NEREDZAMAIS CILVĒKS

Herberts Velss

I

dīvainā svesinieka ierasanās

Svešinieks ieradās Aipingā kādā ziemas dienā februāra sākumā pa aso vēju un virpuļojošo sniegu — pēdējo tā gada sniegputeni. Nākdams pār kāpām no Bramblhērstas dzelzceļa piestātnes, viņš nesa biezi cim­dotā rokā nelielu melnu ceļa somu. Viņš bija satinies no galvas līdz kājām, un mīkstās filca cepures mala aizslēpa visu seju, atstājot redzamu tikai spīdīgo de­gungalu; sniegs bija sakrājies viņam uz pleciem un krūtīm un izveidoja baltu čukuru uz nesamā. Nomocī­jies līdz nāvei, viņš iestreipuļoja viesnīcā «Pie četr­jūga» un nometa somu.

— Siltumu, — viņš sauca, — cilvēku mīlestības vārdā! Istabu un siltumu!

Viņš nopurināja bufetes telpā sniegu, nodauzīja kā­jas un sekoja misis Holai viesistabā noslēgt līgumu. Ar šo ievadu un nosviedis uz galda pāris divdesmit šiliņu gabalu, viņš apmetās viesnīcā.

Misis Hola iekūra kamīnu un atstāja svešinieku vienu, lai aizietu pati pagatavot viņam ēdienu. Viesis, kas ziemu apmetās Aipingā, pie tam viesis, kas nekau­lējās, bija nedzirdēta laime, un viņa apņēmās parādīt, ka ir tādas laimes cienīga.

Tikko gaļa sāka cepties un tūļīgā kalpotāja Millija bija mazliet uzmudināta ar pāris kodīgām piezīmēm, viņa ienesa viesistabā galdautu, šķīvjus un glāzes un ar vislielāko svinību sāka klāt galdu. Tā kā uguns gaiši kurējās, viņa bija pārsteigta, redzot, ka viesis, kas stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās pa logu pagalmā uz krītošo sniegu, vēl nebija atbrīvojies no cepures un mēteļa.

Viņa cimdotās rokas bija sakrustotas uz muguras, un viņš, kā likās, bija nogrimis dzijās domās. Misis Hola pamanīja, ka izkusušais sniegs, kas bija norasi- nājis viesa plecus, pilēja uz grīdsegas.

—   Vai drīkstu paņemt jūsu cepuri un mēteli, ser, — viņa vaicāja, — un virtuvē tos pamatīgi iz­žāvēt?

—   Nē, — viņš nepagriezies atbildēja.

Misis Hola, domādama, ka na'v labi sadzirdējusi, taisījās atkārtot jautājumu.

Viņš pagrieza galvu un paskatījās pār plecu.

—   Lai tie vēl paliek, — viņš sacīja ar uzsvaru, un viņa ievēroja, ka viesis valkāja lielas, zilas brilles ar sānu aizsargiem un ka viņam bija kupla vaigu bārda, kas sniedzās pāri svārku apkaklei un pilnīgi apslēpa vaigus un seju.

—   Ļoti labi, ser, — viņa noteica. — Kā vēlaties. Istaba drīz kļūs siltāka.

Tā kā viņš neatbildēja un atkal bija novērsis seju, misis Hola noprata, ka nav īstais laiks sākt sarunas; ātram un aprautām kustībām viņa pabeidza klāt galdu un izslīdēja no istabas.

Kad viņa atgriezās, viesis vēl arvien stāvēja kā pārakmeņojies — sakumpis, uzlocītu apkakli un pilošu cepures malu, kas bija uzvilkta uz acīm, lai pilnīgi apslēptu seju un ausis. Viņa visai svarīgi nolika uz galda olas un cepto šķiņķi un drīzāk uzsauca nekā teica:

—   Jūsu pusdienas ir galdā, ser!

—   Paldies! — viņš tūliņ atbildēja un nekustējās, kamēr viņa neaizvēra aiz sevis durvis. Tad viņš ap­cirtās un diezgan strauji tuvojās galdam.

Ejot gar bufeti uz virtuvi, misis Hola izdzirda skaņu, kas atkārtojās pēc noteiktiem starpbrīžiem. Cirk, čirk, čirk — tā bija ātri pa bļodu grieztas karo­tes čirkstoņa. — Ak, tas meitēns! — viņa iesaucās. — Es galīgi aizmirsu. Ko viņš tur tik ilgi dara? — Viņa pati pabeidza maisīt sinepes un veltīja Millijai par ārkārtīgo gausumu pāris asu vārdu. Pati viņa bija iz­cepusi šķiņķi un olas, uzklājusi galdu un padarījusi visu, kamēr Millija (laba palīdze!) nebija vēl tikusi galā ar sinepēm. Un jaunais viesis taču gribēja šeit palikt! Tad viņa piepildīja sinepju trauku, cēli uzlika to uz melnās, apzeltītās paplātes un nesa uz viesistabu.

Misis Hola pieklauvēja un tūliņ iegāja. Viņai ie­ejot, viesis strauji sakustējās, tā ka viņa tikai mirkli redzēja pazūdam aiz galda baltu priekšmetu. Viņš no­liecās, it kā lai paceltu kaut ko no grīdas. Viņa nolika uz galda sinepju trauku un tad ievēroja, ka virsdrēbes bija noģērbtas un pārliktas pār krēslu kamīna priekšā. Un slapju kurpju pāris draudēja aprūsināt kamīna tērauda stieņus. Viņa apņēmīgi tuvojās šīm lietām.

—  Man liekas, ka tagad varēšu tās ņemt un izžā­vēt, — viņa stingri sacīja, nepieļaudama nekādu ierunu.

—   Atstājiet cepuri! — viesis apslāpētā balsī at­bildēja, un pagriežoties viņa redzēja, ka viņš bija pa­cēlis galvu un lūkojās viņā.

Brīdi viņa raudzījās svešiniekā tik pārsteigta, ka nevarēja izteikt ne vārda.

Viņš turēja sejas apakšējai daļai priekšā baltu drānu — tā bija salvete, kas viņam bija līdzi. Mute un žokļi tika pilnīgi aizsegti, un tāpēc balss bija ska­nējusi tik neskaidri. Bet ne jau tas satrauca misis Holu. Visa piere virs zilajām brillēm bija notīta ar baltu ap­sēju un otrs apsējs klāja ausis, pilnīgi nosedzot visu seju un atstājot redzamu tikai sārto, smailo degunu. Tas bija sārts un spīdīgs, tāds pats ka ienākot. Mugurā viņam bija tumšbrūni samta svārki ar augstu, melnu apkakli, kas bija oderēta ar audeklu un uzlocīta. Bie­zie, melnie mati, kur vien varēja, spraucās laukā starp apsējiem un izveidoja savādas astes un Vagus, pie­šķirot svešiniekam visdīvaināko izskatu, kāds vien iedomājams. Viņa negaidīja, ka ieraudzīs tik savīkstītu un sasietu galvu, un brīdi sastinga.

Viesis neatņēma salveti no sejas, bet tāpat vien turēja priekšā, kā viņa tagad ievēroja, ar brūnā cimdā tērptu roku un skatījās viņā ar necaurredzamiem un tukšiem briļļu stikliem.

—  Atstājiet cepuri! — viņš caur balto drānu ne­skaidri sacīja.

Misis Hola atjēdzās no pārdzīvotajām izbailēm un nolika cepuri atpakaļ uz krēsla pie kamīna.

—   Es nezināju, ser, ka … — viņa iesāka, bet sa­mulsusi apklusa.

—   Pateicos, — viņš sausi atteica, paraudzīdamies uz durvīm un tad atkal uz viņu.

—    Es tās likšu labi izžāvēt, ser, — misis Hola sa­cīja un nesa drēbes projām. Iedama laukā pa durvīm, viņa atkal uzmeta skatienu balti savīkstītajai galvai un tumšajām brillēm; viņš vēl arvien turēja sejai priekšā drāniņu. Viņa mazliet drebēja, aizvērdama aiz sevis durvis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un apjukums.

—   Kas to būtu domājis? — viņa čukstēja. — Tas nu gan! — Lēnām viņa gāja uz virtuvi un bija nogri­musi pārāk dziļās domās, lai apvaicātos Millijai, ko tā atkal tik ilgi tūļājas.

Viesis sēdēja un klausījās, kā attālinājās viņas soļi. Viņš nemierīgi paskatījās uz logu un tikai tad nolika salveti un atkal ķērās pie ēdiena. Viņš apēda kumosu, uzmeta aizdomu pilnu skatienu logam, apēda otru kumosu, tad piecēlās un salveti rokā šķērsoja istabu >iii novilka aizlaidnes līdz baltajiem aizkariem, kas sedza apakšējās rūtis. Istabā iestājās krēsla. Viņš at­vieglots atgriezās pie galda un maltītes.

—   Nabadziņš laikam pārcietis nelaimes gadījumu vai arī operāciju, — misis Hola noteica. — Kā es pār­bijos no tiem apsējiem!

Viņa pielika krāsnī ogles, uzstādīja drēbju žāvētāju un izklāja uz tā ceļotāja mēteli.

—   Un brilles! Viņš izskatījās vairāk pēc ūdenslīdēja nekā pēc dzīva cilvēka!

Viņa uzkāra uz statņa stūra šalli.

—   Un visu laiku tur mutei priekšā kabatas laka­tiņu. Runā caur to!… Varbūt viņa mute arī ievai­nota — var jau būt.

Viņa apsviedās kā cilvēks, kas pēkšņi kaut ko atcerējies.

—   Apžēlojies! — viņa iesaucās, tajā pašā mirklī pievērsdamās gluži citām lietām. — Vai tu vēl neesi nomizojusi tupeņus, Millij?

Kad misis Hola iegāja novākt traukus, viņā no­stiprinājās pārliecība, ka arī viesa mute ir iedomātā nelaimes gadījumā ievainota vai sakropļota, jo viņš smēķēja pīpi un visu laiku, kamēr viņa bija istabā, ne­atraisīja sejas apakšējai daļai aptīto zīda šalli, lai pieliktu pie lūpām iemuti. Tā tomēr nebija aizmāršība, jo viņa redzēja, ka viņš noskatījās, kā tabaka pīpē pa­mazām izdega. Viņš sēdēja kaktā, ar muguru pret loga aizlaidnēm un, paēdis, padzēris un sasildījies, runāja mazāk strupi nekā iepriekš. Uguns sārtais at­spīdums tagad padarīja lielās brilles it kā dzīvākas.

—   Man Bramblhērstas piestātnē ir bagāža, — viņš sacīja un apvaicājās, kā varētu atgādāt to šurp. Viesis gluži pieklājīgi palocīja apsieto galvu, apmierināts ar misis Holas paskaidrojumiem.

—    Rīt! — viņš teica. — Vai to nevarētu nokārtot ātrāk? — Un izskatījās vīlies, kad izdzirda: — Nē. — Vai viņa esot par to pārliecināta? Vai neesot neviena vīra ar ratiem, kas aizbrauktu pakaļ?

Misis Hola ļoti labprāt atbildēja uz viesa jautā­jumiem un sāka risināt sarunu.

—   Ceļš pār kāpām ir stāvs, — viņa stāstīja, at­bildēdama uz jautājumu par ratiem, un tad, izmanto­dama izdevību, turpināja: — Vairāk kā pirms gada tur apgāzās kādi rati. Kungs ar vedēju dabūja galu. Ne­laimes gadījumi notiek negaidot, vai ne?

Viesis tomēr nebija tik viegli ievelkams sarunā.

—   Tā ir, — viņš caur šalli atbildēja un mierīgi vērās viņā ar tumšajiem briļļu stikliem.

—    Bet paiet diezgan ilgs laiks, kamēr atveseļojas, vai ne, ser? Mans māsasdēls Toms ievainoja tikai roku ar izkapti — viņš paklupa uz to pļavā un — iedomā­jieties! — dabūja trīs mēnešus nostaigāt ar satītu roku. Jūs tam neticēsiet. Man vienmēr tā bail no izkap­tīm, ser.

• — To var saprast, — viesis atteica.

—    Mes kādu laiku baidījāmies, ka viņam būs jā- iaisa operācija, viņam gāja tik grūti, ser.

Viesis pēkšņi iesmējās. Tas bija smieklu rēciens, ko viņš, kā likās, norija un apslāpēja mutē.

—   Patiešām? — viņš vaicāja.

—   Jā gan, ser. Un tur nebija nekā ko smieties tiem, kas viņu kopa, kā man, jo māsai bija jānoņemas ar bērniem. Tur bija apsēji jāaptin un jānoraisa. Un ja es uzdrīkstētos teikt, ser …

—   Vai jūs neatnestu man sērkociņus? — viesis gluži strupi pārtrauca. — Man pīpis izdzisis.

Misis Hola aprāvās kā uz mutes sista. Pēc visa, ko viņa viesim bija izstāstījusi, tā, zināms, bija rupjība. Viņa brīdi stāvēja vaļēju muti un tad atcerējās abus divdesmit šiliņu gabalus. Viņa aizgāja pēc sērkociņiem.

—   Paldies, — viesis īsi noteica, kad viņa tos no­lika. Tad viņš novērsās un raudzījās atkal laukā pa logu. Viņam, kā redzams, nepatika sarunas par operā­cijām un apsējiem. Pēc visa tā «viņa neuzdrīkstējās neko teikt». Viesa strupums bija viņu aizkaitinājis, un Millija to pēcpusdienu dabūja sutu.

Svešinieks palika viesistabā līdz četriem pēc pus­dienas un nedeva misis Holai ne mazākā iemesla ieiet pie viņa. Gandrīz visu šo laiku viņš izturējās gluži klusu: varbūt, mijkrēslim aužoties, sēdēja pie kamīna un smēķēja, varbūt — snauda.

Uzmanīgi klausoties, varētu dzirdēt, ka viņš vienu vai divas reizes sabiksta ogles un kadas piecas minūtes staigā pa istabu. Šķita, ka viņš sarunajās pats ar sevi. Tad nočīkstēja atzveltnes krēsls, jo viņš atkal apsēdas.

II

MISTERA TEDIJA HENFRIJA PIRMIE IESPAIDI

Ap četriem, kad jau bija krietni tumšs un misis Hola sasparojās, lai ieietu un pajautātu viesim, vai viņš nevēlas tēju, bufetes telpā ienāca pulksteņu labotājš Tedijs Henfrijs.

— Tīri traki, misis Hola! — viņš iesaucās. — Tāds laiks gan neder plāniem apaviem.

Sniegs laukā sniga stiprāk.

Misis Hola bija ar viņu vienis prātis un tad pa­manīja, ka viņam ir līdzi soma.

—   Nu, tā kā jūs reiz te esat, mister Tedij, — viņa sacīja, — es būtu priecīga, ja jūs uzmestu aci vecajam pulkstenim viesistabā. Tas iet un sit stipri un labi, bet stundu rādītājs stāv tikai uz sešiem.

Viņa devās pa priekšu uz viesistabas durvīm un pieklauvējusi iegāja.

Durvis atdarot, viņa redzēja viesi sēžam atzveltnes krēslā pie kamīna un, kā likās, snaužam, jo satītā galva bija nolīkusi sāņus. Vienīgais gaišums istabā bija kamīna uguns kvēle. Viss likās sārts, ēnains un neskaidrs, jo vairāk tāpēc, ka viņa tikko bija iededzinā­jusi bufetes telpās lampu. Viņas acis bija apžilbušas. Mirkli viņai tomēr likās, ka cilvēkam, uz kuru viņa skatījās, bija milzīga, vaļēja un neticami liela mute, kas aizņēma visu sejas apakšējo dalu. Viņa tikai mirkli redzēja balti satīto galvu, milzīgās briļļu acis un platām žāvām pavērtu muti zem tām, tad viesis sa­kustējās, saslējās un pacēla pie mutes roku. Viņa plaši atvēra durvis, tā ka istaba kļuva gaišāka. Nu viņa redzēja skaidrāk, ka svešais turēja sejai priekšā šalli, tāpat kā iepriekš salveti. Viņa nodomāja, ka ēnas viņu maldinājušas.

—   Vai jums nebūtu nekas pretī, ser, ja šis cilvēks ienāktu apskatīt pulksteni? — viņa, daudzmaz nomie­rinājusies, jautāja.

—  Apskatīt pulksteni? — viņš nesaprata, miegaini raudzīdamies apkārt un turēdams mutei priekšā roku, un tad, it kā pilnīgi atmodies, piebilda: — Kāpēc ne?

Misis Hola aizgāja pēc lampas, un viņš piecēlās un izstaipījās.

Tad atnesa gaismu, un misters Tedijs Henfrijs ieejot ieraudzīja satīto cilvēku. Viņš teica, ka «bijis pārsteigts».

—   Labvakar, — svešinieks norūca. Atcerēdamies tumšās brilles, misters Henfrijs apgalvoja, ka viņš iz­skatījies pēc omāra.

—  Es ceru, — misters Henfrijs sacīja, — ka ne­apgrūtinu.

—   Nepavisam, — svešinieks atbildēja, — lai gan man liekas, — viņš, pret misis Holu pagriezies, turpi­nāja, — ka šī istaba patiešām nodota manā lietošanā.

—   Es domāju, ser, — misis Hola ieteicās, —„ka jūs gribētu, lai pulkstenis …

—   Protams, — svešinieks attrauca, — protams, bet es katrā ziņā gribu būt netraucēts un viens.

Viņš pagriezās ar muguru pret kamīnu un sakrus­toja rokas aiz sevis.

—   Un nu, — viņš sacīja, — kad pulkstenis būs sa­labots, es labprāt padzertu tēju. Bet atnesiet to tikai tad, kad darbs šeit būs pabeigts.

Misis Hola jau taisījās atstāt istabu — šoreiz viņa nemēģināja uzsākt sarunu, jo nevēlējās saņemt strupas atbildes mistera Henfrija klātbūtnē, — te viesis ievai­cājās, vai ir kaut kas darīts, lai atgādātu no Brambl- hērstas viņa somas. Misis Hola atbildēja, ka esot pa­sacījusi to pastniekam un ka vedējs atgādās tās rītu.

—  Vai domājat, ka ātrāk nav iespējams? — viņš jautāja.

Viņa visai vēsi atbildēja, ka noteikti nē.

—   Es biju pārāk nosalis un noguris, — viņš pie­bilda, — un tāpēc jums nepaskaidroju, ka esmu zi­nātnieks un nodarbojos ar eksperimentiem.

- Vai tiešām, ser? — misis Hola pārsteigta iesaucās.

Un manā bagāžā atrodas aparāti un instrumenti.

—  Tās jau ir ļoti vērtīgas lietas, — misis Hola teica.

—   Saprotams, ka gribu turpināt eksperimentus.

—   Bez šaubām, ser.

—   Es atnācu uz Aipingu tāpēc, — viņš visai ap­domīgi turpināja, — ka … meklēju vientulību. Es ne­gribu, ka mani traucē darbā. Turklāt pēc kāda ne­laimes gadījuma …

—   Tā jau domāju, — misis Hola pie sevis noteica.

—   Man nepieciešams miers. Manas acis reizēm ir tik vājas un sāpīgas, ka man stundām jāpaliek un jāieslēdzas tumsā. Reizēm, — šad un tad. Pašlaik, protams, nē. Pat niecīgākais traucējums, sveša cilvēka ienākšana istabā tādos brīžos var mani ārkārtīgi sa­dusmot … To vajadzētu saprast.

—  Zināms, ser, — misis Hola sacīja, — un ja es uzdrīkstētos prasīt, *,

—   Domāju, ka nu esmu pateicis visu, — svešinieks viņu pārtrauca, ļoti noteikti izbeigdams sarunu, kā viņš to jau labi prata. Misis Hola pataupīja savu jau­tājumu un līdzjūtību labākai reizei.

Kad misis Hola bija atstājusi istabu, viesis palika stāvot kamīna priekšā un glūnēja (pēc mistera Henfrija izteicieniem), kā tika labots pulkstenis. Lampa atradās netālu no mistera Henfrija, un tās zaļais kupols meta spilgtu gaismu uz viņa rokām, pulksteņa kasti un zob­ratiem, atstājot pārējo istabu ēnā. Kad viņš pacēla galvu, acu priekšā viņam ņirbēja krāsaini plankumi. Bū­dams ziņkārīgas dabas cilvēks, viņš atskrūvēja rādītā­jus, kas bija gluži lieks dar-bs, — viņš tikai gribēja uz­kavēties ilgāk un varbūt uzsākt sarunu ar svešinieku. Bet svešinieks stāvēja pilnīgi kluss un mierīgs, tik mie­rīgs, ka misters Henfrijs to nevarēja vairs izturēt. Viņš jutās istabā viens un, paceļot acis, caur zaļo plankumu miglu ieraudzīja pelēku un neskaidru satīto galvu, kas cieši vērās viņā lielām, tumšām lēcām. Tas Henfriju tā pārsteidza, ka viņi brīdi mēmi blenza viens otrā. Tad Henfrijs atkal nolaida skatienu. Ļoti neērts stāvoklis! Gribējās kaut ko teikt. Vai piezīmēt, ka šai gada laikā ir ļoti auksts?

Viņš pacēla galvu, lai notēmētu šo pagaidu šāvienu.

—   Laiks … — viņš iesāka.

—   Kāpēc jūs nebeidzat un neejat projām? — ne­kustīgais stāvs, acīm redzot, dusmas valdīdams, pra­sīja. — Jums tjkai jāpiestiprina uz ass stundu rādī­tājs. Jūs vienkārši vilcināties.

—   Ja, ser, — vēl vienu minūti. Es pārskatījos.

Misters Henfrijs pabeidza un gāja.

Bet aizejot viņš jutās ārkārtīgi apvainots.

—   Sasodīts! — viņš pats pie sevis runāja, brizdams pa sakritušo sniegu lejā uz ciemu. — Cilvēkam taču reizēm jāizlabo kāds pulkstenis.

■Un pēc brīža: — Vai tad nemaz nedrīkst skatīties uz jums? Nejēdzīgi!

Un atkal pēc brīža: — Kā redzams, ne! Ja policija jūs meklētu, jūs nevarētu būt vairāk satinies un sa- vīkstījies.

Uz Glīsena stūra viņš ieraudzīja, ka pretim brauca

Hols, kas nesen bija apprecējis viesnīcas «Pie četr­jūga» saimnieci un tagad reizēm pārvadāja ceļotājus no Aipingas uz Siderbridžas krustceļiem. Spriežot pēc gaitas, Hols laikam bija «mazliet uzkavējies» Siderbridžā.

—   Sveiks, Tedij! — viņš, garām braucot, uzsauca.

—   Tev gan tagad ir ērms mājās! — Tedijs sacīja.

Hols draudzīgi apturēja.

—   Kā tā? — viņš vaicāja.

—  «Pie četrjūga» apmeties ērmīgs zellis, — Tedijs stāstīja. — Nudien!

Viņš izteiksmīgi sāka aprakstīt Holam viņa sievas dīvaino viesi.

—   Izskatās, it kā viņš būtu maķenīt maskējies. Man patiktos redzēt cilvēka seju, ja viņš apmestos manā pajumtē, — Henfrijs teica. — Bet sievietes jau viegli uzticas svešiniekiem. Viņš noīrējis jūsu telpas un nav pateicis pat savu vārdu, Hol.

—  Ko tu saki! — Hols iesaucās, jo bija diezgan neapķērīgs.

—   Jā, — Tedijs turpināja, — uz nedēļu. Lai viņš būtu kas būdams, nedēļas laikā tu nevari tikt no viņa vaļā. Un viņš saka, rītu viņam pienākšot pamatīga ba- ga/.a. Cerēsim, ka somās nebūs akmeņi, Hql.

Viņš pastāstīja Holam, kā reiz kāds svešinieks ar tukšu somu apkrāpis Heistingsā viņa krustmāti. Visā visumā viņš radīja Holam neskaidras aizdomas.

—  Kusties nu, vecenīt! — Hols uzsauca zirgam. — Es domāju, ka būs jānodibina kārtība.

Tedijs brida tālāk ar stipri atvieglotu prātu.

Taču,iekāms Hols paguva «nodibināt kārtību», sieva mājās viņu nopietni sarāja, ka tik ilgi palicis Sider­bridžā, un uz viņa mīlīgo apjautāšanos atbildēja izvai­rīgi un aprauti. Neņemot vērā šīs neveiksmes, mistera Hola prātā dīga Tedija iesētā aizdomu sēkla.

—   Jūs, sievietes, nekā nesaprotat, — misters Hols sacīja, apņēmies pie pirmās izdevības noskaidrot tuvāk viesa personību. Kad svešinieks ap pusdesmitiem aiz­gāja gulēt, misters Hols ļoti izaicinoši iegāja vies­istabā un ļoti cieši apskatīja savas sievas mēbeles, lai parādītu, ka svešinieks te nav nekāds noteicējs, un

viņš nicīgi papētīja svešinieka atstāto lapu ar mate­mātiskiem aprēķiniem. Dodamies pie miera, viņš pie­kodināja misis Holai otrā dienā pamatīgi aplūkot, kada svešiniekam īsti ir tā bagāža.

— Dari savu darbu, Hol, — misis Hola teica, — un es pati zināšu, kas man jādara.

Misis Hola bija jo skarbāka pret vīru tāpēc, ka tas patiešām bija ārkārtīgi savāds viesis un viņa pati ne­būt nezināja, ko par to domāt. Nakts vidū viņa pa­modās, jo sapņoja par milzīgām, baltām, rāceņiem līdzīgām galvām ar lielām, melnām acīm. Paceldamās uz neizsakāmi gariem kakliem, tās dzinās viņai pakaļ. Bet, tā kā viņa bija prātīga sieviete, tad pārvarēja bailes, apgriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.

III

TŪKSTOŠ UN VIENA PUDELE

Tātad divdesmit devītajā februārī, atkušņa sākumā, Aipingā nezin no kurienes ieradās šis neparastais cil­vēks. Otrā dienā pa dubļiem atveda viņa bagāžu, un tā bija visai ievērojama. Viņam patiešām, kā jau so­līdam cilvēkam, bija pāris somu, bez tam kaste ar kladēm — lielām, biezām kladēm, no kurām dažas ne­saprotamā rokrakstā — un tad ducis vai vairāk grozu, kastu un kārbu, kurās bija salmos iesaiņoti priekš­meti — kā Holam, kas ar parasto ziņkāri pavilka sal­mus, likās — stikla pudeles. Kamēr Hols pļāpāja ar Fīrensaidu un grasījās palīdzēt nest iekšā mantas, sve­šinieks satuntuļojies — cepure, mētelis, cimdi un šalle, nepacietīgi iznāca tām pretī. Viņš iznāca, nepie­griezdams nekādu vērību Fīrensaida sunim, kas viegli ošņāja pie Hola kājām.

— Nesiet šurp mantas! — svešinieks sauca. — Esmu gaidījis jau diezgan ilgi.

Viņš devās pa kāpnēm lejā uz vezuma- galu, lai pats paņemtu mazāko kasti.

Tikko Fīrensaida suns viņu ieraudzīja, tas sacēla spalvu un sāka dusmīgi rūkt. Kad svešinieks noskrēja

pa kāpnēm lejā, suns nedroši salēcās un metās tieši uz viņa roku. '

—   Se! — Hols iekliedzās un atsprāga atpakaļ, jo viņš nebija nekāds varonis pret suņiem, bet Fīren- saids uzbrēca: — Gul zemē! — un paķēra pātagu.

Viņi redzēja, ka suņa zobi noslīdēja gar svešinieka roku, dzirdēja spērienu, redzēja, ka suns pielec no sāniem, kampdams svešinieka kājā, un dzirdēja, kā nostirkšķ bikšu stilbs. Tad Fīrensaids ar pātagas galu aizsniedza savu īpašumu, un suns, kaukdams aiz bailēm, palīda zem ratiem. Tas viss notika tepat pus­minūtes laikā. Neviens nerunāja, visi kliedza. Sveši­nieks uzmeta ašu skatienu saplēstajam cimdam un sa­vai kājai, gribēja it kā noliekties pie tās, bet apgriezās un ātri uzsteidzās lievenī. Viņi dzirdēja, kā viņš aiz­skrēja pa gaiteni un neapklātajām kāpnēm uz guļam­istabu.

—   Ak tu nekauņa! — Fīrensaids pukojās un pātagu rokā rāpās zemē no bukas, bet suns vēroja viņu caur riteņiem.

—   Nāc šurp!.., — viņš uzsauca. — Tev vaja­dzētu …

IIols visu laiku bija stāvējis ar vaļēju muti.

—   Viņam iekoda, — viņš sacīja. — Es labāk iešu un apskatīšos.

Un viņš teciņus metās pakaļ svešiniekam.

—   Vedēja suns iekoda viesim, — viņš pavēstīja, gaitenī satikdams savu sievu.

Hols devās tieši augšā un, tā kā svešinieka durvis bija pusviru un viņš dabīgi bija viesim tagad labvēlīgi noskaņots, tad atgrūda tās un bez kādām ceremonijām gāja iekšā.

Loga aizlaidne bija lejā un istabā valdīja krēsla. Viņš pamanīja tikai vienu priekšmetu, un tas izskatījās pēc piedurknes bez plaukstas, kas māja viņam. Tad viņš ieraudzīja seju, kas sastāvēja no trim lieliem nenoteik-. tiem plankumiem, ļoti līdzīgu bālas atraitnītes ziedam. Sai brīdī viņš dabūja spēcīgu belzienu krūtīs un tika atgrūsts atpakaļ, bet durvis aizcirtās un noklikšķēja slēdzene. Tas notika tik ātri, ka viņš nepaguva neko aptvert. Neskaidra priekšmeta plandiens, belziens, un viņš bija izgrūsts laukā. Tur nu Hols stāvēja mazajā, tumšajā kāpņu telpā un brīnījās, kas tas varētu būt, ko tikko redzējis.

Pāris minūtes vēlāk viņš pievienojās pulciņam, kas bija salasījies viesnīcas «Pie četrjūga» priekšā. Fīren­saids jau otro reizi atstāstīja visu notikumu; misis Hola sacīja, ka viņa sunim neesot jākož viņas viesi; tirgotājs Haksters, no ceļa pretējās puses, izprašņāja viņus, un kalējs Sendijs Vedžers izteica savu spriedumu, bez tam sievietes un bērni runāja tādas muļķības kā:; «Es gan neļautu, lai man iekož!» — «Tas nav labi, ka tur tādus suņus.» — «Kāpēc tas viņam iekoda?» — un tā tālāk.

Misteram Holam, raugoties uz viņiem no lieveņa un klausoties, šķita neticami, ka viņš augšā būtu redzējis tik savādas lietas. Bez tam viņa vārdu krājums bija pārāk aprobežots, lai varētu atstāstīt savus iespaidus.

—  Viņš teic, ka negrib palīga, — misters Hols at­bildēja uz sievas vaicājumu. — Labāk nesīsim iekšā mantas.

—  Viņam vajag tūliņ piededzināt ievainojumu, — misters Haksters ieteica, — it īpaši, ja tas iekaisis.

—  Es nošautu suni, jā, to es izdarītu, — kāda sie« viete pūlī sacīja.

Piepeši suns atkal sāka rūkt.

—   Nāciet šurp! — īgna balss durvīs sauca, un tur uzlocītu apkakli un cepuri uz acīm satuntuļojies stāvēja svešinieks. — Jo ātrāk ienesīsiet manas mantas, jo labāk.

Kāds nezināms skatītājs vēlāk apgalvoja, ka viņš bija pārmainījis bikses un cimdus.

—  Vai jums iekoda, ser? — Fīrensaids jautāja, — Man ļoti žēl, ka suns …

—  Nemaz ne, — svešinieks atbildēja. — Nebija ieskrambāta pat āda. Pasteidzieties ienest mantas.

Misters Hols apgalvo, ka viņš norūcis pie sevis lāstu.

Tikko pirmā kaste pēc svešinieka norādījumiem bija ienesta viesistabā, viņš ļoti dedzīgi sāka to saiņot vaļā, pilnīgi nevērīgi izkaisīdams salmus uz misis Holas grīdsegas, un ņema laukā pudeles — gan mazas un resnas, kurās bija pulveris, gan mazas un šauras, kas saturēja baltus un krāsainus šķidrumus, rievainas zilas ar uzrakstiem «inde», apaļas pudeles slaidiem kakliem, lielas zaļa stikla pudeles, lielas dzidra stikla pudeles, pudeles ar stikla aizbāžņiem un stiklā izkodinātiem uzrakstiem, pudeles ar kārtīgiem aizbāžņiem un ar koka puļķiem aizbāztas pudeles, vīna pudeles un olīvu eļļas pudeles — visas tās viņš salika rindā uz skapīša un kamīna, uz galda pie loga, sev visapkārt uz grīdas, uz grāmatu plaukta un visur, kur vien biļa iespējams. Bramblhērstas aptieka nevarētu lepoties ar pusi no to skaita. Tas tik bija skats! No vienas kastes pēc otras viņš ņēma laukā tikai pudeles, līdz visas sešas bija iztukšotas un uz galda sakrājusies vesela kaudze salmu. Bez pudelēm viņš no šīm kastēm vēl izcēla mēģenes — arī krietni daudz, un rūpīgi ietītus svarus.

