Herberts Velss

PASAUĻU karŠ

izdevniecība «zinātne» Rīga 1970

Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši.

JAUNA TIKŠANĀS AR HERBERTU DŽORDŽU VELSU (1866—1946)

Lasītāju vecākajai paaudzei Herberts Velss labi "pazīstams, taču, gadiem ritot, nedrīkstam viņu aiz­mirst. Latviešu lasītājiem jau pirms dažiem gadiem tika sagādāta izdevība iepazīties ar viņa romāniem «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks» un «Ārsta Moro sala».

Vēl divi ievērojami Herberta Velsa darbi iz­nāk mūsu zemes lielāko svētku gadā, kad tiek atzī­mēta Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas diena.

Ir zināms, ka 1920. gadā rakstnieks ticies ar Pa­domju valsts vadītāju personiski. Atgriezies Anglijā, Velss izdeva grāmatu «Krievija miglā», kur V. I. Ļe­ņins nosaukts par «Kremļa sapņotāju». H. Velss bija fantasts ar spilgtu iztēli, spēja ielūkoties nākotnē, attēlot starpplanētu lidojumu ainas, taču, kad Ļeņins runāja par Krievijas saimniecības atjaunošanas plānu, rakstnieks pēkšņi sāka šaubīties par to, uz­skatīja, ka bez ārvalstu palīdzības Krievija nekādus panākumus nevar gūt. GOELRO plānu Velss nosauca par «elektrības utopiju». Slavenā rakstnieka fan­tasta iztēle nespēja pacelties līdz Ļeņina zinātnisko sapņu augstumiem.

Tomēr H. Velss bija liels mūsu zemes draugs. Kādreizējais padomju sūtniecības darbinieks Anglijā vēsturnieks I. Maiskis atmiņu grāmatā «B. Sovs un citi» rakstījis: «Sākot ar savu pirmo braucienu uz Maskavu 1920. gadā, līdz pat otrā pasaules kara dienām Velss vienmēr centās ar viņam pieejamiem līdzekļiem atvieglot padomju cilvēkiem ceļu uz so­ciālismu. Velss izjuta milzīgu cieņu un apbrīnu pret Ļeņinu, uzskatīja viņu par vienu no lielākajiem cil­vēkiem vēsturē.»

1920. gadā V. I. Ļeņins atvadoties ieteica angļu rakstniekam: «Atbrauciet atkal pēc kādiem desmit gadiem un paskatieties, kas šajā laikā būs paveikts Krievijā.»

Velss ieradās Padomju Krievijā 1934. gada vasarā. Desmit dienās, ko viņš pavadīja galvenokārt Mas­kavā un Ļeņingradā, rakstnieks tikās ar Maksimu Gorkiju, kuru labi pazina jau agrāk, ar Alekseju Tolstoju, Aleksandru Beļajevu, ar akadēmiķi Ivanu Pavlovu un daudziem citiem ievērojamiem mūsu ze­mes ļaudīm. Uz katra soļa Velsam bija izdevība vērot un vēroto salīdzināt ar saviem 1920. gada iespai­diem. Viņš jūsmoja un atzina, ka bijis slikts pare- ģonis. Viņa priekšā pavērās varena, augšupejoša, drosmes un varonības apgarota zeme. Velss apmek­lēja arī V. I. Ļeņina mauzoleju. Viņš rakstīja:

«Ļeņina auglīgajām idejām joprojām ir ietekme ari pēc tam, kad to radītājs ir beidzis savus jaunra­des darbus. Pašlaik to ietekme jūtama tikpat stipri kā agrāk.»

Pavisam H. Velss sarakstījis 110 grāmatu, bet zinātniskus rakstus — tik lielā skaitā, ka mūža bei­gās pats vairs neatcerējās, cik to bijis. Pēc literatūr­zinātnieku domām, to ir apmēram pieci simti. Ne velti rakstnieka laikabiedri apgalvo, ka Velss būtu varējis kļūt par zinātņu profesoru. Bet vai tad viņš būtu paguvis uzrakstīt tik daudz romānu?

īsumā pārlaidīsim skatienu Velsa atstātajam mūža pūliņam. Nepārtrauktā straumē aizņirb virsraksti: pirmā grāmata — «Rokasgrāmata bioloģijā», pirmais stāsts — «Divdesmitā gadsimta vēsture», tālāk «Laika mašīna» (1895), «Ārsta Moro sala» (1896), «Neredza­mais cilvēks» (1897), «Pasauļu karš» (1898), «Kad Gulošais mostas» (1899), «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901)… Tiem seko vēlākā perioda romāni un stāsti: «Dievu barība» (1904), «Kipss» (1905), «Gaisa karš» (1908), «Tono Bengajs» (1909), «Atbrīvotā pa­saule» (1914), «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916)… Un, beidzot, pēdējais posms — ar sociāli satīriskiem, psiholoģiskiem un zinātniski fantastis­kiem darbiem. Virsrakstos lasām: «Misters Bletsvor- tijs Rempolo salā» (1928), «Balpingtons no Blapas» (1933), «Nākotnes seja» (1933), «Kroketa spēlētājs» (1936), «Nepieciešama palīdzība» (1942).

H. Velss pieteica sevi literatūrā 19. gadsimta bei­gās. Tas bija imperiālisma sākums Anglijā. Attīsto­ties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā na­badzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī būru karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Literatūrā val­dīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neti­cība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.

Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja sa­mierināties. Ari Velss ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Rakstnieks izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.

Velss bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie zinātnieki ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglī­totiem cilvēkiem. Velss maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un vadīt sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, pēc augstākām domu vir­sotnēm, lolo diženus sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī H. Velsa humānismu, sirsnību, smalkjūtību. Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo ļaužu smaga­jās gaitās.

Kad iznāca «Pasauļu karš», kritika to novērtēja kā vienu no Velsa visievērojamākajiem romāniem. Arī pats autors, šķiet, piekritis šādam atzinumam. No visiem tajā laikā.sarakstītajiem fantastiskajiem dar­biem vienīgi šo viņš izvēlējās, lai 1906. gada novem­brī aizsūtītu Ļevam Tolstojam, kurš bija izteicis vē­lēšanos iepazīties ar angļu autora daiļradi tuvāk.

Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmi­tiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznī­cību.

Cīņa pret imperiālismu, pret brutāliem uzbrucē­jiem, cilvēks starp pagātni un nākotni — tās ir tēmas, kas šajā romānā risinātas sevišķi spēcīgi. Mūsdienu civilizācija vēl nav pacēlusi cilvēku uz pietiekami augsta attīstības līmeņa. Kādā dienā tas rūgti jānožēlo. Zemei uzbrūk marsieši, draud iznī­cība. Marsieši izsūc cilvēku asinis un, briesmu darbu iedvesmoti, sapņo par visas zemeslodes zibenīgu iekarošanu. Pirmajā brīdī liekas neticami, tomēr at­tēlotie notikumi iedarbojas kā īstenība.

Romāna beigās autors aicina uz apvienošanos. H. Velss visu mūžu meklējis tādu sabiedrības attīstības formu, kur valdītu mērķtiecība, kārtība un brī­vība visoptimālākajā samērā. Attēlot šādu iedomātu iespēju nav viegli. Grūti klājas arī Velsa romānu varoņiem. Ne jau viss notiek gludi. Gadās aizķerties, nāk negaidīti pagriezieni. Prāts šaubās, skatiens vēl kavējas sapņojumos. Mūsu Dzimtenes draugs, cilvēks, kas no sirds vēlē­jis laimīgu nākotni visai mūsu planētai, angļu rakst­nieks H. Velss paliekošu vietu pasaules kultūrā iemantojis vispirms kā filozofiskā virziena nodibi­nātājs fantastiskajā literatūrā. Savos domām un sociā­lām tendencēm piesātinātajos darbos Velss uzstā­jas kā brīdinātājs: viņš attēlo nepievilcīgās perspek­tīvas, kādas var pavērties cilvēcei, ja netiks novēr­stas sabiedrībā pastāvošās pretrunas. Šo viņa metodi radoši izmanto un pilnveido daudzi izcili padomju un cittautu autori, piemēram, I. Jefremovs, S. Lems, R. Bredberijs un citi fantasti.

Z. Inesis

PASAUĻU KARŠ

Bet kas qan mīt šajās pasaulēs, ja tās ir. apdzīvotas? . .. Kas ir Visuma Valdnieki — mēs vai viņi?… Un kāda ir cilvēka vieta tajā?

Keplers (citēts «Melanholijas anatomijā»)

1 grāmata

MARSIEŠU IERAŠANāS

1

KARA PRIEKŠVAKARS

Deviņpadsmitā gadsimta pēdējos gados neviens nebūtu ticējis, ka cilvēces dzīvi uz Zemes modri un uzmanīgi novēro citas saprātīgas būtnes, daudz gud­rākas par cilvēku un tomēr tikpat mirstīgas kā viņš; ka savās ikdienas gaitās aizņemtie ļaudis tiek izse­koti un pētīti varbūt tikpat rūpīgi, kā cilvēks mikro­skopā pētī efemeros radījumus, kas mudž un vairo­jas ūdens pilienā. Neizmērojamā pašapmierinātībā cilvēki rosījās pa šo pasauli, noņemdamies ar savām sīkajām darīšanām, nesatricināmi pārliecināti, ka viņi ir radības kungi. Iespējams, ka infuzorijas zem mikroskopa jūtas tāpat. Nevienam pat prātā ne­ienāca, ka Visuma vecākās pasaules varētu apdrau­dēt cilvēces likteni; pati ideja par dzīvības eksistenci uz tām tika noraidīta kā neiespējama vai neticama. Dīvaini tagad atcerēties šos pagājušo dienu uzskatus. Labākajā gadījumā Zemes cilvēki pieļāva varbūtību, ka uz Marsa mīt citas cilvēkveidīgas būtnes, mazāk attīstītas nekā mēs un gatavas laipni sagaidīt misio­nāru ekspedīciju. Un tomēr pāri telpas bezdibenim saprātīgi radījumi, kas salīdzinājumā ar mums ir tādi paši kā mēs salīdzinājumā ar primitīviem dzīv­niekiem, būtnes ar milzīgu, saltu un nežēlīgu inte­lektu, skaudīgām acīm vēroja Zemi un lēni, bet noteikti kala savus plānus pret mums. Un divdesmitā gadsimta pašā sākumā sabruka visas ilūzijas.

Marss, kā lasītājam droši vien zināms, riņķo ap Sauli vidēji 140 000 000 jūdžu attālumā un saņem no tās uz pusi mazāk siltuma un gaismas nekā mūsu pasaule. Ja miglāju kosmogoniskā hipotēze ir kaut cik pareiza, tad Marsam jābūt vecākam par Zemi, un mūsu planēta vēl nebija sacietējusi, kad dzīvība uz tā jau sen bija sākusi savu attīstības ceļu. Fakts, ka Marsa masa līdzinās tikai vienai septītajai daļai no Zemes masas, acīmredzot paātrināja tā atdzišanu līdz temperatūrai, kādā var rasties dzīvība. Uz tā ir gaiss, ūdens un viss cits dzīvu būtņu eksistencei nepieciešamais.

Un tomēr cilvēks ir tik iedomīgs un aiz savas iedo­mības tik akls, ka neviens rakstnieks līdz pat deviņ­padsmitā gadsimta beigām netika' izteicis domu, ka uz šās planētas varētu būt tikpat attīstītas saprātīgas dzīvas būtnes kā uz Zemes vai pat vēl pārākas. Cil­vēki nesaprata arī to, ka, tā kā Marss ir vecāks nekā mūsu Zeme, ar četrreiz mazāku virsmas platību un atrodas tālāk no Saules, tad dzīvībai uz tā jābūt aiz­gājušai ne vien tālāk no saviem sākumiem, bet arī tuvāk savam galam.

Nemitīgais atdzišanas process, kas kādreiz kļūs kritisks arī mūsu planētai, mūsu kaimiņu jau ir skā­ris jo lielā mērā. Marsa fizikālie apstākļi vēl arvien ir visai neskaidri, taču tagad mēs zinām, ka pat tā ekvatoriālajos apgabalos temperatūra dienas vidū ir tik zema kā pie mums visaukstākajā ziemā. Tā gaiss ir daudz vairāk retināts nekā mūsējais, tā okeāni sarukuši un aizņem tikai trešo dalu no planētas vir- ismas; mainoties Marsa garajiem gadalaikiem, uz abiem poliem sakrājas un kūst milzīgas sniega masas, periodiski applūdinot mērenās joslas. Draudošā iznī­cība, kas mums vēl ir bezgala tālu, Marsa iedzīvotā­jiem ir kļuvusi par šodienas problēmu. Aktuālas nepieciešamības pātaga ir asinājusi viņu prātu, rosi­nājusi viņu enerģiju un nocietinājusi viņu sirdis. Un, raudzīdamies pasaules telpā ar ierīcēm un prāta spē­jām, par kādām mēs diez vai esam sapņojuši, viņi redz pavisam tuvu sev, tikai 35 000 000 jūdžu uz Sau­les pusi, cerību rīta zvaigzni, mūsu silto planētu, zaļas augu segas un pelēku ūdeņu klātu, ar māko­ņainu atmosfēru, kas daiļrunīgi stāsta par auglību un cauri klīstošajiem mākoņu kumšķiem dod iespēju saskatīt plašas apdzīvotas zemes joslas un kuģu pilnus jūras šaurumus.

Un mēs, cilvēki, radījumi, kas apdzīvo Zemi, vi­ņiem šķietam vismaz tikpat sveši un aprobežoti kā pērtiķi un lemuri mums. Ar prātu cilvēks jau atzīst, ka dzīve ir nemitīga cīņa par eksistenci, un acīmre­dzot tāda ir arī marsiešu pārliecība. Viņu pasaule ir jau stipri atdzisusi, bet šī pasaule vēl ir dzīvības pārpilna, taču to apdzīvo tikai radījumi, ko viņi uz­skata par zemākajiem dzīvniekiem. Uzsākt karu Saules virzienā patiešām ir viņu vienīgais glābiņš no bojā ejas, kas ar katru paaudzi zogas tiem tuvāk.

Un, iekams mēs viņus pārlieku bargi nosodām, mums jāatceras, cik nežēlīgi mūsu pašu suga ir iznī­cinājusi ne tikai dzīvniekus, tādus kā izmirušie bi- zoņi un dronti, bet arī savas zemākās rases. Tasmā- nieši par spīti savai piederībai pie cilvēku ģints piecdesmit gadu laikā tika pilnīgi izkauti postošajā karā, ko uzsāka ieceļotāji no Eiropas. Vai mēs esam tādi žēlsirdības apustuļi, ka varam apsūdzēt marsie­šus, kas rīkojās tādā pašā garā?

Šķiet, marsieši bija apbrīnojami precīzi aprēķinā­juši savu nolaišanos — vinu matemātikas zinātne acīmredzot ir tālu priekšā mūsējai — un sagatavo­jušies lielā saskaņotībā. Ja mums būtu bijuši labāki instrumenti, mēs droši vien būtu pamanījuši briestam nelaimi jau sen pirms deviņpadsmitā gadsimta bei­gām. Tādi zinātnieki kā Skiaparelli novēroja sarkano planētu (starp citu, cik dīvaini, ka neskaitāmus gad­simtus Marss ir uzskatīts par kara zvaigzni) un pre­cīzi atzīmēja kartēs neregulāru plankumu parādīša­nos, taču nespēja izskaidrot to cēloni. Visu šo laiku marsieši acīmredzot gatavojās uzbrukumam.

1894. gada opozīcijas laikā uz planētas apgaismotās daļas pamanīja lielu uzliesmojumu — vispirms Likās observatorijā, tad Perotins Nicā un arī citi novēro­tāji. Angļu lasītāji par to pirmoreiz uzzināja no žur­nāla «Nature» 2. augusta numura. Es sliecos domāt, ka tobrīd uz Marsa gigantiskā šahtā tika liets milzī­gais lielgabals, no kura viņi raidīja savus šāviņus uz mums. Nākamo divu opozīciju laikā līdzās šā uzlies­mojuma atrašanās vietai tika novērotas dīvainas parādības, kas vēl arvien nav izskaidrotas.

Vētra uzbruka mums pirms sešiem gadiem. Kad Marss tuvojās opozīcijai, Astronomijas biedrība sa­ņēma Lavela speciāltelegrammu 110 Javas ar pār­steidzošu ziņojumu par milzīgu kvēlojošas gāzes izvirdumu uz šās planētas. Tas bija noticis 12. da­tumā īsi pirms pusnakts. Spektroskops, ko viņš neka­vējoties pielietojis, rādījis, ka degošas gāzes masa, kura sastāvējusi galvenokārt no ūdeņraža, drausmīgā ātrumā drāžas Zemes virzienā. Apmēram ceturksni

pēč divpadsmitiem šī uguns gūzma nozudusi skatie­nam. Lavels to salīdzināja ar kolosālu liesmu mutuli, kas piepeši izvirdis no planētas, «kā degoša gāze izšaujas no lielgabala».

Kā vēlāk izrādījās, tas bija ļoti trāpīgs salīdzinā­jums. Taču nākamajā dienā laikrakstos par to nebija ne vārda, izņemot pāris rindiņas avīzē «Dailv Tele- graph», un pasaule joprojām palika neziņā par vis­nopietnākajām briesmām, kādas jebkad draudējušas cilvēcei. Es vispār nebūtu neko dzirdējis par šo izvir­dumu, ja nebūtu Oteršovā saticis pazīstamo astro­nomu Odžilviju. Viņu šī vēsts bija ārkārtīgi satrau­kuši, un jūtu saviļņojumā viņš uzaicināja mani sev līdzi tonakt kopīgi pavērot sarkano planētu.

Par spīti visam, kas noticis kopš tā laika, es vēl arvien ļoti skaidri atceros šo nomoda nakti: tumšo, kluso observatoriju, aizklāto laternu, kas meta vārgu gaišumu uz grīdas telpas kaktā, vienmērīgo teleskopa pulksteņa mehānisma tikšķēšanu, šauro spraugu jumtā — ar zvaigžņu putekļiem piekaisītu debess dzīļu strēmelīti. Odžilvijs rosījās līdzās neredzams, bet sadzirdams. Ielūkojoties teleskopā, varēja redzēt tumšzilu apli, kurā peldēja mazā, apaļā planēta. Tā šķita pavisam sīciņa, tik spoža, maza un mierīga, ar tikko samanāmām šķērseniskām svītrām un mazliet saplacināta apļa formu. Tā bija tik niecīga, tik sid­rabaini silta, gaismas kriksītis kniepadatas galviņas lielumā! Likās, ka tā mazliet trīc, taču īstenībā vib­rēja teleskops, darbojoties pulksteņa mehānismam, kas paturēja planētu redzeslokā.

Vērojot mazo zvaigzni, man šķita, ka tā kļūst lie­lāka un atkal samazinās, pienāk tuvāk un atkāpjas, taču tas bija tikai manu nogurušo acu apmāns. Tā atradās četrdesmit miljonu jūdžu no mums — aiz  vairāk nekā 40 000 000 jūdžu tukšuma. Tikai nedau­dzi aptver, cik milzīgs ir izplatījums, kurā peld ma­teriālās pasaules putekļi.

Blakus Marsam, atceros, bija trīs mazi gaismas punktiņi, trīs bezgala tālas, tikai teleskopā saskatā­mas zvaigznes, un no visām pusēm to ieskāva tukšās telpas bezdibenlgā tumsa. Jūs zināt, kā izskatās šī melnā tumsa saltā, zvaigžņotā naktī. Teleskopā tā šķiet vēl daudz dziļāka. Un man neredzams, tāpēc ka bija tik tāls un mazs, ātri un nenovēršami lidojot cauri šim neaptveramajam tālumam uz manu pusi, ik minūti pārvarot tūkstošiem jūdžu, arvien tuvāk un tuvāk nāca TAS, ko viņi mums sūtīja, TAS, kam bija jāatnes Zemei tik daudz cīniņu, posta un iznī­cības. Raugoties teleskopā, man nebija par to ne jausmas; nevienam uz Zemes nebija ne jausmas par šo nekļūdīgo šāviņu.

Arī tonakt no tālās planētas tika izsviests gāzes mutulis. Es to redzēju. Tieši tajā brīdī, kad hrono­metrs rādīja pusnakts stundu, Marsa malā pazibēja sārts uzliesmojums, mazlietiņ izšaujoties ārpus pla­nētas aprisēm. Es pateicu to Odžilvijam, un viņš ieņēma manu vietu pie teleskopa. Nakts bija silta, man slāpa, un, neveikli cilādams kājas un taustī­damies tumsā, es devos pie mazā galdiņa, uz kura stāvēja sifons. Ieraugot ugunīgo gāzes plūsmu, kas šāvās uz mūsu pusi, Odžilvijs iekliedzās.

Tonakt vēl viens neredzams šāviņš sāka savu ceļu no Marsa uz Zemi gandrīz uz sekundi tajā pašā laikā kā pirmais — tieši pēc divdesmit četrām stundām. Es atceros, kā sēdēju tumsā pie galda un man acu priekšā virmoja zaļi un sārti plankumi. Gribējās smēķēt, bet nebija klāt sērkociņu. Tobrīd man nebija nekāda aizdomu, ko nozīmē tikko redzētais īslaicī­gais uzliesmojums un ko tas mums drīz vien atnesīs. Odžilvijs, pavērojis vēl līdz pulksten vieniem, meta mieru, mēs aizdedzinājām laternu un devāmies uz viņa mājām. Lejā tumsā gulēja Oteršova un Čērtsija ar visiem saviem simtiem cilvēku, kas mierīgi dusēja.

Odžilvijs tonakt vēl ilgi prātoja par Marsu un iz­smēja vulgāro ideju, ka uz tā esot iedzīvotāji, kas mums signalizējot. Viņš izteica domu, ka uz planētas spēcīgā plūsmā varbūt krīt meteorīti vai arī notiek milzīga vulkāniska eksplozija. Viņš-ņēmās pārliecināt mani, cik maz gan ticams, ka uz divām kaimiņu pla­nētām organismu evolūcija būtu noritējusi vienādā virzienā.

— Varbūtība, ka uz Marsa mīt cilvēkiem līdzīgas būtnes, ir viena pret miljonu, — viņš sacīja.

Simtiem novērotāju redzēja šo uzliesmojumu tajā naktī ap pusnakts stundu un nākamajā, un aiznāka­majā, un tā desmit naktis pēc kārtas — katru nakti vienu uzliesmojumu. Kādēļ pēc desmitās reizes šā­vieni izbeidzās, to neviens uz Zemes nav mēģinājis izskaidrot. Iespējams, ka izšaušanas brīdī radušās gāzes sagādāja marsiešiem neērtības. Biezi dūmu vai putekļu mākoņi, ko ar spēcīgiem teleskopiem no Zemes varēja saskatīt kā mazus, pelēkus, viļņojošus plankumus, izplatījās pa planētas dzidro atmosfēru un padarīja neskaidru tās pazīstamo veidolu.

Beidzot pamodās arī avīzes un cits pēc cita tajās parādījās populāri rakstiņi par vulkāniem uz Marsa. Humoristiskais žurnāls «Punch», atceros, asprātīgi iz­mantoja šo tematu politiskai karikatūrai. Un, neviena nenojausti, šie šāviņi, ko marsieši bija izšāvuši uz mums, traucās Zemes virzienā, drāzdamies cauri tuk­šajam telpas bezdibenim ar daudzu jūdžu ātrumu se­kundē un ar katru dienu, ar katru stundu nāca ar­vien tuvāk un tuvāk. Tagad man šķiet gandrīz neticami dīvaini, ka cilvēki, atrazdamies šā baismīgā drauda ēnā, varēja tik mierīgi noņemties ar savām sīkajām ikdienas rūpēm. Atceros, cik sajūsmināts bija Mārkems, dabūjis jaunu Marsa fotogrāfiju sa­vam ilustrētajam žurnālam, ko viņš tolaik izdeva. Tagad, mūsu dienās, cilvēkiem grūti pat iedomāties deviņpadsmitajā gadsimtā iznākušo žurnālu dau­dzumu un izdevēju uzņēmību. Es pats toreiz jo cītīgi mācījos braukt ar velosipēdu un biju aizņemts ar rakstu sēriju par morāles principu iespējamo attīs­tību, civilizācijai progresējot.

Kādu vakaru (tad pirmais šāviņš varēja būt vairs tikai 10 000 000 jūdžu attālumā) es kopā ar sievu izgāju pastaigāties. Debesis bija zvaigžņotas, un es viņai izskaidroju zodiaka zīmes un parādīju Marsu — zenītam tuvojošos spožu gaismas punktiņu, kam bija pievērsti tik daudzi teleskopi. Vakars bija silts. Kad atgriezāmies mājup, mums garām dziedot un spēlējot pagāja bariņš ekskursantu no Čērtsijas vai Ailvērtas. Māju augšstāvu logi bija apgaismoti, cilvēki patlaban devās pie miera. No tālīnās dzelz­ceļa stacijas līdz mums atskanēja manevrējošo vil­cienu dārdoņa un zvanīšana, kas, tāluma klusināta, izklausījās gandrīz melodiska. Sieva pievērsa manu uzmanību spožajām signālugunīm, kas sarkanas, za­ļas un dzeltenas mirgoja pret debesīm. Viss šķita tik pilns miera un drošības.

KRĪTOŠĀ ZVAIGZNE

Tad pienāca nakts, kad nokrita pirmā zvaigzne. Agri no rīta tā tika redzēta drāžamies pāri Vinčes- terai austrumu virzienā. Simtiem cilvēku bija redzē­juši šo uguns šautru augstu debesīs un noturējuši par parastu krītošu zvaigzni. Elbins rakstīja, ka tā atstājusi aiz sevis zaļganu svītru, kas vēl kvēlojusi dažas sekundes. Denings, mūsu lielākā autoritāte meteorītu jautājumos, apgalvoja, ka tā kļuvusi re­dzama jau deviņdesmit vai simt jūdžu augstumā un, pēc viņa domām, nokritusi uz Zemes apmēram simt jūdžu uz austrumiem no tās vietas, kur atradies viņš.

Es šai stundā biju mājās un strādāju savā darb­istabā, taču, kaut gan mani logi iziet uz Oteršovu un aizkari bija atvilkti (tajās dienās man tikās šad un tad pavērot nakts debesis), nekā neredzēju. Tomēr šis visdīvainākais priekšmets, kāds jebkad nonācis uz Zemes no izplatījuma, bija nokritis tieši tajā laikā, kad es tur sēdēju, un es noteikti būtu to ieraudzījis, ja vien būtu īstajā brīdī pacēlis acis. Daži, kas re­dzējuši to lidojam, stāsta, ka bijusi dzirdama arī šņākoņa. Es nedzirdēju it nekā. Daudzi cilvēki Bērk- šīrā, Sari jā un Midlseksā bija redzējuši to nokrītam, bet gandrīz visi nodomājuši, ka tas ir meteorīts. Ne­viens, šķiet, nebija papūlējies tonakt uzmeklēt nokri­tušo masu.

Bet agri no rīta nabaga Odžilvijs, kas bija redzējis joņojošo zvaigzni un bija pārliecināts, ka kaut kur tīrelī starp Horselu, Oteršovu un Vokingu nokritis meteorīts, steigšus piecēlās un devās to meklēt. Drīz pēc rītausmas viņš to arī atrada netālu no smilšu karjera. Šāviņa trieciena spēks bija izsitis zemē mil­zīgu dobi, un pāri viršiem uz visām pusēm mežonīgi izsvaidīto smilšu un grants kaudzes bija redzamas jau pusotras jūdzes attālumā. Austrumu pusē virsājs dega, un pret rīta debesīm cēlās viegli, zili dūmi.

Pats priekšmets bija gandrīz pilnīgi ieurbies smil­tīs, un tam visapkārt mētājās šķembas no egles, ko tas krizdams bija sašķaidījis gabalos. Redzamā daļa izskatījās pēc milzīga apdeguša cilindra, kura virsmu, padarot aprises neasas, klāja biezs, zvīņains pelēcīgi brūnas masas slānis. Tā diametrs bija apmēram trīs­desmit jardu. Odžilvijs piegāja milzenim tuvāk, pār­steigts par tā izmēriem un it sevišķi par formu, jo meteorīti parasti mēdz būt vairāk vai mazāk noapa­ļoti. Taču cilindrs no sava lidojuma cauri atmosfērai vēl arvien bija tik karsts, ka gluži klāt pieiet tam nevarēja. Kluso troksni, kas atskanēja no cilindra, Odžilvijs izskaidroja ar virspuses nevienmērīgo at­dzišanu, jo tobrīd viņam ne prātā neienāca, ka tam varētu būt dobs vidus.

Viņš palika stāvam uz kritienā izsistās bedres ma­las, vērīgi aplūkodams dīvaino priekšmetu, visvairāk izbrīnīts par tā neparasto formu un krāsu un pat vēl tagad neapjauzdams, ka tā ierašanās nav nejaušība. Agrais rīts bija brīnišķīgi rāms, un saule, pakāpusies pār priežu galotnēm Veibridžas pusē, jau krietni sil­dīja. Odžilvijs neatcerējās torīt dzirdējis putnus, gaisā nejuta ne vēsmiņas, un vienīgās saklausāmās skaņas bija klusa skrapstināšanās brūni pelēkajā cilindrā. Viņš bija tīrelī gluži viens.

Tad piepeši virš satrūkdamies ievēroja, ka pelnai­niem izdedžiem līdzīgā kārta, kas klāja meteorītu, augšgalā vietām sāk krist nost. Tā plēksnēm vien atlobījās un bira smiltīs. Tad pēkšņi atlūza kāds lielāks gabals un nogāzās zemē ar spalgu troksni, kas lika viņa sirdij bailēs salēkties.

Pirmajā mirklī viņš nesaprata, ko tas nozīmē, un par spīti briesmīgajam karstumam tomēr norāpās lejā bedrē, lai tuvāk apskatītu savādo priekšmetu. Pat tagad viņš vēl domāja, ka šī parādība varētu būt izskaidrojama ar ķermeņa atdzišanu, taču nemieru viesa tas fakts, ka pelni bira nost tikai no cilindra gala.

Un tad viņš pamanīja, ka cilindra apaļā virsa lēnī- tiņām griežas. Šī kustība bija ārkārtīgi lēna, un viņš to konstatēja tikai tad, kad ievēroja, ka melnais plankums, kas pirms piecām minūtēm bija atradies iepretim viņam, tagad pavirzījies tālāk pa cilindra perimetru. Un pat tad viņš vēl īsti nesaprata, ko tas varētu nozīmēt, kamēr izdzirdēja apslāpētu čirkstoņu un redzēja melno plankumu palecam uz priekšu par kādu collu. Piepeši viņam atausa gaisma. Cilindrs bija mākslīgs veidojums ar dobu vidu un noskrūvē­jamu galu! No iekšpuses kāds skrūvēja to vaļā!

— Žēlīgās debesis! — Odžilvijs iesaucās. — Tur iekšā ir cilvēks, tur ir cilvēki! Izcepušies līdz nāvei! Mēģina tikt laukā!

Un pēkšņi spējā gara apskaidrībā viņš aptvēra, ka nokritušajam priekšmetam ir kāds sakars ar uzlies­mojumu uz Marsa.

Doma par ieslodzīto radījumu bija tik baismīga, ka Odžilvijs aizmirsa karstumu un steidzās klāt pie cilindra, lai palīdzētu griezt. Taču versmojošā svelme, par laimi, viņu apstādināja, iekams viņš bija paguvis apdedzināt rokas pie vēl arvien kvēlojošā metāla. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad pagriezās, izrā­pās no bedres un skriešus metās uz Vokingu. Tobrīd pulkstenis varēja būt apmēram seši. Viņš satika važoni un mēģināja tam iestāstīt, kas noticis, bet runāja tik nesakarīgi un izskatījās tik mežonīgs (cepuri viņš bija pazaudējis bedrē), ka vīrs nemaz neklausījās un brauca tālāk savu ceļu. Tāpat viņam izgāja ar krodzinieka puisi, kas patlaban pie Hor- selas tilta slēdza vaļā kroga durvis. Sis viņu noturēja par pasprukušu vājprātīgo un mēģināja, gan bez panākumiem, ieslodzīt drošā vietā. Tas Odžilviju mazliet atskurbināja, un, ieraudzījis dārzā Hender- sonu, Londonas žurnālistu, viņš uzsauca tam pāri žogam un centās runāt tā, lai viņu varētu saprast.

—    Henderson, — viņš sauca, — vai jūs vakar­nakt redzējāt to krītošo zvaigzni?

—    Nu un tad? — Hendersons atjautāja.

—    Tā tagad atrodas Horselas tīrelī.

—    Kungs dievs! — iesaucās Hendersons. — No­kritis meteorīts! Interesanti!

—    Bet tas ir kaut kas vairāk nekā meteorīts. Tas ir cilindrs, mākslīgi izgatavots cilindrs, saprotiet! Un tajā ir kaut kas iekšā!

Hendersons atliecās ar lāpstu rokās.

—    Kas tas ir? — viņš jautāja. Viņš ar vienu ausi nedzirdēja.

Odžilvijs pastāstīja viņam visu, ko bija redzējis. Pagāja kāds brīdis, kamēr Hendersons to aptvēra. Tad viņš nosvieda lāpstu, paķēra svārkus un iznāca uz ceļa. Abi vīrieši steigšus atgriezās tīrelī un atrada cilindru vēl arvien tādā pašā stāvoklī. Bet tagad troksnis iekšpusē bija apklusis, un starp cilindra virsu un korpusu varēja redzēt spožu metāla joslu. Gar tās malu, klusi sīkdams, ieplūda vai izplūda gaiss.

Viņi klausījās, ar nūju viegli padauzīja izdedžu kārtu un, nesagaidījuši atbildes, nosprieda, ka cil­vēks vai cilvēki iekšpusē ir vai nu nesamaņā, vai pagalam.

Protams, viņi divi vien nespēja neko iesākt. Viņi skaļi nokliedza mierinājuma vārdus un solījumus un devās atpakaļ uz pilsētu pēc palīdzības. Varu iedo­māties, kā viņi, novārtījušies ar smiltīm, uzbudināti, nekārtīgā apģērbā, skrēja pa mazo ieliņu spožajā saules gaismā tieši tajā laikā, kad bodnieki noņem savus slēģus un ļaudis atver guļamistabu logus. Hen­dersons tūlīt aizsteidzās uz dzelzceļa staciju, lai pa telegrāfu nosūtītu sensacionālo vēsti uz Londonu. Avīžu raksti jau bija sagatavojuši cilvēku prātus tās uzņemšanai.

Pulksten astoņos bars zēnu un no darba brīvu vīriešu jau bija ceļā uz tīreli, lai redzētu «beigtos cilvēkus no Marsa». Tādā formā šī vēsts izplatījās ļaužu vidū. Es par to uzzināju no avīžu zēna, kad apmēram ceturksni pirms deviņiem izgāju ārā no­pirkt savu «Daily Chronicle». Dabiski, ka es ļoti sa­traucos un nevilcinādamies tūlīt pat devos pāri Oter- šovas tiltam uz smilšu karjeru.

3

HORSELAS TĪRELĪ

Es tur atradu nelielu pūlīti — cilvēku divdesmit, kas bija aplenkuši milzīgo bedri, kurā gulēja cilindrs. Es jau esmu aprakstījis šā kolosālā, zemē iegrimušā priekšmeta izskatu. Zāle un grants visapkārt tam šķita apsvilusi it kā no sprādziena. Acīmredzot šāviņa trieciens bija radījis uguns uzliesmojumu. Hender- sona un Odžilvija tur nebija. Saprazdami, ka patla­ban nekas nav darāms, viņi laikam bija aizgājuši uz Hendersona māju paēst brokastis.

Četri vai pieci zēni, kājas kūļādami, sēdēja uz bedres malas un uzjautrinājās, apmētājot ar akme­ņiem gigantisko cilindru. Kad es aizrādīju, ka tā nevajag darīt, viņi sāka spēlēt «sunīšus», skraidīdami šurp un turp starp skatītājiem.

To vidū bija pāris puišu ar velosipēdiem, dārz­nieks, kura pakalpojumus es šad tad izmantoju, kāda meiča ar zīdaini uz rokas, miesnieks Gregs ar savu mazo dēlēnu un divi vai trīs dīkdieņi un golfa bum­biņu pienesēji, kas parasti slaistījās dzelzceļa staci­jas apkārtnē. Runāts tika ļoti maz. Tolaik reti kādam no Anglijas vienkāršajiem ļaudīm bija kaut mazākā jēga par astronomiju. Vairums klātesošo klusēdami blenza uz lielo, galdam līdzīgo cilindra galu, kas vēl arvien stāvēja tāpat, kā Hendersons ar Odžilviju to bija atstājuši. Ļaudis šķita vīlušies, gaidītās pārogļo- jušos līķu kaudzes vietā ieraudzīdami šo nedzīvo milzeni. Kamēr es biju tur, daži aizgāja projām un ieradās citi. Es nokāpu bedrē, un man likās, it kā es zem kājām sajustu vāju kustību. Cilindra gals no­teikti vairs negriezās.

Tikai tagad, kad biju pienācis tik tuvu, es īsteni aptvēru, cik šis priekšmets savāds. Pirmajā acu uzmetienā tas tiešām nelikās vairāk uztraukuma vērts kā apgāzušies rati vai pār ceļu novēlies koks. Pat vēl ne tik. Tas visvairāk atgādināja pa pusei zemē ieraktu, aprūsējušu gāzes balonu. Vajadzēja būt samērā labi izglītotam cilvēkam, lai saprastu, ka pelēkais, zvīņainais slānis, kas sedza cilindru, nav parasts oksīds, ka dzeltenīgi baltajam metālam, kas spīdēja spraugā starp tā vāku un korpusu, ir nere­dzēta, sveša nokrāsa. Vairumam skatītāju jēdziens «eksterestriāls» neko nenozīmēja.

Tajā brīdī man jau bija pilnīgi skaidrs, ka šis priekšmets ir nokritis no Marsa, taču likās neticami, ka tajā atrodas kāds dzīvs radījums. Es domāju, ka cilindrs var atskrūvēties automātiski. Par spīti Odžil- vija spriedumiem es vēl arvien ticēju, ka uz Marsa ir cilvēki. Mana fantāzija sāka darboties: es iztē­lojos, ka atsūtītajā tvertnē ir manuskripts, apsvēru grūtības, kādas mums varētu rasties tā atšifrēšanā, minēiu, vai mēs tajā atradīsim arī monētas, marsiešu izstrādājumu paraugus, un tā tālāk. Taču tādam no­lūkam cilindrs bija mazliet par lielu. Es degu nepa­cietībā redzēt to atvērtu. Tā kā patlaban te nekā vairāk nebija ko redzēt, ap pulksten vienpadsmitiem es, šādu domu pilns, atgriezos savā mājā Meiberijā. Taču man bra grūti piesēsties pie saviem abstrakta­jiem pētījumiem.

Pēcpusdienā tīrelī izskatījās iau pavisam citādi. Vakara avīžu agrie izdevumi bija satraukuši Lon­donu ar milzīgiem virsrakstiem:

* «SŪTĪJUMS NO MARSA», «SVARĪGS ZIŅOJUMS NO VOKINGAS», un tā joprojām. Bez tam Odžilviia telegramma Astro- nomiias biedrībai bra sacēlusi kājās visas observato­rijas Apvienotajā Karalistē.

Uz ceļa pie smilšu karjera tagad stāvēja savs pus­ducis vai vairāk ekipāžu no Vokingas staciias. vaļējs faeto^s no Tobemas un kāda visai majestātiska ka­riete. Turpat līdzās atradās vesela kaudze velosipēdu. Bez tam daudzi par spīti karstaiai dienai biia atnā­kuši kāiām no Vokingas un Čērtsijas, tā ka tīrelī bija salasījies krietns laužu pūlis, kurā redzēja arī pāris uzkrītoši ģērbušās dāmas.

Saule svelmaini karsēja, debesīs nebija ne māko­nīša, gaisā ne vēsmiņas, un vienīgi zem retajām priedēm varēja atrast paēnu. Degošais virsājs bija apdzēsts, bet viss līdzenums uz Oteršovas pusi, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās melns, un no tā vēl cēlās vertikālas dūmu strūkliņas. Kāds uzņēmīgs Čobemroudas tirgotājs bija atsūtījis šurp savu dēlu ar zaļiem āboliem un ingveralus pudelēm piekrau­tiem ratiņiem.

Piegājis pie bedres malas, es ieraudzīju lejā ap­mēram pusduci vīru — Hendersonu, Odžilviju, vēl kādu gara auguma gaišmatainu vīrieti (tas, kā vēlāk uzzināju, bija Stents, Karaliskais astronoms) un dažus strādniekus ar lāpstām un kapļiem. Stents skaļā, augstā balsī deva rīkojumus. Viņš stāvēja uz cilin­dra, kas tagad acīmredzot bija jau daudz vēsāks. Viņa seja bija pietvīkusi un sviedriem norasojusi, un šķita, ka kaut kas viņu sadusmojis.

Liela daļa cilindra bija jau atrakta, taču tā apak­šējais gals vēl arvien atradās zemē. Tiklīdz Odžilvijs skatītāju pūlī uz bedres malas pamanīja mani, viņš uzsauca, lai es nokāpjot lejā, un palūdza, vai es ne­varētu aiziet pie lorda Hiltona, muižas īpašnieka.

Nemitīgi pieaugošais pūlis, viņš teica, it sevišķi zēni, sākot nopietni traucēt atrakšanu. Viņš gribēja, lai ap bedri uztaisītu vieglu iežogojumu, kas neļautu ļaudīm pienākt pārāk tuvu. Viņš pastāstīja, ka vēl arvien laiku pa laikam tvertnē esot dzirdams kluss troksnis, bet strādnieki nav varējuši atskrūvēt galu, jo neesot kur pieķerties. Tvertnei acīmredzot bija ārkārtīgi biezas sienas, un pilnīgi iespējams, ka vā­jās skaņas, ko mēs dzirdējām, patiesībā nozīmēja skaļu rosīšanos iekšpusē.

Es ar prieku biju gatavs izpildīt Odžilvija lūgumu un tādējādi kļūt par privileģētu skatītāju iekšpus paredzētā iežogojuma. Lordu Hiltonu es nesastapu mājās, bet man pateica, ka viņš atgriezīšoties no Londonas pulksten sešos ar Vaterlo vilcienu, un, tā kā tobrīd bija tikai vēl ceturksnis pāri pieciem, es aizgāju uz mājām, padzēru tēju un tad devos uz sta­ciju viņu sagaidīt.

4

CILINDRS ATSKRŪVĒJAS

Kad atgriezos tīrelī, saule jau rietēja. Ļaudis bari­ņiem steidzās šurp no Vokingas puses, un tikai retais devās projām. Pūlis ap bedri bija palielinājies vis­maz līdz pāris simt cilvēkiem un tumši iezīmējās pret citrondzeltenajām debesīm. Jau pa gabalu bija dzirdama klaigāšana, un šķita, ka pie bedres notiek burzmaina grūstīšanās. Man iešāvās galvā dīvainas domas. Piegājis tuvāk, es izdzirdēju Stenta balsi:

—   Turieties nostāk! Turieties nostāk no malas!

Man pretī skrēja kāds zēns.

—    Tas kustas! — skriedams garām, viņš sauca. — Skrūvējas vaļā! Man tas nepatīk. Es diedzu uz mājām.

Es piegāju klāt pie pūļa. Tur patiešām bija ap divi vai trīs simti cilvēku, kas grūstījās ar elkoņiem un spiedās cits citam virsū, un pāris klātesošās dāmas šai cīniņā nekādā ziņā neatpalika no pārējiem.

—    Viņš iekrita bedrē! — kāds kliedza.

—    Neejiet tik tuvu! — daži sauca.

Pūlis mazliet pašķīrās, un es izlauzos tam cauri. Visi šķita ārkārtīgi satraukti. Es izdzirdēju dīvainu dūcošu skaņu no bedres.

— Paklausieties, — sauca Odžilvijs, — palīdziet noturēt šos idiotus pienācīgā attālumā. Mēs taču ne­zinām, kas tajā nolādētajā kārbā ir iekšā!

Es redzēju jaunu cilvēku (šķiet, tas bija pārdevējs no Vokingas) stāvam uz cilindra un pūlamies izrāp­ties no bedres. Pūlis bija nogrūdis viņu lejā.

Cilindra gals no iekšpuses tika skrūvēts nost. Jau bija redzamas spožas vītnes gandrīz divu pēdu pla­tumā. Kāds uzgrūdās man virsū, un es tik tikko ne- novēlos lejā. Es pagriezos, un acīmredzot tajā brīdī cilindra vāks bija atskrūvējies līdz galam un ar skalu būkšķi nokrita zemē. Es iebikstīju ar elkoni cilvēkam, kas stāvēja aiz manis, un atkal pagriezu galvu uz bedres pusi. Pirmajā mirklī apaļais caurums cilindra galā šķita pilnīgi melns. Rietošā saule spī­dēja man tieši acīs.

Laikam gan visi gaidīja, ka ieraudzīs tur parādā­mies cilvēku — varbūt mazliet atšķirīgu no mums, Zemes iedzīvotājiem, bet savā būtībā tomēr cilvēku. Es noteikti to gaidīju. Bet drīz vien es tumšajā at­verē ieraudzīju kaut ko kustamies, it kā tur ļumīgi viļņotos pelēcīga masa, un tad parādījās divi spoži diski, gluži kā acis. Tad kaut kas līdzīgs pelēkai čūs­kai apmēram spieķa resnumā izritinājās augšup no pulsējošā ķermeņa un izlocījās gaisā uz manu pusi. Pēc tam otrs.

Man piepeši pārskrēja saltas tirpas. Aizmugurē griezīgi iespiedzās kāda sieviete. Es pagriezos, jopro­jām paturēdams acīs cilindru, no kura tagad līda ārā vēl citi taustekli, un sāku lauzties atpakaļ, tālāk no bedres malas. Es redzēju, ka cilvēku sejās man ap­kārt izbrīna vietā parādās šausmas. No visām pusēm dzirdēju atskanam nesakarīgus izsaucienus. Pūlis sakustējās un vēlās atpakaļ. Es redzēju jauno pār­devēju vēl arvien ķepurojamies pie bedres malas. Tad pēkšņi attapos, ka esmu palicis viens, un redzēju cilvēkus skrienam projām no bedres pretējās malas. Viņu vidū bija arī Stents. Es atkal paskatījos uz cilindru, un mani sagrāba neizsakāmas šausmas. Es stāvēju kā pārakmeņojies un blenzu lejup.

Pelēcīga, ieapaļa masa, apmēram lāča lielumā, lēnām un ar pūlēm spraucās ārā no cilindra. Izlīdusi gaismā, tā spīdēja kā slapja āda. Divas lielas, tum­šas acis cieši raudzījās manī. Radījums bija apaļš, un, varētu teikt, tam bija seja. Zem acīm rēgojās elsojoša mute — trīcošs bezlūpu caurums, no kura pilēja siekalas. Ķermeņa virsma konvulsīvi cilājās un pulsēja. Viens tievais, garais tausteklis turējās pie cilindra malas, otrs locījās gaisā.

Tie, kas nekad nav redzējuši dzīvu marsieti, nevar iedomāties viņu izskata dīvaino baismīgumu. Seja ar savādo V veida muti un uz priekšu izbīdīto augš- lūpu, bez uzacīm, pilnīgi bez zoda zem ķīļveida apakšlūpas, šīs mutes nemitīgā raustīšanās, daudzie briesmonīgie taustekļi, plaušu drudžainā elpošana svešajā atmosfērā, acīm redzamā smagnējība un ap­grūtinātās kustības sakarā ar lielāku gravitācijas spēku uz Zemes un, galvenais, milzīgo acu ārkār­tīgi ciešais skatiens izraisīja cilvēkā nelabuma sa­jūtu, līdzīgu jūras slimībai. Viņu taukaini spīdīgā, brūnā āda atgādināja glumu sēni un neveiklās, lēnās, it kā piesardzīgās kustības iedvesa neaprakstāmas šausmas. Pat šai pirmajā sastapšanās brīdī, ierau­got tos uz mirkli, mani pārņēma riebums un izbailes.

Piepeši briesmonis pazuda. Tas bija pārvēlies pāri cilindra malai un nokritis bedrē ar dobju būkšķi kā

nogāžoties lielai ādu ķīpai. Es dzirdēju to savādi ne­skanīgi iekliedzamies, un tūliņ pat tumšajā caurumā neskaidri parādījās otrs tāds pats radījums.

Tai brīdī mans šausmu stingums pārgāja. Es pa­griezos un metos skriet ko kājas nes uz tuvāko koku puduri apmēram simt jardu attālumā, taču skrēju, nemitīgi skatīdamies atpakaļ un klupdams krizdams, jo nespēju novērst acis no šiem briesmoņiem.

Nonācis starp jaunām priedītēm un irbuleņu krū­miem, es aizelsies apstājos un gaidīju, kas notiks tālāk. Tīrelī ap smilšu karjeru vietvietām stāvēja cilvēki un, tāpat kā es, ar ziņkāri un bailēm lūkojās uz šiem radījumiem vai, pareizāk sakot, uz uzvērsto smilšu kaudzēm gar bedri, kurā tie atradās. Un tad, juzdams no jauna uzvilnījam šausmas, es ieraudzīju, ka pāri bedres malai paceļas un atkal nozūd kaut kas melns un apaļš. Tā bija bedrē iekritušā pārde­vēja galva, kas pret sārtajām rieta debesīm izskatījās kā maza, melna bumba. Nu viņš jau bija ar vienu plecu un celi ticis uz bedres malas, bet tad atkal no­slīdēja lejup, kamēr vairs bija redzama tikai galva. Piepeši viņš nozuda pavisam, un man likās, it kā es būtu sadzirdējis vārgu kliedzienu. Vienu mirkli mani urdīja doma skriet atpakaļ un palīdzēt viņam, bet tad bailes ņēma virsroku.

Tagad nekas vairs nebija redzams, visu slēpa dziļā bedre un smilšu kaudzes, ko cilindrs nokrizdams bija uzvandījis. Ikviens, nākdams pa ceļu no Čobemas vai Vokingas, būtu brīnījies par šo skatu: vesels; bars cilvēku, kuru skaits nu bija sarucis apmēram līdz simtam, stāv lielā, neregulārā lokā, grāvjos, aiz krūmiem, aiz vārtiem un dzīvžogiem, gandrīz nesaru­nādamies cits ar citu, tikai īsi, satraukti sakliegda- mies, un skatās, cieši skatās uz dažām smilšu kau­

dzēm. Ingveralus ratiņi kā ērmīgs pamests kuģis melnēja pret kvēlojošajām debesīm, un smilšu kar­jerā stāvēja rinda tukšu pajūgu, kuru zirgi galvās uzmauktajās tarbās skramšķināja auzas vai kārpīja ar pakaviem zemi.

5

KARSTUMA STARS

Pēc tam kad es biju redzējis marsiešus izlienam no cilindra, kurā tie no savas planētas bija atlidojuši uz Zemi, mani it kā paralizēja dīvains valdzinājums. Es paliku stāvam līdz ceļiem viršos, vērīgi raudzī­damies uz smilšu valni, kas tos paslēpa. Manī cīnījās bailes ar ziņkārību.

Es neuzdrošinājos atgriezties pie bedres, bet mani urdīja kaisla vēlēšanās ielūkoties tajā. Tādēļ es sāku soļot apkārt lielā lokā, meklēdams izdevīgu novēro­šanas punktu un nenolaizdams acu no smilšu kau­dzēm, kas slēpa šīs uz mūsu Zemes ieradušās būtnes. Vienreiz pret saulrietu pazibēja un tūliņ pat atkal nozuda vairāki tievi, melni, astoņkāja locekļiem līdzīgi taustekļi, bet pēc tam no bedres posmu pēc posma izslējās tieva, gara kārts, kuras galā gāzelē­damies griezās apaļš disks. Kas gan tur tagad notika?

Lielākā daļa skatītāju bija sapulcējušies divās gru­pās — viens neliels pūlītis stāvēja Vokingas pusē, otrs bariņš — iepretim Čobemai. Acīmredzot viņos, tāpat kā manī, cīnījās bailes ar ziņkārību. Daži stā­vēja netālu no manis. Es piegāju klāt kādam vīrie­tim — izrādījās, ka tas ir mans kaimiņš, kaut gan es nezināju, kā vinu sauc, — un uzrunāju viņu. Taču patlaban nebija īstais brīdis prātīgai sarunai.

—    Kādi riebīgi kustoņi! — viņš sacīja. — Žēlīgais dievs! Kādi riebīgi kustoņi! — Atkal un atkal viņš atkartoja šo frāzi.

—    Vai jūs redzējāt cilvēku bedrē? — es jautāju, bet viņš neatbildēja. Mēs apklusām un kādu laiciņu stāvējām blakus, vērodami un, kā man šķita, juzda­mies mazliet drošāki viens otra sabiedrībā. Tad es uzkāpu nelielā paugurā, kas pacēlās kādu jardu vai vairāk pāri līdzenumam, un, kad pēc brītiņa atska­tījos, mans kaimiņš soļoja uz Vokingas pusi.

Saulrieta gaisma izbalēja par krēslu, bet nekas vairāk nenotika. Šķita, ka pūlis pa kreisi, Vokingas pusē, kļūst lielāks, un tagad es sadzirdēju no turie­nes klusu balsu murdoņu. Mazā grupiņa Čobemas pusē bija izklīdusi. No bedres nemanīja nekādas dzī­vības zīmes.

Tas iedrošināja cilvēkus, un laikam ari jaunpienā- cēji no Vokingas palīdzēja atgūt pašpaļāvību. Lai nu kā, bet līdz ar krēslu smilšu karjera apkārtnē brī­žiem bija manāma lēna kustība, un, kad vakara klu­sums cilindra tuvumā joprojām palika netraucēts, tā kļuva arvien dzīvāka. Tumši stāvi grupiņās pa di­viem vai trim pagāja uz priekšu, apstājās, paklau­sījās, tad atkal devās uz priekšu, pamazām izvērsda- mies mēness sirpim līdzīgā puslokā, kura tievie ragi drīz vien apliecās gandrīz apkārt bedrei. Arī es sāku virzīties tuvāk.

Tad es sapratu, ka ekipāžu kučieri un vēl daži citi bija drosmīgi iegājuši smilšu karjerā, jo dzirdēju pakavu klaboņu un riteņu rīboņu. Es redzēju kādu zēnu stumjam projām ratiņus ar āboliem. Un tad ap­mēram trīsdesmit jardu attālumā no bedres es ierau­

dzīju no Horselas puses tuvojamies tumšu grupiņu cilvēku. Priekšgalā soļojošais vicināja rokā baltu karogu.

Tā bija deputācija. Bija notikusi steidzīga apsprie­šanās un, tā kā marsieši par spīti savam pretīgajam izskatam acīmredzot bija saprātīgi radījumi, nolemts tuvoties viņiem un signalizēt, tādējādi paradot, ka arī mēs esam saprātīgas būtnes.

Karogs sparīgi plandījās te uz vienu, te otru pusi. Es atrados pārāk tālu, lai tur kādu pazītu, bet vēlāk uzzināju, ka šajā sakaru nodibināšanas mēģinājumā kopā ar citiem piedalījušies arī Odžilvijs, Stents un Hendersons. Šī mazā grupiņa, soļodama uz priekšu, it kā ievilka uz iekšu tagad jau gandrīz noslēgto cilvēku loku, un daudzi tumši stāvi piesardzīgi se­koja tai pa gabaliņu.

Piepeši noplaiksnījās spoža gaisma un no bedres izšāvās trīs lieli zaļganu dūmu mutuļi, kas cits pēc cita pacēlās augšup rāmajā gaisā.

Šie dūmi (varbūt pareizāk būtu teikt — liesmas) bija tik spoži, ka to pacelšanās brīdī tumšzilās debesis virs galvas un krēslainais, rūsganais tīrelis ar melna­jiem priežu puduriem Čērtsijas pusē pēkšņi šķita pilnīgi satumstam un pēc to izklīšanas iegrima vēl dziļākā tumsā. Tai pašā laikā kļuva dzirdama klusa šņākoņa.

Aiz bedres, šās brīnumainās parādības apstādināts, stāvēja uz priekšu izgājušo cilvēku ķīlis ar balto karogu smailē — maza grupiņa melnu siluetu uz melnas zemes. Kad pacēlās zaļie dūmi, viņu sejas atblāzmoja blāvi zaļas un, tiem izklīstot, atkal izdzisa.Tad pamazām šņākoņa pārvērtās skaļā, stieptā, monotonā dūkoņā. No bedres lēnām izslējās tumšs,

kumps siluets un atspīdēja spokaini mirgojoša gaisma.

