pirms pusdienām ieradies ciemā pie mana obrlajtnanta, arī no tāfe paēda. Bet paēdis viņš sacīja: «To tu man neiestāstīsi, ka te ir viena porcija. Visā pasaulē tu nedabūsi vienā porcijā veselu pildītu balodi. Ja es sadzīšu naudu, tad tūliņ aizsūtīšu uz tavu restorānu pēc pusdienām. Saki nu atklāti, ka tā ir dubultpor-

cija!» Obrlajtnanta kungs lika man viņa klātbūtnē apliecināt, ka viņš man iedevis naudu tikai, vienai porcijai, jo nav zinājis, ka ieradīsies viesi. Es arī atbildēju, ka man iedota nauda tikai vie­nai porcijai. «Re nu,» mans obrlajtnants sacīja, «bet tas vēl nav nekas. Vakar Sveiks man atnesa divus zoss stilbiņus pusdienās. Iedomājies tikai: nūdeļu vira, vērša gaļa ar sardeļu mērci, divi zoss stilbiņi un pīrādziņi!»

—   Te-te-te. . . sasodīts! — Baluns noklakšķināja ar mēli.

—   Tas nu izrādījās piedauzības akmens, — Sveiks turpināja. — Obrlajtnants Šeba tiešām aizsūtīja otrā dienā savu kalpotāju uz restorānu pēc pusdienām, un tas viņam atnesa otram ēdie­nam mazu piciņu vistas pilava, tik daudz, cik sešu nedēļu vecs bērns sataisa savos autiņos, — apmēram divas karotes. Obrlajt­nants Šebas kungs tūliņ brūk viņam virsū, ka tas pusi aprijis. Viņš atkal pretī, ka nav vainīgs. Bet obrlajtnants Šeba iekrāva viņam pa ausi un norādīja uz mani kā uz paraugu: paskat, kā­das porcijas nes obrlajtnantam I ukašam viņa kalpotājs! Un tad

šis nevainīgais, izpļaukātais kareivis otrā dienā, iedams pēc pus­dienām, bija restorānā visu uzzinājis, pateicis savam kungam un tas atkal manam obrlajtnantam. Es sēžu vakarā pie laikraksta un lasu ienaidnieka ģenerālštābā ziņojumus no karalauka, te uzreiz iedrāžas mans obrlajtnanta kungs pavisam bāls ģīmī un tūliņ man virsū, lai es sakot, cik tādu dubultporciju es esot restorānā pircis, jo viņam viss zināms un katra liegšanās vel­tīga. Viņš jau sen esot turējis mani par muļķi, bet, ka es esot vājprātīgs, to viņš vēl neesot zinājis. Es esot viņu tā izblamējis, ka viņam būtu liels prieks nošaut vispirms mani un tad no­šauties pašam. «Obrlajtnanta kungs,» es viņam teicu, «kad jūs mani paņēmāt, jūs jau pirmajā dienā teicāt, ka ikviens kalpo­tājs ir zaglis un nelietis. Un, ja jūs būtu saņēmis no restorānā tik mazas porcijas, tad jūs būtu varējis domāt, ka es tiešām esmu viens no tiem neliešiem un apēdu jūsu tiesu . . .»

—  Dievs tēvs debesīs, — Baluns izdvesa, noliecās pēc virs­leitnanta. Lukaša somas un atkāpās vagona stūrī.

—  Tad obrlajtnants Lukašs izmeklējās pa visām kabatām, - Sveiks turpināja, — un, tā kā tās bija veltīgas pūles, tad viņš izrāva no vestes kabatas sudraba pulksteni un pasniedza man to. «Kamēr es saņemšu algu, Šveik,» viņš teica, «sarakstiet visu, cik es jums esmu parādā! Pulkstenis lai jums paliek piedevām! Un citreiz netaisiet muļķības!» Bet tad mēs reiz nokļuvām tādās sprukās, ka man pulksteni nācās aiznest uz lombardu.

—  Ko jūs darāt tur kaktā, Balun? — mantzinis Vaneks uzsauca.

Atbildes vietā nelaimīgajam Balunam uznāca klepus. Viņš pa to laiku bija attaisījis virsleitnanta Lukaša somu un apēdis pēdējo baltmaizes klaipiņu . ..

*

Caur staciju nepieturēdams gāja kāds cits militarvilciens, bāztin piebāzts ar «deičmeistariem», kurus sūtīja uz Serbijas fronti. Viņi vēl nebija atjēgušies no jūsmīgās izvadīšanas Vīnē un auroja bez apstājas visu ceļu:

Princis Eižens, bruņnieks cēlais

Ķeizaram viņš atgūt vēlas

Belgeradas cietoksni.

Stipru tiltu celt viņš lika,

Pilsētā lai iekšā tiktu

Varonīgie kareivji.

Kāds kapralis ar švīti uzgrieztām ūsām, atspiedies ar elko­ņiem uz kareivjiem, kas sēdēja, kājas izkāruši pa vagona dur­vīm, izliecās ārā, diriģēja un brēca visā rīklē:

Tilta celšana kad galā,

Vezumi un lielgabali

Ērti pārkļūst Donavai,

Zemlinā tad apmetāmies,

Serbus aiztriekt apņēmāmies …

Šinī mirklī viņš zaudēja līdzsvaru, izlidoja ārā no vagona un visā sparā atsitās ar vēderu pret dzelzceļa pārmiju smaili, kur arī palika uzdurts karājoties, kamēr vilciens joņoja tālāk un no pēdējiem vagoniem jau skanēja:

Grafs Radeckis, slavas bagāts,

Ienaidniekus zvērē dragāt

Lombardijā šovasar.

Veronā bij ilgi gaidīt

Palīgus, lai kaujā raidīt

Varons dižu pulku var.

Kareivīgais kapralis, aplamnieces pārmijas smailes caur­durts, bija jau beigts. Nebija ilgi jāgaida, kad viņam blakus jau stāvēja jauns kareivis no stacijas komandantūras ar uzspraustu durkli. Viņš raudzījās uz savu uzdevumu visai nopietni, stāvēja taisni izslējies un ar tik uzvaras pilnu izskatu, it kā kapraļa uzspraušana uz šā iesma butu viņa darbs.

Tā kā viņš bija ungārs, tad viņš auroja pāri visam sliežu ceļam, kad kareivji no 91. pulka kaujas bataljona nāca šurp, lai apskatītu cietušo:

—   Nem szabat! Nem szabat! Komision militār nem szabat![7]

—  Tam jau viss aiz muguras, — piezīmēja krietnais kareivis Sveiks, kas, protams, arī bija starp ziņkārīgajiem, — bet te ir sava priekšrocība; ja arī cilvēks saņēmis vēderā savu porciju dzelzs, tad vismaz zināms, kur viņš apglabāts. Tas ir pie pašas stacijas, un viņa kapu nevajadzēs meklēt pa visām pasaules frontēm.

Uzdūries gan viņš ir priekšzīmīgi, — Sveiks vēl piemeti­nāja, aplūkojis kaprali ar lietpratēja skatienu arī no otras puses, — zarnas palikušas biksēs.

—  Nem szabat, nem szabat! Komision militār nem szabat! iebrēcās atkal jaunais ungārs.

—  Ko jūs te darāt? — Sveikam aiz muguras atskanēja stingra balss.

Sveiks salutēja. Viņa priekšā stāvēja kadets Bīglers.

Padevīgi ziņoju, ka mēs apskatām nelaiķi, kadeta kungs.

—   Un ko jūs te aģitējat? Kas jums te par darīšanu?

Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks ar cieņu at­bildēja, — ka es nekur nekā neaģitēju.

Daži kareivji kadetam aiz muguras iesmējās, un mantzinis Vaneks panācās priekšā.

—  Kadeta kungs, — viņš sacīja, — obrlajtnanta kungs atsū­tīja šeit raitnieku Sveiku uzzināt, kas noticis. Es nupat biju staba vagonā. Bataljona raitnieks Matušics meklē jūs bataljona komandiera kunga uzdevumā. Jums steidzīgi jāierodas pie kapteiņa kunga.

Tā kā tūliņ atskanēja iekāpšanas signāls, tad visi devās atpa­kaļ uz saviem vagoniem.

Vaneks, iedams Sveikam blakus, pamācīja viņu:

—   Kad sagadās vairāk cilvēku kopā, tad metiet pie malas savu spriedelēšanu, Šveik, citādi jus varat iekrist. Tas kapralis bija no «deičmeistariem», tāpēc jūsu vārdus varēja izprast tā, it kā jūs priecātos par viņa nāvi. Šis Bīglers traki neieredz čechus.

—   Bet es tak nekā tāda neteicu, — Sveiks atbildēja tādā balsī, kas noraidīja jebkuras aizdomas, — es tikai sacīju, ka tas kapralis kārtīgi uzdūries, jo visas zarnas palikušas biksēs. Viņš •būtu varējis . . .

—  Nerunājiet nu vairs par to, Šveik! — Un mantzinis Va­neks pat nospļāvās.

—   Tas tak vienalga, — Sveiks nerimās, — vai viņam te izlaiž zarnas mūsu kungam un ķeizaram par godu vai tur. Šā vai tā, bet savu pienākumu viņš ir izpildījis. Viņš taču varēja . . .

—  Re, re, Šveik, — Vaneks viņu pārtrauca, — kur bataljona raitnieks Matušics atkal, degunu pacēlis, stūrē uz staba vagonu. Brīnos, kā viņš vēl nav paklupis pret sliedēm.

Tikmēr starp kapteini Zāgneru un centīgo kadetu Bīgleru noritēja ļoti asa saruna.

—   Es brīnos par jums, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners teica, — kāpēc jūs neieradāties man paziņot, ka kareivjiem nav izsniegti šie 150 grami ungāru desas. Man nācās pašam iet uz­zināt, kāpēc ļaudis nāk atpakaļ no noliktavas tukšām rokām. Bet virsnieku kungi uzvedas tā, it kā pavēle vairs nebūtu pa­vēle. Es taču sacīju: «Doties uz noliktavu pa vadiem, viena rota pēc otras.» Tas nozīmē, ka pat tad, ja. noliktavā nekā nebija, tomēr vajadzēja atgriezties vagonos tādā pašā kārtībā. Jums, kadet Bīgler, es uzdevu gādāt par kārtību, bet jūs ļāvāt visam iet savu ceļu. Jūs bijāt priecīgs, ka jums nav jānoņemas ar desu porciju pārskaitīšanu, un, kā es pa logu noskatījos, mierīgā garā aizgājāt apbrīnot uzdūrušos deičmeistaru kaprali. Un, kad es liku jūs pasaukt, tad jūsu kadeta fantazija nekā labāka ne­spēja izdomāt kā tādas blēņas, it kā jūs esot gājis pārliecināties, vai pie šā uzdurtā kapraļa kāds neaģitē . . .

—   Padevīgi ziņoju, ka 11. rotas raitnieks Sveiks .. .

—   Lieciet mani mierā ar Sveiku! — kapteinis Zāgners uz­kliedza, — Nedomājiet, ka jums izdosies intriģēt pret virsleit­nantu Lukašu. Mēs paši Sveiku tur aizsūtījām. Ko jūs skatāties uz mani tā, it kā jūs domātu, ka es jums piesienos? Jā, es jums piesienos, kadet Bīgler. Ja jūs neprotat izturēties ar pienācīgu godbijību pret savu priekšniecību, ja jūs cenšaties to visādi kompromitēt, tad es jums ielikšu tādus laužņus, ka jūs ilgi pie­minēsiet Rabas staciju! Es jums rādīšu, kā jāplātās ar teorētis­kām zināšanām! Pagaidiet labāk, kad nonāksim frontē, kad es jums pavēlēšu doties ar virsnieku patruļu izlūkos līdz pašiem stiepļu aizsprostiem .. . Kur jūsu ziņojums? Pat ziņojumu jūs man neesat sniedzis, kopš atnācāt! Pat teoretiski ne, kadet Bīgler…

— Padevīgi ziņoju kapteiņa kungs[8], ka 150 gramu ungāru desas vietā kareivji saņēma pa divām skatu kartēm. Lūdzu, kapteiņa kungs …

Kadets Bīglers pasniedza bataljona komandierim divas no tām skatu kartēm, ko izdeva kara arehiva direkcija Vīnē; šās direkcijas priekšgalā atradās infanterijas ģenerālis Voinovičs. Uz vienas kartītes bija krievu kareivja karikatūra, — tas bija bārdains «mužiks», ko apkampa skelets. Zem karikatūras bija paraksts:

«Der Tag, an dem das perfide Russland krepieren wird, wird ein Tag der Erlosung fīir unsere ganze Monarchie sein.»[9]

Otrā skatu karte nāca no Vācijas. Tā bija vācu dāvana Austroungarijas karavīriem.

Augšā bija rakstīts: «Viribus unitis,»^ — un zem tā karāta­vās attēlots sers Edvards Grejs, bet abās pusēs karātavām prie­cīgi salutē pa austriešu un vācu kareivim.

Kartītes lejasdaļā bija dzejolis no Greinca grāmatiņas «Dzelzs dūre», par ko vācu laikraksti izteicās, ka «Greinca dzejoļi iedar­bojas kā pātagas cirtiens, tie pilni neizsmeļama humora un ne­pārspējamas asprātības».

Pantiņš zem karātavām skanēja šādi:

GREJS.

Pie karātavām augstu gaisā

Sers Edvards Grejs, rau, kājas slaista.

Diemžēl, tas pagaidām vēl joks, —

Pie mums nav atrodams tāds koks,

Kas ļausies cirvim padevīgi

Un kaunu nesis pacietīgi,

Ka šādam Jūdasam viņš bijis

Kādreiz par karātavu siju.

Tā franču republikas apse būs,

Kur nelietis šis beidzot pakārts kļūs.

Kapteinis Zāgners vēl nebija beidzis lasīt šo «neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības» pilno dzejoli, kad vagonā iešāvās bataljona raitnieks Matušics.

Kapteinis Zāgners bija viņu aizsūtījis uz stacijas telefona centrāli, lai uzzinātu, vai nav pienākuši kādi jauni rīkojumi. Raitnieks atnesa telegramu no brigādes. Atšifrēt tomēr nebija vajadzīgs, telegrama bija nešifrēta un skanēja šādi: «Rasch ab- kochen, dann Vormarsch nacli Sokal.»[10] Kapteinis Zāgners neiz­pratnē pagrozīja galvu.

—   Padevīgi ziņoju, — Matušics sacīja, — ka stacijas koman­dants lūdz jūs ierasties pie viņa. Tur pienākusi vēl viena tele­grama.

Tacl starp stacijas komandantu un kapteini Zāgneru notika stingri konfidenciālā rakstura saruna.

Pirmo telegramu nevarēja neizsniegt, kaut arī tās saturs bija visai dīvains, jo bataljons atradās vēl tikai Rabā. Ko tas gan nozīmēja? «Steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz So- kalu.» Telegrama bija adresēta 91. pulka kaujas bataljonam, noraksts 75. pulka kaujas bataljonam, kas sekoja iepriekšējam. Paraksts bija pareizs: brigādes komandieris barons fon Herberts.

—  Stingri konfidenciāli, kapteiņa kungs, — stacijas koman­dants noslēpumaini sacīja. — Slepena telegrama no jūsu divīzi­jas. Jūsu brigādes komandieris ir kļuvis vājprātīgs. Viņu aiz­veduši uz Vīni pēc tam, kad viņš izsūtījis uz visām pusēm kādu duci tamlīdzīgu telegramu. Budapeštā jūs droši vien gaidīs jauna telegrama. Skaidrs, ka. visas viņa telegramas jāanulē, bet mēs vēl neesam šajā virzienā nekāda mājiena saņēmuši. Man, kā jau sacīju, ir tikai pavēle no divizijas, ka nešifrētas telegra­mas nav ņemamas vērā. Izsniegt tās man vajag, jo šinī ziņā es no savām instancēm nekādu atbildi vēl neesmu dabūjis. Es informēju caur savām instancēm augstāko armijas vadību, un lietu jau izmeklē,

—  Es esmu kādreizējs sapieru pulka virsnieks, — viņš pie­metināja, — piedalījies mūsu stratēģiskā dzelzceļa būvē Galicijā .. . Bet tagad tādi veci puikas kā mēs, kapteiņa kungs, der tikai frontei. Kara ministrija ir pilna civilinženieru, kas nolikuši brīvprātīgā pārbaudījumus. Jā, pēc stundas ceturkšņa jums būs jābrauc atkal tālāk. Es vēl labi atceros, ka reiz jums palīdzēju vingrošanā uz līdztekām, toreiz biju Pragas kadetu korpusa ve­cākajā klasē, — un tad mēs abi palikām bez atvaļinājuma. Jūs jau arī savā klasē dūšīgi plūcāties ar vācu kadetiem. Un Lukašs tāpat. Jūs bijāt ar viņu lieli draugi. Kad es saņēmu telegramu ar to virsnieku sarakstu, kuri brauks ar kaujas bataljonu caur staciju, tad tūdaļ skaidri atcerējos .. . Jā, pagājis krietns laika sprīdis . . . Kadets Lukašs toreiz man bija ļoti simpātisks . . .

Kapteinim Zāgneram visa šī saruna bija ļoti nepatīkama. Viņš bez pūlēm pazina runātājā savu klases biedru, kas bija vadījis kadetu skolā opozīciju pret austriešiem. Vēlāk viņi kar­jeras dēļ no opozicijas bija atteikušies. Visnepatīkamāk viņu skāra piezīme par virsleitnantu Lukašu, kuru nezin kādēļ pa­augstināšanas un apbalvošanas gadījumos pastāvīgi pameta ne­ievērotu.

—   Virsleitnants Lukašs, — kapteinis uzsvērti noteica, — ir loti krietns virsnieks. Kad vilciens aties?

Stacijas komandants paskatījās pulkstenī.

—   Pēc sešām minūtēm.

—   Es eju, — Zāgners sacīja.

—   Es domāju, ka jūs man vēl ko teiksiet, Zāgner.

—   Also nazdar![11] — Zāgners atbildēja, iziedams no koman­dantūras.

Kad kapteinis Zāgners pirms vilciena atiešanas atgriezās štaba vagonā, visi virsnieki bija jau savās vietās. Viņi sēdēja grupās pa četri un spēlēja kārtis, vienīgi kadets Bīglers nespē­lēja. Viņš šķirstīja dažādas aprakstītas lapas ar kara ainu uzme­tumiem, jo gribēja izcelties ne tikai kaujas, bet arī literatūras laukā ar kara notikumu aprakstiem kā īsts literārs fenomens. Šis «svēteļa spārns ar zivs asti» sapnoia kļūt par slavenu rakst­nieku. Pagaidām viņa literārie mēģinājumi izpaudās daudzsolo­šos virsrakstos, kuros apspoguloiās tā laika militārisms. Temati tomēr vēl nebija apstrādāti, tāpēc uz daudzajām loksnēm atra­dās tikai nākamo literāro darbu virsraksti.

«Lielā kara dalībnieku biogrāfijās. — Kas uzsāka karu? Austroungārijas politika un pasaules kara izcelšanās. — Kara

piezīmes. — Austroungārijā un pasaules karš. — Ko māca karš. — Populārs pārskats par kara izcelšanos. — Militāri poli­tiskas hipotēzēs. — Austroungārijas svinīgā diena. — Slavu imperiālisms un pasaules karš. — Pasaules kara dokumenti.

—  Materiali pasaules kara vēsturei. — Pasaules kara dalībnieka dienasgrāmata. — Vienas dienas notikumi pasaules karā. — Pir­mais pasaules karš. — Mūsu dinastija pasaules karā. — Austro­ungārijas monarchijas tautas ar ieročiem rokās. — Pasaules cīņa par varu. — Mani piedzīvojumi pasaules karā. — Mana karagājiena chronika. — Kā karoja Austroungārijas ienaidnieki.

—  Kam piederēs uzvara? — Mūsu virsnieki un mūsu kareivji.

—  Manu kareivju ievērības cienīgi darbi. — No lielā kara lai­kiem. — Kara viesulī. — Austroungārijas varoņgrāmata.

—  Dzelzs brigāde. — Manas vēstules no frontes. — Mūsu kau­jas bataljona varoņi. — Rokasgrāmata kareivim kaujas laukā.

—   Kauju un uzvaru dienas. — Ko es redzēju un pārdzīvoju kaujas laukā. — Ierakumos. — Virsnieks stāsta. — Uz priekšu, Austroungārijas dēli! — Pretinieka lidmašīnas un mūsu kāj­nieki. — Pēc kaujas. — Mūsu artileristi, uzticamie tēvzemes dēli. — Kaut visa pasaule mums pretī stātos … — Aizstāvēšanās un uzbrukuma karš. — Asinis un dzelzs. — Uzvara vai nāve. •— Mūsu varoņi gūstā.»

Kad kapteinis Zāgners pienāca pie kadeta Bīglera un visu to izlasīja, viņš jautāja, ko *.as nozīmējot un kas ar to esot domāts.

Kadets Bīglers atbildēja patiesā sajūsmā, ka katrs virsraksts nozīmējot vienu grāmatu, ko viņš uzrakstīšot. Cik virsrakstu, tik grāmatu.

—   Es vēlētos, lai pēc manis paliktu kāda piemiņa, ja man lemts krist kaujā, kapteiņa kungs. Mans paraugs ir vācu profe­sors Udo Krafts. Viņš dzimis 1870. gadā, piedalījās kā brīv­prātīgais šajā pasaules karā un krita 1914. gada 22. augustā pie Anlojas. Pirms nāves viņš izdeva grāmatu «Pašaudzināšana mērķim mirt par ķeizaru».

Kapteinis Zāgners aizveda kadetu Bīgleru pie loga.

—   Parādiet, kas jums vēl ir, kadet Bīgler, mani ārkārtīgi interesē jūsu darbi, — kapteinis ironiski sacīja. — Kas tā par burtnīciņu jums kabatā?

—  Tas nav nekas, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers nosarka kā bērns, — lūdzu, varat paši pārliecināties.

Burtniciņai bija šads virsraksts:

Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas pēc oficiāliem avotiem sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Dlglers. Piezīmes un paskaidrojumus sniedzis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.

Schemas bija neiedomājami vienkāršas.

Kaujai pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī sekoja kauja pie Zentas 1697. gada 11. septembrī, kauja pie Kaldjeras 1805. gada 31. oktobrī, kauja pie Aspernas 1809. gada 22. maijā, Tautu kauja pie Leipcigas 1813. gadā, kauja pie Sv. Lūcijas 1848. gada maijā un kauja pie Trutnovas 1866. gada 27. jūnijā līdz Sarajevas ieņemšanai 1878. gada 19. augustā. Šo kauju plānu uzmetumi un schemas ne ar ko neatšķīrās cits no cita. Kadets Bīglers visur bija uzzīmējis taisnstūrus, kuru viena puse?

bija balta, bet otra, svītrotā, apzīmēja pretinieku. Abām pusēm bija kreisais spārns, centrs un labais spārns. Aiz karaspēka līni­jām bultas norādīja palīgspēku virzienu. Kauja pie Nerdlinge- nas ne par matu neatšķīrās no kaujas pie Sarajevas, un abas atgādināja spēlētāju izvietošanu futbola sacīkstes sākumā, pie kam bultas, šķiet, norādīja, kurp viena vai otra puse raidīs bumbu.

Kapteinis Zāgners tūliņ pamanīja šo līdzību un ievaicājās:

—• Vai jūs spēlējat futbolu, kadet Bīgler?

Bīglers pietvīka vēl vairāk un nervozi mirkšķināja acis, — likās, ka viņš ar pūlēm valda asaras.

Kapteinis Zāgners smīnēdams šķirstīja burtnīciņu un apstā­jās pie piezīmēm zem Trutnovas kaujas schemas prūšu-austriešu kara laikā.

Kadets Bīglers bija uzrakstījis: «Kauja pie Trutnovas neva­rēja nest uzvaru, jo kalnainais apvidus kavēja izvērsties pla­šumā ģeneraļa Mazucheli divizijām, ko apdraudēja stipras prūšu kolonas. Prūši bija novietojušies augstienē, kas ieslēdza aus­triešu divizijas kreiso spārnu.»

—  Pēc jūsu domām, — kapteinis Zāgners smīnot piezīmēja, pasniegdams kadetam Bīgleram viņa burtnīciņu, — kauja pie Trutnovas tikai tad varēja nest uzvaru, ja Trutnova atrastos līdzenumā. Vai ne, jūs Budejovices Benedek?1

—  Kadet Bīgler, tas ir ļoti jauki no jums, ka jūs tajā īsajā laika sprīdī, kopš atrodaties armijā, esat papūlējies iedziļinā­ties stratēģijas noslēpumos. Jums gan tas iznāk tā. kā puikām, kas spēlē karu un piešķir sev ģeneraļa pakāpi. Jūs tādā tempā esat paaugstinājis sevi dienesta pakāpē, ka prieks noskatīties. Ķ. un ķ. virsnieks Ādolfs Bīglers! Iekāms mēs sasniegsim Peštu, jūs jau būsiet feldmaršals. Un cik tad sen, kopš jūs vēl mājās pie tētiņa šķirojāt trušādiņas, ķ. un ķ. leitnant Ādolf Bīgler! Mīļais, jūs taču vēl neesat nekāds virsnieks. Jūs esat kadets, jūs karājaties gaisā starp seržantu un apakšvirsnieku. Kad jūs titu­lējat sevi par virsnieku, tad tas ir tas pats, ja kāds jefreitors liek sevi kādā traktierī godāt par «štaba feldfebeļa kungu».

—   Klau, Lukaš, — viņš griezās pie virsleitnanta, — kadets Bīglers ir tavā rotā, tad tu nu ķeries pie viņa skološanas! Viņš

1 Bcnecleks (1804.—1881.) — Austrijas ģenerālis, 18G6. g. tika iecelts par Austrijas armijas virspavēlnieku karā pret Prūsiju. Austrija karu zaudēja un Benedeku atbrīvoja no visiem amatiem.

sauc sevi par virsnieku, lai tad viņš nopelna šo pakāpi kauiā! Kad mēs dosimies viesuļugunī uzbrukumā, tad lai tas lāga puika ar savu vadu atbrīvo mums ceļu dzeloņstieplēs . . . Jā, pie reizes, tevi sveicina Cikans, viņš tagad ir Rabas stacijas koman­dants.

Kadets Bīglers saprata, ka saruna ar viņu beigusies, salutēja un pietvīkušu seju izgāja vagonam cauri uz priekšiņu.

Kā mēnessērdzīgs viņš atvēra klozeta durvis un lasīja uz­rakstu vācu un ungāru valodā: «Vilcienam stāvot, klozetu aiz­liegts lietot.» Viņš iešņukstējās un, klusu elsodams, sāka raudāt. Tad viņš noslaucīja asaras, nolaida bikses … un izlietoja līdz beidzamai lapai, burtnīciņu ar uzrakstu: «Austroungārijas armi­jas izcilāko un slavenāko kauju schemas, sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.» Apgānītās lapas izslīdēja pa caurumu uz sliedēm un aizvirpuļoja līdzi ātri ejošajam militar- vilcienam.

Kadets Bīglers nomazgāja pie krāna sasarkušās acis un iz­gāja gaitenī, stingri apņēmies būt stiprs, velnišķīgi stiprs. Viņam jau kopš agra rīta sāpēja galva un vēders.

Viņš iegāja pretējā kupejā, kur bataljona raitnieks Matušics spēlēja ar Zāgnera kalpotāju Baceru kārtis.

Viņš nokāsējās, iestājies vaļējās kupejas durvīs. Abi atska­tījās un spēlēja tālāk.

—   Vai jūs nezināt, kas pienākas? — kadets Bīglers uzprasīja.

—   Abet ka nevar, — Bacers atbildēja savā šausmīgajā Kaš- perkalnu vācieša dialektā, — man bi izgaiš visi trumpi. Es zin, kadeta kungs, ka papriekš bi jādo kreics un ta pīķs. To es zin.

Kadets Bīglers neteica vairs ne vārda un apsēdās savā kaktā. Kad vēlāk pie viņa ienāca apakšvirsnieks Plešners, lai piedā­vātu viņam malku konjaka no kāršu spēlē laimētās pudeles, tad viņš nobrīnījās, cik cītīgi kadets Bīglers lasa profesora Udo Krafta grāmatu «Selbsterziehung zum Tod fur Kaiser».

Pirms vēl viņi nokļuva Peštā, kadets Bīglers bija tā piedzē­ries, ka, izliecies pa vagona logu, nepārtraukti auroja tukšajā klajumā:

—   Uz priekšu! Ar dieva palīgu uz priekšu!

Tad bataljona raitnieks Matušics ievilka viņu pēc kapteiņa Zāgnera pavēles atpakaļ kupejā, kur ar Bacera palīdzību nogul­dīja uz sola. Tur gulēdams, kadets Bīglers redzēja šādu sapni:

Kadeta Biglera sapnis pirms iebraukšanas Budapešta.

Viņam bija augstākā goda zīme, dzelzs krusts, viņš bija majors un brauca inspicēt viņam uzticētās brigādes daļas. Viņš pats nebija skaidrībā, kāpēc viņš bija tikai majors, kaut gan komandēja veselu brigādi. Viņam bija aizdomas, ka viņš ticis iecelts par ģenerālmajoru, bet «ģenerālis» kara telegrāfā un pasta jūklī kaut kur noklīdis.

Viņš sevī smējās, atcerēdamies, ka vilcienā, braucot uz fronti, kapteinis Zāgners bija viņam draudējis sūtīt viņu griezt dzeloņstiepļu aizsprostus. Šo draudu dēļ kapteinis Zāgners kopā ar virsleitnantu Lukašu sen bija pārcelts uz citu pulku. Uz citu divīziju, uz citu armijas korpusu.

Kāds viņam vēl bija stāstījis, ka tie abi bēgot gājuši bojā kaut kādā purvā.

Kad nu viņš tā brauca inspicēt frontē savu brigādi, viņam atausa gaisma. Viņu taču bija sūtījis armijas ģenerālštābs.

Viņam garām devās kareivji, dziedādami kādu dziesmu, ko viņš bija lasījis austriešu kara dziesmu krājumā «Tas noderēs»:

Kareivji — brāļi, uz kauju nu braši, Naidnieku Jauno mēs satrieksim aši, Ķeizara karogs lai plivinās stalts . ..

Apkārtne izskatījās taisni tāda pati kā «Vīnes ilustrētā žur­nālā» uzņēmumos.

Labajā pusē pie kāda šķūņa stāvēja artilērija, kas apšaudīja ienaidnieka ierakumus līdztekus ceļam, pa kuru viņš brauca automobilī. Pa kreisi bija māja, no kuras šāva, kamēr ienaid­nieka kareivji pūlējās ar šauteņu resgaļiem ielauzt durvis. Blakus ceļam dega ienaidnieka lidmašīna. Pie apvāršņa bija redzami jātnieki un degošs ciems, bez tam vēl kāda kaujas bataljona ierakumi un neliela augstiene, no kuras pretinieku apšaudīja ar ložmetējiem. Mazliet tālāk gar ceļu stiepās atkal ienaidnieka ierakumi, un šoferis ved viņu tiem taisni virsū!

Viņš brēc klausulē šoferim:

—   Vai tu neredzi, kur mēs braucam? Tur taču ienaidnieks.

Bet šoferis mierīgi atbild:

—  Ģeneraļa kungs, tas ir vienīgais kārtīgais ceļš. Šoseja ir labā stāvoklī. Pa lauku ceļiem riepas neizturētu.

Jo tuvāk viņi nāk ienaidnieka pozīcijām, jo stiprāka kļūst apšaude. Šāviņi sprāgst visapkārt ierakumiem, abās pusēs plūmēm apstādītajam ceļam. Bet šoferis tikai mierīgi runā klausulē:

—  Pirmšķirīgs ceļš, ģeneraļa kungs, te slīd kā uz parketa. Ja mēs nogriezīsimies kādā sānceļā, tad riepas neizturēs.

—   Skatieties, ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz klausulē, ■— šī šoseja ir tik labi uzbūvēta, ka pat 30,5 centimetru šāviņš nekā tai nevar padarīt. Šoseja kā galds, bet tur tajos grambaina­jos lauku ceļos mums riepas sen būtu pārsprāgušas. Bet atpakaļ griezties mēs nekādi nevaram, ģeneraļa kungs.

—  Bzzz — bum! — Bīglers dzird, un auto neganti palecas.

—   Vai es jums neteicu, ģeneraļa kungs, — šoferis auro, — ka šī ir sasodīti laba šoseja? Nupat mums priekšā eksplodēja viens 38-centimetrīgais. Un nevienas dobes, šoseja kā grīda. Bet, tiklīdz mēs iebrauktu kādā lauku ceļā, tā riepas vairs ne­skaitītos. Tagad mūs apšauda no 4 km atstatuma.

—  Uz kurieni mēs īsti braucam?

—■ To redzēsim, — šoferis atbild, — kamēr ceļš paliek līdz­šinējais, tikmēr es garantēju par visu.

Palēcicns, ārprātīgs palēciens gaisā, un auto apstājas.

—  Ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz, — vai jums nav ģene­rālštābā kartes?

Ģenerālis Bīglers uzspiež elektrisko kabatas spuldzi un ierauga karti sev uz ceļiem. Bet izrādās, ka tā ir Helgolandes piekrastes karte no 1864. gada, kad austrieši un prūši karoja ar Dāniju Šlezvigas dēļ.

—  Te ir krustceļš, — šoferis saka, — abi ceļi ved uz ienaid­nieka pozīcijām. Man tikai vajadzīgs kārtīgs braucams ceļš, lai riepas neciestu, ģeneraļa kungs… Es esmu atbildīgs par štaba mašīnu.

Tad sprādziens, apdullinošs spādziens, un zvaigznes birst riteņa lielumā. Piena Ceļš biezs kā krējums.

Bīglers traucas pasaules izplatījumā, sēdēdams blakus šofe­rim. Auto ir pārgriezts taisni pa vidu uz pusēm. No tā palikusi tikai cīņas kārā, agresivā priekšējā daļa.

— Tā vēl ir laime, — šoferis saka, — ka jūs man rādījāt karti no mugurpuses. Jūs pārsvieda pie manis, bet pakaļējā daļa eksplodēja. Tas bija 42 centimetru šāviņš. Es jau tūliņ nojautu, ka, tiklīdz būsim pie krustceļa, ceļš vairs nebūs ne graša vērts . . . Un pēc 38-centimetrīga šāviņa var nākt tikai 42 centi­metri. Lielāka kalibra mums līdz šim vēl nav, ģeneraļa kungs.

—    Kur jūs tagad braucat?

—     Mēs lidojam uz debesīm, ģeneraļa kungs, un mums jāiz­vairās no komētām. Tās ir bīstamākas par šāviņiem.

—    Tagad zem mums ir Marss, — šoferis iesakās pēc ilgākas klusēšanas.

Bīglers ir atkal nomierinājies.

—    Vai jūs zināt no vēstures par tautu kauju pie Leipcigas? —■ viņš jautā. — Kā feldmaršals firsts Švarcenbergs 1813. gada 14. oktobrī maršēja uz Libertkovicu un kā 16. oktobrī notika cīņa par Lindenavu? Vai zināt, kā kāvās ģenerālis Mervelts, kā austriešu karaspēks ielauzās Vachovā un kā 19, oktobrī krita Leipciga?

—    Ģeneraļa kungs, — šoferis pēkšņi nopietni ierunājas,

mēs esam taisni debess vārtu priekšā. Kāpiet ārā, ģeneraļa

kungs! Mēs nevaram izbraukt pa debess vārtiem, to ir milzīga drūzmēšanās — karavīri vien.

—   Brauc viņiem taisni virsū, — Bīglers kliedz, — tad viņi zinās, kā jāgriež ceļš.

Un, izliecies no auto, viņš uzbrēc:

—   Uzmanību, salašņas! Ragulopi tādi! Labi redz, ka brauc ģenerālis, un nevar nostāties «uz labo».

Šoferis mēģina viņu nomierināt:

—  Tas nav tik viegli, ģeneraļa kungs, vairumam jau nemaz nav galvu.

Ģenerālis Bīglers tikai tagad ierauga, ka pūlis pie paradīzes vārtiem sastāv no visvisādiem invalidiem, kas zaudējuši karā kādu ķermeņa daļu un tagad nes to līdz mugursomā — galvu, roku, kāju. Kāds godīgs artilerists, kas noskrandušā šinelī lau­zās iekšā paradizē, bija ielicis mugursomā vēderu ar visu ķer­meņa apakšējo daļu. No kāda cienījama zemessarga somas ģenerālī Bīglerā raudzījās puse sēžamvietas, ko zemessargs bija pazaudējis kaujā pie Ļvovas.

—  Tas ir kārtības dēļ, — šoferis atkaļ, ierunājās, spiezdamies ar mašīnu blīvajā pūlī, — viņiem acīm redzot jāiet cauri debesu komisijai.

Paradizē laida iekšā tikai ar paroli «Fūr Gott und Kaiser»[12], ko ģenerālis Bīglers tūliņ atcerējās.

Auto iebrauca debesīs.

—  Ģeneraļa kungs, — kāds spārnots eņģelis — virsnieks sa­cīja, kad viņi brauca garām jauniesaukto eņģeļu kazarmām, — jums jāpiesakās galvenajā komandantūrā.

Viņi pašreiz brauca garām apmācības laukumam, kur mu­džēja vien no jauniesauktiem eņģeļiem, kurus apmācīja «ale- luja» saukšanā.

Viņi piebrauca pie kādas grupas, kur sarkanmatains eņģelis- apakšvirsnieks «apstrādāja» neveiklu jauniesaukto eņģeli, grūda tam ar dūri vēderā un rēca: «Attaisi purnu, kā nākas, Betlemes cūka! Vai tā sauc «aleluja»? Vai tev kaklā kas iesprū­dis? Kāds ēzelis tevi ielaidis paradizē, ragulops beidzamais? Pa­mēģini vēlreiz! «Hachlechluja»? Sasodīts, tu paradizē arī vēl šņaukāsies? Vēlreiz, tu Libanas ciedra miets!

Viņi brauca tālāk, un vēl ilgi viņiem skanēja nopakaļ iesnu apstātā jauniesauktā eņģeļa bailīgais «Hachlechluja» un eņģeļa- kapraļa brēcieni: «Aleluja, aleluja, tu Jordanas govs!»

Tad viņi ieraudzīja milzīgu, blāzmas apstarotu celtni, līdzīgu Marijas kazarmām Cechu Budejovicē. Virs celtnes bija divas lidmašīnas, viena pa kreisi, otra pa labi, bet starp tām bija iz­stiepts milzīgs audekla plakats ar uzrakstu:

Ķ. un Ķ. DIEVA GALVENĀ MlTNE.

Divi karalauka žandarmu formās tērpti eņģeļi izvilka ģene­rāli Bīgleru no auto, saķēra aiz apkakles un uzveda otrajā stāvā.

—     Izturieties pieklājīgi dieva kunga priekšā, — viņi sacīja pie pašām durvīm un iegrūda Bīgleru zālē, kur pie sienām karā­jās Franča Jozefa, Vilhelma, troņmantnieka Franča Ferdinanda, ģeneraļa Viktora Dankla, erchercoga Fridricha un ģenerālštābā priekšnieka Konrādā fon Hecendorfa ģīmetnes. Zāles vidū stā­vēja pats mīļais dievs.

—    Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —• vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.

Bīglers sastinga.

—   Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?

—   Padevīgi ziņoju . . .

—   Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!

—   Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.

—  Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!

Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.

Un no dieva tā kunga mutes atskanēja:

—   Iemetiet viņu atejā!

Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā.

*

Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Ma­tušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.

—   Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — lai­kam bikses būs pilnas.

—  Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!

Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šau­dījās pār Donavu.

Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»

Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļauda­mies nomurmināja:

—   Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!

Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks. Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēde­rus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.

Bet pats Bīglers, garnizona priekšnieks, stāvēja pār visiem šiem cilvēkiem, tāpat turēdams ar rokām vēderu, un sauca franču parlamentaram: «Paziņojiet savam ķeizaram, ka es nepa­došos!»

Pēc tam viņam šķita, ka vēdergraizes aprimušas; viņš iz- auļoja ar savu bataljonu no cietokšņa pretī slavai un uzvarai un ieraudzīja, ka virsleitnants Lukašs ar savām krūtīm uztver kāda franču dragūna zobena cirtienu, kas bija domāts viņam, Bīgleram, ielenktās Linčas aizstāvim.

Virsleitnants Lukašs mirst pie viņa kājām, izsaukdamies: «Ein Mann wie Sie, Herr Oberst, ist notiger als ein nichtsnutzi- ger Oberleutnant!»[13]

Linčas aizstāvis aizkustināts novērsās, bet tad kāda karteča ķēra viņu taisni mīkstumos. Bīglers mechaniski pieķēra roku pie biksēm. Sajutis ko mitru un lipīgu, viņš iekliedzās: «Sanitarus, sanitarus!» — un novēlās no zirga . . .

Bacers ar Matušicu pacēla kadetu Bīgleru no grīdas, kur viņš bija novēlies, un noguldīja vecajā vietā. Tad Matušics devās pie kapteiņa Zāgnera un paziņoja tam, ka ar kadetu Bīgleru notie­kot dīvainas lietas.

—  No konjaka tas nevar būt, — viņš teica, — drīzāk tā būs kolera. Kadets Bīglera kungs dzēra visās stacijās ūdeni. Mo- šonā es pats redzēju, ka . . .

—   Tik ātri kolera neuznāk, Matušic. Pasakiet ārsta kungam blakus kupejā, lai viņš iet paskatīties!

Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kaus­lis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bi ja studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medici- nas fakultatēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksā­menu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testa­ments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bredržicham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu,

Šī stipendija apmēram četrkārt. pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bredržichs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.

Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva, viņu ekspertiem izmeklēšanā, cen-

tās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vai­rāk kaitinātu, stucl. med. Bredržichs Velfers, kāda duča korpo­rāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlinē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrād­nieks un studēja mierīgi vien tālāk.

Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bredržicham Velferam iz­gāja greizi.

Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpē­jās par to, lai brašais Bredržichs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man…» Pēc trim. dienām pulk­vedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velfe­ram, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka staba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzve­šanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot biju­šas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zi­nāms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot.

«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu mili­tāro dienestu.

Pēc vairākiem gadījumiem, kad viņš, diagnozi nosakot, izrā­dījās pārāk iecietīgs pret pacientiem-kareivjiem un centās pa­garināt viņu uzturēšanos hospitālī par spīti lozungam «Viss viens, kur kareivji vāļājas un kur viņi nobeidzas — hospitālī vai ierakumos», — doktoru Velferu nosūtīja kopā ar 11. kāj­nieku kaujas bataljonu uz fronti.

Bataljona kadru virsnieki uzskatīja viņu par zemāku radī­jumu. Rezerves virsnieki ari vairījās no viņa un necentās nodi­bināt labākas attieksmes, lai nepadziļinātu plaisu, kas šķīra viņus pašus no kadru virsniekiem.

Kapteinis Zāgners, protams, jutās nesalīdzināmi augstāks par šo bijušo studentu, kas savu ilggadīgo studiju laikā bija div­kaujās aizraidījis uz viņpasauli vairākus virsniekus. Kad doktors Velfers, šis «kara laika ārsts», nāca viņam garām, viņš pat ne­paskatījās uz tā pusi un turpināja pļāpāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņš apgalvoja, ka Budapeštā audzējot daudz ķirbju, un Lūkass sakarā ar to pastāstīja, ka viņš kā kadetu korpusa trešās klases audzēknis reiz braucis ar vairākiem biedriem uz Slovākiju un nokļuvis pusdienās pie kāda luterāņu mācītājā, slovaka. Tas mielojis viņus ar cūkas cepeti un ķirbju salātiem un ielējis vīnu, teikdams:

Kur ķirbis un cūka, Tur vīna vien trūka,

par ko kadets Lukašs ārkārtīgi apvainojies.

—  No Budapeštas mēs daudz redzēt nedabūsim, — kapteinis Zāgners sacīja, — mūs tikai izvedis cauri. Pēc saraksta vilciens stāvēs stacijā divas stundas.

—  Es domāju, ka te pārformēs sastāvu, — virsleitnants Lu­kašs atbildēja, — mus aizvedīs uz šķirošanas staciju, Transport- Militār Bahnhof[14].

Garām gāja «kara laika ārsts» Velfers.

—  Nieki vien, — viņš smīnēdams teica. —■ Kandidatus uz virsnieka pakāpi, kuri jau Mostas klubā lepojās ar savām stra­tēģijas un vēstures gudrībām, vajadzēja brīdināt, ka ir bīstami noēst uzreiz veselu kasti ar saldumiem, ko māmiņa atsūtījusi uz fronti. Kadets Bīglers, kā viņš man pats atzinās, apēdis pēc izbraukšanas no Mostas veselus trīsdesmit gabalus šokolādes taurīšu ar krēmu un stacijās dzēris tikai vārītu ūdeni. Tas man, kapteiņa kungs, atgādina kādu Šillera vārsmu: «Wer sagt von …»

— Pag, doktor, —• kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?

Doktors Velfers smīnēja.

—  Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vien­kārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turē­jies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka. Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katr­reiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.

Doktors Velfers nospļāvās.

—  Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.

—  Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvai­cāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..

Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram:

—   Pateicos par tādu vada komandieri.

—   Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers tur­pināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospi­tāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .

—   Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentē­riju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.

Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu:

—  Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.

Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.

—  Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —- Velfers mierīgi sa­cīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.

Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas mili­tāro izolatoru.

Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.

Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolā­cijās barakā.

Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.

Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.

Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīs­tamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.

Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.

Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.

«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi,

ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»

Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta.

«Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novē­rojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»

Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīg­lers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.

Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas lie­cina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.

Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.

— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.

Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja:

—   Kā jūs jūtaties?

—   Ļ-ļ-ļoti l-lab-bir — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu

—   Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konsta­tēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.

Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja unga­riski:

—   Sirds sāk jau stāties.

—   Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.

—   Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?

—   Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.

—   V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.

Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu pa­lagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.

Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja re­dzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.

Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkār­tīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas iz­runā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt:

—  Man arī bija kolera, mani mīlīši, bet es gan tā nespārdījos. Tagad jau jums būs labi. Dabūsiet atvaļinājumu .. . Vai tu nemi­tēsies! — viņš uzbrēca vienam, kas tik spēcīgi izsvieda kāju gaisā, ka sega uzkrita uz galvas. — Tā pie mums neuzvedas. Vari priecāties, ka tev ir drudzis, citādi tev būtu jāiziet no šejie­nes garšļauku. No tās ķezas nu jūs abi esat ārā.

Viņš paskatījās apkārt.

—   Re, tie divi jau pagalam. Tā jau mēs ari domājām, — viņš labsirdīgi piemetināja. — Priecājieties, ka esat laimīgi tikuši tam pāri! Es nu iešu pēc palagiem.

Drīz viņš atkal atgriezās, pārklāja palagus mirušajiem, kuru lūpas bija kļuvušas pilnīgi melnas, sakrustoja viņu rokas ar melnajiem nagiem un ne mazumu nopūlējās iebāzt viņiem mutēs izkārušās mēles. Tad viņš nometās ceļos starp gultām un sāka skaitīt: — Svētā jaunava Marija, dieva māte, — pamez­dams pie tam pa skatienam uz saviem atveseļošanās stadijā eso­šajiem pacientiem, kuru drudzis nozīmēja atgriešanos dzīvē.

—  Svētā Marija, dieva māte, — viņš atkārtoja, kad kāds pilnīgi kails cilvēks uzsita viņam uz pleca.

Tas bija kadets Bīglers.

—  Paklau, — viņš teica, — es esmu — nomazgājies. — Tas ir — mani nomazgāja. — Man — vvajag segu. M-man sssalst.

—   Tas ir izņēmuma gadījums, — štaba ārsts teica pēc pus­stundas kadetam Bīgleram, kas gulēja zem segas. — Jūs esat ceļā uz izveseļošanos, kadeta kungs. Rīt mēs jūs nosūtīsim uz rezerves hospitāli Tarnovā. Jūs esat koleras baciļu izplatītājs. Zinātne ir tiktāl gājusi uz priekšu, ka mēs to varam pilnīgi skaidri noteikt. Vai jūs esat no 91. pulka?

—   No 13. kaujas bataljona 11. rotas, — vecākais sanitars atbildēja kadeta Bīglera vietā.

—  Rakstiet, — štaba ārsts noteica. — Kadets Bīglers, 13. kau­jas bataljons, 11. kājnieku rota, 91. pulks, nosūtīts novērošanai uz Tarnovas koleras baraku kā koleras baciļu izplatītājs . ..

Tā apgarotais cīnītājs kadets Bīglers kļuva par koleras baciļu izplatītāju.

II

BUDAPEŠTĀ

Budapeštas militartransporta stacijā Matušics atnesa kaptei­nim Zāgneram no stacijas komandantūras atkal vienu telegramu, ko nelaimīgais brigādes komandieris bija paspējis izsū­tīt, iekāms to bija nogādājuši sanatorijā. Tai bija tas pats saturs: «Steidzīgi paēdināt ļaudis, tad doties tālāk uz Sokalu,» — un tā nebija šifrēta. Vēl bija piemetināts: «Vezumniekus iedalīt austrumu grupā. Izlūkošana atcelta, 13. kaujas bataljons ceļ tiltu- pār Bugu. Sīkākas ziņas laikrakstos.»

Kapteinis Zāgners tūliņ devās pie stacijas komandanta. Mazs, resns virsnieks saņēma viņu ar laipnu smaidu.

— Tas nu gan ir izstrādājis brīnumus, tas jūsu brigādes komandieris, — viņš teica, plati smaidīdams, — tomēr man tās blēņas bija jums jāizsniedz, jo no divizijas vēl nav nekāda rīko­juma, lai viņa telegramas neizsniegtu adresatiem. Vakar te brauca cauri 75. pulka 14. kaujas bataljons, un tā komandieris šeit saņēma telegramu, lai izmaksā visiem kareivjiem kā balvu par Pržemišļu pa sešām kronām, un reizē ar to pavēlēts, ka no šīm sešām kronām katram kareivim jāiemaksā kancelejā divas kronas kara aizņēmumam . . . Pēc ticamām ziņām, jūsu brigādes ģenerālim ir progresivā paralizē.

—  Majora kungs, — kapteinis Zāgners sacīja stacijas koman­dantam, — sakarā ar pulka pavēli mēs braucam pēc maršruta uz Gedelu. Kareivjiem jāsaņem šeit 150 gramu Ementales siera. Iepriekšējā stacijā viņiem vajadzēja saņemt pa 150 gramiem ungāru desas, bet viņi tomēr nekā nesaņēma.

—  Acīm redzot arī šeit no tā nekas neiznāks, — majors at­bildēja ar to pašu laipno smaidu, — man nav zināma tamlīdzīga pavēle attiecībā uz čechu pulkiem. Tā jau arī nav mana darīšana, griezieties apgādes daļā!

—   Kad varēsim braukt tālāk, majora kungs?

—   Jums priekšā stāv kāds vilciens ar smago artilēriju Gali- cijas frontei, kapteiņa kungs. To mēs atlaidīsim pēc stundas. Uz trešajām sliedēm stāv sanitarvilciens, tam jāatiet 25 minūtes pēc artilērijas vilciena. Uz divpadsmitajām sliedēm mums ir munīcijas vilciens, tas dosies ceļā 10 minūtes pēc sanitar- vilciena, un tad pēc 20 minūtēm varēs atiet jūsu vilciens. Tas ir, ja līdz tam laikam šo kārtību negrozīs, — viņš piemetināja, joprojām tikpat laipni smaidīdams, ar ko zaudēja pēdējās kap­teiņa Zāgnera simpātijās.

—   Atļaujiet, majora kungs, — Zāgners ieprasījās, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, kā tas iespējams, ka jums nav zi­nāma pavēle par Ementales siera izsniegšanu pa 150 gramiem čechu p u 1 k u kareivjiem?

To es nevaru izpaust, — Budapeštas militartransporta stacijas komandants atbildēja, ne uz brīdi nezaudēdams laipno smaidu.

«Nu esmu gan iekritis,» kapteinis Zāgners domāja, atstā­dams komandantūru, «kāda velna pēc es liku Lūkasam sasaukt visus vadu komandierus un doties uz apgādes daļu pēc šiem .150 gramiem siera uz cilvēku!»

Bet, iekams 11. rotas komandieris virsleitnants Lukašs deva rīkojumu vadu komandieriem saskaņā ar kapteiņa Zāgnera pavēli doties pēc 150 gramiem Ementales siera uz cilvēku, viņa priekšā nostājās Sveiks ar nelaimīgo Balunu.

Baluns trīcēja pie visām miesām.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks ar savu parasto izveicību iesāka, — ka jautājums, par ko man jārunā, ir neiedomājami svarīgs. Tāpēc es lūgtu, obrlajtnanta kungs, vai mēs nevarētu nokārtot šo būšanu gabaliņu tālāk, kā reiz teica mans draugs Špatina no Zhoršas, kad viņš bija par līgavaiņa brāli kāzās un viņam baznīcā pēkšņi uznāca vajadzība…

—   Kas tad noticis, Sveik? — pārtrauca virsleitnants Lukašs, kas jau bija paspējis tāpat noilgoties pēc Sveika kā Sveiks pēc viņa. — Paiesim kādu gabaliņu tālāk!

Baluns trīcēdams soļoja viņiem nopakaļ. Sis milzis bija ga­līgi zaudējis dvēseles līdzsvaru un drausmīgā bezcerības izmi­sumā svaidīja savas garās rokas.

—   Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Buda- peštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.

—  Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Ba- luna.

Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkauda- mies 110 uzbrucēja.

—  Šī pavēle, — Sveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpil­dāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigta­jam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaun- boļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .

Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.

—   Kas jums kait, Balun?

—  Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās ne­laimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.

No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola pa­pīra, kurā pastētē bija iesaiņota.

—  Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņem­ties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts. Es vien­reiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis1 no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreice- riem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja cauru­mus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.

- Virsleitnants Lukašs nopūtās un devās projām.

—  Vai jums nelabpatiks ko pavēlēt, obrlajtnanta kungs? —• Sveiks nosauca viņam pakaļ, kamēr nelaimīgais Baluns atkal un atkal bāza pirkstu rīklē.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku un nogriezās uz apgādes noliktavas pusi. Pie tam viņam radās tā dīvainā doma, ka Aus­trija nevar karā uzvarēt, jo kareivji apēd virsniekiem aknu pastētēs.

Tikmēr Sveiks pārveda Balunu otrā pusē sliežu ceļam. Viņš mierināja Balunu, ka viņi abi tūliņ došoties uz pilsētu un no­pirkšot obrlajtnanta kungam Debrecinas desiņas. Šī speciālā desu šķirne Sveikam nezin kāpēc cieši saistījās ar priekšstatu par Ungārijas ķēniņvalsts galvaspilsētu.

—  Jā, bet vilciens pa to laiku aizies, — Baluns gaudās, jo viņa skopums bija tikpat liels kā viņa ēdelība.

—   Kad jābrauc uz fronti, — Sveiks paskaidroja, — tad tu nekad nevari nokavēt vilcienu, jo neviens vilciens negribēs no­gādāt galapunktā tikai pusi kaujas bataljona. Bet es tev redzu cauri, Balun. Tu trīci par savu kabatu.

Viņi tomēr nekur neaizgāja, jo tajā brīdī atskanēja iekāp­šanas signāls. Kareivji pa rotām nāca atpakaļ no apgādes nolik­tavas tukšām rokām. 150 gramu Ementales siera vietā katram bija izsniegta kārbiņa sērkociņu un pastkarte, ko bija izdevusi kritušo karavīru kapu apkopšanas komisija (Vīne XIX, Kanizija ielā 4). 150 gramu siera vietā katrs turēja rokā Sedlickas

kareivju kapsētas uzņēmumu Rietumgalicijā, kur bija redzams piemineklis nelaimīgajiem zemessargiem, celts pēc skulptora, brīvprātīgā feldfebeļa Šolca meta.

Pie štaba vagona valdīja neparasta rosība. Kaujas bataljona virsnieki pulcējās ap kapteini Zāgneru, kas viņiem kaut ko uztraukti skaidroja. Viņš tikko bija atnācis no stacijas koman­dantūras un turēja rokās stingri slepenu īstu brigādes štaba tele- gramu ar asi garām instrukcijām un norādījumiem sakarā ar jauno situāciju, kādā Austrija atradās kopš 1915. gada 23. maija. Stabs telegrafēja, ka Itālijā pieteikusi Austroungārijai karu. Vēl Mostā pie Litavas, virsnieku klubā pie pusdienām vai vakariņām pastāvīgi mēdza pārrunāt jautājumu par Italijas dī­vaino izturēšanos, bet patiesībā neviens gan neticēja, ka varētu piepildīties idiota Bīglera pravietiskie vārdi, ko viņš kādreiz izteica, noraidīdams vakariņās savu makaronu porciju: — Tos es vēl dabūšu atēsties pie Veronas mūriem. Kapteinis Zāgners, iepazinies ar brigādes štaba atsūtītajām instrukcijām, lika taurēt trauksmi.

Kad viss kaujas bataljons bija sapulcējies, kareivjus sastā­dīja pa rotām un kapteinis Zāgners neparasti pacilātā balsī nola­sīja viņiem brigādes štaba pavēli:

«Savā nesalīdzināmā nodevībā un alkatībā Italijas karalis aizmirsis brālīgās saites, kas viņu padarīja par mūsu ķeizar- valsts sabiedroto. Kopš sākās karš, kurā viņam vajadzēja stāties mūsu varonīgā karaspēka pusē, zvēresta lauzējs Italijas karalis rīkojās kā maskēts bandits, savas divkosīgās izturēšanās laikā vezdams slepenas sarunas ar mūsu ienaidniekiem un sagatavo­dams savu nodevību, kas sasniedza savu augstāko pakāpi naktī no 22. uz 23. maiju ar kara pieteikšanu mūsu ķeizarvalstij. Mūsu visaugstākais karavadonis ir pārliecināts, ka mūsu vienmēr va­ronīgais un uzvarošais karaspēks atbildēs uz zvēresta lauzēja ienaidnieka nekrietno nodevību ar tādu triecienu, kas liks nodevējam atzīt, ka viņš ar savu kauna pilno un nodevīgo iejaukšanos šajā karā pats sev parakstījis nāves spriedumu. Mēs paliekam stingrā pārliecībā, ka ar dieva palīdzību drīz ausīs tā diena, kad Italijas līdzenumi atkal ieraudzīs Santa Lūcijas, Vi- rencas, Novārās un Kustocas uzvarētājus. Mēs gribam uzvarēt, mums jāuzvar, un mēs noteikti uzvarēsim!»

Tam sekoja parastais trīskārtējais «Lai dzīvo!», un kareivji, mazliet apmulsuši, sasēdās vagonos. 150 gramu Ementales siera vietā viņi bija dabūjuši uz kakla karu ar Itāliju.

*

Vagonā, kur sēdēja Sveiks, mantzinis Vaneks, telefonists Chodunskis, Baluns un pavārs Juraida, iesākās interesanta sa­runa par Italijas iejaukšanos karā.

Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums, — Sveiks stāstīja, — tur dzīvoja kāds tirgotājs Iloršeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni I-Iavlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā «Horšeišijs un Havlass». Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kom­panjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabied­rojoties ar to pret Iloršeišiju. Tā viņi abi vienojās, bet Hav-

lass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: «Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies.» Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas ari bija no­kārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, mil­zīgu firmas izkārtni: «Pošrnurnijs un Havlass».

—  Pie mums arī reiz tā notika, — muļķa Baluns iejaucās, — es gribēju pirkt kaimiņos teli un biju jau noteikti sarunājis, bet Voticu miesnieks paķēra to man taisni no deguna gala.

—  Tagad, kad mums ir vēl viens karš, — Sveiks turpināja, - kad mums ir par vienu ienaidnieku vairāk un jauna fronte

klāt, mums vajadzēs ar munīciju taupīgāk rīkoties. «Jo vairāk ģimenē bērnu, jo vairāk nolieto rīkstes,» — tā mēdza teikt ve­cais Motolas Chovaneks, kas par zināmu atlīdzību uzņēmās ap­kārtējo kaimiņu bērnu pēršanu.

—  Man tikai bailes, — Baluns ierunājās, sākdams atkal dre­bēt, — ka sitās Italijas dēļ mums izsniegs mazākas porcijas.

Mantzinis Vaneks kļuva domīgs un nopietni sacīja:

—   Viss var būt, jo tagad mūsu uzvara drusku ieilgs.

—   Tagad mums gan noderētu jauns Radeckis, — Sveiks prā­toja, — tas vismaz pazītu to apvidu, tas zinātu uziet itāliešu vājās puses, zinātu, kur tam jāuzbrūk un no kuras puses. Tas nav nemaz tik vienkārši — ņemt un kaut kur ielīst. Ielīst jau ielīstu katrs, bet izkļūt ārā — tā ir īstā kara māksla. Kad tu kaut kur lien iekšā, tad tev jāzina viss, kas notiek apkārt, lai neno­kļūtu tādā ķezā, ko sauc par katastrofu. Reiz pie mums mājā, kad es vēl biju vecajā dzīvoklī, bēniņos notvēra zagli. lelavīda- mies mājā, viņš bija ievērojis, ka strādnieki labo gaismas šachtu, tāpēc, kad viņš izrāvās un pasita sētnieci gar zemi, viņš nolai­dās pa sastatnēm šachtā, un tur viņam vairs nebija kur sprukt. Bet mūsu tētiņš Radeckis — tas tev zināja katru ceļu, un neviens viņu nevarēja noķert. Kādā grāmatā par ģenerāļiem tas viss bija rakstīts: kā viņš meties bēgt no Santa Lūcijas, kā itālieši arī metušies bēgt un kā viņš tikai otrā dienā apķēries, ka viņš taču ir uzvarējis. Kad viņš itāliešus nav vairs tur uzgājis un pat ar tālskati nav varējis saredzēt, tad viņš nācis atpakaļ un ieņē­mis pamesto Santa Lučiju. Par to viņu iecēluši feldmaršala godā.

—   Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco ma- ledetto»[15]. pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.

Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kra- lupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vis­lētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigu­mus, jo Austrija gribēšot atriebties.

— Viegli teikt: atriebties! — Sveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas iz­meklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns ga­dījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmek-

lēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pa­modināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.

Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja:

—  Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?

—   Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.

—  Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.

Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju.

*

Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.

Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespēja­mos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vien­mēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēs­tures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāp­ties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai kla­sei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinā­tājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim at­ņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā valdnieka cildenākais darbs esot ķei­zara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.

Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strā­dāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direk­tors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka iz­klāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.

—    Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem ele­mentiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.

—   Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»*

Un muļķa leitnants Dubs svinīgi pacēla balsi:

—    «. . . Blut und Leben fūr Habsburg! Fūr ein Osterreich, ganz, einig, gross!»[16]

Viņš apklusa, acīm redzot gaidīdams, ka arī pārējie štaba vagona iemītnieki izsacīsies par jauno situāciju, pēc kam viņš tiem vēlreiz norādīs, ka nojautis Italijas izturēšanos pret saviem sabiedrotajiem jau pirms pieciem gadiem. Viņš tomēr vīlās, jo kapteinis Zāgners, kam raitnieks Matušics bija atnesis no staci­jas «Peštas Loida» vakara izlaidumu, ierunājās, raugoties laik­rakstā:

—   Ziniet, tā Veinere, ko mēs redzējām viesizrādēs Mostā, vakar uzstājusies šejienes Mazajā teātrī.

Ar to štaba vagonā beidzās debates par Itāliju.

Bataljona raitnieks Matušics un kapteiņa Zāgnera kalpotājs Bacers apsprieda karu ar Itāliju no tīri praktiska viedokļa, jo abi pirms daudziem gadiem, sava aktivā karadienesta laikā, bija piedalījušies manevros Dienvidtirolē.

—  Tā būs traka nodauzīšanās pa tiem kalniem, — Bacers sa­cīja, — kapteinim Zāgneram ir vesels lēvenis somu. Es pats esmu kalnu iedzīvotājs, bet tas ir pavisam kas cits, kad cilvēks pasit bisi zem svārkiem un iet pameklēt kādu zaķi grafa Švar- cenberga daļā.

—  Ja mūs sūtīs tur, uz Itāliju, man arī nebūs viegla lieta skraidīt pa kalniem un glečeriem ar pavēlēm. Un tad tas ēdiens — viena vienīga biezputra ar eļļu, — Matušics bēdīgi piebalsoja.

—   Un kāpēc taisni mēs būtu tie kalnos sūtāmie? — Bacers sāka iekaist. — Mūsu pulks jau bija Serbi jā un Karpatos, tur es jau diezgan izkāpelējos pa kalniem ar kapteiņa kunga somām un divreiz pa vienai pazaudēju: vienreiz Serbijā, otrreiz Karpa­tos, jo tur viss gāja pa kaklu pa galvu, un var gadīties, ka uz Italijas robežām tas man notiek trešo reizi. Un ja par turieniešu ēšanu runā. .. — Viņš nospļāvās un pievirzījās tuvāk Matuši- cam. — Zini, pie mums Kašperkalnos taisa tādus mazus knedli- kus no rīvētiem kartupeļiem, novāra, tad apviļā sakultās olās un saberztos sausiņos un cep ar speķi. — Pēdējo vārdu viņš iz­sacīja noslēpumainā un svinīgā balsi.

—  Par visu labāki tomēr ir knedliki ar skābiem kāpostiem, — viņš sērīgās atmiņās piemetināja, — tad jūs ar saviem makaro­niem varat iet uz poda.

Tā arī šeit beidzās saruna par Itāliju.

*

Tā kā vilciens stāvēja stacijā jau vairāk par divām stundām, tad pārējos vagonos nāca pie vienprātīga slēdziena, ka vilcienu sūtīs citā virzienā — uz Itāliju.

To pastiprināja arī tas apstāklis, ka ar transportu notika gluži dīvainas lietas. Visus atkal izdzina no vagoniem, un sani- tarinspekcija ar dezinfektoriem apstaigāja visu vilcienu, izšķēr­dīgi izlaistot vagonus ar lizolu, ko visi uzņēma ar lielu nepatiku, sevišķi tajos vagonos, kur veda pārtikas krājumus.

Bet pavēle paliek pavēle. Sanitarkomisija bija pavēlējusi dezinficēt visus 728. transporta vagonus, un tāpēc dezinfektori mierīgā garā aplēja ar lizolu kroņa maizes klaipus un rīsu maisus. No tā vien varēja spriest, ka gaidāms kaut kas sevišķs.

Tad visus sadzina vagonos un pēc pusstundas atkal iztrieca ārā, jo ešelonu ieradās inspicēt tād,s nāvei parādā palicis ģenerā­lis, ka Sveiks viņam mirklī atrada attiecīgu apzīmējumu. Stāvē­dams aiz pirmās rindas, Sveiks iečukstēja Vanekam ausī:

—   Ir gan mirla!

Bet vecais ģenerālis, kapteiņa Zāgnera pavadībā apstaigā­dams ierindu, apstājās pie kāda jauniņa kareivja un, gribēdams, tā sakot, iejūsmināt visu bataljonu, tēvišķīgi apvaicājās, cik kareivim gadu, no kurienes viņš esot un vai viņam esot pulkste­nis. Kareivim pulkstenis bija, bet viņš iedomājās, ka dabūs no vecā vēl vienu, un tāpēc atbildēja noraidoši. Uz to vecais mirla atbildēja ar tādu pašu idiotisku smaidiņu, kāds mēdza būt ķeiza­ram Francim Jozefam, kad viņš pateicās kādam pilsētas galvam par apsveikumu:

—   Tas ir labi, tas ir labi!

Tad ģenerālis pagodināja blakus stāvētāju kaprali un vai­cāja tam, vai viņa sieva pie labas veselības.

—  Padevīgi ziņoju, ka neesmu precējies! — kapralis braši nobrēca.

Ģenerālis tikpat muļķīgi pasmaidīja un žēlīgi atkārtoja:

—   Tas ir labi, tas ir labi!

Beidzot šis ģenerālis sirmgalvja bērnišķībā lūdza kapteini Zāgneru parādīt viņam, kā kareivji sastājas dubultrindās, un pēc mirkļa jau skanēja:

—   Pirmais!

—   Otrais!

—   Pirmais!

—   Otrais!

Vecajam mirlām tas ļoti patika. Viņam mājas bija divi kal­potāji, kurus viņš mēdza nostādīt blakus sev priekšā un lika skaitīt: «Pirmais, otrais.»

Šādu ģenerāļu Austrijā bija atliku likām.

Kad inspekcija bija laimīgi garām, ģenerālis neskopojās ar uzslavām kapteinim Zāgneram, bet kareivjiem atļāva brīvi pa­staigāties pa stacijas teritoriju, jo bija saņemts ziņojums, ka brauks projām tikai pēc trim stundām. Kareivji staigāja šurpu turpu un meta acis uz visām pusēm, vai nelaimēsies ko sadabūt,

un, tā kā stacijā bija daudz publikas, tad viens otrs iedzīvojās papirosos.

Bija skaidri redzams, ka sākotnējā sajūsma, kas izpaudās svinīgā ešelonu sagaidīšanā, bija stipri pagaisusi, un kareivjiem nācās diedelēt.

Fie kapteiņa Zāgnera ieradās deputacija no «Apvienības varoņu apsveikšanai». Tā sastāvēja no divām drausmīgi nodzī­tām dāmām. Viņas pasniedza kaujas bataljonam domāto dā­vanu: divdesmit kārbiņu ar smaržīgām piparmētru tabletēm, — kādu Peštas saldumu fabrikas reklāmu. Skārda kārbiņas, kurās šīs smaržīgās tabletes atradās, bija ļoti glītas. Uz vāciņa bija uzgleznots ungāru honveds, kas spieda roku Austrijas zemes­sargam, un virs abiem staroja sv. Stefana kronis. To visu ietvēra uzraksts vācu un ungāru valodā: «Par ķeizaru, dievu un tēv­zemi.»

Saldumu fabrika bija tik lojala, ka pirmo vietu ierādīja nevis dievam, bet ķeizaram.

Katrā kārbiņā atradās 80 tablešu, tātad caurmērā iznāca pa piecām tabletēm uz trim vīriem. Bez tam šis izkāmējušās, nomo­cītās dāmas vēl pasniedza milzu saini, kurā atradās lapiņas ar divām lūgšanām, ko bija izdevis Budapeštas arehibiskaps Geza no Scatmarbudafalas. Tās bija iespiestas vācu un ungāru va­lodā un pilnas visšausmīgāko lāstu visiem ienaidniekiem. Tās bija uzrakstītas tik dedzīgi, ka noslēgumā trūka vienīgi ungāru spēcīgā «Baszom a Kristusmarjat!»[17].

Pēc godājamā dvēseļu gana domām, mīļajam dievam vaja­dzēja krievus, angļus, frančus, serbus un japaņus sakapāt gulašā un samalt kotletēs. Žēlsirdīgajam dievam vajadzēja mazgāties ienaidnieku asinīs un apkaut tos visus līdz pēdējam, kā to nežē­līgais Erods bija izdarījis ar bērniem.

Cienījamais Budapeštas arehibiskaps lietoja savās lūgšanās, piemēram, šādus jaukus teikumus: «Lai dievs svētī jūsu durk­ļus, ka tie dziļāk ieurbtos jūsu pretinieku vēderos! Lai tas tais­nais dievs vērš lielgabalu uguni pret ienaidnieku štābiem! Lai tas žēlsirdīgais dievs dod, ka visi ienaidnieki noslīktu paši savās asinīs no tām brūcēm, ko jūs tiem cirtīsiet!»

Tāpēc tiešām jāsaka, ka šīm lūgšanām noslēgumā tik vien trūka kā labi bieza un spēcīga lamu vārda.

Kad abas dāmas to visu pasniedza kapteinim Zāgneram, viņas izsacīja arī savu karsto vēlēšanos piedalīties šo dāvanu izsniegšanā kareivjiem. Vienai pat bija tik daudz drosmes pazi­ņot, ka viņa labprāt šajā gadījumā gribētu griezties ar uzrunu pie kareivjiem, kurus viņa citādi nesauca kā «mūsu brašie pelēkie varoņi».

Abas ārkārtīgi apvainojās, kad kapteinis Zāgners viņu lū­gumu noraidīja. Tikmēr dāvanas jau bija nosūtītas uz vagonu, kurā atradās noliktava. Abas godājamās dāmas izgāja cauri kareivju rindām, pie kam viena izmantoja izdevību un paplik­šķināja kādam bārdainam kareivim vaigu. Tas bija kāds Šimeks no Budejovices, kuram nebija ne jausmas par dāmu cēlo misiju, tāpēc viņš pēc to aiziešanas teica saviem draugiem:

— Ir gan tās māsiņas te nekaunīgas! Ja nu vēl tāds mērka­ķis būtu izskatījies pēc cilvēka, bet kauli un āda vien ir, kājas kā dzērvei un ģīmis kā septiņi nāves grēki! Un tāda veca galoda vēl grib piesmērēties kareivim!

Stacijā bija liela rosība. Notikums ar Itāliju bija sacēlis īstu paniku, jo divus artilērijas transportus aizturēja un aizsūtīja uz Štīriju. Stacijā stāvēja arī kāds bosniešu transports, kas aiz nezi­nāmiem iemesliem gaidīja šeit prombraukšanas pavēli jau divas dienas un likās pilnīgi aizmirsts un pamests. Bosnieši dzī­voja jau divas dienas bez pārtikas un gāja uz Jauno Peštu diede­lēt maizi. Cita nekā vairs nedzirdēja kā tikai likteņa varā pa­mesto bosniešu sašutuma pilnās valodas, kuri, nikni žestikulējot,, nepārtraukti auroja: — Jeben ti boga, jeben ti dušu, jeben ti. majku.

Tad 91. pulka kaujas bataljonu sadzina atkal kopā un sasē­dināja vagonos. Tomēr drīz no stacijas komandantūras atgriezās bataljona raitnieks Matušics ar vēsti, ka vilciens atiešot tikai pēc trim stundām. Tāpēc ar pūlēm kopā sadabūtos kareivjus atkal izlaida ārā no vagoniem. Pirms pašas vilciena atiešanas

štaba vagonā iesteidzās uztrauktais leitnants Dubs un pieprasīja, lai kapteinis Zāgners liekot arestēt Sveiku.

Leitnants Dubs, kas bija pazīstams ar savu tieksmi denuncēt citus jau savos skolotāja laikos, mēdza uzsākt sarunas ar ka­reivjiem, lai izpētītu viņu uzskatus un reizē ar to pamācītu un noskaidrotu, kāpēc viņi cīnās un par ko cīnās. Savā šās dienas apgaitā viņš bija pamanījis Sveiku, kas stāvēja aiz stacijas ēkas pie spuldzes staba un ar interesi apskatīja kādu kara loterijas plakatu. Tajā bija attēlots austriešu kareivis, kas ar durkli pie­naglojis pārbijušos bārdainu kazaku pie sienas.

Leitnants Dubs uzsita Sveikam uz pleca un jautāja, kā viņam šis plakats patīkot.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, —% Sveiks atbildēja, •— ka tas ir viens īsts stulbums. Es esmu daudz muļķīgu plakatu redzējis, bet šitas ir tas vismuļķīgākais.

—   Kas tad jums tanī nepatīk? — leitnants Dubs jautāja.

—   Man šajā plakatā, lajtnanta kungs, nepatīk tas, kā šis kareivis rīkojas ar viņam uzticēto ieroci. Viņš var to salauzt pret mūri, un tas taču nemaz nav vajadzīgs, vienīgi viņu par to vēl nosodīs, jo krievs taču pacēlis rokas un padodas. Krievs ir gūsteknis, un ar gūstekni jāapietas godīgi, jo galu galā viņi taču arī ir cilvēki.

—  Tātad jums tā krieva žēl, vai ne? — leitnants Dubs mēģi­nāja izdibināt Sveika noskaņojumu.

—   Man abu žēl, lajtnanta kungs, krieva tāpēc, ka viņš ir uzdurts, un mūsējā tāpēc, ka viņu par to arestēs. Viņš taču no­lauzīs savu durkli, tas jau ir mūris, kur viņš to ieurbis, un tē­rauds traki ātri lūst. Pie mums, lajtnanta kungs, vēl pirms kara, kad es biju iesaukts aktivajā dienestā, arī bija rotā kāds lajt­nanta kungs, un viņam bija tādi izteicieni, ka neviens vecs feld­fēbelis viņam līdzi netika. Apmācību laukumā viņš mums mēdza sacīt: «Kad es saku «mierā!», tād tev acīm jāspiežas ārā no pieres kā runcim, kad tas dara savu darāmo salmos.» Bet citādi viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Reiz uz svētkiem viņam bija uznā­cis dulnums, un viņš bija nopircis visai rotai veselu vagonu kokosa riekstu, un kopš tā laika es zinu, cik tāds durklis ir trausla lieta. Pusrota salauza durkļus pie šiem riekstiem, un mūsu obrlajtnants lika ieslodzīt visu rotu, un trīs mēnešus mūs nelaida ārā no kazarmām, bet lajtnanta kungam iegrieza mājas arestu.

Leitnants Dubs uzmeta sirdīgu skatienu krietnā kareivja Sveika nevainīgajai sejai un nikni pārtrauca:

—   Vai jūs mani pazīstat?

—   Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

Leitnants Dubs izbolīja acis un piespēra kāju.

—   Es jums saku, ka jūs mani tomēr nepazīstat.

Sveiks atbildēja ar to pašu bezrūpīgo mieru, it kā sniegdams ziņojumu:

—   Padevīgi ziņoju, ka es taču jūs pazīstu, lajtnanta kungs, jūs esat no mūsu kaujas bataljona.

—   Un tomēr jūs mani nepazīstat! — leitnants Dubs vēlreiz uzbrēca. — Varbūt jūs mani pazīstat no labās puses, bet pagai­diet, gan jūs mācīsieties mani pazīt no sliktās puses. Es esmu nikns, nedomājiet niekus, gan jūs vēl dabūsiet pie manis rau­dāt. Nu, vai tad jūs pazīstat mani vai ne?

—   Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

—   Es jums saku pēdējo reizi, ka jūs mani nepazīstat, ēzelis tāds. Vai jums ir brāļi?

—   Padevīgi ziņoju, viens ir, lajtnanta kungs.

Sveika mierīgā, bezrūpīgā seja icsvēla leitnantu Dubu tik negantās dusmās, ka viņš vairs nevarēja novaldīties:

Tad jūsu brālis ir tāds pats ragulops kā jūs! Kas viņš tāds ir?

—   Ģimnāzijās skolotājs, lajtnanta kungs. Viņš arī bija kara­dienestā un nolika virsnieka pārbaudījumu.

Leitnants Dubs uzmeta Sveikam tādu skatiena, it kā gribētu viņu caururbt. Sveiks cieņas pilnā nosvērtībā izturēja šo nikno skatienu, un viņu saruna šoreiz izbeidzās ar strupu komandu:

—   Apkārt, marš!

Tad katrs aizgāja savu ceļu, un katrs domāja savu domu.

Leitnants Dubs domāia pieprasīt kapteinim Zāgneram, lai tas liek Sveiku arestēt, bet Sveiks domāja, ka ir gan redzēti daudzi dulni virsnieki, tomēr tāds eksemplārs kā leitnants Dubs pat pulkā ir retums.

Leitnants Dubs, kas taisni šodien bija apņēmies nodarboties ar kareivju audzināšanu, ceļā atrada jaunus upurus. Tie bija divi tā paša pulka, tikai citas rotas kareivji, kas lauzītā vācu valodā tirgojās pa tumsu ar divām staigulēm, kuras dučiem klai­ņoja pa staciju.

Sveiks promejot vēl skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi:

—   Vai jūs mani pazīstat?

—   Bet es jums saku, ka jūs mani vēl nepazīstat!

—   Jūs mani varbūt, pazīstat no labās puses, bet es jums saku, ka jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!

—   Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!

—   Vai jums brāļi ir? Tie būs tādi paši ragulopi kā jūs! Kas viņi ir? Vezumniekos? Nu labi. Atcerieties vienmēr, ka jūs esat karavīri! Vai jūs esat čechi? Vai jūs zināt, ka Palackis teicis: ja nebūtu Austrijas, tad to vajadzētu radīt? Apkārt, marš!

Leitnanta Duba apgaitai tomēr visumā nebija nekādu pozi- tiVu rezultātu. Viņš gan aizturēja vēl trīs kareivju pūlīšus, bet viņa pedagoģiskās tieksmes tos «piedabūt pie raudāšanas» cieta pilnīgu neveiksmi. Šis materials, ko bija savākuši dzīšanai uz karalauku, bija tādas kvalitates, ka leitnants Dubs jau no katra kareivja acīm redzēja, ka tas par viņu gan nekā glaimojoša nedomā. Leitnants jutās aizskarts savā pašlepnumā, un sekas šai

nelāgajai jūtoņai bija prasība kapteinim Zāgneram arestēt Sveiku. Viņš motivēja nepieciešamību izolēt krietno kareivi Sveiku ar pēdējā neticami bezkaunīgo izturēšanos, pie kam viņš nosauca Sveika atklātās atbildes uz saviem jautājumiem par nekrietnu ņirgāšanos. Ja tas tā turpināšoties, tad virsnieki zaudē­šot kareivju acīs visu cieņu, par ko gan neviens no klātesoša­jiem virsnieku kungiem nešaubīšoties. Viņš pats vēl pirms kara esot runājis ar apriņķa priekšnieka kungu, ka katrai priekšnie­cībai jācenšas saglabāt zināma autoritate savu apakšnieku acīs, un apriņķa priekšnieka kungs bijis tanīs pašās domās. Se­višķi vēl ta<?ad, kara laikā, jo vairāk tuvojoties ienaidniekam, jo nepieciešamāk turēt kareivjus lielākā stingrībā, tāpēc viņš pieprasot Sveika sodīšanu disciplinārā kārtā.

Kapteinis Zāgners, kas, kadru virsnieks būdams, nevarēja ciest visu ; šos dažādos rezerves virsniekus, aizrādīja leitnantam Dilbam, ka tamlīdzīgas prasības esot iesniedzamas tikai rakst­veidā, nevis vienkārši izpļāpājoties kā tirgū, kur notiek kaulē­šanās par pudu kartupeļu. Kas attiecoties uz Sveiku, tad pirmā instance viņam esot virsleitnants Lukaša kungs. Vispār tādus jautājumus kārtojot ar raporta iesniegšanu. No rotas tāds iesniegums pārejot uz bataljonu, kas leitnanta kungam laikam esot zināms. Ja Sveiks kaut ko nodarījis, tad viņš sūtāms ar ra­portu pie rotas komandiera, bet apelacijas gadījumā — pie ba­taljona komandiera. Ja virsleitnantam Lukaša kungam labpatī- kot uzskatīt, leitnanta Duba kunga stāstu par oficiālu ziņojumu, tad viņam, kapteinim Zāgneram, neesot nekādu iebildumu pret Sveika tūlītēju atsaukšanu un nopratināšanu.

Virsleitnants Lukašs nekā neiebilda, viņš tikai piezīmēja, ka Sveika brālis, kā to Sveiks arī viņam esot stāstījis, tiešām esot ģimnāzijās skolotājs un rezerves virsnieks.

Leitnants Dubs apmulsa un sacīja, ka viņš esot runājis par sodīšanu tikai šā vārda plašākā nozīmē un varot gan būt, ka minētais Sveiks vienkārši neesot pratis pienācīgi izteikties un tāpēc viņa atbildes izlikušās pārdrošas, nekautras un mazeie- iiīgas. Bez tam no visas minētās Sveika izturēšanās varot spriest, ka viņš esot plānprātiņš.

Tā negaisa mākoņi, kas bija savilkušies pār Sveika galvu, izklīda, un pērkons pagāja viņam secen.

Vagonā, kur atradās bataljona kanceleja un noliktava, batal­jona mantzinis Bautancels lielā labvēlībā iebēra diviem batal­jona rakstvežiem pa*riekšavai no tām pašām tabletēm, kas bija izdalāmas visam bataljonam. Tā bija ikdienišķa parādība, ka visam, kas bija nolemts bataljonam, vajadzēja iziet cauri tādai pašai procedūrai bataljona kancelejā kā nelaimīgajām tabletēm.

Kara laikā tā bija tik parasta parādība, ka pat tad, ja revi- zijā izrādījās, ka nekas nav nozagts, mantzini sāka turēt aizdo­mās, ka viņš izdarījis visādas blēdības, lai noslēptu saimnieko­šanu ārpus budžeta robežām.

Kamēr pārējie sūkāja piparmētru tabletes, jcf bez šās cūcī­bas nekā cita nebija, ko varētu kareivjiem nozagt, Bautancels sāka runāt par šā brauciena bēdīgajiem apstākļiem.

— Es esmu jau diviem kaujas bataljoniem līdzi izbraukājies, bet tik nožēlojams brauciens gan vēl nav bijis. Jā, brālīši mīļie, kad mēs toreiz braucām uz Prešovu, tad mums visa kā bija ve­selām grēdām. Es pats toreiz ievilku desmittūkstoš papirosu «Memfisa», divas ripas Ementales siera, trīssimt kārbas kon­servu, un, kad mēs ieradāmies Bardejovā ierakumos un krievi no Prešovas puses aizkrustoja mums ceļu uz Mušiņu, tad man gan zēla veikals! Izskata pēc es atdevu desmito daļu kaujas bataljonam, it kā būtu to ietaupījis, un pārējo pārdevu vezum­niekiem. Mums tur bija kāds majors Soika, tas gan bija kārtīgs cūka. Viņam bija zaķa dūša, tāpēc viņš vislabprātāk grozījās ap mums, ap vezumniekiem, jo tur, priekšā, svilpoja lodes un plīsa šrapneļi. Viņš pastāvīgi aizbildinājās, mūs apmeklēdams, ka nākot pārliecināties, vai viņa bataljonam labi vārot ēst. Pa­rasti viņš ieradās, tiklīdz saņēma ziņu, ka krievi atkal ko ga­tavo; viņš tad trīcēja pie visām miesām, un viņam vajadzēja virtuvē iedzert rumu; pēc tam viņš devās revidēt visas virtuves, kas bija palikušas pie vezumniekiem, jo ierakumiem tuvāk nevarēja piekļūt un ēdienu iznēsāja pa nakti. Toreiz mēs bijām tādās sprukās, ka par virsnieku virtuvi nebija ko domāt. Vie­nīgo brīvo ceļu uz aizmuguri bija apsēduši valstsvācieši un visu, kas vien labāks, pievāca sev. Ja no aizmugures mums arī ko sūtīja, tas viss nonāca viņu rokās, un mēs tik varēiām nolai- zīties, un tāpēc mēs ari palikām bez virsnieku devām. Pa visu to laiku man neko neizdevās kancelejas vajadzībām ietaupīt, tikai vienu sivēnu, ko mēs bijām nodevuši apžāvēt, bet, lai majors Soika to neuzostu, tad turējām to pie artileristiem, kur man bija pazīstams lielgabalnieks. Tā nu šis majors, tiklīdz pie mums ieradās, tūliņ stājās pie viras nomēģināšanas. Tiesa, gaļu vārīt jau reti izgadījās, vienīgi, ja laimējās apkārtnē sadzīt kādu cūku vai kaulainu govi. Prūši bija mums nikni konkurenti,

viņi par rekvizētiem lopiem maksāja divtik daudz, cik mēs. Visu laiku, kamēr mēs Bardejovā stāvējām, man izdevās ietaupīt, lopus pērkot, tikai nieka 1200 kronas, kaut gan visbiežāk naudas vietā mēs izsniedzām kvītis ar bataljona zīmogu, sevišķi pēdējā laikā, kad uzzinājām, ka krievi austrumos no mums ieņēmuši Radvanus un rietumos — Podolinu. Turklāt grūti ir strādāt ar tādu tautu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt un pavelk tikai trīs krustus, kas mūsu intendanturai bija gluži labi zināms, tāpēc es, sūtot pēc naudas, nevarēju pievienot viltotu kvīti, it kā es jau būtu zināmu sumu izmaksājis; to var darīt tikai tur, kur ļaudis vairāk izglītoti un prot parakstīties. Un, kā jau teicu, prūši visur pārmaksāja, turklāt viņi vēl maksāja skaidrā un, kad mēs kaut kur ieradāmies, tad mūs uzlūkoja kā laupītājus, un intendantura vēl bija izdevusi pavēli, ka visas ar krustiņiem parakstītās kvītis jānodod kara uzskaites kontrolei. Nu, un šādu kontrolieru mums netrūka kā zirgam dunduru. Atnāk tāds

sprukstiņš, izēdas, izdzeras pie mums, un skaties, otrā dienā viņš jau tevi nosūdzējis. Un majors Soika — tas tikai šņukurē pa visām virtuvēm un vienreiz, goda vārds, izcēla no katla galu, kas bija domāta visai 4. rotai. Ar cūkas galvu tas sākās; viņš teica, ka tā nav pietiekami mīksta un jāliek vēl vārīties. Tiesa, toreiz daudz gaļas nevārīja, uz visu rotu labi ja iznāca divpadsmit vecās porcijas, bet viņš apēda tās viens pats, tad pagaršoja viru un sacēla brēku, ka tā esot kā ūdens, kas tā esot par kārtību, gaļas vira bez gaļas, vajagot kaut ko piemest aiz­dara vietā, un tā viņš tur iebēra manus pēdējos makaronus, ko es biju ietaupījis. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka aizda­ram aizgāja divi kilogrami sviesta, ko man bija laimējies ietau­pīt vēl tad, kad mums bija virsnieku virtuve. Es tos biju nogla­bājis uz plauktiņa virs lāviņas. Viņš man tūliņ uzbļāva, kam tas piederot, un es tad atbildēju, ka pēc sadales katram karei­vim pienākas aizdaram 15 g sviesta vai 21 g tauku, bet, ja sviesta krājumu nepietiek, tad tiem jāstāv, kamēr kareivjiem var izsniegt pilnu devu. Majors Soika traki uztraucās un sāka brēkt, ka es gan laikam gaidīšot, kamēr atnākšot krievi un pa­ņemšot pēdējās sviesta paliekas. Viņš man pavēlēja ielikt to visu virā, jo tā esot bez taukvielām, un tā es pazaudēju savus pēdējos krājumus. Un, ticat vai ne, šis majors man vienmēr ievārīja kādas ziepes, tiklīdz parādījās tuvumā. Viņam ar laiku izkopās tāda oža, ka viņš tūliņ uzokšķerēja visus manus krāju­mus. Reiz es ietaupīju no kareiviu porcijām liellopu aknas un gribēju tās sev izsautēt, bet viņš kā nāca, tā palīda zem lāvas un izvilka tās. Es uz viņa brēcieniem paskaidroju, ka aknas ieroka­mas zemē, jo tās nav ēdamas, kā to noskaidrojis kāds kalējs no artileristiem, kas mācījies veterinarkursos. Bet majors paķēra kādu kareivi no vezumniekiem, un abi devās augstāk ka'nos, kur sāka klints pakājē sautēt katliņā aknas, un tas viņam dārgi maksāia. Krievi bija pamanījuši uguni un laiduši uz majoru un viņa katliņu vienu astoņpadsmitcentimetrīgo. Vēlāk mēs gā­jām skatīties, bet neviens gan netika gudrs, vai tur zem klin­tīm mētājas vērša vai majora kunga aknas . ..

*

Tad pienāca ziņa, ka brauks projām tikai pēc četrām stun­dām, jo ceļa posms līdz Hatvanai aizņemts ar ievainoto trans­portu. Stacijā tikmēr izplatījās baumas, ka pie Jagriem sanitar- vilciens ar ievainotiem un slimiem uzskrējis virsū municijas vilcienam un no Postas jau aizgājis vilciens palīdzības snieg­šanai.

Drīz ar šo jautājumu nodarbojās visa bataljona fantazija. Runāja jau par 200 nogalinātiem un ievainotiem un stāstīja, ka sadursme radīta tīšām, lai noslēptu visādas ļaunprātības slimo apgādē.

Kareivji skarbi kritizēja nekārtības bataljona apgādē un zagļus kancelejās un noliktavās. Vairums turējās pie uzskata, ka bataljona mantzinis Bautancels dala visu uz pusēm ar virs­niekiem.

Štaba vagonā kapteinis Zāgners paziņoja, ka saskaņā ar maršrutu viņiem jau vajadzējis būt pie Galicijas robežām. Jag- ros kareivjiem vajadzējis saņemt trim dienām maizi un konser­vus, bet līdz Jagriem vēl 10 stundu brauciens. Bez tam Jagros stāvot tik daudz vilcienu ar ievainotiem pēc uzbrukuma Ļvovai, ka, spriežot pēc telegramām, Jagros neesot atrodams ne klaips maizes, ne kārba konservu. Pienākusi pavēle maizes un kon­servu vietā katram kareivim izsniegt pa 6 kronām 72 helleriem, kas jāizmaksā reizē ar deviņu dienu algu, tas ir, tādā gadījumā, ja viņš līdz tam laikam saņemšot naudu no brigādes štaba, jo līdzi viņam esot tikai 12.000 kronu.

— Tā ir pan cūcība no pulka puses, — virsleitnants Lukašs sacīja, — sūtīt mūs pavisam tukšā uz fronti.

Apakšleitnants Volfs pačukstēja virsleitnantam Kolaržam, ka pulkvedis Šrēders pēdēio trīs nedēlu laikā noguldījis uz sava konta kādā Vīnes bankā 16.000 kronu.

Virsleitnants Kolaržs savukārt pastāstīja, kā tādas lietas no­kārtojamas. Kāds nozog pulkam, teiksim, 6000 kronu, iebāž tās savā kabatā un izdod visām virtuvēm rīkojumu likt katlā uz katru cilvēku pa 3 g zirņu mazāk. Mēnesī tas sastāda 00 g uz cilvēku, tā ka katras rotas virtuvē rodas uzkrājumā vismaz 16 kg zirņu, un ar to iau pavārs zina, ko darīt.

Kolaržs un Volfs runāja par noteiktiem gadījumiem, ko paši bija novērojuši. Tomēr nebiia nekādu šaubu, ka visā kara saim­niecības pārvaldē šādu gadījumu bija bez skaita. Šī sistēma sākās ar kaut kādu rotas mantzini un beidzās ar ierāvēju ģene- raļa formā, kurš uzkrāja sev kapitalus pēckara laikam.

Karš prasīja drosmi arī zagšanā!

Intendanti sirsnīgi vērās cits citā, it kā teikdami: «Mēs esam viena miesa un dvēsele, mēs zogam, draugi, mēs krāpjam, brā­līši, bet tur nekā nevar darīt, pret straumi nav peldēšanas. Ja

tu neievilksi, tad ievilks cits un vēl teiks, ka tu tāpēc nezodz, ka esi jau sarausis bez jēgas.»

Vagonā ienāca kāds kungs ar sarkanzelta svītru gar biksēm. Tas bija atkal kāds no ģenerāļiem, kas inspicēdams braukāja pa dzelzceļu.

—   Sēdieties, mani kungi! — viņš laipni pamāja, priecāda­mies, ka notvēris atkal vienu transportu, par kura atrašanos šeit nebija nekā zinājis.

Kad kapteinis Zāgners gribēja nodot viņam raportu, viņš ar rokas mājienu noraidīja to:

- Jūsu transports nav kārtībā. Jūsu transports neguļ. Jūsu transportam vajag jau gulēt. Ja transports stāv stacijā, tad tam jāiet gulēt pulksten deviņos vakarā tāpat kā kazarmās.

Viņš skaldīja vārdus kā ar cirvi:

Pirms pulksten deviņiem kareivji jāved uz atejām aiz stacijas ēkām — un pēc tam lai iet gulēt. Citādi kareivji pa nakti noķēzī sliežu, ceļu. Vai jūs saprotat, kapteiņa kungs? At­kārtojiet man to! Vai — nē, atkārtot nevajag, tikai izpildiet manu lūgumu. Taurēt trauksmi, dzīt visus uz ateju, notaurēt aiziešanu un gulēt! Pārbaudīt, kas neguļ, un sodīt! Tā! Viss? Vakariņas izsniegt pulksten sešos!

Viņš runāja tagad par kaut ko pagātnē, par to, kas nebija noticis, kas atradās jau aiz laika robežām. Viņš stāvēja šeit kā kāds rēgs no ceturtās dimensijas pasaules.

—   Vakariņas jāizdala pulksten sešos, — viņš turpināja, ska­tīdamies pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pēc vienpadsmi­tiem. — Pusdeviņos trauksme, ateja, došanās pie miera. Vakari­ņās 150 g Ementales siera vietā izsniegt gulašu ar kartupeļiem.

Tad sekoja pavēle: pārbaudīt kaujas gatavību! Kapteinis Zāgners lika atkal taurēt trauksmi, un inspekcijas ģenerālis, skatoties, kā bataljons stājas ierindā, staigāja pa peronu ar', virsniekiem un nepārtraukti atkārtoja vienu un to pasu, it kā tie būtu idioti un nespētu nekā aptvert; turklāt viņš rādīja pulksteni.

Tātad jūs redzat. Pusdeviņos uz ateju un pēc pusstundas gulēt. Ar to pilnīgi pietiek. Turklāt šajā starplaikā kareivjiem ir ļoti viegla izeja. Sevišķu svaru es lieku uz miegu. Tas stiprina turpmākām kara gaitām. Kamēr kareivji ir vilcienā, viņiem jāatpūšas. Ja vagonos nav pietiekami daudz telpas, kareivji guļ pēc kārtas. Viena trešdaļa liekas ērti gar zemi un guļ no 9 līdz 12 naktī, pārējie stāv kājās un noskatās. Tad tie, kas pirmie

izgulējušies, atbrīvo vietu otrai trešdaļai, kas guļ no pulksten 12 līdz 3 no rīta. Trešā partija guļ no 3 līdz 6, tad ir junda un visi iet mazgāties. Brauciena laikā no vagoniem ne-lēkt! Pie vilciena jānostāda patruļas, lai brauciena laikā nebūtu neviena iz-lēk-ša-nas gadījuma! Ja ienaidnieks pārlauž kādam kareivim kāju… — ģenerālis uzsita pats uz savas kājas, — tad tā ir tei­cama lieta, bet sevi sakropļot ar nevajadzīgu izlēkšanu no va­gona, vilcienam ejot. pilnā gaitā, — tā ir sodāma lieta.

— Tātad tas ir jūsu bataljons? — viņš jautāja kapteinim Zāgneram, vērodams miegainos kareivjus, no kuriem daudzi, miega mākti, nevarēja novaldīt žāvas svaigajā nakts gaisā. — Tas ir žāvāšanās bataljons, kapteiņa kungs. Kareivjiem pulksten deviņos jāiet gulēt.

Ģenerālis apstājās pie 11. rotas; tās kreisajā spārnā stāvēja Sveiks, kas žāvājās, muti ieplētis līdz ausīm, pie kam pieklājīgi turēja roku sejai priekšā, bet aiz rokas atskanēja tāds dobjš burkšķis, ka virsleitnants Lukašs nodrebēja: kaut tikai ģenerālis

nepievērstu šim troksnim uzmanību! Viņam likās, ka Šveiks

žāvājas tīšām.

Ģenerālis, it kā to zinādams, pagriezās pret Šveiku un ievai­cājās:

—   Čechs vai vācietis?

—   Čechs, padevīgi1 ziņoju, ģenerālmajora kungs.

—   Labi, — noteica ģenerālis, kas bija polis un mazliet prata čechiski, — tu jau mauro kā govs pēc siena. Aiztaisi muti un pievaldies! Vai atejā jau biji?

—   Nebiju, padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs.

—   Kāpēc tu negāji sēdēt kopā ar pārējiem?

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka Pisekas ma­nevros mums pulkvedis Vachtla kungs sacīja, kad kareivji at­pūtas laikā bija salīduši pa rudziem, ka kareivis nedrīkst vien­mēr domāt tikai par vēdera atvieglošanu, kareivim jādomā par cīnīšanos. Un bez tam, padevīgi ziņoju, ko lai mēs tur tanī atejā darītu? No nekā taču nekā nevar izspiest. Pēc maršruta mums jau vairākās stacijās vajadzēja saņemt vakariņas, bet saņēmuši mēs tās neesam. Ar tukšu vēderu atejā nav nekā ko meklēt!

Šveiks, noskaidrojis ģeneraļa kungam tik vienkāršiem vār­diem vispārējo situāciju, raudzījās viņā ar tādu paļāvību, ka ģenerālis skaidri izjuta neizteikto lūgumu pēc palīdzības. Ja jau dota pavēle iet organizēti uz ateju, tad šai pavēlei vajadzīgs iekšējs, fizioloģisks pamatojums.

—  Sūtiet visus atpakaļ vagonos! — ģenerālis sacīja kaptei­nim Zāgneram. — Kā tas var būt, ka bataljons nav saņēmis va­kariņas? Visiem transportiem, kas dodas cauri šai stacijai, jāsa­ņem vakariņas. Te taču ir apgādes daļa. Citādi tas nemaz nevar būt. Tas jau iepriekš paredzēts.

Noteiktībai, ar kādu ģenerālis šos vārdus sacīja, bija pama­tos apsvērums, ka pulkstenis rāda jau vienpadsmit naktī, kamēr vakariņas, pēc viņa paša vārdiem, izsniedzamas pulksten sešos vakarā, kāpēc cits nekas neatliks kā noturēt transportu šeit līdz nākamajam vakaram, ja tas gribētu saņemt savu gulašu ar kar­tupeļiem.

Nav nekā ļaunāka, — viņš turpināja ārkārtīgi svarīgā tonī, — kā aizmirst kara laikā pabarot kareivjus, kamēr tie atrodas ceļā. Mans pienākums ir noskaidrot, kas šinī stacijas komandantūras kancelejā īsti notiek. Dažreiz gan, mani kungi, vainīgi ir arī transporta komandanti. Kad es revidēju Subotištas staciju uz Bosnijas dienvidu dzelzceļa, tad man nācās konstatēt, ka seši transporti palikuši bez vakariņām. Sešas reizes šinī sta­cijā vārīts gulašs ar kartupeļiem, un neviens nav to pieprasījis. To gāzuši ārā veseliem katliem. Tur bija speciāli izrakta bedre kartupeļiem ar gulašu, mani kungi, un trīs stacijas tālāk to pašu transportu kareivji, kas Subotištā bija braukuši garām veselām gulaša grēdām un kalniem, diedelēja pēc kumosa maizes. Kā jūs redzat, šeit militārās varas orgāni nebija vainojami.

Viņš enerģiski pameta ar roku.

—  Transporta komandanti nebija izpildījuši savu pienā­kumu. Iesim uz kanceleju!

Virsnieki sekoja viņam, pārdomādami, kāpēc gan visi ģene­rāļi jukuši prātā.

Komandantūrā noskaidrojās, ka par gulašu tiešām nekas nav zināms. Līdz šai dienai — tas saskanēja — uzturs bija iz­sniegts visiem caurbraucējiem transportiem, bet tad saņemta pavēle, ka, norēķinoties par transportu apgādi, jāatvelk pa 72 hellericm no cilvēka, tā ka katrai caurbraucējai karaspēka daļai būtu jau aktivs 72 hellcri uz cilvēku priekšā, ko tai inten- dantura izsniegtu nākamajā algas izmaksā. Kas attiecas uz maizi, tad to pa pusklaipam uz katru saņemšot Vatianas stacijā.

Apgādes daļas vadītājs nebija no bailīgajiem. Viņš pateica ģenerālim taisni acīs, ka pavēles mainoties katru stundu. Viņš sagatavojot pusdienas transportam, bet tad pienākot sanitar- vilciens, uzrādot augstāku pavēli, un transportam atliekot tukšu katlu problēma.

Ģenerālis piekrītot māja ar galvu un piezīmēja, ka apstākļi noteikti uzlabojoties, kara sākumā esot bijis daudz sliktāk. Uz­reiz nekas neejot gludi, visur vajadzīga pieredze, prakse. Teo­rija patiesībā bremzējot praksi. Jo ilgāk karš turpināšoties, jo vairāk viss ieiešot īstās sliedēs.

—   Es jums varu minēt praktisku piemēru, — viņš sacīja lielā sajūsmā, ka viņam kas gudrs ienācis prātā. — Pirms divām dienām transporti, kas brauca caur Hatvanu, tur nesaņēma maizi, bet rīt jūs to tur saņemsiet. Iesim uz stacijas restorānu!

Stacijas restorānā ģeneraļa kungs atkal novirzīja sarunu uz atejām un aizrādīja, cik tas neglīti izskatoties, kad uz sliežu ceļa visur guļot «kaktusi». Viņš ēda bifšteku, un visiem likās, it kā viņš valstītu pa muti kādu «kaktusu».

Viņš tik ārkārtīgi uzsvēra ateju nozīmi, it kā no tām būtu atkarīga ķeizarvalsts uzvara.

Runājot par jauno stāvokli pēc Italijas iejaukšanās karā, viņš paskaidroja, ka taisni mūsu karaspēka atejas esot mums neapstrīdams palīgs cīņā pret itāliešiem.

Austrijas uzvarai bija jānāk no atejām.

Ģeneraļa kungam viss šķita gaužām vienkārši. Slava un uzvara bija gūstama pēc receptes: «Pulksten sešos vakarā ka­reivji saņem gulašu ar kartupeļiem, pusdeviņos viņi tup atejā un deviņos iet gulēt. No tāda karaspēka katrs ienaidnieks bēg kā sadedzis.»

Ģenerālis kļuva domīgs, aizdedzināja dārgu cigāru un ilgi ilgi raudzījās griestos. Viņš pārlika, ko vēl varētu teikt šajā gadījumā, kādu mācību vēl sniegt kaujas bataljona virs­niekiem.

—  Kodols jūsu bataljonam ir veselīgs, — viņš pēkšņi ierunā­jās, kad visi jau bija pārliecināti, ka viņš tāpat vien raudzīsies griestos un klusēs, — sastāvs ir pilnīgā kārtībā. Tas vīrs, ar ko es runāju, ar savu atklāto valodu un militāro stāju modina vis­labākās cerības attiecībā uz visu bataljonu. Viņš noteikti cīnī­sies līdz pēdējam asins pilienam.

Viņš apklusa un raudzījās atkal griestos, atbalstījies pret krēsla atzveltni, tad runāja atkal tālāk, pie kam leitnants Dubs, sekojot savas verga dvēseles tieksmēm, tāpat skatījās griestos.

—  Jūsu bataljona varoņdarbi tomēr nedrīkst iegrimt aizmir­stībā. Jūsu brigādes bataljoniem ir sava vēsture, kas jūsu batal­jonam jāturpina. Bet jums trūkst cilvēka, kas visu piezīmē un raksta bataljona vēsturi. Tā rokās jāsavienojas visiem pavedie­niem. Tam jāzina, ko veikusi katra bataljona rota. Tam tomēr jābūt inteliģentam cilvēkam, kapteiņa kungs, tas nedrīkst būt nekāds ragulops, ne aitasgalva. Tātad, kapteiņa kungs, jums jāieceļ bataljona vēstures rakstītājs.

Tad viņš paskatījās sienas pulkstenī, kura rādītāji jau sen atgādināja miegainajai sabiedrībai, ka laiks šķirties.

Ģeneraļa inspekcijas vilciens stāvēja pie stacijas. Viņš uz­aicināja virsnieku kungus pavadīt viņu līdz guļamvagonam.

Stacijas komandants smagi nopūtās. Ģenerālim nebija nācis ne prātā maksāt par bifšteku un pudeli vīna; to vajadzēja sa­maksāt komandantam pašam. Šādu ciemiņu bija diezgan ik dienas. Viņu dēļ tas bija aizlaidis pa kluso divas kravas siena, ko bija licis ievest strupceļā un pārdevis armijas apgādātāja Levenšteina firmai, un valsts bija atkal no tās abus vagonus atpirkuši. Drošības pēc viņš tomēr bija atstājis tos turpat strup­

ceļā, jo varēja gadīties, ka tie vēlreiz jāpārdod Levenšteina firmai.

Toties visi inspicētāji, kas bija braukuši cauri Peštas galve­najai stacijai, apgalvoja, ka pie stacijas komandanta varot labi paēst un padzert.

*

No rīta transports vēl atradās stacijā. Pēc jundas kareivji mazgājās pie sūkņa savos ēdamtraukos. Ģenerālis vēl nebija aizbraucis un personīgi revidēja atejas. Saskaņā ar kapteiņa Zāgnera doto pavēli bataljonam, visi devās uz atejām pa vadiem savu komandieru uzraudzībā, lai sagādātu ģenerālim prieku. Lai sagādātu prieku arī leitnantam Dubam, kapteinis Zāgners bija iecēlis viņu šodien par dežurantu.

Tā nu leitnants Dubs gādāja par kārtību atejās.

Garumā izstieptajās divrindu atejās varēja novietoties pa divi vadi no rotas.

Kareivji bija glīti attupušies cits citam blakus uz garo grāvju malas kā bezdelīgas uz telegrāfā stieplēm, kad tās rudeni gata­vojas lidojumam uz Āfriku.

Katram no nolaistajām biksēm rēgojās ārā kaili ceļi, katram bija josta ap kaklu, it kā tie gribētu nākamajā mirklī pakārties un gaidītu tikai pavēli. Šis skats tiešām pauda militāro dzelzs disciplīnu un organizētību.

Kreisajā spārnā tupēja Šveiks, kas te nezin kā bija iekūlies, un ar interesi lasīja lapu, kas bija izplēsta no kāda Ruženas Jesenskas romana:

Vietējā pansijā, diemžēl, tikai dāmas nenoteikti, patiesībā varbūt vairāk ka lielāko tiesu pilnīgi noslēgtās ca savās telpās, vai atkal nacionalos svētkos. Un, ja izmeta t gāja viens pats un noilgojies pēc c ņi pārlaboja, jo negribēja tā redzēt vies, kā viņa to pati bija vēlējusies. Ko nieks vien bija jaunajam Kržičkam.

Kad viņš pacēla acis augšup, viņš neviļus paskatījās uz rin­das galu un pārsteigts ieraudzīja visā spožumā vakarējo ģene-

ralmajoru ar viņa adjutantu un tiem līdzās leitnantu Dubu, kas  kaut ko dedzīgi skaidroja.

Šveiks paraudzījās visapkārt. Visi palika mierīgi savās vie­tās, vienīgi apakšvirsnieki bija kā sastinguši.

Šveiks izjuta visu situācijās nopietnību.

Viņš uzlēca kājās tāds, kāds bija — ar nolaistām biksēm, siksnu ap kaklu, izlietodams vēl pēdējā mirkli savu papīra gabalu, un uzbrēca:

—  Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!

Divi vadi ar nolaistām biksēm un siksnām ap kaklu izslējās uz grāvmalas.

Ģenerālmajors laipni uzsmaidīja un sacīja:

—   Brīvi! Turpināt!

Feldfebelis Maleks rādīja savam vadam labu paraugu, pir­mais atgriezdamies izejas stāvoklī. Tikai Šveiks stāvēja un jo­projām salutēja, jo no vienas puses draudīgi tuvojās leitnants Dubs, bet no otras — smaidošais ģenerālmajors.

—   Es jūs jau vakar redzēju, —- ģenerālis teica, nelikdamies manot Sveika komisko stāvokli, kamēr uztrauktais leitnants Dubs pasteidzās ziņot:

—  Mclde gehorsamst, Herr Generalmajor, der Mann ist blodsinnig und als Idiot bekannt, fabelhafter Dummkopf.

—  Was sagen Sie, Herr Leutnant?1 — ģenerālmajors pēkšņi uzbļāva leitnantam Dubam un brēkdams paskaidroja, ka esot pilnīgi otrādi. Kareivis, kurš zinot, kas piederas, priekšniecību ieraugot, un virsnieks, kurš priekšniecību neredzot un ignorē­jot! Tas esot gluži kā kaujas laukā, kur vienkāršs kareivis, bries­mām draudot, uzņemoties vadību. Un taisni leitnantam Duba kungam esot vajadzējis dot to komandu, ko devis šis kareivis: «Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!»

—  Vai tu jau apslaucījies? — ģenerālmajors uzprasīja Sveikam.

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, jā, viss kārtībā.

—   Wiencej srač nie bendzeš?2

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka man viss iz­darīts.

—   Nu, tad uzvelc bikses un nostājies atkal «mierā»!

Tā kā ģenerālmajors šo «mierā» izrunāja mazliet skaļāk, tad tuvākie sāka jau celties kājās, bet viņš tiem draudzīgi pamāja un maigā, tēvišķīgā balsī noteica:

—   Nē taču, brīvi, brīvi, turpiniet vien!

Sveiks jau pilnīgā kārtībā stāvēja ģenerālmajora priekšā, un pēdējais griezās pie viņa ar īsu uzrunu vācu valodā.

—   Priekšnieka cienīšana, dienesta reglamenta zināšana un apķērība karadienestā nozīmē visu. Ja tam vēl pievienojas droš­sirdība, tad nav tāda ienaidnieka, no kā mums būtu jābīstas.

Pagriezies pret leitnantu Dubu, viņš teica, bikstīdams Svei­kam ar pirkstu vēderā:

—  Atzīmējiet: šo vīru tūlīt pēc ierašanās frontē nekavējoties paaugstināt un pie pirmās izdevības ieteikt apbalvošanai ar bronzas medaļu. Par precizu dienesta izpildīšanu un zināša­nām . . . Jūs jau saprotat, ko es gribu teikt.. . Apkārt, marš!

1    Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, šis vīrs ir plānprātiņš, visiem zināms idiots, neiedomājams stulbenis. — Ko jūs sakāt, leitnanta kungs? (Vāc.).

2   Vai vairāk tupēt negribi? (Pol.)

Ģenerālmajors devās projām, kamēr leitnants Dubs skaļi izrīkoja kareivjus, lai ģenerālmajors dzirdētu:

•— Pirmais vads — celties! Divās rindās! Otrais vads . . . Šveiks tikmēr gatavojās iet projām un, ejot garām leitnantam Dubam, sveicināja to pēc visiem noteikumiem, bet leitnants Dubs teica: — Atlikt, vēlreiz! — un Sveikam vajadzēja visu atkārtot un pie tam atkal noklausīties:

Vai tu mani pazīsti? Tu mani nepazīsti! Tu mani varbūt pazīsti no labās puses, bet, kad tu ar mani iepazīsies no sliktās puses, tad tu vēl dabūsi raudāt!

Šveiks devās uz savu vagonu un domāja savā nodabā: — Kad es vēl biju Karlinas kazarmās, tad. tur bija kāds lajt- nants Hudavijs, un tas vienmēr teica, kad bija noskaities: «Puiši, kad jus mani redzat, tad paturiet prātā, ka es jums brukšu virsū kā suns, un tāds suns es palikšu, kamēr vien jūs būsiet rotā.»

Kad Šveiks gāja garām štaba vagonam, virsleitnants Lukašs viņam uzsauca, lai pasteidzinot Balunu ar kafiju un liekot tam

kārtīgi aiztaisīt konservētā piena kārbu, citādi piens samaitā­šoties. Baluns patlaban pie mantziņa Vaneka uz mazas spirta virtuves vārīja virsleitnantam Lukašam kafiju. Kad ieradās Šveiks ar savu pasūtījumu, viņš redzēja, ka viss vagons viņa prombūtnes laikā sācis nodarboties ar kafijas dzeršanu.

Virsleitnanta Lukaša kafijas un piena konservu kārbas bija jau gandrīz pustukšas, bet Baluns, kas patlaban dzēra no sava trauka kafiju, grābāja ar karotīti pienu no kārbas, lai kafiju vēl vairāk saldinātu.

Pavārs okultists Juraida un mantzinis Vaneks solījās viens otram, ka, tiklīdz saņemšot kondensēto pienu, tūliņ virsleitnan­tam Lukašam atdošot šo kārbu.

Sveikam arī piedāvāja kafiju, bet viņš atteicās un sacīja Balunam:

—  Nupat saņemts rīkojums no armijas štaba pakārt 24 stundu laikā katru kalpotāju, kas izšķiedīs sava kunga piena un kafijas konservus. To es tev paziņoju obrlajtnanta kunga uzdevumā, un tev tūliņ jāaiznes viņam kafija.

Pārbiedētais Baluns izrāva telefonistam Chodunskim no ro­kām porciju, ko tikko pats bija ielējis, uzkarsēja to vēlreiz, pielēja kondensēto pienu un laida rikšiem uz štaba vagonu.

Izbolītām acīm viņš pasniedza virsleitnantam Lukašam ka­fiju; Balunam šaudījās pa galvu domas, ka Lukašs jau no viņa izskata redzēs, kā viņš saimniekojis ar konserviem.

—   Es drusku nokavējos, — viņš stomījās, — es nevarēju tos attaisīt.

—  Varbūt tu izlēji pienu? — virsleitnants Lukašs vaicāja, iedzerdams pa malkam kafijas, — vai arī tu strēbi to ar karoti kā viru? Vai tu zini, kas tevi gaida?

Baluns sāka pūst un gausties:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man ir trīs bērni.

•—• Uzmanies, Balun, es tevi pēdējo reizi brīdinu no tavas rijības. Vai tev Šveiks nekā neteica?

—  Mani varot 24 stundu laikā pakārt, —Baluns bēdīgi atbil­dēja, drebēdams pie visām miesām.

—   Nedrebi taču tā, nelga, — virsleitnants Lukašs smējās, — centies laboties! Mēģini tikt vaļā no savas negausības un pa­saki Sveikam, lai viņš pameklē stacijā vai tuvumā kaut ko labu ēšanai! Iedod viņam šo desmitnieku! Tevi es nesūtu. Tu tikai tad būsi gājējs, kad pats būsi pieēdies līdz ūkai. Vai tu neesi jau notiesājis manas sardines? Tu saki — nē? Atnes un parādi man tās!

Baluns pateica Sveikam, ka obrlajtnanta kungs sūtot viņam šo desmitnieku, lai viņš stacijā samakšķerējot ko labu ēšanai, bet pats nopūzdamies izvilka no virsleitnanta Lukaša somas kārbu ar sardīnēm un nomākts nesa to uz pārbaudi.

Nabadziņš bija jau tā priecājies, ka virsleitnants Lukašs būs sardines piemirsis, taču nekā. Tagad virsleitnants paturēs tās pie sevis un viņš paliks tukšā. Viņš jutās kā apzagts.

—   Te nu ir jūsu sardines, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš sarūgtināts sacīja, pasniegdams kārbu tās īpaš­niekam. — Vai lai tās attaisu?

—   Ir jau labi, Balun, nes kārbu atpakaļ un noliec vecajā vietā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu neesi jau iemetis acis kārbā. Man tā likās, kad tu atnesi kafiju, ka tev mute bija taukaina kā ar eļļu. Vai Šveiks jau aizgāja?

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, aizgāja gan, — Ba­luns iepriecināts atbildēja. — Viņš sacīja, ka obrlajtnanta kungs būšot apmierināts un visi obrlajtnanta kūngu apskaudīšot. Viņš kaut kur aizgāja ārpus stacijas un teica, ka viņam viss te esot zināms līdz pat Rakošpalotai. Ja gadījumā vilciens atietu bez viņa, tad viņš piebiedrošoties autokolonai un panākšot mūs nā­kamajā stacijā ar automobili. Mums neesot par viņu ko rūpē­ties, viņš zinot savu pienākumu, kaut viņam uz paša rēķina vajadzētu ņemt ormani līdz pašai Galicijai. Maksu ormanim va­rēšot atvilkt no viņa algas. Tātad jums nekādā gadījumā nav par viņu jāraizējas, obrlajtnanta kungs.

—  Ej projām! — virsleitnants Lukašs grūtsirdīgi noteica.

No stacijas komandantūras atnesa ziņu, ka vilciens atiešot

tikai divos pēc pusdienas uz Gedele-Ašovu un ka virsniekiem stacijā izsniegšot pa divi litri sarkanvīna un pa pudelei konjaka. Stāstīja, ka atrasts kāds neceļos gājis sūtījums Sarkanajam Krustam. Lai nu kā, bet šis vīns nokrita kā no debesīm, un štaba vagonā tūliņ radās jautrība. Konjaks bija ar trim zvaigznītēm, bet vīns ar Gumpoldkirchenas marku.

Tikai virsleitnants Lukašs nevarēja atgūt labu omu. Bija jau pagājusi vesela stunda, taču Šveiks vēl nerādījās. Vēl pēc pus­stundas no stacijas komandantūras kancelejas puses štaba vago­nam tuvojās dīvains gājiens.

Priekšgalā soļoja Šveiks, nopietns un cieņas pilns kā pirmie kristīgie mocekļi, kad tos dzina arēnā. Viņam katrā pusē gāja

pa ungāru bonvedam ar uzspraustu durkli, bet kreisajā flangā stacijas komandantūras seržants. Nopakaļ nāca kāda sieviete sarkanos, krokotos svārkos un vīrs ungāru zābakos, apaļu plat- malīti galvā un sadauzītu aci; padusē viņam spārdījās un ķērca pārbiedēta vista.

Visi iekāpa štaba vagonā, bet seržants uzbrēca vīram ar vistu un tā sievai, lai tie paliekot ārā.

Šveiks, ieraudzījis virsleitnantu Lukašu, pameta tam zīmīgi ar acīm.

Seržants gribēja runāt ar 11. kaujas rotas komandieri. Virs­leitnants Lukašs nobālēdams saņēma no viņa stacijas koman­dantūrā sastādītu protokolu un lasīja:

Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas komandie­rim lietas tālākai virzīšanai. Ar šo tiek nosūtīts kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, kas, pēc viņa vārdiem, sa­stāv par raitnieku tanī pašā ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka

11. kaujas rotā, kā apvainots laupīšanā, kas izdarīta pie pre­cēta pāra Ištvaniem Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā.

Pamats: Kājnieku pulka ierindnieks Sveiks, Jozefs, patvarīgi piesavinājies aiz Ištvanu precētā pāra mājas Iša­tarčā, stacijas komandantūras rajonā, atrodošos vistu, piede­rīgu minētajam Ištvanu precētajam pārim, izrādijfs pretoša­nos vistas Īpašniekam, kas to gribējis atņemt, iesizdams tam pa kreiso aci, kāpēc atsauktā patruļa viņu aizturējusi un nogādājusi uz viņa karaspēka daļu, bet vista atdota īpaš­niekam. Dežurvirsnieks (paraksts).»

Virsleitnantam Lukašam drebēja ceļi, kad viņš parakstījās par Sveika saņemšanu.

Sveiks stāvēja viņam gandrīz līdzās un pamanīja, ka virs­leitnants aizmirsis pierakstīt datumu.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš aizrādīja,

—  ka šodien ir divdesmit ceturtais maijs. Vakar bija 23. maijs, kad Itālijā mums pieteica karu. Es nupat biju priekšpilsētā, tur visi par to vien runāja.

Llonvedi un seržants aizgāja, palika tikai abi Ištvani, kuri viens par otru pūlējās iekāpt vagonā.

—  Ja jums vēl būtu piecnieks, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesāka stāstītāja tonī, — tad mēs to vistu varētu nopirkt. Šis plencis grib par to piecpadsmit guldeņu, kaut gan desmit viņš skaita par savu zilo aci. Bet es domāju, obrlajtnanta kungs, ka desmit guldeņu ir pārāk daudz par kaut kādu nejēgas aci. Pie mums reiz «Vecajā dāmā» virpotājam Matejam par divdesmit guldeņiem sadauzīja ar ķieģeli visu žokli un izsita sešus zobus, un toreiz naudai bija daudz lielāka vērtība nekā tagad. Pat Volšlēgers[18] pakar par četriem guldeņiem.

—  Nāc šurp, — Šveiks pamāja vīram ar sasisto aci un vistu,

—  bet tu, vecen, paliec turpat! Vīrs iekāpa vagonā.

—   Viņš drusku māk vāciski, — Šveiks paskaidroja, — sa­prot visus lamu vārdus un pats arī diezgan brangi lamājas vāciski.

—  Tātad desmit guldeņu, — viņš griezās pie vīra, — pieci guldeņi vista, pieci acs. Ot forint. šitā kikirikī, ot forint kukuk, igen? Te ir štaba vagons, ierāvēji. Dod šurp vistu!

Viņš iespieda pārsteigtajam vīram rokā desmit guldeņus, paķēra vistu, apgrieza tai kaklu un izstūma vīru no vagona ārā, pie tam draudzīgi saņemdams tā roku un sirsnīgi pakra­tīdams:

—  Jo napot, baratom, adjē,[19] lien nu pie savas vecenes, citādi es tevi pats izmetīšu ārā.

—   Redziet nu, obrlajtnanta kungs, ka visu iespējams nokār­tot, — Sveiks griezās pie Lukaša. — Protams, labāk ir, ja var tikt cauri bez brēkas un visādiem kumēdiņiem. Tagad mēs ar Balunu izvārīsim jums tādu vistas buljonu, ka smaržos līdz pat Septiņkalnei.