Tikko kastes bija izsaiņotas, svešinieks piegāja pie loga un sāka strādāt, nelikdamies ne zinis par izkaisī­tajiem salmiem, izdzisušo kamīnu, laukā palikušo grāmatu kasti un pārējām mantām, kas bija uznestas augšā.

Kad misis Mola ienesa pusdienas, viņš bija tā nogrimi:, darbā, lejot mazus pilienus no pudelēm mē­ģenes, ka nekā nedzirdēja, kamēr viņa nebija noslau­cījusi no galda salmu kaudzi un, redzēdama, kāda iz­skatās grīda, drusku skaļāk nolikusi paplāti. Tad viņš pa pusei pagrieza galvu un tūliņ atkal novērsās, bet viņa ievēroja, ka viņš bija noņēmis brilles. Tās atradās viņam līdzās uz galda, un misis Holai likās, ka viņa acu dobumi ir ārkārtīgi tukši. Tad viesis atkal uzliķa brilles un pilnīgi pagriezās pret viņu. Viņa gribēja sākt žēloties par pierūsoto istabu, bet viņš ierunā­jās pirmais.

—  Lūdzu, nenāciet iekšā nepieklauvejusi! — viesis ārkārtīgi saniknotā balsī, kas likās viņam tik rakstu­rīga, iesaucās.

—   Es pieklauvēju, bet laikam .. .

—  Varbūt jūs klauvējāt, bet, ja esmu aizņemts ar pētījumiem, saviem patiešām ļoti svarīgajiem un stei­dzamajiem pētījumiem, — mazākais traucējums, durvju Cīkstoņa … Es palūgšu ,.,

—   Protams, ser. Ja gribat, varat pieslēgt. Katrā laikā.

—   Ļoti laba ideja, — svešinieks noteica.

—   Šie salmi, ser. Ja drīkstētu piebilst…

—   Nevajag! Ja jums nepatīk salmi, ierakstiet- tos rēķinā. — Un viņš norūca vārdus, kas izklausījās pec lāstiem.

Viņš bija tik dīvains, tik ķildīgs un viegli aizkai­tināms, tā stāvot ar pudeli vienā un mēģeni otrā roka, ka misis Holai sametās bail. Bet viņa bija stingra sieviete.

—   Tādā gadījumā es gribētu zināt, ser, cik jūs domājat. ..

—   Šiliņu, pierakstiet šiliņu! Cerams, ar šiliņu pietiks?

—   Lai tā būtu, — misis Hola sacīja, paņēma gald­autu un uzklāja uz galda. — Ja esat ar mieru, bez šaubām …

Viesis apsēdās un pagrieza pret viņu uzlocīto svārku apkakli.

Visu pēcpusdienu viņš nostrādāja ieslēdzies un, kā misis Hola apgalvoja, pa lielākai daļai klusumā. Reiz tomēr iekšā bija dzirdams rībiens un pudeļu šķindoņa, it kā iezveltu pa galdu, un pēc tam skaļš plīstošu pu­deļu troksnis. Tad pāri istabai atskanēja ātri soļi. Baidīdamās, ka nav notikusi kāda nelaime, misis Hola piegāja pie durvīm un paklausījās, bet neuzdrošinājās pieklauvēt.

—   Es netieku uz priekšu, — viņš plosījās. — Es netieku uz priekšu! Trīssimt tūkstoši, četrsimt tūkstoši! Milzīgs daudzums! Piekrāpts! Tas var man prasīt visu mūžu! … Pacietību! Kā tad, — pacietību! … Muļķis! Muļķis!

Uz bufetes telpas ķieģeļu klona atskanēja naglotu kurpju klaudzieni, un misis Hola, diemžēl, nevarēja noklausīties viņa monologu līdz beigām. Kad viņa at­griezās, istabā atkal valdīja klusums, šad tad varēja dzirdēt tikai viegli iečīkstamies krēslu un nejauši nošķindam pudeles. Svešinieks atkal bija ķēries pie darba.

Kad misis Hola ienesa tēju, viņa ieraudzīja istabas kakta zem lielā spoguļa saplēstus stiklus un zeltainu traipu, kas bija nevīžīgi izberzēts. Viņa vērsa uzma­nību uz to.

—   Ierakstiet to rēķinā, — viesis atcirta. — Dieva dēļ, nespīdziniet mani! Ierakstiet rēķinā, ja nodarīti kādi bojājumi! — Un viņš turpināja aprakstīt burtnī­cas lapu.

—  Es tev kaut ko teikšu, — Fīrensaids noslēpu­maini sacīja. Tas bija pievakarē, un viņi sēdēja mazajā Aipingas krodziņā.

—   Nu? — Tedijs Henfrijs jautāja.

—   Tas zellis, par kuru tu stāstīji un kuru sakoda mans suns. Jā, — viņš ir melns. Mazākais viņa kājas ir tādas. Es redzēju pa plīsumu viņa biksēs un arī cimdā. Varēja sagaidīt, ka pazibēs sārta miesa, vai ne? Nekā! Bija tikai melnums. Es tev saku, viņš ir tikpat melns kā mana platmale.

—  Nudien! — Henfrijs iesaucās. — Tas vispār ir kaut kas dīvains. Bet deguns viņam ir tik sārts kā nokrāsots.

Ta:; tiesa, Fīrensaids atbildēja. — To es zinu. Un rs tev pateikšu, ko domāju. Tas cilvēks ir raibs, 'IVdij, vietām melns, vietām balts — plankumains. Un viņš par to kaunās. Viņš ir jauktenis, un krāsas nav sajaukušās, bet iznākušas plankumainas. Esmu dzir­dējis, tā gadoties. To katrs var redzēt, ka tā parasti ir ar zirgiem.

IV

MISTERA KASA SARUNA AR SVESINIEKU

Es diezgan sīki aprakstīju svešinieka ierašanos Aipingā, lai lasītājs saprastu dīvainos iespaidus, ko tā radīja. Viņa dzīvi līdz ievērojamajai biedrības svētku dienai, atskaitot divus savādus gadījumus, var pārstāstīt visai pavirši. Notika dažas sadursmes ar misis Holu par mājas kārtību, bet viņš ik reizes patu­rēja virsroku, jo viegli izpalīdzējis ar īpašu piemaksu. Tā tas gāja līdz aprīļa beigām, kad varēja manīt, ka viņam sāk trūkt naudas. Holam viņš nepatika, un tas, kad vien drīkstēja, runāja, ka prātīgāk butu tikt no viesa vaļā, bet savu nepatiku Hols lepni apslēpa un pēc iespējas izvairījās sastapties ar viesi.

— Pagaidi līdz vasarai, kad sāks nākt māksli­nieki, — misis Hola ar ziņu teica. — Tad redzēsim. Var būt, ka viņš ir drusku uzpūtīgs, bet, saki nu ko sacīdams, maksājumus gan vienmēr nokārto laikā.

Svešinieks neapmeklēja baznīcu un viņam pat ap­ģērba ziņā nebija nekādas starpības starp svētdienu un darbdienu Viņš, pēc misis Holas domām, strādaja ļoti untumaini. Daždien viņš nonāca lejā agri un stra- dāja visu laiku, citreiz — piecēlās vēlu, staigāja pa istabu, stundām skaļi pukojās, smēķēja vai arī gulēja atzveltnes krēslā pie kamīna. Viņam nebija nekādu sakaru ar ārpasauli. Viņa garastāvoklis bija ļoti mai­nīgs; lielāko tiesu viņš izturējās kā cilvēks, ko pār­ņēmis grūti valdāms sapīkums, un vienu vai divas reizes pēkšņā dusmu lēkmē viņš kaut ko sasita, sa­plēsa vai salauza. Viņam izveidojās paradums pusbalsī sarunāties ar sevi, bet, lai arī misis Hola klausījās cik uzmanīgi klausīdamās, viņa nekā nesaprata no tā, ko dzirdēja.

Dienu viņš reti atstāja māju, bet krēslā, vienalga, vai laiks bija auksts vai ne, izgāja, satinies līdz deguna galam un izvēlējās vientuļākas takas, kā arī tās, kas bija koku un pakalnu apēnotas. Viņa briļļu redzokļi un spokainā, notītā seja zem cepures platās malas tumsā nepatīkami pārsteidza vienu vai divus mājup ejošus strādniekus. Tediju Henfriju, kurš kādu vakaru ap pusdesmitiem izklumburoja no «Sarkanā svārka», pēkšņi atvērto viesnīcas durvju gaismā nejauki izbie­dēja svešinieka baltais pauris (viņš gāja, cepuri rokā turēdams). Bērni, kas redzēja viņu mijkrēslī, sapņoja fKar bubuļiem, un bija jāšaubās, vai viņš ienīda puikas vairāk kā tie viņu, bet starp abām pusēm valdīja visai stipra nepatika.

Cilvēks ar tik uzkrītošu ārieni un izturēšanos tādā ciemā kā Aipingā neglābjami kļuva par pastāvīgu sarunu tematu. Domas par viņa nodarbošanos stipri dalījās. Misis Hola šai jautājumā bija smalkjūtīga. Ja kāds jautāja, viņa, lēni izrunādama balsienus, it kā baidīdamās pārsacīties, ļoti piesardzīgi paskaidroja, ka viņš esot «eksperimentējošs zinātnieks». Ja viņai jau­tāja, kas ir eksperimentējošs zinātnieks, viņa ar zi­nāmu pārākumu atbildēja, ka vairums izglītotu ļaužu to zinot, un tad paskaidroja, ka viņš «izdara atklā­jumus». Viņa teica, ka ar viesi noticis nelaimes gadī­jums, kas uz laiku izbalinājis viņa seju un rokas, bet, tā kā viņš esot jūtīgas dabas, tad viņam netīkot, ka ļaudis to ievērojot.

Viņai aiz muguras plaši izplatījās uzskats, ka viņš ir noziedznieks, kas grib izbēgt tiesai, un satuntuļojas, lai viņu neatrastu policija. Šī doma radās mistera Te- dija Henfrija galvā. Bet kopš februāra otrās puses nebija zināms, ka būtu ticis pastrādāts kaut mazākais noziegums. Skolotāja amata kandidāta Gulda fantā­zijā pārstrādāta, šī teorija pieņēma tādu veidu, ka svešinieks ir pārģērbies anarhists, kas izgatavo sprāgst­vielas, un Gulds apņēmās, cik laiks atļautu, uzņemties detektīva pienākumus. Izsekošana galvenokārt izpau­da'. tādejādi, ka viņš ļoti cieši vērās svešiniekā, kad vien viņu satika, un izprašņāja par svešinieku cil­vēku., kas to nekad nebija redzējuši, bet viņš nekā neatklāja.

Citi pievienojās misteram Fīrensaidam un vai nu pieņēma versiju, ka viesis ir raibs, vai arī kādu tās variantu. Sailess Dargans, piemēram, apgalvoja, ka svešais drīz vien kļūtu bagāts,^ja gribētu rādīt sevi tirgos. Tā kā viņš bija bībelnieks, tad salīdzināja sve­šinieku ar vīru, kas apracis savu dālderi. Vēl citi uzskatīja svešinieku par nekaitīgu plānprātiņu. Šim uzskatam bija tā priekšrocība, ka tas uzreiz izskaid­roja visu. Starp šīm galvenajām grupām bija vēl arī tādi, kas šaubījās, un tādi, kas pieņēma gan vienu, gan otru variantu. Saseksas iedzīvotāji nav visai māņ­ticīgi, un tikai pēc aprīļa sākuma notikumiem ciemā izplatījās baumas par pārdabiskām parādībām. Arī tad ticēja tām vienīgi sievietes.

Taču, lai aipingieši domātu par svešinieku ko do­mādami, nevienam viņš nepatika. Garīga darba strād­nieks pilsētā varbūt saprastu viņa viegli aizkaitināmo dabu, bet šiem mierīgajiem Saseksas iedzīvotājiem tā radīja tikai izbrīnu. Sad un tad tos iztrūcināja viņa neapvaldītie žesti; kad bija satumsis, viņš strauji uz- drāzās tiem virsū aiz klusiem stūriem; viņš gandrīz brutāli atgrūda visus tos, kas bikli viņam tuvojās savā ziņkārē; viņam patika krēsla, un viņš tāpēc aizslēdza durvis, aizklāja logus un izdzēsa sveces un lampas. Kas ar visu to varēja samierināties? Ļaudis grieza ceļu, kad viņš gāja caur ciemu, un, kad viņš bija pa­gājis garām, jaunie jokdari uzlocīja apkakli, novilka cepuri uz acīm un satraukti soļoja nopakaļ, imitēdami viņa mistisko izturēšanos. Tajā laikā bija populāra dziesma «Bubulis». Miss Sečela dzfedāja to skolas kon­certā baznīcas lampu iegādei par labu, un vēlāk, kad vien satikās pāris ciema ļaužu un parādījās svešinieks, klusāk vai skaļāk arvien tika nosvilpota kāda šīs me­lodijas takts. Pat mazi bērni, vakarā vēlāk palikuši laukā, nosauca viņam pakaļ «bubulis!» un satraukti un sajūsmināti laidās lapās.

Vietējo ārstu Kasu mocīja ziņkāre. Apsēji modi­nāja viņā profesionālu interesi, baumas par tūkstoš un vienu pudeli — skaudīgu apbrīnu. Visu aprīli un maiju viņš meklēja izdevību parunāties ar svešinieku un beidzot ap vasaras svētkiem nevarēja vairs no­ciesties un izmantoja par ieganstu gadījumu, ka tika vākti ziedojumi ciema žēlsirdīgajai māsai. Viņš bija pārsteigts, ka misters Hols nezināja viesa vārdu.

—   Viņš sacīja savu vārdu, — misis Hola gluži ne­pamatoti apgalvoja, — bet es labi nesadzirdēju. — Viņai šķita ļoti muļķīgi, ka viņa nezina šā cilvēka vārdu.

Kass pieklauvēja pie viesistabas durvīm un iegāja. Iekšā atskanēja labi sadzirdams lāsts.

—   Piedodiet, ka traucēju, — Kass teica. Tad durvis aizvērās un misis Hola nedzirdēja vairs turpmāko sarunu.

Nākošajās desmit minūtēs bija dzirdamas tikai neskaidras balsis, tad kāds pārsteigumā iekliedzās, samīņājās, apgāzās krēsls, nodārdēja smieklu rēciens, durvīm tuvojās ātri soļi, un tajās, atskatīdamies pār plecu, nobālis parādījās Kass. Viņš atstāja durvis aiz sevis vaļā un, nepametis ne acu uz misis Holu, lie­liem soļiem devās cauri priekšnamam lejā pa kāpnēm un aizsteidzās pa ceļu. Cepuri viņš nesa rokā. Misis Hola stāvēja aiz letes un lūkojās uz viesistabas atvēr­tajām durvīm. Tad viņa dzirdēja, ka svešinieks klusu nosmējās un nāca pāri istabai. Viņa nevarēja no tās vietas, kur atradās, redzēt svešinieka seju. Viesistabas durvis aizcirtās, un atkal valdīja klusums.

Kass devās tieši uz ciemu pie mācītāja Bantinga.

—   Vai esmu jucis? — Kass strupi jautāja, ieejot mazajā, trūcīgi iekārtotajā kabinetā. — Vai es izskatos pēc nenormāla cilvēka?

—   Kas tad noticis? — mācītājs brīnījās un uzlika gliemežvāka slogu uz topošā sprediķa tukšajām lapām.

—   Tas zellis viesnīcā …

—   Jā?

—   Dodiet man kaut ko iedzert, — Kass palūdza un apsēdās.

Kad uztraukums bija nomierināts ar glāzi lēta vīna vienīgo dzērienu, ko labais mācītājs varēja pie­dāvā!, Kass atstastīja sarunu ar svešinieku.

līs ieeju, viņš aizelsdamies runāja, — un lūdzu, lai parakstās par labu žēlsirdīgās māsas fon­dam. Kad iegāju, viņš bija sabāzis rokas kabatās un lempīgi atzvēlās krēslā. Viņš nošņaukājās. Teicos esam dzirdējis, ka viņš interesējas par zinātni. «Jā,» viņš atbildēja un atkal nošņaukājās. Viņš šņaukāja visu laiku, jo, acīm redzotv bija stipri apaukstējies. Nav brīnums, ja tā notinas. Sāku klāstīt par žēlsirdīgo māsu un visu laiku turēju acis vaļā. Visur pudeles, ķimikālijas. Svari, statīvos iestiprinātas mēģenes un — prīmulu smarža. Vaicāju, vai viņš ziedos. Sacīja, ka padomāšot. Tad prasīju tieši, vai viņš nodarbojas ar pētījumiem. Tā esot gan. Vai ilgstošiem pētījumiem? Viņš noskaitās. «Sasodīti ilgstošiem!» atcirta, jo ne­varēja vairs novaldīties. «Ak tā!» es iesaucos.

Tad viņš klāja visu vaļā. Vīram sirds bija pilna, un mans jautājums atraisīja viņam mēli. Viņš esot dabūjis recepti — ļoti svarīgu recepti, — viņš gan ne­teica, kādam nolūkam. — «Medicīnisku?» — «Pie velna! Ko jūs ošņājat?» Es atvainojos. Viņš atkal cie­nīgi nošņaukājās un noklepojās. Viņš izlasījis recepti. Piecas sastāvdaļas. Nolicis, aizgriezis galvu. Caurvējš no loga pacēlis papīru. Kaut kas nočabējis. Viņš esot strādājis istabā, kur vaļējs kamīns. Noplīvojis papīrs, un recepte kamīnā jau uzliesmojusi. Kad viņš piestei­dzies, tā nozudusi dūmvadā. Tāl Tai brīdī, lai stāstu ilustrētu, pacēlās viņa piedurkne.

—   Ko?

—   Ne jau roka. Tikai tukša piedurkne. Debess! Es domāju, ka viņš ir sakropļots, ka viņam ir mākslīga roka, kuru viņš noņēmis. Tad man ienāca prātā, ka tas tomēr ir savādi. Pie velna, kas gan notur piedurkni paceltu un atvērtu, ja tajā nekā nav? Es jums saku, it nekā nebija iekšā. It nekā līdz pašai locītavai. Es varēju ieskatīties pa to līdz elkonim, un pa plīsumu drēbē iespīdēja gaisma. «Augstais dievs!» es iesaucos. Viņš aprāvās. Paskatījās ar tumšajiem briļļu stikliem uz mani un uz savu piedurkni.

—   Un tad?

—  Tas ir viss. Viņš neteica ne vārda, tikai paskatījās un ātri iebāza piedurkni atkal kabatā. «Es stāstīju,» viņš sacīja, «ka recepte sadega, vai ne?» Un vaicājoši noklepojās. «Velns, kā jūs varat tā kustināt tukšu piedurkni?» es prasīju.

«Tukšu piedurkni?» — «Jā,» es atbildēju, «tukšu piedurkni.»

«Vai tā ir tukša piedurkne? Vai jūs redzējāt, ka tā ir tukša piedurkne?» Viņš pielēca kājās. Es arī pie­cēlos. Viņš tuvojās man trim ļoti lēniem soļiem un pienāca gluži klāt. Nikni nošņaukājās. Es nekustējos ne no vietas, un, lai mani uzkar, liekas gan, ka šie redzokļi un satītā poga nobiedētu katru, ja tā mierīgi nāktu virsū. «Jūs teicāt, ka tā ir tukša piedurkne?» — viņš vaicāja. «Zināms,» es atbildēju. Viņš klusēdams blenza manī tā, kā cilvēks ar atklātu seju, bez brillēm, nekad nevarētu. Tad viņš gluži mierīgi atkal izvilka no kabatas piedurkni un pacēla pret mani roku, it kā gribētu atkal parādīt. Viņš darīja to ļoti ļoti lēnām. Es skatījos. Likās, pagāja vesela mūžība. «Nu?» es noklepojies sacīju, «Tajā nekā nav.»

Bija taču kaut kas jāsaka. Man sāka mesties bail. Es labi varēju ieskatīties piedurknē. Viņš lēni lēni iz­stiepa to pret mani — lūk tā, — līdz aproce atradās pāris desmit centimetru no manas sejas. Dīvaini redzēt, kad pretī ta paceļas tukša piedurkne. Un tad .. t

—   Nu?

—  Kaut kas — gluži kā divi pirksti — ieknieba man degunā.

Bantings sāka smieties.

—   Tur it nekā nebija! — Kass teica, spalgi uzsve­rot «nekā». — Jūs varat smieties, bet es jums saku, es tā pārbijos, ka iezvēlu viņam pa aproci, apgriezos un izskrēju no istabas, — es pametu viņu .. /

Kass apklusa. Nebija šaubu, ka viņa izbailes bija patiesas. Viņš nevarīgi apskatījās apkārt un iztukšoja otru glāzi lieliskā mācītāja draņķīgā vīna.

—   Es jums saku, ka tad, kad iesitu pa viņa pie­durkni, man nudien likās, ka situ pa roku. Bet tur ne­bija rokas! Tur nebija ne ēnas no rokas!

Mislers Bantings brīdi klusēja un aizdomu pilns uzlilkoļa Kasu.

Ta*. ii visai ievērojams notikums, — viņš sa­cīja un izskatijas ļoti nopietns un gudrs. — Tas pa­liesam ir visai ievērojams notikums, — viņš prātīgi uzsvēra.

V

zādzība mācītāja mājā

Patiesība par zādzību mācītāja mājā kļuva zināma galvenokārt pēc mācītāja un viņa sievas izteicieniem. Tā notika agri no rīta otrajos vasarassvētkos, dienā, kas Aipingā tika veltīta biedrības svētkiem. Misis Ban- tinga pēkšņi pamodusies klusumā, kas iestājas pirms ausmas, ar savādu sajūtu. Viņai licies, ka guļamistabas durvis atveras un atkal aizdarās. Viņa sākumā nemo­dināja vīru, bet klausīdamās piecēlās gultā sēdus. Tad viņa skaidri izdzirda basu kāju soļus, kas, nākdami no blakusistabas, aizdipēja uz kāpņu pusi. Tiklīdz viņ'a to skaidri aptvēra, tā pēc iespējas klusu uzmodināja godājamo misteru Bantingu. Viņš neiededza gaismu, bet uzlika brilles, uzvilka rīta svārkus un tupeles un izgāja paklausīties kāpnēs. Viņš gluži skaidri dzirdēja, ka lejā kabinetā kāds taustās ap viņa galdu un spē­cīgi nošķaudās.

Tad misters Bantings atgriezās guļamistabā, apbru­ņojās ar visdrošāko ieroci — krāsns urķi — un, cik klusu vien iespējams, kāpa lejā. Misis Bantinga iz­nāca kāpņu telpā.

Pulkstenis varēja būt četri, un dziļā nakts tumsa jau bija izgaisusi. Priekšnamā vāji audās gaisma, bet kabineta durvis rēgojās kā melns plankums. Viss bija klusu, tikai kāpnes mazliet čīkstēja zem mistera Ban­tinga soļiem un kabinetā bija dzirdams viegls troksnis. Tad tur kaut kas nokrakstēja, tika attaisīta atvilktne un nočaukstēja papīri. Beidzot tika izgrūsts lāsts, uz­rauts sērkociņš un kabinets pielija ar dzeltenu gaismu. Misters Bantings tagad bija priekšnamā un pa durvju spraugu varēja redzēt galdu, vaļējo atvilktni un uz galda degošu sveci. Laupītāju viņš neredzēja. Viņš stāvēja priekšnamā un nezināja, ko iesākt. Misis Ban­tinga bālu, apņēmīgu seju lēnām nokāpa lejā pie viņa. Viens apstāklis neļāva misteram Bantingam zaudēt dūšu. Tā bija pārliecība, ka zaglis ir ciema iedzīvotājs.

Nožvadzēja naudas gabali un viņi saprata, ka lau­pītājs atradis saimniecības rezerves kapitālu — pavisam divas mārciņas, desmit šiliņus — desmit šiliņu gaba­los. Sī skaņa lika misteram Bantingam rīkoties ātri. Cieši sažņaudzis urķi, viņš iesteidzās istabā. Misis Bantinga sekoja viņam uz pēdām.

— Padodies! — misters Bantings nikni iekliedzās un tad pārsteigumā apstājās. Istaba, kā redzams, bija pilnīgi tukša.

Viņi tomēr bija noteikti pārliecināti, ka tieši to­brīd pa istabu kāds kustējās. Varbūt pusminūti viņi stāvēja vaļējām mutēm, tad misis Bantinga pārgāja

pār istabu un paskatījās aiz kamīna aizsarga, bet misters Bantings, tādu pašu jūtu pamudināts, paglū­nēja zem galda. Tad misis Bantinga pašķīra logu aiz­karus un misters Bantings ieskatījās kamīna dūmvadā, pabikstīdams ar urķi. Tad misis Bantinga izvandīja papīru grozu un misters Bantings attaisīja ogļu spaini. Beidzot abi meta mieru un nesapratnē vērās viens otrā.

—   Es varētu apzvērēt… — misters Bantings ie­sāka. — Svece! —viņš iesaucās. — Kas aizdedzināja sveci?

—   Atvilktne! — misis Bantinga nogaudās. — Un nauda pagalam!

Viņa aši devās uz durvīm.

. — Tas vēl nekad nav piedzīvots …

Gaitenī atskanēja stipras šķavas. Viņi izsteidzās- no istabas, un tieši tobrīd noblīkšķēja virtuves durvis.

—   Atnes sveci! — misters Bantings uzsauca un gāja pa priekšu.

Abi dzirdēja, ka steigšus tika atvilktas bultas.

Kad misters Bantings atrāva virtuves durvis, viņš caur priekšnamu redzēja, ka pašlaik veras ārdurvis un rītausmas pelēkajā gaismiņā saskatīja pa tām dārza tumšo zaļumu. Viņš bija pārliecināts, ka neviens ne- izgāja laukā. Durvis atvēras, pastāvēja brīdi vaļā un tad skaļi aizcirtās. Pie tam svece, ko misis Bantinga nesa no kabineta, noplīvoja un uzliesmoja gaišāk… Pagāja varbūt vairāk nekā minūte, pirms viņi iegāja virtuvē.

Tā bija tukša. Viņi atkal aizšāva ārdurvis, pamatīgi pārmeklēja virtuvi, priekšnamu un pieliekamo un bei­dzot nogāja pagrabā. Lai arī viņi meklēja kā meklē­dami, mājā nebija atrodama neviena dzīva dvēsele.

Kad atausa diena, mācītājs ar sievu, jocīgi ģērbti, gluži liekās un pilošās sveces gaismā vēl arvien brī­nījās savas mājas apakšējā stāvā.

—   Tas vēl nav pieredzēts! — mācītājs jau div­desmito reizi noteica.

—   Vai, mīļais! — misis Bantinga iesaucās. — Zu- zija nāk lejā. Pagaidi šepat, kamēr viņa ieies virtuvē, un tad uzmanies augšā!

VI

MĒBELES KĻŪST TRAKAS

Gadījās, ka otros vasarassvētkos agri no rīta, kad Millija vēl nebija uztramdīta no miega, misters Hols ar misis Holu piecēlās un klusu nokāpa^ pagrabā. Viņiem tur bija īpašas darīšanas, jo vajadzēja uzlabot alus stiprumu.

Tikko viņi bija iegājuši pagrabā, misis Hola apķē­rās, ka aizmirsusi paņemt līdzi no blakusistabas zāļu pudelīti. Tā kā viņa bija minētajā pasākumā speciāliste un galvenā darītāja, tad Hols padevīgi uzgāja augšā pēc pudeles.

Kāpnēs viņš pārsteigts ieraudzīja, ka svešinieka istabas durvis ir pusvirus. Viņš iegāja pats savā istabā un atrada, kā bija sacīts, pudeli.

Atgriežoties Hols pamanīja, ka ārdurvju bultas ir atvilktas un ka durvis patiesībā ir tikai aizvērtas. Pēkšņā iedvesmas mirklī viņš saistīja šo faktu ar svešinieka istabu augšstāvā un mistera Tedija Henfrija aizrādījumiem. Viņš skaidri atcerējās, ka vakarvakarā bija turējis sveci, kamēr misis Hola aizšāva bultas. Pārsteigts viņš apstājās un tad ar pudeli rokā atkal uzkāpa augšā. Viņš pieklauvēja pie svešinieka durvīm. Neviens neatbildēja. Viņš pieklauvēja vēlreiz, tad plaši atgrūda durvis un iegāja iekšā.

Viss bija tā, kā viņš 'jau sagaidīja. Kā gulta, tā arī istaba bija tukša. Un pat viņa neapķērīgajam prā­tam dīvainākais likās tas, ka uz guļamistabas krēsla un gultas malas bija izmētāti viesa apsēji un, cik viņš zināja, viņa vienīgie apģērba gabali. Pat lielā, ļeganā cepure bija nevīžīgi uzmesta uz gultasgala.

Hols, tā stāvot, izdzirda no pagraba dziļuma sievas balsi. Vārdi tika ātri nobērti un teikuma beigas izska­nēja ar spalgu, vaicājošu uzsvaru, kā Saseksas rietumu iedzīvotāji paraduši izrādīt stipru nepacietību.

—   Džordž! Vai tu dabūji, ko man vajag?

Viņš apgriezās un steidzās lejā.

—   Dženij! — viņš sauca, pārliecies pār pagraba

kāpņu margām. — Tā ir taisnība, ko Henfrijs teica. Viņa nav istabā. Un ārdurvis ir atbultētas.

Misis Hola sākumā neko nesaprata, bet, tikko ap­ķērās, kas noticis, nolēma pati apskatīt tukšo istabu. Hols, vēl arvien turēdams rokā pudeli, gāja pa priekšu.

—   Viņa paša tur nav, — tas teica, — bet drēbes ir. Un ko tad viņš dara bez drēbēm? Tīrais joksl

Vēlāk viņi apgalvoja, ka, nākot pa pagraba kāpnēm augšā, abiem licies, it kā ārdurvis atveras un atkal aizdarās, bet redzēdami, ka tās ir ciet un neviena nav, viņi neieminējās par to viens otram ne vārda. Misis Hola pagāja gaitenī vīram garām un pirmā uzskrēja augšstāvā. Kāpnēs kāds nošķaudījās. Hols, iedams sešU6 soļus aiz sievas, domāja, ka dzird viņu šķaudām, bet viņai likās, ka šķauda Hols. Viņa atgrūda durvis un apskatīja istabu.

—   Tad tč jocīgi! — misis Hola noteica.

Viņa saklausīja turpat aiz muguras nošņaukāšanos un pagriezusies bija pārsteigta, redzēdama, ka Hols atrodas kādus desmit soļus tālāk, kāpņu galā. Nāka­majā brīdī viņš jau bija tepat līdzās. Viņa noliecās, pataustīja spilvenu un pabāza roku zem gultas drēbēm.

—   Aukstas, — viņa sacīja. — Viņš jau ir stundu vai ilgāk augšā.

Piepeši notika visdīvainākais, ko vien varēja iedo­māties. Gultas drēbes sarāvās čupā, pacēlās stāvus gaisā un ātri pārlēca pār gultasgalu. Likās tieši, ka roka būtu pakampusi tās un aizmetuši sāņus. Tūliņ pēc tam no gultasgala palēcās svešinieka cepure, ap­lidoja gaisā krietnu loku un atsitās taisni misis Holas sejā. Tādā pašā ātrumā nāca no mazgājamā galdiņa sūklis, pēc tam krēsls, bezrūpīgi nometis svešinieka svārkus un bikses un sausi smiedamies tīri kā sveši­nieka balsī, likās brīdi notēmēja uz misis Holu savas četras kājas un šāvās virsū. Viņa iekliedzās, pagriezās, un tad krēsla kājas maigi, bet cieši atdūrās pret viņas muguru un izstūma viņu Jīdz ar Holu laukā no istabas. Durvis spēcīgi aizcirtās un tika aizslēgtas. Šķita, ka krēsls un gulta vēl brīdi lēkāja uzvaras deju, un tad pēkšņi viss bija klusu.

Misis Hola, gandrīz samaņu zaudēdama, kāpņu telpā ieslīga mistera Hola rokās. Hols un baiļu klie­dziena uzmodinātā Millija ar lielām pūlēm nogādāja viņu lejā un pasniedza viņai atspirdzinājumus, kādus tādos gadījumos parasti lieto.

—   Tie ir gari, — misis Hola sacīja. — Es zinu, ka tie ir gari. "Esmu lasījusi par to avīzēs. Galdi un krēsli lēkā un dejo …

—   Ieņem vēl lāsīti, Dženij, — Hols skubināja. — Tas tevi spēcinās.