Tūlīt pat izklaidaiā ļaužu bariņā uzplaiksni jās īstas liesmas, spožām mēlēm pārlecot no cita uz citu. Šķita, it kā neredzama strūkla atdurtos pret viņiem un sašķīz.dama uzliesmotu baltās ugunīs. Cilvēki pēkšņi vienā momentā pārvērtās degošās lāpās.

Tad viņu pašu iznīcības gaismā es redzēju, ka viņi sagrīļojas un nogāžas zemē, bet līdznācēji metas bēgt.

Es stāvēju un skatījos uz šo attalo ļaužu grupiņu, vēl arvien neaptverdams, ka tā ir nāve, kas tur pār­lec no cilvēka uz cilvēku. Es tikai jutu, ka notiek kaut kas dīvains. Gandrīz bez trokšņa uzzibsnīja žil­binoša gaisma, un cilvēks nogāzās garšļaukus un palika guļam, un, kad neredzamais karstuma stars slīdēja tālāk pāri tīrelim, aizdegās priedes, un katru sausu irbuleņu krūmu vienā mirklī ar dobju rūkoņu apņēma liesmas. Un tālu tālu uz Nephilas pusi es redzēju uzliesmojam kokus un dzīvžogus un pēkšņi aizdegamies koka ēkas.

Tā traucās uz priekšu ātri un nelokāmi — šī lies­mojošā nāve, šī neredzamā, neatvairāmā versmes āva. Es pamanīju, ka tā nāk uz manu pusi, aizdedzi­nādama savā ceļā krūmu pēc krūma, bet biju pārāk izbrīnījies un apmulsis, lai pakustētos. Es dzirdēju uguns sprakstoņu smilšu karjerā un spēju zirga rē­cienu, kas tikpat spēji aprāvās. Tad it kā neredzams, bet karsti nokaitēts pirksts novilka pusloku tīrelī starp mani un marsiešiem, un visgarām šai līnijai aiz smilšu karjera melnā zeme kūpēja un sprakstēja. Krietni tālāk pa kreisi, kur ceļš no Vokingas stacijas iznāk tīreli, kaut kas brīkšķēdams nogāzās. Tūliņ pat šņākoņa un dūkoņa apklusa, un melnais, kupolam līdzīgais priekšmets lēnām ieslīdēja atpakaļ bedrē, nozuzdams skatienam.

Tas viss notika tik ātri, ka es, apstulbis un gais­mas spožuma apžilbināts, nepaguvu izkustēties no vietas. Ja nāve būtu apmetuši pilnu loku, tā neno­vēršami būtu pārsteigusi arī mani. Taču tā aizslīdēja garām, mani neskardama, un atstāja aiz sevis pēkšņu nakts tumsu un baismas.

Paugurainais tīrelis tagad šķita gandrīz melnā tumsā tīts, vienīgi tā ceļi pelēcīgi blāvo ja zem tumš­zilajām vēla vakara debesīm. Tas bija tumšs un pie­peši cilvēku pamests. Pār galvu sāka pulcēties zvaig­znes, un rietumu pamalē vēl blāzmoja gaišs, spožs, gandrīz zaļganīgs zilums. Priežu galotnes un Horse- las jumti asi un tumši iezīmējās pret pēdējo rieta at­spīdumu. No marsiešiem un viņu ierīcēm it nekas nebija redzams, izņemot tievo mastu, kura galā gāzelēdamies griezās nerimtīgais spogulis. Šur tur vēl kūpēja un kvēloja krūmu puduri un atsevišķi koki, un no mājām Vokingas stacijas pusē rāmajās nakts debesīs brīžiem uzšāvās liesmu mēles.

Vienīgi tas un vēl šausmīgā pārsteiguma sajūta — citādi nekas it kā nebija mainījies. Mazā melno stāvu grupiņa ar balto karogu bija aizmēzta nebūtībā, bet vakara klusums, tā man šķita, gandrīz nebija iztrau­cēts.

Tad es atģidos, ka esmu tumšajā tīrelī bezpalīdzīgs, neaizsargāts un viens. Un piepeši man no visām pu­sēm veltin uzvēlās drausmīgas bailes.

Es ar pūlēm pagriezos un metos klupdams kriz­dams skriet pa tīreli.

Manas bailes bija nevis kaut cik saprātīgas bailes, bet gan īsta panika — es bēgu ne vien no marsie­šiem, bet ari no tumsas un klusuma visapkārt. Šīs bailes tik spēcīgi iedarbojās uz mani, ka es zaudēju katru vīrišķību un skriedams klusi raudāju kā bērns. Reiz pagriezis muguru, es neuzdrīkstējos vairs atska­tīties.

Atceros, man bija tāda sajūta, ka ar mani rotaļā­jas, ka pēdējā mirklī, kad es jau gandrīz būšu ticis drošībā, šī mistiskā nāve — tik ātra kā gaismas stars — izlēks no bedres, kurā atrodas cilindrs, pa­nāks mani un nokaus.

6

KARSTUMA STARS UZ ČOBEMAS CEĻA

Vēl arvien nav noskaidrots, kā marsieši var no­galināt cilvēkus tik ātri un tik klusu. Daudzi domā, ka viņi kaut kādā veidā prot koncentrēt milzīgu karstumu kamerā, kas gandrīz absolūti nevada sil­tumu. Šo spēcīgo karstumu viņi raida paralēlu staru kūlī pret izraudzīto objektu ar pulētu parabolisku spoguli, kura uzbūve mums nav zināma, bet kurš darbojas tāpat, kā bākas paraboliskais spogulis pro­jicē gaismas staru. Taču neviens šīs detaļas nav pār­liecinoši pierādījis. Lai nu kā tas tiek izdarīts, pilnīgi skaidrs, ka visa pamatā ir karstuma stars. Karstums un neredzams, nevis redzams stars. Ikviens degošs priekšmets, ko skar šis karstuma stars, acumirklī uzliesmo, svins sāk plūst kā ūdens, stikls saplaisā un izkūst, dzelzi tas padara mīkstu, un ūdens, kas gadās tam ceļā, momentā pārvēršas tvaikos.

Tajā naktī gandrīz četrdesmit cilvēku gulēja zem zvaigžņotajām debesīm pie bedres, pārogļojušies un līdz nepazīšanai sakropļoti, un visu nakti tīrelis

starp Horselu un Meiberiju bija tukšs no ļaudīm, un pār to kvēloja sarkana blāzma.

Vēsts par masu slaktiņu, jādomā, sasniedza Čo- bemu, Vokingu un Oteršovu apmēram vienā laikā. Kad notika šī traģēdija, Vokingā veikali bija jau slēgti, un daudzi iedzīvotāji — gan veikalu ļaudis, gan citi —, dienā dzirdēto stāstu vilināti, devās pāri Horselas tiltam un tālāk pa ceļu starp dzīvžogiem uz tīreļa pusi. Pēc darba dienas uzposušies jaunie cil­vēki nevilcinājās izmantot šo jaunumu, tāpat kā jeb­kuru citu, par ieganstu kopīgai pastaigai un vieglai paflirtēšanai. Moži čalodami, viņi soļoja pa krēs­laino ceļu…

Tobrīd Vokingā, protams, tikai retais zināja, ka cilindrs ir atvēries, kaut gan nabaga Hendersons bija nosūtījis kādu velosipēdistu uz pasta kantori ar spe­ciālu telegrammu vakara avīzei.

Kad šie ļaudis pa diviem un trim iznāca klajumā, viņi tur sastapa nelielos bariņos sapulcējušos cilvē­kus, kas uztraukti sarunājās un vēroja pār smilšu karjeru riņķojošo spoguli, un ari jaunatnācējiem drīz vien pielipa vispārējais satraukums.

Pusdeviņos, kad tika iznīcināta deputācija, šai vietā varēja būt ap cilvēku trīssimt vai vairāk, ne­skaitot tos, kas bija atstājuši ceļu un piegājuši mar­siešiem tuvāk. Tur bija arī trīs policisti, viens no tiem jāšus, un tie pēc Stenta norādījuma darīja visu iespējamo, lai noturētu pūli uz vietas un neļautu tuvoties cilindram. Šur tur dzirdēja bļaustāmies un protestējam pārgalvjus un karstasinīgos, kas allaž izmanto izdevību pūlī patrokšņot un izālēties.

Tūlīt pēc marsiešu parādīšanās Stents un Odžilvijs, paredzēdami sadursmes iespēju, bija no Horselas telegrafējuši uz kazarmām, lūgdami atsūtīt kareivju rotu, kas palīdzētu aizsargāt šos dīvainos radījumus pret vardarbību. Pēc tam viņi bija atgriezušies tīrelī, lai vadītu neveiksmīgo deputāciju. Viņu bojā ejas aina, kādu to apraksta aculiecinieki no pūļa, gan­drīz pilnīgi saskan ar maniem paša iespaidiem: trīs zaļu dūmu mutuļi, dobja dūkoņa un uguns uzlies­mojumi.

Bet šis ļaužu pūlis bija daudz vairāk apdraudēts nekā es. Viņus izglāba vienīgi tas, ka karstuma stara apakšējā daļa atdūrās pret viršiem apaugušu smilšu pauguru. Ja paraboliskais spogulis būtu atradies pā­ris jardu augstāk, neviens no viņiem nebūtu palicis dzīvs un vairs neko nevarētu pastāstīt. Viņi redzēja uzšaujamies liesmas un nokrītam cilvēkus, redzēja, ka it kā kāda neredzama roka aizdedzina krūmus, cauri krēslai ātri tuvodamās viņiem. Tad ar griezīgu svilpoņu, kas pārskanēja dūkoņu no bedres, stars aizslīdēja tuvu pāri viņu galvām, aizdedzinādams ceļmalā augošo dižskābaržu galotnes, un tūlīt pat pēdējai mājai uz stūra saplaisāja sienu ķieģeļi, sa­šķīda logu rūtis, uzliesmoja ietvari un kūpošā drupu kaudzē nogāzās daļa no jumta.

Pēkšņi aizdegušos koku brīkšķēšanas, šņākoņas un liesmu spožuma apstulbināts, panikas pārņemtais pū­lis kādu brīdi vēl nesapratnē mīņājās uz vietas.

Uz ceļa sāka krist dzirksteles, degoši zari un atse­višķas lapas kā liesmu šļakatas. Aizdegās cepures un drēbes. Tad no tīreļa atskanēja kliedzieni.

Pūlī uz ceļa sākās spiegšana un kliegšana, un pie­peši cauri ļaužu jūklim, apķēris galvu rokām, bļau­dams aizauļoja policists.

— Viņi nāk šurp! — iespiedzās kāda sieviete, un tūliņ pat visi apsviedās apkārt un sāka spiesties virsū aizmugurē stāvošajiem, lauzdami ceļu atpakaļ uz Vokingu. Viņi bēga aklā pārbīlī kā aitu bars. Tai vietā, kur ceļš starp augstajiem uzbēruma vaļņiem kļūst šaurāks un tumšāks, pūlis iespriedās, un notika izmisīgs cīniņš. Visi viņi neizglābās: vismaz trīs — divas sievietes un viens mazs zēns — tika nogrūsti zemē, samīdīti un pamesti turpat šausmu pilnai nāvei tumsā.

7

KĀ ES NOKĻUVU MĀJĀS

Es pats par savu bēgšanu neatceros nekā vairāk kā vienīgi to, ka šad tad uzgrūdos kokiem un stebe- rēju cauri viršiem. No visām pusēm man uzglūnēja marsiešu neredzamās briesmas; šķita, ka viņu nežē­līgais karstuma zobens vēzējas pār galvu, ka nupat nupat tas nolaidīsies un izdzēsīs manu dzīvību. Es iznācu uz ceļa starp krustcelēm un Horselu un skrēju uz krustceļu pusi.

Beidzot es vairs nespēju paskriet tālāk — draus­mīgais pārdzīvojums un bēgšana bija atņēmuši man visus spēkus. Es sagrīļojos un nokritu ceļmalā. Tas notika netālu no tilta, kas šķērso kanālu pie gāzes fabrikas. Es nogāzos zemē un paliku guļam.

Es laikam krietnu brīdi biju tur .tā palicis.

Dīvaini apmulsis, es pierausos sēdus. Pirmajā mirklī es nevarēju aptvert, kā esmu šeit nokļuvis. Manas briesmīgās bailes bija nokritušas kā slogs. Mana cepure bija pazudusi, kaklasaite nomukuši no podziņas un sagriezusies. Pirms dažām minūtēm man bija eksistējušas tikai trīs realitātes — nakts, izplatījuma un dabas neizmēro jamība, manis paša vā­jums un bailes un nāves tuvums. Tagad kaut kas bija it kā pagriezies citādi, un tūlīt mainījās arī redzes viedoklis. Pilnīgi nemanot, vienu psihisko stāvokli bija nomainījis cits. Es atkal biju ikdienišķais es pats, parasts, kārtīgs pilsonis. Klusais tīrelis, paniskā bēg­šana, trakojošās liesmas — tas viss šķita briesmīgs sapnis. Es jautāju pats sev, vai tas patiešām ir noti­cis. Es nespēju tam ticēt.

Es piecēlos un grīļodamies kāpu pa stāvo pacē­lumu augšup uz tiltu. Man galvā nebija nevienas sakarīgas domas. Muskuļi un nervi šķita novesti līdz galīgam spēku izsīkumam. Es streipuļoju kā dzē­rumā. Pāri tilta velvei parādījās galva un tad arī viss cilvēka stāvs. Tur nāca kāds strādnieks ar grozu uz rokas. Viņam līdzās tecēja mazs puisēns. Viņš pa­gāja man garām, novēlējis labu nakti. Es gribēju viņu uzrunāt, bet nespēju, tikai, atbildot uz svei­cienu, kaut ko nomurmināju un devos tālāk pāri tiltam.

Pāri Meiberijas viaduktam, izgrūzdams baltu, spožu dūmu mutuļus un nozibinādams garu virteni apgais­motu logu, uz dienvidiem aizjoņoja vilciens: tuku, tuku, tuk, tuk — un projām tas bija. Mazajā, glītajā namiņu rindā, ko sauca par Austrumu terasi, pie kā­diem vārtiem krēslā sarunājās daži cilvēki. Tas viss bija tik reāls, tik pazīstams. Bet tur — man aiz mu­guras! Tas bija neprāts, murgs! Kaut kas tāds, es teicu sev, nevar būt īstenība!

Varbūt es esmu cilvēks ar īpatnēju psihi. Nezinu, vai citi arī mēdz pārdzīvot kaut ko līdzīgu. Dažreiz mani pārņem dīvaina sajūta, ka esmu atšķirts pats no sevis un apkārtējās pasaules un vēroju visu no malas, no neaptverama tāluma, ārpus laika un tel­pas, kur mani neskar notikumu spraigums un tra­ģisms. Tonakt man šī sajūta bija sevišķi spēcīga. Te it kā turpinājās mans sapnis.

Taču mani mocīja krasā nesaskaņa starp šo mieru un trakojošo, lidojošo nāvi aiz muguras, nepilnu divu jūdžu attālumā. No gāzes fabrikas plūda darba troksnis, un dega visas elektriskās spuldzes. Es ap­stājos pie cilvēku grupiņas.

—    Kas jauns dzirdams no tīreļa? — es jautāju.

Pie vārtiem bija divi vīrieši un viena sieviete.

—    Ko tā? — viens no vīriešiem jautāja, pagriez­damies pret mani.

— Kas jauns dzirdams no tīreļa? — es atkārtoju. . — Vai't jūs pats nupat tur nebijāt? — vīrietis

vaicāja.

—    Cilvēki taisni kā sajukuši: tik vien runu kā par to tīreli, — sacīja sieviete pāri vārtiem. — Kas tur īsti darās?

—    Vai jūs neesat dzirdējuši par cilvēkiem no Marsa? — es jautāju. — Par radījumiem no Marsa?

—    Kā nu ne, — sacīja sieviete. — Pilnas ausis piestāstītas. Paldies! — Un viņi visi trīs sāka smie­ties.

Es jutos muļķīgi, un man uznāca dusmas. Es mēģi­nāju viņiem izstāstīt, ko biju redzējis, bet veltīgi. Viņi tikai smējās par maniem saraustītajiem teiku­miem.

—    Gan jūs dzirdēsiet vēl! — es sacīju un devos uz savām mājām.

Ieraugot mani, sieva nobijās — tik pārmocījies es izskatījos. Es iegāju ēdamistabā, iedzēru mazliet vīna un, tiklīdz spēju pietiekami koncentrēties, pastāstīju viņai visu, ko biju redzējis. Aukstās vakariņas, kas jau bija uzliktas galdā, stāvēja neskartas, kamēr es pabeidzu savu stāstu.

—    Taču ir viens mierinājums, — es teicu, lai ma­zinātu sievas izbīli. — Tie ir visneveiklākie radījumi, kādus es jebkad esmu redzējis. Viņi var kvernēt savā bedrē un nogalināt cilvēkus, kas tiem tuvojas, taču tikt no turienes laukā viņi nespēj … Bet cik šausmīgi tie ir!

—    Nu, nu, dārgais! — sieva sacīja, saraukdama uzacis un uzlikdama savu roku uz manējās.

—    Nabaga Odžilvijs! — es teicu. — Baismīgi ie­domāties, ka viņš tagad guļ tur beigts!

Lai nu kā, vismaz sieva man ticēja. Redzot, ka viņas seja kļuvusi krīta bāla, es spēji aprāvos.

—    Viņi var atnākt šurp, — viņa atkal un atkal atkārtoja.

Es piespiedu sievu iedzert malku vīna un centos viņu iedrošināt.

—    Viņi tik tikko spēj pakustēties, — es sacīju.

Lai nomierinātu viņu un sevi, es ņēmos atkārtot

visu to, ko man bija stāstījis Odžilvijs, apgalvodams, ka marsiešiem nav iespējams apmesties uz Zemes. Jo sevišķi es uzsvēru ar gravitāciju saistītās grūtī­bas. Uz Zemes gravitācijas spēks ir trīsreiz lielāks nekā uz Marsa. Tādēļ marsietis te svērs trīsreiz vai­rāk nekā uz savas planētas, taču viņa muskuļu spēks paliks tāds pats. Tas nozīmē, ka viņa paša ķermenis tam būs kā svina apvalks. Tāds patiešām bija vispā­rējais uzskats. Nākamajā rītā to apgalvoja kā «Times», tā «Daily Telegraph», un abas šīs avīzes, tāpat kā es, neņēma vērā divus visai svarīgus fakto­rus, kas izmainīja situāciju.

Zemes atmosfēra, kā mēs zinām, satur daudz vai­rāk skābekļa vai daudz mazāk argona (kā jums labāk tīk izteikties) nekā Marsa atmosfēra. Šī skābekļa bagātība ietekmēja marsiešus uzmundrinoši un neap­strīdami lielā mērā iedarbojās kā pretspēks viņu ķermeņa pieaugušajam svaram. Otrkārt', mēs visi ignorējām faktu, ka ar tik augsti attīstītu tehniku, kāda bija marsiešiem, viņi vajadzības gadījumā va­rēja gandrīz pilnīgi iztikt bez fiziskas piepūles.

Taču tobrīd es neņēmu vērā abus šos apstākļus, un tādēļ mani spriedumi par iebrucēju izredzēm bija visai kategoriski. Mierīgi sēdēdams mājās pie sava galda, iebaudīdams vīnu un ēdienu un juzdams ne­pieciešamību nomierināt savu sievu, es, gluži ne­manot, kļuvu drosmīgs un pašpaļāvīgs.

— Viņi ir izdarījuši muļķību, — es teicu, virpinā- dams pirkstos vīna glāzi. — Viņi ir bīstami, jo neap­šaubāmi ir zaudējuši prātu aiz bailēm. Droši vien viņi nerēķinājās ar to, ka sastaps te dzīvas būtnes, vismaz ne saprātīgas dzīvas būtnes. Ja nonāks līdz visļaunākajam, — es teicu, — viena granāta tajā bedrē, un viņi visi būs pagalam!

Notikumu izraisītais nervu sasprindzinājums bija padarījis manu uztveri slimīgi asu. Es pat vēl tagad ārkārtīgi dzīvi atceros šo vakariņu galdu. Manas dārgās sievas mīļā, nobažījusies seja, kas raugās manī zem šārtā lampas kupola, spodri baltā gald­sega ar sudraba un kristāla galda piederumiem (tajos laikos pat filozofiskas noslieces rakstnieki varēja at­ļauties mazu greznību), purpursarkanais vīns manā glāzē — es redzu to visu tik skaidri kā fotogrāfijā. Pēc tam es sēdēju, nomierinādams nervus ar ciga­retes dūmu, nožēlodams Odžilvija pārsteidzību un apsūdzēdams marsiešus tuvredzīgā bailībā.

Iespējams, ka gluži tāpat kāds cienījams dronts

Maurikijā cēli zvilnēja savā ligzdā un spriedelēja, vērodams ierodamies kuģi ar nežēlīgiem jūrniekiem, kam vajadzēja gaļas barības. «Mēs rīt saknābāsim viņus līdz nāvei, mana dārgā!»

Tobrīd es to nezināju, bet tā bija mana pēdējā maltīte civilizētos apstākļos, kādu man vairs nebija lemts piedzīvot daudzas dīvainas un šausmu pilnas dienas.

8

PIEKTDIENAS NAKTS

Manuptāt, visdīvainākais no visa dīvainā un brī­numainā, kas notika tajā piektdienā, bija mūsu sa­biedrības ikdienišķo ieradumu nesatricināmība brīdī, kad sākās notikumi, kuri draudēja līdz pamatiem sagraut pašu šo sabiedrību. Ja jūs piektdienas vakarā būtu paņēmuši cirkuli un apvilkuši ap Vokingas smilšu karjeru apli ar rādiusu piecas jūdzes, šaubos, vai jūs ārpus šās līnijas būtu atraduši kaut vienu cilvēku (ja vien tas nebūtu radinieks Stentam, tiem trim četriem velosipēdistiem vai londoniešiem, kas gulēja beigti tīrelī), kura emocijas vai ieradumus kaut jel kādā veidā būtu ietekmējusi marsiešu iera­šanās. Daudzi, protams, bija dzirdējuši par cilindru un vaļas brīžos par to runājuši, taču tas nesacēla tādu sensāciju, kādu, piemēram, būtu sacēlis Vācijai iesniegts ultimāts.

Nabaga Hendersona telegramma, kas ziņoja par šāviņa pakāpenisko atskrūvēšanos, Londonā tika at­zīta par «pīli», un vakara avīze, nosūtījusi viņam telegrāfisku pieprasījumu apstiprināt šo ziņu un ne­saņēmusi atbildi — Hendersons jau bija nogali­nāts—, nolēma neizlaist speciālizdevumu.

Pat šai piecu jūdžu aplī vairākums cilvēku palika inerti. Es jau aprakstīju, kā izturējās vīrieši un sie­viete, ar kuriem es runāju. Visā novadā ļaudis mie­rīgi pusdienoja un vakariņoja; strādnieki pēc dienas darba rakņājās pa dārzu, mātes guldīja bērnus, jau­nieši pastaigājās starp dzīvžogiem un amizējās, stu­denti sēdēja pie savām grāmatām.

Varbūt šur tur ciemu ieliņās par to parunāja, kro­dziņu apmeklētājiem bija atradies jauns sarunu temats un dažuviet kāds zinātājs vai pat pēdējo no­tikumu aculiecinieks sacēla uztraukuma vilni, vai­manas un rosīšanos, taču visā visumā ikdienas dzīve ritēja ierastajā gaitā — ļaudis strādāja, ēda, dzēra, gulēja, kā bija darījuši neskaitāmus gadus, it kā debesīs tāda Marsa nemaz nebūtu. Tā tas bija pat Vokingā, Horselā un Čobemā.

Vokingas stacijā līdz pat vēlai naktij piestāja un atgāja vilcieni, citi sastāvi manevrēja uz sānceļiem, pasažieri izkāpa no vagoniem un gaidīja uz perona, un viss bija gluži tāpat kā parasti. Kāds zēns no pil­sētas par spīti Smita monopoltiesībām pārdeva avīzes ar pēcpusdienas ziņām. Preču vagonu dārdoņa un būkšķēšana, lokomotīvju spalgie svilpieni sajaucās ar avīžu zēnu saucieniem: «Cilvēki no Marsa!» Ap pulksten deviņiem stacijā ieradās ļaudis ar netica­mām vēstīm, taču tās nesacēla lielāku nemieru kā uzklīdušu dzērāju tērgāšana. Cilvēki, kas brauca vil­cienā uz Londonu un raudzījās pa vagonu logiem tumsā, redzēja tikai retas, mirgojošas dzirksteles uz- virpuļojam gaisā Horselas pusē, sārtu blāzmojumu un plānu dūmu plīvuru, kas pacēlās pret zvaigznēm, un nodomāja, ka tīrelī izcēlies ugunsgrēks un tas ir viss. Vienīgi tuvākajā apkārtnē bija jūtams zināms uztraukums. Vokingas nomalē dega vairākas villas. Trīs ciemos visas mājas, kas atradās tīreļa pusē, augu nakti bija apgaismotas, un cilvēki tur neaiz­miga līdz rītausmai.

Uz Čobemas un Horselas tiltiem nemierīgi drūz­mējās ziņkārīgie. Cilvēki nāca un gāja, bet pūlis nesaruka. Pāris piedzīvojumu kāras dvēseles, kā vē­lāk noskaidrojās, devās uz priekšu tumsā un pielīda gluži klāt marsiešiem. Viņi nekad vairs neatgriezās, jo ik pēc brīža pār tīreli pārslīdēja gaismas stars, gluži kā kara kuģa prožektors, un karstuma stars bija gatavs tūlīt tam sekot. Citādi plašais tīrelis bija kluss un tukšs, un pārogļojušies līķi gulēja tur zem zvaigznēm visu nakti un vēl arī visu nākamo dienu. Daudzi teicās dzirdējuši no bedres āmuru klaudzoņu.

Tāds bija stāvoklis piektdienas naktī. Pašā centrā, iedūries mūsu vecās planētas ādā kā saindēts šķēps, atradās šis cilindrs. Bet inde vēl tik tikko bija sākusi iedarboties. Apkārt pletās kluss tīrelis, kas vietām gruzdēja, un šur tur tajā gulēja tumši, neskaidri sa­skatāmi ķermeņi kroplīgās pozās. Šur tur dega kāds krūms vai koks. Tīreli apjoza uztraukuma loks, un tālāk par šo loku iekaisums pagaidām vēl nebija iz­platījies. Pārējā pasaulē dzīves straume joprojām plūda tāpat, kā bija plūdusi neatminami ilgus gadus. Kara drudzis, kas drīz vien aizsprostos tās vēnas un artērijas, nomērdēs nervus un izpostīs smadzenes, vēl nebija sācies.

Visu augu nakti marsieši bez brītiņa miega, neno­guruši klaudzinājās un rosījās, darbodamies ap savām mašīnām un sarīkodami tās, un šad tad pret zvaigžņotajām debesīm uzvirpuļoja zaļganbaltu dūmu mutulis.

Ap vienpadsmitiem cauri Horselai izgāja kareivju rota un izvērsās ķēdē gar tīreļa malu, izveidojot kor­donu. Vēlāk cauri Cobemai aizmaršēja otra rota, kas aplenca tīreli no ziemeļiem. Daži virsnieki no Inker- menas kazarmām jau dienā bija ieradušies tīrelī, un tika ziņots, ka viens no viņiem, majors īdens, nav atgriezies. Pulka komandieris pusnaktī atbrauca uz Čobemas tiltu un izprašņāja ļaudis. Militārā vadība labi apzinājās stāvokļa nopietnību. Ap pulksten vien­padsmitiem, kā zināja vēstīt nākamā rīta avīzes, no Olderšotas devās ceļā huzāru eskadrons, divi mak- simi un četrsimt vīru no Kārdiganas pulka.

Dažas sekundes pēc pusnakts pūlis uz Čērtsijas ceļa redzēja no debesīm nokrītam zvaigzni priežu silos ziemeļrietumos. Tā izstaroja zaļganu gaismu un krītot radīja zibenim līdzīgu uzliesmojumu. Tas bija otrs cilindrs.

9 SĀKAS KAUJA

Sestdiena dzīvo manā atmiņā kā mokošas neziņas diena. Tā bija arī nogurdinoša diena, karsta un tvei­cīga, kā stāsta, ar straujām barometra svārstībām. Es biju gulējis tikai mazliet, kaut gan mana sieva tonakt gulēja labi, un uzcēlos agri. Pirms brokastīm es izgāju dārzā un labu brīdi stāvēju klausīdamies, taču tīreļa pusē nedzirdēju neko citu kā vienīgi cīruļa treļļus.

Pienavīrs ieradās kā parasti. Es izdzirdēju viņa ratu rīboņu un devos uz sānu vārtiņiem, lai uzzinātu pēdējās vēstis. Viņš man pastāstīja, ka naktī karaspēks ielencis marsiešus un gaidot atvedam lielga­balus. Tad es izdzirdēju pazīstamu, nomierinošu troksni — Vokingai tuvojās kārtējais vilciens.

—   Viņus nenogalēšot, — pienavīrs sacīja, — ja vien varēšot bez tā iztikt.

Es ieraudzīju dārzā strādājam savu kaimiņu, kādu brīdi patērzēju ar viņu un tad nesteidzīgi devos iekšā brokastot. Tas bija visparastākais rīts. Mans kaimiņš domāja, ka karaspēks sagūstīšot vai iznīci­nāšot marsiešus šai pašā dienā.

—    2ē\, ka viņi nejauj sev tuvoties, — viņš sacīja. — Būtu loti interesanti uzzināt, kā viņi dzīvo uz citas planētas. Varbūt mēs varētu no viņiem šo to pamācīties.

Pienācis pie sētas, kaimiņš pastiepa man sauju ar zemenēm, jo viņa dārznieka devība bija tikpat liela kā viņa dārznieka entuziasms, un pastāstīja par meža ugunsgrēku netālu no Baiflītas golfa lauku­miem.

—    Runā, — viņš sacīja, — ka tur nokritusi otra tāda pati nolādēta kārba — numurs divi. Bet pilnīgi pietiek jau ar vienu. Apdrošināšanas sabiedrībām šitais joks izmaksās smuku naudiņu, kamēr vēl visu izdosies nokārtot. — To teikdams, viņš gluži omu­līgi nosmējās. Viņš teica, ka mežs arvien vēl degot, un parādīja man tālumā dūmu mākuli.

—    Tur dienām nevarēs spert kāju, biezā skuju1 kārta un kūdra gruzdēs nez cik ilgi, — viņš sacīja un tad, kļuvis nopietns, sāka runāt par «nabaga Odžil- viju».

Pēc brokastīm es nevis ķēros pie darba kā parasti, bet nolēmu paieties uz tīreļa pusi. Zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju grupu kareivju, tie laikam bija sa­

pieri — puiši ar mazām, apaļām cepurītēm, netīros, sarkanos, neaizpogātos svārkos, zem kuriem redzēja zilus kreklus, tumšās biksēs un zābakos līdz puslie- lam. Viņi man pateica, ka pāri kanālam nevienu ne­laižot, un, paskatījies uz tilta pusi, es ieraudzīju tur stāvam sargpostenī vienu no Kārdiganas pulka ka­reivjiem. Kādu brīdi parunājos ar sapieriem un pastāstīju, kq biju piedzīvojis iepriekšējā vakarā un kādi izskatās marsieši. Neviens no šiem puišiem nebija marsiešus redzējis un nekā tuvāk par tiem nezināja, tādēļ viņi mani bērtin apbēra ar jautāju­miem. Viņi teica, ka nezinot, kas devis pavēli par karaspēka pārvietošanos, bet domāja, ka tas izlemts armijas galvenajā štābā. Ierindas sapieris ir daudz labāk izglītots nekā parastais kareivis, un viņi diez­gan dedzīgi pārsprieda iespējamās kaujas īpatnējos apstākļus. Es pastāstīju par karstuma staru, un viņi sāka strīdēties.

—   Vajag nomaskēties, pielīst klāt un mesties straujā uzbrukumā tiem virsū, — teica viens.

—   Nieki! — otrs iebilda. — Ar ko tu nomaskēsies pret tādu karstumu! Ar žagariem, vai, lai labāk iz­ceptos? Mums jādara tā — jāpieiet, cik vien tuvu var, un tad jāizrok tranšeja.

—    Pie velna tavas tranšejas! Tu mūžīgi gribi rak­ties zemē kā tāds trusītis, Snipij!

—   Tātad viņiem nemaz nav kaklu? — pēkšņi ie­jautājās trešais — domīgs, melnīgsnējs neliela au­guma vīrs, kas smēķēja pīpi.

Es vēlreiz aprakstīju marsiešu ārieni.

—   īsti astoņkāji, es teiktu, — viņš sacīja. — Iz­nāk tā, ka mums būs jākaujas nevis ar cilvēkiem, bet ar zivīm.

—    Tā nav slepkavība, ja nogalē tādus briesmoņus kā šitie, — teica pirmais runātājs.

—    Kāpēc gan neuzgāzt tiem nolādētajiem mū­džiem paris reižu no lielgabaliem un nenobeigt viņus uz vietas? — sacīja melnīgsnējais. — Kas zina, ko viņi vēl var izdarīt.

—    Kur tad tev ir tie lielgabali? — jautāja pirmais runātājs. — Bet gaidīt nevar. Jāiet uzbrukumā, kad es jums saku, un tas jādara tūliņ pat!

Tā viņi spriedelēja. Pēc laiciņa es viņus atstāju un devos uz dzelzceļa staciju, lai nopirktu visas dabū­jamās rīta avīzes.

Taču es negribu nogurdināt lasītāju ar šā garā rīta un vēl garākās pēcpusdienas aprakstu. Uz tīreli paskatīties man neizdevās, jo pat Horselas un Čobe- mas baznīcu torņos atradās karavīri. Kareivji, kurus es uzrunāju, nekā nezināja; virsnieki bija noslēpu­maini un ļoti aizņemti. Pilsētā pēc karaspēka ieraša­nās cilvēki atkal jutās pavisam droši, un tur es no tabakas tirgotāja Maršala tikai tagad uzzināju, ka arī viņa dēls gājis bojā tīrelī. Kareivji bija pavēlē­juši Horselas nomales iedzīvotājiem noslēgt un at­stāt savas mājas.

Es atgriezos mājās uz lenču ap pulksten diviem ļoti noguris, jo, kā jau teicu, diena bija ārkārtīgi karsta un tveicīga. Lai atsvaidzinātos, es pēcpus­dienā iegāju vēsā vannā. Ap puspieciem es atkal aizstaigāju uz staciju pēc vakara avīzes, jo rīta avī­zēs bija tikai ļoti neprecīzs ziņojums par Stenta, Hendersona, Odžilvija un pārējo nogalināšanu. Taču arī no vakara izdevumiem es nekā jauna neuzzināju. Marsieši ne par sprīdi neparādījās ārpus bedres. Šķita, ka viņi ir tur ļoti aizņemti — visu laiku bija dzirdama klaudzināšanās, un gandrīz nemitīgi virs bedres pacēlās dūmu strūkla. Acīmredzot viņi cītīgi gatavojās kaujai. «Ir izdarīti jauni mēģinājumi sig­nalizēt, bet bez panākumiem,» visās avīzēs bija la­sāma stereotipa frāze. Viens no sapieriem man tika stāstījis, ka kāds vīrs paslēpies grāvī un vicinājis garā kārtī piestiprinātu karogu. Marsieši šim tuvo­šanās mēģinājumam nepievērsuši vairāk uzmanības kā mēs govs maurošanai.

Jāatzīstas, visa šī bruņošanās un gatavošanās mani ļoti satrauca. Mana iztēle kļuva kareivīga un sakāva iebrucējus vismaz desmit dažādos pārsteidzošos vei­dos. Manī atdzīvojās kaut kas no zēna gadu sap­ņiem par kaujām un varonību. Tobrīd man šķita, ka tā būs nevienlīdzīga kauja. Šie radījumi savā bedrē likās tik bezpalīdzīgi.

Ap pulksten trijiem no Čērtsijas vai Edlstonas at­skanēja lielgabala šāvienu dunoņa. Es uzzināju, ka tiek apšaudīts gruzdošais mežs, kur bija nokritis ot­rais cilindrs, cerībā to iznīcināt jau pirms atvēršanās. Bet Čobemā pirmā marsiešu cilindra apšaudei lauka lielgabalu atveda tikai ap pieciem.

Ap sešiem vakarā, kad mēs ar sievu lapenē dzē­rām tēju un dedzīgi spriedām par tuvumā briestošo kauju, es izdzirdēju no tīreļa puses apslāpētu deto- nāciju, un tūlīt pēc tam norībēja šāviens. Tam uz pēdām sekoja briesmīgs dārdošs blīkšķis tik tuvu mums, ka visa zeme nodrebēja. Izskrējis dārzā, es redzēju, ka koku galotnes pie Austrumu koledžas apņem sarkanas liesmas un dūmi un mazās baznī- ciņas tornis sagrūst drupās. Mošejas smaile bija no­zudusi, un pašas koledžas jumts izskatījās tā, it kā to būtu apstrādājis simttonnīgs lielgabals. Viens no mūsu mājas skursteņiem nokrakšķēja kā šāviņa trāpīts, sašķiebās, un atlūzušie ķieģeļi rībēdami no­vēlās lejup pa dakstiņiem un palika guļam sarkanu šķembu kaudzītē puķu dobē zem manas darbista­bas loga.

Mēs ar sievu izbrīnījušies stāvējām un skatījā­mies. Tad es aptvēru, ka tagad, kad koledža ir daļēji sagrauta, marsiešu karstuma stars var skart Meibe- rijas kalna kori.

Es sagrābu sievu aiz rokas un bez ceremonijām izrāvu viņu uz ceļa. Tad es izvedu laukā kalponi, apsolīdams, ka pats uziešu augšā pēc kārbas, ko viņa neparko negribēja atstāt.

—    Mēs nedrīkstam palikt šeit! — es sacīju, un tajā brīdī tīrelī atkal sāka rībēt šāvieni.

—    Bet uz kurieni mēs dosimies? — sieva izmisusi jautāja.

Es apmulsis domāju. Tad atcerējos viņas radinie­kus Lezerhedā.

—    Uz Lezerhedu! — es saucu, pārkliegdams troksni.

Sieva pagriezās un paskatījās lejup uz kalna no­gāzi. Cilvēki izbiedēti skrēja laukā no mājām.

—    Kā mēs tiksim uz Lezerhedu? — viņa jautāja.

Lejā zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju jājam grupu

huzāru; trīs ieauļoja pa Austrumu koledžas vaļē­jiem vārtiem, divi nokāpa no zirgiem un sāka skriet no mājas uz māju. Saule cauri dūmiem, kas pacēlās no koku galotnēm, izskatījās asins sarkana un lēja pāri visam svešādu, draudīgu gaismu.

—    Palieciet šeit, — es teicu, — te jūs esat dro­šībā.

Pats es steigšus devos uz krodziņu «Raibais suns», jo zināju, ka tā saimniekam ir zirgs un divriči. Es skrēju teciņiem, jo sapratu, ka jau pēc brīža ikviens šai kalna pusē posīsies ceļā. Saimnieku es atradu bārā svētā neziņā par to, kas notika aiz viņa mājas. Kāds virs stāvēja ar muguru pret mani un runājās ar viņu.

—    Es prasu mārciņu, — krodzinieks sacīja, —bet man nav neviena, kas jūs aizvestu.

—    Es jums došu divas, — es teicu pāri svešinieka plecam.

—    Kālab tā?

—    Un līdz pusnaktij atgādāšu pajūgu atpakaļ, — es piebildu.

—    Ak kungs! — krodzinieks iesaucās. — Kāpēc tāda steiga? Es šoreiz pieklājīgi nopelnīšu. Divas mārciņas un jūs pats to atgādāsiet atpakaļ? Kas tad ir noticis?

Es ātri paskaidroju, ka man steigšus jāaizbrauc, un sarunāju divričus sev. Tobrīd man likās, ka kro­dziniekam pašam vēl nav tik ļoti jāsteidzas. Es tūlīt pat dabūju pajūgu, piebraucu pie savas mājas un, atstājis to sievas un kalpones ziņā, ieskrēju iekšā un iesaiņoju dažas vērtīgākās mantas, sudrablietas, kādas mums bija, un vēl šo to. Dižskābarži lejpus mā­jas dega, un metāla žogs gar ceļu bija nokaitis sar­kans. Kamēr es kravājos, piekalnē parādījās viens no huzāriem. Viņš skrēja no mājas uz māju, brīdi­nādams ļaudis, lai dodas projām. Viņš jau bija ga­rām mūsu vārtiem, kad es iznācu pa durvīm, stiep­dams savus galdsegā ievīstītos dārgumus. Es uzsaucu viņam:

—    Kas no jauna?

Viņš pagriezās, atskatījās un, nokliedzis: «Lien ārā, aizsegušies ar tādu kā bļodas vāku!» — vai kaut ko tamlīdzīgu, skrēja tālāk uz māju kalna galā. Melnu dūmu mutulis, kas pēkšņi uzvēlās ceļam, uz brīdi aizsedza viņu. Kaut gan es zināju, ka mana kaimiņa sieva ir aizbraukusi vīram līdzi uz Londonu un māja ir aizslēgta, es tomēr pieskrēju pie viņu dur­vīm un vēl piedauzīju. Tad, atcerējies savu solījumu, es vēlreiz iegāju iekšā, lai paņemtu kalpones kārbu, izstiepu to ārā, uzsviedu viņai blakus ratu pakaļ­galā, saķēru grožus un uzlēcu uz priekšējā sēdekļa līdzās sievai. Pēc mirkļa mēs jau bijām ārā no dū­miem un trokšņa un ripojām lejup pa Meiberijhilas pretējo nogāzi uz Veco Vokingu.

Mūsu skatieniem pavērās mierīga ainava — sau­les apspīdēti kviešu lauki abpus ceļam un Meiberijas viesnīca ar savu šūpojošos izkārtni. Priekšā es ierau­dzīju ārsta pajūgu. Nobraucis lejā, es pagriezu galvu, lai atskatītos uz kalnu, ko atstāju aiz muguras. Biezi melnu dūmu vāli, sarkanām uguns svēdrām caurvīti, cēlās rāmajā gaisā un meta tumšas ēnas uz zaļajām koku galotnēm austrumu pusē. Dūmi jau bija izple­tušies tālu uz austrumiem un rietumiem — līdz Baif- lītas priežu siliem, austrumos un Vokingai rietumos. Ceļš bija kā nosēts ar cilvēkiem, kas skrēja lejup pa nokalni. Un tagad ļoti vāji, bet cauri karstajam, rāmajam gaisam tomēr ļoti skaidri varēja sadzirdēt ložmetēja tarkšķus, kas drīz vien aprāvās, un laiku pa laikam šāvienu sprakšķus. Acīmredzot marsieši aizdedzināja it visu, kas bija sasniedzams viņu kar­stuma staram.

Es neesmu nekāds pieredzējis braucējs un biju spiests tūlīt pievērst visu uzmanību zirgam. Kad es atkal atskatījos, arī otru kalnu ietina melni dūmi. Es uzšāvu zirgam ar pātagu un palaidu viņu straujā riksī, līdz mūs no_šīs drudžainās kņadas šķīra Vo­kingā un Senda. Ārstam es pabraucu garām starp Vokingu un Sendu.

10 NEGAISA

Lezerheda atrodas apmēram divpadsmit jūdžu no Meiberijhilas. Aiz Pirfordas, kur ceļš ved cauri lek­nām pļavām, gaisā vēdīja siena smarža un no dzīv­žogiem abās pusēs pretī smaidīja košas mežrozītes. Niknā šaušana, ko mēs dzirdējām, braucot lejup no Meiberijhilas, aprima tikpat piepeši, kā bija sāku­sies, un iestājās mierīgs un kluss vakars. Mēs sasnie­dzām Lezerhedu bez kādiem starpgadījumiem ap pulksten deviņiem, un zirgs dabūja kādu stundu at­pūsties, kamēr es kopā ar radiniekiem paēdu vaka­riņas un nodevu sievu viņu gādībā.

Mana sieva visu ceļu bija savādi klusa un it kā ļaunu nojautu nomākta. Es pūlējos viņu nomierināt, apgalvodams, ka marsieši sava smaguma dēļ ir sais­tīti pie bedres un, ja arī izrāptos no tās, tad necik tālu aizlīst nevar, bet viņa atbildēja tikai ar vienzil- bīgiem vārdiem. Ja es nebūtu devis solījumu krodzi­niekam, viņa droši vien būtu uzstājusi, lai es tonakt palieku Lezerhedā. Kaut jel es to būtu darījis! Viņas seja, atceros, bija ļoti bāla, kad mēs šķīrāmies.

Es pats visu dienu biju pavadījis drudžainā satrau­kumā. Kaut kas līdzīgs kara drudzim, kas reizēm spēji pārņem civilizētu sabiedrību, bija iekļuvis ma­nās asinīs, un sirds dziļumos es ne visai nožēloju, ka man jāatgriežas Meiberijā. Es pat bažījos, vai tikai tajā pēdējā apšaudē, ko biju dzirdējis, braucot pro­jām, iebrucēji no Marsa nebūs jau iznīcināti. Vis­labāk savu garastāvokli varu raksturot, teikdams, ka gribēju būt klāt viņu nāves brīdī.

Bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es devos atpakaļceļā. Nakts bija negaidīti tumša. Iznākot laukā no radinieku mājas apgaismotā priekšnama, man tā šķita pilnīgi melna. Bija tikpat karsti un tvei­cīgi kā dienā. Debesīs ātri slīdēja mākoņi, kaut gan dārzā krūmiem nekustējās ne lapiņa. Brālēna kalpo­tājs iededzināja abus lukturus. Par laimi, ceļš man bija ļoti labi pazīstams. Mana sieva stāvēja uz ap­gaismotā sliekšņa un noraudzījās, kā es ielecu div­ričos. Tad viņa spēji apgriezās un iegāja iekšā, atstādama radiniekus novēlējam man laimīgu ceļu.

Sākumā sievas baiļošanās ietekmē es jutos mazliet nomākts, taču drīz vien manas domas atgriezās pie marsiešiem. Tobrīd es absolūti nekā nezināju par vakara kaujas norisi. Nezināju pat apstākļus, kas bija pasteidzinājuši sadursmi. Braucot cauri Oke- mai (jo es atgriezos pa to ceļu, nevis caur Sendu un Veco Vokingu), es redzēju pie rietumu apvāršņa asinssarkanu blāzmu, kas lēnām izpletās arvien augstāk debesīs, kad braucu tuvāk. Briestošā negaisa skrejošie mākoņi tur saplūda ar melnu un sarkanu dūmu mutuļiem.

Riplijstrīta bija tukša un klusa, un, izņemot pāris apgaismotu logu, ciemā nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Bet uz stūra, kur ceļš pagriežas uz Pirfordu, es gandrīz uzdrāzos virsū cilvēku bariņam, kas stā­vēja tumsā ar mugurām pret mani. Viņi nekā man neteica, kad es braucu garām. Nezinu, kas viņiem bija zināms par notikumiem aiz kalna, un nezinu arī, vai klusās mājas, kam braucu garām, bija iegrimu­šas bezrūpīgā miegā vai pamestas un tukšas, vai tra­mīgā nomodā vērās pretī šīs nakts šausmām.

No Riplijas līdz Pirfordai ceļš ved pa Vejas ieleju, un sarkanā blāzma nebija man redzama. Uzbraucis pakalnā aiz Pirfordas baznīcas, es atkal to ieraudzīju.

Koki ap mani nemierīgi šalkoja tuvā negaisa jaus­mās. Tad es aiz muguras Pirfordas baznīcā dzirdēju nositam pusnakts stundu, un drīz vien parādījās Mei­berijhilas siluets ar koku galotnēm un jumtiem, kas melni un asi iezīmējās uz sarkanā fona.

Tikko es to ieraudzīju, pār ceļu nolija draudīgs, zaļš spožums, kura gaismā pavīdēja tālie meži Edlsto- nas pusē. Zirgs iztrūkās un parāva grožus. Skrejošo padebešu jūkli bija pāršķēlis it kā zaļas uguns pave­diens, piepeši apgaismodams to un nokrizdams kaut kur laukos pa kreisi no manis. Tā bija trešā krītošā zvaigzne!

Tūlīt pat, pretstatā tai žilbinoši violets, no negaisa mākoņa izšāvās pirmais zibens un pāri galvai kā raķete nogranda pērkons. Zirgs iekoda laužņus zo­bos un metās auļos.

Uz Meiberijhilas pusi te ir lēzena nogāze, un mēs rībinājām lejup pa to. Negaiss bija klāt un neredzēti bargs — zibens uzliesmojumi sekoja cits citam vienā laidā, un nepārtrauktos pērkona grāvienus pavadīja dīvaini sprakšķi, it kā debesīs darbotos gigantiska elektrības mašīna. Plaiksnīgā gaisma mulsinoši žilbi­nāja acis, un smalki krusas graudi cirtās man sejā, kad braucu lejup pa nogāzi.

Sākumā es nevēroju gandrīz neko citu kā vienīgi ceļu savā priekšā, bet tad piepeši manu uzmanību piesaistīja kaut kas kustīgs Meiberijhilas pretējā no­gāzē. Pirmajā brīdī es to noturēju par kādas mājas slapjo jumtu, bet tad biežajos zibens uzliesmojumos saskatīju, ka tas ātri kūleņo lejup. Aina līdzinājās vīzijai: vienu mirkli mulsinoša tumsa, tad pēkšņi spoža gaisma kā dienā, un tajā asi, skaidri un spilgti parādījās bāreņu patversmes sarkanie korpusi gandrīz paša kalna korē, priežu zaļas galotnes un šis problemātiskais objekts.

Jā, ko tad es ieraudzīju? Kā lai es to spēju aprak­stīt? Milzenīgs trijkāiis, augstāks nekā daud7as mā­jas, gāzelēdamies soļoja pāri mazām priedītēm, iz­lauzīdams un samīdams tās savā ceļā; staigājoša ma­šīna no spīdīga metāla vēzienīgiem soliem tagad šķērsoja virsāju; no tās nokarājās posmainas tērauda troses, un tās saceltā žvarkstoņa saplūda ar pērkona dārdiem. Uzplaiksnīja zibens, un skaidri varēia re­dzēt dīvaino milzeni, atspērušos uz vienas kāias, ve­ļamies uz priekšu ar divām kājām gaisā, tad īsu mirkli tas nozuda tumsā un gandrīz tūlīt pat, uzlies- moiot nākamajam zibenim, atkal parādīiās jau kādus simt jardus tuvāk. Iedomājieties apgāztu slaucēja ķeblīti, kas ar mežonīgu sparu tenteriski veļas pa zemi. Tieši tāds iespaids radās, kad tas uz mirkli pavīdēja zibens gaismā, tikai ķeblīša vietā tur kū- lenoia milzīgs mehānisks ķermenis ar trim kāiām.

Tad piepeši priedes mežā man priekšā salīgojās un pašķīrās gluži kā trauslas niedres, kad tām cauri laužas cilvēks; šķaidīdams un gāzdams kokus savā ceļā, parādīiās otrs milzu triikājis un, kā šķita, pa kaklu pa galvu vēlās uz manu pusi. Un es auloiu tieši tam pretī! Ieraugot otru briesmoni, es pazaudēju pēdējo drosmes kripatiņu. Vairs neskatīdamies uz to, es strauii sagriezu zirga galvu pa labi, nākamajā acu­mirklī divriči uzgāzās zirgam virsū, ilksis ar skalu brīkšķi salūza, es sāniski izlidoju no ratiem un smagi ievēlos peļķē.

Gandrīz tūlīt pat es uzrausos augšā, aizrāpos līdz irbuleņu pudurim un pieplaku pie zemes, kājām pa­liekot ūdenī. Zirgs gulēia nekustīgi (nabaga lopi­ņam bija pārlauzts kakls!), un zibeņu gaismā es re­dzēju apgāzušos divriču tumšo kulbu, virs kuras vēl lēni griezās viens ritenis. Nākamajā mirkli kolosālā mašīna ai^soērās man garām un kāpa augšup Pir­fordas kalnā.

Tuvumā š; s milzenis atstāja pavisam dīvainu, neti­camu iespaidu. io tā nebiia vienkārši neuit.īpa ma­šīna, kas mehāniski kustas uz priekšu. Mašīna tā biia un pārvietoiās. metāliski žvadzēdama, garajiem, lokanaiiem, spožajiem taustekļiem šūpojoties un šķindot ap dīvaino kornusu (viens no tiem sagrāba jaunu priedīti), taču, kūleņodama uz priekšu, tā it kā apzinīai izvēlēiās savu ceļu, un kapucveidīgā bronzas krasas virsdala grozīiās šurp un turp, tā ka gribot negribot radās doma, ka tur iekšā ir galva, kas vēro ankārtni. Aiz galvenā korpusa bija pie­stiprināts tāds kā milzīgs zvei nieka grozs no balta metāla, un. kad briesmonis drāzās man garām, no taustekļu locītavām šāvās ārā zaļu dūmu grīstes. Pēc mirkļa tas biia iau gabalā.

Tik daudz es toreiz redzēiu, pie tam negaisa dēļ visai neskaidri, zibeņu žilbinošajai gaismai ik brīdi maigoties ar dziļu nakts tumsu.

Drāžoties garām, briesmonis izgrūda griezīgus, ga- vilēioš^s kaucienus: «Elū-ū! Elū-ū!»( kas Dārskanēia pērkona dārdus. Pēc mirkļa tas iau biia panācis pirmo un pnsiūdzi tālāk tīrumā palika stāvam, pār kaut ko noliecies. Man nav ne mazāko šaubu, ka tas biia trešais no desmit cilindriem, ko viņi izšāva uz m"ms no Marsa.

Dažas minūtes es tur pulēiu lietū un tumsā, šaudī- paiā zibeņu gaismā vērodams, kā šie briesmīgie me­tāla milzeni tālumā rēgoias pāri dzīvžogiem. Sāka birt sīka krusa, un vinu silueti kļuva miglaini, bet, kad krusas mākonis bija pārskrējis, es, atspīdot zibe­nim, atkal ieraudzīju tos pilnīgi skaidri. Šad un tad uz brīdi pārstāja zibeņot, un tad viņus aprija nakts.

Es biju caurcaurēm izmircis — no augšas lietū, no apakšas duļķainajā peļķes ūdenī. Tikai pēc krietna laika sprīža es tiktāl atģidos no pārsteiguma, ka spēju izrāpties sausākā vietā un vispār sāku apjēgt man draudošās briesmas.

Netālu no manis atradās kāda skvotera mājoklis — maza koka būdele neliela kartupeļu lauka vidū. Bei­dzot es ar pūlēm pierausos kājās un, saliecies devi­ņos līkumos un slēpdamies aiz krūmiem, skrēju uz turieni. Labu brīdi es skaļi dauzījos pie durvīm, taču neviens mani nedzirdēja (ja tur iekšā vispār kāds bija), tad metu mieru, un, izmantojot ceļa vietā grāvi, man izdevās briesmīgo mašīnu nepamanītam ļaimīgi aizlīst līdz Meiberijhilas priežu mežam.

Izmircis un jau trīcēdams, es klumburoju pa to uz savas mājas pusi. Es maldījos starp kokiem, mēģinā­dams atrast taciņu. Mežā bija ļoti tumšs, jo tagad zibeņoja jau pavisam reti, un lietus, kas gāza kā ar spaiņiem, šaltīm šļācās lejup caur spraugām bieza­jos priežu vainagos.

Ja es būtu pilnībā sapratis, ko nozīmē viss nupat redzētais, es laikam būtu tūliņ pat devies pa apkārt­ceļu cauri Baiflītai un Strītkobemai atpakaļ uz Lezer­hedu, lai piebiedrotos savai sievai. Bet tonakt mani aizkavēja apkārtējo dīvainību izraisītais apjukums un sliktā pašsajūta, jo es biju sadauzījies, noguris, slapjš līdz ādai, bargā negaisa apdullināts un apžil­bināts.

" Man galvā bija tikai viena neskaidra doma — aizkļūt līdz savai mājai, un mani vadīja vienīgi šis dzinulis. Es meimuroju starp kokiem, ievēlos grāvī,

nobrāzu celi pret kādu planku un beidzot izbridu ārā uz ceļa, kas veda lejup no karaskolas. Es saku — izbridu, jo no kalna, raudams līdzi smiltis, duļķainā straumē gāzās lietus ūdens. Šeit man tumsā uzskrēja virsū kāds cilvēks, tā ka es tenteriski atsprāgu atpa­kaļ.

Viņš izbīlī iekliedzās, palēca sānis un, iekams es biju paguvis tiktāl atjēglies, lai viņu uzrunātu, aiz­drāzās tālāk. Vētras brāzieni triecās man pretī ar tādu spēku, ka uzkāpt kalnā bija gaužām grūti. Es aizsteberēju līdz žogam ceļa kreisajā malā un, turē­damies pie tā, soli pa solim virzījos uz priekšu.