Virsleitnants Lukašs nespēja vairs valdīties. Viņš izsita Svei­kam nelaimīgo vistu no rokas un iekliedzās aizžņaugtā balsī:

—     Vai jūs zināt,'Sveik, ko pelnījis kareivis, kas kara laikā aplaupa mierīgus iedzīvotājus?

—   Godīgu nāvi caur nošaušanu! — Sveiks svinīgi atbildēja.

—  Jūs gan esat pelnījis tikai virvi, jo jūs pirmais sākāt laupīt. Jūs nelietis, jūs, — es tiešām nezinu, kā jūs nosaukt. Jūs esat aizmirsis savu zvērestu. Nē, man, nudien, galva plīsīs pušu.

Šveiks jautājoši paraudzījās virsleitnantā un aši sacīja:

—   Padevīgi ziņoju, ka es neesmu aizmirsis zvērestu, kas visiem karavīriem bija jānodod. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu svinīgi zvērējis būt uzticīgs savam visaugstā­kajam kungam un ķeizaram Francim Jozefam I, būt uzticīgs un paklausīgs arī viņa majestates ģenerāliem un visiem priekšnie­kiem un dienesta pakāpē augstākiem, god^t tos un sargāt, izpil­dīt viņu rīkojumus un pavēles visās dienesta lietās, drošsirdīgi un pašaizliedzīgi cīnīties pret katru ienaidnieku, lai tas būtu kas būdams, un, kur vien viņa ķeizariskai un ķēnišķīgai majestatei labpatiktu to pavēlēt, ūdenī, zem ūdens, uz sauszemes, gaisā, dienu un nakti, kaujās, uzbrukumos, cīņās un visos citos pasā­kumos jebkurā vietā, katrā laikā un gadījumā . ..

Šveiks pacēla vistu no grīdas un turpināja, militāri izslējies un raudzīdamies virsleitnantam Lukašam acīs:

—. .. nekad nepamest savu karaspēka daļu, karogu un liel­gabalus, nekad neielaisties nekādos sakaros ar ienaidnieku, vienmēr uzvesties, kā to prasa kara likumi un kā tas krietnam kareivim piederas, un šādā kārtā godam dzīvot un nomirt, uz ko lai dievs man palīdz. Amen. Bet šo vistu, padevīgi ziņoju, es neesmu zadzis, ar laupīšanu neesmu nodarbojies un, apzino­ties savu zvērestu, esmu uzvedies, kā piederas.

—  Vai tu sviedīsi to vistu projām, lops tāds! — virsleitnants Lukašs iebrēcās, iesizdams Šveikam ar papīru pa roku, kurā tas turēja nelaiķi vistu, — paskaties šai protokolā! Re, te stāv melns uz balta: tiek nosūtīts Šveiks, Jozefs, pēc viņa vārdiem raitnieks, apvainots laupīšanā . . . Saki tad man, tu laupītāj, tu hiēna, — nē, es tevi tiešām kādreiz nositīšu, nudien! Saki man, tu zagļa dzimums, kā tu tā varēji aizmirsties?

Padevīgi ziņoju, — Šveiks draudzīgi aizrādīja, — ka te nav noticis itin nekas cits k.ā vienkārši bēdīgs pārpratums. Kad es saņēmu jūsu pavēli pagādāt un nopirkt jums ko labu ēšanai, tad es sāku apsvērt, kas būtu tas labākais. Stacijas tuvumā nekā nevarēja dabūt, izņemot zirggaļas desas un žāvētu ēzeļa gaļu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es visu labi pārdomāju. Kaujas laukā vajadzīgs kaut kas sevišķi barojošs, lai labāk va­rētu izturēt kara grūtības. Un tad man iegribējās sagādāt jums horizontālu prieku. Es jums gribēju izvārīt vistas buljonu, obrlajtnanta kungs.

—   Vistas buljonu, —virsleitnants atkārtoja un saķēra galvu.

—    Jā, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vistas buljonu. Es jau nopirku sīpolus un 50 gramu nūdeļu. Te man viss ir, lūdzu. Šinī kabatā sīpoli un tanī nūdeles. Sāls un pipari mums ir kancelejā. Cits viss tātad bija, trūka vienīgi vistas. Es izgāju cauri stacijai un nogriezos uz. Išatarču. Tas īstenībā ir ciems, tā nav nekāda pilsēta, kaut arī pirmajā ielā uzrakstīts: Iša- tarča — Varos[20]. Izstaigāju vienu ielu ar dārziņiem, otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vien­padsmito, divpadsmito un tikai trīspadsmitās ielas galā, kur aiz mājām jau sākas pļavas, ieraudzīju pāris vistu staigājam. Es piegāju klāt, izraudzījos to lielāko, smagāko, — esiet tik laipns un paskatieties, obrlajtnanta kungs, tie ir tīrie tauki, nemaz taustīt nevajag, to redz no pirmā acu uzmetiena, ka tā ir kārtīgi barota ar graudiem. Es viņu paņēmu pilnīgi atklāti visu vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri man kaut ko ungariski brēca. Es turu viņu aiz kājām un prasu gan vienam, gan otram ir če- chiski, ir vāciski, kam tā vista pieder, lai es varu to nopirkt, bet tad. no kādas mājeles pavisam ielas galā izskrien vīrs ar sievu un sāk mani visādi saukāt gan ungariski, gan vāciski, ka es viņiem esot gaišā dienas laikā vistu nozadzis. Es viņam saku, lai viņi nebļauj, ka es esmu sūtīts vistu pirkt, un sāku skaidrot, kā tās lietas ir. Bet vista, ko es turēju aiz kājām, sāk sisties ar spārniem un grib celties gaisā, un, tā kā es viņu cieši turēju, tad viņa parāva arī manu roku uz augšu un gribēja uzsēsties savam saimniekam uz deguna. Tas tūliņ sāk brēkt, ka es viņam esot iesitis ar vistu pa ģīmi, sieva atkal spiedz un tik sauc savu vistu: ciba, ciba, ciba. Tikmēr tie citi nelgas, kas nekā nebija sapratuši, uzraidīja man honvedu patruļu, un es pats tos honve- dus uzaicināju, lai ved mani uz stacijas komandantūru, kur es pierādīšu savu nevainību. Bet ar to lajtnanta kungu, kas tur dežurēja, nekādi nevarēju sarunāties, kaut gan es viņu lūdzu pavaicāt jums, vai tas ir taisnība, ka esat mani sūtījis jums ko labu nopirkt. Viņš man vēl uzbrēca, lai es turot muti, jo man jau no acīm varot redzēt, ka uz mani gaidot virve un stiprs zars. Man likās, viņš bija visai nelāgā omā, jo sacīja, ka tikai tāds kareivis, kas laupot un zogot, varot izskatīties tik apvē­lies ķā es. Sini stacijā esot notikušas jau vairākas zādzības, un aizvakar vienam tepat tuvumā nozagts tītars. Kad es sacīju, ka mēs aizvakar bijām vēl Rabā, tad viņš atcirta, ka tādas izrunas nekam nederot. Tā viņš mani sūtīja pie jums, un ce]ā vēl kāds jefreitors, ko es nebiju pamanījis, uzbrēca man, vai es nezinot, kas atrodoties manā priekšā. Es viņam atbildēju, ka viņš ir jef­reitors un, ja kalpotu strēlniekos, tad sauktos par patruļas vadī­tāju, bet pie artileristiem — par vecāko lielgabalnieku.

—  Sveik, — virsleitnants Lukašs pēc brītiņa sacīja, — jūs esat piedzīvojis jau tik daudz neparastu sagadīšanos un likstu, tik daudz «kļūdīšanos» un «pārpratumu», kā jūs mēdzat teikt, ka no jūsu nelaimēm jūs var glābt varbūt vienīgi izturīga virve ap kaklu un pēdējā militārā goda parādīšana karrē vidū. Vai j ūs saprotat?

—  Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Karrē ir tā saucamais slēgtais bataljons, kas sastāv no četrām, izņēmuma gadījumā no trim vai piecām rotām. Vai jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet likt tanī buljonā vairāk nūdeļu, lai būtu biezāks?

—   Sveik, es jums pavēlu, lai jūs tūliņ pazūdat ar visu savu vistu, citādi dabūsiet ar to pa galvu, stulbenis tāds!

—   Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs, tikai selerijas, padevīgi ziņoju, es nedabūju un burkānus arī ne. Pielikšu kar. . .

Sveiks nepaguva izrunāt «tupeļus», kad izlidoja no vagona ar visu vistu. Virsleitnants Lukašs izdzēra vienā paņēmienā tējas glāzi konjaka.

Sveiks salutēja vagona loga priekšā un pazuda.

*

Baluns pēc laimīgi pabeigtas dvēseles cīņas patlaban gata­vojās attaisīt sava kunga sardiņu kārbu, kad parādījās Sveiks ar vistu, satraukdams visus vagona iemītniekus, kas uzlūkoja viņu tādiem skatieniem, it kā gribētu atklāti jautāt: «Kur tu to nozagi?»

—  Es to nopirku obrlajtnanta kungam, — Sveiks paskaid­roja, izņemdams no kabatām sīpolus un nūdeles. — Es gribēju vārīt viņam buljonu, bet viņš vairs nevēlas un atdāvināja vistu man.

—  Vai tikai tā nav sprāgusi? — mantzinis Vaneks aizdomīgi ievaicājās.

—  Es pats tai apgriezu kaklu, — Sveiks atbildēja, izvilk­dams nazi.

Baluns pateicīgi un reizē godbijīgi noskatījās Sveikā, klusē­dams aizdedzināja sava kunga spirta virtuvi un, paķēris pāris katliņu, aizskrēja pēc ūdens.

Telefonists Chodunskis pienāca pie Sveika un piedāvājās palīdzēt noplūkt vistai spalvas, pie kam viņš intimi iečukstēja Sveikam ausī:

— Vai tas tālu no šejienes? Jākāpj pāri sētai, vai tās staigā pa ielu?

—   Es taču to nopirku.

—   Nepūt pīlītes, atzīsties ar labu! Mēs taču redzējām, ka tevi veda.

Viņš tomēr cītīgi palīdzēja vistas plūkšanā. Arī pavārs Ju- raida piedalījās svinīgajos mielasta gatavošanas darbos, sagriez­dams kartupeļus un sīpolus.

No vagona izmestās spalvas pamodināja leitnanta Duba uz­manību, kurš soļoja visgarām vilcienam.

Viņš uzsauca, lai parādoties vistas plūcējs, un vagona durvīs iznira Sveika apmierinātā seja.

—  Kas tas ir? — leitnants Dubs uzbrēca, paceldams no zemes nogriezto vistas galvu.

—  Tā, padevīgi ziņoju, ir vistas galva no melno minorkiešu sugas. Tās ir ļoti labas dējējas, lajtnanta kungs. Viņas dēj līdz 260 olu gadā. Esiet tik laipns, paskatieties, kas viņai par bagā­tīgu olu krājumu!

Sveiks pacēla vistas iekšas leitnantam Dubam pie deguna.

Dubs nospļāvās, pagājās gabaliņu, bet tad atgriezās:

—   Kam jūs to vistu gatavojat?

—  Paši sev, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs. Paskatieties, cik viņai daudz tauku!

Leitnants Dubs aizejot norūca:

—   Gan mēs vēl tiksimies.

—   Ko viņš tev teica? — .Juraida uzprasīja Sveikam.

—  Mēs norunājām satikšanos. Šitādi augsti kungi parasti krīt uz viendzimuma mīlestību.

Pavārs paskaidroja, ka tikai esteti esot homoseksuāli, jo tas izrietot no pašas estetikas būtības.

Mantzinis Vaneks savukārt sāka stāstīt, kā audzinātāji sa­maitā bērnus Spānijas klosteros.

Un, kamēr ūdens katliņā sāka mest burbuļus, Sveiks izstās­tīja, ka reiz kādam audzinātājam Vīnē nodevuši veselu kolo­niju bezpajumtes bērnu un viņš tos samaitājis.

—  Tā ir kā slimība, bot vistrakāk, ja tāda izvirtība piemetas sieviešiem. Prāgā Iī priekš pāris gadiem dzīvoja divas vientuļas kundzītes, abas šķirtenes, jo bija pārāk gaisīgas, — Murekiene un Šusekiene, un reiz viņas gājušas pa aleju uz Rostoku, kad tur ķirši zied, notvērušas kādu impotentu, simt gadus vecu lei­jerkastnieku, ievīlušas viņu ķiršu birzī un pastrādājušas pie viņa varas darbus. Kā tik viņas tur nebija izdarījušās! Zižkovā dzīvo kāds profesors Aksamita kungs, viņš tanī birzī nodarbo­jies ar izrakumiem, jo meklējis punduru kapus un dažus skele­tus jau izcēlis ārā, tad viņas šo leijerkastnieku ievilkušas vienā atraktā kapā un tur viņu apstrādājušas. Profesors Aksamits iera­dies otrā dienā un redz, — kapā viens guļ. Viņš jau nopriecā­jies, bet tas izrādījies nabaga leijerkastnieks, ko šīs šķirtenes tur nomocījušas. Piektajā dienā viņš nomiris, un šīs negantnie­ces vēl bijušas tik bezkaunīgas, ka ieradušās uz apbedīšanu. Tā jau ir izvirtība.

—  Vai tu sāli piemeti? — viņš griezās pie Baluna, kas, izmantojot vispārējo interesi par Sveika stāstu, tikmēr kaut ko iebāza savā somā. — Rādi, ko tu tur dari!

-— Balun, — Šveiks nopietni vaicāja, — ko tu gribi darīt ar šo vistas stilbu? Paskatieties! Viņš mums nozadzis vienu stilbu, lai vēlāk to slepeni viens pats sev izvārītu. Vai tu zini, Balun, ko tu esi izdarījis? Vai tu zini, kā kara laikā soda to, kas frontē apzog savus biedrus? To piesien pie lielgabala stobra un izšauj ar karteču mākoņos. Nu ir par vēlu nopūsties. Tiklīdz mēs fron­tes tuvumā satiksim artilēriju, tu pieteiksies pie pirmā lielgabal­nieka. Bet tagad tu par sodu pavingrināsies. Kāp ārā no vagona!

Nelaimīgais Baluns izlīda ārā no vagona, bet Sveiks, apsē­dies vagona durvīs, komandēja:

—  Habt acht! Ruht! Habt acht! Rcchts schaut! Habt acht! Skaties uz priekšu! Ruht![21]

—   Tagad tu izpildīsi brīvās kustības uz vietas. Rechts um! Cilvēk, jūs esat govslops! Jūsu ragiem vajadzētu atrasties tur, kur agrāk bija labais plecs. Herstellt! Rechts um! Links um! Halbrechts! Tā taču ne, teļagalva! Herstellt! Halbrechts! Nu, redzi, ēzeli, nu jau iet labāk. Halblinks! Links um! Front! Front! Tūļa, tu nezini, kas ir Front? Taisni šurp! Apkārt griez-ties! Kniet! Nieder! Setzen! Auf! Setzen! Nieder! Auf! Setzen! Auf! Ruht![22]

—   Nu redzi, Balun, tas ir veselīgi, tas palīdz gremošanai! Ap viņiem jau salasījās skatītāji, kas priecājās no visas sirds.

•— Esiet tik laipni, atbrīvojiet vietu! — Sveiks uzsauca. — Viņš sāks soļot. Nu, Balun, uzmanies, lai man nevajag atlikt. Man nepatīk cilvēkus pa tukšu spīdzināt. Tātad: Direktion Bahn- hof! Skaties, uz kurieni es rādu! Marschieren marsch! Glied — halt! Stāvi, sasodīts, citādi es tevi iespundēšu! Glied — halt! Beidzot apstājies gan, muļķcepure! Kurzer Schritt! Vai tu ne­zini, kas ir «kurzer Schritt»? Es tev parādīšu, kamēr tu zils pa­liksi! Voller Schritt! Wechsolschritt! Ohne Schritt! Ragulops! Kad es saku: «Ohne Schritt!»;i — tad tev jācilā papēži uz vietas. Apkārt jau stāvēja vismaz divas rotas.

Balunam sviedri plūda aumaļām, viņš bija galīgi apstulbis, bet Sveiks turpināja:

—  Gleicher Schritt!

—   Ruckwarts marscb! Glied halt!

—   Laufschritt!

—   Glied marsch! Schritt!

—   Glied halt!

—   Ruht!

—   Habt acht! Direktion Bahnhof, Laufschritt marsch! Halt! Kehrt euch! Direktion Waggon, Laufschritt marsch! Kurzer Schritt! Glied halt! Ruht!1 Tagad drusku atvelc elpu, tad sāksim 110 jauria. Ar labu gribu viss kas panākams.

—   Kas te notiek? — atskanēja leitnanta Duba balss, kurš uztraukts bija atskrējis šurp.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka mēs mazuliet atkārtojam vingrinājumus, lai nepiemirstos un lai veltīgi neizšķiestu dārgo laiku.

—   Kāpiet ārā no vagona, — leitnants Dubs pavēlēja, — man jūsu niķi jau līdz kaklam. Es jūs nodošu bataljona komandiera kungam.

Kad Sveiks ienāca štaba vagonā, virsleitnants Lukašs atstāja to un pa otrām durvīm izgāja uz perona.

Leitnants Dubs paziņoja kapteinim Zāgneram par krietnā kareivja Sveika visai dīvaino laika pavadīšanu. Kapteinis Zāg­ners bija ļoti labā omā, jo Gumpoklskirchenas vīns bija izrādī­jies tiešām lielisks.

—   Tātad jūs nevēlaties veltīgi šķiest dārgo laiku, — viņš nozīmīgi smīnēja, — Matušic, panāciet šurp!

Bataljona raitnieks saņēma pavēli atsaukt 12. rotas feldfe- beli Nasaklu, kas bija pazīstams kā liels varmāka, un atnest Sveikam šauteni.

—   Sis vīrs, — kapteinis Zāgners sacīja feldfebelim Nasak- lam, — negrib veltīgi šķiest dārgo laiku. Aizvediet viņu aiz va­goniem un lieciet kādu stundiņu pavingrināties paņēmienos ar šauteni! Tikai bez kādas žēlastības, bez pārtraukuma. Galvenais, no vienas vietas. An! Setzt. ab! An! Setzt ab!2

—   Redzēsiet, Sveik, ka. garlaikoties jums nenāksies, — viņš

1    Izlīdzināt soli! Apkārt — marš! Posms — stāt! Skriešus! Solos! Posms — stāt! Brīvi! Mierā! Virziens — stacija, skriešus — marš! Stāt! Apkārt griezties! Virziens — vagons, skriešus — marš! īssolī! Posms — stāt! Brīvi! (Vāc.)

113

2   Pie pleca! Nolaist! Pie pleca! Nolaist! (Vāc.)

vēl piemetināja, Sveikam izejot. Un drīz vien aiz vagona bija dzirdama skarba komanda, kas svinīgi atbalsojās sliežu ceļā. Feldfebelis Nasakla, kas patlaban bija spēlējis «divdesmit vienu» un turējis banku, auroja pa visu pasauli:

—   Beim Fuss! Schultert! Beim Fuss! Schultert![23]

Tad uz mirkli iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt Sveika rāmo un prātīgo balsi:

•—• To es jau visu mācījos pirms vairākiem gadiem aktivajā dienestā. Ja «beim Fuss», tad šautene atbalstās pret labo gurnu. Laides gals atrodas taisnā līnijā ar kājas pirkstgaliem. Labā roka, protams, ir izstiepta un tur šauteni tā, ka īkšķis aptver stobru, bet pārējiem pirkstiem jāaptver laides priekšējā daļa, un, kad ir komanda «schultert», tad šauteni viegli uzmet siksnā uz labā pleca, stobra galu uz augšu, laidi atpakaļ…

—   Nu, pietiks žvankstēt! — Un atkal skanēja feldfebeļa Nasaklas komanda: — Habt acht! Rechts sehaut![24] ak kungs, kā jums tas iznāk . . .

—   Es taisu «schultert», un pie «rechtsschaut» mana labā roka slīd pa siksnu lejup, pirksti aptver laidi, un es pagriežu galvu pa labi, pie «habtacht» es atkal satveru ar labo roku sik­snu, un mana galva skatās taisni uz jums.

Un atkal atbalsojās feldfebeļa komanda:

—  In die Balance! Beim Fuss! In die Balance! Schul-tert! Ba- jonett auf! Bajonett ab! Fallt das Gewehr! Zum Gebet! Vom Gebet! Kniet nieder zum Gebet! Laden! Schiessen! Schiessen halbrechts! Ziel Stabswaggon! Distanz 200 Schritt! Fertig! An! Feuer! Setzt- ab! An! Feuer! An! Feuer! Setzt ab! Aufsatz nor­mai! Patronen versorgen! Ruht![25]

Feldfebelis sāka uztīt sev papirosu.

Sveiks tikām izpētīja savas šautenes numuru un sacīja:

—   Nr. 4268! Tāds pats numurs bija kādai lokomotivei Pe- čekā, kas stāvēja uz sešpadsmitā sliežu ceļa. Sī lokomotīve bija jānogādā izremontēšanai uz depo, Lisā pie Labas, bet tas nebija t tik vienkārši, feldfebeļa kungs, jo mašīnists, kam vajadzēja

8*

lokomotivi aizvest, ļoti vāji atcerējās skaitļus. Tāpēc distances priekšnieks iesauca viņu savā kancelejā un saka viņam: «Uz 16. sliežu ceļa ir lokomotive Nr. 4268. Es zinu, ka jums grūti atcerēties skaitļus un, ja jums šo numuru uzrakstīs uz papīra, jūs papīru pazaudēsiet. Uzmaniet tagad labi! Ja jums grūti atce­rēties skaitļus, tad es jums parādīšu, cik viegli patiesībā atcerē­ties jebkuru numuru. Klausieties! Lokomotivei, kas jums jāno­gādā uz depo Lisā pie Labas, ir numurs 4268. Tagad uzmaniet! Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Tātad 42. Pirmais ir divreiz 2, tas ir, 4, daliet to ar 2 — un atkal būs 4 un 2 blakus. Tur nav ko bīties. Cik ir divreiz 4? Taču 8, vai ne? Tagad iekal iet atmiņā_, ka astotnieks, kas ir skaitlī 4268, skaitās pēdējais pēc kārtas, tātad jums atliek iegaumēt, ka pirmais skaitlis ir 4, otrais 2 un cetur­tais 8. Tagad vajag vienīgi ar kaut kādu atjautīgu paņēmienu iespiest atmiņā 6, kas stāv pirms 8. Tas ir traki vienkārši. Pir­mais skaitlis ir 4, otrais 2. Abi kopā dod 6. Tātad nu jums tā lieta ir droša. Otrais no beigām ir 6, un tagad šī skaitļu rinda mums vairs no atmiņas neizzudīs. Tagad jums skaitlis 4268 paliks prātā uz visiem laikiem. Vai arī jūs varat iegūt to pašu rezultātu daudz vienkāršākā veidā . ..

Feldfebelis pārtrauca smēķēšanu, izbolīja acis un nostostījās:

—   Kappe ab![26]

—   Viņš nu sāka noskaidrot mašīnistam šo vienkāršāko paņē­mienu, — Šveiks nopietni turpināja, — kā var iegaumēt loko­motīves numuru 4268. No 8 atskaita 2, paliek 6. Tātad 68 jau ir prātā. No 6 atskaita 2, paliek 4. Nu ir jau zināms 4 — 68. Tiem jāieliek starpā 2, un tad būs rokā 4—2—6—8. Nav arī nemaz grūti izdarīt to ar reizināšanas un dalīšanas palīdzību. Tad to dara tā. «Iegaumējiet,» tā priekšnieks teica, «ka divreiz 42 ir 84. Gadam ir 12 mēnešu. Atskaitīsim no 84 skaitli 12, tad paliks 72, atskaitīsim vēlreiz 12 mēnešu — paliks 60. Tagad mums ir drošs 6, un nulli mēs varam nosvītrot. Mums nu ir zināms 42—6—84. Tāpat kā nosvītrojām nulli, tā varam nosvītrot arī pēdējo 4, un mums paliks 4268, kas ir tās lokomotives numurs, kura jums jānoved uz depo Lisā pie Labas. Kā jau teicu, ar dalīšanu arī iet tikpat viegli. Tad mēs aprēķinām koeficientu pēc muitas tarifa . . . Kas tad jums, feldfebeļa kungs, vai nelabi kļuva? Ja gribat, es tūliņ atklāšu kaut vai viesuļuguni. Fertig! Hoch an! Feuer![27] Deviņi pērkoni! Kapteiņa kungam gan neva­jadzēja sūtīt mūs pašā saules tveicē! Nu man jāgādā nestuves!

Ārsts atnācis konstatēja, ka feldfebeļa ģīboņa cēlonis esot vai nu saules dūriens, vai akūts smadzeņu iekaisums.

Kad feldfebelis atjēdzās, Šveiks stāvēja viņam līdzās un sacīja:

—   Nu, tad es pastāstīšu līdz beigām. Vai jūs domājat, feld­febeļa kungs, ka mašīnists kaut ko atcerējās no visa tā? Viņš bija galīgi apdullis un pareizinājis visu ar trīs, jo iedomājies par svēto trīsvienību. Lokomotivi viņš nav atradis, tā vēl šo baltu dienu stāv uz sešpadsmitā sliežu ceļa.

Feldfebelis atkal aizvēra acis.

Kad Šveiks beidzot atgriezās savā vagonā, tad viņš atbildēja uz jautājumu, kur tik ilgi bijis:

—  Kas otram komandē «skriešus!», tas pats dabū simt reižu «plecā — ņemt!».

Vagona stūrī drebēja Baluns. Šveika prombūtnes laikā, kad pirmā vistas porcija bija jau izvārījusies, viņš bija aprijis arī pusi no Šveika daļas.

Pirms aizbraukšanas transportu panāca jaukts militarvii- ciens, kas bija sastādīts no dažādām karaspēka daļām. Tur bija gan aizkavējušies, gan no hospitāļiem izlaisti kareivji, kas de­vās uz savu karaspēka daļu, gan dažādi aizdomīgi individi, kas atgriezās mājās no komandējuma vai aresta.

No šā vilciena izkāpa arī brīvprātīgais Mareks, kas savā laikā bija apsūdzēts par dumpošanos, jo nebija gribējis tīrīt atejas. Divīzijas tiesa bija viņu attaisnojusi. Izmeklēšana bija pār­traukta, un tāpēc brīvprātīgais Mareks tagad ieradās štaba vagonā pieteikties bataljona komandierim. Brīvprātīgais līdz šim nekur nebija ieskaitīts, jo bija vadāts no viena cietuma uz otru.

Kapteinis Zāgners nebija sevišķi iepriecināts, ieraudzījis brīvprātīgo un saņēmis viņa papīrus ar pilnīgi slepeno atzīmi: «Politisch verdachtig! Vorsicht!»1 , bet tad viņš laimīgā kārtā atcerējās «atejvietu ģenerāli», kas viņam tik enerģiski bija ieteicis papildināt bataljonu ar speciālu «bataljona vēsturnieku».

—   Jūs esat pārāk nolaidīgs, jūs brīvprātīgais, — viņš to uzrunāja, — ar jums jau brīvprātīgo skolā bija tikai posts un bēdas. Jums vajadzēja censties izcelties un iegūt nākamo die­nesta pakāpi, kas jums pienāktos pēc jūsu izglītības, bet jūs tikai staigājāt no vienas aresta telpas uz otru. Pulkam par jums jākaunas, brīvprātīgais. Bet jūs varat izlabot savas kļūdas, ja, kārtīgi pildīdams savus pienākumus, atkal stāsieties krietno ka­reivju rindās. Ziedojiet savus spēkus bataljonam no skaidras sirds! Es gribētu jums palīdzēt. Jūs esat izglītots, jauns cilvēks, jums droši vien piemīt spējas labā stilā un pareizi rakstīt. Es jums ko sacīšu. Katram bataljonam frontē vajadzīgs cilvēks, kas sastāda chronoloģisku pārskatu par visu to, kam tiešs sa­kars ar bataljona piedalīšanos karadarbībā, kas apraksta visus uzvaras pilnos karagājienus, visus ievērības cienīgos un slavas vainagotos notikumus, kuros bataljons piedalījies, kuros tas atradies vadītāja vai vismaz izcilā lomā, un šādā kārtā pakāpe­niski sagatavo materialus mūsu armijas vēsturei. Vai jūs saprotat?

—  Padevīgi ziņoju, jā, kapteiņa kungs. Manuprāt, jūs domā­jat par epizodēm no visu karaspēka daļu dzīves. Bataljonam ir sava vēsture. Uz bataljonu vēstures pamata pulks sastāda savu

1 Politiski neuzticams. Uzmanību! (Vāc.) vēsturi. Pulka vēsture der par materialu brigādes vēsturei, bri­gādes vēsture — divizijas vēsturei utt. Es ielikšu šai darbā visus savus spēkus, kapteiņa kungs.

Brīvprātīgais Mareks uzlika roku uz sirds.

—  Es ar patiesu mīlestību atzīmēšu mūsu bataljona slavenos varoņdarbus, sevišķi tagad, kur ofensīva ir pilnā gaitā, kur tuvo­jas izšķīrējs brīdis un kur mūsu bataljons gatavojas noklāt kaujas lauku ar savu varonīgo dēlu miesām. Es pēc labākās sirdsapziņas atzīmēšu visus tos gadījumus, kam jānotiek, lai mūsu bataljona vēstures lappuses vainagotos lauriem.

—  Jūs piekomandēs pie bataljona štaba, brīvprātīgais; jums būs jāņem vērā, ko ieteiks apbalvošanai, jāatzīmē — protams, pēc mūsu norādījumiem — visi pārgājieni, pēc kuriem varēs spriest par mūsu bataljona izcilo cīņas sparu un dzelzs discip- linu. Tas nav tik viegli, brīvprātīgais, bet es ceru, ka jums būs pietiekami lielas novērotāja spējas, lai izceltu mūsu bataljonu, salīdzinot ar citām pulka dajām, ja jūs saņemsiet no manis no­teiktas direktīvas. Es nosūtīšu pulkam telegramu, ka esmu jūs iecēlis par bataljona vēsturnieku. Pieteicieties 11. rotas mant­zinim Vanekam, lai viņš jūs uzņem savā vagonā. Tur būs vis­ērtāk. Un sakiet viņam, lai viņš ierodas pie manis! Vispār jūs skaitīsieties pie bataljona štaba. Par to izdos bataljona pavēli.

*

Pavārs Juraida jau gulēja. Baluns vēl arvien drebēja, jo bija jau attaisījis virsleitnanta sardiņu kārbu; Vaneks bija aizgājis pie kapteiņa Zāgnera, un telefonists Chodunskis, kas stacijā bija sadzinis pudelīti kadiķogu degvīna un to iztukšojis, sentimen­tālās noskaņas pārņemts, dziedāja:

Kad jauns vēl biju, tanīs jaukās dienās Man mīlas pilna šķita pasaule, Tad miers un laime mita dvēselē, Un debess mirdzēja man zvaigznēs vienās. Bet redzēt lemts bij man, ka viss ir maldi, Ka mīla krāpj, ka pieviļ ticība, Ka nodevības pilna draudzība, — Un rūgtas as'ras nespēju vairs valdīt.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie mantziņa Vaneka galda, pa­ņēma papīru un uzrakstīja lieliem burtiem:

«Ar šo padevīgi lūdzu paaugstināt mani dienesta pakāpē un iecelt par bataljona taurētāju.

Chodunskis, telefonists.»

*

Kapteiņa Zāgnera saruna ar mantzini Vaneku nebija nekāda ilgā. Kapteinis tikai vērsa mantziņa uzmanību uz to, ka batal­jona vēsturnieks brīvprātīgais Mareks būšot vienā vagonā ar Sveiku.

— Es jums varu teikt tikai vienu, ka šis Mareks, ja tā var izteikties, ir politiski neuzticams. Politisch verdachtig! Ak dievs! Mūsu laikā tas nav nekas sevišķs. Par kuru gan tādas lietas nestāsta! Ir taču tik daudz dažādu uzskatu, jūs saprotat? Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, lai jūs, ja viņš gadījumā sāktu ko nepiederīgu runāt, tūliņ viņu apklusinātu, lai arī man neizceltos kādas nepatikšanas. Sakiet viņam vienkārši, lai viņš met tādas runas pie malas, un miers. Es ar to negribu teikt, ka jums katra nieka dēļ jāskrien pie manis. Nokārtojiet visas tās lietas paši, ar labu, tā var vairāk panākt nekā ar visādām muļķīgām sūdzī­bām. Vārdu sakot, es nekā tāda nevēlos dzirdēt, jo… Saprotat? Tādas lietas vienmēr met ēnu uz visu bataljonu.

Kad nu Vaneks atgriezās, viņš pasauca brīvprātīgo Mareku sānis un sacīja viņam:

—  Jūs, draugs, skaitoties politiski neuzticams, bet tas nekas. Tikai nerunājiet nekā lieka, kur dzird telefonists Chodunskis!

Tikko viņš bija to izteicis, tā telefonists Chodunskis grīļo­damies pienāca klāt, iekrita mantzinim rokās un uzsāka dzērāja balsī kaut ko līdzīgu dziesmai:

Kad visi mani bija atstājuši, Uz tevi savus skatus pacēlu, Pie tavas šķīstās sirds es radu dusu Un, laimes pārņemts, as'ras slaucīju. Man liegi tava seja atmirdzēja Kā mēness stars virs dzīlēm trīsošais, Un tavas sārtās lūpas nočukstēja: — Es tevis neatstāšu, dārgākais.

—  Mēs nekad neatstāsim viens otru, — Chodunskis auroja,. — ko vien uzzināšu pa tālruni, tūliņ pateikšu jums. Tādam zvē­restam es . .. virsū!

Baluns savā kaktā šausmās pārmeta krustu un sāka skaļi lūgties:

—■ Svētā dievmāte, neatstum manu nopūtu pilno lūgšanu, uzklausi mani savā žēlsirdībā un esi mans glābiņš un patvē­rums! Palīdzi man, nabagam, kas tevi piesauc šinī asaru ielejā stiprā ticībā, drošā cerībā un uzticīgā mīlestībā. Debesu ķēni­ņiene, uzlūko mani savā lēnprātībā, lai līdz sava mūža galam palieku tavā apsardzībā un dieva tā tēva žēlastībā!

Žēlsirdīgā jaunava Marija tiešām bija aizrunājusi par viņu, jo brīvprātīgais pēc brītiņa izvilka no savas patukšās somas vairākas sardīņu kārbas un izdalīja visiem.

Baluns ar mierīgu sirdsapziņu atvēra virsleitnanta Lukaša somu un ielika tanī no debesīm nokritušās sardines.

Bet, kad nu visi atgrieza savas kārbas un sāka nogaršot saturu, Baluns atkal krita kārdināšanā, atvēra somu, attaisīja kārbu un kārīgi visu aprija.

Un tad nu visusaldākā un žēlsirdīgākā jaunava Marija no­vērsās no viņa, jo, kad viņš vēl tecināja mutē pēdējās eļļas lāsī­tes no kārbas, vagona priekšā parādījās bataljona raitnieks Matušics un uzsauca:

•— Balun, tev esot jāaiznes savam obrlajtnantam tās sardines.

—   Nu būs pa ausi, — Vaneks piezīmēja.

—   Ar tukšām rokām gan neej, — Šveiks pamācīja, — paņem, vismaz kādas piecas tukšas kārbas līdz!

—  Ko jūs tādu esat nodarījis, ka dievs jūs tik bargi soda? — brīvprātīgais jautāja. — Jūsu pagātnē jābūt kādam lielam grē­kam. Vai jūs neesat aplaupījis baznīcu vai nočiepis savam mā­cītājam dūmenī pakārto šķiņķi? Vai neesat viņa pagrabā iz- tempis baznīcas vīnu? Varbūt esat puikas gados līdis viņa dārzā bumbieros?

Baluns ar izmisumā saviebtu seju bezcerīgi atmeta ar roku. Viņa satriektais izskats bija kā iemiesots sirdi plosošs jautā­jums: «Kad reiz šīm mokām pienāks gals?»

—   Tas notiek tāpēc, — turpināja brīvprātīgais, it kā sadzir­dējis nelaimīgā Baluna vārdos neizteiktās vaimanas, — ka jūs esat zaudējis sakarus ar dievu. Jūs viņu pietiekami dedzīgi nelūdzat, lai viņš jūs aizsauc no šās pasaules.

Šveiks savukārt piemetināja:

—   Baluns vēl vienmēr nevar apņemties nodot savu karavīra, dzīvību, savas karavīra domas, vārdus un darbus un savu kara­vīra nāvi visaugstākā dieva tēvišķīgās sirds izlemšanai, kā mē­dza runāt mans feldkurats, kad viņš bija galīgi piežūpojies un uz ielas piesējās kādam kareivim.

Baluns vaidot atzinās, ka esot jau zaudējis paļaušanos uz dievu, jo nezin cik reižu esot to veltīgi izlūdzies, lai dod viņam spēku izturēt kārdināšanu un padara viņa kuņģi mazāku.

—   Šī ēdelība jau man neradās kara laikā, — viņš sūdzē­jās, — tā ir veca kaite. Tās dēļ mana sieva ar bērniem gāja pat uz Klokotas baznīcas svētkiem.

—  To vietu es pazīstu, — Šveiks piezīmēja, — tā ir netālu no Tabora, un tur ir bagāta jaunava Marija ar neīstiem bril­jantiem, un kāds baznīcas kalpotājs no Slovakijas bija reiz gri­bējis to apzagt. Tā nu viņš bija tur ieradies un, būdams visai dievbijīgs cilvēks, nodomājis, ka zādzība viņam labāk izdosies, ja vispirms būs atbrīvojies no vecajiem grēkiem, un grēksūdzē pie reizes viņš arī atzinies, ka nolēmis otrā dienā aplaupīt jau­navu Mariju. Bet viņš vēl nav paspējis noskaitīt trīssimt tēv­reizes, ko tam mācītāja kungs uzdevis, lai viņš nepagūtu aiz­laisties, kad klostera kalpi viņu aizvilkuši taisnā ceļā uz žandar­mērijas pārvaldi.

Pavārs okultists uzsāka strīdu ar telefonistu Chodunski, vai šāda grēksūdzes noslēpuma nodošana nav briesmīgs nozie­gums, vai varbūt tas nav pat runas vērts, jo briljanti taču bijuši neīsti. Beidzot viņš tomēr pierādīja Chodunskirn, ka tas viss ir Karma — tālā, nezināmā pagātnē jau iepriekš izlemts lik­tenis, kad šis nelaimīgais baznīcas kalpotājs no Slovakijas var­būt bijis kāds antipods uz kādas citas planētas. Šis liktenis tāpat varbūt jau sensenis, kamēr Klokotas mācītājs vēl iemita ezī vai kādā sen jau izmirušā zīdītājā, bija izlēmis, ka viņš reiz nozieg­sies pret grēksūdzes noslēpumu, kaut gan no juridiskā viedokļa un pēc kanoniskajiem likumiem arī tad grēki jāpiedod, ja runa ir par klostera īpašuma aizskaršanu.

Šveiks pie šās sarunas vientiesīgi piebilda:

—  Protams, neviens cilvēks taču nezina, ko viņš darīs pēc vairākiem miljoniem gadu, tāpēc viņam jābūt uz visu gata­vam. Obrlajtnants Kvasnička, kad mēs vēl bijām Karlinā rezer­ves bataljonā, pastāvīgi mēdza apmācībās teikt: «Nedomājiet, jūs mēslu vaboles, jūs laiskās govis, jūs stulbie auni, ka jums karadienests izbeigsies šinī pasaulē! Mēs vēl tiksimies ari pēc nāves, un tad es jums ellē sakuršu tādu pirti, ka jūs man kājas notirināsiet, jūs cūku dzimums!»

Tikmēr Baluns, kas bija jau galīgi apdullis un domāja, ka visi runā joprojām par viņu un ka viss uz viņu vien attiecināms, turpināja savu atklāto grēksūdzi:

—   Pat Klokota nespēja līdzēt pret manu negausību. Sieva ar bērniem atgriežas no baznīcas svētkiem un sāk tūliņ pārskai­tīt vistas. Vienas vai divu trūkst. Bet es tur nekā nevarēju da­rīt. Pats zinu, ka vistas vajadzīgas saimniecībā, lai būtu olas, bet, kā es izeju pagalmā un tās ieraugu, tā man te iekšā atveras kā bezdibenis. Pēc kādas stundiņas kļūst tik labi, jo vista jau noēsta. Reiz, kad sieva ar bērniem bija aizgājusi uz Klokotu aizlūgt par mani, lai es mājās atkal ko neapriju un nesagādāju saimniecībā zaudējumus, es izeju pagalmā un man pagadās ceļā tītars. Toreiz es gandrīz dzīvību pazaudēju. Viens kauliņš no stilba man iesprūda rīklē, un, ja nebūtu tuvumā pagadījies mā­ceklis, kas man palīdzēja dzirnavās, jauns puika, kas man to kaulu izvilka, tad es gan te nesēdētu kopā ar jums un šo pasau­les karu nebūtu piedzīvojis. Tā ja. Bet šis māceklis — tas gan bija mundrs puika. Mazs, resns, plecīgs, apvēlies . ..

Šveiks pienāca viņam klāt:

—   Parādi mēli!

Baluns izstiepa mēli, un Šveiks griezās pie visiem, kas atra­dās vagonā:

—   Es jau tā domāju, ka viņš ir aprijis arī savu mācekli.

Atzīsties, kad tu viņu nolaidi dibenā! Kad tavējie atkal aizgāja uz Klokotu, jā?

Baluns izmisumā salika rokas un izsaucās:

—   Stājieties taču! Tādu izsmieklu ciest no saviem biedriem!

—• Mēs jūs par to nenosodām, — brīvprātīgais sacīja,

— taisni otrādi, tas rāda, ka no jums iznāks krietns kareivis. Kad franči Napoleona kara laikā bija ielenkuši Madridi, tad cietokšņa komandants, spānietis, apēda savu adjutantu pilnīgi bez sāls, lai aiz bada nebūtu jāatdod cietoksnis. Tas tiešām bija upuris no viņa puses, jo sālīts adjutants būtu nenoliedzami gar­šīgāks. Mantziņa kungs, kā tad sauc mūsu bataljona adjutantu? Cīglers? A, tas ir no tiem izģindušajiem, no tā neiznāk porcijas pat vienai kaujas rotai.

—  Paskat nu, — mantzinis Vaneks ieteicās, — Balunam jau rožukronis rokās.

Tiešām, Baluns savās lielajās sāpēs meklēja atvieglojumu pie mazajām rožukroņa bumbiņām, ko bija ražojusi Morica Levenšteina firma Vīnē.

•— Tas man arī no Klokotas, — Baluns sērīgi sacīja, — kad man to atnesa, es tikko biju apēdis divus zoslēnus. Kas tā bija par gaļu! Viens vienīgs mīkstums, es jums saku!

Pēc brītiņa pienāca pavēle stundas ceturkšņa laikā sagata­voties vilciena atiešanai. Tā kā neviens tam negribēja ticēt, tad, par spīti visai uzmanībai, dažs labs tomēr bija kur aizklīdis. Kad beidzot vilciens devās projām, trūka astoņpadsmit kāj­nieku. Viņu skaitā bija ari 12. kaujas rotas feldfebelis Nasakla, kas vēl pēc tam, kad vilciens jau sen bija aiz Išatarčas, turpi­nāja kaulēties mazā akaciju birzītē aiz stacijas ar kādu staiguli, kas prasīja par nupat izdarīto pakalpojumu piecas kronas, ka­mēr feldfebelis piesolīja par atlīdzību vai nu vienu kronu, vai pāris pļauku, pie kam pēdējais atlīdzības veids tika realizēts ar tādu sparu, ka uz sievietes brēcieniem cilvēki skriešus metās šurp no stacijas.

III NO HATVANAS LlDZ GALICIJAS ROBEŽĀM

Visu ceļu, kamēr bataljons brauca vilcienā līdz Laborcai Austrumgalicijā, no kurienes tam bija jādodas kājām uz fronti gūt slavu kaujas laukā, vagona, kurā atradās Šveiks un brīv­prātīgais, joprojām risinājās dīvainas sarunas, kurām lielākā vai mazākā mērā piemita valsts nodevības elementi. Tomēr jāsaka, ka tas notika arī citos vagonos, jā, pat štaba vagonā noskaņo­jums nebija nekāds labvēlīgais, jo Fizešaboni stacijā no pulka saņēma armijas pavēli, pēc kuras vīna porcija virsniekiem bija pamazināma par Va litra. Tiesa, pie tam nebija aizmirsti arī ka­reivji, kuriem vajadzēja pamazināt sago devu par 10 g uz cil­vēku, kas likās jo dīvaināk tāpēc, ka neviens karadienestā nebija pat redzējis sago.

Sā vai tā, bet šis rīkojums bija jādara zināms bataljona mantzinim Bautancclam, kas sakarā ar to jutās ārkārtīgi apvai­nots un aplaupīts, jo, kā viņš izsacījās, sago esot patlaban tik reti sastopams produkts, ka viņš būtu varējis par kilo dabūt vismaz astoņas kronas.

Fizešaboni stacijā izrādījās, ka viena rota pazaudējusi savu virtuvi, jo šinī stacijā beidzot vajadzēja vārīt gulašu ar kartu­peļiem, uz ko tik lielas cerības lika «ateju ģenerālis». Noskaid­rojās, ka nelaimīgā karalauka virtuve nemaz nebija paņemta līdzi no Mostas un droši vien vēl tagad stāv pamesta un aiz­mirsta kaut kur aiz 186. barakas.

Šās virtuves personāls īsi pirms kaujas bataljona izbraukša­nas bija par kaušanos iesēdināts virssardzē un bija pratis tā iekārtoties, ka sēdēja vēl tagad, kad kaujas rota jau brauca cauri Ungarijai.

Rotu bez virtuves nu piedalīja kādai citai karalauka virtu­vei, kas, protams, nenoritēja bez ķīviņiem; kartupeļu tīrīšanai atsūtītie kareivji no abām rotām gandrīz vai saplūcās, jo tiklab vieni, kā otri apgalvoja, ka viņi neesot tādi muļķi, lai strādātu citu labā. Beidzot tomēr izrādījās, ka gulaša un kartupeļu vārī­šana ir tikai manevrs, lai kareivji pierastu, kā tas būs ienaid­nieka pozīciju tuvumā, kad gulaša vārīšanas laikā pienāks pavēle atkāpties — Ailes zuriick! — un gulašs būs jāizlej zemē pat nenogaršots.

Tātad tā bija pamācoša sagatavošanās, kaut arī bez traģis­kām sekām. Kad gulašu jau taisījās izsniegt, atskanēja pavēle «vagonos!», un vilciens devās tālāk uz Miškovecu. Arī tur gu­lašu neizsniedza, jo ceļā stāvēja vilciens ar krievu gūstekņiem, tāpēc kareivjus nelaida ārā. Toties viņu fantazijai bija ļauta pilna vaļa, un viņi nolēma, ka gulašam pienāks izsniegšanas reize pie Galicijas robežām, kad būs jāatstāj vilciens; tad pa­ziņos, ka gulašs saskābis, ēšanai nederīgs, un izlies to ārā.

Šo pašu gulašu veda tālāk uz Tišalaku, Zomboru, un, kad neviens vairs uz to necerēja, vilciens apstājās Jaunpilsētā pie Šiatoras, kur pakūra atkal uguni zeņi katliem, uzsildīja gulašu un izdalīja.

Stacija bija. pārpildīta. Vispirms vajadzēja atiet diviem mu- nicijas vilcieniem, pēc tam diviem artilērijas transportiem un vienam vilcienam ar pontonu komandu. Vispār jāteic, ka šeit bija sastopami vilcieni ar visām armiju daļām un visiem ieroču veidiem.

Aiz stacijas honvedu huzari bija notvēruši divus poļu ebre­jus. Viņi bija atņēmuši tiem grozu ar degvīnu un maksas vietā, būdami labā omā, tos devīgi apbalvoja pļaukām. Acīm redzot tas bija atļauts, jo turpat blakus stāvēja viņu rotmistrs un nolūkojās šinī ainā ar uzmundrinošu smaidu, kamēr aiz nolik­tavas pāris citu huzaru grābstījās ap brunčiem piekauto ebreju melnacēm meitām.

Stacijā atradās arī kāds vilciens ar aviacijas daļu. Uz bla­kus sliedēm stāvēja vaļējas platformas ar lidmašīnām un liel­gabaliem, bet jau salauztiem un sabojātiem. Tās bija notriektas lidmašīnas un galvenokārt sašauti lielgabali. Kamēr viss svai­gais un jaunais devās uz fronti, no turienes sūtīja sagrautās slavas atliekas uz aizmuguri labošanai un rekonstrukcijai.

Leitnants Dubs skaidroja kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap sadragātajiem lielgabaliem un lidmašīnām, ka tas viss esot kara laupījums, bet tad viņš gabaliņu tālāk pamanīja Sveiku, kas arī kaut ko skaidroja kareivju pūlītim. Dubs tuvojās viņiem un dzirdēja Sveika prātīgo balsi:

—  Jā, grozi, kā gribi, tas ir un paliek kara laupījums. Pro­tams, pirmajā acu uzmetienā liekas ērmoti, ka te uz lafetes uzrakstīts «Ķ. un ķ. artilērijas divizions». Bet tas būs gan no­ticis tā, ka vispirms šis lielgabals kritis krievu rokās un tad mēs esam to atkarojuši, un šāda trofeja ir daudzkārt vērtīgāka, jo, — te viņš pamanīja leitnantu Dubu un paceltā balsī turpi­nāja: — Jo ienaidnieka rokās nekā nedrīkst pamest. Tas ir tāpat kā ar Pržemišļu vai ar to kareivi, kam ienaidnieks kaujā izsitis no rokām blašķi. Tas noticis vēl Napoleona kara laikā. Šis kareivis nakti ielavījies ienaidnieka nometnē un dabūjis savu blašķi atpakaļ, turklāt vēl iedzīvojies, jo ienaidnieks taisni tanī naktī izsniedzis savējiem degvīnu.

Leitnants Dubs tikai noteica:

—  Taisieties, kā pazūdat, Sveik! Lai es jūs te otrreiz vairs neredzētu!

—   Kā pavēlat, lajtnanta kungs. — Šveiks devās projām pie citiem vagoniem. Ja leitnants Dubs būtu dzirdējis, ko Šveiks vēl piemetināja, tad viņš būtu lēcis vai no ādas ārā, kaut ari tie bija gluži nevainīgi bībeles vārdi: «Pēc maza brīža jūs mani redzēsiet, un vēl pēc maza brīža jūs mani vairs neredzēsiet.»

Pēc Šveika aiziešanas leitnants Dubs izdarīja tādu muļķību, ka vērsa kareivju uzmanību uz kādu sadragātu austriešu lid­mašīnu, uz kuras vara daļām vēl bija skaidri lasāms: «Wiener Neustadt»[28].

—  To mēs notriecām krieviem pie Ļvovas, — leitnants Dubs sacīja.

To, garām ejot, padzirdēja virsleitnants Lukašs, kas skaļi papildināja:

—   Turklāt abi krievu lidotāji dzīvi sadega.

Tad viņš klusēdams gāja tālāk, klusībā nodomādams, ka šis leitnants Dubs ir īsts ragulops.

Aiz otra vagona viņš saskrējās ar Sveiku un gribēja no tā izvairīties, jo no Šveika sejas bija manāms, ka šim cilvēkam daudz kas uz sirds, ko tas labprāt izkratītu.

Šveiks nāca taisni klāt.

—   Padevīgi ziņoju, rotas raitnieks Šveiks gaida turpmākās pavēles. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jūs meklēju jau štaba vagonā.

—  Klausieties, Šveik, — virsleitnants Lukašs skarbi un pikti uzbrēca viņam, — vai jūs zināt, kas jūs esat? Vai jūs jau esat aizmirsis, kā es jūs nosaucu?

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neko tādu nekad neaizmirstu, es neesmu kā tas brīvprātīgais Dzelžotais. Tas bija toreiz, krietnu laika sprīdi' pirms kara, kad es biju Karlinas kazarmās un mums par pulkvedi bija kāds Flīdlers fon Bumerangs vai kaut kā uz to pusi.

Virsleitnants Lukašs neviļus pasmīnēja par šo «uz to pusi», un Šveiks mierīgi turpināja:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, šis mūsu pulkvedis bija uz pusi mazāks par jums, nēsāja pilnbārdu kā kņazs Lob- kovics un izskatījās pēc īsta mērkaķa, bet, kad viņu nokaitināja, tad viņš palēcās divtik augstāk par savu augumu, tāpēc mēs viņu iesaucām par kaučuka veci. Toreiz bija nezin kāds pirmais maijs un mūsu daļai dežūra, un viņš mums iepriekšējā vakarā noturēja apmācību laukumā lielu runu, ka mums esot rit jāpa­liek kazarmās un mēs nedrīkstot nekur ārā izkustēt, lai vajadzī­bas gadījumā uz visaugstāko pavēli varētu apšaut visu sociālistu bandu. Tāpēc, ja kādam kareivim šodien atvaļinājums un viņš neieradīsies laikā kazarmās un noblandīsies līdz rītam apkārt, tad viņš būs vainīgs valsts nodevībā, jo tāds žūpu bērtulis neva­rēs nevienam trāpīt, ja nāksies laist šautenes darbā, un šaus tikai gaisā. Tad nu šis brīvprātīgais Dzelžotais, atgriezies kazar­mās, sacīja: «Paldies kaučuka, vecim par padomu. Ja rīt tiešām nevienu no kazarmām neizlaidīs, tad labāk šodien nemaz atpa­kaļ nenākt.» Un viņš arī, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, turēja savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet šis pulk­vedis Flīdlers, — lai dievs mielo viņa dvēseli! — tas bija tāds rūdīts blēdis, ka viņš otrā dienā staigāja pa Prāgu un meklēja, vai kāds no mūsējiem nav iedrošinājies atstāt kazarmas, un pie Pulvertorņa laimīgi uzdūrās Dzelžotajam un tūliņ virsū: «Es tef rādīs, es tef ismācis, tef man vēl pieminēs!» Viņš tam bija vēl daudz ko sabrēcis, sagrābis viņu ciet un vilcis uz kazarmām, pie tam visu ceļu dažādi draudējis un tikai jautājis, kā viņu saucot. «Celšots, Celšots, nu tef tabfis, nu tef ir rokā, nu tef redzēs den ersten Mai. Celšots, Celšots, es tef iekš restēm, iekš smalk res­tēm.» Dzelžotais redz, ka gals klāt, un, kad viņi gāja pa Poržičas ielu gar Rozvaršila restorānu, viņš pēkšņi iespruka kādās dur­vīs un izmaitāja kaučuka vecim visu prieku par viņa iesēdinā- ša.nu. Pulkvedis tā bija uztraucies par viņa izbēgšanu, ka no dusmām aizmirsis bēgļa vārdu un, ieradies kazarmās, sāka lēkt līdz griestiem (griesti bija zemi), un bataljona dežurants neva­rēja vien nobrīnīties, kāpēc vecais uzreiz runā lauzītā čechu valodā un bļauj: «Iekš rest to Alvots, nē, Alvots ne, to Cinkots, to Niķelēts!» Viņš bija visu sajaucis un diendienā tikai prasīja, vai tas Niķelētais, nē, Alvotais, nē, Cinkotais ir atradies, un pat lika visam pulkam nostāties uz laukuma, bet pārējie, kas visu zināja, bija iekārtojuši Dzelžoto lazaretē, jo viņš bija zobu tech- niķis. Tā nu tas viss gāja, bet tad vienam no mūsu pulka izde­vās traktierī «Pie Buka» nodurt dragunu, kas sējies klāt viņa skuķim, un tad mūs sadzina laukumā līdz pēdējam vīram, pat no lazaretes atveda, un, kas nevarēja nostāvēt, to divi atbalstīja. Nekā nevarēja darīt, Dzelžotajam arī bi ja jānāk rindā, un mums nolasīja pulka pavēli, kaut ko tādu, ka dragūni arī ir kareivji un ka viņus durt aizliegts, jo tie ir mūsu karabiedri. Kāds brīv­prātīgais bija par tulku, 1111 mūsu pulkvedis raudzījās apkārt kā tīģeris. Vispirms viņš nogāja gar fronti, tad aizgāja aiz muguras un apstaigāja visu četrstūri, kamēr beidzot atklāja Dzelžoto, kas stāvēja izslējies kā kalns, un tas bija briesmīgi komiski, obrlajt­nanta kungs, kad pulkvedis ievilka viņu vidū. Tulks apklusa, un mūsu pulkvedis lēkā tik Dzelžotajam deguna galā kā suns ap zirga purnu un brēc: «Nekur tef nespruks, nekur no man ne- spruks, tef man atkal teiks, ka tef ir Celšots, un es saukt to

Alvots un Cinkots, bet tef ir Celšots, tef bandu bērns, tef Alvots, tef Cinkots, tef Niķelēts, tef cūka, tef mēslu bambals, tef Cel­šots!» Viņš iegrieza tam veselu mēnesi, bet pēc divām nedēļām viņam uznāca zobu sāpes un viņš atcerējās, ka Dzelžotais ir zobu techniķis. Viņš lika atsaukt to no aresta telpām un pavē­lēja izraut zobu, un tad Dzelžotais vilka zobu kādu pusstundu, tā ka vecais reizes trīs dabūja ģībt. Tas viņu padarīja rāmu kā jēru, un viņš atlaida Dzelžotajam atlikušās divas nedēļas. Tā kādreiz gadās, obrlajtnanta kungs, kad priekšnieks aizmirst sava apakšnieka uzvārdu, bet apakšnieks nekad nedrīkst sava priekš­nieka uzvārdu aizmirst, kā mums arī pulkveža kungs vienmēr atgādināja, ka mēs savu mūžu nedrīkstam aizmirst, ka mums reiz bijis tāds pulkvedis Flīdlers. Vai tas stāsts nebija par garu, obrlajtnanta kungs?

— Ziniet, Sveik, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — jo vai­rāk es jūsos klausos, jo vairāk nāku pie pārliecības, ka jūs savus priekšniekus nemaz necienāt. Kareivis pat pēc gadiem drīkst runāt par saviem bijušajiem priekšniekiem tikai labu.

Varēja redzēt, ka virsleitnantu Lukašu ši saruna uzjautrinaja.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārtrauca viņu it kā taisnodamies, — ka tas pulkvedis Flīdlera kungs jau sen kopš miris, bet, ja jūs vēlaties, obrlajtnanta kungs, es ru­nāšu par viņu tikai vislabāko. Viņš bija īsts eņģelis kareivjiem, viņš bija tik žēlsirdīgs kā svētais Mārtiņš, kas izdalīja Mārtiņu zosis izsalkušajiem un trūkumcietējiem. Viņš dalījās savās pus­dienās no virsnieku virtuves ar pirmo kareivi, ko satika pa­galmā; kad mums bija apnikuši ķiļķeni, viņš lika gatavot mums cūkgaļu, nu, un manevros — tur viņš bija nepārspējams savā labsirdībā. Kad mēs nonācām Lejas Kralovicē, tad viņš mums pavēlēja izdzert visu Lejas Kralovices alus darītavu uz viņa rēķina, un, kad viņam bija dzimšanas vai vārda diena, tad viņš mieloja visu pulku ar zaķu cepeti krējuma mērcē un bīdeļu knedlikiem. Viņš tā mīlēja savus kareivjus, obrlajtnanta kungs, ka vienreiz viņš .. .

Virsleitnants Lukašs iesita Šveikam viegli pa ausi un drau­dzīgi noteica:

—   Ej nu savu ceļu, nelieti tāds, pietiks.

Viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē «Kappe», bet, tā kā mnemotechnika viņam nebija gluži sveša, tad viņš atcerējās, ka vārds sākas ar «k». Kad leitnants Dubs, kam tanī dienā bija uz­dota bataljona uzraudzība, prasīja viņam paroli, viņš lepni at­bildēja: «Kafija». Tas arī bija gluži dabiski, jo Kolomijas polis vēl vienmēr atcerējās rīta un vakara kafiju Mostas nometnē.

Kad viņš vēlreiz bija nobrēcis «kafija» un leitnants Dubs tomēr nāca aizvien tuvāk, polis, atcerēdamies zvērestu un to, ka viņš stāv sardzē, draudoši uzkliedza: «Halt!» Leitnants Dubs tomēr spēra vēl divus soļus uz priekšu, neatlaidīgi prasīdams

paroli, tāpēc kareivis notēmēja uz viņu un, lāgā nezinādams vācu valodu, sāka brēkt kaut kādā poļu un vācu mistrojumā:

—  Benže šaisn, benže šaisn!1

Leitnants Dubs aptvēra draudus un lēnām kāpās atpakaļ, saukdams:

—  Wachtkommandant, Wachtkommandant!2

Ieradās seržants Jelineks, kas poli bija nolicis sardzē, un pats prasīja viņam paroli; tad prasīja savukārt leitnants Dubs, un iz­misušais Kolomijas polis atbildēja uz viņa jautājumu ar tik skaļu «kafija!», ka tas atbalsojās visā stacijā. Kareivji lēca ārā no vagoniem ar katliņiem rokās, sacēlās drausmīgs sajukums, kas beidzās ar to, ka atbruņoto goda vīru aizveda uz arestantu vagonu.

Bet leitnantam Dubam bija noteiktas aizdomas pret Sveiku, ko viņš bija pamanījis izlēcam pirmo no vagona ar katliņu, un viņš bija gatavs derēt uz savu galvu, ka dzirdējis Sveiku klie­dzam: «Sanāk, sanāk ar katliņiem!»

Pēc pusnakts vilciens atgāja uz Ladovce—Trebišovu, kur to stacijā no rīta apsveica kāda veterānu apvienība. Tā bija samai­nījusi šo kaujas bataljonu ar 14. ungāru bonvedu pulka kaujas bataljonu, kas jau naktī bija izbraucis cauri stacijai. Bija skaidrs, ka veterāni ir galīgi pilnā, un ar saviem rēcieniem «Isten ald meg a kiralyt»3 viņi uzcēla kājās visu ešelonu. Daži apzinīgākie kareivji izliecās no vagoniem un uzsauca viņiem: «Brauciet uz baltā poda, eljēn!» Uz to veterāni ieaurojās tik skaļi: «Eljčn! Eljen a tizenegyedik regiment!»1 — ka stacijā nodārdēja logu rūtis.

Pēc piecām minūtēm vilciens devās tālāk uz Humcnu. Te jau skaidri bija redzamas neseno kauju pēdas, kad krievi bija virzījušies uz priekšu, cenzdamies izlauzties līdz Tisas upes ielejai. Pa nokalnēm stiepās primitivu ierakumu rindas, šur tur rēgojās nodedzinātas mājas, kuru priekšā uz ātru roku uzslieta būda liecināja, ka saimnieki jau atgriezušies.

Kad ap pusdienas laiku vilciens apstājās Humenas stacijā, kas arī bija kaujās cietusi, un ešelonam sāka gatavot ēdienu, kareivji guva iespēju savām acīm pārliecināties, kā vietējie

1   Šaušu! — Polis lāgā neprot vāciski, tāpēc «schiessen» vietā viņš izrunā «scheissen».

2   Sardzes komandantu! (vāc.).

3   L.ai dzīvo karalis! (Ung.)

9*

4   Lai dzīvo 14. pulks! (Ung.)

varas orgāni pēc krievu atkāpšanās izturas pret vietējiem iedzī­votājiem, kas valodā un reliģijā radniecīgi krievu kareivjiem.

Uz perona stāvēja ungāru žandarmu ielenkta Ungarijas krievu grupa. Tur bija daži mācītāji, skolotāji un zemnieki no apkārtējām sādžām. Visierr rokas bija sasietas uz muguras un paši pa pāriem sasieti kopā. Gandrīz visiem bi ja asiņainas sejas un sādauzītas galvas, jo žandarmi bija tos pēc arestēšanas pie­kāvuši.

Gabaliņu tālāk uzjautrinājās kāds ungāru žandarms. Viņš bija piesējis mācītājam pie kreisās kājas virvi, kuras galu pats turēja rokā, un, sizdams ar šautenes laidi, spieda mācītāju dejot čardašu. Žandarms tā raustīja virvi, ka mācītājs nepārtraukti krita uz deguna un, tā kā rokas tam bija sasietas uz muguras, tad nevarēja piecelties. Mācītājs izmisis mēģināja apvelties uz muguras, lai tad tiktu kājās, bet žandarms smējās līdz asarām un, tiklīdz mācītājam laimējās piecelties, parāva atkal aiz vir­ves, un nabags atkal pakrita pie zemes.

Beidzot kāds žandarmu virsnieks izbeidza šo rotaļu, likdams aizvest arestētos, iekāms pienāk vilciens, uz tukšu noliktavu aiz stacijas un tur viņus kaut un sist, lai neviens neredz.

Par šo atgadījumu runāja pat štaba vagonā, un visumā jā­teic, ka vairākums nosodīja šādu nežēlību.

Apakšleitnants Krauss izsacījās, ka valsts nodevēji, ja jau tādi notverti, pakarami uz vietas bez kādas spīdzināšanas. Leit­nants Dubs turpretī pilnīgi solidarizējās ar žandarmiem, jā, viņš pat atvasināja šo notikumu stacijā no Sarajevas atentata un paskaidroja, ka ungāru žandarmi Humenas stacijā gribējuši at­riebt erchercoga Franča Ferdinanda un viņa laulātās draudze­nes nāvi. I.ai saviem vārdiem piešķirtu vairāk ticamības, viņš piemetināja, ka kādā žurnālā (Šimačeka «Četrlapī»), ko viņš abonējis, vēl pirms kara, jūlija numurā rakstījuši par Sarajevas atentatu, ka šis nedzirdētais noziegums atstāšot uz ilgu laiku cilvēku sirdīs nedziedināmu rētu, kas tāpēc vēl jo sāpīgāka, ka ar šo noziegumu iznīcināta ne tikai valsts izpildu varas pār­stāvja, bet arī viņa mīļotās un uzticamās laulātās draudzenes dzīvība, un ka šo abu dzīvību iznīcināšana sadragājusi laimīgu, priekšzīmīgu ģimenes dzīvi un padarījusi visu mīlētos bērnus par bāreņiem.

Virsleitnants Lukašs norūca, ka Humenas žandarmi droši vien ari būšot abonējuši šo Šimačeka «Čclrlctpi» ar tās aizgrāb­jošajiem rakstiem. Viņam pēkšņi viss kļuva pretīgs, un viņš izjuta tikai vienu vēlēšanos — pamatīgi piedzerties, lai apklusi­nātu savas pasaules sāpes. Tāpēc viņš atstāja vagonu un uzmek­lēja Sveiku.

—   Klau, Sveik, — viņš to uzrunāja, — vai jums nav padomā kāda pudele konjaka? Es nejūtos īsti labi.

—   Tas viss no gaisa pārmaiņas, padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs. Varbūt jums pat kļūs vēl sliktāk, iekāms sasnieg­sim kara lauku. Jo vairāk cilvēks attālinās no savas sākotnējās kara bāzes, jo nelabāk viņam kļūst. Kāds dārznieks no Strašni- ces, Jozefs Kalenda, arī reiz bija aizgājis no savas mājas; viņš bija devies no Strašnices uz Vinohradiem[31] un mazliet pakavē­jies traktierī «Pieturas vieta», bet tur ar viņu vēl viss bijis kār­tībā. Bet, kad nu viņš nonācis Vinohrados uz Korunas ielas pie ūdenstorņa un sācis pa visu Korunas ielu līdz sv. Ludmilas baz­nīcai iet tik no viena traktiera otrā, tad viņš jau juties kā sa­dauzīts. Viņš tomēr nav padevies bailēm, jo iepriekšējā vakarā saderējis Strašnices traktierī «Pie ratnīcas» ar kādu ielu dzelz­ceļu konduktoru, ka viņš trīs nedēļās apiešot kājām visapkārt pasaulei. Tā viņš sācis aizvien vairāk attālināties no savas dzim­tenes, kamēr ieradies «Melnajā aldarī» uz Karela laukuma, no turienes pagriezies uz Malostranu pie sv. Tomaša traktiera, tad uz traktieri «Pie Brabantes karaļa», tad uz «Jauko ainavu», tad beidzot uz Strachovas klostera alus darītavu. Un tur nu viņam gaisa pārmaiņa sākusi kost kaulā. Kad viņš nokļuvis līdz Loretas laukumam, tad viņu pārņēmušas tādas ilgas pēc mājām, ka viņš novēlies gar zemi, vārtījies pa ietvi un kliedzis: «Ļautiņi, es nekur vairs tālāk neiešu. Lai piķis parauj,» atvainojiet par iztei­cienu, obrlajtnanta kungs, «visus jūsu pasaules apceļojumus!» Bet, ja nu jūs gribat, obrlajtnanta kungs, tad konjaku es jums sadzīšu; es tikai bīstos, ka vilciens neaiziet bez manis.

Virsleitnants Lukašs viņam apgalvoja, ka vilciens pirms divām stundām nekur neaiziešot, ka turpat aiz stacijas konjaku pārdodot veselām pudelēm, ka kapteinis Zāgners jau aizsūtījis Matušicu un tas atnesis itin kārtīgu konjaku par 15 kronām pudeli. Tātad lai saņemot 15 kronu un ejot, tikai lai nevienam nesakot, ka konjaks domāts virsleitnantam Lukašam vai ka virsleitnants Lukašs viņu sūtījis, jo tas patiesībā esot aizliegts.

—  Esiet bez bēdu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — gan viss būs kārtībā. Es ļoti mīlu visu, kas aizliegts, un vien­mēr esmu iepinies visādās aizliegtās būšanās, pats to nemaz nezinādams. Reiz Karlinas kazarmās mums aizliedza .. .

—   Kehrt euch — marschieren, marsch![32] — virsleitnants Lukašs pārtrauca. Tā nu Sveiks devās uz staciju, atkārtodams ceļā. visus savas ekspedicijas noteikumus: konjakam jābūt labam, tāpēc tas būs iepriekš jānogaršo, pirkšana ir aizliegta, tāpēc jābūt uzmanīgam.

Tikko nogriezies no perona, viņš saskrējās ar leitnantu Dubu.

—   Kur tu vazājies? — tas uzbruka Sveikam. — Vai tu mani pazīsti?

—  Padevīgi, ziņoju, — Šveiks salutēdams atbildēja, — ka es nevēlētos iepazīties ar jums no jūsu sliktās puses.

Leitnants Dubs sastinga sašutumā, bet Šveiks stāvēja mierīgi, turēdams roku pie cepures, un turpināja:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gribētu jūs pazīt tikai no jūsu labās puses, lai jūs man neliktu raudāt, kā jūs man pēdējo reizi sacījāt.

Leitnantam Dubam sāka galva griezties no tādas bezkaunī­bas, un niknumā viņš varēja tikai izkliegt:

—Taisies, ka pazudi, blēdi! Gan es vēl ar tevi parunāšu!

Šveiks nogāja no perona, un leitnants Dubs atjēdzies sekoja viņam. Aiz stacijas turpat uz ielas stāvēja vesela virkne ap­gāztu pītu grozu, uz tiem sakrautas no salmiem pītas paplātes ar dažādiem saldumiem, kas izskatījās tik nevainīgi, it kā gata­voti skolēnu izbraucienam zaļumos. Tur bija piparmētru bon- bongas, vafeles, kaudzītēs sabērtas skābenās konfektes, šur un tur pat pāris šķēļu rupjmaizes ar desu, kura noteikti bija no zirga gaļas. Grozu iekšienē turpretī slēpās dažādas alkoholisku dzērienu šķirnes: konjaks, rums, kadiķogu degvīns, liķieri un citi dzērieni.

Turpat netālu atradās maza bodīte, kur noritēja raita tirgo­šanās ar aizliegtajiem dzērieniem.

Kareivji vispirms patirgojās ap groziem, tad kāds ebrejs ar gariem peisiem izvilka 110 groza apakšas nevainīga izskata pudeli un, pabāzis zem svārkiem, aiznesa to uz bodīti, kur ka­reivis to neuzkrītoši noglabāja biksēs vai zem blūzes.

Arī Sveiks stūrēja uz šejieni, kamēr leitnants Dubs ar viņam piemītošo slepenpolicista talantu vēroja viņu 110 stacijas.

Šveiks visu nokārtoja pie pirmā groza. Viņš izmeklējās kon-

fektes, samaksāja un iebāza tās kabatā, pec kam virs ar peisiem iečukstēja viņam:

—   Schnaps hab' ich auch, gnādiger Herr Soldat.[33]

Darījumu noslēdza aši. Sveiks iegāja bodītē un samaksāja

tikai tad, kad vīrs ar peisiem bija pudeli attaisījis un Sveiks sa­turu nogaršojis. Viņš bija ar konjaku apmierināts un, pabāzis pudeli zem blūzes, devās atpakaļ uz staciju.

—   Kur tu nu biji, blēdi? — leitnants Dubs aizsprostoja viņam ceļu.

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gāju bonbongas pirkt, — Sveiks tvēra kabatā un izvilka sauju netīru, apputē­jušu konfekšu. — Ja lajtnanta kungs neapsmādē … Es jau tās nogaršoju, tās nav sliktas. Viņām tāda dīvaina, patīkama garša kā ievārījumam, lajtnanta kungs.

Zem Sveika blūzes bija skaidri saskatāmas pudeles aprises.

Leitnants Dubs uzsita uz Sveika blūzes:

—  Kas tev tur noslēpts, nelieti? Velc. ārā!

Sveiks izvilka pudeli ar iedzeltenu saturu un pilnīgi skaidru uzrakstu «Konjaks».

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks nesatricināmā mierā sacīja, — ka es ielēju sev ūdeni tukšā konjaka pudelē. Man vēl no vakardienas gulaša šausmīgas slāpes. Tikai ūdens no šā sūkņa, kā jūs redzat, lajtnanta kungs, tāds iedzeltens, tur laikam būs dzelzs klāt. Tāds ūdens ir veselīgs un veicina gre­mošanu.

—   Ja tev ir tādas slāpes, Sveik, — leitnants Dubs ar velniš­ķīgu smīnu teica, vēlēdamies pēc iespējas paildzināt šo ainu, kurā Sveikam, pēc viņa domām, būs jācieš pilnīga sakāve, ■— tad dzer tūliņ, bet pa krietnam! Izdzer to visu uzreiz!

Leitnants Dubs jau iztēlojās, kā Sveiks iedzers pāris malku un tad vairāk nevarēs, kā viņš, leitnants Dubs, būs spoži uzva­rējis un sacīs: «Padod man to pudeli, lai es arī drusku iedzeru, man tāpat slāpst.» Viņš bija ziņkārīgs, kā tad šis salašņa, šis Sveiks izturēsies tādā draudošā, momentā, kam noteikti sekos raports utt.

Sveiks attaisīja pudeli, pielika pie mutes, un malks pēc malka pazuda viņa rīklē. Leitnants Dubs sastinga. Sveiks iz­dzēra, viņam redzot, visu pudeli, pat acu nepamirkšķinājis, iesvieda tukšo pudeli otrpus ielas dīķī, nospļāvās un sacīja, it kā būtu izdzēris glāzīti minerālūdens:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam ūdenim tiešām bija dzelzs piegarša. Kamikā pie VJtavas kāds viesnīcnieks ga­tavoja saviem vasarniekiem dzelzs ūdeni tādā veidā, ka sa­svieda akā vecus pakavus.

—   Es tev rādīšu vecus pakavus! Nāc un parādi to aku, no kuras tu smēli šo ūdeni!

—   Tā ir mazu gabaliņu tālāk, lajtnanta kungs, turpat aiz tās koka būdas.

—   Ej pa priekšu, diedelnieks tāds, lai es redzu, vai tu no­turi soli!

«Tas ir tiešām ērmīgi,» leitnants Dubs domāja, «tam nekriet- nelim nekā nevar manīt.»

Sveiks gāja vien uz priekšu, paļaudamies uz dievu, un kāda balss viņam sacīja, ka akai tuvumā jābūt, tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, kad tiešām to atrada. Tur bija pat sūknis, un, kad Sveiks stājās pie sūknēšanas, no tā izlija iedzeltens ūdens, tā ka Sveiks varēja svinīgi paziņot:

—  Te ir tas dzelzs ūdens, lajtnanta kungs.

Nobijies ebrejs panāca tuvāk, un Sveiks tam uzsauca vā- cislki, lai atnesot kādu glāzi, jo lajtnanta kungam gribotics dzert,

Leitnants Dubs bija no tā visa apdullis, ka izdzēra veselu glāzi ūdens, kas atstāja viņam mutē zirgu urina un vircas garšu; gluži apstulbis viņš samaksāja peisainajam ebrejam piecas kro­nas par šo glāzi ūdens un, pagriezies pret Sveiku, uzsauca:

— Ko blisini acis! Taisies, ka tiec!

Pēc piecām minūtēm Šveiks ieradās štaba vagonā pie virs­leitnanta Lukaša, noslēpumaini vaibstīdamies, izsauca viņu uz perona un raportēja:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pēc piecām, lielākais, pēc desmit minūtēm būšu piedzēries, bet es gulēšu savā vagonā, un tāpēc es jūs lūgtu, lai jūs mani vismaz trīs stundas nesauktu šurp, obrlajtnanta kungs, un nedotu man ne­kādas pavēles, kamēr es neizgulētos. Viss ir kārtībā, tikai lajt- na/n.ts Duba kungs notvēra mani. Es viņam sacīju, ka tas ir ūdens, tāpēc man vajadzēja, viņam redzot, izdzert visu pudeli konjaka, lai pierādītu, ka tas tiešām ir ūdens. Viss ir kārtībā, es neviena nenodevu, kā jūs to pavēlējāt, un uzmanīgs es arī biju, bet tagad padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man kājas vairs negrib klausīt.. . Kaut gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta.

kungs, ka es pie iedzeršanas esmu pieradis, jo ar feldkuratu Kaca kungu …

—   Aizvācies, bestija!  virsleitnants Lukašs uzsauca, kaut gan bez niknuma. Toties leitnants Dubs viņam kļuva vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks kā iepriekš.

Sveiks uzmanīgi ierāpās savā vagonā, atgūlās uz sava mēteļa un mugursomas un sacīja mantzinim un pārējiem:

Sis cilvēks vienreiz ir piedzēries un lūdz, lai viņu nemo­dinātu.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās uz sāniem un sāka krākt.

Gāzes, ko viņš atraugājoties izlaida, drīz vien piepildīja visu telpu, un pavārs okultists Juraida, kas šo atmosfēru kāri ieel­poja, piezīmēja:

—   Sasodīts, te ož pēc konjaka!

Pie saliekama galdiņa sēdēja brīvprātīgais Mareks, kas bei­dzot pēc visādām ciešanām bija kļuvis par bataljona vēstur­nieku.

Viņš patlaban sacerēja uz priekšdienām bataljona varoņ­darbus, un varēja redzēt, ka šāda ieskatīšanās nākotnē sagādā viņam lielu prieku.

Mantzinis Vaneks ar interesi vēroja, cik cītīgi brīvprātīgais raksta, smaidīdams platu smaidu. Vaneks piecēlās un piegāja pie viņa, un brīvprātīgais sāka izskaidrot savu darbu.

—   Ziniet, tas ir traks joks — rakstīt bataljona vēsturi uz priekšu, rezervei. Galvenais, lai viss noritētu sistemātiski. Visur jāvalda sistēmai.

—   Sistemātiskā sistēma? — mantzinis Vaneks ievaicājās ar diezgan nievājošu smaidu.

—   Jā, — brīvprātīgais nevērīgi atsaucās, — rakstot batal­jona vēsturi, jābūt sistematizētai sistemātiskai sistēmai. Mēs ne­varam tūliņ pašā sākumā gūt kādu lielu uzvaru. Visam jānorit pakāpeniski, pēc noteikta plāna. Mūsu bataljons nevar taču vienā rāvienā izbeigt pasaules karu. Nihil nisi bene.[34] Tādam pamatīgam vēsturniekam, kāds esmu es, galvenais ir vispirms sastādīt mūsu uzvaru plānu. Piemēram, te es aprakstu, kā mūsu bataljons — tas droši vien notiks tuvākajos divos mēnešos — tik tikko nepāriet krievu robežu, kuru apsarga lieli, teiksim, Donas kazaku spēki, kamēr dažas ienaidnieka divizijas jau no­kļuvušas mūsu novietnes aizmugurē. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mūsu bataljons pazudis un ka mūs sakapās gabalos, bet tad kapteinis Zāgners dod šādu pavēli bataljonam: «Dievs negrib, ka mēs šeit ejam bojā, tāpēc bēgsim!» Mūsu bataljons laižas lapās, bet ienaidnieka divizijas, kas atradušās mums aiz­mugurē, redz, ka mēs drāžamies tām virsū, sāk bēgt un padodas bez neviena, šāviena mūsu armijas rezervēm. Ar to, taisnību sakot, arī sākas mūsu bataljona vēsture. No viena nenozīmīga notikuma, pravietiski runājot, izriet ārkārtīgi nozīmīgas sekas, Vaneka kungs. Mūsu bataljons soļo no vienas uzvaras uz otru. Cik interesanti tas būs, kad mūsu bataljons nakti uzbruks guļo­šam ienaidniekam, — tiesa, tas jāraksta «Ilustrēto kara kores­pondenču» stilā, kuras izdeva Vilimeka apgāds krievu-japaņu kara laikā. Mūsu bataljons uzbrūk guļošā ienaidnieka nomet­nei. Katrs mūsu kareivis izraugās sev vienu ienaidnieku un ar visiem spēkiem iegrūž tam durkli krūtīs. Priekšzīmīgi asinātais tērauds ieduras cilvēkā tikpat kā sviestā, tikai šur un tur no­brakšķ pa ribai, iemigušo ienaidnieku ķerjueņi noraustās, viņu nekā neredzošās acis uz mirkli izbolās, viņi nokrācas un izstiep­jas visā garumā. Uz viņu lūpām parādās asiņainas putas, ar to tam visam beigas, un uzvara ir mūsu bataljona pusē. Bet vēl lielāki joki būs apmēram pēc trim mēnešiem, kad mūsu batal­jons saņems gūstā krievu caru. Bet par to mēs runāsim vēlāk, Vaneka kungs, vispirms man jāsameklē rezervei dažādas sīkas epizodes, kas liecina par nepieredzētu varonību. Man. arī būs jāizgudro pilnīgi jauni militāri termini. Vienu jau es izdomāju: es rakstīšu par «šāviņu šķembām pildīto karavīru upurkāro apņēmību». Ienaidnieka mīna eksplodējot norauj galvu kādam mūsu seržantam, teiksim, no 12. vai 13. rotas . . .

— Pie reizes, — brīvprātīgais pēkšņi iesita sev pa pieri, — tik tikko neaizmiršu! Mantziņa kungs jeb, civilā valodā izsa­koties, Vaneka kungs, jums man noteikti jādod visu personu saraksts, kuras pieder pie apakšvirsnieku sastāva. Nosauciet man kādu 12. rotas apakšvirsnieku! Kā? Huska? Nu labi. Tātad: Iīuska pazaudē šās minas pec savu galvu. Galva aizlido pa gaisu, bet ķermenis sper pāris soļu uz priekšu, notēmē un no­triec ienaidnieka lidmašīnu. Pats par sevi saprotams, ka šās sla­venās uzvaras nākotnē svinīgi atzīmēs Šenbrunā ģimenes lokā. Austrijas armijā daudz bataljonu, bet vienīgais bataljons, kas tā izcēlies, ir mūsējais, tāpēc tam par godu ķeizariskais nams sarīkos mazas intimas ģimenes svinības. Kā tas redzams no manām piezīmēm, tad šāda gadījuma dēļ erchercogienes Mari­jas Valerijas ģimene atbrauks no Vallezera uz Šenbrunu. Svi­nībām. ir intims raksturs, un tās notiek zālē blakus ķeizara guļamtelpai. Zāle apgaismota baltām vaska svecēm, jo, kā zi­nāms, elektrisko apgaismojumu galmā nemīl iespējamā īssavie­nojuma dēļ, no kā bīstas mūsu vecais ķeizars. Pulksten sešos vakarā sākas mūsu bataljona godināšana. Šajā momentā zālē, kas patiesībā pieder pie dieva mierā aizgājušās ķeizarienes apartamentiem, ieved viņa majestates mazbērnus. Tagad jautā­jums, kas šinīs svinībās vēl piedalīsies bez ķeizariskās ģimenes. Tur jābūt ķeizara ģeneraladjutantam grafam Pararn, un viņš arī tur būs. Tā kā tādos ģimenes un intimos svētkos vienmēr kādam kļūst nelabi, ar ko es nebūt negribu sacīt, ka grafam Pararn atkal apšķebināsies dūša, tad ir nepieciešama leibmediķa galma padomnieka Dr. Kercla klātbūtne. Lai galma sulaiņi neat­ļautos nekādas vaļības pret galma dāmām, kas piedalīsies mie­lastā, tad jābūt klāt oberhofmeistaram baronam Ledereram, kambarkungam grafam Belgardam un pirmajai galma dāmai grāfienei Bombelesai, kam pie galma tā pati loma, kas «mada- mai» Šuchas atklātajā namā Prāgā. Kad visa šī dižciltīgā sabied­rība būs salasījusies, par to paziņos ķeizaram, kas ieradīsies savu mazbērnu pavadībā, apsēdīsies pie galda un uzsauks tostu par godu mūsu kaujas bataljonam. Pēc viņa runās ercherco­giene Marija Valerija, kas sevišķi cildinoši atsauksies par jums, mantziņa kungs. Tiesa, kā būs redzams no manām piezīmēm, mūsu bataljons cietīs smagus un jūtamus zaudējumus, jo batal­jons bez kritušiem nav nekāds bataljons. Vajadzēs uzrakstīt sevišķu nodaļu par mūsu kritušajiem. Bataljona vēsturi tomēr nevar sastādīt tikai no sausiem faktiem, ko esmu savācis jau ap četrdesmit divi. Jūs, Vaneka kungs, piemēram, kritīsiet pie kādas mazas upītes, bet Baluns, kas tur uz mums tik ērmīgi no­raugās, mirs pavisam sevišķā nāvē, ne no lodes, šrapneļa vai granatas. Viņu nožņaugs ar cilpu, ko metīs no ienaidnieka lid­mašīnas taisni tajā brīdī, kad viņš notiesās sava virsleitnanta Lukaša pusdienas.

Baluns atkāpās, izmisis atvēcinādamies ar rokām, un sa­triekts noteica:

—  Jā, kad es netieku no savām ieražām vaļā. Kad es vēl kal­poju aktīvajā dienestā, es reizes trīs dienā skrēju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama, kamēr mani beidzot ieslodzīja. Reiz es pus­dienās trīs reizes no vietas dabūju ribiņas ēst, par ko arī no­sēdēju veselu mēnesi. Lai notiek tā kunga prāts!

—  Nebīstieties, Balun, — brīvprātīgais mierināja, — batal­jona vēsturē par jums nebūs minēts, ka ēšanas brīdi jūs gājāt bojā ceļā no virsnieku virtuves līdz ierakumiem. Jūs nosauks kopā ar visiem bataljona kareivjiem, kas būs krituši par mūsu valsts slavu, kā, piemēram, mantzinis Vaneks.

—   Kādu nāvi jūs man esat paredzējis, Marek?

—   Tikai nesteidzieties, mantziņa kungs, tik ātri tas neiet. — Brīvprātīgais kļuva domīgs.

—   Jūs esat no Kralupas, vai ne? Tad rakstiet uz māju, uz Kralupu, ka jūs pazudīsiet bez vēsts, tikai rakstiet gan uzma­nīgi! Jeb vai jūs vēlaties, lai jūs smagi ievaino un jūs paliekat guļam pie dzeloņstiepļu aizsprostiem? Jūs tur guļat vienā mierā ar sadragātu kāju visu dienu. Nakti ienaidnieks apgaismo mūsu pozīcijas ar starmeti un pamana jūs un, noturēdams jūs par izlūku, sāk drāzt jums virsū granatas un šrapneļus. Tādā kārtā jūs izdarāt armijai ārkārtīgu pakalpojumu, jo ienaidnieks iz­šķiež jūsu dēļ tādu milzīgu daudzumu munīcijas, ka ar to pie­tiktu veselam bataljonam, un jūsu ķermeņa atliekas pēc visiem šiem sprādzieniem brīvi traucas gaisos, šķeļ tos savā rotācijā, dzied dziesmu par diženu uzvaru. Vārdu sakot, visiem pienāks viņu kārta, un katrs no mūsu bataljona kļūs kaut kādā veidā slavens, tā ka mūsu vēstures lappuses būs cildenu uzvaru pieblī­vētas, kaut man arī ļoti negribētos tās pārblīvēt. Tomēr es te nekā nevaru līdzēt, viss jādara, kā nākas, lai par mums uzgla­bātos piemiņa, pirms no mūsu bataljona, teiksim, septembrī, nekas vairs pāri nebūs palicis, tikai šīs slavenās vēstures lap­puses. Tās vienīgās vēstīs visai Austrijai, ka mēs visi, kas savu dzimteni vairs nekad neredzēsim, ejam cīnījušies tikpat droš­sirdīgi, cik bezbailīgi. Pašu noslēgumu, Vaneka kungs, ziniet, nekrologu, — to es jau esmu uzrakstījis. Mūžīga piemiņa kri­tušajiem! Viņu mīlestība pret savu ķeizarvalsti ir vissvētākā mī­lestība, jo to vainagojusi nāve. Lai viņu vārdus piemin dziļā godbijībā, kā, piemēram, jūsu vārdu, Vaneka kungs! Un lai tie, kas vissmagāk satriekti, zaudēdami savu apgādnieku, nožāvē savas asaras ar to lepno apziņu, ka viņu dārgie nelaiķi bijuši mūsu bataljona varoņi.

Telefonists Chodunskis un pavārs Juraida ar lielu interesi klausījās bataljona nākamās vēstures aprakstu.

— Nāciet tuvāk, kungi, — brīvprātīgais teica, šķirstot sa­vas piezīmes, — redziet, 15. lappusē: «Telefonists Chodunskis kritis 3. septembrī kopā ar bataljona pavāru Juraidu.» Klausie­ties tālāk: «Nesalīdzināma varonība. Telefonists Chodunskis, kas kopš trim dienām nav atstājis savu posteni pie telefona, riskējot ar savu dzīvību, aizsargā telefona vadus savā blindažā. Pavārs Juraida, redzēdams visiem draudošās briesmas, metas ar verdošas viras katlu uz ienaidnieku un izplata viņa rindās paniku un apdeguma brūces. Abi mirst skaistā nāvē. Pirmo saplosa mīna, otrs nosmok indīgās gāzēs, ko viņam tur pie deguna, kad viņam vairs nav ar ko aizsargāties. Abi mirst ar saucienu: «Lai dzīvo mūsu bataljona komandieris!» Virspavēl­niecība nespēj nekā cita darīt kā diendienā izsacīt savu patei­cību pavēļu veidā, lai arī citas mūsu armijas daļas uzzinātu par musu bataljona drošsirdību un sekotu mūsu piemēram.» Es jums varu nolasīt izvilkumu no pavēles armijai, kuru nolasīs visās armijas daļās: tā līdzinās erchercoga Kārja pavēlei, ko tas iz­deva 1805. gadā, kad viņš stāvēja ar savu karaspēku pie Padu- jas un otrā dienā dabūja pamatīgi pa ādu. Klausieties tad, ko lasīs par mūsu bataljonu kā pat priekšzīmīgi varonīgu kara­spēka daļu: «Es ceru, ka. visa armija ņems sev par paraugu augš­minēto bataljonu, ka viņa apgūs it īpaši tā pašpaļāvību un nelokāmību, tā ilgstošo izturību briesmās, tā nesalīdzināmo varoņdrosmi, tā mīlestību un uzticēšanos savai priekšniecībai, šos tikumus, kas raksturo šo bataljonu un kas to veduši pie apbrīnošanas cienīgiem darbiem, pie mūsu valsts laimes un uzvaras. Sekojiet visi tā piemēram!»

No tās vietas, kur gulēja Sveiks, atskanēja skaļas žāvas, un tad varēja dzirdēt Sveiku miegā runājam:

—  Tur jums taisnība, Millera kundze, ka cilvēki līdzinās cits citam. Kralupā dzīvoja kāds Jaroša kungs, kas ierīkoja sūkņus, un viņš bija tik līdzīgs pulksteņtaisītājam Lejhancam no Pardu- bices kā izspļauts, un tas atkal tāpat līdzinājās Piskoram no Jičinas, un visi četri kopā — kādam nepazīstamam pašnāvnie­kam, ko atrada pakārušos un pilnīgi satrūdējušu kādā dīķī pie Jindržicha Hradecas, tieši pie dzelzceļa uzbēruma, kur viņš lai­kam bija meties zem vilciena . . .

Atkal skaļas žāvas un noslēgums:

—   Un visiem pārējiem piesprieda lielu naudas sodu, bet rīt, Millera kundze, pagatavojiet man sautētas nūdeles! — Sveiks pagriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk, kamēr brīvprātīgais sāka debatēt ar pavāru okultistu Juraidu par nākamības lietām.

Okultists Juraida izsacīja domas, ka tas gan pirmajā mirklī liekoties pavisam aplami, ka cilvēks joka pēc rakstot par to, kas varētu notikt tikai nākotne, tomēr tas esot neapšaubāms, ka šāds joks bieži izvēršoties par pareģojumu, jo cilvēka garīgais skats, noslēpumainu varu ietekmēts, redzot cauri nezināmās nākotnei plīvuram. Pēc šiem vārdiem Juraidas runa kļuva aiz­vien mistiskāka. Katrā teikumā tika atkal pieminēts kāds nākot­nes plīvurs, kamēr runātājs beidzot nonāca līdz reģenerācijai, tas ir, cilvēka ķermeņa atjaunošanai, pie kam norādīja uz infu- zoriju spēju atjaunot savas ķermeņa daļas un nobeidza ar ap­galvojumu, ka katrs cilvēks varot noraut ķirzakai asti un tai atkal ataugšot jauna.

Telefonists Chodunskis piezīmēja, ka cilvēki gan sev pirk­stus aplaizītu no priekiem, ja viņiem izdotos panākt to pašu, ko ķirzakai ar savu asti. Piemēram, karā, kur cilvēkiem norauj galvu vai citas ķermeņa da-as, tāda locekļu atjaunošanās spēja būtu visai izdevīga kara pavēlniecībai, jo tad nebūtu neviena invalida. Kurš katrs austriešu karavīrs, kam pastāvīgi ataugtu

gan jaunas rokas un kājas, gan galva, būtu daudz vērtīgāks nekā tagad vesela brigāde.

Brīvprātīgais paskaidroja, ka mūsu dienās, kur tik augsti at­tīstīta kara technika, esot iespējams vajadzības gadījumā sada­līt cilvēka ķermeni trīs daļās pa diagonali. Pastāvot šāds likums par infuzoriju ķermeņa atjaunošanos: katra šādi atšķelta daļa . atjaunojoties dabūjot jaunus orgānus un attīstoties par sevi kā vesela infuzorija. Līdzīgā gadījumā arī Austrijas armija pēc katras kaujas, kurā tā piedalījusies, sašķeltos trijās vai pat des­mit daļās, un tad no katras cilvēka kājas izveidotos jauns, svaigs kājnieks.

—Ja Šveiks to dzirdētu, — mantzinis Vaneks piezīmēja, — tad viņš noteikti minētu kādu piemēru.

Šveiks tūliņ reaģēja uz savu vārdu, nomurminot: — Šeit, — un, parādījis ar šo atbildi savu militāro disciplinu, krāca tālāk.

Vagona pusviru durvīs parādījās leitnanta Duba galva.

—   Kur Sveiks? — viņš vaicāja.

—   Guļ, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais atbildēja.

—   Kad es prasu pēc viņa, tad jums, brīvprātīgais, tūliņ jā­lec kājās un viņš jāpasauc.

—   Nekas neiznāks, lajtnanta kungs, viņš guļ.

—  Tad pamodiniet viņu! Es esmu ļoti pārsteigts, ka tas jums pašam neienāca prātā, brīvprātīgais. Jums vajadzēja parādīt savai priekšniecībai vairāk centības. Jūs mani vēl nepazīstat… Bet kad jūs ar mani iepazīsieties . . .

Brīvprātīgais sāka modināt Šveiku.

—   Šveik, deg, celieties!

—   Kad toreiz dega Odknieka dzirnavās, — Sveiks nomurmi­nāja, pagriezdamies uz otriem sāniem, — tad ugunsdzēsēji at­skrēja pat no Visočaniem.

—   Lūdzu, pārliecinieties pats, — brīvprātīgais sacīja leit­nantam Dubam, — es viņu modinu, bet tur nekas neiznāk.

Leitnants Dubs noskaitās.

—   Kā jūs sauc, brīvprātīgais? Mareks? Ahā, jūs esat tas pats brīvprātīgais Mareks, kas pastāvīgi sēdēja arestā, vai ne?

—  Jā, lajtnanta kungs. Es beidzu brīvprātīgo kursu, tā sakot, kriminalnozarē un tad tiku reabilitēts, tas ir, pēc tam kad divi­zijas tiesa, noskaidrojusi manu nevainību, mani atbrīvoja, tiku iecelts par bataljona vēsturnieku, paliekot brīvprātīgā pakāpē.

—  Tā nu jums ilgi nepaliks, — leitnants Dubs brēca tumši pietvīkušu seju, it kā iepļaukāts, — par to es parūpēšos!

—   Es lūdzu iesniegt par mani raportu, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais nopietni sacīja.

—   Nedomājiet ar mani velnu dzīt! Es jums došu raportu! Gan jums vēl būs ar mani darīšanas, un no tā jums būs sasodīti maz prieka. Tad jūs ar mani iepazīsieties, ja jūs tagad vēl mani nepazīstat.

Leitnants Dubs pārskaities devās projām un uztraukumā pil­nīgi aizmirsa, ka pirms brītiņa bija nolēmis pasaukt Sveiku un teikt tam: «Uzpūt man dvašu!» — jo tas būtu pēdējais līdzeklis pārliecināties par Sveika nelikumīgo alkohola lietošanu. Bet nu jau bija par vēlu, jo, kad viņš pēc pusstundas atgriezās pie va­gona, tikmēr kareivjiem bija izsniegta melna kafija ar rumu. Sveiks bija piecēlies un uz leitnanta Duba saucienu izlēca kā stirna no vagona.

—   Uzpūt man dvašu! — leitnants Dubs viņam uzbrēca.'

Sveiks uzpūta viņam visu savu plaušu saturu, — tas bija kā

tveicīgs vējš, kas iznēsā pa laukiem visas spirta dedzinātavas smaržas.

—   Pēc kā tu od, blēdi?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pēc ruma.

—  Re nu, puis! — leitnants Dubs uzvaras priekā izsaucās. — Beidzot es tevi pieķēru.

—  Jā gan, lajtnanta kungs, — Sveiks bez mazākā uztrau­kuma atbildēja, — nupat kā mums izsniedza rumu ar kafiju, un es vispirms izdzēru rumu. Bet, ja ir kāds jauns rīkojums, lajt­nanta kungs, ka vispirms jādzer kafija un tad tikai rums, tad lūdzu piedošanu, — citreiz tā nedarīšu.

—  Un kāpēc tu krāci, kad es pirms pusstundas biju vagonā? Tevi nevarēja ne modinādams uzmodināt.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es visu nakti neesmu gulējis, jo domāju par tiem laikiem, kad es vēl biju Vesprimā manevros. Toreiz 1. un 2. armijas korpuss, kas tēloja ienaid­nieku, nāca uzbrukumā caur Stīriju un ielenca mūsu 4. korpusu, kas bija novietojies Vīnē un apkārtnē, kur mums bija visur cie­tokšņi, bet viņi apgāja mūsu novietnei apkārt un nonāca jau pie tilta, ko mūsu pontonu bataljons bija uzcēlis pār Donavu no tās labā krasta. Mums deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, un karaspēkam no ziemeļiem un arī no dienvidiem, no Osekas, bija jānāk mums palīgā. Pēc tam vēl nolasīja pavēli, ka mums palīgā

nak ari 3. armijas korpuss, lai mūs nesamaltu miltos starp Bala- tona ezeru un Presi )urgu, īek ams tiksim klāt 2. armijas korpu­sam. Bet tas viss bija velti, jo, kad mums nupat vajadzēja uz­varēt, sāka taurēt, un par uzvarētājiem palika tie ar baltajām pārsaitēm.

Leitnants Dubs neatbildēja ne vārda un aizgāja, apmulsumā kratīdams galvu. Tomēr viņš tūliņ atgriezās un pateica Sveikam: Ievērojiet jūs visi, ka pienāks reiz laiks, kad jūs gau­dosiet!

Vairāk viņš nekā nespēja izdomāt, tāpēc tūliņ devās atpakaļ uz štaba vagonu, kur kapteinis Zāgners pratināja kādu 12. rotas neveiksminieku, kuru bija atvedis feldfēbelis Strnads, jo šis karavīrs jau laikus bija sācis rūpēties par savu drošību ieraku­mos un atvilcis kādas cūkkūts durvis, apsistas ar skārdu. Tagad viņš stāvēja nobijies, ar izbolītām acīm un taisnojās, ka gribē­jis izlietot durvis ierakumos ka segumu pret šrapneļiem, lai būtu drošāk.

Leitnants Dubs izmantoja šo incidentu plašai runai par to, kā kareivim jāuzvedas un kāds viņa pienākums pret tēviju un ķeizaru, kas ir viņa galvenais pavēlnieks un augstākais kara­vadonis. Ja bataljonā ieviešoties šādi elementi, tad esot nepie­ciešams tos iznīdēt, sodīt un ieslodzīt. Viņa muldoņa bija tik aplama un nevietā, ka kapteinis tikai uzsita vainīgajam uz pleca un noteica:

—  Ja nu jūs tiešām nopietni tā bijāt domājis, kā stāstāt, tad saprotiet, ka tās ir blēņas. Durvis aiznesiet atpakaļ, kur paņē­māt, un vācieties pie visiem velniem!

Leitnants Dubs iekoda lūpā. Viņš tagad pārliecinājās, ka irstošās bataljona disciplinas glābšana atkarīga vienīgi no viņa. Tāpēc viņš vēlreiz apstaigāja,, visu stacijas rajonu. Netālu no» kādas noliktavas, uz kuras lieliem burtiem ungāru un vācu va­lodā bija uzrakstīts, ka te nedrīkst smēķēt, viņš ieraudzīja zemē nosēdušos kareivi. Tas lasīja laikrakstu, kas viņu tā aizsedza, ka uzpleči nebija redzami. Leitnants Dubs uzkliedza viņam: «Cel­ties!» Kareivis bija no ungāru pulka, kas Humenā stāvēja re­zervē.

Leitnants Dubs sapurināja viņu aiz pleca; ungārs piecēlās, iebāza laikrakstu kabatā un aizgāja ielas virzienā, neuzskatī­dams par vajadzīgu salutēt. Leitnants Dubs sekoja viņam kā pa miglu, bet ungārs paātrināja soļus, tad atskatījās un izzobojot pacēla rokas augšup, tā ka leitnants Dubs nevienu mirkli nešau­bījās, ka ungārs atklājis viņa piederību pie kāda no čechu pul­kiem. Tad ungārs skriešus aizmetās aiz tuvākajām mājelēm otrpus šosejas.

Lai kaut kā pierādītu, ka viņam ar šo notikumu nav nekā kopīga, leitnants Dubs majestātiski iegāja kādā sīktirgotavā, apjucis norādīja uz prāvu kamolu melnu diegu, samaksāja, iebāza to kabatā un atgriezās štaba vagonā. Viņš lika bataljona raitniekam atsaukt savu kalpotāju Kunertu un sacīja tam, pa­sniegdams diegus:

—   Man vienam par visu jārūpējas. Jūs droši vien esat aiz­mirsis paņemt diegus līdzi.

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man ir vesels ducis spolīšu.

—   Tad parādiet man tās uz karstām pēdām. Jeb vai domājat, ka es jums ticu?

Kad Kunerts atgriezās ar veselu kārbu, pilnu baltu un melnu diegu spolītēm, leitnants Dubs sacīja:

—  Re nu, puis, paskaties uz tiem diegiem, ko tu atnesi, un uz manu lielo kamolu! Skat, cik tavi diegi smalki un cik viegli trūkst, un, re, kā jānopūlas, lai pārrautu manējos. Karagājienā mums grabažas nav vajadzīgas, tad visam jābūt pirmšķirīgam. Savāc savus diegus un gaidi manas pavēles, un turpmāk ievēro: nekā nedari pats ar savu prātu, pavaicā vispirms man, iekāms tu ko pērc! Es tev nenovēlētu iepazīties ar mani, jo tu mani vēl no sliktās puses nepazīsti.

Kad Kunerts bija aizgājis, leitnants Dubs griezās pie virs­leitnanta Lukaša:

—  Mans kalpotājs ir ļoti inteliģents cilvēks. Šad un tad viņš kļūdās, bet vispār galva viņam strādā. Viņa galvenā labā īpa­šība ir viņa absolūtais godīgums. Es reiz Mostā saņēmu no sava svaiņa sūtījumu no laukiem, pārīti ceptu zosu, un, ticat vai ne, viņš tām nemaz nepieskārās, un, tā kā es tās nevarēju pietie­kami ātri apēst, tad viņš ļāva tām labāk iesmakt. Lūk, ko no­zīmē disciplīna. Virsniekam jāprot audzināt kareivjus.

Virsleitnants Lukašs, gribēdams parādīt, ka neklausās šā nelgas pļāpāšanā, pagriezās uz loga pusi un noteica:

—  Ak jā, šodien ir trešdiena.

Tad leitnants Dubs, juzdams vajadzību izrunāties, piegāja pie kapteiņa Zāgnera un uzsāka paļāvīgi un biedriski:

—   Klausieties, kapteini Zāgner, ko jūs domājat par …

—  Piedodiet, vienu mirkli! — kapteinis Zāgners atvainojās un izgāja no vagona.

*

Tikmēr Sveiks un Kunerts sarunājās par saviem kungiem.

—  Kur tu biji pazudis visu šo laiku, ka tevi nemaz redzēt nedabūju? — Sveiks jautāja.

—  Vai tad tu nezini, ka man ar savu veco diezgan ko no­ņemties. Viņš brēc pēc manis katru mīļu brītiņu un jautā par lietām, gar ko tam nav nekādas daļas. Viņš pat man noprasīja, vai es ar tevi nedraudzējoties, bet es atteicu, ka mēs tikai retu reizi satiekamies.

—  Tas ir gaužām laipni no viņa, ka viņš apvaicājas par mani. Man viņš ļoti pa prātam, tas tavs lajtnanta kungs. Viņš ir tik brašs un labsirdīgs un pret kareivjiem kā miesīgs tēvs, — Sveiks nopietni sacīja.

—  Tur tu nu gan maldies, — Kunerts iebilda, — viņš ir kār­tīgs cūka un stulbs kā mēslu bambals. Man viņš jau līdz kaklam, tā viņš mani spīdzina.

Sveiks iekāpa vagonā, bet Kunerts devās ar visiem diegiem uz savu migu.

Pēc stundas ceturkšņa viņi brauca tālāk uz Jauno Čabinu, garām nodedzinātajām Brestovas un Lielo Radvanu sādžām. Varēja redzēt, ka te noritējušas niknas kaujas.

Karpatu kalnu kraujas un nogāzes bija ierakumu izvagotas; tie stiepās no ielejas uz ieleju līdzteku dzelzceļa, uzbērumam ar gluži jauniem gulšņiem. Abpus uzbērumam rēgojās milzīgas, šāviņu izrautas bedres. Dzelzceļš locījās līdzi upītēm, kas tecēja uz Laborecu. Šur tur pāri upītēm bija redzami pagaidu tilti vai agrāko tiltu apdegušie balsli.

Visa Medzilaborecas ieleja bija izvagota un izrakņāta, it kā te būtu strādājušas veselas milzu kurmju armijas. Lielceļš otr­pus upes bi ja tāpat saārdīts, un tā tuvumā bija redzami nomīdīti laukumi — kareivju apmetņu vietas.

Negaisi un lietus gāzes bija atsegušas šāviņu izrauto bedru malās austriešu formas tērpu skrandas.

Aiz Jaunās Čabinas vecā, apsvilušā priedē zaru jūklī karā­jās kāda_austriešu kājnieka zābaks, no kura rēgojās stilba gals.

Ceļā "gadījās meži bez 110 vienas lapiņas, bez jebkāda zaļuma, koki ar norautām galotnēm un caurumainas lauku māju sie­nas, — tāda artilērijas uguns vētra te bija trakojusi.

Vilciens gausi vilkās pa svaigi samesto uzbērumu, tāpēc ba­taljons varēja pamatīgi aptvert un iepriekš izbaudīt visus kara priekus nu raugoties karavīru kapsētās, kuru baltie krusti vizēja gan ielejā, gan kailajās nogāzēs, lēnām, bet droši saga­tavoties tai kaujas lauka slavai un godam, ko vainago ceļa dubļos novārtīta austriešu kareivja cepure, kas šūpojas uz baltā krusta.

Kašperkalnu vācieši, kas sēdēja pēdējos vagonos un, vēl Milovicē iebraucot, auroja savu «Wann ich kumm, wann ich wieda kumm», jau no Llumenas bija apklusuši; varbūt viņi no­skārta, ka daudzi no tiem, kuru cepures rotāja kapus, bija dzie­dājuši to pašu — cik jauki būs atgriezties dzimtenē un palikt uz visiem laikiem pie savas mīļās …

Medzilaborecā vilciens piestā ja aiz drupās pārvērstās, node­dzinātās stacijas, no kuras nokvēpušajām sienām spraucās ārā ērmīgi izlocīti dzelzs stieņi.

Jauna, gara koka baraka, ātrumā uzcelta nodedzinātās staci­jas vietā, bija noklāta plakatiem visās valodās: «Parakstieties uz Austrijas kara aizņēmumu!»

Blakus, tādā pašā barakā, atradās Sarkanā krusta punkts, no kura patlaban iznāca divas māsas un resns kara ārsts. Māsas skaļi smējās par resnīti, kas viņām par prieku centās atdarināt dzīvnieku balsis un diezgan neveiksmīgi mēģināja rukšēt.

Aiz dzelzceļa uzbēruma, ielejā pie upītes, atradās sašauta karalauka virtuve. Sveiks vērsa citu uzmanību uz to un sacīja Balunam:

—  Re nu, Balun, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē! Tikko gri­bējuši izsniegt pusdienas, te atskrējis šāviņš un saārdījis virtuvi lupatās.

—  Tas ir šausmīgi, — Baluns nopūtās, — es nekad nebiju iedomājies, ka mani gaida kas tamlīdzīgs, bet tur vainīga mana augstprātība. Es taču, āksts beidzamais, nopirku pērnziem Bu- dejovicē ādas cimdus. Man vairs nepatika nēsāt uz savām lau­cinieka ķetnām vecos adītos cimdus, ko valkāja vēl nelaiķis tētiņš, un es biju kā apsēsts pēc tiem ādas, pilsētnieku cimdiem. Tēvam pietika ar zirņu putru, bet es zirņus ciest nevarēju, tikai putna gaļu. Parastā cūkgaļa man arī vairs nelīda iekšā, un ma­nai vecenei, lai dievs man piedod, vajadzēja to sautēt alū.

Galīgā izmisumā Baluns sāka izsūdzēt visus savus grēkus:

—  Malšas traktierī es nopulgoju un nozaimoju visus dieva tā kunga svētos un Lejas Zachajā piekāvu kapelanu. Dievam es vēl ticēju, to es nenoliedzu, bet svēto Jāzepu gan apšaubīju. Pārējos svētos es cietu mājās, bet svētā Jāzepa bildi vajadzēja izmest, un tāpēc dievs mani tagad soda par maniem grēkiem un netikumiem. Kādus netikumus gan es piekopu dzirnavās, cik bieži gan lamājos ar savu tēvu un atrāvu viņam maizes naudu, cik bieži darīju pāri sievai!

Sveiks kļuva domīgs.

—  Jūs esat dzirnavnieks, vai ne? Tad jums gan bija jāzina, ka dieva dzirnas maļ lēni, toties labi. Aiz jūsu vainas būs izcē­lies pasaules karš.

Brīvprātīgais arī iejaucās sarunā:

— Ar saviem grēkiem un svēto mocekļu neatzīšanu jūs sev esat izdarījis sliktu pakalpojumu, jo jums vajadzēja zināt, ka mūsu Austrijas armija kopš seniem laikiem ir īsteni katoļticīga armija, kuras spožākais paraugs ir mūsu visaugstākais kara­vadonis. Kā jūs varējāt vispār iedrošināties doties cīņā, slēpjot sirdī naida indi pret dažiem svētajiem, kur taču kara ministrija caur garnizonu pārvaldēm ieviesusi virsnieku kungiem apmā­cības jezuitu garā un mēs paši esam pieredzējuši militārismā augšāmcelšanos armijā? Vai jus saprotat to, Balun? Vai jūs sajē­dzat, ka jūs īstenībā esat sacēlies pret mūsu uzvarētājas armi­jas svēto garu? Un tad vēl svētais Jāzeps, kura attēlu, kā jūs pats atzināties, jūs neesot cietis savā istabā. Viņš taču ir visu to aizstāvis, kas šā vai tā grib izlocīties no karaklausības. Viņš bija namdaris, un jūs taču zināt parunu: «Paskatīsimies, kur namdaris atstājis caurumu.» Cik daudz cilvēku gan nav ar šo devizi devušies gūstā! No visām pusēm aplenkti, bez izejas, viņi centās paglābties, nevis aiz egoisma, bet vēlēdamies sagla­bāt armiju, lai, atgriezušies no gūsta, varētu teikt viņa ķeiza­riskajai majestatei: «Te mēs esam un gaidām jūsu pavēles!» Vai nu jūs saprotat, Balun?

—  Nesaprotu vis, — Baluns nopūtās, — man vispār ļoti grūta galva. Man visu vajag reizes desmit atkārtot.

—   Atlaid kādu nieku, — Sveiks sacīja, — tad es tev vēlreiz visu izskaidrošu. Tu nupat dzirdēji, ka tev jāturas pie tā gara, kas valda armijā, tev jātic svētajam Jāzepam un, kad tevi ap­lenks ienaidnieki, jāskatās, kur namdaris atstājis kādu caurumu, lai tu varētu izglābt sevi savam ķeizaram un jauniem kariem. Cerams, ka tagad tu to sapratīsi, un nu būtu labi, ja tu mums sīkāk pastāstītu, kādus netikumus tu piekopi savās dzirnavās. Nestāsti tikai mums tādas blēņas kā tā meita, kas gājusi pie mā­cītāja kunga grēkus sūdzēt un, kad jau bijusi atzinusies dažādos pārkāpumos, sākusi klīrēties un teikusi, ka viņa katru nakti no­devusies izvirtībai. Skaidrs, ka, tikko mācītāja kungs to izdzir- dis, tā viņam sākušas slienas tecēt un viņš teicis: «Nekaunies vis, mana mīļā meita, es esmu dieva vietnieks, izstāsti vien visu smalki par savu izvirtību!» Bet šī sākusi raudāt, ka viņai kauns, ka tā esot liela apgrēcība, un šis atkal tik skaidrojis, ka viņš esot šās garīgais tēvs. Beidzot pēc ilgas ķepurošanās viņa pa­teikusi, ka noģērbusies katru vakaru līdz ādai un ielīdusi gultā, bet vairāk viņš nav varējis no tās ne vārda izdabūt, un viņa vēl sākusi brēkt. Viņš atkal skaidrojis, ka viņai nav jākaunas, ka cilvēks jau no dabas ii" grēku pilns, bet dieva žēlastība ir neizmērojama. Tad viņa beidzot saņēmusi dūšu un raudādama atzinusies: «Kad nu es biju izģērbusies un ielikusies gultā, tad čakarēju netīrumus no kāju pirkstu starpām un ostīju tos.» Tā arī bija visa izvirtība. Bet es ceru, Balun, ka tu ar tādām blē­ņām savās dzirnavās nenodarbojies un ka tu pastāstīsi mums kaut ko interesantāku, kaut ko patiešām netikumīgu.

Izrādījās, ka Baluns, pēc viņa vārdiem, apgrēcinājies dzir­navās, jaukdams zemniecēm pie labiem miltiem sliktus klāt. Sādu rīcību viņš savā dvēseles vientiesībā nosauca par netiku­mības piekopšanu. Visvairāk vīlies jutās telefonists Chodunskis, kas jautāja bijušajam dzirnavniekam, vai tiešām viņš nekā cita neesot sapratis, ko darīt ar zemniecēm uz miltu maisiem, bet Baluns, rokas lauzīdams, atbildēja:

—  Tam es biju par muļķi.

Kareivjiem paziņoja, ka pusdienas būs gatavas aiz Palotas pie Lupkas pārejas, un bataljona mantzinis, rotu pavāri un leit­nants Cajthamls, kam bija jāpārzina bataljona apgādes lietas, devās uz Medzilaborecas ciemu. Četri kareivji viņus pavadīja.

Pēc pusdienas viņi atgriezās ar trim cūkām, kuru pakaļkājas bija sasietas kopā, gaudojošu Ungarijas krievu ģimeni, kurai cūkas bija rekvizētas, un resno kara ārstu no Sarkanā krusta barakas, kurš kaut ko dedzīgi skaidroja leitnantam Cajtham- lam; pēdējais tikai raustīja plecus.

Staba vagona priekšā ķīviņš sasniedza kulminācijas punktu. Ārsts atklāti pateica kapteinim Zāgneram, ka šīs cūkas bijušas nolemtas Sarkanā Krusta hospitālim. Zemnieks nekā negribēja dzirdēt, tikai pieprasīja, lai dodot cūkas viņam atpakaļ, tā esot viņa pēdē/ā manta, un viņš tās nekādā gadījumā nevarot atdot un par izsniegto maksu jau nepavisam ne.

Viņš spieda par cūkām saņemto naudu kapteinim Zāgneram saujā, kamēr viņa sieva bija saķērusi kapteiņa otru roku un skūpstīja ar to verdzisko pazemību, kas šai apvidū vienmēr bija parasta.

Kapteinis Zāgners bija galīgi apjucis, un pagāja labs brītiņš, kamēr viņam izdevās atbrīvoties. Tas viņam tomēr nekā nepa­līdzēja, jo vecenes vietā roku sagrāba, un sāka skūpstīt jaunākie ruteņa ģimenes locekļi.

Leitnants Cajthamls komersanta tonī raportēja:

— Šim vīram ir vēl 12 cūku, un viņam samaksāts par rekvi­zētajām cūkām pilnos apmēros, saskaņā ar pēdējo pavēli Nr. 12420 divizijas apgādes daļai. Pēc šās pavēles 1G. paragrafa tais rajonos, kas nav cietuši no karadarbības, par cūku jāmaksā ne vairāk par 2 kronām 1f> boileriem kilogramā; no karadarbī­bas cietušaios rajonos piemaksā 36 hellerus par kilogramu d/i vsvara k lāt, tatad kilograms maksa 2 kronas 52 hellerus. Ja konstatē, ka karadarbības rajonā cūkkopība nav cietusi un iedzī­votājiem ir rāmītas cūkas, kas derīgas caurbraucēju ešelonu uzturam, tad par cūkgaļu jāmaksā tāpat kā karadarbības ne­skartos rajonos, speciāli piemaksājot 12 hellerus par kilogramu dzīvsvarā. Ja stāvoklis nav s k aidrs, tad uz vietas sastadama komisija, kur ietilpst ieinteresētā persona, caurbraucēja ešelona priekšnieks un tas virsnieks vai mantzinis (mazākām vienībām), kam uzticēta apgādes lietu pārzināšana.

To visu leitnants Cajthamls nolasīja no divizijas pavēles noraksta, ko viņš pastāvīgi nēsāja sev līdzi un tāpēc zināja jau no galvas, ka kilogramam burkānu piefrontes joslā cena paaug­stināta par 15,3 helleriem, bot puķu kāpostiem, kas izsniedzami tikai virsnieku uzturam, piefrontes joslā cena paaugstināta par

1 kronu 75 helleriem kilogramā.

Cilvēki, kas Vīnē šīs likmes bija izstrādājuši, acīm redzot iedomājās, ka burkānu un puķu kāpostu piefrontes joslā ir vai­rāk, nekā vajadzīgs.

Leitnants Cajthamls nolasīja vācu valodā to visu uztraukta­jam zemniekam un noprasīja vāciski, vai tas sapratis. Kad zem­nieks tikai purināja galvu, viņš tam uzbrēca:

—  Tātad tu gribi komisiju?

Vārdu «komisija» zemnieks saprata, tāpēc viņš pamāja. Tik­mēr cūkas jau sen bija aizstieptas pie karalauka virtuvēm, kur tām bija lemts zaudēt dzīvību, bet cūku īpašnieku ielenca četri rekvizīcijā piedalījušies kareivji ar uzspraustiem durkļiem, ka­mēr komisija bija gatava doties ceļā, lai saimniecībā uz vietas noteiktu, vai par cūku maksājamas 2 kronas.52 helleri vai

2  kronas 28 helleri kilogramā.

Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļam, kas veda uz ciemu, kad no karalauka virtuvju puses atskanēja trejkāršs cūku nāves, kvieciens. Zemnieks saprata, ka nu visam beigas, un izmisis izsaucās:

—  Dodiet man par katru cūku divus guldeņus!

Četri kareivji ielenca viņu vēl ciešāk, bet ģimene aizspros­toja ceļu kapteinim Zāgneram un leitnantam Cajthamlam, no­mezdamies zemē ceļa putekļos. Māte un divas meitas apskāva viņu ceļus un sauca viņus par saviem labdariem, kamēr beidzot zemnieks sakliedza uz viņām Ungarijas krievu ukrainiskajā dia­lektā un pavēlēja piecelties: lai kareivji rijot cūkas un no­sprāgstot!

Ar to komisija izbeidza savu darbību, un, tā kā zemnieks bija pēkšņi sadūšojies un draudēja ar dūrēm, tad kāds kareivis iesita viņam ar šautenes laidi, kas nograbēja vien gar zemnieka kažoku, pēc kam visa ģimene pārkrustījās un metās bēgt ar saimnieku priekšgalā.

Pēc desmit minūtēm bataljona mantzinis kopā ar bataljona raitnieku jau mielojās savā vagonā ar cūku smadzenēm, un, kamēr viņi dūšīgi ieturējās, mantzinis kodīgi sacīja rakstvežiem:

—  Jums arī to gribētos, ko? Nekā, puiši, tas ir tikai apakš­virsniekiem. Pavāriem nieres un aknas, feldfebeļu kungiem smadzenes un labākā gaļa, bet rakstvežiem tikai dubulta porcija tās pašas gaļas, ko dod kareivjiem.

Kapteinis Zāgners arī bija savukārt devis rīkojumu paņemt labāko gaļu, ne pārāk tauku, virsnieku virtuvei un sagatavot to ar ķimenēm.

Un tāpēc ikviens kareivis, kad Lupkas pārejā izsniedza pusdienas, atrada savā viras katliņā tikai divus niecīgus gaļas kriksīšus, bet, ja viņš bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, tad vienīgi gabaliņu ādas.

Virtuvē valdīja parastā militārā radu būšana: klājās labi visiem tiem, kas stāvēja tuvāk vaidošajai kliķei. Virsnieku kal­potājiem Lupkas pārejā mutes spīdēja no taukiem, raitniekiem vēderi bija kā bungas. Nolika taisni neiedomājamas nejēdzības.

Brīvprātīgais Mareks sacēla virtuvē veselu traci, gribēdams būt taisnīgs. Kad pavārs ar piezīmi: «Tas mūsu vēsturnie­kam,» — iekrāva viņam viras katliņā kārtīgu gabalu krūtežas, viņš paskaidroja, ka karā neesot nekādas pakāpju izšķirības, kas modināja vispārēju piekrišanu un bija par iemeslu pavāru nolamāšanai.

Brīvprātīgais atsvieda savu gaļas gabalu atpakaļ, lai aplie­cinātu, ka protekcijas viņam nevajag; virtuvē to gan saprata tā, ka bataljona vēsturnieks nav apmierināts, un pavārs viņam klusām pačukstēja, lai atnākot vēlāk, tad dabūšot gabalu no cūkas gurna.

Arī rakstvežiem spīdēja mutes, un sanitari atraugājās no pārēšanās, bet ap šo dieva svētību vēl visur bija redzamas pē­dējo kauju nenovāktās pēdas. Visur mētājās patronu čaulītes, tukšas konservu kārbas, krievu, austriešu un vācu formas tērpu skrandas, salauzti rati, garas, asinīm aptraipītas marles pārsai­tēs un vate.