—   Aizslēdziet durvis, — misis Hola turpināja. — Ne­laidiet viņu vairs iekšā! Es jau tā domāju. .. Man vajadzēja zināt. Tādas brilles un tik satīta galva, un svētdienās nekad neiet uz baznīcu… Un visas tās pudeles .. . Vai kādam pieklājas tik daudz turēt? … Viņš iedzinis mēbelēs garus … Manas vecās, labas mēbeles! Tajā pašā krēslā, kad biju maza meitene, mēdza sēdēt mana māte. Ja iedomājos, ka tas tagad pacēlās pret mani…

—   Vēl mazu lāsīti, Dženij, — Hols uzstāja. — Tavi nervi ir galīgi beigti.

Ap pieciem jau bija uzlēkusi saule, un viņi aizsū­tīja Milliju pāri ielai, lai pamodina kalēju Sendiju Vedžersu.

Misters Hols liek sveicināt, un augšistabā ar mē­belēm notiek kaut kas dīvains. Vai misters Vedžerss neatnāktu?

Vedžerss bija gudrs un |oti attapīgs cilvēks. Viņš pret šo gadījumu izturējās ļoti nopietni.

—   Lai mani nosit, ja tā nav burvība, — tādas bija Sendija Vedžersa domas. — Pret tādiem kundziņiem der zirga pakavs,

Viņš atnāca ļoti norūpējies. Holi gribēja viņu uzvest augšā, istabā, bet Vedžerss nesteidzās. Viņš labāk apru­nājās gaitenī. Otrā pusē ceļam iznāca Hakstera mācek­lis un sāka taisīt vaļā slēģus tabakas preču veikalam. Viņš tika uzaicināts pievienoties pārrunām. Pēc pāris minūtēm, protams, ieradās arī pats misters Haksters. Nu visā spožumā parādījās anglosakšu parlamentā­rais ģēnijs: runāts tika daudz, bet darīts netika nekas noteikts.

—   Vispirms visu labi apsvērsim, — misters Sendijs Vedžerss neatlaidās. — Padomāsim, vai mēs rīkosimies pareizi, ja uzlauzīsim durvis. Uzlauzt jau var vienmēr, bet, ja durvis reiz ir vaļā, tad tur vairs nekā nevar darīt.

Piepeši visiem par pārsteigumu augšistabas durvis atvērās pašas no sevis, un, kad viņi izbrīnījušies palū­kojās uz augšu, tad redzēja, ka lejā kāpa svešinieka satuntuļojies stāvs. Viņa pārmērīgi lielie stikla redzokļi bija tukšāki un tumšāki kā jebkad. Tā blenzdams, viņš stīvi un lēni nonāca lejā, tuvojās pa gaiteni un ar ne­kustīgu skatienu apstājās.

—   Paraugieties! — viņš iesaucās. Visu acis pa­griezās, kurp rādīja cimdotais pirksts, un ieraudzīja pie pašām pagraba durvīm zāļu pudeli. Tad viņš iegāja viesistabā, pēkšņi un nikni aizcirzdams durvis viņiem deguna priekšā.

Kamēr durvju cirtiena troksnis nebija pilnīgi ap­klusis, netika izrunāts ne vārds. Viņi uzlūkoja viens otru.

—   Ja nu reiz mērs nav pilns! — misters Vedžerss iesāka, bet nepabeidza.

—   Es ieietu un pajautātu, — viņš sacīja misteram Holam. — Es prasītu paskaidrojumu.

Pagaja labs brīdis, līdz majastēvu piedabūja uz šo soli. Beidzot viņš pieklauvēja, atvēra durvis un pa-< guva tikai pateikt:

—   Atvainojiet..,

—   Ejiet pie velna! — svešinieks briesmīgā balsī iekliedzās. — Un aiztaisiet durvis!

Tā izbeidzās šī īsā saruna.

VII

SVEŠINIEKU ATMASKO

Svešinieks iegāja viesnīcas «Pie četrjūga» mazajā viesistabā ap pussešiem no rīta un palika tur gandrīz līdz pusdienai. Aizlaidnes bija novilktas lejā, durvis aiz­taisītas, un neviens pēc tam, kad Hols tika izdzīts, neuzdrošinājās viņam tuvoties.

Visu šo laiku viņam vajadzēja gavēt. Viņš trīs reizes zvanīja, trešo reizi nikni un ilgi, bet neviens nenāca. — Lai pagaida vien, ja sūta visus pie velna! — misis Hola teica. Drīz vien izplatījās neskaid­ras baumas par zādzību mācītājmājā, un ļaudīm sāka mosties aizdomas. Hols kopā ar Vedžersu aizgāja uzmeklēt tiesnesi misteru Šaklfordu un apspriesties ar to. Neviens neiedrošinājās uzkāpt augšstāvā. Nav zināms, ko darīja svešinieks. Reizēm viņš sparīgi so­ļoja šurp un turp, pāris reizes izlamājās, plēsa papīru un sirdīgi sita pudeles.

Izbiedēto un ziņkārīgo pulciņš pieauga. Atnāca misis Hakstera, un apjukumu ar juceklīgu taujašanu vēl pavairoja daži jautri jaunekļi, kas bija lepni uz­cirtušies melnos veikalā pirktos svārkos ar baltām pikē kaklasaitēm, jo bija otrie vasarassvētki. Jaunais Arčijs Haksters pievērsa vispārēju uzmanību ar to, ka pārgāja pāri pagalmam un mēģināja ielūkoties gar aizlaidnēm. Viņš nekā nesaskatīja, bet izlikās kaut ko redzam, un viņam tūliņ pievienojas pārējie Aipingas jaunieši.

Bija brīnišķīgi jauki vasarassvētki, un gar ciema ceļu bija saceltas vairākas teltis, kā arī mērķī šauša­nas būda. Pie kalves mauriņā stāvēja trīs dzeltenbrū- nas kulbas, un daži svešāda izskata vīrieši un sievietes kārtoja uz kokosriekstiem metamos apļus. Vīriešiem bija zilas vilnas vestes, sievietēm balti priekšauti un gluži modernas cepures ar kuplām spalvām. Vudžerss no «Sarkanās stirnas» un kurpnieks Džegerss, kas pār­deva arī lietotus divriteņus, stiepa pāri ceļam karodziņu vītni ar nacionālajiem un karaļa karogiem, kas bija uzglabāti no karalienes Viktorijas jubilejas.

Bet" iekšā, viesistabas tumsā, kur iespiedās tikai viens tievs saulstaru kūlītis, biklais svešinieks, ie- slēpies neērtajos, karstajos apsējos un — jādomā — izsalcis, urbās caur tumšajām brillēm papīros, šķindi­nāja netīrās pudelītes un reizēm nikni lādējās paff puikām, kas trokšņoja aiz loga. Kaktā pie kamīna bija nomestas vairāku saplēstu pudeļu drumslas, un gaisu pildīja asa hlora smaka. Tik daudz zinām pēc tā, kas tika runāts un ko vēlāk redzēja istabā.

Ap dienas vidu viņš piepeši atvēra viesistabas durvis un stingri uzlūkoja tos trīs vai četrus cilvēkus, kas atradās bufetes telpā.

—   Misis Hola! — viņš sauca.

Kāds kūtri aizgāja un ataicināja misis Holu.

Misis Hola parādījās pēc brīža, mazliet aizelsusies, bet tāpēc jo niknāka. Hols vēl nebija atgriezies. Viņa bija sagatavojusies šai scēnai un nesa uz mazas pa­plātes nesamaksāto rēķinu.

—   Vai jūs vēlaties rēķinu, ser? — viņa jautāja.

—   Kāpēc nepasniedzāt man brokastis? Kāpēc ne- gatavojāt man ēdienu un nenācāt, kad zvanīju? Vai domājat, ka dzīvoju bez ēšanas?

—   Kāpēc man nav samaksāts rēķins? — misis Hola atcirta. — To es gribētu zināt.

—   Vēl aizvakar es jums sacīju, ka gaidu naudas sūtījumu …

—   Bet aizvakar es jūs brīdināju, ka negaidīšu nekāda sūtījuma. Jums nav ko kurnēt, ka drusku jāpa­gaida brokastis, ja man jāgaida piecas dienas, vai ne?

Svešinieks izgrūda īsu, bet spēcīgu lāstu.

—   Nu, nu! — atskanēja bufetes telpā.

Un es priecātos, ser, ja jūs paturētu pie sevis savus lāstus, — misis Hola piebilda.

Svešinieks vairāk kā jebkad izskatījās pēc sanik­nota ūdenslīdēja. Visi, kas atradās bufetes telpā, juta, ka misis Hola viņu pārspējusi. Viesa turpmākie vārdi to tikai apstiprināja.

—   Paklausieties, labā sieviete, — viņš iesāka.

—   Es neesmu jums nekāda «labā sieviete», — misis Hola atcirta.

—   Es jums teicu, ka sūtījums man nav pienācis.

—   Labs sūtījums! — misis Hola sacīja.

—   Tomēr varu sacīt, ka manā kabata . ..

—   Aizvakar jūs man stāstījāt, ka jums ir vairs tikai sudraba divdesmit šiliņu gabals.

—   Es vēl drusku atradu.

—   Oho! — atskanēja bufetes telpā.

—   Brīnums, kur jūs to atradāt, — teica misis Hola.

Tas, kā likās, ļoti apvainoja svešinieku. Viņš pie­cirta kāju.

—   Ko jūs iedomājaties? — viņš iesaucās.

—   Es tikai brīnos, kur jūs to atradāt, — misis Hola atkārtoja. — Un pirms pieņemu maksājumu, atnesu brokastis vai daru ko citu, jums būtu man šis tas jā­paskaidro, ko es nesaprotu, ko neviens nesaprot, bet katrs Joti gribētu saprast. Gribu zināt, ko jūs augša izdarījāt manam krēslam, un gribu zināt, kā jūs va­rējāt gadīties savā istabā, ja tā bija tukša? Tie, kas te apmetas, staigā pa durvīm, — šajā mājā valda tāds likums, ko jūs neievērojāt. Un tāpēc gribu zināt, kā jus tikāt iekšā. Un gribu zināt..,

Svešinieks piepeši savilka dūres un pacēla cimdotās rokas, piecirta kāju un tik ārkārtīgās dusmās pa­teica: — Pietiek! — ka viņa uz vietas apklusa.

—   Jūs nesaprotat, kas es esmu un kāds es esmu, — viņš sacīja. — Es jums parādīšu. Pie velna! Es jums parādīšu.

Viņš aizklāja seju ar plaukstu, un, kad viņš to at­ņēma, sejas vidū atklājās melns tukšums. — Ņemiet! — viņš paspēra soli un sniedza kaut ko misis Holai.koviņa mehāniski saņēma, raudzīdamās viesa pārvērstajā sejā. Tad, pamanot, ko saņēmusi, viņa skaļi iekliedzās, no­meta to un streipuļodama atkāpās. Deguns — tas bija svešinieka sārtais un spīdīgais deguns, kas aiz­ripoja pa grīdu, noskanēdams kā papes vāks.

Tad viņš noņēma brilles, un visi bufetes telpā sa­stinga. Viņš noņēma cepuri un nesavaldīgām kustībām sāka raut nost vaiga bardu un apsējus. Tas negāja tik ātri. Skatītājus pārņēma briesmīgas nojautas. — Ak dievs! kāds iesaucās. Tad apsēji nokrita.

Nevarēja būt nekā ļaunāka. Misis Hola, kas stāvēja šausmu pārņemta un vaļēju muti, iekliedzās un metās uz ārdurvīm. Visi sakustējās. Viņi bija sagatavojušies skatīt rētas, sakropļojumu, acīm redzamas šausmas, bet — nebija nekā. Saites un liekie mati ielidoja no gaiteņa bufetes telpā. Kādam zemnieku puisim bija jāp.alecas, lai izvairītos no tiem. Klupdami krizdami visi traucās pa kāpnēm lejā, jo cilvēks, kas stāvēja un izkliedza nesakarīgus paskaidrojumus, līdz svārku apkaklei bija īsts, kustīgs stāvs, bet tālāk — nekas, it nekas vairs nebija redzams.

Ļaudis ciema otrā galā izdzirda kliedzienus un ķērcienus un, pavērdamies pa ceļu, ieraudzīja, ka «Pie četrjūga» apmeklētāji steigšus atstāj krodziņu. Viņi redzēja, ka misis Hola pakrīt un misters Tedijs Henfrijs palecas, lai nepakluptu pār viņu, un tad viņi dzirdēja Millijas izbaiļu spiedzienus. Kņadai sākoties, tā bija piepeši iznākusi no virtuves un uzskrējusi no muguras puses virsū bezgalvainajam svešiniekam. Pēkšņi viņa apklusa.

Tūliņ visi, kas atradās uz ceļa, — saldumu pārde­vējs, kokosriekstu būdas īpašnieks ar palīgu, karuseļa vīrs, mazi puikas un meitenes, lauku švīti, glītas mei­čas, veči darba blūzēs un čigānietes ar baltiem priekš­autiem — sāka skriet uz viesnīcas pusi. Apbrīnojami īsā laika sprīdī pie misis Holas iestādes saradās apmē­ram četrdesmit cilvēku liels pūlis, kas ātri auga, drūzmējās, klaigāja, prašņāja, vaimanāja un deva pa­domus. Visi runāja reizē, un radās tāds juceklis kā pie Bābeles torņa. Daži piecēla' un atbalstīja misis Holu, kas bija zaudējusi samaņu. Valdīja apjukums, un kāds mutīgs aculiecinieks klāstīja neticamas lietas.

—   Bubulis.

—  Ko tad šis darīja?

—   Vai nebūs saduris to meitēnu?

- Man liekas, viņš skrēja tai virsū ar nazi.

—  Bez galvas, es jums saku. Es nedomāju nesa­prātīgu izrunāšanos, bet cilvēku patiešām bez galvas.

—   Muļķības! Tas ir burvju triks.

—  Viņš norāva apsējus …

Cenzdamies ieskatīties pa atvērtajām durvīm, pūlis izveidoja drūzmainu ķīli, kura smailē, tuvāk viesnīcai, atradās drošsirdīgākie.

—  Viņš brīdi stāvēja, es dzirdēju, kā meitene ieklie­dzās, un viņš apgriezās. Redzēju, ka viņai brunči vien pazibēja un svešais dzinās pakaļ. Nepagāja ne mirklis, viņš atgriezās ar nazi un maizes klaipu rokā. Apstājās un it kā apskatījās visapkārt. Nupat Tad iegāja pa viņām durvīm. Es jums saku, viņam nemaz nebija gal­vas. Jūs tikai neko neredzējāt…

Aizmugurē atskanēja troksnis, un runātājs apklusa, lai dotu ceļu mazai procesijai, kas ļoti noteikti tuvojās majai. Ka pirmais sarkans un apņēmīgs nāca misters Hols, viņam sekoja ciema policists misters Bobijs Džeferss un tad apdomīgais misters Vedžerss. Viņiem tagad bija līdzi apcietināšanas pavēle.

Ļaudis klaigādami sniedza pretrunīgu informāciju par pēdējiem notikumiem.

—   Ar vai bez galvas, — Džeferss sacīja, — man viņš jāapcietina,'un es viņu apcietināšu.

Misters Hols devās augšā pa kāpnēm, gāja tieši uz viesistabas durvīm un atrada tās vajā.

—   Policist, — viņš sauca, — izpildiet savu pienā­kumu!

Džeferss iegāja iekšā, Hols aiz viņa un beidzot Vedžerss. Pustumsā viņi savā priekšā ieraudzīja ķer­meni bez galvas, kas vienā cimdotā rokā turēja ap­grauztu maizes garozu, bet otrā siera gabalu.

—   Tur viņš ir! — Hols iesaucās.

—   Pie velna! Ko tas nozīmē? — nāca dusmīgs sauciens no vietas virs stāva apkakles.

—   Jūs, kungs, esat sasodīti ērmīgs radījums, — misters' Džeferss sacīja. — Bet ar galvu vai bez tas — apcietināšanas pavēlē teikts «persona», un pie­nākums paliek pienākums …

—   Nost! stāvs atkāpdamies brīdināja.

Viņš aši nometa maizi un sieru, bet misters Hols tūliņ paķēra un laikā paglāba no galda nazi. Nomuka svešinieka kreisās rokas cimds un atsitās Džefersa sejā. Nākamajā brīdī Džeferss beidza skaidrot apcieti­nāšanas pavēli, sakampa bezrokas locītavu un satvēra neredzamo kaklu. Viņš dabūja spēcīgu belzienu pa lie­liem, iekliedzās, t bet neatlaida rokas. Hols pārstūma nazi pār galdu Vedžersam, kurš šai cīņā spēlēja, ta sakot, vārtsarga lomu. Džeferss ar svešinieku saķē­rušies streipuļoja uz Hola pusi. Hols paspēra soli un gāja talkā. Ceļā stāvēja krēsls. Tas ar -troksni aizli­doja sāņus, kad viņi kopā nogāzās zemē.

—   Grāb kājas! — Džeferss sakostiem zobiem izgrūda.

Misters Hols gribēja izpildīt norādījumu, bet da­būja ribās stipru dunku, kas brīdi novērsa viņa uzma­nību. Misters Vedžerss, redzēdams, ka bezgalvainais svešinieks ir izlocījies un jau gūst pārsvaru pār Džefersu, ar nazi rokā atkāpās uz durvīm, kur sadūrās ar misteru Haksteru un Siderbridžas važoni, kas nāca palīgā likumam un kārtībai. Tajā pašā brīdī no plaukta nogāzās vairākas pudeles un gaisā izplatījās kodīga smaka.

—   Es padošos, — svešinieks sauca, lai gan bija uzveicis Džefersu. Nākamajā brīdī viņš jau elsodams piecēlās. Tas bija dīvains stāvs — bez galvas un plaukstām, jo viņš bija novilcis arī labās rokas cimdu.

—   Nav vērts, — viņš, it kā elpu atņemdams, noteica.

Visdīvainākais bija dzirdēt balsi, kas nāca it kā no tukšuma, bet Saseksas lauku ļaudis laikam ir vis­lietišķākie cilvēki pasaulē. Arī Džeferss piecēlās un izvilka pāri rokas dzelžu. Tad viņš apjuka.

—   Tad ta joks! — viņš prātoja, piepeši aptverdams, cik viss šis atgadījums ir nedabisks. — Sasodīts! Acīm redzot, nevarēšu tos izlietot.

Svešinieks novilka ar roku gar vesti un, kā uz burvja mājienu, pogas, pret kurām pagriezās viņa tukšā piedurkne, atsprāga vaļā. Tad viņš sacīja kaut ko par savu stilbu un noliecās. Likās, ka viņš taustās ap kurpēm un zeķēm.

—   Ei! Tas taču nemaz nav cilvēks! — Haksters piepeši iesaucās. — Tās ir tikai tukšas drēbes. Palūk! Var ieskatīties pa apkakli un redzēt svārku oderi. Es varu iebāzt roku …

Viņš izstiepa roku. Šķita, ka tā gaisā pret kaut ko atdūrās. Spalgi iekliedzies, viņš atrāva to atpakaļ.

—   Lūdzu, nebāziet man pirkstus acīs, — balss kaut kur gaisā ārkārtīgi sašutusi iesaucās. — Es esmu —2 ar galvu, rokām, kājām un visft pārējo patiešām šepat, tikai neredzams. Sasodīta nelaime, bet neko nevar darīt. Tāpēc taču katram Aipingas lempim nevajag bakstīt mani nost, vai ne?

Atpogātās drēbes, kas vaļīgi turējās uz nere­dzama balsta, tagad piecēlās ar sānos iespraustām piedurknēm.

Istabā bija ienākuši vēl daži vīri, un nu tā bija pilna.

—   Vai neredzams? — Haksters. nepiegriezdams vērību svešinieka sašutumam, brīnījās. — Kas nu tā kaut ko ir dzirdējis?

—   Tas varbūt ir savādi, bet nav nekāds noziegums. Kāpēc policists izturas pret mani tik rupji?

—   Ā! Tas ir pavisam kas cits, — Džeferss atbil­dēja. — Jūs, bez šaubām, mazliet grūti saredzēt šai gaismā, bet man ir apcietināšanas pavēle, un tā ir pareiza. Neierados tāpēc, ka esat neredzams, bet zā­dzības dēļ. Zaglis ielauzies mājā un paņēmis naudu.

—   Un tad?

—   Pēdas noteikti rāda . ..

—   Tīrās blēņas! — neredzamais cilvēks attrauca.

—   Cerams, ser. Bet man dota pavēle —

—   Labi, — svešinieks atbildēja. — Es iešu. Es iešu. Bet bez roku dzelžiem.

—   Tā vienmēr parasts, — Džeferss uzstāja.

—   Bez dzelžiem! — svešinieks palika pie sava,

—   Atvainojiet, — Džeferss sacīja.

Stāvs ātri apsēdās un, iekāms skatītāji apķērās, kas notiek, kurpes, zeķes un bikses palidoja zem galda. Tad viņš atkal pielēca kājās un nometa svārkus.

—   Pag, neļaujiet! — Džeferss, piepeši visu sapraz­dams, iesaucās. Viņš satvēra vesti, tā mēģināja izrau­ties, līdz krekls izslīdēja no vestes un atstāja to tukšu un ļenganu viņa rokās.

—   Turiet viņu! — Džeferss skaļi sauca. — Ja viņš nosviedīs drēbes …

—   Turiet viņu! — nu kliedza visi un metās uz balto, plīvojošo kreklu, kas vienīgais vēl liecināja par svešinieka klātbūtni.

Krekla piedurkne negaidot iezvēla Holam pa seju, apturot viņa tuvošanos atplestām rokām, un atmugu­riski uzgrūda viņu vecajam ķesterim Tūtsamam. Nāka­majā brīdī apģērba gabals pacēlās uz augšu un sa- raucās, piedurknēm vaļīgi plivinoties, kā jau krekls, ko pārvelk pār galvu. Džeferss to sakampa, bet tikai palīdzēja novilkt. Neredzama roka iesita viņam pa muti, un viņš tūliņ izvilka rundziņu un nikni iezvēla Tedijam Henfrijam pa pakausi.

—   Sargies! — ikviens, sitot uz labu laimi un nekam netrāpot, kliedza. — Turi viņu! .Aiztaisiet durvis! Ne­laidiet viņu vaļā! Es kaut ko noķēru! Te viņš ir!

Viņi sacēla neiedomājamu troksni. Visiem, kā likās, bija ticis iesperts reizē, un Sendijs Vedžerss, kas jau vienmēr bija gudrs un kam briesmīgs sitiens pa degunu vēl paasināja prātus, attaisīja durvis un metās bēgt pirmais. Pārējie, kas viņam tūliņ sekoja, brīdi tika saspiesti aizdurvē. Kaušanās turpinājās. Sektantam Fipam izdauzīja priekšzobu, Henfrijam ievainoja auss skrimstalu. Džeferss dabūja pa žokli un pagriežoties satvēra kaut ko, kas bija iespiedies drūzmā starp viņu un Haksteru un neļāva viņiem saskarties. Viņš juta muskuļainas krūtis, un nākamajā brīdī viss iekaisušo vīru pūlis cīnīdamies izlauzās pārpildītajā priekš­namā.

—   Man viņš ir rokā! — Džeferss kliedza, spiezda­mies un grūstīdamies pārējo vidū. Sarkanu seju un uztūkušām vēnām viņš cīnījās ar neredzamo pretinieku.

Vīri atkāpās pa labi un kreisi, bet neparastais mudžeklis atri lidoja uz ārdurvīm un novērpās lejā pa viesnīcas sešiem pakāpieniem. Džeferss kliedza aiz­žņaugta balsī, bet tomēr turēja kaut ko ciet un spēra ar celi. Tad viņš apgriezās un smagi ar galvu atsitās grantī. Tikai tad viņa pirksti atlaidās.

Atskanēja uztraukti kliedzieni: — Turiet viņu! Neredzams!

Kāds svešs jauneklis, kura vārds nenāca gaismā, tūliņ iejaucās burzmā, satvēra kaut ko, bet palaida atkal vaļā un pārkrita pāri zemē gulošajam policistam. Ceļa vidū iekliedzās sieviete, jo kaut kas padrāzās viņai garām; kāds suns, kas laikam dabūja spērienu, ievaukšķējās un kaukdams ieskrēja Hakstera pagalmā, bet neredzamais cilvēks ar šo bija izbēdzis. Ļaudis brīdi stāvēja pārsteigti un rokas plātīdami. Tad viņus pārņēma panika, un viņi izklīda pa ciemu kā vēja nestas sausas lapas. Tikai Džeferss saliektiem ceļiem gulēja gluži klusu uz muguras pie viesnīcas lieveņa kāpnēm.

VIII

CEĻĀ

Astotā nodaļa ir ļoti īsa un stāsta, ka vietējais dabas draugs Gibinss, kas snauduļodams gulēja pla­šajās kailajās kāpās, kur pēc viņa domām pāris jūdžu apkārtnē nebija ne dvēseles, izdzirda, ka cieši līdzās kāds klepo, šņaukā un tad nikni lādas. Viņš apskatī­jās visapkārt, bet nekā neredzēja. Viņš tomēr noteikti dzirdēja balsi. Tā turpināja lādēties tik pamatīgi un ar tādām niansēm, kas raksturo tikai kulturāla cil­vēka lāstus. Tā sasniedza vislielāko skaļumu, tad atslāba un izgaisa tālumā, aizejot, kā viņam likās, uz Aderdīnas pusi. Atskanēja vēl negantas šķavas, un tad balss apklusa. Gibinss nebija nekā dzirdējis par rīta notikumiem, bet šī parādība bija tik pārsteidzoša un uztraucoša, ka viņam pazuda viss filozofiskais, miers. Viņš steigšus piecēlās un, cik ātri vien varēja, devās pa krauju lejā uz ciemu.

IX

MISTERS TOMASS MARVELS

Misters Tomass Marvels jums jāiedomājas kā cil­vēks ar pilnīgu, izblīdušu seju, degunu kā gurķi, lielu, slienainu un drebošu muti un jocīgi sarainu bārdu. Viņa augums tiecās uz tuklumu, un viņa īsās rokas un kājas tikai vēl pasvītroja šo noslieci. Viņš valkāja apdriskātu cilindru. Neskaitāmās auklas un kurpju saites, kas viņam aizstāja pogas un bija redza­mas apģērba kritiskākajās vietās, liecināja, ka šis vīrs ir īsts vecpuisis.

Misters Tomass Marvels sēdēja ar kājām grāvī pusotras jūdzes no Aipingas, ceļa malā, kas veda pāri kāpām uz Aderdīnu. Tā kā viņš valkāja lieliem cau- rumiem_izrotātas zeķes, tad. viņa kājas bija tikpat kā kailas. īkšķi bija plati un izslieti kā modra suņa ausis. Nesteigdamies, jo misters Marvels visu darīja bez

steigas, viņš pārdomāja, kā būtu, ja uzlaikotu zābakus. Tie bija veselākie zābaki, kādi viņam ilgi nebija gadī­jušies, tikai par lieliem, kamēr viņa vecie bija ļoti ērti sausā laikā, bet mitrā bija par plāniem. Misteram Tomasam Marvelam nepatika lieli zābaki, bet viņam nepatika arj mitrums. Viņam nekad nevedās īsti izdo­māt līdz galam, kas nepatīk vairāk, bet bija jauka diena un nekā labāka nebija ko darīt." Viņš skaisti sarindoja visus četrus zābakus zālē un aplūkoja tos. Redzot tos zālē un sazēlušajos dadžos, viņam piepeši ienāca prātā, ka abi pāri izskatās ļoti neglīti. Tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, izdzirdis aiz sevis kādu balsi:

—   Un tomēr tie ir zābaki!

—   Tie ir labdarības zābaki, — misters Tomass Marvels atbildēja un, galvu piešķiebis, īgni noraudzījās uz tiem. — Velns lai parauj, ja' es zinātu, kurš ir vis­neglītākais pāris visā plašajā dieva pasaulē.

—   Hm, — balss noteica.

—   Esmu valkājis vēl bēdīgākus, — ir tiesa, ka esmu bijis gluži bešā, bet man vēl nekad nav bijuši tik traki riebīgi, ja atļaujat tā sacīt. Dienām esmu mangojis zabakus, jo manējie jau apnikuši man līdz kaklam. Sie, bez šaubām, ir diezgan veseli. Bet kārtīgs klaidonis tik ilgi nedabūn neko citu redzēt kā tikai pats savus zābakus. Ticiet vai nē, bet es visā šajā no- lādētajā apgabalā esmu izmakšķerējis vienīgi šitos zabakus. Apskatiet tos! Un šis vispār ir labs apgabals zābaku ziņā. Man tikai nelaimējas. Es jau vairāk nekā desmit gadu dabūnu šajā apgabalā zābakus. Un tad vēl ar mani tā apietas!

—   Tas ir nejēdzīgs apgabals, — balss sacīja, — un cilvēki ir tīrie cūkas.

—   Vai ne? — misters Tomass Marvels iesau­cās. — Ak kungs! Un tādi zābaki! Tas ir par traku!

Viņš paskatījās pa labi pār plecu, lai aplūkotu un novērtētu sarunu biedra zābakus, bet — brīnums! — kur vajadzēja atrasties viņa sarunu biedra zābakiem,, nebija ne kāju, ne zābaku. Viņš pagrieza galvu pa kreisi, bet arī tur nebija ne zābaku, ne kāju. Viņu pār­ņēma liels izbrīns, *

—   Kur jūs esat? — misters Tomass Marvels vaicāja pār plecu un nostājās uz visām četrām. Viņš redzēja tukšās kāpas, kur griezās vējš, un tālumā zaļās irbuleņu krūmu galotnes.

—   Vai esmu piedzēries? — mister^ Marvels jau- tāja. — Vai man spokojas? Vai runāju pats ar sevi? Kas tas.,.

—   Nebaidies! — balss sacīja.

—   Nekādas vēderrunāšanas! — misters Marvels, aši pielēcis kājās, iesaucās. — Kur tu esi? Viņš man teiks, lai nebaidos!

—   Nebaidies! — balss atkārtoja.

—   Gan tu dabūsi no manis trūkties, muļķi! — To­mass Marvels uztraucās. — Kur tu esi? Ka grābšu…

—   Vai tu esi aprakts? — viņš pēc briža jautāja.

Nebija nekādas atbildes. Misters Tomass Marvels

stāvēja kailām kājām un pārsteigts. Svārki viņam tikko turējās uz pleciem.

—   Ķī-vit, — tālumā iesvilpās ķīvīte.

—   Es tev rādīšu — ķī-vit! — misters Marvels no­rūca. — Kas tās par muļķībām!

Kāpas uz rītiem un vakariem, ziemeļiem un dienvi­diem bija tukšas, ceļš ar seklajiem grāvjiem un balta­jiem stabiņiem gar malu tukšs un līdzens aizstiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un tukšas bija arī zilās de­besis, ja neskaita vientuļo ķīvīti.

—   Lai dievs stāv man klāt, — misters Tomass Marvels noteica un uzrāva atkal svārkus plecos. — Tas nāk no dzeršanas. Es jau tā domāju.

—   Tas nenāk vis no dzeršanas, — balss tejca. — Saņemies!

—   Vai! — Marvels iesaucās, un viņa lāsumainā seja nobāla. — Tas nāk no dzeršanas, — viņa lūpas mēmi atkārtoja. Viņš turpināja skatīties visapkārt un lēni kāpās atpakaļ. — Es varētu apzvērēt, ka dzirdēju balsi, — viņš čukstēja.

—   Bez šaubām, ka dzirdēji,

—   Es atkal to dzirdu, — misters Marvels iesaucās un izmisis saķēra ar roku pieri. Piepeši kāds saņēma viņu aiz apkakles, spēcīgi sapurināja un apmulsināja vēl vairāk.

—   Neesi muļķis! — balss sacīja.

—   Nu gan laikam esmu sajucis prātā! — Marvels vaimanāja. — Nu nav labi! Tas tāpēc, ka sadomājos par tiem sasodītajiem zābakiem. Nu esmu galīgi saju­cis! Bet varbūt tie ir gari!

—   Ne viens, ne otrs, — balss runāja. — Klausies!

—   Beigas! — misters Marvels nopūtās.

—  Vienu acumirkli! — balss, dusmas valdīdama, stingri pavēlēja.

—   Nu? — misters Tomass Marvels atbildēja un sajuta dīvainas sāpes, it kā viņam kāds iegrūstu ar pirkstu krūtīs.

—   Tev šķiet, ka esmu iedomas — tikai iedomas?

—  Kas cits tu varētu būt? — misters Tomass Mar­vels, pakausi kasot, atbildēja.

—  Ļoti labi, — balss atviegloti noteica. — Es tik ilgi apmētāšu tevi ar oļiem, līdz sāksi domāt citādi.