Nonācis jau gandrīz pašā augšā, es paklupu pret kaut ko mīkstu un, atplaiksnoties zibenim, ieraudzīju pie savām kājām melnu vadmalas drēbju gubu un zābaku pāri. Acumirklīgajā gaismas uzzibsnījumā es- nepaguvu saskatīt gulošā cilvēka pozu un paliku stāvam, gaidīdams nākamo zibens uzliesmojumu. Kad nozibeņoja atkal, es redzēju, ka tas ir drukns, spē­cīgs vīrs, ģērbies vienkārši, bet ne nabadzīgi; viņa galva bija noliekta zem ķermeņa, un viņš gulēja sa- kņupis cieši pie paša žoga, it kā ar mežonīgu spēku būtu triekts pret to.

Pārvarēdams pretīgumu, gluži dabisku ikvienam, kas nekad nav pieskāries nedzīvam ķermenim, es no- tupos un pagriezu gulošo uz muguras, lai palūkotu sirdi. Viņš bija pilnīgi beigts. Acīmredzot viņam bija pārlauzts kakls. Zibens atspīdēja trešo reizi un ap­gaismoja viņa seju. Es pietrūkos kājās. Tas bija «Raibā suņa» saimnieks, no kura es biju paņēmis pa­jūgu.

Es piesardzīgi pārkāpu viņam pāri un vilkos tālāk kalnā. Garām policijas iecirknim un karaskolai de­vos uz savas mājas pusi. Kalna nogāzē nekas nedega,

bet pār tīreli vēl arvien mirgoja sarkana blāzma un, triekdamies pret lietus gāzmu, šurp vēlās brūni sārtu dūmu mutuļi. Cik varēju saskatīt zibeņu gaismā, lie­lākā daļa apkārtējo māju bija veselas. Pie karaskolas uz ceļa melnēja kaut kas tumšs.

Lejāk uz Meiberijas tilta pusi bija dzirdamas cil­vēku balsis un soļu dipoņa, bet man pietrūka dros­mes uzsaukt viņiem vai iet turp. Ar savu patent- atslēgu es atvēru durvis, no iekšas tās atkal aizslē­dzu un vēl aizbultēju, aizstreipuļoju līdz kāpnēm un apsēdos. Acu priekšā visu laiku rēgojās soļojo­šie metāliskie briesmoņi un pret žogu sadragātais nedzīvais ķermenis.

Bailēs sarāvies, ar muguru piespiedies pie sienas, es kvernēju kāpņu galā, viss trīcēdams kā drudzī.

11

PIE LOGA

Es jau teicu, ka manas emociju vētras mēdz spēji apsīkt pašas no sevis. Pēc kāda brīža es atjēdzos, ka esmu nosalis un slapjš un ap mani uz kāpņu celiņa satecējušas ūdens peļķītes. Gandrīz mehāniski es pieslējos kājās, iegāju ēdamistabā un iedzēru maz­liet viskija, un tad man ienāca prātā apmainīt drē­bes.

Pārģērbies es devos augšup pa kāpnēm uz savu darbistabu, pats nezinādams, kāpēc to daru. No ma­nas darbistabas loga pāri kokiem un dzelzceļa līni­jai paveras skats uz Horselas tīreli. Aizbraukšanas steigā šis logs bija atstāts vaļā. Koridors bija tumšs, un kontrastā ar ainu, ko ietvēra loga rāmis, šī ista­

bas puse šķita necaurredzamā tumsā tīta. Es sastingu uz sliekšņa.

Negaiss bija pārgājis. Austrumu koledžas torņu un augsto priežu ap to vairs nebija, un tāltālu, plaik- snīgas sarkanas gaismas apspīdēts, bija redzams tī­relis pie smilšu karjera. Tumši iezīmēdamies uz sārtā fona, šurpu un turpu kustējās milzīgi, melni si­lueti, ērmoti un savādi.

Patiešām šķita, ka tajā pusē deg visa zeme — plašā nokalne aiz tīreļa bija kā nosēta ar sīkām liesmu mēlēm, kas šaudījās un locījās norimstošās vētras brāzmās, mezdamas sarkanu atblāzmu uz pāri skrejošajiem mākoņiem. Šad un tad gar logu aizvēlās dūmu tīņa no kāda tuvāka ugunsgrēka, uz brīdi aizsegdama marsiešus. Es nevarēju saskatīt, ko viņi tur dara, ne arī skaidri saredzēt viņus pašus un melnos priekšmetus, ap kuriem tie rosījās. Tāpat es nevarēju redzēt arī tuvējo ugunsgrēku, kaut gan at- spīdumi no tā lēkāja pa istabas sienu un griestiem. Gaiss bija pilns ar asu, sveķainu deguma tvanu.

Es klusiņām aizvēru durvis un pielīdu pie loga. Nu man pavērās daudz plašāks skats: vienā pusē līdz mājām pie Vokingas stacijas, otrā — līdz pat Bai- flītas melnajiem, izdegušajiem mežiem. Lejā uz dzelz­ceļa līnijas netālu no tilta arkas spīdēja uguns, un vairākas mājas gar Msiberijas ceļu un stacijai tuvē­jās ielās bija pārvērtušās kvēlojošās drupās. Uguns uz dzelzceļa sākumā mani samulsināja: tur bija kaut kāds melns blāķis, kam apkārt šaudījās liesmas, un pa labi no tā rēgojās virkne dzeltenu, garenu četr­stūru. Tad es sapratu, ka tas ir katastrofu cietis vil­ciens, kura priekšgals sadragāts un deg, bet pakaļē­jie vagoni vēl palikuši uz sliedēm.

Starp šiem trim galvenajiem gaismas centriem —mājām, vilcienu un degošo Čobemas nokalni — ple­tās nevienādi tumšas zemes laukumi, kuros vietvie­tām nespodri gailēja kūpoši uguns perēkļi. Tas bija ārkārtīgi dīvains skats — šis melnais plašums, pie­kaisīts ar ugunīgiem plankumiem. Vairāk par visu tas man atgādināja Poterīzu [1] naktī. Sākumā es nema­nīju neviena cilvēka, kaut gan lūkojos ļoti vērīgi. Vēlāk es pret Vokingas stacijas gaišumu ieraudzīju vairākus melnus stāvus, kas cits pēc cita steidzās pāri dzelzceļa uzbērumam.

Un šī bija tā mazā pasaulīte, kurā es gadiem ilgi tik mierīgi biju dzīvojis, — šis ugunīgais haoss! Es vēl arvien nezināju, kas noticis pēdējo septiņu stundu laikā, taču sāku apjaust sakarību starp šiem mehāniskajiem kolosiem un tūļīgajiem radījumiem, ko biju redzējis izraušamies no cilindra. Dīvainas bezpersoniskas intereses mudināts, es pagriezu savu rakstāmgalda krēslu pret logu, apsēdos un sāku vē­rot tumšo, uguns postīto zemi un jo sevišķi trīs mel­nos gigantus, kas kustējās šurpu turpu pie blāzmas apspīdētā smilšu karjera.

Tie šķita ārkārtīgi aizņemti. Es lauzīju galvu, kas gan tie varētu būt. Saprātīgi mehānismi? Kaut kas tāds man likās neiespējams. Vai varbūt katrā no tiem sēdēja marsietis, vadīdams, virzīdams, pārvaldī­dams, kā cilvēka smadzenes pārvalda un vada viņa ķermeni? Es sāku salīdzināt šos mehānismus ar cil­vēku radītām mašīnām un pirmoreiz mūžā sev jau­tāju, kāds gan varētu likties ar prātu apveltītam ze­mākam dzīvniekam mūsu bruņukuģis vai tvaika ma­šīna.

Debesis pēc negaisa bija noskaidrojušās, un pāri

degošās zemes dūmiem rietumos, blāvi mirdzēdama, slīdēja lejup Marsa mazā kniepadatas galviņa, kad manā dārzā parādījās kāds kareivis. Izdzirdējis klusu grabināšanos pie žoga, es nokratīju letarģisko stingumu, kas bija mani pārņēmis, palūkojos lejup un pamanīju viņu tumsā rāpjamies pāri zedeņiem. Ieraugot otru cilvēcisku būtni, es jutu izgaistam savu apātiju un mudīgi izliecos pa logu.

—   Klusu! — es nočukstēju.

Viņš pārsteigts brīdi sastinga jāteniski uz žoga, tad nošļūca lejā un saliecies klusiem soliem pāri mauram pienāca pie mājas stūra.

—           Kas tur ir? — viņš jautāja, arī čukstus, stāvē­dams zem loga un lūkodamies augšup.

—   Uz kurieni jūs ejat? — es vaicāju.

—    Dievs vien zina.

—    Vai jūs mēģināt paslēpties?

_ Jā. ,

—    Nāciet iekšā! — es aicināju.

Es nokāpu lejā, atdarīju durvis un, ielaidis kareivi iekšā, atkal tās aizslēdzu. Viņa seju es nevarēju sa­skatīt. Viņš bija bez cepures un atpogātos svārkos,

—           Mans dievs! — viņš izdvesa, kad es viņu ievilku priekšnamā.

—    Kas noticis? — es vaicāju.

—          Labāk nejautājiet! — Pustumsā es redzēju viņu izmisīgi atmetam ar roku. — Viņi mūs iznīcināja vienā rāvienā … vienā rāvienā! — viņš atkal un at­kal atkārtoja.

Gandrīz mehāniski viņš sekoja man uz ēdamistabu.

—           Iedzeriet malku viskija! — es teicu, ieliedams krietnu porciju.

Kareivis izdzēra. Tad pēkšņi apsēdās pie galda, no-, laida galvu uz rokām un pilnīgā nervu sabrukumā

sāka šņukstēt un raudāt kā mazs zēns, bet es, dīvainā kārtā aizmirsis savu neseno izmisumu, izbrīnījies stāvēju līdzās.

Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja kaut cik sa­ņemt sevi rokās, lai atbildētu uz maniem jautāju­miem, un arī tad vēl runāja juceklīgi un saraustīti. Viņš bija lielgabalu vedējs artilērijas dajā un iera­dies notikumu vietā tikai ap septiņiem. Tai laikā tīrelis jau apšaudīts, un viņš dzirdējis runājam, ka pirmā marsiešu partija, aizsegusies ar metāla vai­rogu, lēnām lienot sava otrā cilindra virzienā.

Vēlāk šis vairogs uzslējās augšup uz trim kājām un kļuva par pirmo kaujas mašīnu, ko es redzēju. Lielgabals, ko šis kareivis vedis, novietots netālu no Horselas ar tādu aprēķinu, lai varētu bombardēt smilšu karjeru, un tā ierašanās paātrinājusi noti­kumu gaitu. Kad vedēji devušies uz aizmuguri, viņa zirgs iebrucis truša alā un paklupdams nosviedis jātnieku zemes ieplakā. Tai pašā mirklī lielgabals aiz viņa eksplodējis, munīcija uzsprāgusi gaisā, viss apkārt sācis degt, un pēkšņi viņš atjēdzies, ka guļ zem pārogļojušos līķu un beigtu zirgu kaudzes.

—    Es gulēju klusu, — viņš stāstīja, — aiz bailēm vai prātu zaudējis, un man virsū bija uzvēlusies zirga priekšdaļa. Mūs iznīcināja vienā rāvienā! Un šī smaka — žēlīgais dievs! Pēc sadegušas gaļas! Krizdams no zirga, es biju satriecis muguru, un man vajadzēja palikt tur guļam, kamēr jutīšos mazliet la­bāk. Vēl pirms brīža viss bija kā parādē, un tad pēkšņi — blīkš, blaukš, švirkš, švarkš!

—    Vienā rāvienā! — viņš sacīja.

Viņš ilgi slēpies zem beigtā zirga, zagšus lūrēdams uz tīreļa pusi. Kārdiganas pulka vīri, izvērsušies ķēdē, mēģinājuši iet uzbrukumā bedrei, bet vienā mirkli noslaucīti no zemes virsas. Tad briesmonis iz- slējies uz kājām un sācis lēnām staigāt šurpu turpu pa tīreli starp nedaudzajiem bēgošajiem kareivjiem, un tā kaprcveida augšdaļa grozījusies apkārt gluži kā cilvēka galva ar uzmauktu kapuci. Vienā no saviem rokai līdzīgajiem locekļiem briesmonis turējis komplicētu metāla kārbu, ap kuru lēkājušas zaļas dzirksteles, un no šīs ierīces drāzies ārā kar­stuma stars.

Pēc dažām minūtēm, cik artilērists varējis redzēt, tīrelī viss dzīvais bijis pagalam un katru krūmu un koku, kas vēl neesot bijis pārvērties melnā skeletā, apņēmušas liesmas. Huzāri atradušies uz ceļa aiz paugura, un tos viņš nav redzējis. Kādu brīdi viņš dzirdējis tarkšķam ložmetējus, bet drīz vien tie ap­klusuši. Līdz tam Vokingas stacija un apkārtējās mā­jas vēl bijušas veselas, bet tad milzenis pavērsis kar­stuma staru uz to pusi un pilsēta pārvērtusies degošu drupu kaudzē. Tad viņš izslēdzis karstuma staru un, pagriezdams muguru artilēristam, sācis gāzelēdamies iet projām uz gruzdošo priežu mežu pusi, kur atra­dies otrais cilindrs. Tai brīdī no bedres izslējies vēl viens metāla titāns.

Otrais briesmonis sekojis pirmajam, un tad artilē­rists sācis ļoti piesardzīgi līst pa karstajiem virsāja pelniem uz Horselas pusi. Viņam izdevies dzīvam aizkļūt līdz ceļmalas grāvim un pa to aizbēgt uz Vokingu. Viņa tālāko stāstījumu pavadīja bieži iz­saucieni. Pilsētā gandrīz nav bijis iespējams tikt uz priekšu. Lielākā daļa iedzīvotāju tur gājuši bojā, daudzi apdeguši un apsviluši, dzīvi palikušie saju­kuši prātā. Uguns aizšķērsojusi artilēristam ceļu, un viņš paslēpies kādas sabrukušas mājas vēl gandrīz kvēlojošajās drupās, kad atgriezies viens no mar­siešu milzeņiem. Viņš redzējis, ka tas seko kādam cilvēkam, sagrābj viņu ai savu metāla taustekli, pa­ceļ gaisā un triec ar galvu pret priedes stumbru. Beidzot, kad satumsis, viņš meties projām no turie­nes un pārlīdis pāri dzelzceļa uzbērumam.

Pēc tam viņš slapstīdamies nācis uz Meiberijas pusi, cerēdams izkļūt no briesmām Londonas vir­zienā. Cilvēki slēpušies grāvjos un pagrabos, un dau­dzi bēguši projām uz Veco Vokingu un Sendu. Viņu mocījušas neciešamas slāpes, kamēr viņš netālu no dzelzceļa tilta uzdūries pārplīsušam ūdensvadam, no kura uz ceļa kā no avota burbuļojis ūdens.

Tādi bija notikumi, ko es mazpamazām uzzināju no artilērista. Stāstīdams un cenzdamies man uzska­tāmi attēlot visu paša redzēto, viņš nomierinājās. Jau pašā sākumā viņš bija ieminējies, ka kopš pus­dienlaika neesot ēdis ne kumosa, un es sameklēju pieliekamajā jēra cepeša gabalu un maizi un ienesu ēdamistabā. Gaismu mēs neiededzinājām, baidīda­mies piesaistīt marsiešu uzmanību, un šad tad mūsu rokas, sniedzoties pēc maizes vai gaļas, saskārās. Pa­mazām apkārtējie priekšmeti sāka neskaidri izdalī­ties no tumsas un aiz loga kļuva redzami samīdītie krūmi un nolauztie rožu kociņi. Šķita, ka pāri mau­ram būtu drāzies cilvēku vai dzīvnieku bars. Ta­gad es varēju saskatīt artilērista seju, tumsnēju un novārgušu, kāda bez šaubām bija arī manējā.

Pabeiguši ēst, mēs klusām uzgājām augšā manā darbistabā, un es atkal pavēros laukā pa atvērto logu. Vienā naktī ieleja bija pārvērtusies par nāves ieleju. Uguns tagad bija apsīkusi. Liesmu vietā pa­cēlās dūmu strūklas, bet neskaitāmās sagrauto un nodegušo māju drupas un melnie, pārogļojušies koki, ko nakts bija paslēpusi, tagad drūmi un baismīgi rē­gojās nežēlīgajā rīta gaismā. Tomēr vietvietām šis tas bija paglābies — tur neskarts spīdēja balts dzelzceļa signāls, te krāsmatu vidū spodrs un gaišs slējās siltumnīcas gals. Nekad vēl karu vēsturē iznī­cināšana nav bijusi tik visaptveroša, tik universāla.

Un, austcšās gaismas apspīdēti, trīs metāla mil­zeņi stāvēja pie bedres, grozīdami savas kapuces, it kā vērtējoši aplūkotu pašu nodarītos postījumus.

Man šķita, ka bedre ir paplašināta, un atkal un atkal no tās pretī spožajai rītausmai uzšāvās zaļu dūmu mutuļi — uzšāvās, pa virpuļo ja gaisā, sašķīda un izgaisa.

Aiz tīreļa Čobemas pusē pacēlās uguns stabi. Līdz ar pirmajiem saules stariem tie pārvērtās par asins- sarkanu dūmu stabiem.

12

VEIBRIDŽAS UN ŠEPERTONAS IZPOSTĪŠANA

Kad kļuva gaišāks, mēs atkāpāmies no loga, pa kuru bijām vērojuši marsiešus, un klusītiņām nogā­jām lejā.

Artilērists bija vienis prātis ar mani, ka mājā mēs nedrīkstam palikt. Viņš teica, ka esot nodomājis do­ties Londonas virzienā un pievienoties savai daļai — zirgu artilērijas 12. baterijai. Es gribēju tūlīt atgriez­ties Lezerhedā. Saprazdams, cik marsieši spēcīgi un bīstami, es biju cieši nolēmis aizvest savu sievu uz Ņūheivenu un kopā ar viņu nekavējoties atstāt An­gliju. Man jau bija skaidrs, ka Londonas apkaime neizbēgami kļūs par briesmīgas kaujas arēnu, iekams izdosies iznīcināt tādus radījumus kā šie.

Taču starp mums un Lezerhedu atradās trešais ci­lindrs, ko apsargāja šie milzeņi. Ja es būtu bijis viens, es droši vien būtu riskējis un steidzies turp pa taisnāko ceļu. Bet artilērists mani atrunāja.

— Tas nebūs nekāds labais pakalpojums jūsu krietnajai sievai, ja padarīsiet viņu par atraitni, — viņš sacīja, un galu galā es piekritu iet kopā ar viņu cauri mežiem uz ziemeļiem līdz Strītkobemai un tad ar lielu līkumu cauri Epsomai uz Lezerhedu.

Es būtu devies ceļā nekavējoties, bet mans biedrs bija pieredzējis karavīrs un rīkojās prātīgāk. Viņš lika man sameklēt plakanu pudeli un pielēja to ar viskiju, un mēs piebāzām visas kabatas ar biskvītu paciņām un gaļas šķēlēm. Tad mēs klusām izlīdām no mājas un skrējām ko kājas nesa lejup pa lietus izskaloto ceļu, pa kuru es biju nācis vakarnakt. Mā­jas izskatījās pamestas. Uz ceļa cieši kopā gulēja trīs pāroglojušies līķi — karstuma stara upuri, un šur tur mētājās dažādas cilvēkiem izkritušas man­tas — modinātājpulkstenis, viena tupele, sudraba karote un līdzīgi iedzīves sīkumi. Pie stūra, kur no­griežas ceļš uz pasta kantori, sasvērušies šķībi uz salauzta riteņa, stāvēja ar kastēm un mēbelēm pie­krauti nelieli rati bez zirga. Kāds bija steigā atlauzis krājkasīti un turpat nometis.

Izņemot bāreņu patversmes vārtsarga namiņu, kas vēl arvien dega, te neviena māja nebija sevišķi stipri cietusi. Karstuma stars bija pārslīdējis pāri, nop^udams tikai skursteņu galus. Un tomēr šķita, ka, izņemot mūs abus, Meiberijhilā vairs nav ne­vienas dzīvas dvēseles. Manuprāt, vairums iedzīvo­tāju bija aizbēguši uz Veco Vokingu pa to pašu ceļu,

pa kuru es vakar braucu uz Lezerhedu, vai ari pa­slēpušies.

Mēs so]ojām lejup pa nogāzi, pagājām garām mel­najās drēbēs ģērbtajam līķim, kas bija caurcaurēm izmircis pagājušās nakts lietū, un sasniedzām mežu kalna pakājē. Ejot cauri tam dzelzceļa virzienā, mēs nesastapām neviena cilvēka. Mežs otrpus dzelzceļa stigai izskatījās kā viena vienīga melna, izdegusi postaža — vairums koku bija nogāzušies, un šur tur pāri tiem slējās drūmi, pelēki stumbri ar tumšbrū­nām skujām zaļo vainagu vietā.

Šajā pusē uguns bija tikai apsvilinājusi tuvākos kokus — tai nebija izdevies vērsties plašumā. Vienā vietā vēl sestdien bija strādājuši mežcirtēji; kla­jumā gulēja nolaisti un svaigi apdarināti koki, un līdzās zāģmašīnai balsnīja zāģu skaidu kaudzes. Tur­pat atradās pamesta pagaidu būda. Šorīt gaisā nebija ne vēja pūsmiņas un visam pāri gūlās dīvains klu­sums. Pat putni nedziedāja, un, steigdamies tālāk, mēs ar artilēristu sarunājāmies čukstus un laiku pa, laikam atskatījāmies pār plecu. Pāris reizes mēs ap­stājāmies, lai paklausītos.

Pēc kāda laika, kad tuvojāmies ceļam, mēs izdzir­dējām pakavu klaboņu un cauri koku stumbriem ie­raudzījām trīs kavalēristus, kas lēnām jāja uz Vokin­gas pusi. Mēs viņiem uzsaucām, un viņi apstājās. Mēs pieskrējām klāt. Tie bija leitnants un divi ierind­nieki no 8. huzāru pulka ar teodolītam līdzīgu sta­tīvu. Artilērists man paskaidroja, ka tas esot helio- grāfs.

— Jūs esat pirmie cilvēki, ko šorīt redzu nākam no tās puses, — leitnants sacīja. — Kas tur darās?

Viņa balss bija enerģiska un seja tāpat. Kareivji ziņkāri raudzījās uz mums. Artilērists nolēca no ze­mes vaļņa uz ceļa un ieņēma pamatstāju.

—          Mūsu lielgabals pagājušo nakti iznīcināts, ser! Es paslēpos. Mēģinu nokļūt savā baterijā, ser! Man domāt, jūs ieraudzīsiet marsiešus apmēram pēc pus- jūdzes pa šo ceļu.

—          Velns parāvis, kādi tad viņi, izskatās? — leit­nants jautāja.

—           Milzeņi bruņās, ser! Simt pēdu augsti. Trīs kājas, un ķermenis kā no alumīnija ar lielu galvu kapucē, ser!

—           Nemels! — leitnants iesaucās. — Kas par muļ­ķībām!

—           Jūs pats redzēsiet, ser! Viņiem ir tāda kaste, ser, kas šauj uguni un nogalina vienā rāvienā.

—    Ko tu gribi saCīt — lielgabals, vai?

—           Nē, ser! — Un artilērists sāka dzīvi aprakstīt karstuma staru. Leitnants viņu pusstāstā pārtrauca un paskatījās uz mani; Es vēl arvien stāvēju uz vaļņa ceļa malā.

—    Vai jūs arī to redzējāt? — leitnants jautāja.

—    Tā ir tīra patiesība, — es atbildēju.

—           Nu, — sacīja leitnants, — domāju, ka arī man tas būtu jāredz. Paklausies, — viņš pievērsās artilē­ristam, — mēs esam nokomandēti raidīt cilvēkus ārā no mājām. Bet tu ej un piesakies pie brigādes ko­mandiera ģenerāļa Marvina un pastāsti viņam visu, ko zini. Viņš atrodas Veibridžā. Ceļu zini?

—          Es zinu, — es teicu. Un viņš pagrieza savu zirgu atkal uz dienvidiem.

—    Pēc pus jūdzes, jūs sakāt? — viņš vaicāja.

—          Augstākais, — es atbildēju un norādīju pāri koku galotnēm uz dienvidiem. Leitnants pateicās un sāka jāt uz priekšu. Drīz vien viņi nozuda mūsu ska­tienam.

Tālāk mēs ceļa malā ieraudzījām trīs sievietes un divus bērnus, kas patlaban vācās ārā no algādža mājiņas. Viņi bija dabūjuši nelielus stumjamos rati­ņus un krāva tajos nosmulētus saiņus un apbružātas mēbeles. Viņi visi bija pārāk steidzīgi un aizņemti, lai runātos ar mums, kad mēs gājām garām.

Pie Baiflītas stacijas mēs izgājām no meža, un mūsu priekšā, rīta saules apspīdēta, pavērās klusa un mierpilna ainava. Šeit mēs bijām jau tālu aiz karstuma stara iedarbības zonas, un, ja notiekošo neatgādinātu dažu māju klusā pamestība, kravāšanās trokšņi citās un grupiņa kareivju, kas stāvēja uz tilta virs dzelzceļa un vērīgi lūkojās uz Vokingas pusi, šī diena būtu likusies ļoti līdzīga jebkurai citai svētdienai.

Daži zemnieku furgoni un rati čīkstēdami brauca pa ceļu uz Edlstonas pusi. Piepeši caur kādiem dzīv­žoga vārtiem mēs līdzenā pļavas gabalā ieraudzījām sešus divpadsmitmārciņu lielgabalus, kas bija nostā­dīti vienādos attālumos cits no cita un pavērsti pret Vokingu. Artilēristi gaidīdami stāvēja turpat līdzās, un munīcijas vezumi bija novietoti lādēšanai paro­cīgā attālumā. Karavīri stāvēja gandrīz kā pār­baudē.

—    Tas ir labi! — es sacīju. — Lai nu kā, viņi dabūs pamatīgi trūkties.

Artilērists pie vārtiem brīdi vilcinājās.

—    Es tomēr iešu vien, — viņš sacīja.

Tālāk uz Veibridžas pusi tūlīt aiz tilta grupa ka­reivju baltos ārrindnieku svārkos raka garu nocie­tinājuma valni, un arī te bija uzstādīti lielgabali.

—   Tie ir kā loks un bultas pret zibeni, nekas vai­rāk, — sacīja artilērists. — Viņi vēl nav redzējuši to uguns staru.

Virsnieki, kas pašreiz nebija aizņemti, stāvēja un raudzījās pāri koku galotnēm uz dienvidrietumiem, un kareivji laiku pa laikam pārtrauca rakšanu, lai palūkotos tai pašā virzienā.

Baiflītā valdīja satraukums, cilvēki kravājās, un pāris desmit huzāru, daži nokāpuši no zirgiem, citi jāšus, skubināja viņus pasteigties. Uz ielas līdzās citiem pajūgiem patlaban tika piekrauti trīs vai četri melni sanitārie furgoni ar baltos apļos iekrāsotiem krustiem uz sāniem un vecs omnibuss. Apkārt drūz­mējās ļaudis, vairums no tiem visai svētdienīgi no­skaņoti un uzposušies savās labākajās drēbēs. Ka­reivjiem bija ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus par situācijas nopietnību. Mēs redzējām kādu vecu, krunkainu vīreli ar lielu kasti un divdesmit vai vai­rāk orhideju podiem nikni strīdamies ar kaprāli, kas negribēja ļaut tos ņemt līdzi. Es apstājos un satvēru večuku aiz rokas.

—    Vai jūs zināt, kas tur notiek? — es teicu, norā­dīdams uz priežu galotnēm, kas aizsedza marsiešus.

—    Ko tā? — viņš pagriezās pret mani. — Es skaid­roju, ka šie te ir vērtīga manta.

—    Nāve! — es iesaucos. — Nāve nāk! Nāve! — Un, atstājis viņu, lai apjēdz to, ja spēj, aizsteidzos pakaļ artilēristam. Uz stūra es atskatījos. Kareivis bija večuku pametis, un viņš vēl stāvēja ar savu kasti un orhideju podiem uz tās, neizpratnē vērda­mies pāri koku galotnēm.

Veibridžā mums neviens nevarēja pateikt, kur atrodas štābs. Tādu jezgu kā tur es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Visur rati un karietes, visdažādāko braucamo un zirgu jūklis. Pilsētas cienījamie iedzī­votāji, vīrieši golfa vai airēšanas kostīmos un skaisti ģērbušās sievietes, steidzīgi kravājās, un upmalas klaidoņi viņiem sparīgi palīdzēja, bērni uztraukti lēkāja apkārt, gauži pacilāti par šo neparasto svēt­dienas piedzīvojumu. Visas šīs kņadas vidū godāja­mais vikārs nesatricināmā mierā noturēja rīta diev­kalpojumu, un viņa zvana spalgās skaņas vēlās pāri satrauktajam ņudzeklim.

Apsēdušies uz pakāpiena pie dzeramstrūklas, mēs ar artilēristu ieturējām gluži pieņemamu maltīti no līdzi paņemtajiem krājumiem. Kareivju patruļas, ne vairs huzāri, bet grenadieri baltās uniformās, sku­bināja ļaudis tūlīt doties projām vai paslēpties pa­grabos, tiklīdz sāksies šaušana. Ejot pāri dzelzceļa tiltam, mēs redzējām, ka pie stacijas drūzmējas liels ļaužu pūlis un pārpildītais perons pieblīvēts ar kas­tēm un saiņiem. Kārtējie vilcieni bija atcelti, domā­jams, tāpēc, lai atbrīvotu līniju karaspēka un lielga­balu nogādāšanai uz Čērtsiju, un esmu dzirdējis, ka notikuši nikni cīniņi par vietām speciālvilcienos, kas padoti vēlāk.

Mēs palikām Veibridžā visu rīta pusi un ap pus­dienlaiku atradāmies netālu no Šepertonas slūžām, kur Vēja savienojas ar Temzu. Vienu brīdi mēs pa­līdzējām divām vecām sievietēm iekraut mantas ne­lielos ratos. Vēja te sadalās trīs zaros, un šai vietā var noīrēt laivas un darbojas pārceltuve. Šepertonas pusē atradās krodziņš ar zaļu pagalmu, un aiz tā pāri kokiem slējās Šepertonas baznīcas tornis, kas tagad uzbūvēts no jauna citādā izskatā.

Krastmalā mēs sastapām uztrauktu un trokšņainu bēgļu pūli. Pagaidām bēgšana vēl nebija pārvērtusies panikā, taču te jau drūzmējās daudz vairāk ļaužu, nekā laivas, kas braukāja šurp un turp, spēja pār­vest pāri. Cilvēki aizelsušies stiepa smagas nastas; kāds vīrs un sieva divatā nesa mazas šķūnīša dur­vis, sakrāvuši uz tām šo to no savas iedzīves. Viens vīrietis mums sacīja, ka gribot mēģināt no Šeperto­nas stacijas tikt projām ar vilcienu.

Ļaudis skali sarunājās, un kāds vīrs pat dzina jo­kus. Šķita, ka šejieniešu priekšstatā marsieši ir tikai milzīga auguma cilvēciskas būtnēs, kas var uzbrukt pilsētai un to izlaupīt, bet beigās katrā ziņā tiks iznī­cinātas. Šad un tad ļaudis pameta nervozus skatienus pāri Vejai uz Čērtsijas pļavām, taču tur viss bija klusu.

Pāri Temzai, izņemot pašu krastmalu, kur piestāja laivas, krasā pretstatā Sarijas pusei viss bija mierīgi. Cilvēki, kas tur izkāpa no laivām, smagi aizsoļoja pa ceļu starp dzīvžogiem. Patlaban tajā malā pie­brauca prāmis. Krodziņa pagalmā stāvēja trīs vai četri kareivji, raudzīdamies uz bēgļiem un jokoda­mies, bet palīdzību nepiedāvādami. Krodziņš kā jau svētdienas pēcpusdienā bija slēgts.

—    Kas tas? — iesaucās viens no laiviniekiem.

—   Apklusti, muļķi! — kāds vīrs man līdzās uz­kliedza vaukšķošam sunim.

Atkal atskanēja dobjš būkšķis, šoreiz no Čērtsijas puses — tāls lielgabala šāviens.

Sākās kauja. Gandrīz tūlīt pat neredzamas bateri­jas pāri upei pa labi no mums, kur tās aizsedza koki, piebiedrojās korim, raidīdamas šāvienus citu pēc cita. Spalgi iekliedzās kāda sieviete. Visi stāvēja kā sastinguši, ieklausīdamies pēkšņajā kaujā — tepat netālu no mums un tomēr neredzamā. Mūsu acīm pavērās tikai līdzenas pļavas, kur bezrūpīgi ganījās govis, un apcirpti, nekustīgi sudrabvītoli siltajā sau­les gaismā.

—    Zaldāti viņus apturēs, — ne visai pārliecināti sacīja kāda sieviete man līdzās. Pāri koku galotnēm pacēlās dūmaka.

Tad piepeši mēs krietni tālu uz augšu pa upi ieraudzījām dūmu mutuli, kas spēji uzšāvās gaisā un palika karājamies, un tūlīt pat zeme zem kājām salīgojās un gaisu satricināja briesmīgs grāviens, iz- sizdams divus trīs tuvējo māju logus un apžirbinā- dams mūs.

—    Tur viņi ir! — iekliedzās kāds vīrs zilā kam­zolī. — Rau, rau! Vai redzat? Tur, tur!

Tālu līdzenajās pļavās, kas aizstiepās Čērtsijas virzienā, pāri zemajiem kokiem ātri cits pēc cita parādījās viens, divi, trīs, četri bruņās tērpti marsieši un steigšus devās uz upes pusi. Pa gabalu tie šķita nelieli stāvi ar kapucēm un traucās tik ātri kā lido­joši putni.

Tad parādījās piektais, kas ieslīpi nāca mūsu vir­zienā. Marsiešu metāliskie ķermeņi zibēja saulē, kad tie ātri drāzās uz priekšu virsū lielgabaliem, tuvojo­ties kļūdami arvien lielāki un lielāki. Tas, kas at­radās pašā kreisajā malā, vistālāk no mums, vicināja augstu gaisā lielu kasti, un briesmīgais, mistiskais karstuma stars, ko es jau biju redzējis piektdienas naktī, triecās uz Čērtsiju un izpostīja to.

Ieraugot šos dīvainos, ātros un baismīgos radīju­mus, ļaudis krastmalā kādu brīdi man šķita šausmās pamiruši. Ne kliedzienu, ne vaimanu, tikai stings klusums. Tad dobja murdoņa, kāju dipoņa un ūdens šļaksti. Kāds vīrs aiz pārbīļa neattapās nosviest savu čemodānu, ko nesa uz pleca, un ar tā stūri gandrīz notrieca mani gar zemi. Kāda sieviete pagrūda mani un aizdrāzās garām. Arī es pagriezos reizē ar visiem, taču nebiju tik nobijies, ka nespētu domāt. Man prātā bija briesmīgais karstuma stars. Jāpalien zem ūdens! Tas ir vienīgais glābiņš!

— Lieniet zem ūdens! — es kliedzu, bet neviens neklausījās.

Es pagriezos un metos uz to pusi, no kuras tuvojās marsietis, — taisni lejup pa smilšaino sēri un pa kaklu pa galvu iekšā ūdenī. Citi darīja to pašu. No kādas atpakaļ atgriezušās laivas lēca laukā cilvēki, kad es drāzos garām. Akmeņi zem kājām bija dū­ņaini un glumi un upe te tik sekla, ka es noskrēju kādas divdesmit pēdas, bet ūdens sniedzās man tikai līdz jostas vietai. Brīdī, kad marsietis, kas atradās nepilnu pāris simt jardu attālumā, apvēlās ar galvu uz leju, es palīdu zem ūdens. Cilvēki lēca no laivām upē,-un plunkšķi atbalsojās manās ausīs kā pērkona dārdi. Abi krasti mudžēja no cilvēkiem, kas steidzās izkāpt malā.

Bet marsiešu mašīna bēguļošajiem ļaudīm nepie­vērsa vairāk uzmanības kā cilvēks izmisīgai skudru tekalēšanai pūznī, kam iespēris ar kāju. Kad, pa pusei noslāpis, es izbāzu galvu no ūdens, marsieša kapuce bija pavērsta pret baterijām, kas vēl arvien šāva pāri upei, un, pienācis tuvāk, viņš atkabināja kasti, kam vajadzēja būt karstuma stara ģenera­toram.

Mirkli vēlāk marsietis jau bija sasniedzis krastu un aizbridis līdz upes vidum. Tā priekšējo kāju ceļi saliecās pretējā krastā, un nākamajā mirklī tas jau atkal izslējās visā augstumā netālu no Šepertonas ciema. Tūlīt pat gandrīz reizē ierunājās aiz ciema

paslēptie seši lielgabali, par kuriem labajā krastā neviens nekā nezināja. Piepešie tuvie dārdieni, kas ātri sekoja cits citam, lika manai sirdij salēkties. Briesmonis bija jau pacēlis karstuma stara ģenera­toru, kad seši jardi virs viņa galvas sprāga pirmais šāviņš.

Es izbrīnā iekliedzos. Tobrīd es nekā cita nere­dzēju un nedomāju par pārējiem četriem marsiešu briesmoņiem: visa mana uzmanība bija pievērsta šim tuvējam notikumam. Gandrīz tai pašā mirklī gaisā tuvu marsietim eksplodēja divi nākamie šā­viņi; tas pagrieza kapuci un ieraudzīja ceturto, bet nepaguva no tā izvairīties.

Šāviņš trāpīja tieši briesmoņa sejā. Kapuce dīvaini uzblīda, uzliesmoja un sašķīda lerpatainos sarkanas miesas un spoža metāla gabalos.

— Trāpīts! — es iekliedzos, un manā balsī skanēja reizē bailes un gaviles.

Es izdzirdēju atbildes kliedzienus no cilvēkiem upē ap mani. Šai mirklī es būtu varējis aiz sajūsmas iz­lēkt no ūdens.

Bez galvas palikušais koloss grīļojās kā piedzēries milzis, taču zemē negāzās. Brīnumainā kārtā atguvis līdzsvaru, tas, vairs nevērodams, kurp iet, un turē­dams karstuma stara kameru nekustīgi paceltu, ātri aizspērās Šepertonas virzienā. Dzīvais prāts, marsie­tis, kas sēdēja kapucē, bija nogalināts un izsvaidīts uz visām četrām debess pusēm, un šī te tagad bija vairs tikai sarežģīta metāla konstrukcija, kas drāzās pretī iznīcībai. Bez vadības palikusī mašīna devās uz priekšu pa taisnu līniju. Tā uzskrēja virsū Šeperto­nas baznīcas tornim un sagrāva to gluži kā tarāns, pasviedās sānis, aizmeimuroja tālāk gar krastu un

ar milzīgu blīkšķi iegāzās upē, kur es to vairs neva­rēju redzēt.

Drausmīgs sprādziens satricināja gaisu, un augstu debesīs uzšāvās ūdens, tvaiku, dūņu un metāla šķembu stabs. Karstuma stara kamera, ieveļoties ūdenī, momentā bija pārvērtusi to tvaika mutuļos. Nākamajā acumirklī no tā upes līkuma šurp atvēlās milzīgs vilnis, gluži kā duļķains paisuma uzplūds, tikai gandrīz verdoši karsts. Es redzēju, ka cilvēki izmisīgi metas uz krastu, un cauri marsieša sabruk­šanas saceltajai dārdoņai un šņākoņai neskaidri dzir­dēju viņu vaimanas un kliedzienus.

Kādu mirkli es nemaz nejutu karstumu un aizmirsu acīm redzamo nepieciešamību glābties arī pašam. Pagrūdis sānis kādu vīrieti melnās drēbēs, es sparīgi kūlos uz priekšu pa mutuļojošo ūdeni, kamēr nonācu tik tālu, ka varēju redzēt upes līkumu. Kāds pusducis pamestu laivu bezmērķīgi šūpojās sakultajos viļņos. Mazliet lejāk bija redzams sabrukušais marsietis — tas gulēja šķērsu upē, pa pusei zem ūdens.

No milzeņa atliekām cēlās biezi tvaiki, un brīžiem cauri to virpuļiem es varēju saskatīt, ka gigantiskie locekļi kulsta ūdeni, uzšļākdami gaisā dūņu un putu vērpetes. Taustekļi raustījās un sitās kā dzīvas ro­kas, un, ja to kustības nebūtu tik acīm redzami bez­jēdzīgas, varētu likties, ka viļņos par savu dzīvību cīnās kāds ievainots radījums. Ar skaļu troksni no mašīnas strūklām gāzās ārā sarkani brūns šķid­rums.

Manu uzmanību no šīs ainas novērsa mežonīga kaukšana, kas atgādināja par sirēnu nosauktās ierī­ces gaudošanu mūsu fabriku pilsētās. Kāds vīrs, stā­vēdams līdz ceļiem ūdenī netālu no krasta, kaut ko kliedza man un rādija ar roku. Atskatījies es ieraudziju pārējos marsiešus, kas milžu soļiem nesās lejup pa upes krastu no Čērtsijas puses. Šepertonas liel­gabali šoreiz bija bezspēcīgi.

Es tūlīt palīdu zem ūdens un, aizturēdams elpu, kamēr katra kustība sagādāja mokas, ar pūlēm ste- berēju pa ūdens apakšu, cik ilgi spēju. Upe visap­kārt man nemierīgi viļņojās un strauji kļuva kar­stāka.

Kad es uz mirkli izbāzu galvu, lai ievilktu elpu, atglauztu matus un izslaucītu ūdeni no acīm, tvaiks vēlās kā virpuļojoša, balta migla un sākumā pilnīgi paslēpa marsiešus. Troksnis bija tāds, ka ausis krita ciet. Tad es neskaidri ieraudzīju viņu milzīgos, pelē­kos stāvus, kas miglā izskatījās vēl lielāki. Viņi bija pagājuši man garām, un divi stāvēja noliekušies pār sava biedra putu virmulī trakojošo vraku.

Trešais un ceturtais stāvēja turpat līdzās ūdenī, viens apmēram divsimt jardu no manis, otrs tālāk uz Leilemas pusi. Viņu paceltajos taustekļos šūpojās karstuma stara ģeneratori, un šņācošie stari šāvās lejup te vienā virzienā, te otrā.

Gaiss bija kā pieblīvēts ar skaņām, kas saplūda apdullinošā, mulsinošā trokšņu jūklī — marsiešu metāliskā šķindoņa, grūstošo māju būkšķi, spēji uz­liesmojošo koku, žogu, šķūņu sprakšķēšana, uguns šņākoņa un rūkoņa. Biezi, melni dūmi vēlās augšup un sajaucās ar tvaikiem no upes, un, kad karstuma stars slīdēja šurpu turpu pāri Veibridžai, tā ceļu iezīmēja žilbinoši, balti uzliesmojumi, kam uz pēdām sekoja baismīga uguns deja dūmu plīvurā. Tuvākās mājas vēl stāvēja neskartas, gaidot savu likteni; blā­vas un miglainas tās ēnojās cauri tvaikiem, un aiz tām uz visām pusēm šaudījās uguns.

Kādu bridi es tur tā stāvēju līdz krūtīm gandrīz verdošā ūdenī, apdullis un vairs necerēdams izglāb­ties. Cauri tvaikiem es varēju redzēt cilvēkus, kas kopā ar mani bija slēpušies upē, ķepurojamies pa niedrēm laukā no ūdens, gluži kā vardes bēg pa zāli, kad tuvojas cilvēks, vai ari panikā skraidelējam pa krastmalas taciņu.

Tad pēkšņi karstuma stara baltie zibeņi lēkādami nāca uz manu pusi. Mājas sagruva, izkusdamas no tā pieskāriena, un virs drupām izšāvās liesmas; kokus rūkdama apņēma uguns. Stars nomirdzinājās gar krastu, nolaizīdams cilvēkus, kas skraidīja šurpu turpu, un noslīdēja līdz ūdens malai nepilnus piec­desmit jardus no manis. Tad tas aizšāvās pāri upei uz Šepertonu, uzvērsdams savā ceļā verdoša ūdens valni un tvaika mutuļus. Es pagriezos pret krastu.

Nākamajā acumirklī milzīgais vilnis, gandrīz vēl verdcšs, uzvēlās man virsū. Es skaļi iekliedzos un applaucēts, pusakls, locīdamies aiz sāpēm, pa kūsā­jošo, sakulto ūdeni streipuļoju uz malu. Ja es būtu paklupis, man turpat būtu beigas. Marsiešu acu priekšā es bezspēkā nogāzos zemē uz platās, kailās smilšu sēres, kas aizstiepjas lejup, iezīmējot Vejas un Temzas saplūšanas leņķi. Es gaidīju savu nāvi.

Es neskaidri atceros marsieša kāju, kas atspērās pret zemi pāris desmit jardu no manas galvas, iegrimdama dziļi irdenajā smiltī, izšķaidot to uz vi­sām pusēm, un tad atkal pacēlās; atceros, ka ilgi gulēju mokošā neziņā, tad cauri dūmu tīņai brīžiem skaidri, brīžiem pavisam miglaini redzēju tos četrus marsiešus aiznesam projām sava biedra atliekas un, kā man šķita, aizejam bezgalīgi tālu pāri upes un pļavas milzīgajam plašumam. Un tad palēnām es apjēdzu, ka brīnumainā kārtā esmu izglābies.

13 KA ES SASTAPOS AR MĀCĪTĀJU

Saņēmuši šo pēkšņo mācību par Zemes ieroču spēku, marsieši atkāpās uz savām sākotnējām pozī­cijām Horselas tīrelī un steigā, apkrāvušies ar sava sadragātā biedra atliekām, nemaz neievēroja tādus bēguļojošus un nevajadzīgus upurus kā es. Ja mar­sieši būtu atstājuši savu kritušo un tūlīt devušies tālāk, viņi noteikti būtu sasnieguši Londonu ātrāk nekā vēsts par viņu tuvošanos, jo tobrīd starp viņiem un galvaspilsētu bija tikai dažas divpadsmitmārciņu lielgabalu baterijas. Viņu ierašanās būtu bijusi tik­pat pēkšņa, drausmīga un iznīcinoša kā zemestrīce, kas pirms gadu simteņa izpostīja Lisabonu.

Bet marsieši nesteidzās. Cilindrs sekoja cilindram starpplanētu lidojumā; katras divdesmit četras stun­das atnesa viņiem papildspēkus. Un pa to laiku armi­jas un flotes vadība, tagad pilnīgi apzinādamās pre­tinieku milzīgo spēku, strādāja ar spīvu enerģiju. Ik minūti kaujas pozīcijā tika novietots pa lielgabalam, un jau pirms krēslas aiz katra koku pudura, aiz kat­ras ārpilsētas villu rindas Kingstonas un Ričmondas pakalnu nogāzēs slēpās gaidošs melns stobrs. Pa izdegušo un pamesto zonu, kas apmēram divdesmit kvadrātjūdžu kopplatībā apjoza marsiešu apmetni Horselas tīrelī, pa nodegušajiem un sagrautajiem ciemiem starp zaļiem kokiem, pa melnajiem un kū­pošajiem brikšņiem, kas vēl pirms dienas bija priežu audzes, ložņāja uzticami izlūki ar heliogrāfiem, lai brīdinātu lielgabalniekus par marsiešu tuvošanos. Bet marsieši tagad saprata, ko nozīmē mūsu artilērijas šāviņi un cik bīstams ir cilvēku tuvums, un ikviens, kas uzdrošinājās pieiet kādam no cilindriem tuvāk par jūdzi, samaksāja par to ar savu dzīvību.

Kā likās, pēcpusdienas pirmo pusi šie milzeņi pa­vadīja, staigādami šurp un turp un pārnesdami visu no otrā un trešā cilindra (otrais atradās Edlstonas golfa laukumos, trešais — pie Pirfordas) uz savu pirmo bedri Horselas tīrelī. Tur, izslējies pāri mel­najam virsājam un apkārtējo ciemu krāsmatām, viens palika stāvam sardzē, bet pārējie, pametuši savas milzīgās kaujas mašīnas, nolaidās bedrē. Viņi sparīgi strādāja līdz vēlai naktij, un augstais biezo, zaļo dūmu stabs, kas pacēlās virs bedres, bija saska­tāms no Merovas pakalniem un, kā stāsta, pat no Benstedas un Epsomdaunsas.

Un, kamēr marsieši man aizmugurē gatavojās sa­vam nākamajam uzbrukumam, bet man priekšā_ spē­kus kaujai kopoja cilvēce, es, ciezdams drausmīgas sāpes, ar izmisīgām pūlēm kūlos projām no liesmu un dūmu apņemtās Veibridžas uz Londonas pusi.

Tālu upē es ieraudzīju mazu laiviņu, kas peldēja lejup pa straumi, un, nometis gandrīz visas savas slapjās drēbes, devos tai pakaļ, noķēru to un tādējādi izkļuvu no šās posta vietas. Airu laivā nebija, bet es liku lietā, cik nu vien varēju, savas applaucētās rokas un īros lejup pa upi uz Halifordu un Voltonu, virzīdamies uz priekšu gauži lēnām un, kā jūs gan varat iedomāties, nemitīgi atskatīdamies. Es turējos pie upes, jo spriedu, ka ūdens dos man visdrošāko iespēju izglābties, ja šie milzeņi atgriezīsies.

Karstais ūdens no marsieša bojā ejas vietas plūda lejup reizē ar mani, tā ka apmēram kādu jūdzi es nevarēju lāgā saskatīt ne vienu krastu, ne otru. Reiz tomēr cauri tvaikiem pavīdēja virtene melnu stāvu, kas skrēja pāri pjavām no Veibridžas puses. Hali- forda šķita pilnīgi pamesta, un dažas mājas upes malā dega. Bija dīvaini zem karstajām, zilajām debe­sīm redzēt pavisam klusu, pavisam tukšu ciemu, pār kuru tveicīgajā pēcpusdienas gaisā taisni augšup pacēlās dūmi un sīkas liesmu svēdras. Nekad agrāk es nebiju redzējis ugunsgrēku, kam apkārt nebūtu sapulcējies satraukts ļaužu pūlis. Mazliet tālāk uz krasta kūpēja un gruzdēja sausas niedres un pāri vēlīni nopļauta siena vāliem zemes iekšienē aizstie­pās ugunīga josla.

Pēc pārciestajām drausmām es jutos tik nomocī­jies un vārgs, un karstums uz upes bija tik spēcīgs, ka ilgu laiku es ļāvu laivai lēnām slīdēt pa straumi. Bet tad mani atkal sagrāba bailes, un es atsāku airē­ties ar rokām. Saule cepināja manu kailo muguru. Beidzot, kad aiz līkuma kļuva redzams tilts pie Vol- tonas, drudzis un nespēks ņēma virsroku pār bailēm, es izkāpu malā Midlseksas krastā un, juzdamies galīgi slims, nogūlos garajā zālē. Manuprāt, tobrīd pulkstenis varēja būt kādi četri vai pieci. Drīz vien es piecēlos, nogāju apmēram pusjūdzi, nesastap- dams nevienas dzīvas dvēseles, un tad atkal apgūlos dzīvžoga ēnā. Es miglaini atceros, ka iedams kaut ko nesakarīgi runāju pats pie sevis. Es biju arī ļoti izslāpis un rūgti nožēloju, ka netiku upes malā kār­tīgi padzēries. Lai cik dīvaini tas būtu, es piktojos uz savu sievu; nevaru to izskaidrot, bet bezspēcīgā vēlēšanās nokļūt Lezerhedā mani ārkārtīgi nomocīja.

Laikam biju ieslīdzis snaudā, jo skaidri neatceros mācītāja ierašanos, tikai vēlāk pēkšņi ieraudzīju netālu no sevis sēžam cilvēku sodrējiem notraipītā kreklā. Pavērsis augšup gludi noskūto seju, viņš vē­roja vājus gaismas zibšņus, kas plaiksnījās debesīs.

Debesis bija klātas ar tā sauktajiem «jēriņiem» — viegliem, pūkainiem mākonīšiem, kas drūzmējās rindu rindām, maigi sārtodamies vasaras saulrietā.

Es pierausos sēdus; izdzirdis sakustēšanos, mācītājs aši paskatījās uz mani.

—    Vai jums nav ūdens? — es strupi jautāju.

Viņš papurināja galvu.

—    Jau gandrīz stundu jūs visu laiku prasāt dzert, — viņš sacīja.

Kādu mirkli mēs klusējām, kritiski aplūkodami viens otru. Droši vien es viņam likos visai dīvaina persona — gandrīz kails, tikai izmirkušās biksēs un zeķēs, applaucējies, ar dūnTos nokvēpušiem pleciem un seju. Viņa seja ar mazo, nošļaupto zodu liecināja par vāju raksturu, gandrīz linu baltie mati krita pār zemo pieri sīkās sprogās un paprāvās, blāvi zilās acis raudzījās truli. Viņš runāja aprauti, ar tukšu skatienu vērdamies man garām.

—    Ko tas nozīmē? — viņš jautāja. — Ko tas viss nozīmē?

Es blenzu viņā un nekā neatbildēju.

Viņš izstiepa tievu, baltu roku un gandrīz apsū­dzošā tonī turpināja:

—    Kādēļ šādas lietas tiek pieļautas? Ko mēs esam nogrēkojušies? Beidzās rīta dievkalpojums, es pa­staigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu pēcpus­dienai, un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve! Kā Sodomā un Gomorā! Pagalam viss mūsu darbs, visi mūsu pūliņi… Kas šie"marsieši tādi ir?

—    Kas esam mēs? — es noklepojies atjautāju.

Viņš apķēra rokām ceļgalus un pagriezās, lai atkal

paskatītos uz mani. Kādu pusminūti viņš raudzījās klusēdams.

—          Es pastaigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu, — viņš atkārtoja. — Un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve!

Viņš atkal apklusa, nolaidis zodu gandrīz līdz ceļ­galiem.

Tad viņš sāka vicināt roku.

—           Viss mūsu darbs … visas svētdienas skolas … Ko mēs esam nodarījuši, ko nogrēkojusies Veibri- dža? Viss pagalam … viss izpostīts. Baznīca! Mēs to atjaunojām tikai pirms trīs gadiem. Pagalam … no­slaucīta no zemes virsas! Kāpēc?

Mirkli klusējis, viņš gluži kā vājprātīgs iekliedzās:

—          Degošā dievnama dūmi kāpj debesīs mūžīgi mūžam!

Viņa acis liesmoja un tievais pirksts rādīja uz Veibridžas pusi.

Tagad es sāku saprast, ar ko man darīšana. Draus­mīgā traģēdija, kurā šis cilvēks bija ierauts — acīm­redzot viņš bija bēglis no Veibridžas —, šķita viņu novedusi gandrīz uz ārprāta robežas.

—          Vai mēs esam tālu no Sanberijas? — es lietišķā tonī vaicāju.

—          Ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Vai šie radījumi ir visur? Vai pasaule ir atdota viņiem?

—    Vai mēs esam tālu no Sanberijas?

—    Vēl šorīt es noturēju agro dievkalpojumu …

—           Apstākļi ir mainījušies, — es mierīgi sacīju. — Jūs nedrīkstat pazaudēt galvu. Vēl ir cerība.

—    Cerība?

—    Jā, liela cerība — par spīti visam šim postam!

«Es sāku skaidrot savu viedokli par mūsu stāvokli.

Sākumā mācītājs klausījās, bet pamazām interesi viņa acīs nomainīja iepriekšējā trulā izteiksme un viņa uzmanība novērsās no manis.

—    Šis ir pasaules gala sākums, — viņš sacīja, pār­traukdams mani. — Pastardiena! Lielā un briesmīgā tā Kunga soda diena! Kad cilvēki lūgsies kalnus un klintis, lai sabrūk pār tiem un paslēpj tos … paslēpj no Viņa, kurš sēž tronī!

Es sāku saprast situāciju. Pārtraucis savu spriede­lēšanu, es ar pūlēm pierausos kājās, nostājos blakus un uzliku roku viņam uz pleca.

—   Saņemieties! — es sacīju. — Jūs esat līdz ārprātam pārbiedēts. Vai tā ir īsta ticība, kas sabrūk posta brīdī? Padomājiet, ko kādreiz cilvēkiem ir no­darījuši plūdi un zemestrīces, kari un vulkāni. Vai jūs domājat, ka dievam vajadzēja īpaši pasargāt Vei- bridžu? … Mīļo cilvēk, viņš taču nav apdrošināša­nas aģents.

Kādu brīdi mācītājs sēdēja, nebilzdams ne puš­plēsta vārda.