Vecā priedē pie bijušās stacijas, kas tagad bija tikai drupu kaudze, bija iespriedusies nosprāgusi granata. Zeme bija no­kaisīta šāviņu šķembām. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt uz ātru roku apraktiem kritušiem, jo nelabi oda pēc trūdošiem līķiem.

Un karaspēka daļas, iedamas garām vai apmezdamās uz at­pūtu, bija visur atstājušas internacionālā rakstura izkārnījumu kaudzes, — tās bija pametušas visas Austrijas, Vācijas un Krie­vijas tautības. To īpašnieki varēja piederēt jebkurai nacijai un jebkurai ticībai, — tās mierīgi atradās līdzās vai cita uz citas, un tām nenāca prātā ķīvēties.

Pussagrauta cisterna, dzelzceļa sarga koka būda, viss, kam vien bija sienas, bija ložu caurumots kā sietiņš.

Lai papildinātu kara prieku ainu, netālu aiz kalna cēlās augšup dūmu mākonis, it kā tur degtu vesels ciems, lielas kara operācijās centrs. Tur dedzināja koleras un dizentērijas bara­kas par lielu prieku tiem kungiem, kam bija uzdota to ierīko­šana erchercogienes Marijas aizgādībā un kas bija ierāvuši, ko mācējuši, un pildījuši savas kabatas, sastādot visādus rēķinus par izdevumiem neesošām koleras un dizentērijas barakām.

Tagad viena tāda baraku grupa samaksāja par visām citām, un erchercogienes aizgādībā notikušo laupīšanu pēdas cēlās pret debesīm degošo salmu maisu smirdīgajos dūmos.

Valsts vācieši bija. jau pasteigušies uzcelt uz kādas klints aiz stacijas pieminekli kritušajiem brandenburģiešiem ar uzrak­stu: «Lupkas pārejas varoņiem» un lielu valsts ērgli no bronzas. Pieminekļa pakājē bija sevišķi atzīmēts, ka tas izliets no krievu lielgabaliem, ko vācu pulki ieguvuši, atbrīvojot Karpatus.

Šinī dīvainajā un līdz šim neparastajā atmosfērā bataljons atpūtās pēc pusdienas savos vagonos, kamēr kapteinis Zāgners un viņa adjutants nekādi nevarēja ar šifrētu telegramu palī­dzību norunāt ar brigādes bazi par bataljona turpmāko marš­rutu. Norādījumi bija tik neskaidri, ka likās, bataljonam nav jādodas uz Lupkas pāreju, bet jābrauc no Jaunpilsētas pie Šiato- ra.s pavisam citā virzienā, jo telegramās bija minētas vietas: Čopa.—Ungvara, Kiša—Berezna; Užoka.

Pēc desmit minūtēm noskaidrojās, ka brigādes štābā kādam virsniekam galīgi sajukušas smadzenes, jo pienāca šifrēta tele- grama ar pieprasījumu, vai saņēmējs ir 75. pulka 8. kaujas bataljons (militaršifrs G. 3). Idiots brigādes štābā bija ārkārtīgi pārsteigts par atbildi, ka saņēmējs ir 91. pulka 7. kaujas batal­jons, un tūliņ telegrafēja, kas viņiem pavēlējis braukt uz Mu- kačevu un Striju. Idiota pārsteigums bija vēl lielāks, ka viņam telegrafēts no Lupkas pārejas, un viņš ziņoja ar šifru, ka marš­ruts paliek tas pats vecais: Lupkas pāreja — Sanoka Galicijā, kur tiks saņemtas turpmākās pavēles.

Pēc kapteiņa Zāgnera atgriešanās štaba vagonā virsnieki sāka pārrunāt šādu neatbildīgu rīcību un daži lika saprast, ka austrumu karaspēka grupējums būtu pilnīgi kā bez galvas, ja nebūtu valsts vāciešu.

Leitnants Dubs mēģināja attaisnot Austrijas ģenerālštābā stulbumu un sāka melst kaut kādas aplamības, ka nesenējās kaujas esot apvidu galīgi izpostījušas un dzelzceļa posms vēl neesot savests pienācīgā kārtībā.

Visi virsnieki līdzjūtīgi paskatījās viņā, kā teikdami: «Tas cilvēks nav savā muļķībā vainojams.» Neatradis nekāda at­balsta, leitnants Dubs turpināja melst par lielisko iespaidu, kādu viņš gūstot no šās apkārtējās postažas, kura liecinot par mūsu armijas dzelzs dūri. Atkal neviens neatbildēja, tāpēc viņš pats apstiprināja:

—  Protams, skaidrs, ka tā tas ir, jo krievi te bēguši pilnīgā panikā.

Kapteinis Zāgners apņēmās pirmajā gadījumā, kad stāvoklis ierakumos kļūs bīstams, sūtīt leitnantu Dubu izlūkot ienaidnieka pozīcijas aiz dzeloņstiepļu aizsprostiem un pačukstēja virsleit­nantam Lūkasam, ar ko bija kopā izliekušies pa vagona logu:

—   Pats velns mums uzsūtījis uz kakla šos civilistus! Jo viņi inteliģentāki, jo lielāki cūkcepures.

Likās, ka leitnanta Duba runas plūdi vairs nav apturami. Viņš stāstīja visiem virsniekiem, ko lasījis laikrakstos par kau­jām Karpatos un cīņām par Karpatu pārejām austriešu-vācu uzbrukumā pie Sanas.

Viņš runāja tā, it kā būtu ne tikai piedalījies šinīs kaujās, bet pats personīgi vadījis visas operācijās.

Sevišķi pretīgi skanēja šādas frāzes:

—  Tad mēs devāmies uz Bukovsko, lai nodrošinātu Bukov- sko-Dinuvas līniju, nezaudējot sakarus ar Bardejevas grupu pie Lielās Polankas, kur mēs satriecām ienaidnieka Samaras di vizi ju.

Virsleitnants 1.ukašs vairs nevarēja izturēt un piemetināja:

—  Par ko tu noteikti jau pirms kara runāji ar savu apriņķa priekšnieku.

Leitnants Dubs naidīgi paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un atstāja vagonu.

Militarvilciens stāvēja uz uzbēruma, bet lejā, pāris metru atstatumā, mētājās visādi priekšmeti, ko bēgot bija pametuši krievu kareivji, kad tie atkāpās pa grāvi gar uzbērumu. Tur bija sarūsējušas tējkannas, katliņi, patronu somas utt. Tur stiepās asinīm aptraipītas marles lentes, piemirkušas pārsaitēs, dubļos gulēja vates vīšķi, dzeloņstiepļu saiņi. Kādā vietā pie grāvja stāvēja grupa kareivju, un leitnants Dubs tūliņ konstatēja, ka viņu vidū atrodas Sveiks,-kas kaut ko stāsta.

Leitnants Dubs tūdaļ devās turp.

—   Kas to notiek? — viņš strupā balsī vaicāja, nostājies Sveikam priekšā.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies, — Sveiks atbildēja visu vietā.

—   Kur jūs skatāties? — leitnants Dubs viņam uzbrēca.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies grāvī.

—   Un kas jums to atļāva?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka to vēlējās mūsu pulkvedis Šlāgera kungs Mostā. Kad mēs braucām uz fronti, tad viņš savā u tvadu runa mums piekodināja, lai mēs, kad dosimies cauri pamestam kaujas laukam, visu labi apskatāmies, kā te ir cīnījušies, un gūstam labu mācību. Un tagad mēs skatāmies šai grāvī, lajtnanta kungs, un redzam, kas viss kareivim jāpamet bēgot. Mēs te redzam, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, cik tas ir muļķīgi, kad kareivis apkraujas ar visādām nevajadzīgām mantām. Viņš ar tām veltīgi nopūlas. Tās viņu tikai nogurdina, un, ja viņam jāvelk tāda krava sev līdzi, tad viņš nevar pienā­cīgi kauties.

Leitnantam Dubam pēkšņi pamirdzēja cerība, ka beidzot vi­ņam izdosies nodot Sveiku kara tiesai par pretvalstisku, pret- kara propagandu, tāpēc viņš aši ievaicājās:

—   Tātad jūs domājat, ka kareivim jāaizsviež arī patronas, kā tas šai grāvī darīts, vai durkļi, kā jūs te redzat?

—   Ak nē, nekādā gadījumā, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja, — bet paraugieties, lūdzams, lejā uz pamesto skārda naktspodu!

Un tiešām, pie paša uzbēruma starp dažādām lauskām izai­cinoši slējās rūsas saēsts naktspods ar nobirzušu emalju. Sie saimniecībā vairs nederīgie priekšmeti droši vien te bija izmesti pēc stacijas priekšnieka rīkojuma kā materials diskusijām nā­kamā gadsimta archeologiem, kas būs galīgi pārsteigti, atklājot šādu sentautu apmetni, un pēc tam bērni skolās dabūs mācīties par emaljētu naktspodu laikmetu.

Leitnants Dubs, acu nenovērsis, raudzījās šinī priekšmetā, bet vairāk nekā nevarēja izdarīt kā tikai konstatēt, ka šis tiešām ir viens no tiem invalidiem, kas savu jaunības laiku pavadījis pagultē.

Tas visus ārkārtīgi ietekmēja, un, tā kā leitnants Dubs jopro­jām klusēja, tad Sveiks ierunājās:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka ar vienu tādu nakts­podu Podebradu kūrortā reiz notika smalks joks. To mums siās- tīja Vinohradu restorānā. Toreiz Podebrados tikko sāka izdot laikrakstu «Neatkarība», un Podebradu aptiekars tur bija gal­venā persona, bet par redaktoru viņi bija pieņēmuši kādu Ladis- lavu Hajeku no Domažlices. Nu, un šis aptiekara kungs — tas bija liels savādnieks, viņš vāca vecus podus un dažādus sīku­mus, kamēr sakrājās vesels muzejs. Bet šis atkal vienreiz, tas Domažlices Hajeks, bija ielūdzis paviesoties Podebrados kādu draugu, kas rakstīja avīzēs, un viņi bija kārtīgi iesviķojuši, jo vairāk kā nedēļu nebija redzējušies. Šis draugs viņam apsolījies par labo pamielošanu uzrakstīt feļetonu «Neatkarībai», tam neat­karīgajam laikrakstam, no kā Hajeks bijis atkarīgs. Draugs uz­rakstījis feļetonu par kādu kolekcionāru, kā tas atradis smiltīs pie Labas skārda naktspodu un noturējis to par sv. Vaclava bruņu cepuri, un sacēlis tādu troksni, ka biskaps Brinichs iera­dies no Hradecas ar procesiju un baznīcas karogiem, lai to ap­skatītu. Podebradu aptiekars atkal nodomājis, ka tas uz viņu tēmēts, un tūliņ abi ar Hajeku sagājuši lielajā un uz tiesu prom.

Leitnantam Dubam vislabāk būtu paticis nogrūst Sveiku pa nogāzi lejā, bet viņš savaldījās un uzbrēca visiem:

—  Es jums saku, ka te nav nekāda skatīšanās! Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

—   Šveik, jūs palieciet šeit! — viņš draudīgi noteica, kad Sveiks gribēja kopā ar citiem iet uz vagonu.

Viņi stāvēja viens otram pretī, un leitnants Dubs pārdomāja, ko varētu tādu briesmīgu pateikt.

Sveiks tomēr pasteidzās pirmais:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, kaut nu tikai laiks pie­turētos. Dienas nav pārāk karstas, un naktis arī ir gluži patīka­mas, tā ka patlaban visderīgākais laiks karošanai.

Leitnants Dubs izvilka revolveri un uzprasīja:

—   Vai tu to pazīsti?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pazīstu. Obrlajtnantam Lukaša kungam taisni tāds pats.

Nu, tad ievēro to, diedelniek, — leitnants Dubs svarīgi un ar cieņu sacīja, ielikdams revolveri makstī. — Zini, ka tu vari piedzīvot lielas nepatikšanas, ja vēl turpināsi savu propagandu.

Leitnants Dubs devās projām, atkārtodams pie sevis:

«To es gan viņam ļoti labi pateicu: turpināt propagandu! Jā, taisni propagandu!»

Sveiks pirms iekāpšanas savā vagonā vēl pastaigāja šurpu turpu, murminādams:

—   Kur lai es viņu ieskaitu?

Jo ilgāk viņš lā domāja, jo vairāk viņa prātā noskaidrojās šādas cilvēku grupas nosaukums: «Pussmerdelis».

Militarajā leksikā jau sen ai lielu patiku lietoja vārdu «smer- delis». So pagodinošo apzīmējumu galvenokārt attiecināja uz pulkvežiem, vecākiem kapteiņiem vai majoriem, tas nozīmēja nākamo pakāpi pēc apzīmējuma «vecais maita». Zemākā pakāpe «večuks» bija laipns apzīmējums kādam vecam pulkvedim vai majoram, kas mēdza gan uzbrēkt, bet tomēr mīlēja savus kareiv­jus un aizstāvēja tos pret citu pu'ku kareivjiem, sevišķi pret svešām patruļām, kas bija aizturējušas viņa kareivjus krodziņos pēc atvaļinājuma beigām. Večuks rūpējas par saviem kareiv­jiem, gādā, lai uzturs vienmēr būtu labs, bet viņam ir kāda vā­jība, no kā viņš netiek vaļā, — tāpēc viņš arī ir «večuks».

Bet, ja večuks tīšuprāt notrenkā savus kareivjus un zemā­kos virsniekus, izgudro visādas trauksmes un nakts nodarbības, tad viņš ir «vecais maita».

Ja zemiska piesiešanās, spīdzināšanas kāre un stulbums

sasniedz augstāko pakāpi, tad «vecais maita» kļūst par «smerdeli». Šim vārdam plaša nozīme, un starpība starp smerdeii ci­vilā un smerdeii formā ir ļoti liela.

Pirmais, civilsmerdelis, arī ir priekšnieks, un šādu palamu viņam dod kalpotāji un jaunākie ierēdņi dažādās iestādēs. Viņš ir filistrs, birokrāts, kas pieķeras visādiem sīkumiem, piemē­ram, ka iesniegtais ziņojums nav pienācīgi nosausināts utt. Vis­pār cilvēku sabiedrībā viņš izceļas ar savu dzīvniecisko apro­bežotību, turklāt šāds ēzelis mēdz uzsvērt savu ārkārtīgo godī­gumu, iedomājas, ka visu saprot un visu spēj izskaidrot, un par mazāko nieku apvainojas.

Kas bijis karaklausībā, tas viegli uztvers starpību starp šādu tipu un smerdeii formā. Te šis vārds apzīmē večuku, kas ir īsts cilvēknīdējs, kas visiem nikni uzbrūk, bet arī apstājas pie katra šķēršļa. Kareivjus viņš nemīl un pastāvīgi, kaut arī veltīgi, karo ar tiem, tomēr neprot iegūt viņu acīs tādu autoritati, kāda ir «večukam» un daļēji «vecajam maitam».

Dažos garnizonos, piemēram, Tridentā, šādus cilvēkus sau­kāja «mūsu vecais naktspods». Visos gadījumos runa tomēr bija par vecākām personām, un, kad Sveiks domās nosauca leitnantu Dubu par pussmerdeli, tad viņš pilnīgi pareizi apsvēra, ka leit­nantam Dubam iztrūkst piecdesmit procentu no pilnvērtīga smerdeļa tiklab vecuma, dienesta pakāpes, kā visa pārējā ziņā.

Šādās domās nogrimis, ceļā uz vagonu viņš satika Duba kalpotāju. Tam bija uztūkuši seja, un viņš tikko dzirdami iz­dvesa, ka viņam nupat bijusi sadursme ar savu kungu, kas viņu pamatīgi izpļaukājis, jo konstatējis, ka viņš satiekoties ar Sveiku.

— Tādā gadījumā, — Sveiks mierīgi sacīja, — iesim iesniegt raportu. Austrijas kareivim jāļaujas izpļaukāties tikai noteiktos gadījumos, bet tavs kungs pārkāpis visas robežas, kā to mēdza sacīt vecais Savojas Eižens: «No šejienes līdz šejienei!» Tagad tev jāiesniedz raports, un, ja tu neiesi, tad es pats tevi izpļau­kāšu, lai tu sajēdz, ko nozīmē armijas disciplina. Karlinas kazar­mās bija kāds lajtnants Hausners, un tam arī bija kalpotājs, un viņš bija to pļaukājis un spārdījis kājām. Reiz kalpotājs bija tā piekauts, ka kļuvis galīgi stulbs un iesniedzis raportu, bet visu sajaucis un raportā ziņojis, ka ticis izpļaukāts. Tāpēc lajtnants uz šo vārdu pamata pierādījis, ka viņš melo, jo tanī dienā nav pļaukāts, bet tikai kājām spārdīts, un tā šo lāga puiku par nepa­tiesu apvainojumu ieslodzīja uz trim nedēļām.

—   Tas tomēr stāvokli negroza, — Sveiks turpināja, — tas ir tas pats, par ko vienmēr mēdza stāstīt medicinas students Hubička, ka patoloģijas institūtā tik un tā sagraizot cilvēku, vai nu tas pakāries, vai noindē j ies. Es iešu tev līdzi. Karadienestā pāris lieku pļauku ir nopietna lieta.

Kunerts bija galīgi apjucis un sekoja Sveikam uz štaba vagonu.

Leitnants Dubs, izliecies pa vagona logu, uzbrēca:

—   Ko jūs te meklējat, diedelnieki?

—   Izturies ar cieņu! — Sveiks pamācīja un iestūma Kunertu vagonā.

Gaitenī parādījās virsleitnants Lukašs un aiz viņa kapteinis Zāgners.

Virsleitnants Lukašs, kam ar Sveiku jau bija daudz piedzīvo­jumu, šoreiz.bija ārkārtīgi pārsteigts, jo Sveiks vairs neizturējās tik vientiesīgi kā parasti, ari viņa sejai vairs nebija pazīstamās labsirdīgās izteiksmes, bet tā drīzāk vēstīja jaunas nepatikšanas.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — tā lieta iet uz raporta pusi.

—   Nemuldi nu atkal, Sveik, man jau sen diezgan.

—   Atļaujiet sacīt, — Sveiks turpināja, — ka es esmu jūsu rotas raitnieks; jūs, ar jusu laipnu atļauju, esat 11. rotas koman­dieris. Es zinu, ka tas izskatās traki ērmīgi, bet es zinu arī, ka leitnants Duba kungs ir jums padots.

—   Jūs esat galīgi jucis, Sveik, — virsleitnants Lukašs pār­trauca viņu;— jūs esat piedzēries, un būtu labāk, ja jūs aizvāk­tos. Vai tu.iaprbti, tu stulbeni, tu ragulops!

—- Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks neatlaidās, bīdīdams Kunertu sev priekšā, — ka tas izskatās taisni tāpat kā reiz Prāgā, kad tur izmēģināja kādu aizsargierīci pret sabrauk­šanu ar tramvaju. Izgudrotāja kungs pats uzupurējās izmēģinā­juma labā, un tad pilsēta dabūja maksāt viņa atraitnei zaudē­jumu atlīdzību.

Kapteinis Zāgners, nezinādams, ko teikt, piekrītot māja ar galvu, kamēr virsleitnanta Lukaša sejā atspoguļojās izmisums.

—   Bez raporta nekā nevar iztikt, padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs, — Sveiks nepielūdzami turpināja, — jūs man vēl Mostā sacījāt, obrlajtnanta kungs, ka man kā rotas raitniekam būs arī citi pienākumi, ne tikai pavēļu nodošana vien, un ka man jābūt informētam par visu, kas rotā notiek. Uz šā rīkojuma pamata es atļaujos jums ziņot, obrlajtnanta kungs, ka lajtnants

Duba kungs ne aiz šā, ne aiz tā izpļaukājis savu kalpotāju. Pats no sevis es to neietu stāstīt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Bet, kad es redzu, ka lajtnants Duba kungs iedalīts jūsu komandā, tad es nolēmu, ka jāiesniedz raports.

—  Tas ir visai dīvaini, — kapteinis Zāgners sacīja. — Kāpēc jūs to Kunertu atvilkāt līdzi, Sveik?

—  Padevīgi ziņoju, bataljona komandiera kungs, ka par to ir jāraportē. Viņš ir stulbs, lajtnants Duba kungs ir viņu izpļau­kājis, un viņam nav pa spēkam vienam pašam iesniegt raportu. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ja jūs būtu tik laipns un pa­skatītos uz viņu, tad jūs redzētu, kā viņam ceļi trīc, viņš taisni beigts no bailēm, ka viņam jāiesniedz raports. Ja es te nebūtu bijis, viņš varbūt nemaz nebūtu raportu iesniedzis kā tas Kudeļa no Bituchovās, kurš, aktivā dienestā būdams, tik ilgi grasījās sniegt raportu, kamēr viņu pārcēla uz floti, kur viņš uzkalpojās par kornetu un tad tika izsludināts kādā no Klusā okeana sa­lām par dezertieri. Viņš tur bija arī apprecējies, un, kad runājis ar pasau'es apceļotāju Hovlasu, tad tas pat iedomāties nav va­rējis, ka Kudeļa nav iedzimtais. Tas vispār ļoti bēdīgi, ja kādam par pāris nieka pļaukām jāiesniedz raports. Kunerts nepavisam negribēja šurp nākt, pat sacīja, ka nenākšot. Viņš vispār ir tā piepļaukāts, ka pat nemaz nezina, par kādām pļaukām patlaban runā. Viņš nemaz nebūtu nācis šurp, viņš nemaz nebūtu iesnie­dzis raportu, bet būtu ļāvis, lai viņu dauza vien tālāk. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, paskatieties vien uz viņu, — viņš tak ir galīgi apdullis. Bet, no otras puses, viņam tūliņ vajadzēja sū­dzēties, tikko viņš bija saņēmis tās pāris pļaukas, bet viņam nebija dūšas, jo viņš zināja, ka, dzejnieka vārdiem runājot, labāk būt par pazemīgu vijolīti. Viņš taču kalpo pie lajtnanta Duba kunga.

Un Sveiks piebilda, stumdams Kunertu uz priekšu:

—   Netrīci taču tā kā apšu lapa!

Kapteinis Zāgners jautāja Kunertam, kas īsti esot noticis, bet Kunerts atbildēja, pie visām miesām drebēdams, ka kapteiņa kungs varot pats pajautāt lajtnanta kungam. Lajtnanta kungs nemaz neesot viņam sitis.

Judass Kunerts, joprojām drebēdams, paziņoja, ka Sveiks to visu esot izdomājis.

Šim grūtajam stāvoklim darīja galu pats leitnants Dubs, pēkšņi parādīdamies un uzbrēkdams Kunertam:

—   Vai tu vēl gribi pāris reižu pa ausi?

Viss kļuva skaidrs, un kapteinis Zāgners tūliņ pateica leit­nantam Dubam:

—  Ar šodienu Kunerts pāriet pie bataljona virtuves, un pēc jauna kalpotāja griezies pie mantziņa Vaneka.

Leitnants Dubs salutēja un aiziedams noteica Sveikam:

—   Es deru, ka jūs vienreiz karāsieties.

Kad viņš bija aizgājis, Sveiks mīļi un draudzīgi uzrunāja virsleitnantu Lukašu:

—   Mnichovā arī reiz viens kungs tā sarunājās ar otru, un tas viņam atbildēja: «Pie karātavām abi satiksimies.»

—   Kas jūs gan par idiotu, Sveik! — virsleitnants Lukašs pikti iesaucās. — Lai es nedzirdētu vairs jūsu parasto atbildi: «Padevīgi ziņoju, es esmu idiots.»

—   Brīnišķīgi! — kapteinis Zāgners piezīmēja, paskatījies pa logu. Viņš labprāt būtu atgājis no tā, bet vairs nepaguva, jo notika nelaime: aiz loga parādījās leitnants Dubs.

Leitnants Dubs izsacīja savu nožēlu par to, ka kapteinis Zāg­ners aizgājis, nenoklausīdamies viņa argumentos par labu uzbrukumam austrumu frontē.

—  Ja mēs gribam izprast šo grandiozo uzbrukumu, — viņš sauca logā augšup, — tad mums jāatceras, kā uzbrukums attīs­tījās aprīļa beigās. Mums bija nepieciešams pārraut krievu fronti, un mēs atzinām par visizdevīgāko vietu pārrāvumam fronti starp Karpatiem un Vislu.

—   Es nestrīdos ar tevi par to, — kapteinis Zāgners dzestri atbildēja un atkāpās no loga.

Kad pēc pusstundas vilciens atgāja uz Sanoku, kapteinis Zāg­ners izstiepās uz sola un izlikās guļam, lai leitnants Dubs neuz­māktos ar saviem apnicīgajiem paskaidrojumiem.

Sveika vagonā trūka Baluna. Viņš bija dabūjis atļauju iztīrīt gulaša katlu. Patlaban viņš atradās nepatīkamā situācijā uz platformas, kur bija karalauka virtuves: kad vilciens bija sācis kustēties, Baluns bija iekritis uz galvas katlā, un tikai viņa kājas rēgojās ārā. Tomēr viņš drīz pierada pie šā neparastā stāvokļa, un no katla atskanēja šmakstināšana, it kā ezis medītu taraka- nus, un pēc brīža kļuva dzirdama Baluna lūdzēja balss:

—   Es jūs lūdzu, biedri, iemetiet man, dieva dēļ, gabaliņu maizes, — te vēl tik daudz mērces.

Šī idile turpinājās līdz pat nākamajai stacijai, kur 11. kaujas rota ieradās ar tik labi iztīrītu katlu, ka tas laistījās vien.

—    Lai dievs jums to atmaksā, mīļie biedri, — Baluns no sirds pateicās, — kopš esmu karadienestā, man pirmo reizi uz­smaidīja tāda laime.

Viņam tiešām bija taisnība. Lupkas pārejā viņš bija saņēmis divas porcijas gulaša: virsleitnants Lukašs, būdams visai apmie­rināts, ka Baluns atnesis no virtuves neaizskartu pusdienu devu, bija atstājis viņam lielo pusi pāri. Baluns bija pilnīgi laimīgs, šūpoja pa vagona durvīm ārā izkārtās kājas, un karš sāka viņam likties jau kaut kas tuvs un pazīstams.

Rotas pavārs sāka viņu vilkt uz zoba, apgalvodams, ka pirms ierašanās Sanokā ešelonam izsniegšot vakariņas un vēl vienas pusdienas, kas pienākoties par tām dienām, kad tās neizsniedza. Baluns tikai piekrītot māja ar galvu un čukstēja:

—   Gan jūs redzēsiet, biedri, ka dievs kungs mūs nepametīs.

Visi gardi nosmējās par to, bet pavārs, sēdēdams uz savas

virtuves, uzdziedāja:

Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumāl Kaut viņš pīšļos triec un soda, Pēc cej atkal jaunā godā, Kaut liek sausu maizi krimst, Postā nepamet tak klimst, Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumā!

Ielejās aiz Sčavnas stacijas atkal parādījās jaunas kareivju kapsētas. No vilciena varēja redzēt akmens krustu ar Kristu bez galvas, ko tas bija pazaudējis, kad apšaudīja dzelzceļa posmu.

Vilciens paātrināja gaitu, steigdamies lejup uz Sanoku, ap­vārsnis kļuva plašāks, un abpus dzelzceļa atklājās skats uz ve­selu virkni sagrautu ciemu.

Pie Kulašnas kādā upītē gulēja no uzbēruma nogāzies sadra­gāts Sarkanā Krusta vilciens.

Baluns acis vien ieplēta, brīnīdamies galvenokārt par loko­motīves daļām, kas bija izmētātas pa visu ieleju. Dūmenis bija ietriekts uzbērumā un rēgojās no tā ārā kā 28 centimetru liel­gabals.

Šī aina saistīja arī citu Sveika vagona biedru uzmanību. Vis­vairāk uztraucās pavārs Juraida:

—   Vai tad uz Sarkanā Krusta vagoniem drīkst šaut?

—   Drīkstēt nedrīkst, bet varēt var, — Sveiks atbildēja. — Katrā gadījumā tas bijis labi tēmēts šāviens, bet izrunāties jau var katrs, ka tas noticis naktī un sarkanais krusts nebijis redzams. Pasaulē vispār ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet izdarīt var. Galvenais ir izmēģināt, var būt, ka izdodas, un, ja arī nedrīkst, tad, kas zina, var izdarīt bez drīkstēšanas. Ķeiza­risko manevru laikā Pisekā pienāca pavēle, ka pārgājienos kareivjus nedrīkst sodīt ar sasiešanu «ragā», bet mūsu kapteinis izdomāja, kā tas izdarāms. Par pavēli viņš tikai pasmējās, jo katram skaidrs, ka sasiets kareivis nav gājējs. Viņš šo pavēli nepārkāpa, bet lika gluži vienkārši samest sasietos kareivjus ratos un tad devās pārgājienā. Vai atkal tāds gadījums mūsu ielā pirms pieciem vai sešiem gadiem. Kāda nama otrajā stāvā dzīvoja Karlika kungs, stāvu augstāk — kāds ļoti kārtīgs cil­vēks, kas mācījās konservatorijā, kāds Mikešs. Sis Mikešs bija liels meitu mednieks un, starp citu, bija jau sācis lakstoties ap Karlika kunga meitu, kuras tētiņam piederēja ekspedīcija, konr ditoreja un kaut kur Moravijā pat grāmatsietuve, tikai uz cita vārda. Kad nu Karlika kungs uzzināja, ka šis konservatorists met acis uz viņa meitu, tad viņš uzgāja pie tā un pateica: «Jūs manu meitu par sievu nedabūsiet, plikadīda tāds! Es jums viņu nedošu!» -«- «Labi,» Mikeša kungs atbildēja, «es nekā nevaru darīt, ja man nav brīv viņu precēt. Kārties jau nu neiešu!» Bet pēc pāris mēnešiem Karlika kungs ierodas atkal un sievu arī paņēmis līdzi, un abi vienbalsīgi saka: «Nelieti, jūs esat nolau­pījis mūsu meitai godu.» — «Pareizi,» viņš atbild, «es esmu viņu padarījis par dāmu.» Nu Karlika kungs sāk uz viņu brēkt nelabā balsī: šis tak esot sacījis, ka Mikešs nedrīkstot viņa meitu precēt, ka viņš to nedošot, bet Mikešs pilnīgi pareizi at­bild, ka viņš šo meitu tiešām neprecēšot un ka toreiz nav runāts, ko viņš ar šo meitu varot darīt. Viņš vēl piemetināja, ka viņš vārdu turot, ka vecāki varot būt bez rūpēm, jo viņš precēties nedomājot, ka viņam esot raksturs, ka viņš neesot vis kā niedre vējā un, ja viņš vārdu devis, tad tas ir svēts. Un, ja viņu pat vajātu, viņš arī to izturēšot, jo viņam tīra sirdsapziņa un viņš savai nelaiķa mātei uz miršanas gultas zvērējis, ka nekad dzīvē nemelošot, viņš to nosolījies, roku sniegdams, un šāds zvērests neesot laužams, un viņa ģimenē neviens nekad neesot melojis, un viņam skolā vienmēr bijusi augstākā atzīme par uzvešanos. Tātad redziet, ka daudz ko nedrīkst, bet var, un ka ce]i un paņēmieni var būt dažādi, tikai mērķim jābūt vienam.

—  Mīļie draugi, — sacīja brīvprātīgais, kas kaut ko aši pie­rakstīja, — katram ļaunumam ir sava labā puse. Šis uzspridzinā­tais, pa pusei sadegušais un no uzbēruma notriektais sanitar- vilciens papildinās mūsu bataljona slavas pilno vēsturi ar vienu jaunu nākamo varoņdarbu. Es to iedomājos šādi, ka 1G. sen- tembrī, kā esmu te atzīmējis, no katras rotas uzaicinās brīv­prātīgi pieteikties vairākus kareivjus, kuri tad ar jefreitoru priekšgalā ies uzspridzināt ienaidnieka bruņoto vilcienu, kas mūs apšauda un nelaiž pāri upei. Pārģērbušies zemnieku drēbēs, viņi godam veiks savu uzdevumu.

—  Bet ko es te redzu? — brīvprātīgais iesaucās, ieskatījies savās piezīmēs. — Kā te iekļuvis mūsu Vaneka kungs?

—  Klausieties, mantziņa kungs, — viņš uzrunāja Vaneku, — kāds skaists raksts būs par jums bataljona vēsturē! Man šķiet, vienreiz jau bija par jums runa, bet šī epizode ir noteikti labāka un piemērotāka.

Un viņš nolasīja paceltā balsī:

Mantziņa Vaneka varoņa nave.

Drosmīgajā pasākumā uzspridzināt pretinieka bruņoto vil­cienu brīvprātīgi pieteicās arī mantzinis Vaneks, kas, līdzīgi citiem, ietērpās zemnieku drēbēs. Sprādziena apdullināts, viņš atjēdzās tikai tad, kad viņu ielenca ienaidnieka kareivji, kas viņu tūliņ nogādāja savas divizijas štābā, kur viņš, droši raudzī­damies nāvei acīs, kategoriski atteicās sniegt paskaidrojumus par mūsu karaspēka novietni un skaitlisko sastāvu. Tā kā viņš bija pārģērbies, tad viņam kā spiegam piesprieda nāves sodu pakarot, ko, ievērojot viņa augsto dienesta pakāpi, aizstāja ar nošaušanu. Spriedumu nekavējoties izpildīja pie kapsētas mūra, pie kam drosmīgais mantzinis Vaneks pieprasīja atstāt viņam acis neaizsietas. Kad viņam jautāja, kāda ir viņa pēdējā vēlēša­nās, viņš atbildēja: «Nosūtiet ar parlamentari manam bataljo­nam manu pēdējo sveicienu un paziņojiet, ka es mirstu tanī pārliecībā, ka mūsu bataljons turpinās savu uzvarām vaiņagoto ceļu. Tad vēl pasakiet kapteinim Zāgneram, ka gaļas deva sa­skaņā ar pēdējo brigādes pavēli palielināta par pustrešas kon­servu kārbas uz cilv.ēku dienā.» Tā mira mūsu mantzinis Vaneks. Ar saviem pēdējiem vārdiem viņš sacēla naidniekos paniskas bailes, jo tie bija domājuši, ka, nelaizdami mūs pāri upei, ir atšķēluši mūs no mūsu pārtikas bāzes un tas būs par iemeslu badam un morālām sabrukumam mūsu rindās. Par mieru, ar kādu Vaneks raudzījās nāvei sejā, liecina tas apstāklis, ka viņš līdz pat soda izpildīšanai spēlēja ar ienaidnieka štaba virsnie­kiem savtrumpi. «Naudu, ko esmu iespēlējis, nododiet krievu Sarkanajam Krustam!» viņš sacīja, kad šauteņu stobri jau vēr­sās pret viņa krūtīm. Ši cildenā augstsirdība aizkustināja klāt­esošos karavīrus un virsniekus līdz asarām.

—  Piedodiet, Vaneka kungs, — brīvprātīgais turpināja, — ka es atļāvos tik brīvi rīkoties ar jūsu naudu! Sākumā es biju do­mājis nodot to Austrijas Sarkanajam Krustam, bet galu galā, man liekas, no cilvēcības viedokļa tas vienalga, ja tikai tā no­nāk labdarīgas iestādes rokās.

Mūsu nelaiķa mantzinim, — Sveiks piezīmēja, — vaja­dzēja labāk to novēlēt bezmaksas ēdnīcai Prāgā, bet var būt arī, ka tā labāk, jo citādi vēl pilsētas galvas kungs nopirktu par šo surau sev aknu desu uzkodām.

—  Jā, zagšana notiek visās malās, — telefonists Chodunskis atsaucās.

—   Un it īpaši Sarkanajā Krustā, — pavārs Juraida paziņoja ar sevišķu niknumu. — Mostā es pazinu kādu pavāru, kas gata­voja pusdienas žēlsirdīgajām māsām, un tas man stāstīja, ka vecākā māsa un kopējas sūtot uz mājām veselām kastēm vīna un šokolādes. Tur vainīgs gadījums, un tas ir jau iepriekš no­lemts. Ikviens cilvēks savā bezgalīgajā dzīvē pārdzīvo neskaitā­mas pārvērtības, un vienreiz šinī pasaulē, kādā zināmā savas darbības periodā, viņam jākļūst arī par zagli. Es pats jau esmu šim periodam pāri.

Okultists Juraida izvilka no savas mugursomas pudeli kon­jaka.

—  Te jūs redzat neapgāžamu pierādījumu manam apgalvo­jumam, •— viņš sacīja, attaisīdams pudeli. — Es šo pudeli pa­ņēmu virsnieku virtuvē taisni pirms aizbraukšanas. Tas ir labā­kās šķirnes konjaks, to varētu lietot cukurotajiem glazējumiem uz Linčas tortēm, bet šai pudelei bija nolemts, ka es to nozagšu, tāpat kā man bija nolemts kļūt par zagli.

—   Nebūtu nemaz slikti, — šveiks iejaucās, — ja mums citiem būtu nolemts kļūt par jūsu līdzdalībniekiem. Man vismaz ir tāda nojauta.

Sī nojauta tiešām piepildījās. Pudele gāja no rokas rokā par spīti tam, ka mantzinis Vaneks protestēja un uzstāja, ka konjaks dzerams no katliņiem un taisnīgi sadalāms. Viņi esot pieci uz vienu pudeli, tāpēc viegli varot gadīties, ka šā nepārskaitļa pēc viens iedzerot kādu malku virs normas, uz ko Sveiks atbildēja:

— Tas ir taisnība, bet, ja Vaneka kungs grib dabūt pārskaitli, lai viņš izstājas no kompānijās, tad nebūs nekādu nepatikšanu un ķildu.

Vaneks tūliņ atsauca savus vārdus un iesniedza jaunu, augst­sirdīgu priekšlikumu, lai Juraida kā devējs ieņemtu tādu vietu rindā, kas viņam nodrošinātu divus malkus viena vietā, bet šis priekšlikums radīja vētrainu protestu, jo Juraida jau vienreiz bija dzēris, kad attaisīja pudeli un nogaršoja konjaku.

Beidzot pieņēma brīvprātīgā priekšlikumu dzert alfabētiskā kārtībā, jo, pēc viņa vārdiem, zināms iepriekšnoteikums jau izpaužoties arī tajā faktā, kā katru saucot.

Chodunskis, pirmais pēc alfabēta, iesāka rindu, uzmezdams draudīgu skatienu Vanekam, kas bija aprēķinājis, ka viņš kā pēdējais dabūšot vienu malku vairāk. Tā bija rupja matemā­tiskā kļūda, jo pudelē bija taisni divdesmit viens malks.

Pēc tam viņi spēlēja parasto «piepirkšanu» ar trim kārtīm, un brīvprātīgais pavadīja katru trumpi ar dievbijīgiem iztei­cieniem no svētajiem rakstiem. Tā, paņēmis trumpja kalpu, viņš izsaucās:

—   Kungs, atstāj man viņu arī uz šo gadu, lai es ar viņa palīdzību varu apart un apmēslot lauku un tas nes man augļus!

Kad viņam pārmeta, ka viņš iedrošinājies pievākt pat trumpja astotnieku, viņš paceltā balsī sauca:

—  .Tebšu vai ir kāda sieva, kam ir desmit graši un kas, to vienu pazaudējusi, tūliņ neiededzina uguni, neslauka savu istabu un ar čaklību nemeklē, kamēr to atrod? Un, to atradusi, sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: «Priecājieties ar mani, jo es esmu piepircis astotnieku kopā ar trumpja kungu un dūzi.» Dodiet savas kārtis šurp, jūs visi esat iekrituši.

Brīvprātīgajam Marekam tiešām bija laime kārtīs. Kamēr pārējie savstarpēji kāva cits citu, viņš katrreiz sedza to trump­jus ar vēl lielāku kārti, tā ka tie paspēlēja cits pēc cita, bet viņš ņēma likmi pēc likmes, uzrunādams sakautos:

—  Un tad būs liela zeme« trīcēšana visās vietās un briesmīgs bads un mēris, un zīmes pie debesīm.

Beidzot viņiem apnika, un viņi pārtrauca spēli, pēc tam kad telefonists Chodunskis bija paspēlējis algu par pusgadu uz priekšu. Viņu tas ļoti satrieca, un brīvprātīgais vēl prasīja no viņa parādrakstu, kurā būtu sacīts, ka mantzinim Vanekam, izmaksājot algas, Chodunska alga jāizmaksā Marekam.

—   Nebaidies, Chodunski, — Sveiks viņu mierināja, — ja tev laimēsies, tu kritīsi pirmajā kaujā un Mareks neredzēs tavu alga kā savu degungalu. Paraksti vien!

Chodunski šī piezīme ietekmēja visai nepatīkami, tāpēc viņš kategoriski noteica:

—   Es nevaru krist kaujā, jo esmu telefonists, un telefonisti pastāvīgi ir blindažā. Vadus velk un bojājumus izlabo vienmēr pēc kaujas.

Brīvprātīgais iebilda, ka tieši otrādi, — telefonistiem drau­dot lielas briesmas un ienaidnieka artilērija tēmējot taisni uz viņiem. Neviens telefonists neesot blindažā drošs. Pat ja blin- daža atrastos desmit metru dziļumā, ienaidnieka artilērija to tomēr uzietu. Telefonisti kūstot kā sniegs pavasara saulītē. To pierādot tas, ka Mostā, taisni viņa prombraukšanas laikā, atvērti 28. kursi telefonistu sagatavošanai.

Chodunskis izskatījās galīgi nolaidies, tāpēc Šveiks laipni un draudzīgi piezīmēja:

—   Vārdu sakot, tā ir īsta cūku būšana!

Chodunskis tikpat laipni atbildēja:

—   Nedzisini mēli!

—   Es paskatīšos savos bataljona vēstures materialos, kas man atzīmēts ar burtu «Ch». Chodunskis — Chodunskis .. . Ahā, te jau ir: telefonistu Chodunski apber mīna. Viņš telefonē no sava kapa uz štābu: «Mirstu un apsveicu mūsu bataljonu ar uzvaru!»

—   Ar to tev jāapmierinās, — Sveiks teica, — jeb vai tu gribi vēl ko piemetināt? Atceries «Titanika» telefonistu, kas tad, kad kuģis jau grima, vienā gabalā zvanīja uz pārplūdušo vir­tuvi, vai pusdienas reiz būšot gatavas.

—   Man tur nav iebildumu, — brīvprātīgais sacīja, — ka Chodunska pēdējos vārdus pirms nāves papildina kaut vai tā, ka viņš sauc pa. tālruni: «Sveiciniet mūsu dzelzs brigādi!»

IV

SOĻOS — MARŠ!

Ierodoties Sanokā, izrādī jās, ka vagonā, kur atradās 11. rotas virtuve un kur pieēdušais Baluns krekšēja aiz labsajūtas, bija tiešām runājuši patiesību. Bataljonam pienācās saņemt liekas vakariņas un pat lieku maizes devu kā atlīdzību par tām dienām: kad nekas nebija saņemts. Kad ešelons atstāja vagonus, tad iz­rādījās, ka Sanokā atrodas arī «Dzelzs brigādes» štābs, pie kuras pēc savas kristāmzīmes piederēja 91. pulka kaujas batal­jons. Kaut gan dzelzceļa satiksme no Sanokas līdz Ļvovai un tālāk uz ziemeļiem līdz Lielajam Tiltam nebija pārtraukta, tomēr īstenībā tā palika mīkla, kāpēc austrumu frontes štābs bija pie­ņēmis dispoziciju, pēc kuras «Dzelzs brigādei» bija jāsakon-

centrē kaujas bataljoni 150 km no frontes, kad frontes līnija stiepās no Brodiem līdz Bugas upei un visgarām tai uz zieme­ļiem līdz pat Sokalai.

Šis ārkārtīgi interesantais stratēģiskais jautājums atrisinājas gaužām vienkārši, kad Sanokā kapteinis Zāgners aizgāja uz bri­gādes štābu pieteikt kaujas bataljona ierašanos.

Par dežurantu bija brigādes adjutants kapteinis Tairle.

—  Mani ļoti pārsteidz, ka jūs neesat saņēmuši noteiktus no­rādījumus, — kapteinis Tairle sacīja. — Maršruts ir skaidrs. Savu virzīšanos uz priekšu jums, protams, vajadzēja mums jau iepriekš paziņot. Pēc augstākās virspavēlniecības dispozicijas jūs esat i e r a d u š i e s divas dienas par ātru.

Kapteinis Zāgners mazliet pietvīka, bet viņam gan nenāca prātā atkārtot visas tās šifrētās t^legramas, ko viņš bija ceļā saņēmis.

—   Es ļoti brīnos par jums . . . — kapteinis Tairle turpināja.

—   Man šķiet, — kapteinis Zāgners pārtrauca, — ka mēs, virsnieki, sakām viens otram «tu».

—   Manis dēļ, — kapteinis Tairle piekrita, — bet saki, vai tu esi kadru vai rezerves virsnieks? Kadru? Tas ir pavisam kas cits. Tā uzreiz jau nevar zināt. Mums te visādu stulbu rezer­ves leitnantu bijis, ka biezs! Kad mēs atkāpāmies no Limanovas un Krasnikas, tad šie «leitnanti» pazaudēja galvu, tiklīdz pama­nīja kādu kazaku patruļu. Mēs no štaba, mēs šitādus tāpiņus neciešam. Tāds nejēga noliek «intelbeņķi»[37] un galu galā pāriet kadros vai, civilists būdams un palikdams, noliek virsnieka pār­baudījumu, un, kad nu uznāk karš, tad no viņa neiznāk vis leitnants, bet lupatu bunte!

Kapteinis Tairle nospļāvās un familiari paplikšķināja kaptei­nim Zāgneram pa plecu:

—   Palieciet te kādas pāris dienas! Es jūs visus ievedīšu sa­biedrībā, izdejosimies. Mums te ir glīti skuķi, «Engelhuren»[38]. Te ir arī kāda ģeneraļa meita, kas agrāk piekopusi lesbisko mīles­tību. Tad mēs visi saģērbjamies sieviešu drēbēs, un tad tik tev vajadzētu redzēt, ko viņa taisa! Karna kā kaza, tu iedomāties nevari, bet savu lietu pieprot uz to labāko. Velna sievišķis, — bet gan jau tu pats redzēsi.

—   Pardon, — viņš sarāvās, — mani jau atkal šķebina, šodien jau trešo reizi.

Lai pierādītu kapteinim Zāgneram, cik jautri šeit klājas, viņš atgriezies paskaidroja, ka. tās esot sekas no iepriekšējā vakara, kurā piedalījušies ari sapieru rotas virsnieki.

Ar šās rotas komandieri, kam arī bija kapteiņa dienesta pakāpe, kapteinis Zāgners drīz vien iepazinās. Kancelejā iedrā­zās garš cilvēks formā ar trim zelta zvaigznītēm un, neievēro­dams kapteini Zāgneru, familiari uzrunāja Tairli, it kā nebūtu gluži skaidrā prātā:

—   Nu, ko tu dari, cūkcepure? Tu gan vakar smalki apstrā­dāji mūsu grāfieni. — Viņš atsēdās un, sizdams ar tievu niedrīti sev pa stilbiem, iesmējās pilnā kaklā. — Kad es tikai iedomā­jos, kā tev sāka nākt atpakaļ un viņai taisni klēpī. . .

—   Jā, — Tairle apstiprināja, — vakar gāja varen jautri.

Tikai tagad viņš iedomājās iepazīstināt kapteini Zāgneru un

virsnieku ar niedrīti, pēc kam visi devās no brigādes administra­tīvās daļas kancelejas uz kafejnīcu, kas uz ātru roku bija ierī­kota bijušās alus pārdotavas vietā.

Kad viņi gāja cauri kancelejai, kapteinis Tairle paņēma sa­pieru rotas komandiera niedrīti un uzsita uz garā galda, ap kuru tūliņ nostājās frontē divpadsmit kara rakstvežu. Tie bija mierīgas, drošas aizmugures dzīves cienītāji, jaunos formas tēr­pos, apaļiem, labi pildītiem vēderiņiem.

Kapteinis Tairle, gribēdams padižoties Zāgnera un otra kap­teiņa priekšā, uzsauca šiem divpadsmit resnajiem blēdīšanās mākslas apustuļiem:

—   Nedomājiet, ka es jūs te turu uzbarošanai, cūku dzimums! Mazāk rīt un žūpot, bet vairāk kustēties!

—   Es jums parādīšu vēl vienu dresūras paņēmienu, — Tairle paziņoja saviem biedriem.

Viņš uzsita vēlreiz ar niedrīti uz galda un uzprasīja savam ducim:

—   Kad jūs pārsprāgsiet, sivēni tādi?

Visi divpadsmit kā vienā balsī atbildēja:

—   Kad pavēlēsiet, kapteiņa kungs.

Smiedamies pats par savu stulbumu un muļķību, kapteinis Tairle izgāja no kancelejas.

Kad visi trīs apsēdās pie galdiņa kafejnīcā, Tairle pasūtīja pudeli kadiķogu degvīna un pavēlēja pasaukt pāris jaunkundžu, kas būtu brīvas. Izrādījās, ka šī kafejnīca patiesībā ir publiskais

nams, un, tā kā nevienas brīvas jaunkundzes nebija, kapteinis Tairle neganti uztraucās, rupji nolamāja saimnieci un brēkdams taujāja, kas esot pie Ellas jaunkundzes. Uzzinājis, ka tur atro­doties kāds leitnants, viņš pārskaitās vēl vairāk.

Pie Ellas jaunkundzes atradās leitnants Dubs. Kad kaujas bataljons bija novietots ģimnāzijās ēkā, viņš bija savācis savu vadu un plašā runā tam paskaidrojis, ka krievi atkāpjoties visur ierīkojuši publiskos namus, ievietojot tajos ar veneriskām slimībām aplaistu personālu, lai tā sagādātu Austrijas armijai iespējami lielākus zaudējumus, tāpēc viņš brīdinot kareivjus no šādu lokālu apmeklēšanas. Viņš pats personīgi pārliecināšo­ties šajos namos, vai viņa pavēles ievērotas; un, tā kā viņi atrodoties frontes joslā, tad katram, ko tur notveršot, būšot jā- stājās kara tiesas priekšā.

Leitnants Dubs bija tiešām nolēmis personīgi pārliecināties par savu pavēļu izpildīšanu, tāpēc viņš izraudzījās, acīm redzot kā savu novērojumu izejas punktu, dīvānu Ellas istabiņā, tā saucamās «Pilsētas kafejnīcas» otrajā stāvā, dīvānu, uz kura viņš lieliski pavadīja laiku.

Tikmēr kapteinis Zāgners bija aizgājis pie sava bataljona. Tairles sabiedrība izjuka, jo viņu aizsauca uz brigādi. Brigādes komandieris jau vairāk nekā stundu meklēja savu adjutantu.

No divizijas bija pienākušas jaunas pavēles. Bija nepiecie­šams izstrādāt galīgu maršrutu jaunpienācējam 91. pulkam, jo agrākā virzienā saskaņā ar jauno dispozīciju vajadzēja sūtīt 102. pulka kaujas bataljonu.

Viss tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Galicijas ziemeļaustrumu stūrī krievi atkāpās tik steidzīgi, ka atsevišķas austriešu kara­spēka daļas galīgi sajaucās kopā, un vietām tanīs kā ķīļi iespie­dās vācu armijas daļas; radās īsts chaoss, ko vēl pastiprināja jaunu kaujas bataljonu un citu karaspēka vienību ierašanās. Tas pats notika arī citos frontes sektoros, kas atradās tālāk aizmu­gurē, kā, piemēram, Sanokā, kur pēkšņi ieradās vācu Hanoveras divizijas rezerves daļas ar kādu pulkvedi priekšgalā. Šim pulk­vedim bija tik negants izskats, ka brigādes komandieris pilnīgi apjuka. Hanoveras divizijas rezerves daļu komandieris iesniedza sava štaba dispozīciju, pēc kuras viņa kareivji bija jānovieto tanī pašā ģimnāzijā, ko jau ieņēma 91. pulka kaujas bataljons, bet štabam viņš pieprasīja nodot Krakovas bankas telpas, kur atradās pašas brigādes štābs.

Brigādes komandieris griezās pa tiešo vadu pie divizijas un visos sīkumos attēloja pašreizējo situāciju. Tam sekoja divizi­jas saruna ar hanoverieti, un rezultātā brigāde saņēma pavēli: «Brigāde atstāj pilsētu pīkst. 6 vakarā un novietojas uz līnijas Tirova—Voļska—Liskovice—Starosola—Sambora, gaidot turp­mākās pavēles. Vienā laikā ar to no pilsētas iziet 91, kājn. pulka kaujas bataljons, kas izveido segumu. Avangards iziet 5.30 uz Tirovu, starp ziemeļu un dienvidu flangiem 31 /2 km atstatuma. Arjergards dodas ceļā 6.15.»

 Tā nu ģimnāzijā radās liels satraukums, un bataljona virs­nieku apspriedē trūka taisni leitnanta Duba; Šveikam uzdeva viņu uzmeklēt.

—   Es ceru, — virsleitnants Lukašs viņam teica, — ka jūs viņu atradīsiet bez kādām grūtībām. Jums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es lūdzu rakst­veida pavēli no rotas — taisni tāpēc, ka mums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

Kamēr virsleitnants Lukašs rakstīja savā bloknotā pavēli leitnantam Dubam tūliņ ierasties ģimnāzijā uz apspriedi, Šveiks turpināja:

—  Jūs, obrlajtnanta kungs, varat būt bez rūpēm kā vienmēr. Gan es viņu atradīšu. Kareivjiem aizliegts apmeklēt publiskos namus, tāpēc viņš noteikti vienā tādā sēž, lai pārliecinātos, vai no viņa vada kāds negrib nonākt kara tiesā, ar ko viņš vienmēr draud. Viņš taču pats teica savam vadam, ka apstaigās visus publiskos namus, un vai tam, kas ar viņu iepazīsies no sliktās puses. Turklāt es zinu, kur viņš tagad ir. Viņš atrodas tanī kafej­nīcā iepretim, jo viss vads skatījās viņam pakaļ, kur viņš vis­pirms ies.

«Pilsētas apvienotajai izpriecas iestādei» un «Pilsētas kafej­nīcai», par ko Sveiks runāja, bija divi nodalījumi. Kas negribēja iet caur kafejnīcu, tas gāja no sētas puses, kur sildījās saulē kāda veca sieviete, kas visus uzrunāja vācu, poļu un ungāru valodā: «Nāciet vien, zaldātiņ, te ir skaistas jaunkundzītes.»

Ja zaldātiņš ienāca, tad viņu caur gaiteni ieveda priekšistabā, kas noderēja par pieņemamo telpu, un pasauca kādu no jaun­kundzēm, kas tūliņ ieskrēja vienā kreklā. Vispirms jaunkundze noprasīja naudu, ko saimniece tūdaļ iekasēja, kamēr zaldātiņš nolika durkli.

Virsnieki ieradās caur kafejnīcu. Virsnieku kungu ceļš bija grūtāks, jo tas veda gar virkni kabinetu, kur atradās virsnie­kiem nolemtā augstākā šķirne, kur krekliņi bija apšūti ar mež­ainēm, kur dzēra vīnu vai liķieri. Saimniece šeit nepieļāva nekā­dus etiķetes pārkāpumus, fināls norisinājās augšā, guļamistabās. Un vienā šādā blakšu pilnā paradīzē vārtījās pa dīvānu leitnants Dubs vienās apakšbiksēs, kamēr Ellas jaunkundze, kā tas šādos gadījumos parasts, stāstīja izdomātu savas dzīves traģēdiju: vi­ņas tēvs esot. bijis fabrikants, viņa pati skolotāja kādā Peštas licejā un pazudinājusi sevi aiz nelaimīgas mīlestības.

Aiz dīvana leitnantam Dubam pa tvērienam uz maza galdiņa stāvēja pudele pīlādžogu degvīna un glāzes. Tā kā pudele bija tikai pusē, bet Ella y.n leitnants Dubs jau runāja visādas blēņas, tad tas liecināja, ka leitnants Dubs nekā nepanes. No viņa runas bija redzams, ka viņam viss sajucis un viņš uzskata Ellu par savu kalpotāju Kunertu. Viņš to arī tā uzrunāja un draudēja iedomātajam Kunertam pēc sava paraduma:

—   Kunert, Kunert, gan tu, nelieti, iepazīsies ar mani no sliktās puses …

Sveiku gribēja pakļaut tai pašai procedūrai kā visus pārējos, kas ieradās no sētas puses, bet viņš maigi atbrīvojās no kādas kreklā tērptas meičas rokām, uz kuras brēcieniem atskrēja ma- dama —■ poliete un sāka bezkaunīgi melot Sveikam acīs, ka šeit neesot neviena leitnanta.

—   Jūs tik daudz nebrēciet, cienītā kundze, — Sveiks laipni sacīja, saldi smaidīdams, — citādi es varu jums iekraut. Pie mums Platnerža ielā vienu tādu madamu reiz tā sakulstīja, ka viņa vairs nezināja, kā viņu sauc. Tur dēls meklēja savu tēvu, kādu Vondračeku, kas tirgojās ar riepām. So dāmu sauca Kršova- nova, un, kad ātrās palīdzības punktā izdevās viņu dabūt pie samaņas un prasīja, kā viņu sauc, tad viņai šķita, ka pirmais burts bijis «Ch». Un kāds ir jūsu goda vārds?

Godājamā matrona sāka šausmīgi aurot, kad Sveiks pastūma viņu sānis un nopietnā gaitā devās pa koka kāpnēm augšup uz otro stāvu.

Apakšā parādījās priekamājas īpašnieks, paputējis poļu muižnieks. Viņš metās Sveikam pakaļ, saķēra to aiz blūzes un brēca vāciski, ka augšā kareivji nedrīkstot iet, tur esot atļauts tikai virsnieku kungiem, kareivjiem esot jāpaliek apakšā.

Sveiks paskaidroja, ka ieradies visas armijas interesēs un meklē kādu virsnieku, bez kura armija nevar doties kaujā, bet, kad polis kļuva pārāk uzstājīgs, Sveiks nolaida viņu pa kāpnēm leja un pats turpināja apkārtnes izlūkošanu. Viņš pārliecinājās,

ka visas istabas tukšas, tikai pašā gaiteņa galā, kad viņš pie­klauvēja, nospieda rokturi un pavēra durvis, atskanēja Ellas spiedzīgā balss: «Besetzt.»[39] un tūliņ arī kļuva dzirdama leitnanta Duba dobjā balss: «Herein!»- Viņš laikam iedomājās, ka atrodas savā istabā nometnē.

Šveiks ienāca, tuvojās dīvanam un pasniedza leitnantam no bloka izplēsto lapiņu: slepus palūkodamies uz izsvaidītajām formas tērpa sastāvdaļām gultas kājgalī, viņš teica:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka jums jāapģērbjas un sakarā ar šo pavēli, ko es jums nodevu, jāierodas mūsu kazar­mās ģimnāzijā, jo mums tur notiks liela militārā apspriede.

Leitnants Dubs izbolīja apmiglotas ačeles, bet tad atjēdzās, ka nav tā piedzēries, ka Sveiku vairs nepazītu. Viņam tūliņ ienāca prātā, ka Sveiku atsūtījuši raporta iesniegšanai, tāpēc viņš sacīja:

—  Pag, nu es tikšu ar tevi galā, Sveik. Nu tu — redzēsi — kā tev — klāsies . . .

—   Kunert, — viņš uzsauca Ellai, — ielej man — vēl —- vienu!

Viņš dzēra un, plosīdams gabaliņos pavēles rakstu, smējās:

—  Vai tā ir — atvainošanās? Mēs nekādu — atvainošanos — nepieņemam. Mēs esam — karā, nevis — skolā. Tātad tevi — notvēruši — publiskā namā? Nāc tuvāk, Sveik, — es tev došu pāris — pļauku. — Kurā gadā — Maķedonijas Pilips — sakāva romiešus, — to tu nezini, — tu — ērzeli!

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — ka saņemta visaugstākā pavēle, lai visi virsnieku kungi apģērbjas un ierodas uz bataljona apspriedi; mēs doda­mies ceļā, un tagad jāizšķir, kura rota būs avangardā, kura arjergardā vai flangos. Patlaban taisni tas jāizlemj, un es do­māju, lajtnanta kungs, ka jums tur arī būs savs vārds sakāms.

Šī diplomātiskā runa mazliet atžilbināja leitnantu Dubu, viņš sāka pamazām apjēgt, ka neatrodas vis kazarmās, bet tomēr piesardzīgi ievaicājās:

—   Kur es atrodos?

—  Lajtnanta kungam labpatikas atrasties meitu mājā. Tā kunga ceļi ir neizdibināmi.

Leitnants Dubs smagi nopūtās, norāpās no dīvana un sāka meklēt savus apģērba gabalus. Šveiks viņam palīdzēja. Kad Dubs beidzot bija apģērbies, abi atstāja istabu, bet Šveiks tūliņ atgriezās un, neveltīdams ne mazākās uzmanības Ellai, kas, pār­pratuši viņa atgriešanās iemeslus, aiz nelaimīgās mīlestības at­kal ielīda gultā, aši izdzēra pudelē palikušo degvīnu un tad sekoja leitnantam.

Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Sveikam visādas nesakarīgas blē­ņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja: ^

—   Ceru, ka jūs mani labi saprotat.

—   Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» —■ tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»

Leitnants Dubs apstājās un ar pūlēm atkārtoja:

—  Marokas sultāns? Tas pieder pagātnei! — Viņš noslaucīja sviedrus no pieros un, apmiglotām acīm raudzīdamies Sveikā, nomurmināja: — Tā es pat ziemā neesmu svīdis. Vai jūs pie­krītat? Jūs saprotat?

—   Es saprotu, lajtnanta kungs. Pie mums «Kausā» mēdza iegriezties kāds vecs kungs, atvaļināts ierēdnis no apgabala pārvaldes, un tas arī apgal voja to pašu. Viņš vienmēr stāstīja, ka brīnoties, kāda starpība varot būt starp ziemas un vasaras tem­peratūru, un cik tas esot smieklīgi, ka cilvēki t© neesot pama­nījuši.

Šveiks šķīrās no Duba ģimnāzijās vārtos; pēdējais grīļoda­mies uzkāpa aktu zālē, kur notika militārā apspriede, un tūliņ pieteicās kapteinim Zāgneram, ka esot pilnīgi piedzēries. Visu apspriedes laiku viņš sēdēja nokārtu galvu un tikai debatēs šad un tad piecēlās, lai izsauktos:

—   Jūsu uzskati ir pareizi, kungi, bet es esmu galīgi pie­dzēries!

Kad dispozicijas plāns bija izstrādāts un virsleitnanta Lukaša rota norīkota avangardā, leitnants Dubs pēkšņi sarā­vās, piecēlās un teica:

—   Atcerēsimies mūsu klases audzinātāju pirmajā skolas gadā, kungi! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo!

Virsleitnantam Lūkasam ienāca prātā, ka vislabāk būtu likt leitnanta Duba kalpotājam apguldīt savu kungu fizikas kabi­netā, pie kura durvīm bija nolikts sargkareivis, lai kādam ne­ienāktu prātā nozagt pa pusei izlaupītās minerālu kolekcijas atliekas. Brigādes stabā no tā pastāvīgi brīdināja caurbraucējus ešelonus.

Šādu piesardzību ievēroja kopš tā laika, kad kāds ģimnāzijā novietots honvedu bataljons bija izlaupījis kabinetu. Honvediem bija sevišķi iepatikušās minerālu kolekcijas — raibie kris­tāli un oļi, ko tie sabāza savās mugursomās.

Nelielajā karavīru kapsētā uz kāda balta krusta uzrakstīts «Laslo Garganijs». Te atdusas mūža miegā honveds, kas ģimnā­zijās pirmajā izlaupīšanas reizē bija izdzēris visu denaturēto spirtu no trauka, kur glabājās visādi rāpuļi.

Pasaules karš iznīdēja cilvēku cilti pat ar spirtu no dab- zinātniskām kolekcijām.

Kad visi izklīda, virsleitntants Lukašs lika pasaukt Kunertu, lai viņš aizvestu savu kungu un noliktu gulēt. Leitnants Dubs pēkšņi bija kļuvis līdzīgs mazam bērnam: viņš satvēra Kunerta roku, sāka pētīt tā plaukstas līnijas un paziņoja, ka no tām varot noteikt Kunerta nākamās sievas vārdu.

—   Kā jūs sauc? Paņemiet man no krūšu kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmrali. Tātad jūsu uzvārds Kunerts? Labi. .. Atnā­ciet pēc stundas ceturkšņa, es jums atstāšu zīmīti ar jūsu nāka­mās laulātās draudzenes vārdu.

Viņš nepaguva lāgā pabeigt teikumu, kad jau sāka krākt, bet tad atkal pamodās un kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapi­ņas, ko pēc tam izplēsa un nometa zemē. Tad viņš nošļupstēja, noslēpumaini pielicis pirkstu pie lūpām:

—   Nē, tagad ne . . . Pēc stundas ceturkšņa … Vislabāk būs, ja jūs to meklēsiet ar aizsietām acīm.

Kunerts bija tāda' lāga dvēsele, ka tiešām atnāca pēc stundas ceturkšņa. Atlocījis zīmīti, viņš izlasīja leitnanta Duba ķeburus: «Jūsu nākamo sievu sauks par Kunerta kundzi.»

Kad Kunerts pēc brītiņa parādīja zīmīti Sveikam, pēdējais deva padomu to labi uzglabāt, jo šādi augstāku militāru personu izdoti dokumenti turami godā. Agrāk karadienestā tas nekad neesot noticis, ka virsnieks sarakstītos ar savu kalpotāju un godātu tā sievu par kundzi.

*

Kad visi priekšdarbi saskaņā ar dispozīciju bi ja veikti, brigā­des komandieris, ko hanoveriešu pulkvedis bija tik veikli izsē­dinājis no pilsētas, lika sastāties bataljonam parastajā četrstūrī un teica uzrunu. Viņš runāja ļoti labprāt, runāja par visu, kas pagadījās uz mēles, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atcerējās karalauka pastu.

—  Kareivji! — viņš dārdināja četrstūra vidū. — Mēs tuvo­jamies ienaidnieka frontei, mūs šķir no tās tikai dažu dienu pār­gājiens. Kareivji! Līdz šim jums gājienā nebija nekādas izdevī­bas paziņot saviem mīļajiem, ko jūs esat atstājuši, savas adreses, lai jūsu mīļie zinātu, uz kurieni jums rakstīt, lai jūsu mīļo pali­cēju vēstules jūs iepriecinātu.

Te viņš sajuka un nekādi nevarēja nobeigt, tāpēc neskaitā­mas reizes atkārtoja:

—  Jūsu mīļie . . . jūsu tuvinieki . .. jūsu dārgie palicēji … —

un tā tālāk, kamēr beidzot salauza šo burvju loku, pērkonīgi izkliegdams:

—   Lūk, tāpēc mums frontē ir karalauka pasts!

No viņa turpmākās runas radās iespaids, ka visiem šiem cilvēkiem pelēkajos formas tērpos jāļaujas ar lielāko prieku apkauties taisni tāpēc, ka frontē ir iekārtots karalauka pasts, it kā cilvēkam, kuram granata norāvusi abas kājas, sevišķa pa­tika mirt ar apziņu, ka viņa karalauka pasta numurs ir 72 un tur varbūt pienākusi vēstule no viņa mīļajiem tuviniekiem un sūtī­jums, kurā atrodas gabals žāvētas gaļas, speķis un pašu kaltēti sausiņi.

Pēc šās runas, kad brigādes orķestris bija nospēlējis valsts himnu un ķeizaram bija uzsaukts «lai dzīvo», atsevišķas grupas no šo cilvēcisko lopu bara, kuri bija nolemti apkaušanai kaut kur pie Bugas, saskaņā ar dispoziciju cita pēc citas devās ceļā.

11. kaujas rota izgāja pulksten 5.30 Turovas — Voļskas vir­zienā. Šveiks vilkās pašā astē kopā ar rotas štābu un sanitariem, un virsleitnants Lukašs nepārtraukti jādelēja gar visu kolonu, pastāvīgi atgriezdamies gājiena beigās, pa daļai lai pārliecinā­tos, kādā stāvoklī leitnants Dubs, kas brauca ar brezentu pār­vilktos ratos pretī jauniem varoņdarbiem nezināmā nākotnē, pa daļai lai īsinātu ceļu sarunās ar Sveiku, kas pacietīgi stiepa savu mugursomu un šauteni, kopā ar mantzini Vancku atcerē­damies, cik jauka soļošana bijusi priekš pāris gadiem manevros pie Lielās Meziršičas.

—   Apvidus bija uz mata tāds pats kā šeit, tikai mēs nebijām pilnā kaujas ietērpā, jo toreiz mēs nezinājām, ko nozīmē neaiz­skaramais konservu krājums. Tikko mēs konservus saņēmām, tūliņ viss vads tos notiesāja pirmajā apmešanās vietā un sa­bāza mugursomā ķieģeļus. Kādā ciemā mums notika pārbaude, un tad vajadzēja visus ķieģeļus izsviest. To bija tik daudz, ka tur vēlāk kāds noteikti uzcēla sev ģimenes mājiņu.

Pēc mirkļa Šveiks jau braši soļoja blakus virsleitnanta Lukaša zirgam un stāstīja par karalauka pastu:

—  Jā, runa bija varen jauka, un skaidrs, ka ikvienam ir pa­tīkami saņemt kādu labu vēstuli no mājām. Es arī, kad biju karadienestā Budejovicē, saņemu vienu vēstuli kazarmās un glabāju to vēl šodien.

Šveiks izvilka no netīras ādas somiņas viscaur notaukotu vēstuli un skaļi lasīja, turēdamies vienā solī ar virsleitnanta Lukaša zirgu, kas gāja mērenos rikšos:

«Tu nekrietnais nelieti, melkuli un krāpnieki Kapralis Kržiža kungs atbrauca uz Prāgu atvaļinājumā, un es ar viņu dejoju «Pie Kocaniem», un viņš man pastāstīja, ka tu Budejovicē dejo­jis «Zaļajā vardē» ar kādu uzpūtīgu grezeli un mani pavisam atstājis. Tad tu nu zini, to es rakstu atejā uz dēļa blakus cauru­mam, ka mūsu starpā visam beigas. Tava izbijušā Božena. Lai man nepiemirstas, tas kapralis nav muļķis, gan viņš tevi patren­kās, es viņam to lūdzu. Un lai man vēl nepiemirstas, — tu mani vairs neatradīsi starp dzīvajiem, kad atbrauksi atvaļinā­jumā.»

— Pats par sevi saprotams, — Šveiks turpināja, ieturēdams tos pašus mērenos rikšus, — ka es, ierazdamies atvaļinājumā, atradu viņu starp dzīvajiem, un vēl starp kādiem dzīvajiem! Es viņu sastapu «Pie Kocaniem», divi sveša pulka kareivji vilka viņu katrs uz savu pusi, un viens vēl bija tik iekarsis, ka pil­nīgi atklāti tvarstījās viņai ap ņieburu, it kā gribētu, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, izvilkt no turienes viņas nevainības rotu, kā raksta Venceslava Lužicka vai kā to reiz apraudoties sacīja dejas stundā kāds sešpadsmitgadīgs meitēns kādam ģim­nāzistam, kas bija viņai iekniebis dilbā: «Jūs, godāts kungs, sa­bradājāt manu jaunavības rotu.» Skaidrs, ka visi sāka smieties, bet viņas mammiņa, kas viņu tur uzraudzīja, izveda viņu «Bese- das»1 gaitenī un tur pamatīgi sadeva savai muļķa Trīnei. Es esmu nācis pie slēdziena, obrlajtnanta kungs, ka lauku skuķi ir daudz atklātāki nekā tādas samurdzītas pilsētas jaunkundzītes, kas apmeklē visādas deju stundas. Kad mēs kādreiz agrākos gados bijām Mnišekā uz apmācībām, tad es gāju uz ballītēm Veckminā un tur iepazinos ar kādu Kārlu Vcklovu, bet es gan viņai diezin kā nepatiku. Reiz svētdienā es viņu pavadīju līdz dīķim, tur mēs apsēdāmies uz dambja, un, kad saule bija norie­tējusi, es viņai jautāju, vai es viņai arī patīku. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, gaiss bija tik rāms, putni dziedāja vienā dziedāšanā, un viņa man atbildēja, smiedamās kā traka: «Tu man tikpat labi patīc kā suņanagla sēžamvietā, tik stulbs tu esi.» Un es biju arī stulbs, tik briesmīgi stulbs, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka visu laiku, kad mēs staigājām pa tīru­miem, kur labība bija pāri galvai un tuvumā nevienas dvēseles, ne reizi neuzaicināju viņu piesēsties un tik rādīju viņai uz dieva svētību visapkārt, un — muļķis beidzamais! — skaidroju lauku skuķim, ka tie te ir rudzi, tie mieži un tur atkal auzas.

Un, it kā apstiprinot šos vārdus, no priekšējām rindām atska­nēja kareivju balsis, dziedot dziesmu, ar kuru čechu pulki bija gājuši liet savas asinis par Austriju pie Solferino:

Kad pusnakti sit pulkstenis, Sāk lēkāt auzu maišelis. Tad, juhei juheidā, Kļūst meiča devīga!

Visi pārējie korī uztvēra:

Tad jā, tad jā, tad jā, Un kā lai nedod tā To tiesu, ko sev vēlēju, Uz katra vaiga bučiņu.

Tad, juhei juheidā, ^

Kļūst meiča devīga! Tad jā, tad jā, tad jā, Ko visu nedod tā!

Pēe tam vācieši sāka dziedāt šo pašu dziesmu vāciski.

Tā ir veca kareivju dziesma, ko varbūt jau dziedājuši kara­vīri visās valodās vēl Napoleona karu laikā. Tagad tā jautri at­balsojās Galicijas līdzenumos, uz Turovas—Voļskas putekļainās šosejas, kur, cik vien tālu acis sniedza, līdz pat zaļajiem uzkal­niem dienvidos visi tīrumi bija zirgu pakavu un tūkstošiem smagu kareivju zābaku nomīdīti.

— Tāpat mēs sagandējām visu apvidu manevros pie Pi- sekas, — Sveiks, apkārt lūkodamies, ierunājās. — Mums tur bija līdzi kāds erchercoga kungs, ļoti taisnīgs cilvēks, un, kad viņš ar savu štābu stratēģisku iemeslu pēc bija izjājis cauri sējumiem, tad viņa adjutants tūliņ uz karstām pēdām aprēķi­nāja zaudējumus. Kāds no zemniekiem, Picha vārdā, nebija diezin cik priecīgs par šādu apciemojumu tīrumos un atteicās saņemt kroņa piespriestās 18 kronas par nobradātajiem 5 ariem sējumu. Viņam bija uznākusi tiesāšanās kāre, obrlajtnanta kungs, un tad viņš arī dabūja 18 mēnešus.

Manuprāt, obrlajtnanta kungs, viņam vajadzēja priecāties, ka kāds no ķeizariskā nama apmeklējis viņa zemes gabalu. Viens otrs vairāk izglītots zemnieks būtu saģērbis visus savus skuķus baltās drēbēs kā pie iesvētīšanas, sadevis tām rokās

puķu pušķus, nostādījis uz tīruma un licis apsveikt augsto kungu, kā es to lasīju par Indiju, kur pavalstnieki metas zem kājām sava valdnieka zilonim, lai tas viņus samin.

— Par ko jūs runājat, Šveik? — virsleitnants Lukašs uzsauca viņam no zirga lejup.

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es runāju par zi­loni, kas nēsājis uz muguras valdnieku, par ko es lasīju.

Būtu jel jūs pratis visu pareizi izskaidrot, — virsleitnants Lukašs noteica un aizjāja uz priekšu, kur kolona jau draudēja izjukt. Neparastais gājiens pēc ilga brauciena vilcienā un pil­nais kaujas ietērps visus nogurdināja, visiem sāka sāpēt pleci, un katrs centās iekārtoties cik iespējams ērtāk. Šauteni kārstīja no viena pleca otrā, vairums pat nenesa to uz pleca, bet pār­sviestu pār plecu kā grābekli vai dakšas. Daži domāja, ka pa grāvja dibenu vai malu būšot labāka iešana, jo tur zeme šķita zem kājām mīkstāka neka uz putekļainās šosejas.

Vairums soļoja nokārtām galvām, un visus mocīja stipras

slāpes, jo, kaut gan saule jau rietēja, karstums un tveice pietu­rējās kā pusdienas laikā, un blašķēs nevienam nebija ne lāsītes ūdens. Tā bija pirmā pārgājiena diena, un neparastais stāvoklis, kas bija tikai pirmā pakāpe aizvien lielāku ciešanu virknē, no­māca un nospieda visus. Dziesmas apklusa. Visi sprieda, cik tālu vēl varētu būt līdz Turovai—Voļskai, kur, pēc viņu domām, vajadzēja pārnakšņot.

Daži piesēda uz mirkli grāvmalā un, lai slēptu savu nogu­rumu, darbojās ar zābaku saitēm. Pirmajā acu uzmetienā tos va­rēja noturēt par cilvēkiem, kas cenšas sakārtot nelāgi aptītos kājautus, lai tie tālākajā gājienā nespiestu. Citi atkal palaida garākas vai savilka īsākas šauteņu siksnas vai attaisīja mugur­somas un sablīvēja ciešāk to saturu, pūlēdamies sev iestāstīt, ka dara to, lai vienmērīgāk izvietotu kravu un mugursomas sik­snas nevilktu lejup vienu vai otru plecu. Kad virsleitnants Lukašs tuvojās, viņi piecēlās un ziņoja, ka viņiem kaut kas spiežot vai atgadījies cits traucēklis, ja vien kadeti un vadu komandieri jau nebija paspējuši viņus aizdzīt, tiklīdz iztālēm pamanīja virsleitnanta Lukaša zirgu.

Piejājis virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņus celties kājās, jo līdz Turovai—Voļskai esot tikai trīs kilometri un tur varēšot atpūsties.

Tikmēr nepārtrauktā sanitardivriču svaidīšanās bija pamodi­nājusi leitnantu Dubu. Viņš gan vēl nebija pilnīgi atjēdzies, bet varēja jau izslieties sēdus, izliekties no ratiem un uzrunāt rotas kancelejas ļaudis, kas tukšā soļoja viņam blakus, jo visi, sākot ar Balunu un beidzot ar Chodunski, bija novietojuši savas mu­gursomas ratos. Vienīgi Šveiks dūšīgi cilpoja ar somu uz mugu­ras, šauteni pēc dragunu parauga šķērsām pār krūtīm; viņš kūpināja pīpīti un ejot dungoja:

Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā.

Ap piecsimt soļu tālāk no leitnanta Duba uz šosejas virpu­ļoja putekļu mākoņi, no kuriem šad tad iznira kareivju augumi. Leitnants Dubs, ko atkal sagrāba ekstāze, izliecās no divričiem un sāka aurot ceļa putekļos:

— Kareivji! Jūsu cēlais uzdevums ir grūts, jums priekšā stāv nogurdinoši pārgājieni, visāda veida likstas un pūliņi. Jums būs daudz kas jāpiecieš, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu izturību, uz jūsu gribas spēku.

—   Ar lielu brēku, — Šveiks piedzejoja klāt.

Leitnants Dubs turpināja:

—  Jums, kareivjiem, nav tādu šķēršļu, ko jūs nevarētu pār­spēt. Bet es vēlreiz atkārtoju, kareivji: es nevadu jūs pretī vieg­lai uzvarai. Tas būs ciets rieksts, bet jūs tiksiet ar to galā. Jūsu vārdi ieies vēsturē uz mūžu.

—   Kas klausās to, tam apšķeb dūša, — Šveiks atkal papil­dināja.

Un leitnants Dubs, it kā būtu to dzirdējis, pēkšņi noliecās pār divriču malu un sāka vemt šosejas putekļos. Pēc tam viņš vēl uzbrēca: — Uz priekšu, kareivji! — atkrita uz telefonista C.hodunska mugursomas un nogulēja līdz pat Turovai—Voļskai, kur viņu beidzot pēc virsleitnanta Lukaša pavēles izcēla no ratiem un nostatīja uz kājām. Pēc garas un ļoti nepatīkamas sa­runas ar virsleitnantu Lukašu leitnants Dubs tiktāl atjēdzās, ka beidzot varēja pateikt:

—   Loģiski spriežot, es esmu izdarījis muļķību, bet to es iz­pirkšu kaujas laukā.

Pilnīgi pie prāta nācis viņš tomēr nebija, jo, taisīdamies iet pie sava vada, sacīja virsleitnantam Lukašam:

—   Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

—   Par to, ko jūs esat izdarījis, varat informēties pie Šveika.

Tāpēc leitnants Dubs nolēma pirms došanās pie vada uzmek­lēt Sveiku, ko viņš sastapa Baluna un mantziņa Vaneka sabied­rībā.

Baluns patlaban stāstīja, ka viņš mājās vienmēr mēdzis turēt akā pudeli alas, un tas tad bijis tik auksts, ka dzerot saluši zobi. Citās dzirnavās pie šāda alus piekoduši sviestmaizi ar biez­pienu, bet viņš savā rijībā, par ko viņu tagad dievs sodot, katr­reiz vēl notiesājis krietnu gabalu gaļas. Taisnīgais dievs viņam par sodu liekot tagad dzert siltu, smirdošu ūdeni no Turovas—• Voļskas akas. Šim ūdenim, lai pasargātos no koleras, bija jā­pielej citronskābe, ko visiem bija tikko izdalījuši, kad pa vadiem laida pēc ūdens. Baluns izsacīja domas, ka citronskābi izsnieguši tādē], lai stiprāk būtu jūtams izsalkums. Tiesa, Sanokā viņš esot drusku iestiprinājies un dabūjis no virsleitnanta Lukaša puspor- ciju teļa gaļas, ko atsūtījuši no brigādes štaba, bet tas tomēr esot šausmīgi. Viņš esot domājis, ka šeit varēšot atpūsties, pār­nakšņot un, galvenais, kaut ko izvārīt. Viņš jau bijis par to pil­nīgi pārliecināts, kad pavāri lējuši katlos ūdeni, un tūliņ devies uz virtuvi, lai izprašņātu, kas un kā, un viņam atbildējuši, ka saņemta tikai pavēle apgādāties ar ūdeni un tūliņ varot pienākt pavēle liet ūdeni ārā.

Šai mirklī pie viņiem pienāca leitnants Dubs un, tā kā viņš nejutās visai drošs, tad iejautājās:

—   Vai sarunājaties, vai?

—   Sarunājamies gan, — Šveiks atbildēja visu vietā, —■ mums pašlaik sarunas iet pilnā sparā. Vispār patīkama sa­runa ir ļoti laba lieta. Patlaban mēs sarunājamies par citron­skābi. Bez sarunas kareivis nevar iztikt, runājot viņš vieglāk aiz­mirst visādas grūtības.

Leitnants Dubs uzaicināja Sveiku panākt viņam kādu gaba­liņu līdz, viņš gribot kaut ko pavaicāt. Kad viņi bija mazliet pagājuši sānis, leitnants nedrošā balsī ievaicājās:

—   Vai jūs nerunājāt par mani?

—   Nekādā gadījumā, nepavisam ne, lajtnanta kungs, tikai par citronskābi un žāvētu gaļu.

—   Virsleitnants Lukašs teica, ka es esot kaut ko pastrādājis un ka jūs esot par to labi informēts, Sveik.

— Jūs itin nekā neesat pastrādājis, lajtnanta kungs, — Sveiks neparasti nopietni un uzsvērti sacīja, — jūs tikai bijāt iegājis paviesoties priekamājā. Bet tas droši vien bija aiz pār­skatīšanās. Skārdnieku Pimpru no Kazu laukuma, kad viņš gāja uz pilsētu iepirkties skārdu, vienmēr meklēja un atrada kaut kādā tamlīdzīgā iestādē, pie «Šuchas» vai «Dvoržaka», tāpat kā es jūs. Apakšā bija kafejnīca vin augšā, tāpat kā šajā gadījumā, sievieši. Jūs droši vien nebijāt gluži skaidrībā par to, kur jūs īsti atrodaties, lajtnanta kungs, jo bija karsts, un, ja cilvēks nav pieradis dzert, tad viņš šādā karstumā noreibst pat no vienkārša ruma, kā nu vēl lai jūs nenoreibtu no pīlādžogu degvīna, lajt­nanta kungs. Es biju saņēmis pavēli nodot jums ielūgumu uz apspriedi, iekāms dodamies ceļa, un tad es jūs atradu augšā pie kāda skuķa; aiz karstuma un degvīna jūs mani nepazināt un gulējāt uz dīvana bez kaut kā. Jūs nekādu traci necēlāt un pat neteicāt: «Jūs mani vēl nepazīstat.» Tādā tveicē tas katram var gadīties. Dažs no karstuma traki cieš, citam tas atkal kā zosij ūdens. Ja jūs būtu pazinis veco Veivodu, pulētāju no Vršo- vices, tas bija noņēmies nedzert neko tādu, no kā varētu pie­dzerties. Tā viņš bija iemetis vienu glāzīti ceļakājai un izgājis no mājas meklēt bezalkoholiskus dzērienus. Vispirms viņš bija iegriezies traktierī «Pie stacijas», izdzēris tur ceturtdaļlitru rūgtā.

un sācis neuzkrītoši iztaujāt traktiernieku, ko tie atturībnieki īsti dzerot. Viņš sprieda pilnīgi pareizi, ka tīrs ūdens pat attu­rībniekam par stipru. Nu, traktiernieks sācis viņam stāstīt, ka atturībnieki dzerot zelteri, limonādi, pienu, bezalkoholisku vīnu, aukstu ķiploku viru un citus bezalkoholiskus dzērienus. Veca­jam Veivodam no visa uzskaitītā vislabāk iepaticies bezalkoho­liskais vīns. Viņš vēl apvaicājies, vai nav arī bezalkoholiska degvīna, iztukšojis vēl vienu ceturtdaļlitru, iegalvojis traktier- niekam, ka tas tiešām grēks — bieži piedzerties, uz ko trak­tiernieks atbildējis, ka viņš visu ko pasaulē varot paciest, tikai ne piedzērušu cilvēku, kas ietaisījis skurbuli citā vietā un atnāk pie viņa salāpīt paģiras ar zelteri un tad vēl taisa tračus. «Ja tu piedzeries pie manis,» viņš teicis, «tad es par tevi stāvu un krītu, bet citādi es tevi nepazīstu.» Tā nu, lajtnanta kungs, vecais Veivoda izdzēris savu mēru un gājis tālāk, kamēr no­nācis Karela laukumā pie kādas vīntirgotavas un apvaicājies tur pēc bezalkoholiska vīna. «Tāda mums nav, Veivodas kungs,» tur viņam atbildējuši, «mums ir tikai rūgtais vai heress.» Veca­jam Veivodam bijis neveikli atteikties, tāpēc viņš izdzēris arī tur ceturtdaļlitru rūgtā un ceturtdaļlitru heresa. Un, tā sēžot tur, lajtnanta kungs, viņš netīšām iepazinies ar otru tādu pašu atturībnieku. Vārds pa vārdam, izdzēruši vēl pa ceturtdaļlitram heresa, un tad noskaidrojies, ka šis kungs zina tādu vietu, kur dabūjams bezalkoholisks vīns. «Tas ir Bolzana ielā, tur jāiet pa kāpnēm lejā, un gramofons arī tur ir.» Par tādu labu vēsti vecais Veivoda licis galdā veselu pudeli rūgtā, un pēc tam gājuši abi uz Bolzana ielu, kur jāiet pa kāpnēm lejā un kur ir gramofons, un tur patiešām devuši skaidru augļu vīnu, ne tikai bez spirta, bet pavisam bez jebkāda alkohola. Vispirms katrs pasūtījis pus­litru ērkšķogu vīna, tad puslitru jāņogu vīna, bet, kad vēl iz­dzēruši pa puslitram ērkšķogu vīna, tad no visiem iepriekšē­jiem rūgtajiem un heresiem kājas bijušas kā svina pilnas, tāpēc viņi sākuši brēkt, lai viņiem dodot oficiālu apliecību, ka tas, ko viņi te dzerot, tiešām esot bezalkoholisks vīns. Viņi esot attu­rībnieki, un, ja viņiem tādu apliecību nedošot, tad viņi sadau­zīšot te visu druskās ar gramofonu piedevām. Tad policisti uz- vilkuši viņus abus pa kāpnēm augšup Bolzana ielā, iesēdinājuši mašīnā un aizveduši izgulēt skurbumu aiz restēm, un beidzot abi kā atturībnieki dabūjuši maksāt sodu par piedzeršanos.

— Kāpēc jūs man to stāstāt? — uzbrēca leitnants Dubs, kas šās garās runas laikā bija pilnīgi atžirbis.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam tiešām nav sakara ar jums, bet ja jau nu mēs tā sākām runāt.. .

Leitnantam Dubam iešāvās prātā, ka Šveiks viņu atkal ap­vainojis, un, tā kā viņš bija jau gandrīz pavisam skaidrā prātā, tad uzkliedza Sveikam:

V — Pag, gan tu vēl mācīsies mani pazīt! Kā tu stāvi?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka stāvu slikti, es aiz­mirsu, padevīgi ziņoju, salikt papēžus kopā. Tūliņ izlabošu.

Un Sveiks izslējās pēc visiem militārajiem likumiem.

Leitnants Dubs pārdomāja, ko vēl varētu pateikt, bet beidzot tikai nosacīja:

—   Sargies, lai man to vēlreiz nevajadzētu atkārtot, — un noslēgumā mazliet pārgrozīja savu veco sakāmvārdu: — Tu mani vēl nepazīsti, bet es tevi pazīstu caur un cauri.

Promejot leitnants Dubs savās paģiru sāpēs vēl nodomāja: «Varbūt tas viņu būtu vairāk ietekmējis, ja es viņam būtu tei­cis: «Es tevi jau sen pazīstu no tavas sliktās puses, diedelniek!»»

Tad leitnants Dubs lika pasaukt savu kalpotāju Kunertu un pavēlēja viņam sadabūt krūzi ar ūdeni.

Kunertam par godu jāsaka, ka viņš ilgi meklēja pa visu Turovu—Voļsku krūzi un ūdeni.

Beidzot viņam izdevās nospert krūzi mācītāja kungam, un šinī krūzē viņš iesmēla ūdeni no kādas dēļiem aizsistas akas. Tiesa, šai nolūkā nācās atlauzt pāris dēļu, jo aka bija pama­tīgi aiznaglota, tāpēc ka tās ūdens bija šaubīgs tifa baciļu ziņā.

Leitnants Dubs tomēr iztukšoja visu krūzi bez jebkādām sekām, ar ko viņš apstiprināja sakāmvārdu: «Labai cūkai viss iet labumā.»

Visi ļoti maldījās, domādami, ka Turovā—Voļskā varēs pār­gulēt pa nakti.

Virsleitnants Lukašs savāca kopā telefonistu Chodunski, mantzini Vaneku, rotas raitnieku Sveiku un Balunu. Pavēle bija vienkārša: viņiem jāatstāj visi ieroči sanitardaļai, jāiet pa lauku ceļu tālāk uz Mazo Polanecu un tad gar strautu dienvid­rietumu virzienā uz Liskovecu.

Šveiks, Vaneks un Chodunskis ir kvartirjeri. Viņiem jāno­drošina naktsmājas savai rotai, kas pēc stundas vai, vislielākais, pēc pusotras stundas viņiem sekos. Balunam jāsagādā zoss un jāizcep tur, kur virsleitnants Lukašs pavadīs nakti, pārējiem trim jāpieskata, lai Baluns pusi zoss neapēd pats. Turklāt Vane- kam un Sveikam jānopērk rotas vajadzībām atbilstoša cūka, lar nakti var izvārīt gulašu. Naktsmītnēm jābūt kārtīgām, no para­zītu apsēstām būdām jāizvairās, jo kareivjiem pienācīgi jāatpū­šas, tāpēc ka pusseptiņos no rīta rotai jau jādodas tālāk no Liskovecas caur Kroscienku uz Starasolu.

Tagad bataljons vairs nebija nekāds tukšinieks. Brigādes intendantura Sanokā bija izsniegusi pirms gaidāmā kautiņa avansu. Rotas kasē atradās pāri par simttūkstoš kronām, un mantzinis Vaneks bija jau saņēmis pavēli apmešanās vietā, tas ir, ierakumos, norēķināties ar rotu pilnos apmēros pirms nāves un izmaksāt kareivjiem pienācīgo atlīdzību par nesaņemto maizi un uzturu.

Kamēr visi četri gatavojās ceļam, rotā ieradās vietējais mā­cītājs un izdalīja visu tautību kareivjiem lapiņas ar «Lurdas himnu» visās valodās. Viņam bija vesela krava šo himnu, ko tam bija atstājusi izdalīšanai caurbraucējiem ešeloniem kāda augstāka garīga persona, kas automobilī pāris skuķu pavadībā bija apbraukājusi izpostīto Galiciju.

No klintīm, kur avotiņš laužoties irdz, Tur debesu prieku jūt lūdzēja sirds. Ave, ave, ave Maria! Ave, ave, ave Maria!

Bemarde, tu meiten svētlaimīgā, Kam debess šeit brīnumus rādīja. Ave!

Tā klintīs redz spožumu brīnišķu Un dievišķu tēlu tur mirdzošu. Ave!

Kam ziedu balts ietērps kā liliju sniegs, Ko josta skauj zila kā debestiņš liegs. Ave!

Kam saliktās rokās rožkronis svēts, — Tā debesu valdnieci mirstīgie redz. Ave!

Un Bernarde raugās šai spožumā, Tai seja kļūst gaiša tā atspulgā. Ave!

Tā ceļos krīt lūdzot un Mariju sveic, Un debesu valdniece lūdzējai teic: — Ave!

«Es, kas bez grēka reiz ieņēmu, Tev noslēpumu, bērns, atklāju. Ave!

Te straumēm drīz plūdīs šurp ticīgie, Un ceļos tie kritīs, un lūgs mani tie. Ave!

No marmora celsies šeit dieva nams, Kur palīgs ikvienam būs izlūdzams. Ave!

Bet pie avota šā, no klintīm kas riet, Visi ticīgie pulcēsies vienuviet.» Ave!

Lai svētīta ieleja daudzinātā, Kur Marija rādījās godībā. Ave!

Kur klintīs tā vieta mums rādīta, I Kur zemoties drīkstam mēs bijībā. Ave!

Kad vīri un sievas nāks brīnumus lūgt, Mums viņu pulkā ar nelieci trūkt! Ave!

Tu glābēja zvaigzne, ved līdzi sev mūs, Pie debesu troņa, kur patvērums būs. Avel

Tu jaunava svētā, vērs vaigu uz mums, Lai dzēsts taviem bērniem ik pārkāpums. Ave!

Turovā—Voļskā bija papilnam ateju, un visās mētājās lapi­ņas ar šo «Lurdas himnu».

13*

Kapralis Nachtigals no Kašperkalnu apkaimes, kurš no kāda pārbiedēta ebreja bija izspiedis pudeli konjaka, savāca kopā

savus biedrus un sāka dziedāt Lurdas himnas vācu tekstu bez piedziedājuma «Ave» pēc meldijas «Princis Eižens, bruņnieks cēlais».

Tas bija sasodīti nejauks gājiens, un, tumsai metoties, visi četri, kam bija jārūpējas par naktsmājām 11. rotai, iznāca otrpus strauta uz meža ceļa, kas laikam veda uz Liskovecu.

Balunam, kas pirmo reizi atradās nezināmu notikumu priekšā un kam ir tumsa, ir naktsmāju sagādātāja pienākumi šķita kas neparasti noslēpumains, pēkšņi radās šausmīgas aizdomas, ka te kaut kas nav kārtībā.

—  Biedri, — viņš klusām ierunājās, klupdams un krizdams grambotajā ceļā gar strautmalu, — viņi mūs uzupurējuši.

—   Ko tu muldi? — Šveiks viņam klusu uzbrēca.

—   Biedri, bļaut nevajag, — Baluns klusām lūdzās, — es to jūtu ar visām aknām, ka viņi mūs izdzirdēs un tūliņ sāks šaut. Es to zinu. Mūs izsūtīja pa priekšu, lai mēs uzzinātu, vai te ir tuvumā ienaidnieks, 1111, tiklīdz dzirdēs šaujam, tad tūdaļ zinās, ka tālāk iet nedrīkst. Mēs esam izlūku patruļa, biedri, kā man kapralis Terna mācīja.

—   Nu, tad ej pirmais! — Šveiks atbildēja. — Mums būs ērti paslēpties aiz tevis, tāda milža. Mēs mierīgā garā iesim nopa­kaļ, lai pagūtu laikā pakrist pie zemes, kad sāks šaut. No tevis gan nekāds kareivis neiznāks. Viņš baidās, ka uz viņu sāks šaut. Kareivim taisni jāpriecājas, kad uz viņu šauj. Jo biežāk ienaid­nieks šauj, jo ātrāk izbeidzas viņa municijas krājums, tas jāzina ikvienam kareivim. Ar katru šāvienu, ko ienaidnieka kareivis uz tevi raida, samazinās viņa kaujas spējas. Viņš savukārt prie­cīgs, ka var uz tevi šaut, jo tā viņš atbrīvojas no patronām un bēgot viņam ir vieglāk.

Baluns smagi nopūtās.

—  Jā, kad man nebutu mājās saimniecības!

—  Nospļaujies ufc visu saimniecību, — Šveiks viņu pamācīja, •— labāk krīti par mūsu kungu un ķeizaru! Vai tad tev to kara­dienestā nemācīja?

Tikai tāpat pieminēja, — vientiesīgais Baluns atbildēja. — Mūs tikai trenkāja pa apmācības laukumu, un tad jau es nekā tamlīdzīga vairs nedzirdēju, jo kļuvu par kalpotāju… Ja vēl tas ķeizars būtu mūs labāk ēdinājis . . .

—  Tu nu gan esi nepieēdināms! Kareivim pirms kaujas ne­maz nedrīkst dot ēst, to mums vēl skolā kapteinis Untergrics paskaidroja. Viņš mums vienmēr teica: «Mērgļi sasodītie, ja vienreiz nonāks līdz karam un jums būs jāiet kaujā, tad neiedo­mājieties pierīties pirms kaujas! Kas ir pārēdies un dabū šā­vienu vēderā, tas var skaitīt tēvreizi, jo pēc šāviena visa vira un kroņa maize ir no zarnām ārā un tūliņ piemetas iekaisums, un tad tik atliek kājas notirināt. Bet ar tukšu kuņģi tāds ievai­nojums vēderā ir tikai sīkums, tikpat kā lapsenes dzēlums.»

—  Es visu ātri sagremoju, — Baluns taisnojās, — man kuņģī daudz pāri nepaliek. Es varu apēst veselu bļodu knedliku ar cūkgaļu un kāpostiem, un pēc pusstundas vairāk no manis ārā neiznāks kā divas trīs ēdamkarotes, pārējais viss manī pārstrā­dājas. Dažs cilvēks, piemēram, stāsta, kad viņš ieēdot sēnes, tad tās tāpat veselas izejot cauri, vajagot tikai tās atkal nomaz­gāt un vārīt par jaunu, bet man gan tā nav. Es salieku tik daudz sēņu iekšā, ka cits tur jau būtu pārsprādzis, un, kad eju savās vajadzībās, tad izrādās, ka viss manī pārstrādājies, tikai pāris dzeltenu putraimiņu palikuši pāri kā zīdainim.

—   Manī, mīļais draugs, — viņš paļāvīgi pieliecās Sveikam klāt, — izkūst pat zivju asakas un plūmju kauliņi. Vienreiz es tīšuprāt saskaitīju. Es noēdu 70 plūmju ar visiem kauliņiem un, kad tas laiks pienāca, aizgāju aiz šķūņa, pavandīju visus kauli­ņus pie malas un izskaitīju. No 70 kauliņiem vairāk nekā puse bija manī izkusuši.

Balunam izlauzās klusa, ilga nopūta.

—   Mana vecene taisīja plūmju knedlikus no rīvētiem kartu­peļiem un pielika mazliet biezpiena, lai būtu sātīgāk. Viņai gan labāk patika ar magonēm apkaisīti knedliki, bet es pastāvēju pie biezpiena un reiz pat viņu izpļaukāju . . . Jā, es gan nepratu cienīt savu ģimenes laimi.

Baluns apklusa, nošmaukstināja, aplaizījās un sacīja sērīgi un maigi:

—   Zini, draugs, ka tagad, kad man nekā nav, man sāk lik­ties, ka sievai tomēr taisnība un ka ar magonēm tie knedliki gar­šīgāki. Toreiz es necietu, ka man magoņsēklas saiet zobos, bet tagad es domāju, kaut jel tās pagadītos! Ar sievu mums daudz­reiz bija lieli kari. Cik bieži gan viņa dabūja raudāt, kad es gri­bēju, lai aknu desām pieliek vairāk majorana, un pie tam tūliņ krāvu viņai. Reiz es nabadzīti tā sazilināju, ka viņa nogulēja divas dienas — un tikai par to, ka viņa nekāva man vakariņām tītaru, apgalvodama, ka man vista arī esot laba diezgan. Jā, draugs, — un Balunam sāka līt asaras, — ja man tagad būtu aknu desa, kaut bez majorana, un kāda vistiņa . .. Vai tu diļļu mērci esi ēdis? Ak, kas mums gan bija par tračiem tas dēļ, un tagad es to dzertu kā kafiju.

Šādās sarunās Baluns pamazām aizmirsa iedomātās briesmas. Viņš turpināja satraukts stāstīt Sveikam nakts klusumā, kamēr viņi devās lejup uz Liskovecu, ko gan visu agrāk neesot pratis cienīt un ko viņš tagad tik labprāt ēstu, ka asaras birstot pie­minot.

Aiz viņiem nāca telefonists Chodunskis ar mantzini Vaneku. Chodunskis stāstīja Vanekam, ka, pēc viņa domām, pasaules karš esot tīrā nekrietnība. Vai tā neesot nejēdzība, ka sarautie telefona vadi naktī jāsalabo? Bet vēl nejaukāk esot, kad ienaid­nieks notverot kādu ar savu starmeti tieši šo sasodīto stiepļu labošanas brīdī un tad laižot tam visu artilēriju virsū. Agrā­kajos karos vismaz starmešu neesot bijis.

Lejā, ciemā, kur viņiem bija jāatrod rotai naktsmājas, bija tumšs un visi suņi sāka riet, tāpēc ekspedīcijai nācās apstāties un pārdomāt, kā ar šiem maitām tikt galā.

—  Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ? — Baluns čukstēja.

—   Balun, Balun, ja mēs to darīsim, tad tevi nošaus par gļē­vulību, — Šveiks aizrādīja.

Suņi rēja aizvien skaļāk, un beidzot riešana sākās arī dien­vidos aiz Ropas upes, Kroscienkā un citos ciemos, jo Šveiks uzbrēca nakts klusumā:

—   Se būdā, se, se! Tā viņš kādreiz bija vecos laikos uz­brēcis saviem suņiem, ar kuriem tirgojās.

Suņi rēja vēl negantāk, tāpēc mantzinis Vaneks sacīja Sveikam:

—   Nebļaujiet tā uz suņiem, Sveik, citādi visa Galicija sāks riet.

—   Kaut kas līdzīgs mums gadījās manevros Taboras ap­kaimē, — Šveiks atbildēja. — Mēs tur ienācām nakti kādā ciemā, un suņi sāka jeganti vankšķēt. Tas ir biezi apdzīvots ap­vidus, un šitā riešana gāja no ciema uz ciemu, aizvien tālāk, un, tiklīdz tā ciema suņi, kur mēs bijām apmetušies, taisījās ap­klust, tā ierējās atkal citi kaut kur Pelchržimovā, un mūsējie tūliņ piebalso, un pēc brītiņa jau rej visa Tabora, Pelchržimovā, Budejovice, Humpoleca, Težebona un Jichlava. Mūsu kapteinis bija tāds nervozs večuks un novarēja panest suņu riešanu. Viņš negulēja visu nakti, staigāja apkārt un pratināja posteņus: «Kas rej, kāpēc rej?» Kareivji padevīgi ziņoja, ka rējēji ir suņi, bet tas viņu tā nokaitināja, ka visi, kas tonakt bija sardzē, iedzīvo­jās arestā, kad atgriezāmies no manevriem. Turpmāk viņš vien­mēr izraudzījās «suņu komandu» un izsūtīja pa priekšu. Tiem vajadzēja paziņot ciema iedzīvotājiem, kur mēs taisījāmies pār­gulēt, ka nakti nedrīkst riet neviens suns, citādi to nošaus. Es arī reiz biju tādā komandā, un, kad mēs ieradāmies vienā ciemā pie Milevsko, tad man mazuliet sajuka, un es pateicu ciema vecākajam, ka ikviens saimnieks, kura suns nakti ieriesies, tiks aiz stratēģiskiem apsvērumiem nošauts. Vecākais pārbijās, jūdza zirgu ilksīs un laida tūliņ uz galveno štābu, lai aizlūgtu par savu ciemu. Tur viņu nemaz nebija laiduši klāt, sardze bija gandrīz vēl nošāvusi, tāpēc viņš atbrauca atpakaļ, un, iekāms mēs ienācām ciemā, visiem suņiem pēc viņa rīkojuma purni bija nosieti ciet, tā ka trīs pat kļuva traki.

Viņi ienāca ciemā, un Sveiks visus pamācīja, ka suņi nakti bīstoties no degoša papirosa. Diemžēl, neviens papirosus nesmē­ķēja, un Sveika padomam nebija pozitivu rezultātu. Beidzot gan izrādījās, ka suņi rej aiz tīra prieka: viņi ar mīlestību atcere jas caurgājējus kareivjus, kas viņiem pastāvīgi pameta ko ēdamu. Viņi jau iztālēm saoda, ka tuvojas radījumi, kas promejot atstāj kaulus un kritušus zirgus. Sveiku pēkšņi, kā no zemes izauguši, apstāja četri suņi un priecīgi saceltām astēm spiedās tam klāt.

Sveiks glaudīja un paijāja viņus un sarunājās ar tiem tumsā kā ar bērniem:

— Jā, jā, nu mēs esam klāt, mēs te pagulēsim un iekodīsim, dosim jums kauliņus un garoziņas un rīt atkal iesim tālāk pret ienaidnieku.

Ciema būdās iedegās ugunis, un, kad viņi pieklauvēja pie pirmās būdas durvīm, lai uzzinātu, kur dzīvo ciema vecākais, viņam atbildēja spiedzīga, spalga sievietes balss, kas paskaid­roja ne īsti poļu, ne ukraiņu valodā, ka viņas vīrs esot karā, bērni saslimuši ar masalām, moskaļi[40] visu rekvizējuši un vīrs, karā aizejot, pieteicis nakti nevienam neatvērt durvis. Tikai kad visi četri pastiprināja uzbrukumu durvīm ar apgalvojumu, ka viņi esot savējie, «kvartirjeri», kāda nezināma roka atdarīja durvis. Izrādījās, ka ciema vecākais tepat vien dzīvo. Viņš nu veltīgi pūlējās Sveikam noliegt, ka pats runājis šajā spiedzīgajā sievietes balsī. Viņš atrunājās, ka gulējis bēniņos sienā un viņa sieva runājot visādas aplamības, kad to pēkšņi uzmodinot no

miega. Ja runājot par naktsmājām veselai rotai, tad ciems esot tik mazs, ka te labi ja vienu kareivi varot novietot. Te vispār nemaz neesot gulēšanai vietas. Pirkt te arī nekā nevarot, mos- kaļi visu esot rekvizējuši.

Ja labdzimtie kungi esot ar mieru, viņš aizvedīšot tos uz Kroscienku, tur esot lielas mājas un ko iet tikai trīs ceturtdaļ­stundas. Vietas tur, cik nevajag, katrs kareivis dabūšot kažoku apsegam, tur esot tik daudz govju, ka ikvienam kareivim iz­nākšot katliņš piena, tur esot labs ūdens, virsnieku kungi varot tur pārgulēt muižiņā, bet kas tad te — Liskovecā atrodams ? Tikai posts, kašķis un utis. Viņam pašam reiz bijušas piecas govis, bet moskaļi visas atņēmuši, un, ja viņš gribot dabūt pienu saviem slimajiem bērniem, tad viņam jāmēro ceļš līdz Kros- cienkai. '

Laikam apstiprinot viņa vārdus, aiz sienas kūtī iemāvās go­vis, un kāda spiedzīga sievietes balss centās nomierināt nelaimī­gos lopus, novēlot, lai tos mēris parautu.

Vecāko tas nemaz nesamulsināja, viņš runāja vien tālāk, vilkdams kājās garos zābakus:

—   Viena vienīga gosniņa palikusi mūsu ciemā, mīļie lab- dzimtie kungi, tā pati, kas nupat māva, tā pieder kaimiņam Voičikam. Slims, sabeigts lopiņš. Moskaļi atņēma viņai teļu, tāpēc piens arī aprāvies, bet saimniekam žēl kaut, vēl cer, ka Čenstochovas dievmāte vērsīs atkal visu par labu.

Tā runādams, viņš jau uzvilka kažoku.

—   Pat trīsceturtdaļstundas līdz Kroscienkai nav jāiet, mani mīļie kungi, ko es, grēcīgs cilvēks, samuldējos, labi, ja pus­stunda. Es zinu ceļu pār strautu, tad caur birzi un gar lielo ozolu . . . Tas ir liels ciems, un degvīns arī tur ir. Iesim gan, mani mīļie labdari! Ko velti kavēties? Kareivju kungi no jūsu slavenā pulka, ķeizara un ķēniņa karavīri, kas kauj moskaļus, gan ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Bet kas tad pie mums ir? Utis, kašķis, masalas un kolera. Vakar mūsu nolādētajā ciemā trīs puiši aizgāja kapā ar koleru. Visužēlīgais dievs ir nolādējis Liskovecu…

Šveiks pārtrauca viņu ar majestātisku rokas mājienu.

—   Labdzimtie kungi, — viņš teica, atdarinot vecākā baisi, •— es reiz lasīju kādā grāmatā, ka zviedru kara laikā arī viens ciema vecākais, saņēmis pavēli novietot ciemā karavīrus, dažādi atrunājies un neparko nav gribējis paklausīt, un tad viņu pakā­ruši pie pirmā koka. Un šodien Sanokā man kāds poļu kapralis stāstīja, ka ciema vecākajam jāsasauc visi desmitnieki, kad iero­das kvartirjeri, jāapstaigā visas būdas un jāpasaka: «Te gulēs trīs, te četri, bet virsnieku kungi apmetīsies mācītāja mājā, un pusstundas laikā visam jābūt nokārtotam.»

—   Labdzimtais kungs, — Šveiks nopietni uzrunāja vecāko,

kur tev te ir tuvākais koks?

Vecakais nesaprata, ko nozīmē vārds «koks», tāpēc Šveiks paskaidroja, ka tas varot būt bērzs, ozols, bumbiere, ābele, vārdu sakot, jebkurš koks, kam stipri zari. Vecākais atkal nesa­prata un, izdzirdīs pieminam augļu kokus, nobijās, jo ķirši pat­laban nāca gatavi, tāpēc viņš pasteidzās apgalvot, ka tamlīdzī­gus kokus nepazīstot, viņa mājas priekšā esot tikai viens ozols.

-— Labi, — Šveiks atbildēja, parādīdams ar roku internacio­nālo kāršanas zīmi, — mēs tevi tepat pakārsim pie tavas būdas, lai tev būtu skaidrs, ka tagad ir karš un ka mums dots rīkojums pārgulēt šeit, bet nevis Kroscienkā. Mēs tev neļausim izjaukt mūsu stratēģiskos plānus, bet karāties tev vajadzēs gan, kā tas bija rakstīts grāmatā par zviedru karu. .. Šitāds gadījums no­tika arī reiz manevros pie Lielās Meziršičas …

Te Šveiku pārtrauca mantzinis Vaneks:

—  To jūs mums izstāstīsiet vēlāk, Šveik. — Tad viņš pa­griezās pret ciema vecāko: — Tātad tūliņ trauksmi un telpas!

Vecākais sāka drebēt un stomīties, ka viņš tikai gribējis iz­patikt labdzimtajiem kungiem, bet, ja nu citādi nevarot, tad varbūt arī ciemā atradīšot iespējas apmierināt kungu vajadzī­bas. Viņš tfidaļ sameklēšot laternu.

Viņš atstāja istabu, ko skopi apgaismoja maza petrolejas lampiņa pie kāda svētā attēla, kurš bija saliecies gluži līks kā pēdējais kroplis. Chodunskis pēkšņi iesaucās:

— Kur tad mums Baluns pazudis?

lokāms viņi vēl paguva tā īsti apskatīties visapkārt, aiz krāsns klusiņām pavērās durvis, kas veda ārā, un Baluns iespie­dās istabā. Viņš palūkojās, vai vecākais izgājis, un sacīja šņau­kādamies, it kā tam būtu stipras iesnas:

—  Es biju pieliekamā, es tur kaut ko paķēru, sabāzu mutē, un nu man viss pielipis pie aukslējām. Tas ir bez sāls un salds arī nav, tā būs maizes iejava.

Mantzinis Vaneks apgaismoja viņu ar elektrisko kabatas spuldzi, un visi pārliecinājās, ka savā mūžā nav redzējuši tik notriepta austriešu kareivja. Tad viņi pārbijās, ieraudzījuši, ka Baluna blūze tā izspīlēta, it kā viņš atrastos pēdējā grūtniecības stadijā.

—  Kas tev noticis, Balun? — Šveiks līdzjūtīgi ievaicājās, bik­stīdams ar pirkstu viņa uzpūsto vēderu.

—  Tur ir gurķi, — Baluns šņākuļoja, rīstīdamies ar mīklu, kas negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ, — uzmanīgi, tie ir sālīti gurķi. Trīs es ātrumā apriju, bet pārējos atnesu jums.

Baluns vilka ārā vienu gurķi pēc otra un izdalīja tos.

Tikmēr vecākais bija iestājies durvīs ar laternu rokā. Ierau­dzījis šo ainu, viņš pārmeta krustu un nogaudās:

—   Moskaļi jau visu atņēma, un nu mūsējie dara to pašu.

Viņi izgāja ciema ielā, kur viņus pavadīja vesels bars suņu,

kas aizvien neatlaidīgāk spiedās ap Balunu un apostīja tā kaba­tas, kur Baluns bija noglabājis gabalu speķa, ko arī bija atra­dis pieliekamā, bet savā negausībā nodevīgi noslēpis biedriem.

—   Ko tie suņi tā skrien tev pakaļ? — Šveiks jautāja.

Baluns pēc ilgākas domāšanas atbildēja:

—   Viņi jūt, ka esmu labs cilvēks.

To viņš gan nesacīja, ka suņi snaikstās ap viņa roku, ko viņš tur uz kabatā noglabātā speķa gabala.

Apstaigājot mājas, viņi pārliecinājās, ka Liskoveca ir liels,, bet kara jukās diezgan stipri cietis ciems. Ugunsgrēks gan to bija saudzējis, abas karotājas partijas, kā par brīnumu, nebija to ievilkušas savu kara operāciju sfērā, toties to bija pārplūdi­nājuši iedzīvotāji no izpostītajiem Hirovas, Grabovas un Ho- lublu ciemiem.

Dažā būdā vislielākajā trūkumā mitinājās pa astoņām ģime­nēm; tas bija viņu pēdējais patvērums pēc visa posta, ko tie bija pārdzīvojuši kara virpulī, kas bija pārbrāzies pār tiem kā mežonīgas palu straumes.

Daļu rotas nācās novietot mazā, sapostītā spirta dedzinātavā, ciema otrā galā, kur pusvadam bija jāapmetas raudzētavā. Pā­rējos ik pa desmit novietoja lielākajās mājās, kur bagātākie saimnieki nebija uzņēmuši līdz ubaga spieķim novestos bēgļus.

Rotas štābs ar visiem virsniekiem, mantzinis Vaneks, kalpo­tāji, telefonisti, sanifari, pavāri un Šveiks apmetās mācītāja mājā, tas arī nebija uzņēmis savā pajumtē nevienu trūkumā nonākušo bēgļu ģimeni, tāpēc te vietas bija diezgan.

Mācītājs bija garš, izkaltis, vecs kungs izbalējušā un notau- kotā amata tērpā. Būdams liels skopulis, viņš gandrīz nemaz neēda. Viņa tēvs bija to uzaudzinājis par negantu krievu nī­dēju, bet naids pēkšņi izgaisa, kad krievi atkāpās un ieradās austriešu armija, kas noēda viņam visas zosis un vistas, kurām viņa mājā nometinātie pinkainie Aizbaikala kazaki nebija pie­vērsuši uzmanību. Kad vēl ieradās ungāri un izvāca viņam visu medu no stropiem, tad viņa naids pret austriešu armiju pieauga jo lielāks. Tagad viņš nikni vērās negaidītajos nakts viesos, un viņam sagādāja prieku staigāt tiem garām, raustīt plecus un atkārtot:

- Man nekā nav. Es esmu ubags. Manā mājā jūs, kungi, neatradīsiet pat kumosiņu maizes.

Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai rau­dāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo. Viņš pusmiegā sēdēja tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu.

Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā atradās papīrā ievīstīts papirkšķis ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē.

Ķimeņu aromats viņam arī radīja halucinācijās par cepto sivēnu.

Aiz mācītāja mājas mazās spirta dedzinātavas pagalmā sprē­gāja uguns zem virtuves katliem, kuros jau vārījās ūdens, — bet ūdeni nevārījās nekas.

Mantzinis un pavāri apskraidīja visu ciemu, meklēdami cū­kas, taču veltīgi. Visur viņi saņēma to pašu atbildi: moskaļi visu atņēmuši un apēduši.

Viņi uzmodināja krodziņā ebreju, kas sāka plūkāt matus un vaimanāt pilnā kaklā, ka nevarot kareivju kungiem palīdzēt. Beidzot viņš piedabūja tos nopirkt no viņa vecu, simtgadīgu govi, kurai bija tikai kauli un āda. Viņš prasīja par to draus­mīgu somu, plēsa sev bārdu un zvērēja, ka tādu govi neuziešot visā Galicijā, visā Austrijā un Vācijā, visā Eiropā un visā pasaulē, turklāt viņš gaudoja, šņaukājās un dievojās, ka tā esot vistreknākā govs, kāda pēc Jehovas pavēles nākusi pasaulē. Viņš zvērēja pie visiem saviem sentēviem, ka šo govi ļaudis nākuši apbrīnot pat no Voločiskas, ka šo govi daudzinot visā apvidū kā brīnumu, ka tā nemaz neesot govs, bet vistaukākais buivols. Beidzot viņš nokrita ceļos un sāka pa kārtai apkampt pircēju kājas, lūgdamies:

—   Labāk tad nositiet vecu nabaga ebreju, bet neejiet pro­jām bez govs!

Viņš ar savu klaigāšanu tā apdullināja mantzini un pavāru, ka tie patiešām nopirka šo maitu, no kuras ar šausmām būtu novērsies jebkurš dīriķis, un aizvilka to uz virtuvi. Saņēmis naudu, ebrejs sāka no jauna brēkt un gaudot, ka esot pilnīgi iz­putināts un pataisīts par ubagu, jo tik lēti pārdevis tādu varenu govi. Viņš lūdzās, lai pakarot viņu par to, ka viņš vecuma die­nās izdarījis tādu muļķību, kuras dēļ viņa senči apgriczīšoties kapā uz otru pusi.

Palocījies pircēju priekšā līdz zemei, viņš pēkšņi atmeta visu bēdāšanos un laidās rikšiem uz māju, kur sacīja savai sievai:

—  Elza, manu actiņ, tie kareivji ir galīgi muļķi, bet tavs Natans ir ļoti gudrs!

Ar govi bija īsta ķibele. Brīžam likās, ka tai nemaz nav iespējams novilkt ādu. Vairākās vietās āda pārplīsa, un tad nāca redzami šķiedraini muskuļi, sametušies mezglos kā izkal­tušas tauvas.

Tikmēr nezin no kurienes atstiepa maisu kartupeļu, un sākās; bezcerīgais mēģinājums savārīt šīs cīpslas un kaulus, kamēr mazākajā virtuvē izmisušais pavārs pūlējās sagatavot no šā ske­leta ko ēdamu virsniekiem.

Nelaimīgā govs, ja vispār uz šo dabas parādību varēja tādu nosaukumu attiecināt, palika visiem šā mielasta dalībniekiem ilgi atmiņā, un var droši teikt: ja pirms kaujas pie Sokalas ko­mandieri būtu atgādinājuši kareivjiem to govi, ar ko viņus baroja Liskovecā, tad tie ar niknu dusmu rēcienu būtu metušies naidniekam virsū ar durkļiem.

Šī govs bija tik nekrietns lops, ka no tās vispār nebija iespē­jams izvārļt gaļas viru. Jo ilgāk gaļa vārījās, jo stingrāk tā turējās pie kauliem; tā saauga ar tiem kopā vienā veselā un pārakmeņojās kā birokrāts, kas pusi mūža pavada savā kance­lejā un pārtiek vienīgi no ienākošiem un izejošiem rakstiem.

Šveiks kā raitnieks, uzturēdams pastāvīgus sakarus starp

stabu un virtuvi, lai zinātu, kad reiz vira naks gatava, ziņoja' beidzot virsleitnantam Lūkasam:

—   Obrlajtnanta kungs, no tās govs jau iznācis porcelāns. Gaļa tik cieta, ka ar to var stiklu griezt. Pavārs Pavličeks, gar­šojot kopā ar Balunu gaļu, izlauza sev vienu priekšzobu, bet Baluns — dzerokli.

Baluns nopietnu, seju pienāca pie virsleitnanta Lukaša, pa­sniedza viņam savu «Lurdas himnā» ietīto dzerokli un stostījās:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es darīju visu, ko varēju. To zobu es izlauzu pie virsnieku devas, kad mēs gribē­jām izmēģināt, vai no šās gaļas tomēr nevarētu iztaisīt bifšteku.

Pie šiem vārdiem no atzveltnes krēsla pie loga piecēlās kāds bēdīga izskata tēls. Tas bija leitnants Dubs, ko bija uz šejieni atgādājuši sanitaru divričos kā pilnīgi sabeigtu cilvēku.

—   Lūdzu, klusāk, — viņš izdvesa sagrauztā balsī, — man nelabi.

Viņš atkal atlaidās vecajā atzveltnī, kur katrā šķirbiņā bija tūkstošiem blakšu oliņu.

—   Es esmu noguris, — viņš traģiski sacīja, — es esmu slims un ciešu, es lūdzu, lai manā klātbūtnē nerunā par izlauztiem zo­biem! Mana adrese ir Smichova, Karaļa ielā 18. Ja es rītu vairs nepiedzīvotu, tad lūdzu paziņot visu iespējami saudzīgi manai ģimenei un nepiemirst atzīmēt kapakmens uzrakstā, ka es priekš kara esmu bijis ķ. un ķ. ģimnāzijās skolotājs.

Viņš sāka paklusām krākt un nedzirdēja vairs, ka Šveiks skaitīja kādu pantu no miršanas un bēru dziesmām:

Kas Madaļai tās grēkus atlaidi, Kas slepkavam pie krusta piedevi, Liec man uz tevi cerēt mūžīgi!

Tikmēr mantzinis Vaneks nāca pie slēdziena, ka slavenajai govij jāvārās virsnieku virtuvē vēl divas stundas, ka par bifšteku nav ko domāt, bet tā vietā jātaisa gulašs.

Nolēma laist kareivjus gulēt, kamēr ēdiens izvārīsies, jo va­kariņas varēja būt gatavas tikai uz rīta pusi.

Mantzinis Vaneks atnesa nezin kur sadabūtu klēpi siena, iz- klaja mācītāja ēdamistabā uz grīdas un, nervozi plūkādams ūsas, klusam sacīja virsleitnantam Lūkasam, kas gulēja uz veca divana:

Goda vārds, obrlajtnanta kungs, tādu govs gaļu es savu mūžu neesmu ēdis.

Telefonists Chodunskis sēdēja virtuvē, aizdedzis galiņu baz­nīcas sveces, un rakstīja uz priekšdienām vēstules, lai tās būtu krājumā un nebūtu lieki jāpūlas, kad beidzot uzzinās karalauka pasta numuru. Viņš rakstīja:

«M'iļā un dārgā sieva, visudārgākā Dožcna!