—   Bet kur tu e s i ? <

Balss neatbildēja. Nošvīkstēja olis, laikam nomests no gaisa, un gandrīz trāpīja mistera Marvela plecu. Misters Marvels pagriezies redzēja, ka gaisā uzlēca cits olis, aprakstīja sarežģītu loku, brīdi apstājās un tad gandrīz neaptverama ātrumā atlidoja līdz viņa kājām. Viņš bija pārāk pārsteigts, lai vairītos. Olis atsitās pret kailo īkšķi un ievēlās grāvī. Misters To­mass Marvels palēcās un skaļi iebļāvās. Tad viņš sāka skriet, paklupa pār kādu neredzamu priekšmetu un kūleņodams apsēdās.

—  Nu? — balss vaicāja, kad pār klaidoni gaisā apmeta loku un pacēlās trešais olis. — Vai esmu iedomas?

Misters Marvels par atbildi flzrausās kājās, bet tūliņ atkal tika notriekts gar zemi. Brīdi viņš gu­lēja mierā.

—  Ja tu vēl pretosies, — balss sacīja, — es tev laidīšu ar oli pa galvu.

—  Tas tik ir smalki, — misters Tomass Marvels norūca, piecēlās sēdus, paņēma rokā sasisto īkšķi un šķielēja uz trešo lādiņu. — Es nevaru saprast. Akmeņi lido paši no sevis. Akmeņi runā. Tagad tik liecies gar zemi! Sapūsti! Man ir gals klāt.

Trešais olis nokrita.

—   Tas ir ļoti vienkārši, — balss ierunājas. — Es esmu neredzams cilvēks.

—   Ko nu stāsti blēņas! — misters Marvels, no- elsdamies aiz sāpēm, pukojās. — Kur tu esi noslēpies? Nesaprotu, kā tu to dabū gatavu. Beigas ir!

—   Esmu neredzams. Tas ir viss, — balss sa­cīja. — Es gribu, lai tu to saprastu.

—   Tas jau katram skaidrs. Tev, kundziņ, nemaz nav jābūt tik sasodīti nepacietīgam. Nu labi. Dod zīmi! Kur tu esi noslēpies?

—   Esmu neredzams. Tas ir pats galvenais. Un es gribu, lai tu saprastu …

—   Bet kur tu esi? — misters Marvels partrauca.

—   Tepat — kādus sešus metrus no tevis.

—   Nestāsti nu! Es neesmu akls. Drīz tu man teiksi, ka esi plāns gaiss. Es neesmu tāds muļķis.

—   Jā. Es esmu plāns gaiss. Tu skaties man cauri.

—   Kā! Vai tev nemaz nav miesas? Tikai balss — sitās pļāpas, — un vairāk it nekā? Vai tā ir?

—   Esmu īsts cilvēks, kam gribas ēst un dzert un kam vajag arī apģērba. Bet es neesmu redzams. Vai saprati? Neredzams. Gluži vienkārši. Neredzams,

—   Vai esi līdzīgs īstam cilvēkam?

—   Jā, esmu.

—   Ja tu esi īsts, ļauj sevi aptaustīt, — Marvels sacīja. — Tad tas nebūs tik sasodīti neparasti.

—   Ak kungs! — viņš iesaucās. — Kā tu mani sabaidīji, tā sakampdams.

Ar brīvajiem pirkstiem viņš pieskārās rokai, kas bija saņēmusi viņa plaukstu, bikli aptaustīja to, uz­sita pa muskuļainajām krūtīm un augstāk atrada bārdainu seju. Marvels bija ārkārtīgi pārsteigts,

—   Pie joda! — viņš iesaucās. — Tas jau vēl tra­kāk nekā gaiļu cīņā. Ļoti savādi! Un es skaidri redzu jums cauri pusjūdzi tālu zaķi. No jums nekas nav sa­skatāms, tikai…

Viņš uzmanīgi pētīja šķietami tukšo telpu.

—   Vai neesat ēdis maizi un sieru? — viņš prasīja, turēdams neredzamo roku.

—   Tev taisnība, Tie vēl nav sagremotu

—   Ā! — misters Marvels noteica. — Tas tomēr ir spokaini.

—   Ak, tas viss nav nemaz tik dīvaini, kā tev liekas.

—   Tas šķiet diezgan dīvaini manam vienkāršajam prātam, — misters Tomass Marvels atteica. — Kā jūs to dabūnat gatavu? Pie velna, — kā tas panākts?

—   Tas ir garš stāsts, un bez tam ..

—   Es jums saku, tas viss man ir par traku, — misters Marvels nopūtās.

—   Pagaidām gribu teikt, ka man vajadzīgs palīgs. Tas man nepieciešams. Tevi es atradu nejauši. Klīdu apkārt kails, nevarīgs un traks aiz dusmām. Biju ga­tavs nonāvēt… Un tad ieraudzīju tevi…

—   Ak kungs! — misters Marvels tikai noteica.

—   Es tev sekoju, šaubījos, gāju tālāk.

Mistera Marvela sejā ļoti izteiksmīgi izpaudās viņa pārdzīvojums.

—   Tad apstājos. «Šeit,» es spriedu, «ir tāds pats atstumts cilvēks kā tu. Tas ir īstais vīrs.» Tāpēc griezos atpakaļ un nācu tev klāt. Tev. Un …

—   Ak kungs! — misters Marvels tikai gaudās.

—  Man reibst galva. Vai drīkstu jautāt: ko tas nozīmē? Un kādu palīdzību jūs vēlaties? Neredzams!

—   Es vēlos, lai tu man apgādātu drēbes, pajumti un tad pārējās lietas. Esmu diezgan ilgi bez tām izticis. Ja negribēsi, — tad … Bet tu palīdzēsi, tev japalidz.

—   Paklausieties, — misters Marvels sacīja.

—  Esmu pārāk apmulsis. Negrūstiet vairs mani! Un ļau­jiet man iet! Man drusku jāatjēdzas. Un jūs gandrīz pārsitāt man īkšķi. Tas viss ir tik neaptverami. Tukšas kāpas, tukša debess. Jūdzēm it nekas cits nav redzams kā tikai nevainīgā daba. Un piepeši dzirdu balsi. Balss no debesīm. Un akmeņi! Un dūre! Ak kungs!

—   Saņemies, — teica balss, — jo tev būs jādara tas, ko likšu.

Misters Marvels piepūta vaigus un ieplēta acis.

—   Esmu izvēlējies tevi, — balss turpjnāja. — Tu esi vienīgais, atskaitot dažus muļķus tur, ciema, kas zina, ka ir tāds neredzams cilvēks. Tev jābūt manam

palīgam. Palīdzi man, — un es tavā labā izdarīšu lielas lietas. Neredzamajam cilvēkam ir vara.

Viņš brīdi apklusa, lai spēcīgi nošķaudītos.

—  Bet ja tu mani piekrāpsi, — viņš sacīja, — ja nedarīsi, ko tev likšu …

Viņš apklusa un sāpīgi uzsita misteram Marvelam uz pleca. Misters Marvels bailēs iebrēcās.

—   Es negribu jūs piekrāpt, — viņš atbildēja un centās izlocīties no neredzamajiem pirkstiem. — Nu­dien, nedomājiet tā. Es ļoti gribu jums palīdzēt, pa­sakiet tikai, ko lai daru! (Ak kungs!) Es labprāt da­rīšu visu, ko vien gribēsiet.

X

MISTERS MARVELS DODAS UZ AIPINGU

Kad pārskrēja pirmā vētrainā panika, aipingieši sāka prātot. Pēkšņi pamodās šaubas, — diezgan sa­trauktas un nedrošas, bet tomēr šaubas. Daudz vieglāk taču ir neticēt neredzamam cilvēkam, un tos, kas pa­tiešām bija redzējuši, ka viņš izzūd gaisā, un jutuši viņa rokas spēku, varēja saskaitīt pie pirkstiem. Ve­džerss pagaidām nebija šo liecinieku skaitā, jo bija ieslēdzies savās mājās, un Džeferss gulēja bez sama­ņas «Pie četrjūga» viesistabā. Lielais un neparastais, kas neiekļaujas ikdienas pieredzē, cilvēkus bieži vien nodarbina mazāk nekā sīkāki un taustāmāki notikumi. Aipingā līksmi plīvoja karogi, un visi bija ģērbušies svētku drēbēs. Svētkus ļaudis bija sākuši gaidīt jau vairāk kā pirms mēneša. Pēcpusdienā pat tie, kas ticēja, ka ir tāds neredzamais cilvēks, atkal pabailīgi sāka pievērsties mazām izpriecām, jo cerēja, ka viņš būs aizgājis pavisam. Skeptiķiem viss jau likās tīrais joks. Kā vieni, tā otri visu dienu bija ļoti saviesīgi.

Heismena pļavā bija uzcelta telts, kurā misis Ban­tinga ar pārējām dāmām vārīja tēju, kamēr laukā miss Kasa un miss Sekbata ar palīgmācītāju trokšņaini vadīja svētdienas skolas audzēkņu rotaļas un sacīkstes. Bez šaubām, valdīja viegls nemiers, bet lielākā daļa ļaužu prata apslēpt šķietamās bažas. Pļavā bija arī

slīpi izvilkta virve, pa kuru, turoties pie trīša, varēja nojoņot lejā uz piebāztu maisu. Šo izpriecu, tāpat kā šūpotnes un kokosriekstu telti, visvairāk bija iemīļo­jusi jaunatne. Ļaudis arī pastaigājās, un mazajam karuselim pievienotā leijerkaste pildīja gaisu ar skarbu eļļas smaku un tikpat skarbu mūziku. Biedrības locekļi, kas no rīta bija apmeklējuši baznīcu, tagad lepni staigāja, piespraudušies rozā un zaļas nozīmītes. Jaut­rākie puiši bija izrotājuši spilgtām lentām arī savas apaļās cepures. Veco Flečeru, kas neatzina nekādas izpriecas, redzēja caur jasmīnu krūmiem pa logu vai arī pa vaļējām durvīm, — kā nu kurš gribēja skatīties. Viņš viegli balansēja uz dēļa, kas bija uzlikts uz di­viem krēsliem, un balsināja viesistabas griestus.

Ap pulksten četriem no kāpu puses tuvojās kāds svešinieks. Tas bija maza auguma plecīgs vīrs ar ļoti nodriskātu cilindru galvā. Kā likās, viņš bija ļoti aizku­sis. Vaigi viņam gan saplaka, gan piepūtās. Lāsumai- najā sejā bija lasāmas rūpes, un viņš kustējās ar negri­bīgu steigu. Viņš iegriezās gar baznīcas stūri un devās uz viesnīcu «Pie četrjūga». Arī vecais Flečers atceras, ka redzējis viņu. Veco vīru tā pārsteidzis svešinieka dī­vainais nemiers, ka viņš, to vērojot, neviļus ļāvis kaļķu javai no sarenes aiztecēt aiz svārku piedurknes.

Kokosriekstu šaujambūdas īpašniekam licies, ka šis svešinieks sarunājies pats ar sevi, un to pašu ievē­rojis arī misters Haksters. Svešais apstājās laukā pie viesnīcas kāpnēm un, kā misters Haksters apgalvo, izcīnīja nopietnu iekšēju cīņu, pirms piespieda sevi ieiet mājā. Beidzot viņš devās augšā pa kāpnēm, un misters Haksters redzējis, ka viņš nogriežas pa kreisi un atver viesistabas durvis. Misters Haksters dzirdējis istabā un bufetes telpā balsis, kas aizrādīja svešinie­kam, k"a viņš kļūdījies.

— Tā istaba ir aizņemta, — Hols sacīja.

Svešinieks neveikli aiztaisīja durvis un iegaja bu­fetes telpā.

Pēc dažām minūtēm viņš atkal iznaca un visai ap­mierināts slaucīja ar roku lūpas. Misters Haksters tomēr domāja, ka viņš tikai izliekas. Viņš staveja un brīdi raudzījās visapkārt. Tad misters Haksters re« dzēja, ka viņš dīvaini zaglīgā gaitā aizsoļoja uz vār­tiem, pret kuriem atradās viesistabas logs. Svešinieks vilcinādamies atspiedās pret vārtu stabu, izvilka īsu māla pīpīti un sāka to pildīt. Pirksti viņam drebēja. Viņš neveikli aizkūpināja pīpi un, rokas sakrustojis, sāka gausi vilkt dūmu, kas nemaz neatbilda tiem ātra­jiem skatieniem, kurus viņš arvien uzmeta pagalmam.

Misters Haksters to visu noskatījies, stāvot aiz ta­bakas preču loga skārda kārbām, un svešinieka dīvainā izturēšanās pamudināja viņu turpināt novērojumus.

Piepeši svešinieks saslējās un iebāza pīpi kabatā. Tad viņš pazuda pagalmā. Misters Haksters, tūdaļ ap­ķēries, ka viņš varbūt ir liecinieks sīkai zādzībai, ap­skrēja ap leti un metās laukā uz ceļa, lai aizturētu zagli. Bet misters Marvels pa to laiku parādījās atkal. Cepure viņam bija ^sašķiebta, vienā rokā viņš turēja lielu, zilā galdautā satītu saini, otrā — trīs, kā vēlāk izrādījās, ar mācītāja bikšturiem kopā sasietas klades. Haksteru ieraudzījis, viņš noelsās un, spēji pagriezies pa kreisi, sāka skriet.

—   Ķeriet zagli! — Haksters iekliedzās un sāka viņam dzīties pakaļ. Mistera Hakstera pārdzīvojums bija spilgts, bet īss. Viņš redzēja bēgli tieši sev priekšā aši skrienam uz baznīcas stūri un kāpu ceļu. Viņš redzēja ciema karogus un visu svētku godību un tikai viena vai divas sejas pagriezās pret viņu.

—   Ķeriet zagli! — viņš atkal ieaurojās un drosmīgi skrēja tam pakaļ. Pēc kādiem desmit soļiem viņš mis­tiskā veidā tika satverts aiz kājas un vairs neskrēja, bet ar neticamu ātrumu lidoja pa gaisu. Piepeši viņa acu priekšā atradās zeme. Šķita, ka pasaule sašķīst miljons lēkājošās dzirkstelēs, un turpmākie notikumi viņu vairs neinteresēja,

XI

VIESNĪCĀ «PIE ČETRJŪGA»

Lai skaidrāk saprastu, kas notika viesnīcā, nepie­ciešams atgriezties pie tā brīža, kad misters Haksters pirmo reizi ieraudzīja pa logu misteru Marvelu,

Tieši taja brīdī misters Kass un misters Bantings atradās viesistabā. Viņi nopietni pētīja dīvainos rīta notikumus un ar mistera Hola atļauju pamatīgi apska­tīja neredzamā cilvēka mantas. Džeferss bija pa daļai atspirdzis no kritiena un, līdzjūtīgu draugu pavadīts, aizgājis mājās.. Misis Hola bija savākusi svešinieka izkaisītos apģērba gabalus un piekopusi istabu. Uz galda pie loga, kur svešinieks mēdza strādāt, Kass tūliņ atrada trīs biezas klades ar uzrakstu «Dienas­grāmata».

—  Dienasgrāmata! — Kass sacīja un nolika klades atkal atpakaļ.

—   Nu mēs katrā ziņā kaut ko noskaidrosim.

Mācītājs atspiedās ar rokām uz galda.

—  Dienasgrāmata, — Kass sēzdamies atkārtoja, atbalstīja pret divām kladēm trešo un atvēra to. — Hm … priekšlapā nav vārda. Pie joda!… Skaitļi. Un diagramas.

Mācītājs apgāja ap galdu, lai paskatītos viņam pār plecu.

Kass šķirstīja lapas un piepeši izskatījās saīdzis.

—   Sasodīts! Te ir tikai skaitļi, Banting.

- Vai tur nav diagramu? — misters Bantings vai- cāja. — Vai nav kādās ilustrācijas, kas apgaismotu…

Skatieties paši, — misters Kass atteica. — Te ir matemātika, bet te, spriežot pēc burtiem, rakstīts krievu vai citā līdzīgā valodā un te grieķiski. Grieķu valodu, es domāju, jūs …

—  Protams, — misters Bantings atbildēja, izņēmis sāka slaucīt brilles un piepeši jutās ļoti neērti, jo par to, kas viņam vēl bija palicis prātā no grieķu valodas, nebija nemaz vērts runāt. — Jā, grieķu valoda mūs, bez šaubām, uzvedīs uz pēdām.

—   Es jums uzmeklēšu kādu vietu.

—   Es vispirms gribētu izšķirstīt klades, — misters Bantings, vēl arvien brilles slaucīdams, sacīja. — Jā­iegūst kopiespaids, Kas, un tad var atšifrēt atse­višķas vietas.

Viņš noklepojās, uzlika brilles, pamatīgi sakartoja tās uz deguna, vēlreiz noklepojās un gaidīja, v^i kaut kas nenotiks un nenovērsīs draudošo kaunu. Tad viņš paņēma kladi, ko Kass nesteigdamies pasniedza, — un tad tiešām kaut kas notika.

Pēkšņi atvērās durvis.

Abi vīri satrūkās un atskatījās, bet jutas atviegloti, ieraugot plankumaini sārtu seju zem apdriskata cilindra.

—  Vai bufete? — šī seja vaicāja un blenza viņos.

—   Nē, — abi džentlmeņi reizē atbildēja.

—   Otrā pusē, draugs, — teica misters Bantings.

—   Un, lūdzu, aiztaisiet durvis, — misters Kass dusmīgi piebilda.

—   Labs ir, — nelūgtais viesis zemā balsī norūca, kas vairs nebija aizsmakusi un skanēja pavisam citā­dāk nekā pirmā jautājumā. — Labs ir! — viņš agrākajā balsī atkārtoja. — Stūrē tālāk! — tad nozuda un aiz­taisīja durvis.

—   Jūrnieks, cik varu spriest, — misters Bantings sacīja. — Interesanti puiši! «Stūrē tālāk!» viņš teica. Laikam kāds jūrnieku izteiciens, ko viņš attiecināja uz sevi, atstādams istabu.

—   Laikam gan, — Kass atbildēja. — Man nervi šodien nav kārtībā. Es gluži salēcos, kad atvērās durvis.

Misters Bantings pasmaidīja, it kā viņš nebūtu salēcies.

—   Un tagad, — viņš nopūties sacīja, — šīs klades.

—   Vienu mirklīti, — Kass ierunājās, piecēlās un aizslēdza durvis. — Domāju, nu mūs neviens netraucēs.

Kad viņš slēdza durvis, kāds nošņaukājās.

—   Nenoliedzams ir viens, — Bantings runāja un piesēdās tuvāk Kasām. — Pēdējās dienās Aipingā patiešām atgadījušies ļoti savādi notikumi — ļoti sa­vādi. Es, protams, nevaru ticēt izdomātajam stāstam par neredzamo cilvēku ..,

—   Tas ir neticami, — Kass apgalvoja, — neticami, bgt tiesa, ka ieskatījos, nudien ieskatījos pa viņa piedurkni.

—   Vai patiešām — vai esat par to pārliecināts?.». Varbūt spogulis, piemēram… Tik viegli iespējams radīt halucinācijas. Nezinu, vai esat kādreiz redzējis īsti labu burvju mākslinieku, *.

—   Es negribu vairs disputēt, — Kass atbildēja.

—   Mes jau esam diezgan to pārrunājuši, Banting. Un tieši tagad mums ir šis klades … Ā! Te, man liekas, ir kaut kas grieķiski. Tie, bez šaubām, ir grieķu burti.

Viņš rādīja uz lappuses vidu. Misters Bantings viegli pietvīka un pieliecās tuvāk, jo laikam caur brillēm nevarēja visai labi saredzēt. Šī vienkāršā vīra grieķu valodas zināšanas bija ļoti trūcīgas, bet viņš bija cieši pārliecināts, ka ikviens draudzes loceklis tic, ka viņš pazīst grieķu un senebreju oriģinālus. Un tagad — vai atzīties? Vai kaut ko samelot! Piepeši viņam pakausī radās savāda sajūta. Viņš mēģināja pakustināt galvu, bet juta nepārvaramu pretestību.

Viņš manīja dīvainu spiedienu, it kā pakausi būtu saņēmusi stingra un smaga roka, un tā neatlaidīgi lieca viņa zodu tuvāk galdam.

—   Nekustieties, vīreļi, — kāda balss čukstēja,

—  vai arī sašķaidīšu jūsu smadzenes!

Viņš ieskatījās Kasa sejā, kas atradās turpat cieši līdzās, un ieraudzīja tikai sava nevarīgā pārsteiguma un baiļu atspulgu.

—   Atvainojiet, ka tik skarbi apejos ar jums, — balss teica, — bet tas ir nepieciešami.

Kopš kura laika esat iemācījušies okšķerēt pa zinātnieka privātajām piezīmēm? — balss jautāja, bet abu džentlmeņu zodi reizē atsitās pret galdu, un viņu zobi noklabēja.

—   Kopš kura laika esat iemācījušies ielauzties ne­laimīga cilvēka privātās telpās? — un trieciens at­kārtojās.

—   Kur viņi nolikuši manas drēbes?

—   Klausieties, — balss turpināja, — logi ir aiztai­sīti, un es izņēmu no durvīm atslēgu. Esmu diezgan stiprs cilvēks un man ir pie rokas kamīna urķis, pie tam neesmu redzams. Nav ne mazāko šaubu, ka es varētu, ja vien gribētu, jūs abus nogalināt un pēc tam gluži viegli aiziet projām. Vai sapratāt? Ļoti jauki. Vai apsolāties necelt veltīgu troksni un darīt, ko teikšu, ja palaidīšu jūs vaļā?

Mācītājs ar ārstu saskatījās, un ārsts savieba seju.

—   Jā, — misters Bantings sacīja, un ārsts to at­kārtoja.

Tad spiediens pakaušos izzuda un ārsts ar mācītāju ļoti sarkanām sejām atliecās taisni un grozīja galvas.

—   Lūdzu, palieciet turpat sēdot, — neredzamais cilvēks teica. — Jūs saprotat, te ir urķis.

—   Kad ienācu istabā, — viņš turpināja, piebāz­dams kā vienam, tā otram savam viesim urķi pie de­guna, — negaidīju, ka šeit kādu sastapšu. Bez pie­zīmju kladēm cerēju atrast arī drēbju kārtu. Kur tās ir? Nē — necelieties! Redzu, ka tās ir projām. Lai arī dienas tagad ir gluži siltas, tā ka neredzams cilvēks var skraidīt apkārt kails, vakari tomēr vēsi. Man va­jadzīgas drēbes un — dažas citas lietas. Un man ne­pieciešamas arī šīs trīs klades.

XII

NEREDZAMAIS CILVĒKS ZAUDĒ PACIETĪBU

Stāstījums šai vietā, diemžēl, atkal jāpārtrauc, un tūliņ kļūs saprotams kāpēc. Kamēr viesistabā notika viss iepriekš atstāstītais un "misters Haksters vēroja misteru Marvelu, kas pie vārtiem smēķēja pīpi, metrus desmit nostāk misters Hols un Tedijs Henfrijs visai apmulsuši parsprieda Aipingas vienīgo sarunu tematu.

Piepeši skaļi nodārdēja viesistabas durvis, atska­nēja spalgs kliedziens un tad iestājās klusums.

—   Kas tas? — Tedijs Henfrijs iesaucās.

—   Kas tad tas? — atskanēja aiz bufetes.

Misters Hols visu aptvēra lēni, bet pareizi.

—   Tur nav labi, — viņš sacīja un, pametis leti, devās uz viesistabas durvīm.

Viņi abi ar Tediju apņēmīgām sejām satikās pie durvīm un saskatījās.

—   Tur kaut kas nav kārtībā, — Hols atkārtoja, un Henfrijs piekrizdams pamāja ar galvu.

Viņi saoda nepatīkamu ķimikāliju smaku un dzir­dēja ļoti ātras un klusinātas sarunas neskaidro troksni.

—   Vai pie jums viss labi? — Hols pieklauvējis prasīja.

Neskaidrā saruna pēkšņi aprāvās, brīdi valdīja klusums, tad atsākās šņācoši čuksti. — Nē, nevajag! — atskanēja spalgs kliedziens. Iekšā piepeši kaut kas sarosījās, apgāzās krēsls, notika īsa cīņa un atkal iestājās klusums.

—   Pie velna, kas tas? — Henfrijs klusu iesaucās.

—   Vai — pie jums — viss — labi? — misters Hols paceltā balsī vēlreiz jautāja.

Mācītājs, dīvaini stomoties, atbildēja: — Jā-ā, labi. Lūdzu — netraucēt.

—   Savādi! — misters Henfrijs teica.

—   Savādi! — teica misters Hols.

—   Saka, lai netraucējot, — Henfrijs piebilda.

—   Es dzirdēju, — Hols atbildēja.

—   Un nošņaukājās, — Henfrijs sacīja.

Viņi turpināja ieklausīties apslāpētajā, bet ašajā sarunā.

—   Esnevaru! — misters Bantings skaļākā balsī liedzās. — Es jums saku, ser, to es nedarīšu!

—   Ko tas nozīmē? — Henfrijs jautāja.

—   Teica, ka nedarīšot, — Hols sacīja. — Viņš taču nerunāja ar mums, vai ne?

—   Nekaunība! — misters Bantings iekšā noteica.

—   «Nekaunība!» — misters Henfrijs atkārtoja. — Es to s k a i d r i dzirdēju.

—   Kas tagad runā? — Henfrijs vaicāja.

•— Man liekas, misters Kass, — Hols sacīja. — Vai tu visu dzirdi? %

Viņi klusēja. Skaņas iekšā bija ļoti neskaidras.

—   Izklausās, it kā tur mētātu galdautu, — Hols teica.

Aiz letes parādījās misis Hola. Hols ar rokām rā­dīja, lai viņa izturas klusu un pievienojas viņiem. Tas pamodināja misis Holas sievišķīgo pretestību.

—   Ko tu tur klausies, Hol? — viņa vaicāja. — Vai tev nekā labāka nav ko darīt tādā dienā, kad tik daudz viesu?

Hols mēģināja visu izskaidrot ar žestiem un mī­miku, bet misis Hola bija nepielūdzama. Viņa pacēla balsi. Tad Hols ar Henfriju diezgan sašļukuši un rokas plātīdami uz pirkstgaliem atgriezās bufetes telpā, lai izstāstītu viņai, kas par lietu.

Sākumā misis Hola tam, ko viņi bija dzirdējuši, nepiešķīra nekādu nozīmi. Tad viņa lika Holam ciest klusu, kamēr Henfrijs viņai atstāstīja visu. Viņai gan­drīz šķita, ka viss ir tīrie nieki — varbūt viņi pašlaik pārvietojot mēbeles.

—  Es dzirdēju, viņš teica «nekaunība!» — nu­dien, — Hols sacīja.

—   E s to dzirdēju, misis Hola, — Henfrijs iebilda.

—   Ko tu vēl neteiksi, — misis Hola iesāka.

—  Klusu! — misters Tedijs Henfrijs iesaucās. — Vai neatvērās logs?

—   Kāds logs? — misis Hola jautāja.

—   Viesistabas logs, — Henfrijs atbildēja.

Visi uzmanīgi klausījās. Misis Hola stīvi raudzījās savā priekšā uz vaļējo viesnīcas durvju gaišo četrstūri, balto, mirdzošo ceļu un Hakstera veikala logiem, kas laistījās jūnijā saulē. Pēkšņi atvērās Hakstera veikala durvis un uztraukumā ieplestām acīm, rokas plātīdams laukā izsteidzās Haksters.

—  Hei! — Haksters kliedza. — Ķeriet zagli! — un pārskrēja' šķērsām pāri gaišajam četrstūrim uz pa­galma vārtu pusi un pazuda.

Tajā pašā laikā viesistabā atskanēja troksnis un aizcirtās ciet logi.

Hols, Henfrijs un kroga viesi tūliņ juku jukām iz­skrēja laukā. Viņi pamanīja kādu pazūdam ap stūri uz kāpu ceļa un redzēja, ka misters Haksters izdara gaisā sarežģītu lēcienu un pakrīt uz mutes. Ļaudis gar ceļ­malu stāvēja pārsteigti vai arī skrēja šurp.

Misters Haksters bija apdullis. Henfrijs noliecās, lai viņu aplūkotu, bet Hols ar diviem strādniekiem, kas bija ienākuši krogā, nesakarīgi kliedzot, tūliņ skrēja tālāk un redzēja, ka misters Marvels pazūd aiz baz­nīcas sētas. Viņi laikam pieņēma neiespējamo, ka tas ir neredzamais cilvēks, kas piepeši kļuvis redzams, un sāka dzīties pa ielu viņam pakaļ. Taču Hols vēl nebija noskrējis ne desmit metru, kad pārsteigumā skaļi iekliedzās un aizlidoja uz galvas sāņus. Krītot viņš pieķērās vienam strādniekam un norāva to sev līdzi. Viņu apgāza kā futbolā, kad aizliek kāju priekšā.

Otrs strādnieks apgriezās, paskatījās un nodomāja, ka Hols paklupis pats no sevis. Viņš gribēja turpināt vajāšanu, bet tika tāpat aizķerts aiz potītes kā Hak­sters. Kad pirmais strādnieks ar pūlēm piecēlās kājās, viņu atkal pasita sāņus trieciens, kas būtu nogāzis vērsi.

Viņam krītot, ap stūri parādījās tie, kas joņoja šurp no pļavas. Pirmais skrēja kokosriekstu telts īpašnieks, drukns vīrs zilā adītā kamzolī. Viņš bija pārsteigts, re­dzot, ka ceļš ir tukšs un zemē tikai nez kāpēc valstās trīs cilvēki. Tad kaut kas no aizmugures atsitās pret viņa kāju, viņš klupa un krita sāņus, bet paguva vēl pieķerties sava brāļa un kompanjona kājai un noraut viņu sev līdzi. Vairāki cilvēki, steigā skriedami, lādē­damies uzgrūdās viņam virsū, klupa un pārkrita pāri.

Kad Hols, Henfrijs un strādnieki izskrēja no mājas, ilggadīgo piedzīvojumu izmācīta, misis Hola palika bu­fetes telpā pie kases. Piepeši atvērās viesistabas durvis, tajās parādījās misters Kass un, nemaz nepaskatījies uz viņu, tūliņ skrēja lejā pa kāpnēm uz baznīcas stūri. — Turiet viņu! — Kass kliedza. — Neļaujiet viņam nomest saini! Jūs varat viņu redzēt, kamēr viņš tur saini.

Viņš nemaz nezināja, ka ir tāds Marvels. Neredza­mais cilvēks pagalmā bija pēdējam nodevis klades un saini. Mistera Kasa seja bija nikna un stingra, bet viņa apģērbs bija trūcīgs. Viņam bija mugurā vienīgi balts, vaļīgs svārciņš, ko par apģērbu uzskatītu tikai Grieķijā.

—  Turiet viņu, — misters Kass auroja. — Viņš pa­ņēma manas bikses un visas mācītāja drēbes!

—  Tūliņ parūpēšos par viņu, — viņš uzsauca Hen- frijam, skriedams garām zemē guļošajam Haksteram.

Viņš iegriezās ap stūri, lai pievienotos burzmai, un tika notriekts gar zemi ne visai pieklājīgā pozā. Kāds skrienot sāpīgi uzmina viņam uz pirksta. Viņš iebļāvās, mēģināja uzcelties kājās, dabūja grūdienu, atkal nokrita uz visām četrām un nu redzēja, ka neno­tiek gūstīšana, bet tikai savstarpēja grūstīšanās. Visi skrēja atpakaļ uz ciemu. Viņš atkal piecēlās un dabūja spēcīgu belzienu pa ausi. Grīļodamies viņš tūdaļ devās atpakaļ uz viesnīcu, pārlēkdams pāri zemē pamestajam Haksteram, kurš tagad cēlās sēdus.

Atrazdamies jau uz viesnīcas kāpnēm, viņš dzirdēja, ka vispārējā kliedzienu jūklī spalgi izdalās dusmu sau­ciens un nopliukšķ pļauka. Viņš pazina neredzamā cil­vēka balsi, kas skanēja tā, it kā viņu pēkšņi būtu aiz­kaitinājis sāpīgs sitiens.

Nākamajā brīdī misters Kass jau atradās viesistabā.

—  Viņš nāk atpakaļ, Banting, — misters Kass, is­tabā ieskriedams, sauca. — Glābieties!

Misters Bantings stāvēja pie loga un mēģināja ap­segties ar kamīna paklāju un laikrakstu.

—  Kas nāk? — viņš prasīja un tā satrūkās, ka viņa apģērbs gandrīz izjuka.

—  Neredzamais cilvēks! — Kass teica un steidzās uz logu. — Labāk taisīsimies, ka tiekam. Viņš kaujas kā traks! Kā traks!

Nākamajā brīdī viņš jau bija laukā pagalmā.

—  Ak debess! — misters Bantings iesaucās un brīdi svārstījās starp divām drausmīgām iespējām. Viņš iz­dzirda viesnīcas priekšnamā briesmīgu cīņu un — iz­šķīrās. Mācītājs izrāpās pa logu, steigšus pielāgoja savu ietērpu un bēga pa ciema ceļu, cik ātri vien īsās un resnās kājas nesa.