—   Bet kā mēs varam izglābties? — viņš piepeši jautāja. — Viņi ir neievainojami, viņi ir nežēlīgi…

—   Ne viens un varbūt arī ne otrs, — es atbildēju. — Un, jo varenāki viņi ir, jo prātīgākiem un piesar­dzīgākiem jābūt mums. Pirms nepilnām trim stun­dām viens no tiem tika nogalināts.

—   Nogalināts! — mācītājs iesaucās, pablenzdams apkārt. — Kā var nogalināt dieva soģus?

—   Es redzēju, kā tas notika, — es turpināju viņu pārliecināt. — Mēs tikai esam gadījušies pašā vie­suļa vidū, un tas ir viss.

—    Kas tur tā zibsnī debesīs? — viņš strupi jautāja.

Es paskaidroju, ka tie ir heliogrāfa signāli — zīme,

kas liecina par cilvēku pūliņiem un gatavību mums palīdzēt.

—   Mēs atrodamies vidū, — es sacīju, — kaut ari patlaban te valda klusums. Šī zibsnīšana debesīs stāsta par tuvojošos vētru. Tur pāri atrodas marsieši, un uz Londonas pusi, kur pie Ričmondas un Kingsto- nas paceļas pauguri un koki nodrošina aizsegu, tiek steigšus rakti ierakumi un uzstādīti lielgabali. Drīz vien marsieši atkal nāks šajā virzienā . ..

Pēkšņi mācītājs pietrūkās kājās un ar žestu apklu­sināja mani.

—    Paklausieties! — viņš sacīja.

Aiz zemajiem pakalniem viņpus upes atskanēja dobja lielgabalu duna un tāli, baismi kliedzieni. Tad atkal viss apklusa. Pāri dzīvžogam dūkdama aizlidoja maijvabole. Rietumos augstu debesīs karājās bāls jauna mēness sirpis, pacelies pāri Veibridžas un Še­pertonas dūmiem un saulrieta kvēlajam, klusajam spožumam.

—   Mums jāiet pa šo ceļu uz ziemeļiem, — es sacīju.

14

LONDONA

Kad Vokingā nokrita marsiešu cilindrs, mans jau­nākais brālis atradās Londonā. Viņš bija medicīnas students, cītīgi gatavojās eksāmenam un līdz sest­dienas rītam nekā par to nezināja. Sestdienas rīta avīzēs līdztekus gariem speciālistu rakstiem par Marsu, par dzīvību uz planētām un tā tālāk bija ievietota diezgan neskaidra telegramma, kas visvai­rāk pārsteidza ar savu īsumu.

Tā vēstīja, ka marsieši, pūļa tuvošanās satraukti, nogalinājuši vairākus cilvēkus ar ātršāvēju ieroci. Telegramma beidzās šādi: «Kaut arī marsieši šķiet briesmīgi, tie nav izkustējušies no bedres, kurā iekri­tuši, un, liekas, nav spējīgi to izdarīt. Domājams, ka tas tā ir Zemes lielāka gravitācijas spēka dēļ.» Tieši šo pēdējo apstākli visai optimistiskā tonī jo plaši komentēja ievadrakstu autori.

Protams, studenti, kas repetitora vadībā gatavojās eksāmenam bioloģijas kabinetā, kur todien aizgāja arī mans brālis, rosīgi apsprieda šo ziņojumu, taču ielās nebija manāms ne mazākais satraukums. Pēc­pusdienas avīzes pasvieda lasītājiem jaunu ziņu kri­patiņas ar lieliem virsrakstiem, bet tām nebija nekā cita ko pavēstīt kā vienīgi par karaspēka kustību tīreļa apkārtnē un mežu degšanu starp Vokingu un Veibridžu. Pulksten astoņos «St. James's Gāzei te» savā speciālizdevumā bez komentāriem paziņoja par telegrāfa sakaru pārtrūkšanu. Cilvēki sprieda, ka degošās priedes krītot sabojājušas līniju. Tonakt par kauju vēl nekas nebija zināms. Tā bija nakts, kad es braucu uz Lezerhedu un atpakaļ.

Mans brālis nemaz nebija nobažījies par mums, jo no avīzēm zināja, ka cilindrs atrodas krietnas divas jūdzes no manas mājas. Viņš nolēma tonakt atbraukt pie mums, lai, kā pats saka, redzētu šos radījumus, pirms tie tiek nogalināti. Ap pulksten četriem viņš nosūtīja telegrammu, kas mani nekad nesasniedza, un vakaru pavadīja mūzikhollā.

Arī Londonā sestdienas naktī bija pērkona negaiss, un mans brālis aizbrauca uz Vaterlo staciju ar or­mani. Uz perona, no kura parasti atiet pusnakts vil­ciens, viņš pēc neilgas gaidīšanas uzzināja, ka it kā kāda nelaimes gadījuma dēļ vilcienu satiksme ar Vokingu pārtraukta. Kas īsti noticis, to viņam neiz­devās noskaidrot, jo arī paši stacijas darbinieki to­brīd nekā tuvāk nezināja. Bez sevišķa satraukuma, pat neiedomādamies, ka starp Baiflītu un Vokingu varētu būt noticis kaut kas vairāk nekā vienkārša katastrofa, dzelzceļnieki novirzīja tālos vilcienus, kas parasti biauc caur Vokingu, uz Viržinijvoteru vai Gildfordu. Viņi bija arī ļoti aizņemti, izdarot nepie­ciešamos pārkārtojumus Sautemptonas un Portsmu- tas Svētdienas līgas ekskursiju maršrutos. Kāds nak­snīgs avīzes reportieris, noturēdams manu brāli par vilcienu kustības priekšnieku, kam viņš mazliet lī­dzinās, notvēra viņu un gribēja dabūt interviju. Gan­drīz nevienam tonakt neienāca prātā, ka šī kata­strofa varētu būt saistīta ar marsiešiem.

Kādā citā šo notikumu aprakstā es vēlāk lasīju, ka tajā svētdienas rītā «sakarā ar vēstīm no Vokingas visa Londona bija kā elektrizēta». Patiesībā nebija it nekā tāda, kas attaisnotu šo ekstravaganto frāzi. Daudzi jo daudzi londonieši nekā nezināja par mar­siešiem līdz pat pirmdienas rītam, kad izcēlās panika. Tie, kas šo to bija dzirdējuši, arī vēl īsti neaptvēra visu, ko vēstīja aprautās telegrammas svētdienas avī­zēs. Bet vairums londoniešu svētdienā avīzes vispār nelasa.

Pie tam londonietī tik dziļi sēž savas personiskās drošības apziņa un sensacionālas ziņas avīzēs ir tik ierastas, ka viņš bez jebkādām šausmu tirpām spēja izlasīt, piemēram, šādas rindas:

«Vakar vakarā ap pulksten septiņiem marsieši iz­nāca no cilindra un, aizsegušies ar metāla vairogiem, devās uzbrukumā. Viņi pilnīgi nopostīja Vokingas staciju ar tuvējām mājām un iznīcināja veselu Kār- diganas pulka bataljonu. Nekas sīkāk nav zināms. Maksima tipa ložmetēji izrādījušies pilnīgi bezspē­cīgi pret viņu bruņām; lauka lielgabalus viņi pada­rījuši nelietojamus. Huzāru vienība aizauļojusi uz

Čērtsiju. Domājams, ka marsieši lēnām virzās uz Čērtsiju vai Vindzoru. Vestsarijā valda liels uztrau­kums, un steigšus tiek būvēti nocietinājumi, lai ap­turētu marsiešu virzīšanos uz Londonu.»

Tā ziņoja «Sunday Sun», bet avīzē «Referee» kāds asprātīgs un veikls feļetonists rakstīja, ka šie noti­kumi atgādinot paniku ciemā, kur pēkšņi palaista brīvībā zvērnīca.

Neviens Londonā skaidri nezināja, kāds īsteni ir marsiešu bruņojums, un vēl arvien dominēja vecais priekšstats, ka šie briesmoņi ir gausi un neveikli. «Lien», «ar pūlēm pārvietojas» — šādi izteicieni bija sastopami gandrīz visos pirmajos ziņojumos. Ne­vienu no tiem nevarēja būt rakstījis cilvēks, kas pats redzējis marsiešus pārvietojamies. Visas svēt­dienas avīzes izlaida speciālizdevumus, vienalga — bija saņemtas kādas jaunas ziņas vai nebija. Bet faktiski tās nevarēja pavēstīt cilvēkiem neko jaunu līdz pat vēlai pēcpusdienai, kad varas iestādes no­deva preses aģentūrām to rīcībā esošās ziņas. Tad tika paziņots, ka Voltonas, Veibridžas un visa tā novada iedzīvotāji straumēm plūst pa ceļiem Lon­donas virzienā, un tas arī bija viss.

Mans brālis no rīta aizgāja uz baznīcu pie Atra­deņu hospitāļa, vēl arvien nezinādams, kas noticis iepriekšējā naktī. Tur viņš dzirdēja mācītāju netieši pieminam invāziju un aizlūdzam par mieru. Iznācis no baznīcas, viņš nopirka «Referee» numuru. Izlasī­jis pēdējās ziņas, viņš satraukts atkal devās uz Va- terlo staciju, lai noskaidrotu, vai vilcienu satiksme nav atjaunota. Šķita, ka omnibusu un ekipāžu pasa­žierus, velosipēdistus un neskaitāmos svētdienīgi uz­posušos gājējus ielās sevišķi neietekmē dīvainās vēstis, ko izkliedza avīžu pārdevēji. Ļaudis tās uz­ņēma ar tīri bezpersonisku interesi un, ja arī uztrau­cās, tad vienīgi par vietējo iedzīvotāju likteni. Tikai stacijā mans brālis uzzināja, ka vilcieni vairs neiet ari uz Vindzoru un Čērtsiju. Nesēji viņam pastāstīja, ka no rīta saņemtas vairākas svarīgas telegrammas no Baiflītas un Čērtsijas stacijas, bet tad sakari pēk­šņi pārtrūkuši. Neko tuvāk no nesējiem viņam neiz­devās uzzināt. «Pie Veibridžas notiekot kauja,» tas bija viss, ko viņi varēja pavēstīt.

Vilcienu kustība tagad bija pilnīgi dezorganizēta. Pie stacijas drūzmējās bariņš ļaužu, kas gaidīja at­braucam draugus vai radiniekus no dienvidrietumu rajoniem. Kāds vecs, sirms džentlmenis skaļi pukojās un apvainoja nekārtībās Dienvidrietumu dzelzceļa administrāciju.

—    Noteikti jāiesniedz sūdzība! — viņš sacīja.

Pienāca pāris vilcienu no Ričmondas, Putnijas un

Kingstonas ar cilvēkiem, kas bija izbraukuši pavadīt svētdienu uz upes, bet atraduši slūžas slēgtas un sa­stapušies ar baiļpilnu atmosfēru. Kāds vīrs zili baltā sporta jakā, dīvaino jaunumu pārpilns, uzrunāja manu brāli.

—    Kingstonā bariem gāžas iekšā ļaudis ar divri­čiem, ratiem un citiem braucamiem, ar mantu lādēm un paunām, — viņš stāstīja. — Tie ir bēgļi no Mol- sijas, Veibridžas un Voltonas. Viņi Čērtsijas pusē dzirdējuši nikni šaujam lielgabalus, tad atauļojuši kavalēristi un pavēlējuši viņiem tūlīt atstāt savus ciemus, jo tuvojoties marsieši. Ari mēs Hemptonkor- tas stacijā dzirdējām lielgabalu dārdus, bet domā­jām, ka tas ir pērkons. Velns parāvis, ko tas viss nozīmē? Marsieši taču nevar tikt laukā no savas bedres, vai ne tā?

Mans brālis nezināja, ko viņam atbildēt. _ Vēlāk viņš ievēroja, ka satrauktā jutoņa izplatī­jusies arī apakšzemes dzelzceļa pasažieru vidū un ka svētdienas zaļumnieki, kas izbraukuši uz Londonas dienvidrietumu «plaušām» — Bārnsu, Vimbldonu, Ričmondas parku, Kjū un citām vietām, — sāk at­griezties neparasti agri, taču neko vairāk par ne­skaidrām baumām neviens nevarēja pastāstīt. Visi, kas atgriezās no gala stacijām, šķita esam ļoti sliktā omā.

Ap pulksten pieciem pieaugošo pūli stacijā vis­notaļ satrauca fakts, ka pa līniju, kas savieno Dien­vidaustrumu un Dienvidrietumu staciju un gandrīz vienmēr ir slēgta, aizbrauca preču vilcieni ar milzī­giem lielgabaliem uz platformām un kareivju pie­blīvētiem vagoniem. Tā bija artilērija, ko pārsvieda no Vulidžas un Četemas Kingstonas aizsardzībai. Publika un kareivji apmainījās jokiem: «Jūs apēdīs bez sāls!» — «Mēs esam zvēru dīdītāji!» un tamlī­dzīgi. Drīz pēc tam stacijā ieradās policija un sāka dzīt publiku projām no peroniem. Mans brālis atkal izgāja uz ielas.

Baznīcas zvanu skaņas aicināja uz vakara dievkal­pojumu, un pa Vaterloroudu dziedādama aizsoļoja Pestīšanas armijas meiteņu vienība. Uz tilta bariņš dīkdieņu vēroja savādas, brūnas putas, kas lēkšķēm peldēja lejup pa straumi. Patlaban rietēja saule, un aiz Pulksteņa torņa un Parlamenta palātām pletās vismierīgākās debesis, kādas vien var iedomāties, — rāms, zeltains klajš, ko šķērsoja purpursārtu mākoņu strēles. Dzirdēja runājam par kādu atpeldējušu līķi. Viens no vērotājiem, kas teicās esam rezervists, pa­stāstīja manam brālim, ka redzējis rietumos helio- grāfa zibšņus.

Uz Velingtonstrītas mans brālis sastapa divus dū­šīgus zeļļus, kas tikko bija izdrāzušies no Flītstrītas ar vēl mitru avīžu žūkšņiem un uzkrītošiem plakā­tiem.

—    Drausmīga katastrofa! — viņi sauca viens par otru, piekliegdami visu ielu.

—    Kauja pie Veibridžas!

—    Izsmeļošs apraksts!

—   Marsieši atsisti!

—    Londona briesmās!

Manam brālim vajadzēja atdot trīs pensus par šās avīzes eksemplāru.

Tad un tikai tad viņš beidzot aptvēra, cik šie briesmoņi īstenībā ir stipri un bīstami. Viņš uzzi­nāja, ka marsieši ir nevis saujiņa mazu, lempīgu ra­dījumu, bet gan ar prātu apveltītas būtnes, kas vada milzīgus mehāniskus ķermeņus, spēj ļoti ātri pārvie­toties un dot tik iznīcinošus triecienus, ka pat vis­spēcīgākie lielgabali nevar stāties tiem pretī.

Avīze viņus aprakstīja kā «gigantiskas, zirnekļiem līdzīgas mašīnas, gandrīz simt pēdu augstas, spējīgas sasniegt ātrvilciena ātrumu un izšaut spēcīgu kar­stuma staru». Nomaskētas baterijas, galvenokārt lauka lielgabali, novietotas Horselas tīreļa apkārtnē, it īpaši starp Vokingas rajonu un Londonu. Piecas marsiešu mašīnas redzētas virzāmies uz Temzas pusi, un viena, pateicoties laimīgai nejaušībai, sadragāta. Pārējos gadījumos šāviņi netrāpījuši, un marsieši tūlīt pat ar karstuma stariem iznīcinājuši baterijas. Tika pieminēts, ka gājis bojā daudz karavīru, taču visumā telegrammas tonis bija optimistisks.

Marsiešu uzbrukums atsists; viņi nav neievainojami. Viņi piespiesti atkāpties trīsstūrī starp saviem cilindriem Vokingas apkārtnē. Signalizētāji ar helio- grāfiem aplenkuši tos no visām pusēm. Uz apdrau­dēto novadu steidzīgi tiek pārvesti lielgabali no Vindzoras, Portsmutas, Olderšotas,. Vulidžas un pat no ziemeļiem, starp citu — arī deviņdesmitpiecton- nīgie tālšāvēji lielgabali no Vulidžas. Kaujas pozīci­jās jau novietoti vai patlaban tiek uzstādīti pavisam simt sešpadsmit lielgabali, galvenokārt, lai nodroši­nātu Londonas aizsardzību. Nekad agrāk Anglijā nav notikusi militāro spēku koncentrācija tik* lielos ap­mēros un tik ātrā tempā.

Nākamos cilindrus, kas nokritīs, cerams, varēs iznīcināt tūlīt uz vietas ar sevišķi spēcīgiem spri­dzekļiem, kas tiek steidzīgi izgatavoti un izdalīti ka­raspēka daļām. Situācija neapšaubāmi ir ārkārtīgi neparasta un nopietna, taču sabiedrība tiek aicināta saglabāt mieru un atturēties no panikas. Tiesa, mar­sieši ir ļoti dīvaini un bīstami radījumi, taču viņu nekādā ziņā nav vairāk kā divdesmit pret mūsu mil­joniem.

Spriežot pēc cilindru apmēriem, varas iestādēm ir pamats domāt, ka katrā no tiem var būt augstākais pieci marsieši — tātad pavisam piecpadsmit. Un vis­maz viens no tiem ir likvidēts, varbūt pat vairāki. Sabiedrību laikus brīdinās par briesmu tuvošanos, un tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsar­gātu apdraudēto pilsētas dienvidrietumu nomaļu iedzīvotājus.

Tā — ar vairākkārtīgiem apgalvojumiem, ka lon­donieši var justies droši un varas orgāni tiks galā ar iespējamo uzbrukumu, — beidzās šis prokla­mācijai līdzīgais ziņojums.

Tas bija iespiests neparasti lieliem burtiem, tik svaigs, ka krāsa vēl lipa pie pirkstiem, un nodrukāts tādā steigā, ka nebija pagūts tam pievienot kaut īsu komentāru. Kā mans brālis vēlāk stāstīja, bijis savādi redzēt, tik nežēlīgi apcirpti vai izsviesti ārā pārējie materiāli, lai dotu vietu šim tekstam.

Visā Velingtonstrītā tagad redzēja cilvēkus izplē­šam rokās sārtās speciālizdevuma lapas un lasām ziņojumu, un pēc brīža Strendā skaļi sāka klaigāt vesela armija avīžu pārdevēju, kas sekoja abiem pio­nieriem.

Cilvēki steidzīgi rausās ārā no omnibusiem, lai nopirktu avīzi. Šis ziņojums, protams, stipri sa­trauca londoniešus, lai cik vienaldzīgi viņi bija iztu­rējušies līdz tam. Mans brālis stāstīja, ka Strendā kādam karšu veikalam tūlīt atdarīti aizvirtņi un skatlogā parādījies vīrietis savā svētdienas kārtā, pat ar citrondzelteniem cimdiem rokās, un steidzīgi ņē­mies piestiprināt pie stikla Sarijas grāfistes kartes.

Ar avīzi rokā iedams tālāk pa Strendu uz Trafal- garskvēra pusi, mans brālis redzēja dažus bēgļus no Vestsarijas. Pusmūža vīrs kopā ar sievu un di­viem zēniem brauca ratos, kādus lieto dārzeņu izva- dāšanai, iekrāvis tajos ari šādas tādas mantas. Viņi brauca no Vestminsteras tilta puses, un cieši aiz šā pajūga virzījās siena ore, kurā līdzās čemodāniem un saiņiem sēdēja piecas vai sešas cienījama izskata personas. Šo cilvēku sejas bija novārgušas, un visa viņu āriene uzkrītoši kontrastēja ar svētdienīgi tērpto publiku omnibusos. Švītīgi ģērbušies pilsēt­nieki ziņkāri blenza uz viņiem no vieglo ormaņu ratiem. Pie Trafalgarskvēra bēgļi apstājās it kā ne­ziņā, uz kuru pusi doties, tad pagriezās uz austru­miem un aizbrauca tālāk pa Strendu. Pēc brītiņa pa­

rādījās kāds vīrs darba drēbēs uz vecmodīga trīs­riteņu velosipēda ar mazu priekšējo riteni. Viņa apģērbs bija noputējis un seja bāla kā krīts.

Mans brālis nogriezās uz Viktorijas ielas pusi un sastapa vēl citus bēgļus. Viņam iešāvās prātā, ka varbūt to vidū ieraudzīs arī mani. Viņš ievēroja, ka neparasti daudz policistu regulē satiksmi. Daži no bēgļiem runājās ar ļaudīm omnibusu pieturās. Viens apgalvoja, ka pats redzējis marsiešus. «īsti tvaika katli uz augstām kājām, kad es jums saku, un slāj uz priekšu kā cilvēki!» Vairums bēgļu bija satraukti un savu dīvaino piedzīvojumu uzbudināti.

Krodziņos aiz Viktorijas stacijas valdīja liela ro­sība, uzņemot šos atbraucējus. Uz visiem ielu stūriem cilvēku bariņi lasīja avīzes, uztraukti sarunājās vai blenza uz neparastajiem svētdienas viesiem. Viņu skaits auga augumā, līdz beidzot novakarē, kā mans brālis teica, ielas atgādināja Epsomas Haistrītu der- bija dienā. Mans brālis iztaujāja vairākus bēgļus, bet lielākoties saņēma neapmierinošas atbildes.

Neviens no viņiem nevarēja neko pastāstīt par Vokingu, izņemot kādu vīrieti, kas apgalvoja, ka Vokingā iepriekšējā naktī esot pilnīgi nopostīta.

— Es esmu no Baiflītas, — viņš stāstīja. — Agri no rīta cauri mūsu ciemam brauca kāds velosipēdists un apskraidīja visas mājas, brīdinādams, lai mēs do­damies projām. Tad ieradās kareivji. Mēs izgājām laukā paskatīties un dienvidu pusē ieraudzījām dūmu mākoņus — nekā cita, tikai dūmus, neviena dzīva dvēsele neparādījās no turienes. Pēc tam mēs izdzir­dējām lielgabalus pie Čērtsijas, un no Veibridžas sāka plūst bēgļi. Tad es aizslēdzu savu māju un ari devos ceļā.

Tobrīd iel&s valdīja tāds noskaņojums, ka pie visa vainojamas varas iestādes, kas nav spējušas laikus likvidēt iebrucējus un pasargāt iedzīvotājus no šīm neērtībām.

Ap pulksten astoņiem spēcīga artilērijas dunoņa bija saklausāma visā Londonas dienviddaļā. Galve­najās ielās satiksmes dēļ mans brālis to nevarēja sa­dzirdēt, bet, nogriezies klusajās sānieliņās uz upe^ pusi, viņš to saklausīja gluži skaidri.

Ap desmitiem mans brālis atgriezās no Vestmin- steras uz savu dzīvokli netālu no Rīdžentparka. Ta­gad viņš bija ļoti nobažījies par mani un satraukts par acīm redzamo stāvokļa nopietnību. Viņa prāts, gluži tāpat kā manējais sestdien, sliecās iztēloties kaujas norisi. Viņš domāja par slēptuvēs klusu gai­došajiem lielgabaliem, par bēgļu ceļos klīstošajiem cilvēkiem un mēģināja iedomāties simt pēdu augstos «tvaika katlus uz kājām».

Pa Oksfordstrītu aizbrauca viens vai divi pie­krauti bēgļu pajūgi, Merilbonroudā viņš sastapa vēl dažus, taču jaunā vēsts izplatījās tik lēnām, ka Rī- džentstrīta un Portlendrouda kā parasti svētdienas vakaros bija pilnas ar bezrūpīgu publiku, kaut gan šur tur dzirdēja ari spriežam par pēdējiem notiku­miem, un gār Rīdžentparku zem retajām gāzes later­nām pastaigājās tikpat daudz klusu pārīšu kā allaž. Nakts bija silta, rāma un mazliet tvanīga, joprojām laiku pa laikam atskanēja lielgabalu dunoņa, un pēc pusnakts dienvidu pusē plaiksnījās it kā rūsa.

Mans brālis lasīja un pārlasīja avīzi, baiļodamies, ka ar mani noticis visļaunākais. Viņš nekur neatrada miera un pēc vakariņām atkal bezmērķīgi klaiņoja pa ielām. Atgriezies viņš veltīgi mēģināja pievērsties savām eksāmena piezīmēm. īsi pēc pusnakts viņš aizgāja gulēt, un pēc pāris stundām no briesmīgiem sapņiem viņu uzmodināja klaudzināmo veserīšu trok­snis, skrejošu soļu dipoņa uz ielas, tāla bungu rīboņa un spalgas zvanu skaņas. Uz griestiem lēkāja sar­kani atspīdumi. Kādu mirkli viņš gulēja apstulbis, neaptverdams, vai jau pienācis rīts vai pasaule sajukusi prātā. Tad viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.

Viņa istaba atradās bēniņu stāvā, un, kad viņš iz­bāza galvu pa logu, visgarām ielai skaļi tika atgrūsti vaļā vismaz ducis logu un tajos parādījās miegainas, izpūrušas galvas. Skanēja jautājoši saucieni.

— Viņi nāk! — kliedza policists, dauzīdamies pie durvīm. — Marsieši nāk! — Un aizsteidzās pie nāka­majām durvīm.

No Elbenistrītas kazarmām nāca bungu un tauru skaņas, un visas apkārtējās baznīcas sparīgi gainīja prom miegu ar trauksmainu, juceklīgu zvanīšanu. Dzirdēja skaļi virinām durvis, un ielas pretējās pu­ses māju tumšajos logos citā pēc cita iedegās dzel­tenīga gaisma.

Pa ielu aizjoņoja slēgta kariete, kuras rīboņa uz stūra spēji ielauzās kopīgā trokšņu jūklī, pieauga līdz spalgai dārdoņai zem loga un pamazām noklusa tālumā. Tūlīt aiz tās sekoja pāris ormaņu ratu, kas ievadīja garu virteni auļojošu pajūgu. Gandrīz visi tie steidzās uz Čokfārmas staciju, kur, neaizbraukusi līdz Jūstonai, bēgļus uzņēma Ziemeļrietumu dzelz­ceļa speciālvilcieni.

Mans brālis ilgi raudzījās laukā pa logu, apstulbis aiz pārsteiguma un vērodams, kā policisti dauzās pie visām durvīm pēc kārtas un nodod savu neizprotamo rīkojumu. Tad atvērās vina istabas durvis un ienāca kaimirš no pretējā dzīvokļa, ģērbies tikai kreklā, biksēs un rītākurpēs, ar sajukušiem matiem, kā no gultas izlīdis, bikšturu lencēm vaļīgi kuļājoties gar sāniem.

—     Pie joda, kas tur notiek? — viņš vaicāja. — Vai ugunsgrēks? Kas tā par elles kņadu?

Viņi abi izbāza galvas pa logu, pūlēdamies sa­klausīt, ko kliēdz policisti. Cilvēki no sānielām plūda šurp un sarunādamies stāvēja bariņos uz stūriem.

—     Pie joda, ko tas viss nozīmē? — kaimiņš atkal jautāja.

Mans brālis kaut ko nenoteikti nomurmināja un sāka ģērbties, ar katru drēbj.u gabalu skriedams at­pakaļ pie loga, lai redzētu, kas notiek satraukuma pārņemtajās ielās. Drīz vien tur parādījās nenormāli agri iznākušu avīžu pārdevēji, izkliegdami jaunākās ziņas:

—    Londonai draud nosmakšanas briesmas! King- stonas un Ričmondas aizsardzība pārrauta! Draus­mīgi slaktiņi Temzas ielejā!

Un it visur — dzīvokļos zem viņa, blakus mājās un namos pāri ielai, Parka Terasēs un simt citās ielās šajā Merilbonas daļā, Vestbornas parka rajonā un Sentpankresā, un uz rietumiem un ziemeļiem Kil- bērnā, Sentdžonsvudā un Hempstedā, un uz austru­miem Šordičā, Haiberijā, Hegerstonā un Hokstonā, tik tiešām visā milzīgajā Londonā no īlingas līdz Istemai — cilvēki izberzēja acis un atrāva logus, iz­brīnā vērās laukā, uzdeva veltīgus jautājumus un steidzīgi ģērbās, sajuzdami tuvojošās baiļu vētras pirmo pūsmu aizbrāžamies pa ielu. Tā bija lielās pa­nikas rītausma. Londona, kas svētdienas vakarā bija aizgājusi gulēt trula un inerta, pirmdienas rīta pir- mājās stundās pēkšņi pamodās drudžainā briesmu nojausmā.

Nevarēdams no sava loga redzēt, kas notiek, mans brālis nogāja lejā uz ielas, un tieši tajā brīdī debesis starp namu ģēvelēm iekvēlojās pirmajā rītausmas sārtumā. Ar katru mirkli pieauga gan kājām, gan pajūgos bēgošo cilvēku straume.

—    Melni dūmi! — viņš dzirdēja ļaudis kliedzam. Un atkal: — Melni dūmi!

Nebija iespējams palikt imūnam pret tik vienprā­tīgām bailēm. Vēl kavēdamies mājas durvīs, mans brālis redzēja tuvojamies avīžu pārdevēju un no­pirka vienu eksemplāru.

Vīrs ar pārējām avīzēm aizskrēja tālāk, pārdodams tās par šiliņu gabalā. Tā peļņas kāre groteski sajau­cās ar paniku.

Šajā avīzē mans brālis izlasīja Virspavēlnieka zi­ņojumu par katastrofu:

«Marsieši ar raķetēm spēj palaist milzīgus melnu, indīgu tvaiku mākoņus. Viņi ir nosmacējuši mūsu baterijas, nopostījuši Ričmondu, Kingstonu un Vimbl- donu un lēnām virzās uz Londonu, iznīcinādami visu savā ceļā. Nav iespējams viņus apstādināt. Vienīgais glābiņš no melnajiem dūmiem ir tūlītēja bēgšana.»

Tas bija viss, bet ar to pietika. Lielās sešu miljonu pilsētas iedzīvotāji visi kā viens satraukti rosījās, steidzās, skrēja; tūlīt tūlīt nepārskatāmas ļaužu ma­sas sāks velties uz ziemeļiem.

—    Melni dūmi! — kliedza balsis. — Uguns!

Tuvējās baznīcas zvanu spalgo skaņu jūklis grie­zīgi plosīja gaisu, kāds nevērīgs braucējs, spiedzienu un lamu pavadīts, ar saviem divričiem uzdrāzas virsū ūdens silei ielas malā. Mājās šurp un turp vīdēja vārga, dzeltena gaisma, un daži ormaņu rati, garām traukdamies, noplivināja neizdzēsto laternu ugunis. Bet pāri galvām arvien spožāka pletās rītausma, skaidra, mierīga, rāma.

Mans brālis dzirdēja sev aiz muguras ļaudis skrai­dām šurpu un turpu pa istabām un augšup lejup pa kāpnēm. Pie durvīm iznāca mājas saimniece, ievīstī- jusies rītasvārkos un šallē; viņas vīrs klaigalēdams tai sekoja.

Kad mans brālis beidzot aptvēra, ko īsti tas viss nozīmē, viņš steigšus atgriezās savā istabā, sabāza visu savu naudu — kādas desmit mārciņas — ka­batās un atkal izgāja uz ielas.

15

KAS NOTIKA SARIJĀ

Tai laikā, kad pusjukušais mācītājs runājās ar mani pie dzīvžoga līdzenajās pļavās netālu no Hali- fordas, bet mans brālis vēroja pār Vestminsteras tiltu plūstošo bēgļu straumi, marsieši no jauna devās uz­brukumā. Cik varēja spriest pēc pretrunīgajiem ziņo­jumiem, lielākā daļa no viņiem palika Horselas bedrē līdz pulksten deviņiem vakarā, steidzīgi kaut ko ga­tavodami, un, viņiem darbojoties, pār tīreli cēlās milzīgi zaļu dūmu mākoņi.

Taču trīs noteikti iznāca laukā ap pulksten asto­ņiem un, virzīdamies uz priekšu lēnām un piesar­dzīgi, cauri Baiflītai un Pirfordai devās uz Riplijas un Veibridžas pusi, tumši iezīmēdamies pret saul­rieta debesīm tur gaidošo bateriju priekšā. Šie mar­sieši gāja nevis kopā, bet izklaidus, apmēram pus­otras jūdzes attālumā cits no cita. Viņi sazinājās savā starpā ar sirēnai līdzīgiem kaucieniem, kuros griezīgi mijās augsti un zemi toņi.

Šo kaukšanu un pie Riplijas un Sentdžordžhilas uzstādīto lielgabalu šāvienus mēs tad arī dzirdējām Augšhalifordā. Riplijas artilēristi — nepieredzējuši brīvprātīgie, kurus jau nu vis nevajadzēja novietot šādā pozīcijā, — izšāva vienu vienīgu pāragru, ne­veiksmīgu zalvi un gan jāšus, gan kājām metās bēgt cauri ļaužu pamestajam ciemam. Marsietis mierīgi piegāja klāt viņu lielgabaliem, piesardzīgi aizsoļoja pāri tiem, nemaz nelietodams karstuma staru, aiz- slāja garām bēgļiem un tādējādi negaidīti pārsteidza Peinshilas parkā novietoto bateriju, ko uz vietas iznīcināja.

Turpretim Sentdžordžhilas vīriem bija vai nu la­bāka vadība, vai vairāk drosmes. No saviem priežu mežā paslēptajiem lielgabaliem viņi varēja pilnīgi negaidīti atklāt uguni uz marsieti, kas tiem atradās vistuvāk. Notēmējuši tik mierīgi kā parādē, viņi iz­šāva uz to apmēram no tūkstoš jardu attāluma.

Šāviņi sprāga marsietim visapkārt, un artilēristi redzēja to pasperam vēl dažus soļus, sagrīļojamies un nogāžamies zemē. Atskanēja vienbalsīgs gaviļu kliedziens, un lielgabali trakā steigā tika pielādēti no jauna.

Pakritušais marsietis izgrūda garu kaucienu, un tūlīt pat, atsaukdamies viņam, dienvidu pusē pāri kokiem parādījās otrs spožs milzenis. Šķita, ka pirmajam šāviņš ir sadragājis vienu no trim kā­jām. Visi nākamās zalves šāviņi pārlidoja pāri no­triektajam marsietim, un tai pašā mirklī abi viņa biedri pavērsa savus karstuma starus pret bateriju.

Munīcija uzsprāga gaisā, apkārtējās priedes sāka degt, un no apkalpes, kas metās bēgt pāri kalnam, izglābās tikai pāris cilvēku.

Pēc tam visi trīs marsieši sanāca kopā un laikam par kaut ko apspriedās. Izlūki, kas tos novēroja, ziņoja, ka kādu pusstundu viņi neesot izkustējušies no vietas. Apkritršais marsietis lēnām izrausies no kapuces — mazs, brūngans ķermenis, kas pa gabalu dīvaini atgādinājis noglumējušu piepi, — un acīm­redzot ņēmies labot savu bojāto balstu. Ap pulksten deviņiem virš bijis beidzis, jo viņa kapuce atkal pacēlusies pāri kokiem.

Da. as minūtes pēc deviņiem šiem trim esošajiem sargposteņiem piebiedrojās četri citi marsieši. Tiem katram bija līdzi resna., melna caurule, un tādas pa­šas caurules tika iedotas arī pirmajiem trim marsie­šiem. Tad visi septiņi, izkārtodamies vienādos attā­lumos cits no cita, nostājās lielā puslokā starp Sent- džordžhilu, Veibridžu un Sendas ciemu, dienvidrie­tumos no Riplijas.

Tiklīdz marsieši sāka kustēties, no pakalniem viņu priekšā gaisā uzšāvās kāds ducis signālraķešu, brīdi­not baterijas pie Ditonas un Ešeras. Tai pašā laikā četras citas marsiešu kaujas mašīnas, tāpat apbruņo­tas ar caurulēm, šķērsoja upi, un divas no tām kā melnus rēgus pret rieta atblāzmu ieraudzījām mēs ar mācītāju, kad gurdi un nomocījušies steidzāmies pa ceļu prom no Halifordas uz ziemeļiem. Tās mums šķita peldam pa mākoņiem, jo laukus klāja pien- balta migla, aizsegdama trešdaļu no mašīnu aug­stuma.

Ieraugot marsiešus, mācītājs apslāpēti iekliedzās un metās skriet, bet es zināju, ka bēgt no šiem radī­jumiem ir veltīgi, pagriezos un cauri rasotām nāt­rēm un kazenājiem ielīdu platajā grāvī ceļa malā. Mācītājs atskatījās, ieraudzīja, ko es daru, un pie­biedrojās man.

Abi marsieši apstājās; mums tuvākais stāvēja, pagriezies pret Sanberiju, otra neskaidrais, pelēkais siluets blāvoja līdzās vakarzvaigznei tālāk uz Stein- sas pusi.

Marsiešu kaucieni bija mitējušies; absolūtā klu­sumā vini ieņēma katrs savu vietu, izveidodami mil­zīgu pusloku ap bedri ar cilindriem. Atstatums starp šā pusloka galiem bija vismaz divpadsmit jūdžu. Nekad vēl kopš šaujampulvera izgudrošanas neviena kauja nebija sākusies tik klusu. Novērotājam pie Ripiijas būtu radies uz mata tāds pats iespaids kā mums iztālēm — šķita, ka šajā tumstošajā naktī ir vienīgi marsieši, kuru stāvus nespodri apgaismoja sarkanīga atblāzma no Sentdžordžhilas un Peinshilas mežiem.

Taču it visur iepretim šim marsiešu puslokam — pie Steinsas, Haunslovas, Ditonas, Ešeras, Okemas, aiz pakalniem un mežiem dienvidos no upes un viņ­pus līdzenajām pļavām ziemeļos no tās, kur vien kāds koku puduris vai ciema ēkas deva aizsegu, — bija uzstādīti lielgabali.

Signālraķetes uzšāvās gaisā, izkaisīja savas dzirk­stis naktī un apdzisa, un visas šīs kaujai gatavās ba­terijas saspringtās gaidās vērās pretī ienaidniekam. Marsiešiem vajadzēja tikai pienākt šāviena attā­lumā, un vienā acumirklī šie melnie, nekustīgie cil­vēku stāvi, šie krēslā tumši vizošie ieroči uzvirstu dārdošā kaujas mutulī.

Neapšaubāmi visi šie nomodā esošie ļaudis, tāpat kā es, savā prātā pūlējās uzminēt, kāds gan marsie­šiem ir priekšstats par mums. Vai viņi saprot, ka mūsu ir miljoni, ka mēs esam organizēti, disciplinēti un rīkojamies vienoti? Jeb varbūt mūsu zalves, pēkšņie šāviņu dzēlieni, mūsu neatlaidīgie mēģinā­jumi aplenkt viņu apmetni tiem šķiet kaut kas līdzīgs iztraucēta bišu stropa niknajam, juceklīgajam uzbru­kumam? Vai viņi domā, ka spēs mūs iznīcināt? (Tobrīd neviens vēl nezināja, ar ko marsieši baro­jas.)

Simt šādi jautājumi maisījās man pa galvu, kamēr es vēroju milzīgo, tumšo siluetu. Un tai pašā laikā manas domas kavējās pie neskaitāmajām no­maskētajām karaspēka daļām Londonas virzienā. Vai tās ir paguvušas sagatavot lamatas? Vai izdosies Haunslovas pulvera fabrikas izmantot kā slazdu marsiešiem? Vai londoniešiem pietiktu dūšas un vīrišķības pārvērst savu milzīgo pilsētu par jaunu liesmojošu Maskavu?

Beidzot, kad mēs, kā šķita, bezgala ilgi bijām gulē­juši zem dzīvžoga, lūrēdami cauri tam, nodārdēja it kā tāls lielgabala šāviens. Pēc tam otrs, jau tuvāk, un vēl viens. Tad mums tuvējais marsietis pacēla savu cauruli augstu gaisā un izšāva gluži kā no liel­gabala ar tādu rībienu, ka zeme nodrebēja. Otrs, kas atradās pie Steinsas, darīja to pašu. Nebija ne uzlies­mojuma, ne dūmu, tikai dobjš sprādziena troksnis.

Šie spēcīgie dārdieni, kas sekoja cits citam, mani tā satrauca, ka, aizmirsis briesmas un savas applau- cētās rokas, es uzrausos dzīvžogā un sāku lūkoties uz Sanberijas pusi.

Atkal atskanēja rībiens, un pāri manai galvai Haunslovas virzienā aizlidoja liels šāviņš. Es do­māju, ka ieraudzīšu vismaz dūmus, uguni vai ko citu, kas liecinātu par tā iedarbību, taču redzēju tikai tumšzilās debesis, vientuļu zvaigzni tajās un balto miglu, kas tāltālu klājās pār zemi. Nebija arī ne grāviena, ne sprādziena. Atkal iestājās klu­sums. Pagāja minūte, divas, trīs.

—    Kas notiek? — mācītājs jautāja, piesliedamies kājās man līdzās.

—    Dievs vien to zina! — es atteicu.

Garām aizlidinājās sikspārnis un nozuda miglā. Kaut kur tālumā atskanēja satraukti kliedzieni un apklusa. Es atkal palūkojos uz marsieti: tagad tas ātrā gaitā slāja gar upes krastu uz austrumiem.

Es gaidīju, ka kuru katru mirkli kāda no slēpnī novietotajām baterijām atklās uz viņu uguni, taču nekas neiztraucēja vakara klusumu. Attālinoties marsieša stāvs kļuva aizvien mazāks, un drīz vien to paslēpa migla un sabiezējošā tumsa. Ziņkāres urdīti, mes uzrāpāmies augstāk. Sanberijas pusē ap­vārsni aizsedza blīvs tumšums, it kā tur pēkšņi būtu izaudzis konusveida kalns. Tālāk viņpus upes pāri Voltonai mēs ieraudzījām otru tādu pašu melnu konusu. Šie terikoniem līdzīgie veidojumi mūsu acu priekšā noplaka un pletās plašumā.

Pēkšņas nojausmas vadīts, es paskatījos uz zieme­ļiem un ieraudzīju tur caur miglu rēgojamies trešo melno pauguru.

Piepeši bija iestājies dziļš klusums. Kaut kur tālu uz dienvidaustrumiem varēja dzirdēt marsiešu sa- saukšanos, un tad gaisu atkal satricināja tālīni viņu šāvienu dārdi. Bet Zemes artilērija klusēja.

Tobrīd mēs nevarējām saprast, kas notiek, un tikai vēlāk es uzzināju, ko nozīmēja šie draudīgie, krēslā izslējušies pauguri.

Katrs marsietis, stāvēdams savā vietā milzī­gajā puslokā, ko es jau iepriekš aprakstīju, pēc kaut kāda mums nezināma signāla bija izšāvis no lielgabalam līdzīgās caurules lielu metāla kārbu, tēmējot uz katru priekšā pagadījušos uzkalnu, rae- žiņu, māju puduri vai ko citu, aiz kā varētu būt paslēpti lielgabali. Daži izšāva pa vienai kār­bai, daži pa divām, kā, piemēram, tas, kuru mēs redzējām. Pie Riplijas stāvošais marsietis, kā stāsta, esot izšāvis ne mazāk kā piecas reizes. Atsitoties pret zemi, šīs kārbas bez sprādziena sašķīda gabalos, un no tām izvirda milzīgs kvantums smagu, melnu tvaiku, kas mutuļodami uzšāvās augšup, izveidojot kalnam līdzīgu blīvu gāzes mākoni, tad lēnām no­plaka pie zemes un izplūda pa visu apkārtni. Saska­roties ar šiem kodīgajiem tvaikiem, kaut mazliet tos ieelpojot, viss dzīvais gāja bojā.

Šī gāze bija smaga, smagāka par visbiezākajiem dūmiem, un, kad trieciena spēks to bija uzsviedis gaisā, tā nevis izklīda, bet noslīga lejup un izplūda pār zemi līdzīgi šķidrumam, notekot no pakalniem, piepildot ielejas, grāvjus un upju teces, gluži tāpat kā ogļskābe, kas izplūst no vulkāniskām plaisām. Ja tā saskārās ar ūdeni, notika kaut kāda ķīmiska reak­cija, un ūdens virsma tūlīt pārklājās ar pulverveida pļāvu, kas lēnām nosēdās, atbrīvojot vietu jaunai porcijai. Šis savienojums bija absolūti nešķīstošs, un, kaut gan pati gāze acumirklī iedarbojās nāvējoši, ūdens pēc attīrīšanas no nogulsnēm bija pilnīgi ne­kaitīgs. Atšķirībā no citām gāzēm šī gāze nebija difūza. Tā gulēja blīvā slānī, gausi plūda lejup pa nokalnēm, negribīgi padevās vējam, mazpamazām sajaucās ar miglu un gaisa mitrumu un kā melni putekļi nosēdās uz zemes. Mēs vēl arvien nekā nezi­nām par šīs vielas sastāvu, izņemot to, ka tajā ietilpst kāds svešs elements, kas spektra zilajā daļā dod četru līniju grupu.

Uzmutuļojuši kalnam līdzīgā mākonī un noslīguši lejup, melnie dūmi tik cieši gūlās pie zemes, ka piec­desmit pēdu augstumā gaiss bija pilnīgi tīrs un, kā apliecināja to nakti pārdzīvojušie Strītkobemas un Ditonas iedzīvotāji, no tiem varēja paglābties uz jumtiem, augstāku māju pēdējos stāvos un lielos kokos.

Kāds vīrs no Strītkobemas, kas bija uzrāpies baz­nīcas tornī, stāstīja, kā šie dūmi, veldamies dīvai­niem gredzeniem, piepildījuši ciemu un mājas spo­kaini izslējušās pāri melnajai blīvai. Pusotras dienas viņš notupējis tornī, galīgi novārdzis, izbadējies un saules apsvilināts. Raugoties no augšas, pakalnu ieskautā ieleia izskatījusies kā melns, samtains ezers, kurā vietvietām saulē spīdējuši sarkani jumti un zaļi koki, bet vēlāk parādījušies tumšā plīvurā tīti krūmi, vārti, klētis, šķūņi un māju sienas.

Tā tas bija Strītkobemā, kur melnā gāze palika, kamēr pati lēnām nosēdās uz zemes. Bet daudzās citās vietās, pēc tam kad tā savu darbu bija padarī­jusi, marsieši atkal attīrīja gaisu, uzšļākdami gāzes slānim tvaika strūklu.

Tā viņi likvidēja gāzes vālus netālu no mums; mēs zvaigžņu gaismā redzējām to pa kādas pamestas mājas logu Augšhalifordā, kur bijām atgriezušies. Mēs varējām redzēt arī prožektoru starus, kas slī­dēja šurpu turpu pār Ričmondu un Kingstonu. Ap pulksten vienpadsmitiem loga rūtis nodrebēja un mēs izdzirdējām tur uzstādīto milzīgo aplenkuma lielgabalu dārdus. Ar īsiem starplaikiem šī kano- nāde turpinājās kādu stundas ceturksni, uz labu laimi apšaudot neredzamos marsiešus pie Hemptonas un Ditonas. Tad baltie elektriskās gaismas stari no­dzisa un to vietā pacēlās sarkana blāzma.

Tad kā žilbinoši spožs, zaļš meteors nokrita mar­siešu ceturtais cilindrs. Kā vēlāk uzzināju, tas no­gāzās Bušijas parkā. Pirms sāka šaut Ričmondas un Kingstonas pakalnos novietotā artilērija, kaut kur tālu dienvidrietumos brīžiem bija dzirdama juceklīga lielgabalu dārdoņa — acīmredzot tur bateriju apkal­pes, iekams tās nosmacēja melnie dūmi, drudžaini šāva uz labu laimi.

Tā, rīkodamies tikpat metodiski kā cilvēki, kas grib izkvēpināt lapseņu pūzni, marsieši izlēja šo dīvaino, smacējošo gāzi pa visu Londonas apkaimi. Viņu pusloks izvērsās arvien plašāks, tā galiem lē­nām atvirzoties uz abām pusēm, līdz beidzot izvei­dojās «itaisna ķēde, kas sniedzās no Henvelas līdz Kumbai un Moldenai. Visu nakti marsieši virzījās uz priekšu ar savām nāvi nesošajām caurulēm. Pēc tā viena marsieša notriekšanas pie Sentdžordžhilas mūsu artilērijai vairs ne reizi neizdevās kādam no tiem ko nodarīt. Visur, kur vien varēja būt paslēpti lielgabali, viņi izšāva kārbas ar melno gāzi, bet pret nenomaskētajām baterijām laida darbā karstuma staru.

Ap pusnakti liesmojošie koki Ričmondas parka nogāzēs un blāzma pār Kingstonas pakalniem ap­gaismoja melnu dūmu blīvu, kas piepildīja visu Tem- zas ieleju un sniedzās līdz pat apvārsnim. Pa to lēnām brida divi marsieši, šļākdami šņācošas tvaika strūklas uz visām pusēm.

Tonakt marsieši maz lietoja karstuma staru — vai nu tāpēc, ka tiem bija ierobežots izejvielu krājums tā ražošanai, vai arī tāpēc, ka gribēja nevis izpostīt

Zemi, bet tikai satriekt un apspiest pretošanos. Tas viņiem katrā ziņā arī izdevās.

Svētdienas nakts bija pēdējā, kad vēl notika orga­nizēta pretošanās marsiešu uzbrukumam. Pēc tam neviena karaspēka daļa vairs nemēģināja cīnīties pret viņiem, jo tas bija pilnīgi bezcerīgi. Pat torpēd- laivu un mīnukuģu komandas, kas ar saviem ātršā- vējiem ieročiem bija iebraukušas Temzā, atteicās pa­likt, sadumpojās un atkal atgriezās jūrā. Pēc šās nakts cilvēkiem pietika drosmes vienīgi tādiem aiz­sardzības pasākumiem kā mīnu izlikšana un slazdu bedru sagatavošana, bet arī tas tika darīts haotiski un bez īsta plāna.

Mēģiniet, ja spējat, iedomāties pie Ešeras novie­toto bateriju likteni, vīrus, kas tik saspringti tur gai­dīja krēslā. Dzīvs no viņiem nepalika neviens. Iztē­lojieties satraukto atmosfēru, modros un vērīgos virsniekus, kaujai gatavos lielgabalniekus, līdzās sa­krautās munīcijas kaudzes, vedējus ar saviem zir­giem un lafetēm, civilos skatītājus, kas pienākuši tik tuvu, cik vien atļauts, vakara klusumu, lauka lazaretes un teltis ar apdegušajiem un ievainotajiem no Veibridžas. Tad dobji nodun marsiešu šāvieni, un pāri kokiem un mājām aizlido smags šāviņš un sašķīst tuvējā tīrumā.

Arī tālāko nav grūti iedomāties. Ar izbrīnu un šausmām cilvēki piepeši ierauga pret debesīm uz- šaujamies milzīgu, melnu mākoni, kas mutuļu mutu­ļiem ātri veļas uz priekšu, pārvērzdams krēslu biezā tumsā; neizprotams un drausmīgs ienaidnieks metas virsū saviem upuriem, tam tuvākie cilvēki un zirgi pazūd tumšā dūmakā, ļaudis bēg, kliedz, nokrīt gu­ļus, skan izmisuma bļāvieni, lielgabali pēkšņi ir pa­mesti, cilvēki smakdami lokās un raustās uz zemes,

un pāri visam arvien plašumā plešas melnais dūmu konuss. Un tad — nakts un iznīcība, nav vairs nekā, ir tikai mēma, necaurredzama gāzes blīva, kas pa­slēpj mirušos.

Pirms rītausmas melnā gāze jau vēlās pa Ričmon­das ielām, un apjukusī valdība, kas neiespēja vairs neko citu, griezās pie Londonas iedzīvotājiem ar uz­saukumu nekavējoties bēgt.

16

BĒGŠANA NO LONDONAS

Jūs varēsiet gan iedomāties grandošo baiļu .vilni, kas pirmdien agri no rīta vēlās cauri pasaules lielā­kajai pilsētai. Bēgļu strauts drīz vien pārvērtās par mutuļojošu straumi, kas putodama sitās ap dzelzceļa stacijām, uzbangoja spīvos cīniņos pie kuģu piestāt­nēm Temzā un steigšus plūda pa visiem iespējamiem kanāliem uz ziemeļiem un austrumiem. Ap pulksten desmitiem panika pārņēma policiju, pusdienlaikā — arī dzelzceļa administrāciju, amatpersonas pameta savus posteņus un pienākumus, saplūda ar cilvēku straumi ielās un aizpeldēja līdzi strauji izkūstoša- jam sociālajam organismam.

Visas dzelzceļa līnijas uz ziemeļiem no Temzas un pilsētas dienvidaustrumu daļas iedzīvotāji Kenonstrītā tika brīdināti svētdien ap pusnakti, un jau pulksten divos vilcieni bija pārpildīti un cilvēki izmisīgi plēsās par vietām pieblīvētajos vagonos. Trijos arī Bišopsgeitstrītā bēgļu drūzmā vairāki tika samīti un saspiesti; pāris simt jardu attālumā no Liverpūles stacijas tika šauts ar revolveriem, laisti darbā naži, un policisti, kas bija atsūtīti satiksmes

regulēšanai, pārguruši un saniknoti piekāva cilvē­kus, ko tiem vajadzēja aizsargāt.

Vēlāk dienā, kad lokomotīvju mašīnisti un kurinā­tāji atteicās atgriezties Londonā, bēgļu masas arvien vairāk atplūda no stacijām un vēlās projām pa ce­ļiem, kas veda uz ziemeļiem. Ap pusdienlaiku pie Bārnsas bija redzēts viens marsietis, un pār Temzu un Lambetas rajonu, lēni slīgdams lejup, peldēja melnās gāzes mākonis, nogriezdams visus ceļus pāri tiltiem. Otrs gāzes mākulis nogūlās virs īlingas un kā mazu saliņu aplenca Pilskalnu, kur atradās gru­piņa izglābušos cilvēku; viņi bija dzīvi, taču projām tikt nevarēja.

Veltīgi izmēģinājies iekļūt ziemeļrietumu vilcienā Čokfārmas stacijā (vilcieni, kas bija pārpildīti jau preču stacijā, tur, spiedzienu pavadīti, burtiski lau­zās cauri ļaužu drūzmai, un daži spēcīgi puiši tik tikko spēja savaldīt saniknoto pūli, lai nesašķaida mašīnista galvu pret kurtuvi), mans brālis izgāja uz Čokfārmroudas, veikli izlocījās cauri joņojošo pajūgu straumei uz ielas otru pusi un laimīgā kārtā viens no pirmajiem nokļuva pie velosipēdu veikala, kad sākās tā izlaupīšana. Velosipēdam, ko viņš da­būja, velkot caur logu bija pārplēsta priekšējā riepa, taču viņš uzsēdās uz tā un aizbrauca, ticis cauri tikai ar nobrāztu locītavu. Heverstokhilas stāvajā nokalnē ceļu aizšķērsoja vairāki apgāzušies rati, un mans brālis nogriezās pa Belsaizroudu.

Tā viņš izkļuva no panikas pārņemtās pilsētas un, turēdamies gar Edžverroudas malu, ap pulksten septi­ņiem tuvojās Edžverai — izsalcis un nomocījies, bet krietni atrāvies no bēgļu pūļa. Šur tur ceļa malā ziņ­kāri un neizpratnes pilni stāvēja vietējie iedzīvotāji. Manam brālim garām aizsteidzās vairāki velosipē­disti, daži jātnieki un divi automobiļi. Kādu jūdzi no Edžveras velosipēdam salūza ritenis, un tas kļuva nelietojams. Pametis velosipēdu ceļmalā, viņš kājām devās uz ciemu. Galvenajā ielā daži veikali bija at­vērti, ļaudis drūzmējās uz trotuāriem, stāvēja dur­vis, pie logiem un izbrīnījušies blenza uz šiem nepa­rastajiem ceļiniekiem, kas ievadīja no Londonas plūstošo bēgļu straumi. Kādā krodziņā manam brā­lim izdevās ieturēt azaidu.

Labu brīdi viņš klaiņoja pa ciemu, nezinādams, ko darīt tālāk. Bēgļu skaits arvien pieauga. Daudzi, tā­pat kā mans brālis, šķita, labprāt būtu palikuši tepat. Par iebrucējiem no Marsa nebija nekādu jaunu ziņu.

Pa ceļu nemitīgi plūda bēgļi, taču pārblīvēts tas pagaidām vēl nebija. Sākumā visvairāk bija velosi­pēdistu, bet drīz vien parādījās arī automobiļi, eki­pāžas un karietes, un ceļu līdz pašai Sentolbensai ietina biezi putekļu mākoņi.