Ir nakts, un cs nepārtraukt i domāju par Tevi, manu dār­gumiņ, tāpat kā Tu par mani, kad paskaties uz tukšo gultu sev līdzās. Piedod, ka man šobrīd nāk prātā visādas domas. Tu labi zini, ka es jau kopš kara sākuma esmu armijā un esmu saklausījies visādas lietas no saviem biedriem, kuriem pēc ievainojuma bija piešķirts atvaļinājums un kuri, ieradu­šies mājās, labāk vēlējās būt zem velēnām nekā redzēt, ka kaut kāds utubunga lakstojas ap viņa sievu. Man ļoti sāpīgi Tev to rakstīt, dārgā Božena. Es to labprāt nemaz nerakstītu, bet Tu pati labi zini, ko Tu man atzinies, ka es neesmu pir­mais, kam ar Tevi bijusi nopietna pazīšanās, un ka priekš rnanis Tev bijis Krausa kungs no Mikulaša ielas. Kad cs šonakt tikai iedomājos vien, ka tas krupis, man promesot, var atkal ierasties pie Tevis ar visādām pretenzijām, tad man ir tā, dārgā Božena, ka es viņu varētu uz vietas no­žņaugt. Es ilgi cietos, bet, kad es iedomājos, ka viņš varētu atkal Tev sieties klāt, tad mana sirds pamirst, un es Tev at­gādinu tikai vienu, ka es necietīšu savā mājā tādu cūku, kas ielaižas ar visiem un dara kaunu manam vārdam. Piedod man, dārgā Božena, šos asos vārdus, bet piesargies, lai es par Tevi nekā slikta nedzirdētu! Citādi es būšu spiests jūs abus padarīt aukstus, jo cs esmu uz visu gatavs, kaut arī tas man pašam maksātu dzīvību. Skūpstu Tevi tūkstoškārt un sūtu sveicienus tētiņam un mammiņai.

Tavs Tonušs.

P. S. Nepiemirsti, ka tu nes manu vārdu!» Pēc tam viņš uzrakstīja vel vienu vēstuli priekšdienām:

«Mana visumīļā Božena!

Kad Tu saņemsi šīs rakstu rindiņas, tad zini, ka mums nupat aiz muguras liela kauja, kurā kara laime bija mūsu pusē. Starp citu, mēs notriecām 10 ienaidnieka lidmašīnas un vienu ģenerāli ar lielu kārpu uz deguna. Kaujas versmē,

kad ap mums sprāga šrapneji, es domāju par Tevi, dārgā Božena, ko Tu dari un kas mājās no jauna. Es vienmēr atce­ros, kā mēs kopā bijām Tomasa restorānā un Tu mani vedi mājās, un Tev otrā dienā roka sāpēja no piepūles. Tagad mēs atkal dodamies uz priekšu, tā ka man nav vairs laika vēstuli turpināt. Ceru, ka esi palikusi man uzticīga, jo Tu zini, ka šinīs lietās es jokus nepazīstu. Bet nu ir laiks doties tālāk! Skūpstu Tevi tūkstoškārt, dārgā Božena, ceri, ka viss izdosies labi!

Tavs Tevi mīlošais Tonuss.»

Telefonists Chodunskis nolieca galvu uz vēstules un aizmiga pie galda.

Mācītājs, kas nebija gājis gulēt un nepiekusis apstaigāja visu māju, pavēra virtuves durvis un aiz taupības nopūta degošo sveces galiņu Cbodunskim līdzās.

Ēdamistabā negulēja neviens, atskaitot leitnantu Dubu. Mantzinis Vaneks cītīgi pētīja brigādes kancelejā Sanokā sa­ņemtu jaunu rīkojumu par karaspēka apgādi un nāca pie slē­dziena, ka kareivju devas aizvien vaira k samazinājās, jo tuvāk nāca fronte. Beidzot viņš vairs nevarēja valdīt smieklus, lasī­dams kādu pavēles punktu, kas aizliedza kareivju virai likt klāt safranu un ingveru. Pavēlē bija arī norādījums, ka karalauka virtuvēm jāsavāc kauli un jāsūta uz aizmuguri divizijas nolik­tavai. Šis punkts bija mazliet neskaidrs, jo nebija norādīts, par kādiem kauliem runā, vai par cilvēku vai citu kaujamo lopu kauliem.

—   Klau, Šveik, — virsleitnants Lūkass ierunājās, aiz garlai­cības žāvādamies, — iekāms mēs tiksim pie ēšanas, jūs varētu man ko pastāstīt.

—  Ak vai, — Šveiks atsaucās, — pirms mēs tiksim pie ēša­nas, man vajadzēs jums, obrlajtnanta kungs, izstāstīt visu čechu tautas vēsturi. Bet es zinu tikai pavisam īsu stāstu par kādu past­meistara kundzi Sedlčanskā, kura pēc vīra nāves bija pārņēmusi pasta nodaļu. Man tas tūliņ iekrita prātā, kad es dzirdēju runā­jam par karalauka pastu, kaut gan šim stāstam ar karalauka pastu nav nekāda sakara.

—   Šveik, — virsleitnants Lukašs brīdinot apsauca viņu, — jūs jau atkal sākat gvelzt muļķības.

— Pareizi, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas arī tiešām ir traki muļķīgs notikums. Es pats nezinu, kā man ienāca prātā tādas muļķīgas domas sākt par to runāt. Tā ir vai nu iedzimta muļķība, vai jaunības atmiņas. Mūsu zemeslodi apdzīvo dažādi radījumi, obrlajtnanta kungs, un pavāram. Juraidam bija tais­nība, kad viņš toreiz Mostā kliedza, kad piedzēries bija iekritis atejā un nevarēja vairs izlīst ārā: «Cilvēks ir izraudzīts un aici­nāts uzzināt patiesību un valdīt ar savu garu mūžīgā visuma harmonijā, sevi pastāvīgi attīstot un izkopjot un pakāpeniski ieaugot pasaules augstākajās sfērās, kur mājo lielāka gudrība un mīlestība.» Kad mēs gribējām viņu izvilkt, viņš sāka kost un skrāpēt. Viņš bija iedomājies, ka atrodoties mājās, un tikai tad, kad iemetām viņu atpakaļ, sāka lūgties, lai velkot viņu ārā.

—   Bet kas tad notika ar pastmeistariem? — virsleitnants Lukašs kļuva nepacietīgs.

—   Tas bija kārtīgs sievišķis, obrlajtnanta kungs, bet liela maita gan. Pastā viņa visu izdarīja labi jo labi, bet viņai bija viena vaina — viņa bija iedomājusies, ka visi skrien viņai pa­kaļ, visiem kaut kas aiz ādas pret viņu, tāpēc viņa pēc dienas darbiem, rakstīja sūdzības uz visām iestādēm. Reiz viņa rīta agrumā gāja uz mežu sēņot un, skolai garām ejot, redzēja, ka skolotāja kungs jau piecēlies. Skolotājs viņu sveicināja un ievai­cājās, kurp viņa tik agri ejot. Kad pastmeistariene atbildēja, ka ejot sēņot, tad viņš teica, ka viņš mazliet vēlāk arī iešot. No tā viņa nosprieda, ka skolotājam ir netīri nolūki pret viņu, šo veco grabažu, un, kad nu viņa ieraudzīja, ka skolotājs tiešām iznāk no krūmiem, tad pārbijās un metās bēgt, un tūliņ norak­stīja sūdzību vietējai skolas padomei, ka skolotājs gribējis pa­strādāt pie viņas varas darbus. Skolotāja lietu nodeva izmeklē­šanai disciplinārā kārtā, un, lai izvairītos no publiska skandala, pats skolu inspektors ieradās to izmeklēt. Viņš griezās arī pie žandarmērijas vachtmistra, lai tas izsakot savas domas, vai sko­lotājs esot spējīgs uz tādu rīcību. Vachtmistrs ieskatījās aktīs un paziņoja, ka tas neesot iespējams, jo vienreiz jau mācītājs apvainojis skolotāju, ka tas uzmācoties viņa radiniecei, ar kuru pats mācītājs gulējis, bet tad skolotāja kungs dabūjis no apriņķa ārsta apliecību, kurā teikts, ka viņš jau no sestā dzīvības gada ir impotents, tāpēc ka nokritis izplestām kājām no bēniņiem uz ratu ilkss. Bet tad šī pagāniete iesniedza sūdzību par žandar­mērijas vachtmistra un skolu inspektoru, jo skolotājs esot tos piekukuļojis. Nu, tad tie visi savukārt iesūdzēja pastmeistariem, un viņu. notiesāja, bet viņa atsaucās uz to, ka nav pie pilna

prāta, un tad tiesas ārsts viņu izmeklēja un izdeva apliecību, ka viņa ir gan stulba, bet var pildīt jebkuru valsts dienestu.

— Jēzus Marija! — virsleitnants Lukašs iesaucās un tad piemetināja: — Es gribētu gan jums ko teikt, Šveik, bet man negribas maitāt ēstgribu pirms vakariņām.

—- Es tak jums sacīju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks taisno­jās, — ka tas, ko es stāstīšu, būs kaut kas ļoti muļķīgs.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku.

—   Vai tad no jums ko gudru var dzirdēt!

—  Visi taču nevar būt gudri, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — muļķiem arī jābūt, jo, kad visi būs gudri, tad pasaulē būs tik daudz gudrības, ka katrs otrais cilvēks no tās kļūs dulns. Ja, par piemēru, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, katrs zinātu dabas likumus un prastu aprēķināt debess ķermeņu atstatumus, tad viņš ar to tikai apgrūtinātu savus kai­miņus kā mans paziņa Čapeks, kas bieži ieradās restorānā «Pie kausa» un, naktij iestājoties, mēdza iziet uz ielas un aplūkot zvaigžņotās debesis un tad, atgriezies atpakaļ, staigāt no viena pie otra un stāstīt: «Cik skaisti šovakar spīd Jupiters! Tu nemaz nezini, knēveli, kas tev atrodas virs galvas. Kas tie par atstatu­miem! Ja tevi, smurguli, ielādētu lielgabalā un izšautu un tu lidotu ar šāviņa ātrumu, ir tad paietu miljoniem gadu, iekāms tu tur nonāktu.» Turklāt viņš vienmēr kļuva tik rupjš, ka parasti pats izlidoja no restorānā ar parasto ielu dzelzceļa ātrumu, ap­mēram 10 kilometru stundā. Vai atkal, par piemēru, skudras, obrlajtnanta kungs . . .

Virsleitnants Lukašs piecēlās sēdus un salika rokas:

—  Es pats par sevi brīnos, Šveik, ka es vienmēr ar jums runāju. Es taču jūs tik ilgi pazīstu . . .

Šveiks piekrītot pamāja.

—  Tas ir paradums, obrlajtnanta kungs, tas ir tāpēc, ka mēs viens otru tik labi pazīstam un esam kopā daudz ko piedzīvo­juši. Mēs esam daudz ko pārcietuši, un vienmēr visas likstas mums uzbrukušas bez kādas vainas. Tas ir liktenis, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ko mūsu kungs un ķeizars dara, tas ir labi darīts: viņš ir mūs savienojis, un es cita nekā nevēlos kā tikai būt jums kādreiz tā īsti noderīgs .. . Vai jums negribas ēst, obrlajtnanta kungs?

Virsleitnants Lukašs, kas tikmēr bija atkal atstiepies uz vecā dīvana, atbildēja, ka Sveika pēdējais jautājums esot vislabākais atrisinājums šai nepatīkamajai sarunai, tāpēc lai viņš apskato-

ties, kas ar vakariņām. Būšot noteikti labāk, ja Šveiks iziešot ārā un atstāšot viņu vienu, jo tās aplamības, kas no Šveika jāno­klausās, esot grūtāk panesamas nekā viss pārgājiens no Sano- kas. Viņš labprāt gribētu aizmigt, bet nevarot.

— Tas ir blakšu pēc, obrlajtnanta kungs. Tā jau ir veca māņticība, ka blaktis rodoties no mācītājiem. Un tiešām, — nekur jūs neuziesiet tik daudz blakšu kā mācītāju mājās. Mācī­tājs Zamostils Kalnu Stodulas draudzē bija uzrakstījis par blak­tīm veselu grāmatu, jo tās bija rāpojušas pa viņu pat dievkal­pojuma laikā…

Nu, ko es jums teicu, Šveik? Vai jūs iesiet uz virtuvi vai ne?

Šveiks aizgāja, un Baluns kā ēna izslīdēja uz pirkstgaliem no sava kakta viņam pakaļ.

*

Kad rīta agrumā rota izgāja no Liskovecas uz Starasolu un Samboru, virtuves katlos veda līdz nelaimīgo govi, kas vēl nebija izvārījusies. Bija nolemts vārīt to pa ceļam un apēst pus­ceļā starp Liskovecu un Starasolu.

Pirms došanās ceļā kareivjiem izvārīja melnu kafiju.

Leitnantu Dubu atkal nācās novietot sanitaru divričos, jo viņš jutās vēl sliktāk. Visvairāk ciešanu tas sagādāja viņa kal­potājam. Tam vajadzēja rikšot līdzās divričiem, kamēr leitnants Dubs viņam nepārtraukti pārmeta, ka viņš vakar nemaz neesot licies zinis par savu kungu, un draudēja par to atmaksāt, tik­līdz viņi tikšot galā. Ik pa brīdim viņš prasīja, lai viņam pa­sniedz ūdeni, un, tikko viņš to iedzēra, tas tūliņ iznāca atpakaļ.

—   Par ko jūs smejaties? — viņš brēca, izliecies no divri­čiem. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet ar mani jokus dzīt, jūs vēl mācīsieties mani pazīt!

Virsleitnants Lukašs jājot sarunājās ar Sveiku, kas soļoja tik naigi uz priekšu, it kā nevarēdams vien sagaidīt, kad satik­sies ar ienaidnieku. Šveiks stāstīja:

—   Vai jūs esat ievērojis, obrlajtnanta kungs, ka daži no mūsējiem ir taisni kā mušas? Viņiem nav pat ne 30 kilo uz muguras, un viņi jau vairs nevar izturēt. Viņiem būtu jālasa lekcijas, kā to mēdza darīt mūsu nelaiķis obrlajtnants Bucha- neka kungs, kas nošāvās rokasnaudas pēc, ko bija saņēmis uz kāzām no sava nākamā sievastēva un nodzīvojis ar svešiem meitiešiem. Tad viņš bija iekasējis otru rokasnaudu no otra nākamā sievastēva, un ar šo sumu viņš jau prata labāk saim­niekot, — viņš to pamazām nospēlēja uz kārtīm un ar skuķiem vairs neielaidās. Bet ilgi arī ar to nevarēja iztikt, un viņam bija jāķeras pie trešā sievastēva. Par trešo rokasnaudu viņš nopirka zirgus: arabu ērzeli, kas gan nebija tīrasiņu . . .

Virsleitnants Lukašs nolēca no zirga.

—  Šveik, — viņš draudīgi noteica, — ja jūs vēl runāsiet par ceturto rokasnaudu, tad es jūs iesviedīšu grāvī.

Viņš atkal uzlēca zirgā, bet Šveiks nopietni turpināja:

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka par ceturto vairs nevar būt runas, jo viņš nošāvās jau pēc trešās.

—   Beidzot, —virsleitnants Lukašs atviegloti nopūtās.

—   Lai nu mēs neaizmirstu, par ko mēs runājām, — Šveiks attapās, — tad pēc mana vienkāršā prāta, rotai vajadzētu lasīt tādas pašas lekcijas, kādas mums mēdza lasīt obrlajtnants Bu- cbaneks, kad kareivji pārgājienā vairs neturējās uz kājām. Viņš tad apturēja visus, sapulcēja pie sevis kā vista cāļus un sāka skaidrot: «Jūs diedelnieki, jūs to nemaz neprotat novēr­tēt, ka jūs soļojat pa zemeslodi, jo jums ir tik stulbas galvas, ka dūša apšķebinās, uz jums paskatoties. Jūs vajadzētu padzenātpa sauli, kur cilvēks, kas uz mūsu nožēlojamās planētas sver 60 kg, svērtu ap 1700 kg, — tad jūs gan notirinātu kājas. Tur tik būtu izsoļošanās, kad jums mugursoma svērtu ap 280 kg, gandrīz trīs centnerus, un šautene būtu pusotra centnera smaga. Tur jūs elstu vien, mēles izkāruši kā notrenkāti suņi.» Bet mums tur bija kāds nelaimīgs skolotājs, kas nevarēja noturēties, lai neteiktu arī savu vārdu: «Ar jūsu atjauju, obrlajtnanta kungs, uz mēness 60 kg smags cilvēks svērtu tikai ap 13 kg. Uz mēness būtu ļoti viegli soļot, jo mūsu mugursomas tur svērtu tikai 4 kg. Uz mēness mēs lidotu, nevis soļotu.» — «Tas ir kas traks,» nelaiķa obrlajtnants Buchaneka kungs atbildēja, «man šķiet, ka tev gribas saņemt pa purnu, plenci tāds, un tava laime, ka es tev dodu parasto zemes pļauku. Kad tu dabūtu tādu, ko dod uz mēness, tad tu ar savu vieglo svaru aizlidotu līdz pat Alpiem un tur arī pieliptu. Bet, ja es tev dotu tik smagu pļauku kā uz sau­les, tad visa tava amunicija pārvērstos biezputrā un galva aiz- sprāgtu līdz pat Āfrikai.» Obrlajtnanta kungs tātad iecirta viņam parasto zemes pļauku, šis iedomīgais radījums sāka raudāt, un mēs gājām tālāk. Viņš činkstēja visu ceļu un stāstīja par kaut kādu cilvēcisku cieņu un par to, ka ar viņu apejoties kā ar suni. Tad obrlajtnanta kungs lika viņam nākt ar raportu un iegrieza viņam divas nedēļas aresta. Viņam bija atlikušas tikai sešas nedēļas līdz dienesta beigām, bet viņš beigu nesagaidīja, jo viņam bija bruka un viņu piespieda vingrot kazarmās uz līdztekām. To viņš neizturēja un nomira hospitālī kā simulants.

—  Tas ir tiešām dīvaini, Šveik, — virsleitnants Lukašs sa­cīja, — es jau bieži esmu aizrādījis, ka jums ir paradums pastā­vīgi celt neslavu virsniekiem.

—   Nevar būt, — Sveiks vaļsirdīgi nobrīnījās. — Es jums tikai gribēju pastāstīt, obrlajtnanta kungs, kā cilvēki agrāk karaklausībā paši sevi grūda nelaimē. Piemēram, tas skolotājs domāja, ka viņš ir izglītotāks par obrlajtnanta kungu. Viņš gri­bēja to kareivju acīs ar savu mēnesi pazemināt, bet, kad viņš saņēma zemes pļauku, tad mēs visi atviegloti nopūtāmies un nevienam tas pie sirds neķērās, taisni otrādi, visi priecājās, ka obrlajtnanta kungs iztaisījis tādu smalku joku ar savu zemes pļauku. To sauc par stāvokļa glābšanu. Cilvēkam pēkšņi ienāk kas derīgs prātā, un tad ir labi. Prāgā taisni pretī karmelitu klos­terim, obrlajtnanta kungs, kāds Jenoma kungs jau gadiem ilgi tirgojās ar trušiem un citiem putniem un bija iepazinies ar

grāmatsējēja Bileka meitu. Bileka kungs negribēja par šo pa­zīšanos ne dzirdēt un bija jau atklāti izsacījies restorānā, ka viņš šo Jenoma kungu, ja tas nākšot lūgt viņa meitas roku, tā nolaidīšot pa kāpnēm lejā, ka tas viņu ilgi pieminēšot. Jenoma kungs atkal ietaisījis dūšu un gājis pie Bileka kunga, un tas viņu saņēmis priekšistabā ar milzīgu nazi rokā, ar ko tas apgrie­zis grāmatām lapas un kas izskatījies pēc īsta nāves ieroča. Bileka kungs uzbrēcis apmeklētājam, ko šis te gribot, un tajā pašā mirklī Jenoma kungs izlaidis no sevis gaisu ar tādu burkšķi, ka pat sienas pulkstenis apstājies. Bileka kungs sācis smieties, sniedzis viņam roku un nezinājis aiz priekiem, kā viņu uzņemt: «Lūdzu, nāciet tālāk, Jenoma kungs, esiet tik laipns, piesēdieties, ceru, ka biksēs jums nekas nebūs noticis. Es nemaz neesmu tik ļauns cilvēks, tiesa, es gribēju jūs nolaist pa kāp­nēm, bet tagad redzu, cik jūs esat patīkams kungs un liels īpat­nis. Es kā grāmatsējējs esmu izlasījis savā mūžā neskaitāmus stāstus un romānus, bet nevienā grāmatā man nav gadījies lasīt, ka līgavainis tā būtu stādījies priekšā nākamajam sievastēvam.» Viņš smējies, vēderu turēdams, un tik atkārtojis, ka esot ļoti priecīgs un ka viņam liekoties, ka šie abi esot jau no dzimšanas pazīstami un tuvi kā miesīgi brāļi. Viņš pasniedzis Jenomam cigāru, aizsūtījis pēc alus un desiņām, atsaucis sievu un izstās­tījis tai visos sīkumos, ar kādu troksni Jenoma kungs te iera­dies. Sieva tikai nospļāvusies un izgājusi ārā. Tad Biieks atsau­cis meitu un teicis tai: «Šis kungs ieradās lūgt tavu roku tādā un tādā veidā.» Meita tūliņ sākusi raudāt un paziņojusi, ka viņa Jenoma kungu nepazīstot, ka negribot to vairs redzēt, un tā viņiem cits nekas neatlicis kā izdzert divatā alu, apēst desiņas un šķirties. Bet tai traktierī, ko pastāvīgi apmeklēja Bileka kungs, viss bija nācis zināms, un Jenoma kungu visā kvartalā citādi nesauca kā «Jenoms vējalode» un visur stāstīja, kā viņš gribējis glābt stāvokli. Jā, dzīve, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir tik sarežģīta, ka atsevišķa cilvēka liktenis, salīdzinot ar to, ir galīgs sīkums. Pie mums traktieri «Pie kausa», Bojišti laukumā, priekš kara vienmēr iegriezās kāds vecākais policists Hubičkas kungs un kāds reportiera kungs, kas vāca salauztas kājas, sabrauktus cilvēkus, pašnāvniekus un piegādāja laikrak­stiem. Tas bija tik omulīgs kungs, ka vairāk sēdēja policijas iecirkņa telpās nekā savā redakcijā. Reiz viņš piedzirdīja šo pašu vecāko policistu Hubičkas kungu, un viņi apmainījās

drēbēm, tā ka policists bija civilā, bet reportieris pārvērtās par policistu un devās uz pilsētu apgaitā, tikai sava revolvera nu­muru viņš aizsedza. Reslova ielā aiz bijušā sv. Vaclava cietuma viņš nakts klusumā uzskrēja virsū kādam vecam cilindroiam un kažokotam kungam, kas gāja zem rokas ar vecu dāmu zvēr­ādu mētelī. Abi steidzās mājup un nerunāja ne vārda. Viņš metās tiem virsū un iebrēca kungam taisni ausī: «Nebļaujiet tā, citādi es jūs arestēšu!» Varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā viņi pārbijās. Viņi veltīgi pūlējās ieskaidrot, ka te noticis kāds pārpratums, ka viņi nupat atgriežas no viesībām pie ģenerāl­gubernatora, ka viņi nobraukuši karietē līdz Nacionalajam teātrim un tad iedomājušies iet kājām, lai ieelpotu svaigu gaisu, ka viņi tepat tuvumā dzīvojot un viņš esot vecākais padomnieks pie ģenerālgubernatora un dāma — viņa sieva. «Nokaisiet man smiltis acīs!» pārģērbtais reportieris tikai brēcis. «Jums vaja­dzētu kaunēties, ja jūs tiešām esat vecākais padomnieks, kā pats sakāt, un pie tam uzvedaties kā ielas puika. Es jau ilgi novē­roju, kā jūs ar nūju dauzījāt pa veikalu aizvirtņiem, kur vien gājāt garām, un kā jūsu tā saucamā sieva jums palīdzēja.» — «Man taču nemaz nav nūjas, kā jūs redzat. Tas droši vien bija kāds gājējs pirms mums.» — «Protams, kur jums vairs nūja ga­dīsies,» pārģērbtais reportieris atsaucies, «kad jūs to aiz stūra salauzāt pret tās vecenes muguru, kura staigā pa traktieriem un alus pārdotavām ar ceptiem kartupeļiem un kastaņiem. Es to pats savām acīm redzēju!» Vecā kundze pat vairs paraudāt nav varējusi, un vecākais padomnieka kungs bijis tā uztraucies, ka sācis kaut ko runāt par cilvēku zemiskumu, tāpēc reportieris viņus apcietinājis. Tad viņš aizvedis tos līdz nākošajai patruļai Salmovas ielas rajonā un pieteicis vēl, lai patruļa noved viņus iecirknī. Viņš pats esot no sv. Jindržicha ielas iecirkņa un izpil­dījis dienesta pienākumus Vinohrados, kur pārsteidzis šo pārīti pie trača celšanas un aizturējis par nakts miera un kārtības trau­cēšanu. Turklāt vēl šis kungs apvainojis viņu vārdiem, kad viņš pildījis dienesta pienākumus. Viņam esot vēl jānokārto kādas darīšanas sv. Jindržicha ielā, bet pēc kādas stundas viņš atgriezīšoties Salmovas ielā. Patruļa aizvedusi abus sev līdz, un tie dabūjuši nosēdēt iecirknī līdz pat rītam, gaidot uz vecāko policistu, kas atceļā bija iegriezies «Kausā», pamodinājis Hubič­kas kungu un visai saudzīgi pastāstījis tam par notikušo un kāda traka būšana var iznākt, ja viņš neturēs muti. . .

Virsleitnantam Lūkasam šis stāsts laikam bija apnicis, bet, iekams viņš paskubināja zirgu rikšos, lai sasniegtu kolonas priekšējās rindas, viņš sacīja Sveikam:

—   Ja jūs tā runāsiet līdz vakaram, tad būs jo tālāk, jo muļ­ķīgāk.

—    Obrlajtnanta kungs, — Šveiks nosauca pakaļ, virsleit­nantam aizauļojot, — vai tad jūs negribat zināt, ar ko tas beidzās?

Virsleitnants Lukašs tikai iespieda zirgam piešus sānos.

Leitnanta Duba stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš iz- steberēja no divričiem, sapulcēja ap sevi visu rotas štābu un sāka to kā pusmiegā pamacīt. Viņš teica nejēdzīgi garu runu, kas nospieda visus smagāk par kaujas ietērpu un šauteni.

Tas bija dažādu salīdzinājumu juceklis.

Viņš iesāka:

—   Kareivju mīlestība uz virsniekiem padara iespējamus vis­neiespējamākos upurus, turklāt nemaz nav vajadzīgs, lai šī mīlestība būtu iedzimta. Ja iedzimtas mīlestības nav, tad tā jā­rada varas ceļā. Privātā dzīvē šāda piespiesta mīlestība, teik­sim, skolnieka mīlestība pret skolotāju personālu, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv ārējais spēks, kas to ierosinājis; karā turpretī mēs redzam taisni pretējo, jo virsnieks nedrīkst pielaist karei­vim ne par matu atslābt tanīs mīlestības jūtās, kas saista ka­reivi pie viņa priekšniecības. Šī mīlestība nav kaut kāda parasta mīlestība, bet tā īstenībā ir cienība, bailes un disciplīna.

Šveiks visu laiku soļoja leitnantam Dubam kreisajā pusē, un, kamēr .viņš runāja, Sveiks nepārtraukti turēja «acis pa labi», pavērsies ar seju pret leitnantu Dubu.

Pēdējais sākumā to nepamanīja un turpināja vien tālāk:

—   Šī disciplīna un pienākums paklausīt, šī kareivja obligātā mīlestība pret virsnieku ir visai skaidra un nepārprotama, jo kareivja un virsnieka attieksmes ir ļoti vienkāršas: viens pa­klausa, otrs pavēl. Mēs jau sen esam lasījuši grāmatās par kara mākslu, ka militarais lakonisms, militārā vienkāršība ir taisni tas tikums, kas jāpiesavinās katrarņ kareivim, kurš no brīva prāta vai piespiesti mīl savu priekšniecību; šai priekšniecībai jābūt viņa acīs vislielākam, vispilnīgākam izkristalizētam sting­ras un konsekventas gribas paraugam.

Tikai tagad leitnants Dubs pamanīja Sveika «acis pa labi», kas nenovērsās no viņa; tas viņam ārkārtīgi nepatika, jo viņš zināmā mērā arī pats apzinājās, ka kaut kur iestidzis savā runā un nevares vairs izķepuroties no šas kareivja mīlestības pret savu priekšniecību, tāpēc viņš uzbrēca Sveikam:

—   Ko tu boli uz mani acis kā teļš uz jauniem vārtiem?

—  Saskaņā ar pavēli padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, jums pašam reiz labpatika man aizrādīt, ka man ar acīm jāseko jūsu mutei, kad jūs runājat. Un, tā kā katram kareivim jāklausa sava priekšnieka pavēles un jāpatur prātā uz visu mūžu, tad es arī citādi nevarēju.

—  Skaties uz otru pusi, — leitnants Dubs uzbrēca, — tikai uz mani neglūni, muļķis tāds, tu zini, ka man tas nepatīk, ka es to nevaru izturēt, kad es tevi ieraugu, un es tev par to reiz tā sadošu . . .

Šveiks izdarīja ar galvu pagriezienu uz kreiso pusi un soļoja šādā pozā leitnantam Dubam blakus, tā ka tas atkal neizturēja:

—   Kur tu skaties, kad es ar tevi runāju?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es izpildu jūsu pa­vēli — «Acis pa kreisi!».

—  Ak kungs, ar tevi gan ir posts un bēdas! — leitnants Dubs nopūtās. — Skaties taisni uz priekšu un domā pats par sevi: «Es esmu pats lielākais stulbenis pasaulē.» Iegaumēji?

Šveiks lūkojās taisni uz priekšu un jautāja:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, vai man uz to jāatbild?

—  Ko tu iedrošinies? — leitnants Dubs iebrēcās. — Kā tu ar mani runā? Ko tu iedomājies?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es domāju tikai par jūsu pavēli kādā stacijā, kur jūs man aizrādījāt, ka es vispār nedrīkstu atbildēt, kad jūs beidzat runāt.

—  Tātad tev tomēr bailes no manis, — leitnants Dubs ieprie­cināts konstatēja, — bet vēl tu neesi mācījies mani pazīt. Manā priekšā trīcējuši pavisam citādāki vīri nekā tu, to tu ņem vērā. Es esmu daudzus pataisījis melnus un maziņus, tāpēc valdi mēli un paliec aizmugurē, lai es tevi neredzu!

Tā Šveiks nokļuva atkal kolonas beigās pie sanitariem un ērti nobrauca divričos līdz paredzētajai atpūtas vietai, kur beidzot izsniedza nelaimīgās govs gaļu un viru.

—  To govi vajadzēja vismaz četrpadsmit dienu turēt etiķī un, ja ne govi, tad vismaz to cilvēku, kas viņu pircis, — Šveiks paziņoja.

No brigādes jāšus ieradās kurjers ar jaunām pavēlēm 11. kaujas rotai; maršruts bija grozīts, vajadzēja doties uz Fel- štinu; Voraliča un Sambora palika pa kreisi, jo tur nebija iespē­jams rotu novietot, tāpēc ka tur jau stāvēja divi Poznaņas pulki.

Virsleitnants Lukašs tūliņ sastādīja dispozīciju. Mantzinim Vanekam- un Sveikam bija jādodas sameklēt rotai naktsmājas Felštinā.

—   Neievāriet tikai pa ceļam atkal kādas ziepe^, Šveik! — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Galvenais, izturieties pieklā­jīgi pret vietējiem iedzīvotājiem!

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, pacentīšos. Tiesa, es gan redzēju ļoti nejauku sapni, kad uz rīta pusi biju iemidzis. Man rādījās sapnī kāda veļas baļļa manās mājās, un no tās visu nakti tecēja ūdens gaitenī, kamēr tā iztecēja tukša un mājas īpašnieka kungam griesti bija samirkuši caur un cauri, par ko viņš man no rīta. paziņoja. Tāds gadījums, obrlajtnanta kungs, tiešām notika reiz Karlinā aiz viadukta . . .

—   Lieciet mūs mierā ar savām aplamajām valodām, Šveik, labāk apskatiet abi ar Vaneku karti, lai jūs zinātu, pa kādu ceļu jums jāiet. Tātad šeit jūs redzat ciemus. No šā ciema jūs pagrie­zīsiet i es pa labi uz upīti un tad iesiet, gar upmalu līdz nākoša­jam ciemam, un no turienes, kur pirmais strauts ietek upē, kas jums palika, pa labi, jūs iesiet pa lauku ceļu taisni uz ziemeļiem. Jūs nevarat nekur nomaldīties, un jums neizbēgami jānonāk Felštinā. Vai jūs to atcerēsieties?

Tā nu Šveiks kopā ar mantzini Vaneku devās ceļā pēc no­teiktā maršruta.

Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pržemišļai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdzteku upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs rēgojās no zemes ārā tikai saplo­sīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.

—  Te izskatās gan citādāk nekā pie Pragas, — Šveiks ieru­nājās, lai pārtrauktu klusumu.

—  Pie mums jau raža novākta, — mantzinis Vaneks sacīja. — Mēs Kralupā iesākam pirmie.

— Te būs varena raža pēc kara, — Sveiks pēc brītiņa turpi­nāja — Kaulu miltus pirkt nevajadzēs. Zemniekam tas ir visai izdevīgi, kad viņa laukos satrūd vesels pulks, — tas ir labs mēs­lojums. Man tikai par vienu raizes: kaut tikai šie zemnieki ne­ļautos apšmaukties un nepārdotu kareivju kaulus par pusvelti cukurfabrikām kaulu ogļu ražošanai! Mums reiz Karlinas kazar­mās bija kāds obrlajtnants Holubs, tik mācīts, ka rotā visi viņu uzskatīja par idiotu, jo viņš savas augstās gudrības dēļ nebija iemācījies kareivjus lamāt un uz visu raudzījās no zinātniska viedokļa. Reiz kareivji viņam ziņoja, ka izsniegtā kroņa maize nav ēdama. Cits virsnieks būtu pārskaities par tādu bezkaunību, bet viņš nekā, viņš palika gluži mierīgs, nenosauca neviena ne par cūku, ne par sivēnu, pat pa ausi nevienam neiegāza. Viņš tikai sasauca visus savus vīrus kopā un sacīja savā patīkamajā balsī: «Vispirms, kareivji, jums jāsaprot, ka kazarmas nav gas- tronomijas veikals, kur jūs varat izmeklēties marinētus zušus, sardīnes eļļā vai sviestmaizītes. Katram kareivim jābūt tik inte­liģentam, ka viņš aprij bez kurnēšanas visu, ko dod, un tik dis­ciplinētam, ka viņš nedomā par ēdamā kvalitati. Iedomājieties, kareivji, ka būtu iesācies karš! Tam tīrumam, kur jūs pēc kau­jas apraks, būs pilnīgi vienalga, ar kādu kroņa maizi jūs būsiet sev pielikuši vēderus pirms nāves. Zemes māmuļa sadalīs jūs sastāvdaļās un sagremos kopā ar zābakiem. Pasaulē nekas neiet zudumā, no jums izaugs jauna raža kroņa maizei citiem ka­reivjiem, kuri varbūt atkal nebūs ar to apmierināti tāpat kā jūs, ies sūdzēties un uzrausies uz tādu priekšnieku, kas viņus par to iesēdinās līdz pastardienai aiz restēm, jo viņam ir tiesība to darīt. Tā, kareivji, tagad es esmu jums visu izskaidrojis, kā pie­nākas, un ceru, ka man nevajadzēs jums vairs atgādināt, ka ikvienam, kas vēl iedomāsies sūdzēties, būs ilgi jāgaida, kamēr ieraudzīs dienas gaismu.» — «Kaut jel viņš būtu kādu pamatīgi nogānījis!» kareivji runāja savā starpā, jo obrlajtnanta kunga smalkie paņēmieni viņus traki kaitināja. Tad viņi ievēlēja mani no rotas, lai es viņam pasaku, ka visi viņu ļoti mīl, bet kas tas par karavīru, kas nelamājas. Tā nu es aizgāju uz viņa dzīvokli un lūdzu viņu, lai viņš met visu kautrēšanos pie malas, jo priekšniecībai jāprot cirst ar vārdiem kā ar siksnu un mēs, ka­reivji, esam pieraduši pie dienišķiem atgādinājumiem, ka mēs esam suņi un cūkas, jo citādi mēs varam zaudēt cienību pret savu priekšniecību. Sākuma viņš atsacījās un runāja kaut ko

par inteliģenci un par to, ka mūsu gadsimtā nevienam vairs nedrīkstot stāvēt ar rungu aiz muguras, bet beidzot ļāvās pie­runāties, iekrāva man pa ausi un izsvieda pa durvīm, lai atkal iegūtu autoritati mūsu acīs. Kad es paziņoju mūsu sarunas rezul­tātus, visi ļoti priecājās, bet otrā dienā viņš atkal visu samai­tāja. Viņš pienāca pie manis un, visiem dzirdot, sacīja: «Šveik, es vakar pārsteidzos, še jums guldenis, un iedzeriet uz manu veselību!» Jā, ar kareivjiem jāprot apieties.

Šveiks pārlaida skatienu apkārtnei.

— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka mēs ejam nepareizi. Obrlajtnanta kungs mums taču visu tik labi paskaidroja. Vis­pirms kalnup, tad lejup, tad pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi, bet mēs ejam taisni uz priekšu. Jeb vai mēs visu to pagriešanos būtu jau izdarījuši runādami? Es tagad skaidri redzu savā priekšā divus ceļus uz Felštinu. Es varu derēt, ka mums ir jānogriežas pa kreisi.

Mantzinis Vaneks apgalvoja — ka vienmer, kad divi stāv krustceļos, — ka jānogriežas pa labi.

—   Mans ceļš, — Šveiks sacīja, — ir ērtāks par jūsējo. Es iešu līdztekus strautam, kur neaizmirstules zied, bet jūs kaut kur cepināsieties pašā saules tveicē. Es turos pie tā, ko mums sacīja obrlajtnanta kungs, ka mēs šeit vispār nevaram nomaldī­ties, un, ja mēs nevaram nomaldīties, kāpēc tad man jārāpjas kalnā? Es iešu mierīgā garā pa pļavām, piespraudīšu kādu pu­ķīti pie cepures un saplūkšu obrlajtnanta kungam veselu pušķi. Galu galā mēs pārliecināsimies, kam no mums ir taisnība, un es ceru, ka mēs šeit šķirsimies kā labi draugi. Apkārtne šeit ir tāda, ka visiem ceļiem jāved uz Felštinu.

—   Netaisiet muļķības, Šveik, — Vaneks uzbārās, — taisni šeit, kā es teicu, mums pēc kartes jānogriežas pa labi.

—  Karte var arī kļūdīties, — Šveiks atbildēja, nogriezdamies uz ieleju, pa kuru tecēja strauts. — Tā reiz desinieks Kršeneks 110 Vinohradiem bija iedomājies naktī atgriezties mājup no traktiera «Pie Montagiem» pēc Pragas pilsētas plāna, bet uz rīta pusi viņu atrada Rozdelovā pie Kladnas galīgi stīvu rudzu laukā, kur viņš bija nogurumā pakritis. Tātad, ja jūs negribat pieņemt manu padomu, mantziņa kungs, bet gribat palikt pie sava, tad mums šeit jāšķiras, lai satiktos galapunktā Felštinā. Paskatieties pulkstenī, lai zinātu, kurš tur pirmais ieradīsies! Un, ja jums varbūt draud kādas briesmas, tad izšaujiet gaisā, lai es zinātu, kur jūs atrodaties.

Pēcpusdienā Šveiks nonāca pie neliela ezera, kur viņš pār­steidza kādu izbēgušu krievu gūstekni, kas šeit bija iedomājies peldēties un, Sveiku pamanījis, tāpat pliks aizlaidās lapās.

Šveiks kļuva ziņkārīgs, kā gan viņam piestāvētu krievu for­mas tērps, kas tepat gulēja zālē pie sēru vītoliem. Viņš aši iz­ģērbās un uzvilka nelaimīgā krievu gūstekņa tērpu. Kā vēlāk izrādījās, šis gūsteknis bija izbēdzis no kāda gūstekņu trans­porta, kas bija novietots ciemā aiz meža. Šveiks gribēja pamatīgi apskatīt savu atspulgu ūdenī, tāpēc viņš soļoja šurpu turpu gar krastu, kamēr viņu pārsteidza karalauka žandarmu patruļa, kas meklēja izbēgušo krievu gūstekni. Patruļa sastāvēja no ungā­riem, kas Sveiku par spīti viņa protestiem nogādāja Hirovā un pievienoja krievu gūstekņu transportam, ko bija atsūtījuši izla­bot dzelzceļu uz Pržemišļu.

Tas viss norisinājās tik ātri, ka Šveiks tikai otrā dienā ap­tvēra stāvokli un uzrakstīja ar apdegušu skalu šādus vārdus uz baltās sienas skolas telpās, kur bija novietota daļa gūstekņu: «Šeit pārgulēja Jozefs Šveiks no Pragas, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks, kas, izpildot kvartirjera pienākumus, aiz pār­skatīšanās krita austriešu gūstā pie Felštinas.»

Ceturta dala

pamatīgā pēriena turpinājums

I

ŠVEIKS KRIEVU GŪSTEKŅU EŠELONĀ

Kad Šveiks, ko viņa krievu formas tērpa un cepures dēļ. aiz kļūdīšanās bija noturējuši par sagūstītu krievu, kas izbēdzis no krievu gūstekņu transporta netālu no Felštinas, attēloja ar apde­gušu skalu savas dvēseles izmisuma kliedzienu uz sienas, ne­viens tam nepievērsa uzmanību, bet, kad viņš Chirovā, kur transports apstājās, iedomājās to visu izstāstīt virsniekam, kas gāja garām, kad viņiem izdalīja pa gabalam cietas kukuruzas maizes, — tad kāds no ungāru sargkareivjiem iezvēla viņam ar šautenes laidi pa plecu, uzsaukdams:

— Baszom az ciet, atpakaļ ierindā, krievu cūka!

Tā ungāri mēdza izturēties pret krievu gūstekņiem, kuru valodu nesaprata.

Šveiks atgriezās savā vietā un uzrunāja tuvāk stāvošo gūstekni:

—   Sitas cilvēks izpildīja tikai savu pienākumu, bet turklāt apdraudēja pats savu dzīvību. Ja nu tā šautene būtu pielādēta un aizslēgs vaļā? Tad viegli varētu gadīties, ka tādā reizē, kad viņš zveļ kādam pa plecu un stobrs pavērsts pret viņu pašu, lādiņš sprāgst un visa porcija viņam ģīmī, un viņš mirtu, izpildot dienesta pienākumu. Pie mums Sumavā kādās akmeņlauztuvēs strādnieki mēdza ievilkt dinamīta degļus, lai ziemu būtu vieglāk lauzt celmus kurināmam. Bet lauztuvju sargam bija pavēlēts pārmeklēt katru strādnieku pirms mājās iešanas, un to viņš darīja ar tādu prieku, ka sagrāba tūliņ pirmo strādnieku un sāka to tik cītīgi čamdīt, ka deglis kabatā eksplodēia un ir sargs, ir strādnieks uzskrēja gaisā, un tas izskatījās tā, it kā viņi vēl pēdējā brīdī būtu apkrituši viens otram ap kaklu.

Krievu^gūsteknis, kam Sveiks to stāstīja, raudzījās viņā visai līdzjūtīgi, jo nesaprata no visas runas ne vārda.

—   Nesaprotu … Es Krimas tatars. .. Allach achper.

Tatars nosēdās zemē, sakrustojis kājas, salika rokas uz krū­tīm un sāka skaitīt lūgšanas:

—   Allacb achpcv . . . Allach achper .. . bezemila . . . arach- man .. . arachim . .. malimkin mustafir ..

—  Tātad tu esi tatars, — Sveiks līdzjūtīgi noteica, — tad tu gan esi iekūlies ķezā. Tad tev jāsaprot mana valoda un man tava, ja tu esi tatars. Hm — vai tu pazīsti Jaroslavu Sternbergu? Neesi dzirdējis tādu vārdu, tataru dzimums? Viņš jums uzskai­tīja pa dibenu pie Hostinas. Toreiz jūs, tataru knišļi, aizdiedzāt no Moravijas kā sasviluši. Jums laikam lasāmgrāmatās par to nemāca kā mums. Vai tu Hostinas jaunavu Mariju pazīsti? Skaidrs, ka ne! Viņa arī tanī pasākumā piedalījās. Nu, pagaidi, gan jūs te gūstā visus nokristīs!

Sveiks griezās pie otra gūstekņa:

—   Vai tu arī esi tatars?

Tas saprata vārdu «tatars» un papurināja galvu.

—   Tatars ne, čerkess, mans ir čerkess, galvas griežum.

Sveikam tiešām bija laimējies: viņš bija nokļuvis dažādu austrumu tautību pārstāvju sabiedrībā. Ešelonā atradās tatari, gruzini, osetini, čerkesi, mordovieši un kalmiki.

Diemžēl, viņš nevarēja ne ar vienu sarunāties. Viņu dzina kopā ar citiem uz Dobromilu, kur bija jālabo dzelzceļa līnija, kas veda no Pržemišļas uz Nižankovici.

Dobromilas etapa kancelejā gūstekņus citu pēc cita pierak­stīja, kas sagādāja ne mazumu grūtību, jo no visiem Dobromilā atdzītajiem trīssimt gūstekņiem neviens nesaprata to krievu va­lodu, kādā runāja aiz galda sēdošais feldfebelis. Šis feldfebelis bija savā laikā pieteicies par krievu valodas pratēju un tagad izpildīja Austrumgalicijā tulka pienākumus. Pirms trim nedē­ļām viņš bija pasūtījis vācu-krievu vārdnīcu un krievu grama­tiku, bet tās vēl nebija pienākušas, un tāpēc viņš pagaidām krievu valodas vietā runāja lauzītā slovaku valodā, no kuras bija šo to iegaumējis, braukādams pa Slovākiju kā Vīnes fir­mas pārstāvis un tirgodamies ar sv. Stefana attēliem, svētītā ūdens traukiem un rožukroņiem.

Dīvainās būtnes, ar kurām viņš nekādi nevarēja saprasties, viņu galīgi samulsināja. Viņš panācās uz priekšu un uzbrēca gūstekņu baram:

—   Wer kann deutsch sprechen?[41]

No bara iznāca Šveiks, kas steidzās pie feldfebeļa, priekā sta­rodams. Feldfebelis uzaicināja viņu tūliņ nākt līdzi uz kan­celeju.

Feldfebelis atsēdās aiz saviem papīriem — veselas grēdas veidlapu, kur bija jāatzīmē gūstekņu uzvārdi, izcelšanās un karaspēka piederība, un starp viņiem norisinājās interesanta saruna vācu valodā:

—   Tu esi ebrejs, vai ne? — viņš uzrunāja Šveiku.

Šveiks papurināja galvu.

—  Nav ko liegties, — feldfebelis — tulks pašpārliecināti tur­pināja. — Katrs gūsteknis, kas prot vāciski, ir ebrejs, un darīts. Kā tevi sauc? Šveichs? Re nu, un tu vēl liedzies, kur tev tāds ebreju uzvārds. Te tev nav jāslēpj, ka tu esi ebrejs. Pie mums, Austrijā, ebreju grautiņus nerīko. No kurienes tu esi? No Pra- gas? Ahā, Praga, zinu, zinu, tā ir pie Varšavas[42]. pirms kādas nedēļas man arī bija divi ebreji no Pragas pie Varšavas. Un kāds numurs tavam pulkam? Deviņdesmit viens?

Feldfebelis paņēma rokasgrāmatu un pašķirstīja to.

— Deviņdesmit pirmais pulks ir no Erivanas Kaukazā, pastā­vīgā uzturas vieta Tiflisā. Redzi, kādas lietas mēs te zinām?

Šveiks tiešām bija pārsteigts, un feldfebelis neparasti no­pietni turpināja, pasniedzot Sveikam savu pussmēķēto papirosu:

—  Tā ir citāda tabaka nekā jūsu machorka. Es te esmu kungs un ķeizars, saproti, ebrejiņ? Kad es ko saku, tad visiem jātrīc un jālien uz vēdera. Pie mums armijā pavisam cita disciplina nekā pie jums. Jūsu cars ir cūkcepure, bet mūsējais — gudra galva. Es tev tūliņ kaut ko parādīšu, lai tu redzētu, kāda pie mums disciplina.

Viņš pavēra durvis uz blakus telpām un uzsauca:

—   Hansi Lefler!

Kāds atsaucās: «Seit!» — un istabā ienāca kareivis ar kāksli, kāds Štirijas puisis ar raudulīga kretina izskatu. Viņš strādāja etapa punktā visus netīros darbus.

—  Hansi Lefler, — feldfebelis pavēlēja, — paņem manu pīpi, iekod zobos kā suns nesamo un skrej četrrāpus ap galdu, kamēr es teikšu: «Halt!»[43] Turklāt tev jārej, bet tā, lai pīpe neizkristu no žaunām, citādi es tevi likšu piesiet.

Stirietis ar kāksli metās četrrāpus un sāka riet.

Feldfebelis uzvaroši paraudzījās Sveikā.

—   Nu, vai es tev neteicu, ebrejiņ, ka pie mums ir discip­lina? — Un viņš ielīksmots uzlūkoja nabaga kareivi, kas te bija ieradies no kādām Alpu ganībām. — Plalt! — viņš beidzot uz­sauca. — Tagad nostājies uz pakaļkājām un pasniedz pīpi! Labi, un tagad uzdziedi!

Istabā atbalsojās rēcieni:

— Holario, holario . ..

Pēc izrādes feldfebelis izvilka no atvilktnes četrus papirosus un augstsirdīgi pasniedza ITansim; Sveiks tikmēr sāka stāstīt lauzītā vācu valodā, ka reiz kādam virsniekam bijis tik paklau­sīgs kalpotājs, ka darījis visu, ko vien tā kungs pavēlējis. Kād­reiz viņam vaicājuši, vai viņš apēstu ar karoti to, kas viņa kun­gam cauri izgājis, ja kungs to pavēlētu. Viņš atbildējis: «Ja mans lajtnanta kungs pavēlētu, tad es pēc pavēles apēstu arī, bet tur nedrīkstētu būt neviens matiņš, jo tad mani traki šķe­bina un man tūliņ kļūst nelabi.»

Feldfebelis nosmējās.

—• Jums, ebrejiem, ir lieliskas anekdotes, bet es varu derēt, ka disciplina jums nav tik stingra kā mums. Bet nu ķersimies pie darba: es tev nododu transportu. Līdz vakaram tev jāsa­raksta visu gūstekņu vārdi. Tu saņemsi viņiem pārtiku, sada­līsi grupās pa desmit un pielūkosi, lai kāds neaizbēg. Ja tev kāds aizbēgs, ebrejiņ, tad tevi nošaus!

—   Es gribētu ar jums parunāt, feldfebeļa kungs, — Sveiks ieteicās.

—   Nesāc tikai kaulēties! — feldfebelis atbildēja. — Tas man nepatīk, tad es tevi sūtīšu uz nometni. Tu pārāk ātri sāc pie mums Austrijā iedzīvoties. Jau grib runāt ar mani privāti! Jo pret jums, gūstekņiem, godīgāk izturas, jo ļaunāk . .. Taisies, ka tiec! Te tev papīrs un zīmulis, sastādi sarakstu. .. Nu, ko tev vēl vajag?

—   Icb melde gehorsamst, LIerr Feldwebl..

—   Taisies, ka pazūdi! Tu redzi, kas man darba!

Un feldfebeļa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka viņš ir darbā galīgi pārpūlējies.

Sveiks salutēja un devās pie gūstekņiem, domādams klusībā, ka tas, ko viņš pacieš ķeizara majestates labā, reiz tomēr at­maksāsies.

Grūtāk jau bija ar saraksta sastādīšanu, jo gūstekņiem neva­rēja iestāstīt, ka tiem jānosauc savs uzvārds. Sveiks bija daudz dzīvē pieredzējis, bet šie tataru, gruzinu un mordoviešu uzvārdi viņam tomēr neturējās prātā. «To man gan neviens neticēs,» viņš domāja, «ka kādu var tā saukt kā šos te tatarus: Muhlaha- lejs Abdurchmanovs, Bejmurats Allabali, Džeredže Čerdedže, Davlatbalejs Nurdagalejevs utt. Mums gan ir labāki uzvārdi, piemēram, tam mācītājam Zidohouštā, ko sauca par Vobejdu[44].»

Un viņš devās tālāk gar gūstekņu rindu, kuri sauca cits pēc cita savus vārdus un uzvārdus: — Džindralejs Ilanemalejs, Babamulejs Mirzahali utt.

—   Neizmežģī tikai mēli! — Sveiks katram aizrādīja, labsir­dīgi smaidot. — Nu, vai tad nav labāk, kad cilvēkus sauc kā pie mums — Bohuslavs Stepaneks, Jaroslavs Matoušeks vai Rūžena Svobodova.

Kad beidzot Sveiks pēc neticamām grūtībām bija sarakstījis visus šos Babulas Halejus un Hudži Mudži, viņš nolēma vēlreiz mēģināt ieskaidrot feldfebelim-tulkam, ka viņš ir pārpratuma upuris; tomēr arī šoreiz viņš veltīgi sauca pēc taisnības kā jau daudzkārt tanī ceļā, kas viņu bija novedis gūstekņu pulkā.

Feldfebelis, kas jau sākumā nebija skaidrā prātā, bija tikmēr pazaudējis pēdējo sajēgu.

Viņš bija atšķīris kādu vācu laikraksta sludinājumu lappusi un dziedāja Radecka marša meldijā:

— Mainu gramofonu pret bērnu ratiņiem! Pērku sasistus stiklus, baltus un zaļus! Katrs, kas beidz neklātienes tirdzniecī­bas kursus, iemācās rēķinvedību un grāmatvedību utt.

Dažiem sludinājumiem marša meldija nederēja, un feldfebe­lis centās tos pieskaņot ar varu, sizdams ar dūrēm takti uz galda un klaudzinādams ar kājām. Kontušovkā samirkušie ūsu gali rēgojās abās pusēs viņa sejai it kā vaigos iespraustas otiņas ar sakaltušu gumiarabiku. Aiztūkušās acis gan pamanīja Sveiku, bet šim atklājumam nesekoja nekāda reakcija, vienīgi dūres un kājas meta mieru. Feldfebelis sāka bungot pa krēslu un dziedāt «Ich weiss nicht, was soli es bedeuten»[45] meldijā jaunu sludinā­jumu: — Karolina Dregere, vecmāte, piedāvā god. dāmām savus pakalpojumus visos gadījumos.

Viņš dziedāja aizvien klusāk, kamēr apklusa pavisam, pie­vērsis nekustīgo skatienu visai sludinājumu lappusei, un Svei­kam radās iespēja uzsākt lauzītā vācu valodā stāstu par savām likstām.

Sveiks iesāka ar to, ka viņam tomēr bijusi taisnība un uz Felštinu vajadzējis doties līdztekus upei, tikai viņš tur neesot vainīgs, ka krievu kareivis izbēgot no gūsta un mazgājoties dīķī, kur Sveikam garām ejams, jo viņa, kvartirjera, pienākums esot doties uz Felštinu pa īsāko ceļu. Krievs, viņu ieraudzīdams, aizbēdzis un atstājis savu formas tērpu krūmos. Viņš, Sveiks, esot dzirdējis, ka frontē izlūku dienestā lietojot kritušo ienaid­nieku formas tērpus, tāpēc viņš izmēģinājuma dēļ uzvilcis pa­mestās drēbes, lai pārliecinātos, kā cilvēks jūtas šādā gadījumā svešā formas tērpā.

Noskaidrojis šo pārpratumu, Sveiks pamanīja, ka veltīgi šķiedis vārdus, jo feldfebelis jau bija. iemidzis, iekām vēl Sveiks stāstā nonāca līdz dīķim.

Sveiks piegāja pie viņa un familiari pieskārās pie pleca. Ar

to pilnīgi pietika, lai feldfebelis mirklī noveltos no krēsla uz grīdas, kur šņāca mierīgi tālāk.

— Piedošanu, feldfebeļa kungs, —- Šveiks pielika roku pie cepures un atstāja kanceleju.

Tikmēr militārā celtniecības daļa bija grozījusi savus plānus un noteikusi, ka tā gūstekņu grupa, kur atradās Šveiks, jāsūta taisni uz Pržemišļu Pržemišļas—Lubačovas dzelzceļa līnijas at­jaunošanas darbos.

Tā viss palika pa vecam, un Šveiks turpināja savu odiseju krievu gūstekņu vidū. Ungāru sargkareivji dzina viņus trie­ciena tempā aizvien uz priekšu.

Apmezdamies kādā ciemā atpūsties, viņi satika tirgus lau­kumā vezumniekus. Pie kādas vezumu grupas stāvēja virsnieks un noraudzījās gūstekņos. Šveiks izskrēja no rindas, izslējās virsnieka priekšā un izsaucās: «Herr Leutnant, melde gehor- samst!»[46] Vairāk viņš nepaguva pateikt, jo divi ungāru kareivji, velēdami ar dūrēm viņam pa muguru, iedzina viņu atpakaļ gūs- . tekņu barā.

Virsnieks aizsvieda viņam pakaļ papirosu galu, ko kāds cits gūsteknis pacēla un smēķēja tālāk. Tikmēr virsnieks paskaidroja blakus stāvošajam kapralim, ka Krievijā dzīvojot vācu kolo­nisti, kurus arī piespiežot karot.

Visā garajā ceļā līdz Pržemišļai Sveikam vairs neradās izde­vība kādam sūdzēties, ka viņš patiesībā ir 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Kad viņi ieradās Pržemišļā, tos pie­vakarē aizdzina uz pilnīgi sagrautu cietoksni iekšējo nocietinā­jumu joslā, kur bija palikuši tikai cietokšņa artilērijas staļļi.

Tanīs bija uzkrājies tik daudz utīm pilnu, salmu, ka utis skraidīja vien pa sadrupušajiem stiebriem, it kā tās nebūtu utis, bet skudras, kas vāc materialu savam pūznim.

Gūstekņiem izsniedza mazliet melnas cigoriņu suslas un ga­balu saziedējušas kukuruzas maizes.

Tad transportu saņēma majors Volfs, kas tanī laikā pārzināja visus gūstekņus, ko nodarbināja Pržemišļas cietokšņa un apkār­tnes labošanas darbos. Tas bija solids cilvēks. Viņam bija vesels štābs tulku, kas izraudzījās no gūstekņiem speciālistus būvdar­biem, skatoties pēc viņu spējām un agrākās nodarbošanās.

Majoru Volfu bija apstājusi doma, ka krievu gūstekņi tīšu­prāt noliedz savas spējas, jo mēdza gadīties, ka uz viņa jautā­jumu: «Vai tu proti būvēt dzelzceļu?» — gūstekņi kā vienā mutē atbildēja: «Nekā nezinu, nekā tāda neesmu dzirdējis, vien­mēr esmu dzīvojis godīgi un tikumīgi.»

Kad gūstekņus sastādīja ierindā majora Volfa un viņa štaba priekšā, viņš tūliņ noprasīja vāciski, vai kāds neprotot vācu valodu.

Šveiks apņēmīgi iznāca priekšā, militāri izslējās, salutēja un paziņoja, ka protot vāciski.

Majors Volfs iepriecināts tūliņ jautāja Sveikam, vai tas ne­esot inženieris.

—  Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — ka es neesmu inženieris, bet 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Es esmu nokļuvis mūsu pašu gūstā. Tas gadījās tā …

—   Ko? — majors uzbrēca.

—   Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas notika . ..

—   Jūs esat čechs, — majors brēca atkal, — jūs esat pār­ģērbies krievu formas tērpā!

—   Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas sakrīt uz mata. Man tiešām prieks, ka majora kungs tik ātri iejutās manā stā­voklī. Varbūt mūsējie jau kaut kur cīnās, un man te nāktos veltīgi nosist visu kara laiku. Es jums, majora kungs, visu pa kārtai paskaidrošu.

•— Diezgan, — majors Volfs noteica un pasauca divus ka­reivjus, lai tie tūliņ novedot šo vīru uz virssardzi; viņš pats ar kādu virsnieku lēnām sekoja Sveikam, sarunā strauji mētāda­mies ar rokām. Katrā viņa teikumā bija kaut kas par čechu suņiem, pie tam otrs virsnieks juta, ka majors ļoti priecīgs, jo viņam laimējies ar savu asrcdzību atklāt vienu no tiem put­niem, par kuru nodevīgo rīcību viņpus robežām jau priekš pāris mēnešiem visiem daļu komandieriem bija izsūtīti slepeni apkārt­raksti, kur bija norādīts, ka daudzi pārbēdzēji no čechu pul­kiem, aizmirsuši zvērestu, iestājas krievu armijā un kalpo ienaidniekam, izdarot tam vērtīgus pakalpojumus kā izlūki.

Austrijas iekšlietu ministrija vēl nebija skaidrībā, vai krievu pusē darbojas kādas no pārbēdzējiem sastādītas kaujas vienības. Tā nezināja vēl nekā noteikta par revolucionārām organizāci­jām ārzemēs, un tikai augustā bataljonu komandieri Sokalas— Miljatinas—Bubnovas līnijā saņēma slepenus ziņojumus, ka bi­jušais austriešu profesors Masariks aizbēdzis uz ārzemēm, kur nodarbojas ar pretaustriešu propagandu.

Kāds stulbenis divizijā bija papildinājis šo ziņojumu ar šādu pavēli: «Aizturēšanas gadījumā nekavējoties nogādāt divizijas štābā!»

Majoram Volfam tolaik vēl nebija ne jausmas par to, kā īsti strādā pret Austriju šie pārbēdzēji, kuri vēlāk, satikdamies Krievijā vai citur, uz jautājumu: «Ko tu te dari?» — jautri at­bildēja: «Es nododu savu kungu un ķeizaru!»

Viņš zināja no apkārtrakstiem tikai par pārbēdzējiem-spie- giem, un vienu no tiem, kas tik viegli bija nācis viņam nagos, patlaban aizveda uz virssardzi. Majors Volfs, diezgan iedomīgs cilvēks, jau iztēlojās augstākās priekšniecības uzslavu un atzi­nību par savu modrību, uzmanību un talantu.

Iekām viņi nonāca virssardzē, viņš jau bija pārliecināts, ka ar nodomu jautājis: «Kurš prot runāt vāciski?» — jo, inspicējot gūstekņus, viņam tieši šis subjekts tūliņ licies visai aiz­domīgs.

Pavadonis virsnieks māja ar gaivu un piebilda, ka par šā subjekta aizturēšanu vajadzēšot ziņot garnizona priekšniekam, lai tas virzot lietu tālāk un nododot apvainoto kara tiesai, jo majora kunga priekšlikums nopratināt gūstekni virssardzē un pakārt pirmajā kokā neesot nekādi pieņemams. Viņu noteikti pakāršot, bet tikai likumīga kārtā pēc kara tiesas pavēles, lai pirms pakāršanas, pamatīgi nopratinot, atklātu viņa sakarus ar citiem līdzīgiem nodevējiem. Sazin kas tur viss vēl nāk klajā.

Majoru Volfu bija pārņēmusi pēkšņa nepiekāpība un pašam līdz šim nezināma asinskāre, un viņš paziņoja, ka pakāršot šo nelieti tūliņ pēc nopratināšanas, uzņemdamies visu atbildību. Viņš varot to arī atļauties, jo viņam esot pazīšanās ar augstā­kām aprindām, tāpēc viņam neesot ko bažīties. Tas taču esot kā frontē. Ja šo cilvēku būtu pamanījuši un notvēruši turpat kau­jas lauka tuvumā, tad viņu ari nopratinātu un tūliņ uz vietas pakārtu. Bez tam kapteiņa kungs taču laikam zinot, ka katram komandierim, ja tas nav zemāks par kapteini, ir tiesības kara darbības rajonā kārt visas aizdomīgas personas.

Majors Volfs gan mazliet kļūdījās, runājot par kāršanas tie­sībām. Austrumgalicijā, jo tuvāk frontei, jo zemākas dienesta pakāpes personām bija šīs tiesības, līdz beidzot atgadījās, ka patruļas priekšnieks kapralis lika pakārt divpadsmit gadus vecu zēnu, kas tam bija izlicies šaubīgs, jo vārījis atstāta un izlaupīta ciema pussabrukušā būdā kartupeļu mizas.

Majors un kapteinis aizvien vairāk iekarsa strīdā.

—   Jums nav nekādu tiesību, — kapteinis uztraucies kliedza. — Viņu pakārs uz kara tiesas lēmuma pamata.

—  Viņu pakārs bez kāda lēmuma, — majors Volfs šņāca.

Šveiks, kuru veda pa priekšu, noklausījās visu šo interesanto

sarunu un tikai sacīja saviem pavadoņiem:

—  Tie paši vēži vien ir. Tā mēs arī vienreiz kādā Libnu trak­tierī «Zavadlecā» strīdējāmies, kad vislabāk izsviest cepurnieku Vašaku, kas vienmēr cēla traci: vai tūliņ, tikko tas parādīsies durvīs, vai pēc tam, kad tas būs pasūtījis alu, samaksājis un izdzēris, vai varbūt novilkt viņam zābakus, kad tas būs apdejo- jis apkārt istabai. Krodzinieks ieteica sviest viņu ārā tad, kad viņš būšot jau labi iesilis un iemetis, tad lai viņš samaksājot tēriņu un pazūdot. Un zināt, ko tas nelietis ar mums izdarīja? Viņš nemaz neieradās. Ko jūs par to teiksiet?

Abi kareivji, kuri bija no Tiroles, reizē atbildēja:

—   Nix bohmisch.

—   Verstehen sie deutsch? — Sveiks mierīgi ieprasījās.

—   Jawohl — abi atbildēja, pēc kam Sveiks piezīmēja: — Tas ir labi, vismaz nenoklīdīsiet savējo vidū.

Šādās draudzīgās sarunās viņi sasniedza virssardzi, kur ma­jors Volfs turpināja debatēt ar kapteini par Sveika likteni, kamēr Šveiks rātni nosēdās kaktiņā uz sola.

Majors Volfs pēdīgi pievienojās kapteiņa domām, ka šis cil­vēks pakarams tikai pēc ilgākas procedūras, kuru tik mīlīgi dēvē par «tiesas ceļu».

Ja Sveikam būtu jautājuši, ko viņš par to visu domā, viņš droši vien būtu atbildējis:

—   Man loti jāatvainojas, majora kungs, jo jūsu dienesta pakāpe augstāka nekā kapteiņa kungam, bet kapteiņa kungam tomēr taisnība. Katra pārsteigšanās ir par ļaunu. Reiz kāda Pra- gas iecirkņa tiesā sajuka prātā kāds tiesnesis. Labu laiku ne­viens nekā nemanīia, bet tas nēkšņi atklājās, iztiesāiot. kādu goda aizskaršanas lietu. Kāds Znamenačeks, saticis ielā kape- lanu Hortiku, kas dievvārdu stundā bija ieplaukājis viņa puiku, sāka to lamāt: «Jūs ragulops, tu melnais nelieti, tu dievticīgais stulbeni, tu melnā cūka, tu āzi, ne mācītājs, tu Kristus mācības zaimotājs, tu liekulis un krāpnieks mācītāia drēbēs!» Šis iuku- šais tiesnesis biia. visai dievbijīgs cilvēks. Viņam bija trīs māsas, un visas kalpoja pie mācītājiem, un viņš pats bija par krusttēvu visiem māsu bērniem, tāpēc viņš tā uztraucies, ka pēkšņi zaudē- ūs prātu un uzbrēcis apsūdzētajam: «Viņa majestatos ķeizara un kēnina vārdā es jums piespriežu nāves sodu pakarot! Sprie­dums nav pārsūdzams. Horačeka kungs, •— viņš uzsaucis tiesas uzraugam, — ņemiet to kungu un pakariet, jūs zināt, tur, kur izdauza paklājus, un tad nāciet, es jums izmaksāšu alu.» Skaidrs, ka Znamenačeka kunos un uzraugs palikuši kā sasaluši, bet viņš piespēris kāiu un uzkliedzis: «Vai jūs klausīsiet vai ne?» Uz­raugs tā pārbijies, ka sācis jau vilkt Znamenačeka kungu projām, un, ja nebūtu iejaucies aizstāvis un izsaucis ātro palīdzību, tad nezin, kā Znamenačeka kungam būtu klājies. Un, kad tiesneša kungu sēdināiuši ātrās palīdzības ratos, viņš vēl brēcis: «Ja nav virves, pakariet vinu dvielī, gada beigās norēķināsimies!»

Kad nu Šveiks bija parakstījis majora Volfa sastādīto proto­kolu, tad viņu konvoja pavadībā nogādāia pie garnizona priekš­nieka. Protokolā bija sacīts, ka Šveiks, bīīdams Austrijas armi-

jas kareivis, apzināti, neviena nepiespiests, uzvilcis krievu for­mas tērpu un karalauka žandarmi aizturējuši viņu aiz frontes līnijas, krieviem atkāpjoties.

Tas viss bija svēta patiesība, un Šveiks kā godīgs cilvēks nekā nevarēja iebilst. Bet, kad viņš protokola sastādīšanas laikā mēģināja to papildināt ar dažiem izteicieniem, kas varētu stā­vokli padarīt skaidrāku, tad tam sekoja nikns majora uzbrē- ciens:

—   Muti ciet, par to es jums neprasu! Lieta ir pilnīgi skaidra.

Šveiks katrreiz salutēja un atbildēja:

—   Padevīgi ziņoju, ka es turu muti ciet un ka lieta ir pilnīgi skaidra.

Kad Šveiku aizveda uz garnizona štābu, viņu tur ieslēdza kādā midzenī, kas agrāk bija noderējis par rīsu noliktavu un reizē par peļu pansiju. Pa grīdu vēl bija izbārstīti rīsu graudi, un peles ir nedomāja no Šveika bīties, bet jautri skraidelēja, uzlasot graudus. Sveikam lika ienest salmu maisu, un drīz viņa pie tumsas pieradušās acis pamanīja, ka šinī maisā nekavējo­ties ievācās vesela peļu ģimene. Nebija šaubu, ka tā gribēja iekārtot sev jaunu dzīvokli sabirzuša austriešu salmu maisa senās slavas paliekās. Šveiks sāka velēt pa aizslēgtajām durvīm; ieradās kāds kapralis, polis, un Šveiks pieprasīja, lai viņu novie­tojot citur, citādi viņš varot nogulēt peles savā maisā un tā nodarīt kronim zaudējumus, jo viss, kas atrodoties kroņa nolik­tavā, esot kroņa īpašums.

Polis saprata Šveiku tikai daļēji, tāpēc padraudēja tam aiz durvīm ar dūri, noburšķēja kaut ko par apcūkojušos dibengalu un devās projām, nikni pieminēdams koleru, it kā Šveiks viņu nezin kā būtu apvainojis.

Nakti Šveiks pavadīja mierīgi, jo pelēm nebija pret viņu nekādu sevišķu pretenziju; tām bi ja sava nakts darbu programa, ko tās izpildīja tuvējā noliktavā, kas bija pieblīvēta kareivju mēteļiem un cepurēm, ko tās grauza pilnīgā mierā un drošībā. Intendantura tikai pēc kāda gada apķērās iegādāties kroņa nolik­tavās kroņa kaķus (bez tiesībām uz pensiju), kurus intendanti ierakstīja ailē: «Ķ. un ķ. kroņa noliktavu kaķi». Šis kaķu tituls īstenībā bija kāda veca iestādījuma atjaunojums, ko bija atcē­luši pēc 18G6. gada kara.

Agrāk, vēl Marijas Terezijas laikā, arī mēdza kaķus novietot kroņa noliktavās, kad intendantu kungi centās uzvelt nevainī­gajām pelēm atbildību par savām blēdībām.

Tomēr šie kroņa kaķi daudzos gadījumos nepildīja savu uz­devumu pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc arī gadījās, ka ķeizara Leopolda valdīšanas laikā pēc kara tiesas lēmuma pakāra sešus Pohorželecas[47] kroņa noliktavas kaķus. Droši vien visi tie, kam ar šo noliktavu bija bijušas kādas darīšanas, omulīgi smīnēja bārdā!

*

Reizē ar brokastu kafiju Sveika migā iegrūda kādu vīrieti krievu formas tērpā un mētelī.

Vīrietis runāja čechiski ar poļu akcentu. Tas bija viens no tiem neliešiem, kuri kalpoja Pržemišļā novietotā armijas kor­pusa pretizlūkošanas daļā. Viņš bija militārās slepenpolicijas darbinieks un nemaz nepapālējās izgudrot kādu izsmalcinātāku paņēmienu Sveika iztaujāšanai, bet vienkārši iesāka:

—  Es nu gan esmu smalki iegāzies aiz savas neuzmanības! Agrāk es kalpoju 2.8. pulkā, un pie krieviem arī tūliņ iestājos armijā. Kas mani dzina pieteikties iet izlūkos, — nu es esmu tik muļķīgi iekritis! Es kalpoju pie viņiem 6. Kijevas divizijā. Kādā krievu pulkā tu kalpoji, biedri? Man tā šķiet, ka mēs kaut kur Krievijā esam tikušies. Kijevā es pazinu daudzus čechus, kas kopā ar mani pārgāja fronti, kad devāmies pie krieviem, es tikai nevaru tagad atcerēties viņu uzvārdus un no kurienes katrs bija. Varbūt tu kādu atceries? Ar ko tu tur satikies? Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir vēl kāds no mūsu 28. pulka.

Atbildes vietā Sveiks noraizējies aptaustīja vina pieri un pārbaudīja pulsu, tad pieveda viņu pie lodziņa un lika parādīt mēli. Blēdis pret šo procedūru nekā neiebilda, jo domāja, ka tās ir sazvērnieku norunātas pazīšanās zīmes. Tad Sveiks sāka dau­zīt pie durvīm un, kad atnākušais sargkareivis vaicāja pēc trokšņa iemesla, pieprasīja vāciski un čechiski, lai tūdaļ atsūtot ārstu, jo cilvēks, kas te ievietots, jucis prātā.

Tas tomēr nepalīdzēja, un vīrieti neaizveda. Viņš mierīgi sēdēja un muldēja joprojām par Kijevu, it kā viņš tur noteikti redzējis Sveiku maršējam kopā ar krievu kareivjiem.

—  Jūs noteikti būsiet sadzēries purva ūdeni, — Šveiks viņam sacīja, — kā pie mums jaunais Tineckis, kas bija pavisam prā­tīgs cilvēks, iekām nebija sadomājis doties ceļojumā un nokļu­vis Itālijā. Viņš arī ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par

šo Itāliju, ka tur esot tikai rāvains ūdens un nekā cita ievērības cienīga. No šā ūdens viņš bija dabūjis drudzi, un tas viņam uznāca četrreiz gadā: visu svēto dienā, sv. Jozefa dienā, Pētera un Pāvila dienā un Marijas debesbraukšanas dienā. Un, kad viņam šis drudzis uzbruka, tad viņš sāka pazīt visus cilvēkus, pilnīgi svešus un nepazīstamus, gluži tāpat kā jūs mani. Viņš uzrunāja katru cilvēku tramvajā, ka viņš to pazīstot, ka esot to saticis Vīnes stacijā. Visus, ko viņš sastapa ielā, viņš bija re­dzējis Milanas stacijā vai sēdējis kopā ar tiem Gracas rātsnama vīna pagrabā. Ja viņam šis purva drudzis uzbruka tādā reizē, kad viņš sēdēja krodziņā, tad viņš pazina visus apmeklētājus, visus viņš bija redzējis uz kuģa, braucot uz Veneciju. Un pret to nebija nekāda cita līdzekļa kā tikai tas, ko bija izmēģinājis kāds slimo kopējs Katržinkā. Šim kopējam bija jāuzrauga kāds slim­nieks, kas visu mīļu dienu nekā cita nedarīja, tikai sēdēja kaktā un skaitīja: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tas bija kāds profesors. Kopējs vai no ādas sprāga laukā, kad pārliecinājās, ka šis nelga tālāk par seši netiek. Vispirms viņš mēģināja pie­runāt to ar labu, lai skaita tālāk: «Septiņi, astoņi, deviņi, des­mit.» Bet kas to deva! Profesors necēla ne ausu. Sēž tikai un skaita: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sā­kuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tad kopējs pārskai­tās, pieskrēja pie sava slimnieka un, tiklīdz tas teica «seši», tā iekrāva tam pamatīgu pļauku. «Še tev septiņi,» viņš sauca, «še tev astoņi, deviņi, desmit!» Skaita un tik krauj. Profesors saķer galvu un sāk prasīt, kur šis atrodoties. Tiklīdz viņam pateikuši, ka viņš ir trakonamā, tā viņš tūliņ atcerējies, ka nokļuvis te kādas komētas dēļ. Viņš aprēķinājis, ka tai jāparādās pēc gada, 18. jūnijā pulksten sešos rītā, bet viņam pierādījuši, ka tā jau sadegusi pirms vairākiem miljoniem, gadu. Šito kopēju es pa­zinu. Kad profesors galīgi izveseļojās un atstāja slimnīcu, tad pieņēma to par sulaini. Un cita darba viņam nebija kā iekraut profesora kungam katru rītu četras pļaukas, ko viņš izpildīja apzinīgi un godīgi.

—  Es zinu visus jūsu draugus Kijevā, — pretizlūkošanas aģents mundri turpināja. — Vai ar jums tur neieradās reizē viens tāds paresns un otrs tāds vājš? To gan neatceros, kā viņus sauca un no kāda pulka tie bija .. .

—  Neraizējieties par to, — Šveiks viņu mierināja, — tas katram var atgadīties, ka tas vairs neatceras, kā sauc visus resnos un vājos. Turklāt vājos vēl grūtāk atcerēties, jo lielākā daļa cilvēku pasaulē ir vāji. Viņi, tā sakot, sastāda vairākumu.

—  Biedri, — ķ. un ķ. nelietis gaudīgi ierunājās, — tu man netici. Mūs taču gaida vienāds liktenis.

—  Tāpēc jau mēs esam karavīri, — Šveiks nevērīgi atbildēja, — tāpēc mūsu mātes laidušas mūs pasaulē, lai mēs tiktu saka­pāti gabalos, kad mums būs uzvilktas karavīru drēbes. Un mēs tam paļaujamies ar prieku, jo zinām, ka mūsu kauli netrūdēs veltīgi. Mēs kritīsim par savu kungu un ķeizaru un viņa augsto namu, kam mēs iekarojām Ilercegovinu. No mūsu kauliem iz­strādās kaulu miltus cukurfabrikām, to mums jau sen izskaid­roja lajtnants Cirņmera kungs. «Jūs cūku bars,» viņš mēdza teikt, «jūs nekulturālie teļi, jūs nekam nederīgie, laiskie pērtiķi, jūs tā stampājat ar savām kājām, it kā tām nebūtu nekādas vērtības. Kad jūs kritīsiet karā, tad no katras jūsu kājas iznāks puskilo kaulu miltu, bet no vesela cilvēka ar visām rokām un kājām ap divi kilo, un tad cukurfabrikā ar jums, idiotiem, filt­rēs cukuru. Jums pat prātā nenāk, cik noderīgi pēc nāves jūs būsiet nākamajām paaudzēm. Jūsu bērni, jūs dulburi, dzers ka­fiju ar cukuru, kas būs filtrēts ar jūsu atliekām.» Reiz es kļuvu tīri domīgs, un tad viņš man uzbruka, par ko es domājot. «Pade­vīgi ziņoju,» es atbildēju, «cs domāju, ka virsnieku kungu kaulu milti gan būs dārgāki nekā vienkāršo kareivju.» Par to viņš man iegrieza trīs dienas karcera.

Sveika kameras biedrs piedauzīja pie durvīm un sačukstējās ar sargkareivi, kas tad kaut ko skaļi sauca kancelejā.

Pēc brītiņa kāds staba feldfebelis aizveda Sveika kameras biedru.

Izejot šis izdzimtenis skaļi noteica feldfebelim:

—   Šis te ir man vecs paziņa no Kijevas.

Vere'as divdesmit četras stundas Šveiks pavadīja pilnīgā vienatnē, ja neskaita tos brīžus, kad viņam ienesa ēst.

Nakti viņš nāca pie pārliecības, ka krievu kareivju mētelis ir siltāks un platāks nekā austriešu un ka tas nemaz nav nepa­tīkami, ja pele naktī aposta guloša cilvēka ausi. Sveikam tas pat šķita kā maigi čuksti, no kuriem viņu rītausmā iztraucēja, kad atnāca viņam pakaļ.

Sveikam jau sen izgaisis no atmiņas, kas tas bija par tribu­nālu, kur viņu tanī drūmajā rītā aizveda. Ka tā ir kara tiesa, par to gan nebija šaubu. Par piesēdētājiem bija kāds ģenerālis, tad

pulkvedis, majors, virsleitnants, leitnants, feldfebelis un kāds vienkāršs kājnieks, kas gan tomēr cita nekā nedarīja kā aizde­dzināja citiem papirosus.

Sveikam daudz nekā nejautāja.

Majors, kas runāja čechiski, gan izrādīja par Šveiku lielāku interesi.

—          Jūs esat nodevis kungu un ķeizaru, — viņš uzbruka Sveikam.

—          Jēzus Marija, kad tad? — Šveiks izsaucās. —'Es lai būtu nodevis mūsu kungu un ķeizaru, mūsu visaugstāko valdnieku, par kuru tik daudz jau esmu cietis?

—   Jokus pie malas! — majors noteica.

—         Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka nodot mūsu kungu un ķeizaru nav nekāds joks. Mēs, karavīri, esam zvērējuši viņa majestatei uzticību, un šo zvērestu, kā to dziedāja teātrī, es esmu turējis kā goda vīrs.

— Te mums ir jūsu vainas pierādījumi, — majors sacīja, no­rādot uz pieblīvētiem aktu vākiem.

Galveno materialu bija sniedzis tas vīrs, ko bija iesēdinājuši pie Sveika.

—  Tātad jūs nevēlaties atzīties? — majors vaicāja. — Bet jūs taču pats esat apstiprinājis, ka, būdams austriešu armijas kara­vīrs, brīvprātīgi uzvilkāt krievu formas tērpu. Es jums jautāju pēdējo reizi: vai jūs kāds spieda to darīt?

—   Nē, es to pats izdarīju.

—   Brīvprātīgi?

—   Brīvprātīgi.

—   Bez jebkādas piespiešanas?

—   Bez jebkādas piespiešanas.

—  Vai jūs zināt, ka esat pazudis cilvēks?

—   Zinu gan. Droši vien 91. pulkā mani jau sen meklē, bet atļaujiet, majora kungs, pāris vārdu par to, kā cilvēki brīvprā­tīgi uzvelk svešas drēbes! 1908. gadā, jūlijā, grāmatsējējs Bože- techs no Pršičnas ielas Prāgā bija sadomājis izpeldēties Berou- nas vecajā attekā Zbraslavā. Drēbes viņš nolicis pie vītoliem un bijis visai iepriecināts, kad viņam ūdenī piebiedrojies vēl viens kungs. Viens vārds pēc otra, sākuši ķircināties, laistīties ar ūdeni un tā nodzīvojuši līdz vakaram. Tad svešais kungs pirmais izkāpis no ūdens, jo viņam vajadzējis doties vakariņot. Božetecha kungs vēl brīdi paplunčājies un, kad nu gājis uz vītoliem pie drēbēm, tad atradis tur skrandas, kādas nēsā klai­doņi, un zīmīti:

«Es ilgi domāju, ņemt vai neņemt, un, tā kā mēs ūdenī tik jauki pavadījām laiku, tad es noplūcu margrietiņu un zīlēju, bet pēdējā norautā lapiņa bija — «Ņemt». Tāpēc es apmainījos ar jums drēbēm. Velciet manas skrandas mugurā bez bailēm! Tās vēl pagājušo nedēļu atutotas Dobržišas apriņķa cietumā. Un nākamreiz papūlieties noskaidrot, ar ko kopā peldaties. Oderu katrs pliks cilvēks izskatās pēc deputātā, bet iespējams, ka tas ir bandits. Jūs pat nezināt, ar ko kopā peldējāties. Taču peldēšanās bija tā vērta. Pievakarē ūdenī ir vispatīkamāk, lelieniet tur vēlreiz, lai galva kļūst skaidrāka!»

Božetecha kungam cits nekas neatlika kā gaidīt tumsu, tad viņš uzvilka klaidoņa skrandas un devās uz Pragas pusi. Viņš izvairījās no ielām un gāja pa lauku ceļiem pāri pļavām un tur sastapās ar Chuchlas žandarmu patruļu, kas klaidoni aizturēja un otrā rītā noveda Zbraslavā uz tiesu, jo katrs tak var nosauk­ties par Jozefu Božetechu, grāmatsējēju no Pršičnas ielas 16 Prāgā.

Tiesas sekretārs lāga neprata čechiski un nodomāja, ka ap­sūdzētais minējis sava līdzdalībnieka adresi, tāpēc pārvaicāja:

—   Ist das genau: Prag, Numero sechzehn, Jozef Bozetech?[48]

—   To es gan nezinu, vai viņš vēl tagad tur dzīvo, — Šveiks atbildēja, — bet toreiz, 1900. gadā, dzīvoja gan. Viņš jauki iesēja grāmatas, tikai ilgi gan tās turēja pie sevis, jo vispirms izlasīja un tad iesēja piemēroti saturam. Piemēram, ja grāmatai bija melna mugura, tad pat lasīt nevajadzēja, jo katrs tāpat zi­nāja, ka romāns bēdīgi beigsies. Vai jūs vēl ko vēlētos zināt? Jā, lai nepiemirstas: viņš katru dienu sēdēja «Pie Flekiem» un atstāstīja to grāmatu saturu, kuras viņam bija patlaban nodotas iesiet.

Majors piegāja pie sekretārā un kaut ko pačukstēja, pēc kam pēdējais izsvītroja protokolā šķietamā sazvērnieka Bože­techa adresi.

Dīvainā, tribunalam līdzīgā tiesas sēde ģeneraļa Finka fon Finkelšteina vadībā turpinājās.

Tāpat kā dažiem cilvēkiem ir vājība krāt sērkociņu kastītes, tā šim ģenerālim bija vājība rīkot kara tiesu sēdes, kaut gan daudzreiz tas runāja pretī militārās justīcijas noteikumiem.

Šis ģenerālis mēdza stāstīt, ka viņam auditori neesot vaja­dzīgi, jo viņš pats ieceļot tiesas sastāvu un katram nelietim pēc trim stundām vajagot jau karāties. Un, kamēr ģenerālis bija frontē, viņam nekad netrūka iemeslu sasaukt kara tiesu.

Tāpat kā dažam labam nepieciešams ik dienas izspēlēt par­tiju šacha, biljarda vai preferansa, tā šis nopelniem bagātais ģenerālis sarīkoja katru dienu kara tiesas sēdes, vadīja tās un ar lielu nopietnību un gandarījumu paziņoja apsūdzētajam nā­ves spriedumu.

Ja gribētu padoties sentimentalitātei, tad būtu jāraksta, ka šim vīram bija uz sirdsapziņas desmitiem cilvēku dzīvību, se­višķi austrumu frontē, kur viņam, kā viņš mēdza teikt, esot jācī­nās ar lielkrievu aģitaciju Galicijas ukraiņu vidū. Tomēr no viņa viedokļa nebija pat runas, ka viņam varētu kas būt uz sirdsapziņas. Sirdsapziņas pārmetumi viņam neeksistēja. Ja pēc viņa rīkojuma bija pakārts kāds skolotājs, skolotāja, mācītājs vai vesela ģimene (protams, uz kara tiesas sprieduma pamata), viņš gluži mierīgi atgriezās savā mītnē kā kaislīgs spēlmanis, kas omulīgs pārnāk no restorānā un atceras, kā viņam mākušies virsū, kā viņš devis tiem «re», šie viņam «supre», viņš atkal «tuti», kā viņš uzveicis un dabūjis simt septiņus. Kāršanu viņš uzskatīja par vienkāršu un dabisku nodarbošanos, par savu die­nišķu maizi un, spriedumu paziņojot, bieži aizmirsa pieminēt kungu un ķeizaru un neteica vairs: «Viņa majestates vārdā pie­spriežu jums nāves sodu pakarot,» — bet vienkārši pateica; «Es jums piespriežu …»

Dažreiz viņš kāršanas procesā saskatīja pat savas komiskās puses, par ko reiz rakstīja savai sievai uz Vīni: «… Tu nevari iedomāties, dārgā, kā cs nesen smējos, kad piespriedu kādam skolotājam par spiegošanu nāves sodu pakarot. Kāršanai man ir labs speciālists ar lielu praksi, kāds feldfebelis, kas ar to nodar­bojas kā ar sportu. Es patlaban atrados teltī, kad šis feldfebelis ienāk un prasa, kur lai skolotāju pakarot. Es atbildu, ka tuvā­kajā kokā, un nu iedomājies šo komisko situāciju! Mēs atradā­mies dziļi stepē, kur jūdzēm apkārt tikai zāle un neviena ko­ciņa. Bet pavēle ir pavēle, tāpēc feldfebelis paņēma skolotāju un pāris jātnieku pavadoņos un jāja meklēt koku. Viņi atgriezās pie vakara un ar visu skolotāju. Feldfebelis ienāk pie manis un prasa atkal, kur skolotāju pakārt. Es viņu izlamāju, jo mana pavēle taču pilnīgi skaidra: tuvākajā kokā! Feldfebelis apsolījās to rīt uzmeklēt, bet no rīta viņš ieradās pie manis gluži bāls, jo skolotājs nakti pazudis. Man tas likās tik smieklīgi, ka es visiem, kas viņu bija sargājuši, piedevu un vēl jokojos, ka skolotājs būs pats aizgājis sameklēt sev koku. Tātad tu redzi, dārgā, ka mēs te nemaz negarlaikojamies, un pasaki mazajam Vilītim, ka tētis viņu skūpsta un drīz atsūtīs viņam dzīvu krievu, kuru Vilītis varēs jāt kā zirdziņu. Jā, es atcerējos vēl vienu komisku gadī­jumu, mana dārgā. Nesen mēs kārām par spiegošanu kādu ebreju. Šis tips mums pagadījās ceļā, kaut gan viņam tanī ap­kaimē nebija ko darīt, un mēģināja iestāstīt, ka tirgojoties ar papirosiem. Mēs viņu pakārām, bet tikai uz pāris sekundēm, jo virve pārtrūka un viņš nokrita zemē. Viņš tūliņ atjēdzās un brēca: «Ģeneraļa kungs, laidiet mani uz mājām, jūs mani jau esat vienreiz pakāris, un pēc likuma par vienu lietu divreiz nevar kārt.» Es sāku smieties, un mēs palaidām viņu vaļā. Jā, dārgā, pie mums iet jautri . ..»

Kad ģenerālis Finks kļuva par Pržemišļas cietokšņa garni­zona priekšnieku, viņam vairs neradās tik bieži izdevība sarīkot šādas izrādes, tāpēc viņš ar lielu prieku ķērās pie Sveika lietas.

Tā nu Sveiks stāvēja šā tīģera priekšā, kurš, sēdēdams gara galda galā, smēķēja vienu papirosu pēc otra un, klausīdamies Sveika stāstos, ko viņam turpat pārtulkoja, piekrītot māja ar galvu.

Majors ieteica telegrāfiski pieprasīt brigādei paskaidrojumu, kur patlaban atrodas 91. pulka 11. kaujas rota, pie kuras apsū­dzētais sakās piederam.

Ģenerālis tam nepiekrita, paskaidrojot, ka tādā kārtā kara tiesas spriedumu ātrā izpildīšana un vispār iestādījuma nozīme kļūstot iluzora. Apsūdzētais taču esot vaļsirdīgi atzinies, ka ap­vilcis krievu formas tērpu, bez tam vēl esot svarīga liecība, ka apsūdzētais bijis Kijevā. Tāpēc viņš ierosinot doties apspries­ties, lai varētu paziņot spriedumu un tūdaļ izpildīt.

Majors tomēr palika pie sava, ka esot nepieciešams konsta­tēt apsūdzētā identitāti, jo visam šim gadījumam esot ārkārtīgi liela politiska nozīme. Konstatējot identitāti, varēšot atklāt apsū­dzētā sakarus ar tā agrākajiem biedriem tanī karaspēka vie­nībā, pie kuras tas piederējis.

Majors bija romantisks sapņotājs. Viņš vēl runāja par to, ka vajagot atrast zināmus pavedienus, ka nepietiekot tikai ar viena cilvēka notiesāšanu. Spriedums esot tikai iepriekšējas izmeklē­šanas rezultāts, kas atklājot pavedienus, kuri .. . Viņš galīgi sapinās šinīs pavedienos, bet visi viņu saprata un piekrītot māja ar galvām, pat ģeneraļa kungs, kuram majora pavedieni ļoti iepatikās, jo viņš jau iztēlojās kara tiesas, kas saistīsies ar šiem pavedieniem. Tāpēc viņš piekrita, ka jāpieprasa brigādei, vai tiešām 91. kājnieku pulka sastāvā bijis raitnieks Sveiks un kad apmēram un kādu 11. kaujas rotas operāciju laikā tas pārgājis krievu pusē.

Šo pārrunu laikā Šveiks sēdēja gaitenī divu durkļu uzrau­dzībā; viņu iesauca iekšā un vēlreiz noprasīja, pie kāda pulka viņš īsti pieder. Pēc tam viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu.

Ģenerālis Finks, atgriezies no šās nesekmīgās tiesas sēdes, atlaidās uz dīvana un pārdomāja, kā visu proceduru paātrināt.

Viņš bija stingri pārliecināts par drīzu atbildes saņemšanu, bet tas nebūs tas ātrums, ar ko lepojas viņa kara tiesas, turklāt apsūdzētajam vēl vajadzēja sniegt garīgo iepriecinājumu, kas

gluži nelietderīgi aizkaves sprieduma izpildīšanu par divām stundām.

— Tas gan vienalga, — ģenerālis Finks domāja, — mēs va­ram viņam sagādāt garīgo iepriecinājumu arī pirms sprieduma pasludināšanas, pat pirms brigādes atbildes. Jākarājas viņam būs tik un tā.

Ģenerālis Finks lika atsaukt feldkuratu Martinecu.

Tas bija kāds nelaimīgs reliģijas skolotājs un kapelans no Moravijas. Viņam bija iecelts tik nelietīgs mācītājs par priekš­nieku, ka Martinecs bija brīvprātīgi iestājies armijā. Martinecs bija tiešām dievticīgs cilvēks un ar grūtu sirdi vienmēr atcerējās savu mācītāju, kas lēnām, bet neglābjami tuvojās pazušanai, jo dzēra sļivovicu kā kurpnieks un reiz pat bija Martinecam ar varu ievilcis gultā klejojošu čigānieti, ko bija nakti saticis ciema tuvumā, streipuļodams mājup no degvīna dedzinātavas.

Feldkurats Martinecs ticēja, ka viņš, iepriecinādams ievainotos un mirējus kaujas laukā, deldēs ari šā dieva pamestā mā­cītāja grēkus, kurš, nakti pārnākdams, viņu bija neskaitāmas reizes modinājis un daudzinājis:

— Jencīt, Jencīt! Vienu apaļu skuķi — lielākas laimes dzīvē nevajag!

Martineca cerības tomēr nepiepildījās. Viņu mētāja no viena garnizona uz otru, un cita darba viņam nebija kā divas reizes mēnesī teikt kareivjiem svētrunas garnizona baznīcā un cīnīties pret kārdināšanām virsnieku klubos, kuros bija dzirda­mas tādas valodas, ka viņa bijušā priekšnieka runas par apaļiem skuķiem, salīdzinot ar tām, šķitās nevainīga lūgšana sarg­eņģelim.

Ģenerālis Finks viņu parasti aicināja pie sevis pēc lielām militārām operācijām kaujas laukā, kad vajadzēja nosvinēt kādu Austrijas armijas uzvaru. Šādos gadījumos ģenerālis Finks rī­koja dievkalpojumus ar tādu pašu patiku kā kara tiesas sēdes.

Šis izdzimtenis Finks bija tik dedzīgs austriešu patriots, ka nekad nelūdza dievu dot uzvaru valstsvācu vai turku ieročiem. Ja valstsvāci bija guvuši uzvaru kaut kur Francijā vai Anglijā, altara priekšā to nepieminēja.

Toties nenozīmīga austriešu izlūku un krievu patruļas sa­dursme, ko štābs uzpūta par milzīgu ziepju burbuli — visas krievu armijas sakāvi, deva ģenerālim Finkam iemeslu sarīkot svinīgu dievkalpojumu, tā ka nelaimīgajam feldkuratam Marti- necam radās iespaids, ka ģenerālis Finks pārstāv Pržemišļā arī katoļu baznīcu.

Ģenerālis Finks noteica arī šāda dievkalpojuma ceremo­niālu — parasti pēc sv. vakarēdiena piemiņas svinēšanas pa­rauga. Viņš tad mēdza pēc sv. vakarēdiena godināšanas pieauļot zirgā pie altara laukuma vidū un trīs reizes uzsaukt: «Urā, urā, urā!»

Feldkurats Martinecs, ticīga un godīga dvēsele, viens no tiem retajiem, kas vēl ticēja dievam tam kungam, nelabprāt ap­meklēja ģenerāli Finku.

Vispirms ģenerālis iepazīstināja feldkuratu ar jaunākajām instrukcijām, tad lika viņam ieliet ko stiprāku un sāka stāstīt jaunākās anekdotes no idiotiskajām grāmatelēm, ko «Lustige Blātter» izdeva karaspēka vajadzībām.

Viņam bija vesela bibliotēka tamlīdzīgu grāmateļu ar muļ­ķīgiem virsrakstiem, piemēram: «Humors mugursomā acīm un ausīm», «Hindenburga anekdotes», «Hindenburgs humora spo­guli», «Otra mugursoma ar humoru Fēliksa Šlempera pildī­jumā», «No mūsu gulaša lielgabala», «Sulīgas granatu šķembas no ierakumiem» vai atkal tādas aplamības: «Zem divgalvainā ērgļa», «Vīnes šnicele no ķ. un ķ. karalauka virtuves, Artura Lokeša uzsildīta». Pa vidu viņš vēl mēdza uzdziedāt no kareivju jautro dziesmu krājuma «Wir mūssen siegen!»[49], turklāt nepār­traukti pildīja glāzes ar kaut ko stipru un uzmācās feldkuratam Marlinecam, lai tas dzerot un dziedot līdz. Drīz vien Finka va- ioda kļuva piedauzīga, un feldkurats Martinecs sažņaugtu sirdi atcerējās savu mācītāju, kas neķītros vārdos nebūt neatpalika no ģeneraļa Finka.

Feldkurats Martinecs ar šausmām pamanīja, ka, jo biežāk viņš apmeklēja ģenerāli Finku, jo dziļāk pagrima morāliski.

Nelaimīgajam sāka iegaršoties liķieri, ar ko ģenerālis viņu mieloja, un pat ģeneraļa runas pamazām iepatikās; viņa iztēle kļuva vaļīga, un viņš piemirsa dievu, sēžot pie kontušovkas, pīlādžogu degvīna un zirnekļu tīkliem apaustām veca vīna pu­delēm, ko ģenerālis cēla galdā, un starp lūgšanu grāmatas rin­dām viņa acu priekšā dejoja ģeneraļa stāstos minētie skuķi. Pre­tīgums pret viesošanos pie ģeneraļa pamazām izgaisa.

Ģenerālim savukārt arī iepatikās feldkurats Martinecs, kas sākumā bija licies kā kāds svētais īgnacijs Loijola un tikai pa­kāpeniski pielāgojās ģeneraļa apkārtnei.

Reiz ģenerālis ataicināja no karalauka lazaretes divas žēl­sirdīgās māsas, kuras gan tur īstenībā nemaz nestrādāja, bet bija pierakstītas uztura dēļ un pavairoja savus ienākumus ar prosti­tūciju, kā tas tanīs grūtajos laikos bija parasts. Viņš atsauca feldkuratu Martinecu, kas drīz vien tik dziļi sapinās velna tīk­los, ka, papriecājies pusstundu ar vienu dāmu, tūliņ ķērās pie otras, pie kam nospļaudīja visu dīvana spilvenu. Pēc tam viņš ilgi pārmeta sev šo palaidnīgo rīcību, ko nevarēja izlabot pat ar to, ka nakti, mājup ejot, sirsnīgi piesauca dievu, aiz pārskatī­šanās nometies ceļos pie astoņdesmitajos gados Pržemišļā ļoti populārā pilsētas galvas un arehitekta, mecenātā Grabovska kunga statujas.

Kareivju patruļas smagie soļi šķitās pavadām viņa vārdus, kas nāca no sirds dziļumiem:

— Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo kas var pastāvēt tava vaiga priekšā, ja tu savā žēlastībā neatlaid tam viņa pārkāpu­mus. Lai nav bargs tavs sods, to lūdzos pazemīgi. Tavu palīdzību es piesaucu un tavās rokās nododu savu garu, ak kungs.

Kopš tās reizes viņš mēģināja atsacīties no visiem pasaulī­gajiem priekiem un, tiklīdz ģenerālis viņu aicināja pie sevis, aizbildinājās ar kuņģa kaiti; šādus melus viņš uzskatīja par nepieciešamiem, ja ar tiem varēja aiztaupīt savai dvēselei elles mokas, jo viņš turējās pie uzskata, ka feldkuratam, ja tam ģene­rālis saka: «Iemet, biedri!» — militārā disciplina pavēl iemest jau aiz cieņas pret priekšnieku.

Vienmēr viņam gan tas neizdevās, sevišķi tad, kad ģenerālis pēc svinīgiem dievkalpojumiem rīkoja jo svinīgāku plītēšanu uz garnizona kases rēķina; naudu vēlāk sadzina kopā visādiem līdzekļiem tā, lai arī vēl peļņa atlēktu, un feldkuratam tad vien­mēr šķitās, ka dievs viņu atstūmis no sava vaiga un viņš kļuvis galīgi nožēlojams.

Viņš staigāja kā pa miglu un, tā kā visā šinī chaosā vēl nebija zaudējis ticību dievam, tad sāka nopietni pārdomāt, vai nesākt sevi ik dienas šaustīt.

Šādā noskaņojumā viņš tagad ieradās pie ģeneraļa.

Ģenerālis Finks saņēma viņu, starodams priekā.

—  Vai esat jau dzirdējis par manu kara tiesu? — viņš gavi­lējot izsaucās. — Mēs kārsim vienu jūsu tautieti.

Pie vārda «tautietis» feldkurats Martinecs, sāpīgi aizskarts, paskatījās ģenerālī. Viņš jau vairākkārt bija noraidījis domas, ka viņš esot čechs, un neskaitāmas reizes skaidrojis, ka viņa Moravijas draudzē ietilpuši divi ciemi, viens čechu, otrs vācu, un ka viņam pašam bieži vajadzējis vienu svētdienu teikt svēt­runu vāciešiem, otru čechicm; čechu ciemā nav bijusi čechu, bet vācu skola, tāpēc viņš mācījis abās skolās reliģiju vācu va­lodā un tātad nav nekāds čechs. Tomēr šis loģiskais slēdziens tikai ierosināja reiz kādam majoram pie galda piezīmi, ka Mo­ravijas feldkurati acīm redzot līdzinoties kādai jauktu preču tirgotavai.

—   Pardon, — ģenerālis atvainojās, — es aizmirsu, ka tas nav jūsu tautietis. Tas ir čechs, pārbēdzējs, nodevējs, kalpojis krieviem, tāpēc viņu pakārs. Patlaban mēs formas pēc noskaid­rojam viņa personību, bet tas nav svarīgi. Viņu tik un tā pakārs, tiklīdz saņemsim telegrāfisku atbildi.

Nosēdinot feldkuratu sev līdzās uz dīvana, ģenerālis jautri turpināja:

—  Ja es sasaucu kara tiesu, tad tai jārīkojas pienācīgā ātru­mā, tas ir mans princips. Pašā kara sākumā, kad es biju Ļvovā, man izdevās lietu tā ievirzīt, ka trīs minūtes pēc sprieduma pa­sludināšanas notiesātais jau karājās. Tiesa, tas bija ebrejs, bet mēs arī vienu ruteni pakārām piecas minūtes pēc mūsu apsprie­des beigām.

Ģenerālis labsirdīgi pasmējās.

—  Tā bija gadījies, ka tiem abiem nevajadzēja garīgā ieprie­cinājuma. Ebrejs bija rabins un rutenis — pops. Protams, šoreiz stāvoklis citāds, jo te nāksies pakārt katoli. Bet, lai velti neka­vētos, es izdomāju ko lielisku: jūs viņam sniegsiet garīgo ieprie­cinājumu avansa veidā. Taisni tāpēc, lai mums nebūtu lieki jāšķiež laiks.

Viņš piezvanīja un pavēlēja kalpotājam:

—  Atnes pārīti no vakarējās baterijas!

Un viņš laipni nosacīja, pieliedams feldkuratam pilnu glāzi:

—  Jums pašam arī drusku jāiepriecinās pirms garīgā ieprie­cinājuma sniegšanas.

No aizrestotā loga, aiz kura Šveiks sēdēja uz savas lāviņas, šinī drausmīgajā mirkli skanēja viņa dziesma:

Kas nokaiš dzīvot kareivim, To meičas mīl visnotulīm, Tam nauda kabatā Un dūša priecīga! Tra-ra-ra-ra! Eins, zwei!

11

GARĪGAIS IEPRIECINĀJUMS

Feldkurats Martinecs nevis ienāca, bet vārda pilnā nozīmē ielidoja pie Sveika kā balerina uz skatuves. Ilgas pēc debess svētlaimes un pudele veca «Gumpoldskirchnera» bija padarīju­šas viņu vieglu kā spalviņu. Viņam likās, ka viņš šinī svinīgajā un svētajā brīdī tuvojas dievam, kaut īstenībā tuvojās Sveikam.

Durvis aiz viņa aizslēdza, atstājot abus vienatnē, un viņš ap­garots uzrunāja Sveiku, kas sēdēja uz lāviņas:

— Mīļais dēls, es esmu feldkurats Martinecs.

Sī uzruna viņam visu ceļu bija likusies vispiemērotākā un zināmā mērā tēvišķi aizkustinoša.

Šveiks piecēlās savā migā, pakratīja feldkuratam abas rokas un sacīja:

— Ļoti priecājos, mans vārds ir Šveiks, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Nesen mūsu pastāvīgā mītne bija Mosta pie Litavas. Sēdieties nu vien labi ērti man līdzās, feldkurata kungs, un pastāstiet, par ko jūs ietupināja! Jūs taču esat virsnieka pa­kāpē, un jums pienākas virsnieku aresta telpas. Kāpēc jūs iegrūda te, kur lāviņa čum vien no utīm? Dažreiz gan cilvēks pats nav skaidrībā, kādās aresta telpās viņam jānonāk, bet tad to saputrojuši vai nu kancelejā, vai kaut kā nejauši. Reiz es, feldkurata kungs, sēdēju pulka arestā Budejovicē, un tad pie manis iesēdināja kādu kadeta vietas izpildītāju. Šitāds kadeta vietas izpildītājs — tas ir līdzīgs feldkuratam, ne īsti teļš, ne piena lops, kareivjiem viņš uzbļauj kā virsnieks, bet, ja kas notiek, tad viņu iesloga kopā ar vienkāršiem kareivjiem. Viņi, feldkurata kungs, bija īsti bandu bērni: apakšvirsnieku virtuvē viņus nepieņēma, uz kareivju virtuvi viņiem nebija tiesību, tai viņi bija par augstu, bet virsnieku virtuve viņiem atkal nepie­derējās. Mums toreiz tādu bija veseli pieci, un sākumā viņi pār­tika. vienīgi no siera kareivju bufetē, jo pārtiku viņiem nekur neizsniedza. Bet tad viņus notvēra obrlajtnants Vurms un aiz­liedza ēst kareivju bufetē, jo tas nesaskan ar kadeta vietas iz­pildītāja godu. Bet kas cits viņiem atlika? Virsnieku bufetē viņus taču nelaida. Ta viņi karājās starp debesīm un zemi un dabū i a pāris dienās nostaigāt tādu ērkšķu ceļu, ka viens ielēca Malšā, bet otrs pameta pulku un pēc diviem mēnešiem atrak­stīja uz kazarmām, ka kļuvis par kara nrnistru Marokā. Tā nu viņi palika tikai četri, jo to, kas ielēca Malšā, izvilka no ūdens vēl dzīvu. Viņš, redziet, uztraukumā bija piemirsis, ka prot pel­dēt un pat teicami izturējis pārbaudījumu peldētāju skolā. Viņu nosūti i a uz slimnīcu un tur atkal nezināja, kur viņu novietot un kādu segu dot, vienkāršo kareivju vai virsnieku. No šā stā­vokļa bija raduši tādu izeju, ka segu nebija vispār nemaz de­vuši, bet ietinuši tika.i slapjā palagā, tā ka viņš pēc pusstundas jau lūdzies, lai ved atpakaļ uz kazarmām. Šito pašu arī iesēdi­nāja pie manis pi'nīgi slapju. Viņš nosēdēja kādas četras dienas un bija visai apmierināts, ka dabū uzturu, kaut vai arestantu, bet tas vismaz drošs, kā saka. Piektajā dienā viņu aizveda, bet pēc pusstundas viņš atgriezās pēc cepures, raud aiz prieka un stāsta man: «Beidzot mūsu lietā pieņemts lēmums. No šās die­nas mēs, kadetu vietas izpildītāji, izcietīsim sodu virssardzē kopā ar virsniekiem un pusdienas saņemsim virsnieku virtuvē; kad virsnieku kungi būs paēduši, tad atliekas mums. Bet gulē­šana mums būs kopā ar kareivjiem, kafiju saņemsim kareivju virtuvē un tabaku ari kopā ar kareivjiem.»

Tikai tagad feldkurats tik daudz atjēdzās, ka varēja pār­traukt Šveiku ar teikumu, kam gan nebija nekāda sakara ar iepriekšējo sarunu:

—  Jā, jā, mans mīļais dēls! Ir daudz kas tāds starp zemi un debesīm, par ko jāpadomā ar ticības pilnu dvēseli un paļauša­nos uz dieva neizmērojamo žēlastību. Es esmu ieradies sniegt tev garīgo iepriecinājumu, mans dēls.

Viņš apklusa, jo pats juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vēl ceļā viņš bija sastādījis plānu runai, ar kuru gribēja piedabūt nelaimīgo pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un izlūgties debess svēt­laimi, kas tam būs lemta, ja tas izsūdzēs grēkus un izrādīs pa­tiesu nožēlu.

Viņš vēl pārdomāja, kā ievirzīt sarunu, kad Šveiks viņam aizsteidzās priekšā, lūgdams papirosu.

Feldkurats Martinecs līdz šim vēl nebija iesācis smēķēt, tas bija vienīgais, kas bija atlicis no viņa agrākā dzīves veida. Šad tad, būdams mazliet iereibis pie ģeneraļa Finka, viņš bija mē­ģinājis smēķēt cigāru, bet tad viņam viss nāca atpakaļ UN vi­ņam radās iespaids, ka sargeņģelis brīdinot kutina viņam rīkli.

—   Es nesmēķēju, mīļais dēls, — viņš ar neparastu cieņu at­bildēja.

—  Tas ir brīnums, — Šveiks sacīja. — Esmu pazinis daudz feldkuratu, bet visi kūpējuši kā spirta dedzinātava Zlichovā. Es nemaz nevaru iedomāties feldkuratu, kas nesmēķē un nedzer. Tikai vienu es pazinu, kas nesmēķēja, bet tas toties gremoja tabaku un svētrunas laikā nospļaudīja visu kanceli. No kurie­nes jūs esat, feldkurata kungs?

—  No Jaunjičinas, — nošļukušā balsī atsaucās viņa ķ. un ķ. godība Martinecs.

—  Tad jums, feldkurata kungs, vajadzēja tur pazīt tādu Rūženu Gaudrsovu. Viņa aizpērnā gadā kalpoja kādā krodziņā. Platnerša ielā Prāgā un pieprasīja alimentus no astoņpadsmit vīriešiem reizē, jo viņai bija piedzimuši dvīņi. Vienam no šiem dvīņiem viena acs bija zila, otra brūna, otram — viena acs pe­lēka, otra. melna., tāpēc viņa sprieda, ka tur vainīgi četri kungi ar attiecīgām acīm, kuri apmeklēja krodziņu un bija ar viņu ielaidušies darīšanās. Vienam dvīnim atkal bija līka kājiņa kā: maģistrata padomniekam, kas arī mēdza tur iegriezties, otram seši pirksti vienai kājai kā krodziņa pastāvīgajam apmeklētā­jam deputatam. Un tagad iedomājieties, feldkurata kungs, ka viņai bijušas darīšanas ar astoņpadsmit apmeklētājiem, un dvī­ņiem no katra ir kāda pazīme, no visiem astoņpadsmit, ar ku­riem viņa bijusi kopā vai nu privātā dzīvoklī, vai viesnīcā. Tiesa galu galā nosprieda, ka tik lielā barā tēvu nevar konsta­tēt, un tad šī Rūžena uzvēla visu vainu saimniekam un iesū­dzēja to, bet tas pierādīja, ka viņš jau gadus divdesmit impo­tents pēc kādas operācijās sakarā ar apakšējo locekļu iekai­sumu. Nu, tad šo Rūženu nogādāja pie jums, feldkurata kungs, uz Jaunjičinu, un tā mēs redzam, ka, daudz gribot, cilvēks bieži paliek tukšām rokām. Viņai vajadzēja turēties pie viena un neapgalvot tiesai, ka viens dvīnis ir no deputātā kunga un otrs no maģistrata padomnieka kunga vai atkal no tāda un tāda. Bērna dzimšanu taču ļoti viegli aprēķināt. Tad un tad es biju ar viņu viesnīcā, un tad un tad bērns ir piedzimis. Protams, ja dzemdības normālās, feldkurata kungs. Bet šādās viesnīcās iebraucējiem vienmēr par piecnieku var dabūt liecinieku, vai nu sētnieku, vai istabeni, kas apzvēr, ka apsūdzētais tiešām bijis tur tanī naktī ar sūdzētāju un viņa vēl tam sacījusi, kad nākusi pa kāpnēm lejup: «Bet ja nu būs kādas sekas?» — un viņš tai atbildējis: «Esi bez bēdu, pelīt, par bērnu es parūpēšos.»

Feldkurats bija iegrimis domās, un visa šī garīgā ieprieci­nājuma sniegšana viņam sāka likties visai grūta, kaut gan viņš bija jau iepriekš sastādījis plānu, kā runāt ar šo mīļo dēlu: par dievišķo žēlsirdību pastarā dienā, kad visi kara noziedznieki piecelsies no miroņiem ar virvi ap kaklu un, ja tie nožēlos grē­kus, tad mantos apžēlošanu tāpat kā tas jaunās derības pa­laidnis.

Viņš bija sagatavojis vislieliskāko garīgo iepriecinājumu, kam vajadzēja sastāvēt no trim daļām. Vispirms viņš gribēja runāt par to, ka cilvēkam, kas pilnīgi samierinājies ar dievu, nāve pie karātavām ir viegla. Kara likums soda vainīgo par to, ka tas nodevis viņa majestati ķeizaru, kas ir visu kareivju tēvs, tāpēc pats mazākais pārkāpums pret ķeizaru uzskatāms kā tēva slepkavība, kā tēva nozaimošana. Tālāk feldkurats gribēja attīs­tīt teoriju, ka ķeizara vara ir no dieva žēlastības un dievs ķei­zaru iecēlis pārvaldīt pasaulīgās lietas, tāpat kā Romas pā­vestu — pārvaldīt garīgās lietas. Tāpēc tas, kas nodod ķeizaru, nodod arī pašu dievu to kungu, un nodevēju karavīru gaida bez virves vēl mūžīgs sods kā pazudinātu grēcinieku. Bet tomēr, kaut gan cilvēku varā nav atcelt spriedumu, lai neciestu mili­tārā disciplina, un noziedzniekam no karātavām neizbēgt, viss vēl nav zaudēts, kas attiecas uz otru, mūžīgo sodu. No ta cil­vēks atbrīvojas kā 110 nieka, nožēlojot grēkus.

Feldkurats jau garā redzēja šo aizgrābjošo ainu, kura arī viņam nāks par labu, dzēšot tur augšā visādas atzīmes par viņa darbību un uzvešanos ģeneraļa Finka dzīvoklī Pržemišļā.

Viņš jau bija iztēlojies, kā viņš uzkliegs notiesātajam: «No­žēlo grēkus, mans dēls! Zemosimies abi dieva priekšā!»

Un kā pēc tam smirdošajā, utu pilnajā kamerā atbalsosies lūgšanas vārdi: «Kungs, kas tu esi žēlsirdība un piedošana, es tevi lūgdams aizlūdzu par šā karavīra (vārds un uzvārds) dvē­seli, kam tu esi pavēlējis atstāt šo pasauli pēc Pržemišļas kara tiesas sprieduma. Dod, ak kungs, ka šis kājnieku pulka kareivis savas sirsnīgās un vaļsirdīgās grēku nožēlošanas dēļ tiktu pa­glābts no elles mokām un piepulcināts tiem atpestītajiem mūžī­gajā priekā.»

— Ar jūsu atļauju, feldkurata kungs, jūs jau minūtes piecas sēžat kā nomušīts, it kā šī saruna jūs nemaz neskartu. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks pirmo reizi arestā.

—   Es te ierados garīgā iepriecinājuma dēļ, — feldkurats nopietni sacīja.

—   Tas ir gan dīvaini, kā jūs apstājis tas garīgais ieprieci­nājums, feldkurata kungs. Es nu neesmu vis tik stiprs, ka va­rētu sniegt jums kādu iepriecinājumu. Jūs taču neesat ne pir­mais, ne pēdējais feldkurats, kas nokļuvis aiz restēm. Un, ja man patiesība jāsaka, feldkurata kungs, tad man trūkst runas dāvanu, lai es varētu kādu grūtā brīdī iepriecināt. Reiz es gan mēģināju, bet diezin cik labi vis neizdevās. Piesēdiet man tepat, blakus, es jums to pastāstīšu. Kad es vēl dzīvoju Opatovices ielā, man bija draugs Faustins, viesnīcas šveicars. Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks, godīgs un centīgs. Lai tur vai kāds ielas skuķis, viņš zināja visus, un jūs varējāt ierasties pie viņa viesnīcā kaut vai nakts vidū, feldkurata kungs, un teikt: «Faustina kungs, man vajadzīga jaunkundze,» — un viņš jums tūliņ godīgi apvaicā­tos, vai jūs gribat gaišmati vai tumšmati, mazāku, lielāku, tievu, resnu, vācieti, čechieti vai ebrejieti, jaunavu, šķirteni vai pre­cētu, inteliģentu vai neinteliģentu.

Šveiks familiari piekļāvās feldkuratam un turpināja, aplicis tam roku ap viduci:

—  Pieņemsim, ka jūs, feldkurata kungs, viņam sacītu: «Man gribas gaišmati ar glītām kājām, atraitni, neinteliģentu,» — un pēc desmit minūtēm tā jau būtu jums gultā ar visu kristāmzīmi.

Feldkuratam jau metās karsti, bet Šveiks stāstīja vien tālāk, mātes maigumā spiezdams viņu sev klāt:

—  Jūs nemaz neticēsiet, feldkurata kungs, kas šim Faustina kungam bija par izpratni tikumības un godīguma lietās. No tiem sieviešiem, ko viņš piegādāja viesnīcai, viņš nekad neņēma ne kreicera dzeramnaudas, un, ja kāda no viņām to aizmirsa un gribēja viņam iespiest kādu nieku saujā, tad jums vajadzēja redzēt, kā viņš uztraucās un sāka brēkt: «Tu cūka gatavā, ja tu tirgojies ar savu miesu un krīti nāves grēkā, tad nedomā, ka man vajag tavu desmit helleru! Es neesmu nekāds savedējs, tu bezkaunīgā vazaņķe! Es to daru vienīgi aiz līdzcietības pret tevi, lai tev, ja jau tu tik samaitāta esi, nevajadzētu atklāti pie­dāvāt savu negodu garāmgājējiem, lai tevi nakti nesaķertu patruļa un tev nevajadzētu trīs dienas mazgāt iecirknī grīdas. Te tu vismaz esi siltumā, un neviens neredz, cik dziļi esi grimu­si.» Viņam maksāja klienti. Viņam bija sava takse: zilas acis maksāja desmit kreiceru, melnas — piecpadsmit kreiceru, un viņš visu smalki izrēķināja uz papīra un pasniedza apmeklētā­jam kā kādu rēķinu. Par starpniecību viņš tiešām ņēma visai mērenas cenas. Par neinteliģentu sievišķi gan bija jāpiemaksā desmit kreiceru, jo viņš vadījās pēc principa, ka vienkāršam meitietim vairāk satura nekā kādai izglītotai dāmai. Bet reiz vakarā Faustina kungs atskrien pie manis Opatovices ielā traki uztraucies un kā bez galvas, it kā viņu nule būtu izvilkuši no tramvaja, apakšas un pie lam nospēruši pulksteni. Sākumā viņš nemaz nerunāja, izvilka no kabatas pudeli ruma, ieņēma malku, pasniedza man un noteica: «Dzer!» Tā mēs klusējām, kamēr pudele bija tukša, un tad viņš sacīja: «Draugs, esi tik labs un izdari man pakalpojumu! Atver logu uz ielu, es nosēdīšos uz palodzes, tu mani paķersi aiz kājām un nosviedīsi no trešā stāva lejā. Cita nekā man no dzīves vairs nevajag, es gribu tikai sa­ņemt pēdējo mierinājumu, ka ir vēl atrodams labs draugs, kas mani nogādā labākā pasaulē. Šinī pasaulē es vairs ilgāk nevaru dzīvot, jo mani, godīgu cilvēku, apvaino par savešanu, it kā kādu suteneru no ebreju kvartala. Mūsu viesnīca taču ir pirm­šķirīga, visām trim istabenēm un arī manai sievai grāmatiņas kārtībā, un ārsta kungam par viziti mēs neesam ne kreicera parādā. Tātad, ja tu mani kaut drusku mīli, tad nosvied mani no

trešā stāva lejup, sniedz man šo pēdējo iepriecinājumu!» Es viņam liku uzrāpties uz palodzes un tad izsviedu viņu uz ielas. Nenobīstieties, feldkurata kungs!

Sveiks uzkāpa uz lāviņas un uzvilka feldkuratu līdz.

Re, feldkurata kungs, šitā es viņu sagrābu un — blaukš! —

zemē!

Sveiks pacēla feldkuratu gaisā, nosvieda uz grīdas un mie­rīgi turpināja, kamēr pārbiedētais feldkurats prātoja, vai viņam vēl visi kauli veseli.

— Redziet nu, feldkurata kungs, ar jums nekas nenotika, un ar to — ar Faustina kungu — arī ne, kaut gan viņš nokrita no trīsreiz tik liela augstuma. Protiet, viņš bija galīgi piedzēries un pavisam aizmirsis, ka Opatovices ielā es dzīvoju pavisam zemu, pirmajā stāvā, nevis trešajā kā pirms gada Kržemeneces iel^, kur viņš mani apciemoja.

Feldkurats šausmās raudzījās augšup uz Sveiku, kas stāvēja virs viņa uz lāviņas un svaidījās ar rokām.

Feldkuratam ienāca prātā, ka viņam darīšanas ar vājprātīgu, tāpēc viņš lēnām atmuguriski kāpās uz durvju pusi, runādams: «Jā, mīļais dēls, tas nebija pat trīsreiz augstāk,» — un pēkšņi sāka dauzīt durvis, tik šausmīgi rēkdams, ka viņam tūliņ atvēra.

Sveiks redzēja pa aizrestoto logu, kā feldkurats sargkareivju pavadībā steidzīgi aizgāja pār pagalmu, plātīdamies ar rokām.

«Nu viņu aizved uz «magorku»[50],» sveiks nodomāja, nolēca no lāviņas un sāka maršēt pa kameru, dziedot:

To gredzenu, ko tu man devi, To vairāk nenēsāšu es. Sasodīts, kāpēc ne? Kad ieradīšos reģimentē, To ielādēšu šautenē.

Pēc dažām minūtēm feldkuratu pieteica ģenerālim Finkam.

Pie ģeneraļa bija atkal liela «sēde», kur galveno lomu tēloja divas piemīlīgas dāmas, vīns un liķieris.

Te bija sapulcējušies visi kara tiesas locekļi, atskaitot vien­kāršo kājnieku, kas šorīt bija citiem aizdedzinājis papirosus.

Feldkurats ieslīdēja sapulcēto vidū kā rēgs. Viņš bija bāls, satraukts un cieņas pilns kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu iz­pļaukājuši nepelnīti.

Ģenerālis Finks, kas pēdējā laikā bija visai iemīļojis feldku­ratu, nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvana un dzērāja balsī ap­vaicājās:

Kas tev noticis, garīgais iepriecinājum?