No brīža, kad neredzamais cilvēks dusmās iebrē­cās un misters Bantings devās neaizmirstamajā skrē­jienā pa ciemu, nav vairs iespējams pareizi atstāstīt Aipingas notikumus. Varbūt neredzamais cilvēks pa­tiesībā gribēja palīdzēt Marvelam izbēgt ar drēbēm un kladēm, bet viņa garastāvokli, kas nekad nebija sevišķi labs, laikam pilnīgi sabojāja nejaušs belziens, un viņš sāka sist un zvelt tikai sišanas prieka dēļ.

Iedomājieties ceļu pilnu ar skrejošiem cilvēkiem, durvis blīkšķ, katrs cīnās par kādu kaktiņu, kur paslēp­ties. Iedomājieties, ka burzma pēkšņi uzdrāžas vecā Fle- čera nedrošajam podestam,kas sastāv no dēļa un diviem krēsliem, un apgāž kaļķa javas spaini. Iedomājieties pāris izbiedētu cilvēku, kas pamesti virpuļojošajā karuselī. Tad visa trokšņainā burzma izklīst, un karogiem izgreznotajās Aipingas ielās, kur izmētāti kokosrieksti, apgāztas audekla teltis un izsvaidītas saldumu galda bagātības, plosās tikai neredzamais. Visur dzird, ka aizveras slēģi un aizslēdzas durvis, un tikai nejauši kādas rūts stūrī var pamanīt biklu, ieplestu aci.

Neredzamais cilvēks brītiņu izklaidējās, izsitot visus viesnīcas «Pie četrjūga» logus, un tad iemeta lielu āra lampu misis Grogremas viesistabā. Tas arī būs bijis viņš, kas pārgrieza telegrāfā vadus tūliņ aiz Higinsa mājas uz Aderdīnas ceļa. Pēc tam, pateicoties savām neparastajām īpašībām, viņš pavisam nozuda no cil­vēku redzes loka. Aipingā viņu vairs ne dzirdēja, ne redzēja, nedz arī manīja. Viņš pazuda uz visiem laikiem.

Pagāja tomēr pāris stundu, pirms kāds cilvēks uz­drošinājās parādīties uz izpostītā Aipingas ceļa.

XIII

MISTERS MARVELS GRIB TIKT VAĻĀ

Kad metās krēsla un aipingieši atkal bailīgi sāka parādīties svētku godības drupas, aiz dižskābaržu meža uz Bramblhērstas pusi pa mijkrēsli ar pūlēm soļoja neliels, plecīgs vīrs ar nodriskātu cilindru galvā. Viņš nesa trīs klades, sasietas ar raibu gumijas saiti, un zilā galdautā satītu saini. Viņa sārtajā sejā izpaudās ap­mulsums un nogurums. Šķita, ka viņš drudžaini stei­dzas. Viņu pavadīja balss, kas nepiederēja viņam pa­šam, un viņš arvien sarāvās no neredzamas rokas pie­skāriena.

—  Ja tu man atkal muksi, — balss sacīja, — ja tu man atkal mēģināsi izmukt…

—  Ak dievs! — misters Marvels iesaucās. — Plecs taču ir vienos zilumos.

—.Goda vārds, — balss turpināja, — es tevi nositīšu.

—  Es nemaz nemēģināju mukt, — Marvels atbil­dēja, un viņa balsī jau ieskanējās raudas. — Zvēru, ka nē. Es nezināju, pa kuru ceļuv nogriezties, tas ir viss. Pie velna, kā es varēju zināt, pa kuru ceļu jānogriežas? Esmu jau tā diezgan grūstīts .. .

—  Ja neklausīsi, grūstīs vēl vairāk, — balss teica, un Marvels tūliņ apklusa. Viņš piepūta vaigus, un viņa acīs bija lasāms izmisums.

—  Ļoti žēl, ka šie muļķi izpļāpās manu noslēpumu, un tu vēl gribēji nozust ar manām kladēm. Laime, ka dažs labs no viņiem laikā aizskrēja un pazuda! Te nu ir… Neviens nezināja, ka esmu neredzams. Bet ko lai tagad daru?

—  Ko lai es tagad daru? — Marvels klusiņām jautāja.

—  Viss nācis klajā. Viss būs avīzēs! Visi mani mek­lēs. Katrs uzmanīsies …

Balss izplūda spēcīgos lāstos un apklusa. Izmisums mistera Marvela sejā tikai auga, bet viņa soļi kļuva gausāki.

—   Ej! Ej! — balss teica.

Mistera Marvela seja starp sārtajiem plankumiem kļuva pelēka.

—   Nenomet klades, muļķi! — balss skarbi uzsauca.

—   Man patiešām būs tevi jāizlieto, — balss turpināja.

—   Tu esi vājš palīgs, bet man nu cits nekas neatliek.

—   Esmu nožēlojams palīgs, — Marvels sacīja.

—   Jā gan, — balss bija ar viņu vienis prātis.

—  Esmu jums vissliktākais palīgs, kāds vien var būt, — Marvels sacīja.

—  Es neesmu vesels, — viņš turpināja, kad brīdi bija valdījis neveikls klusums.

—   Es nebūt neesmu vesels, — viņš atkārtoja.

—   Ak tā?

—  Un man ir vāja sirds. Tas mazais darbiņš — es, bez šaubām, to paveicu. Bet apžēlojieties! Es kuru katru brīdi varēju nokrist. • .

—   Patiešām?

—  Man nav ne tik daudz dūšas, ne spēka, kā jums vajadzīgs.

—   Es tevi uzmudināšu.

—    Labāk ne! Jūs zināt, ka negribu izjaukt jūsu no­domus. Bet tas varētu notikt. Aiz tīrām bailēm un muļ­ķības …

—   Labāk nemēģini,— balss stingri un mierīgi sacīja.

—   Kaut es būtu miris! — Marvels vaimanāja.

—   Tas nav taisnīgi, — viņš piebilda. — Jums jāsa­prot … Liekas, ka man ir pilnīgi tiesības .,.

—   Uz priekšu! — balss uzsauca.

Misters Marvels paātrināja gaitu, un brīdi viņi at­kal gāja klusēdami.

—   Tas ir sasodīti grūti, — misters Marvels ieteicās.

Sie vārdi neatstāja nekāda iespaida. Viņš izmēģi­nājās citādi.

—   Kas man par to būs? — viņš briesmīgi sarūg­tināts atsāka.

—   Ak, turi muti! — balss viņu sparīgi pārtrauca. — Es par tevi gādāšu. Dari, kas tev likts. Tu izdarīsi to, kā pienākas. Tu esi muļķis un nekas vairāk, bet iztiksim …

—   Es jums saku, ser, ka neesmu īstais vīrs. Visu cieņu, — bet tā nu ir.

—   Ja tu neturēsi muti, es atkal izgriezīšu tavu el­koni, — neredzamais cilvēks sacīja. — Ļauj man domāt.

Drīz vien aiz kokiem parādījās divi dzelteni gais­mas plankumi un mijkrēslī varēja saskatīt baznīcas četrstūraino torni.

—   Visu laiku, ejot caur ciemu, es turēšu tev roku uz pleca, — balss teica. — Ej taisni cauri un nemēģini darīt muļķības. Pretējā gadījumā tev klāsies vēl ļaunāk.

—   To es zinu, — Marvels nopūtās, —to visu es zinu.

Nelaimīgais stāvs ar nodriskāto cilindru galvā aiz­gāja ar saviem nesamiem gar apgaismotajiem logiem pa ciema ceļu un nozuda mijkrēslī.

XIV

STOUVAS OSTĀ

Pulksten desmitos otrā rītā misters Marvels nesku­vies, apputējis un netīrs sēdēja, sabāzis rokas dziļi ka­batās, uz sola pie krodziņa Stouvas ostas nomalē. Viņš izskatījās ļoti noguris, uztraukts un neapmierināts,

Laiku pa laikam viņš piepūta vaigus. Viņam līdzās at­radās klades, bet tagad tās bija sasietas ar auklu. Sai­nis bija atstāts priedēs aiz Bramblhērstas, jo neredza­mais cilvēks bija mainījis savus nodomus. Misters Mar­vels sēdēja uz sola un bija drudžaini satraukts, lai arī neviens nepiegrieza viņam ne mazāko vērību. Viņa ro­kas arvien savādā nemierā taustījās ap daudzajām kabatām.

Kad viņš tā bija sēdējis jau krietnu stundu, no krodziņa ar laikrakstu rokā iznāca vecāks jūrnieks un apsēdās viņam līdzās.

—   Jauka diena, — jūrnieks ierunājās.

Misters Marvels pameta visapkārt skatienu, kurā bija lasāms kaut kas stipri līdzīgs bailēm,

—   Ļoti, — viņš atbildēja.

—   īsti laba vasara, — jūrnieks pašpārliecināti tur­pināja.

—   Jā gan, — misters Marvels piebilda.

Jūrnieks izvilka zobu bakstāmo un, iepriekš papra­sījis atjauju, dažas minūtes noņēmās ar to. Viņa acīm šai laikā bija vaļas pētīt mistera Marvela noputējušo augumu un klades, kas atradās tam līdzās. Tuvodamies misteram Marvelam, viņš bija dzirdējis tādu skaņu, it kā kabatā nošķindētu nauda. Viņu bija pārsteidzis tas, ka mistera Marvela āriene nebūt neatbilda šai šķie­tamajai turībai. Tad viņa domas atkal atgriezās pie jautājuma, kas jau visu laiku nodarbināja viņa prātus.

—   Grāmatas? — viņš pēkšņi iejautājās un trok­šņaini beidza tīrīt zobus.

Misters Marvels sarāvās un paskatījās uz tām.

—   Jā gan, — viņš sacīja. — Jā, grāmatas.

—   Grāmatās reizēm aprakstītas dīvainas lietas, — jūrnieks turpināja.

—   To es ticu, — misters Marvels atbildēja.

—   Un notiek ārkārtīgas lietas, par kurām nav rak­stīts grāmatās, — jūrnieks runāja.

'— Arī pareizi, — misters Marvels piebalsoja. Viņš uzlūkoja sarunu biedru un tad pameta skatienu vis­apkārt.

—   Par dažām ārkārtīgām lietām, piemēram, rakstīts avīzēs, — jūrnieks sacīja.

—   Ir gan.

—   Šajā avīzē, — jūrnieks uzsvēra.

—   Tā! — misters Marvels noteica.

—  Te, piemēram, raksta, — jūrnieks stāstīja, uz­manīgi un stingri vērodams misteru Marvelu, — rak­sta par neredzamu cilvēku.

Misters Marvels pavēra muti, pakasīja sev vaigu un juta, ka viņam svilst ausis.

—  Ko viņi vēl nerakstīs? — viņš vārgi iesaucās.

—  Austriešu zemē vai Amerikā?

—   Ne vienā, ne otrā, — jūrnieks atteica, — šeit pat.

—   Ak kungs! — misters Marvels sarāvās.

—  Ja es saku tepat, — jūrnieks misteram Marvelam par lielu atvieglinājumu teica, — tad, protams, nedo­māju tieši šo vietu, bet šo apkārtni.

—   Neredzams cilvēks! — misters Marvels prātoja.

—  Un ko viņš dara?

—  Visu ko, — jūrnieks, Marvelu pētīdams, atbildēja un tad piebilda. — Visādas trakas lietas.

—  Es kādas četras dienas neesmu redzējis avīzi, — Marvels atzinās.

—   Viņš sācis no Aipingas, — jūrnieks stāstīja.

—   Vai tiešām! — misters Marvels iesaucās.

—  Tur viņš iesācis, šķiet, ka neviens nezina, no kurienes viņš ieradies. Rau, kur ir: «Dīvains notikums Aipingā». Un te avīzē stāv rakstīts, ka pierādījumi ir ticami, loti ticami.

—   Ak kungs! — misters Marvels atkal iesaucās.

—   Bet tas tad ir ārkārtīgs notikums. Kāds mācī­tājs un dakteris apliecina, ka esot viņu skaidri un gaiši redzējuši vai — mazākais — neredzējuši. Te raksta, ka viņš apmeties «Pie četrjūga» un neviens nenojaudis viņa nelaimi, tā rakstīts, ka neviens nenojaudis viņa nelaimi, līdz kādā kautiņā viesnīcā viņam norauti no galvas apsēji. Tad ievērojuši, ka viņa galva nav re­dzama. Viņu tūliņ mēģinājuši saņemt ciet, bet viņš, tā stāv rakstīts, nometis drēbes, un viņam laimējies izbēgt. Tas tomēr noticis pēc karstas cīņas, kurā viņš nopietni ievainojis, te rakstīts, mūsu cienījamo un spējīgo poli­cistu misteru J. A. Džefersu. Ļoti patiesīgs raksts, vai ne? Vārdi un viss cits.

—   Ak kungs! — misters Marvels nogaudās, tramīgi skatīdamies visapkārt un mēģinādams ar neveiklās taustes palīdzību saskaitīt kabatā naudu. Tad viņam ienāca prātā jauna un laba doma. — Tas izklausās ļoti savādi.

—   Vai ne? Ārkārtīgi, es saku. Nekad vēl neko ne­biju dzirdējis par neredzamu cilvēku, bet tagad tik daudz jāsaklausās par tādiem ārkārtīgiem notikumiem, ka…

—   Un viņš vairāk neko nav izdarījis? — Marvels vaicāja un pūlējās izlikties mierīgs.

—   Vai tad vēl nepietiek? — jūrnieks iesaucās.

—   Vai tad vairs neatgriezās? — Marvels pra­sīja. — Izbēga un tas ir viss, ko?

—   Viss! — jūrnieks atbildēja. — Vai tad vēl nav diezgan?

—   Pilnīgi! — Marvels sacīja.

—   Es arī tā domāju, — jūrnieks noteica. — Es arī tā domāju.

—   Viņam taču nebija palīga, — tur taču neraksta, ka viņam bijis palīgs? — misters Marvels bažīgi iejautājās.

—   Vai jums ar viņu vienu pašu nepietiek? — jūr­nieks savukārt atjautāja. — Nē, paldies dievam, var teikt, ka palīga viņam nebija.

Viņš lēnām pamāja ar galvu.

—   Es nudien kļūstu nemierīgs, kad iedomājos, ka tas zellis skraida apkārt pa laukiem! … Viņš tagad ir vaļā, un pastāv noteiktas aizdomas, ka viņš ir de­vies — dodas, man liekas, tā viņi domā — uz Stouvas ostu. Jūs redzat, mēs esam viņam taisni ceļā. Šoreiz tas vis nenotiek Amerikā. Un padomājiet, ko visu viņš nevar izdarīt! Kas ar jums notiktu, ja viņš iemestu vairāk nekā vajag un sadomātu ar jums kauties? Kas var viņu -aizkavēt, ja viņš grib laupīt? Viņš var ie­lauzties, zagt un iziet cauri veselam policistu baram tikpat viegli, kā mēs varam izšmaukt aklam cilvēkam. Vēl vieglāk! Aklajiem, kā stāsta, esot neparasti smalka dzirde. Un ja vien viņš gribētu iedzert….

—   Bez šaubām, viņam ir milzīgas priekšrocības, — misters Marvels sacīja. — Un — jā .««

—   Jums taisnība, — jūrnieks atbildēja. — Ir gan.

Misters Marvels visu šo laiku uzmanīgi skatījās vis­apkārt, klausījās vai nesadzirdēs vāju soļu troksni un centās uztvert gandrīz nemanāmas kustības. Šķita, ka viņš kaut ko cieši apņemas. Aizlicis mutei roku, viņš noklepojās.

Vēlreiz aplaidis acis visapkārt un ieklausījies, viņš pieliecās tuvāk jūrniekam un ierunājās klusāk.

—   Man patiesībā ir šis tas zināms par neredzamo cilvēku. No paša piedzīvojumiem.

—   Ko? — jūrnieks iesaucās. — Jums?

—   Jā, — misters Marvels atbildēja. — Man.

—   Vai tiešām? — jūrnieks pabrīnījās. — Un vai drīkstu jautāt? …

—   Jūs būsiet pārsteigts, — misters Marvels, aiz­licis mutei roku, sacīja. — Tas ir briesmīgi.

—   Vai patiešām?

—   Tstenībā ir tā … — misters Marvels dedzīgi un it kā uzticēties gribēdams iesāka. Piepeši viņa seja kā uz burvja mājienu pārvērtās. — Ai! — viņš pēkšņi iesaucās un saslējās kā stabs. Viņa vaibstos atspogu­ļojās fiziskas ciešanas. — Vai! — viņš nosūkstījās.

—   Kas jums notika? — jūrnieks norūpējies jautāja.

Zobs sāp,  - misters Marvels atbildēja un pie­lika roku ausij. Viņš paķēra klades. — Tā rādās, ka man laiks jau iet, — viņš teica un, jocīgi trīdamies uz sola, virzījās prom no sarunu biedra.

—   Bet jūs nupat gribējāt man stāstīt par nere­dzamo cilvēku, — jūrnieks protestēja.

Šķita, ka misters Marvels sarunājas pats ar sevi.

—   Blēņas, — kāda balss sacīja.

—   Tās ir blēņas, — sacīja misters Marvels.

—   Bet tas rakstīts avīzē, — jūrnieks iebilda.

—   Un tomēr tās ir blēņas, — Marvels atkārtoja. — Es pazīstu to puisi, kas izgudroja šos melus. Nav nemaz tāda neredzama cilvēka … Sasodīts!

—   Bet kā tad ar avīzi? Vai jūs gribat teikt…

—   Ne vārdiņa patiesības, — misters Marvels droši atbildēja.

Jūrnieks ieplēta acis. Viņš arvien vēl turēja rokā avīzi. Misters Marvels tramīgi skatījās visapkart.

—   Pagaidiet, — jūrnieks, lēni runādams, cēlās kājās. — Vai jūs gribat teikt…?

—   Jā, — misters Marvels atcirta.

—   Kāpēc tad jūs ļāvāt man runāt un stāstīt visus šos niekus? Ko gan jūs domājat, ļaudams cilvēkam tā izlikties par muļķi?

Misters Marvels piepūta vaigus. Jūrnieks piepeši bija kļuvis gluži sarkans un vīstīja dūres.

—   Es te runāju jau desmit minūtes, — viņš šņāca, — un tu, apaļais punci, tu, stulbais teļapakausi, nevarēji ievērot visvienkāršāko pieklājību?!

—   Nemētājies ar vārdiem! — misters Marvels atbildēja.

—   Vai es mētājos ar vārdiem? Man tā vien nagi niez …

—   Nāc! — kāda balss teica. Misters Marvels pie­peši tika apgriezts apkārt un savādā gaitā, it kā grū­dieniem sāka soļot projām.

—   Taisies labāk kā tiec! — jūrnieks uzsauca.

—   Kas lai taisās prom? — misters Marvels prasīja.

Viņš savādā, steidzīgā solī greizi kāpās atpakaļ,

reizēm it kā spēcīgi parauts uz priekšu. Gabalu pa­gājis, viņš sāka neskaidri murmināt, protestēt un taisnoties.

—   Vecais nelga! — jūrnieks noteica. Viņš stāvēja plati ieplestām kājām un sānos iespraustām rokām un vēroja aizejošo sarunu biedru. — Es tev, muļķi, rā­dīšu, kā mani āzēt! Tas stāv rakstīts avīzē!

Misters Marvels atbildēja kaut ko nesaprotamu un nozuda ceļa līkumā. Jūrnieks palika visā varenībā stāvam ceļa vidū, līdz miesnieka rati tuvodamies lika arī viņam atkāpties. Tad viņš nogriezās uz Stouvas ostu.

—   Pasaulē ir tik daudz nožēlojamu muļķu, — viņš klusu pats pie sevis noteica. — Šis gribēja mani pa- āzēt — tavu dumju joku!,»» Bet tas stāv avīzē!

Drīz vien viņš dabūja zināt, ka tepat tuvumā, at­gadījies vēl kāds ārkārtīgs notikums. Gar sienu ap Sv, Miķeļa ielas stūri lidojusi pa gaisu vesela sauja naudas. Kāds viņa biedrs tajā pašā rītā redzējis šo ap­brīnojamo skatu. Viņš tūliņ ķēris naudu, bet notriekts gar zemi, un, kad piecēlies kājās, lidojošā nauda esot nozudusi. Mūsu jūrnieks paskaidroja, ka gatavs ticēt visam, bet tas gan esot drusku par daudz. Vēlāk to­mēr viņš sāka domāt citādi.

Stāsts par lidojošo naudu bija patiess. Bija sau­laina diena, durvis stāvēja pilnīgi vaļā, un visā tajā apkārtnē, pat no smalkās Londonas un apkaimes ban­kas, no veikalu un viesnīcu kasēm klusu un veikli izzuda nauda. Veselām saujām un vīstokļiem tā aiz­plūda gar sienām un pa ēnainām vietām, ātri izvairī­damās no tuvojošos cilvēku skatieniem. Kaut arī neviens tai nedzina pēdas, tā vienmēr izbeidza savu noslēpumaino lidojumu tā uztrauktā vīra kabatā, kam bija galvā nodriskāts cilindrs un kas sēdēja laukā pie krodziņa Stouvas ostas nomalē.

Desmit dienu vēlāk, kad jau bija zināms Bardokas notikums, jūrnieks salīdzināja šos faktus un sāka saprast, cik tuvu viņš bija atradies brīnišķīgajam ne­redzamajam cilvēkam.

XV BĒGLIS

Pievakarē doktors Kemps sēdēja savā augšstāva darbistabā. Viņa māja pacēlās pakalnā aiz Bardokas. Darbistaba bija maza, patīkama telpa ar trim logiem — uz ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem. Grāmatu plaukti gar sienām bija piekrauti grāmatām un zi­nātniskiem izdevumiem, vidū stāvēja ērts rakstām­galds, pie loga ziemeļu pusē redzēja mikroskopu, priekšmetu stikliņus, sīkus instrumentus, dažādas pu­deles ar baciļu kultūrām un ķimikālijām. Lai gan debesis rietā vēl bija gaišas, doktors Kemps iededzi­nāja darba spuldzi. Logi nebija aizklāti, jo tikpat neviens nevarēja pa tiem ieskatīties. Doktors Kemps bija kalsns, slaids jauneklis ar tik gaišiem matiem kā lini un gandrīz baltām ūsām. Viņš cerēja, ka darbs, pie kura strādāja, sagādās viņam Londonas Karaliskās biedrības locekļa godu. Tik augstu viņš par to domaja.

Paceļot acis no darba, viņš ieraudzīja rietā mirdzošo pretējo pakalnu. Varbūt minūti viņš tā sēdēja, grauza spalvaskātu un apbrīnoja koši zeltītās krāsas pār virsotni, bet tad viņa uzmanību saistīja mazs cilvēka stāvs, kas izskatījās melns kā tinte un skrēja šurp pa kalna muguru. Tas bija neliela auguma vīrelis. Galva viņam bija augsta cepure, un viņš skrēja tik ātri, ka viņa kājas zibēja vien.

'— Atkal viens ēzelis, — doktors Kemps noteica. — Tāds pats kā tas, kurš uzdrāzās man šorīt aiz stūra un kliedza: «Neredzamais cilvēks nāk, ser!» Nesa­protu, kas cilvēkiem uznācis. Varētu domāt, ka dzīvo­jam trīspadsmitā gadsimtā.

Viņš piecēlās, piegāja pie loga un raudzījas uz krēslaino piekalni, pa kuru traucās mazais, tumšais stāvs.

—   Šķiet, ka viņš briesmīgi steidzas, — Kemps pra- toja, — bet neizskatās, ka tiktu uz priekšu. Ja viņa kabatas būtu pilnas ar svinu, viņš neskrietu smagāk. Aizkusis, nabags!

Nākamajā brīdī tās vasarnīcas, kas atradās augstāk Bardokas piekalnē, aizslēpa skrējēju. Viņš atkal un atkal parādījās trīs reizes starp trim savrup stāvo­šām mājām un tad pilnīgi pazuda aiz terases.

—   Ēzeļi! — doktors Kemps teica un, apgriezies uz papēžiem, gāja atpakaļ pie sava rakstāmgalda.

Tie, kas atradas uz ceļa un redzēja ārprātīgās bailes bēgļa sviedriem klātajā seja, tomēr nedomāja tik nici­noši kā ārsts. Vīrs skrēja smagiem soļiem un pie tam skanēja kā pilns šurpu un turpu mētāts maks. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet viņa ieplestās acis raudzījās tieši uz ieleju, kur bija iedegtas lampas un ielā drūzmējās ļaudis. Viņa neglītā mute bija vaļā, uz lūpām bija pienainas putas, un elpa skaļi gārdza. Visi, kam viņš tā aizsteidzās garām, apstājās, sāka skatīties uz ceļa un uztraukti cits citam jautāja, kāpēc viņš tā steidzas.

Drīz vien augšā piekalnē kāds suns, kas vāļājās uz ceļa, iekaucās un paskrēja zem vārtiem. Cilvēkiem vēl stāvot un brīnoties, aizšalca garām it kā vējš, it kā soļu dipoņa un aizkusušas elpas skaņa,

Ļaudis iekliedzās. Ļaudis nolēca no ietves. Uz­traukums ar kliedzieniem un ari tīri instinktīvi izpla­tījās lejup pa piekalni. Ļaudis ielā jau kliedza, kad Marvels atradās tikai pusceļā līdz tiem. Tie ieskrēja ar jaunajām ziņām mājās, aizcirta un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņš to dzirdēja un izmisis vēl pēdējo reizi paātrināja gaitu. Viņam līdzi gāja bailes, kas aizsteidzās pa priekšu un mirklī sagrāba pilsētu.

— Neredzamais cilvēks nāk! Neredzamais cilvēks!

XVI

«PIE JAUTRAJIEM SPORTISTIEM»

Krodziņš «Pie jautrajiem sportistiem» atrodas tieši kalna pakājē, kur sākas tramvaja līnijas. Krodzinieks, atspiedies ar tuklajām rokām uz letes, runājās ar kādu bālu važoni par zirgiem, kamēr cilvēks pēlēkās drēbēs un melnu bārdu, pēc izrunas spriežot, amerikānis, iekoda cepumus un sieru, dzēra alu un tērzēja ar policistu, kas' pašlaik bija brīvs no pienākumiem.

—   Kāpēc tā klaigā? — bālais važonis prasīja, pagājās sāņus un mēģināja pār netīro dzelteno aizkaru, kas sedza kroga loga apakšējās rūtis, saskatīt pa­kalnu. Laukā kāds skrēja,

—   Laikam ugunsgrēks, — krodzinieks ieteicās.

Krogam tuvojās smagi soļi, strauji tika atgrūstas

vaļā durvis, un tajās, asarām noplūdis un izpūris, pa­rādījās Marvels. Viņš bija pazaudējis cepuri, svārku apkakle viņam bija atrauta vaļā. Ieskrējis viņš aši apsviedās un mēģināja aiztaisīt durvis. Siksnas cilpa turēja tās pusviru.

—   Nāk! — viņš spiedza baiļu pārvērstā balsi. — Viņš nāk! Neredzamais cilvēks! Man pakaļ. Palīdziet, dieva dēļ! Palīdziet! Palīdziet!

—   Aiztaisiet durvis! — teica policists. — Kas nak? Kas te par troksni?

Viņš piegāja pie durvīm, atraisīja siksnu un durvis aizcirtās. Amerikānis aiztaisīja otras durvis.

—   Laidiet mani iekšā! — Marvels grīļodamies un

Š- raudādams lūdzās un krampjaini spieda sev pie krūtīm klades. — Laidiet mani iekšā! Ieslēdziet mani kaut kur! Viņš dzenas man pakaļ. Viņš teica, ka nositīs mani, un viņš to izdarīs.

—   Jūs esat drošībā, — sacīja vīrs ar melno bārdu. — Durvis ir ciet. Ko tas viss nozīmē?

—   Laidiet mani dziļāk! — Marvels lūdzās un skaļi iekliedzās, jo durvis piepeši satricināja spēriens, kam sekoja ašs klauvējiens un klaigas ārpusē.

—   Hallo! — policists iesaucās. — Kas tur ir?

Misters Marvels, kā prātu zaudējis, metās ar galvu

panelī, kas šur tur atgādināja durvis.

—   Viņš mani nogalinās. Viņš ir dabūjis nazi vai ko citu. Dieva dēļ!

—   Lūdzu! — krodzinieks sacīja. — Nāciet šurp! — Un viņš pacēla letes dēli.

Misters Marvels aizskrēja aiz letes, jo klauvējieni ārpusē atkārtojās.

—   Netaisiet vaļā durvis! — viņš kliedza. — Lūdzu, netaisiet vaļā durvis! — Kur lai paslēpjos?

—   Tad tas ir neredzamais cilvēks? — vīrs ar melno bārdu jautāja. — Man liekas, būtu laiks viņu redzēt.

Pēkšņi tika izsists kroga logs. Pa ielu skrēja un kliedza cilvēki. Policists bija nostājies uz dīvāniņa un snaigstoties skatījies laukā, lai redzētu, kas notiek pie durvīm. Sarauktu pieri viņš nokāpa zemē.

—   Tā tas ir, — viņš sacīja.

Krodzinieks, stāvēdams pie viesistabas durvīm, kur tagad bija ieslēdzies misters Marvels, paskatījās uz izsisto logu un pienāca pie abiem vīriešiem.

Viss piepeši bija klusu.

—   Kaut man būtu klāt rundziņa! — policists ietei­cās un nedroši gāja uz durvīm. — Ja atvērsim, viņš tūljņ ienāks. Viņu nevar aizturēt.

—   Nav nemaz tik pārāk jāsteidzas atvērt durvis, — bālais važonis bažīgi piebilda.

—   Atvelciet bultas! — vīrs ar melno bārdu teica. —Un tiklīdz nāks… — viņš parādīja, ka rokā tur revolveri.

—   Tas neiet, — policists protestēja. — Tā būs slepkavība.

—   Es zinu, kādā zemē atrodos, — bārdainais vīrs atbildēja. — Tēmēšu viņam uz kājām. Atvelciet bultas!

—   Lai tikai tas netrāpa man! — krodzinieks, pār aizkaru uz ielu šķielēdams, iesaucās.

—   Labi, — vīrs ar melno bārdu sacīja un pieliecies, uzvilktu revolveri rokā, pats atšāva bultas. Krodzinieks, važonis un policists pagriezās uz durvīm.

—   Nāc iekšā! — bārdainais vīrietis paklusu sacīja, atkāpās nostāk un, turēdams ieroci aiz muguras, ska­tījās uz atbultētajām durvīm. Durvis neatvērās, neviens neienāca. Kad pēc piecām minūtēm kāds cits važonis piesardzīgi ieskatījās krogā, viņi vēl arvien gaidīja, bet pa viesistabas durvīm glūnēja bailīga seja un ievāca ziņas.

—   Vai visas durvis mājā aizslēgtas? — Marvels vaicāja.. — Viņš iet un ložņā apkārt. Viņš ir tik vil­tīgs kā velns.

—   Ak žēlīgais dievs! — plecīgais krodzinieks iesaucās. — Virtuves durvis! Uzmaniet šitās! Klau!

Viņš nevarīgi pavērās visapkārt. Viesistabas durvis aizcirtās, un viņi dzirdēja, ka apgriezās slēdzene.

Tad vel ir sētas un dzīvokļa durvis. Sētas durvis …

Krodzinieks izskrēja no bufetes telpas.

Pēc mirkļa viņš atgriezās ar gaļas nazi rokā.

—   Sētas durvis bija vaļā, — viņš teica, un viņa tuklā apakšlūpa drebēja.

—   Tagad viņš varbūt ir iekšā, — pirmais važonis sacīja.

—   Virtuvē viņa nav, — krodzinieks apgalvoja. — Tur ir divas sievietes, un es ar šito nazīti izbakstīju katru kaktiņu. Viņas domā, ka viņš nav ienācis. Viņas ievērojušas …

—   Vai jūs aizslēdzāt durvis? — pirmais važonis jautāja.

—   Neesmu mazais bērns, — krodzinieks atbildēja.

Bārdainais vīrietis iebāza revolveri kabatā. Tieši

tajā pašā brīdī nokrita lejā letes dēlis, noknakšķēja bulta, tad ar briesmīgu dārdu saliecās rokturis un atsprāga vaļā viesistabas durvis. Viņi dzirdēja Mar- veļu iespiedzamies kā notvertu zaķēnu un tūliņ rāpās pāri letei, lai viņu glābtu. Noklakšķēja bārdainā vīra revolveris, un pie viesistabas sienas plīstot un šķindot nogāzās spogulis.

' Kad krodzinieks iegāja istabā, viņš redzēja, ka Marvels, dīvaini saliecies, spārdījās pie durvīm, kas veda uz pagalmu un virtuvi. Kamēr krodzinieks vēl vilcinājās, durvis atdarījās un Marvels tika ievilkts virtuvē. Atskanēja kliedziens un pannu dārdoņa. Mar­vels, noliektu galvu, neatlaidīgi tika rauts līdz virtuves durvīm, un atsprāga bultas.