Beidzot, laikam atcerējies savus draugus, kas dzī­voja Čelmsfordā, un nolēmis doties turp, mans brālis nogriezās pa klusu lauku ceļu uz austrumiem. Drīz vien viņš nonāca pie kāpnītēm žogā, pārkāpa tam pāri un soļoja tālāk pa taciņu, kas aizvijās ziemeļ­austrumu virzienā. Viņš pagāja tuvu garām vairā­kām lauku mājām un nelieliem ciemiem, .nemaz ne­uzzinājis to nosaukumus. Citus bēgļus viņš gandrīz nemaz neredzēja, kamēr netālu no Haibārnetas uz zāļaina lauku ceļa sastapa divas dāmas, kas kļuva par viņa ceļabiedrēm. Mana brāļa palīdzība nāca vi­ņām īstajā brīdī.

Izdzirdējis sieviešu kliedzienus, viņš paskrēja uz priekšu un ceļa līkumā ieraudzīja divus vīriešus, kas ar varu rāva laukā abas braucējas no maziem ponija ratiem, bet trešais turēja nobiedēto lopiņu pie galvas. Viena no dāmām, maza auguma sieviete baltā tērpā, tikai kliedza spiedzīgā balsī, bet otra, slaida brunete, zvetēja vīrietim, kas bija viņu sagrā­bis aiz delma, ar pātagu, ko turēja brīvajā rokā.

Mans brālis tūlīt aptvēra situāciju, iekliedzās un steidzās sievietēm palīgā. Viens no uzbrucējiem at­kāpās un pagriezās pret viņu; mans brālis, pēc pre­tinieka sejas noprazdams, ka kautiņš neizbēgams, un būdams labs bokseris, metās virsū pirmais un ar trāpīgu sitienu notrieca viņu zemē līdzās ratu rite­nim.

Te nebija vietas bruņnieciskiem cīņas smalku­miem, un mans brālis, ar kājas spērienu padarījis pakritušo «galīgi rāmu, sagrāba pie apkakles otru vīrieti, kas rāva aiz rokas slaido dāmu. Viņš izdzir­dēja pakavu klaboņu, sajuta sejā pātagas dzēlienu, trešais pretinieks iebelza viņam pa pieri, un vīrs, ko viņš turēja aiz apkakles, izrāvās un metās projām pa ceļu uz to pusi, no kuras mans brālis bija atnācis.

Pa pusei apdullis no sitiena, viņš atradās aci pret aci ar vīrieti, kas bija turējis poniju pie galvas, un redzēja, ka rati, mētādamies no vienas ceļa malas uz otru, attālinās un abas tajos sēdošās sievietes raugās atpakaļ. Viņa pretinieks, drukns tēvainis, pa­spēra soli uz priekšu un atvēzējās, bet mans brālis pasteidzās un pirmais iezvēla tam pa ģīmi. Tad, saprazdams, ka ir palicis viens, veikli apsviedās un metās pakaļ pajūgam; druknais vīrs mina viņam uz papēžiem, un aizmukušais laupītājs, tagad atgrie­zies, sekoja abiem pa gabaliņu.

Piepeši mans brālis paklupa un nokrita; viņa vajā­tājs arī nogāzās gar zemi, un, kad mans brālis pie­cēlās, viņš atkal atradās aci pret aci ar diviem preti­niekiem. Laikam gan viņš nebūtu spējis tikt galā ar tiem, ja drosmīgā slaidā lēdija nebūtu apturējusi pa­jūgu un devusies viņam palīgā. Izrādījās, ka viņai ir revolveris, kas uzbrukuma brīdī acīmredzot bija atradies zem ratu sēdekļa. Viņa izšāva no sešu jardu attāluma, gandrīz trāpīdama manam brālim. Bailīgā­kais no laupītājiem laidās lapās, un viņa drauģelis tam sekoja, lādēdamies par kompanjona gļēvulību. Paskrējuši krietnu gabalu, viņi apstājās uz ceļa tajā vietā, kur nesamaņā gulēja trešais uzbrucējs.

—    Ņemiet! — slaidā dāma sacīja, pasniegdama manam brālim revolveri.

—    Ejiet atpakaļ uz ratiem! — teica mans brālis, noslaucīdams asinis no pārsistās lūpas-.

Klusēdama viņa pagriezās, un viņi abi, smagi elpo­dami, devās pie pajūga un balti ģērbtās dāmas, kas ar pūlēm valdīja pārbiedēto poniju.

Laupītāji acīmredzot bija dabūjuši pietiekamu mā­cību. Kad mans brālis atskatījās, viņi gāja projām pretējā virzienā.

—    Ja atļausiet, es sēdēšu šeit, — mans brālis sa­cīja un uzrausās uz brīvā priekšējā sēdekļa. Slaidā dāma palūkojās pār plecu atpakaļ.

—    Dodiet grožus man! — viņa sacīja un uzšāva ar pātagu ponijam pa sāniem. Pēc mirkļa ceļa līkums paslēpa trīs laupītājus mana brāļa skatienam.

Tā gluži negaidīti mans brālis nokļuva šo divu sieviešu sabiedrībā un, aizelsies no kautiņa, ar pār­šķeltu lūpu, nobrāztu žokli un asiņainiem pirkstu kauliņiem brauca tālāk kopā ar viņām pa nepazīs­tamu ceļu.

Viņš uzzināja, ka šīs dāmas ir kāda Stenmorā dzī­vojoša ārsta sieva un jaunākā māsa. Tas īsi pēc pusnakts atgriezies no Pinneras, kur bijis izsaukts pie smaga slimnieka, un pa ceļam kādā stacijā izdzir­dējis par marsiešu tuvošanos. Viņš atsteidzies mā­jās, pamodinājis sievietes — viņu kalpone pirms divām dienām no viņiem aizgājusi — , iesaiņojis šo to ēdamu, pabāzis savu revolveri zem sēdekļa (par laimi manam brālim) un vēlējis braukt uz Edžveru, domādams, ka tur izdosies iekļūt vilcienā. Pats viņš vēl palicis Stenmorā, lai brīdinātu kaimiņus, un tei­cies būt Edžverā ap puspieciem no rīta. Tagad bija jau gandrīz deviņi, bet no viņa nebija ne miņas. Edžverā viņas neesot varējušas palikt milzīgā bēgļu pieplūduma dēļ un tāpēc nolēmušas nogriezties pa šo sānceļu..

To visu abas dāmas mazpamazām pastāstīja ma­nam brālim, kad netālu no Ņūbārnetas viņi apstājās. Mans brālis apsolījās palikt kopā ar viņām vismaz tik ilgi, kamēr tās izlems, ko darīt tālāk, vai sagaidīs savu vīru un brāli. Lai iedrošinātu sievietes, viņš apgalvoja, ka prot lieliski šaut ar revolveri, kaut gan nepavisam nemācēja apieties ar šo ieroci.

Viņi apmetās ceļa malā, un ponijs laimīgs atvilka elpu dzīvžoga ēnā. Mans brālis pastāstīja ceļabiedrēm par savu bēgšanu no Londonas, kā arī visu, ko bija dzirdējis par marsiešiem un viņu uzbrukumu. Saule kāpa arvien augstāk, un drīz vien viņi ap­klusa, drūmu nojautu un neziņas nomākti. Pa ceļu garām gāja vairāki bēgļi, un mans brālis ņēmās tos izprašņāt par jaunumiem. Katra juceklīgā atbilde vēl jo vairāk nostiprināja viņa pārliecību, ka cilvēci piemeklējusi drausmīga nelaime un ka nekavējoties jābēg tālāk. Viņš sāka steidzināt savas ceļabiedres.

— Mums ir nauda, — sacīja jaunākā dāma un saminstinājās.

Viņas acis sastapās ar mana brāļa skatienu, un viņa tūlīt nomierinājās.

— Ari man ir nauda, — mans brālis sacīja.

Viņa pastāstīja, ka viņām esot trīsdesmit mārciņas zeltā un viena piecu mārciņu banknote; varbūt par labu samaksu viņiem izdošoties iekļūt vilcienā Sent- olbensā vai Ņūbārnetā. Mans brālis, atcerēdamies ļaužu pūļu niknos cīniņus pie vilcieniem Londonā, domāja, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, un ieteica doties cauri Eseksai uz Heridžu un no turienes ar kuģi atstāt Angliju.

Misis Elfinstona — tā sauca balti ģērbto lēdiju — negribēja ne dzirdēt par tālākbraukšanu ūn visu laiku vaimanāja par savu Džordžu, bet viņas svaine izturējās apbrīnojami mierīgi un aukstasinīgi un galu galā piekrita mana brāļa priekšlikumam.

Tā nu viņi devās tālāk Bārnetas virzienā, nolēmuši šķērsot Lielo Ziemeļu šoseju; mans brālis soļoja kā­jām, vezdams poniju pie galvas, lai pēc iespējas tau­pītu tā spēkus.

Saulei paceļoties augstāk, kļuva ļoti karsts, no baltajām, nokaltušajām ceļa smiltīm dvesmoja svelme, žilba acis, un viņi virzījās uz priekšu gauži lēnām. Dzīvžogus klāja pelēka putekļu kārta. Tuvo­joties Bārnetai, viņi iztālēm sadzirdēja juceklīgu trokšņu dunu, kas kļuva arvien skaļāka.

Tagad viņi sastapa jau vairāk bēgļu. Lielākoties tie soļoja, truli blenzdami un kaut ko murminādami pie sevis, un izskatījās novārguši, piekusuši, netīri. Vi­ņiem garām, galvu nodūris, aizgāja kāds vīrietis vakara uzvalkā. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzienus un atskatījušies, viņi pārsteigti ieraudzīja, ka šis cil­vēks ar vienu roku ieklupis sev matos, bet ar otru sit kādu neredzamu ienaidnieku. Kad niknuma lēkme pārgāja, viņš; atpakaļ neskatīdamies, turpināja savu ceļu.

Kad mans brālis ar abām dāmām tuvojās ceļu krustojumam dienvidos no Bārnetas, viņi redzēja pa kreisi pāri laukiem uz šosejas pusi steidzamies sie­vieti ar zīdaini uz rokām un diviem lielākiem bēr­niem nopakalis; pēc tam sastapa vīrieti noputējušās melnās drēbēs ar resnu spieķi vienā rokā un nelielu čemodānu otrā.

Tad no māju pudura, kas atradās pie paša krusto juma, ceļa līkumā izripoja nelieli rati, ko vilka melns, putās nodzīts ponijs. Pajūgu vadīja bāls jau­neklis ar pelēki noputējušu katliņu galvā. Ratos sa­spiedušās sēdēja, trīs meičas, kas izskatījās pēc īstendas fabriku strādniecēm, un divi mazi bērni.

—    Vai pa šito ceļu mēs tiks uz Edžveru? — brau­cējs jautāja. Viņa skatiens bija izmisis un seja krīta baltumā. Kad mans brālis paskaidroja, ka jānogrie­žas pa kreisi, jauneklis uzšāva ponijam ar pātagu un aizlēkšoja, pat paldies nepateicis.

Mans brālis pamanīja, ka pār mājām viņu priekšā paceļas blāva, pelēka dūmaka un ietin baltās terases fasādi viņpus šosejas, kas pavīdēja starp villām. Pie­peši misis Elfinstona iekliedzās — virs mājām pret karstajām, zilajām debesīm uzšāvās melni sarkanu liesmu mēles. Mežonīgajā trokšņu jūklī tagad varēja saklausīt satrauktas cilvēku balsis, ratu rīboņu, ri­teņu čīkstēšanu un pakavu klaboņu. Nepilnu piec­desmit jardu attālumā no krustojuma ceļš strauji pagriezās.

—  Žēlīgais dievs! — iesaucās misis Elfinstona. — Kur jūs mūs vedat?

Mans brālis apstājās.

Šoseja bija viena vienīga verdoša ļaužu straume, cilvēku un pajūgu lavīna, kas vēlās uz ziemeļiem. Pāri tai, balti vizēdams spožajos saules staros, pa­cēlās milzīgs putekļu mākonis, kas sniedzās divdes­mit pēdu augstumā un ietina visu pelēkā, necaurre­dzamā dūmakā. Tas ne uz brīdi nenoplaka, jo stei­dzīgās gājēju kājas, neskaitāmie zirgu pakavi un visdažādāko braucamo riteni atkal un atkal uzvan­dīja gaisā jaunus putekļu vālus.

—    Ceļu! — mans brālis dzirdēja kliedzam. — Do­diet ceļu!

Bija tāda sajūta, it kā tuvotos ugunsgrēkam: pūļa dunoņa atgādināja liesmu rūkoņu, un nāsīs cirtās karsti, kodīgi putekļi. Un patiešām — gabaliņu tālāk šosejas malā dega kāda villa; biezi melnu dūmu mu­tuļi vēlās pāri šosejai, vēl palielinādami sajukumu.

Garām pagāja divi vīrieši; tiem sekoja raudoša sieviete netīrās drēbēs, nesdama smagu saini. Noklī­dis medību suns, pārbiedēts un nožēlojams, ar iz­kārtu mēli, riņķoja ap apstājušos pajūgu un, kad mans brālis tam uzkliedza, aizlēkšoja projām.

Aiz mājām pa labi, cik vien tālu viņi varēja sa­skatīt, pa šoseju no Londonas puses, iespiesta starp villu rindām, vēlās mutuļojoša noputējušu, steidzīgu ļaužu straume. Pie pašām krustcelēm tumšās cilvēku galvas un apkrāvušies stāvi uz brīdi kļuva skaid­rāk saskatāmi, aizsteidzās garām un atkal izkusa bēgļu drūzmā, ko aprija putekļu mākonis.

—    Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Ceļu! Ceļu!

Aizmugurē ejošie spiedās virsū priekšējiem. Mans brālis stāvēja pie ponija galvas. Nepārvarama spēka pievilkts, viņš lēnām, soli pa solim, sāka virzīties uz priekšu.

Edžverā valdīja sajukums, Čokfārmā notika mežo­nīga drūzmēšanās, bet šī te jau bija masveidīga tau­tas bēgšana, Grūti pat iedomāties šo ainu. Nebei­dzama, bezveidīga ļaužu un pajūgu gūzma izvirda gar stūri un vēlās garām krustojumam. Gar malu gāja kājnieki, vairīdamies no ratu riteņiem, grūzda­mies virsū cits citam, veldamies grāvī.

Rati un ekipāžas virzījās uz priekšu blīvā straumē, un, kad veiklākie un nepacietīgākie braucēji, gribē­dami izrauties uz priekšu, drāzās c^iem garām, kā­jāmgājēji izbailēs pieplaka pie māju žogiem.

—    Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Viņi nāk!

Kādos ratos stāvēja akls vīrietis Pestīšanas armi­jas uniformā un, vēcinādams gaisā rokas ar līkiem pirkstiem, auroja:

—    Mūžība! Mūžība!

Viņa balss bija ķērcoša un ļoti skaļa, tā ka mans brālis to dzirdēja vēl ilgi pēc tam, kad kliedzējs bija nozudis putekļu mākonī. Daži braucēji bez jēgas pā- tagoja zirgus un lamājās savā starpā; citi sēdēja ne­kustīgi, izmisušām acīm vērdamies vienā punktā; daži sūkāja pirkstus aiz slāpēm vai visā garumā gu­lēja ratu dibenā. Zirgu laužņi bija klāti putām, acis pieplūdušas asinīm.

Tur bija neskaitāmi rati, ekipāžas, preču furgoni, kāda pasta kariete, ielu aptīrītāja pajūgs ar uzrakstu «Sentpankresas draudze», milzīga kokmateriālu pār­vadāšanas platforma, pilna ar robusta izskata puisie- šiem. Garām aizrībēja smagi alus darītavas rati, kuru malējie riteņi bija notašķīti ar asinīm.

—    Ceļu! — kliedza balsis. — Dodiet ceļu!

—    Mū-žība! Mū-žība! — kā atbalss skanēja tā­lumā.

Tur gāja labi ģērbušās sievietes, nelaimīgas un nomocījušās, kopā ar bērniem, kas žēli raudāja un tikko spējo, pavilkt kājas; viņu spodrās drānas bija noputējušas un nogurušās sejas saraudātas. Daudzas pavadīja viņu vīri, gan gādīgi, gan sadrūmuši un nikni. Plecu pie pleca ar visiem uz priekšu lauzās daži novārguši klaidoņi tumšās, izbalējušās skrandās, acis bolīdami, skaļi bļaustīdamies un neķītri lamā­damies. Sparīgā solī caur burzmu spiedās plecīgi strādnieku cilvēki; izmisīgi grūstīdamies, klunkuroja nekārtīgi apģērbušies, neskuvušies klerki un bodes zeļļi; mans brālis drūzmā pamanīja arī kādu ievai­notu kareivi, vīriešus dzelzceļa nesēju drēbēs un no­žēlojamu radījumu naktskreklā, kam pāri bija uz­rauts mētelis.

Taču visam šim raibajam pūlim bija kaut kas ko­pīgs. Visu sejas pauda izbīli un ciešanas, visus dzina uz priekšu bailes. Katrs skaļāks troksnis aizmugurē, ķīviņš par vietu ratos it kā elektrizēja visu pūli, un ikviens centās pielikt soli; pat tie, kam aiz nespēka un pārbīļa kājas vairs galīgi neklausīja, uz mirkli atkal sasparojās. Karstums un putekļi bija bēgļus jau krietni nomocījuši. Viņu āda bija saulē iztvīkusi, lūpas nomelnējušas un sasprēgājušas. Visi bija izslā­puši un piekusuši, visiem sāpēja kājas. Klaigu jūklī bija dzirdami gan strīdi un pārmetumi, gan spēkus zaudējušo vaidi un nopūtas; balsis lielākoties bija aizsmakušas un vārgas. Un pāri visam ik pēc brīža kā refrēns atkārtojās kliedzieni:

— Ceļu! Ceļu! Marsieši nāk!

Daži apstājās un atdalījās no šīs ļaužu straumes. Lauku ceļš, uz kura atradās mans brālis, slīpi izgāja uz šosejas, it kā būtu tās atzarojums Londonas vir­zienā. Taču arī to pārplūdināja bēgļi — vājākie, ko straume bija izsviedusi malā; vairākums no tiem, brīdi atpūtušies, atkal ienira drūzmā. Netālu no krustcelēm gulēja kāds vīrietis ar basu kāju, kas bija ietīta asiņainās lupatās. Divi draugi stāvēja līdzās, noliekušies par viņu. Laimīgais, ar viņu bija draugi!

Sīks večuks ar sirmām, pa karavīru modei apcir­ptām ūsām un novārtītos melnos vizītsvārkos izkli­boja malā, apsēdās zemē, novilka zābaku — viņa zeķe bija asiņaina —, izkratīja oli un steberēja tālāk. Tad maza, gadus astoņus deviņus veca meitenīte, gluži viena, raudādama saļima zem dzīvžoga netālu no mana brāļa.

—    Es vairāk nevaru paiet! Es vairāk nevaru paiet!

Mans brālis attapās no stingā mulsuma, paņēma

viņu uz rokām un, maigi mierinādams, nesa pie mis Elfinstonas. Tiklīdz mans brālis pieskārās meitenītei, viņa uzreiz apklusa kā nobijusies.

—    Ellen! — pūlī kliedza sieviete, un viņas balsī skanēja asaras. — Ellen! — Un bērns piepeši izrāvās brālim no rokām, raudot saukdams: — Māmiņ!

—    Viņi nāk! — nokliedza kāds cilvēks, aizjādams garām.

—    Nost no ceļa, jūs tur! — bļāva kučieris, izslē- jies visā augumā, un mans brālis redzēja no šosejas nogriežamies slēgtu karieti.

Cilvēki, uzgrūzdamies cits citam, atsprāga malā, lai izvairītos no zirga. Mans brālis steigšus pierāva poniju cieši klāt pie dzīvžoga, kariete aizdrāzās ga­rām un ceļa līkumā apstājās. Tā bija divjūga kariete, bet iejūgts bija tikai viens zirgs.

Mans brālis cauri saceltajiem putekļiem neskaidri redzēja, ka divi vīrieši izcel kaut ko uz baltām nes­tuvēm un saudzīgi noliek zālē pie ligustru dzīvžoga.

Viens no viņiem pieskrēja klāt manam brālim.

—    Kur te tuvumā būtu ūdens? —: viņš jautāja.

—   Viņš mirst un ļoti lūdz padzerties … Tas ir lords Garriks.

—           Lords Garriks! — mans brālis iesaucās. — Aug­stākais tiesnesis? ,

—    Kur lai ņem ūdeni?

—           Varbūt kādā no mājām ir ūdensvads, — iemi­nējās mans brālis. — Mums nav ūdens. Un es nevaru atstāt savas ceļabiedres.

Vīrietis sāka spiesties pretī drūzmai uz stūra mā­jas vārtiem.

—    Uz priekšu! — kliedza cilvēki, grūstīdami viņu.

—   Marsieši nāk! Uz priekšu!

Tad mana biāļa uzmanību piesaistīja kas cits. Kāds bārdains cilvēks ar ērgļa degunu stiepa mazu čemodāniņu; pēkšņi tas atsprāga vaļā, un no tā izgāzās vesels lēvenis zelta sovrinu, kas, atsitoties pret zemi, sašķīda atsevišķās monētās. Šķindēdamas tās ripinājās starp kustošajām cilvēku un zirgu kā­jām. Bārdainis apstājās un stulbi blenza uz izbirušo naudas kaudzi; kāda pajūga ilkss ietriecās viņam plecā, viņš sagrīļojās, iebļāvās un atlēca malā, tik tikko izvairīdamies no riteņiem.

—    Ceļu! — kliedza cilvēki. — Griez ceļu!

Tiklīdz rati bija garām, viņš, rokas izpletis, metās

klāt monētu kaudzei un sāka saujām grābt tās. Kāds zirgs uzslējās pār viņu divkājās, viņš uztrūkās, bet paklupa un novēlās zem zirga pakaviem.

—           Stāt! — mans brālis iekliedzās un, pagrūzdams sievieti, kas stāvēja ceļā, metās uz priekšu, lai sa­grābtu zirgu aiz iemauktiem.

Iekams viņš paguva to izdarīt, atskanēja griezīgs bļāviens, un mans brālis caur putekļu mākoni re­dzēja ratu riteni pārveļamies pāri zemē nokritušā cilvēka mugurai. Viņš gribēja aizturēt pajūgu, bet braucējs iesita viņam ar pātagu. Pūļa daudzbalsīgie kliedzieni plēsa pušu ausis. Sabrauktais cilvēks locī­jās ceļa putekļos starp savām izkaisītajām monētām, nespēdams piecelties, jo ritenis bija pārlauzis viņam mugurkaulu un kājas kļuvušas ļenganas un nekustī­gas. Mans brālis izslējās un skaļi uzsauca nākama­jam braucējam. Kāds vīrs, kas jāja uz melna zirga, nāca viņam talkā.

—    Mēģiniet dabūt viņu nost no ceļa, — jātnieks sacīja.

Satvēris nelaimīgā apkakli ar brīvo roku, mans brālis sāka vilkt viņu uz šosejas malu. Taču tas vēl arvien tvarstīja pēc savas naudas un, niknām acīm skatīdamies manā brālī, sita viņam pa roku ar dūri, kurā bija sažņaugts zelts.

—    Nemaisieties pa kājām! — aizmugurē kliedza dusmīgas balsis. — Ceļu! Ceļu!

Kādas karietes ilkss ar brīkšķi ietriecās pajūgā, ko bija apturējis jātnieks uz melnā zirga. Mans brā­lis atskatījās, un zelta īpašnieks, pagriezis galvu, iekoda rokā, kas turēja viņa apkakli. Melnais zirgs no grūdiena pastreipuļoja sānis, un pajūgs aizdrāzās garām, zirga pakavam iecērtoties zemē mata tiesu no mana brāļa kājas. Viņš palaida sabraukto cilvēku vaļā un atlēca sānis. Nelaimīgais palika guļam, un mans brālis redzēja, ka viņa sejā niknuma vietā pa­rādās šausmu izteiksme. Nākamajā acumirklī viņš nozuda skatienam, manu brāli drūzma atspieda malā un aizrāva garām sānceļam. Tikai ar lielām pūlēm viņš pretī straumei izlauzās atpakaļ.

Viņš redzēja, ka mis Elfinstona aizsegusi seju ar rokām, bet kāds mazs puišelis ar bērna bezjūtīgo

ziņkāri plaši ieplestām acīm raugās uz melnu, sa- pluinītu kamolu, kas nekustīgi guļ ceļa putekļos zem ripojošajiem ratu riteņiem.

—    Brauksim atpakaļ! —* mans brālis iesaucās un sāka griezt apkārt poniju. — Mēs nevaram tikt cauri šai ellei!

Viņi pabrauca atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukuši, kādus simt jardus, līdz mežonīgais pūlis nozuda aiz līkuma. Grāvī zem ligustru dzīvžoga mans brālis ieraudzīja mirstošā cilvēka krīta balto, pārvērsto, sviedriem klāto seju. Abas sievietes trī­cēdamas un sarāvušās klusu sēdēja ratos.

Aiz ceļa līkuma mans brālis atkal apstājās. Mis Elfinstona bija ļoti bāla, viņas svaine raudāja un ju­tās tik satriekta, ka pat savu Džordžu vairs nepiemi­nēja. Mans brālis arī bija no tiesas nobijies un ap­mulsis. Tikko pabraucis nost no šosejas, viņš saprata, ka nav citas izejas kā mēģināt vēlreiz tikt tai pāri. Apņēmības pilns viņš pievērsās mis Elfinstonai.

—    Mums tomēr jābrauc uz priekšu, — viņš sacīja un atkal apgrieza poniju.

Jau otrreiz tajā dienā jaunā sieviete parādīja savu drosmīgo raksturu. Lai izlauztos cauri bēgļu strau­mei, mans brālis metās iekšā drūzmā, satvēra pie galvas tuvākā pajūga zirgu un turēja to, kamēr viņa pabrauca garām. Kāda furgona ritenis aizķēra viņu ratus un noplēsa garu šķembu. Nākamajā acumirklī viņus ierāva straume un nesa uz priekšu. Mans brā­lis, kam aizturētā braucēja pātagas cirtieni bija at­stājuši sarkanas pēdas uz sejas un rokām, aši ierau­sās ratos un paņēma grožus.

—    Mērķējiet uz cilvēku, kas brauc aiz mugu­ras, — viņš sacīja, iedodams mis Elfinstonai revolveri, — ja viņš pārāk spiežas mums virsū. Nē, mēr­ķējiet uz zirgu!

Viņš centās turēties pēc iespējas vairāk pa labi, lai pirmajā izdevīgajā momentā izbrauktu šosejas otrā malā, taču, reiz ierauts straumē, nespēja vairs izkļūt no tās un bija spiests pret savu gribu velties līdzi šim putekļainajam, mežonīgajam jūklim līdz pat Čipingbārnetai. Apmēram jūdzi viņpus pilsētas cen­tra viņiem beidzot izdevās izrauties no drūzmas un nokļūt ceļa pretējā pusē. Visapkārt bija neaprak­stāms troksnis un sajukums, taču pilsētā un aiz tās no šosejas nogriežas vairāki ceļi, un līdz ar to ļaužu sastrēgums kaut cik mazinājās.

Mans brālis ar savām ceļabiedrēm nogriezās uz austrumiem cauri Hedlijai un tur, kā arī braucot tālāk, redzēja daudz ļaužu, kas dzēra tieši no upes un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu pie ūdens. No kāda pakalna pie īstbārnetas viņi tālumā ierau­dzīja divus vilcienus, kas lēnām ripoja pa Lielo Zie­meļu līniju uz ziemeļiem — cieši viens aiz otra, lokomotīvju svilpēm klusējot, stāvgrūdām pieblīvēti ar cilvēkiem, kuri tupēja pat tenderos uz oglēm. Mans brālis sprieda, ka šie vilcieni uzņēmuši pasa­žierus ārpus Londonas, jo tajā laikā centrālajās sta­cijās tas mežonīgās panikas dēļ vairs galīgi nebija iespējams.

Netālu ņo īstbārnetas viņi apstājās, lai atpūstos, jo visi trīs bija galīgi pārguruši no dienas briesmī­gajiem pārdzīvojumiem. Arī izsalkums jau lika sevi manīt, nakts bija vēsa, un neviens neuzdrošinājās iemigt. Vakarā pa ceļu garām viņu apmetnei sāka plūst bēgļi. Tie glābās no viņiem nezināmām bries­mām, steigdamies uz to pusi, no kurienes viņi bija atbraukuši.

«PĒRKONA DĒLS»

Ja marsiešu mērķis būtu bijis tikai postīšana, viņi būtu varējuši tajā pirmdienā iznīcināt it visus Lon­donas iedzīvotājus, kad tie lēnām plūda pa tuvējām grāfistēm. Tāda pati mežonīga lavīna vēlās ne tikai cauri Bārnetai, bet arī cauri Edžverai un Voltemebi- jai un pa ceļiem austrumu virzienā uz Sautendu un Šūberijnesu un dienvidos no Temzas uz Dīlu un Brodstersu. Ja kādam būtu bijis iespējams tajā jū­nija rītā pacelties gaisa balonā dzidri zilajās debesīs virs Londonas, tam katrs ceļš, kas iztek no nebei­dzamā ielu mudžekļa un ved uz ziemeļiem un austru­miem, būtu izskatījies no vienas vietas noklāts ar melniem, kustīgiem bēgļu punktiņiem. Un katrs šis punktiņš bija šausmu pārņemta, fizisku ciešanu no­mocīta cilvēciska būtne.

Es iepriekšējā nodaļā tik sīki aprakstīju, ko mans brālis redzēja uz Čipingbārnetas ceļa, lai lasītāji sa­prastu, kādu iespaidu šis melno punktiņu jūklis at­stāja uz cilvēku, kas pats bija viens no tiem. Nekad vēl pasaules vēsturē tādas cilvēku masas nav reizē pārvietojušās un kopīgi cietušas. Leģendārie gotu un huņņu karapūļi, lielākās armijas, kādas jebkad re­dzējusi Āzija, būtu tikai piliens šajā straumē.

Un šis nebija organizēts gājiens, tā bija paniska bēgšana, šausminoša un gigantiska pēc apmēriem, bez jebkādas kārtības un mērķa; seši miljoni cil­vēku, neapbruņoti un bez pārtikas, pa kaklu pa galvu bēga, paši nezinādami uz kurieni. Tas bija ci­vilizācijas bojā ejas, cilvēces iznīcības sākums.

Tieši zem sevis cilvēks, kas atrastos balona gon- dolā, redzētu plašu jo plašu ielu tīklu, namus, baz­nīcas, laukumus, parkus, jau ļaužu pamestus, redzētu it kā milzīgu izklātu pilsētas karti, kas dienviddaļā notriepta ar kaut ko melnu. Raugoties no augšas, liktos, ka pāri īlingai, Ričmondai, Vimbldonai kāda briesmonīga spalva uz kartes izšļākusi tinti. Katrs melnais traips nemitīgi, neatturami auga un pletās plašumā, izplūzdams uz visām pusēm, vietumis at­mezdamies pret pakalnu, citur ātri pārlīdams pāri pauguram uz jaunu ieplaku, gluži kā tintes piliens izplūst uz susināmā papīra.

Un tālumā, aiz zilajiem pakalniem, kas paceļas dienvidos no upes, šurpu turpu savās spožajās bru­ņās staigāja marsieši, mierīgi un metodiski izšļāk­dami savus indīgos mākoņus gan vienā rajonā, gan citā- un vēlāk, kad melnā gāze savu bija paveikusi, ar tvaika strūklām atkal to izkliedēdami un ieņem­dami iekaroto teritoriju. Šķita, ka viņu galvenais nolūks ir nevis Zemes izpostīšana, bet gan tās iemīt­nieku pilnīga demoralizācija un jebkuras pretestības salaušana. Viņi uzspridzināja visas pulvera no­liktavas, ko uzgāja, pārgrieza telegrāfa vadus, šur un tur sabojāja dzelzceļa līnijas. Viņi it kā pārcirta cilvēcei ceļgalu dzīslas. Marsieši acīmredzot nemaz nesteidzās paplašināt savu darbības zonu un tajā dienā līdz pat vakaram neaizgāja tālāk par Londo­nas centrālo daļu. Iespējams, ka diezgan prāvs skaits londoniešu pirmdienas rītā vēl bija palikuši savās mājās. Noteikti ir zināms, ka daudzi nomira savos dzīvokļos, melno dūmu nosmacēti.

Londonas Pūlā notika raibas lietas. Apmēram līdz pusdienlaikam tur vēl atradās upes tvaikonīši un dažnedažādas laivas, un bēgļi par aizvešanu piedā­vāja pasakainas naudas summas. Stāsta, ka daudzi, kas peldus mēģinājuši sasniegt laivas, atgrūsti nost ar ķekšiem un noslīkuši. Ap pulksten vieniem starp Blekfraiersas tilta arkām' parādījās klīstoša melnās gāzes mākoņa paliekas. Vienā acumirklī Pūls kļuva par drausmīgas panikas, cīniņu un sadursmju arēnu. Daudzas laivas un liellaivas iestrēga pie Taueras tilta ziemeļu arkas, un matrožiem un krāvējiem bija nikni jācīnās pret cilvēkiem, kas no upes krasta mē­ģināja par visu varu ietikt laivās. Daži pat rāpās lejup pa tilta balstiem .. .

Kad stundu vēlāk aiz Pulksteņa torņa parādījās marsietis un sāka brist lejup pa upi, pie Laimhauzas peldēja vienīgi laivu atliekas.

Par marsiešu piekto cilindru es pastāstīšu mazliet vēlāk. Sestais nokrita Vimbldonā. Mans brālis, sar­gādams abas sievietes, kas gulēja ratos pļavmalā, redzēja tā zaļo uzliesmojumu tālu aiz pakalniem. Otrdien mazā sabiedrība, vēl arvien pilna apņēmības tikt pāri jūrai, pa bēgļu pārpildītajiem ceļiem devās uz Kolčesteru. Ziņas, ka marsieši jau ieņēmuši visu Londonu, apstiprinājās. Viņi bija redzēti Haigeitā un pat Nīzdonā. Taču mans brālis tos ieraudzīja tikai nākamajā dienā.

Tagad bēgļu bari sāka jau stipri just pārtikas trū­kumu. Bada mocītie cilvēki vairs nerēķinājās ar īpa­šuma tiesībām. Fermeri bija spiesti ar ieročiem rokā apsargāt savas kūtis, klētis un sakņu dārzos briestošo ražu. Daudzi bēgļi, tāpat kā mans brālis, devās uz austrumiem, bet daži, izmisuma dzīti, pat griezās at­pakaļ uz Londonas pusi, lai dabūtu pārtiku. Tie gal­venokārt bija pilsētas ziemeļu nomaļu iedzīvotāji, kas par melnajiem dūmiem zināja tikai no citu no­stāstiem. Mans brālis dzirdējis runājam, ka apmēram puse valdības locekļu esot sapulcējušies Birminģemā un tiekot sagatavots milzīgs-daudzums sprāgstvielu automātiskajām mīnām, ko izlikšot Midlendas grā- fistēs.

Viņam vēl stāstīja, ka Midlendas dzelzceļa sabied­rība esot savākusi atpakaļ pirmās dienas panikā de­zertējušo personālu un atjaunojusi satiksmi. NoSent- olbensas uz ziemeļiem ejot vilcieni, lai kaut cik . mazinātu ļaužu sastrēgumu Londonai tuvējās grāfis- tēs. Čipingongarā bija izkarināts plakāts, kas vēstīja, ka ziemeļu pilsētās esot lieli miltu krājumi un nā­kamo divdesmit četru stundu laikā tikšot izdalīta maize bada cietējiem.

Taču šis paziņojums nepamudināja manu brāli at­teikties no sava glābšanās plāna; viņi visi trīs augu dienu brauca austrumu virzienā un nekur gan nere­dzēja apsolīto maizes dalīšanu. Patiesību sakot, arī neviens cits to neredzēja. Tajā naktī nokrita septītā zvaigzne — Primrouzhilā. Tas notika tai laikā, kad mis Elfinstona bija nomodā, jo viņa pāriņaiņus ar manu brāli uzņēmās sarga pienākumus. Viņa redzēja to nokrītam.

Trešdien trīs bēgļi — nakti viņi bija pārlaiduši vēl zaļu kviešu laukā — sasniedza Čelmsfordu, un tur grupa iedzīvotāju, kas uzdevās par Sabiedriskās apgādes komiteju, konfiscēja poniju pārtikai, nedo­dot pretī nekā, izņemot solījumu izsniegt viņiem nā­kamajā dienā gabalu gaļas. Te klīda baumas, ka marsieši jau esot pie Epingas, un dzirdēja runājam par Voltemebijas pulvera fabriku nopostīšanu, kad mēģināts uzspridzināt vienu no iebrucējiem.

Baznīcu torņos dežurēja novērotāji, lai brīdinātu par marsiešu tuvošanos. Mans brālis — kā vēlāk izrādījās, sev par lielu laimi, — nolēma tūlīt pat do­ties tālāk kājām uz jūras pusi un negaidīt pārtikas izsniegšanu, kaut gan viņi visi trīs bija ļoti izsalkuši. Ap pusdienlaiku viņi izgāja cauri Tilingemai, kas šķita pavisam klusa un pamesta; tikai daži marodieri zaglīgi ložņāja pa mājām, meklēdami pārtiku. Drīz vien aiz Tilingemas viņi piepeši ieraudzīja jūru un tajā neiedomājamu daudzumu dažnedažādu kuģu un laivu.

Kad kuģi vairs neuzdrošinājās braukt augšup pa Temzu, tie devās uz Eseksas piekrasti, uz Hervidžu, Voltonu un Klektonu, vēlāk uz Faulnesu un Šūberiju un tur uzņēma bēgļus. Tie stāvēja lielā sirpjveida līcī, kura pretējais krasts tālumā pie Neizas nozuda miglā. Pašā malā drūzmējās angļu, skotu, franču, dāņu un zviedru zvejnieku vienmastnieki, Temzas tvaikonīši, jahtas, motorlaivas; tālāk reidā stāvēja visvisādi lieli kuģi — netīri ogļinieki, spodri tirdz­niecības un pasažieru tvaikoņi, preču kuģi, naftas tankeri, okeāna laineri, pat kāds vecs, balts trans- portkuģis, skaistie, balti pelēkie pasažieru tvaikoņi, kas kursēja no Sautemptonas uz Hamburgu.

Cik mans brālis varēja saskatīt, visa zilā ūdens mala pāri Blekvoteram mudžēt mudžēja no laivām — notika tirgošanās ar ļaudīm, kas stāvēja krastā. Un tāda pati kņada bija visgarām līcim, gandrīz līdz Moldonai.

Apmēram divu jūdžu attālumā no krasta jūrā stā­vēja bruņukuģis, ieslīdzis ūdenī tik dziļi, ka manam brālim tas šķita pa pusei nogrimis. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls». Citu karakuģu te neredzēja, taču tāltālu pa labi pāri gludajam jūras spogulim (todien laiks bija ārkārtīgi rāms) cēlās melnu dūmu vērpetes: tur, izkārtojušies garā ķēdē iepretim Temzas grīvai, pilnā kaujas gatavībā stāvēja pārējie Lamanša flotes bruņukuģi, modri vērodami marsiešu uzvaras gājienu un tomēr bezspēcīgi to apturēt.

Kad misis Elfinstona ieraudzīja jūru, viņu par spīti visiem svaines uzmundrinājumiem sagrāba pa­niskas bailes. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Anglijas un tagad teicās labāk mirt nekā doties uz svešu zemi, pretī nezināmam liktenim un tā tālāk. Nabaga sieviete laikam iedomājās, ka francūži ir kaut kas līcteīgs marsiešiem. Divu dieņu ilgās ceļoša­nas laikā viņa bija kļuvusi arvien histēriskāka, bai­līgāka un nomāktāka. Viņa par katru cenu gribēja atgriezties Stenmorā. Tur dzīve allaž bijusi tik jauka un mierīga. Un Stenmorā viņas atkal sastapšot Džordžu . ..

Tikai ar lielām pūlēm izdevās aizvest viņu līdz krastam, kur drīz vien manam brālim lai­mējās piesaistīt kāda Temzas tvaikonīša matrožu uz­manību. Viņi atsūtīja laivu un pieprasīja trīsdesmit se­šas mārciņas par visiem trim. Kuģis, viņi teica, ejot uz Ostendi.

Pulkstenis bija apmēram divi, kad mans brālis, pie trapa samaksājis norunāto summu, kopā ar abām ceļabiedrēm beidzot nokļuva drošībā uz kuģa. Te varēja dabūt arī šo to ēdamu, gan par pasakaini augstām cenām, un viņi, apmetušies kuģa priekš­galā, ieturēja maltīti.

Uz tvaikonīša jau bija kādi četrdesmit pasažieri, daži no tiem izdevuši pēdējo naudu par aizvešanu. Taču kapteinis vēl līdz pieciem pēcpusdienā kavējās Blekvoterā, uzņemdams arvien jaunus pasažierus, kamēr klājs ar sēdvietām bija jau gandrīz bīstami pārpildīts.

Iespejams, ka viņš butu palicis uz vietas vel ilgāk, bet šai pievakares stundā dienvidu pusē atskanēja lielgabalu dunoņa. It kā atbildot tiem, reidā stāvošais bruņukuģis izšāva no mazkalibra lielgabala un pacēla karodziņu virteni. No tā dū­meņiem izšāvās dūmu mutuļi.

Daži pasažieri sprieda, ka tiekot šauts pie Šūberij- nesas, bet drīz vien visi ievēroja, ka kanonāde kļūst skaļāka. Tai pašā laikā tālu dienvidaustru­mos jūras klajā cits pēc cita parādījās trīs bruņu­kuģu masti un korpusi ar melnu dūmu mutuļiem virs tiem. Taču mana brāļa uzmanību visvairāk sais­tīja tāla dunoņa dienvidos. Viņam šķita, it kā pāri tāluma pelēcīgajai zilgmei viņš būtu saredzējis pace­ļamies dūmu stabu.

Mazais tvaikonītis, atstājis aiz muguras kuģu blīvu, jau sparīgi peldēja uz austrumiem, un zemo Eseksas liedagu ietina zilgana dūmaka, kad tāltālu, tik tikko saskatāms, parādījās marsietis, kas lēnām slāja gar staigno krastu no Faulnesas puses. To ierau­got, kapteinis uz tiltiņa, nobijies un pārskaities pats uz sevi par ilgo vilcināšanos, sāka pilnā rīklē lādē­ties, un šķita, ka viņa baiļu drudzis pielīp kuģa dzen- ratu lāpstiņām. Pasažieri, saskrējuši pie klāja treli­ņiem vai uzkāpuši uz sēdekļiem, raudzījās uz tālo siluetu, kas pacēlās pāri kokiem un baznīcu tor­ņiem krastā un, it kā laiski parodēdams cilvēka gaitu, nesteidzīgi soļoja uz priekšu.

Tas bija pirmais marsietis, ko mans brālis redzēja. Vairāk ar izbrīnu nekā bailēm viņš vēroja, kā šis milzis piesardzīgi slāj uz kuģu pusi, brizdams arvien dziļāk jūrā. Tad tālumā aiz Kroučas pāri nīkulīgu koku pudurim parādījās otrs marsietis un vēl tā­lāk — trešais. Tas smagi brida pa saulē vizošu smilšu sēri, kas šķita karājamies starp debesīm un jūru. Abi šie marsieši, tāpat kā pirmais, devās taisni iekšā jūrā, it kā viņu nolūks būtu nogriezt glābšanās ceļu daudzajiem kuģiem, kas atradās starp Faulnesu un Neizu. Kaut arī mazais tvaikonītis gāja ar pilnu jaudu, mašīnām drebot aiz piepūles un dzenratiem kuļot baltas putu vērpetes, tas tikai ļoti lēnām attā­linājās no draudošajām briesmām.

Paskatījies uz ziemeļrietumiem, mans brālis re­dzēja, ka kuģu blīva jau sakustējusies drudžainā rosībā: kuģi krustu šķērsu spraucas cits citam ga­rām, tvaikoņi svelpj un izverd tvaika mutuļus, steig­šus tiek uzvilktas buras, motorlaivas šaudās šurpu turpu.

šī aina un no kreisās puses uzglūnošās bries­mas piesaistīja visu viņa uzmanību, tā ka viņš nemaz neievēroja, kas notiek tālāk jūrā. Tad, tvaikonītim spēji pagriežoties (tas bija spiests piepeši mainīt kursu, lai izvairītos no sadursmes), viņš nogāzās gar­šļaukus no sola, uz kura stāvēja. Visapkārt atskanēja kliedzieni, soļu dipoņa un urā saucieni, kas šķita atbalsojamies arī uz citiem kuģiem. Tvaikonītis sa­šķiebās, un mans brālis apvēlās uz vēdera.

Viņš pietrūkās kājās un aiz labā borta nepilnu simt jardu attālumā no viņu sāniski sasvērtā kuģīša ieraudzīja tērauda milzeni, kas gluži kā arkla lemesis šķēla ūdeni, uzvandīdams abās pusēs varenus, pu­tojošus viļņus; tie triecās pret tvaikonīti, kura dzenrata lāpstiņas bezcerīgi kūla gaisu un klājs no- sliecās gandrīz līdz ūdens virsmai.

Šļakatu gūzma uz brīdi padarīja manu brāli aklu. Izslaucījis acis, viņš redzēja, ka milzenis jau ir ga­rām un drāžas uz krasta pusi. Virs garā, slaidā kor­puSa pacēlās masīva metāla virsbūve ar diviem dū­meņiem, kas izspļāva gaisā dzirksteļotu dūmu mutu­ļus. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls», kas ar pilnu tvaiku nesās uz priekšu, steigdamies palīgā apdrau­dētajiem kuģiem.

Pieķēries pie margām, lai noturētos uz kājām, mans brālis atrāva skatienu no joņojošā bruņukuģa un atkal palūkojās uz marsiešiem. Tie visi trīs ta­gad stāvēja vienkopus, iebriduši tik dziļi jūrā, ka augstie trijkāji bija gandrīz pilnīgi zem ūdens. Tā iegrimuši un no tālienes skatīti, viņi šķita mazāk briesmīgi nekā tērauda milzenis, kura ķīļūdenī bez­spēcīgi šūpojās mazais tvaikonītis. Likās, ka marsieši izbrīnīti vēro šo jauno pretinieku. Varbūt viņi notu­rēja to par sev līdzīgu radījumu.

«Pērkona dēls» ne reizes neizšāva, tikai ar pilnu jaudu nesās uz priekšu. Iespējams, ka tieši tādēļ tam izdevās piekļūt ienaidniekam tik tuvu. Marsieši ne­zināja, kā rīkoties. Viens šāviens, un viņi ar kar­stuma staru būtu uz vietas to nogremdējuši.

Bruņukuģis drāzās tādā ātrumā, ka jau pēc minūtes atradās pusceļā starp tvaikonīti un trim marsie­šiem — tumšs, skrejošs siluets uz tālē gaistošā Esek- sas krasta fona.

Piepeši priekšējais marsietis nolaida zemāk savu cauruli un izšāva uz bruņukuģi melnās gāzes tvertni. Tā trāpīja «Pērkona dēla» kreiso bortu, atlēca sānis un sašķīda tintes melnā mutulī, kas, izplezdamies pla­šumā, aizvēlās pār jūru, neskāris kreiseri. Raugoties no zemu iegrimušā tvaikonīša pretī saulei, šķita, ka «Pērkona dēls» jau atrodas marsiešu vidū.

Tad viņi redzēja, ka milzīgie stāvi izšķiras un do­das uz krast^ pusi, izslejoties arvien augstāk virs ūdens, un viens no tiem paceļ karstuma stara ģene­ratoru. Marsietis pavērsa staru slīpi "uz leju, un, kur tas saskārās ar ūdeni, uzvirda tvaika mutuļi. Acīm­redzot tas izurbās cauri kuģa dzelzs bruņām gluži kā nokaitēts metāla iesms papīram.

Cauri tvaika mākoņiem pazibēja uguns, un marsie­tis sagrīļojās. Nākamais šāviens viņu nogāza, un gaisā uzšāvās milzīgs ūdens un tvaika stabs. «Pēr­kona dēla» lielgabali rībēja bez mitas, raidīdami šāviņu pēc šāviņa. Viens šāviņš uzšļāca ūdens vēr­petes netālu no tvaikonīša, ar rikošetu aizlidoja līdz citiem kuģiem, kas bēga uz ziemeļiem, un sašķaidīja druskās kādu vienmastnieku.

Taču neviens par to nelikās ne zinis. Redzot mar­sieti nogāžamies, kapteinis uz tiltiņa ieaurojās kā negudrs un visi tvaikonīša pakaļgalā sadrūzmējušies pasažieri darīja to pašu. Un tad atskanēja jauns bļā­viens: ūdeni' šķeldams, no baltajiem tvaika mutuļiem iznira kaut kas garš un melns, vidusdaļā liesmu ap­ņemts, ar uguni spļaujošiem ventilatoriem un dū­meņiem.

«Pērkona dēlā» vēl pulsēja dzīvība: tā stūre acīm­redzot bija vesela un mašīnas strādāja. Kreiseris drāzās tieši virsū otram marsietim un atradās no tā kādu simt jardu attālumā, kad darbā tika laists kar­stuma stars.

Ar baismīgu blīkšķi, uzšaujoties žilbinošām liesmu mēlēm, gaisā uzlidoja kuģa klāji un dūmeņi. Marsie­tis no sprādziena sagrīļojās, un nākamajā acumirklī degošais vraks, inerces nests, uzdrāzās tam virsū un samala to kā kartona butaforiju. Mans brālis nevi­ļus iekliedzās. Atkal visu aizsedza kūsājoši tvaika mutuļi.

— Divi! — kapteinis auroja.

Kliedza visi, un tvaikonītis no viena gala līdz ot­ram dārdēja mežonīgos urā saucienos. Tiem pie­biedrojās sākumā viens un tad arī visi pārējie kuģi un laivas, kas atradās jūrā.

Tvaika vāli gulēja pār ūdeni labu brīdi, pilnīgi paslēpdami trešo marsieti un krastu. Tvaikonītis jo­projām sparīgi kūlās uz austrumiem, arvien vairāk attālinādamies no kaujas vietas. Kad beidzot tvaiks sāka izklīst, tajā pusē sabiezēja tumša dūmaka, tā ka nevarēja saskatīt ne «Pērkona dēla» atliekas, ne trešo marsieti. Bet karakuģi no jūras jau bija piebraukuši pavisam tuvu un devās garām tvaikonītim uz pie­krastes pusi.

Mazais tvaikonītis ar pilnu jaudu traucās arvien tālāk jūrā, un karakuģi lēnām slīdēja krasta virzienā, kur vēl arvien pāri ūdenim melnbaltā jūklī tinās un mijās tvaika un melnās gāzes mutuļi, izveidodami visdīvainākās formas. Bēgošo kuģu flotile attālinājās uz ziemeļaustrumiem; starp tvaikonīti un karakuģiem zēģelēja daži zvejas vienmastnieki. Pēc brīža kara­kuģi, neiebraukuši tvaika un gāzes mākonī, pagriezās uz ziemeļiem, tad spēji mainīja kursu un ienira sa­biezējošajā vakara dūmakā dienvidrietumos. Krasts nozuda tālē, saplūzdams ar zemajiem mākoņiem, kas blīvē jās" ap rietošo sauli.

Tad piepeši saulrieta zeltainajā dūmakā atskanēja lielgabalu dārdi un pavīdēja melnas, kustīgas ēnas. Tvaikonīša pasažieri, sadrūzmējušies pie borta tre­liņiem, saspringti vērās žilbinošajā rieta ēzē, taču neko skaidri nebija iespējams saskatīt. Ieslīpi augšup pacēlās milzīgs dūmu mākonis un aizsedza saules disku. Tvaikonītis pukšinādams turpināja savu ceļu, un aizbraucēji tā arī neuzzināja, kas norisinājās pie­krastes zonā.

Saule iegrima pelēkos mākoņos, debesis nosārta un satumsa, trīsuļodama iemirdzējās vakara zvaigzne. Bija jau dziļa krēsla, kad kapteinis iekliedzās un no­rādīja tālumā. Mans brālis sasprindzināja redzi. No pelēkās tumsas rietumu pamalē iznira kaut kas pla­kans un ļoti liels, uzšāvās pāri mākoņiem slīpi aug­šup vēl blāzmojošajās debesīs, apmeta tajās plašu loku un, kļūdams arvien mazāks, lēnām noslīdēja lejup un atkal nozuda nakts noslēpumainajā klēpī. Un tā pēdās pāri zemei izlija melna tumsa.

II GRĀMATA

ZEME MARSIEŠU VARĀ

1

ZEM PAPĒŽA

Pirmajā grāmatā es pārtraucu savu paša piedzīvo­jumu izklāstu, lai pastāstītu par sava brāļa gaitām. Visu laiku, kamēr norisinājās pēdējās divās nodaļās aprakstītie notikumi, mēs ar mācītāju slēpāmies tuk­šajā mājā Halifordā, kurp bijām aizbēguši, glābda­mies no melnajiem dūmiem. Tagad es turpināšu savu stāstu. Mēs palikām tur visu svētdienas nakti un visu nākamo dienu — lielās panikas dienu —, patvē­rušies mazā dienas gaismas saliņā, mēs, kurus melnie dūmi bija atgriezuši no pārējās pasaules, Mums ne­atlika nekas cits kā nogaidīt un pavadīt veselu dien­nakti mokošā bezdarbībā.

Es biju ļoti noraizējies par savu sievu. Iztēlojos viņu Lezerhedā — pārbiedētu, nāves apdraudētu, jau apraudam mani kā mirušu. Es staigāju pa istabām un skaļi vaimanāju, iedomādamies, kā tiku no viņas atšķirts un kas ar viņu var notikt manā prombūtnē.

Es zināju, ka mūsu brālēns arī kritiskā brīdī nezau­dēs drosmi, taču viņš nepiederēja pie cilvēkiem, kas ātri aptver situāciju un nekavējoties rīkojas. Patla­ban bija vajadzīga nevis drosme, bet apdomība. Mans vienīgais mierinājums bija tas, ka marsieši devās Londonas virzienā un attālinājās no Lezerhe- das. Šāda raizēšanās un neziņa cilvēku ļoti nomoka un padara nervozu. Es jutos gauži noguris, un mani sāka kaitināt mācītāja nemitīgā gaušanās, viņa ego­istiskais izmisums. Veltīgi izmēģinājies viņu ietek­mēt, es, nespēdams vairs to paciest, aizgāju uz citu istabu, kas acīmredzot bija skolēna mācību telpa, jo tajā atradās globusi, dažādi modeļi un burtnīcas. Kad viņš sekoja man arī tur, es uzkāpu jumtistabiņā un ieslēdzos, lai būtu viens ar savām rūgtajām bēdām.

Visu to nakti un vēl nākamajā rītā mēs atradā­mies ciešā melno dūmu aplenkumā. Svētdienas va­karā blakus mājā vēl bija cilvēki — es pamanīju kādu seju pie loga, gaismu istabās, vēlāk dzirdēju noblīkšķam durvis. Es nezinu, kas tie bija par cilvē­kiem un kas ar viņiem notika. Nākamajā dienā mēs viņus vairs nejūtām. Visu pirmdienas rītu melnie dūmi lēnām slīdēja uz upes pusi, līzdami arvien tu­vāk mums, un tad aizvēlās pa ceļu garām mājai, kurā mēs bijām paslēpušies.

Ap pusdienlaiku pāri laukiem nāca marsietis, uz­šļākdams melnajai gāzei pārkarsēta tvaika strūklu, kas šņākdama triecās pret sienām, sašķaidīja logu rūtis un applaucēja mācītājam roku, kad viņš metās laukā no apdraudētās istabas. Kad mēs pēc krietna brīža pa mitro grīdu pielīdām pie logiem un atkal palūkojāmies ārā, ziemeļu pusē visa zeme bija kā ar melnu sniegu apputināta. Paraudzījušies uz upes

ieleju, mēs ar izbrīnu pamanījām melnajās, izdegu­šajās pļavās neizprotamus sarkanus plankumus.

Pirmajā mirklī mēs pat neaptvērām, kā izmainī­jies mūsu stāvoklis, vienīgi jutāmies atbrīvoti no melno dūmu briesmām. Bet tad es sapratu, ka mēs vairs neesam atgriezti 110 pasaules un tagad varam tikt projām. Tiklīdz es apjēdzu, ka ceļš ir brīvs, manī atkal pamodās aktīvas darbošanās gars. Bet mācītājs bija ieslīdzis trulā apātijā.

— Mēs te esam drošībā, — viņš tikai atkārtoja, — pilnīgā drošībā.