Viena no jautrajām dāmām meta feldkuratam ar savu pa­pirosu.

Iedzer, garīgais iepriecinājum! — ģenerālis sacīja un ielēja feldkuratam vīnu lielā, zaļā kausā. Tā kā feldkurats visu tūliņ neizdzēra, ģenerālis pats lēja viņam vīnu mutē, un, ja feldkurats nebūtu varonīgi rijis, tad vīns būtu nolijis zemē.

Tikai tad feldkuratam jautāja, kā notiesātais saņēmis garīgo iepriecinājumu. Feldkurats piecēlās un traģiskā balsī nosacīja:

Viņš zaudēja prātu.

—   Tas gan būs bijis lielisks garīgais iepriecinājums, — ģe­nerālis iesmējās, un visi sāka šausmīgi smieties, bet abas dā­mas — apmētāt feldkuratu papirosiem.

Galda galā atzveltnī snauda majors, kas jau bija par daudz iedzēris; tagad viņš atmodās no savas apatijas, aši ielēja divās vīna glāzēs liķieri, izlauza ceļu starp sēdekļiem pie feldkurata un piespieda apstulbušo dieva kalpu sadzert tu-brālības. Tad viņš atstreipuļoja atpakaļ savā vietā un snauda tālāk.

Šis dzēriens noveda feldkuratu velna cilpās. Velns izstiepa pēc viņa savus nagus no visām galdā saliktajām pudelēm, no jautro dāmu skatieniem un smaidiem. Dāmiņas bija uzcēlušas savas kājas taisni viņam priekšā uz galda, un Belcebuls raudzī­jās feldkuratā no mežģīņu jūkļa.

Feldkurats līdz pēdējam mirklim bija pārliecināts, ka runa ir par viņa dvēseli un viņš pats ir moceklis.

Šādās pārdomās viņš uzrunāja abus ģeneraļa kalpotājus, kuri aiznesa viņu uz dīvana blakus istabā:

—   Skumīga, bet sirdi pacilājoša aina atklājas jūsu acīm, kad jūs bez aizspriedumiem un šķīstu sirdi atceraties tos daudzos slavenos cietējus, kas uzupurējušies savas ticības labad un pa­zīstami ar mocekļu vārdu. Es sniedzu jums paraugu, kā cilvēks var pacelties pāri visādiem pārbaudījumiem, ja viņa sirdī mājo patiesība un tikumība, kas palīdz viņam gūt spožu uzvaru pār visbriesmīgāko grēku.

Šinī mirklī viņu pagrieza ar seju pret sienu, un viņš tūliņ iemiga.

Viņam bija nemierīgs miegs.

Viņš sapņoja, ka pa dienu izpilda feldkurata pienākumus, bet nakti ir viesnīcas šveicars Faustina vietā, ko Sveiks bija izsviedis pa trešā stāva logu. Ģenerālim iesniedz par viņu no visām pusēm sūdzības; te viņš apmeklētājam gaišmates vietā piegādājis tumšmati, te inteliģentas šķirtenes vietā neinteliģentu atraitni.

Viņš pamodās no rīta nosvīdis kā žurka, kuņģī griezās vien kā jūras slimības laikā, un viņam likās, ka viņa bijusī priekš­niecība, Moravijas mācītājs, ir eņģelis, salīdzinot ar viņu.

III

Šveiks atkal nokļūst savā kaujas rotā

Majors, kas ģeneraļa viesībās sadzēra ar feldkuratu tu­brālības un tad snauda tālāk, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā bija izpildījis auditora pienākumus, tiesājot Sveiku.

Konstatēts, ka neviens nav manījis, kad un kā majors nakti atstājis ģeneraļa viesības. Visi dalībnieki bija tādā stāvoklī, ka nemaz neievēroja viņa prombūtni; ģenerālis pat neizšķīra, ar ko runā. Majors jau stundas divas bija projām, bet ģenerālis vēl vienmēr, ūsas griezdams un idiotiski smiedamies, daudzināja:

— To jūs gan labi pateicāt, majora kungs!

No rīta majoru nekur nevarēja atrast. Viņa mētelis karājās priekšnamā, zobens — uz pakaramā, trūka tikai viņa virsnieka cepures. Iedomājās, ka viņš būs aizmidzis kādā klozetā, tāpēc iz­meklēja klozetus visā mājā, taču bez panākumiem. Majora vietā gan atrada otrajā stāvā aizsnaudušos virsleitnantu no ģeneraļa kompānijās. Tas gulēja tā, kā miegs to bi ja pārsteidzis, atvieglo­jot iekšas, — ceļos nometies, seju uz klozeta sēdekļa nolicis.

Majors bija kā ūdeni iekritis.

Bet, ja kāds būtu ieskatījies pa Sveika kameras aizrestoto logu, tad būtu ieraudzījis, ka zem Sveika krievu šineļa guļ uz vienas lāviņas divas personas un no šineļa apakšas rēgojas divi pāri zābaku.

Tie ar piešiem piederēja majoram, bez piešiem — Sveikam.

Abi gulēja, cieši sakļāvušies kā divi kaķēni. Sveiks biia palicis savu ķepu majoram zem galvas, un majors bija apskāvis Sveika viduci un piespiedies tam klāt kā kucēns kucei.

Tur nebija nekā neparasta. Majora kungs pildīja savus die­nesta pienākumus.

-Katrs droši vien būs ko tamlīdzīgu piedzīvojis. Cilvēki žūpo visu nakti līdz otras dienas pēcpusdienai, un pēkšņi viens saķer galvu, uzlec kājās un brēc: «Jēzus Marija, man tak pulksten astoņos bija jābūt darbā!» Tā ir tā saucamā pienākuma apziņas lēkme, zināms sirdsapziņas pārmetumu produkts. Ja cilvēkam uzbrūk šāda cēla lēkme, tad nekas nesatricinās viņa svēto pār­liecību, ka viņam šinī pašā.mirklī jāatgūst darbā nokavētais. Tie ir tie radījumi bez cepures, ko šveicari tvarsta gaiteņos un gulda savās istabiņās uz dīvana, lai izguļ paģiras.

Līdzīga lēkme uzbruka arī majoram.

Kad viņš pamodās savā atzveltnī, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka tūliņ jānopratina Sveiks. Sī dienesta pienākumu pildīšanas lēkme uznāca tik negaidot un strauji un majors rīkojās tik ātri un noteikti, ka neviens viņa pazušanu nepamanīja.

Toties jūtamāka bija majora ierašanās kara cietuma sardzes telpās. Viņš tur iedrāzās kā šāviņš:

Dežurants feldfebelis gulēja pie galda, un ap viņu dažādās pozās snauda pārējais sardzes personāls.

Majors, atstūmis cepuri uz auss, izgrūda tādu lāstu, ka visi palika pusviru mutēm; viņu sejas tā sašķobījās, ka likās, — majoru neuzlūko vis pulciņš pārbijušos un pārsteigtu kareivju, bet bars atņirgušos pērtiķu. Majors trieca dūri uz galda un uzbrēca feldfebelim:

—   Jūs nevīžīgais lamzak, es jums jau tūkstoškārt esmu tei­cis, ka jūsu apakšnieki ir apķēzījušos cūku bars!

Tad viņš pagriezās pret pārbiedēto sardzi un kliedza:

—     Kareivji! Jums pat guļot muļķība spiežas pa visām vīlēm ārā, bet, kad jūs pamostaties, tad jums ir tādi purni, it kā katrs no jums būtu aprijis vagonu dinamita.

Tam sekoja gara un pamatīga lekcija par sardzes pienāku­miem un pavēle nekavējoties atslēgt Sveika kameru, jo notie­sātais esot vēlreiz jānopratina.

Lūk, kā majors nakti nokļuva Sveika kamerā!

Majors jau bija sasniedzis to stadiju, ko mēdz apzīmēt par kulminācijas punktu. Viņa pēdējā eksplozija izpaudās rīkojumā izsniegt viņam kameras atslēgas.

Feldfebelim, saņemot beidzamos gribas spēkus, izdevās at­cerēties sardzes dienesta reglamentu, un viņš atsacījās nodot majoram atslēgas. Tas negaidot ietekmēja majoru visai labvēlīgi.

—  Jūs apķēzījušos cūku bars, — viņš brēca pār visu pa­galmu, — būtu jūs man tās atslēgas iedevuši, tad es jums būtu gan rādījis!

—  Padevīgi ziņoju, — feldfebelis ieteicās, — ka būšu spiests jūs ieslēgt un jūsu pašu drošības dēļ pielikt jums sargu. Kad jums labpatiks nākt ārā, tad, lūdzu, piedauziet pie durvīm, ma­jora kungs!

—  Aunagalva, pavians, kamielis gatavais, — majors atbil­dēja, — vai tu domā, ka man no arestanta bailes, ka tu gribi sūtīt kamerā sardzi, kamēr es viņu nopratinu? Velns un elle un deviņi pērkoni, ieslēdziet mani un taisieties, kā pazūdat!

Spraugā virs durvīm petrolejas spuldze ar zemu nogrieztu degli izstaroja caur stiepļu režģi blāvu gaismu, tik vāju, ka majors tikko saskatīja pamodušos Sveiku, kas militārā stājā pie savas lāviņas gaidīja, ko šis apciemojums viņam nesīs.

Sveikam ienāca prātā, ka labāk sākt ar raportu, tāpēc viņš paceltā balsī apņēmīgi noskaitīja:

—  Padevīgi ziņoju, majora kungs, kamerā viens ieslodzītais, sevišķu notikumu nav.

Majors piepeši nevarēja vairs atcerēties, kādā vajadzībā te īsti ieradies, tādēļ noteica:

—   Brīvi! Kur tev ir tas ieslodzītais?

—  Tas esmu es, padevīgi ziņoju, majora kungs, — Sveiks lepni atbildēja.

Majors neveltīja šai atbildei vērību, jo ģeneraļa vīni un liķieri sāka radīt viņa smadzenēs pēdējo alkohola reakciju. Viņš nožāvājās tik drausmīgi, ka kurš katrs civilists būtu pie tam izmežģījis žokli, bet majoram šīs žāvas tikai pārsvieda domas tanīs smadzeņu ielokos, kur cilvēkiem novietotas dziedāšanas spējas. Viņš gluži vaļīgi atgazās Sveika laviņa 1111 iekviecas ka aizdurts puscūcis pirnis nāves:

Oh Tannenbaum! Oh Tannenbaum!

Wie grūn sind deine Blatter![51]

To viņš vairākkārt atkārtoja juku jukām, papildinot dziesmu ar neizprotamiem spiedzieniem.

Tad viņš pavāļājās uz muguras kā lācēns, saritinājās kamolā 1111 sāka krākt.

—  Majora kungs, — Šveiks viņu modināja, — padevīgi zi­ņoju, jūs iedzīvosieties utīs.

Tas tomēr nelīdzēja. Majors gulēja kā nosists.

Šveiks maigi uzlūkoja viņu un, noteicis: — Nu tad guli vien, šņabdeguni! •— uzsedza viņam savu šineli. Vēlāk Šveiks pats arī palīda zem šineļa, un tā viņus no rīta atrada ciešā tuvībā.

Ap pulksten deviņiem, kad majora meklēšana bija sasnie­gusi augstāko pakāpi, Šveiks norāpās no lāviņas un nolēma majora kungu modināt. Viņš sapurināja to vairākas reizes visai sirsnīgi un norāva tam šineli. Beidzot majors piecēlās sēdus un truli noraudzījās Šveika, meklēdams atrisinājumu mīklai: kas gan īsti noticis?

—   Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks sacīja, — ka no sardzes istabas vairakkārt nākuši skatīties, vai jūs vēl esat dzīvs. Tāpēc es atļāvos jūs tagad uzmodināt, lai jūs gadījumā neaizguļaties, jo es nezinu, cik ilgi jūs parasti guļat. Uhržinevas alus darītavā dzīvoja kāds galdnieks, kas mēdza katru rītu cel­ties pulksten sešos, bet, ja viņš nogulēja kaut tikai ceturtdaļ­stundu ilgāk, līdz ceturksnim uz septiņiem, tad nevarēja vairs piecelties līdz pusdienai, un tas vilkās tik ilgi, līdz viņu atlaida no darba, un tad viņš aiz dusmām izdarīja noziegumu — apvai­noja baznīcu un vienu mūsu valdošā nama locekli.

—   Tu ir plānprātiņš, vai ne? —• majors ievaicājās lauzītā čechu valodā tīri vai izmisumā, jo n© vakarējās dzeršanas galva bija dulna un viņš nekādi nevarēja aptvert, kāpēc te īsti sēž, kā viņš te iekļuvis no sardzes telpām un kāpēc šis tips, kas stāv viņa priekšā, muld tādas aplamības. Viss tas likās ļoti ērmīgi. Viņš neskaidri atcerējās, ka nakti jau bijis šeit, bet kādā nolūkā?

—  Vai es te nakti ir bijis? — viņš ne visai droši ieprasījās.

—   Kā pavēlat, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — cik es no majora kunga vārdiem sapratu, tad majora kungs bija iera­dies mani nopratināt.

Tad nu majoram atausa gaisma, un viņš vispirms pārlaida skatienu sev, tad paskatījās aiz sevis, it kā ko meklētu.

—   Neraizējieties veltīgi, majora kungs! — Šveiks sacīja^ — Jūs pamodāties tādā pašā izskatā, kādā ieradāties. Jūs iera- dāties bez šineļa, bez zobena, tikai cepurē. Cepure ir tur, man vajadzēja to izņemt jums no rokām, jo jūs gribējāt likt to pa­galvī. Virsnieku parādes cepure, tā jau ir tikpat kā cilindrs. Bet gulēt uz cilindra — to varēja atļauties tikai kāds Karderaza kungs Lodjenicē. Viņš parasti izlaidās traktieri garšļauku un palika cilindru zem galvas, jo viņš bija līķu izvadātājs un gāja uz visām bērēm cilindrā. Tātad viņš palika to godīgi pagalvī un iedvesa sev, ka viņš nedrīkst to saspiest, un visu nakti, tā sakot, lidinājās virs tā, un cilindram tas neko nekaitēja, bet pat nāca par labu, jo Karderaza kungs, miegā grozīdamies, to pa­mazām sukāja ar saviem matiem, tā ka tas spīdēja vien.

Majors, kas beidzot bija aptvēris notikušo, joprojām truli raudzījās Sveikā un atkārtoja:

—  Tu ir jucis, ja? Es būt te, un es iet no šenes. — Viņš pie­cēlās, piegāja pie durvīm un savelēja tās. Bet, iekām durvis atdarīja, viņš vēl uzsauca Sveikam:

—  Ja nepienākt telegrams, ka tu ir tu, tad tev būs kārāt.

—  Sirsnīgi pateicos, — Sveiks atbildēja, — es zinu, majora kungs, ka jūs daudz rūpējaties manis dēļ, bet, ja jūs, majora kungs, būsiet te vienā lopiņā iedzīvojies, uz lāviņas guļot, tad ziniet: ja tas ir mazs, ar iesarkanu dibenu, tad tas ir tēviņš, un, ja viens tik ir un jūs neatrodat otru, tādu iegarenu, ar sarkanu svītru pār vēderu, tad labi vien ir, jo citādi būs pāris, un tie nezvēri vairojas trakāk par trušiem.

—  Lassen Sie das![52] — majors nošļucis noteica Sveikam, kad atdarīja durvis.

Sardzes telpās majors vairs necēla nekāda trača, bet apval­dīti pavēlēja aizsūtīt pēc ormaņa, un, kamēr rati kratījās pa Pržemišļas nožēlojamo bruģi, viņu neatstāja domas, ka notiesā­tais ir gan pirmās šķiras stulbenis, taču acīm redzot nevainīgs lopiņš, bet viņam, majoram, cits nekas neatliek kā vai nu nošau-

ties savā dzīvoklī, vai aizsūtīt pie ģeneraļa pēc šineļa un zo­bena, aizbraukt uz pilsētas pirti, pēc pirts iestiprināties Follgrubera restorānā un beidzot pasūtīt pa tālruni biļeti uz vakara izrādi vietējā teātrī.

Viņš vēl nebija nobraucis galā, kad jau bija izšķīries par pēdējo.

Dzīvoklī viņu gaidīja mazs pārsteigums. Viņš bija ieradies taisni laikā .. .

Dzīvokļa gaitenī stāvēja ģenerālis Finks, sagrābis aiz apkak­les majora kalpotāju, un brēca:

Kur tu esi licis savu majoru, ragulops? Runā, tu kustoni!

Kustonis neteica ne vārda, tikai kļuva aizvien zilāks sejā, - tā ģenerālis viņu žņaudza.

Jau ienākot majors pamanīja, ka nelaimīgais kalpotājs tur padusē viņa šineli un zobenu, ko laikam atnesis no ģeneraļa dzīvokļa.

Šī aina majoru ļoti uzjautrināja, tāpēc viņš palika pusviru durvīs stāvam un raudzījās vien mierīgi sava uzticamā kalpo­tāja ciešanās. Šim kalpotājam piemita īpašība palaist nagus, par ko majoram sen bija uz viņu zobs.

Ģenerālis palaida gluži zilo puisi uz mirkli vaļā, gan tikai tādēļ, lai izvilktu no kabatas telegramu, ar ko sāka sist majora kalpotājam pa seju un muti, kliegdams:

—   Kur tu esi licis savu majoru, ragulops, kur tu esi licis savu majoru-auditoru, lops, kā tu viņam nodosi dienesta tele­gramu?

—   Te es esmu! — majors Dervota iesaucās, jo vārdu kom­binācijā «majors-auditors» un «telegrama» atkal atgādināja viņam dienesta pienākumus.

—   Ā! — ģenerālis Finks izsaucās. — Tu esi atgriezies?

Šinīs vārdos skanēja tik daudz ironijas, ka majors neat­bildēja un palika neziņā stāvam.

Ģenerālis teica, lai nākot viņam līdzi istabā, un, kad viņi ap­sēdās pie galda, nometa majoram priekšā saburzīto telegramu, ar ko bija velējis kalpotāju, un traģiskā balsī noteica:

—   Lasi, tas ir tavs darbs!

Kamēr majors lasīja, ģenerālis piecēlās, sāka skraidīt pa istabu, svaidīt krēslus un soliņus un kliegt:

—   Bet es viņu tomēr pakāršu!

Telegrama skanēja:

«Kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas railnieks, skaitās pazudis kopš šā mēneša 16. datuma, izpildot dienesta pienāku­mus kā kvartirjers pārgājienā no Chirovas uz Felštinu. Kājnieks Šveiks nekavējoties nogādājams brigādes štābā Vojaličā.»

Majors attaisīja atvilktni, izņēma karti un kļuva domīgs, jo Felština atradās 40 km uz dienvidaustrumiem no Pržemišļas, un tāpēc tā bija neatrisināma mikla, kādā kārtā kājnieks Šveiks ticis pie krievu formas tērpa, atrazdamies ap 150 km no frontes, jo ierakumi stiepās Sokalas—Turzes—Kozlovas līnijā.

Kad majors pateica to ģenerālim un parādīja kartē vietu, kur Šveiks, pēc telegramas ziņām, bija pirms pāris dienām pa­zudis, ģenerālis iemaurojās kā vērsis, nojauzdams, ka visas viņa cerības uz kara tiesu izputējušas. Viņš piegāja pie tālruņa, pie­prasīja savienojumu ar sardzes telpu un pavēlēja tūliņ atvest arestēto Sveiku pie viņa, majora dzīvoklī.

Iekām pavēli izpildīja, ģenerālis neskaitāmos spēcīgos lās­tos izpauda savu īgnumu par to, ka nebija riskējis pakārt Šveiku tūliņ bez jebkādas izmeklēšanas.

Majors runāja pretī un skaidroja, ka tiesības un taisnība ejot roku rokā; viņš runāja lieliskos teikumos par taisniem sprie­dumiem vispār, par tiesas kļūdām un par visu, kas vien viņam tanī mirklī pagadījās uz mēles, jo viņu pēc pagājušā vakara mocīja neiedomājamas paģiras, kurām bija nepieciešams kaut kā izpausties.

Kad Šveiku beidzot atveda, majors pieprasīja viņam paskaid­rojumu, kas īsti Felštinā noticis un kā viņš dabūjis krievu for­mas tērpu.

Šveiks izskaidroja visu jo pamatīgi, papildinot stāstu ar vai­rākiem piemēriem no atmiņā uzkrātajiem nostāstiem par cil­vēku likstām. Kad majors jautāja, kāpēc viņš nav stāstījis to visu tiesā pie nopratināšanas, Šveiks atbildēja, ka neviens tak īstenībā neesot viņam prasījis, kā viņš ticis pie krievu formas tērpa, im vienīgais jautājums skanējis: «Vai jūs atzīstaties, ka esat brīvprātīgi un bez jebkādas piespiešanas uzvilcis ienaid­nieka formas tērpu?» Tā kā tas saskanējis ar patiesību, tad viņš varējis tikai atbildēt: «Taisni tā, jā, zināms, tā ir, bez šaubām.» Tāpēc viņš arī ar tādu sašutumu noraidījis tiesas apvainojumu, it kā viņš esot nodevis kungu un ķeizaru.

—    Šis cilvēks ir pilnīgs idiots, — ģenerālis sacīja majo­ram. — Uzvilkt krievu formas tērpu, ko nezin kas pametis dīķ­malā, ļauties, lai pašu aizdzen kopā ar krievu gūstekņiem, — to var izdarīt tikai stulbenis.

—   Padevīgi ziņoju, Šveiks atsaucās, — ka es tiešām daž­reiz arī pats nomanu, ka esmu plānprātīgs, sevišķi uz vakara pusi.. !

—   Kuš, tītar! — majors viņam uzsauca un griezās pie ģene­raļa ar jautājumu, ko nu ar Šveiku darīt.

—   Lai viņu pakar viņa brigādē! — ģenerālis izlēma.

Pēc stundas sardze, kam vajadzēja pavadīt Šveiku līdz Voja- ličai, veda viņu uz staciju.

Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zi­nāmā mērā protests pret to, ka viņam divdesmit četru stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.

Reizē ar Šveiku nosūtīja šāda satura rakstu:

«Pamatojoties uz telegramu Nr. 469, kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas dezertieris, tiek nosūtīts uz brigādes stabu lielas tālākai virzīšanai.»

Sardze, kas sastāvēja no četriem cilvēkiem, bija īsts tautību mistrojums. Tur bija polis, ungārs, vācietis un čechs; pēdējais kā jefreitors bija sardzes priekšnieks. Viņš izturējās visai augst­prātīgi pret arestēto savieti un lika tam uz katra soļa manīt savu milzīgo pārākumu. Kad Šveiks stacijā izsacīja vēlēšanos doties mazajā vajadzībā uz ateju, jefreitors visai rupji atbildēja, ka tās darīšanas viņš varēšot kārtot savā brigādē.

— Labi, — Šveiks sacīja, — tikai jūs dodiet, man to pavēli rakstiskā veidā, lai varētu zināt, kas vainīgs, ja man pārsprāgs pūslis. Priekš tam ir likums, jefreitora kungs.

Jefreitors, izbijis lopu puisis, sabijās no atbildības par Sveika pūsli, un tā visa sardze svinīgi pavadiia Šveiku uz ateju. Jefrei­tors gan visu ceļu izturējās iedomīgi un rādīja tik uzpūtīgu seju, it kā viņu jau rīt grasītos iecelt vismaz par korpusa komandieri.

Kad vilciens jau bija nonācis Pržemišļas-Chirovas posmā, Sveiks viņu uzrunāja.

—  Jefreitora kungs, kad es jūs uzlūkoju, tad man nāk prātā kāds jefreitors Bozba, kas kalpoja Tridentā. Tikko viņu paaug­stināja par jefreitoru, tā viņš sāka ar pirmo dienu pieņemties apmēros. Vaigi viņam uztūka un vēders tā uzpūtās, ka otrā dienā tam vairs nebija vietas kroņa biksēs. Bet kas tas ļaunā­kais — ausis viņam sāka augt garumā. Nu, tad viņu aizveda uz lazareti, un pulka ārsts paskaidroja, ka tas notiekot ar visiem jefreitoriem. Sākumā tie visi uztūkstot, — dažiem gan tas ātri pārejot, bet šis esot smags gadījums, un jefreitors varot pār­sprāgt, jo tūkums no zvaigznītes esot nogājis jau līdz nabai. Lai viņu glābtu, nācās zvaigznīti nogriezt, un tad viņš atkal saplaka.

No šā mirkļa Šveiks veltīgi pūlējās uzsākt ar jefreitoru kādu sarunu, lai viņam draudzīgi pastāstītu, kāpēc visur runā, ka jefreitors ir rotas ļaunais gars.

Jefreitors atbildēja ar pāris mīklainiem draudiem, — ka pēdējais smejoties visgardāk un redzēšot, kas notikšot brigā­des štābā. Vārdu sakot, savietis izrādījās nepieejams, un, kad Sveiks iejautājās, no kurienes viņš esot, tad atbilde skanēja, ka tā neesot Sveika, darīšana.

Šveiks izmēģinājās visādi. Viņš stāstīja, ka tā neesot pirmā reize, kad viņu pavadot sardze, bet līdz šim viņš ar visiem pava­doņiem labi saticis.

Jefreitors tomēr ietiepīgi klusēja, un Šveiks turpināja: Man gan liekas, jefreitora kungs, ka jūs kāda nelaime piemeklējusi un tāpēc jūs esat zaudējis valodu. Es esmu pazinis daudz drūmu jefreitoru, bet tādu dieva sodību kā jūs, jefreitora kungs, — piedodiet un neņemiet ļaunā, — man nav gadījies sa­stapt. Uzticiet man, kas jūs sāpina, es varbūt varēšu jums dot labu padomu, jo kareivim, ko pavada sardze, vienmēr ir vairāk pieredzes nekā tiem, kas viņu apsargā. Vai zināt ko, jefreitora kungs, — lai mums ceļš paietu ātrāk, pastāstiet, kā izskatās jūsu pusē, vai tur ir dīķis vai kādas pilsdrupas un kāds nostāsts ar tām saistās!

—   Nu man gan pietiek! — jefreitors iesaucās.

—  Tad jūs esat laimīgs cilvēks, — Šveiks piezīmēja, — da­žam nekad ne ar ko nepietiek.

—  Gan tev brigādē parādīs, es ar tevi kasīties neiešu. — Un jefreitors pēc šā sava pēdējā vārda iegrima kapa klusumā.

Vispār šinī braucienā bija pārāk maz prieka. Ungārs ar vā­cieti sarunājās īpatnējā veidā, jo ungārs zināja vāciski tikai «jawohl» un «was». Kamēr vācietis kaut ko skaidroja, ungārs tikai māja ar galvu un atkārtoja: «Jawohl,» — bet, kad vācietis apklusa, ungārs ieprasījās: «Was?» — un vācietis sāka atkal tarkšķēt. Sargkareivis polis tēloja aristokratu, neveltīja nevie­nam vērību un kavēja sev laiku, šņaukdams uz grīdas, pie kam neparasti veikli izlietoja labās rokas īkšķi; pēc tam viņš domīgi izberzēja traipus ar šautenes laidi un tad rūpīgi noslaucīja no­triepto laidi pie biksēm, bez apstājas piesaukdams svēto jau­navu.

•— Tev te nekas labs neiznāk, — Šveiks viņu uzrunāja. — Prāgā, Bojišti ielā mitinājās kādā pagraba dzīvoklī ielu tīrī­tājs Machačeks, tas šņauca uz loga rūts un tik veikli visu iz- triepa, ka tur radās glezna, kā Libuša pareģo Pragai slavenu nākotni. Par katru šādu gleznu viņš saņēma no sievas tādu valsts stipendiju, ka viņam viens vaigs pastāvīgi bija šķībs, bet viņš tomēr savu mākslu neatmeta un papildinājās joprojām. Tiesa, tas bija viņa vienīgais prieks.

Polis viņam nekā neatbildēja, un beidzot visu sardzi apņēma dziļš klusums, it kā tā brauktu uz bērēm un godbijīgi pieminētu aizgājēju.

Tā viņi tuvojās ceļa mērķim — brigādes štabam Vojaličā.

*

Tikmēr brigādes štābā bija notikušas diezgan jūtamas pār­maiņas.

Par brigādes štaba komandieri bija iecelts pulkvedis Ger- bichs. Tas bija cilvēks ar lielām militārām spējām, kas dīvainā kārtā izpaudās viņa kājās podagras veidā. Ministrijā viņam bija ļoti ietekmīgi draugi, tāpēc viņš negāja pensijā, bet, draugu at­balstīts, apmetās te vienā, te otrā lielāku militāru vienību štābā, saņēma paaugstinātu algu ar visādām kara laika piemaksām un palika tik ilgi vienā vietā, līdz podagras lēkmē izdarīja kādu muļķību. Tad viņu pārcēla uz citu vietu un parasti ar paaugsti­nājumu. Ar virsniekiem viņš pie pusdienām ne par ko citu ne­runāja kā par savu uztūkušo kājas pirkstu, kas dažreiz sasniedza drausmīgus apmērus, tā ka pulkvedim nācās nēsāt speciāli pa­gatavotu, lielu zābaku.

Ēšanas laikā viņa mīļākā sarunu viela bija viņa pirksts —

cik mitrs tas ir, kā tas pastāvīgi svīst un tāpēc jātin vatē un ka tā izgarojumi ož pēc ieskābušas vērša gaļas viras.

Tāpēc arī visi virsnieki atvadījās no viņa ar lielu prieku, kad viņu pārcēla uz citu vietu. Citādi viņš bija ļoti omulīgs kungs un izturējās visai draudzīgi pret zemākajiem virsniekiem, ku­riem viņš mēdza stāstīt, ko visu tik nav ēdis un dzēris, pirms viņam uzbrukusi podagra.

Kad Sveiku nogādāja brigādes štābā un dežurējošais virs­nieks pavēlēja viņu ar visu pavadrakstu aizvest pie pulkveža Gerbicha, kancelejā patlaban sēdēja leitnants Dubs.

Šinīs pāris dienās pēc Sanokas—Samboras pārgājiena leit­nantam Dubam bija atkal atgadījies kāds piedzīvojums. 11. kau­jas rota satika aiz Felštinas zirgu transportu, ko sūtīja uz Sa- dova—Višņu dragunu pulkam.

Leitnants Dubs pats lāgā nezināja, kā viņam bija ienācis prātā parādīt virsleitnantam Lukašam savu jāšanas mākslu. Viņš uzlēca zirgā, kas kopā ar jātnieku pazuda ielejā pie upes,

kur vēlāk leitnantu Dubu atrada tā iestrēgušu nelielā purviņā, ka diezin vai labākais dārznieks būtu varējis viņu stabilāk iestā­dīt. Kad viņu ar virvju palīdzību izdabūja ārā, leitnants Dubs ne par ko nesūdzējās, tikai klusām vaidēja, it kā viņam pēdējā stundiņa būtu klāt. Tāpēc viņu atveda brigādes štābā un ievie­toja mazā lazaretē, kamēr rota devās tālāk.

Pēc dažām dienām viņš bija atkal spirgts, un ārsts paskaid­roja, ka viņam vajadzēšot vēl divas vai trīs reizes ieziest mu­guru un vēderu ar joda tinkturu, tad viņš varēšot droši doties uz savu vienību.

Tā nu viņš tagad sēdēja pie pulkveža Gerbicha un stāstīja tam par visvisādām slimībām.

Ieraudzījis Šveiku, par kura mīklaino pazušanu pie Felštinas bija jau dzirdējis, viņš izsaucās pērkonīgā balsī:

—  Tātad rokā tu esi gan! Daudzi aiziet kā blēži un atgriežas kā īsti karātavu putni. Tu arī esi viens no tiem.

Skaidrības labā jāpiezīmē, ka leitnants Dubs, krītot no zirga, bija dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc nav jābrī­nās, ka viņš, cieši piestājies Sveikam, piesauca debess spēkus pret to un kliedza pantos:

—  Tēvs, tevi piesaucu šāviņu dūmos un dārdos, zibeņi skaudri kur plosās un ārdās, uzvaru lēmēj, tev izlūdzos, tēv, palīdzi man šito nelieti . . . Kur tu biji tik ilgi, diedelniek? Kas tas tev par formas tērpu?

Vēl jāpiezīmē, ka podagras mocītā pulkveža kancelejā val­dīja īsti demokrātiskā kārtība, ja vien viņam pašreiz nebija lēkmes. Daždažādi virsnieki ieradās cits pēc cita, lai noklausītos pulkveža domas par uztūkušo pirkstu ar ieskābušas vērša gaļas viras smaku.

Tanīs dienās, kad lēkmes pulkvedi Gerbichu nemocīja, kan­celeja bija visādu virsnieku pilnum pilna, jo šinīs ārkārtējos gadījumos pulkvedis bija ļoti jautrs un runīgs un mīlēja pulci­nāt ap sevi klausītājus, kuriem viņš stāstīja visādas cūcīgas anekdotes. Viņam tās sagādāja labu omu, un klausītājiem bija izdevīgs gadījums pasmieties par vecām anekdotēm, kas laikam bija apgrozībā jau ģeneraļa Ļaudona laikā.

Šādās dienās kalpot pie pulkveža Gerbicha bija īsta bauda: katrs darīja, kas tam patika, un to uzskatīja par ikdienišķu pa­rādību, ka štābā, kur pašreiz atradās pulkvedis Gerbichs, notika gan zādzības, gan visādas nejēdzības.

Ari tagad kopā ar Šveiku pulkveža kancelejā sanāca dažādi

virsnieki, interesēdamies par gaidāmajiem notikumiem, kamēr pulkvedis pētīja brigādes stabam adresēto Pržemišļas majora pavadrakstu.

Leitnants Dubs tikmēr turpināja savā parastajā pievilcīgajā veidā sarunu ar Sveiku:

—    Tu mani vēl nepazīsti, bet, kad tu mācīsies mani pazīt, tad tu no bailēm nosprāgsi.

Pulkvedis netika gudrs no majora pavadraksta, jo pēdējais bija to diktējis, atrazdamies vieglā alkohola indes ietekmē.

Pulkvedis Gerbichs tomēr bija labā omā, jo negantās sāpes nebija viņu mocījušas ne šodien, ne vakar un pirksts izturējās rāmi kā jēriņš.

—    Ko tad jūs tur esat izstrādājis? — viņš uzprasīja Sveikam tik laipnā balsī, ka leitnants Dubs sajuta dūrienu sirdī un pa­steidzās atbildēt Sveika vietā:

— šis cilvēks, pulkveža kungs, — viņš atestēja Šveiku, — izliekas par idiotu, lai attaisnotu savas nelietības ar plānprātību. Es gan nezinu pavadraksta saturu, tomēr domāju, ka šis tips būs atkal kaut ko pastrādājis, tikai lielākā mērogā. Ja jūs man atļautu, pulkveža kungs, iepazīties ar pavadraksta sa­turu, tad es varētu sniegt jums noteiktus norādījumus, kā ar viņu rīkoties.

Pagriezies pret Šveiku, viņš tam čechiski uzsauca:

—   Tu dzer manas asinis, vai ne?

—   Dzeru, — Šveiks ar cieņu atbildēja.

—   Redzat nu, pulkveža kungs, — leitnants Dubs vāciski turpināja, — viņam nekā nevar jautāt, ar viņu nemaz nevar sarunāties. Tomēr katrs vadzis reiz ir pilns un lūst. Viņam jāsa­ņem tāds sods, kas citiem noder par biedinājumu. Atļaujiet, pulkveža kungs . ..

Leitnants Dubs iedziļinājās Pržemišļas majora sacerētajā pavadrakstā un izlasījis svinīgi uzsauca Sveikam:

—  Nu tev vienreiz gals rokā, Šveik! Kur tu liki kroņa drēbes?

—   Atstāju dīķmalā, kur izmēģināju, kā krievu kareivji jūtas šinīs skrandās, — Šveiks atbildēja. — Tas taču viss ir tikai pār­pratums.

Šveiks sāka stāstīt leitnantam Dubam, ko viņš visu izcietis šā pārpratuma dēļ, bet pēc viņa stāsta leitnants Dubs viņam uzbrēca:

—  Tagad tu gan mācīsies mani pazīt! Vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kroņa mantu, nejēga, vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kara laikā kroņa drēbes?

—    Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — kad kareivis pazaudē kroņa drēbes, tad viņam izsniedzamas jaunas.

—   Jēzus Marija! — leitnants Dubs izsaucās. — Tu cūk- cepure, tu kustoni tāds, ja tu dzīsi ar mani jokus, tad dabūsi kalpot vēl simt gadu pēc kara.

Pulkvedis Cerbichs, kas pa to laiku bija mierīgi un rātni sēdējis pie galda, pēkšņi šausmās saviebās, jo viņa līdz šim mierīgais pirksts piepeši podagras lēkmē no rāma un godīga jēriņa pārvērtās par asinskāru tīģeri, par 600 voltu elektrisko strāvu, par ķermeņa locekli, ko dzirnakmens neatvairāmi samaļ miltos. Pulkvedis Gerbichs tikai pameta ar roku un iebrēcās drausmīgā balsī kā cilvēks, ko cepina uz zvērojošām oglēm:

—   Visi ārā! Dodiet man revolveri!

To jau visi zināja, tāpēc metās ārā, Šveiku ieskaitot, ko sardze izvilka gaitenī. Palika vienīgi leitnants Dubs, kas gribēja izmantot šo šķietami izdevīgo mirkli, lai sakūdītu pulkvedi pret Šveiku.

—  Atļaujiet aizrādīt, pulkveža kungs, ka šis cilvēks …

Pulkvedis iekaucās sāpēs un meta leitnantam Dubam ar tin­tes pudeli. Leitnants pārbijies salutēja, noteica: — Zināms, pulkveža kungs, — un izmetās pa durvīm ārā.

No pulkveža kancelejas vēl ilgi skanēja rēcieni un smilksti, kamēr beidzot sāpju pilnās skaņas apklusa. Pulkveža pirksts pēkšņi atkal pārvērtās mierīgā jēriņā, podagras lēkme bija ga­rām. Pulkvedis piezvanīja un pavēlēja atkal atvest Šveiku.

—  Kas tad īsti ar tevi notika? — viņš jautāja Sveikam, it kā nekas nebūtu atgadījies. Viņam bija tik labi un viegli, it kā viņš vāļātos kaut kur pludmalē smiltīs.

Šveiks draudzīgi uzsmaidīja pulkvedim un izstāstīja viņam visu savu odiseju; viņš esot 11. kaujas rotas raitnieks un nezi­not, kā tur bez viņa varot iztikt.

Pulkvedis arī pasmaidīja un uzrakstīja pavēli:

«Izrakstīt Sveikam kareivja literu caur Ļvovu līdz Zoltaņe- cai, kur rīt jāierodas viņa kaujas rotai, un izsniegt noliktavā jaunu formas tērpu, kā ari 6 kronas 82 hellerus pārtikas devai ceļā.»

Kad Šveiks jaunā austriešu formas tērpā atstāja brigādes štābu, lai dotos uz staciju, leitnants Dubs sēdēja uz sola pie štaba un bija ne mazumu pārsteigts, kad Šveiks, pieņēmis stingru militāru stāju, pieteicās viņam, uzrādīja dokumentus un noraizējies apvaicājās, vai viņam nebūšot kas ziņojams virs­leitnantam Lukašam.

Leitnants Dubs nebija spējīgs nekā cita pateikt kā «Abtre- ten[53]!». lūkodamies aizejošajam Sveikam nopakaļ, viņš tikai murmināja pie sevis:

—  Jēzus Marija, gan tu vēl ar mani iepazīsies, gan tu iepa­zīsies …

Zoltaņecas stacijā bija sapulcējies viss kapteiņa Zāgnera bataljons; trūka tikai 14. rotas arjergarda, kas bija noklīdis kaut kur pie Ļvovas.

Ieradies pilsētiņā, Šveiks nokļuva pavisam jaunos apstākļos, jo no vispārīgās trauksmes varēja manīt, ka te nav tālu fronte, kur norisinās kaujas. Visur bija sastopama artilērija un vezum­nieki, katrā namā bija novietoti visādu pulku kareivji, starp kuriem kā augstākā šķira staigāja valsts vācieši un aristokrā­tiski pacienāja austriešus ar cigaretēm no saviem bagātīgajiem krājumiem. Pie valstsvācu virtuvēm tirgus laukumā atradās pat alus mucas, no kurām kareivjiem pusdienās un vakariņās iz­sniedza pa krūzei alus. Ap mucām kā zaglīgi kaķi lodāja panī­kušie austriešu kareivji ar netīrās, saldinātās cigoriņu suslas uzpūstiem vēderiem.

Pūlīši peisainu ebreju garos svārkos rādīja cits citam dūmu mākoņus rietumos un svaidījās ar rokām. Visur runāja, ka pie Bugas upes degot Ucižkova, Buska un Derevjani.

Bija skaidri dzirdama lielgabalu dunoņa. Klīda baumas, ka krievi no Grabovas apšaudot Kamionku—Strumilovu, ka gar visu Bugu noritot kaujas un karaspēks aizturot bēgļus, kas gri­bot atgriezties uz mājām otrpus Bugas.

Visur valdīja apjukums, un neviens nekā noteikta nezināja, ko dara krievi: vai tie pārgājuši uzbrukumā vai joprojām at­kāpjas visā frontē.

Žandarmu patruļas vilka vienu pārbiedētu ebreju pēc otra pie pilsētiņas komandanta par nepatiesu baumu izplatīšanu. Tur nabaga ebrejus piekāva līdz asinīm un tad aiztrieca uz mājām svītrainiem dibeniem.

Šinī jūklī nu ieradās Šveiks un sāka meklēt pilsētiņā savu kaujas rotu. Jau stacijā viņam gandrīz izcēlās konflikts ar etapa komandantu. Kad Šveiks tuvojās galdam, kur kareivjiem, kas meklēja savu karaspēka daļu, izsniedza izziņas, kāds kapralis viņam uzbrēca, vai tikai viņš negribot, lai viņa kaujas rota meklējot viņu. Šveiks paskaidroja, ka gribot tikai zināt, kur šeit pilsētiņā esot novietota 91. pulka 11. kaujas rota, tāds un tāds kaujas bataljons.

—  Man ļoti svarīgi zināt, kur ir 11. kaujas rota, — Šveiks piemetināja, — jo es esmu tās raitnieks.

Par nelaimi pie blakus galda sēdēja kāds štaba feldfebelis, kas pietrūkās kājās kā tīģeris un uzbļāva Sveikam:

—   Sasodītā cūka, tu esi raitnieks un nezini, kur tava kaujas rota?

Šveiks nepaspēja ne atbildēt, kad štaba feldfebelis iedrāzās kancelejā un pēc mirkļa izveda no turienes resnu virsleitnantu, kas izskatījās tik cienīgs kā kādas lielas kautuves īpašnieks.

Etapa komandantūras parasti noderēja kā slazdi apkārtklīs- tošiem un dezertējušiem kareivjiem, kuri labprāt visu kara laiku būtu pavadījuši, meklējot savu daļu, slaistoties pa etapiem un stāvot garās rindās pie etapa komandantūru galdiem ar uz­rakstu: «Menagegeld1 .»

Resnajam virsleitnantam ienākot, feldfebelis uzbrēca:

—  Mierā! — un virsleitnants jautāja Šveikam:

—   Kur tavi dokumenti?

Šveiks parādīja tos, un virsleitnants, pārliecinājies, ka Šveika maršruts no brigādes štaba uz Zoltaņecu pie savas kaujas rotas pareizs, atdeva dokumentus atpakaļ un labvēlīgi pateica kapra- lim aiz galda: — Informējiet viņu! — pēc tam kancelejas durvis atkal aizvērās.

Tiklīdz durvis aiz virsleitnanta bija aizvērušās, štaba feldfe­belis sagrāba Šveiku aiz pleca un, pievedis pie ārdurvīm, sniedza viņam šādu informāciju:

—   Taisies, ka pazūdi, smerdcli!

Tā nu Šveiks palika pilnīgā neziņā un sāka klejot pa ielām, meklēdams kādu paziņu no bataljona, līdz beidzot lika visu uz vienas kārts, apturēja kādu pulkvedi un vaicāja savā lauzītajā vācu valodā, vai viņš varbūt nezinot, kur varētu atrasties Šveika kaujas bataljons un rota.

—   Ar mani tu vari runāt čechiski, — pulkvedis atteica,

—   es arī esmu čechs. Tavs bataljons novietots tepat netālu, Kļimontovas ciemā aiz dzelzceļa, un pilsētā jūs nedrīkstat nākt, jo jūsu rotas kareivji tūliņ pēc ierašanās saplūcās tirgus lau­kumā ar bavariešiem.

Šveiks tūliņ taisījās ceļā uz Kļimontovu.

Pulkvedis pasauca viņu atpakaļ, iedeva viņam piecas kronas, lai viņš nopērkot cigaretes, vēlreiz laipni atvadījās un nodomāja aiziedams: «Kas par simpātisku kareivi!»

Šveiks turpināja ceļu uz ciemu. Domādams par pulkvedi, viņš atcerējās, ka Tridentā pirms piecpadsmit gadiem bija kal­pojis kāds pulkvedis Habermaijers, kas arī bija laipni izturējies pret kareivjiem, līdz galu galā izrādījās, ka viņš bijis homosek­suālists, jo reiz kādā vannu iestādē pie Adižas bija gribējis pa­strādāt varas darbus pie kāda kadeta-aspiranta, piedraudot tam ar «dienesta reglamentu».

Tādās drūmās domās nogrimis, Šveiks pamazām sasniedza tuvo ciemu. Te vairs nebija grūti atrast bataljona štābu, jo, kaut

gan ciems bija izstiepies garumā, tanī atradās tikai viena pie­klājīga celtne — lielā tautskola, ko Galicijas zemes pārvalde bija cēlusi šinī tīri ukrainiskajā apvidū pārpoļošanas nolūkos. Kara laikā skola bija pārdzīvojusi vairākas stadijas. Te bija vairākkārt novietoti gan krievu, gan austriešu štābi, un lielo kauju laikā, kad izšķīrās Ļvovas liktenis, vingrošanas zāle bija pārvērsta operācijās zālē. Te grieza nost rokas un kājas un iz­darīja galvaskausu trepanacijas.

Dārzā aiz skolas rēgojās liela, piltuvveidīga bedre, kas bija radusies, eksplodējot smagajam šāviņam. Dārza stūrī auga ra­žena bumbiere; vienā zarā vēl karājās pārgrieztas virves gabals. Te nesen bija pakārts vietējais pareizticīgo mācītājs, ko bija ap­sūdzējis vietējais skolas direktors — polis; skolotājs bija ziņojis, ka mācītājs esot kādas veckrievu organizācijās biedrs un krievu okupacijas laikā noturējis baznīcā aizlūgumu par krievu pareiz­ticīgā cara uzvaru, kas gan nebija patiesība, jo apvainotais tanī

laikā nemaz nebija šeit, bet žults akmeņu dēļ ārstējās mazā, kara neskartā kūrortā Bochnā—Zamurovanā.

Pareizticīgo mācītāja pakāršanā bija vainojami šādi apstākļi: tautība, ticības jautājums un vista. Nelaimīgais mācītājs īsi pirms kara bija nositis savā dārzā vienu no direktora vistām, kas viņam bija izknābājusi iestādītās meloņu sēklas.

Pēc pareizticīgo mācītāja nāves viņa māja palika tukša, un jāteic, ka ikviens paņēma no mācītāja kunga mājas kādu pie­miņu.

Kāds poļu zemnieciņš bija aizvilcis uz savām mājām pat vecas klavieres, kuru vāku viņš izlietoja cūku kūts durvju sa- labošanai. Daļu mēbeļu kareivji saskaldīja malkā, kā tas bija parasts, un tikai laimīga gadījuma dēļ lielais virtuves pavards ar lielisko cepeškrāsni bija palicis neskarts. Pareizticīgo mācī­tājs nekādā ziņā neatšķīrās no saviem katoļu koleģiem: viņš mīlēja labi paēst, un viņam patika, ja uz pavarda un ierītē atra­dās daudz katliņu un pannu.

Bija jau kļuvis par tradiciju, ka caurbraucējas karaspēka daļas gatavo šinī virtuvē uzturu virsniekiem. Augšā, lielajā istabā, iekārtoja kaut ko līdzīgu virsnieku klubam. Krēslus un galdus savāca no vietējiem iedzīvotājiem.

Tanī dienā kaujas bataljona virsnieki rīkoja dzīres: viņi bija sametuši naudu un nopirkuši cūku, un pavārs Juraida gatavoja viņiem īstus cūku svētkus; ap pavāru grozījās dažādi podlaižas no virsnieku kalpotāju aprindām, starp tiem galveno vietu ieņēma mantzinis, kas deva Juraidam padomus, kā sadalīt cūkas galvu, lai snuķa gabals paliktu pāri.

Visbadīgākās acis tomēr bija negausim Balunam.

Droši vien tikpat alkatīgi un kārīgi raugās cilvēkēdāji uz misionāru, kam, cepoties uz oglēm, notek tauki, izplatot patī­kamu cepeša smaržu. Balunam bija apmēram tāda sajūta kā su­nim, kurš velk ratiņus ar pienu un kuram garām paiet izsūtā­mais zēns no desu tirgotavas, nesdams uz galvas muldu ar svaigi kūpinātām desām. No muldas pār zēna muguru nokarājas virtene desu, — vajadzētu tikai palēkties un paķert, ja vien nebūtu nolādētā uzpurņa un nejauko siksnu, kurās nožēloja­mais suns iejūgts.

Aknu desas, kas pārdzīvoja savus pirmos dzimšanas mirk­ļus, milzīga aknu desu embrija, tas ir, pildījuma veidā, pacēlās augstā grēdā uz dēļa, smaržojot pēc pipariem, taukiem un aknām.

Juraida ar uzlocītām piedurknēm rīkojās tik svinīgi, ka va­rēja noderēt par modeli gleznai, kā dievs no chaosa rada zemes­lodi.

Baluns nevarēja vairs izturēt un iešņukstējās. Šņuksti drīz vien pārvērtās nevaldāmās raudās.

—   Ko tu mauro kā vērsis? — pavārs Juraida uzprasīja.

—   Es atcerējos, kā to darīja mājās, — Baluns caur elsām atbildēja. — Es tādās reizēs soli neizgāju no virtuves un pat savam labākajam kaimiņam nenovēlēju ne kumosa, bet gribēju viens pats visu aprīt un apriju arī. Reiz es biju pārēdies ar aknu desām, asins desām un vārītu gaļu, un visi domāja, ka es pār­sprāgšu, un sāka trenkāt mani ar pātagu pa pagalmu kā govi, kas uzpūsta no āboliņa. Juraidas kungs, atļaujiet man pagrābt no šā pildījuma, un tad lai mani kaut vai piesien, bet es nevaru šīs mokas izturēt.

Baluns piecēlās no sola, grīļodamies kā piedzēris tuvojās galdam un izstiepa savu ķetnu pēc desu pildījuma.

Izcēlās sīva cīņa. Klātesošajiem tikai ar pūlēm izdevās Ba- lunu savaldīt, lai viņš nepiekrīt pie pildījuma. Tomēr, kad viņu grūda ārā no virtuves, viņš savā izmisumā pamanījās iegrābt podā, kur mirka zarnas aknu desām.

Pavārs Juraida bija tik uztraukts, ka svieda bēgošajam Ba­lunam pakaļ veselu saišķi skalu, brēkdams:

—   Še sarijies spraudekļus, rīma![54]

Tikmēr visi bataljona virsnieki bija sapulcējušies un gaidīja uz virtuvē radītajiem brīnumiem. Tā kā citu dzērienu nebija, tad visi dzēra degvīnu, kas bija dzelteni krāsots ar sīpolu mizu novārījumu. Krodzinieks-ebrejs gan zvērēja, ka tas esot vis­īstākais franču konjaks, ko viņš mantojis no sava tēva un tas savukārt no vectēva.

—   Liec aiz auss, tu vanckar, — kapteinis Zāgners viņam šinī gadījumā aizrādīja, — ja tu vēl piemetināsi, ka tavs vec­vectēvs pircis šo dzērienu no kāda francūža, kas bēdzis no Maskavas, tad es likšu tevi iesēdināt aiz restēm, kamēr tavas ģimenes jaunākais loceklis nekļūs par vecāko.

Kamēr viņi pie katra malka lādēja uzņēmīgo ebreju, Šveiks jau sēdēja bataljona kancelejā, kur nebija nevienas dvēseles, izņemot brīvprātīgo Mareku, kas izmantoja bataljona atpūtas dienu Zoltaņecā, lai kā bataljona vēsturnieks aprakstītu dažas

uzvarām vainagotas kaujas, kam tuvākajā nākotnē neizbēgami jānotiek.

Pašreiz viņš gan uzmeta tikai skices un, Sveikam ienākot, tikko bija uzrakstījis: «Kad mūsu gara acu priekšā nostājas visi tie varoņi, kas piedalījās kaujā pie N. ciema, kur mūsu bataljonam blakus cīnījās viens N. pulka bataljons un otrs N. pulka bataljons, tad mums jāatzīst, ka mūsu N. bataljons tanī dienā apliecināja apbrīnojamas stratēģiskas spējas un ne­apšaubāmi veicināja N. divizijas uzvaru, kuras uzdevums bija nostiprināt mūsu pozīcijas N. sektorā.»

—   Re nu, — Šveiks uzrunāja brīvprātīgo, — es esmu atkal klāt.

—   Ļauj, lai es tevi apostu! — brīvprātīgais Mareks, redzami iepriecināts, sacīja. — Iim, tu tiešām od pēc kaut kā kriminālā.

— Tas bija tikai neliels pārpratums kā parasti, — Šveiks at­bildēja, —• un ko tu dari?

—    Kā redzi, — Mareks sacīja, — es iešņāpju papīrā Austri­jas varonīgos glābējus, bet man kaut kur lāgā nesaskan, iznāk viens vienīgs «n»1 . Šis burts tiklab tagadnē, kā nākotnē slēpj sevī neiedomājamu nozīmi. Bez manām jau zināmajām īpašī­bām kapteinis Zāgners atklājis manī lielas matematiķa spējas, tāpēc man jākontrolē visi bataljona rēķini, un es esmu nācis pie slēdziena, ka bataljonam ir viens vienīgs pasivs. Bataljo­nam tikai atliek gaidīt, kad varēs sabalansēt savu budžetu uz krievu kreditoru rēķina, jo tiklab pēc sakāves, kā pēc uzvaras notiek visvairāk zādzību. Galu galā tam nav nozīmes. Kaut arī mūs iznīcinātu līdz pēdējam cilvēkam, te ir dokumenti par mūsu uzvaru, jo es kā bataljona vēsturnieks esmu atļāvies uz­rakstīt sekojošo: «Sākas jauns pavērsiens pret ienaidnieku, kas jau bija iedomājies, ka uzvara viņa pusē. Mūsu karavīru uz­brukums un durkļu cīņa bija viena mirkļa darbs. Ienaidnieks izmisumā atkāpjas, metas pats savos ierakumos, kur viņu dur bez žēlastības, tāpēc viņam steigā jāatstāj ierakumi un jāpamet mūsu rokās ievainoti un neievainoti gūstekņi. Tas ir viens no svinīgākajiem mirkļiem. Kas to pārdzīvo, tas sūta ar lcaralauka pastu atklātni uz mājām: «Pamatīga pirts, dārgā sieva! Esmu vesels. Vai mūsu puiškanu atņēmi no krūts? Tikai nemāci viņam sacīt svešiem cilvēkiem «tētis», jo tas man sagādātu sirdēstus.»

1 Vārdu spēle: «enon» čechu valoda ir divas nozīmes — 1) burts N, 2) nekas.

Pēc tam cenzūra izsvītro vārdus: «Pamatīga pirts», jo nav sa­protams, kurš kuru pēris, un izteiksmes neskaidrības pēc iespē­jamas dažādas kombinācijās.

— Galvenais vienmēr ir skaidri izsacīties, — Šveiks pieme­tināja. — Kad Prāgā 1912. gadā sv. Ignacija baznīcā bija sara­dušies misionāri, tad viens no viņiem svētrunā sacīja, ka viņš gan neviena debesīs nesatikšot. Šinī vakara dievkalpojumā bija arī kāds skārdnieks Kuličoks, kas pēc tam restorānā stāstīja, ka misionārs laikam būšot visādas lietas pastrādājis, ja jau viņš baznīcā atklātā grēksūdzē atzīstoties, ka neviena nesatikšot de­besīs, un kāpēc gan tādus cilvēkus laižot kancelē. Runāt vien­mēr vajag skaidri un saprotami, nevis uzdot visādas mīklas. «Brejškā» reiz strādāja kāds pagrabmeistars, un tam bija para­dums neiet pēc darba mājās, kad viņš bija sliktā omā, bet uzka­vēties kādā nakts kafejnīcā, sadzert ar svešiem apmeklētājiem un dzerot daudzināt: «Mēs uz jums un jūs uz mums . . .» Par to reiz kāds solids kungs no Iglavas viņam tik solidi iekrāva pa muti, ka kafejnīcas īpašnieks, otrā rītā slaucīdams ārā viņa zobus, pasauca savu meitu, kas jau apmeklēja tautskolas piekto klasi, un uzprasīja tai, cik pieaugušam cilvēkam mutē zobu. Kad viņa to nezināja, viņš tai arī izsita divus zobus, bet trešajā dienā pagrabmeistars atsūtīja viņam vēstuli, atvainodamies par sagādātajām nepatikšanām, un paskaidroja, ka nav gribējis neko rupju sacīt, bet viņu vienmēr pārprotot. Patiesībā viņš gribējis teikt: «Mēs nedusmosimies uz jums un jūs uz mums.» Kas runā divdomības, tam iepriekš labi jāapdomājas. Atklāts cilvēks, kurš runā visu, kas tam uz mēles, reti dabū ko tādu baudīt un, ja viņš arī vienu otru reizi iepļaukāts, tad uzmanās un tur sabiedrībā savas slūžas ciet. Tiesa, tādu cilvēku uzskata par slīpētu un rūdītu blēdi un tāpēc viņu iekausta, bet tas at­tīsta viņā apdomību un savaldīšanos, jo viņam jāsaprot, ka viņš ir viens pret daudziem, kas jūtas apvainoti, un, ja viņš sāks ar visiem plūkties, tad saņems dubultporciju. Nuslē dzīvoja kāds Haubera kungs, un tam viens aiz pārskatīšanās bija iegrū­dis nazi mugurā, kad viņš svētdien atgriezās pa Kundratices šo­seju no pastaigas līdz Bartuneka dzirnavām. Tā viņš arī pārnācis mājās ar nazi mugurā, un sieva, palīdzēdama viņam atģērbties, glīti izvilkusi šo nazi no muguras un vēlāk griezusi pusdienām gaļu, jo nazis bijis no Zolingenas tērauda un labi iztrīts, bet viņai mājās visi naži bijuši truli. Tad viņai iegribējies dabūt veselu gārni turu šādu nažu, un viņa sūtījusi vīru katru svētdienu

pastaigāties pa Kundratici, bet tas atkal bijis tik neuzņēmīgs, ka nekur citur nav gājis, tikai Nuslē uz «Banzetu», jo, kad viņš tur sēdējis virtuvē, tad bijis drošs, ka drīzāk saimnieks viņu izsviedīs pa durvīm, nekā aiztiks kāds cits.

—   Tu nemaz neesi pārvērties, — brīvprātīgais sacīja.

—   Protams, ne, — Šveiks atbildēja, — man taču nebija laika. Mani pat gribēja nošaut, bet tas vēl nebūtu pats Jau­nākais. Galvenais, ka kopš divpadsmitā es nekur neesmu saņēmis algu.

—   Pie mums tu ari to nedabūsi, jo mēs dodamies uz Sokalu un algu izmaksās pēc kaujas. Mums jāievēro taupība. Pieņem­sim, ka visi tie prieki vilksies divas nedēļas, tad ietaupījums uz katru kritušu kareivi kopā ar piemaksām sastādīs 24 kronas 72 hellerus.

—   Un kas jums vēl no jauna?

—   Vispirms, mēs esam pazaudējuši savu arjergardu, otr­kārt, virsniekiem mācītāja mājā gatavo cūku svētkus, bet kareivji klaiņo pa ciemu un piekopj dažādas netikumības ar vietējiem sieviešu kārtas iedzīvotājiem. Šorīt kādu jūsu rotas kareivi piesēja pie staba, jo viņš bija līdis pakaļ septiņdesmit- gadīgai vecenei uz kūtsaugšas. Šis cilvēks ir nevainīgs, jo šo­dienas pavēlē nebija sacīts, līdz cik gadiem tas atļauts.

—   Es arī tā domāju, ka šis cilvēks nevainīgs, — Šveiks pie­krita, — jo, kad tāds vecs sievišķis lien pa kāpnēm augšā, tad viņas ģīmis nav redzams. Taisni tāds gadījums bija arī manev­ros pie Taboras. Viens mūsu vads bija novietots traktierī, tur kāds sievišķis berza priekšnamā grīdu, un kāds no mūsējiem, Hramosta, tūliņ taisījās viņai klāt un — kā lai to saka? — pa­taustīja viņai svārkus. Svārki viņai bija augsti uzsprausti, un, kad viņš pataustījis, viņa likusies, it kā nekas nebūtu noticis. Sis patausta otrreiz, trešo reizi, — viņa neliekas ne zinis. Tad viņš nolēmis pāriet pie darbiem, bet šī tikai mierīgi berzusi grīdu un pēc tam pagriezusies pret viņu ar seju un sacījusi: «Apvedu gan tevi ap stūri, kareivīt.» Izrādījies, ka viņai jau septiņdesmit gadu, un viņa izstāstījusi to pa visu ciemu .. . Bet tagad atļaujiet jums vaicāt, vai manā prombūtnē jūs neiesē- dināja!

—   Neradās nekāda izdevība, — Mareks atvainojās, — toties par tevi man jāsaka, ka bataljons izdevis pavēli tevi arestēt.

—  Tie ir sīkumi, — Šveiks atbildēja, — tā ir pareiza rīcība, bataljonam bija tas jādara un jādod pavēle mani arestēt, tas bija viņa pienākums, ja jau par mani tik ilgi nekas nebija zināms. No bataljona puses tā nav nekāda pārsteidzība. Tātad tu saki, ka visi virsnieki mācītāja mājā svin cūku bēres? Tad man jāiet pieteikties, ka esmu atkal te, obrlajtnants Lukaša kungs būs jau krietni vien noraizējies manis dēļ.

Un Šveiks stingriem kareivja soļiem devās uz mācītāja māju, dziedādams:

Pabrīnies nu vien par mani, Manu sirdspuķīti Pabrīnies nu vien par mani, Kādu kungu izdevies No manis iztaisīt…

«

Viņš kāpa augšup otrajā stāvā, kur skanēja virsnieku balsis.

Virsnieki runāja par visu, kas gadījās uz mēles, bet pašreiz sarunu temats bija brigāde un nekārtības tās štābā. Arī brigādes adjutants meta savu akmeni uz brigādi, sacīdams:

—   Mēs taču telegrafējām par Šveiku, bet Šveiks . ..

—   Hier! — Šveiks iesaucās aiz pusviru durvīm un ienācis atkārtoja: — Hier! Melde gehorsamst, Infanterist Schwejk, Kompanieordonnanz elfter Marschkompanie![55]

Ieraudzījis kapteiņa Zāgnera un virsleitnanta Lukaša pār­steigtās sejas, kurās atspoguļojās kluss izmisums, Šveiks negai­dīja vairs nekādus jautājumus, bet izsaucās:

Padevīgi ziņoju, ka mani gribēja nošaut, jo es esot node­vis mūsu kungu un ķeizaru!

—   Kristus dēļ, ko jūs runājat, Šveik? — nobālušais virs­leitnants Lukašs izmisis iekliedzās.

—   Padevīgi ziņoju, tas notika tā, obrlajtnanta kungs .. . Un Šveiks attēloja visos sīkumos, kas viņam atgadījies. Virsnieki raudzījās viņā, izbolījuši acis, kamēr viņš stāstīja sīki un pamatīgi, neaizmirsdams piemetināt, ka tanī dīķmalā, kur viņu nelaime piemeklējusi, augušas neaizmirstules. Kad viņš nosauca visus tatarus, ar ko savā svētceļojumā bija iepa­zinies, piemēram, Hallimulabalibeju, pievienojot vēl dažus paš- izgudrotus vārdus, kā Valivolavaliveju, Malimulamalimeju, virsleitnants Lukašs vairs neizturēja:

Kad es jums gāzīšu, ragulops! Stāstiet īsāk, bet sakarīgi!

Un Šveiks turpināja ar savu parasto konsekvenci: kā viņš nonācis tiesā pie ģeneraļa un majora, pie kam piemetināja, ka ģenerālis ar kreiso aci šķielējis, bet majoram bijis pliks pauris.

—   Un pats liels bļauris, — viņš atskaņu labad piebilda.

Divpadsmitās rotas komandieris Cimmermanis svieda Švei-

kam ar krūzi, no kuras bija dzēris ebreja stipro degvīnu.

Šveiks turpināja gluži mierīgi, kā viņš saņēmis garīgo iepriecinājumu un kā majors nogulējis līdz rītam viņa apkam­pienos. Tad viņš spīdoši aizstāvēja brigādi, kur viņu bija nosū­tījuši, kad bataljons pieprasījis izdot viņu kā noklīdušu. Beidzot, nolicis kapteinim Zāgneram priekšā savus dokumentus, kas ap­liecināja, ka augstā brigādes instance netur viņu ne mazākajās aizdomās, piezīmēja:

—  Atļaujos padevīgi paziņot, ka lajtnants Duba kungs atro­das brigādē ar smadzeņu satricinājumu un sūta visiem sveicie­nus. Lūdzu izsniegt algu un tabakas devu!

Kapteinis Zāgners un virsleitnants Lūkass apmainījās jautā­jošiem skatieniem, bet šinī mirklī atvērās durvis un istabā ienesa lielā toveri kūpošu gaļas viru.

Tas bija gaidāmo prieku sākums.

—  Sasodītais diedelniek, — kapteinis Zāgners, kuram ienes­tais mielasts bija radījis labu omu, sacīja Sveikam, — jūs glāba vienīgi šīs cūku bēres.

-     Šveik, — virsleitnants Lukašs piebilda, — ja jums vēl kas atgadīsies, tad tas labi nebeigsies.

Padevīgi ziņoju, ka labi beigties nekas nevar, — Šveiks atbildēja. — Ja cilvēks ir karadienestā, tad viņam jāzina . . .

Pazūdiet!»— kapteinis Zāgners, uzbrēca.

Šveiks pazuda un devās lejā uz virtuvi, kur satriektais Ba­luns bija atkal ieradies un lūdzās, lai atļaujot apkalpot virs­leitnantu Lukašu pie pusdienu galda.

Šveiks ienāca virtuvē, kad polemika starp Balunu un Juraidu tikko sākās.

Juraida lietoja diezgan nesaprotamus izteicienus.

—  Tu esi nepierīdināma radība, — viņš sacīja Balunam,

tu rīsi līdz sviedriem vaiga, un, ja es tev dotu aknu desas uznest augšā, tu par tām pārdotu savu dvēseli sātanam.

Virtuve tagad izskatījās citāda. Bataljona un rotu mantziņi mielojās pēc dienesta pakāpēm saskaņā ar Juraidas izstrādātu plānu. Bataljona rakstveži, rotu telefonisti un daži apakšvirs­nieki kāri ēda no sarūsējušās mazgājamās bļodas ar karstu ūdeni atšķaidīto viru, lai nepaliktu galīgi tukšā.

Nazdar! — mantzinis Vaneks uzsauca Sveikam, grauz­dams cūkas kāju. — Pirms kāda brītiņa te ieradās mūsu brīv­prātīgais Mareks un paziņoja, ka jūs atkal esat klāt un vēl jaunā formas tērpā. Ar to jūs man esat ievārījis jaukas ziepes. Mareks nobiedēja mani, ka tagad man sāksies norēķināšanās ar brigādi. .Jūsu drēbes atrada dīķmalā, un bataljona kanceleja par to paziņoja brigādei. Man ir pierakstīts, ka jūs esat noslīcis peldo­ties. Jūs tātad pilnīgi varējāt neatgriezties un ietaupīt mums nepatikšanas divu formas tērpu komplektu dēļ. Jums nav ne jausmas, ko jūs esat bataljonam ievārījis. Katra jūsu āmunicijas daļa atrodas sarakstā. Tā atrodas ir manā, ir rotas mantu sarakstā kā pieaugums. Rotai ir par vienu pilnu komplektu vairāk. Par to es jau ziņoju bataljonam. Un tagad mēs saņemam ziņojumu no brigādes, ka jums tur izsnieguši jaunu komplektu. Un, tā kā bataljons savā amunicijas sarakstā uzrādījis pieaugumu par vienu pilnu komplektu, — es jau zinu, tas ož pēc revīzijas. Kad runa par sīkumiem, tad noteikti atskries kāds no intendanturas. Jā, kad pazūd divi tūkstoši pāru zābaku, tad neviens neliekas ne zinis . ..

Bet, ja pazūd viens formas tērps, — Vaneks traģiski no­teica, sūkdams smadzenes no kaula, kas viņam bija pagadījies rokā, un urbinādams paliekas ar sērkociņu, ko viņš lietoja zobu bakstīkļa vietā, — tāda nieka dēļ noteikti ieradīsies inspekcija. Kad es biju Karpatos, tad arī atbrauca inspekcija, jo mēs nebi­jām izpildījuši pavēli novilkt nosalušiem kareivjiem zābakus bez bojāšanas. Vilkt jau mēs vilkām, bet diviem tie pārplīsa un trešajam jau pirms nāves bija saplīsuši. Nu, un ķeza gatava. No intendanturas atbrauca kā^ pulkvedis, un, ja viņš tūliņ pēc atbraukšanas nebūtu dabūjis krievu lodi galvā un novēlies ielejā, tad es nezinu, kā tas viss būtu beidzies.

— Vai viņam ari novilka zābakus? — Šveiks ieinteresēts jautāja.

Novilka gan, — Vaneks grūtsirdīgi atbildēja, — tikai neviens nezināja, kas to izdarījis, tāpēc mums neizdevās šos pulkveža zābakus sarakstā uzņemt.

Pavārs Juraida atgriezās no augšstāva, un viņa pirmais ska­tiens krita uz nošļukušo Balunu, kas bēdīgs un satriekts sēdēja uz sola pie krāsns un galīgā izmisumā raudzījās uz savu ierā­vušos vēderu.

—   Tu laikam piederi pie hesichastu sektas[56], — mācītais pa­vārs līdzjūtīgi noteica, — tie arī augu dienu raudzījušies uz savu nabu, kamēr viņiem licies, ka tā sāk izstarot svētu spožumu. Tad viņi bijuši pārliecināti, ka sasnieguši trešo pilnības pakāpi.

Juraida iebāza roku ierītē un izņēma vienu asins desu.

—  Rij, Balun, — viņš laipni sacīja, — rij, pierijies, kamēr sprāgsti, aizrijies, rīma!

Balunam saskrēja asaras acīs.

—   Mājās, kad mēs kāvām cūku, — viņš raudulīgi paskaid­roja, aprīdams nelielo desu, — es vispirms noēdu kārtīgu gabalu vārītas gaļas, visu snuķi, sirdi, ausi, gabalu aknu, nieres, liesu, gabalu ribu, mēli un tad .. .

Un viņš klusā balsī piemetināja, kā pasaku stāstot:

—   Un tad bija kārta aknu desām, sešiem gabaliem, desmit gabaliem un resnām asins desām ar grūbām un sausiņiem, tā ka nemaz nezini, kuras vispirms ēst, tās ar grūbām vai tās ar sau­siņiem. Viss vai kūst uz mēles, viss smaržo, un cilvēks tik ēd un ēd.

—  Tāpēc es domāju, — Baluns turpināja pļāpāt, — ka lodes mani varbūt taupīs, bet nobeigs bads, un es nekad savā mūžā vairs neredzēšu tādas desu bļodas kā mājās. Galerts — tas xnan diezin kā nepatika, jo tas ir drebulīgs un tam maz sāta. Sieva — tā atkal mira vai nost galerta dēļ, un es viņai nenovē­lēju galertam pat gabaliņu auss, jo gribēju viens pats apēst visu, kas man labāk garšoja. Es nepratu gan to visu cienīt, tos gardumus, to pārpilnību, un sievastēvu, kas bija manā maizē, es pat apšmaucu ar vienu cūku — nokāvu un apēdu, un viņam ne kumosiņa neaizsūtīju, nabaga vecim, jo man bija žēl. Viņš man arī pareģoja, ka es nomiršot badā . ..

—   Kas var notikt vēl šinī gadā, — piebilda Šveiks, kam šo­dien neviļus atskaņas vien nāca pār lūpām.

Pavāram Juraidam bija jau pārgājusi pēkšņā līdzjūtība pret

Balunu, jo pēdējais aši pievērsās pavardam, izvilka no kabatas maizi uti mēģināja iemērkt visu riku mērcē, kas čurkstēja lielā pannā visapkārt milzīgam cūkas cepetim.

Juraida iesita viņam pa roku, tā ka maizes rika iekrita mērcē kā peldētājs, kas peldētavā lec no tramplina upē.

Tad Juraida saķēra Balunu un izgrūda pa durvīm ārā, iekām tas vēl paspēja izvilkt gardo kumosu no pannas.

Pārsteigtais Baluns vēl redzēja pa logu, ka Juraida izzvejoja ar dakšiņu mērces piesātināto maizes riku, pievienoja tai no cepeša virsas nogrieztu gaļas šķēli un pasniedza Sveikam, pie­bilstot^

—   Ēdiet, mans pieticīgais draugs!

—   Svētā jaunava, — Baluns nogaudās aiz loga, — pagalam mana maize. — Un, ar garajām rokām plātīdamies, viņš devās meklēt citur kaut ko ēdamu.

Sveiks, notiesādams Juraidas bagātīgo dāvanu, ierunājās pilnu muti:

—   Es tiešām esmu priecīgs, ka atrodos starp savējiem. Mani tas ļoti sāpinātu, ja es nevarētu vairs sniegt rotai savus vērtī­gos pakalpojumus. — Viņš noslaucīja sev no zoda mērces pilie­nus un taukus un turpināja: — Diezin, diezin ko jūs te bez manis būtu iesākuši, ja mani būtu kaut kur aizturējuši un karš ieilgtu vēl uz pāris gadiem.

Kā jūs domājat, Šveik, vai karš ilgi vilksies? — mantzi­nis Vaneks ieinteresēts vnicāja.

—   Piecpadsmit gadu, — Sveiks atbildēja. — Tas tak sapro­tams, jo, ja reiz jau bija Trīsdesmit gadu karš, tad tagad mēs esam uz pusi gudrāki, tātad trīsdesmit, dalīts ar divi, — piec­padsmit.

—  Mūsu kapteiņa kalpotājs stāstīja, — Juraida iejaucās, —■ ka viņš dzirdējis, it ka mēs, tiklīdz sasniegšot Galicijas robe­žas, tā vairs tālāk neiešot, jo krievi sākšot miera sarunas.

Tad jau nebūtu vērts nemaz karot, — Sveiks uzsvērti no­teica. — Ja jaņ karš, tad karš. Es noteikti agrāk par mieru neru­nātu, iekām mēs nebūtu Maskavā un Petrogradā. Kāda nozīme maitāt gaisu ap robežām, ja jau mums ir pasaules karš. Ņemsim, piemēram, zviedrus Trīsdesmit gadu kara laikā. Kāds gaisa ga­bals tiem bija jānāk, un viņi tomēr nokļuva līdz Vācu Brodam un Ļipņikam un pameta tur tādu piemiņu, ka traktieros pēc pus­nakts vēl šo baltu dienu runā zviedriski, tā ka cits citu nesaprot. Vai atkal prūši, tie mums arī nebija kaimiņos, bet tagad pēc viņiem Ļipņikos prūšu vairāk, neka vajag. Viņi nogājuši pat līdz Jedouchovai un Amerikai un atkal atpakaļ.

—   Starp citu, — pārtrauca Juraida, kuram cūku "bēres bija galīgi laupījušas līdzsvaru un samulsinājušas smadzenes, — visi cilvēki ir cēlušies no šķaunačiem. Ņemsim Darvina attīstības teoriju, draugi…

Viņa turpmākos prātojumus pārtrauca brīvprātīgā Mareka ierašanās.

—  Glābjas, kas var! — Mareks sauca. — Leitnants Dubs nu­pat ieradās bataljona stabā un atveda līdz apcūkojušos kadetu Bīgleru.

—   Ar viņu nav vairs labi, — Mareks turpināja savu infor­māciju, — tikko abi izrāpās no automobiļa, tā Dubs iedrāzās kancelejā. Jūs zināt, ka es, no šejienes aiziedams, biju nolēmis mazliet nošņākties. Es izstiepos kancelejā uz sola un patlaban taisījos iemigt, kad viņš man uzskrēja virsū. Kadets Biglers iebrēcās: «Habt acht!»[57] — leitnants dubs uzcēla mani un laida vaļā: «Re nu, ko, ka es jūs pārsteidzu kancelejā pie jūsu pie­nākumu nepildīšanas! Gulēt var tikai pēc vakara jundas.» Big­lers savukārt papildināja: «Saskaņā ar kazarmu kārtības notei­kumu 16. nodaļas 9. paragrafu.» Tad leitnants Dubs uzsita ar dūri uz galda un uzkliedza: «Jūs te bataljonā laikam gribējāt no manis tikt vaļā, bet neceriet velti, tas nebija smadzeņu sa­tricinājums, mans galvaskauss var daudz ko izturēt.» Kadets Bīglers tikmēr šķirstīja papīrus un ska]i nolasīja: «Divīzijas pa­vēle Nr. 280!» Leitnants iedomājās, ka Bīglers zobojās par viņa pēdējo teikumu, ka viņa galvaskauss daudz varot izturēt, un sāka Bīgleram pārmest necienīgu un izaicinošu izturēšanos pret vecāku virsnieku, un patlaban viņš ved Bīgleru pie kapteiņa, lai tam viņu apsūdzētu.

Pēc brītiņa abi pieminētie ienāca virtuvē, caur kuru bija jāiet, lai nokļūtu augšstāvā, kur sēdēja virsnieki un kur tumī­gais apakšleitnants Malijs pēc cepeša dziedāja āriju no «Tra- viatas», atraugādamies pēc kāpostiem un taukajām pusdienām.

Leitnantam Dubam ienākot, Sveiks iesaucās:

—   Habt acht, visiem piecelties!

Leitnants Dubs pienāca Sveikam cieši klāt un iebrēca taisni sejā:

—   Priecājies nu, tagad tev būs beigas! Es tevi likšu izbāzt 91. pulka vajadzībām.

—   Kā pavēlat, lajtnanta kungs, — Sveiks salutēja, — es reiz lasīju, padevīgi ziņoju, ka bijusi liela kauja, kurā kritis zviedru karalis kopā ar savu uzticamo zirgu. Abus līķus nogā­dājuši uz Zviedriju, un tagad tie abi izbāzti atrodas Stokholmas muzejā.

Kur tu tādas ziņas dabūji, muldoņa? — leitnants Dubs uzkliedza.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, no sava brāļa, — viņš ir ģimnāzijās skolotājs.

Leitnants Dubs apgriezās, nospļāvās un stūma kadetu Bīgleru sev pa priekšu uz ēdamistabas pusi. Bet viņš nevarēja noturē­ties, vēlreiz durvīs neatgriezies, un nepielūdzamā stingrībā kā Romas Cezars, kas cirkā izšķir ievainota gladiatora likteni, iz­darīja kustību ar labās rokas īkšķi un uzbrēca Sveikam:

—   īkšķus uz leju!

—   Padevīgi ziņoju, — Sveiks nokliedza viņam nopakaļ, — ka es jau tos noliecu uz leju!

<c

Kadets Bīglers bija vārgs kā muša. Pa šo laiku viņš bija pa­guvis iziet cauri vairākiem koleras punktiem un pēc visām manipulācijām, ko ar viņu izdarīja kā ar koleras baciļu iznēsā­tāju, varēja ar pilnām tiesībām netīšām un nepārtraukti taisīt biksēs. Beidzot kādā novērošanas punktā viņš nokļuva speciā­listā rokās, kurš neatrada viņa izkārnījumos koleras baciļus, nostiprināja viņa iekšas ar taninu kā kurpnieks saplīsušus zā­bakus ār stiepli un nosūtīja uz tuvāko etapa komandantūru, atestējot kadetu Bīgleru, kas līdzinājās sveces liesmiņai vējā, par «frontdiensttauglich»[58].

Tas bija tā saucamais sirdscilvēks.

Kad kadets Bīglers viņam aizrādīja, ka jūtoties ļoti vārgs, ārsts smīnot atbildēja:

—   Nu, zelta medaļu par drošsirdību jūs panest varēsiet. Jūs taču labprātīgi pieteicāties karā.

Tā nu kadets Bīglers devās iegūt zelta medaļu.

Viņa norūdītās iekšas neizvirda vairs nekādu šķidrumu viņa biksēs, bet tieksme to darīt joprojām radās bieži, tāpēc ceļš no pēdējās etapa komandantūras līdz brigādes stabam, kur viņš satika leitnantu Dubu, bija īstenībā manifestācijās gājiens pa visām iespējamām atejām. Dažreiz viņš nokavēja vilcienu, jo sēdēja stacijas atejā tik ilgi, līdz vilciens aizgāja, dažreiz atkal nepaspēja izkāpt, jo sēdēja vilciena atejā.

Taču par spīti visiem klozetiem, kas stājās viņam ceļā, ka­dets Bīglers tomēr tuvojās brigādei.

Leitnantam Dubam toreiz bija vēl dažas dienas jāpaliek bri­gādes ārstu uzraudzībā, bet todien, kad. Sveiks brauca uz batal­jonu, staba ārsts pieņēma par leitnantu Dubu citu lēmumu. Ārsts tikko bija uzzinājis, ka pēcpusdienā 91. pulka apmetnes virzienā brauc sanitarauto.

Viņš ļoti priecājas, ka atbrīvosies no leitnanta Duba, kas savus apgalvojumus pastāvīgi pastiprināja ar vārdiem: «Par to jau es priekš kara tiku runājis ar apriņķa priekšnieka kungu.»

«Tu nu ar savu apriņķa priekšnieka kungu vari man kaut ko atslaucīt,» staba ārsts nodomāja un pateicās gadījumam, ka sanitarauto ce]š veda nejauši uz Kamionku—Strumilovu caur Zoltaņecu.

Sveiks brigādē kadetu Bīgleru nedabūja redzēt, jo tas jau atkal vairāk nekā divas stundas sēdēja brigādes virsniekiem paredzētā klozetā.

Var droši apgalvot, ka kadets Bīglers tamlīdzīgās vietās ne­kad veltīgi nešķieda laiku, jo viņš tur pārcilāja atmiņā uzva­rošās Austroungārijas armijas slavenās kaujas, sākot ar kauju pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī, beidzot ar kauju pie Sara ievas 1878. gada 19. augustā.

Kamēr viņš tā neskaitāmas reizes raustīja klozeta auklu un ūdens šalkdams plūda podā, viņš, acis aizvēris, iztēlojās kaujas troksni, artilērijas uzbrukumu un lielgabalu dārdus.

Leitnanta Duba un kadeta Biglera satikšanās nebija visai pa­tīkama ne vienam, ne otram un neapšaubāmi bija par iemeslu viņu vēlākajām nelāgajām attieksmēm tiklab dienestā, kā ār­pus tā.

Proti, kad leitnants Dubs jau ceturto reizi bija veltīgi izmē­ģinājies atdarīt klozeta durvis, viņš sašutis uzkliedza:

—   Kas tur ir?

—   Kadets Bīglers, 11. kaujas rota, N. bataljons, 91. pulks,— skanēja lepna atbilde.

—   Te ir leitnants Dubs no tās pašas rotas, — stādījās priekšā konkurents aiz durvīm.

—   Tūliņ būšu gatavs, leitnantā kungs!

- Gaidu!

Leitnants Dubs nepacietīgi raudzījās pulkstenī. Neviens neti­cēs, cik daudz enerģijas un izturības vajag, lai šādā situācijā nogaidītu vēl piecpadsmit minūtes durvju priekšā, tad vēl pie­cas un vēlreiz piecas, pie kam vienīgā atbilde uz dauzīšanos, bungošanu un rībināšanu skan:

—   Tūliņ būšu gatavs, leitnanta kungs!

Leitnantu Dubu sāka kratīt drudzis, sevišķi, kad pēc cerību pilnās papīra čaukstoņas pagāja atkal septiņas minūtes un dur­vis joprojām palika neatvērtas.

Kadets Bīglers turklāt vēl bija tik taktisks, ka nelaida vairs nepārtraukti ūdeni.

Leitnants Dubs, viegla drudža kratīts, sāka pārdomāt, vai neiesniegt sūdzību brigādes komandantam, kas. varbūt pavēlēs uzlauzt durvis un izmest ārā kadetu Bīgleru. Viņam ienāca arī prātā, ka šādu izturēšanos var uzskatīt par subordinacijas pār­kāpšanu.

Leitnantam Dubam turpmāko piecu minušu laikā kļuva skaidrs, ka viņam aiz šīm durvīm nav vairs ko meklēt un ka zināmā vajadzība kaut kā pārgājusi. Tomēr viņš nezin kāda principa dēļ palika stāvam un spārdīja durvis joprojām, saņem­dams to pašu atbildi:

—   In einer Minūte fertig, Herr LeutnantP

Beidzot kļuva dzirdama ūdens šalkšana, un pēc mirkļa abi sastapās aci pret aci.

—  Kadet Bīgler, — leitnants Dubs paceltā balsī uzbrēca, — nedomājiet, ka es te atrodos tanī pašā nolūkā kā jūs. Es at­nācu tādēļ, ka jūs, ierazdamies stabā, nepieteicāties man. Vai jūs noteikumus nezināt? Vai jūs saprotat, kam esat devis priekš­roku?

Kadets Bīglers brītiņu pameklējās savā atmiņā, vai viņš tiešām nebūtu ko izdarījis, kas runātu pretī disciplīnai un noteikumiem par zemāko un augstāko virsnieku savstarpējām attieksmēm.

Viņa apziņā šinī novadā bija milzīgi robi un tukšumi.

Skolā neviens nebija viņu mācījis, kā šādā gadījumā zemā­kam virsniekam jāizturas pret augstāku: vai pārtraukt savu dabisko vajadzību kārtošanu un izskriet no klozeta, ar vienu roku pieturot bikses, ar otru salutējot?

—   Atbildiet taču, kadet Bīgler! — leitnants Dubs uzstāja.

Un tad kadetam Bīgleram ienāca prātā gluži vienkārša at­bilde, kas visu noskaidroja:

Leitnanta kungs, ierodoties brigādes štābā, es nezināju, ka jūs te esat. Kad es nokārtoju kancelejā savas darīšanas, tad tūliņ devos uz ateju, kur paliku, kamēr jūs te ieradāties.

Un svinīgā balsī piemetināja:

Kadets Bīglers padevīgi pieteicas leitnantam Duba kungam.

—   Jūs redzat, ka tie nav vis sīkumi, — leitnants Dubs pār­metoši aizrādīja, — manuprāt, tiklīdz jūs ieradāties brigādes štābā, jums tūliņ vajadzēja apvaicāties kancelejā, vai te gadī­jumā nav kāds virsnieks no jūsu bataljona, no jūsu rotas. Par jūsu izturēšanos mes izlemsim bataljonā. Es braucu uz turieni automobilī, un jūs brauksiet man līdz. Nekādus «bet»!

Kadets Bīglers gan iebilda, ka brigādes kancelejā viņam iz­snieguši literu braucienam pa dzelzceļu, kas esot piemērotāks pārvietošanās veids, ņemot vērā viņa barības izvadkanala stā­vokli. Katrs bērns zina, ka auto nav tādām lietām piemērots. Iekām nobrauks 180 km, bikses krietni vien dabūs ciest.

Velns zina, kā tas gadījās, bet kratīšanās automobilī sākumā neietekmēja kadetu Bīgleru itin nemaz.

Leitnants Dubs bija galīgi izmisis, ka viņam neizdevās rea­lizēt savu atriebības plānu.

Izbraucot viņš bija pie sevis nodomājis: «Pagaidi tikai, kadet Bīgler! Nedomā, ka es likšu apturēt mašīnu, ja tev uznāks va­jadzība.»

Šinī garā viņš arī ievadīja patīkamu sarunu, cik nu tas bija iespējams, mašīnai ātri braucot, ka militāriem auto, kuru marš­ruts precīzi aprēķināts, jātaupa benzins un tie nedrīkst nekur apstāties.

Kadets Bīglers pilnīgi dibināti iebilda, ka auto benzinu ne­maz nepatērē, ja tiek apturēts, jo šoferis izslēdz motoru.

—  Ja auto grib nosacītā laikā sasniegt savu galamērķi, — leitnants Dubs nesatricināmā mierā turpināja, — tad tas nedrīkst nekur apstāties.

No kadeta Bīglera puses nesekoja nekāda atbilde.

Tā viņi traucās uz priekšu kādu ceturtdaļstundu, līdz leit­nants Dubs piepeši manīja, ka ar viņa vēderu nav vairs labi un ka derētu apturēt mašīnu, izkāpt un nolaistām biksēm meklēt lielceļa grāvī atvieglojumu.

Viņš turējās kā varonis līdz 126. kilometram, tad parāva šoferim enerģiski aiz šineļa un iebrēca ausī:

—   Halt![59]

Kadet Bīgler, — leitnants Dubs žēlīgi aizrādīja, no auto­mobiļa aši ielēkdams lielceļa grāvī, — tagad jums arī ir izdevība.

Pateicos, — kadets Bīglers atbildēja, — es negribu vel­tīgi aizturēt mašīnu. .

Un kadets Bīglers, kuram arī tuvojās pēdējā robeža, sevī apņēmās, ka labāk izdarīs visu biksēs nekā palaidīs garām lie­lisko izdevību izāzēt leitnantu Dubu.

Leitnants Dubs lika vēl divas reizes pieturēt, iekām viņi sa­sniedza Zoltaņecu, un pēdējā pieturā sirdīgi teica Bīgleram:

—   Man pusdienā pasniedza ceptu šķiņķi poļu mērcē. Es

sūtīšu no bataljona telegrāfisku sūdzību brigādes štabam. Bojāti skābie kāposti un ēšanai nederīga cūkgaļa! Pavāru bezkaunība pārsniedz jebkuras robežas. Kas mani vēl nepazīst, tas reiz mācīsies mani pazīt.

—- Feldmaršals Nostics-Rīneks, mūsu rezerves kavalerijas lepnums, — kadets Bīglers atbildēja, — izdevis brošuru ar virs­rakstu: «Was schadet dem Magen im Kriege»1 , kurā viņš ieteic atturēties no cūkgaļas kara laika grūtībās un likstās. Pārgājie­nos jebkura pārmērība kaitīga.

Leitnants Dubs sākumā neatbildēja, tikai nodomāja: «Gan Cs tās gudrības no tevis izdzīšu, smurguli.» Tomēr, vēlāk apdo­mājies, viņš griezās pie kadeta Bīglera ar gluži muļķīgu jau­tājumu:

— Tātad jūs domājat, kadet Bīgler, ka virsnieks, kam jūs savas dienesta pakāpes dēļ skaitaties par apakšnieku, nododas

' Kas kaitīgs kuņģim kara laika (vac.).

pārmērībām? Jūs varbūt, kadet Bīgler, gribat sacīt, ka es esmu pārēdies? Pateicos jums par šādu rupjību! Varat būt pārlieci­nāts, ka es jums parādā nepalikšu. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, kad jūs ar mani iepazīsieties, tad jūs vēl atcerēsieties leitnantu Dubu.

Pēdējos vārdus runājot, viņš gandrīz nokoda mēli, jo auto drāzās pāri bedrei.

Kadets Bīglers atkal klusēja. Tas leitnantu Dubu tā sakaiti­nāja, ka viņš rupji uzprasīja:

—  Klausieties, kadet Bīgler, man liekas, jus esat mācījies, ka uz priekšnieka jautājumiem jāatbild.

—  Tiešām, tāds noteikums pastāv, — kadets Bīglers pie­krita. — Tikai vispirms nepieciešams iztirzāt mūsu savstarpē­jās attiecības. Cik man zināms, es pagaidām nekur neesmu pie- komandēts, tāpēc par tiešu padotību jums, leitnanta kungs, nevar būt runas. Bet vissvarīgākais ir tas, ka virsnieku aprindās uz priekšniecības jautājumiem jāatbild tikai tad, ja tie skar dienesta lietas. Taču mēs abi, sēdēdami automobilī, patlaban nesastādām militāru vienību ar noteiktām militārām funkcijām. Starp mums nepastāv nekādas dienesta attiecības. Mēs abi brau­cam uz savu karaspēka daļu, un to nevar uzskatīt par dienesta sarunu, ja es uz jūsu jautājumu atbildētu, ka jūs tiešām esat pārēdies, leitnanta kungs.

—   Vai jūs jau beidzāt? — leitnants Dubs uzbļāva. — Jūs, jūs . ..

—  Jā gan, — kadets Bīglers stingrā balsī atbildēja, — un neaizmirstiet, leitnanta kungs, ka par to, kas musu starpā noti­cis, būs jāizlemj virsnieku goda tiesai.

Leitnants Dubs gandrīz zaudēja samaņu aiz dusmām. Viņam piemita tā dīvainā īpašība uztraukumā sarunāt vēl vairāk muļ­ķību un aplamību nekā mierīgā garastāvokli.

Tāpēc viņš arī nomurmināja:

—   Par jums nāksies izlemt kara tiesai.

Kadets Bīglers izmantoja šo izdevību, lai Dubu pilnīgi iz­vestu no pacietības, tāpēc viņš vislaipnākajā balsī sacīja:

—  Tu joko, draugs.

Leitnants Dubs uzsauca šoferim, lai tas pieturot.

—  Vienam no mums jāiet kājām, — viņš izstostīja.

—  Es braukšu, — kadets Bīglers mierīgi noteica, — un tu dari, kā tev patīk, draugs.

—    Brauciet tālāk! — leitnants Dubs uzbrēca šoferim tādā balsi, kas drebēja kā delirijā, un tad iegrima cieņas pilnā klusē­šanā kā Jūlijs Cezars, kad viņam tuvojās sazvērnieki ar dun­čiem, lai viņu nodurtu.

Tā viņi ieradās Zoltaņecā, kur sadzina pēdas savam batal­jonam.

Kamēr leitnants Dubs un kadets Bīglers vēl uz kāpnēm strī­dējās par to, vai kadets, kas vēl nekur nav piekomandēts, var pretendēt uz porciju aknu desas no tā daudzuma, kas piešķirts atsevišķu rotu virsnieku vajadzībām, apakšā virtuvē visi bija pieēdusies un, atlaidusies uz platajiem soliem, pļāpāja par šo un to, pie kam pīpes dūmoja kā lokomotīves.

—  Šodien es izdarīju lielu atklājumu, — pavārs Juraida stāstīja. — Esmu pārliecināts, ka tas nozīmēs pilnīgu apvērsumu pavāru mākslā. Tu jau zini, Vanek., ka es šinī sasodītajā ciemā nekur nevarēju sadzīt majoranu aknu desām.

Herba majoranae, — mantzinis Vaneks piebilda, atcerē­damies, ka reiz bijis drogists.

Tas ir neizdibināmi, — Juraida turpināja, — kā cilvēka gars, nepieciešamības spiests, ķeras pie dažādiem līdzekļiem, kā tam atklājas jauni apvāršņi, kā tas sāk izgudrot visneiespē­jamākās lietas, par ko cilvēce nav uzdrošinājusies ne sapņot. . . Es meklēju majoranu visās būdās, noskrienos, nodzenos, skaid­roju, kur to lieto, kāds tas izskatās. . .

Tev vajadzēja aprakstīt vēl tā smaržu, — ierunājās Sveiks savā solā. — Tev vajadzēja iestāstīt, ka majorans smaržo tā, kā kad ziedošu akaciju alejā paosta tintes pudeli. Bochdale- cas kalnā Prāgā . ..

—   Bet, Šveik, — brīvprātīgais Mareks lūdzoši pārtrauca, — ļauj Juraidam pabeigt!

Juraida turpināja:

—   Kādās mājās es sastapu vecu, izkalpojušu kareivi no Bosnijas un Hercegovinas okupacijas laikiem, viņš bija kalpo­jis ulanu pulkā Pardubicē un vēl līdz šim nebija aizmirsis čechu valodu. Viņš sāka ar mani strīdēties, ka Čechijā aknu desās ne­liekot vis majoranu, bet kumelītes. Es tiešām vairs nezināju, ko iesākt, jo katram sapratīgam un aizspriedumu neietekmētam cilvēkam taču jāatzīst, ka majorans ir galvenā garšviela starp visām tām, ko lieto aknu desām. Man tātad vajadzēja aši sa­meklēt kādu surogātu, kas varētu aizstāt garšvielas. Un tad es

vienā saimniecībā atradu pie kāda svētā attēla piekārtu līgavas miršu vainagu. Saimnieki bija jauns pāris, jo miršu zariņi vai­nagā vēl bija diezgan svaigi. Tā es pievienoju aknu desām mirtes. Iepriekš gan es noplaucēju vainagu trīs reizes ar vārītu ūdeni, lai lapas kļūtu mīkstas un pazaudētu mazliet kodīgo smaržu un garšu. Skaidrs, ka plūda daudz asaru, kad es rekvi­zēju miršu vainagu aknu desām. Laulātais pāris šķīrās no manis, apgalvojot, ka par šādu apgrēcību — vainags, proti, bija apsvētīts — mani ķeršot pirmā lode. Jūs taču ēdāt manu viru no cūkas iekšām, un neviens nepamanīja, ka tā majorana vietā smaržo pēc mirtēm.

— Jindržicha Hradecā, — Sveiks ierunājās, — priekš pāris gadiem dzīvoja desinieks Jozefs Lineks, un tam vienmēr stāvēja plauktā divas kastītes. Vienā bija dažādu garšvielu maisījums, ko viņš lika pie aknu desām un asins desām. Otrā atradās in­sektu pulveris, jo šis desinieks bija vairākkārt konstatējis, ka viņa klientiem pagadījusies desā te blakts, te tarakans. Viņš

vienmēr stāstīja, ka blaktis garšojot pēc rūgtajām mandelēm, ko lieto cepumiem, bet tarakans desā smirdot kā veca, sapelē­jusi bībele. Tāpēc viņš turēja savu veikalu tīru un visur kaisīja šo insektu pulveri. Reiz viņš gatavo asins desas, un viņam ir iesnas. Viņš paķer no plaukta kastīti ar insektu pulveri un sa­ber visu desu pildījumā. Un kopš tās reizes Jindržicha Hradecā visi pirka asins desas tikai pie Lineka. Cilvēki taisni vai plūcās pēc tām. Bet Lineks nebija muļķis un noprata, ka tas ir insektu pulvera dēļ, tāpēc viņš pasūtīja uz pēcmaksu veselas kastes šā pulvera, tikai aizrādīja firmai, no kuras to pirka, lai tā raksta uz kastēm: «Indijas garšvielas.» Tas bija viņa noslēpums, ko viņš aiznesa sev līdz kapā. Bet pats interesantākais ir tas, ka tanīs mājās, kur patērēja viņa pagatavotās desas, pazuda visi tarakani un blaktis. Kopš tā laika Jindržicha Hradeca pieder pie tīrākajām pilsētām visā Čechijā.

—  Vai tu jau beidzi? — ievaicājās brīvprātīgais Mareks, kas acīm redzot arī gribēja piedalīties sarunā.

—   Šo stāstu beidzu, — Sveiks atbildēja, — bet es zinu vēl par līdzīgu notikumu Beskidās. Nu, to es jums pastāstīšu, kad būsim pozīcijās.

Brīvprātīgais Mareks sāka runāt:

—   Pavāru māksla vislabāk novērtējama karā, sevišķi frontē. Es atļaušos minēt mazu salīdzinājumu. Miera laikā mēs daudz dzirdējām par tā saucamajām ledus virām, tas ir, virām, kurās iemet gabaliņu ledus un kuras ir ļoti iemīļotas Ziemeļvācijā, Dānijā un Zviedrijā. Un, re, tagad iesākās karš, un ziemu Karpa- tos mūsu kareivji dabūja tik daudz sasalušas viras, ka pat attei­cās ēst, kaut gan tā ir speciālā marka.

—  Sasalušu gulašu var ēst, — mantzinis Vaneks iejaucās, — bet ilgi ne, visilgākais vienu nedēļu. Gulaša dēļ mūsu 9. rota atstāja fronti.

—  Miera laikā, — Sveiks neparasti nopietni sacīja, — kara­dienestā viss grozījās ap virtuvi un dažādiem ēdieniem. Bude- jovicē mums bija kāds obrlajtnants Zakrejs, kas pastāvīgi mai­sījās pa virsnieku virtuvi un, ja kāds kareivis bija ko nodarī­jis, tad lika tam nostāties «mierā» un sāka strostēt: «Ja tu, nejēga, vēlreiz tā darīsi, tad es no tava purna iztaisīšu kārtīgu sīpolu siteni, tevi pašu samīcīšu kartupeļu biezputrā un likšu tad tev to apēst. No tevis tecēs sula kā no biezpiena, un tu iz­skatīsies kā speķots zaķis pannā. Tātad redzi, ka tev jālabojas,

ja tu negribi, lai ļaudis doma, ka es no tevis esmu iztaisījis kapātu bifšteku ar kāpostiem.»

Turpmākās pārrunas un interesanto apspriedi par ēdienu kartes izmantošanu priekškara laikā kareivju audzināšanā pār­trauca skaļi brēcieni augšā, kur patlaban beidzās svinīgais mielasts.

Balsu jūklī atšķīrās kadeta Bīglera brēciens:

Kareivim jau miera laikā jāzina, ko karš 110 viņa prasīs, un kara laikā viņš nedrīkst aizmirst, kas viņam mācīts kazarmās.

Tad kļuva dzirdama leitnanta Duba elšana:

Lūdzu konstatēt, ka mani jau trešo reizi apvaino!

Augšā gāja raibi.

Leitnantu Dubu, kas bija ieradies ar nolūku sakūdīt batal­jona komandieri pret kadetu Bīgleru, virsnieki apsveica ar skaļiem brēcieniem. Ebreja degvīns bija visus lieliski ietek­mējis.

Tāpēc viņi sauca cits pēc cita, tēmēdami uz leitnanta Duba jājēja mākslu:

—   Bez zirgu puiša nekas neiznāk!

—   Trakais mustangs!

—   Cik ilgi nodzīvoji rietumos pie kovbojiem, draugs?

—   Cirka jātnieks!

Kapteinis Zāgners pasteidzās ieliet viņam pilnu glāzi visu lādētā degvīna, un apvainotais leitnants Dubs atsēdās pie galda. Viņš piestūma vecu, salūzušu krēslu līdzās virsleitnantam Lūka­sam, kas viņu apsveica draudzīgiem vārdiem:

—   Mēs jau visu esam noēduši., draugs.

Kadeta Bīglera bēdīgais tēls virzījās apkārt galdam, lai pēc reglamenta visiem pieteiktos; kapteinim Zāgneram, kā to pra­sīja dienesta pienākums, un arī citiem virsniekiem, pie kam viņš daudzināja, kaut gan visi viņu redzēja un pazina:

—   Kadets Bīglers ieradies bataljona štābā.

Bīglers paņēma pilnu glāzi, pieticīgi apsēdās pie loga un gaidīja izdevīgu gadījumu, lai parādītu savas no mācību grā­matām smeltās zināšanas.

Leitnants Dubs, kam drausmīgā dzira bija sakāpusi galvā, piesita ar pirkstu pie galda un ne aiz šā, ne aiz tā uzrunāja kap­teini Zāgneru:

—  Mēs ar apriņķa priekšnieku vienmēr mēdzām sacīt: pat­riotisms, pienākuma pildīšana, pašaizliedzība — tie ir īstie ieroči karā. Es to atceros sevišķi šodien, kad mūsu armija tuvākajā laikā dosies pāri robežām.

Tiktāl jau slimais Jaroslavs Hašeks nodiktēja «Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā». Nāve slēdza viņa lupas uz mūžu 1923. gada 3. janvarl un neļāva pabeigt vienu no visvairāk lasītajiem un populārākajiem romāniem, kas radies pēc pirmā pasaules kara.

Romānu turpinājis un pabeidzis Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaneks.

Kadets Bīglers pie loga atsaucas:

— Pāriet lielvalsts robežas — tā ir visai svarīga operācijā. Pēdējā koleras barakā es cītīgi pētīju karti un konstatēju, ka tai sektorā, ko mēs, jādomā, drīz ieņemsim, atrodas trīsstūra veidā novietoti krievu cietokšņi: Lucka, Dubno un Rovno. Pret mums necīnīsies vis kājnieki ar pāris karalauka astoņcenti- metrīgajiem un divpadsmitcentimetrīgajiem lielgabaliem. Mums nāksies uzbrukt cietokšņiem un betona nocietinājumiem, mūs apšaudīs ar smagajiem cietokšņa lielgabaliem. Tas būs pavisam kas cits nekā pozīciju karš. Izšķīrējs vārds piederēs artilērijai, tā ielauzīs nocietinājumos robus, un mēs bruksim tur iekšā kā siseņu bars. Tad sāksies durkļu cīņa: urā, urā!

Kadets Bīglers bija jau pilnā, un nekas pasaulē viņam neli­kās tik viegls kā krievu cietokšņu ieņemšana.

Bet leitnants Dubs, kam alkohols arī bija apmiglojis smadze­nes un spārnojis domas, atbildēja nopietni un izjusti:

—   Pilnīgi pareizi, tomēr artilērija tikai izlauzīs robus, bet cietoksnim uzbrukt un to ieņemt būs kājnieku uzdevums, tāpēc kājniekiem jābūt drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem. Kāj­niekiem jācīnās par ideju, tikai par ideju un vienīgi par ideju. Šī ideja ir patriotisms, mīlestība uz ķeizaru, valsts turpmākais uzplaukums. Mūsu karaspēkam ir šī ideja, tāpēc mēs uzvarēsim. Karā uzvar ideja, ideja un vēlreiz ideja. Tā pirms kara izsacījās arī apriņķa priekšnieka kungs. Kungi, kolēģi, biedri, vai jūs saprotat, cik tas cēli — doties kaujā par ideju? Tas ir vienīgais, kas karā vajadzīgs!

Leitnants Dubs dzērāja izaicinājumā vērās citos virsniekos, gaidīdams piekrišanas saucienus. Viņš jutās kā Savojas Eižens, kas bija izsacījies: «Karā vajadzīga nauda, nauda un vēlreiz nauda!» — bet viņam neienāca prātā, ka viņa programa daudz grūtāk realizējama nekā kuprainā frančū prinča lozungs.

Kapteinis Zāgners apmiegojies raudzījās ar neizteiksmīgu skatienu kaut kur kaktā, bet virsleitnants Lukašs tīrīja ar nazīti nagus.

Dubs atsāka:

—   Galvenais, kas kareivjos uztur cīņas sparu, ir audzinā­šana; to viņi saņem skolā. Šo darbu veicam mēs, audzinātāji, skolotāji, pasniedzēji; mēs liekam pamatus kareivja garam, kādam tam jābūt karā. Tāpēc jūs varat redzēt, ka izglītotu cil­vēku, inteliģences attieksme pret karu ir citāda nekā vienkāršu kareivju attieksme. Tiem karš nozīmē tikai sieviešus, kārtis un -.žūpošanu. Vai man nav taisnība?

Un Dubs izmeta pilnu glāzi spēcīga «eksdegvīna», kas aiz­domīgi smaržoja pēc denaturata.

Kadets Bīglers pie loga idiotiski smīnēja, kapteinis Zāgners kaut ko nomurmināja un izgāja ārā; vairāki virsnieki, uzgulu­sies uz galda, piesvilpdami krāca, bet Dubs, galīgi apdzēries, šļupstēja stīvu mēli:

—  Visu par ķeizaru! Visu par mūsu dārgāko mantu! Visaug­stākais pasaulē ir valsts labklājība! Lai dzīvo armija!

Tā vecā ķeizara lozungi, kam bija jāskan cēli un visaugstākā mērā humāni, atbalsojās zem galiciešu skolas griestiem, bet ne­viens no ķeizara armijas virsniekiem, kas tos dzirdēja, nebija spējīgs ne padomāt, ne saprast, ka šiem lozungiem praksē būs tādas pašas sekas kā zemnieces gādībai par sivēniem, kuriem viņa lej pienu silē, — proti, lai tie ātrāk pieaugtu kaušanai, lai to gaļa būtu taukāka un sulīgāka, lai to dzīvsvars palielinātos un tie kautā veidā atmaksātu viņas rūpes.

Dubs, delirija pārņemts, vēl paguva izsaukties:

—  Ideja, ideja, ideja! Ja Austrijas nebūtu, tad to vajadzētu radīt! Lai dzīvo nelaiķa Palackis!

Ar šiem vārdiem viņš pavēlās pagaldē.

Istabā ienāca kapteinis Zāgners, un viņam pakaļ iemetās pa­vārs Juraida satraukts, sašutis un saniknots; viņš sasita papēžus un salutēja, aizmirsis, ka ir bez cepures:

—   Padevīgi ziņoju, viņš aprijis visu! Visu beidzamo! Apri­jis ar visu auklu! Kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, es tur ne­esmu vainīgs, es noliku, lai tā atdziest, un viņš to aprijis! Tāda skaista gaļas desa! Tur vajadzēja būt vismaz diviem kilo! Bija man to zināt, ka tai būs tāds liktenis!

—   Runājiet tā, ka var saprast, pavār! Kas noticis? Ko jūs man uzbāžaties? Vai tagad laiks raportiem? Sasodīts, jūs jau nākat pie virsniekiem tikpat kā krogā! — kapteinis Zāgners uzbruka nelaimīgajam Juraidam.

—   Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — pavārs atsāka, — ka jūs man likāt pagatavot gaļas desu; es to izdarīju. Tad es to noliku pagrabā atdzesināt: apakšā dēli, virsū dēli un divus lielus akmeņus, lai saspiestos, jo tā vajag. Bet Baluns redzēja, ka es desu turp aiznesu, un vēlāk ielīdis un aprijis, pat nav gaidījis, lai atdziest. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, to desu jūs vairs nedabūsiet, jo obrlajtnanta Lukaša kunga kalpotājs to ir aprijis. Tā, un es tur neesmu vainīgs!

Kapteinis Zāgners, kam Lukašs pats bija stāstījis par sava kalpotāja lielo rijību, modināja guļošo virsleitnantu, tikko val­dīdams smieklus:

—    Ei, Lukaš! Celies, nodibini kārtību: tavs Baluns aprijis mums gaļas desu. Tu pats tā priecājies, cik tā būšot garšīga ar etiķi un sīpoliem. Saņem manu līdzjūtību, kolēģi!

Nomiegojies Lukašs lamādamies piestiprināja zobenu un se­koja pavāram lejā. Pagalmā uz malkas bluķiem sēdēja Baluns, un viņa priekšā ar pīpi zobos stāvēja Sveiks.

—   Redzi nu, cūka, kur tevi novedusi tava aklā kārība! Tu jau sāc klupt pie virsnieku desām! Ja nu tu būtu noēdis tikai obrlajtnanta kunga porciju, tad es nebrīnītos, jo viņš ir godīgs cilvēks. Dulnais, tagad taču tevi nošaus, muļķadesa tāds! Jēzus Marija, un ja nu tā gaļa nebija labi izvārīta un tanī bija trichi- nas? Cilvēks mīļais, tu vēl vari iedzīvoties lentes tārpā!

—   Muti ciet! — virsleitnants pienācis nikni uzbrēca Svei­kam. — Dieva vārds, es likšu jūs ieslēgt karcerī, lai jūs tur sapūstat! Tu rima Balun, ko tu izdarīji ar desu? Velns lai sasper, ragulops, piecelies, kad es ar tevi runāju!

Šveiks izņēma pīpi no mutes:

—   Padevīgi ziņoju, ka viņš nevar piecelties. Viņam nav vairs spēka pārspļaut pār bārdu. Desa taču svēra ap divi kilo. Zināt, obrlajtnanta kungs, Nuslē bija kāds nama īpašnieks, kam pusdienās vajadzēja pie galda piestumt gultu, jo viņš mēdza tā pieklīmāties, ka pats līdz tai vairs nenokļūtu. Cilvēkiem, pa­devīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir visādas vājības. Jinonicē dzīvoja kāda šuvēja, citādi aplam godīga sieviete . . .

—   Klusu, Sveik, nolādēts, citādi es jūs noduršu, — virsleit­nants, zobus griezdams, izdvesa. — Jums te nekas nav sakāms. Celies, tu negausi, tu lops, tu badakāsi! — viņš uzsauca Balu- nam. — Velns ar ārā, Sveik, — viņš turpināja, ieraudzījis, ka Sveiks joprojām stāv, militāri saslējies, — ja tu vēl iepīkstē­sies, tad dabūsi šo baudīt. — Un viņš dtismās izrāva zobenu.

—   Es tikai gribēju piemetināt, padevīgi ziņoju, ka šitāda nāve man liekas ir patīkama, ir skaista, — Sveiks atbildēja ar svētlaimīgu smaidu. — Krist no sava kunga rokas esot laime. Es reiz, obrlajtnanta kungs, lasīju kancelejā par to tādu stāstiņu, ļoti aizgrābjošu un interesantu. Francijā dzīvojis kāds marķīzs, un tam bijis kambarsulainis. Kad nu tur sākusies revolūcija un zemnieki postījuši visas pilis, marķizs aiz pārskatīšanās nošā­vis kambarsulaini. Un šis kambarsulainis, kad jau taisījies mirt un marķizs gribējis sūtīt pēc ārsta, sacījis: «Nesūtiet vis, jūsu godība, es mirstu ar prieku. Jo vai tad jūsu gaišība neizsaucās: «Mon Dieu! Tas esi tu, Žozē? Pardon!» — kad bijāt iešāvis man pavēderē un es iebrēcos. Ar to man pietiek.» Un tā viņš

nomiris pavisam. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, nu jūs varat durt mani nost.

Šveiks atpogāja blūzei divas pogas, atkāpās soli no Lukaša un nodeklamēja paceltā balsī:

Nu duriet auksto tēraudu man kiūtis, Lai dzēš tas liesmas manās asinis!

—   Šveik, ēzeli, vai man būs jūsu dēļ prātā jāsajūk? Jēzus Marija, man pašam vajadzēs nošauties aiz jūsu stulbuma! — virsleitnants ievaidējās, saķēris galvu. — Mani nervi, mani nervi!

Šveiks tūliņ aizpogāja blūzi.

—   To gan nedariet, tā būtu muļķība, padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs. Ja jūs nošaus krievi, tad Austrijai tas iznāks lētāk, citādi kronim rodas zaudējumi, jo revolvera patronas taču arī nedod par velti. Zināt, obrlajtnanta kungs, tas par to auksto tē­raudu un degošajām krūtīm man vēl prātā no teatra Vinohra- dos, tur tādus jokus rādīja, un cilvēki klausījās, mutes ieplētuši, un dzīvoja visam līdz. Reiz tur rādīja «Karali Vaclavu un viņa bendi». Padevīgi ziņoju, tas karalis sēdēja Kundratices pilī, dzēra un tikai daudzināja: «Dieva pērkoni, dieva pērkoni!» Viens no galma kungiem iebēra viņam kausā indi, lai tiktu no viņa va]ā; karalis jau nobrēca: «Dieva pērkoni!» — un gribēja dzert, te kāda večiņa no galerijas nobijusies sauc: «Nedzeriet vis, jaunais kungs, tas ir saindēts!» Vienreiz atkal. . .

Virsleitnants Lukašs aizspieda ausis, paskatījās nikni uz Sveiku, izbolīja acis tā, ka tās kļuva gluži sarkanas, iespēra ap­stulbušajam Balunam ar kāju un uzrunāja mantzini Vaneku:

—   Balunu piesiet trīs dienas ik pa divām stundām; pasakiet to seržantam! Tas taču skaidrs, ka desu apēdis viņš? — Un, ne­nogaidījis atbildes, izšāvās no pagalma. Sveika labsirdīgās, ne­aizmirstuļu zilās acis ilgi noraudzījās viņam pakaļ. Kad zobena šķindoņa pret kāpnēm apklusa, Sveiks uzrunāja satriekto Balunu:

—   Redzi, stulbeni, ko tu ievārīji: cik tur trūka no pakārša­nas! Es tev jau otrreiz izglābu dzīvību, bet vairāk gan to neda­rīšu, to es varu kaut apzvērēt. Kurš kārtīgs kareivis zog virs­nieku desas? Ja to uzzinātu viņa apustuliskā majestate, musu kungs un ķeizars, ko gan tad viņš domātu par mums, par mani un tevi?

Bet, ieraudzījis, ka mūžam izsalkušais milzis šņukst un slauka ar piedurkni asaras, Sveiks noņēma viņam cepuri un noglaudīja matus:

—    Nu, nu, nečinksti jel, negaudo kā veca vazaņķe; es gan neietu raudāt par tādām muļķībām kā par piesiešanu. Mūs, draugs, gaida daudz kas ļaunāks. Radlicē dzīvoja kāda ogļu tirgotāja, tā vienmēr mēdza runāt: «Dievs kungs nekad neizda­rīs tādu draņķību, par kuru pats neko sliktāku vairs nevarētu

izdomāt.» *

Pienāca seržants ar virvēm; divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Balunu uz skolu un piesēja tur pie jaunas liepas. No augšstāva loga izliecās leitnants Dubs un sauca:

—    Labi augsti piesieniet to vepri, lai viņam melns gar acīm griežas! Lai stāv uz pašiem pirkstgaliem kā balerīna! Seržant, ja tas subjekts nebūs kārtīgi piesiets, tad es jūs piesiešu pats savām rokām! Jūs mani vēl nepazīstat, sasodīts!

Seržants savilka virves tā, ka tās iegriezās miesā.

—    Palaid taču ērtāk, nospļaujies par viņu! — Šveiks klusām aizrādīja. — Viņš tak nav par pilnu ņemams, viņš tik tāds skol­meistars vien ir, tāds rezerves tāpiņš bez saprašanas!

Piesietajam Balunam pielika sardzi, kam bija jāuzrauga, lai piesietais nepaģībtu, bet paēdušais Baluns, īsta čechu radikā­lismā pārņemts, sacīja Sveikam:

—   Kad sitas karš reiz beigsies, tad es aiziešu pie šā paša Duba un pateikšu viņam: «Iepūt man, zini, kur; man ir dzirna­vas, bet tu esi pliks kā žurka, tu tik esi tāds inteljancis, kam nav ne vēderā, ne kabatā.»

Tuvojās vakars, un saule rietēja, apspīdot piesieto Balunu sarkaniem stariem; kareivji sadzina ciemā ganāmpulku, kas visu dienu bija ganījies pļavās un mežos. Govju maušana un pātagu plīkšķi Balunam atgādināja paša mājas, šķiņķi un klaipu maizes; asaras atkal aizsedza viņam. acis. Viņš paskatījās uz sauli, kas rietēja kaut kur tanī pusē, kur atradās viņa dzirnavas, un raudas satricināja visu milža augumu:

—   Kāpēc, ak dievs, tu mani neesi radījis par šitādu vērsi? Tad man nekad nebūtu tā jābadojas! Cik zāles es nebūtu ap­ēdis tais laukos, kam mēs nācām cauri!

Bija dziļa krēsla, kad seržants atnāca atraisīt Balunu; nabaga vīrs raudzījās uz zilajiem plankumiem noberztajās locītavās, berzēja rokas un grīļojās kā piedzēries, bet Sveiks viņu mie­rināja:

—   Necel par to ne ausi, šādus sodus neviens nekādās grā­matās neraksta iekšā. Zini, draugs, stingrībai pret nabaga ļaudīm jābūt arī karā. Kas gan notiktu, ja cilvēkiem visu ko atļautu! Es pats, brālīt, kad biju Austrijas karaspēka gūsteknis, dabūju ap­skatīt krietnu gabalu frontes, un visur valdīja vislielākā sting­rība un disciplīna. Deičmeistari savus kareivjus sēja, zemes­sargi savus kareivjus sēja, 630. pulkā sēja, honvedi savējiem slēdza rokas dzelžos. Pasaule, armija un Austrija balstās uz kārtību un stingrību; sodiem jābūt, pat dievs kungs, lai cik žē­līgs, tomēr soda grēciniekus un tevi arī nepalaistu sveikā, ja tu viņam būtu apēdis divus kilogramus gaļas desas. Ej nu vakari­ņās, mēs tev šo to paglabājām, un atceries: pret nabaga cilvē­kiem jāizturas stingri, lai tur lūst vai plīst.

*

Kādā klasē uz sola gulēja kadets Bīglers, nobijies, dzelteni bālu seju. Uz krēsla viņam līdzās sēdēja virsleitnants Lukašs, galvgalī stāvēja kapteinis Zāgners un ieskaities runāja:

—  Tātad atkal uz slimnīcu, kadet Bīgler? Lieliski! Ļoti labi! Pie ārsta jau bijāt? Nē? Tad jūs vēl droši nemaz nezināt, kas tas ir. Vai viņa bija glīta? Cik tas jums izmaksāja? Nolādētie skuķi! Lukaš, vai tu vēl esi vesels? Es arī; nedod dievs, ja kas notiktu! Kadet, es jums atsūtīšu ārstu, tu, Lukaš, atkomandē Sveiku, lai viņš padod kadetam visu vajadzīgo. Nu, uz redzi! — Un, nevērīgi, ar manāmu ironiju atsveicinājies, viņš atstāja istabu. Virsleitnants Lukašs turpināja izvaicāšanu:

—  Tātad tā tev būs piemiņa no žēlsirdīgās māsas, no tās gaišmates polietes; vai viņa ir īsta «fon»? Ko, patiešām baro­nese? Dieva vārds, tad tev tas būs no dižciltīgas ģimenes! Labi, es tev atsūtīšu Sveiku, ar viņu tev garlaicīgi nebūs. Sveiks! Viņš izgāja jautrā omā, kamēr kadets bezcerīgi grozīja un puri­nāja galvu.

Kadetu Bīgleru slimības gultā bija noguldījis (tā viņš pats domāja) kāds mīlas piedzīvojums tovakar, kad Balunu piesēja pēdējo reizi; kadets bija aizgājis līdz kaimiņu ciemam, kur bija slimnīcas un māsas. Vienai no tām viņš tūliņ iepatikās. Aiz sav­starpējām simpātijām kadets iedāvināja viņai piecdesmit kronu un gredzenu, ko līgava Vīnē bija šķiroties uzmaukusi viņam pirkstā. «Lai tu mani neaizmirstu!» viņa bija sacījusi, tā raudot, ka varēja domāt, — viņa noslīks asarās. Māsa, redzot kadeta devību, bija pavadījusi viņu vakarā mājup un pavisam viegli ļāvusies pa vesties.

Tagad kadets pieminēja to visu, klusu lādēdamies:

—   Velns un elle! Ja mani ar šo kaiti aizved uz Vīni un Micija ierodas mani apmeklēt! Kaut nelabais to palaistuvi parautu!

—   Padevīgi ziņoju, — Sveiks parādījās durvīs, — obrlajt­nanta kungs atsūtīja mani, lai jums palīdzot, kadeta kungs. Jūs esot slims, un obrlajtnanta kungs teica, ka jums vajagot ieprie­cinājuma. Es jums visu pagādāšu.

—  Šveik, — kadets ievaidējās, — palīdziet man piecelties un aizvediet mani uz ateju!

Šveiks satvēra viņu zem padusēm.

—  Kā pavēlat, kadeta kungs. Padevīgi lūdzu, ar lielo vai mazo vajadzību? Tad es pie reizes attaisītu jums bikses. Nu, palēnām! Eins, zwei! — Un viņš veda kadetu uz skolas ateju.

Kadets nolaida ūdeni, zobus griezdams, un viņa pieri pār­klāja sviedri:

—   Ak kungs, kas par sāpēm!

—   Vai stipri sūrst, kadeta kungs? — Sveiks līdzcietīgi apvaicājās. — Gan pāries, tas nav uz ilgu laiku, nedēļas trīs, ne vairāk. Tā nav pat nekāda slimība, kadeta kungs, tikai tāda maza neērtība. Nu, tagad atgulsimies, uzmanīties tomēr nekad nav par sliktu.