Beidzot krodziniekam garām aizspraucās policists, un viņam sekoja viens no važoņiem. Policists satvēra neredzamās rokas dūri, kas bija sagrābusi aiz apkak­les Marvelu, bet dabūja belzienu pa seju un streipu­ļodams atkāpās. Durvis atvērās, un Marvels izmisis mēģināja atsperties aizdurvē. Tagad važonis kaut ko sagrāba.

—   Es viņu noķēru! — viņš iesaucās.

Arī krodzinieka apsarkušās rokas sakampa kaut ko neredzamu.

—   Te viņš ir! — krodzinieks iegavilējās.

Atbrīvotais misters Marvels piepeši nokrita zemē

un mēģināja četrrāpus izlīst starp cīnītāju kājām. Cīņa norisinājās ap durvju šķautni. Pirmo reizi visi izdzirda neredzamā cilvēka balsi, — spalgu bļāvienu, jo poli­cists uzmina viņam uz kājas. Tad neredzamais sāka nikni kliegt un viņa dūres lidoja apkārt kā spriguļi. Važonis piepeši iebrēcās un saliecās, dabūjis spērienu pa vēderu. Durvis, kas veda no viesistabas uz virtuvi, aizcirtās, un misters Marvels pazuda aiz tām. Vīri vir­tuvē apķērās, ka cīnās ar tukšu gaisu.

—   Kur viņš izmuka? — bārdainais vīrietis klie­dza. — Vai laukā?

—   Šeit! — policists iesaucās un, pagalmā izmeties, apstājās.

Gar galvu viņam nosvilpa jumta kārniņš un sa­šķīda starp podiem uz virtuves galda.

—   Es viņam rādīšu! — cilvēks ar melno bārdu iesaucās. Virs policista pleca piepeši iemirdzējās tē­rauda stobrs, un tumsā, no kurienes bija nācis kārniņa sviediens, viena pēc otras aizlidoja piecas lodes. Šaujot bārdainais vīrs virzīja roku horizontālā lokā, tā ka šāvieni šaurajā pagalmā izlidoja no viena centra vēdekļveidīgi.

Iestājās klusums.

— Piecas patronas, — cilvēks ar melno bārdu sa­cīja. — Tas ir vislabākais. Četri dūži un džokers. Atnesiet kāds lukturi! Iesim un meklēsim viņa līķi!

XVII

DOKTORA KEMPA VIESIS

Doktors Kemps turpināja savā darbistabā rakstīt, līdz viņu iztraucēja šāvieni. — Trah, trah, trah, — tie atskanēja cits pēc cita.

—   Na nu! — doktors Kemps iesaucās. Viņš iekoda zobos spalvaskātu un sāka klausīties. — Kas gan Bar- dokā šauj? Ko tie ēzeļi atkal dara?

Tad viņš piegāja pie loga dienvidu pusē, attaisīja to un izliecies skatījās lejā uz naksnīgo pilsētu, kur gaiši ieaudās logi, apaļās gāzes lampas un veikali, bet jumti un pagalmi grima tumsā.

—   Laikam kāds sastrēgums lejā «Pie jautrajiem sportistiem».

Viņš turpināja vērot. Tad viņa skatiens aizklīda tālāk pāri pilsētai, kur redzēja kuģu un ostas dambja ugunis, un apstājās pie maza paviljona, kas ar spilgti apgaismotiem logiem staroja kā dzeltens dārg­akmens. Pār pakalna rietumu daļu jau pacēlās augošs mēness, debesis bija skaidras, un zvaigznes mirdzēja gandrīz tikpat spoži kā dienvidos.

Viņš kādas piecas minūtes iegrima domās par tālas nākotnes sabiedrisko iekārtu un pacēlās pāri laikam un telpai, bet tad nopūties saslējās, aiztaisīja logu un atgriezās pie rakstāmgalda.

Apmēram pēc kādas stundas pie ārdurvīm atskanēja zvans. Pēc tam, kad doktoru Kempu bija jau iztraucē­juši šāvieni, darbs neveicās un domas arvien aizklīda sāņus. Nu viņš ieklausījās. Viņš dzirdēja kalponi atve­ram durvis un gaidīja, ka uz kāpnēm atskanēs soļi, bet viņa nenāca.

«Brīnums, kas tur bija?» Kemps prātoja.

Viņš mēģināja strādāt, lai gan neveicās, tad pie­cēlās, nokāpa līdz kāpņu laukumiņam, pazvanīja un, kad lejā, priekšnamā parādījās kalpone, jautāja viņai pāri margām.

—   Vai atnesa vēstuli?

—   Nē. Kāds tikai piezvanīja un aizskrēja.

—   Es šovakar esmu nervozs, — viņš pie sevis noteica, atgriezās darbistabā un šoreiz nopietni ķērās pie darba.

Pēc brītiņa viņš atkal cītīgi strādāja, y .un vienīgās skaņas istabā bija pulksteņa tikšķieni un spalvas klusā čirkstoņa, kad tā slīdēja pa papīru abažūra mestā gaismas loka vidū.

Doktors Kemps beidza strādāt ap diviem naktī. Viņš piecēlās, nožāvājās un devās augšstāvā uz guļam­istabu. Novilcis svārkus un vesti, viņš sajuta slāpes un, paņēmis sveci, nogāja lejā ēdamistabā, lai samek­lētu viskiju un sodu.

Zinātniskais darbs bija attīstījis doktora Kempa novērošanas spējas. Ejot atpakaļ caur priekšnamu, viņš pamanīja pie kāpnēm, līdzās paklājam, uz linoleja tumšu traipu. Viņš kāpa augšā un tad piepeši sāka prātot, kas tas varētu būt par traipu uz linoleja. Bez šaubām, sāka darboties viņa zemapziņa. Viņš atgriezās ar nesamo priekšnamā un nolika šifonu un viskiju. Tad viņš noliecās un aptaustīja traipu, un nebija ne­maz pārsteigts, kad atklāja, ka tas ir tikpat lipīgs un tādā pašā krāsā kā sažuvušas asinis.

Viņš paņēma atkal nesamo un kāpa augšā, skatī­damies visapkārt un prātodams, kā gan varēja rasties šis asins traips. Augšā viņš atkal ieraudzīja kaut ko, kas viņam lika pārsteigumā apstāties. Viņa istabas durvju rokturis bija notraipīts ar asinīm.

" Viņš paskatījās pats uz savu roku. Tā bija gluži tīra. Viņš arī atcerējās, ka, istabu atstājot, durvis pa­lika vaļā un ka viņš nekādā ziņā nav pieskāries rok­turim. Gluži mierīgu seju, kas varbūt bija tikai maz­liet stingrāka nekā parasti, viņš iegāja istabā. Viņa skatiens pētoši klīda visapkārt un krita uz gultu. Sega bija notraipīta asinīm un palags — saplēsts. Viņš nebija to ievērojis, pirmo reizi ienākot istabā, jo tad devās tūliņ pie tualetes galda. Otrā malā gultas drēbēs bija iespiedums, it kā tur nesen kāds būtu sēdējis.

Tad viņam dīvainā kārtā šķita, ka viņš dzird dobju balsi:

—   Ak debess! Tas taču Kemps!

Bet doktors Kemps neticēja dzirdes halucinācijām.

Viņš stāvēja un raudzījās uz saburzītajiem pala­giem. Vai tā patiešām bija balss? Viņš vēlreiz apska­tījās visapkārt, taču nepamanīja neko citu kā tikai sajaukto un asinīm notraipīto gultu. Tad viņš skaidri izdzirda troksni, kas nāca no mazgājamā galdiņa puses. Katrs cilvēks, pat visizglītotākais, ir drusku māņticīgs. Viņam kļuva mazliet baigi. Viņš aiztaisīja istabas durvis, piegāja pie tualetes galda un nolika uz tā savu nesamo. Piepeši viņš sarāvās, jo ieraudzīja, ka starp viņu un mazgājamo galdu gaisā karājas ritulī sagriezts un asinīm notraipīts linu lupatas apsējs.

Kemps pārsteigumā sastinga. Tas bija tukšs ap­sējs, — kārtīgi sasiets, bet gluži tukšs apsējs. Viņš gribēja to satvert, bet viņu atturēja kads pieskāriens, un cieši līdzas atskanēja balss:

—   Kemp!

—   Ko? — Kemps jautāja un palika ar vaļēju muti.

—   Neuztraucieties! — balss teica. — Es esmu ne­redzams cilvēks.

Kemps labu brīdi nevarēja izteikt ne vārda un ti­kai blenza uz apsēju.

—   Neredzams cilvēks? — viņš jautāja.

—   Es esmu neredzams cilvēks, — balss atkārtoja.

Kemps atcerējās stāstījumus, par kuriem vēl šorīt

bija smējies. Šai brīdī viņš, acīm redzot, nebija ne pā­rāk izbijies, nedz arī pārmērīgi pārsteigts. Apsvērumi nāca tikai vēlāk.

—   Man šķita, ka tie ir meli, — viņš sacīja. Domās viņš atkārtoja argumentus, kas viņam šorīt bija ienā­kuši prātā.

—   Vai jums ir apsējs? — viņš vaicāja.

—   Jā, — neredzamais cilvēks atbildēja.

—   O! — Kemps iesaucās, bet tad saņēmās.

—   Paklau! — viņš sacīja. — Tie tomēr ir niekī.: Tas ir kāds joks. — Viņš piepeši paspēra soli, un roka, ko viņš izstiepa pretī apsējam, sastapa neredzamus pirkstus.

Viņš sarāvās un nobāla.

—   Dieva dēļ, savaldieties, Kemp! Man ļoti vaja­dzīga jūsu palīdzība. Mierā!

Neredzama roka sagrāba viņa elkoni. Viņš sita tai.

—   Kemp! — balss sauca. — Savaldieties, Kemp! — un spiediens kļuva stingrāks.

Kempu pārņēma traka vēlēšanās atbrīvoties. Ne­redzamā apsietā roka sakampa viņa plecu, viņš piepeši tika pagrūsts un atmuguriski iekrita gultā. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet viņam mutē iebāza palaga stūri. Neredzamais cilvēks stingri turēja viņu, bet viņa rokas bija brīvas. Viņš sita uz visām pusēm un nikni spārdījās.

—   Esiet prātīgs! — neredzamais cilvēks teica un nelaida viņu vaļā, lai gan dabūja belzienu pa sā­niem. — Pie velna, jūs mani drīz vien padarīsiet traku!

—   Esiet mierā, muļķi! — viņš rēca Kempam ausī.

Kemps vēl brīdi pretojās, bet tad aprima.

—   Es jums sašķaidīšu galvu, ja kliegsiet, — nere­dzamais cilvēks sacīja un atbrīvoja viņa muti. — Es esmu neredzams cilvēks. Tas nav ne joks, nedz bur­vestība. Es patiešām esmu neredzams cilvēks. Un man nepieciešama jūsu palīdzība. Es negribu jums darīt sāpes, bet esmu spiests, — ja izturaties kā muļķa lempis. Vai atceraties mani, Kemp? Esmu Grifins, mēs mācījāmies vienā koledžā.

—   Ļaujiet man piecelties, — Kemps sacīja. — Es palikšu, kur esmu. Un ļaujiet man brīdi pasēdēt mierā.

,Viņš piecēlās sēdus un aptaustīja kaklu.

—   Es esmu Grifins, mēs esam no vienas koledžas, un es padarīju sevi neredzamu. Esmu tāds pats cilvēks kā visi. Jūs mani pazināt. Tagad tikai esmu nere­dzams.

—   Grifins? — Kemps jautāja.

—   Grifins, — balss atbildēja. — Biju jaunāks stu­dents par jums, ārkārtīgi blonds, sešas pēdas garš, sārtu seju, sarkanām acīm. Dabūju godalgu par darbu ķīmijā.

—   Esmu apjucis, — Kemps sacīja. — Smadzenes vairs nestrādā. Kāds tam sakars ar Grifinu?

—   Es esmu Grifins.

Kemps kļuva domīgs.

—   Tas ir briesmīgi, — viņš noteica. — Bet kas tā par burvību, ar kuru cilvēks var kļūt neredzams?

—   Tā nav nekāda burvība. Tas ir zinātnisks un viegli saprotams process.

—   Tas ir briesmīgi! — Kemps atkārtoja. — Kā tad iespējams?

—   Tas ir diezgan briesmīgi. Bet esmu ievainots un piekusis. Man sāp roka… Ak dievs! Jūs taču esat vīrs, Kemp! Saņemieties! Iedodiet man paēst un pa­dzert un ļaujiet šeit apsēsties!

Kemps redzēja, ka apsējs aizvirzījās pāri istabai, tad pa grīdu atslīdēja pītais krēsls un apstājās gultas tuvumā. Tas iečīkstējās un sēdeklis noslīga apmēram par puscentimetru. Viņš izberzēja acis un atkal ap­taustīja kaklu.

—   Tas jau vel trakāk nekā parādība, — viņš sacīja un muļķīgi iesmējās.

—   Nu labi. Jūs, paldies dievam, kļūstat prātīgs.

—   Vai pareizāk — ārprātīgs, — Kemps teica un berzēja acis.

—   Dodiet man drusku viskija. Esmu gandrīz beigts.

—   To gan nevarēja manīt. Kur jūs esat? Vai ne- uzskriešu jums virsū, ja piecelšos? Ak tur! Labi! Vis­kiju? … Te būs! Kur lai jums to dodu?

Iečīkstējās -krēsls, un Kemps juta, ka viņam atņem glāzi. Viņš palaida to negribot, jo instinkts tam pre­tojās. Glāze attālinājās no viņa un apstājās pusmetru virs krēsla. Viņš raudzījās uz to bezgalīgā apjukumā.

—   Tas ir — tā būs hipnoze. Jūs man laikam iedve­sāt, ka esat neredzams.

—   Muļķības! — balss sacīja.

' — Tas ir ārprāts!

—   Paklausieties!

—   Es šorīt noteikti pierādīju, — Kemps ierunā­jās, — ka neredzamība …

—   Nav svarīgi, ko esat pierādījis! Es mirstu badā, — balss sacīja. — Un bez drēbēm cilvēkam nakts liekas vēsa.

—   Vai gribat ēst? — Kemps prasīja.

Glāze ar viskiju pati no sevis pieliecās.

—   Jā, — neredzamais cilvēks, to skaļi noliekot, teica. — Vai jums nav rītasvārki?

Kemps kaut ko neskaidri norūca pie sevis. Viņš piegāja pie skapja un izvilka tumši sarkanu apģērba gabalu.

—   Vai tas derēs? — viņš jautāja.

Viņam to atņēma. Brīdi tas šļaugani karājas gaisā, tad dīvaini noplīvoja, izspīlējās, pats no sevis aiz- pogājās, kā pienākas, un apsēdās krēslā.

—   Bikses, zeķes un tupeles sagādātu man lielu prieku, — neredzamais cilvēks strupi sacīja, — Un ja būtu kas ēdams …

—   Būs viss. Bet tas ir vistrakākais notikums, ko savā mūžā esmu piedzīvojis.

Kemps izvandīja atvilktnes un atrada viesim vaja­dzīgās lietas. Tad viņš nogāja lejā, pārmeklēja pielie­kamo un atgriezās ar maizi un dažām aukstām kotle­tēm, piestūma mazu galdiņu un nolika uz tā visu vie­sim priekšā.

—   Nazis nav vajadzīgs, — viesis sacīja. Viena kot­lete pacēlās gaisā, un bija dzirdama mutes čāpsti- nāšana.

—   Man vienmēr gribas, lai man ēdot būtu kaut kas mugurā', — neredzamais cilvēks runāja un kāri ēda ar pilnu muti. — Savāda iedoma!

—   Kā ar jūsu roku? — Kemps vaicāja,

—   Gan būs labi! — neredzamais cilvēks atbildēja.

—   No visiem brīnišķīgajiem un dīvainajiem noti- kurfiiem…

—   Pareizi. Savādi, ka iemaldījos pēc apsēja tieši jūsu mājā. Pirmo reizi man laimējas! Lai vai kā, biju nodomājis šeit pārnakšņot. Jums tas jāatļauj. Tas ir ļoti nepatīkami, ka manas asinis var redzēt, vai ne?

Tur jau ir vesela peļķe. Izrādās, ka tās sarecot kļūst redzamas. Esmu pārvērtis tikai dzīvos audus un uz tik ilgu laiku, kamēr dzīvoju,.. Atrodos jūsu mājā jau trīs stundas.

—   Bet kā tas paveikts? — Kemps iekaisis jautāja.

—  Sasodīts! Tas viss ir tik nesaprātīgi no paša sākuma līdz beigām.

—   Gluži saprātīgi! — neredzamais cilvēks atbildēja.

—  Pavisam saprātīgi.

Viņš izstiepa roku un paņēma viskija pudeli. Kemps apjucis raudzījās uz ēdelīgo rīta svārku. Sveces stars iespiedās pa plīsumu labajā plecā un meta gaismas trijstūri uz kreisajiem sāniem.

—   Ko nozīmēja šāvieni? — Kemps jautāja. — Kā­pēc sāka šaut?

—   Tur bija kāds muļķis — mans palīgs, lai velns viņu parauj, — kas mēģināja nozagt manu naudu. Viņam tas izdevās.

—   Vai viņš arī neredzams?

—   Nē.

—   Un tad?

—   Dodiet man vēl iekost, pirms saku stāstīt. Esmu izsalcis kā suns, un jūs vēl gribat, lai visu ko stāstu.

Kemps piecēlās.

—   Jūs taču nešāvāt? — viņš jautāja.

—   Es ne, — viesis atbildēja. — Kāds muļķis, kuru savu mūžu nebiju redzējis, šāva uz labu laimi. Daudzi no viņiem pārbijās. Tie visi izbijās no manis. Lai velns viņus parauj! Klausieties, — man vēl gribas ēst, Kemp.

—   Es pameklēšu lejā vēl kaut ko ēdamu. — Kemps ' sacīja. — Baidos, ka tur nebūs nekas liels.

Kad neredzamais cilvēks bija paēdis — un tā bija kārtīga maltīte, — viņš pieprasīja cigāru. Pirms Kemps paguva sameklēt nazi, viņš jau nikni nokoda cigāram galu un lādējās, kad atrisa ārējā lapa.

Bija savādi redzēt viņu smēķējam: mute, kakls, auk­slējas un nāsis kļuva redzamas, kad pa tām izvēr- pās dūmi.

—   Lai slava nikotīnam! — viņš iesaucās un spēcīgi vilka dūmus, — Cik labi, ka uzkūlos jums, Kemp! Jums jāpalīdz man. Cik savādi, ka uzdūros tieši jums!

Esmu briesmīgā tintē, laikam dusmās zaudēju prātu. Ko visu neesmu pārcietis! Bet ticiet, ka tagad izdarī­sim lielas lietas.

Viņš ielēja sev vēl viskiju un sodu. Kemps pieceļas, pameta skatienu visapkārt un atnesa sev no blakus­istabas glāzi.

—   Tas ir kaut kas neiespējams, — bet es arī do­māju iedzert.

—   Jūs pa šiem divpadsmit gadiem neesat neko daudz pārvērties, Kemp. Gaišmataini cilvēki nenoveco. Tie vienmēr ir apdomīgi un kārtīgi.,, Man jums jāiz­stāsta. Mēs strādāsim kopā.

—   Bet kā jūs to visu izdarījāt? — Kemps jautaja. — Kā jūs tāds kļuvāt?

—   Dieva dēļ, Jaujiet man brītiņu mierīgi pasmēķēt, un tad es sākšu stāstīt.

Bet to nakti viņš neko neizstāstīja. Neredzamajam cilvēkam sāka sāpēt roka, viņam bija drudzis, viņš bija noguris un sāka murgot par bēgšanu lejā no kalna un cīņu krogā. Viņš sāka stāstīt, bet aizmaldījās sāņus. Brīžiem viņš sāka runāt par Marvelu, tad smēķēja drudžaināk un viņa balss kļuva nikna. Kemps pēc iespējas centās visu saprast.

—   Viņam bija bail no manis, — es redzēju, ka viņam bija bail no manis, — neredzamais cilvēks vai­rākas reizes atkārtoja. — Viņš gribēja man izmukt, — viņš vienmēr meklēja izdevību. Kāds es biju muļķis! Ak, tas suns! Es biju noskaities. Man labāk vajadzēja viņu nosist.

—   Kur jūs dabūjāt naudu? — Kemps skarbi jautāja.

Neredzamais cilvēks brīdi klusēja.

—   Es jums tagad nevaru to izstāstīt.

Viņš piepeši nožāvājās un saliecās uz priekšu, at­balstīdams neredzamo galvu neredzamās rokās.

—   Kemp, — viņš teica. — Es jau gandrīz trīs naktis neesmu gulējis. Tikai pāris reizes pa stundai iesnaudos. Man nāk miegs.

—   Labi, guliet manā istabā, šajā istabā.

—   Bet kā es varu gulēt? Ja gulēšu, viņš aizies. Ak! Lai ir ka būdams!

—   Kā ar jusu ievainojumu? — Kemps jautāja.

—   Ta ir tikai skramba. Ak dievs! Kā man gribas gulēt!

—   Kāpēc tad neguļat?

Neredzamais cilvēks, kā likās, vēroja Kempu.

—   Baidos, ka draugi mani nenodod, — viņš lēni teica.

Kemps sarāvās.

—   Ak, kāds es esmu muļķis! — neredzamais cilvēks iesaucās un stipri uzsita pa galdu. — Es pats jums ierosināju šo domu.

XVIII

NEREDZAMAIS CILVĒKS GUĻ.

Lai gan neredzamais cilvēks bija ievainots un no­guris, viņš nepiegrieza vērību Kempa godavārdam, kas garantēja brīvību. Viņš apskatīja abus guļamtelpas lo­gus un, pacēlis aizlaidnes, atvēra tos, lai pārbaudītu Kempa apgalvojumu, ka vajadzības gadījumā var pa tiem izlēkt. Nakts laukā bija klusa un mierīga, un jau­nais mēness jau pazuda aiz kāpām. Tad viņš pārbau­dīja guļamistabas un ģērbtuves atslēgas, lai pārliecinā­tos, ka arī tās viņam var nodrošināt brīvību. Beidzot viņš pateica, ka ir apmierināts. Viņš stāvēja uz p.aklāja pie kamīna. Kemps dzirdēja viņu skaļi nožāvājamies.

— Man žēl, — neredzamais cilvēks sacīja,— ka paš­laik nevaru jums visu izstāstīt, ko esmu izdarījis. Esmu ārkārtīgi noguris. Bez šaubām, tas ir jocīgi. Tas ir briesmīgi! Bet ticiet, Kemp, ka, par spīti jūsu šīrīta pierādījumiem, tas ir kaut kas pilnīgi iespējams. Es izdarīju atklājumu. Domāju to paturēt pie sevis, bet nevaru. Man vajadzīgs biedrs. Un jūs… Ko visu mes nevaram izdarīt… Bet par to rīt. Tagad, Kemp, man jāguļ vai jānobeidzas.

Kemps stāvēja istabas vidū un skatījās uz bezgal- vaino augumu.

—   Man, šķiet, vajadzēs atstāt jūs vienu, — viņš sacīja. — Tas ir neticami. Ja vēl gadītos pāris tādu parādību, kas apgāž manus priekšstatus^ es zaudētu prātu. Bet tā ir īstenība! Ar ko vēl varētu jums pa­kalpot?

—   Novēliet man tikai labu nakti, — Grifins sacīja.

—   Labu nakti, — Kemps noteica un paspieda nere­dzamu roku. Viņš kāpās sānis uz durvīm.

Piepeši rītasvārks ātri viņam tuvojās.

—   Iegaumējiet! — rītasvārks iesaucās. — Nemēģi­niet ierobežot mani vai iespundēt! — Citādi…

Kempa seja mazliet pārvērtās.

—   Man šķiet, ka devu jums goda vārdu, — viņš atbildēja.

Kemps viegli aiztaisīja aiz sevis durvis, un iekšpusē tūliņ noskrapstēja slēdzene. Stāvot ar nevarīgā izbrīna pārvērstu seju, viņš izdzirda ātrus soļus, kas piegāja ģērbtuves durvīm, un arī tās tika aizslēgtas. Kemps iesita sev ar roku pa pieri.

—   Vai es sapņoju? Vai visi kļuvuši traki jeb es viens?

Viņš iesmējās un saņēma aizslēgto durvju rokturi.

—   Esmu neiedomājama absurda dēļ izmests pats no savas guļamistabas! — viņš sacīja.

Viņš gribēja kāpt lejā, bet atgriezās un paskatījās uz aizslēgtajām durvīm.

—   Tā tas ir, — viņš runāja un pieskārās savam pastīvajam kaklam — Nenoliedzams fakts! Bet…

Bezcerīgi pakratījis galvu, viņš apgriezās un kāpa lejā.

Ēdamistabā viņš aizdedzināja lampu, sameklēja ci­gāru un sāka staigāt pa telpu. Reizēm viņš sarunājās pats ar sevi.

—   Neredzams! — viņš sacīja, — Vai ir neredzami dzīvnieki? Jūrā gan. Tūkstošiem — miljoniem. Amēbas, nauplijas un tornarijas, visas sīkbūtnes, medūzas! Jūrā ir vairāk neredzamu būtņu nekā redzamu. Man tas agrāk nekad neienāca prātā… Un arī dīķos! Cik tur nav mazu organismu un bezkrāsainu, ' caurspīdīgu re­cekļu … Bet gaisā! Nē!

—   Tas nevar būt!

—   Bet galu galā — kāpēc ne?

—   Ja cilvēks būtu no stikla, viņu tomēr redzētu.

Viņš iegrima dziļās domās. Trīs cigāri jau bija iz­plēnējuši baltos pelnos uz grīdsegas, kad viņš atkal ierunājās. Tas tomēr bija tikai izsauciens. Viņš atstāja istabu, iegāja mazajā pieņemamā telpā un aizdedzināja gāzi. Tā bija neliela telpa, jo Dr. Kemps nepārtika no prakses. Tur atradās jaunākie laikraksti. Rīta avīze bija nevērīgi atšķirta un aizmesta sāņus. Viņš to paķēra, pašķirstīja un sāka lasīt rakstu par «Dīvaino notikumu Aipingā», ko jūrnieks Stouvas ostā ar tādām pūlēm bija burtojis Marvelam. Kemps to aši pārlasīja.

—   Satuntuļojies! — viņš iesaucās. — Pārvērties! Slēpis to! «Neviens nenojaudis, kas ar viņu par ne­laimi». Pie velna, kādus jokus viņš dzen?

Kemps nometa lapu un meklējot skatījās apkārt.

—  A! — viņš atkal iesaucās un satvēra avīzi, kas vēl gulēja tāpat salocīta kā atnesta. — Nu mēs dabū­sim zināt patiesību.

Viņš atplēsa bandroli un tūliņ ieraudzīja pāris sleju ar virsrakstu: «Vesels ciems Saseksā zaudē prātu!»

—  Ak debess! — Kemps iesaucās un kāri izlasīja skeptisku ziņojumu par vakardienas notikumiem Ai­pingā. Otra pusē bija iespiests tas pats raksts, kas at­rādās rīta laikrakstā. Viņš pārlasīja to vēl reizi.

—   Skrējis pa ielām un sitis pa labi un kreisi. Džeferss nesamaņā. Misters Haksters ievainots un ne­spēj vēl atstāstīt, ko redzējis. Smags mācītāja pazemo­jums. Aiz bailēm saslimusi sieviete. Izsisti logi. Šis ne­parastais stāsts droši vien ir avīžu pīle. Pārāk sensa­cionāls, lai to neiespiestu, — nav ņemams nopietni.

Viņš nometa lapu un stulbi raudzījās savā priekšā.

—   Droši vien avīžu pīle!

Tad viņš atkal paķēra laikrakstu un vēlreiz pārla­sīja visu.

—  Bet kāds tam sakars ar klaidoni? Kāda velna pēc viņš vajāja klaidoni?

Kemps atkrita uz operāciju sola.

—  Viņš nav neredzams vien. Viņš ir arī traks! Slimo ar slepkavības māniju! . t *

Kad rītausmas blāvums ēdamistabā sajaucās ar lampas gaismu un cigāra dūmiem, Kemps vēl arvien soļoja šurp un turp un mēģināja atrisināt šo miklu.

Viņš bija pārāk satraukts, lai gulētu. Kad lejā no­kāpa samiegojušies kalpotāji, tie atrada viņu nomoda un nodomāja, ka viņam nenāk miegs vienkārši aiz pār­pūlēšanās. Viņš deva neparastu, bet gluži skaidru pa­vēli klāt brokastis augšā darbistabā divām personām un pēc tam pašiem uzturēties apakšējos stāvos. Tad viņš turpināja soļot pa istabu, līdz atnesa rīta laikrak­stu. Tur bija daudz rakstīts, bet maz pateikts. Bez_ va­karējo ziņu atkārtojuma bija ievietots neveikli sastadīts raksts par neparastu atgadījumu Bardokā. Tā Kempam kļuva zināms viss, kas bija noticis «Pie jautrajiem sportistiem», un arī Marvela vārds. «Man bija jāpavada ar viņu kopā divdesmit četras stundas,» Marvels lieci­nāja. Aipingas notikumu papildināja daži sīkumi, starp citu, tas, ka pārgriezts ciema telegrāfā vads. Taču ne­bija nekā, kas apgaismotu neredzamā cilvēka un klaidoņa attiecības, jo misters Marvels nekā nebija stāstījis par trim kladēm un naudu, ar kuru viņam bija pilnas kabatas. Skepse bija zudusi, un vesels reportieru un intervētāju bars pētīja šo notikumu.

Kemps izlasīja it visu, kas par to bija rakstīts, un aizsūtīja kalponi, lai nopērk visus rīta laikrakstus, cik vien var dabūt. Arī tos viņš izlasīja vienā paņēmienā.

— Viņš ir neredzams, — Kemps teica. — Spriežot pēc avīzēm, viņa dusmas pāriet ārprātā. Ko visu viņš var izdarīt! Ko visu viņš var izdarīt! Un viņš ir tur, augšistabā, brīvs kā gaiss. Pie velna, ko man iesākt? Vai tas būtu liels grēks, ja …? Nē.

Viņš piegāja pie maza, nekārtīga galdiņa kaktā un sāka rakstīt vēstuli. Līdz pusei uzrakstījis, viņš to sa­plēsa un sāka rakstīt citu. Pabeidzis, viņš pārlasīja un apsvēra. Tad paņēma aploksni un rakstīja adresi — pulkvedim Edaijam. Bardokā.

Pa to laiku neredzamais cilvēks pamodās. Viņš pa­modās īgnā prātā, un Kemps, uzmanot katru troksni, dzirdēja, kā viņš šļūcošiem soļiem piepeši steidzās pāri guļamistabai. Tad apgāzās krēsls un saplīsa ūdens krūze. Kemps devās augšā un nepacietīgi pieklauvēja.

XIX

GALVENIE PRINCIPI

—  Kas te notiek? — Kemps jautāja, kad neredza­mais cilvēks viņu ielaida.

—   Nekas, — skanēja atbilde.

—   Bet, velns lai parauj, ko nozīmēja troksnis?

—   Dusmu lēkme, — neredzamais cilvēks teica.

—  Aizmirsu ievainoto roku, un tā sāp.

—   Jūs vienmēr esat ļoti ātrs.

—   Jā, — esmu.

Kemps pārgāja pār istabu un sāka lasīt kopā stikla drumslas.

—   Par jums jau viss ir avīzē, — viņš sacīja un at­liecās ar lauskām rokā. — Viss, kas noticis Aipingā un tepat lejā. Pasaule jau zina par savu neredzamo pil­soni, bet neviens nevar iedomāties, ka esat šeit.

Neredzamais cilvēks izgrūda lāstu.

—  Noslēpums atklāts. Man liekas, tas bija noslē­pums. Nezinu, kādi ir jūsu nodomi, bet, protams, gribu jums palīdzēt.

Neredzamais cilvēks apsēdās uz gultas.

—   Augša jau uznestas brokastis, — Kemps teica un centās runāt pēc iespējas mierīgi. Viņš bija apmie­rināts, redzot, ka dīvainais viesis labprāt piecēlās. Kemps uzveda viņu pa šaurajām kāpnēm darbistabā.

—   Pirms kaut ko uzsākam, — Kemps runāja,

—   gribētos dabūt zināt tuvāk, kā jums iespējams būt neredzamam.

Pametis nemierīgu skatienu laukā pa logu, viņš apsēdās kā cilvēks, kam gaidāma ilgāka saruna. Vēro­jot Grifinu pie brokastgalda, viņš atkal vairs nešaubī­jās par viņa realitāti. Iepretim sēdēja rītasvārks bez galvas un bez rokām un ar maģiski paceltu salveti slaucīja neredzamas lūpas.