Es nolēmu pamest viņu (ak, kaut es tā būtu izda­rījis!) un, atcerēdamies artilērista prātīgo padomu, sameklēju kaut ko ēdamu un dzeramu. Atradu arī eļļu un lupatas savu applaucēto roku pārsiešanai un vēl paņēmu cepuri un flaneļa kreklu, ko uzgāju vienā no guļamistabām. Kad mācītājam kļuva skaidrs, ka esmu nolēmis doties projām viens pats un patiešām to arī darīšu, viņš pēkšņi sarosījās uz līdznākšanu. Un tā, visu pēcpusdienu nemanījuši ap­kārtnē nekā aizdomīga, mēs ap pulksten pieciem sā­kām iet pa nomelnējušo ceļu uz Sanberiju.

Sanberijā un šur tur ceļmalās gulēja kroplīgās po­zās sastinguši cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzušies rati, izmētāta bagāža, un it visu klāja bieza melnu putekļu kārta. Šie pulverveida nosēdumi atgādināja pelnus un atsauca man atmiņā visu, ko biju lasījis par Pompejas izpostīšanu. Dīvainās un svešādās ainas nomākti, mēs bez jebkādiem starpgadījumiem sasniedzām Hemptonkortu, un tur mūsu acis ieprie­cināja zaļš zemes stūrītis, kas bija paglābies no sma­cējošās plūsmas. Ejot cauri Bušijas parkam uz Tvi- kenemu, mēs redzējām zem kastaņām pastaigājamies briežus un notālēm dažus vīriešus un sievietes

aizsteidzamies Hemptonas virzienā. Tie bija pirmie cilvēki, ko mēs-ieraudzījām.

Tālumā aiz Hemas un Pīteršemas vēl arvien dega meži. Tvikenemu nebija skāris ne karstuma stars, ne melnie dūmi, un šeit mēs sastapām jau vairāk cil­vēku, taču neviens mums nevarēja pavēstīt nekā jauna. Lielākā daļa no viņiem, tāpat kā mēs, izman­toja klusuma brīdi, lai dotos tālāk. Man radās iespaids, ka te daudzās mājās vēl palikuši vietējie iedzīvotāji, acīmredzot tik briesmīgi pārbiedēti, ka nav uzdrošinājušies vairs pat bēgt. Arī šeit uz ceļa netrūka paniskas bēgšanas liecinieku. Visspilgtāk man atmiņā iespiedušās trīs salauztu velosipēdu at­liekas, kas gulēja vienā čupā, ar ratu riteņiem iemaltas smiltīs. Ap pusdeviņiem mēs pārgājām pār Ričmondas tiltu. Mēs, protams, steidzāmies ātrāk pārkļūt tālu redzamajam tiltam, tomēr es ievēroju peldam lejup pa straumi dīvainus sarkanus kumšķus, dažus pat vairākas pēdas platus. Es nezināju, kas tie ir (tuvāk aplūkot nebija laika), un piedēvēju tiem baismīgāku izcelsmi, nekā pienācās. Arī šeit, Sarijas pusē, bija melnās gāzes nosēdumu putekļi un līķi — visvairāk ap staciju, taču neviena marsieša mēs ne­manījām.

Tuvojoties Bārnsai, mēs iztālēm ieraudzījām trīs cilvēkus, kas pa sānielu skrēja uz upes pusi, bet citādi viss bija tukšs un kluss, Augšā kalnā pilnā sparā dega Ričmonda; aiz Ričmondas melno dūmu pēdu nebija.

Tad piepeši, kad mēs tuvojāmies Kjū, pretī pa ceļu skrēja bariņš cilvēku un pāri māju jumtiem nepil­nus simt jardus no mums parādījās marsiešu kaujas mašīnas augšējā daļa. Mēs šausmās sastingām, un, ja marsietis tobrīd būtu paraudzījies lejup, mums uz

vielas būtu bijušas beigas. Mēs bijām tā pārbijušies, ka neuzdrīkstējāmies iet tālāk, bet metāmies sānis un paslēpāmies kādā dārza būdā. Sarāvies čokurā, mācītājs klusiņām raudāja un negribēja ne dzirdēt par tālākiešanu.

Bet man nedeva miera doma aizkļūt līdz Lezerhe- dai, un krēslā es atkal izlīdu no paslēptuves. Izgājis cauri krūmu alejai un garām lielai, dārza ieskautai savrupmājai, es izkļuvu uz ceļa. Mācītāju es atstāju būdā, bet drīz vien viņš teciņiem devās man pakaļ.

No manas puses tā bija traka pārdrošība, jo bija pilnīgi skaidrs, ka visapkārt mums ir marsieši. Tikko mācītājs bija mani panācis, mēs tālumā pāri laukiem, kas aizstiepjas Kjūlodžas virzienā, atkal ieraudzījām milzīgo kaujas mašīnu — vai nu to pašu, ko pirmīt, vai citu. Kādas četras piecas mazas, melnas figūri­ņas bēga no tās pa zaļi pelēko lauku, un tūlīt bija redzams, ka marsietis tām seko. Ar trīs soļiem viņš panāca cilvēku grupiņu, un tā pajuka uz visām pu­sēm no viņa kājām. Šis marsietis nevis nogalināja cilvēkus ar karstuma staru, bet citu pēc cita sagrāba un iebāza lielā metāla kārbā, kas rēgojās mašīnas aizmugurē gluži kā zvejniekam pār plecu pārmests grozs.

sTo redzot, es pirmoreiz iedomājos, ka marsiešiem attiecībā uz uzvarēto cilvēci, var būt arī kādi citi nolūki, ne tikai iznīcināšana. Mirkli mēs stāvējām kā pārakmeņojušies, tad pagriezāmies atpakaļ un ieskrējām pa kādiem vārtiem ar mūra sētu apjoztā dārzā, ieklupām grāvī, kas tur laimīgā kārtā gadījās priekšā, un, neuzdrošinādamies pat sačukstēties, no­gulējām tajā, kamēr debesīs iedegās zvaigznes.

Manuprāt, varēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, kad mēs beidzot sadūšojāmies atkal doties tālāk.

Tagad mēs vairs negājām pa ceļu, bet lavījāmies gar dzīvžogiem un cauri plantācijām, vērīgi ielūkoda­mies tumsā — mācītājs paTabi, es pa kreisi —, vai kur nemanīsim marsiešus, kaš šķita uzglūnam no visām pusēm. Vienā vietā mēs uzdūrāmies melnai, izdegušai, tagad jau aukstu pelnu klātai norai, kurā izklaidus gulēja vairāki līķi ar baismīgi apdegušām galvām un ķermeņiem, bet gandrīz neskartām kā­jām un zābakiem; turpat vāļājās beigti zirgi, un kā­das piecdesmit pēdas no tiem rēgojās četri sasprā- guši lielgabali un sadragātas lafetes.

Šīnā postījumu nemanīja, bet tā bija klusa un pa­mestā. Mēs neredzējām arī neviena līķa, kaut gan — jāsaka — nakts bija tik tumša, ka sānieliņās nekā nevarējām saskatīt. Šīnā mans ceļabiedrs piepeši sāka žēloties par nogurumu un slāpēm, un mēs no­lēmām iegriezties kādā mājā.

Pirmā māja, kurā mēs iekļuvām, atmūķējuši logu, bija maza dvīņu villa, un es tajā neatradu nekā ēdama, izņemot gabaliņu appelējuša siera. Toties tur bija ūdens, ko padzerties, un es paņēmu vēl cirvīti, kas varēja mums noderēt, ielaužoties nākamajā mājā.

Mēs aizgājām līdz tai vietai, kur ceļš nogriežas uz Mortleiku. Ceļa pretējā pusē ar masīvu žogu apjozta dārza vidū bija balta māja, un tās pielieka­majā mēs atradām krietnu pārtikas krājumu — divus maizes klaipus uz pannas, gabalu jēlas gaļas pusšķiņķa. Es to visu tik precīzi uzskaitu tāpēc, ka ar šo krājumu mums bija lemts pārtikt veselas divas nedēļas. Zem plaukta stāvēja vairākas alus pudeles, un vēl tur bija divi maisiņi ar kāršu pupām un ne­daudz savītušu salātu. Blakus pieliekamajam atradās neliela trauku mazgātava. Tajā bija malkas kaste un bufete, kurā mēs uzgājām gandrīz duci burgundieša pudeļu, laša un gaļas konservus un divas kārbas ar biskvītiem.

Mēs sēdējām virtuvē tāpat tumsā, jo uguni iede­dzināt baidījāmies, un ēdām maizi ar šķiņķi, piedzer­dami alu. Mācītājs vēl arvien bija nobijies un tra­mīgs, bet šoreiz nez kāpēc dzīrās ātrāk doties pro­jām, un es centos viņu pierunāt, lai vispirms kārtīgi iestiprinās, kad notika tas, kas pārvērta šo māju par mūsu ieslodzījumu.

—    Vēl nevar būt ne pusnakts, — es sacīju, un tad piepeši pazibēja žilbinoša, zaļa gaisma. Visa virtuve uz mirkli atplaiksnījās zaļā spožumā un atkal ieslīga tumsā. Tūlīt pat norībēja tāds grāviens, kādu es savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis. Gan­drīz tai pašā momentā man aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis, nošķindēja plīstoši stikli, blākšķēda- mas pār mums nobira grūstoša mūra lauskas, no griestiem nobruka apmetums un sašķīda gabalos uz mūsu galvām. Es nogāzos garšļaukus uz grīdas, atsiz­damies pret krāsns durtiņām, un zaudēju samaņu. Mācītājs teica, ka es esot. ilgi tā gulējis, un, kad es beidzot nācu pie samaņas, viss apkārt atkal bija tumšs un viņš — kā vēlāk uzzināju, ar asinīm no­plūdušu seju no ievainojuma pierē — šļakstināja man virsū ūdeni.

Krietnu brīdi es nespēju aptvert, kas noticis. Tad palēnām mans prāts noskaidrojās. Nobrāzums deni­ņos nejauki sūrstēja.

—    Vai jums ir labāk? — čukstus vaicāja mācītājs.

Es viņam atbildēju tikai pēc laba laiciņa un pie-

rausos sēdus.

—   Nekustieties! — mācītājs sacīja. — Grīda ir pilna ar saplēstu trauku lauskām. Jūs nevarēsiet pie­celties bez trokšņa, un man rādās, ka ārā ir viņi.

Mēs abi sēdējām tik klusu, ka varējām saklausīt viens otra elpu. Viss šķita dziļa klusuma apņemts, tikai vienreiz kaut kur līdzās mums grabēdams no­vēlās lejā apmetuma vai ķieģeļa gabaliņš. Arā pavi­sam tuvu laiku pa laikam bija dzirdama metāliska šķindoņa.

—    Vai dzirdat? — jautāja mācītājs, kad atkal at­skanēja šis troksnis.

•— Jā, — es atbildēju. — Bet kas tas ir?

—    Marsietis, — sacīja mācītājs.

Es atkal ieklausījos.

—    Tas, šķiet, nebija karstuma stars, — es teicu un savā prātā nodomāju, ka varbūt kāda no lielajām kaujas mašīnām ir uztriekusies mājai, kā es biju redzējis vienu no tām uzdrāžamies virsū Šepertonas baznīcas tornim.

Mēs atradāmies tik dīvainā un neizprotamā situā­cijā, ka veselas trīs vai četras stundas, kamēr atausa rīts, neuzdrīkstējāmies pat pakustēties. Un tad pama­zām mājā ieplūda gaisma, taču nevis pa logu — tas palika tumšs, kā bijis —, bet pa trīsstūrveida spraugu starp siju un sagruvušo mūri sienā mums aiz mugu­ras. Tagad mēs pirmoreiz pelēcīgā rīta krēslā ierau­dzījām virtuves iekšieni.

Logs bija gāztin piegāzts ar irdenu dārza zemi, kas klāja arī galdu, pie kura mēs bijām sēdējuši, un grīdu ap mūsu kājām. Ārpusē mājas siena bija ap­bērta ar augstu zemes kalnu. Loga augšējā stūrī rēgojās sadragātas notekcaurules gals, grīda. bija piekaisīta ar skārda lūzgām. Virtuves iekšējā siena bija iebrukuši uz dzīvojamo telpu pusi, un tagad, kad kļuva gaišāks, mēs redzējām, ka gandrīz visa māja ir sagruvusi. Kā krass kontrasts šai posta ainā šķita kārtīgais virtuves skapis, nokrāsots pēc modes blāvi zaļā tonī, zem tā sarindotie vara un skārda kastroli, tapetes ar zili baltiem kvadrātiem, kas imitēja flīzes, un pāris krāsainu drāniņu virs pa­varda.

Kad ārā kļuva pavisam gaišs, mēs caur spraugu sienā ieraudzījām marsieti, kas, kā es drīz vien ap­jautu, stāvēja sardzē pie vēl kvēlojošā cilindra. To pamanījuši, mēs klusi kā pelītes ielīdām 210 krēslai­nās virtuves tumšajā trauku mazgātavā.

Piepeši man atausa gaisma: es sapratu, kas noticis.

— Piektais cilindrs, — es čukstēju, — piektais šāviņš no Marsa ir trāpījis šo māju un apracis mūs drupās.

Kādu brīdi mācītājs klusēja un tad nočukstēja:

.— Dievs, esi mums žēlīgs!

Un tūliņ sāka žēlabaini šņukstēt.

Vairāk nepārmijuši ne vārda, mēs klusu sēdējām trauku mazgātavā. Es baidījos pat skaļāk ievilkt elpu un nenolaidu acu no blāvi apgaismotajām virtuves durvīm. Tumsā es tik tikko varēju atšķirt mācītāja sejas neskaidro ovālu, viņa apkaklīti un aproces. Ārā atskanēja metāliska klaudzoņa, tad mežonīgi kaucieni un pēc klusuma mirkļa — tāda kā tvaika mašīnas šņākoņa. Šie mums neizprotamie trokšņi brīžiem apklusa un pēc tam atsākās ar jaunu sparu, kļūdami aizvien skaļāki. Tad atskanēja nepārtraukta, ritmiska dunoņa, tik spēcīga, ka drebēja visa māja un plauktos šķindēdami cits pret citu sitās trauki. Uz brīdi virtuve pilnīgi satumsa, un spokainais durvju četrstūris vairs nebija saskatāms. Tā mēs tur nokver- nējām vairākas stundas klusēdami un trīcēdami, ka­mēr mūsu pārgurušajiem prātiem uzmācās snau­diens . . .

Pamodies es jutu, ka esmu ļoti izsalcis. Droši vien mēs bijām nogulējuši krietni ilgu laiku. Mans izsal­kums bija tik mokošs, ka es vairs nespēju palikt mierā. Pateicu mācītājam, ka došos sameklēt kaut ko ēdamu, un aiztaustījos uz pieliekamo. Viņš nekā neatbildēja, bet, tiklīdz izdzirdēja mani ēdam, saro­sījās un iīda man pakaļ.

2

KO MĒS REDZĒJĀM NO SAGRUVUŠAS MĀJAS

Paēduši mēs aizlīdām atpakaļ uz trauku mazgā­tavu, kur es laikam atkal biju iesnaudies, jo pēc brītiņa atģidos, ka esmu viens. Vibrējošā dunoņa vēl arvien turpinājās ar apnicīgu neatlaidību. Es pāris reizes čukstus pasaucu mācītāju un tad aiz­taustījos līdz virtuves durvīm. Vēl bija gaišs, un es viņu ieraudzīju telpas otrā galā pieplakušu pie trīs- stūrainās spraugas, pa kuru mēs pirmīt bijām pama­nījuši marsieti. Viņa pleci bija uzrauti kūkumā, tā ka galvu es' nevarēju redzēt.

Troksnis ārpusē bija gandrīz tāds kā lokomotīvju depo, un visa māja drebēja no jau pieminētās duno­ņas. Pa spraugu sienā es varēju redzēt saules apspī­dētu koka galotni un mierīga vasaras vakara debesu zilgmi. Kādu brīdi pavērojis mācītāju, es, uzmanīgi laipodams pa trauku lauskām piemētāto grīdu, pie- līdu viņam klāt.

Es pieskāros mācītāja kājai, un viņš tik spēji salē­cās, ka mājas ārpusē atlūza vesels blāķis apmetuma un ar skaļu brīkšķi nogāzās zemē. Es sagrābu mācī­tāju aiz rokas, baidīdamies, ka viņš iekliegsies. Ilgu laiku mēs gulējām nekustēdamies. Tad es pagrie­zos, lai palūkotos, kas palicis pāri no mūsu patvē­ruma. Nobrukušā apmetuma vietā drupās rēgojās vertikāla sprauga, un, piesardzīgi uzrausies uz sijas, es palūkojos ārā. Klusā priekšpilsētas ceļa apkārtne vienā naktī bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Piektais cilindrs acīmredzot bija uzkritis tieši virsū villai, kurā mēs iegriezāmies vispirms. Ēka bija no­zudusi, triecienā pilnīgi sašķaidīta, pārvērsta putek­ļos un izsvaidīta visos vējos. Tās izārdīto pamatu vietā, ieurbies dziļi zemē, gulēja cilindrs, un bedre ap to bija jau daudz lielāka nekā tā, ko es redzēju Vokingā. Cilindram nogāžoties, milzīgas zemes ma­sas bija burtiski izšļāktas uz visām pusēm, gluži kā dubļi, kuros ietriekts smags veseris, un aprakušas zem sevis apkārtējās mājas. Mūsu māja no trieciena bija sagāzusies uz sētas pusi un fasādes daļā sabru­kusi līdz pat pamatiem. Virtuve un trauku mazgā­tava brīnumainā kārtā bija palikušas veselas, taču apbērtas ar zemi un gruvešiem, tonnām smagu ze­mes grēdu ielenktas no visām pusēm, izņemot vienu — to, kur atradās cilindrs. Šī siena slējās tieši pār lielo, apaļo bedri, kurā darbojās marsieši. Sma­gie, dunošie sitieni atbalsojās kaut kur sānis no mums, un laiku pa laikam mūsu novērošanas sprau­gai garām aizvēlās spoži zaļu dūmu mākuļi.

Cilindrs bedres centrā bija jau atvērts, un tās tālākajā malā starp izlauzītajiem un ar granti apbēr­tajiem krūmiem stāvēja tukša marsiešu kaujas ma­šīna— nekustīgs, augsts siluets pret vakara debe­sīm. Kaut gan es bedri un cilindru aprakstīju vis­pirms, sākumā, jāsaka, es tos gandrīz neievēroju, jo visu manu uzmanību piesaistīja ārkārtīgi spoža ma­šīna, kas atraka cilindru, un dīvaini, neveikli radī­jumi, ko redzēju lēnām ložņājam pār tikko sasvies­tajām zemes kaudzēm tās tuvumā.

Vispirms, protams, mani ieinteresēja šis mehā­nisms. Tā bija viena 110 tām sarežģītajām marsiešu darba mašīnām, kuras mēs vēlāk nosaucām par mehāniskajām rokām un kuru izpētīšana deva tik milzīgu stimulu Zemes tehnikas attīstībai. Pirmajā momentā tā man atgādināja lielu metāla zirnekli ar piecām kustīgām, posmainām kājām un daudziem no korpusa izbīdāmiem posmainiem stieņiem, svi­rām, taustekļiem un tverekļiem. Patlaban lielākā daļa no tiem nedarbojās, bet ar trīs gariem taustekļiem mašīna vilka laukā pa cilindra gala atveri visādas metāla tapas, plātnes un bultas, ar kurām laikam bija nostiprinātas tā sienas no iekšpuses. Mašīna tās satvēra, izcēla ārā un novietoja uz līdzena lauku­miņa sev aizmugurē.

Tās kustības bija tik izveicīgas, komplicētas un precīzas, ka sākumā par spīti metāliskajam spīdu­mam es to gandrīz noturēju par dzīvu būtni. Arī marsiešu kaujas mašīnas darbojās saskaņoti un šķita ļoti gudras, taču salīdzinājumā ar šo tās ne­bija nekas. Cilvēki, kas nekad nav redzējuši šos mehānismus un pazīst tos tikai no neizteiksmīgiem zīmējumiem vai man līdzīgu aculiecinieku nepilnī­giem aprakstiem, nevar nemaz iedomāties to brīnu­maino apgarotību.

Es labi atceros ilustrācijas kādā no pirmajām bro­šūrām, kas aprakstīja kara norisi. Mākslinieks acīm­redzot bija pavirši aplūkojis vienu marsiešu kaujas mašīnu, un tālāk viņa zināšanas nesniedzās. Viņš tās attēloja kā slīpus, neveiklus trijkājus, smagnējus un bez jebkādas dinamikas, visur vienādās pozās, tā radot maldīgu iespaidu par to darbību. Brošūra ar šiem zīmējumiem kļuva visai populāra, un es tos te pieminu tāpēc, lai brīdinātu lasītāju no aplama priekšstata, kāds viņam varbūt radies to ietekmē. Šīm ilustrācijām nebija vairāk līdzības- ar marsie­šiem, ko es redzēju darbojamies, kā vaska lellei ar dzīvu cilvēku. Manuprāt, brošūra bez tām būtu bi­jusi daudz labāka.

Pirmajā brīdī, kā jau teicu, šī darba mašīna ar daudzajām rokām man šķita nevis mašīna, bet kra­bim līdzīgs radījums spožā čaulā, un marsieti, kura tievie taustekļi vadīja tās kustības, es noturēju par šā radījuma centrālo orgānu — īpaša veida smadze­nēm. Bet tad es ievēroju, ka to pelēki brūnais, spīdī­gais apvalks, kas atgādināja slapju ādu, ir tieši tāds pats kā pa zemi ložņājošajiem ķermeņiem, un man tūlīt kļuva skaidra šā izveicīgā darbarūķa īstā bū­tība. To sapratis, es pievērsu visu uzmanību šiem pārējiem radījumiem — pašiem marsiešiem. Toreiz Horselas tīrelī es viņus redzēju tikai īsu brīdi un, pretīguma un šausmu pārņemts, metos bēgt. Tur­pretī tagad, atrazdamies paslēptuvē, es varēju tos novērot ar vēsu prātu un bez steigas.

Šie radījumi, kā es tagad redzēju, bija neiedomā­jami dīvaini un nelīdzinājās nevienai Zemes būtnei. Tie bija lieli, apaļi ķermeņi — vai, pareizāk sakot, galvas — apmēram četras pēdas diametrā, ar seju vienā pusē. Šai sejai nebija deguna ar nāsīm (šķiet, ka marsiešiem vispār nebija ožas orgāna), bet notās raudzījās pāris ļoti lielu, tumsu acu, un tieši zem tām rēgojās tāds kā gaļīgs knābis. Šās galvas vai ķer­meņa (es tiešām nezinu, kā to apzīmēt) aizmugurē bija ar stingru plēvi klāta atvere, kas, kā vēlāk no­skaidrojās, pēc anatomiskās uzbūves līdzinājās ausij, taču mūsu blīvajā atmosfērā laikam gan nespēja veikt savu uzdevumu. Apkārt knabjveida mutei bija sagrupēti sešpadsmit tievi, gari taustekļi, pa astoņi katrā pusē. Pazīstamais anatoms profesors Hovss tos vēlāk visai trāpīgi nosauca par rokām. Jau tad, kad es marsiešus redzēju pirmoreiz, man šķita, ka viņi pūlas uzslieties uz šīm rokām, bet, protams, Zemes apstākļos ķermeņu pieaugušā svara dēļ tas nebija iespējams. Ir pamats pieņemt, ka uz Marsa viņi ar to palīdzību spēj pārvietoties samērā viegli.

Gribu te piebilst, ka marsiešu iekšējā anatomiskā uzbūve, kā rādīja vēlāk izdarītās sekcijas, bija gan­drīz tikpat vienkārša. Lielāko ķermeņa daļu aizņēma smadzenes, no kurām atzarojās resni nervi uz acīm, ausi un jutīgajiem taustekļiem. Bez tam tika atrastas plaušas, kas bija savienotas ar muti, sirds un asins­vadi. Par plaušu izmisīgo piepūli, ko izraisīja Zemes blīvāka atmosfēra un lielāks gravitācijas spēks, skaidri liecināja arī marsiešu ādas konvulsīvā raus­tīšanās.

Tādi bija marsiešu orgāni. Cilvēkiem var likties savādi, ka marsiešos nebija ne miņas no sarežģītā gremošanas aparāta, kas mūsu ķermeņa uzbūvē ieņem tik lielu vietu. Viņi būtībā bija galvas, tikai galvas. Viņi neēda un negremoja barību. Tā vietā viņi paņēma svaigas cita dzīva organisma asinis un ievadīja savās vēnās. Es pats tiku redzējis viņus to darām un savā stāstījumā šo ainu vēl pieminēšu. Varbūt esmu pārāk jūtīgs, bet sīki aprakstīt es to nespēju. Pat noskatīties uz to bija pāri maniem spē­kiem. Teikšu īsi: no vēl dzīva radījuma (visbiežāk tas bija cilvēks) iegūtas asinis viņi ar mazu pipeti ievadīja tieši barības uzņemšanas kanālā …

To iedomājoties vien, mūs, protams, pārņem šaus­mas un pretīgums, bet tai pašā laikā, manuprāt, derētu atcerēties, cik pretīgs liktos mūsu ieradums ēst gaļu, piemēram, trusītim, ja tas spētu domāt.

Šāda barošanās veida fizioloģiskās priekšrocības nav noliedzamas, ja padomā, cik daudz laika un enerģijas cilvēki patērē ēšanai un gremošanai. Pusi no mūsu ķermeņa aizņem dziedzeri, vadi un orgāni, kas pārstrādā dažādas uzturvielas, lai tās varētu pār­iet asinīs. Gremošanas procesi un to ietekme uz nervu sistēmu nosūc daļu mūsu spēka, iedarbojas uz mūsu psihi. Cilvēki jūtas laimīgi vai nelaimīgi atka­rībā no savu aknu vai kuņģa veselības stāvokļa. Bet marsieši ir atbrīvoti no visām šīm ar gremošanu sais­tītajām garastāvokļa un emociju svārstībām.

'Kāpēc marsieši vislabprātāk barojās ar cilvēku asinīm, tas daļēji noskaidrojās, kad tika izpētītas to dzīvo radījumu atliekas, kurus viņi bija atveduši līdzi no Marsa savam uzturam. Cik varēja spriest pēc sarukušajām atliekām, kas nonāca cilvēku rokās, tie bija apmēram sešas pēdas augsti divkājaini radī­jumi ar trauslu, silikātus saturošu skeletu (gandrīz tādu kā silikātu sūkļiem), vāji attīstītu muskulatūru, apaļu galvu un lielām, dobumos gulošām acīm. Katrā cilindrā marsieši bija veduši līdzi divus vai trīs šos radījumus un visus nogalinājuši jau pirms nolaiša­nās uz Zemes. Tik un tā uz mūsu planētas tie būtu tūlīt aizgājuši bojā, jo, tiklīdz mēģinātu izslieties kā­jās, visi viņu smalkie kauli salūztu.

Ja reiz esmu sācis šo aprakstu, tad varbūt pie viena pastāstīšu vēl par dažām marsiešu īpatnībām, kas gan mums tobrīd nebija zināmas, taču palīdzēs lasītājam izveidot skaidrāku priekšstatu par šiem kareivīgajiem radījumiem.

Viņu fizioloģija radikāli atšķīrās no mūsējās vēl trejādā ziņā. Viņu organismam nebija vajadzīgs miegs; tas nekacl nepārstāja darboties, tāpat kā cil­vēka sirds. Tā kā viņiem nebija apjomīga muskuļu mehānisma, kura spēki periodiski jāatjauno, viņi varēja iztikt pilnīgi bez atpūtas un, šķiet, vispār ne­pazina noguruma sajūtu. Uz Zemes viņi pārvietojās ar acīm redzamu piepūli, taču pat šeit ne mirkli ne­stāvēja mierā. Diennaktī viņi strādāja divdesmit čet­ras stundas, kā uz Zemes to dara varbūt vienīgi skudras.

Otrkārt — lai cik brīnumaini tas liktos divdzi- mumu būtņu apdzīvotai pasaulei —, marsieši bija bezdzimuma radījumi un tādēļ brīvi no visām vēt­rainajām emocijām, ko izraisa cilvēces sadalījums vīriešos un sievietēs. Ir neapšaubāmi konstatēts, ka uz Zemes kara laikā radās viens jauns marsietis; tas bija attīstījies uz pieaugušā marsieša ķermeņa bumbuļa veidā un pa pusei jau atdalījies — gluži tāpat, kā no vecā lilijas sīpola izaug jauni sīpoliņi vai no saldūdens polipa atdalās jauni organismi.

Cilvēkam un augstākajiem Zemes dzīvniekiem šāds vairošanās veids neeksistē, bet noteikti arī uz mūsu planētas tas ir bijis sākotnējais. Zemākie dzīv­nieki, ieskaitot pat mugurkaulnieku tuvākos radinie­kus tunikātus, vairojas abējādi, bet augstākajās dzī­vības attīstības pakāpēs dzimumvairošanās ir pilnīgi izstūmusi savu sāncensi. Turpretī uz Marsa acīm­redzot ir noticis tieši otrādi.

Ir vērts piezīmēt, ka kāds zināms rakstnieks ar noslieci uz pseidozinātniskām teorijām un prātoju­miem jau sen pirms marsiešu iebrukuma pareģoja cilvēkam nākotnē apmēram tādu ķermeņa uzbūvi kā marsiešiem. Šis viņa raksts, atceros, bija publicēts tagad jau aizmirstā izdevuma «Pali Mali Budget» 1893. gada novembra vai decembra numurā. Atmi­nos vēl karikatūru par šo tematu pirmsmarsiešu perioda humoristiskajā žurnālā «Punch». Autors, izklāstīdams savu domu asprātīgā un jautrā tonī, ap­galvoja, ka dažādu mehānisku ierīču pilnveidošana galu galā novedīs pie cilvēka locekļu atrofijas, ķī­miskas barošanās metodes aizstās gremošanu, tādas ķermeņa detaļas kā mati, izvirzīts deguns, zobi, ausis, zods vairs nebūs vajadzīgas un dabiskās izlases ceļā nākamo gadsimtu gaitā pilnīgi izzudīs. Paliks un at­tīstīsies tikai smadzenes. Un vēl viena ķermeņa daļa pārdzīvos pārējās — roka, «smadzeņu skolotājs un kalps». Visi citi orgāni un locekļi atrofēsies, bet rokas kļūs lielākas.

Bieži vien ar joku tiek pateikta visīstākā patiesība. Marsiešos mēs neapšaubāmi redzējām dzīvu piemēru tam, kā organismā viss dzīvnieciskais ticis pakļauts intelektam. Es uzskatu par gluži ticamu, ka marsieši cēlušies no mums līdzīgām būtnēm, uz citu ķermeņa daļu rēķina arvien vairāk attīstoties smadzenēm un rokām, kas galu galā pārvērtās par diviem tievu taustekļu grupējumiem. Smadzenes bez ķermeņa, protams, radīja egoistiskāku intelektu, kas brīvs no jebkādu cilvēcisku emociju ietekmes.

Trešā šo radījumu būtiskā atšķirība no mums pir­majā brīdī varētu likties visai nenozīmīga. Mikroor­ganismi, kas uz Zemes izraisa tik daudz slimību un ciešanu, uz Marsa vai nu vispār nekad nav parādī­jušies, vai arī marsiešu medicīnas zinātne tos ir iznī­cinājusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Viņu dzīvi neapdraud neviena no neskaitāmajām infekcijām un sērgām, kas piemeklē cilvēci, viņi nezina, kas ir drudzis, dilonis, audzēji un tamlīdzīgas nelaimes.

Runājot par atšķirībām starp dzīvi uz Marsa un uz Zemes, man šeit gribas pateikt dažus vārdus ari par savādo sarkano zāli.

Acīmredzot augu valsti uz Marsa dominē nevis zaļa, bet koši asinssarkana krāsa. Vismaz no tām sēklām, ko marsieši (ar nolūku vai nejauši) atveda sev līdzi, izdīga tikai sarkani augi. Taču vienīgi tā sauktā sarkanā zāle spēja cik necik sacensties ar Zemes floru. Sarkanais staipeknis ļoti* drīz iznīka, un reti kāds to tika redzējis. Toties sarkanā zāle auga apbrīnojami ātri un spēcīgi. Jau trešajā vai ceturtajā mūsu ieslodzījuma dienā tā pacēlās pāri bedres ma­lām un tās kaktusveida dzinumi kā sarkanas bārkstis apjoza mūsu novērošanas spraugu. Un vēlāk es to redzēju kupli sazēlušu arī daudzās citās vietās, it īpaši ūdens tuvumā.

Marsiešiem bija dzirdes orgāns — apaļa bungādiņa ķermeņa jeb galvas mugurpusē — un acis ar apmē­ram tādu pašu redzes spēju kā mums, vienīgi, kā domā Filipss, viņi nav varējuši atšķirt zilu un vio­letu krāsu no melnas. Tiek uzskatīts, ka viņi sazinā­jušies ar skaņām un taustekļu žestiem; tā apgalvots, piemēram, interesantajā, bet steigā uzrakstītajā bro­šūrā (tās autors gan laikam pats nav redzējis dzīvus marsiešus), kuru es jau iepriekš pieminēju un kura līdz šim ir bijusi galvenais informācijas avots. Taču neviens no karu pārdzīvojušajiem cilvēkiem nav no­vērojis marsiešus tik pamatīgi kā es. Es nelepojos ar to, jo šādu izdevību man sagādāja gadījums, taču tas ir nenoliedzams fakts. Es vēroju viņus pavisam tuvu dienu pēc dienas un varu apgalvot, ka tiku redzējis četrus, piecus un (vienreiz) sešus marsiešus kopīgi veicam komplicētas darba operācijas un savā starpā saprotamies bez skaņām un žestiem. Viņu spe­cifiskie kaucieni allaž atskanēja pirms barošanās; tie

izklausījās ļoti vienveidīgi un, manuprāt, vispār ne­bija nekādi signāli, bet radās, izpūšot gaisu no plau­šām pirms asiņu uzņemšanas procedūras. Es samērā labi orientējos psiholoģijā un esmu cieši jo cieši pārliecināts, ka marsieši apmainījās domām bez jeb­kādu fizisku orgānu starpniecības. Es to noteikti ap­galvoju par spīti savam agrākajam viedoklim. Pirms marsiešu iebrukuma, kā viens otrs lasītājs varbūt atcerēsies, es savos rakstos diezgan nikni uzstājos pret telepātijas teoriju.

Marsieši nevalkāja apģērbu. Viņu priekšstati par skaistumu un pieklājību radikāli atšķīrās no mūsē­jiem; viņi acīmredzot bija mazāk jutīgi pret tempe­ratūras svārstībām nekā mēs, un šķita, ka arī spie­diena izmaiņas nopietni neietekmē viņu veselību.. Bet, kaut arī marsieši nenēsāja apģērbu, viņi ar sa­vām mākslīgajām ierīcēm, kas kalpoja kā ķermeņa* papildinājums, neapšaubāmi l&šjļi& stipri pārāki par cilvēkiem. Mēs ar saviem velosipēdiem un motorra- tiem, ar saviem Lilientāla planieriem, ar saviem liel­gabaliem, durkļiem un visu pārējo esam spēruši tikai pirmos soļus tajā evolūcijas ceļā, ko marsieši jau nostaigājuši. Viņi ir pārvērtušies par vienām vienī­gām smadzenēm, kas pēc vajadzības izmanto dažā­dus ķermeņus, gluži tāpat kā cilvēks uzvelk to vai citu drēbju kārtu, steidzoties paņem velosipēdu vai lietus laikā lietussargu. Un cilvēkus varbūt gan vis­vairāk pārsteidz tas dīvainais fakts, ka marsiešu komplicētajās ierīcēs nav mūsu izpratnē vissvarīgākā mašīnu elementa, kas sastopams gandrīz visos cilvē­ces tehniskajos izgudrojumos — proti, nav riteņa; nevienā mašīnā, ko viņi atveda uz Zemi, netika at­rastas detaļas, kas kaut attāli atgādinātu riteņus. Varētu vismaz sagaidīt, ka viņi būs lietojuši riteņus

pārvietošanās mehānismos. Šai sakarā interesanti piebilst, ka pat uz Zemes daba savā attīstības gaitā nekad nav pazinusi riteni vai arī devusi priekšroku citādiem pārvietošanās paņēmieniem. Arī marsieši vai nu nepazīst (kas gan šķiet neticami), vai arī iz­vairās lietot riteņus, pie tam savos aparātos ārkār­tīgi reti izmanto nekustīgu vai relatīvi nekustīgu asi, ap kuru notiek griešanās kustība vienā plaknē. Gan­drīz visi savienojumu mezgli viņu mašīnās sastāv no komplicētas slīdošu detaļu un mazu, bet meistarīgi izveidotu gultņu sistēmas. Runājot par šo tematu, vēl jāatzīmē, ka marsiešu mašīnu garās sviras darbina muskulatūrai līdzīga sistēma, kas sastāv no elastīgā apvalkā ietvertiem diskiem; kad uz šiem diskiem iedarbojas ar elektrisko strāvu, tie polarizējas un spēcīgi savelkas. Tādējādi tiek panākta apbrīnojama līdzība ar dzīvnieku kustībām, kura tā pārsteidza un samulsināja novērotāju. Šādi pseidomuskuļi darbi­nāja arī krabim līdzīgo darba mašīnu, ko es redzēju izkraujam cilindru, pirmoreiz palūkojies pa spraugu. Tā šķita nesalīdzināmi dzīvāka nekā paši marsieši, kas, elsodami un bezmērķīgi snaikstīdami taustekļus, gulēja aiz tās rietošās saules apspīdētajā bedrē, tik tikko spēdami pakustēties pēc tālā ceļojuma cauri izplatījumam.

Es vēroju viņu lēnās kustības un dīvaino ķermeņa uzbūvi, kad mācītājs atgādināja savu klātbūtni, nikni paraustīdams mani aiz rokas. Pagriezies es ieraudzīju dusmīgi saviebtu seju un izteiksmīgi savilktas lūpas. Arī viņš gribēja paskatīties pa spraugu, pie kuras vietas pietika tikai vienam no mums, tāpēc es biju spiests pārtraukt marsiešu novērošanu un uz kādu brīdi atļaut šo privilēģiju viņam.

Kad es atkal palūkojos ārā, veiklā darba mašīna

jau bija salikusi kopā no cilindra izņemtās detaļas un izveidojusi otru tieši tādu pašu mašīnu. Lejā pa kreisi tagad varēja redzēt strādājam nelielu zemes racēju mehānismu, kas izgrūda zaļu dūmu grīstes un virzījās apkārt bedrei, metodiski un akurāti to pa­plašinādams un nolīdzinādams. Šī racēja mašīna tad arī radīja to vienmērīgo dunoņu un ritmiskos būk­šķus, kas visu laiku tricināja mūsu pussagruvušo slēptuvi. Darbodamās tā dobji pukšķēja un svilpa. Cik varēja spriest, to vispār neviens nevadīja.

3

IESLODZĪJUMA DIENAS

Kad ieradās otra kaujas mašīna, mēs pametām spraugu un paslēpāmies trauku mazgātavā, jo baidī­jāmies, ka marsietis no sava augstā trijkāja mūs pa­manīs. Vēlāk mēs sākām justies drošāk, jo sapra­tām, ka marsiešiem, kas atrodas ārā, spožā saules gaismā, mūsu patvērums izskatās tikai kā melns tuk­šums, taču sākumā mazākās aizdomas par viņu tuvo­šanos lika mums ār strauji pukstošām sirdīm mesties uz trauku mazgātavu. Un tomēr par spīti visām briesmām šī novērošanas sprauga mūs abus neatvai­rāmi pievilka. Tagad es pats brīnos, atcerēdamies, ka tajā šausmīgajā situācijā, kad mums gandrīz neiz­bēgami draudēja vai nu bada nāve, vai vēl drausmī­gāks gals, mēs šās skatīšanās dēļ pat kāvāmies. Mēs manīgi lavījāmies cauri- virtuvei, degdami ziņkārē un baidīdamies sacelt troksni, dunkājām viens otru, grūstījāmies un spārdījāmies, aizmirsuši, ka mūs kuru katru mirkli var atklāt.

Mēs ar mācītāju bijām pilnīgi pretēja rakstura cilvēki ar krasi atšķirīgu domāšanas un rīcības veidu; briesmas un izolētība šo nesaderību vēl vairāk pa­stiprināja. Jau Halifordā man krita uz nerviem viņa bezpalīdzīgā gaušanās, kūtrums un aprobežotība. Viņa nebeidzamā izmisīgā murmulēšana padarīja ne­auglīgas visas manas pūles izdomāt kādu rīcības plānu, kļuva ar katru ieslodzījuma dienu necieša­māka un dažbrīd noveda mani vai līdz trakumam. Viņam nebija ne par matu vairāk savaldības kā dumjam sievišķim. Stundām ilgi viņš varēja raudāt, un esmu pārliecināts — šis dzīves vārgulis patiešām domāja, ka viņa gļēvās asaras kaut kā palīdzēs. Mūsu tumšajā slēptuvē es ne uz brīdi nespēju noro­bežoties no viņa uzmācības. Viņš ēda vairāk par mani, un veltīgi es pūlējos viņam iestāstīt, ka mūsu vienīgais glābiņš ir palikt šai mājā tik ilgi, kamēr marsieši būs pabeiguši strādāt bedrē, un ka drīz mums aptrūks ēdamā. Viņš neēda bieži, bet, kad ķērās klāt, tad rija bez sāta. Gulēja viņš maz.

Dienām aizritot, viņa vieglprātīgā izrīkošanās pa­darīja mūsu stāvokli tik kritisku un bīstamu, ka es pret savu gribu biju spiests viņam piedraudēt un bei­dzot pat laist darbā dūres. Tas līdzēja, bet ne uz ilgu laiku. Viņš bija viens no tiem vājajiem, gļēvajiem, pretīgajiem radījumiem, kam it nemaz nav pašlep­numa, toties netrūkst izmanīgas viltības, un kas ne­skatās acīs ne dievam, ne cilvēkiem, ne arī paši sev.

Man ir nepatīkami to atcerēties un aprakstīt, taču es gribu, lai mans stāsts būtu patiess līdz galam. Tie, kam nav bijis jāsastopas ar dzīves tumšajām un bais­mīgajām pusēm, droši vien steigsies nosodīt manu brutalitāti un niknuma uzliesmojumus mūsu traģē­dijas pēdējā posmā, jo viņi gan zina, kas ir slikti un kas ir labi, bet nezina, uz ko var būt spējīgi izmi­sumā iedzīti cilvēki. Turpretī tie, kas paši ir izjutuši ēnas saltumu un nolaidušies līdz stihijas tumšajām dzīlēm, sapratīs mani un būs žēlsirdīgāki.

Un, kamēr mēs tur savā krēslainajā slēptuvē čuk­stot strīdējāmies, rāvām viens otram no rokām ēdienu un dzērienu, cīkstējāmies un kāvāmies, ārā bedrē šā baismīgā jūnija žilbinošajā saulē rosījās dīvainās būtnes no Marsa, darīdamas savus mums neizprotamos darbus. Tagad es pastāstīšu, ko jaunu tur ieraudzīju, kad pēc laba laika uzdrošinājos atkal atgriezties pie spraugas. Bija ieradušās vēl vismaz trīs kaujas mašīnas un atgādājušas šurp kaut kādas jaunas ierīces, kas stāvēja sarindotas pie cilindra. Otrā darba mašīna tagad bija pabeigta un apkal­poja vienu no šām jaunajām ierīcēm. Tās korpuss pēc formas atgādināja piena kannu; virs tā griezās bumbierveida piltuve, un apakšā apaļā rezervuārā strūklā tecēja balts pulveris.

Piltuvi grieza viens no darba mašīnas taustekļiem. Ar divām lāpstveida rokām tā raka mālus un svieda piltuvē, bet ar trešo laiku pa laikam atvēra durtiņas korpusa vidusdaļā un izgrāba rūsgani melnus izde­džus. Otrs metāla tausteklis pa šķautnainu reni aiz­mēza pulveri no rezervuāra uz kādu citu tilpni, ko manam skatienam paslēpa zilganu putekļu kaudze. No šās neredzamās tilpnes augšup stīgoja zaļu dūmu strūkliņa, paceldamās vertikāli rāmajā gaisā. Tad ar klusu, melodisku šķindoņu darba mašīna gluži kā garu tālskati izbīdīja uz priekšu taustekli, kas vēl pirms sekundes bija tikai neliels izcilnis pie tās kor­pusa, un pasniedzās pāri mālu kaudzei. Nākamajā acumirklī tausteklis jau bija pacēlis gaisā baltu alu­mīnija stieni, vēl kvēlojošu un žilbinoši spožu, un novietojis to pie citiem augošajā grēdā bedres malā. No saules rieta līdz pirmajām zvaigznēm šī izveicīgā mašīna izgatavoja vairāk nekā simt šādu stieņu tieši no māliem, un zilganā pulvera kaudze auga augumā, līdz pacēlās jau pāri bedres malai.

So mašīnu atrās, sarežģītās kustības krasi kontras­tēja ar pašu marsiešu gausumu un neveiklību, un man vēl ilgi bija sev jāatgādina, ka nevis tās, bet gan viņi ir dzīvas būtnes un to saimnieki.

Tobrīd, kad bedrē tika atvesti pirmie cilvēki, pie spraugas atradās mācītājs. Es sakņupis sēdēju lejā un saspringti klausījos. Viņš spēji atrāvās atpakaļ, un es, izbijies, ka mūs pamanīs, sastingu šausmās. Mācītājs nošļūca lejup pa gruvešiem un pieplaka pie grīdas tumsā man blakus, kaut ko nesakarīgi murminādams un žestikulēdams. Uz mirkli viņa iz­bīlis pielipa arī man. Ar rokas mājienu viņš lika saprast, ka pie spraugas vairs neatgriezīsies, un pēc maza brītiņa, ziņkāres urdīts, es sadūšojos, piecēlos kājās pārkāpu viņam pāri un uzrausos uz sijas. Sā­kumā es nevarēju saprast, kāpēc viņš tā pārbijies. Bija jau krēsla, debesīs blāvi mirgoja mazas zvaig­znītes, bet bedri apgaismoja plaiksnīga zaļa uguns no alumīnija izgatavošanas ierīcēm. Skats uz šo ņirbīgo, zaļo spožumu un kustīgajām, melnajām ēnām atstāja dīvaini baismu iespaidu. Pa vidu un pāri tam visam, nemaz nebaidīdamies, lidinājās sikspārņi. Ķepurojo­šies marsieši vairs nebija redzami, tos paslēpa zili zaļā pulvera grēda. Vienā bedres stūrī stāvēja kau­jas mašīna ar ievilktām, saīsinātām kājām. Tad pie­peši cauri mašīnu žvadzoņai atskanēja tā kā cilvēku balsis, bet pirmajā brīdī es to pat īsti neaptvēru.

Pieplacis pie spraugas, es cieši vēroju šo kaujas mašīnu un tagad pats savām acīm pārliecinājos, ka tajā patiešām atrodas marsietis. Kad uzšāvās zaļās liesmas, es varēju saskatīt viņa eļļaini spīdīgo ādu un spožās acis. Un tad piepeši es izdzirdēju klie­dzienu un redzēju garu taustekli pastiepjamies pāri mašīnas plecam uz nelielu grozu, kas karājās aiz­mugurē. Mirkli vēlāk tausteklis pacēla augstu pret zvaigžņotajām debesīm kaut ko tumšu, kas izmisīgi ķepurojās tā skavās, un, kad šis mīklainais, melnais objekts tika nolaists lejup, es, uzplaiksnoties zaļajai gaismai, saskatīju, ka tas ir cilvēks. Vienu mirkli es viņu redzēju pilnīgi skaidri. Tas bija tukls, sārts pusmūža vīrietis labās drēbēs: pirms trim dienām viņš droši vien cienīgi staigāja pa šo pasauli. Es redzēju viņa plaši ieplestās acis un gaismas atspī- dumus uz pogām un pulksteņķēdes. Viņš nozuda aiz kaudzes, un uz mirkli iestājās klusums. Tad atska­nēja griezīgi kliedzieni un ilga, apmierināta marsiešu sēkšana . . .

Es noklunkuroju zemē, pietrūkos kājās un, aizspie­dis ausis, iemuku trauku mazgātavā. Mācītājs, kas vēl arvien klusu sēdēja turpat, galvu rokām apķēris, paskatījās uz mani, kad skrēju garām, skaļi ieklie­dzās aiz bailēm, ka es viņu pametu, un teciņiem ne­sās man pakaļ…

Tai naktī, kad mēs tupējām trauku mazgātavā, pār­dzīvodami nāves bailes, bet tik tikko spēdami pār­varēt dīvaino kārdinājumu paraudzīties pa spraugu, es, lai cik liela bija mana apņēmība kaut ko uzsākt, veltīgi pūlējos izgudrot kādu glābšanās plānu. Bet otrā dienā es ar vēsu prātu ņēmos apsvērt situā­ciju. Ar mācītāju apspriesties nebija iespējams, briesmīgās bailes viņam bija laupījušas saprātu un domāšanas spējas, atstājot tikai primitīvas dziņas. Faktiski viņš jau bija noslīdējis līdz dzīvnieka līme­nim, bet es, kā mēdz teikt, saņēmu sevi cieši rokās. Aukstasinīgi visu apdomājis, es nospriedu, ka, lai cik bīstams ir mūsu stāvoklis, pagaidām vēl nav pamata padoties pilnīgam izmisumam. Mēs diezgan droši varējām cerēt, ka marsieši bedrē apmetušies tikai pagaidām. Un, ja arī viņi te ierīkos pastāvīgu no­metni, diez vai uzskatīs par nepieciešamu to apsar­gāt, tā ka mums varbūt radīsies izdevība aizbēgt. Es arī ļoti rūpīgi apsvēru iespēju izrakt pazemes eju uz pretējo pusi, taču risks, ka mēs tur varam uzdur­ties kādai sardzē stāvošai kaujas mašīnai, šķita pārāk liels. Pie tam man būtu jārok vienam pašam. Uz mā­cītāja palīdzību nebija ko cerēt.

Trešajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, manā acu priekšā tika nogalināts jauneklis. Tā bija vienīgā reize, kad es redzēju, kā barojas marsieši. Pēc tam es gandrīz veselu dienu netuvojos spraugai. Es iegāju trauku mazgātavā, izcēlu durvis un vairākas stundas cītīgi raku ar savu cirvīti, cenzdamies darboties iespējami klusu. Bet, kad biju izracis apmēram divas pēdas dziļu alu, irdenā zeme ar troksni iebruka, un es vairs neuzdrīkstējos turpināt. Baiļu pārņemts, es ilgi gulēju turpat uz grīdas, neuzdrošinādamies pat pakustēties. Pēc tam es vispār atmetu domu par ejas rakšanu.

Cik satriecošu iespaidu uz mani bija atstājuši mar­sieši, liecina šāds fakts. Sākumā es neloloju tikpat kā nekādas cerības, ka mūs varētu izglābt cilvēku uz­vara pār viņiem. Bet ceturtajā vai piektajā naktī es izdzirdēju smago lielgabalu šāvienus.

Bija dziļa nakts, un spoži spīdēja mēness. Marsieši bija aizvākuši projām zemes racēju un arī paši kaut kur nozuduši; tikai viena kaujas mašīna stāvēja uz bedres tālākās malas, un tieši zem manas novēroša­nas spraugas bedres stūrī, ko es nevarēju redzēt, strādāja darba mašīnas. Bedri ietina tumsa, ko klie­dēja tikai baltās mēness gaismas strēles un blāvs spožums no darba mašīnas. Izņemot tās šķindoņu, nebija dzirdams ne troksnītis. Nakts bija brīnišķīgi skaidra un rāma. Šķita, ka pasaules telpā ir tikai mēness un viena planēta. Piepeši kaut kur tālumā iekaucās suns, un šī pazīstamā skaņa lika man ieklausīties vērīgāk. Es gluži skaidri izdzirdēju tādu dunoņu, it kā šautu smagie lielgabali. Es saskaitīju sešus šāvienus un pēc ilga pārtraukuma — vēl sešus. Un tad viss apklusa.

4

MĀCĪTĀJA NĀVE

Tas notika mūsu ieslodzījuma sestajā dienā. Es raudzījos pa spraugu un piepeši atskārtu, ka esmu viens. Mācītājs, kas allaž dirnēja turpat blakus un centās mani pagrūst nost, bija aizlavījies uz trauku mazgātavu. Man tas šķita aizdomīgi. Es ātri un klusi iegāju trauku mazgātavā. Tumsā izdzirdēju, ka mācī­tājs dzer. Aši pastiepis roku, es sataustīju burgun- dieša pudeli.

Kādu brīdi mēs nikni cīnījāmies. Pudele nokrita uz grīdas un saplīsa. Es palaidu mācītāju vaļā un piecēlos kājās. Elsodami un dūres vīstīdami, mēs stā­vējām viens otram pretī. Beidzot es nostājos priekšā pieliekamā durvīm un pateicu viņam, ka esmu nolē­mis ieviest kārtību. Es sadalīju atlikušo pārtiku tā, lai mums pietiktu desmit dienām, un paziņoju, ka līdz rītam viņš vairāk ēst nedabūs. Pēcpusdienā viņš atkal mēģināja pielavīties pie produktiem. Es biju iesnaudies, taču acumirklī pamodos. Visu to dienu un nākamo nakti mēs nosēdējām, neizlaizdami viens otru no acīm. Es biju noguris, bet nelokāmas apņē­mības pilns, viņš raudāja un gaudās par savu necie­šamo izsalkumu. Es zinu, ka tā pagāja tikai viena nakts un diena, bet man šķita un vēl tagad šķiet, ka tas ilga veselu mūžību.

Tā mūsu pastāvīgās nesaskaņas galu galā beidzās ar atklātu konfliktu. Divas bezgala garas dienas mēs strīdējāmies pusbalsī un spīvi cīkstējāmies. Brīžiem es, zaudējis savaldīšanos, situ un spārdīju viņu, brī­žiem ņēmos pārliecināt ar labu un reiz pat mēģināju piekukuļot, atdodams pēdējo burgundieša pudeli, jo virtuvē bija lietus ūdens pumpis, no kura es varēju padzerties. Taču nelīdzēja ne spēks, ne laipnība: mācītājs patiešām šķita zaudējis sajēgu. Viņš atkal un atkal lauzās klāt pie pārtikas un bez mitas kaut ko nesakarīgi vervelēja. Viņš vairs neievēroja ne mazāko piesardzību, lai mēs netiktu atklāti. Drīz vien man kļuva skaidrs, ka viņa prāts ir galīgi ap­tumšojies un es esmu ieslodzīts šajā drūmajā, sma­cīgajā tumsā kopā ar ārprātīgo.

Daži neskaidri atmiņu momenti liek man domāt, ka reizēm arī mani paša nervi nebija kārtībā. Miegā man allaž rādījās dīvaini, baismi sapņi. Tas izklausās savādi, bet man šķiet, ka mācītāja vājums un ārprāts it kā brīdināja mani; es saņēmu sevi stingri rokās un tādējādi saglabāju garīgo līdzsvaru.

Astotajā dienā mācītājs sāka runāt skalā balsī, un es nekādi nespēju viņu apklusināt.

— Tas ir taisnīgs sods, ak dievs! — viņš atkal un atkal atkārtoja. — Tava bargā rīkste taisnīgi šausta mani un manus brāļus. Mēs esam grēkojuši, mēs neesam tavas žēlastības cienīgi. . . Pasaulē bija tik daudz posta un ciešanu, nabagos mīdīja kājām, bet es klusēju. Es savos sprediķos pļāpāju patīka­mus niekus — mans dievs, kādus niekus! —, kad man vajadzēja sacelties, kaut arī tas maksātu dzī­vību, sacelties un aicināt uz grēku nožēlošanu … uz grēku nožēlošanu tos, kas apspieda nabagos un cie­tējus .. . Dieva bargais sods! . . .

Tad pēkšņi viņš atcerējās produktus, ko es viņam nedevu, mēģināja kaut ko izdiedelēt, lūdzās, raudāja un beidzot sāka draudēt. Kad viņš pacēla balsi, es lūdzu to nedarīt; apjēdzis, no kā es baidos, viņš pie­draudēja, ka kliegs pilnā rīklē un atklās marsiešiem mūsu slēptuvi. Pirmajā brīdī es patiešām nobijos. Bet, ja es piekāptos, mums tik un tā nebūtu vairs ne­kādu cerību izglābties. Es ignorēju šos draudus, kaut gan nejutos drošs, ka viņš patiešām nesāk bļaustīties. Bet vismaz todien viņš to vēl nedarīja. Visu astoto un devīto dienu viņš gandrīz nepārtraukti runāja, ar­vien vairāk paaugstinādams balsi. Šai vārdu straumē draudi mijās ar lūgšanos un ārprāta lēkmēm, kad viņš ar putām uz lūpām ņēmās nožēlot grēkus un savu necienīgo kalpošanu dievam. Dažbrīd man kļuva viņa pat žēl. Tad viņš mazliet pagulēja un sāka atkal — ar jaunu spēku un tik skaļi, ka es biju spiests iejaukties.