Viņš palika kadetam tā svārkus pagalvi, uzsedza virsu mēteli un ieinteresēts jautāja:

—   Vai jums tas jau ilgi, kadeta kungs? Tas nav nekas no­pietns, tīrie sīkumi. Jūs ieliks slimnīcā, jums dos santala table­tes, paskalos ar manganskābo kāliju, un pēc pāris mēnešiem jūs būsiet atkal mundrs kā zivtiņa ūdenī. Neteiksim, ka šādi joki diezin cik patīkami, taču atgadās bieži. Smichovā reiz dzīvoja kāds Regla kungs, ceļojošs aģents, un tas bija saķēris tādu kaiti no kādas jaunkundzes «Beļģijā». Viņu, šo jaunkundzi, sauca par Silvu, bet tas nebija viņas īstais vārds; viņa bija kristīta par Katrīnu un dzimusi Doubravčicē; es vēl pazinu viņas tētiņu, tas bija malu mednieks un kādreiz sašāva mežsargu. Sitas mež­sargs dzinās pēc malu medniekiem kā kurts un zināja visus meža dzīvniekus no galvas. Regla kunes sagājās ar Silvu, bet viņa sagājās arī ar kādu tenoru no Smichovas cirka. Kad nu šitam Regla kungam bija tā kaite rokā, tad viņš aizgāja Smi­chovā pie Dr. Virta un stāsta tam, ka esot miegā pārbijies un tā iedzīvojies šādā ķezā. Bet daktera kungs pārskaities no visas tiesas un sakot: «Cilvēks mīļais, tad jau labāk būtu teicis, ka tas jums no saaukstēšanās! Ja jau melo, tad melo, kā pienākas! Es jau esmu jauna zostiņa, man patīk klausīties visādās pasa­kās!» Viņš aizsūtījis Regla kungu uz Kreibicha slimnīcu. īstenībā las dakteris bija ļoti pacietīgs vīrs, bet viņš strādāja slimokasē, un cilvēki beidza viņu vai nost. Tā, piemēram, atnāk pie viņa kāda mūrnieka sieva, kuras vīrs guļ visu ziemu ar reimatismu. Viņa grib, lai dakteris paraksta biļetenu; viņš paraksta arī un jautā: «Kā klājas vecajam?» — «Dikti slikti, cienīgs kungs,» vecene šļupst, «tagadiņ tik traki salst un darba nav.» — «Bet vai viņš dzer tos pulverus, ko es viņam devu?» — «Dzer gan.» — «Nu, tad pasveiciniet viņu, mammiņ!» Taču vecene neiet projām un prasa: «Cienīgs kungs, vai nebūtu labi, ja es viņu ar kaut ko ierīvētu?» — «Rīvējiet vien!» — «Un ja. es viņam vārītu kume­lītes un liepu ziedus?» — «Vāriet, ko vien gribat, mammiņ!» «Bet, cienīgs kungs, kaimiņiene stāstīja, ka labāk būtu, ja viņš nemaz «nedzertu tos pulverus. Ko jūs domājat, cienīgs kungs?» Tad ārsts vairs nav varējis izturēt, nometis spalvu uz galda un brēcis: «Divdesmit gadus esmu nostrādājis par ārstu, bet jūs klausāt visādām bābām un nesat manu diplomu uz ateju!» Bet Regla kungs, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ārstam neklausīja un uz slimnīcu negāja, kamēr viņu tur aizveda ar varu, jo viņš bija dabūjis sēklvadu iekaisumu, augoņus un sazin ko vēl; kad viņš iznāca no slimnīcas, tad tikko turējās uz kājām. Vēlāk viņš dabūja diloni, un tad viņam vajadzēja abus tos bumbuļus apakšā izgriezt. Viņam arī sākumā stipri sūrstēja, bet tāda kaite kā jums, — tas ir tīrais sīkums, un tur nekas ļauns nevar gadīties. Vai vēl tāpat sūrst, kadeta kungs, jeb vai jau labāk?

—   Ja jūs, Šveik, neprotat neko jautrāku pastāstīt, tad labāk turiet muti! — kadets novaidējās, kuru visai maz iepriecināja rotas raitnieka tēlotās patīkamās perspektivas.

Bet Šveiks, piebāzis pīpi, pateica: — Padevīgi lūdzu atļauju smēķēt! — un, ievilcis krietnu dūmu, labsirdīgi turpināja:

—   Ziniet, kadeta kungs, ja tas gadījumā būtu triperis, tad es jums, padevīgi ziņoju, labāk novēlētu sifilisu; jūs, kadeta kungs, neesat pārāk liels muļķis, un ar to jūs taisītu karjeru. No sifilisa rodas smadzeņu atmiekšķēšanās, paralizē vai kā viņu tur sauc; tā ir gandrīz katram ģenerālim. Jūs, kadeta kungs, vēl esat jauns un ar to varētu drīz vien ietikt ģenerāļos. Kas tas būtu par prieku jūsu tētiņam un mammiņai! Bet, lai dabūtu šo paralizi, tad jums, kadeta kungs, ļoti rūpīgi jāārstējas. Pie mums Više- hradā bija kāds viesmīlis, kas bija dabūjis sifilisu no istabenes, bet viņš negribēja nevienam uzticēties, baidījās no ārstiem kā no uguns, un stāstīja, ka tie sievišķi, kas ārstējot ar zāļu tējām, zinot vairāk nekā abas medicinas fakultates, vācu un čechu, kopā. Un patiešām, padevīgi ziņoju, starp vienkāršiem ļaudīm gadās daudzi, kas prot ārstēt visādas kaites un zina tādas slimī­bas, kādas ārsti nav pat dzirdējuši. Kad es biju nometnē pie Melnās baznīcas, tad tur, kadeta kungs, mēdza nākt kāda vecene, Medržicka vārdā. Viņa apstaigāja barakas un tirgojās ar bulkām un kafiju; bulka maksāja divi un kafija trīs kreiceri. Nu jau viņa būs mirusi, — dievs, mielo viņas dvēseli! — bet kafiju, neliete, gan pārdeva traki draņķīgu, — viņa to varīja no ozolu zīlēm un cigoriņiem. Nu, un šai Medržickai, kadeta kungs, bija arī zāļu tējas, un viņa prata apturēt delamo. Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu kaiti, kadeta kungs? Zināms, ka neesat, es arī ne, bet tai pusē, ja meiča kļūst bāla, tad veči sāk bēdāties, ka viņai pie­meties delamais, un skrien pie vecās Medržickas. Un tolaik, kadeta kungs, kad mēs tur bijām nometnē, daudzas meičas kļuva stipri vien bālas. Vecene tad liek meičai nomesties ceļos un skai­tīt: «Sveicināta!» — bet pati skatās, vai meiča sāks trīcēt; ja trīc, tad tas pats delamais vien ir. Bet tolaik, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, meičas vēl trīcēja, jo viņas lūdza dievu no visas sirds un nebija vēl iemācījušās rakstīt zem jaunavas Marijas attēla: «Jaunava, kas tu ieņēmi bez grēka, dod, ka es grēkotu bez ieņemšanas.» Tad vecene izmērīja meiču ar svētītā ūdenī mēr­cētu diegu, apvilka ap meiču loku ar krītu, noslaucīja to ar plūkša zaru un izsaucās-: «Jumprava Marija, viņai ir delamais! Dievs, stāvi klāt, ļaunais, bēdz prom!» Mēs tur bijām apmetušies pie kāda podnieka, tam bija varen skaista meita, un kāds mūsu pulka, seržants mēdza iet ar viņu ogot. Pēc tam meiča pēkšņi kļuva pavisam bāla, un vecā Medržicka atnāca appūst viņai delamo. Vēlāk, kad mēs jau visu bijām paguvuši aizmirst, mūsu seržants saņēma no meičas vēstuli, ka viņa esot dzemdējusi dvī­ņus un lai nu viņš tos pievācot. Un viņas tēvs vēl bija pierak­stījis: «Seržanta kungs, izpildiet savu pienākumu, ja jau esat mūsu meitu samaitājis! Es jau zināju, ka tas delamais viņai no jums un jūs abi kopā esat to pieaukstējuši.» Vai jums, kadeta kungs, nav jau apnicis klausīties tādus garus stāstus?

—  Šveik, jūs taču esat dzīva chronika, — atteica ieinteresē­tais kadets. — Bet jūs aizmirsāt pateikt, kas notika ar to viesmīli.

—  Ar to viesmīli no Višchradas? — Šveiks priecīgs atvaicāja, jo kadets pirmo reizi klausījās viņā, nerunājot pretī, nela­mājoties un nezobojoties. — Nekas; viņu ārstēja vecais Ludviks no Smichovas cirka, tas viņam pirka drogu preču veikalā par trim kreiceriem cinka pūderi, ko kaisīt uz augoņiem. Nu, un pēc tam viesmīlim miesa sāka krist nost no kauliem, un viņš pakārās Chuchlā pie baznīcas. Viņam nekas cits neatlika, jo viņš l3ija vienkāršs civilists un neviens viņu neceltu par ģenerāli, kaut viņam būtu piecas tādas paralizēs un nezin kā saputrotas smadzenes. Bet ziniet, kadeta kungs, tagad tādu slimību ir daudz, un kareivji, kas nesaprot ar savu muļķa pauri, cik jauki mirt par kungu un ķeizaru, cenšas tās tīšām sagādāt. Tāds zeperis, kāpjot vagonā, nesauc vis: «Ardievu, Praga!» — bet zviedz: «Uz redzi pēc nedēļas! Man jau biļete atceļam kabatā! Nopirku par trim kronām «Napoleonā»!»

—   Mierā! — Sveiks pēkšņi iebrēcās, sasitot papēžus kopā.

Durvis parādījās kapteinis Zāgners un doktors Šteins; dok­tors lika kadetam izģērbties un sāka viņu izmeklēt, piebāzis galvu Bīgleram cieši klāt, jo bija tuvredzīgs. Sveiks ziņkāri sekoja mediciniskās izmeklēšanas gaitai.

—   Nieki vien ir, — ārsts beidzot noteica, — parastais pūšļa aizcietējums; jūs, kadet, būsiet par daudz sadzēries degvīnu. Atsūtiet kādu pie manis pēc pulveriem, rīt viss būs kārtībā. Nu, sveiki, man daudz darba. — Un viņš izsteidzās, kapteiņa pavadīts.

—   Padevīgi ziņoju, es aizskriešu pēc tiem pulveriem, Sveiks piedāvājās, — bet man gan ļoti žēl, ka jums tikai pūšļa aizcietējums un ka neesat dabūjis sifilisu, tad jūs drīz kļūtu par ģenerāli un iepriecinātu savus sirmos, gādīgos vecākus. Redziet, kadeta kungs . ..

Viņš nepaguva pabeigt: kadeta zābaks ķēra viņu taisni sejā, atsizdamies pret degunu, ka dzirkstis vien pašķīda gar acīm, un notriepdams vaigu ar zābakziedi. Kadets jau stāvēja kājās, it kā viņam nekad nekas nebūtu sāpējis, un auroja, pastiepis roku uz durvju pusi:

—   Marš! Marš! Tu ragulops, tu jūras cūka, ko tu iedrošinies? Jēzus Marija, es tevi, nelieti, nodošu kara tiesai, lai tevi nošauj!

Kad Sveiks nonāca lejā, brīvprātīgais Mareks apvaicājās, ko viņš tur augšā darījis un pie kā atsaukusi ārstu. Sveiks, spļau­dīdams kabatas lakatā un raudzīdamies saplēstā spogulītī, tīrīja zābakziedes traipu nost no kreisā vaiga un nevainīgi atbildēja:

—   Kadets Bīglera kungs nekādi nevarēja ūdeni nolaist; es biju augšā un kopu viņu. Ļoti sirsnīgi un interesanti izrunā­jāmies.

—   Re, kāda laime! — Mareks izsaucās. — Viņš man taisni vajadzīgs, lai nomirtu varoņa nāvē, nevis vārtītos pa slimnīcām. Es viņam likšu izdarīt tādus brīnumus, ka viņš dabūs bronzas medaļu «Fiir Tapferkeit.»[60], mazo sudraba, lielo sudraba, mazo zelta un lielo zelta medaļu, atzinības rakstu un pāvesta svētību. Es viņam likšu uzspert gaisā ienaidnieka pulvera noliktavu, sūtīšu aizdedzināt Petrogradu, atļaušu vienam pašam saņemt gūstā krievu ģenerālštābu. Viņš izdarīs mūsu pulka vēsturē tādus varoņdarbus, ka pēc kara viņam, šim kadetam Bīgleram, dziedās «Te Deum Iaudamus».

Sveiks uzmanīgi noklausījās 1111 piezīmēja:

—   Tad nu gan jūs sarakstīsiet veselu kaudzi aplamību.

Viņš izvilka paciņu kroņa tabakas, nometās ceļos pie sola un sāka sasmalcināt tabaku, dziedādams:

Brno «Pie zilās nūdeles»,

holari, holaho,

Dejo divas Trūdeles,

holari, holadrila! Svētdien es tur ierados,

holari, holaho,

Un ar vienu ielaidos,

holari, holadrila!

Pilnu taksi galdā liku,

holari, holaho. Visu nakti priekos tiku,

holari, holadrila! Pirmdien es jau slimnīcā,

holari, holaho, Ūdensvads vairs nestrādā,

holari, holadrila! Dakterkungs man gudri jautā,

holari, holaho, Kur tad tāda kaite rauta,

holari, holadrila! Brno «Pie zilās nūdeles»,

holari, holaho.

Iedzīvojos šoreiz es,

holari, holadrila!

Čechoslovakijas militarzinātņu institūts pašlaik vāc kopā visas pasaules kara laikā radušās kareivju dziesmas un izteicie­nus. Ar šo nododu tā rīcībā dažas krietnā kareivja Sveika dziesmas un parunas bez atlīdzības.

IV

PA IENAIDNIEKA PEDAM

Katrā profesijā uzkrājas pieredze, kas ļauj precizi nosacīt nākamos notikumus. Veci aitu gani labāk noteiks rītdienas laiku nekā Petršinas meteoroloģiskais birojs; Pulvertorņa apkaimes meičas no pirmā acu uzmetiena zinās, vai vērts lūgt papirosu nopietna izskata kungam, kas nakti apbrīno Lauksaimniecības bankas celtni; ārsti jau iepriekš pateiks, ka jums būs dilonis un ka tas jūs drīz vien ievedis kapā, ja jums nebūs naudas, un Prāgas policijas pārvaldē ir pat kāds inspektors, kas skaidri zina, .ka, līdzko nopratināmais lūdz glāzi ūdens, tad viņš ir gatavs atzīties.

Tāpēc, kad 91. pulka kaujas bataljona kareivji Zoltaņecā saņēma pavēli rakt jaunas, lielas atejas, vecie, rūdītie zēni svi­nīgi paziņoja:

—  Puikas, tas nav par tukšu: rīt, visvēlākais parīt mēs jau būsim projām; tagad lieta ir nopietna.

Neviens visā pasaulē nav spējīgs izskaidrot šo dīvaino saka­rību starp atejām un Austrijas armiju, taču tāda pastāvēja tikpat, kā starp saules plankumiem un vulkānu darbības pastiprināša­nos. Kamēr karaspēks uzturējās ciemā, neviens nedomāja par to, kur tas nokārto savas neatliekamās vajadzības, bet, līdzko pienāca pavēle doties projām, tā kareivjus tūliņ izrīkoja ar lāp­stām un cirvjiem taisīt ērtas, plašas atejas. Likās, it kā aizejošās karaspēka daļas baidītos, ka tikai jaunpienācējas tās neapru­nātu.

Zoltaņecā kareivji raka atejas līdz vakaram, bet rīta agrumā jau taurēja trauksmi; pulka štābā bija atbraukuši divi ģenerāl­štābā virsnieki dubļiem notašķītā automobilī, un kareivji ierindā stāvēdami, saņēma viņus ar ironiskām piezīmēm:

—   Velns viņus būtu parāvis! Tiklīdz šie slaisti muzikantu cepurēs kur parādās, tad tik skaties — tūliņ uzbrukumā vai kaujā! Dievs vien zina, kāpēc tie krievi ir tik stulbi, ka bēg. It kā mums būtu kāds labums dzīties viņiem pakaļ!

Sākums bija ievadīts: rotu nostādīja pakalnā, vezumnieki piebrauca klāt un izdalīja mantas. Divi simti patronu, pustreša klaipa maizes piecas dienas uz priekšu, divas kārbas konservu, riekšava sausiņu un paciņa kafijas. Tā bija krava nelielam zilo­nim, nevis cilvēkam, kuram dienā jānostaigā četrdesmit kilo­metru. Bet tāda bija austriešu karošanas sistēma, jo neviens nezināja, kad nāksies laisties lapās vai kur pārgājienā noklīdis vezumnieki.

Kareivji, klusām nopūzdamies, krāva maizi un konservus mugursomās, bet patronas mantu maisā un patronsomās. Sveiks rotas aizmugurē skaidroja Balunam:

—   Nu, tagad sāks mūs trenkāt. Tu, negudrais, tikai neiedo­mājies, ka šī porcija dota vienai dienai — tā ir veselai nedēļai. Virtuvi tu ātrāk neredzēsi, kamēr nebūsim satriekusi un izklī­dinājuši ienaidnieku, tad tikai būs atpūta un izsniegs uzturu. Varbūt dos arī rumu.

—   Svētā Klokotas dievmāte! — Baluns nogaudās. — Nu mana pēdējā stundiņa klāt! Es zinu, ka apēdīšu to visu, iekām kapteiņa kungs būs uzsaucis «marš»!

—   Neesi ēzelis, —* Sveiks svinīgi noteica, — atceries savu zvērestu un padomā par karavīra godu! Časlavā, 12. zemessargu pulkā, bija kareivis Stareks, tāds lādzīgs, nelaimīgs lopiņš; viņš bija plānprātiņš. Kad viņu iesauca un viņš nokļuva kapraļa Endlera grupā, tad kapralis viņam teica: «Jus esat tik stulbs, ka nav nemaz iespējams tik stulbam būt. Brīnos, ka tas ārsts, kas jūs apskatīja, varēja būt tik stulbs, ka nepamanīja, cik stulbs jūs esat.» Šis Stareks bija taisni tāds pats negausis kā tu. Kad izsniedza maizi, viņš paņēma to gultā zem segas un koda no klaipa bez kādas griešanas; ap pusnakti viņam nebija vairs ne garoziņas. No viņa visu nakti nāca tāda smaka, ka viņa kaimiņi jau agri no rīta skrēja pie ārsta, un tas viņiem parakstīja gultas režimu kā saindētiem. Vēlāk atklāja, kas par vainu, un Stareku nakti dzina ārā; tad viņš gulēja bēniņos, lai viņu neuzietu. Viņš zaudēja visu cieņu savu biedru acīs, neviens neraudzījās uz viņu kā uz kareivi, bet kapteinis dzina pat projām no apmācību lau­kuma, lai kaut kur ielienot un nerādoties acīs. Pēc tam viņu nācās sūtīt uz mājām, jo 12. un 21. pulka kareivji bija sākuši vākt viņam kroņa maizi, tas iekļuva avīzēs, tāpēc viņu atlaida no karadienesta. Toreiz pie mums, Budejovicē, pārcēla no Čas- lavas kādu feldfebeli, un tas šo gadījumu vienmēr minēja kā biedinošu piemēru tam, kas notiek, ja kareivis nemāk savaldīt savas zemās tieksmes un kaislības. Šito feldfebeli bija pārcēluši pie mums par sodu, jo viņš bija palaidis nagus Časlavas nolik­tavā un nesis sazagto kādai viesmīlei; ar to viņam bijuši sakari, un viņš tai nopircis zīda kleitu.

Pēc virsnieku kungu apspriedes sākās slavenais gājiens pa Galicijas purviem un smiltīm; šinī pārgājienā cilvēkiem siksnas noberza piecus līdz asinīm, nesamie nobrāza gurnus vai līdz kauliem, bet kājās bija tulznas baloža olas lielumā. Trīs dienas viņi tā gāja caur nodedzinātiem ciemiem un gulēja klajā laukā; kareivji iemiga, tikko paspējuši sasliet šautenes piramidā. Cilvēki bija nodzīti kā lopi, viņi pat nerunāja; veltīgi viens otrs mēģināja rītos uzsākt dziesmu, pajokot, pazoboties, — katrs mē­ģinājums uzlabot omu palika bez sekmēm. Patronas sviest pro­jām neļāva, trīs reizes dienā tās pārbaudīja, tāpēc kareivji meta projām veļu un maizi. Trešās dienas vakarā, kad bataljons apmetās zemas jaunaudzes malā, tas līdzinājās kroplu un klibiķu baram. Līdz vēlai naktij apmetnē cits pēc cita vilkās iekšā atpa- licēji un krita zemē kā pagales. Rītausmā tos, kas bija paspējuši mazliet atpūsties, pamodināja kanonade. Pa labi un pa kreisi dunēja lielgabali: «Bum, bum, bum!»

Šie nemitīgie grāvieni pamodināja ari Sveiku. Pulciņš kareivju zīlēja, kur un kas šauj.

—  Tur šauj mūsējie!

—   Nu nē, krievi; vai tad tu nedzirdi, ka pavisam cita skaņa?

—   Nu, tad tie ir vācieši.

—   Tas nav tālu. Sasodīts, vai tiešām jau šodien nokļūsim ugunī?

Virsleitnants Lukašs bija pavadījis nelāgu nakti, jo viņam bija noberztas kājas un gurni smeldza no sēdēšanas seglos. Kad Sveiks pienāca pie strauta, kas tecēja pa pļavu pāris soļu no mežiņa, viņš ieraudzīja virsleitnantu, kas sēdēja izģērbies straut- malā un aplaistījās ar ūdeni. Sveiks salutēja:

—   Padevīgi ziņoju, atļaujos novēlēt jums labu rītu, obrlajt­nanta kungs. Vai kafija šorīt būs? Vai virtuve ieradīsies?

—   Labrīt, Sveik! — Lukašs familiari atbildēja. — Nu, puis, ko tu par to teiksi, ka šodien varbūt jau vajadzēs iet kaujā? Skaidri gan es to nezinu un, vai virtuves ieradīsies, to arī ne. Varbūt šodien būs, atpūta, bet noteikti nekas nav zināms. Vai jūs zināt, Sveik, kas šai karā visinteresantākais? Ka neviens nekā nezina; visi kļuvuši par Sokrātiem. Vai jūs zināt, Sveik, kas bija Sokrāts? Kāds grieķu gudrais, un gudrs viņš bija tāpēc, ka mēdza sacīt: «Es zinu, ka es nekā nezinu.» Kā jūs jūtaties pēc šā pārgājiena, Sveik?

—   Padevīgi ziņoju, es pilnīgi paļaujos uz dievu, ka viņš dos man spēku panest mūsu kunga un ķeizara labad ij labu, ij sliktu, — Sveiks pazemīgi sacīja. — Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jums tanī blašķē nav kāds nieks sļivovicas? Es ne­jūtos labi, esmu tāds kā saguris.

—   Pielūko, Sveik, tikai vienu malku, neizdzer man visu! — Lukašs atgādināja, redzot, ka Sveika roka jau stiepjas pēc pudeles.

—   Es tikai mazdrusciņ, lai man nebūtu nelāga garša mutē! Kas par brangu dzērienu! Padevīgi pateicos, — Sveiks noklak- šķināja mēli un noslaucīja muti ar delnu. Tad viņš nosēdās otrā krastā un ar interesi aplūkoja virsleitnanta muskuļainās kājas un spalvainos gurnus.

—   Jums gan, obrlajtnanta kungs, ir skaista, tīra miesa kā sievietei; kas jums par smalku, gludu ādu! Pie mums reiz «Zvanā» nāca uz ballītēm kāda Maržena Mrazeka, un tā arī bija tāda glīti balta. Viņai ļoti patika puiši, un nakti, kad šie viņu vadīja līdz Brževnovai pa klajumu, viņa bi ja tīri pielaidīga, tikai neļāva nevienam glāstīt ceļgalus vai vēl augstāk. Puiši reiz bija sarunājuši pavadīt viņu barā, lai noskaidrotu, kāpēc viņa taisni to neļauj darīt. Un tad izrādījās, ka viņai tāda āda kā noplūktai zosij, tikpat grumbuļaina. Goda vārds, obrlajtnanta kungs, viņai bija tāds dibens kā rīve.

—  Vai tu ari toreiz tur piedalījies? — Lukašs vaicāja, vilk­dams kājās apakšbikses. — Cik meiču tu esi samaitājis, Šveik?

—   Es, obrlajtnanta kungs, vienmēr biju dikti godīgs, bet man bija kāds draugs, tas man to pastāstīja. Sitas mans draugs bija liels meitu mednieks; par visiem skuķiem, ar ko viņam bija darīšanas, viņam bija sava grāmatvedība gluži kā fabrikantam Sichtam, kas izsniedz sīktirgotājiem ziepes uz kredita. Viņš nē­sāja kabatā kalendaru un katru dienu pierakstīja to meiču, ar ko bija pavadījis vakaru kopā, un cik tas maksājis, un kur tas noticis. Uz jaungadu viņš uzņēma inventāru, sastādīja bilanci un saveda kārtībā statistiku. Viņš kalpoja bankā un to visu labi prata. Viņš mums bieži stāstīja: «Vislētākās ir mājkalpotājas, jo ar tām var aiziet uz Ķeizarmežu vai svētdien izbraukt uz Zati- šiem, ārpus pilsētas; šuvējas jau par divdesmit procentiem dārgākas, jo tās grib apmeklēt kino. Vēl par desmit procentiem dārgākas ir kantoristes, modistes un guvernantes, — tās jāved uz teātri un tām jāizmaksā vakariņas; nākamās ir meičas no teatra un baleta, — tām jāpērk kleitas, tās jāved uz restorānu, toties tām pašām savs dzīvoklis. Kabatai, protams, nākas daudz ciest, taču tas viss vēl izturams, bet, ja tu, cilvēks, iepazīsies ar smalku aprindu meiču, kura nekā nestrādā, tad tu esi pazudis un tev atliek tikai apzagt banku. Šitāda smalka jaunkundzīte grib kino, teātri, vakariņas, puķes, izbraucienus, drēbes, visu ko, tikai uz Ķeizarmežu ne, viņai patīk kārtīga viesnīca.» Šim manam draugam bija tāda pieredze, ka viņš jau iepriekš zināja, ko vislabāk ēd gaišmates, ko tumšmates, kas pa prātam tievām un kas apaļām, kas jārunā ar Marženkām, kas ar Toničkām un Andulām. Viņš bija. visu izmēģinājis.

—  Tad viņam bija sava metode, zinātniskas novērošanas metode, — piezīmēja virsleitnants, kuru Sveika stāsts bija iein­teresējis, paverot jaunas perspektīvas un papildinot zināšanas. Bet Sveiks lūdzoši pavērās sļivovicas blašķē un, sapratis, ka Lukašs necels iebildumus vēl pret vienu malciņu, iedzēra to un apmierināts turpināja:

—   Par tām metodēm es arī varētu ko pastāstīt. Smichovā dzīvoja tirgotājs Vorličeks, un tam bija sava metode, kā pieņemt kalpotājus. Kad viņš meklēja komiju, tad ievietoja avīzē «Na- rodni Politika» sludinājumu: «Lieltirgotājs Prāgā meklē jaunu, godīgu, centīgu komiju, ko tik daudz neinteresē atalgojums kā laipna apiešanās. Tam jāzina vācu valoda, jāprot grauzdēt kafiju un sālīt gurķus.» Kad nu tāds kalpotājs lūdza laipni pieņemt viņu, solīdamies būt godīgs un visādā veidā centīgs, tad Vorli- čeka kungs atsauca viņu uz veikalu un sacīja: «Apejiet, mīļais, apkārt letei!» Komijs uzmanīgi apgāja tai apkārt, un Vorličeka kungs atdeva viņam pieteikumu un apliecību: «Jūs man nede­rat, mīļais, jūs pārāk lēni kustaties.» Tā viņš ilgi nomeklējās komiju, kamēr sadzina tādu, kas apmetās ap leti kā zebiekste. Principālām acis iemirdzējās. «Jūs man patīkat, es jūs pieņemu, tikai ziniet, mīļais, reiz man bija komijs, kas dzēra tinti, bet es to tūliņ nomanīju, jo no tintes lūpas kļūst melnas. To es saku, lai jūs neiedomātos mani apzagt, jo es to nomanīšu, tāpat kā to tintes dzeršanu. Man ir sava metode, es šai ziņā esmu speciā­lists.» Nu, tā viņš nodeva šā komija pārziņā savu filiāli Koširžā, jo komijs bija viņam ļoti iepaticies. Bet komijs uz ziemsvētkiem pārdeva visas preces un aizlaidās uz Itāliju ar kādu meiču no Kuceras. Tā jūs redzat, obrlajtnanta kungs, ka uz katru metodi nevar vis palaisties; dažkārt pat ar vislabāko metodi var iekul­ties sprukās. Bet paskat, obrlajtnanta kungs, kur Baluns jūs meklē, laikam būs izvārījis jums kafiju.

Sveiks soļoja virsleitnantam blakus kā labs draugs. Kad viņi nonāca pie kareivju pulciņa, kur Baluns patiešām pasniedza Lukašam krūzīti kafijas, Sveiks salutēja:

—   Padevīgi ziņoju, ka novēlu obrlajtnanta kungam labu mielastu, — uz ko Lukašs nošļupstēja pār krūzītes malu:

—   Pateicos tev!

Paklau, Šveik, — brīvprātīgais Mareks pēc brītiņa ievai­cājās, — kopš kura laika obrlajtnanta kungs uzrunā jūs ar «tu»?

Sveiks vaļsirdīgi pavērās runātājā:

—   Viņš gribēja, lai es ari viņu uzrunāju ar «tu»; mēs tur pie strauta nupat kā sadzērām tubrālības ar sļivovicu. Viņš ir goda vīrs un saka tūliņ kareivim «tu», līdzko padzird lielgabalus šau­jam; kad dzirdēsim šautenes, tad arī pulkveža kungs teiks mums «tu». Tā jau tas karā parasts: kad virsniekiem klājas greizi, tad viņi sāk uzskatīt kareivjus par saviem brāļiem.

Visapkārt dega desmitiem sārtu: simtos katliņu mutuļoja ūdens, kurā konservētā kafija pārvērtās biezā, melnā, smirdošā, salkanā šķidrumā; slapjā malka čūkstēja, negribēja degt, un kareivji pūta uguni pilniem vaigiem, hdz viņiem acis sāka dūmos asarot. Nezin no kurienes gadījās kapteinis Zāgners un apstiprināja, ka šodien kareivjiem patiešām atpūta; šo ziņu uz­ņēma ar lielu prieku. Vēl vairāk omu uzlaboja vēsts, ka drīzumā ieradīšoties karalauka virtuves. Šis brīnums notika pusdienas laikā; virtuves atveda jau gatavu viru, ko tūliņ izsniedza. Vira bija ciešama, un Sveiks ne mazumu nobrīnījās, kad kāds kareivis sacīja:

—   Ja šādu viru izsniegtu restorānos, tad ēdienu kartē varētu rakstīt latīniski: «vira a.qua fontānā» vai vēl īsāk — HaO.

Sveiks uzmeklēja mantzini Vaneku un atkārtoja viņam kareivja vārdus. Vaneks apskaitās:

—   Tas, kas tā sacījis, ir pārāk izlepis; man taču jātaupa, es nevaru izsniegt visu, kas pienākas. Turklāt pavāriem, šitiem ierāvējiem, mutes kustējās visu ce]u. Tas, ko tas aplamnieks teica, ir ūdens latinisks nosaukums un ķīmisks apzīmējums. Ko gan tāds smurgulis nesāks atjauties! Liec aiz auss, Šveik, ka šodien izsniegs vīnu!

Vīna, šokolādes un citu gardumu izsniegšana bija kļuvusi par tādu austriešu armijas īpatnību, ko kareivji vienprātīgi ap­zīmēja par ieraušanu. Vīnu izsniedza pa spainim uz rotu; pirmais pie spaiņa pienāca feldfebelis un piesmēla pilnu katliņu, viņa piemēram sekoja mantzinis, tad sanāca pavāri un virsnieku kalpotāji, un katrs smēla, cik varēja. Atlikumu vajadzēja izdalīt veselai rotai. Parasti tas norisinājās tā: kad kapralis atnāca pie sava vada un uzsauca: «Izdalīt vīnu!» — tad kareivji pameta acis uz pāris karotēm sarkanīga šķidruma viņa katliņā un desmit vīru vienbalsīgi atsaucās: «Izdzeriet to pats, kapraja kungs, vi­siem tur nav ko ūsas mērcēt.» Tāpēc Vaneks, kas bija gribējis Sveiku pārsteigt, sagaidīja no viņa tikai šādu vienkāršu reakciju:

—   Tas ir blefs, virsnieki paši iztemps visu un mums tik dos paostīt, lai mēs neteiktu, ka nesaņemam visu to, kas mums pienākas. Kad mūsējie atkāpās no Krasnika, tad tur bija kāds kareivis, skolotājs, neatceros tikai, kādā pulkā; tas bija apturē­jis korpusa komandieri un paziņojis tam, ka viņiem pulkā jau nedēļu neesot ne uztura, ne maizes, kaut gan tas viņiem pienā­koties. Ģenerālis tikai paplikšķinājis viņam pa plecu: «Nu jā, jā, das ist gut, das ist sehr gut; tiesības jums ir, tikai maizes nav. Tas tokš ir skaidrs, nicht \vahr?»[61] vēlāk šis skolotājs nokļuva Prāgā trakonamā, tur viņš esot skraidījis pa istabu un daudzi­nājis: «Dodiet cilvēkiem to, kas viņiem pienākas! Taisnības nav, bet cilvēkiem ir uz to tiesības. Vai nevēlaties tiesības ar majonēzi, ģenerālā kungs?»

—   Bet, Šveik, — mantzinis nobrīnījās, — kas tie jums mūžīgi par piemēriem? Karš ir karš, un karā nevar labi klāties; atcerie­ties, kā liturģijā sacīts: «Paglāb mūs, kungs, no bada, mēra un kara!» Paskat, kur jau nes vīnu; iesim paskatīties, kādai rotai tas būs!

Sveiks paspēra soli uz priekšu; no strauta nāca kāds kareivis un nesa brezenta spainī ūdeni. Pēkšņi viņam priekšā gadījās leitnants Dubs.

—   Ko tu nes? Kam tas ūd'ens būs?

—   Padevīgi ziņoju, es nesu ūdeni zirgiem, virtuves zirgiem.

—   Kur tu to smēli? Strautā? Velns parāvis, no kura laika atļauts smelt ūdeni strautā?

Kareivis klusēja un raudzījās leitnantā. Varēja redzēt, ka viņš pūlas atrisināt mīklu: «Kurš ir jucis — es vai viņš?»

—   Velns un elle, vai tā ir discipiina? — Dubs brēca. — Feld­febeli, kāpēc nesūtījāt viņam līdz apakšvirsnieku? Vai jūs nezināt, ka vienībā, kas iet pēc ūdens sev vai kroņa zirgiem, jāietilpst kareivim un apakšvirsniekam? Kāpēc nesūtījāt viņam līdz jefreitoru?

Sveiks atbildēja feldfebeļa vietā:

—   Padevīgi ziņoju, tas ūdens pilnīgi lietojams, jo obrlajt- nants Lukaša kungs mazgāja tanī kājas un viņam tanī izvārīja kafiju. Viņš tur nebūs nekā iebēris, lajtnanta kungs, jo tagad kroņa zirgiem strichninu nedod, lai viņi nesāk trakot. Rudešo- vicē bija dīriķis, lajtnanta kungs, un tas mēdza sacīt, ka . ..

—   … ka es jūs turēšu piesietu, kamēr jūs sakaltīsiet kā Ēģiptes karaļa mūmija, — Dubs uzbļāva. — Neizliecieties par muļķi, teļa taukums tāds! Jēzus Marija, ja mēs neatrastos ienaidnieka tuvumā, tad es nezinu, ko es izdarītu, lai tikai atbrī­votos no jums, jūs pulka kauna traips! Abtreten!

—   Mauro kā vērsis, — kāds kareivis piezīmēja, kad Dubs bija aizgājis. — Mums Časlavā bija zemessargos tāds večuks Cibulka, tas arī tāpat bļāva. Viņš vienmēr pieņēma raportu, sēžot zirgā, un tad bija jākliedz pār visu pagalmu, bet viņš vēl auro kā plēsts: «Jūs tur, smurguļa jauniesauktais, runājiet ska­ļāk, citādi es jums pataisīšu žaunas platākas, lai labāk skanētu. Nedomājiet, ka te var žļebināt kā veca palaistuve grēksūdzē! Sasodīts, vai jūs arī saprotat, ka jūsu priekšā ir jūsu kapteinis,

kam nav nekādas patikas piepūlēt jūsu dēļ savas ausis, jūs pa- mēgļi tādi!» Viņš tā auroja, ka no Vrdas pie pulkveža ieradās sieviešu deputacija, lai viņš aizliedzot kapteinim bļaustīties, jo bērni trūkstoties augšā no miega un daudziem no pārbaidīšanās jau piemetušies krampji.

Pēcpusdienā visa nometne pārvērtās kailu pērtiķu barā, kuri ķēra sev utis. Katrs turēja tuvu pie acīm kreklu vai apakšbikses un pētīja visas vīles un šuves kā astronoms debess telpu, meklē­jot jaunu komētu un virzot teleskopu no viena apvāršņa līdz otram. Daži sameklēja kārbiņas ar pelēku ziežu un ieberzēja ar to gurnus un muguru; tas radīja skaudību pārējos, kas nebija iedomājušies nodrošināties, lai tos neapēstu utis, un tūliņ sākās debates.

—   Stāsta, ka vislabākais līdzeklis pret utīm esot diļļu eļļa, — paziņoja kāds bārdainis, kas utis nekāva, bet nostūma ar nagu zālē. — Pietiekot ar pāris pilieniem, lai tās visas nosprāgtu, bet man gan to tik daudz, ka vajadzētu vismaz veselu litru.

—   Vislabāk ir noberzēties ar petroleju, — iejaucās otrs. — Tā palīdz tiklab cūkām, kā cilvēkiem.

. — Stāsta, ka utis nemājojot zīda veļā, — ierunājās trešais. — «Narodni Politika» rakstīja, ka tiem, kas valkājot zīda kreklus, utis nemaz nemetoties virsū.

—    Tas būs taisnība., bet visi tak nevar zīdā staigāt, — Sveiks •atsaucās. — Visnegantāk utis vairojas biezā triko veļā, : — pāris dienās tā ir kā piebērta. Vilprātīgāk būtu ļaut tām nosprāgt aiz vecuma, bet nekur nav pavēlēts, lai kareivji ļautos dzīvi no tām apēsties. Kareivim jāmirst par savu kungu un ķeizaru, nevis tāpēc, ka kaut kādām nejēgas utīm gribas ēst.

Bija silta, jauka diena. Kareivji izskaloja strautā veļu, no­mazgāja pārgājienā nogurušās kājas un sāka spēlēt kārtis. Austrumos dunēja lielgabali, bet te švīkstēja kārtis un dzirdēja tikai: «Spēlē ārā! Trumpis virsū! Kauj ar kalpu, nejēga!» — un pa starpām zem naga knaukšķēja utis. Un, ja šiem parazītiem ir sava vēsture, tad 1914. gads ierakstāms ar zelta burtiem tās lappusēs kopā ar citātu no svētajiem rakstiem: «Augļojieties un vairojieties un piepildiet to zemi >

Sveiks spēlēja kārtis līdz pat umsai un tad devās pie kara- lauka virtuves nosnausties; tur jau gulēja Baluns, Vaneks un brīvprātīgais Mareks, satinušies šineļos, un raudzījās dzidrajās, tumši zilajās debesīs, kur zvaigznes dzirkstīja kā zelta sprādzes smagā samta tērpā. Pavārs Juraida skaidroja:

—   Katra zvaigzne ir pasaule, astrala pasaule. Un, ja tā pa­domā, ka šo stāvzvaigžņu ir ap divdesmit miljonu, ja iedomājas, ka vienas zvaigznes stars sasniedz mūs tikai pec piecsimt trīs­desmit septiņiem gadiem, ja zina, ka saule ir pusmiljona reižu lielāka par mūsu zemi, kas tad pret to ir «es» un mana virtuve, kas ir tie nieka kilometri, ko esam nostaigājoši? Pasaules izpla­tījums ir neaptverami liels, un tanī ir neskaitāmi noslēpumi; mēs nekā nezinām, kas tur atrodas un kādas būtnes >-ur mājo . . .

—   Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir tādi paši muļķi, kas karo, — brīvprātīgais Mareks nožāvājās.

—   Varbūt, neviens to nezina; varbūt tur ir cilvēki, varbūt dzīvnieki, kuros iemiesojas mirušo dvēseles pirms atgriešanās šinī pasaulē. Es par to lasīju Fiamarionā.

Dala taisnības tur laikam ir, — Sveiks piekrita. — Nekra­tiet galvu, mantziņa kungs! Ja jūs būtu pazinis Maršaleka kundzi Zižkovā, tad viņa jums to paskaidrotu. Šī Maršaleka kundze bija gaišreģe, lika kārtis un lieliski pareģoja nākotnes notikumus. Viņa dzīvoja Cimburkas ielā, bet pie viņas nāca ļaudis no visas Prāgas. Viņa izsauca ari garus.

—   Šveik, — Juraida saspringtā interesē iejautājās, — vai jūs bijāt kādreiz pie viņas uz spiritiskiem seansiem? Ko teica medijs?

—   Es nestaigāju ne ir. kādām sensācijām, — Šveiks atbil­dēja, — bet man to visu stāstīja kāds mediķis, kas pie viņas dzī­voja. Šis mediķis gribēja to visu izpētīt aiz zinātniskas intereses un tāpēc piesolījās Maršaleka kundzei par mediju; kad viņš «Pie kausa» bija pa vairāk iemetis, tad labprāt stāstīja, kā viņam klājies. Viņš sācis strādāt, ar savu dzīvokļa saimnieci uz pusēm, un kara sākumā sievietes stāvējušas pie viņu durvīm rindām vien. Bet Maršaleka kundze nelaimīgā kārtā iedomājusies neteikt visām sievietēm vienu un to pašu, proti, ka viņu vīri atgriezīsies sveiki un veseli un viņas vēl ilgi dzīvos ar tiem laimīgā laulībā, bet sākusi stāstīt tām, kas mazāk maksājušas, ka virs vai nu kritis, vai atgriezīsies bez kājas vai galvas, vai atkal tiks kā citādi sakropļots. Šīs dulnās sievietes nu sākušas sodīties par karu un lādēt viņa majestati kungu un ķeizaru, ka viņš tām atņēmis maizes devēju, tā ka policija sākusi tās vākt kopā. Iecirknī tās pratināšanā visu vainu uzvēlušas Maršaleka kundzei, jo tā izzīlējusi kārtīs, ka viņu vīri atrodoties jau dieva priekšā. Tad policija ieradusies pēc Maršaleka kundzes un saņē­musi arī viņu ciet. Sākumā viņu gribējuši pakārt par valsts nodevību, bet vēlāk palaiduši uz. brīvām kājām, un pateikuši, lai ņemot, kādu maksu vien gribot, bet lai pareģojot tikai visu labu. Viņa gan tā nobijusies, ka uz savu roku nekā vairs nav darījusi, vienīgi palīdzējusi mediķim. Bet reiz pie viņas ieradu­sies kāda prokurora sieva, ļoti izglītota dāma, kas nosapņojusi, ka viņas vīrs. kas Hradšinā vadījis dezertēšanas un viņa majes­tātes apvainošanas lietu izmeklēšanu, tā kā miris, kā kritis kaujā un viņa dvēsele iemiesojusies zirgā. Tas viņam būtu bi jis pelnīts,, jo viņš bija īsts cilvēku bende; kādai večiņai Chuchlā, kas no ebreja pirkusi tupeles un sacījusi tam, kad tas par dārgu norē­ķinājis: «Pagaidi vien, kad atnāks krievi!» — viņš iegrieza pusotra gada. Nu, un tā viņa kundze ierodas pie Maršaleka kundzes un dod tai pieckronu gabalu, lai izskaidrojot sapni, bet šī negrib ne dzirdēt. Tad prokurora kundze dod desmitnieku. Maršaleka kundze gājusi modināt mediķi, lai nākot par mediju, bet mediķim bijušas paģiras no vakardienas, un viņš bijis sliktā omā: vienā laidā midzis ciet, un Maršaleka kundzei vajadzējis viņu iedunkāt, lai viņš atbildētu, kad pienākas. Izsauktais vīra gars patiešām paziņojis, ka iemiesojies zirgā un ka tas esot viņam par sodu. Prokurora kundze zaudējusi samaņu un tad jau­tājusi, cik ilgi vīra dvēselei jāpaliek zirgā. Maršaleka kundze piebikstījusi mediķim, un šis atbildējis: «Kamēr apgūšu visas zirga spējas.» — «Un vai tev vēl daudz jāmācās, mīlīt?» dvesusi kundzīte, kas zaudējusi vai jēgu aiz šausmām. «Daudz vairs ne: es jau protu ēst auzas, dzert no spaiņa, grauzt sienu, gulēt stāvot, bet mana dvēsele kļūs brīva, kad iemanīšos izlaist slikto gaisu rikšojot; tas man vēl nepadodas.» Pēc tam iesēdinājuši ir Mar­šaleka kundzi, ir mediķi.

Mantzinis ierēcās smieklos kā tīģeris džungļos, brīvprātīgais pusmiegā žagojās, bet aizkaitinātais Juraida iegrūda Sveikam ar celi pa dibenu:

—   Šveik, jūs esat ne tikai muļķis, bet arī nelietis! Jūs dzenat jokus un ņirgājaties par okultām zinātnēm. Gan dievs jūs par to sodīs! Neiedrošinieties vairs nākt pie manis virtuvē kaulus skrubināt!

—   Ir daudz lietu starp zemi un debesīm, kas pieder pie neiz­dibināmiem noslēpumiem, — Šveiks atbildēja. — Tās pašas utis: vai jūs, Juraidas kungs, varat pateikt, kāpēc utis ir pasaulē? Tomēr šodien, kad nomazgājos un apvilku tīru veļu, man ir tik labi kā uz dūnu pēļa. Man taču uz gurniem bija arama kārta dubļu, Juraidas kungs, ceļgali gluži apsūnojuši, bet pirksti pār­vērtušies Liptavas sierā. Vai jums arī tā svīst kājas, Juraidas kungs?

Pavārs stūrgalvīgi klusēja, mantzinis krāca, bet brīvprātīgais miegā murmināja:

—   Ne šāviņu sprādzieni, ne kaujas versme, ne lielgabalu dārdi — nekas nespēja atturēt mūsu varoni, 91. pulka seržantu Antoninu Vichodilu no Vejžereka pie Čechu Broda; viņš traucās uz priekšu pēc uzvaras lauriem .. .

Brīvprātīgais noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pagriezās uz otriem sāniem un nočukstēja:

—   Saltā Galicijas zeme sedz varoņa krūtis, kas rotātas ar lielo sudraba medaļu, ar ko augstākais karavadonis atzīmēja viņa drošsirdību. Pēc viņa skumst diloņslima atraitne un pieci mazgadīgi bērni . . .

Paradums izdomāt visādas blēņas par godu 91. pulkam nelika miera bataljona vēsturniekam arī naktī, kad viņa veselais sa­prāts pieļāva tādas aplamības, kas autoru viegli varēja novest garnizona cietumā. No kopīgās virsnieku telts atplūda nesaka­rīgs strīds un nervozi smiekli, un Šveiks, kam vēl negribējās

gulēt, raudzījās debesīs un prātoja, vai mēness tāpat spīd arī pār Prāgu. Tā kā utis viņu neēda, tad viņš jutās tik omulīgs, ka pusbalsī uzdziedāja:

Diegtin diedz brašais vads, Kamēr uzkrīt rasa, Vēsā zālē apmetas, Utis kreklos lasa.

Utis velk no Kromeržas Uz Hodoninu ratus. Viena lepni bukā sēž, Cigārs zobos kratās.

Pamanījis, ka Juraida arī neguļ un šad tad smagi nopūšas, Sveiks uzrunāja viņu:

—   Vai esat dzirdējis par skolotāju un utīm, Juraidas kungs? Jaunboleslavas reālskolā strādājis kāds dabas zinātņu skolotājs, un viņš ļoti piktojies, ka skolas kukaiņu kolekcijā nav utu. Blusu viņam bijis pietiekami, ar tām viņu apgādājusi meiteņu skolas direktrise, bet utis viņš nekur nav varējis sadzīt. Bet tad sākušies Izeras regulēšanas darbi, ieradušies racēji, un skolotājs uzzinājis, ka tiem utu atliku likām. Kādu svētdienu viņš devies uz turieni un paņēmis līdzi pudelīti utīm. Krastmalā viņš ierau­dzījis kādu skrandaini, kas tikai pagrābj padusē un sviež zivīm, jo zivis, Juraidas kungs, traki kāras uz utīm. Skolotājs paskaid­rojis šim tēvainim, ka viņam nepieciešamas pāris utis skolas kolekcijai, lai šis laipni uzdāvinot. Skrandainis pagrābis padusē un parādījis piecas lielas kā miežu graudus: «Piecas pa sešnie­kam gabalā, tā būs viena krona, skolotāja kungs.» Bet skolotājs bijis sīkstulis un žēlojis naudu; viņš sacījis šim lupatniekam: «Ko vēl negribēsiet — naudu par utīm!» Šis iebāzis utis atpakaļ un uzsaucis skolotājam: «Nu, tad audzējiet pats!» Izrādījies, ka šis blandonis kādreiz bijis filozofijas, socioloģijas un tautsaim­niecības docents un nogājis no ceļa, kad viņa sieva sadabūjuši bērnu no cita. Viņš labi sapratis, ka tad, kad cilvēkam utis vaja­dzīgas un viņš pats ar to audzēšanu negrib nodarboties, utis ir prece un pircējam par tām jāmaksā. Vai tāds uzskats pareizs, Juraidas kungs?

Juraida, kas nemēdza ilgi dusmoties, pielaidīgi atbildēja:

—  Jā, Sveika kungs, ir tādi gadījumi, par kuriem jāpadomāt un kur nav nekā smieklīga. Sievietes daudz cilvēku novedušas postā, un visa saules sistēma to nevar izlabot. Es, Sveika

kungs, — Juraida jutās visai pacilāts, ka godā Sveiku par «kungu», — ari patlaban pūlos atrisināt jautājumu, vai mana sieva vēl uzticīga zvērestam, ko man devusi, vai jau guļ ar citu. Mēs jau tik ilgi esam projām no mājām, un sieva man ir skaista, melnām, dedzīgām acīm. Senāk, Sveika kungs, kad bruņinieki devās karā, viņi lika pagatavot tādas jostas un aplika savām sievām, tā ka jebkura neuzticība kļuva neiespējama. Rīt, Sveika kungs, pusdienās būs gulašs no konserviem ar kartupeļiem; es jums drusku aiztaupīšu. Lai tikai dievs dod, ka mana sieva pa­liktu man uzticīga!

— Es esmu par to dzirdējis un pat lasījis, — Sveiks pastei­dzās atbildēt, izdzirdējis par gulašu. — Tas bijis krusta karos, kad bruņinieki devušies kaut tos neticīgos suņus turkus, tos pagānus, un atbrīvot svēto zemi. Šitādas jostas varot redzēt Parīzes muzejā, Juraidas kungs; par to rakstīja Horkeja kungs, tas rakstnieks, kas Prāgā izdeva laikrakstu. Horkeja kungs ļoti slavēja Parizi un stāstīja, ka tur varot dzirdēt vislabākās anek­dotes, īstas Parizes anekdotes. Parizē esot trīs ieverības cienīgas lietas: morgs, kur novietojot visus tos, kas miruši, neatstājot adresi, un kas tur guļot veselu mēnesi uz ledus, līdz policija

saņemot atbildi uz «Kurjerā» ievietoto ģīmetni un jautājumu: «Kas viņu pazīst? Kas viņš ir?»; tad Monmartrs ar Mulen-Rūžu, kur salasoties visas ielasmeitas, un beidzot muzejs, kur redzamas šīs šķīstības jostas, kuras bruņinieki aplikusi savām uzticīgajām sievām, lai tās nekļūtu neuzticīgas. Ziniet, Juraidas kungs, man ļoti žēl, ka mēs neesam franču frontē. Es, nudien, būtu aizgājis apskatīt šīs jostas, līdzko mēs būtu ieņēmuši Parizi.

—   Kas tur būtu par labumu, — Juraida nopūtās, — ja mēs būtu Francijā un sievas mājās! Tāda josta, Sveika kungs, ir ļoti smalka un mākslīga lieta un taisāma pēc mēra, bet sieva taču var tīšām atsūtīt nepareizu mēru.

—   Mūslaikos nelīdzēs arī pats pareizākais mērs, — Sveiks aizrādīja. — Tagad pasaulē ir viena vienīga krāpšana un Mēdī­šanās. Toreiz tādu jostu, Juraidas kungs, noslēdza ar slēdzeni, un to atslēdznieks drīkstēja pagatavot tikai vienā eksemplārā, bruņinieks paņēma to līdzi karā un nēsāja noglabātu pie sirds, un, kad kaujā bija nodūris daudz šo saraceņu suņu vai pats kritis gūstā, tad skūpstīja šo slēdzeni un lūdza jaunavu Mariju, lai tā sargā un glabā to dārgumu, no kā viņam šī slēdzene. Bet tagad, Juraidas kungs, Hofmanis Horžovicē lej tādas slēdzenes sim­tiem, un Mazajā tirdziņā pie Rotas jūs varat pirkt tās pēc izvēles. Tagad cilvēki uzlauž pat ugunsdrošos skapjus, un jūs taču zināt, kā tie noslēgti. Nē, sitās bruņinieku sievas bija pavisam kas sevišķs. Viņām jau arī nācās daudz ko izturēt; atcerieties, ja esat redzējis vecās gleznās, cik viņas visas bālas, bet viņas tikai lūdza vien dievu par vīriem un pacietīgi gaidīja, kad tie pār­nāks mājās ar slēdzenēm. Un, ja vīrs krita, tad sievu ielika zārkā ar visu jostu; pēc tām mēs viņas pazīsim pastarā dienā, Juraidas kungs. Es negribu pelt jūsu sievu, es viņu nemaz nepazīstu, bet daža sieva gan ir tāda nekrietnele, ka viņa, ja vīrs tai pasūtītu pašu mazāko jostu un pat ne pārāk stingru, tūliņ aizskrietu pie atslēdznieka, lai pataisa otru slēdzeni vai atmūķējamo.

—   Jā, jā, tā ir, kad cilvēks precējies, — Juraida nopūtās un apklusa. Visi jau gulēja, bija dzirdama ritmiska elpošana, šņākšana un krākšana; šad tad pagāja garām jefreitors, kas no­mainīja sargposteņus. Visa apkārtne grima dziļā mierā, ko pēkšņi pārtrauca četri tāli lielgabalu šāvieni. Sveiks bija jau gandrīz iemidzis, bet viņa smadzenēs vēl kvēloja doma, ka franču frontē būtu labāk, ka tur varētu ieņemt Parizi un muzeju ar visām šķīstības jostām. «Es vienu ievilktu un atvestu kā tro­feju Millera kundzei,» viņš vēl nodomāja. Brīvprātīgais Mareks miegā grozījās, murminot: «Sapieri šrapneļu krusā uzcēla tiltu… Izturēt līdz galam, un uzvara mūsu!» — bet Juraida palika viens šinī pasaulē, kas viņu nomāca ar savu neaptvera­mību. Kaujas priekšvakarā kareivjus nodarbina dažādas domas, un oficiālie vēsturnieki un kara romānu rakstītāji daudz raksta par to, cik vienoti šādos brīžos kareivji jūtas savā dvēselē ar savu tautu un valsti, cik niecīga un nevērtīga viņiem šķiet pašu dzīvība, salīdzinot ar visas cilvēces interesēm, un cik labprāt viņi gatavi šo dzīvību upurēt, apzinādamies, ka visas cilvēces laime ir augstāka nekā viņu, atsevišķu indivīdu, laime. Varbūt tur ir sava da|a patiesības, bet pavārs Juraida gan domāja tikai par to, vai viņa sievu patlaban neapskauj gultā kāds cits; viss pārējais viņu neinteresēja, jo visas viņa domas koncentrējās vienīgi ap šo jautājumu. Bet viņam līdzās dziļā miegā krāca krietnais kareivis Sveiks, kas, dodoties uz fronti, bija izšķīris jautājumu par karu šādi: «Godīgi spēlēt «marijažu» mums ir

daudz svarīgāk nekā visas pasaules karš!»

*

No rīta vēl neviens nezināja, ko darīt; kapteinim Zāgneram nebija nekādu rīkojumu par bataljonu, jo arī pulka komandie­rim tādu nebija. Kapteinis pikti apsauca kadetu Bīgleru, kas mēģināja parādīt savas zināšanas kartes izpratnē, un devās ar virsleitnantu Lukašu uz strautu. Lukašs atkārtoja vakarējo atsvaidzināšanās proceduru, apmazgādams nospiestās kājas un noberzto ādu; kad viņš sūdzējās, ka nevarot labi noturēties zirgā, kapteinis smīnot atbildēja:

—  Gan pāries, tas aiz nepierašanas; tev vajadzēja patrenē­ties uz šūpuļzirdziņa.

Kareivji, padzēruši kafiju, arī bija labā omā, izvilka no kabatām trīsdesmit divas bildītes un sāka spēlēt uz sērkociņiem un kreiceriem; ja ziemeļu pusē nedunētu lielgabali, tad būtu gluži kā manevros.

Ap pusdienu ietarkšķējās telefons, virsnieki sapulcējās uz apspriedi, feldfebeļi un seržanti sāka brēkt:

—  Trauksme! Trauksme! Sasodīts, kārtis pie malas! Vai nedzirdat, ka trauksme? Ka kraušu kādam pa ausi! — un pēc piecām minūtēm bataljons jau stāvēja rindās, somas uz mugu­rām, šautenes rokās.

Tad visi soļoja uz priekšu pastiprinātā tempā līdz naktij, sekojot izsūtītajām patruļām un sakarniekiem. Ceļš veda caur vairākiem ciemiem, kur vēl bija saskatāmas senu kauju pēdas. Atpūsties apmetās mežā.

Karalauka virtuves ieradās tikai pašā rītā, tāpēc vakarējām pusdienām domāto gulašu apēda brokastīs. Lielgabali būkšķēja gluži tuvu, un daži apgalvoja, ka nakti dzirdējuši pat ložmetē­jus. Daļai kareivju pastiprinājās nervozitāte, daļu pārņēma apatija, vienaldzība pret visu, kas notiks un ko ar viņiem darīs. Tikko paspēja izsniegt gulašu, kad jāšus ieradās raitnieks un tūliņ pūta trauksmi; kareivji bāza ēdamo abām rokām mutē, lai nevajadzētu pamest zemē. Virsnieki apspriedās, ilgi lūko­jās kartē un strīdējās par virzienu; kapteinis Zāgners ilgi grozīja galvu, salīdzinādams pavēlē norādīto virzienu ar karti. Beidzot virsnieki devās pie savām vienībām, un kapteinis Zāgners uzrunāja kareivjus:

—   Kareivji! Tas, kas mums jādara, ir tīrā bērnu rotaļa. Iespējams, ka līdz kaujai nemaz nenonāksim, jo mūsu brigāde ir trešā rezerve. Divu stundu gājienā no mums atrodas lielā mežā nomaldījies krievu bataljons, tas tur ieklīdis jau kopš vakardienas un nezina, kā izkļūt ārā. Mūsu pulka uzdevums ielenkt mežu un sagūstīt krievus; to mēs izdarīsim, jo viņi padosies ar prieku. Varbūt nevajadzēs pat ne reizi izšaut. Tātad nav ko bīties, es saku, tā būs tikai rotaļa. Urā, urā, urā!

Kareivji atbildēja ar vārgu un nesaskanīgu «urā», un kap­teinis Zāgners izrīkoja, kādā kārtībā katrai rotai jāiet. Kareivji, kas jau bija piedalījušies kaujās, sirdījās:

—  Jēzus Marija, mēs esam trešā rezerve, tad mums sados tikai pēc kādas stundas. Pie Grodeka mēs arī bijām trešā rezerve, bet tur viss beidzās četrdesmit piecās minūtēs. Lai mani pakar, ja mūs neievedīs tādā slīkšņā, kur neviens vēl nav kāju spēris! Puikas, mēs vēl nebūsim paspējuši šo gulašu sa­gremot, kad jau dabūsim pa biksēm.

Zīmīgi, ka neviens čechs austriešu armijā nekad neteica: «Mēs kausimies,» — vai: «Mēs viņiem sadosim,» — bet vien­mēr lietoja rūgto ciešamo izteiksmi: «Mums sados.»

Vienpadsmito rotu izsūtīja avangardā, ceturtais vads kadeta Bīglera vadībā izpildīja izlūku un sakarnieku lomu. Kadets ar sešiem vīriem gāja priekšgalā, viņu vidū atradās arī brīvprā­tīgi pieteicies Sveiks. Pārējie nāca zosu gājienā pa taciņu, lai varētu saredzēt cits citu un parādīt ar roku virzienu, kādā iet priekšējie. Tie, kas pareģoja, ka viņiem sados pēc stundas, maldījās; pagāja divas stundas, pagāja trešā, bet no ienaidnieka nebija ne vēsts. Oma uzlabojās, sevišķi vēl tad, kad lielgabali apklusa. Kareivji jau sāka spriest, ka krievi visur ātri atkāp­joties un apstāšoties tikai pie Maskavas. Pievakarē bataljons iznāca mežmalā, kur avangards jau gaidīja, jo tam nebija pavēles doties tālāk. Nekādu jaunu rīkojumu bataljons nesa­ņēma, tikai tumsā jāšus ieradās ziņnesis: bataljonam bija jāpār­nakšņo tepat un jāgaida, kā rīt attīstīsies kaujas operācijās. Kapteinis Zāgners ieveda kareivjus dziļāk mežā un pavēlēja būt pilnā kaujas gatavībā, lai pie pirmā trauksmes signālā visi būtu savās vietās. Mežu ietina tumsa; nakts atnesa dzestrumu un sīku, nepārtrauktu, aukstu lietu. Līdz pusnaktij neviens neaizmiga. Kareivji, samirkuši tā, ka ūdens straumītēm tecēja pa muguru un kājām, mēģināja uzkurt uguni. Malkas bija pie­liekami, netālu atradās vesela grēda, bet, tikko ar durkļiem sacirstā, sausā malka aizdegās, te pieskrēja leitnants Dubs:

—   Apdzēst, tūliņ apdzēst! Vai gribat, lai mūs sāk apšaudīt?

Kareivji negribīgi sāka izmētāt degošās pagales, kaut ko

burkšķēdami par trešo rezervi. Leitnants aizsvilās:

—   Kas iedrošinās runāt pretī? Muti ciet! Kam gribas, lai viņu nošauj jūsu ugunskura dēļ? Pie velna, gan jūs ar mani vēl iepazīsieties. — Un viņš spēra ar kāju sārtā.

—   Lai paliek, leitnanti — tumsā atskanēja virsleitnanta Lukaša balss; viņam zobi klabēja aiz aukstuma. — Lai pa­liek! — viņš atkārtoja. — Labāk apsildieties pats arī! Sakuriet, puiši, vairāk sārtu un mums arī vienu; velns to zina, vai krievi ir šai mežā vai citā. Uguni aiz kokiem neviens neredzēs.

Kareivji aizskrēja pie malkas grēdām un atgriezās ar vese­liem klēpjiem šķilu. Mežā mirklī uzliesmoja virtene sārtu. Ap vienu sasēdās virsnieki un klausījās, kā lādējās kapteinis Zāgners:

—  Velns zina, vai mēs esam tur, kur mums jābūt; tie tur stabā, nolāpītie, mūžīgi kaut ko saputro. Viņi prot tikai pieņemt ziņojumus un dot pavēles, bet nevienam nenāk prātā padomāt, vai tās ir izpildāmas.

Viņš izņēma karti, izklāja uz ceļiem un pasniedza virsleit­nantam Lukašam brigādes pavēli.

—   Izlasi to! «Saskaņā ar izlūku grupas ziņojumu augstienē 431 atklāta mežā paslēpusies sešsimt vīru liela ienaidnieka vie­nība. Pavēle: 91. pulka kaujas bataljonam kā patstāvīgai kaujas vienībai doties augstienes 431 virzienā, lai sagūstītu augstienē 431 mežā noslēpušos ienaidnieku. Ziņojumu sūtīt brigādes stabam.» Un nu paskaties kartē: stūrītis meža, kaut kāda muļ­ķīga upīte, nevienas šosejas, tikai purvi vien. Skaidrs, ka krievi atkāpjas, bet, lai viņi līstu te un kāpēc lai viņi līstu te, — to es nevaru aptvert.

Lukašs neko nesacīja, tikai pētīja karti; viņa vietā ierunājās leitnants Dubs:

—  Mēs nevaram prasīt, lai krievi rīkotos tā, kā rīkotos mēs paši līdzīgos apstākļos. Krievi guvuši pieredzi karā ar Japanu, krieviem piemēroti transporta līdzekļi, kas ļauj viņiem viegli un ērti pārvietot artilēriju vissliktākajā apvidū. Un Galicija stipri līdzīga Krievijai, tāpēc ienaidnieks pieradis pie šās apkārtnes un pārvaramās grūtības viņam jau pazīstamas.

Zāgneru kaitināja opozicija, ko katrā izdevīgā brīdī izrādīja leitnants Dubs. Viņš ļāva tam pabeigt un uzrunāja atkal Lukašu:

—  Jauka nakts, vai ne? Man jau drudzis klāt. Velns to zina, kāpēc mums tā jāizvairās no naktsmājām ciemos. Lai kareivji neaplaistu iedzīvotājus ar utīm? Nē, ja tā vēl pāris dienu turpi­nāsies, tad es neizturēšu; te vajadzīga dzelzs veselība. Man lie­kas, draugs, ka tu drīz vien būsi bataljona priekšgalā kā koman­dieris un es Јaut kur pašā astē ārstēšu savu reimatismu.

Kapteinim Zāgneram stāvoklis nemaz vairs nepatika: fronte sāk kustēties, krievi atkāpjas, velns zina, kur vēl priekšniecība aiztrieks ar visu bataljonu. Tā var viegli pazaudēt galvu. Slim­nīca tagad būtu daudz piemērotāka vieta, tikai jāprot tikt iekšā. Visi gaida, ka karš beigsies ja ne šodien, tad rīt. Krievi jau at­kāpušies līdz savām robežām, kāda vajadzība skriet viņiem pakaļ? Kas tur par jēgu? Kapteinis nevilcinājās izsacīt savas domas.

—  Nē, taisni tāpēc viņiem jādzenas pakaļ, — Dubs iecirtās. — Krievi tagad paļaujas vienīgi uz savas valsts milzīgo platību, kas tos varētu pasargāt. Bet viņi aizmirst, ka tagad ir 1915., nevis 1812. gads, krievu ģenerāļi neiedomājas, ka tagad ir cita kara technika nekā toreiz, kad Napoleons devās uz Maskavu. Toreiz armijai bija jāpārtiek no tās zemes krājumiem, kurai tā devās cauri, bet tagad pievedceļus iekārto gandrīz, līdz pašai pirmajai līnijai un piegādā no aizmugures visu nepieciešamo. Turklāt francūži nebija pieraduši pie krievu sala, bet mums tas bijis nebijis, mums, paldies dievam, aiz muguras vesela ziema Karpatos.

—  Jā, tagad armijai ved nopakaļ skatu kartes, zobu sukas un sazin ko vēl ne. Ja karš turpināsies vēl pāris gadu, tad frontē būs dabūjami pat gumijas knupīši mazbērniem, — virsleitnants Lukašs, kas necieta visādus teorētiskus spriedelējumus, žāvā­damies atsaucās. Redzot, ka arī citiem šie spriedelējumi apni­kuši un pat pretīgi, viņš pasauca Sveiku, kas pie blakus sārta klausījās prātojumos, kā vislabāk iznīcināt lauku peles un kā tām berami alās saindēti graudi.

—   Mūsu pusē tām liek slazdus, — kāds kareivis stāstīja, — tādus slazdus, kas tās tūliņ nosit. Ja peļu daudz, tad nespēj slazdus mainīt vien.

—   Labāk iet pakaļ arklam un apsist tās ar rungu, — otrais pamācīja, — tad viņas var iznīcināt ar visiem mazuļiem.

Sveiks gribēja kaut ko piemetināt, bet, izdzirdējis virsleit­nanta Lukaša balsi, uzlēca kājās un aizsteidzās pie viņa.

—   Šveik, — leitnants Dubs uzprasīja, •— vai jūs tur atkal neaģitējāt? Par ko jūs tur runājāt?

—    Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, mēs tur runājām par karu. Biedri stāsta, ka krievu esot daudz un vislabāk apsist tos ar rungu kopā ar visiem bērniem. Tas ir labs līdzeklis arī pret pelēm, lajtnanta kungs.

Leitnants iekoda lūpā, jo saprata, ka Sveiks viņam izliek cilpas, bet Lukašs jautāja:

—   Sveik, vai tev nav bail tādā naktī? Tu redzi, ka stāvoklis kļūst nopietns, tāda naktsguļa mums tagad var gadīties septiņas reizes nedēļā. Kā tu patlaban jūties pie miesas?

—  Padevīgi ziņoju, — Sveiks atbildēja, — ka pie miesas es jūtos divējādi: priekšpusē esmu jau apžuvis, bet pa muguru man tek ūdens. Kārtīgas un drošas naktsmājas ar visām ērtībām arī miera laikā nebija tik viegli dabūt, obrlajtnanta kungs. Vai esat kādreiz bijis Nimburkā? Neesat bijis, nu, tad jūs nevarat zināt. Tur ir viesnīca «Praga», ļoti solida un tīra viesnīca. Reiz kāds namdaris, Benešs no Libočas, bija sadomājis dāvināt sievai uz dzimšanas dienu Zānes kazu un atnāca pie manis, lai es viņam to pagādātu. Es jums jau stāstīju, obrlajtnanta kungs, ka es tirgojos ar suņiem, bet nekad neatteicos palīdzēt, ja kāds gribēja iegādāties kādu citu tīrasiņu dzīvnieku. Laikrakstā «Narodni Politika» taisni tolaik bija sludinājums, ka Nimburkā, 286. numurā, lēti pārdodama Zānes kaza. Tā nu es nobraucu uz Nimburku pēc kazas, bet kūtiņa izrādījās tukša un kaza jau pārdota. Tad man kāds iestāstīja, ka Horšatvā pārdodot kazu, lai es rīt agri ejot to apskatīt. Vakars nāca virsū, bet Nimburkā bija gada tirgus, nevienā iebraucamā vietā nevarēja dabūt naktsmājas, tāpēc man vajadzēja iet uz šo «Pragas» viesnīcu. Iedevu šveicaram divdesmit helleru, un viņš man apsolīja istabu, bet neviena tomēr neatbrīvojās. Viņš man jau gribēja dot naudu atpakaļ, bet tad pienāca viesnīcas īpašnieks un apvaicājās, kas te notiek. Es viņam paskaidroju, ka man nav kur pārgulēt, un viņš teic: «Pasakiet kafejnīcas jaunkundzei, lai pārguļ oie ista­benes, un uzvediet to kungu augšā viņas istabā!» Padevīgi zi­ņoju, obrlajtnanta kungs, man bija tādas dusmas, ka neesmu nopircis kazu, un ar dusmām cilvēks nevar gulēt, tāpēc es no­gāju lejā kafejnīcā un, pakavēdams laiku, iespēlēju uz «seš­desmit seši» 2 kronas un 72 hellerus. Tad šveicars uzveda mani augšā šās jaunkundzes istabā, tur viss bija gaužām glīti iekār­tots, visur plīšs un mežģines un viņai pašai uz gultas izklāts mežģīņu naktssvārks. Nezinu, obrlajtnanta kungs, kas man uz­nāca, bet man gan vienmēr patīk visu ko uzlaikot, un tā es no­sviedu kreklu un apakšbikses un apvilkos šos naktssvārkus. Piestāvēja man tas kā uzliets, vienīgi krūtīs bija par platu, toties tik mīksts un tik labi smaržoja, ka es likos ar visu gulēt un pat aizmirsu aizslēgt durvis. Tā nu es guļu, bet pēkšņi pamos­tos, jo kāpnes čīkst, — jaunkundzes istaba atradās bēniņos. Uzreiz atveras durvis, un ienāk kāds kungs; viņš laikam biia iemetis, jo apgāza krēslu. Viņš apsēžas uz gultas malas, novelk zābakus, piestumj krēslu pie gultas un kārtīgi saliek uz tā savas drēbes. Daži cilvēki, ziniet, arī dzērumā rīkojas saprātīgi. Es pazinu kādu kurpnieku Burešu no Zderazas, kas, noplostojis visu nakti un piekusis kā diegs, nolikās uz ausi pie Palacka pie­minekļa, uzkāra tur savas drēbes, zābakus nolika pagalvī un pat izņēma no mutes mākslīgo žokli un nostatīja kādai figūrai uz muguras, un tā viņu lur atrada un aizveda «Zaļajā Antonā» uz policijas komisariatu. Tur doktors konstatējis, ka Burešs vājprā­tīgs, un viņu aizveduši uz Katržinku, kur profesori pētījuši viņa garīgās spējas un kāds docents vadājis viņu uz lekcijām, kur demonstrējis viņu kā pigmalionisma piemēru, proti, it kā šis Burešs vairāk mīlētu statujas nekā dzīvas sievietes, tāpat kā pulkvedis Redla kungs no Malostranas, kas pārdeva Austriju ienaidniekiem krieviem un vēlāk bija spiests Vīnē pats nošau­ties, lai glābtu savu virsnieka godu. Man vēlāk kāds slepenais stāstīja, obrlaitnanta kungs, ka šim pulkvedim Redla kungam bi­juši trīs skapji un visi pilni ar gumijas lellēm, cita pie citas kā veikalā «Parizes pilsēta», tikai šīs bijušas pieaugušas sievietes lielumā un katra savādāka. Reiz pulkveža kungs pārnācis no baznīcas, kur gājis pie dievgalda, un iedāvinājis vienu šo dāmu savam kalpotājam, jo tai nav bijis izjaucams dibens un tāda nav vairs bijusi modē.

Nu, un šis docents sācis stāstīt par Burešu visādas tādas blē­ņas studentiem, ka Burešs sācis bļaut: «Tu nelieti, ko tu mani apvaino, man pašam sava sieva, un es nevienai statujai neesmu uzmācies ar neķītriem priekšlikumiem. Es esmu precēts vīrs, burbuļu mulda tāds, negvelz par mani aplamības, ka nedabū pa purnu!» Un, kad šis docents nav licies mierā, tad iekrāvis arī, par ko dabūja divus gadus Bochnicē, un, kad viņu no turie­nes izlaida, tad sameklēja advokatu un gribēja docentu iesūdzēt par goda laupīšanu. Kad viņš pavairāk iesviķojās, tad sita uz galda un kliedza: «Es to viņam nepiedošu, kungi, kaut man būtu jāsūdzas līdz pašai Vīnei; ja cilvēks netikumīgs, tad ne­drīkst viņu pielaist par ārstu, lai neapvaino godīgus ģimenes tēvus un nesamaitā jaunus ļaudis. Kas no viņiem vēlāk iznāks, ja viņiem galvās sabāzīs tādas muļķības?» Nu, bet tas kungs, obrlajtnanta kungs, kas ieradās pie manis, noģērbās pavisam un nolikās man blakus; te nebija nekādas kļūdīšanās, viņš bija atnācis noteiktos nolūkos. Es pagriezos pret sienu, bet viņš sāk mani plikšķināt un glaudīt un murkšķ: «Vai Mīcīte jau guļ? Viņa taču solījās gaidīt mani.» Es pat neelpoju, lai viņš nemana, ka kļūdījies, bet viņš skūpsta naktssvārkus, tad pabīda mežģines nost un skūpsta man muguru aizvien zemāk, kamēr nonāk lidz tai vietai, kur mammiņa mēdza man mazam uzskaitīt, tad iet atkal uz augšu un čukst: «Bet, Mīcīt, kas tas tev par cietu miegu! Es taču tev atnesu kaut ko blūzītei, un, ja tu būsi labiņa, tad dabūsi vēl gumiju zeķturiem. Neliec gan man tik ilgi gaidīt, zelta gabaliņ, es jau zinu, ka tu neguli.» Viņš skūpsta mani atkal, bet nu viņam vairs nepietiek ar mugurpusi, viņš pūlas pagriezt mani otrādi un tikt man pie krūtīm. Es pagriežos arī, un viņš nu tādā svētlaimē spiež mani sev klāt un čukst: «Čuči vien, čuči, es vēl pielikšu zeķītes, zīda flora zeķītes,» — bet es viņam uz­brēcu visā rīklē: «Vācieties pie velna! Vai jūs domājat, ka esat vācu princis un ka mēs esam Berlinē?» Padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs, viņš tā pārbijās, ka nāve viņam nebija vairs tālu. Viņš pat neiepīkstējās, pakampa no krēsla savas drēbes un pa durvīm ārā. Es noslēdzu durvis un likos atkal gulēt. Drīz vien ieradās šveicars un lūdza, lai es esot tik labs un padodot zāba­kus, te viens kungs vakar gulējis un, kājas pāraujot, atstājis. Es atbildēju, ka nevienam nav tiesības modināt mani pašā sal­dākajā miegā, es varu tad nemaksāt par naktsmāju. Tad viņš man pačukstēja pa durvīm, ka tas kungs iedevis viņam piecas kronas par zābaku atnešanu, lai es apžēlojoties, jo viņam, proti, šveicaram, esot uzturama liela ģimene. Tad es beidzot iedevu arī tos zābakus. Izrādījās, ka tas kungs bija kāds tirgotājs no Kralovohradecas, divi mēneši, kopš precējies, un viņa sieva dzīvoja Nechamecē, bet sievasmāte Krievijā. Viņa spēlējusi arfu un kara laikā nav atgriezusies, tātad jādomā, ka iesēdināta par spiegošanu.

Redziet, obrlajtnanta kungs, cilvēks vienmēr atrodas bries­mās, un, ja viņa sargeņģelis nebūtu pār viņu nomodā, tad nezin kas ar viņu notiktu; sevišķi svešā pusē nedrīkst nevienam uzti­cēties. Cik tur trūka, ka es, atvaļināts karavīrs, būtu pazaudējis Nimburkā savu nevainību. Reiz es dzirdēju. . .

Sveiks apklusa, jo virsnieki sēžot snauda, it kā viņus būtu ietekmējis kareivju piemērs, kuri arī, cits pie cita piespiedušies, krāca pie dziestošajiem sārtiem. Lietus mitējās, un austrumos jau bija caur kokiem manāmas rītausmas zīmes; sāka svīst gais­miņa, un koku lapotne sakustējās noslēpumainās šalkās, apsveik­dama jauno rītu. Sveikam nenāca miegs; viņš novilka drēbes un veļu un turēja to virs kvēlojošām oglēm, lai ātrāk izžūtu. Viņa piemēram sekoja kareivis, kas nule bija stāvējis sardzē un arī gribēja apžāvēties. Viņi nostājās katrs savā pusē sārtam un uzpūta kvēli zem krekliem, kas piepūtās kā gāzes baloni. Kareivis priecājās:

—   Tas labi der pret utīm, draugs, viņām kļūst karsti, un viņas atlaižas, bet gnīdas savārās un pārsprāgst. Ja mēs šodien atkal iesim tālāk, tad mūsu puikas būs līdz vakaram atkal utu pilni kā sīļi. Utīm, draugs mīļais, tas trakoti patīk, kad cilvēks izmircis, labi sagājies, sasvīdis un saule sāk viņu cepināt tā, ka visas panckas garo vien, tad utis šķiļas kā cāļi. Tas viss aiz netī­rības, draugs. Un kas tad karš ir, ja ne viena liela netīrība!

Viņš izskatīja blūzes vīles un, vilkdams pa tām ar nagu, domīgi turpināja:

—  Ja es būtu mājās, tad izkāpinātu izkapti un ietu uz pļavu pļaut sienu. Zāli, draugs, vislabāk pļaut pēc lietus vai krietnas rasas, tad tā vismīkstākā. Tāds rīts gan ir skaists, to ne izstāstīt nevar; vakarā ielej drusku degvīna vai ruma pudelē, rīta agru­mā izdzer, un izkapts dzied vien. Bet tagad mēs cita nekā nezi­nām kā kaut utis un cits citu. Vai tu vari man pateikt, cilvēk, kāpēc tāds karš vajadzigs?

Šveiks klusēja, kareivis ielaida pirkstus dziļi paduses, paka­sīja krūtis un vērīgi aplūkoja savas kājas.

—  Te viņas ēd mani vistrakāk, paskat, cik man te viss sar­kans no tām nelietēm!

Viņš apģērbās, palika somu pagalvī, pastiepa kājas pret uguni un nomurmināja, laizdamies miegā:

—  Sveik, draugs, kāpēc tas tā ir? Ēzeļi mēs esam, brālīt, ragulopi, vairāk nekas.

Rīta agrumā, kad kareivji mazgājās peļķēs starp puspuvu- šām siekstām un dzīrās vārīt kafiju, pēkšņi atauļoja raitnieks putām klātā zirgā; viņš pasniedza kapteinim kādu papīru, ap­grieza zirgu un atkal aizauļoja. Zāgners ieskatījās pavēlē, pa­griezās pret virsniekiem, un vienā mirklī visa nometne skanēja no kliedzieniem:

—   Trauksme! Trauksme!

—  Dievs tēvs, tūļas, vai jūs beidzot apliksiet amuniciju vai ne? — brēca kapraļi un seržanti. — Sasodīts, ātrāk, krievi nāk virsū! Kristus dēļ, kustieties ātrāk! Lien kā niķīga ķēve ilksīs!

Bataljons kārtojās ierindā, un rīta lūgšanas vietā gaisu trici­nāja lāsti un lamas.

—   Kā prātā jukuši, vai tad patiešām nevarēja pagaidīt, ka­mēr uzvāra mazuliet tās suslas? Visu ragulopu pestītāja dēļ, lieciet katliņu uz oglēm, vēl jau uzvārīsies, — kareivji sirdījās, un kāds jokupēteris uzsauca:

—   Ienaidnieks nekad nevar būt tik tuvu, ka es nepaspētu uzvārīt gulašu!

Atkal izsūtīja avangardu, kas savukārt raidīja izlūkos kadetu Bīgleru un izraudzīja sakarniekus; visi devās pa mežu atpakaļ tai pašā virzienā, tikai vairāk pa labi.

Mežmalā viņi satika automobili, kurā brauca ģenerālštābā virsnieks; tas apturēja bataljonu, piesauca virsniekus klāt un, runājot ar tiem, tik neganti plātīja rokas pār karti, ka visi ka­reivji nolēma:

—   Tātad mēs atkal esam nomaldījušies. Paskat, puikas, kā viņš tiem klāj, ka mūs tā izāzējuši!

—   Nu nē, tur būs kas cits. Vai šorīt kāds dzirdēja šaujam, puikas? Kopš paša rīta nav dzirdēts neviens šāviens. Varbūt jau noslēgts miers un viņš atšāvies mums paziņot, lai dodamies uz vilcienu? — aizmugurē ierunājās kāda labsirdīga balss. — Man šorīt stāstīja kāds jefreitors no 6. rotas, — viņam ir savs skuķis, kas kalpo pie deputātā Prāgā, tā viņam rakstījusi, ka šās kungs izteicies, ka drīz karam būšot beigas; viņš to dzirdējis Vīnē no kāda ministrijas šveicara un tad jau .. .

—   Virziens uz mani! Soļos marš! — viņu pārtrauca kapteiņa Zāgnera sauciens.

Avangards un izlūki tikmēr bija jau gabalā, un bataljons devās barā pa mežu stundas divas bez aizsega. Tad mežs kļuva retāks, parādījās cirsmas, un beidzot bataljons pa lauku ceļu nonāca pie veca sila, kur kadets Bīglers atkal varēja uzņemties taustekļu lomu.

Pēc nelielas atpūtas bataljons straujā tempā devās uz priekšu, it kā gribētu noskriet krievus; kādā izcirtumā kapteinis Zāgners, vezdams savu zirgu pie pavadas, personīgi iekāpa vēl neatdzisušā pierādījumā, ka te nesen uzturējušies cilvēki. Iz­meklējot krūmus, izrādījās, ka tādu pierādījumu te daudz un ka te neapšaubāmi atpūtusies kāda karaspēka daļa. Kareivji kļuva jautri, bet virsnieku sejās izpaudās neizpratne: vai te bi­juši krievi vai mūsējie? Pēc smakas to nevar noteikt, pēc izskata arī ne; maisījumā, kur bija iekāpis kapteiņa zābaks, atradās ķiršu kauliņi, kaut kādi graudi, desas āda un pāris zirņu; to visu tikpat labi varēja ēst krievi kā austrieši.

Virsnieki klusēdami raudzījās uz brūno piku, un virsleit­nants Lukašs pirmais izsacīja domas:

—   Varbūt mūsu avangards? Bet tad gan nevarētu būt palicis tik daudz.

—   Mīisu avangards nevarēja te uzkavēties, jo tad mēs būtu to panākuši, — leitnants Dubs iebilda. — Tie būs bijuši krievi, kas dabūjuši vēdergraizes aiz bailēm, bet mēs, — un viņš pār­metoši pavērās kapteinī Zāgnerā, — gājām uz priekšu bez jeb­kāda aizsega.

Pēkšņi leitnants Dubs iesita sev pa pieri:

—   Bet to taču var precizi konstatēt! Zēni, ieskrieniet krū­mos un atnesiet visu, ar ko tur atslaucījusies! — viņš uzsauca tuvākajiem kareivjiem.

Kareivji nozuda krūmos un drīz atgriezās, turēdami divos kociņos ērmīgas lietas: zāles kušķus, zarus ar visām lapām, baltu glazē cimdu, kāda svētā attēlu, karalauka atklātni un pat gabalu avīzes. Leitnants lika tiem, kas atnesuši zāli un lapas, sviest projām šos pētīšanai nederīgos priekšmetus un paņēma atklātni. Tā bija rakstīta ungāru valodā, tāpēc viņš saturu nesa­prata, tomēr tā nopriecājās, ka uzvaroši paziņoja kapteinim Zāgneram:

—   Es atcerējos, ka, pārbaudot kāda ienaidnieka apmetni, bija pavēlēts nekavējoties pārbaudīt atejas, jo tā visvieglāk no­teicams, kāda ienaidnieka daļa tur bijusi. Tātad mūsu priekšā ir, — viņš apgrieza atklātni otrādi, — nē, nevar izlasīt, pārāk notriepta. Tomēr tas nav svarīgi. Krievi tie tātad nav. Padodiet man to avīzes gabalu. Kā tā saucas? «Koprživa?» Paskat, avīze, turklāt vēl čeebu.

Kareivis pastiepa sprungulītī uzdurto papīru leitnantam Dubam pie pašām acīm, un tas skaļi lasīja:

šana

Ha viena.

plecos.

Neizdibināma acu priekšā tika mechanika.

 kā dzirnakmens, kas visu sadrupina, uz lielo nāves pļauju zina.

Tas piepildīts! Kad rakstu rindas šīs, vi atpakaļ kā vilnis atplūdīs.

biedri, ari mugursomu ciešāk sasiet vari.

Gals krieviem, viņu karavadonis

Sauc: «Kas vēl izbēgt var, tas malacis!»

Bet pašam zobens, uzraksts zeltā tam:

«No cara — Galicijas atbrīvotājam.»

Leitnantu Dubu tā aizrāva avīze ar saplūkāto dzejoli, ka viņš aizmirsies paņēma papīru rokās, lai to izlasītu līdz beigām, bet papīrs pielipa viņam pie pirkstiem un oža brīdināja, ka viņš ar kaut ko notriepies. Viņš nometa papīru zemē un, slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņā, ar laipnu smaidu uzrunāja virsleit­nantu Lukašu:

—   Latiņu paruna saka: «Inter arma silent Musae» — kad runā ieroči, tad mūzas klusē. Par laimi pie mums tā nav, tas, ko es jums nolasīju, ir skaists, lojāls, patriotisks dzejolis. 2ēl, ka tas saplēsts. Es to izdevīgā gadījumā būtu izlasījis kareivjiem, un tas pacilātu viņiem garu. Kungi, es varu galvot, ka pirms mums te ir bijuši mūsējie.

Zāgners pikti novērsās, Lukašs paspēra papīru ar zābaka, purnu un ierosināja:

—  Vai nevajadzētu likt to nomazgāt? Ir gan tic kareivji īsti lopiņi: lojāls, patriotisks dzejolis, kas pacilātu armijas garu, dzejolis, kurā dzejnieks ielicis visu savu dvēseli, un kaut kāds nejēga atslaukās ar to, it kā pasaulē nekā cita vairs nebūtu, kas noderētu šim nolūkam.

Un viņa smīns bija sarkasma un ironijas pilns.

Tā viņi devās tālāk. Pagāja kāda stunda, un neviens neiedo­mājās, ka sakari ar avangardu sen jau pazaudēti. Pēcpusdienā viņi nonāca pie kādas meža pļavas, kur bija dzirdamas balsis. Kapteinis izsūtīja patruļu, kas atgriezās ar ziņojumu, ka pļavā apmetusies kāda mūsu artilērijas vienība, kas tur gana zirgus.

Bataljons tuvojās pļavai, kareivji jau priecājās par atpūtu, kad piepeši mežmalā parādījās virsnieks zirgā; viņš lēkšiem pieauļoja pie kapteiņa Zāgnera un uzbrēca:

—     Welches Regiment? Einundneunzig? Wohin fuhren Sie es? Aber meine Ilerren! Das ist doch falsche Richtung! Ich hab doch links befohlen![62]

Viņš aizauļoja atpakaļ. Kapteinis dzinās jāšus viņam pakaļ un panācis lūdza precizākus norādījumus, jo viņš pazina, ka večuks ir brigādes komandieris. Norādījumus viņš nesaņēma, večuks tikai atkārtoja: «Ich hab doch links befohlen!» — un, kad kapteinis, apgriezdams zirgu, salutēja: «Zum Befehl, Herr Oberst!» — vecais ērms viņam uzbrēca: «Herr Hauptmann! Merken Sie sich fūr immer — Oberst Brigadieri»[63]

Kapteinis nosodījās klusībā par idiotiem un jāja atpakaļ pie bataljona. Par spīti brigādes komandierim viņš ļāva kareivjiem mazliet atpūsties, tad veda savus ļaudis tālāk uz kreiso pusi. Nevienam neienāca prātā, ka avangards turpina ceļu vecajā virzienā, neviens neiedomājās, ka viņi dodas uz priekšu bez aizsega un sakarniekiem. Viņi gāja tikpat bezrūpīgi kā uz Milo- vices nometnes šautuvi vingrināties šaut uz kartona kājnieku

figūrām, ko iedarbināja stieples un virve.

*

Kadets Bīglers, nenolaizdams acu no kartes un salīdzinā­dams tanī norādītās zīmes ar apkārtni, uzmanīgi virzījās uz priekšu, kaut gan viņam nebija pilnīgi skaidrs, uz kurieni jā­dodas un kur sastopami krievi. Viņš tomēr apzinājās, ka viņam uzticēts svarīgs uzdevums, un centās izpildīt to tā, lai ieman­totu atzinību. Viņš mundri soļoja savas mazās armijas priekš­galā, steidzināja kareivjus un nepacietīgi gaidīja parādāmies pirmo ienaidnieku, lai nekavējoties sūtītu bataljonam ziņu, ka jāsāk uzbrukums.

Netālu aiz kadeta soļoja sakarnieks Sveiks kopā ar otru kareivi, kas bija Sveiku tīšām pagaidījis, jo vienatnē tam bija garlaicīgi, un nu apsveica viņu ar vārdiem:

— Diviem mums būs vieglāk iet un arī aizsargāties, ja mums kāds uzbruktu un gribētu aplaupīt. Te, mīlīt, ir tādi meži, ka laupītāji var dzīvot, cepures kuldami. Vai tev šautene pielādēta? Uz kadetu un biedriem tur priekšā palaisties nevar, viņi iet vienā iešanā un uz mums pat neatskatās. Nomaldīties gan te nevar, viena pati taka vien ir.

—  Šautene man nav pielādēta, — Sveiks pamācoši atbildēja, — jo ar pielādētu šauteni nav nekāds joks: paņemsi rokā, pa­svārstīsi, un — bāc! — viss lādiņš pašam vēderā. Tas ir tais­nība, ko mēdza teikt lajtnants Fremlers, kad es biju dienestā Budejovicē: «Manlichera sistēmas šautene, 1895. gada mode­lis, ir vislabākā šautene pasaulē, bet, ja jūs, diedelnieki, netu­rēsiet to tīru un ja kāds pēc apmācībām būs atstājis stobrā pat­ronu, tad es viņam zvelšu pa pauri.» Nu, bet apmaldīties, draugs, tu vari visur, arī Prāgā. Es pazinu reiz kādu Haldu, viņš lēja vara katlus pie Ringshofera; viņam bija Bubnos saderēta meiča, un viņš gāja ar to svētdienās uz «Kutileku» Letnā dejot pieklājīgas dejas, jo tur zālē uz sienas bija rakstīts: «Lūdz dejot pieklājīgi!» Reiz viņš tur bija pavairāk iemetis, saķildojies ar savu meiču un devies viens pats mājup; nonācis Vaclava lau­kumā, viņš uzprasījis policistam, kā nokļūt Smichovā. Policists visu sīki paskaidrojis un piebildis: «Ejiet tik taisni pa slie­dēm!» — un Halda gājis arī pa sliedēm, kamēr piekusis, atsē­dies atpūsties un iesnaudies. Bet tad viņš jūt, ka viņu kāds pu­rina; viņš atver acis un ierauga dzelzceļa sargu, kas kliedz: «Vācieties nost! Vai gribat pakļūt zem vilciena?» Un tad Halda pamanījis, ka apmaldījies; bijis jau rīts, un viņš sēdējis uz dzelzceļa uzbēruma pie Vinohradu stacijas, bet seja viņam bi­jusi galīgi apdauzīta, veļoties lejup pa Nusles kāpnēm . . . Bet nu man gan liekas, ka mums nav neviena ne priekšā, ne aiz muguras.

Tā tas arī bija, jo kadets Bīglers, sekojot kartei, bija nogrie­zies pa labi un bataljons, kā zināms, arī bija mainījis agrāko virzienu. Sveika biedram duša noslīdēja papēžos.

-— Re nu, nelga, tikmēr tarkšķēji, kamēr apmaldījāmies. At­griezīsimies pļaviņā pie artileristiem: pusdiena jau klāt, un viņiem varbūt patlaban ēdamā reize.

—  Taisnība, vieni paši mēs karot nevaram, mums kādam jā­piebiedrojas, — Sveiks piekrita, un viņi griezās atpakaļ.

Pusbaterijas komandieris bija jauns virsleitnants, par laimi, čechs. Kad Šveiks paziņoja, ka viņi esot 91. kājnieku pulka 6. bataljona sakarnieki, kas pazaudējuši savu avangardu un bataljonu, viņš nevarēja smieklus valdīt:

—   Nu gan jūs dabūsiet piparus, puiši! Kur tad jūs tā blandī­jāties? Es nezinu, vai jūsējie gājuši te garām; mēs te stāvam kopš paša rīta un esam redzējuši dažādas karaspēka vienības.

Jēzus Marija, kas jums par gudram galvam: sakarnieki apmal­dās uzbrukuma laikā! Par to jūs var nošaut!

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks beidzot tika pie vārda, — ka mēs pilnīgi apzināmies stāvokļa nopiet­nību. Kareivim tas nav nekāds joks — pazaudēt kaujas laukā, savu pulku, jo kareivim vienmēr jātur prātā, kā labāk kalpot savam pulkam un kā sagādāt jaunu slavu tā karogam. Kad es biju aktivajā karadienestā, obrlajtnanta kungs, tad mums tur bija kapteinis Murčeks, viņš bija kuprains, bet kalpojis Serbijā par spiegu un tāpēc iecelts par kapteini. Šis pats kapteinis Mur­čeks katrreiz, kad sākās lielie manevri, pavēlēja ielikt katram ierindniekam mugursomā 250 kaujas patronas un, kad avan­gards devās uz priekšu, jādelēja starp sakarniekiem, noklausī­jās, ko šie runā, un visu pierakstīja kabatas grāmatiņā. Kad manevri beidzās un ļaudis apmetās atpūsties, viņš atsauca sa­karu komandu un teica: «Vai jūs zināt, kas ir morāle? Morāle, kareivji, ir visu to pienākumu izpildīšana, ko mūsu priekšnie­cība uzliek mums saskaņā ar mūsu spējām. Tāpēc ir nemorali, ka jūs, speķa butes, saņēmuši pāris simtus kaujas patronu, vel­katies nokārtām galvām kā pussprāguši kleperi un apvainojat savu priekšnieku personā savas zemes valdnieku. Abtreten, Morgen zum Rapport![64]» tāpēc atļaujiet padevīgi ziņot, obrlajt­nanta kungs, ka mēs nepavisam negribējām apmaldīties un padarīt armiju par diviem durkļiem nespēcīgāku. Padevīgi lū­dzam pieņemt mūs jūsu baterijas uzturā un apgādē; algu mēs jums neprasām, gan jau mēs kādreiz sastapsim savu bataljonu un mantzinis Vaneka kungs mums visu izmaksās.

—   Draugi, — virsnieks pasmējās par Šveika godbijīgo va­lodu, — baterijā es jūs pieņemt nevaru. Kur es jūs likšu? Tur­klāt jūs varbūt jau šodien pat atradīsiet savu bataljonu, tālu tas vēl nevar būt, gan jau kāds par to ko zinās, vismaz kara- lauka žandarmi. Tie jums noteikti visu pasacīs un pat vēl aiz­vedīs.

—   Padevīgi lūdzam, obrlajtnanta kungs, padomājiet labi, pirms mūs noraidāt! — Šveiks noskumis sacīja. — Mēs atroda­mies ienaidnieka priekšā, un tad divi cilvēki ir piliens jūrā, bet, kad baterija kļūst par diviem cilvēkiem stiprāka, tam kaujā liela nozīme. Un mēs jums būsim uzticami labās un ļaunās die­nās, un maizi un devu no katla mes varētu sakt saņemt ar šo­dienu.

•— Nē, nē, puiši, no tā nekas neiznāks, — virsleitnants atvai- rījās, — bet paēst jums mūsu pavāri iedos, un maizi arī dabūsiet no artileristiem. Abtreten! Laimīga ceļu!

Šveiks ar savu biedru, kas skaļi jūsmoja par Sveika daiļru­nību, devās ar virsleitnanta pavēli uz virtuvi. Pavārs gan kaut ko norūca par kājnieku lielajiem vēderiem, kas nekad neesot piepildāmi, taču pamaisīja katlā ar pavārnīcu un piekrāva viņu katliņus līdz malām pilnus biezas rīsu biezputras ar kapātu vērša gaļu. Šveiks un viņa kara biedrs noņēma mugursomas, apsēdās uz tām, iespieda katliņus starp ceļgaliem un, izvilkuši karotes, ķērās pie ēšanas.

Pie viņiem pienāca lielgabalnieks un sāka runāt vāciski; Sveiks, piebāzis pilnu muti, neko neatbildēja, un lielgabalnieks atsāka poliski. Sveika biedrs norūca: «Versteht nicht,» — un pienācējs sāka tarkšķēt ungariski, turklāt tik stipri iesizdams Sveikam pa roku, ka tam biezputra izkrita no karotes. Šveiks aizsvilās, pagrieza galvu uz lielgabalnieka pusi un uzsauca:

—   Tarkšķi, ko muldies? Domā, ka tavu žvankstēšanu kāds saprot? Dieva vārds, kraušu tev vienreiz, ja vēl ko murmulēsi!

Lielgabalnieks sāka smieties.

—  Tu esi čechs? Ko tad tu tūliņ to neteici? Nu, tad jau mēs sapratīsimies. — Un viņš atsēdās blakus zālē, apvaicādamies, no kurienes viņi te ieradušies.

•— Man prātā, ka 91. pulks vai vismaz kāda daļa te gāja garām, — viņš vēlāk sacīja, — bet, kurp viņi gāja, nezinu. Kad fronte sāk kustēties, zēni, tad jātur acis rokā, lai nenoklīstu no savējiem. Cita karaspēka daļa jūs nepieņems, un, ja pieņems, tad vēlāk jums vajadzēs nodot savai daļai apliecību, kur esat bijuši un kādās kaujās piedalījušies. Tagad daudz tādu slaistu saradies, kuri it kā noklīduši no savējiem, bet patiesībā pārgā­juši citas daļas apgādē. Un, kad arī šai daļai jādodas uzbruku­mā, tad viņi piesmērējas atkal citai. Šitādi veikli zēni trīs mēne­šus pavada pirmajā līnijā un ne reizes šauteni nepaņem rokā. Tagad viņus sāk saņemt stingrāk. Tātad jūs, zēni, no Pragas?

Šveiks stādījās priekšā savietim un tūdaļ noprasīja:

—   Vai jūs nekalpojāt par komiju pie Peksidera kunga Vinohrados? Ne, tas gan bija gaišākiem matiem; vai varbūt jūs strādājāt par kalēju pie Součeka kunga Štepana ielā? Arī ne? Dīvaini, — es taču esmu jūs kaut kur redzējis!

Lielgabalnieks atnesa viņiem klaipu maizes un divas paciņas tabakas. Šveiks izjusti pateicās labsirdīgajam savietim un pat­laban cēla somu plecos, kad pie viņiem pienāca virsleitnants un sirsnīgā izbrīnā izsaucās: .

—   Ko, puiši, jūs vēl tepat? Taisieties, ka pazūdat! Man tā šķiet, ka nekādas gudrības mēs no jums nemantosim, slīmesti tādi!

Šveiks militāri izslējās, pielicis šauteni pie kājas, un, pagrie­zis «acis pa labi», neparasti nopietni sacīja:

—   Padevīgi pieteicam savu aiziešanu, obrlajtnanta kungs. Arī muļķiem kādreiz palaimējas ko lielu izgudrot, jo cilvēki nemaz nav tik stulbi, kā izskatās. Ko jūs, obrlajtnanta kungs, domājat, kad raugāties uz saviem lielgabaliem? Nekā, bet es domāju. Redziet, obrlajtnanta kungs, lielgabalam ir tādi iegrie­zumi, tādas vītes, un tās liek šrapnelim vai granatai šauties vis­pirms uz augšu un tad loka līnijā lejup. Šāviņš lido tā.

Šveiks paņēma šauteni kreisajā rokā un ar labo apvilka pa- rabolu.

—  Tā viņš lido. Un jums nekas neienāk prātā! Bet, ja nu jūs, artileristi, nostādītu lielgabalu uz sāniem, uz viena riteņa, tad šāviņš lidotu lokā no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso pusi atkarībā no tā, uz kura riteņa lielgabals stāvētu. Jūs varētu šaut aiz stūra, jūs varētu apšaudīt krievus no flangiem, un viņi nekādi nezinātu, kas un no kurienes šauj.

Virsleitnants smējās locīdamies, lielgabalnieks un citi arti­leristi, neaptverdami Šveilca atklājuma lielo nozīmi, truli rau­dzījās virsleitnantā un runātājā; izsmējies virsleitnants pasnie­dza Sveikam riekšavu papirosu:

—   Dodiet nu kājām vaļu! Šo savu atklājumu paziņojiet ģeneralštabam!

Šveiks atkārtoti pieteica savu aiziešanu un, maigā skatienā ietvēris baterijas komandieri, sentimentāli piebilda:

—   Līdz pēdējai stundiņai atcerēšos jūsu laipnību, obrlajt­nanta kungs.

Uzmetuši šautenes plecos, viņi izgāja uz tā paša ceļa, ko šodien jau divas reizes bija gājuši — turp un atpakaļ. Viņi gāja ilgi, šīs divas Austrijas armijas noklīdušās avis, un pastāvīgi apspriedās, vai nogriezties pa labi vai pa kreisi. Ceļā negadījās neviens ne braukšus, ne kājām, un, jo tālāk viņi gāja, jo dīvai­nāk likās, ka apvidus tik tukšs. Ceļabiedrs sāka jau gausties, ka viņi būšot nokļuvuši aiz krievu frontes līnijas. Šveiks apskaitās:

— Un kas tad par to? Mēs viņiem uzbruksim no mugurpuses! Nu, ncčinksti, ka esam apmaldījušies; neesam jau zīdaiņi, nepa- zudīsim! Kad es gulēju Prāgā slimnīcā, tad tur kāds reimatiķis stāstīja, kāds notikums atgadījies 1914. gadā viņu pulkā. Viņiem noklīdis bundzinieks ar taurētāju, — abi iegājuši kādā Galicijas ciemā papriecāties pēdējo reizi ar skuķiem, iekām viņiem būs jānoliek karote. Nu, un tur viņi aizgulējušies, un, kad no rīta pamodušies, no pulka ne vēsts. Projām. Viņi palikuši stāvam kā sālsstabi un vaimanājuši: «Jēzus Marija, ko nu lai dara?» Gājuši meklēt savu pulku, taisni tāpat kā mēs meklējam savu bataljonu. Taurētājs nesis tauri, bundzinieks bungas. Taurē­tājs bijis izglītots cilvēks, inženieris vai kas tamlīdzīgs, un viņš ar zīmuli uzzīmējis bundziniekam uz bungām visu apkārtnes karti. Viņš tur atzīmējis katru ciemu, peļķi, krustu ceļmalā, meža bumbieri, strautiņu, katru sv. Jāni Nepomuku, katru mēslu gubu, baznīcu, V iziņu, iebraucamo vietu, katru meža c.eļu, izcirtumu, gravu, — vārdu sakot, visu, ko viņi ceļā redzējuši.

Tā viņi klejojuši no pusaugusta līdz novembrim, izstaigājuši visu Galiciju krustām šķērsām un bijuši atēdušies kā barokļi, un uz bungām bijis atzīmēts viss, kam jābūt kartē. Un tā reiz pievakarē pie pašām ungāru robežām viņi uzskrējuši virsū sa­vam pulkam, bet neviens viņus tur nav pazinis, tikai viņu kap­teinis, jo pulks ticis vairākkārt sakauts un safortnēts no jau­niem kaujas bataljoniem.

Kapteinis arī nav gribējis ticēt savām acīm, kamēr nav viņus aptaustījis savām rokām; izrādījies, ka Sarkanais Krusts jau sen izsludinājis viņus par bezvēsts pazudušiem, sagūstītiem, ievainotiem un mirušiem, lai nebūtu jāmaksā pabalsts viņu piederīgiem.

Kapteinis aizsūtījis tās bungas uz Vīnes kara topogrāfijas institutu, un tur pēc atzīmēm uz šīm bungām pagatavojuši jau­nas ģenerālštābā kartes. Topogrāfi dabūjuši daudz ko papildi­nāt, kas līdzšinējās Galicijas kartēs trūcis. Taurētājam par to piešķīruši lielo zelta medaļu, bundziniekam — sudraba; taurē­tāju iecēluši par pulka taurētāju, bet bundzinieku iesēdinājuši Terezinas cietumā, jo viņš izteicies, ka virsnieki, kas sastāda ģeografijas kartes, esot idioti un apzogot valsti. Un zini, draugs, ar tādu karti, kādu uzzīmējis šis taurētājs, vispār nemaz nav iespējams apmaldīties!

It kā apstiprinot šos vārdus, mežs kļuva retāks un starp koku galotnēm parādījās zilas debess laukumi. Sveika ceļabiedrs pie­lika soli, aizsteidzās Sveikam priekšā un izsaucās:

—   Dieva vārds, tīrums! Re, kur ciems arī! Tur noteikti kāds būs!

Bija arī; mežmalā starp kokiem parādījās kadets Bīglers un jautāja:

—  Vai uzgājāt mežsargā māju? Dabūjāt man kaut ko? Jūs taču gājāt kopā ar mani pa priekšu?

—   Negājām, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks pār­trauca. — Vai jūs te viens pats? Mēs negājām izlūkos, mēs bijām sakarnieki, ar jums bija kopā citi. Vai jūs viņus aizsūtī­jāt uz mežsarga māju? Mēs gan neredzējām, ne mežsarga mājas, ne mūsējo, jo apmaldījāmies. Aiz mums nav vairs neviena, ka­deta kungs, mēs esam pilnīgi pazaudējuši savu bataljonu, un neviens par mums nekā nezina. Mūsu br Ijons varbūt jau velnam rīklē, un mums jākaro vieniem pa^ern. Jūs nu par to daudz neraizējieties, kadeta kungs, ka tā iznācis; tagad daudzi karo paši uz savu atbildību.

Kadets Bīglers mazdūšīgi nokāra galvu; zelta medaļa izslīdēja no viņa rokām kaut kur neziņā, un kadets tikai smagi nopūtās:

—   Kā man gribas ēst! Vēders man arī sāp, — es pirmīt sa> dzēros ūdeni, un nu man vajadzētu kaut ko siltu. Varbūt tie no mežsarga mājas drīz atgriezīsies.

—   Neatgriezīsies, kadeta kungs, — Sveiks pārliecinoši atbil­dēja, — viņi arī ir apmaldījušies. Līdz vakaram vairs nav tālu» mums nāksies pašiem padomāt par sevi. Savējos mēs šodien vairs nesameklēsim; laime vēl, kadeta kungs, ka jūs esat virs­nieks un ka jums ir karte. Jūs ri. paskatīsieties, kur mūsu batal­jons varētu būt, un mēs dosimies turp taisnā ceļā. Bet tagad, es domāju, vajadzētu pameklēt tanī ciemā naktsmājas un va­kariņas.

—   Ejiet, kur gribat, — ievaidējās kadets, saķēris vēderu rokām, — Jēzus Marija, šito sāpēšanu! Nu gan man gals klāt! Bet atbildību, Šveik, es ne par ko neuzņemos, tanī ciemā var būt krievi.

•-—ja nebūs, iesim uzbrukumā, ja būs, atkāpsimies, — Šveiks sāka filozofēt. — Jūs, kadeta kungs, esat galīgi slims virsnieks, godīgs kareivis savu slimo priekšniecību nekad nepametīs. Es kā vecākais uzņemos komandu. Virziens — tur tas ciems. Soļos, marš!

Viņi paņēma kadetu, kas locījās un stenēja, zem rokām un devās pa grambaino lauku ceļu uz ciemu. Bīglers vai mira aiz bailēm, ka viņi iekļūšot krieviem taisni nagos, bet Šveiks palika mierīgs:

— Ziniet, kadeta kungs, mēdz sacīt, ka bez dieva gribas nevienam matiņš no galvas nenokritīs. Vakar pie ugunskura kāds kareivis stāstīja, ka viņi gājuši uzbrukumā pret krieviem un ka viņiem līdz bijis arī feldkurats. Viņi apmetušies mežā atpūsties, un viņa godība ķēries pie uzkožamiem. Viņam bijusi ungāru desa, olas un sarkanvīns, bet pēkšņi krievi viņus atklā­juši un sākuši gāzt uz viņiem šrapneļus un granatas. Visi metu­šies bēgt, tikai feldkurats palicis sēžam uz bluķa, izklājis tur salveti un neceļ ne ausi. Viņš pat vēl kliedzis uz kareivjiem: «Nebēdziet, jūs tītari! Jūs visur atrodaties dieva rokās, un dievs

nevienam bez vajadzibas neļaus iet bojā. Ko dievs dara, ir labi darīts.» Tad pēkšņi eksplodējis šāviņš, taisni pēdējais, un, kad dūmi izklīduši, tad uz bluķa bijusi tikai baltā salvete, pudele vīna, sešas olas un ripuļos sagrieztā ungāru desa. Tas bijis tik labi nostrādāts, kadeta kungs, ka no feldkurata nav palikusi ne poga pāri, bet viņa brokastis palikušas neaizskartas. Pasaulē jau tā iekārtots, ka ar katru cilvēku notiek taisni tas, kas viņam nolemts. Ja mums lemts krist gūstā, tad mūs sagūstīs, jo tāda ir dieva griba. Bez tam vēl stāsta, ka krievi. . .

—   Šveik, — kadets viņu pārtrauca, — runa nav tikai par gūstu vien. Krievi savus gūstekņus spīdzinot. Izdurot gūstek­ņiem acis, nogriežot ausis un degunu, nokniebjot ar knaiblēm viņu dabiskās lietas un iespraužot pašiem zobos. Krievi taču ir cilvēkēdāji, viņi ir mežoņi!

Šveiks bezcerīgi atmeta ar roku.

—   Stāstīt jau stāsta gan visādi, bet tā viņi vairs nedara; tā darīja tikai turku karā vai atkal tad, kad mūsējie ieņēma Herce- govinu. Un par tādu sīkumu kā nogrieztu degunu nebūtu vērts runāt. Zižkovā dzīvoja kāds Tonda Vejvoda, tam degunu bija saēdis laikam vēzis, un viņš mēdza izmaksāt draugiem krodziņā un lielījās: «Šodien es sazvejoju 7 kronas 80 hellerus, divus kreklus un divus pārus zābaku, bet, kad man izkārtne bija kār­tībā, tad pa visu dienu labi ja 80 hellerus sadzinu.»

Vecos laikos, kadeta kungs, cilvēkus dažādi spīdzināja; šiem nolūkiem bija izgudroti visādi teicami instrumenti. Kad iebrauk­siet Prāgā, tad aizejiet uz pilsētas muzeju apskatīties. Cilvēkus stiepa uz moku sola, dzina naglas mēlē, lauza kaulus uz rata, un cilvēki visu to ar prieku atļāva, ja vien iepriekš dabūja svēto vakarēdienu; viņi to tāpēc labprāt pacieta, ka tas viss notika dievam par godu un slavu. Tādam ķecerim vai raganai salauza visus kaulus, sadzina aiz nagiem pakavu naglas, saspieda viņus spīlēs plānus kā plāceņus. Un katram instrumentam bija savs īpašs nosaukums atkarībā no tā. kādu darbu tas veica: kāju salaušanai lietoja sv. Jāzepa stilba kaulus, zobu izraušanai — dievmātes smaganas, kaulu sadragāšanai — sv. Pētera ribas. Tādā kārtā ķeceris vai gūsteknis jau iepriekš zināja, ar ko viņu iepriecinās, un, kad lielinkvizitors lika atnest sv. Valentina spī­les, tad gūsteknis varēja būt pārliecināts, ka no viņa iztaisīs aknu desu gavēnim.

Šitā visa krieviem nav, tāpēc ar mums nekas nevar notikt;

ja nazis labi iztrīts, tad — čiks! — un auss nost bez kādām sā­pēm. Un, ja cilvēks labi panes sāpes un izturas mierīgi, tad viņu pasludina par svēto. Romā reiz cepinājusi kādam pāvestam sānus, un, kad domājuši, ka nu viņam pietiks, viņš šiem pēkšņi, laipni smaidot, teicis: «Lūdzu, kungi, pagrieziet mani uz otriem sāniem, es gribētu visur vienādi apcept, jo man ļoti patīk si­metrija.»

Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un kadets Bīglers ieteica vēl brītiņu pagaidīt, kamēr satumsīs. Viņi nosēdās kādā dārziņā aiz šķūņa, kadets stenēja un vaidēja, kareivis aizlīda četrrāpus līdz būdai, lai noskaidrotu stāvokli, bet Šveiks priecināja ka­detu:

—   Es jums, kadeta kungs, izvārīšu viru un salīkšu tur labi daudz ķiploku; es jums pielikšu pie vēdera siltu ķieģeli, tas noņem sāpes. Es jūs neatstāšu, kadeta kungs.

Kareivis atgriezās un apgalvoja, ka ciemā, atskaitot zemnie­kus, nekā cita neesot; tas krietni vien uzmundrināja kadetu. Viņi piecēlās un piedauzīja pie būdas loga. Kāda vecene atvēra logu un, šausmās iekliegušies, ieraugot kareivjus, sāka lauzīt rokas:

—   Nekā man nav, kundziņi, nekā! Moskaļi visu pajēm!

—   Vai sen, ka tie moskaļi te bija? — kadets piesardzīgi ap­vaicājās.

—   Nupatās, nupatās, — vecene kladzināja, — no rīta bi, V^akar vakarā bi, katru dien bi. Nekā nav, moskaļi pajēm. Ap- kāv vistīš un aizgā.

—   Vai ateja te ir? — kadets atkal iejautājās, jo vēdergraizes nemitējās.

Vecene enerģiski purināja galvu: • •— Nekā nav, kundziņ, nekā, moskaļi pajēm.

—   Pag, vecen, mēs paši paskatīsimies, — Šveiks pastūma viņu sānis un iemetās būdā. Istaba, salīdzinot ar parastajām ruteņu būdām, bija visai tīra un glīta; lielā krāsnī kurējās uguns, uz soliņa gulēja cepšanai sagatavoti maizes klaipi. Šveiks pavēra durvis uz pieliekamo: pītos grozos baltojās olu grēdas, no griestiem nokarājās šķiņķi, speķa šķēles un paštaisītu žāvētu gaļas desu virtene. Šveika sirdi šis skats visai iepriecināja; viņš devās atpakaļ pasaukt kadetu un biedru, kurus vecene pūlējās pierunāt:

—  Mēs nabaga cilvēki, tur aiz upītes zaldātu kungi atradīs

mājas, kur dzīvo bagāti saimnieki. Mums moskaļi visu pievā­kuši.

—   Nežvanksti, mammiņ, — Šveiks viņu biedriski pamācīja, — šo dziesmiņu mēs jau zinām: «Moskaļi pajēm. Apkāv vistīš, paspaidī meitīš un aizgā.» Kadeta kungs, padevīgi ziņoju, ka varam iet iekšā, šitai raganai pieliekamā vesela desu tirgotava. Vecomāt, mēs ēdīsim pie tevis vakariņas un paliksim pa nakti. Par velti neko negribam, mēs tev samaksāsim. Nu, ar labu vai ļaunu? Ko tu domā, mūsu kapteiņa kungu nelaist iekšā? Vai gribi redzēt?

Viņš izvilka durkli no maksts un pielika smaili vecenei pie rīkles; tā iespiedzās, atlēca nost un aicināja viņus iekšā baiļu un pazemības pilna. Istabā viņa krāsns gaismā saskatīja, ka viens ir virsnieks, un, murminādama: — Kapteiņa kungs, kap­teiņa kungs, — sāka tvarstīt kadeta rokas, lai noskūpstītu tās.

—  Re, vecen, tā man patīk, — Šveiks labvēlīgi uzsita viņai uz pleca, — tā vajag godāt karavīrus.

Kadets izņēma no kabatas naudu, vecene, gatava pakalpot negaidītajiem viesiem, atnesa maizi, uzvārīja pienu, sazin no kurienes izvilka vārītu šķiņķi, bet visu laiku nenolaida acu no ārdurvīm.

Šveiks uzvārīja kadetam stipru un rūgtu tēju, apguldīja priekšniecību uz lāviņas, kas bija gultas vietā, apsedza ar vece­nes kažoku, un Bīglers, kam siltums mazināja vēdergraizes, ^ tūliņ aizmiga.

Pie maizes un gaļas palika tikai Šveiks ar savu biedru; ve­cene iešāva maizi krāsnī un izgāja ārā, it kā kādu gaidot, bet kareivis, gremodams milzīgu kumosu, sacīja Sveikam:

—  Tā ir laba gaļa, krietni nosālīta un nožāvēta; tas nekas, ka tā drusku ož pie kaula. Vislabāk, draugs mīļais, žāvēt gaļu zāģu skaidu un kadiķu dūmos, tad gaļa ir kā kūka. Kā kūka, es tev saku!

—   Šitā nu gan kūkai nelīdzinās, un tu ēd, bet nepārēdies, — Šveiks atbildēja. — Gaļa ir gaļa. Par gaļu ij suns ir priecīgs.

Vecene atgriezās, un viņai sekoja jauna, plecīga un stalta sieviete. Vecene tūliņ iepazīstināja:

—  Tā ir mana meita, vīrs karā. Redzi, — viņa griezās pie jaunās, — mūsu kareivji, mūsu zaldātu kungi ieradušies viesos. Dzen moskaļus.

Jaunā parādīja platā smaidā stiprus zobus, un Šveiks pieklā­jīgi piebīdīja viņai tējas krūzīti:

—   Lūdza, dzeriet ar mums, kundze! Kā tad jūsu kungu sauc? Kur jums jaciņa labi piestāv! — un viņš pārvilka roku pār kup­lajām krūtīm.

Viņa piedalījās tējas dzeršanā un ielaidās sarunā ar Sveiku, kam rokas nemaz nestāvēja mierā, delnas niezēja, un, tiklīdz vecā pagriezās sānis, viņš paberzēja tās gar meitas blūzi vai svārkiem.

Biedram uzmācās miegs; vecene ienesa no āra kažociņu un iegāja ar to pieliekamā, uzmetusi meitai izteiksmīgu skatienu, bet tā tikai skaļi iesmējās, kad Šveiks ieknieba viņai stilbā.

Tad viņa piecēlās, paziņodama, ka laiks gulēt, un uzlīda uz krāsns, kur jau iepriekš bija uzmetusi ne visai tīru spilvenu no kadeta lāviņas. Sveika biedrs izstiepās uz sola, bet drīz vien tas viņam likās par cietu un viņš pārvācās uz grīdas. Pamanī­jis Sveika nemieru un ilgu pilnos skatienus uz krāsni, viņš norūca:

—   Kas tev tur par prieku, vai mājās sieviešu trūka? Labāk liecies gulēt, ir tā jau pēc cūkgaļas miegs nebūs lāga.

—   Taisnība gan, — Šveiks piekrita, atlaizdamies viņam līdzās. — Bet to visu es tikai tīšām; neviena sieviete neņems ļaunā, ja tu izrādīsi, ka viņa tev patīk. Tā, tās nu mums ir pir­mās naktsmājas, kopš esam pazuduši; lai nu kā, tas tomēr labāk nekā mežā, kad tur bijām. Toreiz es stāstīju virsnieku kungiem pie uguns, ka kāds mūrnieks gribēja dāvināt sievai uz dzimum­dienu Zānes kazu, bet obrlajtnants Lukaša kungs negribēja tam«% ticēt, viņš man otrā dienā aizrādīja, ka tādas lietas cilvēki uz dzimumdienu nedāvinot. Bet es tev teikšu, draugs, ka cilvēki ļaunā nolūkā dāvā viens otram vēl trakākas lietas nekā Zānes kazas, no kurām vismaz savs labums. Es reiz nopirku no Krausa kunga, Radlicas pienotavas grāmatveža, suni, senbernaru, ko tam sv. Jāņa dienā iedāvināja uz vārdadienu viņa līgava. Tas bija skaists senbernars gadu veca teļa lielumā, bet viņš atdeva man to par pieekronu, lai tikai tiktu vaļā; viņš teica, ka nevarot uz šo suni aukstasinīgi paskatīties.

Un tad viņš man izstāstīja, ko šā suņa dēļ izcietis. Viņš iedā­vinājis šai savai jaunkundzei vārda dienā zelta rokas pulksteni un saderinājies ar viņu, bet ar kāzām nesteidzies, un tad viņa nopirkusi viņam šo suni. Viņš raudāja, to stāstīdams: dzīvokļa

saimniece, pie kuras viņš jau sešus gadus bija nodzīvojis, nav gribējusi ar viņu vairs runāt, kad viņš atgriezies no Jāņu nakts uguņošanas un atvedis saitē suni, un no rīta uzteikuši istabu, jo suns gaudojis visu nakti un citi īrnieki sūdzējušies. Viņš no­lūdzies, lai atļauj palikt, solījis maksāt mēnesī piecas kronas vairāk un suni turēt pie sevis istabā, lai tam nebūtu bailes. Tā viņš darījis, bet no rīta ieradies sētnieks: apakšējā stāvā griesti kļuvuši slapji, vai te neesot caura veļas baļļa. Saimniece patei­kusi, ka viņa suni neiešot apkopt un ēst arī nedošot.

Tomēr Krausa kungs vēl galvu nav nokāris, — viņš glaudī­jis suni un daudzinājis: «Ak tu manas dārgās Miluškas dāva­niņa!» — un devies uz zirga gaļas pārdotavu pie Štapeca kunga Koširžā, kur nopircis sunim gaļas desas un aknu desas. Par diviem zelta gabaliem viņš nopircis astoņdesmit desu, pusklaipu maizes un devis sunim pusdienas: sviedis viņam desas un mai­zes gabalus un priecājies, ka suns noķer visu gaisā. Viņš izba­rojis visu, bet, kad vakarā atgriezies no kantora, tad suns gaudojis aiz izsalkuma. Krausa kungs devies atkal pie Štapeca kunga un sapircis desas par piecnieku, miesnieks gribējis no­sūtīt tās ar savu mācekli, bet Krausa kungs galvojis, ka varēšot aiznest viens pats. Tad Štapeca kungs viņam sacījis: «Nebaidie­ties, cien. kungs, mans zēns nevienam nekā neteiks. Kur, lūdzu, ir jūsu restorāns? Vai jūs katru nedēļu dodat cūkgaļu, arī vasaru? Ziemu es jums, cien. kungs, varētu katru dienu pie­gādāt paštaisītas cūku aknu desas, jo ziemu zirgi biežāk pārlauž kājas.»