—  Tas ir diezgan vienkārši un diezgan ticami, — Grifins sacīja un nolika salveti pie malas.

—   Jums protams, bet… — Kemps smējās.

—    Jā, arī man tas sākumā šķita brīnišķīgi. Bet tagad… Ak dievs!… Mēs paveiksim lielas lietas! Es sāku ar šo problēmu nodarboties jau Cezilstouvā,

—   Cezilstouvā?

—  Devos uz turieni, kad pametu Londonu. Vai zi­nāt, ka atteicos no medicīnas un pievērsos fizikai? Nē? Mani valdzināja optika.

—   Tā!

—   Optisks blīvums! Sai novadā ir tik daudz mīklu, un te var izdarīt negaidītus atklājumus. Man bija tikai divdesmit divi gadi, es biju entuziasma pilns un sev sacīju: «Ziedošu dzīvi šai problēmai. Tā ir to vērta.» Jūs zināt, kādi nelgas esam divdesmit divu gadu vecumā.

—  Vai nu bijām nelgas toreiz vai esam tagad, — Kemps atteica.

—   It kā zinātne varētu apmierināt cilvēku! Sāku strādāt kā vergs. Nebiju vēl nostrādājis un domājis par šo jautājumu ne pusgadu, kad piepeši, izdarot kādu mēģinājumu, man atausa gaisma. Atradu pigmentu un gaismas laušanas galveno principu — formulu vai, pareizāk, ģeometrisku izteiksmi, kas ietver četras di­mensijas. Nelgas, vienkāršie mirstīgie, pat vidusmēra matemātiķi nezina, ko molekulārās fizikas pētniekam var nozīmēt šāda pamatsakarība. Kladēs, kuras klaido­nis man nozaga, ir tīrie brīnumi! Taču tā vēl nebija metode, tā bija ideja, kas novestu pie metodes, ar ku­ras palīdzību būtu iespējams, nemainot vielas pārējās īpašības, — varbūt dažos gadījumos tikai krāsu, — pa­zemināt blīvas vai šķidras vielas gaismas laušanas koeficientu līdz tādam, kāds piemīt gaisam. To visu var izmantot praktiskiem nolūkiem.

—   Hm! — Kemps norūca. — Tas ir dīvaini. Bet man vēl arvien nav skaidrs .., Saprotu, ka jūs tādā kārtā varat sapostīt kādu vērtīgu akmeni, bet, lai pa­darītu neredzamu cilvēku, līdz tam taču vēl tālu.

• — Pareizi, — Grifins turpināja, — bet saprotiet, ka redzamība ir atkarīga no redzamo ķermeņu attiecībām pret gaismu. Ļaujiet man izskaidrot elementārākās pa­rādības, it kā tās jums būtu svešas. Tas palīdzēs labāk saprast manu domu. Jūs ļoti labi zināt, ka ķermenis vai nu absorbē, atstaro vai lauž gaismas starus, vai arī apvieno visas šīs īpašības. Ja ķermenis neatstaro, ne­lauž un arī neabsorbē gaismas starus, tas kļūst nere­dzams. Jūs, piemēram, redzat necaurredzamu sarkanu kārbiņu tāpēc, ka krāsa sarkano gaismu atstaro, bet pārējo — absorbē. Ja tā neabsorbētu zināmu spektra daļu, bet visu atstarotu, kārbiņa būtu mirdzoši balta. Dimanta kārbas virsma neabsorbētu un arī neatstarotu visai daudz gaismas, bet vietām, šķautņu tuvumā, gaisma tiktu atstarota un lauzta, un jūs redzētu no dzirkstošiem atstarojumiem veidotu spožu attēlu — kaut ko līdzīgu gaišam kārbas skeletam. Stikla kārba nebūtu tik mirdzoša un skaidri redzama kā dimanta kārba, jo tā gaismu mazāk lauztu un atstarotu. Vai saprotat? Apskatot to no zināmām pusēm, jūs skaidri redzētu tai cauri. Ne visi stikli ir vienādi labi sare­dzami. Kristāla kārba ir labāk saredzama par vienkārša loga stikla kārbu. Kārbiņa no ļoti plāna, parasta stikla ir grūti saredzama vājā gaismā, jo gandrīz nemaz ne­absorbē gaismas starus un ļoti maz atstaro un lauž tos. Ja ieliek ūdenī vai kādā blīvākā šķidrumā parastā stikla plāksni, tā gandrīz pilnīgi pazūd, jo gaismas stari, pārejot 110 ūdens stiklā, tiek ļoti vāji atstaroti vai lauzti, vai ari stikls tos neietekmē nemaz. Ūdenī tā ir gandrīz tikpat neredzama kā gaisā ogļskābās gāzes vai ūdeņraža strūkla. Un gandrīz aiz tiem pašiem iemesliem.

—   Jā, — Kemps bilda, — tas jau ir skaidrs. To tagad zina katrs skolaspuika.

—   Un nu pastāstīšu vēl kaut ko, kas zināms katram skolniekam. Ja stikla plāksni sasit un saberž pulverī, Kemp, to var gaisā saredzēt labāk, tā kļūst par baltu, necaurredzamu pulveri. Tas ir tāpēc", ka pulverī pavairojas virsmas plāksnītes, kurās notiek gaismas laušana un atstarošana. Stikla plāksnei ir tikai divas virsmas, bet pulverī gaismas starus atstaro un lauž katrs graudiņš, kam tie iet cauri, un caur pul­veri var izspiesties ļoti maz gaismas staru. Bet, ja balto, sasmalcināto stiklu ieliekam ūdenī, tas tūliņ pa­zūd. Sasmalcinātam stiklam uņ ūdenim ir gandrīz viens un tas pats laušanas koeficients, tas ir — pārejot no vienas vielas otrā, gaismas stari tiek ļoti maz atstaroti un lauzti.

Mēs padarām stiklu neredzamu, ja ieliekam šķid­rumā, kam ar to vienāds laušanas koeficients, un vis­pār — caurspīdīgi priekšmeti kļūst neredzami, ja tos ieliek vidē, kurai tāds pats laušanas koeficients kā šiem priekšmetiem. Un, ja jūs padomāsiet, tad sapratī­siet, ka stikla pulverim var likt arī gaisā izzust, ja tā laušanas koeficientu pārvērš tādā pašā, kāds ir gaisam, jo tad gaismas stari, pārejot no gaisa stiklā, netiks ne atstaroti, nedz lauzti.

—   Jā, jā, — Kemps piezīmēja, — bet cilvēks nav sasmalcināts stikls.

—   Nē, — Grifins atbildēja. — Viņš ir vēl caur­spīdīgāks.

—   Muļķības!

—   Un to saka ārsts! Kā jūs visu esat aizmirsis! Vai tiešām desmit gados tā esat aizmirsis fiziku? Atce­rieties visus caurspīdīgos priekšmetus, kas tomēr tādi neliekas! Papīrs, piemēram, ir pagatavots no caurspī­dīgām šķiedrām, bet ir necaurredzams un balts tā paša iemesla dēļ, kādēļ necaurredzams un balts ir stikla pulveris. Saeļļojiet baltu papīru, piepildiet šķiedru starpas ar eļļu, lai starus atstarotu un lauztu tikai to ārējā virsma, un tas kļūs caurspīdīgs kā stikls. Tas ne­notiks ar papīru vien, bet ar kokvilnas, linu, vilnas, koka šķiedrām arī un kauliem, muskuļiem, matiem, nagiem un nerviem, Kemp. Patiesībā visa cilvēka struktūra, atskaitot sarkanos asins ķermenīšus un matu tumšo pigmentu, sastāv no caurspīdīgiem, bezkrāsainiem audiem, — tāpēc nevajag daudz, lai mēs kļūtu nere­dzami. Katra dzīva radījuma šķiedras ir gandrīz tikpat caurspīdīgas kā ūdens.

—   Protams, protams, — Kemps iesaucās. — Es vēl pagājušo nakti domāju par jūras sīkbūtnēm un medūzām.

—   Tagad jūs mani saprotat! To visu es zināju un aptvēru jau gadu pēc tam, kad atstāju Londonu, — pirms sešiem gadiem. Bet es to paturēju pie sevis. Man bija jāstrādā ļoti grūtos apstākļos. Mans profesors Hobema bija zinātnē nejēga un ideju zaglis. Viņš visu izošņāja. Jūs pazīstat nelietīgos paņēmienus, kādi valda zinātnieku vidē. Es vienkārši negribēju neko publicēt un dalīties ar viņu slavā. Turpināju strādāt, lai eks­perimentējot realizētu savu formulu, un arvien vairāk tuvojos mērķim. Neteicu neko nevienam, jo gribēju pēkšņi apžilbināt pasauli un ar rāvienu kļūt slavens. Nodevos pigmenta problēmai, lai atrisinātu dažus ne­skaidrus jautājumus, un piepeši nejaušs gadījums man palīdzēja izdarīt atklājumu fizioloģijā.

—   Tā?

—   Jus pazīstat sarkanos asins ķermenīšus. Tos var padarīt baltus — bezkrāsainus, — un tomēr tie sa­glabā visas iepriekšējās funkcijas.

Kemps pārsteigumā un šaubās tikai iesaucās.

Neredzamais cilvēks piecēlās un sāka soļot pa mazo darbistabu.

—   Jā, tas ir gan pārsteigums. Es atceros to vakaru. Tas jau bija vēlu naktī. Dienā biju aizņemts ar kūtriem un stulbiem skolniekiem, tāpēc reizēm strādāju pie saviem eksperimentiem līdz gaismai. Man tas ienāca prātā piepeši — lieliska, reāla ideja. Es biju viens, la­boratorijā bija klusu, lielās spuldzes dega mierīgi un gaiši .. . «Var padarīt dzīvnieku — ta audus caurspī­dīgus! Var padarīt to neredzamu. Viscaur neredzamu, atskaitot pigmentu. Es varu kļūt neredzams,» pēkšņi sev sacīju un sapratu, ko tas nozīmētu albīnam ar šādām zināšanām. Tas mani satrieca. Pametu filtru, ar kuru strādāju, piegāju pie lielā loga un raudzījos laukā uz zvaigznēm. «Es varu kļūt neredzams,» at­kārtoju.

Ja es to izdarītu, tad pārspētu maģiju. Mani neno­māca nekādas šaubas. Sapņoju par to, cik milzīgas priekšrocības būtu neredzamam cilvēkam, — noslē­pums, vara, brīvība. Nesaskatīju nekādu kavēkļu. Vai varat iedomāties? Es — vienkāršs nabaga noplucis asistents, kas māca nejēgas provinces koledžā, piepeši iegūtu tādas spējas! Sakiet, Kemp, vai jūs… Man liekas, katrs nodotos šim pētījumam. Tā nostrādāju trīs gadus, un aiz katra uzveiktā grūtumu kalna parādījās jauns. Visi neskaitāmie sīkumi! Un izmisuma brīži! Profesors, provinces koledžas profesors vienmēr centas uzost, ko daru. «Kad jūs publicēsiet savu darbu?» viņš mūžīgi jautāja. Bez tam studenti un ierobežotie lī­dzekļi! Tā nomocījos trīs gadus.

Un pēc trim gadiem, kas pagāja slēpjoties un pū­loties, redzēju, ka neko nav iespējams realizēt, — nav iespējams.

—   Kāpēc? — Kemps jautāja.

—   Man trūka naudas, — neredzamais cilvēks pa­teica un novērsies skatījās laukā pa logu.

Tad viņš strauji apgriezās.

—   Es aplaupīju savu nabaga veco tēvu. Nauda nebija viņa, un viņš nošāvās.

XX

PĒTNIEKA DZĪVOKLI

Kemps brīdi klusēja un raudzījās uz bezgalvainā ķermeņa muguru. Tad viņš sarāvās, jo viņam ienāca prātā kāda doma. Viņš piecēlās un, paņēmis neredzamo cilvēku aiz rokas, atvilka nost no loga.

—   Jūs esat piekusis un staigājat apkārt, bet es sēžu, — viņš sacīja. — Sēdieties manā krēslā!

Viņš pats nostājās starp Grifinu un tuvāko logu.

* Grifins brītiņu klusēja, bet tad skarbi turpināja?

—   Tūliņ pēc tam atstāju čezilstouvas koledžu. Bija pēdējais decembris. Noīrēju istabu Londonā. Tā bija liela un tukša telpa milzīgā un netīrā namā, nomalē, Greit Portlendstrītas tuvumā. Istaba drīz vien bija pilna instrumentiem, kurus sapirku par tēva naudu. Ne­atlaidīgi un sekmīgi strādājot, tuvojos mērķim. Es biju kā cilvēks, kas izlauzies cauri biezoknim un piepeši ierauga kādu mazsvarīgu nelaimes gadījumu. Aiz­braucu apglabāt tēvu. Domāju tikai par savu pētījumu un nepakustināju ne pirksta, lai glābtu tēva labo slavu. Atceros'bēres, lēto pajūgu, pieticīgo ceremoniju, vē­jaino dienu, sasalušo zemi un tēva veco skolasbiedru, kas sacīja kapa runu. Tas bija melnās, apdilušās drē­bēs ģērbies salīcis vīrs, kas mocījās ar iesnām.

Atceros, kā atgriezos uz tukšo māju. Gāju cauri kādreizējam ciemam, kas tagad, uz ātru roku piebūvēts ar bezgaumīgām ēkām, bija ieguvis neglītas pilsētas iz­skatu. Visi ceļi, ej pa kuru iedams, ieveda dubļainos laukos un izbeidzās ar lūžņu, netīrumu un atkritumu kaudzēm. Atceros sevi kā melnu un kalsnu stāvu soļo­jam pa slideno un spīdīgo ietvi un savādo atšķirtības sajūtu, ko modināja šīs vietas liekulīgais cienīgums un zemiskais komerciālisms …

Man nemaz nebija žēl tēva. Man viņš šķita savas muļķīgās sentimentalitātes upuris. Paradums prasīja manu klātbūtni bērēs, bet man gar tām nebija nekā­das daļas.

Ejot pa Haistrītu, es mirkli atcerējos bērnību. Man pretī nāca meitene, kuru pazinu pirms desmit gadiem. Mūsu skatieni satikās …

Pats nezinu, kas mani pamudināja atgriezties un parunāties ar viņu. Viņa bija ļoti vienkārša meitene.

Šīs senās vietas apmeklējums likās man kā sapnis. Toreiz nejutu, ka esmu vientuļš, ka esmu pametis dzīvo pasauli un izgājis tuksnesī. Atzinu, ka man nav ne gar ko vairs daļas, bet vainoju pie tā vispārējo dzīves tuk­šumu. Kad pārnācu savā istabā, likās, ka atgriežos īste­nība. Te bija pazīstamas un mīļas lietas. Te stāvēja un gaidīja eksperimentiem sagatavotie aparāti. Gandrīz visas grūtības jau bija parvarētas, atlika izplānot tikai detaļas.

Agrāk vai vēlāk es jums, Kemp, izstāstīšu visus sa­režģītos procesus. Pašlaik mums nav vērts kavēties pie tiem. Dažus esmu paturējis prātā, bet lielākā daļa pie­rakstīta tais kladēs, kuras klaidonis nozaga. Mums jā- sadzen viņš rokā. Mums jādabūn atpakaļ klades. Galve­nais darbs bija novietot caurspīdīgo objektu, kura lauša­nas koeficientu vajadzēja pazemināt, starp diviem ētera vibrācijas izstarojuma centriem. Vēlāk es jums to izstās­tīšu sīkāk. Nē, ne jau rentgena stariem. Nezinu, vai kaut kur ir rakstīts par manējiem, bet tādi tomēr ir. Man vajadzēja divas mazas dinamomašīnas, un es tās darbināju ar lētu gāzes motoru … Pirmo eksperimentu izdarīju ar baltu vilnas lupatiņu. Bija savadi redzēt, kā baltā, mīkstā lupatiņa plīvoja staru plūsmā, tad sāka dzist kā dūmu mutulis un beidzot pazuda.

Gandrīz neticēju, ka man tas ir izdevies. Izstiepu roku tukšumā un sataustīju lupatiņu tikpat blīvu kā parasti. Neveikli satverot, man tā nokrita uz grīdas. Bija diezgan grūti to atkal atrast.

Tad izdarīju vēl vienu dīvainu eksperimentu. Iz­dzirdu ņaudienu un apgriezies ieraudzīju laukā aiz loga, uz ūdenstvertnes vāka, vāju, baltu un ļoti netīru kaķi. Man pazibēja galvā kāda doma. — «Tu man nāc taisni laikā,» es sacīju, piegāju pie loga, atvēru to un klusu pasaucu kaķi. Tas ņurdot ielēca pie manis iekšā. Nabaga dzīvnieks bija izsalcis, un es iedevu tam pienu. Viss mans ēdamais glabājās skapī turpat istabas kaktā. Paēdis kaķis sāka ošņādams apstaigāt visu istabu, acīm redzot, taisīdamies šeit palikt. Neredzamā lupata to drusku sabaidīja! Jums vajadzēja redzēt, kā viņš sprauslāja! Noguldīju viņu uz savas saliekamās gultas spilvena un, lai pilnīgi pieradinātu, iedevu sviestu.

—   Un jūs eksperimentējāt ar viņu?

—  Jā. Bet nav viegli iedot kaķim zāles, Kemp. Un eksperiments neizdevās.

—   Neizdevās?

—  Divējādā ziņā. Nevarēju pārvērst nagus un to pigmenta vielu, kas atrodas kaķa acīs. Kā to sauc? Vai jūs zināt?

—  Tapetums.

—  Jā, tapetums. Tas nepārvērtās. Iedevu kaķim parātu, kas izbalina asinis. Paveicu vairākus sagata­vošanās darbus, iedevu dzīvniekam opiju un noliku viņu ar visu spilvenu uz aparātiem. Kad viss pārējais jau bija izdzisis un izzudis, palika tikai divi mazi re­dzokļi.

—   Savādi!

—   Es nevaru to izskaidrot. Kaķis, zināms, bija sa­siets, un varēju but drošs, bet tas pamodās, būdams vēl miglains, un sāka briesmīgi ņaudēt. Tajā brīdī klauvēja pie durvīm. Tā bija vecene no apakšējā stāva, kas do­māja, ka izdaru vivisekciju. Šai vecajai žūpai pasaulē bija tikai kaķis, par ko rūpēties. Paķēru hloroformu, ie­midzināju kaķi un tad atvēru durvis. «Vai te neņaudēja kaķis?» viņa jautāja. «Mans kaķis?» — «Šeit viņa nav,» es ļoti laipni atbildēju. Viņa mazliet šaubījās un mēģināja ieskatīties istabā. Tā, protams, viņai likās dī­vaina, — kailas sienas, logi bez aizkariem, saliekamā gulta, vibrējošs gāzes motors, spoži mirguļojoši punkti un gaisā viegla hloroforma smaka. Beidzot viņai bija jāapmierinās, un viņa atkal aizgāja.

—   Cik ilgi vilkās eksperiments? — Kemps vaicāja.

—  Ar kaķi — trīs vai četras stundas. Kauli, cīpslas un taukaudi pazuda pēdējie, tāpat kā tumšo spalvu gali. Bet, kā jau teicu, viela, kas atrodas acs dziļumā, negribēja pilnīgi izzust. \

Laukā sen jau bija satumsis, kad pabeidzu eksperi­mentu. Bija redzamas tikai kaķa tumšās acis un nagi. Apstādināju gāzes motoru, sataustīju un noglāstīju dzīvnieku, kas bija vēl bez samaņas, un atraisīju to. Tā kā biju noguris, tad atstāju to guļam uz neredzamā spilvena un devos pie miera. Man nenāca miegs. Gu­lēju nomodā un ļāvos gurdām, bezmērķīgām domām, vēlreiz atceroties visu eksperimentu, vai arī drudžaini sapņoju, ka visas lietas kļūst ap mani miglainas un izzūd, līdz izgaisa pat zeme, uz kuras stāvēju, un man šķita, ka krītu bezdibenī. Ap pulksten diviem kaķis ņaudot sāka staigāt pa istabu. Es labinādams mēģināju to apklusināt un beidzot nolēmu izmest laukā. Atceros pārsteigumu, kad, uzdedzinot gaismu, neredzēju neko vairak kā tikai zaļi mirdzošās acis. Es būtu iedevis kaķim pienu, bet man vairs nebija. Kaķis negribēja norimt, bet notupās pie durvīm un ņaudēja. Mēģināju to saķert, lai izlaistu laukā pa logu, bet tas arvien pa­zuda un turpināja ņaudēt dažādos istabas kaktos. Bei­dzot atvēru logu un sacēlu troksni. Galu galā kaķis lai­kam izskrēja laukā. Neesmu to vairs ne dzirdējis, ne redzējis.

Tad — nezinu, kāpēc, — sāku atkal domāt par tēva bērēm un drūmo, vējaino piekalni, kur to apgla­bāja. Sāka aust gaisma. Man nebija vairs cerību iemigt, aizslēdzu dzīvokli un izgāju klaiņot pa ielām.

—  Tatad pasaulē skraida apkārt neredzams ka­ķis? — Kemps jautāja.

—  Ja tikai nav nosists, — neredzamais cilvēks at­bildēja. — Kāpēc gan ne?

—   Kāpēc gan ne! — Kemps noteica. — Es negri­bēju jūs pārtraukt.

—   Droši vien tas ir nosists, — neredzamais cilvēks vēl piebilda. — Taču zinu, ka tas vēl bija dzīvs četras dienas vēlāk un laikam tupēja zem žoga Greit Tičfīld- strītā, jo redzēju tur sastājušos pūli, kas pratoja, no kurienes atskan ņaudieni, ja tuvuma nav neviena kaķa.

Viņš krietnu brīdi klusēja un tad skarbi turpināja:

—   Ļoti spilgti atceros rītu pirms savas pārvērtībās. Laikam gāju pa Greit Portlendstrītu, jo atceros ka­zarmas Olbenistrītā un jātniekus, kas izjāja pa vār­tiem. Beidzot atrados Primrouzhillas apstādījumos. Sē­dēju uz sola saulē un jutos ļoti nelāgi. Bija gaiša jan­vāra diena — viena no tām saulainajām, bet saltajām dienām, kad vēl nebija uzsnidzis sniegs. Manas nogu­rušās smadzenes mēģināja apsvērt stāvokli un izstrā­dāt darbības plānu.

Tagad, kad varēju realizēt savu nodomu, mani pār­ņēma šaubas, vai to darīt. Patiesībā biju pārstrādājies, un gandrīz četru gadu intensīvais darbs bija notrulinājis visas manas jūtas. Es biju apātisks un velti mēģi­nāju atgūt agrāko entuziasmu un aizraušanos ar atklā­jumiem, kuru dēļ aizmirsu pat sirmā tēva pazudināšanu. Nekas nelīdzēja. Ļoti labi sapratu, ka tas ir pārejošs noskaņojums, ko radījusi pārpūlēšanās un miega bads. Cerēju vai nu ar zālēm, vai ar atpūtu atkal atgūt agrāko enerģiju.

Mana vienīgā skaidrā doma bija, ka eksperiments jāturpina līdz galam. Sī ideja vēl turēja mani savā varā. Un tas bija jādara drīz, jo nauda bija jau gandrīz izsīkusi. Raudzījos uz piekalni, kur rotaļājās bērni un jaunas meitenes tos pieskatīja, un mēģināju iedomāties, cik pasakainas priekšrocības pasaulē būs neredzamam cilvēkam. Pēc brīža pārvilkos mājās, paēdu, ieņēmu krietni daudz strihnīna un iekritu ar visām drēbēm neatklātajā gultā.Strihnīns, Kemp, ir labs tonizējošs līdzeklis, kas aizdzen cilvēka gurdumu.

—   Tas ir velnišķīgs līdzeklis, — Kemps sacīja.

—   Pamodos. ļoti atspirdzis, bet arī diezgan sa­traukts. Jūs jau zināt.

—   Pazīstu šo līdzekli.

— Kads klauvēja pie durvīm. Tas bija manas ista­bas saimnieks — vecs poļu ebrejs garā, pelēkā svārkā un netīrām tupelēm kājās. Viņš uzmācās man ar jautājumiem un pat draudiem. Viņš zinot, ka. es nakti esot mocījis kaķi. Vecene bija viņam to pastāstī­jusi. Viņš gribēja zināt visu, kas te noticis. Likumi pret vivisekciju esot ļoti stingri, viņam būšot jāatbild par tcj. Es visu noliedzu. Tad viņš teica, ka gāzes mo­tors tricinot visu māju. Tas, zināms, bija taisnība. Viņš iespraucās man garām istabā un glūnēja visap­kārt pāri savām jaunsudraba brillēm. Man piepeši kļuva bail, ka viņš varētu atklāt manu noslēpumu. Mēģināju aizstāties priekšā sagatavotajiem koncentrā­cijas aparātiem, bet tas padarīja viņu tikai vēl ziņkā­rīgāku. Ko es darot? Kāpēc dzīvojot tik noslēpumaini un viens? Vai tas viss notiekot legāli? Vai tas neesot bīstami? Es maksājot tikai parasto īri. Lai arī apkārtne esot prasta, bet viņa mājai vienmēr esot bijusi laba slava. Nespēju vairs savaldīties. Teicu, lai viņš iet laukā. Viņš sāka protestēt un tiepties, ka viņam esot tiesības te ienākt. Mirklī sagrābu viņu aiz apkakles, — kaut kas nostirkšķēja, — un viņš izkūleņoja gaitenī. Aizcirtu durvis, aizslēdzu tās un, drebēdams aiz dusmām, apsēdos.

Viņš vēl sacēla aiz durvīm lielu troksni, kam ne­piegriezu vērību, un pēc brīža aizgāja.

Tas viss noveda apstākļus līdz krīzei. Nezināju, ko viņš darīs un ko spētu izdarīt. Pārvākšanās uz jaunām telpām mani nokavētu, un to nevarēju ari atļauties, jo naudas man bija vairs tikai divdesmit mārciņu, no kurām lielākā daļa atradās bankā. Jā­pazūd! Nebija citas izejas. Citādi sāktos izmeklēšana un mana istaba tiktu izlaupīta.

Iedomājoties, ka manu darbu varētu atklāt un pār­traukt brīdī, kad tas jau gandrīz paveikts, mani pār­ņēma dusmas, un es sāku rīkoties. Paķēru savas trīs piezīmju klades un čeku grāmatiņu — tagad tas viss ir pie klaidoņa — un nosūtīju no tuvākās pasta nodaļas uz glabātuvi Greit Portlendstrītā, kur vēstules un sainī­šus varēja saņemt pēc pieprasījuma. Mēģināju klusu atstāt māju. Pārnākot redzēju, ka pa kāpnēm mierīgi kāpj uz augšu saimnieks. Kā liekas, viņš bija dzirdējis durvju virināšanu. Jums būtu jāsmejas, redzot, kā viņš palēca sāņus, kad strauji devos augšā. Viņš blenza uz mani, kad gāju tam garām, un es tā aizcirtu durvis, ka visa māja nodrebēja. Dzirdēju, ka viņš uzlīda līdz manam stāvam, brīdi vilcinājās un atkal nokāpa lejā. Tūliņ ķēros pie sagatavošanas darbiem.

Visu paveicu tai pašā vakarā un naktī. Kamēr vel sēdēju gurds un mocījos ar nelabuma sajūtu no zā­lēm, kas izbalina asinis, kāds vairākas reizes pieklau­vēja pie durvīm. Tad viss apklusa un soļi attālinājās, bet pēc brītiņa atkal atgriezās un klauvējieni atjau­nojās. Kāds mēģināja pabāzt kaut ko zem durvīm — tas bija zils papīrs. Apskaities pēkšņi piecēlos un atrāvu durvis.

«Ko jūs gribat?» jautāju.

Tas bija mans saimnieks ar uzteikuma rakstu vai citu kaut ko. Viņš to sniedza, bet laikam pamanīja, ka rokas man kļuvušas tādas savādas, un tāpēc ieska­tījās sejā.

Mirkli viņš stāvēja vaļēju muti, tad iekliedzās, svece un raksts izkrita viņam no rokām, un viņš aiz­streipuļoja pa tumšo gaiteni uz kāpņu pusi.

Es aizvēru durvis, aizslēdzu tās un piegāju pie spoguļa. Nu sapratu viņa bailes… Mana seja bija balta — kā balts akmens.

Tas tomēr bija briesmīgi. Nebiju paredzējis sāpes. Nakts pagāja mocoties ar briesmīgām graizēm, nela­buma sajūtu un nemaņā. Sakodu zobus un, kaut arī āda un viss ķermenis dega kā ugunīs, gulēju nekustē­damies kā beigts. Tagad sapratu, kāpēc kaķis ņaudēja, pirms nebiju to hloroformējis. Laime, ka dzīvoju pil­nīgi viens un man nebija apkopējas. Brīžiem elsoju, vaidēju un sarunājos pats ar sevi. Bet es neatlaidos… Zaudēju samaņu un izmocīts pamodos, kad bija jau tumšs.

"Sāpes bija pārgājušas. Domāju, ka daru sev galu, bet man viss bija vienalga. Nekad neaizmirsīšu to rītu un dīvainās izbailes, redzot, ka manas rokas kļuvušas kā blāvs stikls. Vēroju, kā tās, gaismai pieņemoties, kļuva caurspīdīgākas un plānākas, līdz beidzot varēju

20* 307 saskatīt caur tām istabas briesmīgo nekārtību, laī gan aizvēru caurspīdīgos plakstus. Mani locekļi kļuva stiklaini, izdzisā un izzuda kauli un artērijas un bei­dzot — sīkie, baltie nervi. Es griez'u zobus un izturēju līdz galam … Beidzot atlika tikai bālganie nagu gali un brūns skābes traips uz pirkstiem.

Ar pūlēm piecēlos. Sperot soļus ar neredzamajām kājām, sākumā biju tik nevarīgs kā mazs bērns. Es biju nespēcīgs un ļoti izsalcis. Piegāju un ieskatījos spogulītī, bet neredzēju neko — itin neko, atskaitot bālu pigmentu, kas vēl bija palicis aiz acs tīklenes un bija blāvāks par miglu. Pārliecos pār galdu un pie­spiedu pieri spoguļa stiklam.

Bija vajadzīgs ārkārtīgs gribas spēks, lai piespiestu sevi atgriezties pie aparātiem un pabeigt eksperimentu.

Priekšpusdienu nogulēju, pārvilcis palagu pār galvu, lai gaisma nespiestos acīs, bet ap pusdienas laiku mani atkal uzmodināja klauvējiens. Es biju at­spirdzis. Piecēlos sēdus, sāku klausīties un izdzirdu čukstus. Pielēcu kājās un pēc iespējas klusu izjaucu aparātu savienojumu un novietoju tos izklaidus, lai neviens neuzminētu to iepriekšējo stāvokli. Drīz vien atkal nodārdēja klauvējieni un atskanēja balsis — sakuma mana saimnieka un tad vēl divas citas. Es atbildēju, lai iegūtu laiku. Man pagadījās pa rokai neredzamā lupata un spilvens. Atvēru logu un izmetu tos uz ūdenstvertnes vāka. Kad atvērās logs, smagi noblākšķēja durvis. Kāds iespēra pa tām, jo gribēja tās atlauzt, taču pirms dažām dienām pieliktās stiprās bultas nepadevās. Troksnis uztrauca un saniknoja mani. Es sāku drebēt un steigties.

Sametu istabas vidū izplēstas burtnīcas lapas, sal­mus, iesaiņojamo papīru un atgriezu gāzes vadu. Durvīs sāka krist smagi sitieni. Nevarēju atrast sēr­kociņus. Dusmās dauzīju ar dūrēm sienu. Aizgriezu atkal ciet gāzes vadu, izkāpu pa logu uz ūdenstvertnes vāka un viegli pievēru logu. Es biju neredzams un drošībā, bet, drebēdams aiz dusmām, vēroju, kas notiks. Redzēju, ka viņi sašķaidīja durvju dēli, bet nā­košajā brīdī atlauza bultas un stāvēja atvērtajās durvīs. Tas bija saimnieks ar abiem padēliem — stip­riem divdesmit trīs vai četrus gadus veciem jau* nekļiem. Aiz viņiem snaigstījās vecā ragana no apak* sējā stāva.

Varat iedomāties šo cilvēku pārsteigumu, kad viņi atrada istabu tukšu. Viens no jaunekļiem tūliņ pie­skrēja pie loga, atvēra to un paskatījās laukā. Viņa ieplestās acis, biezās lūpas un bārdainā seja atradās tikai kādu pēdu no manis. Gribēju jau gandrīz iesist pa viņa dumjo fizionomiju, bet atturēju savilkto dūri.

Viņš skatījās man tieši cauri. Tāpat darīja arī pārējie, kas viņam pievienojās. Vecais paglūnēja zem gultas, un tad viņi visi drūzmējās ap skapi. Beidzot viņi ilgi sarunājās, jaukdami ebreju valodu ar Lon­donas ielu žargonu, un nosprieda, ka neesmu viņiem nemaz atbildējis, — tas tikai tā izlicies. Sēžot aiz loga un vērojot šos četrus cilvēkus, dusmas man no­mainīja ārkārtīga pacilātības sajūta, jo vecā dāma ienākdama aizdomu pilna skatījās visapkārt kā kaķis un mēģināja uzminēt, kur esmu palicis.