—    Apklustiet! — es lūdzos.

Viņš sēdēja tumsā līdzās vara katlam un tagad pierausās uz ceļiem.

—    Es pārāk ilgi esmu klusējis, — viņš sacīja tik skaļi, ka to noteikti varēja sadzirdēt bedrē, — un tagad man jādod sava liecība. Dieva sods nāk pār šo grēku ieleju! Vai! Vai! Vai tiem, kas mīt uz Ze­mes . . . jau skan debesu bazūnes…

—    Apklustiet jel! — es sacīju un pietrūkos kājās, pārbijies, ka marsieši mūs izdzirdēs. — Dieva dēļ…

—    Nē! — griezīgi iekliedzās mācītājs, izsliedamies visā augumā un izstiepdams rokas uz priekšu. — Es runāšu! Tā kunga vārds ir nācis pār mani!

Ar trīs lēcieniem viņš bija pie virtuves durvīm.

—    Man jādod sava liecība. Es eju! Jau pārāk ilgi esmu vilcinājies.

Es izstiepu roku un sagrābstīju gaļas cirvīti, kas karājās pie sienas. Kā zibens es metos mācītājam pakaļ. Bailes mani padarīja nežēlīgu. Mācītājs vēl nebija ticis līdz virtuves vidum, kad es viņu panācu. Pēkšņi apžēlojies, es pēdējā momentā pagriezu cirvja asmeni uz augšu un iesitu viņam ar pietu. Viņš nogāzās garšļaukus uz grīdas. Es grīļodamies pār­kāpu viņam pāri un aizelsies apstājos. Mācītājs gu­lēja nekustēdamies.

Piepeši ārpusē ar troksni nobruka un sašķīda ap­metums, un trīsstūrainais caurums sienā kļuva tumšs. Es pacēlu acis un ieraudzīju darba mašīnas korpusu, kas lēnām virzījās gar spraugu. Viens tās tausteklis gramstījās pa gruvešiem, tad parādījās otrs un sāka snaikstīties pāri iebrukušajām sijām. Es stāvēju kā pārakmeņojies un skatījos. Mašīnas augšdaļā es ieraudzīju tādu kā stikla plati un aiz tās marsieša seju un lielās, tumšās, izbolītās acis. Garš metāla tausteklis, locīdamies kā čūska, lēnām līda pa cau­rumu virtuvē.

Es ar pūlēm pagriezos, pārklupu pāri mācītājam un apstājos pie trauku mazgātavas durvīm. Tausteklis jau bija pavirzījies uz priekšu vismaz kādus divus jardus un, ērmoti staipīdamies un raustīdamies, lož­ņāja šurpu turpu. Kādu mirkli es vēl stāvēju, ne­spēdams atraut skatienu no šīm lēnajām, grūdienvei- dīgajām kustībām. Tad, neskanīgi iekliegdamies, iemetos trauku mazgātavā. Es viss trīcēju aiz šaus­mām, tā ka tikko varēju noturēties kājās. Es atvēru ogļu pagraba durvis un stāvēju tur tumsā, raudzīda­mies uz blāvi apgaismoto virtuves durvju aiļu un saspringti klausīdamies. Vai marsietis bija mani pa­manījis? Ko viņš tagad darīja?

Virtuvē kaut kas lēnām kustējās šurpu un turpu, laiku pa laikam atdūrās pret sienu un atkal turpināja savu gaitu, klusi metāliski šķindēdams kā riņķī sa­vērtas atslēgas. Tad kāds smags ķermenis — es labi zināju, kas tas ir, — tika aizvilkts pa grīdu uz cau­ruma pusi. Nepārvarama spēka dzīts, es aizlīdu līdz virtuves durvīm un palūrēju. Spožas saules gaismas pielietajā trīsstūrī es ieraudzīju simtroku milzim Rriarejam līdzīgajā mašīnā sēdošo marsieti, kas vē­rīgi pētīja mācītāja galvu. Tūlīt man iešāvās prātā, ka sitiena pēdas var mani nodot.

Es ielīdu atpakaļ ogļu pagrabā, aiztaisīju durvis un tumsā klusi sāku raust sev virsū ogles un malku. Ik pa brīdim sastingu mierā, lai paklausītos, vai mar­sieša tausteklis nav atgriezies virtuvē.

Pēc brīža atkal atskanēja klusā metāliskā šķin­doņa. Tausteklis lēnām virzījās cauri virtuvei, un tad es izdzirdēju to jau pavisam tuvu — laikam trauku mazgātavā. Es cerēju, ka tas būs par īsu, lai aiz­sniegtu mani, un izmisīgi murmināju lūgšanas. Taus­teklis aizslīdēja garām, viegli paskrapstinādams pa­graba durvis. Saspringtās gaidās aizritēja vesela mūžība, un tad es izdzirdēju, ka tas gramstās ap ve- rēkli. Tas bija atradis durvis! Marsietis zināja, kas ir durvis!

Tausteklis noņēmās ar verēkli varbūt kādu minūti, un tad durvis atvērās.

Tumsā es tik tikko varēju saskatīt šo metāla vei­dojumu, kas visvairāk atgādināja ziloņa snuķi. Šūpo­damies tas virzījās uz manu pusi, aptaustīdams un izpētīdams sienu, ogles, malku un griestus. Tas izska­tījās pēc milzīga melna tārpa, kas mētā savu aklo galvu šurp un turp.

Vienreiz tas pat pieskārās mana zābaka papēdim. Lai noturētos neiekliedzies, es iekodu sev rokā. Kādu brīdi viss bija klusu. Es gandrīz jau domāju, ka mar­sietis taustekli ir atvilcis atpakaļ. Bet tad ar spēju klikšķi tas kaut ko sagrāba — man pārbīlī šķita, ka tas esmu es! — un attālinājās uz durvju pusi. Kādu brīdi es vēl nebiju drošs, ka tausteklis tiešām ir at­stājis pagrabu. Acīmredzot tas bija paņēmis ogļu gabalu, lai izpētītu.

Izmantodams izdevību, es mazliet izkustināju no­tirpušos locekļus un saspringti klausījos. Klusībā pie sevis es skaitīju dedzīgas lūgšanas.

Tad es atkal izdzirdēju pazīstamo, kluso skaņu, kas lēnām tuvojās. Skrapstinādamies gar sienām un šur tur atmezdamies, tausteklis ložņāja pa trauku maz­gātavu.

Es vēl šaubījos, vai tikai neesmu pārklausījies, kad tas ar asu grūdienu aizcirta ciet pagraba durvis. Es dzirdēju to ielienam pieliekamajā, dzirdēju, kā grabēja biskvītu kārbas un saplīsa pudele. Pēc tam kaut kas smagi nobūkšķēja pret pagraba durvīm. Tad iestājās klusums, un es ilgi mocījos neziņā.

Vai tas ir projām?

Beidzot es nospriedu, ka projām gan.

Trauku mazgātavā tas vairs neatgriezās, bet visu desmito dienu es nogulēju tumšajā pagrabā, ieracies oglēs un malkā, neuzdrīkstēdamies izlīst laukā pat padzerties, kaut gan man briesmīgi slāpa. Tikai vien­padsmitajā dienā es iedrošinājos atstāt savu slēptuvi.

5

KLUSUMS

Iekams devos uz pieliekamo, es vispirms nostip­rināju durvis, kas veda no trauku mazgātavas uz virtuvi. Bet pieliekamais bija tukšs, es neatradu tur vairs ne kripatiņas. Acīmredzot marsietis iepriekšējā dienā bija pievācis visu līdz pēdējam. Pirmoreiz mani pārņēma izmisums. Vienpadsmitajā un divpadsmi­tajā ieslodzījuma dienā es netiku ne ēdis, ne arī dzēris.

Mana mute un rīkle bija izkaltusi, un es strauji zaudēju spēkus. Es kvernēju tumšajā trauku mazgā­tavā, bezcerīga izmisuma pārmākts. Prātā bija tikai ēšana. Es domāju, ka esmu kļuvis kurls, jo trokšņi, ko biju paradis dzirdēt no bedres, šķita pilnīgi ap­klusuši. Es jutos pārāk vārgs, lai klusiņām aizlīstu līdz spraugai, citādi es būtu to izdarījis.

Divpadsmitajā dienā slāpes kļuva tik neciešamas, ka es, riskēdams piesaistīt marsiešu uzmanību, sāku darboties ar čīkstošo pumpi, kas atradās līdzās izliet­nei, un dabūju pāris glāzes duļķaina, sasmakuša lie­tus ūdens. Tas mani ļoti atspirdzināja, un, redzēdams, ka marsieši nereaģē uz pumpja čīkstoņu un ložņā­jošais tausteklis neparādās, es jutos jau drošāks.

Šajās dienās es daudz domāju par mācītāju un viņa nāvi, bet manas domas bija gaužām juceklīgas un neskaidras,

Trīspadsmitajā dienā es atkal izdzēru nedaudz ūdens, snauduļoju un nesakarīgi domāju par ēšanu un visādiem nereāliem glābšanās plāniem. Iesnau­dies es allaž murgoju par fantastiskiem briesmoņiem, mācītāja nāvi vai bagātīgām pusdienām, bet kā miegā, tā nomodā jutu sevī mokošu sāpi, kas lika man dzert atkal un atkal. Gaisma, kas iespiedās trauku mazgātavā, tagad bija nevis pelēka, bet sar­kana. Manai uzbudinātajai iztēlei tā šķita asiņu krāsā.

Četrpadsmitajā dienā es iegāju virtuvē un pār­steigts konstatēju, ka sarkanās zāles skarainās vasas ir aizaugušas priekšā caurumam sienā un tāpēc tel­pas puskrēsla ieguvusi purpura nokrāsu.

Piecpadsmitajā dienā agri no rīta es izdzirdēju virtuvē skaņas, kas šķita dīvaini pazīstamas, un, ie­klausījies vērīgāk, sapratu, ka kaut kur tuvumā oš­ņājas un skrāpējas suns. Iegājis virtuvē, es ieraudzīju starp sarkanās zāles vasām pabāztu suņa purnu. Tas mani ļoti pārsteidza. Saodis mani, suns īsi ierējās.

Es nodomāju, ka būtu labi, ja izdotos suni klusi­ņām ievilināt iekšā — tad es varētu viņu nosist un apēst; tā vai citādi, bet suni nogalēt vajadzētu, lai viņš nepiesaista marsiešu uzmanību.

Es līdu uz priekšu, mīlīgi čukstēdams:

— Sunīt, sunīt!

Bet suns parāva galvu atpakaļ un nozuda.

Es ieklausījos — nē, kurls es nebiju, bedrē patie­šām viss bija klusu. Es dzirdēju tikai tādus kā putnu spārnu švīkstus un piesmakušu ķērkšanu, nekā vai­rāk.

Es ilgi gulēju pie cauruma sienā, neuzdrīkstēda­mies pabīdīt nost sarkanos augus, kas aizsedza skatu. Pāris reižu es saklausīju klusu dipoņu — laikam

lejā smiltīs skraidīja suns, atkal dzirdēju laidelēja­mies putnus, un tas bija viss. Beidzot, klusuma ie­drošināts, es paskatījos laukā.

Bedre bija tukša, tikai vienā tās malā lēkāja vārnu bars, plēsdamies ap marsiešu nogalināto cil­vēku skeletiem.

Es skatījos un neticēju savām acīm. Visas mašīnas bija aizvāktas. Manā priekšā pletās tukša, apaļa smilšu bedre, un par marsiešu uzturēšanos tajā lie­cināja tikai pelēcīgi zilā pulvera kaudze vienā malā, daži alumīnija stieņi otrā un barībai izlietoto cilvēku atliekas, virs kurām lēkāja melni putni.

Es lēnām izspraucos cauri sarkanās zāles aizka­ram un paliku stāvam uz gruvešu kaudzes. Man pavērās skats uz visām pusēm, izņemot ziemeļus, kas atradās aiz muguras, bet nekur nebija ne miņas no marsiešiem. Tai vietā, kur es stāvēju, bedres mala bija ļoti stāva, bet gabaliņu tālāk gruveši un smiltis izveidoja slīpu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties līdz pašai augšai. Ilgi gaidītais bēgšanas brīdis bija klāt! Es sāku trīcēt pie visām miesām.

Kādu mirkli es vēl vilcinājos un tad, izmisīgas ap­ņēmības pilns, sirdij mežonīgi dauzoties, uzrāpos uz augstā zemes vaļņa, zem kura tik ilgi biju aprakts.

Es atkal palūkojos apkārt. Arī ziemeļu pusē nebija neviena marsieša.

Kad es pēdējo reizi dienas gaismā biju redzējis šo Šīnas daļu, te bija neregulāri apbūvēta iela ar glī­tām, baltām un sarkanām savrupmājām kuplu, ēnainu koku ielokā. Tagad es stāvēju uz smilšu, māla un sabirzušu ķieģeļu grēdas, kas visa bija ap­augusi ar sarkaniem kaktusveida augiem. Tie snie­dzās jau līdz ceļgaliem, un neviens zemes augs ne-

bija spējis konkurēt ar tiem. Tuvējie koki bija kaili un nobrūnējuši, bet tālāko vēl dzīvoš stumbrus ap­vija sarkani staipekņi.

Apkārtējās mājas visas bija sapostītas, bet ne­viena nebija nodedzināta. Dažām sienas bija veselas līdz otrajam stāvam, tikai logi izsisti un durvis izgā­zušās. Sarkanā zāle sparīgi kuploja bez jumta pali­kušajās istabās. Lejā lielajā bedrē vārnas plūcās ap līķu atliekām. Pa drupām bariem laidelējās citi putni. Tālumā es pamanīju izkāmējušu kaķi, kas zaglīgi līda gar sienu, bet no cilvēkiem nebija ne vēsts.

Pēc tumšās slēptuves diena man šķita žilbinoši spoža, debesis mirdzoši zilas. Maigs vējiņš liegi šū­poja sarkano zāli, kas klāja katru brīvo zemes lau­kumiņu. Un cik reibinoši smaržoja gaiss!

6

PIECPADSMIT DIENU DARBS

Kādu brīdi es grīļodamies stāvēju uz gruvešu un zemes grēdas, aizmirsis baiļoties par sevi. Tai pretī­gajā midzenī, no kura tikko biju izlīdis, es visu laiku nemitīgi biju domājis tikai par draudošajām briesmām. Es nezināju, kas pa to laiku noticis ar pa­sauli, man nebija ne jausmas, ka tā būs tik satriecoši pārvērtusies. Es biju sagatavojies ieraudzīt Šīnu drupās, bet tagad man visapkārt pletās noslēpumaina un draudīga citas planētas ainava.

Šai mirklī manī pamodās sajūta, kas normālos ap­stākļos cilvēkiem ir sveša, bet pārāk labi pazīstama nabaga dzīvniekiem, pār kuriem mēs valdām. Es ju­

tos tā, kā varētu justies trusītis, kas, atgriezies pie savas alas, pēkšņi ierauga, ka ducis vīru tajā vietā rok pamatus mājai. Tobrīd es pirmoreiz nojautu to, ko drīz vien apzinājos pilnīgi skaidri un kas mani no­māca daudzas dienas, — cilvēks bija gāzts no troņa, no radības kunga pārvērties par dzīvnieku starp ci­tiem tādiem pašiem dzīvniekiem zem marsiešu pa­pēža. 'Mums klāsies tāpat kā viņiem — mūs izsekos un vajās, mēs bēguļosim un slēpsimies. Cilvēka go­dības un varas laiks bija beidzies.

Bet, tiklīdz es biju to apjēdzis, šī doma pagaisa un visas manas emocijas pārmāca bada sajūta pēc ilgā, mokošā gavēņa. Mazliet nostan no bedres aiz žoga, kas bija apaudzis ar sarkano zāli, es ieraudzīju ne­apbērtu sakņu dārza stūrīti. Tas viesa manī cerības, un es devos turp, brizdams pa sarkano zāli līdz ce­ļiem un dažbrīd pat līdz kaklam. Biezumbiezajā zālē es jūtos drošībā. 2oga mūris bija apmēram sešas pē­das augsts, un, kad es mēģināju uzrausties uz tā, iz­rādījās, ka nespēju uzvilkt kājas augšā. Pagājies tā­lāk gar žogu, es nonācu pie stūra, kur bija izveidots akmeņu krāvums, uzrāpos pa to uz mūra uņ nokūle­ņoju lejā dārzā. Tur es atradu dažus jaunus sīpoli­ņus, dobi ar sīkiem burkāniem un pāris gladiolu sī­polu. Apēdis visu, es pārrāpos pāri žogam, kur mū­ris bija sagruvis, un pa spilgti sarkanu un tumši sārtu koku aleju sāku iet Kjū virzienā, juzdamies tā, it kā soļotu starp gigantiskām asins lāstekām. Mani vadīja divi dzinuļi: dabūt vēl kaut ko ēdamu un pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs nolādētās, šausmī­gās vietas, kas vairs nelīdzinājās Zemei.

Mazliet tālāk zāļainā norā es uzgāju sēņu pudurīti un arī tās kāri apriju. Pēc tam es nonācu pie brūnas, seklas ūdens lāmas, kas aizstiepās pāri pļavām.

Apēstā trūcīgā barība tikai vēl vairāk saasināja bada sajūtu. Sākumā es nevarēju saprast, kā karstā, sausā vasarā pļavās pēkšņi gadījies ūdens, bet vēlāk at­klāju, ka šās parādības cēlonis ir sarkanās zāles tro­piskā audzelība. Tiklīdz šis neparastais augs sastapās ar ūdeni, tas sasniedza gigantiskus apmērus un nere­dzēti ātri vairojās. Tā sēklas bija iekļuvušas Vējā un Temzā, un spēcīgie, leknie dzinumi drīz vien pie­pildīja abas šīs upes.

Putnijā, kā es vēlāk redzēju,, viss tilts bija apau­dzis ar šās zāles mudžekli, un arī pie Ričmondas Temzas ūdeņi platā un seklā straumē plūsmoja pāri Hemptonas un Tvikenemas pļavām. Audzelīgā zāle sekoja ūdenim, un sagrautās villas Temzas ielejā uz kādu laiku apņēma sarkani džungļi (es atrados vienā to malā), kas paslēpa lielu daļu no marsiešu nodarī­tajiem postījumiem.

Galu galā sarkanā zāle iznīka gandrīz tikpat ātri, kā bija izplatījusies. Domājams, ka tā gāja bojā no kādas baktēriju izraisītas ļaundabīgas slimības. Vi­siem Zemes augiem dabiskās izlases ceļā ir izveido­jusies pretošanās spēja bakteriālām slimībām, un tie nekad nepadodas sērgām bez cīņas. Turpretī sarkanā zāle sapuva uzreiz, it kā nemaz nebūtu dzīvs orga­nisms. Lapas un dzinumi zaudēja krāsu, sačervelējās un kļuva trausli. Visvieglākais pieskāriens tos no­trauca, un ūdens, kas sākumā bija veicinājis sarkanās zāles augšanu, aiznesa tās pēdējās paliekas uz jūru …

Pienācis pie ūdens, es, protams, vispirms steidzos dzesēt slāpes. Es dzēru ilgi un daudz un pēc tam, ziņkāres un bada mudināts? sakošļāju dažas sarkanās zāles lapas, bet tās bija ūdeņainas, ar pretīgu metā­lisku piegaršu. Redzēdams, ka ūdens ir sekls, es sāku brist lāmai pāri, kaut arī sarkanā zāle pinās pa kājām. Bet tuvāk pie upes kļuva dziļāks, un es pagriezos atpakaļ uz Mortleikas pusi. Man izdevās sazīmēt ceļu pēc māju drupām, žogiem un laternām, un tā es drīz vien izkļuvu no šīs applūdušās iepla­kas, sasniedzu Rouhemptonas kalna pakāji un tuvo­jos Putni j ai.

Šeit ainava izmainījās. Tā vairs neatgādināja svešu planētu: visapkārt bija tikai parastas drupas un postaža, it kā pāri būtu drāzusies viesuļvētra. Pēc kādiem piecdesmit sešdesmit jardiem es šur tur ieraudzīju pilnīgi neskartas mājas ar kārtīgi aizvilk­tiem aizkariem un noslēgtām durvīm, it kā to īpaš­nieki būtu aizbraukuši uz neilgu laiku vai arī gulētu diendusu. Sarkanās zāles te bija mazāk, un ap aug­stajiem ceļmalas kokiem nevijās sarkanie staipekņi. Es ložņāju starp kokiem, meklēdams kaut ko ēdamu, bet nekā neatradu, un tādā pašā nolūkā iegriezos pāris tukšās mājās, taču tās jau bija uzlauztas un izlaupītas. Līdz krēslai es nogulēju krūmājā, jo jutos pārāk vārgs un nomocījies, lai dotos tālāk.

Visu šo laiku es neredzēju neviena paša cilvēka un nekur nemanīju arī marsiešus. Es sastapu tikai divus izkāmējušus suņus, bet tie abi metās bēgt, kad mēģināju tos piesaukt klāt. Netālu no Rouhemptonas es redzēju divus cilvēku skeletus — nevis līķus, bet tīri noskrubinātus skeletus — un tuvējā mežā atradu izmētātus, salauzītus kaķu un trusīšu kaulus un aitas galvaskausu. Es gan pasūkāju dažus kauliņus, bet no gaļas uz tiem vairs nebija ne smakas.

Pēc saules rieta es klunkuroju tālāk uz Putniju, kur, kā man šķita, marsieši kaut kāda iemesla dēļ bija lietojuši karstuma staru. Kādā sakņu dārzā aiz Rouhemptonas es saraku pusaugušus kartupeļus un apmierināju izsalkumu. No šā dārza pavērās skats uz

Putniju un upi. Krēslā tas šķita sevišķi drūms un bezcerīgs: nomelnējuši koki, melnas, tuksnesīgas drupas un aiz tām pārplūdušās upes ielejā ar sarkano zāli pieaugušas ūdens jomas. Un pāri visam — nā­ves klusums. Mani pārņēma neaprakstāmas šausmas, iedomājoties, cik ātri notikusi šī baismīgā pārvērtība.

Kādu brīdi man šķita, ka visa cilvēce ir iznīcināta, noslaucīta no zemes virsas un es stāvu šeit viens — pēdējais dzīvs palikušais cilvēks. Kāpjot augšā Put- nijhilā, es uzdūros vēl vienam skeletam, kam rokas bija izrautas un nosviestas dažus jardus tālāk. Tur­pinot ceļu, manī arvien vairāk nobrieda pārliecība, ka šajā pasaules daļā cilvēces iznīcināšana ir jau pabeigta un tikai šur tur vēl klīst viens otrs tāds bēg­lis kā es. Marsieši, es spriedu, ir pametuši par tuk­snesi pārvērsto novadu un devušies meklēt barību kaut kur citur. Varbūt patlaban viņi posta Berlīni vai Parīzi, bet iespējams, ka ir pagriezušies uz zie­meļiem . . .

7

CILVĒKS PUTNIJHILA

To nakti es pavadīju Putnijhilas viesnīcā, kas at­rodas pašā kalna galā, un pirmoreiz kopš bēgšanas uz Lezerhedu gulēju gultā. Nestāstīšu sīki, kā es no­pūlējos, kamēr ielauzos šai mājā (tikai vēlāk es kon­statēju, ka parādes durvis ir vienkārši aizbultētas no ārpuses), un kā izvandīju visas telpas, meklēdams kaut ko ēdamu, līdz beidzot, jau gandrīz izmisis, mazā istabiņā, kas laikam bija kalpones miteklis, at­radu žurku apgrauztu maizes garozu un divas kārbas konservētu ananasu. ŠI māja jau pirms manis bija pārmeklēta un iztīrīta. Vēlāk es bārā atradu biskvī­tus un sendvičus, ko mani priekšgājēji nebija pamanī­juši. Sendviči vairs nebija ēdami, toties ar biskvītiem es ne vien apmierināju izsalkumu, bet arī piebāzu kabatas. Es neiededzināju lampu, jo baidījos, ka kāds marsietis, meklēdams barību, var naktī atklīst uz šo Londonas priekšpilsētu. Pirms došanās pie miera es vēl labu brīdi staigāju no loga pie loga, bažīgi ielūkodamies tumsā, vai kur nemanīšu šos briesmoņus. Gulēju pavisam maz. Atlaidies gultā, es ar izbrīnu konstatēju, ka atkal spēju sakarīgi do­māt — pirmoreiz kopš pēdējā strīda ar mācītāju. Visu šo laiku es biju atradies vai nu satrauktu emo­ciju varā, vai trulas apātijas stāvoklī. Bet tagad manas smadzenes, laikam uzņemtās barības spēcinā­tas, atkal noskaidrojās, un es domāju.

Manā prātā virknējās trīs pārdomājami jautājumi: mācītāja nāve, marsiešu atrašanās vieta un manas sievas liktenis. Mācītāja traģisko galu es atcerējos bez šausmām un sirdsapziņas pārmetumiem; es to no­vērtēju vienkārši kā notikušu faktu, ko bezgala ne­patīkami atminēties, taču nekādu nožēlu par savu rīcību nejutu. Es uzskatīju un uzskatu vēl tagad, ka soli pa solim pret savu gribu tiku novests līdz šim pārsteidzīgajam sitienam, ka tāda bija notikumu ne­novēršamā secība tajos briesmīgajos apstākļos. Es nejutos vainīgs, taču atmiņas par to neatstājās no manis un kā slogs nospieda sirdi. Nakts klusumā, juzdams dieva tuvumu, kā tas dažkārt mēdz būt klu­sumā un tumsā, es ņēmos sevi tiesāt par šo niknuma un baiļu apmātības brīdi. Es atsaucu atmiņā katru vārdu mūsu sarunās, sākot ar to mirkli, kad ierau- dziju mācītāju sēžam man līdzās un vienaldzīgu pret manām slāpēm rādām uz uguni un dūmiem, kas pa­cēlās no Veibridžas drupām. Mēs nekādi nespējām saprasties, bet bargais liktenis to nebija ņēmis vērā. Ja es būtu paredzējis tālākos notikumus, es būtu pa­metis viņu Halifordā. Bet es taču nespēju neko pa­redzēt; noziegums ir apzināties sekas un tomēr darīt. Un es aprakstu šo notikumu tikpat patiesi, kā esmu uzrakstījis visu savu stāstu. Liecinieku nebija, un es būtu varējis to noslēpt. Taču es izstāstu visu, kā bija, lai tad lasītājs pats spriež par mani tiesu.

Kad beidzot es ar pūlēm biju atvairījis kremtošās atmiņas par mācītāja nāvi, domas pievērsās marsie­šiem un manai sievai. Par pirmajiem man nebija ne­kādu ziņu, tā ka es varēju iztēloties vai simt varbū­tības, un, diemžēl, tikpat neizdibināms man bija sie­vas liktenis. Un piepeši šī nakts pārvērtās par šausmīgām dvēseles mokām. Es attapos, ka esmu pietrūcies gultā sēdus un blenžu tumsā. Es lūdzu dievu, kaut karstuma stars pēkšņi un bez sāpēm būtu izdzēsis viņas dzīvību. Kopš tās nakts, kad atgriezos no Lezerhedas, es nebiju lūdzis. Tiesa, galēja izmi­suma brīžos es tiku skaitījis lūgšanas, bet tīri mehā­niski, kā pagāni murmina savus buramos vārdus. Ta­gad es lūdzos no visas sirds, nopietni un neatlaidīgi, vērdamies tumsā, kas šķita pilna ar dieva tuvumu. Dīvaina nakts! Un visdīvainākais tas, ka, tiklīdz at­ausa gaisma, es, kas nesen biju runājis ar dievu, zag­līgi izlīdu no mājas gluži kā žurka no alas — gan mazliet lielāks par to, bet tāds pats nožēlojams kus­tonis, ko visvarenie saimnieki savas iegribas dēļ var tvarstīt un nogalināt. Varbūt dzīvnieki tāpat klusībā lūdz dievu. Ja arī mēs neesam iemācījušies neko citu, šis karš vismaz ir mācījis mūs būt žēlsirdīgiem pret tiem nesaprātīgajiem radījumiem, kas cieš no mūsu kundzības.

Rīts bija skaidrs un jauks, austrumos debesis koši sārtojās, un tajās peldēja mazi, zeltaini mākonīši. Uz ceļa no Putnijhilas uz Vimbldonu mētājās dažādi priekšmeti, kas liecināja par panisko bēgšanu uz Londonu svētdienas vakarā, kad sākās kauja ar mar­siešiem. Tur bija mazi divriči ar salauztu riteni un uzrakstu «Dārzeņu tirgotājs Tomass Lobs, Ņūmol- dena», pamesta skārda kaste, tagad jau sažuvušajos dubļos iemīta salmu cepure un tālāk Vesthilas kalnā pie apgāztas ūdens siles ar asinīm notraipīti, sasisti stikli. Mani soļi bija gurdeni, mani plāni gaužām ne­noteikti. Es gribēju tikt uz Lezerhedu, kaut gan zi­nāju, ka tur man ir vismazāk cerību atrast savu sievu. Ja vien nāve nav pārsteigusi viņus pēkšņi, mūsu radinieki kopā ar viņu noteikti būs aizbēguši. Tomēr man likās, ka tur es varētu uzzināt vai no­skaidrot, uz kurieni devušies Sarijas iedzīvotāji. Es gribēju atrast savu sievu, man sāpēja sirds par viņu un visiem cilvēkiem, taču es nezināju, kur un kā viņu meklēt. Tagad es jo skaidri izjutu savu vien­tulību. Nogriezies no ceļa, es, slapstīdamies starp kokiem un krūmiem, devos uz plašo Vimbldonas klajumu.

Tumšajā zemē vietvietām auga dzeltenas irbule- nes un kārkli, bet sarkanā zāle nekur nebija re­dzama. Kamēr es piesardzīgi ložņāju gar klajuma malu, uzlēca saule, pieliedama visu ar gaismu un dzīvīgumu. Slīkšņā zem kokiem es uzdūros peļķei, kas ņudzēt ņudzēja no ņipriem kurkulēniem. Es ap­stājos un skatījos uz mazajiem radījumiem, mācīda­mies no viņiem nelokāmu dzīvotgribu. Piepeši man radās dīvaina sajūta, it kā mani kāds novērotu; es spēji pagriezos un pamanīju, ka krūmos kaut kas slēpjas. Es stāvēju un skatījos turp, tad paspēru soli uz priekšu, un šis «kaut kas» uzslējās kājās — tas bija ar dunci apbruņojies cilvēks. Es lēnām tuvojos viņam. Viņš stāvēja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, un vērās manī.

Piegājis tuvāk, es redzēju, ka viņa drēbes ir tikpat novārtītas un netīras kā manējās; viņš patiešām iz­skatījās tā, it kā būtu izvilkts caur drenāžas cauruli. Ielūkojies vērīgāk, es varēju atšķirt zaļus dīķa gļotu traipus, blāvi dzeltenas sažuvušu mālu pēdas un mel­nus, spīdīgus sodrēju plankumus. Viņa melnie mati krita pār acīm, seja bija tumša, nosmulēta un sakri- tusies, tā ka sākumā es viņu nepazinu. Zodu šķēr­soja sarkana, pussadzijusi rēta.

—   Stāt! — viņš iekliedzās, kad biju desmit jardu attālumā no viņa, un es apstājos. Viņa balss bija aizsmakusi. — No kurienes jūs nākat? — cilvēks vaicāja.

Es cieši raudzījos viņā un domāju, ko atbildēt.

—    Nāku no Mortleikas, — es teicu. — Es biju ap­bērts drupās līdzās bedrei, ko marsieši izraka ap savu cilindru. Es tiku laukā un izglābos.

—    Šeit nav nekā ēdama, — viņš sacīja. — Šī te ir mana teritorija. Visa nokalne līdz upei un tālāk līdz Klepemai un uz to pusi līdz klajuma malai. Te ir barība tikai vienam. Uz kurieni jūs ejat?

Es vilcinājos atbildēt.

—    Nezinu, — pēc brīža es sacīju. — Es biju ap­rakts mājas drupās trīspadsmit vai četrpadsmit die­nas un nezinu, kas pa to laiku ir noticis.

Viņš neuzticīgi paskatījās manī, tad satrūkās, un viņa sejas izteiksme pēkšņi pārmainījās.

—    Es netaisos palikt šeit, — es sacīju. — Domāju iet uz Lezerhedu, jo tur es atstāju savu sievu.

Viņš izstiepa rādītājpirkstu.

—    Tas esat jūs! — viņš iesaucās. — Cilvēks no Vokingas. Un jūs nedabūjāt galu Veibridžā?

Tai pašā mirklī arī es viņu pazinu.

—    Jūs esat tas artilērists, kas ienāca manā dārzā.

—    Apsveicu! — viņš sacīja. — Mums abiem ir laimējies! Kas to būtu domājis, ka vēl kādreiz jūs sastapšu! — Viņš pastiepa roku, un es to satvēru.

—    Es ielīdu notekcaurulē. Viņi visus nenogalināja. Un, kad viņi aizgāja, es pāri laukiem aizbēgu uz Voltonu. Bet. . . Nav pagājušas ne sešpadsmit die­nas, bet jūs esat nosirmojis. — Viņš pēkšņi atskatījās pār plecu. — Tikai kovārnis, — viņš noteica. — Ta­gad cilvēks iemācās sajust pat putna ēnu. Te ir pārāk klaja vieta. Palīdīsim zem krūmiem un paru­nāsimies.

—    Vai jūs esat redzējis marsiešus? — es jautāju.

—   Kopš es izlīdu no. ..

—    Viņi ir ieņēmuši Londonu un aizgājuši tālāk, — sacīja artilērists. — Man liekas, ka tur ir ierīkota liela nometne. Naktīs tur pāri uz Hempstedas pusi visas debesis zvēro no viņu ugunīm. Taisni kā virs lielas pilsētas, un tai gaišumā var redzēt viņus kus­tamies. Dienā nevar. Bet tuvumā es viņus neesmu manījis … — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem, — jā, jau piecas dienas . . . Tad es redzēju, ka divi nes kaut ko lielu uz Hemmersmitas pusi. Un aizpagājušo nakti, — viņš ieturēja pauzi un tad daudznozīmīgi turpināja, — debesīs plaiksnījās ugunis kā vienmēr, bet tur augšā bija vēl kaut kas. Es domāju, ka viņi ir uzbūvējuši lidojošu mašīnu un mācās lidot.

Es, jau līzdams četrrāpus krūma, sastingu uz vietas.

—    Lidot?!

—    Jā, lidot, — viņš apstiprināja.

Es palīdu dziļāk zem zariem un apsēdos.

—    Tad cilvēcei būs beigas, — es sacīju. — Ja marsiešiem tas izdosies, viņi vienā rāvienā aplidos apkārt visai zemeslodei. . .

Viņš pamāja ar galvu.

—    Tā būs. Bet. . . līdz ar to stāvoklis šeit kļūs mazliet vieglāks. Bez tam … — Viņš paskatījās uz mani. — Vai jums jau tāpat nav skaidrs, ka cilvēcei ir beigas? Esmu par to pārliecināts. Mēs esam sa­kauti un pagalam.

Es pavēros artilēristā. Lai cik savādi tas būtu, man šis acīm redzamais fakts nebija aizgājis līdz apziņai, un tikai tagad, klausoties viņā, es to aptvēru. Es visu laiku vēl biju lolojis kādu neskaidru cerību, parei­zāk sakot, aiz iesīkstējuša paraduma neļāvies pesi­mismam.

—    Mēs esain sakauti! — viņš ar nelokāmu pār­liecību atkārtoja. — Tās ir beigas. Marsieši ir zau­dējuši vienu, tikai vienu. Viņi ir vareni nostiprināju­šies un satriekuši dižāko lievalsti pasaulē. Viņi ir mūs saminuši. Tā viena marsieša bojā eja pie Vei­bridžas bija tīrā nejaušība. Un šie te ir tikai pionieri. Nemitīgi ierodas klāt jauni. Šīs zaļās zvaigznes — pēdējās piecas vai sešas dienas gan neesmu vairs nevienu redzējis, bet nav šaubu, ka katru nakti kāda kaut kur nokrīt. Nekā nevar darīt. Mēs esam pa­kļauti! Sakauti un pagalam!

Es neatbildēju. Sēdēju, stingi vērdamies vienā punktā, un veltīgi pūlējos atrast kādu pretargu­mentu.

—   Šis jau nav karš, — artilērists sacīja. — Un nebija no paša sākuma, jo vai tad to var saukt par karu, ja cilvēki samin skudras?

Piepeši es atcerējos observatorijā pavadīto nakti.

—    Pēc desmitā šāviena vini vairāk nešāva — . vismaz līdz tam brīdim, kamēr nokrita pirmais ci­lindrs.

—     Kā jūs to zināt? — artilērists vaicāja. Es pa­skaidroju. Viņš uz brīdi iegrima domās.

—    Kaut kas noticis ar lielgabalu, — viņš sacīja. — Bet kāda gan tam nozīme? Viņi to atkal salabos. Un, ja arī ne tik drīz, ko tas galu galā grozīs? Tā nu tas ir: cilvēki un skudras. Skudras būvē savas pil­sētas, dzīvo savu dzīvi, karo un taisa revolūcijas, kamēr cilvēki ļauj tām vaļu, bet, ja skudras maisās pa kājām, cilvēki tās vienkārši aizmēž no sava ceļa. Mēs tagad esam kļuvuši par skudrām. Vienīgi. . .

—    Kas tad? — es iejautājos.

—    Mēs esam ēdamas skudras.

Mēs sēdējām, raudzīdamies viens otrā.

—    Ko viņi ar mums darīs? — es vaicāju.

—    Tieši par to es esmu domājis, — artilērists sacīja, — daudz domājis. No Veibridžas es devos uz dienvidiem un visu ceļu domāju. Es redzēju, kas no­tiek. Vairums cilvēku, šausmu pārņemti, vaimanāja un krita izmisumā. Es neesmu radis vaimanāt. Jau reizi vai divas esmu skatījies nāvei acīs; es neesmu spēļu zaldātiņš un zinu: viss viens, vieglāka vai grū­tāka, nāve ir un paliek tikai nāve. Un izglābjas tas, kas saglabā skaidru galvu. Redzēdams, ka visi gāžas uz dienvidiem, es teicu sev: «Tur nepietiks barības,» un griezos atpakaļ. Es turējos marsiešu tuvumā, kā zvirbulis turas pie cilvēka. Visapkārt, — viņš ar rokas vēzienu norādīja uz horizontu, — cilvēki bariem mirst badā, laužas uz priekšu, cits citu sami- dami. ..

Viņš paskatījās man sejā un samulsis aprāvās.

—    Protams, daudzi, kam bija nauda, ir aizbēguši uz Franciju, — viņš sacīja un atkal apklusa, tad, sastapis manu skatienu, it kā vainīgs juzdamies, tur­pināja: — Te ir ēdamā papilnam. Veikalos konservi, vīni, šņabis, minerālūdeņi. . . bet ūdensvads izpos­tīts un kanalizācijas caurules tukšas. Nu, es jums tagad stāstu, ko domāju. «Marsieši ir saprātīgi radī­jumi,» es spriedu, «un šķiet, ka mēs viņiem esam va­jadzīgi barībai. Vispirms viņi satrieks mūsu preto­šanos — iznīcinās kuģus, mašīnas, lielgabalus, pilsē­tas, mūsu kārtību un organizāciju. Tas viss tiks iz- postīts. Ja mēs būtu tik mazi kā skudras, varbūt mums izdotos paslēpties. Bet mēs esam pārāk lieli un nevaram nekur sprukt.» Tāds bija mans pirmais secinājums. Pareizs, vai ne?

Es piekrītoši pamāju.

—    To es izdomāju jau pašā sākumā. Labi, tad klausieties tālāk. Pagaidām vēl mūs tvarsta tikai tū­lītējai vajadzībai, kā pagadās. Marsietis paietas dažas jūdzes un paņem no bēgļu pūļa, cik grib. Viņdien es pie Vondsvērtas redzēju vienu, kas dragāja mājas un rakņājās drupās. Bet ilgi tā nebūs. Kolīdz marsieši būs tikuši galā ar mūsu kuģiem un lielgabaliem, iz­postījuši dzelzceļus un pabeiguši visus savus darbus tur nometnē, viņi sāks mūs ķert sistemātiski, izlasīs labākos un turēs tos būros vai kā. Un drīz vien viņi sāks to darīt. Ak dievs! Vēl jau viņi pa īstam nav ķērušies mums klāt. Vai tad jūs to neredzat?

—    Kā tad nav! — es iesaucos.

—    Skaidrs, ka nav! Pie visa, kas noticis līdz šim, tikai mēs paši esam vainīgi — neapjēdzām, ka ne­drīkst līst acīs, un kaitinājām viņus ar lielgabaliem un tamlīdzīgām muļķībām. Pazaudējām galvas un baru bariem gāzāmies projām, stulbi iedomādamies, ka citur briesmas būs mazākas. Pagaidām marsiešiem nav laika noņemties ar mums. Viņt dara savus dar­bus — meistaro to, ko nav varējuši atvest līdzi, un sagatavojas pārējo ciltsbrāļu uzņemšanai. Ļoti iespē­jams, ka arī cilindri tāpēc vairāk nekrīt — marsieši baidās trāpīt savējiem. Un mums vajadzēja nevis akli bēgt kā izbiedētam aitu baram uz visām pusēm vai krāmēties ar dinamītu cerībā viņus uzspridzināt, mums vajadzēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tā es domāju. Tie, protams, nav gluži tādi, kādus cilvēku ģints sev vēlētos, taču citas izejas nav. Un es vadījos pēc šāda principa. Pilsētas, tautas, civili­zācija, progress — tas viss ir pagātne. Tā dziesmiņa nodziedāta. Mēs esam sakauti.

—    Bet, ja tā, kāda jēga tad vairs dzīvot?

Artilērists pavērās mani.

—   Tiesa, svinīgu koncertu vairs nebūs kādu mil­jonu gadu vai ilgāk, nebūs arī Karaliskās mākslu akadēmijas un gardu uzkodu restorānos. Ja jūs dze­naties tikai pēc izpriecām, tad teikšu — ar tām nu ir cauri! Ja jums ir glaunas manieres un jūs nevarat ciest, ka ēdot bāž nazi mutē vai nepareizi izrunā vārdus, tad labāk pie laika atmetiet šos smalkumus. Tie vairs nebūs vajadzīgi. . .

—    Jūs gribat teikt. . .

—   Es gribu teikt, ka tādi cilvēki kā es turpinās dzīvot, lai cilvēku dzimums neiznīktu. Ticiet man, esmu stingri nolēmis dzīvot. Un, ja nemaldos, arī jūs drīz vien parādīsiet, kāds raugs jums ir iekšā. Viņiem neizdosies mūs iznīcināt. Man ne prātā ne­nāk ļauties, lai mani noķer, ietupina būrī un uzbaro kā kaujamu vērsi. . . Brrr! . .. Šitie pretīgie, brūnie rāpuļi!

—    Vai jūs tiešām domājat. . .

—    Jā gan. Es nepadošos. Es dzīvošu zem viņu pa­pēža. Esmu visu jau izdomājis un izplānojis. Mēs, cilvēki, esam sakauti. Mēs vēl pārāk maz zinām. Mums daudz kas jāiemācās, lai spētu stāties viņiem pretī. Mums jādzīvo un jāsaglabā neatkarība, kamēr mēs pieņemsimies gudrībā. Skaidrs? Tas mums no­teikti ir jādara.

Es pārsteigts raudzījos viņā. Šā cilvēka apņēmība mani dziļi saviļņoja.

—   Kungs dievs! — es iesaucos. — Jūs patiešām esat īsts vīrs! — Un satvēru viņa roku.

—    Vai ne? — viņš sacīja, un viņa acis iemirdzē­jās. — Es esmu to labi izdomājis, ko?

—    Turpiniet! — es teicu.

—    Redziet, tiem, kas grib paglābties no sagūstī­šanas, jābūt gataviem uz visu. Es esmu gatavs uz visu. Ne jau kurš katrs spēs piemēroties zvēru dzī­ves veidam, bet par tādiem mums tagad būs jākļūst. Tādēļ es jūs novēroju. Un šaubījos. Jūs esat tāds tievs un vārgs. Tad es jūs vēl nepazinu un nezināju, ka esat bijis dzīvs aprakts. Visi tie ļautiņi, kas dzī­voja šajās mājās, un visi tie nožēlojamie klerki, kas dzīvoja tā, nekam nav derīgi. Viņiem nav ne kripa­tiņas drosmes, nav lepnu sapņu un spēcīgu dzinuļu. Un kas ir cilvēks bez tiem — tīrā niecība, zaķapas­tala! No rīta viņi rikšo uz darbu — esmu redzējis simtiem tādu —, brokastu sainītis padusē, jož nosvī­duši, lai noķertu savu vilcienu, drebēdami bailēs, ka viņus atlaidīs, ja nepaspēs laikā; nostrādā kantorī savas stundas, nemaz nepapūlēdamies apjēgt, ko un kāpēc dara; pēc tam rikšo atpakaļ, bažīdamies, ka

tik nenokavē pusdienas: visu vakaru tup savās čet­rās sienās, baidīdamies kāju spert klusajās ieliņās; guļ ar sievām, ko apprecējuši nevis aiz mīlestības, bet gan pūra naudas dēļ, lai nodrošinātu savu nožē­lojamo, aprobežoto dzīvīti šai pasaulē. Dzīvības ap­drošinātas, un šis tas noguldīts bankā — bailēs no nelaimes gadījumiem. Un svētdienās — bailes par savu dvēseli. It kā elle būtu domāta trusīšiem! Nu, šiem cilvēkiem marsieši būs kā dieva sūtīti! Jauki, ērti būrīši, trekna barība, laba aprūpēšana, nekādu raižu. Nedēļu vai pāris ar tukšiem vēderiem paskrai­dījuši pa pasauli, viņi nāks atpakaļ un labprātīgi pa­dosies marsiešiem. Pēc kāda laiciņa viņi jutīsies tīri laimīgi un brīnīsies, kā cilvēki varēja dzīvot agrāk, kad nebija marsiešu, kas par viņiem rūpētos. Un visi šie dienaszagļi, siržu lauzēji un pekstiņotāji, varu viņus iedomāties, varu gan, — viņš sacīja ar tādu kā drūmu gandarījumu. — Tur būs īsti ticības un jūtelības plūdi. Daudz ko no agrāk redzētā esmu sācis skaidri izprast tikai šajās pēdējās dienās. Būs daudzi tādi aptaukojušies stulbeņi, kas samierināsies ar visu, bet daudzus citus mocīs sajūta, ka notiek netaisnība un ka vajadzētu kaut ko darīt. Un vien­mēr, kad cilvēki jūt, ka būtu kaut kas jādara, bet ir par vājiem vai kļūst vāji aiz pārmērīgas prā­tošanas, viņi svētulīgi pieķeras reliģijai, kas attaisno bezdarbību, sludina nepretošanos ļaunumam un pa­kļaušanos dieva gribai. Droši vien jums ir gadījies novērot šādu parādību. Visa viņu enerģija aiziet ap­lamā gultnē, gļēvulīgi bēgot no īstenības. Šie būri skanēt skanēs no psalmiem un lūgšanām. Bet tie, kas nav tik vientiesīgi, noņemsies ar … kā to sauca? .. . ar erotiku.

Viņš apklusa.

—    Ļoti iespējams, ka dažus no viņiem marsieši izraudzīsies par saviem mīluļiem, iemācīs tiem taisīt visādus trikus un— kas zina? — varbūt pat iežēlosies par kādu mīlīgu divkāji, kas izaudzēts un nu jāno­galina. Un dažus viņi varbūt apmācīs tvarstīt mūs.

—   Nē! — es iesaucos. — Tas nav iespējams! Ne­viens cilvēks . . .

—    Kāda jēga apmānīt sevi ar šādiem meliem? — artilērists pārtrauca mani. — Ir cilvēki, kas darīs to ar prieku. Cik muļķīgi ir iestāstīt sev, ka tādu nav!

Un es biju spiests viņam piekrist.

—   Ja viņi vajātu mani… — viņš sacīja. — Ak dievs! .. . Lai tik pamēģina! Un viņš iegrima drū­mās pārdomās.

Es sēdēju, apsvērdams artilērista vārdus, un neva­rēju atrast nevienu pretargumentu šā cilvēka sprie­dumiem. Dienās pirms marsiešu iebrukuma neviens nebūtu apšaubījis manu garīgo pārākumu pār viņu — es biju pazīstams rakstnieks, atzīts filozofisku traktātu autors, bet viņš vienkāršs karavīrs —, un tomēr viņš jau bija izanalizējis un novērtējis situā­ciju, ko es vēl tikko sāku apjēgt.

—   Ko tad jūs darīsiet? — es jautāju. — Kādi ir jūsu plāni?

Artilērists mirkli klusēja.

—   Redziet, tā, — viņš sacīja. — Kas mums jādara? Mums jāatrod tāda vieta, kur cilvēki varētu dzīvot un vairoties, un samērā droši izaudzināt bērnus. Pag, pag, es tūlīt paskaidrošu sīkāk, kas, pēc manām do­mām, būtu jādara. Tie, kurus marsieši piejaucēs, kļūs kā visi pieradināti lopiņi. Pēc dažām paaudzēm viņi būs lieli, skaisti, pilnasinīgi un stulbi kustoņi! Mēs, kas paliksim savā vaļā, ļoti iespējams, kļūsim

mežonīgi, pārvērtīsimies par kaut ko līdzīgu lielām žurkām . .. Saprotiet, dzīvošana būs zem zemes. Es esmu izdomājis, ka šim nolūkam noderētu kanalizā­cijas tīkls. Protams, cilvēki, kas to nepazīst, iedomā­jas visādas šausmas. Bet zem Londonas vien ir cau­rules jūdzēm, simtiem jūdžu garumā. Pāris lietainu dienu, un tukšajā pilsētā tās būs izskalotas tīras jo tīras. Galvenās caurules ir pietiekami lielas, gaisa arī tur pietiek. Un tad vēl pagrabi, pazemes velves, noliktavas, no kurienes var iztaisīt slepenas ejas. Un vilcienu tuneļi un apakšzemes dzelzceļš? Ko? Vai jūs sākat saprast? Mēs tur noorganizēsim veselu ko­loniju no spēcīgiem, saprātīgiem cilvēkiem. Mēs tajā neuzņemsim katru draņķi, kas pieklīdīs. Vājie lai iet savu ceļu.

—    Tādi kā es, jūs gribējāt teikt?

—    Nu, ar jums es taču jau uzsāku sarunas.

—    Nestrīdēsimies par to. Turpiniet!

—    Tiem, kas paliks, būs jāklausa pavēlēm. Mums būs vajadzīgas arī spēcīgas, saprātīgas sievietes — mātes un skolotājas. Ne klīrīgas dāmiņas, ne skaistu­lītes, kas prot taisīt tikai smukas actiņas. Mēs neva­rēsim pieņemt vārguļus un muļķus. Mūsu dzīve būs skarba kā cilvēces sākumos, un tiem, kas tai nederēs, būs par apgrūtinājumu vai traucēkli, jāiet bojā. Vi­ņiem jāmirst. Patiesībā viņiem pašiem vajadzētu vēlēties mirt, jo galu galā tā ir nodevība — dzīvot un apkaunot savu cilti. Tik un tā viņi nespēs būt laimīgi. Pie tam pati nāve nemaz nav tik briesmīga, bailes no tās ir tas ļaunākais. Tātad mēs mitināsimies visās šajās pazemes izbūvēs. Mūsu apgabals būs Londona. Varbūt mēs varēsim pat izlikt sargposteņus un iznākt virszemē, kad marsiešu nebūs tuvumā. Teik­

sim, paspēlēt kriketu, vai. Tā mēs izglābsim savu cilti. Ko jūs par to teiksiet? Tas ir iespējams, vai ne? Bet ar cilts izglābšanu vien ir par maz. Tas nozīmētu, kā es teicu, pārvērsties par žurkām. Mums jāizglābj savas uzkrātās zinības un jāpapildina tās. Un tālab mums būs vajadzīgi arī tādi cilvēki kā jūs. Ir grāma­tas, ir dažādi mācību līdzekļi. Mums jāiztaisa lielas, drošas slēptuves dziļi pazemē un jāsavāc tur visas grāmatas, kādas vien dabūjamas, protams, ne romāni, pantiņi un tamlīdzīgas blēņas, bet gudras, zinātniskas grāmatas. Un te nu būs noderīgi tādi cilvēki kā jūs. Mums kaut kā jātiek uz Britu muzeju un jāpievāc visas šitās grāmatas. Sevišķa vērība jāpievērš tieši zinātnei — jāmācās un jāiet uz priekšu. Un jānovēro marsieši. Dažiem būs jākļūst par spiegiem. Kad viss būs nokārtots, varbūt es pats došos viņus izspiegot, tas ir, ļaušos, lai mani noķer. Un galvenais — mums jāliek marsieši mierā. Mēs nedrīkstam pat neko zagt. Ja gadīsies nokļūt viņiem ceļā, mēs atkāp­simies. Mums jāparāda, ka negribam viņiem kaitēt. Jā gan, tikai tā. Viņi ir saprātīgi radījumi un neva­jās mūs, ja viņiem būs viss, kas vajadzīgs, un viņi domās, ka mēs esam tikai nekaitīgi mūdži.

Artilērists apklusa un uzlika savu brūno roku uz manējās.

— Galu galā varbūt mums nemaz nevajadzēs diez cik daudz mācīties, lai.. . Iedomājieties šādu skatu: četras vai piecas viņu kaujas mašīnas pēkšņi sāk kustēties, karstuma stars triecas pa labi un pa kreisi — un tajās sēž nevis marsieši, saprotiet, nevis marsieši, bet cilvēki, kas iemācījušies ar tām rīko­ties! Es pats vēl ceru to piedzīvot. .. Iedomājieties: ja jūsu rokās būtu viena no šīm brīnišķīgajām mašīnām ar tās visspēcīgo karstuma staru! Iedomā­jieties: jūs protat to vadīt un brāžaties kā viesulis! Kas par to, ja pēc šāda traka skrējiena jūs pats tiktu sašķaidīts gabalu gabalos! Varu iedomāties, kā tad marsieši ieplestu savas smukās actiņas! Vai jūs to nespējat iztēloties, mīļo cilvēk? … Un palūk, nu viņi sarosās, elsdami, pūzdami, kaukdami metas pie citām savām mašīnām . . . bet katrā kaut kas ir sa­bojāts, tās nekust ne no vietas! Šie sāk meistarot, un pēkšņi — švīkš, blākš, brīkš! — mēs uzlaižam tiem karstuma staru, un — raugi! — cilvēks atkal ir Ze­mes valdnieks!

Artilērista drosmīgā iztēle, viņa pārliecība un de­dzīgais tonis aizrāva arī mani. Es tūlīt noticēju kā viņa pareģojumam par cilvēces likteni, tā iespēja­mībai realizēt viņa plānu. Lasītājs, kam es liekos pārāk viegli ietekmējams un vientiesīgs, lai salīdzina savu stāvokli ar manējo: viņš mierīgi lasa un var visu prātīgi apsvērt, bet es, baiļu un drūmu nojautu tirdīts, gulēju krūmos, ar vienu ausi klausīdamies artilēristā, ar otru uztverdams katru troksnīti.

Tā mēs tur runājāmies labu laiku, tad izlīdām no krūmiem un, apskatījušies, vai pie apvāršņa nav re­dzami marsieši, steigšus devāmies uz māju Putnij- hilā, kur artilērists bija ierīkojis savu midzeni un tei­cās nostrādājis jau veselu nedēļu, lai no ogļu pag­raba aizraktos līdz Putnijhilas galvenajai kanalizāci­jas caurulei. Kad es redzēju, cik viņš paveicis — bija izrakta tikai nepilnus desmit jardus gara ala —, man pirmoreiz iešāvās prātā, kāds bezdibenis šķir viņa sapņus no iespējām. Es tādu alu būtu va­rējis izrakt vienā dienā. Taču es vēl ticēju viņam un līdz pat pēcpusdienai cītīgi palīdzēju rakt. Mums bija dārza nestuves, un izrakto zemi mēs izgāzām virtuves kaktā aiz pavarda. Mēs iestiprinājāmies ar viltota bruņrupuča zupas kārbu un vīnu, kas gla­bājās pieliekamajā. Smagais darbs sagādāja man dīvainu atvieglojumu, atraudams no drūmajām do­mām par baismīgi pārvērtušos pasauli. Strādājot es pārdomāju artilērista projektu, un man sāka rasties šaubas un iebildumi, taču es nostrādāju tur visu rītu, juzdamies laimīgs, ka vismaz atkal kaut ko daru. Pēc kādas stundas es sāku rēķināt, cik tālu vēl va­rētu būt līdz centrālajai caurulei un vai mēs neaiz- raksimies tai garām. Man likās nesaprotami, kāpēc gan mums jārok šis garais tunelis, ja ir iespējams iekļūt caurulē pa kādu no lūkām un tad no turienes izrakt eju uz māju. Bez tam man šķita, ka arī māja izraudzīta neizdevīgi — bija jārok pārlieku tālu. Tieši tajā brīdī, kad es to visu apsvēru, artilērists pārstāja rakt un pavērās manī.