Tā nu šis grāmatveža kungs katru dienu staigājis pēc desām un maizes un vakaros vedis suni uz Vltavas krastu staigāt. Miluška tur jau gaidījusi, viņi nostaigājuši līdz pat Smichovas ostai, Miluška glaudusies viņam klāt, suns cilpojis nopakaļ, un jaunkundze priekā smaidījusi: «Jencīt, mēs esam kā angļu lords un lēdija pastaigā. Vai tev patīk šis suns? Vai tu priecā­jies par viņu?»

Līdz jūlija beigām Krausa kungs to izturējis un tad sacījis darba biedriem: «Izvēle man nav lielā: vai nošauties pašam, vai nošaut suni, vai apzagt kādu, vai precēties.» Bet, kad Miluška sākusi raudāt, ka viņš gribot tikt vaļā no nevainīga kucēna, tad viņš izšķīries par precēšanos. Un otrā dienā pēc kāzām jaunā sieva atnāca pie manis, lai es aizejot pēc suņa, viņi negribot to dzīvoklī turēt un lēti atdošot. Tā es dabūju suni par piecnieku, un jaunā sieva vēl ietina man lakatiņā kāzu rausi. Tā, draugs, iet dzīvē: cilvēkiem ir visādi nolūki un mērķi, bet viņi dara un runā pavisam ko citu un apved tevi ar savu politiku ap stūri. Kolēģi, vai tu jau guli?

Kareivis krāca kā sasaldējies suns. Šveiks viegli pagrūstīja viņu, bet, kad gulētājs nepamodās, turpinādams krākšanu, Šveiks klusiņām piecēlās un taustījās uz krāsns pusi. Tur viņš pakāpās uz soliņa un drīz vien sataustīja divas basas, spēcīgas kājas; viņš noglāstīja stilbus un, kad tās nerāvās projām, uzlīda uz krāsns. Tumsā pie pašiem griestiem atskanēja klusināta, nebūt ne sirdīga balss: «Nu, tebja čert! Kūda ti lezeš?» — tad sākās kaut kāda čaboņa un murdoņa, kas noslēdzās ar glaimīgu un padevīgu: «A na platoček daš?» Un tad visā istabā iestājās svinīgs klusums, ko tikai šad tad pārtrauca kareivja krācieni un čaukstēšana uz krāsns.

Ap pusnakti kaut kur tālumā iegrāvās lielgabali, bet neviens to nedzirdēja, jo arī Šveiks pēc šāsdienas pārdzīvojumiem gu­lēja uz krāsns saldā un spirdzinošā miegā. Viņam neienāca prātā padomāt, ka viņa ceļā uz austrumiem pēc nieka pāris simtiem kilometru morāle tā pārmainījusies, ka, lai iegūtu to, ko pie mums panāk ar mūžīgas mīlas un uzticības zvērestiem, notara apstiprinātiem līgumiem un baznīcas svētību altara priekšā, pietiek pamāt ar galvu uz jautājumu: «A na platoček daš?» Tomēr tas ir tikai loģisks lietu noslēgums: teatra prima- donna prasa briljantus, bet meičai ruteņu būdā pasola nopirkt lakatiņu, un to viņa tiešām pelnījusi.

Rītā, kad kadets pamor ās vecene jau rīkojās ap pavardu un Šveiks vārīja ballu kafiju, pūzdams katliņā ar verdošu pienu. Pamanījis, ka kadets mēģina piecelties, Šveiks piegāja pie viņa.

—   Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, nakti sevišķu notikumu nebija. Vai jums, kadeta kungs, jau labāk? Es jums tūliņ došu brokastis.

—   Šveik, — kadets mīksti lūdza, — dodiet gan drīzāk! Man vairs nekas nesāp, bet nespēcīgs gan esmu kā muša. Bet kas ar ienaidnieku? Vai nekas nav redzams un dzirdams? Es gan nezinu, vai varēšu iet ar jums tālāk.

—   Mēs jūs, kadeta kungs, nepametīsim, lai notiek kas no­tikdams, — Šveiks stingri atbildēja. ■— Te, šinī būdā, mums ne no kādām briesmām nav jābaidās. Tā jaunā vēl guļ uz krāsns.

—   Bet krievi? Vai nav bijuši? — kadets jautāja.

—    Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ka tā vecā mums same­lojusies: krievus te vispār nav redzējuši. Tā jaunā, tas ir godīgs sievišķis, tā man sniedza pareizu informāciju: krievi atkāpušies gar dzelzceļa līniju, tur ir šoseja. Es domāju, kadeta kungs, ka vislabāk būtu, ja jūs te atpūstos, kamēr atspirgtu. Lielgabali tagad arī šauj tālu 110 šejienes.

Kadets iebildumus necēla un ļāva, lai Šveiks izved viņu dārzā; pie šķūņa otrs kareivis skaldīja malku un sauca Sveiku palīgā.

Viņi stājās pie malkas skaldīšanas; trulais un sarūsējušais cirvis sprūda kokā, bet šķilu sakrājās tāda milzu grēda, ka jaunā saimniece, iznākusi pagalmā, pateicīgi uzsmaidīja dar­biniekiem:

—   Nu, zaldāti? Nu, kareivju kungi? Malku skaldīt taču patīkamāk nekā kauties karā? Cik daudz darba jūs man novē­lāt no pleciem!

—   Kundzīt, — glaimodams Šveiks atsaucās, — ko gan es jūsu labā nedarītu! Savu sirdi es dalītu ar jums uz pusēm, ko nu runāt par malkas skaldīšanu. Man taču ar jums vislabākie nolūki.

Lauciniece, nekā nesapratusi, pasmējās un aizgāja savu ceļu, bet Sveiks, iecirtis cirvi bluķī, griezās pie biedra:

—   Cilvēk, dari ko darīdams, bet, ja gribi, lai tas izdodas, tad dari visu labā nolūkā. Protams, iepriekš gan jāpadomā, lai nenotiktu kaut kas tāds, kas labo nolūku varētu izjaukt. Nachodā bija pilsētas galva, un to reiz izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, ka Nachodā ieradīšoties kungs un ķeizars, lai nu sagatavojot visu sagaidīšanai, kad viņa majestate braukšot cauri. Sitas pilsētas galva — tas jau bijis sen — sasaucis visus pilsētas domes locekļus un paziņojis tiem, kāds gods parādīts viņu pilsētai. Viņš bijis kārtīgs pilsētas galva, nevis kā tas N*eka Zemaneks Kozopedos, kurš katru domes sēdi nobeidzis ar vārdiem: «Ardievu, kungi! Mēs visi esam vienas domes ļaudis, un ar katru sēdi mums ir mazāk naudas!»

Sitas Nachodas pilsētas galva licis uzcelt goda vārtus, un, tā kā viņš bijis cilvēks, kas mīlējis vienmēr ko sevišķu, tad sācis gudrot goda vārtu uzrakstu. Divas dienas pirms svinībām viņš atsaucis krāsotāju, ieslēdzis to ar visu plakatu savā dzī­voklī un nav laidis vairs uz mājām; abi viņi nakti pielikuši uzrakstu pie vārtiem, pārklājuši ar audeklu, lai neviens nevar izlasīt, un gaidījuši ķeizaru atbraucam.

Kungs un ķeizars atbrauc, policists parauj auklu, apsegs noslīd, un visi lasa skaidri uzkrāsotu uzrakstu:

Gelobet sei Jesus Christus!

Jetzt kommt Josef Franciskus!!

Ķeizaram tas ļoti paticis; kad pilsētas galva viņu apsveicis, viņš tam sacījis: «Man prieks, ka jūs esat Nachodā par pilsētas galvu. Vai plosti vēl iet pa Vltavu?» — un braucis tālāk, bet. pilsētas galva saņēmis zelta pulksteni, kura vākā iegravēts šis pats uzraksts, un «nopelnu krustu» ar kroni. Ar to viņš loti lepojies, un, kad bijis pavisam vecs, tad par pilsētas galvu ievēlējuši viņa dēlu.

Jaunais bijis tikko pirmo gadu par pilsētas galvu, kad viņu arī izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, lai sarīko sagaidīšanu, jo kungs un ķeizars brauc cauri Nachodai. Viņš ieslēdzies un sācis domāt, kādu uzrakstu likt uz goda vārtiem. Tad nopircis audeklu, pats uzkrāsojis uzrakstu, nakti piestiprinājis pie vārtiem un aizsedzis, un pat tēvam nav sacījis ne pušplēsta vārda.

Ķeizars ierodas, policists atvelk aizsegu, un visi lasa uzrakstu:

Jēzus, Marija un Jāzeps!

Pie mums brauc Francis Jozefs!

Kungs un ķeizars nav pat gribējis ar viņu runāt, pat tad ne, kad viņš nolasījis apsveikuma runu no cepurē noglabāta «špi­kera». Ķeizars nav pat sacījis: «Man prieks, ka Nachoda atro­das Eiropā,» — bet braucis vien tālāk. Pēc tam šo pilsētas galvu atcēluši un iesēdinājuši uz četriem mēnešiem par valsts noderību un ķeizara nama apvainošanu. Viņam arī bija labs nolūks, tāpat kā viņa tētiņam, bet viņš nepadomāja, kā ķerties pie darba un kas tur iznāks.

— Bet stāsta taču, ka mūsu kungs un ķeizars neprotot če- chiski, — Sveika biedrs iebilda, — viņš nesaprotot neviena vārda.

To viņam tikai iestāsta, — Šveiks aizstāvēja, — bet vi­ņam ir laba sirds, un čechiski viņš arī kādreiz mācījies. Viņš ir ļoti laipns ar deputātiem, kad pieņem to delegācijās, viņš

katram apvaicājas: «Vai Prāgā vēl ir kanalizācija? — Kā jums liekas, vai ziema šogad ilgi vilksies? — Tas ir interesanti, ka jums tilti ved no viena upes krasta uz otru!» Tā, draugs mīļais, nav viegla lieta — valdīt un vēl interesēties par kanalizaciju,. tad nav brīnums, ka cilvēkam kādreiz misējas. Reiz viņam gadījies tā: viņš bijis Mora vi jā, kādā ciemā attālu no Ilodo- ninas, un jautājis ciema vecākajam: «Nu, kā šogad ar ražu? Ja nebūtu lietus, tad būtu labi,» — bet vecākais, neizglītots cilvēks, atbild: «Majestate, rudzi labi birst, kvieši vareni, run­kuļu būs pietiekami, tikai, kartupeļi pavisam sūdīgi.» Ķeizars- nav sapratis un prasījis adjutantam, ko tas nozīmē; tas atbil­dējis, ka tas ir tautas izteiciens — ja kaut kas slikti padevies, tad saka «sūdīgi». Pēc nedēļas viņi ieradušies Pržerovā, un tur apriņķa priekšnieks stādījis ķeizaram priekšā tautskolas direk­toru. Ķeizaram licies dīvaini, ka apsveicējos tik maz bērnu, un viņš jautājis direktoram, kas tam par iemeslu:

«Majestate,» tas stostījies, «mums ir masalu epidēmija, puse audzēkņu slima un . . .»

«Ich weiss, ich weiss,» kungs un ķeizars pašapmierināti pa­mājis, «sūdīgi, pavisam sūdīgi.» Redzi, arī tāda augsta persona var kļūdīties, un tāpēc nevajag par to viņam pārmest.

Kadets Bīglers dārzā zem bumbieres tik ātri atlaba, ka pus­dienā gribēja doties tālāk, bet Sveiks protestēja:

—   Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, tās būtu veltīgas pūles, jo savu bataljonu mēs tik un tā neuzietu. Mums jāiet pa labi uz dzelzceļa līniju, un bataljonam jānāk mums pakaļ. Jums, kadeta kungs, vēl maz spēka un jāiet tālu, bez tam vecene teica, ka nakti noteikti būšot lietus.

Kadets sāka pētīt karti un atzina, ka Sveikam taisnība, tur­klāt viņam kļuva skaidrs arī tas, ka kapteinis Zāgners nav kļūdījies, sacīdams, ka krievi neatkāpšoties caur šo apvidu, kur austrieši viņus meklēja, jo artilērija un vezumnieki tādos mežos un purvos netiek iekšā.

Sveiks atkal izvārīja tēju un nakti pārvācās uz krāsns iepriecināt pamesto jaunuvi. Ciems gulēja mierīgā miegā lie­tus gāzēs, kas pārstāja tikai uz rīta pusi.

Kadetu miegs bija tā atspirdzinājis, ka viņā pamodās karei­vīgais gars, un viņš jau rīta agrumā brēca uz kareivi, kas ga­tavoja brokastis, kamēr Sveiks ar jaunuvi kūtī slauca govi:

—    Dievs tēvs, kā jūs stāvat, kad es ar jums runāju! Papēžus kopā! Nostāties «mierā»! — un pēc brokastīm steigšus saģēr­bās un pavēlēja doties ceļā.

Viņš samaksāja vecenei, kura noskūpstīja viņam roku, un pirmais atstāja būdu kareivja pavadībā. Tikmēr Sveiks priekš­namā atvadījās no raudošās sādžinieces un, glāstīdams viņai rokas, mierināja:

—   Nu, nu, nebrēciet, kundzīt, vai tad nu uz mūžu šķira­mies, un gan jau jūsu vecais arī atbrauks atvaļinājumā. Un, ja nu kaut kas atgadītos, tad, es domāju, Galicijā arī atradīsies valsts zīdaiņu patversme. Nu tad ardievu, un lai jums labi klājas!

Kadets devās caur dārzu taisni uz ziemeļiem, kur ceļš, pēc vecenes vārdiem, izejot uz šosejas; viņš gāja tik ātri, ka ka­reivis ar Sveiku atpalika, un kareivis sacīja:

—  Ja tev, draugs, iegribēsies ēst, tad tikai pasaki. Es no­spēru vecenei no pieliekamā desu.

—   Kā tev nav kauna apzagt tādus labus cilvēkus, — Sveiks pārmeta,_— man jaunā pati iedeva gabalu šķiņķa un klaipu maizes. Est man negribas, draugs, bet es šorīt dārzā nožmiedzu sešus gailēnus un divas vistas; mugursoma gluži pilna, tikko varu panest. Man tikai bailes, ka viņi mums ne- iesmaktu.

Kadets nogriezās sānis no ciema nameļiem, kas stiepās gar ceļmalu kādā pusstundas gājienā; Sveiks atskatījās uz būdu, kur bija baudījis tik daudz viesmīlības, un pēkšņā sentimen­tālu jūtu izplūsmā sāka dziedāt:

Kā eņģelis meitiņa daiļa Sēž krastmalā skumja ikdien, To pametis mīļais uz mūžu, Sirds veldzējas asarās vien.

Bet tad viņam likās, ka šis dziesmas sērīgie vārdi nespēj izteikt viņa jūtas, un viņš uzvilka citu:

Kad sacīju tev ardievas, Jauks rīts jau ausa birztalās. Pa ūdeni zivtiņa rotājās, Un mīļā cieši man pieglaudās Šodien, a-ak, pēdējo, pēdējo reiz!

Pēkšņi kadets apstājās, pielicis roku acīm, paskatījās un zibeņātrumā likās garšļaukus, iešņākdamies:

—   Ienaidnieks! Krievi! Nieder![65]

—  Vai tiešām viņi jau te? — Sveiks nobrīnījās. — Tad jau . . .

Sveika biedrs pie vārdiem: «Ienaidnieks, krievi!» — no; , svieda šauteni un pacēla rokas, bet, kad neredzēja neviena nākam, nolaida rokas un nogulās uz zemes. Kadets tikmēr ko­mandēja:

—   Pielādēt! Pielādēt!

Kadets bija uztraucies un bāls kā nāve, rokā viņš žņaudza revolveri. Sveiks, kas nekā nevarēja saskatīt, attupās blakus kadetam un ziņkāri jautāja;

—   Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, kur tie krievi ir? Es ne­zinu, kādi viņi izskatās, neesmu vēl dzīva krieva redzējis. Ungārus — tos gan esmu atskatījies.

Kadets norāva viņu guļus, izstiepa roku ar pielādēto revol­veri uz priekšu, un tad Sveiks ieraudzīja ienaidnieku.

Pa ceļu starp mājelēm vilkās trīs krievu kareivji — divi pusmūža bārdaiņi, trešais sīks un jauns, gandrīz vēl puika. Viņi soļoja, laiski šļūkdami un gorīdamies kā lāči, viņu šau­tenes karājās auklā pār pleciem. Viņi soļoja apdulluši un no­mocīti kā aitas, kas tā notrenkātas, ka tikko spēj kājas cilāt; viss viņu izskats pauda domu, ko mūsu kareivji izteikuši dziesmiņā:

Vai pa labi vai pa kreisi, — Ko tas mums dos? Vai pa labi vai pa kreisi, —- Beigas vien būs!

Viņi apstājās un sāka apspriesties divu mājeļu spraugā, kur aiz sētas gulēja kadets un divi braši kareivji no ienaid­nieka nometnes; kadets, ieraudzījis, ka Sveiks saskaņā ar pa­vēli pielādēt šauteni liek stobrā ietveri ačgārni, izrāva viņam šauteni no rokām, pielādēja pats un atdeva Sveikam, čukstē­dams:

—  Lops, pat pielādēt neprot! Notēmējiet labi! Sākt! — viņš aprauti nokomandēja un pacēla revolveri.

«Uguni» viņš nepaspēja izteikt. Sveika pirksti pagrieza sānis kadeta apbruņoto roku, un Sveiks uzbārās:

—    Jēzus Marija, kadeta kungs, vai jūs tiešām gribat viņus nošaut? Viņi tak mums nekā nedara. Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ja mēs izšausim un netrāpīsim, tad viņi var nošaut mūs, viņiem arī ir šautenes un vēl tādas garas. Varbūt viņi ir izlūki, kadeta kungs, un viņiem seko vesela divīzija. Bet varbūt, kadeta kungs, viņi trīs vien ir, tāpat noklīduši kā mēs; ja viņus nošau­sim, tad vajadzēs rakt viņiem kapu, un tas nav nekāds joks ši­tādā karstumā, tā ir īsta sodība.

Sveiku aizrāva doma, ka krievi ir tāda pati nomaldījusies patruļa kā viņi, un viņa simpātijās pret tiem pieauga: viņš ap­skāva kadetu tā, ka tam elpa aizrāvās, un dedzīgi čukstēja:

—   Iedomājieties, kadeta kungs, ka viņi tāpat nozaudējuši savu daļu; tagad viņi klīdīs pa pasauli, neviens pulks viņus ne­pieņems, neviens viņiem neizmaksās algu un neizsniegs uzturu. Viņi droši vien gudro, kā nokļūt gūstā; varbūt viņi par mums dzirdējuši un domā, ka mēs viņus pievāksim un gādāsim par viņu uzturu. Bet tur viņi pārrēķināsies, jo mūsu priekšnieks ir kadets Bīglera kungs un viņš nav tāds auns, lai pievāktu vi­sādus krievu blandoņus un uzņemtos tādu slogu.

Sveiks spieda kadetu aizvien ciešāk sev klāt; krievi beidza savu apspriedi un vilkās tālāk. Sveika apskāviens kļuva vaļī­gāks, viņš palaida kadetu vaļā un, norādīdams uz aizejošo krievu garo, četrstūraino durkļu smailēm, pielaidīgi un tēvišķi noteica:

—   Mēs, kadeta kungs, izglābām viens otram dzīvību. Es neesmu no kutelīgiem, bet man tomēr liekas, ka nebūtu diezin cik patīkami, ja mūs pakutinātu ar šitādu daiktu.

Kadets klusēja, nezinādams, ko atbildēt; viņam likās, ka Sveikam taisnība. Ja patlaban krievu bija trīs, tad drīz varēja būt vairāk, apšaude saceltu visu apkārtni kājās, un sazin kas tur vēl iznāktu.

Salīcis gandrīz līdz zemei, viņš devās pāri tīrumam uz mež­malu, bet tur uzbrēca Sveikam, lai uzturētu savu virsnieka prestižu:

—   Tagad komandēju es! Es pavēlu, ko gribu, — izpildiet pavēli un turiet muti! Sapratāt?

—   Padevīgi ziņoju, ka sapratu: man jāklausa pavēle un jātur mute, — Sveiks pazemīgi piekrita. — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, vai negribat gabalu desas? Laba, nožāvēta desa ar ķiplokiem.

Viņi pamazām un uzmanīgi virzījās uz priekšu gar mežmalu; nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, atskaitot ciemu iedzīvotājus, kas stradaja tīrumos. Pecpusdiena viņi iznaca uz ceļa, kas veda caur biezu, lielu mežu taisni uz ziemeļiem.

Kadets nolēma atpūsties; viņi atlaidās zālē, kadets izklāja sev priekšā karti un sāka vilkt pa to ar pirkstu.

Sveika biedrs, kuru šinī ceļojumā interesēja vienīgi jautā­jums par ēšanu un naktsmājām, drīz aizmiga. Sveiks, raudzī­damies kadetam pār plecu kartē, ieprasījās:

—   Padevīgi lūdzu, kadeta kungs, vai jau atradāt, kur varētu būt mūsu bataljons? Stāsta, ka šitādās ģenerālštābā kartēs viss atzīmēts. Bet izprast tādu karti gan laikam ļoti grūti, kadeta kungs. Mūsu pulkā bija reiz kāds obrlajtnants Ilofmaņa kungs, tas mācīja apakšvirsniekiem apmācību komandā lasīt sitās kar­tes un mēdza sacīt: «Kareivji, prast lasīt karti ir svarīgāk nekā zināt, no cik daļām sastāv šautene. Kapraļiem, jefreitoriem un seržantiem tas jāprot labāk nekā ģenerāļiem, to jūs, kareivji, varat redzēt, kad mūsu pulkam ir manevri vai lielas taktiskas apmācības. Vispirms pazaudē virzienu un nomaldās pulkveža kungs ar visu zirgu, tad majora kungs, viņam seko kapteiņa kungs ar pārējiem virsnieku kungiem. Pulku tad vada leldfe- belis vai seržants, un, ja viņš nomaldītos, tad tik jūs redzētu, kas viņam par to būtu. Miera laikā viņš dabūtu par to viennīcu, kara laikā — pulveri ar svinu.» Pēc tam, atļaujiet padevīgi zi­ņot, kadeta kungs, šito obrlajtnanta kungu degradēja. Tagad viņš ir Prāgā par redaktoru un bieži sēž aiz restēm par armijas apvainošanu. Arī redaktoriem vajag stingrības.

Kadets, aizvien vairāk iedziļinādamies kartē, neatbildēja; beidzot viņš pasvītroja kādu vietu ar nagu:

—  Sveik, kā saucas tas ciems, kur mēs pārnakšņojām? Pjen- taki, jūs sakāt? Tad te viņi ir; mēs esam te mežā, ceļš iet tā, un tas dzelzceļš, par ko tur vecene runāja, nevar būt neviens'cits kā sektorā starp Ļvovu un Brodiem. Šaursliežu dzelzceļu te nav, ja vien krievi nav sev kādu jaunu ierīkojuši. Pēc trim stundām mēs sasniegsim šoseju.

Tas tomēr nenotika, kaut viņi soļoja ātri. Šoseju, ja to vis­pār tā va*ēja saukt, viņi sasniedza tikai vakarā. Tas bija plāt?, izbraukts, izmīdīts ceļš, ko bija maluši neskaitāmu vezumu, liel­gabalu un smago mašīnu riteņi, kas jau gadu te braukāja gan uz vienu, gan otru pusi. Kad viņi te ieradās, pa šoseju patlaban brauca nebeidzama vezumnieku rinda ar maizi, salmiem un sienu; gar ceļmalu gāja atpalicēji no dažādām karaspēka dajām, kareivji, kas vai nu nevarēja paiet, vai atkal sprieda, ka to laimi, kas viņus gaida, viņi vienmēr paspēs panākt.

Kadets viņiem jautāja par 91. pulku; neviens nekā nezināja, tikai kāds sapieru kapteinis ieteicās:

—  91. pulks no Budejovices? Es to vakar satiku, tas pulcējas pie Brodiem. Tur ierakumos atrodas vesela krievu divizija.

Kadets atkal izklāja karti uz ceļgala un mēģināja izdibināt, kā viņa bataljons varējis nokļūt Brodos. Viņi brīdi vēl pagāja pa šoseju, tad kadets nogriezās pa labi uz lauku ceļu.

—  Mēs atkal iznāksim uz šosejas, bet mūsējie Brodos vēl ne­varēja aizkļūt. Varbūt mēs viņus atradīsim kādā ciemā.

Viņi gāja tālāk pa ceļu un drīz vien panāca vairākus atpali­kušus kareivjus, kurus vēlāk satika jau bariem. Dažādu pulku kareivji soļoja grupās vai pa vienam, sēdēja vai gulēja ceļ- malās un, kad Sveiks vaicāja, uz kurieni viņi dodas, tad atbildēja ar īgnu atrūcienu vai rezignētu frāzi:

—   Mēs ejam mirt un cīnīties par savu kungu un ķeizaru.

Ceļš veda cauri purvam, bet tur jau strādāja ļaudis, lai pa­darītu šo dūksnāju par vezumniekiem piemērotu; vesela rota kareivju lika baļķi pie baļķa, ko pieveda mobilizētie apkārtnes zemnieki. Viens bluķis gulās pie otra, viena kareivju grupa aizpildīja spraugas ar sūnām, otra apbēra ar smiltīm, trešā nolī­dzināja ceļa malas ar garu lineālu palīdzību. Ja kādā vietā smilšu bija uzbērts par maz, tad tur tās pienesa ar riekšavām. Aiz kareivjiem nāca leitnants un brēca:

—   Sasodīts, taisiet tā, lai būtu priekšzīmīgi! Tam jābūt tā­dam celiņam kā Šēnbrunas parkā. Seržant, pasakiet, lai ved tīras smiltis un tās vissmalkākās!

Kadets uzsāka sarunu ar leitnantu. Sveiks ar lielu interesi noraudzījās ceļa nolīdzināšanas darbos un tad uzrunāja tuvāko kareivi:

—  Tu gan akurati strādā. Tas ir tik smalks darbs kā baznīcā, tā teiktu vecais Moravecs, kad redzētu, kā tu te rīkojies ar savu lineālu. Viņš, tas vecais Moravecs, bija mūrnieks un prata no­vērtēt smalku darbu. No kāda pulka jūs īsti esat, puiši?

—   Ek draugs, — kareivis nopūtās, — mēs te tikai mērka- ķojamies, vairāk nekā. Ja te pāries viena rota, tad neviens vairs nepazīs tās malas, ko mēs te nolīdzinām. Un, ja te brauks ve­zumnieki vai artileristi, tad zirgi ar pakaviem izspārdīs visas sūnas, bet mums pēc tām jābrauc stundas atstatumā no šejie­nes. Mēs esam nomocījušies bez jēgas no tādas mērkaķošanās.

Un tas nav vienīgais darbs, ko mēs taisām kaķim uz astes un kas mums jādara, jo mūsu inženierim nav galvas. Vakar mēs cēlām vezumniekiem tiltu pār tādu grāveli, kur katrs var pāri pārlekt. Vezumnieku milzums, kādi četri simti pajūgu, visi stāv un gaida, kamēr aizsūta pēc mums. Es pats esmu ratnieks, ja man būtu prasījuši, es būtu pārsviedis pāri no viena krasta uz otru trīs baļķus, pārklājis ar pāršķeltiem bluķiem, piesitis ar naglām un darīts, bet mūsu leitnants ir inženieris, un viņš strādā pēc plāna. Viņš vispirms aizsūta uz to ciemu, kur esam apme­tušies, pēc metra mēra, bet līdz turienei pusotras stundas gā­jiena; tad viņš smalki aprēķina, cik gariem jābūt baļķiem, un mums tie jānoteš četrstūraini, tad aizsūta pēc plankām, bet tās atved tikai pievakarē, un mums vēl tam tiltelim abās pusēs jā­uztaisa margas. Mēs, brālīt, nostrādājām no vienpadsmitiem rītā līdz trim naktī, un vezumnieki visu laiku gaidīja, un viņi taču veda maizi! Pēc tam viņš uzlaida tos uz tilta, un pirmais vezums nolauza margas; vēlāk riteņi izmala tādu bedri tilta priekšā, ka mums vajadzēja celt vezumus uz tilta ar mietiem. Šitā mēs karā neuzvarēsim, brālīt, ja virsnieks ir pēdējais muļ­ķis, bet es viņam to teikt nedrīkstu, un no mājām arī neviens viņam to neatrakstīs. No kurienes tu esi? Mēs esam 36. pulka darba rota, bet paši dēvējamies par «klubu dekorētāju apvie­nību».

—   Tātad jūsu virsnieki arī stulbi, — Sveiks līdzjūtīgi atsau­cās. — Es esmu no 91. pulka, un mums viņi tādi paši. Mēs esam izlūku patruļa un meklējam savu pulku. Bet, ja jūsu lajtnants tik dulns, tad mūsu kadets nekā no viņa neuzzinās. Kā jums ar ēšanu, draugs?

Klubu dekorētāju apvienības biedrs bezcerīgi atmeta ar lineālu, un kadets taisni tanī mirklī pasauca savus apakšniekus un pavēlēja doties tālāk. Sveiks vēl uzsauca kareivjiem:

—   Tā ja, bērni, dekorējiet glīti! Pēc kara varēsiet dekorēt  zāles, kad rīkos balles kara veterānu labā.

Kadets tiešām nebija uzzinājis vairāk par to, ko viņam pa­teica sapieru kapteinis; krievi apstājušies pie Brodiem un no­stiprinot pozicijas, laikam lai aizkavētu austriešu karaspēka ielaušanos Krievijā. Kur varētu atrasties bataljons, to leitnants nezināja.

Krēsloja, visi trīs bija noguruši, un kadets neiebilda, kad Sveiks nogriezās no ceļa uz kādu mājiņu, kas vēlāk izrādījās par mežsarga māju. Vecais mežsargs uzņēma viņus visai laipni,

un no tā viņi uzzināja, ka priekš divām dienām te gājis garām daudz karaspēka. Krievi pēdējo reizi redzēti pirms četrām dienām.

Mežsarga sieva sameklēja vakariņām kartupejus un pienu, Sveiks, redzēdams viņas sagatavošanos, uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni un vēlāk applaucēja tanī vistas un gailēnus.

Kadets, ieraugot Sveika pārtikas krājumus, apmierināts kon­statēja, ka viņam atkal atgriežas ēstgriba, un Sveiks, pamanījis kadeta alkatīgos skatienus, atkal parādīja savu labo sirdi:

—  Es taču jums sacīju, kadeta kungs, ka es jūs nepametīšu. No vistām izvārīsim buljonu, bet gailēnus izcepsim. Labi, ka mēs netērējām laiku, lai nošautu tos krievus, tagad mums vaka­riņas iznāks īstā laikā.

Divas vistas un trīs gailēnus notiesāja vakariņās, pārējos trīs Sveiks rūpīgi ietina savos rezerves autos, noglabāja mugur­somā un noteica žagodamies:

—  Tagad viņiem nekas nevar kaitēt.

No rīta viņi devās tālāk, un mežsarga sieva, kas viņus izva­dīja, apgalvodama, ka lūgs ik dienas par viņiem dievu, ar

noraizējušos skatienu pārskaitīja savas vistas; tad viņas seja noskaidrojās:

—   Lūgšu dievu par juras rītos un vakaros, cienīgi kungi. Man netrūkst nevienas vistas!

Uz šosejas bija vēl lielāka kustība nekā vakar, pa to gāja karaspēks jau kolonās. Viņi satika karalauka žandarmus, kas viņiem teica:

—   Jūsu bataljons? Vakar tas bija Smotinā, kur šodien, to gan nezinām.

Kadets noprasīja, uz kuru pusi Smotina atrodas, un nolēma iet uz turieni, jo tur drīzāk uzzinās, kur meklēt savu daļu.

Kareivji sāka parādīties arī klajumos. Bija redzami telefo­nisti, kas vilka vadus un skraidīja ar savām kārtīm no staba uz stabu, un Sveiks, atceroties C.hodunski, nopūtās:

—  Viņš arī labprāt būtu pamielojies ar gaiļa gaļu, bet naba­dziņam tā jāskraida, it kā kāpurus lasot.

Drīz viņus panāca raitnieks, kas dzina savu zirgu pilnos rikšos; viņš turējās kadeta grupas virzienā, tāpēc Sveiks viņam uzsauca:

—   Ei, draugs, pasveicini 91. pulku! Pasaki, ka mēs jau tuvu!

Raitnieks apturēja zirgu:

—   Es tiešām jāju uz 91. pulku, kas atrodas Urbjanos un drīz ieradīsies Pjentekā. Tas būs kādu stundas gājienu no šejienes; jūs varat iet taisni uz turieni un gaidīt.

Tā notika, ka pulksten sešos vakarā kadets Bīglers, militāri izslējies, pieteica kapteinim Zāgneram savu ierašanos bataljonā un sagatavoja jau attiecīgus paskaidrojumus, jč, \apteinis sāktu viņu lamāt. Bet. kapteinis Zāgners, kam Lukašs bija jau iedevis pusgailēnu no Sveika krājumiem un izstāstījis visu viņu maldī­šanās vēsturi, tikai labsirdīgi uzsita kadetam uz pleca:

—  To jūs izdarījāt labi, ļoti labi, kadet! Mums pienāca no brigādes štaba tik juceklīgas pavēles, ka katrs varēja prātā sajukt!

Kad Sveiks atkal parādījās biedru vidū, brīvprātīgais Mareks viņam uzsauca:

—   Kapi atdarās, mirušie atmostas, pastara diena ir klāt! Sveik, tu blandoni, vai tiešām tu tas esi?

—  Tev tak nebūs acis apmiglotas, ka tu mani neredzētu, — Sveiks aizkustināts atbildēja. — Es tevi pamielošu ar vistas gaļu. Mēs apmaldījāmies, jo kadetam nebija pareizas kartes. Vista gan tāda pacieta.

Un, kad ieradās kalpotājs Baluns un sāka raudzīties Marekā, kas sūkāja kaulus, tik lūdzoši un badīgi, ka pat slienas nevarēja valdīt, Sveiks atkal attaisīja mugursomu un attina autus.

—   Nu, paēdies, es tev arī pataupīju gabalu vistas. Es jūs, puikas, pieminēju dienu un nakti. Kā jums klājies pa šo laiku?

—  Mēs pamatīgi izstaigājāmies pa pasauli, — Mareks sacīja, grauzdams apcepušu kaulu, — mēs bijām gan šur, gan tur, it kā gribētu aptīt ar dzeloņstiepli visu zemeslodi. Zini, Šveik, — viņš uzsvērti piebilda, — par šo vistu es uzrakstīšu pulka vēs­turē par tevi veselu sacerējumu.

Mareks izvilka no kabatas kaut kādus papīrus un sāka dek­lamēt:

—   Tu, kas lasīsi kauju aprakstus, — kaut tas būtu pieminēts tikai starp citu kā epizode, — par «pēdējo no lielgabala apkal­pes», noliec dziļās domās galvu, ieraksti viņa vārdu savā atmiņā un piemini viņu vienmēr ar godbijību! Jo jēdziens «pēdējais pie lielgabala» nozīmē tik daudz dvēseles spēka, tik daudz nervu sasprindzinātibas, tik daudz pārcilvēciskas izturības, ka katrs mēģinājums ieskaitīt šīs īpašības kaut kādā tikumu klasi­fikācijā un katras pūles raksturot šo varonību ar kādu apdel- dētu slavināšanas formulu tikai mazinātu to īsto dižumu. Mēģi­nāsim vairāk iedziļināties šinī situācijā! Ienaidniekam izdevies atklāt mūsu bateriju, un pēc mirkļa viņš jau to piešaudijis. Viņš raida šāviņu pēc šāviņa, viens šrapnelis plīst blakus otram, dzelzs krusa šķīst uz visām pusēm un nežēlīgi sakapā visu, kas pagadās ceļā. Smagie šāviņi lidojot dobji dun un dārdot triecas pret mūsu lielgabalu tērauda ķermeņiem, izkropļojot, salaužot, saliecot un dziļi iedzenot tos zemē.

Grēdās sasviesti guļ mirušie, smagi ievainotie; cits krīt pēc cita un aiziet viņpasaulē, tikai viens lielgabals vēl derīgs kau­jai, un tikai viens cilvēks vēl to apkalpo. Tas ir Jozefs Sveiks, 91. kājnieku pulka rezervists, kas atsteidzies palīgā apdraudē­tajai baterijai. Šāviņi traucas šurp gaudojot, kāri meklējot lau­pījumu, eksplodē pa kreisi, eksplodē pa labi, krīt te priekšā, te aiz muguras, bet par šausmīgu laimi neviens neķer viņu. Tas ir «pēdējais pie lielgabala»! Kurš šinīs dārdos un kaucienos, šinī ārprātīgajā, ugunīgajā negaisā, šinī peklē, kur katru mirkli uzglūn nāve, nezaudē prātu, kura sirds nepārstāj pukstēt, tas ir cilvēks, kam ar pilnām tiesībām pieder īsais, bet diženais un kā vara zvans skanīgais vārds «varonis»!

Tāpēc jau sen «pēdējais pie lielgabala» noder par sižetu

slavenākajiem māksliniekiem. Šis sižets atradis savu miesīgo iz­pausmi minētajā rezervistā Jozefā Sveikā, kas realizējis leģendu par varoni. Viņš stāvējis pēdējais pie lielgabala, neraugoties uz dzīvības briesmām, pats lādējis, tēmējis, šāvis, atkal lādējis un tā joprojām. Viņu nebija iespējams uzveikt ne nāvei, ne krie­viem, — viņš bija par tiem stiprāks. Tagad viņam par balvu ir lielā sudraba medaļa.»

— Tas jau taisni kā par Jabureku, — Sveiks sajūsmināts at­saucās, — to, kas stāvēja Kralovohradecā pie lielgabala un tik lādēja un šāva. Tu, brīvprātīgais, sāc jau sacerēt aplamības. Ja toreiz Hradecā Glamm-Hallass nebūtu izgāzies, tad mēs gan būtu uzveikuši, — tādi braši karavīri tur bija. Vai tu esi dzirdējis, ka šās kaujas plānu Austrijas štabam izstrādājis prūšu ģenerāl­štābs? Par to uzzinājis kāds kapteinis Hepnera kungs, un, tā kā viņš nav varējis pārpeldēt Labu, tad pats nošāvies. Bet viņš uzrakstījis par visu savai sievai, un tāpēc kungs un ķeizars nav devis viņai pensiju. Viņa vispirms metusies viņa majestates priekšā uz ielas ceļos un izstiepusi pret viņu rokas, lai viņš to pieņemtu audiencē, bet tad viņu nosūtījuši uz trakonamu, jo- viņa esot gribējusi apliet kungu un ķeizaru ar sērskābi.

—  Šveik, nedod mēlei vaļu, — Mareks atgādināja, — tu ne­zini, kas tevi noklausās.

—   Lai klausās, kam patīk, — Sveiks atcirta, — viņa taču bija gribējusi izmaitāt viņa majestatei ģīmi, lai viņš vairs nepa­tiktu Elizabetei. Tā atkal nezin cik reižu bēga no viņa projām, kamēr Lucheni kungs nodūra viņu Zenevā ar vīli. Viņš laikam necieta skaistas sievietes. Krieviem durkļi arī līdzinās vīlēm. Bet kungs un ķeizars būtu varējis dzīvot ar viņu vēl ilgi netrau­cētā laulības laimē.

Kustība nometnē norima, kareivji gatavojās naktsguļai, bla­kus teltī kāds stāstīja:

—   Vajadzēja iet tik pie pavāriem un feikt, lai dod mums kaut vai kaulus grauzt. Vajadzēja taisni sacīt: «Dievs tēvs, kā­diem neliešiem tad mums jābūt, lai mums pat ēst negribētos? Tā jau dzīvojam kā lopiņi, dzeram tikai ūdeni, un ko pamīlēt arī nav.»

Tomēr apkārtnē nemanīja vasaras vakara rāmumu, nomieri­nošo klusumu; bieži dzirdēja lielgabalu dunoņu, vezumu grabē­šanu, kājnieku un kavalerijas soļu klaboņu, kas nerimās visu nakti. Viss tas pastāvīgi atgādināja par gaidāmajām briesmām, un virsleitnants Lukašs, atlaizdamies istabā uz siena klēpja, at­bildēja Sveikam, kas jautāja, vai uz rītdienu nebūšot nekādas pavēles:

—  Pagaidām ne, kas būs rīt, nezinu. Vai tu zini, Šveik, ka tagad sāksies pats galvenais? Tagad mēs ēdīsim tik karstu putru, kādu tikko noceļ no uguns.

Un Sveiks apņēmīgi atbildēja:

—  Padevīgi ziņoju, ka to es nezinu. Bet auksta biezputra, obrlajtnanta kungs, arī nekam neder, tauki tanī sasaluši, un tā līp pie zobiem un mēles. Mannas biezputra man nepatīk, prosas es pat ciest nevaru, toties kartupeļu biezputru ar ceptu gaļu — to es labprāt ēdu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, rīt mēs tad redzēsim, kādu biezputru krievi būs mums savārījuši.

V

«VOR VVĀRTS! VORWĀRTS!»[66]

Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notru­lināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.

Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavē­joties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļmalām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.

Tāpēc rīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, tikpat kā, dzerot arsenu, iesāk ar vienu tableti dienā un beidz ar des­mit, ik dienas pieliekot pa vienai klāt.

Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta iz­turēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mo­cības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns ne­notiks.

Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivjiem sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst aizvien lopiskāka un pār­vēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām. Šo noskaņojumu vislabāk izteicis Havličeks-Borovskis[67]: «Es — Austrijas pavalstnieks? Kas vēl ļaunāks var ar mani notikt?»

Tāpēc arī otrā dienā, kad virsniekiem bija apspriede, kad raitnieki auļoja šurp cits pēc cita un telefonisti tina vadus, Sveika bataljona kareivji nostājās rindā tikpat stulbā padevībā kā aitas pie kautuves vārtiem.

Neviens nerunāja ne vārda, visi bija kļuvuši ārkārtīgi noslē­pumaini; kad pēkšņi priekšā gluži tuvu sāka dārdināt artilērija un pēc mirkļa icgrāvās arī smagie lielgabali, katrs tikai nobā­lēja un pameta skatienu uz kaimiņu, kam tāpat pārmainījās sejas krāsa. Trauksmi netaurēja, tā nebija vajadzīga. Kareivji paši uzlika mugursomas, negaidot komandu, un katrs klusībā nodomāja: «Vēlāk, kad muksim, es somu nometīšu, — mocīties jau nu neiešu.»

Tad kapteinis Zāgners uzkliedza: — Mierā! — uzrāpās uz tukšas mucas un sāka runāt.

Viņš atgadināja kareivjiem zvērestu uzticīgi sargāt pulka karogu, uzsvēra, ka viņi jau atsvieduši ienaidnieku līdz tā ro­bežām, vēl pāris metru — un krievi lūgšot mieru, ceļos kriz­dami. Viņš apzvērēja kareivjiem, ka tiem neesot ko bīties, viņš tos izvedīšot caur-ūdeni un uguni, lai tikai viņi glabājot sava dzelzs pulka slavu, pulka, kurš nekur neesot atkāpies, bet visur uzvarējis. Viņš atkārtoja, ka, jo ātrāk tikšot panākta uzvara kaujas laukā, jo ātrāk visi varēšot atgriezties pie dārgajiem tuviniekiem, mīļoto sievu apkampienos; viņš paskaidroja, ka mūsu slavenais sabiedrotais — ķeizars Vilhelms (apakšvirsnieki tūliņ skubināja kareivjus: — Kliedziet: «Lai dzīvo! Slava!» — citādi jūs piesies pie staba!), izteikdamies: «Pirms vēl lapas no­birs, jūs būsiet mājās,» — esot domājis šā gada rudeni, un tā tas arī būšot. Lielas kaujas un sevišķas briesmas neesot gaidāmas, jo krieviem neesot šāviņu un viņi pildot granatas ar smiltīm. Ja kādu ievainošot, lai tas pats pārsienot ievainojumu vai ejot uz pārsienamo punktu; ja aiz stratēģiskiem iemesliem būšot pavēle atkāpties, tad ievainotos nedrīkstot pamest, tie visi esot jāpie- vāc. Viegli ievainotie neko nedrīkstot atstāt, viss, sevišķi šau­tenes, esot jānogādā pārsienamā punktā, kur tās pieņemšot pret parakstu.

—   Šautene, kareivji, nav kliņģeris, ko var izcept pāris mi­nūtēs, — viņš dedzīgi skaidroja. — Ja jūs atgriezisieties bez šautenes, tad tas nozīmē, ka jūs iegrūžat nāves briesmās savu biedru, kas paliek pret ienaidnieku tukšām rokām. Kas atnesīs lieku šauteni, saņems piecas kronas, kas atnāks tukšā, paliks pēc izveseļošanās vai nāves bez atvaļinājuma. Un tagad mūsu augstākajam pavēlniekam, mūsu kungam un ķeizaram — urā,, urā, urā!

Kareivji bez sevišķas sajūsmas atkārtoja:

—   Urā, urā, urā!

Kapteinis nokāpa no mucas un piebilda neoficiālā balsī, ne tik svinīgi, bet tēvišķi:

—   Vairieties no gūsta, citādi var gadīties, ka pat pēc desmit gadiem netiksiet no Krievijas mājās. Ja kāds kritis kaujā, viņa sieva saņems 300 kronu. Galu galā līdz pastardienai neviens no mums nenodzīvos. Vai varbūt jūs gribat dzīvot mūžīgi?

Viņš pārlaida skatienu kareivjiem, un viņa acis tik cieši pie­vērsās Sveikam, ka pēdējais iznāca no ierindas un salutēja:

—   Padevīgi ziņoju, es negribu!

Tad atskanēja pavēle: — Marš! — un bataljons devās ceļā, turklāt katra rota savā virzienā. Lielgabali dārdēja biežāk un tuvāk, šāviens sekoja šāvienam. Ejot gar bateriju, bija redzams, ka gaiss saviļņojās pēc katra šāviena un lielgabals salēcās; artileristi bija nometuši svārkus un atlocījuši kreklu piedurk­nes. Sviedri viņiem plūda aumaļām.

Sveiks soļoja līdzās Balunam tūliņ aiz Lukaša; milzis dzir­navnieks lūdza dievu, sakrustojis rokas uz patronsomas, bet Sveiks viņu mierināja:

—  Nebaidies, ja tevi nokaus, tad sieva saņems par tevi simt piecdesmit zelta gabalu prēmijas, — tu taču dzirdēji, ko kap­teinis teica. Par vārnu mežsargs saņem desmit helleru, par sesku — piecpadsmit, par zebieksti vai caunu —• kronu, par lapsu — piecas kronas. Tas jau tā izrēķināts, ka ar trīssimt kro­nām sievai par vīru un bērniem par tēti pilnīgi pietiek.

Pēkšņi lielgabali iebrikšķējās kaut kur tālu priekšā 1111 kaut kas dunot pārskrēja pāri kareivju galvām. Tie, kas pirmo reizi -gāja kaujā, ziņkāri atskatījās, bet pieredzējušie apgalvoja:

—   Tas ir sešpadsmit- vai astoņpadsmitcentimetrīgais. Kamēr lido mums pāri, tikmēr vēl labi, bet, ja tāds daikts nokritīs mums vidū, tad dažs labs no smiekliem kājas notirinās.

Tikmēr Sveiks turpināja attīstīt savus uzskatus par atlīdzības izsniegšanu kritušo ģimenēm:

—    Trīssimt kronu, ar to pilnīgi pietiek, taisni tik daudz maksā vidēja lieluma vērsis. Ja tu mājās ieveltos dīķī un no­slīktu, tad sieva nedabūtu nekā un viņai vēl būtu jārīko tev bēres. Bet tagad, draugs, viņai var laimēties: ja viņai pēc tevis paliek dzirnavas, labas dzirnavas bez parādiem, tad viņa var nozvejot citu. Kārtīgu atraitni ar labām dzirnavām pūrā katrs ņems ar prieku. Kas zina, vai tu maz esi pret viņu tā izturējies, kā tāda godīga sieviete pelnījusi. Pragas pilsētas valdē reiz iera­dās kāda Andula Prouza no Františeka laukuma; viņa strādāja Bubnos Mālcra vērptuvē, bet kasieris viņai vairs pabalstu ne­izmaksā, tikai tā žēlīgi noraugās, norij slienas un saka: «Tikai neuztraucieties, Prouza kundze, pabalstu jūs vairs nesaņemsiet. Man jums ļaunas vēstis: jūsu vīrs kritis serbu frontē. Saņemiet par viņu trīssimt kronu!»

Šitā Prouza Andula atkal saliek rokas, asaras viņai birst kā pupas, un sāk tarkšēt: «Lai dievs jums atmaksā, žēlīgs kungs, ka mani tā iepriecinājāt! Tātad viņi Vašeku tiešām nošāvuši? Cik labi, cienīgs kungs, ka jās dodat man par viņu trīssimt kronu, ■— es no viņa, nelieša, savu mūžu tik daudz naudas ne­esmu redzējusi. Tātad viņa nabaga dvēsele jau dieva klēpi? Viņš mani, žēlīgs kungs, pirms aizbraukšanas tā piekāva, ka man vēl tagad uz rokām un muguras zilumi. Paskatieties, žēlīgs kungs!»

Viņa novilkusi blūzi un parādījusi viņam vīra sitienu pēdas, bet citas sievietes sākušas kliegt, lai nesamulsinot kasieri, jo viņš varot kļūdīties, pabalstus izmaksājot. Viena sieva atkal nometusies ceļos kases priekšā un sākusi lūgties, lai dodot viņai arī trīssimt kronu un lai šaujot viņas vīru nost. Izrādījies gan, ka tā nemaz nav bijusi sieva, bet kāda Serincka, kas saņēmusi pabalstu par Franci Slanaržu, nažu trinēju 110 Libniem, viņa tāpat vien dzīvojusi ar to, piedzīvojusi divus bērnus, bet viņš to jau pametis un sarunājis sev kādu Proseka ķieģeļu cepļa strādnieci. Varbūt tava sieva, Balun, tāpat…

Sveiks palika pusvārdā: augstu virs viņu galvām plīsa šrap- nelis, un putekļi vien uzvirpuļoja, kad lodes atsitās pret zemi. Pēdējās rindās kāds kareivis saķēra plecu, no kura plūda asinis, un laidās skriešus atpakaļ.

—   Puikam laime, — kāds ierunājās aiz Sveika, bet tūliņ eksplodēja otrs šrapnelis, un tā spiedzienā ielauzās virsleitnanta Lukaša skaļā, spalgā balss:

—   Kumpanie! Schwarmlinie! Direktion — erster Zug![68]

Apakšvirsniekiem šausmīgi brēcot un grūstot kareivjus gan

pa labi, gan pa kreisi, rota uzsāka pārskrējienu. Trešajā vadā feldfebelis iebelza kādam jauniņam kareivim:

—   Kur velcies, muļķadesa! Nezini, kā iet ķēdē?

—  Nūja, ka nezinu, — tas pusraudus taisnojās, — es esmu no zemessargiem, rotā tikai divas nedēļas un to pašu laiku no­gulēju slimnīcā ar plaušām. Es neesmu no šā pulka, bet no 42., un tur mums tikai mācīja atbildēt: «Ķ. un ķ. 42. pulka šefs ir erchercogs Fridrichs fon Kumerlands-Bruchšvillings Linnen- hurkā!»

—   Muti ciet! Jēzus Marija, mums atsūta tādus bērnus, kam vēl aukle vajadzīga, — feldfebelis izmisis izsaucās.

Ķēde izvērsās; nepietiekami apmācītie kareivji nezināja, kas darāms, un nenolaida acu no pieredzējušiem un posmu seržan­tiem. Srapneļi sekoja pēc noteiktiem starpbrīžiem, bet to ložu krusa katrreiz nobira aiz ierindas.

Virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs un kadets Bīglers gāja priekšgalā ārēji bezbailīgi un drosmīgi, tāpēc vecie kareivji sprieda:

—   Mēs esam tikai palīgspēki, priekšā ir citi, jo, tiklīdz lieta kļūs nopietna, šitie pazudīs.

Ķēde sasniedza pļavu, caur kuru tecēja vītoliem apaudzis strauts. Virs galvām iedūcās lidmašīna, un virsleitnants Lukašs komandēja:

—   Līdz tiem krūmiem un gulties! Noslēpties, viņš metīs bumbas!

Lielais putns tarkšķēja augstu gaisā, mezdams lokus, tad pa­griezās un aizlidoja gar ķēdi uz kreiso pusi. Pie Lukaša pie­skrēja kapteiņa Zāgnera raitnieks. Kapteinis gulēja ar savu rotu klajumā pie lauku ceļa.

—   Palikt guļus līdz turpmākajam rīkojumam! — Lukašs pavēlēja.

Kareivji pasmēla pudelēs ūdeni no strauta un dzēra, tad at­laidās uz muguras un sāka prātot, kas te īsti ir un kas notiks.

—   Ja ne šodien, tad rīt dabūsim pa ādu, — kāds ieteicās, bet otrs turējās pretī:

—   Nekā nebūs. Tur vienkārši kāda neliela krievu vienība aiztur mūsējos.

Blakus Sveikam gulēja mazs, vasaras raibumiem nosēts ka­reivis. Kad Lukašs aizgāja tālāk, viņš izvilka no somas krievu patronu un sāka čakarēt ārā lodi ar durkļa galu. Kad lode iz­krita, viņš izbēra pulveri saujā, pusi iebēra atpakaļ un uzdzina lodi virsū, piesitot ar durkļa neaso malu.

—   Kas tā par spēlīti? — Sveiks vaicāja. — Tagad taču to nevarēs šaut.

—   Varēs, mīļais, varēs, — kareivis apgalvoja. — Visu pul­veri nevar atstāt, tad lādiņš par stipru un var atraut visu ķetnu. Lai nu dievs dod, ka krievi sāktu šaut, kamēr mēs vēl esam šinīs vītolos, tad es te pats iešautu sev rokā tā, ka neviens nekā ne­zinātu, un tūliņ prom uz lazareti. Es, draugs, jau esmu dabūjis vienu īstu ievainojumu vēderā un otra vairs negribu, man šitā kara pietiek. Cilvēkam jābūt praktiskam: samērcē brezentu, aptin ap roku, laid iekšā krievu patronu, un pats gudrākais dak­teris nekā neizpratīs. Es, brālīt, jau pusgadu esmu frontē, man ir prakse, un man tik viegli neko nepiesies.

—   Vislabāk uzlikt uz kājas maizes klaipu, — iejaucās sa­runā otrs. — Kroņa maize uzsūc visus netīrumus, pulveri un dūmus, un caurums kaulā iznāk trakoti tīrs.

—   Vēl labāk ņemt velēnu, — atsaucās trešais, — prāvu, glītu biezas velēnas gabalu. To vajag kārtīgi izgriezt, cieti pie­siet pie kājas, un tad vari drāzt cauri kaut vai pilnu austriešu patronu, — paliek gluži līdzens caurumiņš. Krievu lode grozās stobrā, tā var sašķaidīt kaulu.

—   Man atrakstīja brālis no slimnīcas, — ierunājās kāds ne­redzams krūmos. — Viņš ir bijis itāliešu frontē, un tur kareivji taisa visu ar akmeņiem. Uzliek vienu roku uz akmens un ar otru akmeni sit. Mans brālis raksta, ka viņš atsitis kreisajai rokai miesu līdz pat elkonim un tagad roka nokaltis. Jā, jā( . viņam ir raksturs.

—   Kāpēc sevi kropļot? — atskanēja krūma otrā pusē. — Ar mums tik un tā nekas ļauns nenotiks. Nešaujiet, lai būtu kas būdams; es jau esmu frontē piecus mēnešus, esmu piedalījies astoņās kaujās, bet neesmu izšāvis nevienu patronu. Nenokauj, tad tu netiksi nokauts, nekropļo citus, tad pats arī paliksi neskarts. Pār mums valda liktenis, un liktenis ir taisnīgs.

Šis pēdējais runātājs bija skaistākais cilvēces kulturas zieds, šis kareivis bija vairāk nekā visslavenākais skulptors, māksli­nieks, dzejnieks un aktieris kopā. Tas bija cilvēks, kas negri­bēja nokaut un nevēlējās ļauties nokauties.

Fakts, ka kareivis negrib šaut, modināja Sveikā sirsnīgu simpātiju, un viņš ar prieku būtu izvaicājis runātāju sīkāk, bet Lukašs, saņēmis jaunu raitnieka ziņojumu, atgriezās un uzsauca:

—   Vorwarts! Direktion mir nach![69]

Šrapneļi sprāga retāk, apšaude norima, un kareivju ķēde devās pāri pļavai, tīruma stūrim un pa slīpu nogāzi augšup. Un tad viņi ieraudzīja pabeigtas kaujas ainu: veselas grēdas krievu līķu, bet neviena austrieša, jo augstākā vadība arī šeit centās ietekmēt kareivjus psicholoģiski. Kamēr kareivis pats nebija piedalījies kaujā, viņš drīkstēja to iedomāties tikai lubniecisku bildīšu veidā: krīt vienīgi ienaidnieks, mūsējie šauj, dur, cērt, vajā un iziet no visām briesmām bez skrambiņas, jo pār katru nomodā desmitiem sargeņģeļu un Vīnē par to aizlūdz pats ve­cais zemes valdnieks.

Tāpēc te gulēja tikai kritušie krievi. Zābaki viņiem bija no­vilkti, viņi gulēja uz muguras, uz sāniem, uz mutes, kā nu kuru nāve bija pārsteigusi, un to atņirgtajiem zobiem nomelnējušajās •sejās vajadzēja iedvest drosmi uzbrucējai austriešu armijai.

Sveiks sarāvās, ieraudzījis šo atbaidīgo skatu, bet tad ielūko­jās vērīgāk un uzrunāja Mareku:

—   Vai tad viņus tāpat vien aprok? Ar nedzēstiem kaļķiem neapkaisa? Kareivim pienākas dziļa bedre un virsū nedzēsti kaļķi: sak, tas jums, kareivji, par algu. īstenībā ar to bija jāno­darbojas Pragas apbedīšanas birojam un jāatsūta zārki. Pat ne­ēvelēts dēlis siltāks nekā tas plānais krekls, kurā viņus te aprok.

Bet Mareks atbildēja kā pusmiegā:

—   Jāņem labi samērcēts brezents vai bieza velēna .. . Man, Šveik, rādījās sapnī, ka biju mājās atvaļinājumā. Mammiņa vā­rīja ķiršu knedlikus un uzlika galdā, es piesēdos klāt, te ienāk mūsu sētniece un prasa: «Mareka kundze, kur tad jūsu dēls?» Viņa mani nemaz nepamanīja aiz knedliku bļodas. Es atsaucos, viņa sasveicinās ar mani un jautā: «Ko jūs, jaunais kungs, tik ilgi frontē? Visi godīgi ļaudis vai nu Krievijā, vai lazaretē; jūs taču arī neizturēsiet.» Šveik, vai tu tici, ka sapņi ir no dieva? Es ticu! Šis karš nav pa manam prātam, un es spokotos, ja mani apraktu pliku un basu.

Sveiks, ko arī bija satricinājusi redzētā aina, gluži neloģiski atbildē;a:

—   Dievs cilvēkus visādi brīdina. Velēnai es neticu, bet ar to brezentu vajadzētu izdoties labi. Es tev to samērcēšu un pats aizvedīšu tevi uz pārsienamo punktu.

Tālāk pa nogāzi stiepās retu bērzu birztiņa; kad viņi to sa­sniedza, Sveiks vai iekliedzās aiz pārsteiguma. Tā bija pilna karaspēka, tur gulēja raibā rindā valsts vācieši, honvedi, bos- nieši, dragūni bez zirgiem, pāris mīnmetēju komandas, huzari un kājnieki ar visu iespējamo krāsu zīmotnēm. Kad viņi nome­tās bosniešiem līdzās, tie viņus apsveica vārdiem:

—   Jebcn ti boga, būs uzbrukums, un būs rums. Bez ruma nav uzbrukuma.

Priekšā skanēja nepārtrauktas šauteņu zalves un neganti lož­metēju tarkšķi; krievu artilērija atkal sāka strādāt un apšaudīja birzi šrapne^iem. Tomēr drīz apšaude aprima.

—   Viņiem trūkst municijas, — leitnants Dubs čukstēja Lū­kasam, — drīz viņi bēgs atkal. Tad mēs viņiem sadosim!

—  Vēl viņi nedomā vis bēgt, — virsleitnants aizrādīja, — būs laikam jāķeras pie durkļiem. Šveik, — viņš pagriezās atpakaļ, — neaizmirsti, ka tu esi raitnieks, un turies pie manis; Balun, tu pieraugi, ka nepazūdi ar visiem konserviem! Ja mani ievainos, tu dosies man līdz uz mājām.

Bosniešiem bija labs deguns: kad saule tuvojās rietam, aiz birztalas parādījās muciņām piekrauts vezums. Sāka izsniegt rumu, viena daļa pēc otras nāca ar katliņiem un blašķēm un, kas paspēja izdzert un iestāties rindā, dabūja otru porciju. Ietekme tūliņ kļuva manāma, noskaņojums uzlabojās, bosniešu «Jebcn ti boga, glaza a serdce» skanēja biežāk un izteiksmī- gāk. Vācieši uzsāka «Ich hatt einen Kameraden»[70], bet kāds galīgi noreibis čechs piecēlās un, turēdamies pie bērza, brēca, ko jaudāja:

Tur pie Krasnika gar Sanu Drūmi slejas sils. Biedru liķus lēni šūpo Odens melni zils. Viens es tālā svešatnē, Domas traucas nākotnē: Vai vēl tikšu, jāzīlē, Dzimtenēl

—   Nu, nu, ko mauro kā veca govs, — kāds aiz muguras pie­zīmēja un parāva dziedātāju pie zemes.

Krēslā atskanēja saucieni: «Vorwarts, vorwārts!» — un masa sakustējās: cilvēki, piedzēruši kā lopi, devās mirt par valsts di­ženumu un zemes valdnieka slavu. Viņi bija tādā stāvoklī, par ko oficiālā prese rakstīja:

«Mūsu armija modina vispārēju apbrīnu ar savu varonību un nesalīdzināmo pašaizliedzību. Tā metas uzbrukumā sajūs- mīgi un braši, nicinot nāvi, pilna kareivīga gara.»

Bet šo «garu», ar ko augstākā vadība pildīja savus brašos karavīrus, izstrādāja no kartupeļiem gan ar karstuma, gan aukstuma palīdzību visās degvīna dedzinātavās no Sudetu kal­niem līdz pat Adrijas jūrai. Un tie, kas gatavoja šo produktu valstij, lai tā gūtu uzvaru, guva tādu peļņu, ka pēc kara, pirk­dami jaunas fabrikas un muižas, varēja sacīt:

—   Par to visu jāpateicas kara entuziasmam.

Alkohola tvaiki apmulsināja smadzenes un apmigloja acis, nekas pasaulē nelikās briesmīgs, pretvarīgs, grūts, viss bija sasniedzams: spirts iedarbojās.

Nevienādās, sajauktās, svārstīgās rindās viņi lauzās uz priekšu, necilvēcīgu brēcienu: — Vorwārts, vorwart«! — dzīti.

Lodes svilpa aizvien spalgāk un spindza zemāk ap galvu; likās, neredzamas mušas skrien gar pašām ausim ar mīkstu — Ti-ū, tiiju-ū, — tā ka Sveiks neviļus atgainījās:

—   Tiš, trakā!

—   Vorwārts, vorw;irts! — sauca jau aiz muguras, un viņš pazina kapteiņa Zāgnera balsi. — Vorw;irts, vorwārts! — klie­dza kaut kur aizmugurē arī virsleitnants Lukašs.

Sveiks atskatījās, bet neredzēja vairs neviena pazīstama, apkārt bija svešas sejas. Resns, spēcīgs valstsvācietis, pamanīji» viņa atskatīšanos, piegrūda viņam ar elkoni un izsriiejot norūca:

—  Mochtest nicht auch die Front hinter halten, du Scheis- ser? Das ist doch bloss fur die Herrn Offiziere![71]

—  Par to nav runas, biedri, — Sveiks atbildēja, — bet es esmu raitnieks un man jābūt pie sava obrlajtnanta, lai varētu skriet pēc palīdzības, ja notiktu kas ļauns. Tas nelga Baluns šitādā burzmā būs sen jau noklīdis.

Šinī mirklī rindas ķēra šāviņš, uguns stabs izlauzās no zemes, smagi, smacējoši dūmi uzvirpuļoja visapkārt, un zeme nodre­bēja tā, ka Sveiks pakrita.

Viņš palika guļam, kamēr pārējie paklīda kur kurais, tad, aptaustījis sevi, noteica:

—  Tā ir gan uguņošana! Daudz labāka nekā tā, ko Hajeka kungs rīko svētā Jāņa dienā Stršelecu salā. Vienīgi troksnis va­rēja būt mazāks, citādi var vēl kādu nosist.

38*

Rinda atkal izlīdzinājās. Brēcieni: — Vorwārts, vorwarts! — kļuva aizvien mežonīgāki un negantāki, pārvēršoties kaucie-

nos; kareivji krita, piecēlās un atkal traucās uz priekšu, it kā kāds viņus triektu ar pletnēm. Šāviņi sprāga jau aiz rindām. Sveiks piecēlās un noskrēja līdz milzīgam meža rožu krūmam laukmalā, tur viņš atkal pieplaka pie zemes. Pēc mirkļa pie­skrēja ungāru virsnieks ar revolveri rokā un dzina viņu tālāk; Sveiks pamanīja, ka aiz kareivjiem nāk vesela ķēde virsnieku un žandarmu.

«Taisni kā policijas ielenkums, kad policisti Prāgā kādu meklē,» viņš nodomāja un, pielicis soli, sacīja virsniekam:

—   Es tikai gaidīju savu obrlajtnanta kungu. Lūdzami, ne- sirdieties, es pats zinu, ka stingrībai jābūt visur. Arī kaujas laukā.

Un viņš atkal iejaucās burzmā, beidzot iekrita steigā sagata­votos ierakumos, kur izmisuši atšaudījās daži pilnīgi apdulluši un nomocījušies kareivji. Tikko viņš tur ievēlās, atskanēja ko­manda:

—   Schiessen, schiessen! Lebhaft schiessen![72]

Šautenes sāka sprakšķēt, tūkstošiem dzirksteļu šāvās tumsā. Minūtes desmit turpinājās šauteņu sprakšķi, minūtes piec­padsmit ierakumam lidoja pāri šrapneļi un granatas, tad uguns pastiprinājās flangos, bet centrā to apklusināja komanda:

—   Feuer einstellen! Feuer einstellen![73]

Tad klusumu pārtrauca pavēle:

—   Bajonett auf! Sturm! Sturm! Vorwārts! Vorwārts!J

Visa cilvēku masa metās augšā uz ienaidnieka ierakumiem,

lai sāktu tuvcīņu un triektu durkļus vēderā vai krūtīs tiem, ko saudzējušas lodes, šrapneļi un šāviņu šķembas. Tikko viņi izrā­pās no ierakumiem, sāka šaut austriešu artilērija; varēja dzir­dēt, ka kāds brēc telefonā: \

—   Sprostuguni! Šrapneļus!

Militārā technika bija pati pilnība: kam nepietika sajūsmai ar rumu, to dzina uz priekšu šāvieni no mugurpuses.

Straume aizrāva Sveiku līdz; viņš mirklī noskrēja pāris soļu, kas viņu šķīra no krievu ierakumiem, bet tie bija jau tukši: izņemot līķus un ievainotos, kas gulēja sakrauti grēdās, tur nebija neviena kareivja. — visi bija paguvuši aizbēgt.

—   Nokavēties! Vorwarts, vorwarts! — virsnieki brēca.

Uzbrucēji pārjoņoja pār ierakumiem un aizsteidzās tumsā. Sveiks palika viens pie ievainotajiem.

—   Nu, puikas, dabūjāt piparus? — viņš līdzcietīgi apvai­cājās, dzirdīdams tos ar ūdeni no savas blašķes. — Kāpēc ātrāk nelaidāties lapās? Ar mūsu karaspēku daudz jokot nevar. Pat kurš katrs piedzēries civilists var nodarīt otram smagus miesas bojājumus.

Pēc brīža kareivji atgriezās. Krievi bija pazuduši nakts tumsā, kā zemē iegrimuši, un kareivji, velkot no ierakumiem kritušos un ievainotos un nododot tos sanitariem, lamājās:

—   Sasodīts, rit mums atkal būs jādzenas tiem pakaļ. Tagad īau viņi ātrāk neapstāsies kā Maskavā. Stāsta, ka vācieši jau esot pie Varšavas. Ja mēs krievus katru dienu slānītu tā kā šodien, tad tiktu ar tiem drīz galā.

—   Vai to krievu vēl daudz, biedri? — Sveiks ievaicājās. — Labi būtu sadalīt viņus vienmērīgi visam kara laikam, katru dienu noteiktu porciju, jo pārāk daudz vienā reizē nav veselīgi. Jaunboleslavas krājkasē strādāja kasieris, kāds Vilda kungs, un viņš zaga no šās kases pa drusciņai, vienmērīgi, lai nerastos aizdomas. Un, kaut arī viņš ņēma ik dienas pa druskai, tomēr beidzot iztīrīja kasi līdz pēdējam. Vai atkal tas Drozds sv. Vac- lava krājkasē, tas arī zaga palēnām un piesardzīgi, tā ka pat sv. Vaclavs nekā nemanīja, kamēr pēkšņi kase bija tukša. Tāpēc nevajag atplest muti līdz ausīm, ja kāds arī grib aprīt visu pasauli, — tā daudzi izmežģījuši žokļus. Re, mūsu kungs un ķeizars valdīja piecdesmit gadu vienā mierā, iekāms kārtīgi sagatavojās karam. Un šitas Drozda kungs tīrīja sv. Vaclava krājkasi četrpadsmit gadu.

Kāds stāvs izlauzās caur pūli un iekrita viņam rokās ar saucienu:

—   Sveik, tu tiešām vēl dzīvs?

—  Tiešām gan, — Sveiks atmirdzēja priekā. — Marek, brīv­prātīgais, vai tev arī nekas ļauns nav atgadījies? Es gan do­māju, ka tevi vairs neredzēšu, ka tevi jau ved uz lazareti.

—   Kapteini Zāgneru gan sanitari aiznesa, — kāds blakus ierunājās, — viņu kontuzējis šāviņš.

—   Labāk nemuldi par šāviņiem! — cits viņu pārtrauca. — Viņam ir tabletes, no kurām ģībst, tās viņam ārsts iedevis;- Es jau trīs reizes esmu redzējis viņu kaujā, un nekad viņš tālāk netiek par pirmo sadursmi. Viņš paģībst un guļ ģībonī tik ilgi, kamēr viņu nogādā un aizmugures hospitāli. Jā, jā, virsnie­kiem — tiem ir laba dzīvošana, viņiem pazīšanās ar dakteriem. Bet tu, cilvēks, ātrāk mājās netiksi, kamēr ieradīsies pārsienamā punktā, nesdams savu galvu padusē.

Mareks, pieliecies Sveikam, piemetināja:

—   Es arī esmu dzirdējis par tām tabletēm. Zini, man trūkst dūšas sev kaut ko nodarīt. Galu galā te jau katram nāve pie­nāks.

—   Rīts gudrāks par vakaru, — Sveiks prātīgi atteica. — Domāju, ka vajadzētu mazliet nosnausties. Kas tur tālāk notiek, vai nekā neredzējāt?

—   Nekā, — Mareks nožāvājās, — tikai trīs krievu lielga­balus un divus ložmetējus. Mēs tos turpat atstājām, negribējās nevienam ar tiem krāmēties. Šausmas, kā mēs esam nodzīti!

Viņš sacēla šineļa apkakli un mirklī aizmiga. Sveiks vēl brītiņu pasmēķēja, tad kāds kapralis pavēlēja viņam iet sardzē. Viņš paņēma šauteni, izlīda no ierakumiem un aizgāja kapraļa norādītajā virzienā.

Pēc pāris soļiem viņš paklupa un^pīpītei uzliesmojot, pa­skatījās lejup: tur gulēja kāja garā zābakā kopā ar kuņģi un zarnām, kas bija aptinušās ap stilbu.

—   Nabadziņš, — Sveiks pažēloja viņu, — tev nāksies pastardienā ierasties diviem lāgiem. Sanitari gan ar tevi daudz nedabūja stīvēties; arī tas ir labi, ja cilvēku pēc nāves neviens nelād.

Viņš ieteica nomainītajam kareivim likties gulēt un devās tālāk; pēc brītiņa viņš saskatīja tumsā trīs lielgabalus ar pretī pagrieztiem stobriem, līdzās stāvēja divi ložmetēji.

—   Paskat tik, tie ir uz ritentiņiem, — Sveiks nobrīnījās. — Tas ir labi, uz muguras es neaiznestu.

Viņš iejūdzās viena siksnās un otru stūma aiz pakaļdaļas.

—   Braucam! Aiziet, aiziet!

Riteņi nočīkstēja, un Sveiks atgriezās savā vietā. Kad pēc stundas ieradās viņu nomainīt, viņš aizvilka ložmetējus līdz pašam ierakumam un aizmiga tiem līdzās svētlaimīgā miegā.

Tikko svīda gaisma, ierakumi atdzīvojās, apakšvirsnieki modināja guļošos:

—   Šķirošana! Katrs uz savu daļu! 91. pulks pa labi! 66. honvedu — atpakaļ! Nomaiņa!

Sveiks pamodināja Mareku, tad izlīda no ierakumiem, iejū­dzās ložmetējos un aizvilka tos pa labi, kur drīz vien ieraudzīja virsleitnantu Lukašu, kas bija uzņēmies bataljona komandēšanu un stājās pie tā pārformēšanas. Daudzu kareivju trūka, tāpēc Lukašs bija galīgi pārsteigts, kad viņa priekšā nostājās kareivis, salutēdams ar kreiso roku, bet labajā turēdams siksnu, ar ko bija sasieti divi ložmetēji:

—   Obrlajtnanta kungs, Šveiks padevīgi pieteicas rotai kā raitnieks. Nekā jauna nav, kaujā esam guvuši pilnīgu uzvaru. 3os divus ložmetējus es vakar ieguvu uzbrukumā, — smērēti gan nav, riteņi čīkst. Padevīgi izlūdzos atļauju veltīt šīs kara trofejas savam pulkam, lai tam būtu lielāka slava avīzēs.

—   Šveik, — virsleitnants uzsauca, pūlēdamies būt nopietns,

—   vai jūs zināt, kas sagaida raitnieku, kurš kaujas laikā pa­metis savu komandieri? Svins un pulveris!

—   Padevīgi ziņoju, to es nezinu, — Šveiks labsirdīgi atbil­dēja, — es jūs gan gaidīju, obrlajtnanta kungs, jo zināju, ka jums bez manis būs traki garlaicīgi, bet kāds cits obrlajtnanta kungs no huzaru pulka gribēja mani nošaut ar revolveri. Pade­vīgi ziņoju, ka šinī kaujā mēs uzvarējām bez citu palīdzības, un tagad es no jums, obrlajtnanta kungs, neatkāpšos ne soli. Padevīgi lūdzu, vai rumu šodien arī izsniegs?

—   Ā, Šveika kungs! — leitnants Dubs viņu pārtrauca.

—   Kur tad jūs blandījāties? Es jau zinu, ka neesat izšāvis nevienas patronas. Esmu ļoti pārsteigts, ka nedzirdu, ka Šveiks jau krievu pusē.

Šveiks uzmeta viņam skatienu, gribēdams kaut ko sacīt, bet virsleitnants Lukašs pasteidzās pirmais un skarbi pateica Dubam, norādot uz Šveika trofejām:

—   Šveiks ir drošsirdīgs kareivis, un es ieteikšu viņu apbal­vošanai ar mazo sudraba medaļu; viņš vakar kaujā ieguvis šos divus ložmetējus, — un, pagriezies pret Sveiku, pusbalsī pie­metināja: — Muļķi, kādos vecos dzelžos tu tos uzgāji, ka iedomājies atvilkt šurp?

Šveiks nepaguva atbildēt, jo ienaidnieks sāka kanonadi un trīs lielgabalu šāviņi sprāga tik tuvu austriešu karaspēkam, ka Sveiks sasita rokas:

—   Obrlajtnanta kungs, padevīgi ziņoju, ka krievi šauj ar tiem lielgabaliem, no kuriem es vakar aizvilku ložmetējus. Citādi nevar būt.

—   Tad jūs lielgabalus arī ieguvāt? — Lukašs jautāja.

—   Kāpēc jūs tos pamētāt turpat?

—    Jā, obrlājtnanta kungs, — Šveiks nopūtās, — lielgabalus es nevarēju pavilkt; padevīgi ziņoju, tur ir četriem zirgiem būtu ko vilkt.

Krievu uguns kļuva aizvien stiprāka un koncentrētāka; pēc pusstundas jau parādījās kājnieku rindas, kas nāca krieviem palīgā. Tie soļoja cieši slēgtā ierindā, mierīgi un apņēmīgi, truli un padevīgi, it kā viņiem viss būtu vienaldzīgs, un ieplūda pirmajā līnijā, pastiprinot šāvēju spēkus.

«Izskatās pēc aplenkuma no flangiem vai uzbrukuma,» Lukašs nodomāja, «atkāpties viņiem laikam vairs negribas.»

Viņa paredzējums izrādījās pareizs, jo pēkšņi krievu rindās atskanēja spēcīgs un ilgs «urā-rā-rā-rā» un krievi pārgāja uzbrukumā.

Bataljons sasvārstījās, taču izturēja, un krievi atkāpās, bet, kad pēcpusdienā gaisu atkal satricināja «urā-rā-rā», virsleit­nants Lukašs pavēlēja savējiem atkāpties.

Patiesībā kareivji jau atkāpās bez pavēles; krievi mudžēja vien kā siseņu bars visās augstienēs un nogāzēs, un honvedu rota, kam bija jāsedz atkāpšanās, kamēr krievi pienāks tuvu un izkliedēs to, tikko paspēja novērst paniku. Tiklīdz kareivji padzirdēja Lukaša balsi: — Zuriick, zuruck[74] — viņi pagrieza cepurēm nagu uz pakausi un metās atpakaļ, priecādamies:

—   Nu mēs kādu nedēļu uzbruksim šitādā veidā! Paskat, viņu jau ir kā melna debess; puikas, ieziediet nu papēžus ar zaķa taukiem!

Tā viņi diedza līdz pusdienai, kamēr viņus apturēia vācieši, ko pielika kā vati pie brūces, pārsviežot uz kaujas vietu auto­mobiļos. Šveika bataljons tad jau bija pie kādas stacijas, kur dega noliktava, apdraudot turpat stāvošo vilcienu.

Krievi apstājās, lai savāktu spēkus; p^et vakaru uzbrukums atjaunojās. Artilērija atklāja viesuļuguni, ienaidnieks tās aiz­segā mācās austriešiem aizvien vairāk virsū. Fronti noturēt nevarēja, līnija sašķobījās un pamazām kāpās atpakaļ. Pienāca pavēle ieņemt staciju; bataljons devās turp, bet krievu artilē­rija koncentrēja visu uguni uz turieni tā, ka vilciens tikko paguva tikt veselu ādu projām.

—  Staciju noturēt par katru cenu, — brigādes komandieris atsūtīja Lūkasam pavēli.

—  Pasakiet, lai pulkveža kungs nāk un notur to pats! cr- Lukašs uzkliedza raitniekam. — Te jau pat kaķis nenoturēsies.

Viņi tomēr nonāca gandrīz līdz pašai stacijai, bet piešaudī- iusies artilērija apbēra viņus ar īstu šrapneļu krusu. Kareivji diedza, ko mācēja, un Lukašs tikai nolādējās:

—   Sasper velns to komēdiju!

—  Padevīgi ziņoju, — Šveiks kliedza viņam ausī, — ka mūsu ceturto vadu šāviņš visu noslaucīja. Lajtnants Duba kungs…

Šāviņi sekoja viņiem uz pēdām, sprāga un apbēra viņus ar māliem, un Šveiks, sasprindzinot balsi līdzi šai ellišķīgajai rēko­ņai, kliedza virsleitnantam:

—  Obrlajtnanta kungs, labāk būs, ja aizvāksimies! Viņi, velni, šauj mums taisni virsū!

Kareivji bēga pūļiem, zemu pieliekušies; viņus izdevās ap­turēt un pagriezt pret ienaidnieku tikai priežu šiliņā, tālu aiz stacijas. Tur viņi izraka ar sapieru lāpstiņām iedobumus mīk­stajos mālos. Sāka izsaukt vienu rotu pēc otras. Kad izrādījās, ka 11. rotā trūkst gandrīz visa ceturtā vada, Šveiks izgāja priekšā pie komandiera Lukaša un, militāri saslējies, pielika roku pie cepures:

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nebija laika savākt lajtnanta Duba kungu, kā to pavēlēja kapteinis Zāgnera kungs, ka ievainotos vajagot pievākt. Padevīgi ziņoju, ka mēs viņu nesalasītu līdz pat vakaram, jo viņu ķēra šāviņš un saārdīja tūkstoš gabalos.

«Tātad Dubs jau atstiepies,» Lukašs nodomāja, «par to gan laikam viņa apriņķa priekšnieks nekā nebūs sacījis,» — un skaļi uzprasīja:

—   Kur? Vai pie tās stacijas?

—  Jā, tur viņam uzbruka tā nelaime, — Šveiks paskaidroja, — tad, kad krievi lēja no vienas vietas. Jēzus Marija! — viņš pēkšņi iekliedzās. — Es taču tur esmu pazaudējis savu pīpi!

Viņš izmeklējās pa visām kabatām, izčamdīja mantu somu, attaisīja pat patronsomu, bet pīpes nekur nebija, un Šveiks sa­cīja Lukašam tik izjusti, kā tas vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam:

—  Viss, kas ar mums līdz šim noticis, ir tīrie nieki, obrlajt­nanta kungs, to drīz vien aizmirsīs, bet kā lai es dzīvoju bez savas pīpes?

Viss Šveika tēls pauda bezgalīgas sāpes un izmisumu un ietekmēja tūliņ arī Lukašu, tikai pēdējam šīs jūtas drīz vien pārvērtās niknumā pret visu pasauli, kurā iespējamas šādas nejēdzības. Lukašs pasauca Balunu un lika attaisīt pudeli sļivo- vicas, ar ko sevi iepriecināja tādā mērā, ka vakarā, kad debess velvē iedegās pirmā zvaigznīte un abpusējā apšaude apklusa, Šveiks, noliecies pār viņu pie priedes saknēm, konstatēja:

—   Piesūcies kā zīdainis un redz ko jauku sapnī. Sirds gan viņam pārāk mīksta!

Viņš apsedza Lukašu ar mēteli un apgulās pats, bet tūliņ atminējās feldkuratu, kas tiem pirms došanās uz vilcienu bija stāstījis, cik jauki kara laukā, kad ciemi deg un ievainotie vaid.

«Viņam vajadzēja sadot pa purnu,» Šveiks nodomāja un iemiga. Viņš sapņoja, ka šāviņš vēlreiz saplosa leitnantu Dubu un tas dūmos un liesmās paceļas uz debesīm kā pravietis Elija uguns ratos. Pie debesu vārtiem drūzmējas kritušo dvēseles dažādos formas tērpos, bet leitnanta Duba dvēsele laužas pūlim cauri, grūstīdamās ar elkoņiem un kliegdama: «Palaidiet mani, es esmu kritis par Austriju, man pirmajam jārunā ar dievu to kungu. Tu, svētais Pēter, esi dieva kalps? Es gribu runāt ar pašu priekšnieka kungu. Nost no ceļa, jūs mani vēl nepazīstat, un es neieteicu nevienam ar mani tuvāk iepazīties». Bet debesis atmirdz bezgalīgā, zeltainā blāzmā, parādās dižens sirmgalvis baltās drēbēs, viņam līdzās gaišmatains jauneklis asinīm no­traipītā formas tērpā, ērkšķu vainagu cepures vietā, un vecais, norādot grāmatā, ko viņam tur priekšā skaista meiča, uzsauc Dubam pērkona balsī: «Lajtnant Dub, kāpēc vajāji krietno kareivi Sveiku? Kāpēc piespiedi viņu piedzerties ar konjaku?» Dubs neatbild, jauneklis izpleš rokas, kurām delnās asiņainas rētas kā uzplaukušas rozes, bet vecais uzkliedz: «Uz pekli!» — un leitnants nogrimst pazemē. Spožums nodziest, vecais pazūd, jauneklis ērkšķu vainapā aiziet, noliecis galvu un slaucīdams asaras baltā autā, bet Šveiks pamodās, izsaukdamies:

—   Tavu muļķīgu sapni!

Gaisma ausa. Šveiks pataustīja kabatās, bet tad atcerējās, kādu zaudējumu vakar cietis, un aši uzlēca kājās, drebināda­mies aiz aukstuma. Visi gulēja, tikai patruļas bija nomodā un soļoja starp priedēm. Šveiks izgāja mežmalā, tur stāvēja sardzē kareivis no viņa vada. Izdzirdējis soļus aiz muguras, tas pār­steigts nodrebēja un pacēla šauteni pret Sveiku:

—   Halt! Wer da?1

—   Cilvēks, — Šveiks īgni atsaucās, — eju izlūkos. Vai tad

1 Stāt! Kas tur ir? (Vāc.)

tu mani nepazīsti? Jēzus Marija, kur jūs derat, šitādi jaun­iesauktie!

—   Ak tu tas esi, Šveik, — kareivis nolaida šauteni. — Vai nezini, kā šodien būs ar kafiju? Varbūt virtuves pavisam no­maldījušās?

—  To nezinu, draugs, — Šveiks atrūca, — man nav laika mēli dzesināt. Gan mums moskaļi šodien atkal sados.

—  Vai paroli un caurlaidi zini? — kareivis vēl uzprasīja, un Šveiks atbildēja caur zobiem:

—   Pazaudētā pīpe.

Reizē ar pirmajiem saules stariem pamodās arī krievu arti­lērija un sāka mežonīgi šaut, it kā gribētu atbrīvoties no pār­mērīga munīcijas krājuma. Tā apšaudīja staciju, ap kuru staigāja Šveiks, meklēdams savu nozaudēto smēķēšanas instru­mentu. Viņu laikam pamanīja un sāka apšaudīt ar šrapneļiem, tad kaut kur tuvumā ierējās ložmetējs, noberot visu klajumu lodēm, tā ka Šveiks atzina par labāku paslēpties aiz stacijas ēkas. Pamazām viņš sāka orientēties, no kurienes viņi te bija ieradušies un uz kurieni bēguši, un, ložmetējam apklustot, devāļ tanī virzienā. Viņš atrada milzu bedri, ko bija izrāvis šāviņš, kas iznīcināja ceturto vadu, un pāris soju tālāk, kad viņš jau apņēmās staigāt tā vai līdz pastardienai, kamēr atradīs pazudušo laimi, viņa acis iemirdzējās.

Mitrajā zālē gulēja pīpe, viņa pīpe, un rasa vizēja uz tās kā asaras, ko tā lējusi sava kunga dēļ. Šveiks noliecās pēc tās, un ložmetējs sāka kapāt zemi viņam taisni pie kājām.

Viņš paķēra pīpi, kas pēkšņi nodrebēja viņa rokā, un aiz­metās aiz stacijas.

Tad viņš izvilka no mantu somas paciņu tabakas, piebāza pīpi un gribēja aizdedzināt, bet, celdams to pie mutes, pama­nīja, ka tai trūkst pa gabaliņam no iemutes un galviņas. Tie bija kā nogriezti ar lodi tanī mirklī, kad Šveiks bija pīpi pacēlis. Viņš pastiepa roku gar stacijas stūri un, draudot ar pīpi krievu frontei, nicinoši noteica:

—   Draņķi! Vai kārtīgs kareivis tā dara kārtīgam kareivim? Kas jūs mācījis tā karot, cūkas bērni?

Atbildi uz šo daiļrunīgo jautājumu viņš nesaņēma, tikai šāviņi un šrapneļi lidoja joprojām uz staciju, kamēr tad uz laiku pievērsās mežam, no kura šāva stacijai pāri austriešu artilērija.

Bet aiz nodegušās noliktavas, attupies uz pirkstgaliem pie dziestošajām pagalēm, turēdams pīpīti zobos taisni aiz iemutes, Sveiks gaidīja uzvārāmies katliņā kafiju. Nekas nemocīja viņa sirdsapziņu, dievišķa nevainība staroja viņa netīrajā, kvēpiem notrieptajā sejā, kad viņš, padzēris kafiju un atlaidies piesaulē, uzvilka:

Zinu, kur tas namiņš jaukais

Kurā mana mīļā mit.

Viņa steidz tur pie lodziņa koša

Zīdautiņu izrakstīt.

Labi gan tev, mana mīļā,

Zīdautiņu šūdināt.

Mums, ak, vajaga, nabaga zēniem,

Agri rītā frontē stāt.

Stāvi frontē tā kā mūris,

Stāvi frontē tā kā miets, —

Atskrien šurpu sirdīga lode

Un no frontes ārā triec.

Mani, smagi ievainotu,

Lazaretē ievieto.

Laidiet ziņu mīļajai manai,

Lai tā mani apciemo!

Viena roka ievainota,

Otra roka norauta.

Nāc nu, mīļa, paskaties pati,

Cik no kara ļaunuma!

Es uz tevi neskatīšos,

Man uz tevi dusmīgs prāts:

Slavas vainags zaļš, ko man vēlēji,

Manam kapam darināts.

Sveika kara dziesma saplūda ar šāviņu sprādzieniem, un viņš, dziedādams pantu pēc panta, nonāca jau pie tā, kur ievai­notais aizrāda meičai, ka tai nevajadzētu staigāt pie kareivjiem uz kazarmām un piekopt ar viņiem vingrošanu uz lāviņām. Tad viņš apklusa, jo tuvumā kāds sāka vaidēt un raudāt.

Šveiks devās uz to pusi. Noliktavas otrā pusē gulēja uz vēdera jauniņš kareivis un, atspiezdamies uz elkoņiem, mēģi­nāja rāpties Sveikam pretī. Bikšu staras bija pilnas sakaltušu, melnu asiņu, viņš vaidēja pie katras kustības kā kaķis, kam pārsists mugurkauls.

Ieraudzījis Sveiku, viņš saņēma rokas:

—   Palīdziet, kungs, palīdziet! Dievmātes dēļ palīdziet!

—   Kas tad tev, puišel, noticis? — Sveiks prasīja, bet tad noprata no kareivja biksēm, ka tam vairākas lodes izskrējušas caur ikriem.

Viņš uzmanīgi pacēla ievainoto un aiznesa aiz noliktavas. Tur viņš tam noāva kājas, atārdīja pielipušās bikses, atnesa aukstu ūdeni un apmazgāja brūces. Kareivītis tikai nopūtās, sekojot ar acīm Šveika darbam. Kad Šveiks viņu pārsēja, pa­sniedza nodzerties un jautri noteica: — Nieks vien ir, viss izgā­jis caur mīkstumiem, — kareivis padraudēja uz krievu pusi:

—  Kaut jūs kolera parautu, vazaņķes bērni! Ak manas kājas, manas kājas! — un sāka atkal raudāt.

—   Dēliņ, — Šveiks viņu pamācīja, — liecies labāk čučēt un nebrēc, lai kāds neuznāk. Es iešu paskatīties, vai neatradīšu ko ēdamu. Pag, labāk es tevi tomēr aiznesīšu uz to lielo bedri, lai tev neuzgāžas mūris, ja to pavisam sašaus.

Viņš aiznesa ievainoto poli un pats ielīda stacijas ēkā. Kancelejā bija tikai sadauzīts tālruņa aparats, bet pagrabā Sveiks atklāja kurvi ar lielu, appītu pudeli. Viņš nogrieza ar nazi kārklu klūgu cepurīti, kas sedza pudeles kaklu, izlauza ar durkli aizbāzni gabalu pēc gabala, piebāza degunu pie pu­deles kakla, un viņa acis iedzirkstījās:

—  Mīļais dievs, tas taču ir vīns! Ir gan godīgs stacijas priekšnieks, kas tā parūpējies par mani!

Viņš pielieca pudeli un pietecināja pilnu katliņu, pagaršoja, nokJakšķināja mēli un salēja visu rīklē, uzslavēdams:

—   Taisni kā pie Šulca «Branikā». Bet tukšā dūšā vīns gan neesot veselīgs.

Viņš iznesa pudeli stacijas priekšā un ielīda noliktavā; tā bija pustukša, tikai vienā kaktā rēgojās dažas pussagruzdējušas kastes. Šveiks devās pie tām, līzdams pāri apdegušajām, nobru- kušajām sijām. Viņš izvilka durkli, pabāza zem augšējās kastes vāka un lauza. Dēlis nobrakšķēja, un Šveiks atviegloti nopūtās- no visas sirds:

Atradu gan, dievs tēvs nav vis mani aizmirsis.

Kastē bija krievu konservi, un Šveiks bez kavēšanās krāva tos mēteļa stūrī un nesa ārā pie pudeles, tad aizgāja pie ievai­notā, paņēma savu mugursomu un nesa konservus uz bedri.

Šāviņi krita cits pēc cita, bet Sveiks nevēroja tos; viņš- aizvilka pudeli uz bedri un nesa tik konservus kā skudra.

Ievainotais bija apkrauts konserviem no visām pusēm, kad

Sveiks, izbēris no mugursomas pēdējo porciju, ielīda arī pats bedrē, konstatēdams:

—  Esmu gan savilcis kā zvirbulis ligzdā. Lai nu nedomā kāds mūs no šejienes izkvēpināt!

Viņš attaisīja pāris kārbiņu un devās uzkarsēt tās degošās stacijas drupās. Atgriezies viņš jūsmoja:

—   Konservi, draugs, krieviem ir teicami. Tā kā ceptas aknas ar lauru lapām.

Viņi stājās pie ēšanas un dzeršanas; vīns viņus sildīja, un no kuņģa reizē ar siltumu pa visu ķermeni izplūda jautrība. Šāviņu dārdi un granatu sprādzieni uz vakara pusi likās tikai pianista pavadījums tenora solo, kad Sveiks bedrē uzdziedāja:

Pulkstens kad pusnakti nosita, Mijā uz māju mani vadīja, Vadīja mani līdz birztaliņai, Līdz birztaliņai, līdz lakstīgalai. Birztalā pogoja lakstīgala: Trīs gadi, mīļā, tev jāgaida.

Trīs gadi gaidīt, kas tur par prātu, Tikmēr es dēlu jau izaudzinātu. Izaudzinātu, ko dienestā dot,

Lai agri viņš ierindas gudrības prot. Veci puikas kad ierindā aizmaršē, Tas tik joks, kas sirdis tiem iepriecē!

Tiklīdz viņš ierindas gudrības prot, Tūliņ tam jāmācās raportu dot. Veci puikas, kad kapteinim raportē, Tas tik joks, kas sirdi tam iepriecē! Tiklīdz viņš iemācās raportu dot, Lai mācās, kā izšmaukt no kazarmām prot. Veci puikas kad ierodas dzertuvē, Tas tik joks, kas viesmīles iepriecē!

Kad viņš no kazarmām izšmaukt prot,

Lai mācās tad karcerim godu dot.

Veci puikas kad karcerī salutē,

Tas tik joks, kas profosu iepriecē!

Kad karcera priekus viņš izbaudīs,

Roku dzelžus tad drīzumā izpelnīs.

Vecs puika, kam šādas sprādzes tik joks,

No tā vēl iznāks labs lietas koks.

Un, dzelžus kad nēsāt viņš būs naigs,

Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks!

—   Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks, — Sveiks nobeidza plašā un spēcīgā balsī un atkal pielieca pudeles kaklu pie katliņa, bet ievainotais polis, kam vīns bija padarījis kājas nejūtīgas un atņēmis sāpes, pagriezās uz sāniem, atspiedās uz elkoņa un pūlējās pārspēt dziedāšanā Sveiku, uzvilkdams:

Drīz sāksies karš ar moskaļiem,

Jefreitors vedīs mūs pret tiem

Tālu tālu Krievzemē.

No Varšavas līdz Pēterburgai

Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!

Mums lielgabalnieki līdzi nāks,

Šāviņus tie raidīt sāks

Tālu tālu Krievzemē.

No Varšavas līdz Pēterburgai

Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!

Mums sanitari līdzi nāks,

Mūsu brūces pārsiet sāks. ,

Tālu tālu Krievzemē.

—   Maz gan viņi tev brūču pārsējuši, — Šveiks līdzjūtīgi piebilda, kad kareivis beidza. .— Sanitari nemaz tā nedzenas pēc darba. Tu viņus vēl ilgi nogaidīsies.

Šautenes apklusa, pretinieki atpūtās, vienīgi baterijas tur­pināja darboties, šķiezdamas šāviņus, kuru samaksai nodokļu maksātāji atdeva savus pēdējos grašus. Iestājās stāvoklis, kuru ģenerālštābs laikrakstiem domātos ziņojumos raksturoja šādi: «Frontē bez pārmaiņām. Mūsu karaspēks atkāpies agrāk sagatavotas pozīcijās. Dažādos frontes sektoros turpinās niknas artilērijas cīņas. Mūsu uzbrukumu aiztur slikti meteoroloģiskie apstākļi, kas neļauj izvērsties operācijām.»

Divas dienas un naktis Šveiks nodzīvoja ar savu nekustīgo biedru bedrē tikpat kā istabā; otru, mazāku bedri Šveiks izlie­toja par klozetu, aiznesdams tur uz lāpstiņas visu to, par ko viņa biedrs pārstrādāja konservus. Trešajā rītā ienaidnieks atkal sāka apšaudīt staciju, bet pēkšņi apklusa: vācieši bija kaut kur uz ziemeļiem pārrāvuši krievu fronti, un krievu armijai vajadzēja atkāpties bez vietēja spiediena.

Kad noskaidrojās, ka pretinieks sakauts un to vajā jauni, svaigi spēki, daži virsnieki devās jāšus apskatīt kaujas lauku, kur sanitari savāca ievainotos un sanesa līķus kaudzēs.

Piejājuši pie stacijas, viņi nokāpa no zirgiem un apskatīja smago šāviņu izrautās bedres. Pēkšņi pulkvedis Šrēders satrūkās un deva zīmi virsnieku kungiem netrokšņot. No zemes dziļu­miem atplūda spēcīga un sērīga balss:

Kad asara man acīs spiežas,

Es klusībā to noslauku

Un ļaužu drūzmai ceļu griežu,

Lai ļaunām nievām izbēgtu.

Man liktens laimi dāvināja,

Sirds zēnu pazīt mācījās.

 Ak, kā es viņu dievināju,

Bet auksts pret man' viņš palikās.

Viņš citu meiču ieskatīja,

Pēc bagātības tīkojot.

Lai tevi pērkons pušu spertu,

Ja sauksi to par savējo!

Es citu laimi neapskaužu,

Ne priekus, kuri nāk un iet.

 Man ļaujiet, lai es viena gaužu,

Man manas sāpes atstājiet!

Vai tur kāds vājprātīgs, vai? — Šrēders jautāja, izvilk­dams revolveri.

Tad no stacijas puses straujiem soļiem tuvojas kareivis, taisni trīs soļu atstatumā no grupas sasita papēžus un raportēja:

—   Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka pēc jūsu pavēles noturēt staciju es to noturēju līdz pat šai dienai.

—   Noturējāt? Kā tad jūs noturējāt? Jūs taču to nemaz neesat ieņēmis, — Šrēders samulsis sacīja.

Uz to kareivis atbildēja ar veselu runu:

—   Padevīgi ziņoju, ka es to ieņēmu pirmdienas naktī un, ciezdams badu un slāpes, noturēju līdz šai dienai, jo, atļaujiet padevīgi ziņot, neviens kareivis nedrīkst pamest bez pavēles savu posteni, bet es nesaņēmu pavēli atstāt savas pozīcijas. Padevīgi ziņoju, ka man ir viens ievainots un pīpei atšauts iemutis.

—   Vai jūs esat no mana pulka? — pulkvedis izbrīnā vai­cāja. — Kādas rotas?

—   Padevīgi ziņoju, ka es esmu Šveiks, 11. kaujas rotas raitnieks, — kareivis lepni atbildēja un, pametis sānis ilgu pilnu, sapņainu skatienu, piemetināja: — Tur ir mans priekš­nieks, obrlajtnants Lukaša kungs.

—   Virsleitnant Lukaša kungs, — Šrēders svinīgi sacīja, uzlikdams roku Sveikam uz pleca, — ieteiciet šo kareivi ap­balvošanai ar lielo sudraba medaļu par drosmi un priekšzīmīgu kaujas pavēļu izpildīšanu. Tas ir īsts kareivis, un tādi varoņi armijai vajadzīgi. Viņa nopelni atzīmējami pavēlē un nolasāmi kareivjiem. Visu labu! — Un, izvilcis no kabatas divdesmit kronu gabalu, viņš spieda Sveikam roku.

Šveiks nodeva ievainoto sanitariem, salika mugursomā kon­servus, iztecināja katliņā pēdējo vīna lāsi un devās uz mežu pie rotas, kur uzzināja, ka telefonists Chodunskis ievainots galvā, bet Mareks aizgājis pirmdienas rītā uz pārsienamo punktu ar pāršautu roku.

Tātad jūsu abu vairs nav, mani uzticamie biedri, — Šveiks nopūtās, — un es jūs nevarēju pat pavadīt šinī pēdējā gaitā. Balun, mēs tagad esam pēdējie mohikāņi; še tev kon­servi, par to tu ( man spodrināsi medaļas, kamēr saņemšu pašu augstāko. Šodien pat aizrakstīšu Millera kundzei, lai atsūta man piecas kārbiņas «Amora»[75].

Bataljonu atsauca no frontes un nosūtīja uz Jasinovu atpū­tai un pārformēšanai; pietika ar divām nelielām kaujām, lai bataljonā trūktu puse kareivju un virsnieku. Karam atkal atklājās savas patīkamās puses: izrādījās, ka Jasinovas ebre­jiem bagātīgi degvīna krājumi, un, kad vezumnieki sāka regu­lāri piegādāt maizi un virtuves atkal funkcionēja, gatavojot zirga gaļas gulašu, karaspēka noskaņojums uzlabojās; visi bija gatavi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Karalauka pasts uzplauka; tas veda veselām grēdām sārtas aploksnes no Jasi­novas un uz Jasinovu. Uz Jasinovu sūtīja sveicienus un ziņas: kas pēdējā ballē piekauts un ko no jauna iesaukuši armijā; no Jasinovas sūtīja sveicienus un ziņas: kas no pazīstamiem noli­cis frontē karoti. Kalpotājs Baluns rakstīja par šķiņķi un kukuli maizes:

«Vismlļā laulātā draudzene! Lūdz par mani dievu un noliec Klokotas baznīcā sveci, lai jaunava Marija vienmēr sargātu mani tā kā pēdējās briesmīgajās kaujās. Es piesaucu viņu, un četrdesmit divu centimetru bumba, kas nāca man taisni virsū, nogriezās veselu metru sānis un sprāga tik tālu, ka es gandrīz pat redzēt nevarēju. Esmu bijis lielās briesmās, un mani moka bads. Atsūti man šķiņķi un klaipu nobriedu­šas maizes! Neaizmirsti dot uzasināt dzirnakmeņus un no­likt sveci, bet gaļas atsūti vairāk. Ja ūdens maz, ņem no zemniekiem dārgāk. Tāpat pajautā stārastam, kad būs miers, un par visu jo siki atraksti!

Tavs līdz kapa malai uzticīgais laulātais draugs.»

2(>*

Šī atklātne ierosināja lielu reliģisku strīdu starp Balunu un Sveiku, tajā piedalījās arī daži poļi, nostādamies Baluna pusē. Šveiks apgalvoja, ka Baluns melojot kā suns, bet Baluns pie­sauca dievu par liecinieku, ka ar to šāviņu bijis taisni tā, kā viņš rakstījis. Poļu panu-katoļu uzskats šinī jautājumā bija skaidrs un nepielaida nekādu šaubu: ja kāds kaujā paliek sveiks, tad dievs to mīl un apsarga, bet, ja kāds paliek kaujas laukā pāršautām krūtīm vai sadragātu galvaskausu, tad dievs to arī mīlējis un paņēmis pie sevis. Viņi tam stingri ticēja un aizstāvēja to tāpat kā Romas pāvests savu nemaldību; dievs >s\Jķa cilvēkiem ir labu, ir ļaunu aiz savas mīlestības.

—   Balun, tu esi muļķis, — Sveiks sacīja savā opozīcijas runā, — kad šāviņš nāk, tad to nemaz neredz, un krieviem četrdesmitdivcentrimetrīgo nemaz nav, jo tad Skodas kungu Pilzenē ietupinātu, ja viņš krieviem taisītu tādus pašus lielga­balus. Trešajā bataljonā bija kāds Kratochvils, un tas stāstīja, ka frontē neesot ko cerēt uz dieva palīdzību, ka no tās kareiv­jiem nepatikšanas vien iznākot. Viņu rotā esot bijis kāds Boučeks no Motolas, traki dievbijīgs cilvēks, kas nēsājis ap kaklu medaljonu ar sv. Ignacija kauliem un uz sirds paša archibiskapa apsvētītu trīsvienības attēlu. Pie cepures viņam bijuši visādi svētās jaunavas attēli, ko viņam ceļā sadāvināju­šas mūķenes, jo viņš bijis frontē jau no kara sākuma. Viņš paļāvies uz dievu kungu, un tas viņam par to atmaksājis: viņš piedalījies deviņpadsmit kaujās, saņēmis astoņas medaļas par drošsirdību, un nekad viņam nekas ļauns nav gadījies. Bet pirms pašas pēdējās kaujas viņš pazaudējis mežā cepuri, nakti viņam kāds nozadzis svētbildīti ,kopā ar naudu un dokumentiem, bet no rīta pārtrūkusi aukliņa ap kaklu un sv. Ignacija kauli sabiruši apakšbiksēs. Un, tikko devušies uzbrukumā, pat ap­šaude lāgā nav sākusies, kad viņš jau dabūjis lodi plecā. Aizgājis uz pārsienamo punktu, tur ārsts viņu pārsējis un nosū­tījis uz lazareti. . .

—   Bet lūdzu, kungs, kāds polis pārtrauca, — tas tak ir tā, kā mēs sakām.

—   Pievaldi savu mēli, — Šveiks pieklājīgi aizrādīja, — es vēl neesmu beidzis. Šis Boučeks bijis ar" saviem talismaniem pazīstams visā pulkā, un doktors arī par to zinājis, tāpēc sacī­jis: «Re nu, Bouček, ka nepaglābāties vis no lodes. Un tas, ka jūs tik ilgi palikāt neskarts, ir tikai nejaušība.» Tad Boučeks izstāstījis viņam, kā tas viss atgadījies. Ārsts padomājis un teicis: «Nekas, viss būs labi, es jūs nosūtīšu uz slimnīcu Prāgā.» Boučeks sācis raudāt, noskūpstījis ārstam roku un sacījis: «Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi, pulka ārsta kungs, bet, ja^ es būtu zinājis, ka mani tik un tā ievainos, tad pats jau sen būtu aizsviedis visas tās draņķības.»

—  Par tādiem vārdiem kungam vajadzētu sadot pa pur­nu, — otrs polis atsaucās. — Lai viņu kolera parauj, lai viņam kraukļi acis izknābj, lai viņu ķer pirmais šrapnelis …

—   Mīlulīt, — Šveiks nepalika parādā, — dievs kungs pats zinās, ko ar mani darīt, tu viņam neesi nekāds padoma devējs,

tu esi sīkums priekš viņa vaiga. Kur tad viņš tiks, ja sāks visus tādus ēzeļus uzklausīt, kas kaut ko lūdz. Dievs kungs jau zina, kas cilvēki par blēžiem.

*

—    Šveik, — virsleitnants Lukašs kādu dienu sacīja, — rīt mēs iesim pa rotām uz Podhorciem. Mūsu 11. rota ies pirmā. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Uzmanies, ka tu kaut ko nesaputro, tas ir ļoti svarīgi. Atkārto, ko es tev teicu!

—     Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka rīt jūs pirmais iesiet ar mūsu rotu uz Podhorciem. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, kāpēc mums jāiet jūs atutot uz Podhorciem? Mēs tak jums palīdzētu utis izlasīt tepat. Es gan nedomāju, obrlajtnanta kungs, ka viņas jūs arī apstājušas, es domāju, ka utis uzmetas tikai ierindniekiem.

Virsleitnanta nespodrās acis stingri pievērsās Šveika sejai.

—     Kristus dēļ, aunagalva! Es jau zinu, ka tu atkal ko

izstrādāsi. Ko lai sūtu tev līdz, kas tevi uzraudzītu? Lai dievs tevi pasarga, Šveik, ja tu neizpildīsi visu tā, kā es tev teikšu! Tu iesi ar visu rotu, saprotams, arī ar mani, uz Podhorciem, tur tu nomazgāsies, saproti, nomazgāsies, — virsleitnants pa­cēla balsi, — tad uzvilksi tīru veļu. Tikmēr visas tavas mantas būs dezinficētas, tu tās iztīrīsi, tad iesi nodzīt matus un noskū- ties, nospodrināsi zābakus, iztīrīsi šauteni tā, it kā tev būtu jāpie­dalās parādē augstos svētkos. Vai tu saproti, kas tev jādara?

—   Saprotu, padevīgi ziņoju, — Šveiks piekrītot pamāja. — Goda vārds, obrlajtnanta kungs, rīt es būšu kā jaunkundze. Bet kapec tad, padevīgi lūdzu, man rīt jābūt tik smalkam?

—   Tāpēc, — virsleitnants Lukašs uzsvēra katru vārdu, — ka rīt Podhorcos ieradīsies troņmantnieks Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, di-vas su-dra-ba me-da-ļas .. .

—   Podhorcos ieradīsies viņa majestate Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, divas medaļas, — Šveiks svētlaimīgi atkārtoja. — Padevīgi lūdzu atļauju apsēsties. Citādi es šo prieku nepārdzīvošu. Tātad viņš tur ieradīsies pats savā per­sonā un pašrocīgi piespraudīs medaļas man pie krūtīm. Es par to stāstīšu «Kausā» līdz pat nāvei. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs varat uz mani palaisties, es tanīs svinībās ieradī­šos īaikā. Tur droši vien būs ari jaunkundzes; es, obrlajtnanta kungs, aizņemšos no mantziņa Vaneka pulksteni ar saiti, lai labāk reprezentētu mūsu rotu. No pareiza laika daudz kas atka­rīgs, obrlajtnanta kungs. Kad es vēl biju aktīvajā dienestā Budejovicē, tad tur vajadzēja ierasties kādam ģeneraladju- tantam, kas komandēja divīziju un gribēja inspicēt mūsu pulku. Viņš bija gribējis un pavēlējis, lai pulku nostāda ierindā apmā­cības laukumā pulksten vienpadsmitos dienā un lai iepriekšējā dienā dod atpūtu, jo viņam patika, ja zēni izskatījās svaigi un mundri. Pulkvedis atkal pavēlējis majoriem, lai pulks būtu kārtībā pulksten desmitos, tie, drošs paliek drošs, pieteikuši kapteiņiem nostādīt pulku deviņos; kapteiņi pavēlējuši lajt- nantiem izvest pulku pusastoņos, tie piekodinājuši feldfebeļiem, lai izved sešos, bet jefreitori izdzina mūs jau puspiecos. Tas bija pļaujas laikā, obrlajtnanta kungs, pirms manevriem, un saule traki cepināja. Ģeneraladjutanta kungs ieradās taisni vienpadsmitos, bet zēni izskatās pēc stulbām vistām, jo nav tak joks nostāvēt kājās no puspieciem rītā. Septiņi cilvēki paģība, četrus aizveda uz lazareti. Pats divīzijas komandiera kungs lēja paģībušajiem mutē konjaku, jo viņam bija katrā seglu somā pa

pudelei. Kad trešā bataljona puikas to ieraudzīja, tad paģība visi un atjēdzās tikai tad, kad abas blašķes jau bija tukšas un paģībušos sāka aplaistīt ar ūdeni.

Pēcpusdienā Sveiks sēdēja uz bluķa aiz šķūņa, divi vīri turēja viņu aiz rokām, divi aiz kājām, bet pavārs Juraida skuva viņu ar mantziņa bārdas nazi. Sveikam acīs bija asaras, deguna tecēja, no kreisās bikšu staras pilēja, bet viņš turēja galvu nekustīgi un uzmundrināja pavāru:

—   Griez tik, neskaties ne uz ko; troņmantniekam jāredz, ka viņa priekšā nav vis kaut kāds smurgulis. Man jābūt tik skais­tam, ka es iepatiktos pat Ivonnai, kas raksta avīzē «Narodrii Politika». Griez tik un neskaties, ka es no sāpēm esmu apsla­pinājies, — slapjāks es vairs netikšu, bet par slavu katram jācieš tāpat kā tiem četrdesmit mocekļiem.

Pēc pusstundas, nomazgājis pie akas asinis no sejas un ieraudzījis spogulītī, ka viņš izskatās kā buršs pēc menzūras, Sveiks sāka staigāt no vienas barakas uz otru un stāstīt pazīs­tamiem kareivjiem noslēpumainā balsi:

—   Puikas, rīt dosimies uz Podhorciem, tur jūs un virsniekus atutos. Man tur randiņš ar troņmantnieku, viņa majestati Kārli; viņš ieradīsies apspriesties ar mani zem četrām acīm, kā labāk pārvaldīt valsti un vai neslēgt separatu mieru ar krieviem. Draudzēšanās ar Vilhelmu viņam jau apnikusi, un viņš gribētu izmēģināt ar mani.

Nākamā diena piederēja pie tām, kad Sveiks izbaudīja vis­augstāko laimi un prieku. Atgriezies no Podhorciem, viņš par to stāstīja tā:

—   Puikas, mani tur tāpat izģērba kā jūs un pabāza zem aukstas dušas, pēc tam nācām ārā divās rindās, un kāds jefrei- tors no sanitariem nodzina man ar mašīnu visus matus no miesas, ir padusēs, ir pacirkšņos. Man kutēja un sūrstēja, bet tas esot labs līdzeklis pret utīm, tikpat labs kā izcirst mežu, lai vārnām nav kur piemesties.

Tad man vajadzēja atdot manas panckas kādā žāvētavā, kur man izcepināja siksnu, jo es biju aizmirsis izvilkt to no biksēm. Vēlāk mums svieda visu no šās žāvētavas ārā saiņos, un mēs dabūjām pēc tiem plēsties. Viens bosnietis tā bija ieskatījies manā šinelī, ka man vajadzēja iekraut viņam pa ausi.

Pēc tam ieradās kāds lajtnanta kungs un nolasīja to kara­vīru sarakstu, kurus stādīs viņa majestatei priekšā. Es atsaucos: «Hier!»[76] — un viņš noveda mūs sānis zem kokiem, lai mēs nemaisāmies ar tiem, kam utis.

Tad uzcēla altari, atnāca muzikanti, feldkurats noturēja dievkalpojumu, nokomandēja: «Zum Gebet!»[77] — un beidzot ieradās pats troņmantnieks ķeizars Kārlis.

Puikas, no viņa iznāks labs valdnieks, es viņam varu izsniegt vislabāko rekomendāciju. Viņš man tūliņ iepatikās, tiklīdz es viņu ieraudzīju, bet, kad viņš pienāca man klāt, tad kļuva vēl simpātiskāks, jo no viņa nāca ļoti patīkama smarža — tā kā sļivovicas, ksnjaka un ruma maisījums. Viņš ir ļoti pieklājīgs jauns kungs un laikam gan demokrāts, ja nekaunas dzert rumu, kaut arī pašu smalkāko, Jamaikas.

Kāds kapteiņa kungs nolasīja no papīra, kādus varoņdarbus katrs no mums pastrādājis, un paziņoja, ka karā uzvarēs tas, kam stiprāki nervi un vairāk kareivīga gara, tad nokomandēja: «Rechtsschaut!»[78] — un mēs skatījāmies, kā troņmantnieks pie­sprauž medaļas.

Medaļas turēja kāds lajtnants porcelānā trauciņā ar uzrak­stu: «Gīshīblera ūdens ir visieteicamākais kuņģim», un troņ­mantnieks sprauda tās ar saspraužamo adatu kareivjiem krūšu kreisajā pusē.

Viņš pienāk pie manis, es pagriežu galvu pret viņu, mana roka slīd lejup pa siksnu. Viņš sprauž man medaļas, bet pašam roka aiz svinīguma trīc tā, ka viņš piesprauž man tās pie ādas.

Es, protams, nemirkšķinu ne aci, bet raugos viņam taisni acīs kā viens blēdis otram. Tad viņš saka: «Brīfi, kareifīt, man ir, it kā es jūs ir kur redzēt.» Es atkal uz to: «Padevīgi ziņoju, tas gan var būt: es parasti apmeklēju «Kausu» vai «Banzetu» Nuslē.» Bet viņš prasa, vai es kādreiz neesot bijis Brandisā, un es atbildu: «Padevīgi ziņoju, ka Brandisā gan ne, bet es reiz biju Vecboleslavā pie kāda Svobodas kunga pēc Angoras kaķa. Tur mani vēl iesēdināja, jo es aiz pārskatīšanās biju aizvīlis grafa mežsargam skaistu, raibu putnu suni.»

Tad viņš sniedza man roku, pateica: «Ich gratuliere,»[79] — un griezās pie nākamā slavenā karavīra man blakus.

Puikas, nāciet apostīt manu labo roku, lai jūs nesakāt, ka es esmu skops un gribu visu sev vien paturēt.

Tad mums bija pusdienas kopā ar virsniekiem; galda galā sēdēja kāds pulkvedis, bet pie ieejas mūs kāds kadets pamā­cīja: «Kareivji! Varoņi! Jūs pusdienosiet kopā ar virsnieku kungiem; atcerieties, ka jums ir medaļas, ka karš padarījis jūs par cilvēkiem, un neuzvedieties kā cūkas! Ēdienus pasniegs bļodās, jums pienesīs pirmajiem, tikai nedomājiet, ka jums jāaprij viss, un nelieciet pārāk daudz uz šķīvjiem, lai virsnieku kungiem arī paliek! Jūs, varoņi, piedalāties goda mielastā, ko troņmantnieks sarīkojis, atzīmējot jūsu lielos nopelnus, tāpēc' nepārēdieties un nepārdzerieties kā savās mājās baznīcas svēt­kos. Troņmantniekam trīsreiz «slava, slava, slava!».»

Mēs nokliedzām «slava», un viņš vēl noteica, kad sēdāmies pie galda: «Pulkveža kungs jūs uzraudzīs; kas rīs bez sāta, to liks piesiet.»

Pēc tam viesmīļi atnesa šķīvjus, nažus un dakšiņas un ielēja mums viru. Mēs to izēdām, bet kadets nenolaida no mums acu.

Pēc viras pasniedza cūkas cepeti, ļoti mazas porcijas. Mēs paņēmām pa kumosiņam, un pulkvedis skubināja, lai ņemot vēl, bet kadets meta ar acīm, ka nevajag. Es gan uzliku sev trīs gabalus, tad kadets iespēra man pa kāju, bet es uzlēcu un atbildēju: «Man vajadzēja ņemt vēl, jo pulkveža kungs tā vēlē­jās. Pulkveža kungs ir mana priekšniecība, ja viņš pavēlēs, es viens pats notiesāšu visu. Man šodien pats troņmantnieks spieda roku, un es subordinacijas noteikumus nepārkāpšu.»

Knedlikus un kāpostus es arī uzliku sev tik daudz, ka virs­nieki acis vien nobolīja, bet es tik nodomāju: «Jūs vēl, puikas, redzēsiet, ko varonis spēj.»

Vēlāk pasniedza teļa gaļu un cāļa cepeti ar zaļiem zirnīšiem, bet to tikai virsniekiem vien; dzert deva alu un vīnu un ceļam ielēja blašķēs rumu. To es gan izdzēru līdz pēdējai pilītei, bet manu labo roku, kas vakar spieda paša troņmantnieka rociņu, var apostīt katrs, kas grib, — vismaz būs jums mūžīga piemiņa.

Bet pievakarē, kad Šveiks ziņoja virsleitnantam Lūkasam par goda mielasta norisi, viņš ar nožēlu piemetināja:

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan būtu gri­bējis vismaz vienu medaļu nēsāt tā, kā troņmantnieks man to piesprauda, tas ir, pie ādas, bet man vajadzēja izvilkt adatu, jo sāka stipri sūrstēt. Tāda piemiņa gan būtu ļoti jauka. Prāgā, obrlajtnanta kungs, bija reiz par pilsētas galvu un galveno ārstu kāds doktors, — nezinu gan, kā viņu sauca, bet, kad kungs un ķeizars bija pēdējo reizi Prāgā, tad šis doktors piedalījies Ilrad- čanos goda mielastā. Viņš bijis frakā, iestivinātā kreklā un baltā vestē un mielastā, padevīgi ziņoju, notraipījis vesti ar sardeļu mērci, bet kreklu nolējis ar melnu kafiju. Pārnācis mājās, viņš pasaucis kokgriezēju, pasūtījis greznu, zeltītu logatu un licis tanī iestiklot savu kreklu un balto vesti. Viņš gribējis pakārt šo gleznu domes namā zem Jana Husa portreta, lai Pragai paliktu no viņa piemiņa un lai skolotāji vestu savus audzēkņus tur ska­tīties, kādi izskatās plankumi no kafijas, kuru dzēris mūsu kungs un ķeizars, un no mērces, kuru viņš ēdis. Tomēr tautas sociālisti bija sasaukuši Zofinā protesta mītiņu, un Fraņa Zemina nosodī­jusi šādu rīcību kā jaunčechu deputātā necienīgu. Tad nu pilsē­tas galvas kungam cits nekas neatlicis kā pakārt šo gleznu savā guļamistabā taisni pretī Havličeka-Borovska portretam un pa­rakstīt zem tās:

Sarkanais un baltais manas krāsas,

Mantojums man — godīgums un spēks,

Kārdiniet un draudiet, kā vien gribat,—

Neskars mani nodevības grēks.

—   Ko tu gan nezini, Šveik, — Lukašs brīnīdamies paraustīja plecus, — tu varētu būt par «Intimās Prcigas» redaktoru.

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es nekā neizdo­māju; viss tas smelts no manas bagātīgās pieredzes. Vai nu kāds ko pastāsta un es paturu prātā, vai atkal izlasu avīzēs vai dzirdu, ka ļaudis runā, un atmiņa man laba, — Sveiks taisnojās. — Brževnovā, obrlajtnanta kungs, reiz dzīvojis kāds namsaim­nieks Nikla kungs, un tam bijuši divi dēli. Viens no tiem taisī­jies braukt uz Ameriku un aizņēmies no otra divas kronas, solī­damies rīt atdot, bet aizmirsis un tā arī aizbraucis. Gadi gājuši, vecais Nikla kungs atdevis namu dēlam, kad tas precējies, un dzīvojis pats par sevi. Un, kad pagājuši pilni trīsdesmit gadi, kopš abi brāļi šķīrušies, vecais Nikla kungs nomiris. Nama priekšā stāv līķa rati, ksendzs vēl nosvētī nelaiķi, kad piepeši piebrauc ekipāžā, no tās izkāpj solīds, miesās pilnīgs kungs un iet pa kāpnēm augšup. Neviens viņa nepazīst un neatceras, tikai kad viņš nokrīt ceļos un sāk raudāt: «Tētiņ, tad tā mums bija lemts redzēties!» — klātesošie noprot, ka ieradies Jiržs Nikls no Amerikas, un mācītājs nobeidz izvadīšanas runu ar vārdiem par dieva gudro lēmumu, kas atvedis dēlu pie tēva zārka. Tikko mācītājs pabeidzis, vecākais brālis Aloizs izvilcis kabatas grā­matiņu un uzrunājis amerikani: «Tu esi ieradies īstā laikā, lai atdotu man tās divas kronas, ko toreiz aizbraucot aizņēmies, citādi man tās rīt vajadzētu ierakstīt atkal jaunā kabatas grāma­tiņā, jo šī jau pilna. Es izlietoju divas kabatas grāmatiņas gadā un esmu tās divas kronas pārrakstījis šinīs trīsdesmit gados seš­desmit reizes. Gādā naudu rokā, Jiržik!»

Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc šā dūriena es tikpat ilgi atcerēšos troņmantnieku.

Otrā rītā Sveiks pamanīja, ka viņam krūšu kreisajā pusē iz­veidojies liels augonis. Viņš parādīja to Vanekam, kas ieteica likt aukstas kompreses un lakoniski noteica, neviena nesauk­dams vārdā:

— Lops tāds, piedzeras tā, ka sadursta cilvēkus, kas viņa dēļ lējuši savas asinis.

VI

IERAKUMOS

Tā kā jebkura teorija ir pelēka un mūžam zaļš tikai dzīves koks, tad visi kara zinātnes teoretiķi iebrauca grāvī jau pirmajā kara mēnesi.

Čechijā kādg profesors bija aprēķinājis, ka Austrija var karot simt gadu un ir tad vēl pietiks miltu pankūkām, bet jau pēc pirmā gada kliņģeri nebija nekur dabūjami.

Bija aprēķināts, cik patronu kareivis izšauj vienā stundā, un visās šautuvēs izstrādāti precizi statistikas dati, kāds procents izšauto ložu ķer mērķi, kas praksē nozīmētu konstatējumu, ka ar tik un tik daudz šāvieniem nogalina zināmu skaitu ienaid­nieku. Īstenībā kareivji trīs ceturtdaļas patronu sasvieda atejās un atlikušās šāva bez tēmēšanas- dievam pa logiem iekšā. Ar tikpat lielu precizitāti bija noteikts, cik ienaidnieku nogalinās

granata, cik šrapnelis un cik lielu laukumu skars tā eksplozi ja. Acīm redzot domāja, ka šāviņus varēs raidīt karaspēka vienī­bās kā akmeņus zosu barā, kamēr īstenībā lielgabalu, kas mak­sāja simtiem tūkstošu, uzvarēja divu kreiceru lāpstiņa, ar ko kareivis ierakās dziļi zemē un varēja teikt: «Dabū nu mani rokā!»

Bija zināms, cik kilometru dienā var noiet uzbrukuma laikā; tas bija aprēķināts, sākot no Napoleona kariem, beidzot ar pē­dējo Balkanu karu, bet praksē nācās pārliecināties, ka dzeloņ­stiepļu aizsprosti spēj aizturēt uzbrucēju karaspēku uz pāris nedēļām.

Armija, kas aizsargājās, bija ierīkojusi mitekli zem zemes; armija, kas uzbruka, bija spiesta sekot uz laiku tās piemēram.

Karalauks pārvērtās dārzā ar daudziem žogiem, aiz katra žoga dārza sargi — novērotāji, katrā kokā cilpas; trūka tikai uzrakstu uz žogiem: «Svešiem ieeja stingri aizliegta.»

Bet sargi uzmanīja tiklab savus, kā kaimiņa žogus tik ilgi, līdz pienāca pavēle pamest dārzu un iet sadot šim pašam kai­miņam. Lai kareivji negarlaikotos, tos sūtīja izlūku gājienos,, no kuriem neviens neatgriezās, vai rīkoja demonstrācijās veselu rotu apjomā, pie kam vienmēr bija vairāki krituši, bet tam nebija nozīmes, jo no dzimtenes regulāri sūtīja šurp aizvien jaunus kaujas bataljonus un cerību pilnā jaunatne pieauga, tā­pēc cilvēkiem nevajadzēja ievest taupīšanas laiku kā martā zaķiem.

Cilvēki slēpās pazemē kā viņu tālie senči trogloditi un pa­mazām, bet negrozāmi pārvērtās zvēros; oficiālā valodā tas saucās «poziciju karš».

Tāpēc, kad 91. pulka bataljonā ieradās kaujas rota, lai aiz­pildītu robus vados, neviens nebrīnījās, ka vienā pēcpusdienā notika «ferkaterungs» — amunicijas un ieroču pārbaude, ko virsleitnants Lukašs izdarīja ar vārdiem:

—  Vai šautene nav pielādēta? Vai aizslēgs vēl darbojas? Nu, tad labi, — kamēr citās rotās virsnieki brēca:

— Vai tāda ir iztīrīta šautene? Jēzus Marija, es tevi, aizjūras pērtiķi, likšu iesēdināt! Viņš te gurķojas jau divas nedēļas, un šautene vienā rūsā. Ja nu kas notiks, tad tu dabūsi maksāt!

Virsleitnantam L.ukašam viss bija vienaldzīgs. Viņš sen jau- bija nācis pie slēdziena, ka viss šis karš nav ne velna vērts, ka tā ir tikai bezmērķīga bagātību un cilvēku iznīcināšana, tāpēc viņš raudzījās uz saviem pienākumiem kā uz neizbēgamu

Jaunumu, no kā nevar izvairīties. Viss bija apnicīgs, viņš jutās pazemots un garīgi satriekts: netīrība viņu saindēja, virsnieku nemainīgie sarunu temati kaitināja. Dažreiz, kad Sveiks klāstīja savas gudrības, viņam ienāca prātā: «Šo cilvēku var apskaust, viņa aprobežotība ir vairāk vērta nekā laimests loterijā!»

Pulkvedis Šrēders izdeva rīkojumu sākt ar kareivjiem no­darbības un atkārtot visu to, ko tiem mācījuši kazarmās. Lukašs izpildīja rīkojumu tādā veidā: priekšpusdienā lika izvest ka­reivjus ārpus ciema un pēcpusdienā uzdeva apakšvirsniekiem tos pārklaušināt, pie kam šī nodarbība pārvērtās piedauzīgu anekdotu stāstīšanā. Reiz Lukašs ieraudzīja kadetu Bīgleru mā­cot kareivjiem salutēšanu un pastāvīgi pārlabojot to kustības. Tas modināja virsleitnantā tādu rūgtumu, ka viņš vairākas die­nas netika vaļā no domām: «Cilvēku varbūt jau rīt nošaus, bet tādam kadetam tikai vienas rūpes: lai kareivim sveicinot mazais pirkstiņš ir taisni virs acs. Dievs kungs, kāpēc visa šī nejēdzība?»

Viņš izsacīja reiz savas domas Sveikam, un tas nekavējoties sniedza viņam garīgo iepriecinājumu:

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, visa pasaule un visa dzīve ir viena liela muļķība. Tā tam arī jābūt, lai cilvēkiem būtu no kā dzīvot, jo, redziet, obrlajtnanta kungs, studēti cilvēki tikai ar muļķībām vien nodarbojas, jo tā ir visienesīgākā profesija. Es, piemēram, padevīgi ziņoju, pazinu divus dārzkopjus, Loizu Vomačku un Frantu Pečenku, abi bija ieskatījuši Uhržinevā ķiršu dārzu, un abi, vēl ķiršiem ziedot, aizgājuši pie īpašnieka, lai tas dārzu iznomātu. Skaidrs, ka katrs gribējis dabūt dārzu sev, ir Vomačka, ir Pečenka. Saimnieks atkal solījis abiem, lai uzsistu cenu, un šie tikai aizvien pieliek. Reiz šis Vomačka iet gar dārzu un gudro, cik kilo ogu viņš noņems no viena koka, bet pretī nāk Pečenka ar tādām pašām domām. Vomačka, strau­jas dabas cilvēks būdams, nav varējis izturēt un uzsaucis Pe- čenkam: «Tu, smurguli, nemaisies man ceļā, ka nepaliec bez kājas!» Bet Pečenka atbild: «Dieva dēļ, Loiz, nelieto tādus vār­dus, es esmu veikalnieks un neļaušu nevienam sevi lamāt, tu greizacainais ķēms. Ja tu arī esi veikalnieks, tad uzvedies kā inteliģents cilvēks, citādi dabūsi pa žaunām!» Vomačka tūliņ- iecirtis viņam pļauku, bet Pečenka iekrāvis Vomačkam ar rungu pa galvu, tā ka tam tūdaļ radies puns. Abi aizskrējuši pie ārsta un dabūjuši medicīnisku apliecību, ka tiem nodarīti miesas bo­jājumi, pēc tam katrs paņēmis advokatu un iesūdzējis otru tiesā. Lietu skatīja cauri pirmajā instancē, otrajā un trešajā, bet nav

varējuši beigt, un advokati tikai skubinājuši sūdzēt tālāk, un tā viņi nonākuši līdz krimināltiesai Prāgā. Dārzu beidzot paturējis Vomačka, bet Pečenka dabūjis citu dārzu kaut kur pie Dobro- pūlas. Un tagad, padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, parēķiniet: divi ārsti, divi advokati, katram pa mašīnrakstītājai, tiesnesis un rakstvedis Džičanos, tiesneši Prāgā — visi šie cilvēki noņē­mās ar to kā ar nepieciešamu darbu. Nebija paspējuši vēl beigt, kad jau augusts klāt un ķiršu laiks pāri. Prāgā kāds padomnieka kungs beidzot iestāstīja viņiem, ka abus iesēdinās aiz restēm, un Pragas advokati, kas aizstāja savus provinces kolēģus, arī deva padomu izlīgt un ņemt sūdzību atpakaļ. Tā viņi beidzot arī iz­darīja, un, kad abi satikušies pie «Štuparta» un, žēlabu pār­ņemti, raudzījušies katrs uz sevi, Loizs Vomačka sacījis Pečcn- kam: «Frantik, es esmu ēzelis, es atdevu tiem dakteriem visus savus ķiršus un vēl piemaksāju.» Bet Frantiks Pečenka noslau­cījis piedurknē asaras un nošļupstējis: «Loiz, es neesmu gud­rāks, es tāpat dabūšu piemaksāt. Jēzus Marija, ko teiks mūsu sievas?» Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jūs sarēķinājāt, cik cilvēku pārtika no tā, ka divi muļķi Uhržinovā viens otru izpļaukāja?

—  Man liekas, Sveik, — Lukašs domīgi sacīja, — ka tu diezin kā vis neciet doktorus un studētus cilvēkus. Ko viņi tev nodarījuši, ka tu uz viņiem tā ēdies?

—   Līdz šim neko, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks nevainīgi pasmaidīja, — es jums to tikai starp citu pa­stāstīju, lai jūs redzētu, ka muļķībai arī jābūt pasaulē. Dievs pasarg, ka man kas būtu pret izglītotiem cilvēkiem vai es pret viņiem uzstātos, — to es atstāju anarehistiem. Taisni otrādi, šitie izglītotie kungi arī kādreiz jānožēlo, jo anarehisti sagādā viņiem daudz nepatikšanu. Reiz, obrlajtnanta kungs, Libnos dzī­voja kāds atslēdznieks, Soukups vārdā; viņš vēl bija jauns gados un arī anarehists. Sākumā viņš bija katoļu jaunatnes sa­vienībā, tad pārgāja tautas sociālistos un gāja runāt viņu mīti­ņos, nu, un tā attīstījās aizvien tālāk, kamēr kļuva par anar- chistu. Viņš bija vairākkārt sēdējis cietumā un tāpēc kļuvis gluži .melancholisks un stāstīja, ka pasaulē nav vairs nekāda prieka. Viņš mums vienreiz sacīja: «Parādus taisīt es nevaru, jo neviens man neko neaizdod; tiklīdz attaisu muti, tā mani tūliņ, iesēdina par viņa majestates apvainošanu. Nosmērēju valsts ģerboni uz pastkastītes — iesēdina, apleju policistam cepuri —

atkal iesēdina. Mani jau apstājušas pašnāvības domas.» Tā viņš

vienu nakti gribējis pakārties pie Poržičas parka sētas, bet kāda staigule viņu atrunājusi un aizvedusi pie sevis izgulēties. Šitā palaistuve, ar atļauju sacīt, atdeva viņam atkal dzīvesprieku un parādīja, cik pasaule jauka; viņš, padevīgi ziņoju, iedzīvojās no viņas triperī un sāka staigāt pa klīnikām ārstēdamies un vēlāk stāstīja, iedzerdams alu un uzkozdams desiņas ar sinepēm: «Tagad es zinu, ko darīt: es apgādāšos ar chronisko triperi un riebšu viņiem līdz pat nāvei. Iedomājieties, draugi, profesors Janovskis, galma slepenpadomnieks, saka ārstiem, ka man vajagot izmeklēt prostatu, tas esot kāds iekšējs dziedzeris, un lūdz mani: «Iepletiet kājas un pieliecieties!» — un pats iebāž man pirkstu, ar atļauju sacīt, ziemeļu pusē un nu tausta tur. Iedomājieties tikai, puikas: galma slepenpadomnieks — un viņam jābāž pirksts tādā vietā! Anarchists to nedarītu pat pā­vestam!» Tāpēc padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nekas nav pret inteliģenci un es pat dažreiz nožēloju tās grūto stāvokli. Nabaga cilvēkiem stingrība nepieciešama, un kādam taču šī stingrība jāizved dzīvē, jo, ja nebūtu stingrības, tad stu­dētiem cilvēkiem būtu jāiet zagt.

Kacl pienāca pavēle nomainīt pozicijās kādu poļu pulka ba­taljonu, virsleitnantam kļuva viegli ap sirdi: tā bija pārmaiņa, kas varēja kļūt par sākumu jaunām pārmaiņām un jauniem iespaidiem.

Apskate bija aiz muguras. Priekšā atskanēja: «Bataljons, soļos, marš!» — un vienība devās ceļā. Pirms tumsas viņi sa­sniedza pēdējo ciemu Teofilovku, aiz kura jau skaitījās fronte. Kareivji bridi atpūtās, kamēr virsnieki apspriedās ar tā pulka štābu, kura daļa bija nomaināma. Vēlāk, lai bataljons tumsā ne­noklīstu, tam iedeva pavadoni, kas daudznozīmīgi sacīja:

•— Pieraugiet, jūs smerdeļi, ka ietu pēc iespējas klusu; ceļš, pa kuru iesim, ienaidniekam pārredzams un piešaudīts, tiklīdz sāksiet trokšņot, viņš jums uzlaidīs pāris šāviņu. Man nav ne­kāda prieka palikt jūsu dēļ augšpēdu.

Papirosi apdzisa, pīpes paslēpās mēteļu apkaklēs, kareivji paņēma lāpstiņas rokās, lai nesistos pie durkļiem, un kā ēnas izgāja no ciema klajumā. Tur viņi pa izraktu platu eju devās līdz pakalnītei, te eja sadalījās vairākās šaurākās ejās, un pa­vadītājs virsnieks sūtīja katru rotu pa savu eju, pats iedams pa vidējo. Kalnā eja pēkšņi izbeidzās it kā aizsprostota, un no zemes sāka līst ārā stāvi. Tā kā tumsā nevarēja lāgā redzēt, tad likās, ka te lien no alām sliekas vai maijvaboles, kad aprilī atku- susi zeme. Rinda pēc rindas nāca gan no labās, gan no kreisās puses, bet virsnieks spiedās uz priekšu un grūstīja jaunpienā- cējus ar elkoņiem, čukstēdams apslāpētā balsī:

—   Sasodīts, lieniet tak iekšā! Katrā ierakumā tik daudz, cik tur šaujamlūku šautenēm; šautenes tūliņ novietojiet! Vai tu līdīsi, smurguli, ko vēl gaidi? Gribi dabūt pa dibenu?

Aizgājēji deva padomus:

—  Lūdzu, kungi, nebāziet galvas ārā! Moskaļi šauj vienā laidā. Lūdzu, kungi, vakar mums divus nošāva un deviņus ievai­noja!

Tā bija tiešām patīkama perspektīva.

Sveiks tūliņ gribēja kaut ko jautāt, bet Lukašs pasauca: «Šveik, Balun,» — un no viņa interpolācijās nekas neiznāca. Viņi sekoja virsleitnantam, ko pavadonis veda pa dziļu eju uz: virsnieku blindažu.

Tā bija pamatīgi dziļa bedre, kurā veda vairāki pakāpieni; kapteinis, kas to patlaban pameta, atstāja kā īsts džentlmenis degošu sveci uz galda, ko gan viņa kalpotājs tīkoja pievākt, un ne bez lepnuma sacīja:

Kareivji man to raka septiņas dienas un četras naktis tai­sīja griestus. Tie palaistuves bērni moskaļi nošāva man trīs vīrus un kādus sešpadsmit ievainoja, toties tagad te nav jābīs­tas ne no kādiem šāviņiem. Virsniekam taču jābūt drošībā, vai ne, biedri, — viņš vēl piemetināja, paspieda Lūkasam roku un aizgāja.

Virsleitnants izgāja paskatīties, vai sargposteņi visur nostā­dīti. Atgriezdamies viņš dzirdēja, ka Sveiks stāstīja Balunam:

Man būs jāsameklē kāds dēlis, ko viņam palikt apakšā, t_e ir mitrs, ūdens pil no sienām, viņš vēl var dabūt reimatismu. Ēveļu skaidas arī jāatnes, lai viņam būtu mīkstāka gulēšana .. .

Jēzus Marija, kā mēs te dzīvosim? — Baluna bass viņu pārtrauca. — Visuvarenais dievs, kā te varēs pievest uzturu?

Šinī brīdī Lūkasam visa pasaule bija pretīga. Viņš pakrita uz nelielās skaidu kaudzītes, ko bija pametis viņa priekšgājējs, pārvilka segu pār galvu un nomurmināja:

—   Nolādēts, ko man darīt? Nošauties vai padoties gūstā?

Viņš gulēja ļoti slikti, grozījās un sapņos bēga no kaut kā­diem rēgiem, kas viņu trenkāja pa milzu klintīm. No rīta viņš piecēlās kā sadauzīts, paņēma Baluna pasniegtās brokastis un iznāca ar krūzīti ārā. Lejā, gravas dibenā, tecēja mazs, sīks strautiņš. Pie tā sēdēja krietnais kareivis Sveiks un drāza cil­vēka figuru, ko izrotāt dzirnaviņas, kas jau jautri griezās un rūca ūdenī. Ieraudzījis virsleitnantu, Sveiks piecēlās un diezgan nevērīgi sveicināja, teikdams:

—  Novēlu laimīgu labrītu! Padevīgi ziņoju, ka katram jāiz­rotā savs miteklis, kā tas bija rakstīts Šimačeka «Laimīgajā mājā». Man tikai ir pārāk truls nazis, obrlajtnanta kungs, bos- nietis, no kura to pirku, mani apšmaucis. Viņš stāstīja, ka tas esot Zolingenas tērauds, bet tas ir mīksts kā alva.

Lukašs nokāpa lejā un, redzēdams, kā Sveiks nopūlas, lai piešķirtu koka gabalam cilvēka izskatu, neviļus izsaucās:

—   Sancta simplicitas![80]

Baluns atkal nesaprata, kāpēc Sveiks pēc kādām desmit mi­nūtēm viņam jautā:

—   Paklau, vai jums šorīt izsniedza tik daudz sļivovicas, ka

obrlajtnants jau no paša rīta pilnā?

*

Ierakumos cilvēki mocījās šausmīgā bezdarbībā, tos dzīvus noēda utis un nobendēja netīrība. Neviens nemazgājās, nesu­kājās, neskuvās; tie, kam tuvumā bija strauts, varēja justies lai- mīgi^ jo tiem vismaz netrūka ūdens. Tie, kam ūdens bija tālu, centas atradināties no dzeršanas, jo iet pēc ūdens nozīmēja do­ties nāvē. Katliņš ūdens maksāja litru cilvēka asiņu; ūdens bija dārgs, bet asinis lētas.

Cilvēcības un saprāta paliekas, kas kareivjos vēl bija sagla­bājušās, izplēnēja kā dzirkstis pelnos. Domas un jūtas notruli­nājās, kareivji kļuva pret visu vienaldzīgi un interesējās vienīgi par ēšanu un gulēšanu.

Karpatos es satiku kādu kareivi, ko agrāk pazinu kā mundru un apķērīgu puisi, bet tagad viņš gulēja ierakumos pa divdes­mit divām stundām no vietas un pārējās divas negulēja tikai tādēļ, ka viņam vajadzēja stāvēt sardzē.

Ārā bija nedroši, tāpēc kareivji augu dienu uzturējās iera­kumos, un Sveikam cits nekas neatlika kā ložņāt no viena iera­kuma otrā un apspriest ar kareivjiem pašreizējo situāciju.

No miera nebija ne vēsts, un neviens arī tamlīdzīgām ziņām vairs neticēja. Avīzes aizsvieda, lamādamies par idiotiem, kas tanīs raksta un vazā tautu aiz deguna.

Jaunas ziņas radās pašos ierakumos, un kareivju vidū bija tādi individi, kam sagādāja prieku izplatīt vislielākās aplamī­bas. Visiem šādiem pašmāju ražojumiem bija liela piekrišana un panākumi, par tiem runāja un tos apsprieda no visām pusēm. Un tas apstāklis, ka Sveiks šo to uzzināja no sava obrlajtnanta un pārējo pats piedomāja, nodrošināja viņam ierakumos re­spektu un piešķīra ticamību pat vistrakākajām nejēdzībām, ko viņš izplatīja. Reiz viņš ieradās ierakumos ar jaunu vēsti:

—   Puikas, 12. rota rītausmā izies demonstrācijā pret krie­viem. Vajadzēja gan iet mūsu rotai, bet es ieteicu pulkvedim divdesmito, jo tā tik un tā drīz izlaidīs garu.

—   Lai dievs tai stāv klāt! — noteica kapralis Ritina, zem­kopis no Kolinas apkārtnes. — Kad es biju serbu frontē, tad mūsu bataljons arī tāpat izķēmojās ienaidnieka ierakumu priekšā. Pēc desmit minūtēm no tā palika pāri labi ja puse, un mēs dabūjam divas dienas rakt kapus. Zināms, pulkvedis jau nelīdīs ārā no blindažas, viņš uztur dzīvu kaujas garu uz mūsu rēķina. Kas tur par jēgu, dieva dēļ?

—   Pulkveža kungs sacīja, ka mēs ar to parādīšot krieviem, ka nebaidāmies no viņiem, — Sveiks paskaidroja.

—   Viņam jau gan no tiem nav ko bīties, — atsaucās kareivis Bržečka, bijušais namdaris. — Jūs nemaz nezināt, puikas, kas viņam par blindažu. Tā atrodas aiz rezervēm, un viņš tur dzīvo viens pats. Blindaža ir piecus metrus dziļa, griesti no krustām Saliktiem baļķiem, uz tiem vēl maisi ar smiltīm, tad zeme un skujas, — viņš baidās, ka viņam kāda lidmašīna neuzmet bumbu. Šitādā migā viņš var sēdēt kā kāmis un sprediķot par kaujas garu.

—   Kungi, zināt, kas būtu lieliski? Ja sitas mūsu smerdelis izietu divkaujā ar to smerdeli, kas komandē krievus, — deba­tēs iejaucās jefreitors Trnka, Pečekas galdnieks. — Nu, sa­kiet, — vai tā nebūtu vislabāk, ja katrs mūsu pretinieku batal­jons vai pulks, vai pat divizija izvēlētu pa vienam pārstāvim un pārējie piedalītos kā tiesneši? Ja krievs sadotu mūsējam, tad mēs būtu zaudējuši, bet, ja mūsējais savelētu moskaļi, tad krie­viem bvitu jāpadodas. Un pie tam uzvaras izcīnīšanai nemaz nevajadzētu tik daudz cilvēku. Es, kungi, lasīju par šādu karo­šanas veidu kādu skaistu romānu «Lāču mednieka dēls». Tanī romānā ir varonis, kāds Old Četerhends, tas vienmēr cīnījies ar indiāņiem viens pats visu savu biedru vietā. Viņš ne tikai iepazīstinājis šos sarkanādas ar kristīgās ticības žēlsirdību, bet arī šāvis indiāņus, kaut gan darījis to nelabprāt. Un šis Old Četerhends, kad devies cīņā pret kādu indiāņu vadoni, vienmēr teicis saviem biedriem: «Nebaidieties par mani un paļaujieties uz dievu, kas dos man uzvaru! Es ienaidnieku nenonāvēšu, bet, lai viņš mācītos atzīt, ka esmu kristīgais, nocirtīšu viņam ar tomahavku abas rokas. Mūsu ticība pavēl mums būt žēlsirdī­giem, sarkanādainie suņi.»

—   Tā nav slikta izdoma, — Bržečka uztvēra, — manuprāt, pieliktu, ja ar šo krievu Nikolaju ietu izkauties pats Vilhelms vai Francis Jozefs. Vai esat dzirdējuši, puikas, kādas telegramas viņi viens otram sūtījuši, kad viņu valdības sākušas apmainīties ar diplomātiskām notām? Vilhelms telegrafējis uz Petrogradu: «Ak tu vecais Nikulīt, ko tu mums vari padarīt!» — bet šis viņam atbildējis: «Iekod zobos krekliņu, pabubini bu-bu-bu, bail kam tiek, prom lai liek, es jau bīties neiešu.» Bet mūsu vecais kungs nosūtījis abiem telegramas: «Tpruc pa labi, tpruc pa kreisi, mums tas viss ir viena alga.» Nu, kad viņi tā prata cits citu ķircināt, tad vajadzēja prast arī izkauties.

—   Tas, ko tu stāstīji par Vilhelmu un Nikolaju, ir svēta patiesība, — Sveiks noteikti paziņoja, — bet tas par mūsu kungu un ķeizaru ir salti meli. Mūsu kungs un ķeizars uzņēmis ziņu, ka Krievija pieteikusi karu, ar cieņas pilnu mieru un tais­nīgu sarūgtinājumu, kā rakstīja «Tautas balss». Viņš vēl sacījis ministru padomei: «Jo vairāk ienaidnieku, jo vairāk goda,» — un «Ja mēs līdz šim neesam uzvarējuši nevienā karā, tad nav nelaime, ka mēs arī šinī zaudējam,» — vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam viņš aizbraucis uz kapuciniešu klosteri, pielūdzis tur dievu un nofotografējies, un šis uzņēmums bija ievietots «Sve- tozorā». Dobržišā toreiz par veterānu apvienības priekšsēdētāju bija kāds skārdnieks Lukešs, tas bija padzirdējis par šo uzņē­mumu un tīšām braucis uz Prāgu nopirkt to «Svetozora» nu­muru. Viņš pat nav varējis izdzert savu alus porciju, tik žēl viņam kļuvis kunga un ķeizara, kad viņš ieraudzījis to uzņē­mumā tik dziļi aizkustinātu un sagrauztu. Lukešam 110 tā pie­metušās žagas, un restorānā jau domājuši, ka viņš pavairāk iemetis, un devuši padomu ieņemt sauju sāls no sālnīcas. Pēc tam, kad viņa vecāko dēlu nošāvuši, bet jaunākais pārnācis bez rokas un izdedzinātām acīm, viņš pakāris šo uzņēmumu atejā, un tad žandarmi viņu aizveduši. Tagad viņš sēžot Terezinas cietumā.

—   Un tomēr labāk būtu, ja valdnieki izkautos paši un liktu savus pavalstniekus mierā, — Bržečka palika pie sava. — Viņi varētu iztikt bez pistolēm un zobeniem, ja viņiem bailes no asinīm. Viņi varētu sarīkot grieķu-romiešu vai brīvā stila ciņu, kā mūsu Šmeikals ar Frištenski, un ar to arī pietiktu.

—   Tas, biedri, neder, — Sveiks godprātīgi noteica, — ja valdniekiem ir .kāds strīds, tad to var izšķirt tikai godīgā kaujā, kur blēdīšanās izslēgta un kur piedalās tik daudz cilvēku, ka tiem nav iespējams vienoties par kaut kādām nelietībām. Reiz, kad es biju slimnīcā, man blakus gulēja kāds Pepiks Skuchra. Tas bija varietē mākslinieks, salona komiķis, nažu trinējs un blēdis. Prāgā viņam bija aizliegts uzturēties, tāpēc viņš, ja nezaga, tad braukāja apkārt ar cirku. Viņš prata visādus trakus jokus ar kārtīm, rija nažus, dzina degunā sešcollu naglas, spļāva uguni, bet labāk par visu prata zagt, bez tam viņš bija arī grieķu-romiešu cīkstonis. Reiz viņš man stāstīja visādas dēkas, un viens notikums man sevišķi dziļi iespiedies atmiņā. Viņš stāstīja apmēram tā:

«Toreiz es biju sapinies ar kādu Annu Čadovicu, un mums bija bērns. Viņa bija skaists sievišķis, no grafu cilts, kādas vācu kņazienes meita, bet Jozefovā viņa pelnījās ar kareivjiem. Es stumju tecīlu, viņa bērna ratiņus, un tā mēs braucam no Jiči- has uz Turnovu. Tur viņa mani nokaitināja, es pametu viņu ar visu tecīlu uz ielas un aizlaidos un, tici vai ne, draugs, satiku Viņu tikai pēc trim gadiem uz šosejas aiz Kralovices pie Pilze- ncs. Es toreiz aizdiedzu no viņas uz Jaunpaku, tur bija ieradies kāds Šimeks ar cirku. Viņš mani tūliņ angažēja kā neievaino­jamu indiešu faķiru, tīģeru dresētāju un džungļu karali. Tomēr Pakā cilvēki nebija vis vakarējie, un cirks mums bija tukšs: Šimekam vairāk nebija kā divi zirgi, mācīta kaza un suns, kam nekā nevarēja iemācīt, bez tam vēl uzstājās viņa sieva ar dre­sētu pērtiķi. Tad mēs novācām savu telti un devāmies uz Jaun- bousovu, jo Šimeks stāstīja, ka tur cirks nekad neesot bijis un tā esot pilnīgi neskarta pilsēta. Mūsu pirmajā galā izrādē iera­dās tikai pāris knauķu, devām otru izrādi ar galvaspilsētas pro- gramu — atkal skolas puikas vien, krēsli tukši, no labākas pub­likas ne vēsts. Simeks pakasīja pakausi, nosūtīja telegramu uz Prāgu, pats nobrauca uz Jaunboleslavu un atveda vakarā no turienes milzīgas afišas: «Grieķu-romiešu cīņa par pasaules čempiona titulu. Prēmija desmittūkstoš kronu. Cīņa līdz galī­gam rezultatam Šimeka cirkā šodien un katru dienu.» No rīta mēs izlīmējām afišas, un pēcpusdienā atbrauca no Pragas trīs kungi, kas nevienam neteica savu vārdu, tikai meklēja direk­toru. Tie bija Vācijas, Krievijas un Portugāles čempioni. Va­karā sākās ciņa, un man bija jābūt ceturtajam — Melnajai mas­kai. Šimeks, slīpētais blēdis, bija palaidis baumas, ka Melnā maska ir kāds vietējais, Bousovas pilsonis. Vakarā cirks bija pārpildīts, telts audekls tikko neplīsa pušu, un pēc progrāmas sākās cīņa. Protams, draugs, mums viss bija iepriekš norunāts, kā un kad viens otru uzveiks, bet tie nelieši mētāja mani kā salmu kūli, un tanī vakarā es uzveicu tikai Portugāles čempionu, Vācijas un Krievijas čempioni nepadevās. Otrā vakarā es noliku augšpēdu to tipu, kas tēloja krievu, un cirks rēca sajūsmā. Tre­šajā dienā Šimeks lika izbungot, ka sabraukušie čempioni uz­aicina Bousovas un apkārtnes stipriniekus uz cīņu, prēmija piec­desmit kronu, un tad vakarā izrādē ieradās pat tādi, kas dzīvoja trīs stundu gājienā no pilsētas, un man vajadzēja uzlikt Vācijas čempionam tādu nelsonu, ka viņš apvēlās. Pēc izrādes visi trīs čempioni traktierī piedzērās, piekāva direktoru, ka viņš par maz samaksājis, un tanī pašā naktī aizbrauca. Ap pusdienu es skaldu malku aiz mūsu ratiem, te pēkšņi direktors Šimeks sauc, lai nākot iekšā. Ratos sēž svešs kungs, pieceļas un sniedz man roku: «Tuhičeks, šejienes miesnieks; man ļoti gribētos izmēģi­nāt ar jums šovakar spēkus, čempiona kungs.» Man viss sa­tumsa acu priekšā: puisis kā vērsis, rokas kā lāpstas, kājas kā bluķi. Pieķeros pie durvju roktura un saku: «Ļoti patīkami, bet vai jūs, kungs, esat savu dzīvību apdrošinājis? Vai par sievu un bērniem esat parūpējies? Es gan aiz principa nelietoju bīs­tamus paņēmienus cīņā ar amatieriem, bet cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks.» Tuhičeka kungs kļūst gluži bēdīgs, bet direk­tors met man ar acīm, lai ejam ārā. Aiz ratiem Tuhičeka kungs apmulsis iesāk: «Redziet, čempiona kungs, spēks jau man ir, par to es nešaubos, es tikai nezinu tos jūsu trikus un paņēmie­nus. Paklausieties, čempiona kungs, ļaujiet, lai es jūs uzveicu!» Es apvainots atbildu: «Ko jūs iedomājaties, kungs? Es — Eiropas čempions un ļaušos, lai jūs mani uzveicat? Es esmu cīnījies ar Petraku, Šmeikalu, Frištenski, Šteinbachu, Cigaņeviču un nē­ģeri Čipsu un visiem sadevis, kā pienākas. Vai jūs domājat, ka man mana slava nekā nemaksā un es jums to ne aiz šā, ne aiz tā uzdāvāšu?» Viņš saņem rokas un lūdzas: «Čempiona kungs, padomājiet, jūs no šejienes aizbrauksiet, avīzēs tas neiekļūs, bet es esmu vietējais, par mani smiesies līdz nāvei, — jūs bou- soviešus nepazīstat. Lūdzu, ļaujiet gan sevi uzveikt, es jums piemaksāšu vēl piecdesmit kronu un maksāšu jūsu tēriņu trak­tierī, cik ilgi vien šeit būsiet.» Viņš mani tūliņ uzaicināja iekost, un es beidzot piekāpos, bet norunājām, ka viņš uzvarēs mani tikai pēc stundas ceturkšņa. Draugs mīļais, ko gan es ne- izcietos tanī vakarā! Cirks bija pilns, neraugoties uz trijkāršotu ieejas maksu, un šis Tuhičeka kungs svaidīja mani kā īsta čakste[81] maijvaboli. Viņš mani tā žņaudza, ka man aptrūka elpas, viņš svieda mani smiltīs, ka es notirināju kājas kā varde. Es tikai turējos pie viņa, lai nepakristu aiz nespēka. Beidzot es nočukstu: «Nu!» — un viņš man tūliņ virsū un iesper pa krū­tīm, pēc tam uzliek man kāju uz vēdera un klanās publikai. Es tev saku, tā bija tāda rēkšana, ka Sobotskā cilvēki izskrēja ielās vienā veļā un zvaniķis metās tornī zvanīt trauksmi, ka Sobot- skai nākot virsū prūši. Pēc tam direktora kundzei vajadzēja mani veselu nedēļu masēt, jo es biju kā salauzts.»

—  Tā ir, puikas, — Sveiks nobeidza savu stāstu, — tāpēc ķeizariem arī nevar ticēt, ja viņi gribētu izšķirt lietu divkaujā vai grieķu-romiešu cīņā, — viņi arī var norunāt visādas blēdī­bas. Jā, kad tāda cīņa vienreiz notika Prāgā, tad gan bija cita lieta: toreiz kāds vācu stiprinieks atplēsa mūsu Šmeikalam ausi un izdauzīja degunu, kas stipri pavairoja simpātijās pret Šmei- kala kungu. Viņš iztriepa asinis pa visu seju un noturēja runu, lai publikai rastos jēga, kas notiek ārzemēs, ja jau šitāds vācie­tis uzdrošinās tā uzvesties mūsu zelta Prāgā, slavu pilsētā. Vēlāk brīva stila, cīņā viņš gan tā atmaksāja Urbacham, ka vā­cietis mauroja kā vērsis, un divas vietu ierādītājas gandrīz vai garu izlaida, palīdzēdamas Šmeikala kungam rokām un kājām, lai tas berlinietis viņam nepaspruktu. Bet vakarā abi Vinohrados pie «Grafa» bija tā piedzēruši, ka tikai apkampās un skūpstījās, jo cīkstoņi mēdz izturēties viens pret otru bruņnieciski. Bet tas ir garš stāsts, to es jums pastāstīšu citreiz. Tagad man jāiet, varbūt jau izsniedz devu.

Viņš izgāja, un drīz vien atskanēja citā vietā:

—  Puikas, rīt visā frontē sāksies uzbrukums, un mūsu 12. rota pirmā izies pret krieviem. Tāda pavēle pienākusi no paša ķeizara: viņam ļoti gribas, lai karš ātrāk beigtos.

Kamēr Sveiks izplatīja ierakumos paniku ar savām «klozeta telegramām», Baluns cītīgi karsēja uz uguns savu katliņu un saimniekoja. Mūžīgā bada mocīts, viņš bija kritis par upuri kaislībai, kas gan bija pārņēmusi visus kareivjus: izcinkot kat­liņa iekšieni un, izmantojot trauka substances maiņu, izdomāt jaunus ēdienus ar eksotisku garšu. Bieži vien Sveiks sastapa Balunu blakus blindažā spodrinot katliņu ar speķa ādiņu, viņš te sakarsēja katliņu, te berza tā iekšieni ar lupatu, lai tas laistītos kā sudrabs. Tad viņš izņēma no mantu somas dažādas tūtiņas un sainīšus un skaidroja:

— Vispirms ieliec gabaliņu speķa, tad piemet saberztu ķip­loku un pāris piparu un jauj sacept. Pēc tam pieliec karoti miltu, pāris žāvētu plūmju un pielej tik daudz ūdens, lai atdziestot sabiezētu. Vēlāk iemet sīpolu, lai savārās; vari pielikt arī gaba­liņu cukura, tikai neaizmirsti piemest sāli. Un, kad tu beigās pieliksi sauso buljonu un iedrupināsi maizi, tad iznāks tik labs ēdiens, kādu nedabūsi nevienā restorānā.

Šāda ēdiena panākumi bija viegli izskaidrojami, jo apgāde kliboja; krievi uzmanīja ceļus dienu un nakti plašā apkārtnē un padarīja pievedumus neiespējamus. Tikko bataljona vezum­nieku rati sāka grabēt pie kāfla ciema, kad ielā jau plīsa šāviņi. Virtuve ieradās tikai uz rīta pusi un apstājās pusstundas gājienā no ierakumiem, tā ka kareivjiem nācās vilkties pie tās pa tumsu ar saviem katliņiem.

Kareivis gāja pēc ēdiena ar trim katliņiem un atnesa tanīs rīsu biezputru ar zarnu, aknu vai kuņģa gabaliņiem deviņiem cilvēkiem. Kareivji cītīgi taisīja jaunus caurumus bikšu siksnās. Maizi izsniedza pa ceturtdaļklaipam dienā, no Ementales siera kareivji saņēma tikai caurumus ar plānu apmali, kafijas kon­servi nebija lietojami, jo fabrikās pie kafijas piejauca klijas, speķa katrs saņēma mazu kumosiņu kā zaķa speķošanai. Tomēr Baluns iepratās vārīt arī no šā mazuma.

Kādu vakaru krieviem ienāca prātā apšaudīt ciemu, un viņi iedarbināja smagos lielgabalus, kas šāva visu nakti. Dienu ari šad un tad atsūtīja «ciema kukuli», lai nedomātu, ka viņi guļ, un tumsā apšaude pastiprinājās no jauna.

Virtuve neieradās, vezumniekus aizsūtīja atpakaļ, jo pirma­jam vezumam šāviņš nogalināja zirgu un ienaidnieks raidīja šāviņus taisni uz ceļa. Ēdienu nedabūja divas dienas un ieraku­mos badojās.

Virsleitnants Lukašs atļāva apēst «dzelzs porcijas», bet tās

jau sen pārstrādātas atdusējās attiecīgā vietā. Kaut gan apakš­virsniekiem katru dienu bija jāpārbauda, vai kareivjiem kon­servi vēl ir, tos apēda slepeni, lai ievainošanas vai nāves gadī­jumā tie nepaliktu sanitaricm.

Karš mācīja cilvēkiem atjautību: kārbiņas uzmanīgi atgrieza pie pašas malas, izēda, aiztaisīja un nēsāja tukšas. Pārbaudē kareivjiem konservi vienmēr bija pilnā skaitā, un tikai pēc ilgāka laika nācās atzīt, ka pārbaudot kārbas jāpaņem rokā un jāaplūko tuvāk.

Pie neveiksminiekiem, ko pieķēra savas priekšniecības ap­krāpšanā, piederēja arī Baluns, kas bija apēdis savu dzelzs por­ciju jau otrā dienā, tiklīdz viņam kāds izveicīgs kareivis bija parādījis, kā tas darāms. Tagad viņš izmisis skraidīja šurpu turpu, meklēdams, ko likt uz zoba, bet nekā nevarēja sadzīt, jo Lukaša konservi arī bija pagaisuši.

Baluns galīgi pazaudēja galvu un sāka runāt par pasaules galu un pastardienas tuvošanos. Viņš sēdēja blindažas kaktā un lasīja lūgšanas no mazas grāmatiņas, ko sieva bija atsūtījusi no mājām kopā ar šķiņķi, lai viņam netrūktu arī gara barības.

Tonakt krievi nāca uzbrukumā, bet viņus atsita. No rita viņi atkārtoja uzbrukumu; visā ierakumu līnijā plosījās elles uguns, priekšā, stiepļu aizsprostos un aiz ierakumiem krita šāviņš pēc šāviņa, un Baluns, aizspiedis ar rokām au:sis, atkārtoja:

—  Tā stunda ir klāt! Vispirms mērdēja mūs. badā un tagad apkaus!

—   Viss var gadīties, — Sveiks piekrita, atspiedies pie sie­nas, jo no tās satricinājuma varēja spriest, kādā atstatumā šā­viņš sprāgst. — Un pirms nāves cilvēkam taisni pienākas kār- tīgi pa gavēt. Nomirt — tas ir svarīgāk nekā iet pie dievgalda. Pēc nāves taču cilvēks ieradīsies pie debess dievgalda, un tur tak neviens neies pilnu vēderu. Pašā kara sākumā, pēc Zamost- jes kaujas, feldkurati devušies uz kaujas lauku pasniegt svēto vakariņu, un viņiem aizgājis līdz kāds Zamostjes rabins paska­tīties, vai nav kāda ievainota ebreja, kam vajadzētu pēdējā iepriecinājuma. Tā viņš iet ar kādu feldkuratu un skatās, kā tas izdara smagi ievainotiem pēdējo svaidīšanu, un tad pie viena krūma viņi atrod divus ievainotos — vienu kristīgo, otru ebreju. Feldkurats atlaiž savējam grēkus, svaida to un sniedz tam ga­rīgo iepriecinājumu: «Mans dēls, tavas brūces ir smagas, un tava dzīve tuvojas beigām, bet nebīsties, jo vēl šodien tu redzēsi tā kunga vaigu un vienmēr skatīsi to nebeidzamā priekā.» Ka­reivis noskūpstījis krucifiksu un nomiris. Rabins arī noskaitījis lūgšanu pie ievainotā ebreja un, tāpat gribēdams iepriecināt tā dvēseli tālajā ceļā, sacījis: «Movše, es redzu, ka tu dzīvotājs neesi, bet neskumsti, jo katram pienāk stunda, kad tam savas šeftes jāpamet. Bet tu mirsi tādā nāvē, ka vēl šovakar ēdīsi va­kariņas kopā ar Ābramu.» Tad kareivis nospļāvies un nopūties: «Dievs redz, ka es labāk gan būtu dzīvojis neēdis.» Tāpēc, Ba- lun, vecais grēciniek, sagatavojies ceļojumam uz debesīm!

Ba'uns nometās ceļos un sāka skūpstīt grāmatiņas vāku. Šā­viņš pēkšņi sprāga tik tuvu, ka no griestiem nobira māli, un Sveiks zīmīgi noteica:

—   Drīz kritīs te iekšā.

Šinī trakajā apšaudē pēkšņi ārpusē atskanēja balsis:

—   Komandieri! Komandieri! Komandieri!

Šveik, paskaties, ko tur velns dīda! — virsleitnants Lukašs pavēlēja. — Nudien, būs raitnieks ar vēsti, lai dodam kājām ziņu.

Sveiks klupdams krizdams devās pa eju uz balss pusi, kas

nepārtraukti sauca: — Komandieri, komandieri! — un drīz at­griezās ar diviem kareivjiem, kas nesa uz muguras lielus un smagus maisus.

Deva? Siers, konservi, speķis? — virsleitnants steidzās viņiem pretī.

—  Padevīgi ziņojam, obrlajtnanta kungs, mēs nezinām, kas tur ir, — viens no atnācējiem atbildēja, — bet te būs pulkveža Srēdera kunga raksts. Mums bija uzdots atgādāt maisus, lai tas maksātu ko maksādams, un apsolīta par to sudraba medaļa un nedēļa atvaļinājuma.

Virsleitnants steigšus atplēsa aploksni un pārskatīja nedau­dzas rindiņas.

«Maisu saturu bez kavēšanās izdalīt bataljona kareivjiem, piekodinot izlietot taupīgi. Paraksts: pulkvedis Šrēdcrs.»

—     Sasodīts, kas tur varētu būt? — virsleitnants sirdījās, taustīdams maisus. — Rokas granatas? Patronas? Raķetes?

Viņš pavēlēja Sveikam attaisīt maisus. Baluns, kurā bija uz­liesmojusi cerības dzirkstele, metās Sveikam palīgā, jo domāja, ka maisos ir sausiņi.

Auklas, asa naža pārgrieztas, nokrita, Sveika rokas ierakās dziļi maisā un tad parādījās ar glīti saliktiem un sasietiem zīd­papīra sainīšiem. Sveiks pasniedza tos Lukašam.

—   Kas tas varētu būt, dieva dēļ? — virsleitnants ievaidējās. — Papīrs, zīdpapīrs! Kareivjiem smēķēšanai? Bet tabaku taču vairs neizsniedz!

Lukašs neizpratnē nolūkojās maisos un tad pievērsa jautā­jošu skatienu atnesējiem kareivjiem.

Padevīgi ziņoju, — viens no tiem sacīja, — ka vakar ciemā ieradās visādi galvenie ārsti un apskatīja atejas. Pulk­veža kunga kalpotājs vēlāk stāstīja, ka viņi runājuši, it kā ka- /-; / reivji izlietojot atejās tuvinieku vēstules, svēto attēlus un kunga un ķeizara fotogrāfijās, jo frontē esot liels papīra trūkums un no tā mazinoties cienība pret ģimeni, ticību un pastāvošo iekārtu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka sitas papīrs tad būs . . .

—• Jēzus Marija! — Sveiks līksmi iesaucās. — Mums te at­sūtīts brūns, balts, sārts un debeszils! Padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs, ka es vēl neesmu redzējis tik skaisfu klozetpapīru! Te ir pat rullīši ar uzrakstu: «Tīrība — veselības sargs.» Pade­vīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tagad būs īsts prieks iet sevis pēc! Kad puišiem izsniegs šo papīru, tad viņi sēdēs uz bedres

malas augu dienu. Tik mīksts kā dūnas, un nemaz nemana, ka pieduras! — Sveiks dega sajūsmā.

—   Sveik, klusāk! — Lukašs nošnācās un pagriezās pret ka­reivjiem: — Paziņojiet pulkveža kungam, ka mmms jau trīs dienas nav ne maizes, ne sausās devas, ne viras, ne konservu; paziņojiet viņam, ka mums izbeidzas munīcija un pa tālruni es nevaru sazvanīties. Paziņojiet viņam, ka es likšu izdalīt šo klo- zetpapīru, tiklīdz ienaidnieks beigs apšaudi. Patlaban tas ka­reivjiem nav vajadzīgs.

Baluns lauzīja rokas, raudzīdamies maisos, kareivji gatavo­jās aiziet, un Sveiks nekavējās pastiprināt virsleitnanta aizrā­dījumus:

—   Jūs paši redzējāt, zēni, kā krievs ārdās. Pasakiet pulkveža kungam, ka mūsējiem no bailēm visiem dibeni kā aizmūrēti, tā ka tur ne salmiņa neiespraudīs. Pasakiet viņam, ka pie mums neviens vairs neiet sevis pēc un ka . ..

—   Sveik, kuš! — aizkaitinātais virsleitnants uzkliedza, un Sveiks mīksti un sirsnīgi uzrunāja viņu:

—   Es nemaz nebrīnos, obrlajtnanta kungs, ka jums šis klozetpapīrs laupījis dvēseles līdzsvaru; man arī reiz bija lie­las nepatikšanas ar to maitu. Tas notika, atļaujiet ziņot, toreiz, kad es biju par mācekli Kokoškas kunga drogu preču veikalā Peršfinā. Pusdienu laikā es paliku veikalā viens, jo pārdevēji aizgāja ēst, bet šefa kungs rakstīja kantorī. Reiz ienāk kāda kundze un prasa krēmu roku kopšanai. Es paskatos atvilktnē — lcrema vairs nav — un saku: «Mums, lūdzu, nav,» — un viņa aiziet. Bet vecais Kokoškas kungs tūliņ ierodas apvaicāties, ko viņai vajadzējis, un, kad es visu paskaidroju, saka man: «Tā tu, Pepik, nekad vairs nesaki. Ja nav vienas lietas, piedāvā otru, līdzīgu, jo, taisnību sakot, tas viss ir viens un tas pats.» Un pie tam iecērt man pliķi. Reiz atkal pusdienu laikā ienāk kāda dāma un saka: «Lūgtu piecus sainīšus klozetpapīra!» Bet mums todien viss klozetpapīrs bija pārdots un jauns sūtījums vēl ne­bija pienācis; es gribēju viņai jau to teikt, bet tad atcerējos šefa kunga pamācību un atbildēju: «Klozetpapīrs, cienītā kun­dze, mums viss pārdots, bet stikla papīrs un smilšpapīrs ir katrā daudzumā. Lūdzu, ar cik loksnēm varu jums pakalpot?» Pade­vīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es toreiz dabūju no Kokoš­kas kunga tik daudz pļauku, ka man vēl tagad atceroties ausis svilst. Kokoškas kungs vispār bija ļoti stingrs kungs; viņš atlaida Tauchena kungu, savu labāko pārdevēju, par to vien, ka tas kādai namsaimnieka jaunkundzei, kas bija ienākusi veikalā un jautāja: «Lūdzu, vai jums ir kaut kas pret nakts pama- šām?» — bija atbildējis: «Lūdzu, jaunkundz, man tās ir arī dienu, kad es jūs ieraugu.»

Baluns aizmiga uz maisiem ar negaidīto saturu, Lukašs iz­gāja ārā, kad šaušana pierima, un Sveiks sāka nokravāt raibos papīra sainīšus gar sienu un, raudzīdamies tanīs, noteica:

— Žēl, ka nav iedomājušies atsūtīt konfeti un serpentinu.

Ap pulksten deviņiem šāvieni apklusa, un krievi atsūtīja parlamentarus ar pamiera piedāvājumu, lai varētu savākt ievai­notos un apglabāt kritušos. To nebija mazums, un tie gulēja tepat pāris sojus aiz austriešu dzeloņstiepļu aizsprostiem. Kad formalitātes bija nokārtotas, virsleitnants Lukašs norīkoja ba­taljona darba komandu krieviem palīgā pie kapu rakšanas. Ko­mandas vecākais pēc brīža atsūtīja ziņu, ka starp kritušajiem ir arī austrieši, jo patruļa un sargposteņi nebija paguvuši at­griezties un krituši abpusējā apšaudē.

No ciema ieradās virtuve, atbrauca vezumnieki ar maizi un devu. Ierakumi atdzīvojās, no blindažām pacēlās dūmi. Otra darba komanda laboja apšaudes nodarītos bojājumus. Paēdušie, apmierinātie kareivji izrāpās no ierakumiem un noraudzījās kapraču un sani taru darbā. Sanitari nesa ie va inotos uz aizmu­guri, bet nogalinātos izģērba un sakrāva grēdās, kuras auga augumā pēc katras nestuvju iztukšošanas.

Krievi arī parādījās pakalnē pie saviem ierakumiem; viņi nostājās, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, raudzījās tajos cil­vēkos, kurus nakti bija gājuši nogalināt un kuri savukārt varēja nogalināt viņus, un stulbi vērās kaujas laukā. Pēkšņi viņu vidū parādījās liels, raibs suns. Tas kritušajiem piegrūda klāt purnu, izlīda caur krievu aizsprostiem., smilkstot aiz sāpēm, kad dzeloņi plēsa tam ādu, un pieskrēja pie līķu grēdas, kur strādāja kap­rači. Apostīja visus, apmeta ap tiem loku un metās taisni uz austriešu ierakumiem, neklausoties saucienos:

•— Kazbek! Kazbek, atpakaļ!

Suns izkļuva caur aizsprostiem, izlienot stieplēm pa apakšu, un skrēja uz ierakumiem, it kā meklējot kādu, tad ielīda blin- dažā, kur sēdēja Sveiks ar citicm kareivjiem, apspriezdami stā­vokli pēc kaujas un uztura saņemšanas.

—   Obrlajtnants pieprasīja nomaiņu, — Sveiks apgalvoja,

—  nakti mūs nomainīs.

—   Ja mūs gribētu nomainīt, — kapralis Ritina iebilda,

—   tad mums nebūtu sūtījuši ne ēdienu, ne maizi. Aiz mums, biedri, nav nevienas dzīvas dvēseles, mēs te paliksim, kamēr mūs visus apkaus.

—   Paskat, puikas, suns! Bet taisni tāds pats kā mans Vor- žechs mājās! — pēkšņi iegavilējās kareivis Malijs, būdnieks no Taboras. — Voržech, nāc šurp, su, su!

Viņš klakšināja mēli, un suns, asti luncinādams, pienāca klāt, ļāva, lai to noglāsta un paņem aiz kakla saites. Malijs, lai­mīgs, ka atradis šeit kaut ko pazīstamu, apkampa suni un skūp­stīja to:

—   Labs sunītis, labs, godīgs sunītis! Un kas viņam par skais­tām acīm! Nevienam visā pasaulē nav tik skaistu acu kā dzīv­niekiem, biedri. Man mājās bija aršanai pāris vērsēnu, es pats viņus izaudzēju. Un šiem vērsēniem bija tādas acis, tādas skais­tas acis, ka jaunavai Marijai nevarēja būt pārākas. Biedri, Malijs nošņaukājās, — es tikai šito vērsēnu dēļ vien dzīvoju!

—   Dīvaina lieta: dzīvojis vēršiem, bet mirsi par kungu un ķeizaru, — Sveiks piezīmēja pie šā dvēseles kliedziena. — Zini, draugs . . .

Viņš apklusa, jo ārā kļuva dzirdamas satrauktas kareivju balsis, tad virsleitnanta Lukaša balss, sniedzot ziņojumu. Pēc tam viss noklusa., bet blindažā ielīda kareivis, čukstot:

—  Viņi atnākuši tāpēc, ka pamiers, citādi gan te neviens nelīstu. Inspekcija, puiši: pulkvedis, sveši virsnieki, ārsti un ģenerālis.

Ierakumiem tiešām tuvojās galvenais ārsts Dr. Vitrovskis, tas pats, kas nakti bija atsūtījis klozetpapīra saiņus. Galveno ārstu bija apstājusi iedoma, ka dizenterija, kolera un tifs frontē rodas tāpēc, ka atejās trūkst papīra, tādēļ viņš tagad apstaigāja ierakumus, pārliecinādamies, kā atsūtīto papīru izlieto. Pie tam viņš skaidroja saviem pavadoņiem:

- Jā, meine Herren, tīrība ir ļoti svarīga lieta. Pret saslim­šanu un mirstību var cīnīties tikai ar klozetpapīra palīdzību.

Izteicis šo augsto gudrību, viņš, iedams savu pavadoņu priekšgalā, atstāja atejas, bet sadūrās ejā ar dīvainu procesiju. Divi kareivji nesa uz brezenta gabala kailu cilvēku, kas drudžaini svaidījās, raustījās, mētājās un acīm redzot nekādi nespēja valdīt savus muskuļus.

—   Was ist?[82] — viņš uzprasīja, apturot kareivjus.

—   Padevīgi ziņoju, — pirmais pārbiedēts izrunāja, nolaižot brezentu ar kailo cilvēku zemē, — tas ir dzīvs mironis. Viņam vajadzēja būt beigtam, bet viņš ir dzīvs; viņš bija starp kritu­šajiem un pēkšņi atdzīvojās.

—   Nervu satricinājums no šāviņa eksplozijas, — Dr. Vitrov- skis pašapmierināti konstatēja. — Paskatieties, kungi, tas ir skaists, klasisks, lielisks gadījums. Mūsējais vai krievs? — viņš uzprasīja, noliecies pie kailā cilvēka.

Cilvēks uz brezenta neprātīgu skatienu vērās apkārtējos un neatbildēja. Tad ģenerālis pieliecās viņam pie pašas auss un uzkliedza:

—   Mūsējais vai krievs? Čechs, ungārs, vācietis, polis?

Bet atbildes vietā ķermenis sāka vēl negantāk locīties, kājas

raustījās un svaidījās kā dejā, rokas kaut ko tvēra, pirkstiem sažņaudzoties un izplešoties. Calvenais ārsts uzbrēca:

—   Saki; austrietis vai moskalis?

Lukašam pārskrēja tirpas, raugoties uz nelaimīgo, kura galva sitās pret zemi, atlēkdama no tās, it kā būtu no gumijas. Arī galvenajam ārstam kļuva neērti, un viņš atkāpās pie kareiv­jiem, kas bija sapulcējušies ap šo neredzēto ainu.

—   Kas viņu pazīst? Vai tas ir mūsējais vai ienaidnieks?

Neviens nekā nezināja, bet piepeši kaut kur no aizmugures

izlauzās pie paša ģeneraļa krietnais kareivis Sveiks un, ieskatī­jies sejā cilvēka paliekām, kas raustījās krampjos pie virsnieku zābakiem, laipni smaidot, sacīja:

—  Padevīgi ziņoju, jūsu ekselence, ka tas ir cilvēks. Redziet, kad cilvēki izģērbjas līdz pašai ādai, tad, padevīgi ziņoju, viņi ne ar ko neatšķiras un grūti noteikt, no kurienes un no kādas valsts viņi ir. Tāpēc, jūsu ekselence, ari suņiem liek numurus uz kakla saites un vistām un zosīm uzmauc uz kājām gredzenus, lai uzzinātu, kam tās pieder. Michlā, atļaujiet padevīgi ziņot, reiz dzīvoja kāda Kruceka kundze, piena tirgotāja, un tai pie­dzima trīnīši, trīs meitenes. Viņa bija to miesīga māte, un tomēr viņai vajadzēja uzkrāsot tām ar tintes zīmuli dažādas zīmes uz dibentiņiem, lai nesamainītu savus bērnus pie barošanas.

—   Ja, Ja, das ist wahr. Das ist Mensch. das ist noch Mensch, — Dr. Vitrovslcis pamāja saviem pavadoņiem. — Also, meine Herren, weiter, weiter![83]

Aiz viņa muguras no'oālušais virsleitnants Lukašs rādīja Sveikam uz kaklu un izbāza mēli, likdams tam saprast, lai tur

muti un neizrunā atkal ko tādu, par ko draudētu pakāršana.

*

Bataljonu ierakumos nenomainīja, un apnicīgā dzīve vilkās atkal tālāk dienu no dienas. Netīrība un kašķis pieņēmās, utis sasvīdušajā un ilgi nemainītajā veļā vairojās, un karš, ko pret tām veda ar acīm un pirkstiem, palika bez panākumiem. Nagi. knaukšķēja no rīta līdz vakaram kreklu un apakšbikšu vīlēs, bet otrā dienā viss sākās no jauna. Pat Lukaša izolētais stāvoklis blindažā, kur tam nenācās tieši saskarties ar kareivjiem, nepa- glāba viņu no utīm. Kādu rītu Sveiks ieraudzīja, ka virsleitnants vienkārši pagrābj padusē un sviež utis zālē; tās bija lielas, noba­rojušās, un Sveiks redzēja, kā tās krītot izstiepj kājas.

—   Padevīgi lūdzu, — viņš pieklājīgi iesāka, — vai jums, obrlajtnanta kungs, ari ir utis? Es jūs, padevīgi ziņoju, notrieptu ar dzīvsudraba ziežu, man ir liela kārba. Tad jums, obrlajtnanta kungs, utis būtu gan, bet tās jums vairs nekostu.

Lukašs pieņēma priekšlikumu ar pateicību un paļāvās kute­līgajai procedūrai, ko izpildīja Sveika rokas. Pēc tam, apvilcis kreklu, viņš piegāja pie čemodānā un izņēma no tā bronzas medaļu.

—   Se, Sveik, nēsā to, es tev dodu jau uz priekšu. Tā ir me­daļa par drošsirdību un par to, ka nepamet savu virsnieku briesmās.

—  Jūs patiesi bijāt briesmās, obrlajtnanta kungs, — Sveiks iesmējās, — vēl viena diena — un utis jūs būtu noēdušas. Pade­vīgi ziņoju, ka es aizeju uz mežu pēc malkas.

Krievi atkal sāka šaut. Pienāca jau vakars, bet Sveiks ar malku nerādījās. Nekad viņš nebija palicis tik ilgi, un virs­leitnants sūtīja Balunu pameklēt viņu pa ierakumiem.

Pēc brīža Baluns atgriezās pārbijies un noraudājies un at­veda līdz kādu svešu kareivi. Viņš nostādīja to virsleitnanta priekšā un sāka šņukstēt:

—  Aiz Kristus žēlastības Šveiks jau ir dieva priekšā. Mežā viņu nošāvuši.

—   Šveiku? Kas nošāvis Šveiku? — Lukašs uzbrēca Balunam.

Baluns raudot norādīja uz kareivi, un tas sacīja, pasnieg­dams virsleitnantam skārda kārbiņu:

—   Padevīgi lūdzu, te ir tā kareivja personības apliecība, kuru mežā atraduši nošautu. Viņš ir no jūsu rotas, obrlajtnanta kungs, lajtnanta kungs lūdz, vai jūs neatsūtītu kādu apskatīties, varbūt vina biedri paši gribētu viņu apglabāt.

Virsleitnants attaisīja kārbiņu: nebija šaubu, apliecība pie­derēja Sveikam. Lukašam likās, ka viņam ledus gabals noslīd pa ķermeni no galvas līdz papēžiem.

—   Kur viņš ir? Vai viņu atnesa te? — viņš ar pūlēm izrunāja.

—   Nē, padevīgi ziņoju, viņš vēl ir mežā. Granatas čaula ķērusi viņam galvu.

Virsleitnants steidzās līdzi kareivim, kamēr Baluns raudot un vaimanājot savāca kareivjus kapa rakšanai un tad sekoja virsleitnantam.

Mežmalā gulēja nogalinātais kareivis; viņš bija tikai biksēs, blūze, pie kuras mirdzēja trīs medaļas, karājās koka zarā virs viņa. Nogalinātā kājas bi ja kailas, zābaki atradās gabaliņu tālāk. Galva bija pilnīgi sašķaidīta, asinis un smadzenes pajukušas visapkārt. Virsleitnants apskatīja blūzi ar medaļām, kas neap­šaubāmi piederēja Šveikam, un, noņēmis medaļas, aizžņaugtā balsī pateica kareivjiem:

—   Izrociet viņam kapu tur zem tā ozola!

Rīkle viņam sažņaudzās, acīs saskrēja asaras, un viņš gāja projām, domās atkārtodams: «Tātad ari Sveiks! Nabaga Sveiks!» un viņam likās, ka tagad pienākusi viņa kārta.

Baluns atgriezās vēlu, grīļodamies kā saslimis. Viņš uzsildīja virsleitnantam vakariņas un, nosēdies pie sveces, izvilka lūg­šanu grāmatu.

—  Mēs viņam, zelta dvēselei, uzlikām uz kapa lielu bērza krustu, viņš taču, nabadziņš, guļ neiesvētītā zemē kā kāds dieva lopiņš.

Lukašs neatbildēja. Baluns attaisīja grāmatu un sāka pus­balsī skaitīt aizlūgumu par mirušo dvēselēm.

Virsleitnants drīz vien apgulās, b; et Baluns turpināja savas lūgšanas.

—    Aizlūgsim par dārgo mirušo dvēselēm! Dod, ak kungs, viņiem atdusēties mūžīgā mierā, un lai tava gaisma nekad vi­ņiem nenodziest! Miers viņu pīšļiem! Pieņem sava kalpa dvēseli, dievs, ko tu esi pie sevis aicinājis, — kad piepeši brezents, kas sedza ieeju, pacēlās un blindažā klusām ieslīdēja balts tēls.

—   Klokotas dievmāte! Šveika gars! Viņam nav kapā miera, — Baluns, zobiem klabot, virzījās uz guļošā virsleitnanta pusi. Baltais tēls apstājās pie sienas un sāka taustīties ap pa­kārto mugursomu. Baluns, vairāk miris nekā dzīvs, turēja sev priekšā lūgšanu grāmatu un piesauca dievu:

—   Svētās trīsvienības vārdā, atkāpies, sātan! Mūsu kunga, dēļ, kas miris krustā, neved kārdināšanā nevainīgas dvēseles!

—   Balun, teļš tāds, neāksties! Vai tu esi ķerts vai pārdzē- ries? — klusām atskanēja no parādības mutes. — Dieva dēļ, netaisi troksni, neuzmodini obrlajtnantu, gan jau es kaut kā izcietīšu līdz rītam..

—  Jēzus Marija, viņš grib te palikt līdz rītam! — Baluns iespiedzās un uzkrita Lukašam virsū, kliegdams: — Sveika gars!

Virsleitnants nosvieda segu un uzlēca kājās.

—   Balun, vai tu jucis esi, vai? Kas te notiek? — viņš uz­bruka kalpotājam.

Tad viņam tuvojās balts stāvs, pielika roku pie cepures naga un izrieza krūti:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es malku neat­nesu, jo mežā man kāds nozaga formas tērpu. Es to noliku uz skudru pūžņa, lai skudras izlasa utis un to oliņas, — tas, obrlajt­nanta kungs, ir ļoti praktisks līdzeklis. Skudras tā visu izlasa, ka taisni prieks redzēt. Pēc tam, padevīgi ziņoju, es nomazgāju strautā kājas un mazuliet nosnaudos, un pa to laiku manas drē­bes bija pagalam. Es, obrlajtnanta kungs, kaunējos nākt tāds dienas laikā, lai nebūtu piedauzīgi. Padevīgi lūdzu izsniegt man jaunu formas tērpu un sodīt zagli, kas man nozadzis manas medaļas. Stāsta, ka 110 māsu rotas kāds esot kritis, obrlajtnanta kungs.

—   Dabūsi drēbes, dabūsi, Šveik, — virsleitnants atvieglots noteica. — Zini, Sveik, man tevis dēļ bijis daudz raižu, bet, ja tevi tiešām būtu nošāvuši, tad man gan būtu bēdīgs prāts.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks mīļi pa­smaidīja, — ka tad es jūsu dēļ pacentīšos palikt dzīvs.

Baluns tikmēr bija atjēdzies un, aptaustījis Sveiku un ierau­dzījis, ka tas pīpē, beidzot noticēja, ka tas nav nekāds gars. Viņš pastāstīja Sveikam, kādas lieliskas bēres tam sarīkojuši un ka šrapnelis nogalinājis zagli. Sveiks, izdzirdējis, ka medaļas pa­glābtas, noteica:

—   Un es pat uz tām neuzrakstīju: «Kas tās nozags, tam roka nokaltis.» Zaglis paspēja uzvilkt tikai bikses, kad jau nāve viņu sodīja. Sazin kas vēl būtu bijis, ja būtu uzvilcis arī blūzi, —

tad ar viņu varēja notikt vēl kas ļaunāks.

*

Nedēļu pēc šā notikuma krievi atkal devās uzbrukumā. Viņu lielgabali jau bija piešaudījušies, šāviņi krita austriešu ierakumos, un zeme pārvērtās īstā ellē. Divpadsmit stundas šāviņi sprāga vienā laidā, saplosot aizsprostus, izārdot blindažas un sakropļojot cilvēkus. Pievakarē, kad šaušana mazliet aprima, ierakumos atskanēja saucieni:

—   Zurūck! Zurūck! Aile zurūck![84]

Bataljons nevis atkāpās, bet skrēja, un kareivji nebija sku­bināmi, jo laiku pa laikam iztālēm aiz viņiem atskanēja krievu gari stieptais «urā-rā-rā-rā» un tas paātrināja viņu soļus. Viņi gāja līdz pusnaktij, brizdami pa smiltīm līdz ceļiem vai iestrēg- dami tumsā vēl dziļāk purvā. Beidzot viņi sasniedza kādu ciemu un, nomocījušies un noguruši līdz nāvei, salīda siena šķūņos. Ienaidnieks nesekoja un ļāva viņiem atpūsties līdz rītam. Vēlāk gan ciemu apšaudīja ar šrapneļiem.

Virsleitnants Lukašs pavēlēja atkāpties tālāk un mēģināja izkļūt ar savu bataljonu uz šosejas. Pie tās viņi nonāca drīz, bet tur valdīja neiedomājams chaoss. Te viens, te otrs vezums apgāzās un aizturēja kustību uz ilgu laiku, kamēr kāds to iegrūda grāvī. Kareivji tūliņ pievāca no vezumiem konservus, maizi, cukuru, nevērojot to, ka virsnieki sita tiem ar stekiem un draudēja ar revolveriem. Sveiks arī pievienojās vezumu izlaupītāju baram un piekrāva sev pilnu mugursomu ar kon­serviem, par ko izpelnījās pieredzējuša karavīra uzslavu:

—  Labi darīts; šādas mantas jāglabā, pārējo visu var aiz­sviest. Ja tev ir karote, katliņš un pilna soma, tad tu karā nepazudīsi, jo tas dzīvības uzturēšanai vajadzīgāks nekā šautene.

Virsleitnantu Sveiks jau sen bija pazaudējis, Balunu nebija redzējis kopš paša rīta. Viņš mierīgi kustējās līdzi cilvēku

straumei, kura te piestājās, te sasvārstījās, te vaidēja un lādē­jās, bet tomēr virzījās uz priekšu. Dzinēji iztrieca uz šosejas lopu baru, lai pagūtu nogādāt drošībā; vesels bars vēršu, govju un teju sajaucās ar pelēkzilās armijas varonīgajiem karavīriem. Bet ienaidnieks tuvojās straujā tempā; drīz vien artilērija sāka raidīt šrapneļus uz ceļa veselām zalvēm. Nabaga četrkājainie lopiņi, kas nebija pieradināti izbeigt savu dzīvi šādu bengalisku uguņu gaismā, neizturēja: viņi sāka trakot, ārdīties un lauzties iekšā blīvajā cilvēku pūli. Uz šosejas izveidojās veseli kamoli, kas svaidījās no vienas puses uz otru: ievainotie dzīvnieki, apdulluši no sāpēm un bailēm, metās pāri grāvjiem, sabradājot visu savā ceļā. Krievi pievienoja šrapneļiem granatas, un viena nokrita taisni šosejas vidū, un jūklī, kas sacēlās ap to, norisi­nājās traģēdija, ko tikai retais paguva pamanīt. No milzīgā dūmu staba izauļoja ražena, stalta govs, metās pilnā sparā uz priekšu noliektu galvu un iegrūda savus garos, smailos ragus mugursomā kādam kareivim, kas soļoja pa šosejas malu. Tad viņa aizjoņoja pa tīrumu, bet viņas ragos svaidījās aiz mugur­somas siksnām aizķēries kareivis, plātījās rokām, spārdījās kājām un kliedza:

— Stāt, stāti Tevi nošaus par valsts nodevību! Nē, tā tikai man vēl trūka!

Astotā Donas kazaku pulka patruļa uzmanīgi, soli pa solim, virzījās uz priekšu, izlūkodama ceļu savai vienībai, kas devās nomainīt pozīcijās nomocītās III Kaukaza armijas korpusa daļas. Pieci, kazaki klusām jāja pa lauku ceļu, turēdami garos piķus nolaistus zirgiem gar sāniem. Krūmu malā viņi apstājās, nokāpa no zirgiem un veda tos tālāk pavadā. Horunžijs (apakšleitnants) gāja pirmais. Pēkšņi viņš atskatījās un nošņāca: «Ložis!»[85]

Visi picplaka pie zemes, tad virsnieks rāpus ielīda pašā biezoknī, kur bija dzirdama īdēšana, mīņāšanās un cilvēka balss. Pēc mirkļa viņš atgriezās un čukstot deva pavēli; kazaki uzlēca zirgos un puslokā ielenca pļaviņu ceļa tuvumā. Sagata­vojušies uzbrukumam, pieliekuši pīķus, izvilkuši zobenus, viņi gaidīja pavēli, bet tā nesekoja, un tad kazaki paši ieraudzīja ērmīgo ienaidnieku, kam bija taisījušies uzbrukt. Pļaviņā ganī­jās liela, raiba govs, ko turēja saitē cilvēks saplosītā austriešu formas tērpā. Saite bija apsieta govij ap ragiem. Tad cilvēks piesēja govi, palīda zem tās un sāka slaukt pienu bļodiņā, runā­dams pie sevis:

—   Re nu, raibaļiņ, tagad mums būs abiem jādzīvo mežā kā vientuļiem. Tu man dosi pienu, lai es nenomirstu badā. Nu, rai­baļa, dod vairāk, nedari sev kauna: svētajai Genovevai bija tikai stirna, un ir tā deva pietiekami piena iztikai, bet tu taču esi Fmentales govs!

Horunžijs pamāja tuvākajam kazakam, tas pienāca klāt, un virsnieks nočukstēja:

—   Vojennopļennij? Sumasšedšij što-ļi?[86]

—   Vaše blagorodije, — kazaks čukstus aizrādīja, — u ņego vintovka.[87]

—   Tiešām? — virsnieks nobrīnījās un tikai tagad ieraudzīja, ka govs slaucējam patiešām plecā šautene.

—   Nu, vperjod, rebjata![88] — viņš uzsauca, un četri jātnieki izauloia pļaviņā, notēmēja pīķus cilvēkam pret krūtīm un no­kliedza:

—   Ruki vercb![89]

Cilvēks kareivja drēbēs pacēla rokas. Kāds kazaks no'ēca no zirpa un atņēma viņam šauteni. Virsnieks piegrieza zirgu pie gūstekņa un prasīia:

—   Ti kto takoj? Što ti zdes delaješ?3

Cilvēks atpogāja blūzi, atrāva kreklu uz krūtīm un izmisis iesaucās: — Nonāvējiet mani, es esmu nodevis savu kungu un ķeizaru!

—  Tad jūs arī utis ēd nost? — kazaks melancholiski atbil­dēja, saprazdams, ka gūsteknis rāda utu noēsto miesu. — Nāc nu, pan, gūstā, dabūsi krievu biezputru ēst. Marš, marš!

Paņēmis gūstekni aiz pleca, viņš pamanīja trīs medaļas pie tā blūzes un, pateicis virsniekam: — Vot svoloč, u ņego kresti, značit, na naševo brata streļal,[90] — iecirta kareivim pļauku, no­rāva medaļas un iebāza kabatā. Tad viņš veda gūstekni atpakaļ

uz štabu, turēdams aiz siksnas, bet tas, pagriezies pret viņu, noteica:

—   Govi nekaujiet, viņai daudz piena. Re nu, stāstīja, ka jūs esot mūsu brāļi, bet jūs esat tādi paši brāļi kā tie Roztočili Slivenecē, kas uzšķērda viens otram vēderu. Neturi mani tā, es jau nebēgšu. Kesnericē dzīvoja kāds stiepļu tinējs, Fujačeks vārdā, tas iekrāva policistam pa purnu, kad šis viņu tā veda.

Viņi nonāca pulkā, un kazaks noveda gūstekni uz stabu; formas tērpi mirdzēja vienā zeltā un sudrabā, tā ka noskrandu- šajam austrietim acis vien iepletās. Resns virsnieks uzsauca viņam:

—   Vot, vojennopļennij! Kažetsja, živoj iazik! Kak tvoja famiļija?[91]

—   Padevīgi ziņoju, ka esmu neprecējies, — gūsteknis atbil­dēja, — bet tas ļoti laipni no jums, jūsu godība, ka jūs apvai­cājaties par manu sievu un bērniņiem.

1   Mu]ķis, jokupeteris!

2   Pasaki savu vārdu!

Virsnieks pagriezās pret savējiem ar jautājumu;

—  Durak, čudak?1 — un, lauzīdams vācu valodu, teica gūs­teknim: — Sagst du dein Name.2

Tad kareivis pēkšņi saslējās, ieurba savu skatienu pulkveža acis, lai tas saprastu, ka viņa priekšā atrodas ienaidnieka kara­spēka pārstāvis, un atbildēja skaļā balsī, kas pārlidoja Ukrainas stepes, visu plašo Krieviju līdz pat Uraliem, pāri Sibīrijai, pāri Kaukazam līdz Melnajai jūrai:

—   Jozefs Sveiks, Prāgā, Bojišti ielā, «Pie kausa»!

JAROSLAVS HAŠEKS UN VIŅA ROMĀNS

Krietnais kareivis Sveiks ietilpst pasaules satirisko tēlu galerijā. «Sveika dēkas» likumīgi ierindojušās līdzās Dikensa «Pikvika kluba piezīmēm» un Saltikova-Ščedrina «Šolaiku idilei». Mēs sakām «Sveiks» tāpat, kā sakām «Pik- viks», un atrodam šo apzīmējumu prototipus ne tikai Čechoslovakijā un ne tikai Anglijā vien.

Jaroslavs Hašeks licis savas satiras pamatos čechu nacionalo materialu, Sveiks savā dabiskajā veidā radies noteiktos vēsturiskos apstākļos. Taču ",ern reālistiskās nacionalās čaulas viņā atrodamas plašāka tipiskuma pazīmes, tāpēc Sveiks sastopams daudzās vietās tālu aiz savas dzimtenes robežām. Sveiks ir paplašinājis sava laika robežas. Vecā Cechija, kas ietilpa Austroungārijas monarehijas sastāvā, sen vairs neeksistē. Taču Sveiks joprojām dzīvo. Viņš nav zaudējis savu asumu kā satirisks tēls, jo nav tikai amizants varonis, kas mēdz nokļūt visādās smieklīgās situācijās, bet literārs tips, kas liek domāt par skaudrām mūsdienu problēmām.

Kas tad ir Sveiks?

—   Vai jūs esat idiots vai tikai izliekaties par idiotu? — jautā virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs, kara tiesas priekšsēdētājs un daudzi citi.

—   Padevīgi ziņoju, ka esmu idiots, — atbild Sveiks ar laipnu smaidu.

Zināms, ka viņš nav idiots vai, pareizāk sakot, viņu par tādu var uzskatīt

tikai birokrātiskie idioti. Īstenībā viņš ir pats gudrākais cilvēks romānā. Viņš ir tautas veselīgā saprāta iemiesojums. Ar to izskaidrojama viņa personiskā pievilcība, kuras ietekmē negribot nokļūst tādi cilvēki kā virsleitnants Lukašs, kuru vēl nav galīgi samaitājis Austrijas militarais režims un kurā vēl saglabā­jušās šādas tādas cilvēciskuma atliekas.

Leitnants Dubs, līdz galam izveidots Austrijas militārisma produkts, rau­gās uz Sveiku ar aizdomām kā uz politisku aģitatoru, revolucionāru. No viņa Viedokļa Sveika naivitate ir tikai maska. Tā gan doma ne tikai trulais Dubs  vien. Tā ir gatavs domāt ari dažs labs lasītājs.

Bet vai patiešām Sveiks ir satiriska maska? Daļēji, dažos gadījumos tā tas ir. Atsevišķās epizodēs Sveiks izliekas naivāks, nekā patiesībā ir. Tādas ir ainas, kur Sveiks ņirgājas par ģenerāli, kas inspicē bataljonu. Taču visumā Sveika satirisko tēlu nevar saukt par masku. Tas ir daudz sarežģītāks.

Maska ir nekustīga. Tā aizstāj dzīvu personu, pašai tai dzīvības trūkst.. Taču Sveiks saista tieši ar savu pilnskanīgo vitalitati. Tur slēpjas satīriskā tēla mākslinieciskais spēks, tā reālisms. Ļoti daudz kas Hnšeka romānā saista taisni ar attēlojuma patiesīgumu, vienkāršību un tiešumu. Hašeks nepadara savu varoni gudrāku, nekā tam jābūt pēc notikumu gaitas un iekšējās loģikas. Sveiks ne­izliekas, kad tirgojas ar suņiem un krāpj pircējus. Tāds viņš ir. Viņš ne­liekuļo arī tad, kad izrāda pieķeršanos virsleitnantam Lukašam. Viņš neslēpjas aiz maskas, kad atrod aizmugurē sagūstīta krievu kareivja formas tērpu un uzvelk to sev mugurā. Sveiks patiešām ir naivs un diezgan vientiesīgs, bet reizē ar to viņš ir labs novērotājs, viņam piemīt spējas uztvert parādībās to smieklīgo pusi un atmaskot Austrijas militārismā ārējo efektīgo formu. Sveiks nav maska — viņš norauj maskas citiem. Sveiks ņirgājas par visu līdz pama­tiem satrunējušo monarchiju, bet viņš smīn arī pats par sevi.

No jautājuma, kas ir Sveiks, izriet jautājums, kas ir Jaroslavs Hašeks, Sveika autors. Cechu buržuāziskās kritikas negantie uzbrukumi romanam visla­bāk apliecināja šā dar-ba satirisko spēku. Hašeka romanam noliedza tiesības sauk­ties par satīru. Romana autoru nievājoši piesaistīja pie paviršiem humoristiem, feļetonistiem, turklāt «netikumiskiem», «nepieklājīgiem». Tas pierāda, ka Hašeka satira sasniedza savu mērķi. Ne velti leitnants Dubs Sveika dzēlīgos stāstus attiecināja uz sevi. Literārie «dubi» apveltīja Hašeku ar tādiem pašiem lāstiem kā leitnants Dubs Sveiku.

Sveika sarežģītais tēls saistīts ar visiem romana satīriskajiem metiem, ar to vēsturisko situāciju, kas atspoguļota romānā.

Bet vispirms dažus vārdus par autoru.

Jaroslava Hašeka literārā biogrāfijā ir īsa. Viņš dzimis 1883. gadā, miris 1923. gadā. Pēc sociālā stāvokļa viņš piederēja pie čechu sīkburžuaziskās inte­liģences. Agri viņš sāka darboties kā žurnālists un rakstnieks un parādīja ne­ikdienišķu satiriķa un humorista talantu. Viņa politiskajiem uzskatiem trūka noteiktības. Kādu laiku Hašeks bija tuvs anarchistiem.

Nežēlīgās austriešu cenzūras apstākļos Hašeks asprātīgi un dzēlīgi izzo­boja satrunējušās impērijas trulo birokrātiju un režima balstu — katoļu baz­nīcu. Viņš visā pilnībā bija apguvis Ezop^i valodas meistarību un padarīja vai trakus varas un kārtības sargus, kuri skaidri izjuta Hašeka satiras revolu- cionarismu, bet ne katrreiz varēja tikt tai klāt ar kādu cenzūras likuma pantu.

Pret Hašeku izturējās naidīgi arī buržuāziskā čechu kritika, kuras opozicija pret Austrijas monarclīiju izpaudās kā izlīgšanas politika un kura tātad «pie­lāgojās nelietībai», ja lietojam Sčedrina izteicienu.

Hašeks sarakstījis daudz feļetonu un īsu humoristisku stāstu. To nevaino­jamais literarais lakoniskās noveles stils atgādina Mopasanu un Čechovu, bet satiriskais asums liek atcerēties Sčedrinu. Reizē ar to Hašeks ir lielisks čechu demokrātiskās satiras turpinātājs, likumīgs Karela Havličeka-Borovska (1821.— 1856.) tradiciju mantinieks.

Jaroslava Hašeka feļetonu un stāstu varoņi galvenokārt ir sīki Austrijas valdības ierēdņi, stulbi slepenpolicisti, uzpūtīgi muižnieki ar skanīgiem titu­liem, žūpas un izvirtuļi garīdznieki. Visumā Hašeka redzes lokā, šķiet, atrodas galvenokārt sīki ļautiņi. Taču īstenībā Hašeka satira cērt tālāk. Tā vērsta pret pašos pamatos caur un cauri satrūdējušo Austrijas monarehiju — šīm gigan­tiskajām feodālismā atliekām kapitālistiskās buržuazijas uzvaras laikā. Hašeka agrīnajos darbos sevišķi skaļi skan divi skaudri satiriski toņi.

Pirmkārt, tas ir sociālā protesta tonis. Stāstā «Sivēna Ksavera dzīves gā­jums» kapitālistisko tikumu mākslinieciskā atmaskošana paceļas līdz dedzīgam pamfletam. Hašeks novelk satirisku paralēli starp darba cilvēka un šķirnes sivēna stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā. Ja tolaik vēl grūti runāt par Hašeka satiras sociālistisko virzienu, tad tās antikapitalistiskais virziens ir pilnīgi skaidrs.

Otrkārt, tas ir nacionalā protesta tonis. Hašeka satirā te slēptā veidā, Ezopa valodas aizsardzībā, te atklāti izpaužas čechu patriotu, čechu tautas naids pret nacionalās apspiešanas režimu. Hašeks šausta ne tikai austriešu varas orgānu un katoļu baznīcas pārstāvjus, kas cenšas iznīcināt čechu nāciju, cenšas piespiest čechus aizmirst pat savu mātes valodu, savu slaveno vēsturi, savu gadsimtiem ilgo nesamierināmo cīņu par neatkarību; Hašeks ar nicinā­šanu rāda tos čechu tautas pārstāvjus, kuri palīdz Austrijas valdībai šai pasākumā.

Feļetonos un stāstos mēs pirmo reizi iepazīstamies arī ar Sveiku, nākamo satiriskā romana varoni. Vispār šais stāstos daudz tādu sižetu, faktu un vārdu, kas vēlāk noder Hašekam par literārās celtniecības materialu lielam romanam.

Stāstā «Krietnais kareivis Sveiks pirms kara» mēs atrodam varonī jau dažas raksturīgas tā Sveika pazīmes, kuru pazīst un mīl visa lasītāju pasaule. Stāsts rakstīts 1912. gadā. Pirmais pasaules karš jau rēgojās pie apvāršņa kā negaisa mākonis. Balkanos plosījās kara ugunsgrēks. Austroungārijā bija viens no galvenajiem kara briesmu perēkļiem. Buržuazijas prese visās impē­rijas sastāvdaļās klaigāja kareivīgus lozungus, pieprasīja asiņainu izrēķināšanos ar serbiem un citiem Balkanu slāviem, centās iesvelt naidu pret Krieviju, pret krievu tautu. Algoti spalvas kalpi pareģoja uzvaru austriešu ieročiem un gvelza par šo ieroču speķu, neskopodamies ar pārspīlējumiem.

Hašeka stāsts, ko viņš, karu paredzot, uzrakstīja divus gadus pirms kara sākšanās, bija rakstnieka atbilde uz militāristu sacelto jandāliņu. Jāsaka, Hašeks jau paredzēja, ka Austrijas monarehijai karš beigsies bēdīgi. Viņš parādīja savu Sveiku kā pretstatu Austrijas militārismam, un spēks izrādījās Sveika pusē.

Stāstā Sveiks ārēji ir tāds pats, kādu mēs viņu pazīstam. Viņš atbruņo priekšniecību ar savām naivajām, labsirdīgajām acīm, ar savu laipno smaidu. Viņš ir padevīgs un izdarīgs. Viņš visur daudzina par savu uzticību ķeizaram, par savu gatavību atdot dzīvību ķeizara labā. Viņš it kā neapzinīgi izpilda visu to procedūru, ko pilnīgi apzinīgi, «pielāgojoties nelietībai», praktizē Sčedrina «Šolaiku Idiles» varoņi. Un, tāpat kā viņi, novedot visu līdz absurdam, Sveiks satīriski atmasko reakcionārās iekārtas aplamību, satrunēšanu un neizbēgamo bojā eju.

Stāstā nākamā Sveika pamatvilcieni pagaidām vēl tikai uzskicēti. «Dēkās» pārsvarā anekdotiskais un fantastiskais elements. Stāsts, piemēram, beidzas ar humoristisko Sveika lidojumu kopa ar rumāņu majoru, kamēr viņu lidmašīna, izlietojusi visas degvielas, nolaižas Āfrikā. Stāsts liek smieties. Tas izsmej austriešu lidotāju plātīgos aprakstus buržuazijas presē. Taču šā izsmiekla poli­tiskais asums vēl nav diezin cik liels.

Karš noved Hašeku Austrijas armijas rindās. Līdzīgi tūkstošiem citu čechu patriotu, viņš dodas uz kara lauku "ar noteiktu mērķi: pirmajā izdevī­gajā gadījumā nokļūt krievu gūstā. Viņam uzkrājas bagātīgi fakti par kara­dienestu Austrijas armijā, Viņš labi iepazīstas ar kareivju stāvokli. Sveiks, čechu kareivis Austrijas dienestā, iegūst kā literārs tēls ārkārtīgi daudz.

Krievu gūstā sākas jauna, sevišķi nozīmīga fāze Hašeka dzīvē. Sākumā cīņa pret Austrijas un Vācijas imperiālismu čechu leģionos, kas ietilpa krievu cariskās armijas sastāvā, bet izvirzīja savu īpašu mērķi — Čechoslovakijas atbrīvošanu. Vēlāk, pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras un čechu leģionu sašķelšanās, cīņa pret nacionalistiskajiem un kontrrevolucionārajiem elementiem šais leģionos un dienests Sarkanajā Armijā.

Jaroslavs Ilašeks pilnīgi nododas cīņai par sociālistisko revoluciju. Viņa politiskie uzskati galīgi izveidojas. Viņš ir komunists. Viņa politiskos pam­fletus un satiriskos feļetonus, kas vērsti pret čechu un visas pasaules buržuā­ziju, iespiež frontes avīzēs čechu un citās valodās. Viņš sāk rakstīt arī krie­viski. Padomju zeme kļūst par viņa otro tēviju.

Austroungārijas impērijas sakāve un sabrukums, patstāvīgas čechu repub­likas nodibināšanās atsauc^viņu atpakaļ uz dzimteni. Viņš atjauno savu literāro darbību. Viņa rakstus, pamfletus un feļetonus iespiež komunistiska avīze «Rude Prāvo».

Jauna republika nebūt neuzņem savu dčlu, dedzīgo patriotu, ar laipnību un mīlestību. Tā ir buržuāziskā republika. Vara ir to ļaužu rokās, kuri vēl nesen līda rāpus Austrijas monarchijas priekšā un diedelēja kādas autonomijas drus­kas, apzvērēdami savu uzticību vienotai impērijai. Buržuazijas prese sāka niknu kampaņu pret Hašeku kā komunistu. Viņam pārmet tuvību Padomju Krievijai, sastāvēšanu Sarkanās Armijas rindās.

Saasinātas politiskas cīņas apstākļos Hašeks, sākot ar 1920. gadu, raksta savu satirisko romānu, kas padarīja slavenu ne vien viņu pašu, bet visu čechu literaturu. Pēc ieceres tā ir satiriska epopeja, kas vēstī par Austroungārijas impērijas sabrukšanas iemesliem un attēlo revolucionārā noskaņojuma pieau­gumu Cechijā. Hašeks bija nodomājis izvadīt savu Sveiku cauri visām kara stadijām. Trīs daļas jau bija uzrakstītas: «Aizmugurē», «Frontē» un «Slave­nais pēriens». Ceturtā daļa dabūja nosaukumu «Slavenā pēriena turpinājums». T ai gan Hašeks ļoti steidzās, šī daļa palika nenobeigta. Bija paredzēta nodaļa «Sveiks gūstā».

Hašekam neizdevās tieši novest Sveiku kaujas laukā ar neizbēgamo fi­nālu, uz ko sagatavojusi lasītāju jau visa romana gaita: Sveika padošanos gūstā kopā ar visu bataljonu.

Austroungārijas impērijas nesatricināmības un nedalāmības dogmats bija reakcijas ierocis pret revolucionāro un demokrātisko kustību visās impērijas daļās. So dogmatu atbalstīja Austrijas monarchijas bruņotie spēki un policija. To bija apsvētījusi katoļu baznīca, apstiprinājusi buržuāziskā zinātne, to iekala galvās jaunatnei kopš skolas sola, tas ietilpa kā galvenā sastāvdaļa reakcio­nāro un liberālo politisko partiju programās. Apšaubīt dieva esību nebija tik bīstami kā izsacīt šaubas par Austroungārijas monarchijas nesatricināmību un nedalāmību.

Paaudzei, kas dzimusi pēc 1917. gada, grūti iedomāties šo fenomenālo viduslaiku pieminekli, šo gigantisko feodālismā drumstalu, kas neskarta sa­glabājusies buržuāziskās Eiropas vidū. So valsti-anachronismu dēvēja par «ielāpu monarehiju».

Austroungārijā daiļrunīgi apliecināja kapitālistiskās buržuazijas nespēju atrisināt nacionalo jautājumu vienas lielas daudznaciju valsts ietvaros. Sen jau bija pazudusi jebkura vēsturiska jēga, kas varēja izskaidrot šās ielāpu valsts rašanos sensenos laikos ar kopīgām interesēm, lai pasargātos no mon­goļu un turku uzbrukumiem. Austroungārijā bija savu laiku pārdzīvojusi vēs­turiska aplamība. Valdība nevarēja nācijās samierināt, gluži otrādi, viņa tās kūdīja citu pret citu. Tautas stūrgalvīgi pretojās uzspiestajai pārvācošanai. Nacionalajā ķīviņā bija ievilkta arī buržuāziskā inteliģence. Valsts centralais aparats bija paralizēts. Parlaments, ko plosīja gabalos nacionalā ciņa, kļuva par apsmieklu visai Eiropai, par cirka arēnu, kurā deputāti izplūcās un izkāvās vārda tiešā nozīmē.

Nekādas vienotības nebija, vienota bija tikai žandarmērija. Tā bija nepie­ciešama visu tautību buržuazijai, lai apsargātu mantīgo šķiru privilēģijas un cīnītos pret revolucionārām kustībām un sociālistiskām idejām. Žandarmi bija vajadzīgi poļu paniem cīņā pret ukraiņu un poļu zemniekiem; uhgaru augst­maņiem — pret postā iedzītajiem algādžiem; vācu lielburžuazijai — pret čechu tautu; visiem vācu nacionālistiem — pret slavu nacionālistiem; Austrijas mo- narehijai — pret visu opoziciju.

Austroungārijā visumā kā veca lielvalsts ar vienu no vecākajam dinas­tijām priekšgalā bija vajadzīga visām Eiropas reakcionarajām valdībām kā viens no «pastāvošās iekārtas» pamatiem, kā visai svarīgs daudzinātā «liel­valstu koncerta» dalībnieks. Austrijas armija, pēc veciem uzskatiem, skaitījās par ļoti stipru pirmšķirīgu armiju. Kopā ar Vāciju un Itāliju Austroungārijā sastādīja «Trejsavienību», to militāro koaliciju, kas cīņā pret Antanti (Fran­cija, Krievija, Anglija) veica priekšdarbus pirmajam pasaules karam.

Vienīgais arguments, kas runāja par labu Austroungārijas pastāvēšanai, bija tās senums. Tā pastāvēja jau pāri par trīssimt gadiem, — tātad, pec buržuazijas loģikas, tai vajadzēja pastāvēt mūžīgi. Vatikans, kam Austrijas valdnieks bija «apustulisks» ķeizars, uzticams katoļu baznīcas balsts, bija pa­darījis šo tezi par baznīcas dogmatu. Šī teze bija par pamatu Austrijas valsts tiesību institūtam. Dzīves īstenība uzskatāmi,var neskaitāmiem faktiem pierā­dīja, ka ielāpu valsts nav dzīves spējīga. Nemaz nebija vajadzīga ievingrināta politiska dzirde, lai uztvertu baigu brakšķēšanu smagajā, neveiklajā valsts ēka ar caur un cauri satrunējušu birokrātiju. Visur dūrās acīs dziļā plaisa starp buržuāzisko ekonomiku un kulturu, no vienas puses, un feodālo ietvaru, no otras puses. •

Ekonomikas, kulluras un politiskajā atpalicībā ar Austroungārijas «konsti­tucionālo» impēriju Eiropā varēja sacensties vienīgi krievu carisms.

Austroungārijas tautas ir nedomāja samierināties ar kroplīgo valsts iekārtu. Divkāršais jūgs — socialais un nacionalais — radīja nemitīgu pretestību un neapmierinātību. Ne čechu, ne poļu, ne ukraiņu tauta nepakļāvās uzspiestajai pārvācošanai, pārpoļošanai un pārungarošanai. Tautas cīnījās par savu valodu, par savu kulturu gan atklāti, gan pagrīdē. Revolucionārie zemnieku dumpji un kari gan piederēja pagātnei, bet čechu tautā nekad neizgaisa atmiņa par varo­nīgo kauju pie Baltā kalna 1620. gadā, kad vācu un austriešu bruņotie spēki noslīcināja zemnieku un amatnieku asinis čechu valsts neatkarību.

Revolucionārie spēki brieda un krājās tiklab čechu, kā poļu un ukraiņu tautās, neatkarības ideja nebija mirusi, bet iebiedētā, gļēvā buržuāzijā pras­mīgi izmantoja nacionālismu, lai saindētu tautas un novadītu tautu dusmas no plašās kopējās tautas revolūcijas gultnes šaurajās savstarpēja nacionala naida un ķīviņu attekās. Tautas spēki sašķēlās. Austrijas birokrātijā, galvenokārt vācu tautības, rīkojās uz vienu roku ar atsevišķu nāciju buržuāziju, kas jau bija pazaudējusi savas nacionalās iezīmes. Kopējiem spēkiem tās centās iepotēt tautas masām austriešu patriotisma fikciju, padevību Austrijas ķeizaram Fran­cim Jozefam, vecākajam no visiem XIX gadsimta ķeizariem.

Sai kroplīgajā politiskajā situācijā radās un guva panākumus visai reak- cionarais austromarksisma virziens. Piemērošanās pastāvošajai iekārtai, kom­promisu filozofija, politika ar lozungu «pielāgoties nelietībai» guva austro- marksismā savu visspilgtāko izpausmi. Bezprincipu oportunisms apvienojās ar nacionalu iztapību, reformisms sociāli ekonomiskos jautājumos — ar Austro­ungārijas ķeizarvalsts nesatricināmības un nedalāmības dogmatu.

Austromarksisma pirmie skolotāji bija vācu «teoretiķi» Špringers (Renners) un Bauers, kuri marksisma izkropļošanu un falsifikaciju padarīja par savu specialitāti. Sociāldemokrātu partijas kongresā Brno 1899. gadā partijas pro- gramā tika uzņemta kulturas un nacionalā autonomija. Sās reakcionārās, na­cionalistiskās programas izejas punkts bija ielāpu impērijas svētā nesatrici­nāmība un tās vienotība- valsts ietvaros. Kulturas un nacionalā autonomija noliedza tautām revolucionāro cīņu par pilnīgu valstisku neatkarību un propa­gandēja iztapīgu, verdzisku pielāgošanos kroplīgajam, prettautiskajam nacio- nalo spaidu un savstarpējas nacionalas cīņas režimam — cīņas, kas paralizēja proletariata šķirisko solidaritāti.

Sī mācība par iztapību kā augstāko politikas sasniegumu, mācība par mie­rīgu pielāgošanos, par kompromisu, par padevību tika reklamēta kā pēdējais buržuāziskās gudrības vārds.

Tautas zināmu laiku pasivi cieta sociālo un nacionalo jūgu. Zemnieki, pilsētu sīkburžuazija, strādnieki zem ārējas padevības maskas slēpa savu ne­dzēšamo naidu pret Austrijas impēriju. Cechu tauta ar dziļu nicināšanu iztu­rējās pret vācu kungiem un viņu čechu dienderiem. Ilgā vēsturiskā pieredze bija izveidojusi spējas slēpt patiesās jūtas zem lojalitates maskas, prasmi ņir­gāties par ienaidnieku, saglabajot sejā nevainības un naivitates izteiksmi. Žan­darmu jūgā asinājās tautas asprātība, radās pasakas, anekdotes, joki par gud­riem, attapīgiem čechiem, poļiem, ukraiņiem, kas spējīgi piekrāpt, nostādīt smieklīgā, muļķīgā stāvoklī uzpūtīgo panti. Tā tautas daiļradē veidojās šķel­mīga un asprātīga cilvēka tēls, cilvēka, kas apmāna trulos vāciešus, ierēdņus un žandarmus. Hašeks piešķīris vārdu šim satīriskajam tēlam un noformējis viņu literāri. Sveika tautiskumu atzīmē visa kritika. Tas nav tikai izdomāts ^.āsta vai romana varonis. Tā ir tipiska čechu pirmsrevolūcijas laika .■ersorid.

Satiriskais «vientiesīgā», «naivā» Sveika tēls šausta visus trulās un bru­tālās reakcijas pārstāvjus. Bet viņa sitieni sniedz ari tālāk un dziļāk. Šai tēlā ir dzēlīgs izsmiekls gan par opozicionalās buržuazijas liberālismu, gan par tās politisko tuvredzību, oportunismu, pielāgošanos. Sveiks ļauni izzobo tos, kas nevis liekuļoti, bet īstenībā ir padevīgi reakcionarajam režimam un pacietīgi panes pārestības un apvainojumus. Mēs zinām, ka tādu politisku pasivitati liberālā buržuāzijā visur centās iepotēt tautai, lai tādējādi cīnītos pret atklātu, revolucionāru protestu. Politisko gļēvulību buržuāzijā ietērpa (un ietērpj) libe­rālo politisko un filozofisko doktrinu izsmalcinātajās formās.

Hašeks ar Sveika satirisko tēlu šausta čechu buržuazijas politisko pielā­gošanos un čechu sīkpilsoņu politisko pasivitati.

Hašeks ir nesamierināms politiskās pasivitātes ienaidnieks. Viņš ticēja savas tautas veselīgajai politiskajai un nacionalajai nojautai. Viņš piederēja pie tiem progresivajiem cilvēkiem, kuri saprata, ko nozīmē brakšķēšana impē­rijas vecajā valsts graustā. Viņš, tāpat kā labākā čechu inteliģences daļa, "tr interesi un dziļām simpātijām sekoja revolucionāro notikumu attīstībai Krie­vijā. Viņš pazina krievu demokrātisko literaturu. Viņa naids pret Austrijas valsts rēgu bija aktivs, revoluciorars. Viņš nepadarīja savu Sveiku par apzi­nīgu revolucionāru, bet Sveiki izveido to spēku, uz kā balstās neizbēgamā vēsturiskā momentā revolucionārais proletariāts un ko ved sev līdz drosmīga, patiesi revolucionārā partija.

Pašās XIX gadsimta beigās, 1899. gadā, labējie Austrijas sociāldemokrāti pie­ņēma savā kongresā Brno nacionalu programu par Austroungārijas impērijas ne­satricināmību kā galveno izejas punktu, kā neapstrīdamu dogma tu, bet pašā XX gadsimta sākumā, pēc diviem gadu desmitiem, šī «nesatricināmā» impērija sa­bruka un pārvērtās drupās. Ķeizars un viņa galms, Austrijas armija ar tās lielīgajiem ģenerāļiem, žandarmērija, tiesas, ministrijas, politiskās partijas ar savām programām, kulturas un nacionalā autonomija un pārējās drazas — viss pārvērtās drupās, vēstures gružos, ierosinot vecajai Eiropai jautājumu: kā tas varēja notikt tik «piepeši»?

Pat vistūļīgākajām galvām kļuva skaidrs, ka viss tas nepavisam nenotika piepeši», ka šo feodāli buržuāziskās valsts katastrofu jau sen bija sagatavojuši ilgie iekšējā sabrukuma gadi, ka visas impērijas celtnes sienas, visas sijas bija tautas zemāko slāņu skaudrās kritikas saēstas un sagrauztas.

Mierīgos ārpolitiskos apstākļos Austroungārijas monarehija būtu varējusi vēl dažus gadus pastāvēt. Karš paātrināja neizbēgamo bojā eju. Parādēs A\ist- ijas armija vēl varēja radīt draudīga militārā spēka iespaidu, varēja vēl pēc tradīcijas saglabāt savu pirmšķirīgās armijas reputāciju. Karš parādīja, ka armija slimo ar tām pašām kaitēm kā valsts. Tā bija ielāpu armija. Tā bija armija, kuras nacionalie pulki — poli, ungāri, čechi — nīda vāciešus vairāk par savu oficiālo ienaidnieku — krieviem. Austrijas «patriotisms», kā jau tas bija gaidāms, izrādījās izdomāts, un tam nespēja līdzēt arī Austrijas žandarmi.

Visspilgtākais piemērs šai ziņā bija čechu pulki. Veselas karaspēka daļas ar komandieriem, ieročiem un karogiem pārgāja Krievijas pusē. Tā vajadzēja beigties arī romanam par Sveiku. Viņa labprātīgo padošanos gūstā jau iepriekš nosaka visa satiriskā romana attīstības gaita.

Hašeka vēsturiskais romāns aptver notikumus Austroungārijā pasaules kara priekšvakarā un kara pirmajos gados. Var iebilst, ka Hašeka darbu nevar saukt par vēsturisku romānu, ka tas ir satīrisks romāns. Notikumi, sak, attēloti visai vienpusīgi un nesniedz pilnīgu priekšstatu par kara sākumu un gaitu. Ne jau visi Austrijas armijas ģenerāli bija neapdāvināti un stulbi; ne visi virs­nieki bija žūpas; ne visi pulka garīdznieki bija izvirtuli; ne visi kareivji bija Sveiki. Austrijas armija guva dažas uzvaras. Dažas karaspēka da]as cīnījās drošsirdīgi un nepadevās labprātīgi gūstā. Austrijas armija, kaut vairs nebija pirmšķirīga, tomēr vēl bija liels militārs spēks.

Tā tas i'-. Un tomēr «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir patiesi vēsturisks romāns. Tā satīriskais virziens nerunā šim slēdzienam pretī. Vēsturiskie no­tikumi apgaismoti no vienas —krasi negativas puses, bet tā ir svarīgākā puse. Notikumi, uz kuru fona darbojas Sveiks, ir tipiski nolikumi, bet Austrijas ar­mijas atsevišķās uzvaras nebūt nav tipiskas parādības. Hašeka romāns ir pa­tiess un dzīvības pilns. Satira ir pilnīgi reālistiskā. Tā atmasko galveno: tās tendences, tās parādības un notikumus, kas noveda pie Austrijas armijas neiz­bēgamās sakāves un Austroungārijas impērijas pilnīgas katastrofas.

Dzīvei un patiesībai atbilstošas ir visas pārējās romana personas, kas darbojas kopā ar Sveiku. Tās ir savdabīgas un spilgtas. Satira neko neizdomā — tā tikai pasvītro raksturīgās īpašības. Austrijas kadru virsnieku kastas trulums, neapdāvinātība, tumsonība, izvirtība — tādas vēsturiskas pazīmes ir šai mili­tārajai, galvenokārt vācu tautības kastai, kas radusies feodalajā impērijā gad­simtu gaitā. Ģenerāļu un pulkvežu portretus Hašeks zīmējis no dabas.

Rezerves virsniekos ļoti dzīvi un ļoti pareizi atspoguļoti vidējās un sīkās, galvenokārt čechu buržuazijas rakstura vilcieni. Bodnieki paliek bodnieki, arī virsnieka mundierī. Viņi arī armijā ir tādi paši, kādi bija miera laikā, Viņus demoralizējusi nacionalo spaidu un uzpirkšanas politika — «pātagas un kliņ­ģera» politika. Viņi uzdodas par vāciešiem, kaut arī klusībā vāciešus nīst un nicina. Viņi slēpj savu nacionālismu zem iztapības maskas. Tieši šī ir tā čechu buržuāzijā, kas pārdeva savas zemes neatkarību. Hašeks atmasko šo cilvēku plēsonīgo un gļēvo dvēseli.

Interesants ir virsleitnanta Lukaša tēls. Viņš ir Austrijas militārismā audzēknis un cītīgi kalpo monarclīijai. Viņš ir pietiekamā mērā izvirtis, bet viņā vēl saglabājušās cilvēcības un nacionalās pašcieņas paliekas, vēl nav pa­visam atrofējusies sirdsapziņa. Viņš svārstās un stāv uz divu pasau|u robežas. Viņa nievājošā izturēšanās pret leitnantu Dubu liecina par kritisku attieksmi pret rungas uisciplinu Austrijas armijā un par kritisku attieksmi pret karu, pret Austrijas stratēģiju. Lūkasam patīk Sveiks. Čechu virsnieks pacietīgi iz­turas pret dienestā disciplinas pārkāpumiem un ne vienreiz vien paglābj savu kalpotāju no nelaimes. Domas var izsekot Lukaša turpmākajam liktenim. Iespējams, ka viņš atrastos starp čechu leģionu vadītājiem Krievijā. Vai viņš būtu pieslējies to kontrrevolucionarajai daļai vai gājis kopā ar Sveiku — grūti pateikt. Lukaša politiskais tēls nav vēl pietiekami noskaidrojies līdz tam lai­kam, kad spalva izkrita no Hašeka rokas.

Kareivju aprindas ir daždažādas. Tā ir dzīvā čechu tauta, uzticīga savai dzimtenei ari austriešu mundieri. Nekavēsimies pie atsevišķām personām. Au­tors attēlojis dažādas aprindas, sākot ar zemniekiem, beidzot ar sīkburžuaziju un buržuāzisko inteliģenci. Vienkāršo Jaužu vidū Sveiks jūtas kā savās mājās. Ka­reivji ar patiku uzklausa viņa militāro informāciju un komentārus oficialajām relacijām. Kareivju vidē atklājas Sveika patiesā būtībā. «Tāds ir Sveiks,» saka par viņu Juliuss Fučiks, «negatīvs tips Austrijas reakcijas acīs, bet pozi­tīvs — pretestības pilnās, apspiestās tautas acis.» (Juliuss Fučiks, Izlase, Mas­kava, 1950. g., 202. lpp.)

Literāro krāsu bagātība šai romana daļā ļauj pamatoti runāt par šā darba tautiskumu. Hašekam piemīt tautas daiļrades izpratne. Viņa humors ir dziļi tautisks. Viņa stāstu, anekdotu, dziesmu, un joku krājums nav izsmeļams. Kurai katrai parādībai viņš atrod paralēlēs sadzīvē un izmanto tās, lai saiiriski un dzēlīgi izsmietu pavēlniecības augstā stila «patriotisko» retoriku.

Tauta mīl dzēlīgus stāstus, kam strāvo cauri ņirgāšanās par kungiem. Sais stāstos šķietami nav politikas. Ar visnaivāko seju Sveiks stāsta par to, kā krituši kaunā ģenerāļi, virsnieki, fabrikanti un viņu sievas. Bet, pēc Fučika vārdiem, Sveiks «kā ķirmis grauž reakcionaro iekārtu un pilnīgi aktivi, lai arī ne vienmēr pilnīgi apzinīgi, palīdz graut spaidu un varmācības ēku». (Turoat, 201. lpp.)

Hašeks parāda romānā arī «apzinīgumu». Sveiku papildina brīvprātīgais Mareks. Viņa monologi ir satiriski pamfleti, kas vērsti pret visu satrunējušo impērijas iekārtu. Marekā jaušams revolucionārs, kam turpmākajā romana attīstībā lemta barveža loma.

Attīstība jaušama arī Sveika tēlā. Pēdējās daļās tas guvis lielāku asumu. Pirmajās nodaļās darbība norit galvenokārt čechu sabiedrības zemākajos slā­ņos. Pēdējās nodaļās tiek atmaskota un izsmieta augstākā pavēlniecība, par asas satiras objektu kļūst visa armijas un impērijas struktura. «Naivie» Sveika prātojumi par ķeizaru, par kuru ar prieku jāmirst vienkāršajiem kareivjiem, gūst revolucionāru nokrāsu.

Pēc savas formas «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir noveļu virknējums bez noteikta sižeta. Tās saistītas ar parasto klasiskās satiras paņēmienu: ar gal­veno varoņu ceļojumu. Tas dod iespēju izvērst bagātīgu reālās sadzīves pano- ramu. Literarajā ainavā redzami kareivji, virsnieki, ģenerāļi, dažādu apvidu un dažādu tautību zemnieki, tirgoņi, žandarmi, ierēdņi… Parādītas nacionalās nesaskaņas arī pašā armijā. Ar nacionālismu saindētie čechi neieredz ungārus kā monarehijas uzticamos kalpus, ungāri nīst čechus, bet čechi un ungāri kopā — vāciešus. Parādīts birokrātiskais chaoss daudztautību armijā. Parādīta nežēlīgā, plēsonīgā izturēšanās pret iedzīvotājiem, pret. zemniekiem.

Viss tas ir materiāls skaudrai politiskai satirai. Viss tas dod bagātīgu vielu šķietami vientiesīgajiem, iznīcinošajiem Sveika «gadījuma» stāstiem.

Sais stāstos galvenokārt lietoti divi satiriski paņēmieni.

Pirmkārt, oficiālās ideoloģijas un frazeoloģijas novešana līdz absurdana. Sveiks iedragā kroņa patriotismu ar savu pārspīlēto, kariķēto padevību ķeiza­ram un «tēvijai»; iedragā rungas disciplīnas svētumu ar savu smieklīgo iz­darību, ar aplamo un bezjēdzīgo pavēļu burtisko izpildīšanu.

Otrkārt, oreola laupīšana augsti svinīgām ceremonijām ar sadzīves para­lēļu palīdzību. Parādes salīdzināšana ar kārtību publiskajā namā norauj masku krāšņajai ainai. Augstākās pavēlniecības oreols neglābjami pagaist, kad tiek parādīts klozetā. Katoļu baznīcas autoritate tiek iedragāta, kad dievišķīgo aksesuaru svētumu parāda kopā ar aizkulišu ikdienas detaļām.

Hašeka satirai ir antiklerikals raksturs.

Tam visam vēl piedevām romana možā, asā, patiesi tautiskā valoda. Bet te jāsaka daži vārdi par Hašeka «rupjumu».

Hašeka romāns ne tikai pēc satura, bet arī pēc literārā stila bija atklāts un tiešs izaicinājums visai buržuāziski estētiskajai literatūrai par karu. Kara gadi bija pārplūdinājuši grāmatu tirgu un periodisko presi ar derdzīgu roman­tiski ņaudulīgu produkciju, kas apdziedāja Austrijas armijas vīrišķību un varoņdarbus impērijai par godu. Tautu postu centās noslēpt ar saldeni patrio­tiskiem savirknē jumiem pantos un prozā.

Ar molkulīgo imperiālismā cildināšanu apvienojās izsmalcināta erotiku. Lasītājiem pasniedza pornogrāfiju estetizētas perversitates konfekšpapīi iņā. «Slepkavība» un «mīlestība» tika rīmētas visādos veidos. Viszemiskākā tiksmi- našanās ar neķītrību gaja vienkopus ar mistisko filozofiju, «mistēriju» atkla- šanu un parasto dzimumdzīves izvirtību.

Taisni šai buržuāzisko izvirtuļu izsmalcinātajai estetik^i uzbruka ar savu atklātību, ar savu «kareivju rupjību» Hašeka satira. Tā apgrieza uz otru pusi kroņa patriotismu, parādīja lasītājiem karu no tā aizkulišu, neizpušķotās pu­ses, karu, kāds tas ir īstenībā, nevis ar labāko aprindu buduārā aromatiem, bet ar atejvietu smirdoņu. Dekadentiskās poēzijas cildinātos buržuāziskos kara «bru­ņiniekus» Hašeks parādīja kā žūpas un izvirtuļus, kā zagļus un spekulantus. Savā salonu literatūras melu atmaskošanā Hašeks ne katrreiz ieturēja mēru. Ne visas detaļas mūsdienu lasītājam liksies attaisnotas šai grāmatā. Taču ar visu «piparoto» vārdu un naturalistisko ainu skarbumu un tiešumu tanīs nav jau­šama ne mazākā pornogrāfijas piegarša, tur nav tīksmināšanās ar pikantumu. Gluži otrādi, dzīves zemiskās puses Hašeks rāda tik skarbās krāsās tādēļ, lai ar visu satiriķa-revolucionara naidu un dedzību atmaskotu buržuāziskos «tikumus».

Austroungārijas impērija iebruka vēstures nebūtībā. Uz tās drupām radās brīvā Čechoslovakijas Tautas Republika. Čechu tauta sagrāva dienderīgo bur­žuāziju un izraudzījās sev to attīstības ceļu, pa kuru to veda komunistiskā partija, — ceļu uz savas ekonomikas un kulturas sociālistisko uzplaukumu, ceļu uz komunisma uzvaru.

Vai no tā izriet, ka Hašeka vēsturiskais romāns tagad zaudējis savu sa­tirisko asumu, savu literāri politisko aktualitati?

Nē, Hašeka romāns saglabā savu spēku un nozīmi arī mūsu dienās. Tas tāpat paliek laikmetīgs romāns. Tanī attēlotas ne tikai laika ziņā ierobežotas, ar Austriju saistītas parādības un notikumi. Zem konkrētā nacionalā, vienrei­zējā ietērpa redzami vispārējie raksturīgie vilcieni, kas piemīt visiem imperiā­listiskajiem kariem un imperiālistiskajai, reakcionarajai buržuazijai.

Seit meklējama romana nemirstība.

D. Z a s 1 ci v & k i e

paskaidrojumi

3 Vienotiem spēkiem (lat.).

2 Iekšā! (Vāc.)

1 «Beseda» — restorāns Prāgā ar lielu dejas zaļi, kur deju skolotāji mā­cīja abu dzimumu jauniešiem dejas un smalku uzvešanos.

1 Kas prot runāt vāciski? (Vāc.)

1 Padevīgi ziņoju, feldfebeļa kungs . . . (vāc.).

1 Neprotu čeehiski. — Vai vāciski protat? — Jā gan (vāc.).

1 Stāt! (Vāc.)

1 Lai slavēts Jēzus Kristus! Nu ierodas Francis Jozefs! (Vac.)

' 3 Piespraust dūrkjus! Uzbrukumā! Uzbrukumā! ĪSž priekšu! Uz priekšu! ("VācJ

i)

5 Kas tu esi? Ko tu te dari?

[1] mes serbiem parādīsim, ka austrieši visur uzvar! (Vāc.)

[2] visiem paslēpties! (Vāc.)

[3] kur bataljona komandieris? (Vāc.)

[4] visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)

[5] nozieguma vietā.

[6]

[7] nav atļauts! nav atļauts! Kara komisija neatļauj!

[8] protams, visi virsnieki runāja vācu valodā. — Autors.

[9] tā diena, kad nodevīgā Krievija izlaidīs garu, būs atpestīšanas diena visai mūsu ķeizaristei (vāc.).

[10] steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz Sokalu (vāc.).

[11] tātad dzīvojiet vesels! — Autors uzsver, ka Zāgners sāk teikumu vāciski, bet nobeidz čechiski.

[12] par dievu un ķeizaru (vāc.).

[13] tads vīrs ka jūs, pulkveža kungs, ir vajadzīgaks nekā kāds niecīgs virs­leitnants (vāc.).

[14] militartransporta stacija (vāc.).

[15] sasodīta cuka.

[15] Mūsu varoņi Itālijā no Vinčencas līdz Kustocai vai.. . (vāc..).

1 Asinis un dzīvību par Habsburgiem! Par Austriju, vienotu, diženu, neda­lāmu! (vāc.).

[17] rupjš ungāru lāsts.

[18] pragns bende.

[19] labdien, biedri, ardievu! (Unj. un franc.)

[20] išatarčas pilsēta (ung.).

s Virziens — stacija! Soļos marš! Posms — stāt! Īssolī! Pilnsolī! Manevru solī! Uz vietas! (Vāc.)

[22] — 1721

[23] pie kājas — likt! Plecā — ņemt! (Vāc.)

[24] mierā! Uzmanību — pa labi! (Vāc.)

[25] Šaušanas gatavībā! Pie kājas — likt! Plecā — ņemt! Durkli iizliktf Durkli noņemt! Šauteni nolaist! Lūgšanai — cepures noņemt! Uzlikt! Lūgša­nai — cejos mesties! Lādēt! Uguni! Puspagrieziens pa labi — uguni! Mērķis-— štaba vagons! Distance 200 soļu! Gatavs! Sākt! Uguni! Nolaist! Tēmēklis nor­māls! Patronas pārbaudīt! Brīvi! (Vāc.)

[26] cepuri nost! (Vac.)

[27] gatavs! Pārcelt augstāk! Uguni! (Vāc.)

[28] vīnes jaunpilsēta (vāc.).

[29] kā pavēlat, obrlajtanta kungs fvac.J.

[30] galvas sega (vāc.).

[31] divi pragas rajoni, kas atrodas katrs savā pilsētas galā.

[32] apkārt griezties, soļos — marš!(Vac.j

[33] degvīns man ari ir, cienītais kareivja kungs (vāc.).

[34] neko citu, tikai labu (lai.)

[35] varonis (vāc.).

[36] tēvija (vāc.).

[37] eksterņa pārbaudījums gatavības atestata iegūšanai.

z Eņģeļu palaistuves (vāc.).

[39] aizņemts (vāc.).

[40] poļu apzīmējums krievu kareivjiem.

[41] musulmaņu lūgšana: «Allah ir liels… allah ir liels … žēlsirdīgā, vis­žēlīgā allah vārdā … aizkapa dzīves valdnieka vārdā .. . (arab.).

[42] viena no Varšavas priekšpilsētām saucas Praga.

[43] stāt! (vāc.)

[44] vobejda — huligāns (čech.).

[45] heines dzejoļa «loreleja» pirmā rinda.

[46] leitnanta kungs, padevīgi ziņoju . .. (vāc.).

[47] laukums prāgā.

[48] vai tā ir pareiza adrese: praga Nr. 16, Jozefs Božetechs? (Vac.)

[49] mums ja uz var! (vac.)

[50] Čechu kareivju apzīmējums vājprātīgo iestādei.

2G0

[51] ak eglīte, ak eglīte, tu vienmēr zaļi esi! (Vāc.)

[52] rimstieties! (Vāc.)

[53] vari iet (vāc.).

[53] Uzturs naudā (vāc.).

[54] cechi aizsprauž aknu desām galus ar koka spraudekļiem.

[55] Šeit! padevīgi ziņoju, kājnieks Sveiks, 11. kaujas rotas raitnieks (vāc.).

[56] reliģiski fanatiķi xiv gs., kuri ticēja, ka ieraudzīs debesu gaismu, ja nenolaidīs acu no savas nabas.

[57] mierā! (vāc.)

[58] derīgs frontes dienestam (vāc.).

[59] bušu gatavs pec minūtes, leitnanta kungs (vac.).

[60] par drošsirdību (vāc.).

[61] tas ir labi, tas ir ļoti labi. . . vai no? (Vac.)

[62] kas par pulku? 91.? uz kurieni jūs to vedat?» bet, mani kungi! Tastakir nepareizs virziens! Es taču pavēlēju uz kreiso pusi! (Vāc.)

[63] ka pavēlat, pulkveža kungs! — kapteiņa kungs,, ievērojiet uz visiem lai­kiem — pulkvedis-brigadieris! (Vāc.)

[64] varat iet. rītdien ierasties ar raportu (vāc.).

[65] gulties! (vāc.)

[66] uz priekšu! (vac.)

[67] Čechu xix gs. rakstnieks.

[68] rota! Ķēdē! virziens — pirmais vads! (Vac.)

[69] uz priekšu! sekot man! (vāc.)

[70] man bija reiz biedrs (vāc.).

[71] vai tu, smerdeli, arī gribi fronti ai» muguras? Tas taču atļauts tikai riis- ■ieku kungiem (vāc.).

3t?

[72] Šaut, šaut! Dūšīgi šaut! (Vāc.)

[73] pārtraukt uguni! (Vāc.)

[74] atpakaļ, atpakaļ! (vāc.)

[75] pulveris metālu spodrināšanai.

[76] seit! (vāc.)

3 Uz lūgšanu! (Vāc.)

[78] acis uz labo! (Vāc.)

* apsveicu (vāc.). '

[80] svētā vientiesība! (lai.)

[81] tuhyček: — čechiski čakstīte.

[82] kas ir? (vāc.)

[83] jā, jā, tas ir taisnība. Tas ir cilvēks, tas vēl ir cilvēks. Tātad, mani kungi, tālāk, tālāk! (Vāc.)

[84] atpakaļ! atpakaļ! visi atpakaļ! (Vāc.)

[85] gulties!

[86] gūsteknis? Vājprātīgais, vai?

[87] jūsu labdzimtība, viņam ir šautene.

[88] uz priekšu, puikas!

* rokas augšā!

8 Lūk, nelietis, viņam ir krusti, tātad mūsējos šāvis.

[91] paskat, kara gūsteknis! Liekas, dzīva «mēle»! Kā tevi sauc?