—    Mums veicas gluži labi, — viņš sacīja un no­lika lāpstu. — Derētu drusku atvilkt elpu. Manuprāt, ir laiks no mājas jumta izdarīt izlūkošanu.

Es pastāvēju, ka jāstrādā vien tālāk, un, mirkli vilcinājies, viņš atkal paņēma savu lāpstu. Tad pie­peši man iešāvās prātā kāda doma. Es apstājos, un arī artilērists tūlīt meta darbu pie malas.

—   Kāpēc jūs šorīt staigājāt gar klajumu un ne­strādājāt? — es jautāju.

—: Ieelpoju svaigu gaisu, — viņš atbildēja. — Es jau nācu atpakaļ. Naktī ir drošāk.

Bet darbs?

-— Ak, vienmēr jau nevar strādāt! — artilērists sacīja, un man piepeši kļuva skaidrs, cik šis cilvēks ir vērts. Viņš stāvēja ar lāpstu rokās. — Tagad gan mums jāiet izlūkot, — viņš teica. — Ja marsieši nemanīti pienāks tuvumā, viņi izdzirdēs troksni un negaidīti mums uzklups.

Es vairs neko neiebildu. Mēs uzgājām bēniņos un, stāvēdami uz redeļkāpnēm, skatījāmies laukā pa jumta lūku. Marsiešus nekur neredzēja; mēs izlī- dām uz jumta, noslidinājāmies pa dakstiņiem lejup un sakņupām pie parapeta.

No šejienes Putnijas lielāko daļu aizsedza krūmi, bet lejā varējām redzēt upi, gubu gubām pieaugušu ar sarkano zāli, un Lambetas zemākos kvartālus, pār­plūdušus un sarkanus. Kokus pie vecās pils līdz pat augšai apvija sarkanais staipeknis, un to nokaltušie, nedzīvie zari ar červeļainām lapām skumji rēgojās cauri sārtajam mudžeklim. Dīvaini, cik ļoti abu šo Marsa augu izplatīšanās bija atkarīga no tekoša ūdens tuvuma. Mūsu apkārtnē neredzēja neviena no tiem; te starp lauru kokiem un hortenzijām zaļš un spēcīgs pretī.saulei stiepās zeltalietus, sārtās vilk­ābeles, sniegapikas un dzīvības koki. Aiz Kengsing- tonas pacēlās biezi dūmi un aizsedza zilgā plīvurā tītos pakalnus ziemeļos.

Artilērists sāka stāstīt man par cilvēkiem, kas vēl palikuši Londonā.

— Vienu nakti pagājušajā nedēļā, — viņš sacīja, — daži dullie kaut ko sameistarojuši un iededzinā­juši elektrību. Spoži apgaismotā Rīdžentstrīta un Serkess bijuši pilni ar piedzērušiem cilvēkiem, izkrā- sojušies un visādi izģērbušies vīrieši un sievietes tur dejojuši un bļaustījušies līdz pat rītam. Man stāstīja viens, kas pats tur bijis. Kad kļuvis gaišs, viņi ierau­dzījuši netālu pie Lengemas stāvam marsiešu kaujas mašīnu un raugāmies lejup. Dievs vien zina, cik ilgi tas marsietis jau tur stāvējis. Viņš pienācis klāt un salasījis savā kārbā gandrīz simtu, kas bijuši pārāk pietempušies vai pārbijušies, lai aizbēgtu.

Kāds grotesks moments laikposmā, ko vēsture ne­kad nespēs pilnībā aprakstīt!

Pēc tam, manu jautājumu pamudināts, artilērists atkal pievērsās saviem grandiozajiem plāniem un izklāstīja tos ar lielu aizrautību. Viņš tik daiļrunīgi stāstīja par iespēju sagrābt marsiešu kaujas mašīnu, ka es atkal viņam gandrīz noticēju. Bet, tā kā tagad es jau sāku saprast, ar ko man darīšana, tad vairs nebrīnījos, kāpēc viņš tik ļoti uzsver, ka pārlieku steigties nevajag. Es arī ievēroju, ka nu vairs nebija ne runas par to, ka viņš pats būtu gatavs sagrābt lielo mašīnu un cīnīties.

Pēc kāda laika mēs atkal nogājām lejā pagrabā. Neviens no mums nebija sevišķi noskaņots uz strā­dāšanu, un, kad artilērists ierosināja ieturēt azaidu, es labprāt piekritu. Viņš piepeši kļuva varen devīgs un, kad bijām paēduši, uz brīdi izgāja un atgriezās ar lieliskiem cigāriem. Mēs aizkūpinājām tos, un ar­tilērista optimisms uzsita jo augstu vilni. Viņš uzska­tīja, ka mana ierašanās ir ievērības cienīgs notikums un pienācīgi jāatzīmē.

—   Pagrabā ir šampanietis, — viņš sacīja.

—  Mums taču vēl jārok, tāpēc pilnīgi pietiks ar šo pašmāju burgundieti, — es iebildu.

—   Nē! — viņš sacīja. — Šodien es uzcienāju. Ar šampanieti! Ak dievs, mums priekšā tik grūts uzde­vums! Atpūtīsimies un uzkrāsim spēkus, kamēr vēl varam. Paskatieties uz šīm tulznainajām rokām!

Pēc šampanieša viņš vairs ne dzirdēt negribēja par darbu un uzstāja, ka jāspēlē kārtis. Viņš iemācīja man jūkeru, un, sadalījuši savā starpā Londonu (ziemeļdaļa krita man, dienviddaļa — viņam), mēs spēlējām uz draudžu iecirkņiem. Lasītāja skaidrajam prātam tas var likties dumji un ģeķīgi, taču tā ir tīra patiesība, pie tam gan kārtis, gan citas spēles, ar ko mēs tur nositām laiku, sagādāja man lielu patiku.

Cik dīvaina ir cilvēka daba! Brīdī, kad visai mūsu ģintij draudēja iznīcība vai drausmīga deģenerācija un arī mums pašiem nebija gandrīz nekādu cerību izbēgt no šausmīgās nāves, mēs tur sēdējām, aizrau­tīgi sekodami izkrāsoto kartona gabaliņu kombinā­cijām, un gavilēdami sitām galdā džokeru. Vēlāk viņš iemācīja man pokeru, un es viņu trīs reizes uz­varēju šahā. Kad satumsa, mēs bijām tā iekarsuši, ka nolēmām riskēt un iededzināt lampu.

Pēc neskaitāmām izspēlētām partijām mēs paēdām vakariņas, un artilērists izdzēra atlikušo šampanieti, Mēs joprojām smēķējām cigārus. Viņš vairs nebija tas enerģiskais cilvēces glābējs, ar kuru es sastapos no rīta. Vēl arvien viņš bija optimistiski noskaņots, taču šis optimisms sliecās vairāk uz prātošanu, nevis darīšanu. Atceros, viņš uzdzēra uz manu veselību un teica garu, nesakarīgu runu, kurā visu laiku mala vienu un to pašu. Es paņēmu cigāru un uzkāpu uz jumta, lai pavērotu viņa pieminētās zaļās ugunis, kas kvēloja gar Haigeitas pakalniem.

Sākumā es raudzījos uz Londonas ieleju, nekā ne­domādams. Ziemeļu pakalnus ietina tumsa; netālu no Kensingtonas gailēja sārts spožums un šad tad augšup uzšāvās oranžsarkana liesmu mēle un nozuda nakts tumšajā zilumā. Visa pārējā Londona slīga melnā tumsā. Tad kaut kur tuvāk es pamanīju sa­vādu fluorescējošu gaismu — blāvu, violeti sārtu mirgojumu, kas trīsuļoja nakts vēja brāzmās. Kādu brīdi es neaptvēru, kas gan tas varētu būt, bet tad sapratu, ka šo vājo gaismu izstaro sarkanā zāle. Līdz ar to atkal pamodās mana iesnaudusies zinātkāre, interese par parādību savstarpējo sakarību. Es pie­vērsu skatienu Marsam, spožai, sarkanai zvaigznei, kas kvēloja augstu rietumos, tad ilgi un nopietni vē­ros tumsā uz Hempstedas un Haigeitas pusi.

Es vēl ilgi kavējos uz jumta, pārdomādams pēdē­jās diennakts dīvainos piedzīvojumus un izjūtas. At­cerējos savas spējās noskaņojuma maiņas, sākot ar dedzīgo dievlūgšanu naktī un beidzot ar muļķīgo kāršu spēli. Manī notika krass lūzums. Atceros, es aizsviedu cigāru ar gandrīz simbolisku žestu. Man pēkšņi it kā atvērās acis, un es ieraudzīju savu ap­mātību. Man šķita, ka esmu nodevis savu sievu un visu cilvēci. Mani pārņēma dziļa nožēla. Es nolēmu pamest šo ērmoto, nedisciplinēto sapņotāju ar viņa lielajiem plāniem, dzeršanu un rīšanu un doties uz Londonu. Tur, man šķita, es visdrīzāk varēšu uzzināt, ko dara marsieši un mani ciltsbrāļi. Kad uzlēca vēlī­nais mēness, es vēl arvien biju uz jumta.

8

MIRUSĪ LONDONA

Pametis artilēristu, es nogāju lejā no kalna un pa , Haistrītu pāri tiltam devos uz Lambetu. Viss tilts vēl bija biezi apaudzis ar sarkano zāli, tā ka tikko varēja izspraukties cauri, taču šur tur tās lapas un dzinumus jau klāja bālgani plankumi — bija sākusi izplatīties slimība, kas drīz vien to pilnīgi iznīcināja.

Uz stūra, kur nogriežas ceļš uz Putnijbridžas sta­ciju, es ieraudzīju gulošu cilvēku. Viņš bija melns kā skursteņslauķis, viss novārtījies ar melnajiem pu­tekļiem, dzīvs, bet piedzēries līdz nemaņai. Kad es viņu uzrunāju, viņš sāka nikni lamāties un grasījās mesties man virsū. Šā cilvēka seja bija pārāk atbai­doša un brutāla, citādi es varbūt būtu palicis pie viņa.

Tālāk aiz tilta visu ielu klāja melnie putekļi, un Fulemā to kārta bija vēl biezāka. Visapkārt valdīja baisms klusums. Kādā maiznīcā es dabūju maizi — saskābušu, nocietējušu un sapelējušu, bet vēl pilnīgi ēdamu. Tālāk uz Volemgrīnas pusi ielās melno pu­tekļu nebija, un es pagāju garām degošu baltu māju rindai. Pat ugunsgrēka troksnis šai nāves klu­sumā šķita patīkams. Bromptonā ielas atkal bija mē­mas un klusas, klātas ar melnajiem putekļiem. Šeit es uzdūros cilvēku līķiem. Ejot pa Fulemroudu, es saskaitīju pavisam kādu duci. Tie bija te gulējuši jau daudzas dienas, un es steidzos ātrāk tikt garām. Mirušos klāja bieza melno putekļu sega, padarot ķermeņu apveidus neskaidrus. Dažus bija apgrau­zuši suņi.

Tur, kur nebija melno putekļu, ielas atgādināja Sitiju svētdienā: veikali slēgti, namu durvis noslēg­tas, aizkari nolaisti, viss tukšs un kluss. Šur tur bija rīkojušies laupītāji, galvenokārt uzlauzdami pārtikas un vīnu veikalus. Vienā vietā rēgojās izsists juve­liera veikala skatlogs, bet laikam zagli kāds bija iztraucējis, jo uz trotuāra mētājās vairākas zelta ķēdītes un pulkstenis. Es tiem pat nepieskāros. Tālāk uz durvju pakāpieniem sakņupusi sēdēja skrandaina sieviete; rokā, kas karājās pār celi, bija dziļa brūce, asinis notecējušas uz izdilušajiem brūnajiem brunčiem, līdzās uz trotuāra no lielas, saplēstas šampanieša pudeles izplūdusi peļķe. Šķita, ka sie­viete guļ, bet viņa bija mirusi.

Jo tālāk pa Londonu es gāju, jo dziļāks kļuva klu­sums. Bet tā vēl nebija nāves stingā elpa, drīzāk tas bija saspringtu gaidu klusums. Kuru katru bridi pos­tošais karstuma stars, kas jau bija skāris metropoles ziemeļrietumu rajonus, iznicinājis īlingu un Kil- bērnu, varēja triekties pret šīm mājām un pārvērst, tās kūpošās drupās. Tā bija nāvei nolemta, pamesta pilsēta . . .

Dienvidkensingtonā ielās nebija ne līķu, ne melno putekļu. Netālu no tās es pirmoreiz izdzirdēju dī­vaino gaudošanu. Tā gandrīz netverami plūsmoja gaisā — žēlabaina, monotona divu skaņu nemitīga atkārtošanās: «Uā, uā, uā, uā . . .» Kad es krustoju­mos šķērsoju ielas, kas veda uz ziemeļiem, tā kļuva skaļāka un tad atkal it kā pagaisa un noslāpa aiz namiem un celtnēm. Ekshibišnroudas galā tā atbalso­jās jau pavisam spēcīgi. Es apstājos un raudzījos uz Kensingtongārdenas pusi, ieklausīdamies šajās no­slēpumainajās, tālajās vaimanās. Likās, it kā pati milzīgā, pamestā pilsēta būtu ieguvusi balsi uņ žēlo­tos par savām bailēm un vientulību.

— Uā, uā, uā, uā. . . — gaudoja pārcilvēciskā balss, un milzīgi skaņu viļņi vēlās lejup pa plato, saules apspīdēto ielu starp augstajām celtnēm. Es neizpratnē pagriezos uz ziemeļiem, uz Haidparka dzelzs vārtu pusi. Man ienāca prātā, ka vajadzētu iekļūt Dabas zinātņu muzejā un uzkāpt tornī, lai no turienes palūkotos pāri parkam. Tomēr es nolēmu palikt uz zemes, kur bija vieglāk paslēpties, un devos augšup pa Ekshibišnroudu. Visas lielās ēkas abās pusēs ielai bija tukšas un klusas, un, to sienas skaļi atbalsoja manus soļus. Ielas galā netālu no parka-vārtiem es ieraudzīju savādu skatu — apgāztu omnibusu un tīri noskrubinātu zirga skeletu. Brītiņu tur pastāvējis, es gāju tālāk uz tiltu pāri Serpentai- nam. Mistiskā balss kļuva arvien skaļāka un skaļāka, taču parka ziemeļu malā pāri māju jumtiem ne­kas nebija redzams, vienīgi ziemeļrietumos pacēlās viegls dūmu mākulis.

— Uā, uā, uā, uā . .. — vaimanāja balss, un man šķita, ka tā nāk kaut kur no Rīdžentparka rajona. Žēlabainie kliedzieni nomācoši iedarbojās uz manu psihi. Nesenais možums pagaisa, un sirdi pārņēma skumjas. Es pēkšņi jutu, ka esmu bezgala noguris, ka man sāp kājas un atkal gribas ēst un padzerties.

Bija jau pēcpusdiena. Kāpēc es klīstu viens pa šo mirušo pilsētu? Kāpēc es esmu te, kad visa Londona guļ, melnā līķautā tinusies? Es jutos neizsakāmi vien­tuļš. Man ienāca prātā veci draugi, ko gadiem ilgi nebiju atcerējies. Es domāju par indēm aptiekās, par dzērieniem vīna tirgotāju pagrabos; atminējos abus piedzērušos, nelaimīgos radījumus, kas tobrīd bez manis šai pilsētā šķita esam vienīgās dzīvās dvē­seles . . .

Cauri Marmora arkai es izgāju uz Oksfordstrītas. Te atkal bija melnie putekļi un vairāki līķi, un no dažu namu pagrabu restotajiem logiem nāca pretīga tiūdu smaka. Pēc garā ceļa es biju nokārsis un ļoti izslāpis. Ar lielām pūlēm man izdevās ielauzties kādā restorānā, kur es dabūju paēst un padzerties. Pēc ēšanas man uzmācās nogurums, es iegāju kabinetā aiz bāra, apgūlos uz melna, ar zirgastriem poistēta dīvāna un aizmigu.

Kad pamodos, man ausīs, tāpat kā iepriekš, grie­zās žēlabainā gaudošana: «Uā, uā, uā, uā . . .» Jau krēsloja, un, sameklējis bārā dažus biskvītus un gabalu siera (tur bija arī ledusskapis, bet gaļa tajā mudžēja no tārpiem), es cauri klusiem laukumiem ar ļaužu pamestām mājām — atceros no tiem vienīgi Portmenskvēru — izgāju uz Beikerstrītas un tā bei­dzot nokļuvu līdz Rīdžentparkam. Iznācis Beikerstrī­tas galā, es tālumā pāri kokiem pret dzidrajām rieta debesīm ieraudzīju marsiešu milzīgās mašīnas aug­šējo kupolu, no kura plūda šīs skaņas. Es nemaz ne- nobijos un nejutos arī pārsteigts, it kā būtu to jau gaidījis. Kādu brīdi es vēroju marsieti: viņš nekus­tējās. Viņš stāvēja uz vietas un gaudoja, bet, kāpēc, to es nevarēju saprast.

Es gudroju, ko darīt. Šis nemitīgais, monotonais «uā, uā, uā, uā» jauca man prātu. Varbūt es biju pā­rāk noguris, lai īsti izjustu bailes. Katrā ziņā es biju vairāk ieinteresēts uzzināt šīs gaudošanas iemeslu nekā nobijies. Nolēmis apiet apkārt parkam, es pa­griezos atpakaļ, izgāju uz Pārkroudas un gar tera­sēm devos Sentdžonsvudas virzienā, lai no tās puses piekļūtu tuvāk šim nekustīgajam, kaucošajam mar­sietim. Pagājis pāris simt jardu no Beikerstrītas, es izdzirdēju skaļu, daudzbalsīgu riešanu un ieraudzīju vispirms suni, kas ar sarkanu iepuvušas gaļas gabalu mutē pa kaklu pa galvu drāzās uz manu pusi, un tad veselu baru izkāmējušu plušķu, kuri dzinās tam pa­kaļ. Suns apmeta man lielu līkumu, it kā baidītos, ka arī es varu iekārot tā laupījumu. Kad vaukšķoņa izdzisa tālumā, kluso ielu atkal piepildīja marsieša žēlabainā gaudošana.

Nogājis apmēram pusceļu līdz Sentdžonsvudas sta­cijai, es uzdūros sabojātai darba mašīnai. Sākumā es domāju, ka ielu aizšķērso sabrukušas mājas drupas. Tikai tad, kad biju piegājis tuvāk, es ieraudzīju šo mehānisko Samsonu ar saliektiem, sadragātiem un> salauztiem taustekļiem guļam paša sagāztās mājas gruvešos. Visa priekšējā daļa bija sašķaidīta drus­kās. Šķita, ka mašīna ir uztriekusies tieši virsū mā­jai, sagrāvusi to un iestrēgusi drupās. Tobrīd es do­māju, ka to izdarījusi darba mašīna, ko marsieši at­stājuši bez uzraudzības. Es nevarēju uzrāpties pa drupām tik augstu, lai aplūkotu to tuvāk, un bija jau arī tik dziļa krēsla, ka asiņu traipus uz sēdekļa un suņu apgrauztos marsieša skrimšļus es nebūtu saskatījis.

Prātodams, ko gan varētu nozīmēt viss redzētais, es devos tālāk uz Primrouzhilu. Tālumā starp kokiem es pamanīju otru marsieti, kas stāvēja parkā pie Zooloģiskā dārza tikpat nekustīgi kā pirmais un klu­sēja. Mazliet viņpus drupu kaudzes, kurā gulēja sadragātā darba mašīna, es atkal ieraudzīju sarkano zāli, un viss Rīdžentkanāls bija pilns ar tumšsarkanu augu mudžekli.

Piepeši, kad es gāju pāri tiltam, gaudošana ap­klusa, kā ar nazi nogriezta. Pēkšņais klusums sāpīgi ieurbās ausīs.

Es stāvēju viens starp krēslā iegrimušām, augstām, drūmām mājām; koki pie parka kļuva arvien tum­šāki. Visapkārt man pa drupām kāpelēja sarkanā zāle, it kā tiekdamās saslēgties krēslā pār manu galvu. Pār mani nolaidās nakts, baiļu un noslēpu­mainības māte. Kamēr vēl skanēja šī balss, vientu­lība un pamestība nebija tik nepanesama; pateicoties tai, Londona vēl šķita dzīva, un šī sajūta mani uz­mundrināja. Tad piepeši viss pārmainījās, kaut kas notika — es nezināju, kas, — un iestājās dziļš, gan­drīz sataustāms klusums. Nebija vairs nekā, tikai šis baismais kapa klusums.

Londona vērās manī kā rēgs. Logi baltajās mājās atgādināja acu dobumus galvaskausos. Man rādījās, ka no visām pusēm nedzirdami zogas klāt tūkstošiem ienaidnieku. Mani sagrāba šausmas, šausmas par savu pārdrošību. Iela manā priekšā bija piķa melna kā nodarvota, un pāri kājceliņam gūlās ķēmīga ēna. Es nevarēju piespiest sevi iet tālāk. Es nogriezos uz Sentdžonsvudroudu un pa kaklu pa galvu bēgu no šī nepanesamā klusuma uz Kilbērnas pusi. Es paslēpos no nakts un klusuma kādā ormaņa būdā Herouroudā un nosēdēju tur krietni pāri pusnaktij. Bet pirms rīt­ausmas mana drosme atgriezās, un debesīs vēl mir­goja zvaigznes, kad es jau atkal devos Rīdžentparka virzienā. Svešajās ielās es biju apmaldījies un pie­peši garas avēnijas galā rīta puskrēslā ieraudzīju Primrouzhilas nogāzi. Kalna virsotnē, izslējies augstu pret dziestošajām zvaigznēm, stāvēja trešais marsie­tis, tikpat nekustīgs kā abi pārējie.

Es vienā mirklī izšķīros par neprātīgu soli. Es miršu un izbeigšu šīs mokas. Tad man vismaz neva­jadzēs pašam sevi nogalināt. Es apņēmīgi soļoju uz šā titāna pusi un, kad biju piegājis tuvāk un kļuva gaišāks, ieraudzīju, ka ap kapuci riņķo un ķīvējas bars melnu putnu. Mana sirds strauji salēcās, un es sāku skriet.

Es lauzos cauri sarkanajai zālei, kas bija apņēmusi Sv. Edmunda terasi, brizdams līdz krūtīm, šķērsoju ūdens straumi, kas plūda no Albertroudas hidroierī- cēm, un sasniedzu Primrouzhilas pakāji vēl pirms saullēkta. Kalna virsotni apjoza augsti zemes vaļņi — marsieši šo savu pēdējo un lielāko apmetni bija pār­vērtuši par īstu nocietinājumu — un pāri tiem pret debesīm stīgoja- tieva dūmu strūkliņa. Augšā uz ze­mes grēdas izskrēja suns un atkal nozuda. Doma, kas bija iešāvusies man prātā, kļuva reāla, ticama. Ne­

maz vairs ne juzdams bailes, viss trīcēdams iekšējās gavilēs, es skrēju āugšup kalnā, kur stāvēja nekus­tīgais briesmonis. No kapuces lejup karājās garas, brūnas ļerpatas, ko knābāja un plosīja izsalkušie putni.

Pēc mirkļa es jau biju uzrāpies uz zemes vaļņa un varēju pārredzēt milzīgās, ar uzbērumu apjoztās mar­siešu nometnes iekšpusi. Plašajā laukumā šur tur stāvēja gigantiskas mašīnas, lielas materiālu grēdas un dīvainas izbūves. Un starp tām gan apkritušās kaujas mašīnās un nekustīgu darba mašīnu kabīnēs, gan turpat uz zemes rindā stingi un klusi gulēja marsieši — beigti! — aizgājuši bojā no pūšanas un slimību baktērijām, pret kurām viņu organisms ne­spēja cīnīties, iznīcināti tāpat, kā tika iznīcināta sar­kanā zāle; pēc tam kad visi cilvēku pūliņi bija izrā­dījušies bezspēcīgi, tos nogalēja visnecilākās, acij neredzamās būtnes, ko dievs savā gudrībā bija radī­jis Zemes virsū.

Bija noticis tas, ko es un daudzi cilvēki gan būtu varējuši paredzēt, ja bailes un izmisums, nebūtu ap­tumšojis mūsu prātus. Šie slimību dīgļi ir ņēmuši no­devas no cilvēces kopš aizvēsturiskiem laikiem, tiem ir maksājuši meslus mūsu priekšteči kopš pašiem dzīvības sākumiem Zemes virsū. Un dabiskās izlases ceļā mūsos pamazām ir izveidojušās pretošanās spē­jas, nevienam mikrobam mēs nepadodamies bez cī­ņas, un pret daudzām baktērijām, piemēram, tām, kas izraisa pūšanas procesus nedzīvos audos, mūsu organisms ir pilnīgi imūns. Bet uz Marsa nav baktē­riju, un, tikko šie iebrucēji ieradās, tikko uzņēma barību, mūsu mikroskopiskie sabiedrotie sāka darbo­ties, gatavodami tiem bojā eju. Jau toreiz, kad es vēroju marsiešus no sagruvušās mājas, viņi bija

neglābjami nolemti nāvei, palēnām mira un trūdēja, vēl staigādami. Tas bija nenovēršami. Ar miljoniem nāvju cilvēks ir izpircis sev pirmtiesības dzīvot uz Zemes, un neviens atnācējs nevar viņam tās atņemt; tās viņam paliktu arī tad, ja marsieši būtu desmit­kārt varenāki. Jo cilvēki nedzīvo un nemirst veltīgi.

Beigtie marsieši, pavisam ap piecdesmit, gulēja dažādās vietās savā lielajā bedrē, kur nu kuro bija pārsteigusi nāve, kas droši vien tiem likās neizpro­tama kā jau dažkārt nāve. Arī man tobrīd šī nāve bija neizprotama. Es tikai zināju, ka šie radījumi, kas vēl nesen bija dzīvi un cilvēkiem tik bīstami, ir beigti. Vienu mirkli man pat šķita, ka tos piemek­lējis Senaheriba karapulku liktenis, ka dievs ir apžē­lojies par mums un nāves eņģelis vienā naktī viņus apkāvis.

Es stāvēju uz kraujas, raudzīdamies bedrē, un sirds man krūtīs dauzījās aiz prieka. Pasaule ap mani iekvēlojās uzlēcošās saules staru ugunīs. Bedre vēl bija ēnā; varenās mašīnas, tik milzīgas, brīnu­maini spēcīgas un sarežģītas, tik svešas mums ar savām lokumainajām formām, kā noslēpumairfi rēgi neskaidri iznira no krēslas pretī gaismai. Es dzirdēju, ka suņi bariem plēšas ap nedzīvajiem marsiešu ķer­meņiem bedres dziļumos zem manām kājām. Bedres pretējā malā uz uzbēruma, milzīga, plakana un dī­vaina, gulēja lielā lidošanas mašīna, ar kuru viņi bija trenējušies lidot mūsu blīvākajā atmosfērā, līdz sairums un nāve tos apstādināja. Nāve bija ieradu­sies īstajā brīdī. Izdzirdējis putnu ķērkšanu virs gal­vas, es paraudzījos augšup uz milzīgo kaujas mašīnu, kas nekad vairs nekaros, un sarkanajiem, saplosīta­jiem miesas lēveriem, no kuriem pilēja asinis uz ap­gāztajiem soliņiem Primrouzhilas kalna virsotnē.

Es pagriezos un palūkojos lejup uz to pusi, kur, putnu apsēsti, stāvēja divi pārējie beigtie marsieši, ko es biju redzējis jau vakar vakarā. Viens no vi­ņiem mirdams kaut ko kliedza saviem biedriem; var­būt viņš mira pats pēdējais un viņa signāli vēl tur­pināja skanēt, kamēr beidza darboties mehānisms. Tagad tie tur mirdzēja uzlecošās saules staros — ne­kaitīgi spoža metāla milzeņi uz trim kājām .. .

Visapkārt bedrei pletās milzīgā pilsētu māte, kuru it kā brīnums bija izglābis no mūžīgas iznīcības. Tie, kas Londonu ir redzējuši tikai tās drūmajā dūmu plī­vurā, nespēj nemaz iedomāties, cik neizsakāmi skaista ar savām tukšajām, klusajām ielām un na­miem tā izskatījās šajā dzidrajā rīta stundā.

Austrumos pāri Alberta terases melnajām drupām un sašķaidītajam baznīcas tornim skaidrajās debesīs mirdzēja saule, un šur tur milzīgajā jumtu mudžeklī kāda šķautne, lauzdama gaismas staru, iekvēlojās žilbinoši baltā spožumā. Šai saulainajā rītā savs no­slēpumains daiļums piemita pat vīna noliktavām pie Čokfārmas stacijas un plašajiem šķirotavas sliežu ceļiem, kuru agrāk melnais metāla stīgu vijums divās nedēļās bija pārklājies ar sarkanīgu rūsas kārtu.

Ziemeļos zilgmoja Kilbērna un Hempsteda ar sa­viem namu masīviem; pilsētas rietumu daļu ietina dūmaka; dienvidos, aiz marsiešiem, skaidri un attā­luma samazināti, bija redzami Rīdžentparka zaļie viļņi, Lengemas hotelis, Alberthollas kupols, Impēri­jas institūts un Bromptonroudas staltās celtnes, aiz kurām vieglā dūmakā vīdēja Vestminsteras izrobotās drupas. Zilganā tālē pacēlās Sarijas pakalni, un Kris­tāla pils torņi mirdzēja saulē kā divi sudraba zižļi. Sv. Pola katedrāles kupols melni iezīmējās pret

saullēkta debesīm, un tikai tagad es pamanīju, ka ta rietumu pusē rēgojas milzīgs caurums.

Kad es tur stāvēju, raudzīdamies uz šo plašo pano­rāmu ar klusiem, pamestiem namiem, fabrikām un baznīcām, domādams par cilvēku cerībām un pūli­ņiem, par neskaitāmajām dzīvēm, kas veltītas, lai . uzceltu šo cilvēces dižo klinti, un par pēkšņo un ne­žēlīgo iznīcināšanu, kas tam visam draudēja, un bei­dzot sapratu, ka briesmu mākoņi ir izklīduši, ka cil­vēki varēs atgriezties savās mājās un šī plašā, mirusī, man tik dārgā pilsēta atkal būs dzīvības pilna un varena, mani pārņēma dziļš saviļņojums un acīs sa- riesās asaras.

Mokas bija beigušās. Jau šodien pat sāksies atve­seļošanās. Dzīvi palikušie cilvēki, kas izkaisīti pa visu zemi — bez vadoņiem, neaizsargāti un izsalkuši kā avis bez gana, tūkstoši, kas aizbēguši pāri jūrai, drīz vien sāks atgriezties; dzīvības pulss, kļūdams arvien spēcīgāks un spēcīgāks, atkal dunēs šajās tukšajās ielās un piepildīs klusos laukumus. Lai cik lieli postījumi nodarīti, nu postītāja roka bija aptu­rēta. Postītāja roka bija apturēta. Visās šajās mēma­jās drupās, nomelnējušajos māju skeletos, kas tik drūmi vērās pretī zaļajai, saules apspīdētajai nokal- nei, drīz vien atbalsosies namdaru āmuru klaudzoņa un šķindēs mūrnieku ķelles.

Ar šo domu sirdī es izstiepu rokas pret debesīm un sāku pateikties dievam. «Pēc kāda gada,» es domāju, «pēc gada …»

Un tad ar satriecošu spēku manu apziņu caururba doma par sevi, par savu sievu un mūsu cerību pilno, mīļā saticībā vadīto dzīvi, kas bija zudusi uz visiem laikiem.

9 POSTAŽA

Un tagad nāk visdīvainākais manā stāstā. Bet var­būt tas nepavisam nav nekas dīvains. Es skaidri at­ceros un varu atdzīvināt atmiņā it visu, ko darīju tajā dienā līdz brīdim, kad stāvēju Primrouzhilas vir­sotnē un, aizkustinājuma asaras liedams, slavēju dievu. Bet tālāk es vairs neatceros nekā . ..

Par nākamajām trim dienām manā atmiņā nav ne­kādu pēdu. Vēlāk es uzzināju, ka nepavisam neesmu bijis pirmais, kas atklājis marsiešu bojā eju; vairāki tādi paši klaiņotāji kā es to bija konstatējuši jau iepriekšējā naktī. Kāds vīrs, kas atklājis to pats pir­mais, bija aizgājis uz Sentmārtinslegrendu un, kamēr es kvernēju ormaņa būdā, nosūtījis telegrammu uz Parīzi. No turienes priecīgā vēsts ātri aplidoja visu pasauli. Tūkstošiem pilsētu, kas bija sastingušas šausmu nojautās, pēkšņi atplaiksnījās spožās ilumi­nācijas ugunīs. Tai laikā, kad es stāvēju uz bedres malas, par marsiešu bojā eju jau zināja Dublinā, Edinburgā, Mančestrā, Birmingemā. Cilvēki, kā tiku dzirdējis, raudājuši aiz prieka, klaigājuši un gavi­lējuši, pametuši darbu, lai cits citu apsveiktu un dalī­tos līksmībā, steigušies uz vilcieniem, lai nokļūtu Londonā. Baznīcu zvani, kas bija klusējuši divas ne­dēļas, līdz ar priecīgās vēsts izplatīšanos atdzīvojās cits pēc cita, un drīz vien pār visu Angliju gaiss viļ­ņoja to skaņās. Pa katru lauku celiņu ar velosipē­diem joņoja kārni, izspūruši cilvēki, skaļi vēstīdami par necerēto glābiņu izmisušajiem, novārgušajiem bēgļiem. Un pārtika! Pāri Lamanšam, pāri Īrijas jū­rai, pāri Atlantijas okeānam steidzās labības, maizes un gaļas kravas, lai paēdinātu bada cietējus. Šķita, ka visi pasaules kuģi tajās dienās devās uz Londonu. Taču par to visu mana atmiņa nekā nestāsta. Es vairs neapjautu īstenību, mans prāts bija galīgi ap­tumšojies.

Kad nācu " pie sajēgas, es atrados svešās mā­jās pie labiem ļaudīm, kas trešajā dienā bija mani sastapuši bezprātā klimstam pa Sentdžonsvudas ie­lām. Vēlāk viņi man stāstīja, ka es esot raudājis, plosījies un skaļi dziedājis: «Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs, urā! Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs!» Kaut arī šiem ļaudīm bija diezgan savu raižu (diem­žēl, es nevaru te nosaukt pat viņu vārdus, kaut gan tik ļoti vēlētos viņiem pateikties), viņi uzņēmās vēl liekas rūpes, deva man patvērumu, uzraudzīja un kopa mani. Acīmredzot pa šīm dienām, kamēr es gulēju un nemaņā murgoju, viņi bija šo to uzzinājuši par maniem piedzīvojumiem.

Kad mans prāts atkal noskaidrojās, viņi ļoti pie­sardzīgi pastāstīja, ko bija dzirdējuši par Lezerhedas likteni. Mana ieslodzījuma trešajā dienā viens mar­sietis bija iznīcinājis šo ciemu un visus tā iedzīvo­tājus. Viņš, šķita, bija noslaucījis to no zemes virsas bez jebkāda iemesla, kā palaidnīgs puika aiz spēka pārpilnības izārda skudru pūzni.

Es biju gluži vientuļš, un šie ļaudis izturējās pret mani ļoti laipni. Es biju viens un bēdu sagrauzts, un viņi skuma līdz ar mani. Es paliku pie viņiem vēl četras dienas pēc izveseļošanās.

Visu šo laiku mani krimta neskaidras, aivien smeldzīgākas ilgas atgriezties Vokingā un vēl reizi palūkoties uz to, kas palicis pāri no manas tik lai­mīgās un gaišās dzīves. Tā bija cerības zaudējuša cilvēka nerimtā vēlēšanās gremdēties savās ciešanās.

Labie ļaudis centās mani atrunāt. Viņi darīja visu iespējamo, lai atturētu mani no šās slimīgās iedomas. Bet beidzot es vairs nespēju ilgāk pretoties savai slieksmei un, apsolījis, ka noteikti atgriezīšos, un, jāatzīstas, ar asarām acīs atvadījies no saviem jau­najiem draugiem, atkal devos cauri pilsētai, kas vēl nesen bija tik drūma, svešāda un tukša.

Tagad ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem, šur tur es redzēju pat atvērtus veikalus, un vienā vietā dar­bojās arī dzeramstrūkla.

Atceros, cik izsmējīgi spoža man likās diena, kad es devos savā skumjajā svētceļojumā uz mazo na­miņu Vokingā, cik rosīgas šķita ielas un kāda dzī­vība valdīja visapkārt. Redzot it visur tik daudz ar tūkstoš darbiem aizņemtu cilvēku, likās neticami, ka liela daļa iedzīvotāju gājuši bojā. Bet tad es ievē­roju, cik dzeltenas ir sastapto ļaužu sejas, cik viņi pinkaini un izspūruši, ka viņu plaši ieplestās acis drudžaini spīd un katram otrajam mugurā vēl netīras skrandas. Visu sejas pauda vai nu gavilējošu prieku un enerģiju, vai skarbu apņēmību. Ja nebūtu šo sejas izteiksmju, Londona šķistu klaidoņu pilsēta. Draudžu kopienās dalīja maizi, ko mums bija atsū­tījusi Francijas valdība. Nedaudzajiem zirgiem bija nožēlojami izspiedušās ribas. Uz katra ielas stūra stāvēja novārguši speciālā dienesta policisti ar bal­tiem žetoniem. Es redzēju maz no marsiešu noda­rītā ļaunuma, kamēr izgāju no Velingtonstrītas un ieraudzīju sarkano zāli, kas kuploja ap Vaterlo tilta balstiem.

Pie tilta es redzēju arī vienu no šā dīvainā laika parastajiem kontrastiem: piestiprināta ar naglu, lai nenokristu, pret sarkano mudžekli plandījās papīra lapa. Tas bija plakāts, kas vēstīja, ka jau atsākusi

iznākt pirmā avīze — «Daily Mail». Es nopirku vienu eksemplāru par nomelnējušu šiliņu, ko atradu ka­batā.

Vairums lapu bija pustukšas, taču burtlicis, kas acīmredzot viens pats bija izlaidis šo avīzi, laikam sava prieka pēc pēdējo lappusi kā parasti bija pie­pildījis ar dažādiem sludinājumiem. Iespiestie rak­stiņi bija galvenokārt tīri emocionāla rakstura, jo ziņu aģentūras vēl nebija paguvušas atgriezties Lon­donā.

Es neuzzināju nekā jauna, izņemot to, ka mar­siešu mehānismu pētījumi jau vienas nedēļas laikā, devuši pārsteidzošus rezultātus. Starp citu, šis raksts apgalvoja (tobrīd es tam neticēju), ka esot atklāts «lidošanas noslēpums». Vaterlo stacijā stāvēja vil­cieni, kas par brīvu nogādāja bēgļus atpakaļ uz mā­jām.

Pirmais ļaužu pieplūdums bija jau pāri. Vilcienā bija maz braucēju, un es nepavisam nejutos noska­ņots uz sarunām ar ceļabiedriem. Es uzmeklēju tukšu kupeju, kur varēju būt vienatnē, un sēdēju, rokas salicis un drūmi raudzīdamies uz saules apspīdēto postažu, kas slīdēja garām logiem. Tūlīt aiz stacijas vilciens uzbrauca uz pagaidu sliedēm, un abās pusēs dzelzceļa līnijai melnēja māju drupas. Līdz Klepemas mezgla stacijai Londonas seju izķēmoja melno dūmu putekļi, kaut gan divas dienas to bija skalojušas pēr­kona, lietus gāzes. Pie Klepemas stacijas atkal bija sabojāta līnija; simtiem bez darba palikušu klerku un komiju tur strādāja plecu pie pleca ar vienkār­šiem melnstrādniekiem, un drīz vien mūsu vilciens varēja doties tālāk pa steidzīgi uzbūvētu pagaidu ceļu.

Visgarām dzelzceļa līnijai apkārtne izskatījās drūma un svešāda. Sevišķi stipri cietusi bija Vimbl- dona. No visām vietām, kam mēs braucām garām, Voltona ar saviem nenodegušajiem priežu mežiem šķita vismazāk skarta. Vondla, Moula un visas mazās upītes bija gubu gubām pieaugušas ar sarkano zāli, kas pēc skata atgādināja kaut ko vidēju starp jēlu gaļu un marinētiem kāpostiem. Bet Sarijas priežu meži bija izrādījušies pārāk sausi, lai tajos saviestos sarkanais staipeknis. Aiz Vimbldonas dzelzceļam tuvējo dārzniecību teritorijā pacēlās uzvērstas zemes kaudzes ap sesto cilindru. Apkārt stāvēja ļaužu pūlītis, un vidū rosījās daži sapieri. Pāri viņiem rīta vējā priecīgi plandījās Britānijas karogs. Dārzniecību zemi klāja sarkanā zāle, un acīm bija grūti skatīties uz šo tumši sarkano, violetās ēnās ņirbošo plašumu. Ar bezgalīgu atvieglojuma sajūtu cilvēks pavērsa skatienu no priekšplāna_ drūmā pelēkuma un sarka­numa uz austrumu pakalnu maigajiem, zili zaļajiem toņiem.

Šaipus Vokingas sliedes vēl patlaban tikai laboja, tāpēc es izkāpu Baiflītas stacijā un devos kājām uz Meiberiju pa to pašu ceļu, uz kura mēs ar artilēristu sastapām huzārus, un garām tai vietai, kur negaisa naktī man parādījās marsietis. Ziņkāres mudināts, es te nogriezos sānis un sarkanās zāles biezoknī atradu apsviedušos, salauztus • divričus, kam līdzās baloja izmētāti un apgrauzti zirga kauli. Kādu bridi es do­mīgi vēros uz šīm atliekām . . .

Tad cauri priedulājam, kur sarkanā zāle vietām sniedzās man līdz kaklam, es turpināju ceļu uz Mei- berijhilu.

«Raibā suņa*» saimnieks bija jau apglabāts. Es pagāju garām karaskolai un tuvojos savai mājai.

Kāds vīrietis, kas stāvēja kotedžas vaļējās durvīs, sveicinādams nosauca mani vārdā, kad soļoju garām.

Es raudzījos uz savu māju, un manā sirdī pēkšņi pamodās cerība, kas tūlīt pat izgaisa. Durvis bija at­lauztas un slēdzis sabojāts; kad es tuvojos, tās lēnām pavērās un atkal aizcirtās ciet.

Manas darbistabas aizkari plandījās ārā pa vaļējo logu, pie kura mēs ar artilēristu bijām vērojuši rīt­ausmu. Neviens pa šo laiku logu nebija aizvēris. Izlauzītie krūmi dārzā izskatījās tieši tādi paši kā toreiz, pirms gandrīz četrām nedēļām. Es iesteidzos hallē; viss liecināja, ka māja ir tukša. Kāpņu celiņš bija sagumzīts un tumšāks tajā vietā, kur es, līdz ādai izmircis negaisā, biju kvernējis katastrofas naktī. Uz kāpnēm es redzēju vēl mūsu dubļainās pēdas, kas veda augšup.

Es uzgāju savā darbistabā. Uz rakstāmgalda zem selenīta preses vēl arvien gulēja manuskripta lapas, ko es tur biju atstājis tajā pēcpusdienā, kad atvērās cilindrs. Kādu brīdi es stāvēju, pārlasīdams savu pa­mesto sacerējumu. Tas bija raksts par morāles prin­cipu iespējamo attīstību nākotnē sakarā ar civilizā­cijas progresu, un pēdējais teikums ievadīja manu pareģojumu.

«Pēc kādiem divsimt gadiem,» es biju uzrakstī­jis, «mēs varbūt…» Frāze nebija pabeigta. Es atcerējos, kā torīt, pirms nepilna mēneša, nebiju spējīgs koncentrēties darbam un izsteidzos laukā, lai no avīžu zēna nopirktu savu «Daily Chronicle». Atce­rējos, kā, pamanījis viņu nākam, piegāju pie dārza vārtiņiem un noklausījos viņa dīvaino stāstu par «cilvēkiem no Marsa».

Es nokāpu lejā un iegāju ēdamistabā. Tur uz galda bija jēra cepetis un maize, tagad jau galīgi sabojā­jušies, un apgāzta alus pudele — viss tieši tāpat, kā mēs ar artilēristu aiziedami bijām atstājuši. Mana māja bija tukša. Es sapratu, kā esmu sevi apmānījis, visu laiku vēl lolodams vārgu cerību. Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts.

—    Tas ir veltīgi, — kāda balss sacīja. — Māja ir pamesta. Šo desmit dienu laikā te neviens nav bijis. Nepaliec šeit un nemoki sevi! Tikai tev ir izdevies izglābties.

Es satrūkos. Vai es būtu izteicis savas domas skaļi?

Es pagriezos. Man aiz muguras balkona dur­vis bija vaļā. Es paspēru soli un paskatījos ārā.

Un tur, gluži tikpat pārsteigti un izbijušies kā es, stāvēja mans brālēns un mana sieva . .. mana sieva — bāla, bez asarām. Viņa klusi iekliedzās.

—    Es nācu šurp, — viņa sacīja. — Es zināju . . . zināju . ..

Viņa piespieda delnu pie kakla un sagrīļojās. Es paspēru soli uz priekšu un uztvēru viņu savās rokās.

EPILOGS

Tagad, nobeidzot savu stāstu, man jāizsaka nožēla, ka tik maz spēju palīdzēt daudzo strīdīgo, vēl arvien nenoskaidroto jautājumu risināšanā. Vienā ziņā mani noteikti kritizēs. Mans darbības lauks ir filozofija. Manas zināšanas salīdzinošajā fizioloģijā aprobežo­jas ar pāris grāmatām, taču, manuprāt, Kārvera pie­ņēmums par marsiešu ātrās bojā ejas cēloni ir tik ticams, ka to gandrīz var uzskatīt par pierādītu. Savā stāstījumā es esmu paudis šo viedokli. Un tam ir savs pamats.

Visos marsiešu līķos, ko pēc kara izpētīja, tika atrastas vienīgi Zemes virsū pazīstamās baktērijas. Arī tas, ka marsieši neapraka savus mirušos un bez apdoma slepkavoja cilvēkus, norāda, ka viņi absolūti nekā nezināja par pūšanas procesu. Taču, lai cik iespējams liktos šis fakts, tas nekādā ziņā nav pie­rādīts.

Tāpat nav zināms, no kā sastāvēja melnie dūmi, ko marsieši lietoja ar tik iznīcinošu efektu, un arī kar­stuma stara ģenerators paliek mums noslēpums.

Pēc traģiskajiem nelaimes gadījumiem īlingas un Dienvidkensingtonas laboratorijās zinātnieki ir attei­kušies no tālākiem eksperimentiem. Melno putekļu spektrālanalīze nepārprotami liecina, ka tie satur kādu nezināmu elementu, kas dod četru spožu līniju grupu spektra zilajā daļā, un ir iespējams, ka šis ele­ments, savienojoties ar argonu, izveido vielu, kas momentā nāvējoši iedarbojas uz kādu no asiņu sa­stāvdaļām. Taču šādi nepierādīti spriedelējumi diez- vai varēs interesēt parastu lasītāju, kam šis stāsts domāts. Brūnās putas, kas peldēja lejup pa Temzu pēc Šepertonas izpostīšanas, tūlīt netika izpētītas, un tagad to vairs nav.

Rezultātus, ko deva marsiešu anatomiskā izpēte, ciktāl tā bija vēl iespējama pēc klaiņojošo suņu izda­rībām, es jau pastāstīju. Bet droši vien visi ir redzē­juši lielisko, gandrīz neskarto eksemplāru spirtā Dabas zinātņu muzejā vai arī neskaitāmos zīmēju­mus, kuros tas attēlots. Sīkāka marsiešu fizioloģijas un uzbūves analīze var interesēt tikai zinātniekus,

Nopietnāku un vispārēju interesi izraisa kas cits — marsiešu jauna uzbrukuma iespējamība.

Man šķiet, ka šim jautājuma aspektam tiek pie­vērsts pārāk maz uzmanības. Patlaban planēta Marss ir attālinājusies no Zemes, bet ikreiz, kad tā atkal tuvojas opozīcijai, vismaz es ar bažām domāju, vai tikai vini neatkārtos savu dēku. Katrā ziņā mums vajadzētu būt uz to gataviem. Man šķiet, ka būtu iespējams konstatēt, kur atrodas lielgabals, no kura tiek raidīti šāviņi, nepārtraukti novērot šo planētas daļu un jau iepriekš uzzināt par jauna uzbrukuma sākumu.

Tādā gadījumā cilindru varētu iznīcināt ar dina­mītu vai artilēriju, pirms vēl tas būtu atdzisis un marsieši izlīduši laukā, vai arī mēs viņus varētu no­galināt ar lielgabalu šāviņiem, tiklīdz cilindrs atskrū- vētos. Man šķiet, ka līdz ar sava pirmā uzbrukuma neizdošanos viņi ir zaudējuši lielu priekšrocību, ko dod pārsteiguma moments. Iespējams, ka arī viņi paši to saprot.

Lesings ir izvirzījis lieliski pamatotu hipotēzi, ka marsiešiem izdevies veiksmīgi nosēsties uz Venēras. Pirms septiņiem mēnešiem Venēra un Marss atra­dās uz vienas līnijas ar Sauli, citiem vārdiem sakot, novērotājam uz Venēras Marss bija opozīcijā. Pēc tam uz Venēras neapgaismotās puses parādījās sa­vāda spoža, viļņveida līnija, un gandrīz tai pašā momentā tikko saskatāma līdzīga tumša sliede tika atklāta uz Marsa fotogrāfijas. Ja aplūko abu šo parā­dību grafiskos attēlus, tūliņ duras acīs to nepārpro­tamā līdzība.

Katrā ziņā, vai nu mēs gaidām jaunu uzbrukumu, vai negaidām, šie notikumi stipri izmainīs mūsu vie­dokli par cilvēces nākotni. Mēs tagad esam sapra­tuši, ka nevaram uzskatīt šo planētu par izolētu un pilnīgi drošu cilvēka mājvietu; mēs nespējam pare­dzēt, kāds nezināms labums vai ļaunums piepeši var nākt pār mums no izplatījuma. Iespējams, ka, vērtē­jot no universa augstākās loģikas viedokļa, marsiešu iebrukums galu galā nav bez sava labuma cilvēcei: tas ir laupījis mums rimto paļāvību uz nākotni un līdz ar to izsausējis pagrimuma visauglīgāko avotu; tā devums Zemes zinātnei ir milzīgs, un tas ir ļoti stiprinājis cilvēces kopības apziņu. Iespējams, ka pāri telpas bezdibenim marsieši vēroja šo savu pio­nieru likteni un guva labu mācību, un varbūt uz planētas Venēra viņi ir atraduši drošāku patvērumu. Lai nu kā tas būtu, vēl ilgus gadus cilvēki ar neat­slābstošu modrību cieši vēros Marsa disku, un krī­tošās zvaigznes, šīs ugunīgās debesu šautras, ik rei­zes parādīdamās nenovēršami uzvēdīs baismas vi­siem Zemes bērniem.

Cilvēku redzesloks tagad ir kļuvis daudz daudz plašāks. Pirms cilindra nokrišanas valdīja pārliecība, ka visā bezgalīgajā izplatījumā dzīvība neeksistē ne­kur citur kā vienīgi uz mūsu niecīgās lodītes mazās virsmas. Tagad mēs redzam tālāk.

Ja marsieši ir varējuši aizsniegt Venēru, tad nav pamata iedomāties, ka cilvēkiem kaut kas tāds ir neiespējams, un, kad Saules lēnā atdzišana padarīs Zemi neapdzīvojamu, kā tam reiz ir jānotiek, varbūt dzīvības pavediens, kas sācies šeit, būs aizvērpies līdz kādai citai planētai un vīsies ap to. Vai mēs spēsim uzvarēt?

Neskaidra un brīnumaina ir vīzija, ko es redzu ar savām gara acīm: no šā mazā Saules sistēmas šū­puļa dzīvība lēnām izplatās cauri saltās zvaigžņu (elpas neizmerojamībai. Bet tas ir tāls sapnis. Var būt arī tā, ka marsiešu bojā eja nozīmē tikai īsu at­elpu. Varbūt viņiem un nevis mums pieder nāka­mība.

Jāatzīstas, ka pēc šai laikā pārdzīvotajiem uztrau­kumiem un briesmām manī pastāvīgi mīt šaubas un nedrošības sajūta.

Es sēžu savā darbistabā, rakstīdams lampas gaismā, un piepeši atkal redzu zaļajā ielejā plaik­snāmies liesmu mēles un jūtu māju ap sevi tukšu un pamestu. Es pastaigājos pa Baiflītroudu, man ga­rām traucas pajūgi, miesniekzellis divričos, eki­pāža ar iebraucējiem, strādnieks uz velosipēda, bērni, kas iet uz skolu, un piepeši viņi visi pagaist kā miglā, kļūst nereāli, un es ar artilēristu stei­dzos cauri karstam, draudīgam klusumam. Naktīs es redzu melnos putekļus, kas klāj tukšās ielas, un zem šā līķauta kroplīgās pozās sastingušus miroņus; tie izslienas man pretī, skrandaini un suņu saplosīti. Viņi kaut ko buldurē un mācas virsū, kļūst blāvāki, ķēmīgāki, līdz pārvēršas par baismiem izdzimumiem, un es uztrūkstos nakts tumsā, nosvīdis aukstiem sviedriem un nelaimīgs.

Es aizbraucu uz Londonu un redzu ļaužu drūzmu Flītstrītā un Strendā, un man iešaujas prātā, ka tie ir tikai pagātnes rēgi, kas klīst pa ielām, kuras esmu redzējis tukšas un mēmas, ka te šurpu turpu staigā mirušās pilsētas spoki un tas viss ir dzīvības paro­dija galvanizētā līķī.

Dīvaini ir arī stāvēt Primrouzhilas virsotnē (es biju turp aizgājis iepriekšējā dienā, pirms uzrak­stīju šo pēdējo nodaļu), nolūkoties uz milzīgo pilsētu, neskaidru un zilgu cauri dūmu un mig­las plīvuram, tālumā ar zemajām debesīm saplūs­tošu, redzēt cilvēkus, kas staigā pa kalnu starp puķu dobēm, un ziņkārīgos pie marsiešu kaujas mašīnas, kura vēl arvien stāv tepat, dzirdēt bērnu nebēdnī­gās čalas un atcerēties bridi, kad redzēju Londonu kailu un skaidru, sastingušu un klusu tās pēdējās lie­lās dienas rītausmā . . .

Un visdīvainākais ir atkal just sievas roku savējā un iedomāties, ka es viņu turēju par mirušu, tāpat kā viņa mani.

[1] podniecības rajons Anglijas vidiene.

SATURS

PASAUĻU KARŠ

I  g r ā m a ta MARSIESU IERASANAS

1. Kara priekšvakars……………………………………. 13

2.   Krītošā zvaigzne………………………………………. 21

3.   Horselas tīrelī………………………………………….. 25

4.   Cilindrs atskrūvējas………………………………….. 29

5.   Karstuma stars ……. 33

6.   Karstuma stars uz Cobemas ceja … 38

7.   Kā es nokļuvu māļās …… 41

8.   Piektdienas nakts……………………………………… 46

9.   Sākas kauja……………………………………………………. 49

10.  Negaisā………………………………………………………… 57

11.  Pie loga ……………………………………………………….. 64

12.  Veibridžas un Šepertonas izpostīšana . . 71

13.  Kā es sastapos ar mācītāju …. 85

14.  Londonā………………………………………………………. 91

15.  Kas notika Sarijā…………………………………………. 105

16.  Bēgšana no Londonas………………………………….. 114

17.   «Pērkona dēls»……………………………………………. 139

II grāmata ZEME MARSIESU VARA

1.  Zem papēža…………………………………………….. 143

2.   Ko mēs redzējām no sagruvušās mājas . 152

3.   Ieslodzījuma dienas………………………………….. 163

4.   Mācītāja nāve '……………………………………………… 169

5.   Klusums…………………………………………………. 175

6.   Piecpadsmit dienu darbe………………………………… 178

7.   Cilvēks Putnijhilā…………………………………………. 182

8.   Mirusī Londona……………………………………………. 202

9.   Postaža………………………………………… 213

10.  Epilogs………………………………………………………. 219