Saimnieks, cik varēju saprast viņa žargonu, bija vienis prātis ar veco dāmu, ka nodarbojos ar vivisek- ciju. Dēli izkropļotā angju valodā apgalvoja, ka esmu elektriķis, un rādīja uz dinamomašīnām un radiāci­jas aparātiem. Viņi visi baidījās, ka neierodos, lai gan vēlāk atradu, ka viņi bija aizbultējuši ārdurvis. Vecā dāma paskatījas skapī un zem gultas. Uz sliekšņa parādījās mans kaimiņš, zivju pārdevējs, kas dzīvoja kopā ar miesnieku man tieši pretī. Viņu iesauca iekšā un sastāstīja neiedomājamas lietas.

Man iešāvās prātā, ka gudrs un izglītots cilvēks, redzot īpatnējos radiācijas aparātus, uzminētu manu noslēpumu, tāpēc, izmantodams izdevīgu brīdi, iekāpu pār palodzi istabā un, aizmanījies aiz vecenes muguras, uzgāzu vienu dinamomašīnu otrai un sadauzīju abas. Kā viņi izbijās! … Kamēr viņi mēģināja izskaidrot, kā taš noticis, izslīdēju no istabas un klusu kāpu lejup.

Es iegāju kādā dzīvojamā istabā un pagaidīju, kamēr viņi nonāca lejā. Viņi vēl arvien sprieda un prā­toja. Visi bija mazliet vīlušies, jo nebija atraduši manā istabā nekā briesmīga, un visi bija mazliet samul­susi, jo nezināja, vai ir likumīgi izturējušies pret mani. Tikko visi nogāja lejā, es atkal uzmanījos augšā ar serkociņiem, aizdedzināju papīru un saslauku kaudzi, uzmetu virsu vēl krēslus un gultasdrēbes un pievadīju ar kaučuka cauruli gāzi…

—   Jūs aizdedzinājāt māju? — Kemps iesaucās.

—   Jā, es aizdedzināju māju! Tā bija vienīgā iespēja slēpt pēdas, un māja, bez šaubām, bija apdrošināta … Klusu atbultēju ārdurvis un izgāju uz ielas. Es biju neredzams un tikai tagad sāku saprast, kādas man bija ārkārtīgas iespējas. Galvā brieda pārdroši un brīnišķīgi nodomi, kurus tagad varēju piepildīt, nebaidoties ne­kāda soda.

XXI

OKSFORDSTRĪTĀ

Kad devos lejā pa kāpnēm, pirmo reizi sastapos ar negaidītu grūtību: nevarēju redzēt savas kājas. Divas reizes ' pat paklupu un ārkārtīgi neveikli sataustīju bultu. Neskatīdamies uz leju, tomēr diezgan labi iema­nījos iet pa līdzenu vietu.

Varat iedomāties, ka biju sajūsmā. Es jutos kā re­dzīgais, kas klusu un aptītām pēdām staigā starp aklajiem. Man ļoti gribējās dzīt jokus, sabaidīt cilvē­kus, uzsist tiem uz pleca, noraut cepures un vispār iztrakoties ar savām ārkārtīgajām priekšrocībām.

Bet, tikko iznācu Greit Portlendstrītā (mans dzī­voklis atradās netālu no lielā manufaktūras veikala), izdzirdu aiz sevis šķindas un tiku no muguras spēcīgi pagrūsts. Apgriežoties ieraudzīju vīru ar zeltera pudeļu grozu, viņš pārsteigts skatījās uz savu nesamo. Lai arī belziens man patiesībā sāpēja, viņa pārsteigums šķita tik jocīgs, ka skaļi iesmējos. «Grozā ir velns!» iesaucos un piepeši izrāvu viņam to no rokām. Viņš tūliņ palaida to vaļā, bet es sašūpoju gaisā visu ne­samo.

Kāds-stulbenis važonis, kas stāvēja pie viesnīcas, tūliņ skrēja šurp, un viņa izstieptā roka sāpīgi iezvēla man zem auss. Palaidu grozu vaļā, un tas blākšķot uzkrita virsū važonim. Tad ap piani atskanēja klie­dzieni un soļu troksnis, ļaudis iznāca laukā no veika­liem, pajūgi apstājās. Sapratu, ko esmu izdarījis, un, nolādēdams savu muļķību, piespiedos veikala logam un mēģināju izkļūt no burzmas. Pūlis mirklī varēja mani ielenkt un neglābjami atklāt. Aizspraucos garām miesnieka zēnam, un tas par laimi neatskatījās, kas viņu pagrūdis. Tad aizmanījos aiz važoņa ratiem. Ne­zinu, kā viņi visu tur nokārtoja. Pārskrēju pāri ielai, kas par laimi bija tukša, un, gandrīz nemaz nevērodams, kurp eju, bailēs, ka netieku atklāts, nokļuvu Oksford- strītā, kur pēcpusdienās ir liela drūzma.

Mēģināju iejaukties cilvēku straumē, bet tā bija pārāk blīva, un gājēji drīz vien sāka mīt man uz pa­pēžiem. Nogriezos pa noteku, bet te man atspieda kājas un drīz vien zem plecu lāpstiņas ieurbās ratu ilkss, atgādinādama, ka esmu jau dabūjis nopietnu belzienu. Metos sāņus, strauji izvairīdamies arī no bērnu rati­ņiem, un tad atrados aiz kāda pajūga. Mani izglāba laimīga doma, — tā kā pajūgs lēni brauca uz priekšu, bekoju tam cieši aizmugurē, trīcēdams un pārsteigts par šīs dēkas iznākumu, un ne vien trīcēju, bet arī salu. Bija saulaina janvāra diena, un es biju gluži kails. Plānā dubļu kārtiņa, kas klāja ielu, bija jau gandrīz sasalusi. Tagad man tas liekas muļķīgi, bet nebiju padomājis, ka esmu, lai arī neredzams, tomēr padots laika apstākļiem.

Tad piepeši man ienāca prātā laba doma. Es pa­skrējos uz priekšu un ierāpos pajūgā. Un tā, vienās bailēs, drebot un šņaukājoties, jo biju jau saaukstējies, un juzdams arī sūrstošo plecu, braucu pa Oksford- strītu un šķērsoju Totnemas Kortrodu. Var saprast, ka mans garastāvokis bija pilnīgi pretējs tam, kāds man- bija, kad pirms desmit minūtēm devos pasaulē. Lūk, ko nozīmēja būt neredzamam! Mana vienīgā doma bija, kā izkļūt no šīs likstas.

Mēs lēni braucām garām Mjūdija bibliotēkai, un tad slaida dāma, nesdama rokā piecas sešas grāmatas ar dzeltenām muguriņām, apturēja pajūgu. Paguvu izlēkt laukā, lai izvairītos no viņas, bet man gandrīz uzbrauca virsū ielu dzelzceļa vagons. Devos pa ielas vidu uz Blūmsberija skvēru un gribēju nogriezties uz ziemeļiem no muzeja, lai nokļūtu klusākā rajonā. Es tagad biju stipri saaukstējies, un mans neparastais stāvoklis bija mani tā izmocījis, ka skrienot šņukstēju. Laukuma rietumu daļā no Farmaceitu biedrības kan­tora izskrēja balts šunelis un tūliņ sāka ošņāt manas pēdas.

Man tas agrāk nekad nebija ienācis prātā, ka deguns sunim nozīmē to pašu, ko redzīgam cilvēkam acis. Ļaudis redz cilvēka ārējo izskatu, bet suns saož tā smaku. Sis nelietīgais radījums sāka riet un lēkāt, un pārāk labi sapratu, ka viņš sajūt manu klātbūtni. Atskatīdamies pār plecu, pārgāju pāri Greit Rasel- strītai un pagājos gabaliņu pa Montegjūstrītu, līdz aptvēru, kas man tuvojas.

Izdzirdu tauru skaņas un, paceļot acis, ieraudzīju, ka no Rasela skvēra nāk pretī bars ļaužu sarkanos kamzoļos, nesot pestīšanas armijas karogu. Tādam pūlim, kur daļa ļaužu gāja dziedot pa ielas vidu, bet cili — ņirgājoties pa ietvi, man nebija nekādu cerību izspiesties cauri. Tā kā baidījos griezties atpakaļ un negribēju aiziet pārāk tālu no mājas, tad, mirklī izšķī­ries, uzskrēju pa kāda nama baltajām kāpnēm, kas atradās pretim muzeja žogam, un gaidīju tur, lai pūlis paiet garām. Par laimi, suns, orķestri izdzirdis, ap­stājās, brīdi vilcinājās, bet tad aizskrēja atpakaļ uz Blūmsberija skvēru.

Orķestris tuvojās, un kā neapzināta ironija skanēja korālis, ko dziedāja pilnā balsī: «Kad mēs viņa vaigu redzēsim?» Man šķita, ka cilvēku straume plūda garām pa ietvi veselu mūžību. — Tam, tam, tam, — atbalso­jās bungu dārdi. Es nemaz neievēroju divus zeņķus, kas apstājās man līdzās pie žoga.

—   Skaties! — viens sacīja.

—   Kas ir? — otrs jautāja.

—  Nu, re kur kailu kāju pēdas. It kā būtu kāds iebridis dubļos»

Pametu skatienu uz leju un ieraudzīju, ka puikas apstājušies brīnījās par dubļainajiem pēdu nospiedu­miem, ko biju atstājis uz baltajām kāpnēm. Ļaudis, garām iedami, stumdīja un grūstīja viņus, bet bija pamodusies jau viņu sasodītā ziņkāre.

—   Tam* tam, tam — kad — tam — mēs viņa vaigu — tam — redzēsim — tam, tam.

—   Te pa kāpnēm uzgājis augšā baskājis, vai arī es neko nesajēdzu, — puika sacīja. — Un viņš vairs nav nonācis lejā. Viņam kāja asiņojusi.

Lielākā ļaužu drūzma jau bija aizplūdusi garām,

—   Paskaties, Ted, — jaunākais detektīvs pārstei­guma pilnā balsī iesaucās un rādīja tieši uz manām kājām. Es paskatījos uz leju un tūliņ ievēroju, ka tās bija notraipītas ar dubļiem un tāpēc kļuva saredzams viegls to apveids. Es brīdi sastingu.

—   Vai, tas gan ir ērmīgi! — iesaucās vecākais. — Nudien ērmīgi! Izskatās, it kā būtu kājas ēna, vai ne?

Viņš brīdi šaubījās, bet tad tuvojās man ar izstieptu roku. Kāds vīrietis apstājās, lai redzētu, ko viņš tver, un pēc tam arī kāda meitene. Nākamajā brīdī viņš būtu man pieskāries. Zināju, kas man jādara. Paspēru soli, puika iekliedzies atkāpās, un aši aizlēcu pār sētiņu līdz blakus mājas lievenim. Taču mazākais zēns bija diezgan vērīgs un pamanīja manu kustību. Es vēl n^ļjiju noskrējis pa kāpnēm uz ietves, kad viņš atjē­dzās no mirklīgā pārsteiguma,un sāka kliegt, ka pēdas pārlēkušas pār sētu.

Viņi apskrēja apkārt sētai un redzēja, ka manu pēdu nospiedumi parādās uz apakšējā pakāpiena un ietves.

—   Kas te notiek? — kāds vaicāja.

—   Pēdas! Skat! Pēdas skrien!

Visi gājēji ielā plūda līdzi pestīšanas armijai, un ļaužu straume aizturēja ne vien mani, bet arī manus vajātājus. Cilvēki sāka brīnīties un taujāt, kas atgadī­jies. Nogrūdu zemē kādu jaunekli, izspraucos cauri burzmai un nākamajā brīdī, cik vien kājas nesa, jau skrēju pa Rasela skvēru. Seši vai septiņi cilvēki pārsteigti vēroja manas pēdas. Nebija laika izskaidro­ties, jo tad man sāktu sekot viss bars.

Divreiz iegriezos ap stūri, trīs reizes pārskrēju pār ielu un nonācu uz agrākā ceļa, un tad, tā kā manas kājas sasila un nožuva, to vieglās kontūras sāka dzist. Beidzot varēju atvilkt elpu, noberzēju kājās un kļuvu atkal pilnīgi neredzams. Pēdējie vajātāji, ko manīju, bija kāds ducis ļaužu, kas bezgalīgā apjukumā Teivistok- skvērā peļķes malā pētīja lēni žūstošu kailas pēdas nospiedumu, kas tiem likās tikpat neizprotams kā Robinsonam Kruzo atklājums vientuļajā salā.

Skrējiens bija mani zināmā mērā sasildījis, un es jau labākā garastāvoklī turpināju klejot pa šā rajona tukšāko ielu labirintu. Mana mugura bija kļuvusi ļoti stīva un sāpīga, kakls sūrstēja no važoņa belziena, un viņš bija arī nobrāzis man ādu. Kājas man bija stipri atspiestas, un es kliboju, jo viena bija drusku ievainota. Vēl laikā ieraudzīju, ka tuvojas akls cilvēks, un klun- kurodams aizbēgu, jo baidījos no viņa smalkās dzirdes. Vienu .vai divas reizes nejauši uzgrūdos kādam, un cilvēki pārsteigti apstājās, nesaprazdami, no kurienes atskan lāsti. Tad kaut kas lēni un liegi pieskārās ma­nam vaigam, un klusu krītošas sniegpārslas kā šķidr­auts aizsedza laukumu. Es biju dabūjis iesnas, un man gribot negribot bija reizēm jānošķaudās. Tāpat man bija bail no katra suņa, kas, purnu izstiepis un ziņkārīgi ošņādams, tuvojās. ~

Tad man garām klaigādami sāka skriet vīri un puikas, pa vienam un veseliem bariem. Bija izcēlies ugunsgrēks. Ļaudis skrēja mana dzīvokļa virzienā, un atskatoties redzēju, ka pār jumtiem un telefona stiep­lēm paceļas dūmu mākonis. Es biju noteikti pārlie­cināts, ka deg mans dzīvoklis, manas drēbes, aparāti un viss pārējais, atskaitot tikai čeku grāmatiņu un trīs piezīmju klades, kas atradās Greit Portlendstrītas glabātuvē. Jā, dega! Es patiešām biju nodedzinājis aiz sevis visus tiltus! Debesis kvēloja.

Neredzamais cilvēks apklusa un iegrima domās. Kemps uztraukts paskatījās pa logu.

— Jā, — viņš teica, — turpiniet!

XXII

UNIVERSĀLVEIKALĀ

Tā janvāra beigās, kad gaisā sāka virpuļot sniegs, — kas, sakrājoties uz pleciem, varēja mani nodot, — es noguris, nosalis, sasists, ārkārtīgi nelai­mīgs un tikai pa daļai apjauzdams savu stāvokli, iesāku šo jauno dzīvi, uz kuru esmu notiesāts. Man ne­bija ne pajumtes, ne līdzekļu un neviena cilvēka pasaulē, pie kā varētu griezties. Ja izpaustu savu no­slēpumu, es kļūtu tikai sensācija un retums. Biju jau gatavs uzrunāt pirmo garāmgājēju un paļauties uz viņa žēlsirdību. Taču pārāk labi zināju, ka šāds mēģi­nājums radītu tikai bailes un brutālu cietsirdību. Ne­zināju, ko iesākt. Mana vienīgā vēlēšanās bija iegūt patvērumu pret sniegu, apsegties, sasilt, un tad es kaut ko izdomātu. Bet pat man, neredzamajam cilvēkam, Londonas nami bija nepieejami, aizslēgti un cieši aiz­bultēti.

Sapratu, ka vienīgais, kas mani sagaida, ir — aukstums, bezpajumte un ciešanas sniegputenī un naktī.

Piepeši man iešāvās prātā lieliska doma. Nogriezos no Gauerstrītas pa šķērsielu uz Totnemas Kortrodu un nokļuvu pie Universālveikala. Jūs droši vien pazīs­tat lielo uzņēmumu, kur var dabūt pirkt itin visu: gaļu, pārtikas produktus, veļu, mebeles, apģērbu un pat gleznas. Tas drīzāk ir vesels veikalu labirints nekā viens veikals. Domāju, ka atradīšu durvis vaļā, bet tās bija aizvērtas. Kamēr stāvēju pie plašās ieejas, pie­brauca pajūgs, un formā ģērbies šveicars ar uzrakstu «Universālveikals» pār cepures lentu atrāva vaļā dur­vis. Pasteidzos ieiet un, izgājis caur lentu, cimdu un zeķu nodaļu, nokļuvu plašākā telpā, kur bija sakrauti pikniku grozi un pītas mēbeles.

Nejutos tomēr drošs, jo ļaudis nāca un gāja. Nemie­rīgi klīdu apkārt, līdz kādā no augšējiem stāviem no­nācu lielā nodaļā, kur atradās ļoti daudz gultu. Pār­rāpos tām pāri un beidzot atradu atpūtas vietu uz milzīgas salocītu matraču kaudzes. Tā bija apgaismota un patīkami silta telpa, tāpēc nolēmu palikt savā pa­slēptuvē līdz veikala slēgšanai un uzmanīties no pāris pircēju un pārdevēju grupām, kas klaiņāja pa telpām. Domāju, ka vēlāk varēšu sameklēt sev ēdienu un drē­bes, apģērbties, izstaigāt un apskatīt visas telpas un varbūt pārgulēt uz segām. Tas šķita pieņemams plāns. Es gribēju sagādāt sev drēbes, satuntuļoties, lai izska­tītos pēc cilvēka, sadabūt naudu, izņemt no pasta kan­tora klades un saiņus, noīrēt dzīvokli un tad padomāt, kā izmantot sava stāvokļa priekšrocības, jo vēl arvien tām ticēju.

Veikala slēgšanas laiks pienāca diezgan ātri. Ne­varēja būt pagājusi vairāk kā stunda, kopš biju apgū­lies uz matračiem, kad ievēroju, ka tika novilktas logu aizlaidnes un pircēji devās uz durvīm. Tad vairāki veikli jaunekļi ārkārtīgā steigā sāka piekopt izmētā­tās preces. Kad pircēji izklīda, atstāju savu migu un uzmanīgi aizmanījos uz rosīgāku veikala daļu. Pa­tiešām biju pārsteigts redzot, cik ātri jaunekļi un meičas novāca preces, kas pa dienu bija izliktas apska­tei. Visas preču kārbas, izkārtos audumus, lenšu vijas, saldumu kārbas pārtikas preču nodaļā un pārējo klāstu noņēma, salocīja, salika glītās atvilktnēs, un visam, ko nevarēja noņemt un novākt, pārklāja rupju, maisam līdzīgu audumu. Beidzot visus krēslus sacēla uz letēm, lai būtu brīva grīda. Tikko šis darbs bija paveikts, ikviens no jauniešiem tūliņ devās uz durvīm tādā steigā, kādu pārdevējiem reti esmu novērojis. Tad ieradās vairāki puiši, kas kaisīja zāģu skaidas un nesa spaiņus un slotas. Man bija jāvairās no viņiem, un manas kājas aplipa ar zāģu skaidām. Klīstot pa tum­šajām un uzkoptajām telpām, vēl labu laiku dzirdēju, kā švīkstēja slotas. Beidzot, gandrīz stundu pēc veikala slēgšanas saklausīju, kā pēdējo reizi noklaudzēja dur­vis. Iestājās klusums, un es vientuļi maldījos pa vei­kala daudzajām plašajām nodaļām, gaiteņiem un tel­pām, kur bija izstādītas preces. Viss bija ļoti klusu, atceros, ka, ejot gar durvīm, kas atradās Totnemas Kortroda pusē, dzirdēju garāmgājēju soļus.

Vispirms devos uz nodaļu, kur biju redzējis zeķes un cimdus. Bija tumšs, un grūti nācās sameklēt sērko­ciņus, kurus beidzot atradu kādas mazas kases at­vilktnē. Tad sadabūju sveci. Man bija jānorauj ietinamie un jāizvanda vairākas kārbas un atvilktnes, līdz bei­dzot atradu, ko meklēju, — kārbu ar uzrakstu: vilnas apakšbikses un krekli. Atradu vēl zeķes un biezu šalli un tad devos uz apģērbu nodaļu un sameklēju bikses, svārkus, mēteli un mīkstu platmali, kādu nēsā garīdz­nieki. Sāku atkal justies kā cilvēks un iedomājos par ēdienu.

Augšā bija delikatešu nodaļa, un tur atradu aukstu gaļu. Kādā kannā bija vēl kafija. Aizdedzināju gāzi un uzsildīju to. Man vispār klājās labi. Vēlāk, maldīda» mies apkārt un meklēdams gultasdrēbes, — man bei­dzot bija jāapmierinās ar vatētu segu kaudzi, — no­kļuvu pārtikas nodaļā, kur nogaršoju balto burgundieti un saēdos šokolādi un konservētos augļus vairāk nekā man nāca par labu. Tuvumā atradās rotaļlietu nodaļa, un man atkal prātā ienāca laba doma. Es atradu da­žus mākslīgus degunus, jūs zināt — no kartona, ,un gribēju dabūt tumšas brilles. Bet veikalam nebija opti­kas nodaļas. Deguns man patiešām būtu sagādājis grūtības. Domāju jau, ka būs jānogrimējas. Jaunais atklājums pievērsa manas domas parūkām, maskām un tamlīdzīgām lietām. Beidzot apgūlos uz vatēto segu kaudzes, kur jutos ļoti silti un labi.

Aizmigu ar vispatīkamākajām domām kopš savas pārvērtības. Fiziskā labsajūta atsaucās arī uz garastā­vokli. Cerēju, ka rīt, apģērbies un aizsedzot seju ar baltu šalli, varēšu nepamanīts izlavīties laukā, apgā­dāt par zagto naudu brilles un papildināt savu mas­kēšanās ietērpu. Mani apņēma murgaini sapņi par vi­siem tiem pasakainajiem notikumiem, kas bija atgadī­jušies pēdējās dienās. Redzēju, kā istabā klaigāja mans saimnieks — mazais, pretīgais ebrejs, kā brīnījās viņa dēli, un grumbainās vecenes īgno seju, kad viņa pra­sīja pēc kaķa. Pārdzīvoju atkal dīvaino sajūtu, redzot kāMzgaist lupata, un beidzot atrados vējainā piekalnē, kur vecais mācītājs šņaukādamies murmināja pie mana tēva vaļējā kapa: «No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek …»

— Tev arī, — kāda balss sacīja, un piepeši tiku

stumts uz kapa pusi. Stīvējos pretī, kliedzu un lūdzos bēriniekus, bet tie stāvēja kā akmens stabi, un arī ve­cais mācītājs šņaukādamies nepārtrauca murmināt sprediķi. Sapratu, ka mani neredz un nedzird, un ka esmu pārdabisku spēku varā. Es veltīgi pretojos, mani pārgrūda pār kapa malu, zārks dobji nodunēja, kad nokritu uz tā, iun man veselām lāpstām sāka birt virsū smiltis. Neviens mani neievēroja, neviens nenojauta, ka es esmu. Izmisis mēģināju tikt laukā un pamodos.

Bija atausis pelēks Londonas rīts, un telpā pa spraugām gar logu aizlaidnēm iespiedās salta un blāva gaisma. Piecēlos sēdus un brīdi nevarēju saprast, kas varētu būt šī plašā telpa, kurā atradās letes, au­dumu baķi, vatētu segu un spilvenu blāķi un vietām dzelzs stabi. Līdzko atcerējos visu, izdzirdu arī balsis.

Tad attālākā un gaišākā nodaļā, kur jau bija at­taisīti logi, ieraudzīju divus cilvēkus. Tūliņ pielēcu kājās un skatījos, kur varētu izbēgt. Manu kustību troksnis padarīja viņus uzmanīgus. Laikam viņi bija pamanījuši klusu aizslīdam kādu stāvu.

—   Kas tur ir? — viens iesaucās.

—   Stāvi! — kliedza otrs.

Apcirtos ap stūri un uzdrāzos izstīdzējušam piec- . padsmit gadu vecam zeņķim. Neaizmirstiet, ka man nebija sejas! Viņš iekliedzās, es nogrūdu viņu zemē, paskrēju garām, iegriezos ap citu stūri un, ļaudamies laimīgai iedomai, palīdu zem letes. Nākamajā brīdī man garām aizdimdēja soļi un dzirdēju kliedzienus: — Uzmaniet durvis! — Kalpotāji jautāja cits citam, kas noticis, un deva padomus, kā mani notvert.

Guļot uz grīdas, jutu, ka zaudēju aukstasinību. Var izlikties savādi, ka tai brīdī man ncienāca prātā nomest drēbes, ko taču vajadzēja darīt. Biju apņēmies ar drē­bēm mugurā atstāt veikalu, un tas noteica manu rīcību. Tad ejas galā pie letes atskanēja sauciens: — Te viņš ir!

Pielēcu kājās, norāvu no letes krēslu un sviedu ar to kliedzējam, tad apgriezos, bet, skrienot ap stūri, uz­drāzos citam lempim. Pagrūdu to un skrēju augšā pa kāpnēm. Viņš noturējās kājās, iekliedzās un dzinās

man pa kāpnēm pakaļ. Augšā bija sakrauts ļoti daudz spilgti krāsainu māla trauku. Kas tie ir?

—   Keramika, — Kemps pateica priekšā.

—   Pareizi! Keramika. Uz augšējā pakāpiena strauji apgriezos, paķēru vienu trauku un, kad viņš tuvojās, triecu to pret viņa dumjo pauri. Viss trauku plaukts apgāzās, un dzirdēju, ka no visām pusēm atskan klie­dzieni un tuvojas soļi. Drāzos uz delikatešu nodaļu, kur sadūros ar balti ģērbtu cilvēku, kas izskatījās pēc pa­vāra, un tas tūlīt sāka mani gūstīt. Izmisis metos sā­ņus un nokļuvu starp lampām un dzelzs precēm. Aiz­skrēju aiz letes un gaidīju pavāru. Kad viņš iešāvās iekšā visiem vajātājiem pa priekšu, iezvēlu viņam ar lampu. Viņš pakrita, bet es aizslēpos aiz letes un pēc iespējas ātrāk sāku mest nost drēbes. Ar mēteli, svār­kiem, biksēm tiku viegli galā, bet vilnas krekls pielīp cilvēkam kā āda. Dzirdēju, ka tuvojas vairāki cilvēki, pavārs, apdullināts vai pārbijies, mierīgi gulēja otrā pusē letei, un man bija jābēg projām kā zaķim, ko iz­tramda no žagaru kaudzes.

—   Šeit, policist! — dzirdēju kādu saucam. Atrados atkal gultu noliktavā, kur bija sablīvēts arī bezgala daudz skapju. Aizslēpos aiz tiem, nolikos garšļauku, labu laiku locījies, izlīdu no siltā krekla un, kad aiz stūra parādījās policists ar trim pārdevējiem, uztraukti elsojot stāvēju atkal kā brīvs cilvēks. Viņi tūliņ devās pie nosviestās veļas un pacēla bikses.

—   Viņš nometis savu laupījumu, — viens no jau­nekļiem teica. — Viņam tepat jābūt.

Viņi tomēr mani neatrada.

Brīdi noskatījos, kā viņi mani meklēja, un nožēloju savu neveiksmi, jo man bija jāzaudē drēbes. Tad iegāju delikatešu nodaļā, atradu tur un iedzēru drusku piena un apsēdos pie kamīna, lai apsvērtu stāvokli.

gēc brītiņa ienāca divi kalpotāji un ļoti uztraukti un muļķīgi sāka pārrunāt notikumu. Dzirdēju, ka esmu izdarījis neskaitāmas zādzības, un viņi prātoja, kur gan es tagad varētu atrasties. Tad atkal sāku kalt plā­nus. Nu, kad visi bija tā satraukti, neiedomājami grūti būtu iznest kaut ko laukā. Nokāpu lejā noliktavā, lai apskatītos, vai neizdotos satīt saini un uzrakstīt tam adresi, bet nevarēju saprast kontroles sistēmu. Ap vien­padsmitiem sniegs nokusa, un, tā kā diena bija skaistāka un mazliet siltāka nekā vakar, atstāju universālveikalu, jo man tur nebija vairs ko iesākt. Biju izmisis par savu neveiksmi, un man nebija nekādu noteiktu nodomu.

XXIII

KĀDĀ ŠĶĒRSIELIŅĀ

—  Varbūt jūs tagad sākat saprast manu nejēdzīgo stāvokli, — neredzamais cilvēks teica. — Man nebija ne pajumtes, ne apģērba. Ja uzvilktu drēbes, zaudētu savas priekšrocības un kļūtu par dīvainu un briesmīgu radījumu. Es biju izsalcis, bet nedrīkstēju neko ēst, jo, kamēr barība vēl nebija sagremota, to redzēja, un tas bija jocīgs skats.

—  Man tas nemaz neienāca prātā, — Kemps ieteicās.

—   Man arī ne. Un sniegs jau mani bija brīdinājis no citām briesmām. Es nevarēju staigāt apkārt, kad sniga. Sniegs sakristu man uz pleciem un padarītu mani redzamu. Lietus arī radītu valgu siluetu, vizošu cilvēka apveidu. Tāpat arī migla — miglā es izskatītos pēc vēl blāvāka burbuļa, pēc nespodri mirgojošas cil­vēciskas būtnes. Pie tam, klaiņājot pa Londonu, ap kājām sakrājās dubļi un uz ādas putekļi un kvēpi. Ne­zinu, pēc cik ilga laika arī tie padarītu mani redzamu, bet sapratu, ka tas notiktu diezgan drīz.

—   Londonā jau katrā ziņā.

—   Gāju pa nomalēm uz Greit Portlendstrītas pusi, un piepeši atrados tās ielas galā, kurā reiz dzīvoju. Es neiegriežos tajā, jo pusceļā, pie gruzdošās mājas drupām, kuru biju aizdedzinājis, drūzmējās ļaužu pūlis. Mana visdedzīgākā vēlēšanās bija iegūt drēbes. Tad kādā mazā veikaliņā, kur arī varēja dabūt pirkt visu, — laikrakstus, saldumus, rotaļlietas, rakstāmlietas, neiz­pārdotus ziemsvētku greznumus un citu, — ierau­dzīju veselu kolekciju masku un lieko degunu un atkal atcerējos nodomu, kas man radās, ieraugot rotaļlietas

universālveikalā. Tagad zināju, ko darīt, un lieliem līkumiem, vairīdamies no pilnākajām ielām, devos uz nomali, kas atrodas uz ziemeļiem no Strendas. Ne­skaidri atcerējos, ka tajā rajonā jābūt teātra kostīmu veikaliem.

Bija auksta diena, un ielās pūta ass vējš. Gāju ātri, lai neviens no muguras puses neuzdrāztos man virsū. Katrs ielu krustojums varēja sagādāt briesmas, un bija jāuzmanās no katra garāmgājēja. Rad Bedford- strītas galā gribēju paiet garām kādam cilvēkam, tas piepeši apgriezās un uzskrēja man virsū, nogrūžot mani no ietves gandrīz zem garāmbraucoša pajūga rite­ņiem. Važonis nosprieda, ka dabūjis satricinājumu. Šī sadursme mani tā uztrauca, ka iegāju Koventgārdena Markitā un elsodams un drebēdams apsēdos klusākā kaktiņā pie vijolīšu galda. Bet es atkal biju saaukstē­jies, un drīz vien bija jāatstāj šī vieta, jo šķavas pie­vērstu man-uzmanību.

Beidzot sasniedzu sava gājiena mērķi. Tas bija mazs, mušu apsēsts veikaliņš kādā šķērsielā pie Drūrīleinas. Logs bija pilns ar vizuļainiem tērpiem, viltotiem dārgakmeņiem, parūkām, balles kurpēm, do­mino mēteļiem un mākslinieku ģīmetnēm. Veikals bija vecmodīgs, zems un tumšs, un virs tā pacēlās četri tumši un drūmi stāvi. Ieskatījos pa logu un, neviena neredzēdams, iegāju. Durvis atverot, nošķindēja zvans. Pametu durvis vaļā un, pagājis garām tukšam drēbju tureklim, nostājos kaktā aiz lielā spoguļa. Brīdi neviens nenāca. Tad dzirdēju, ka tuvojas smagi soļi, un veikalā parādījās cilvēks.

Mans nodoms tagad bija pavisam noteikts. Gribēju iekļūt dziļāk, uzmanīties augšā pa kāpnēm, nogaidīt izdevīgu brīdi un, kad viss būs klusu, sameklēt parūku, masku, brilles, apģērbu un doties pasaulē. Varbūt es iz­skatītos grotesks, bet tomēr pēc cilvēka. Pie izdevības, protams, varētu nozagt naudu, kas man noderētu.

Veikalā ienākušais cilvēks bija maza auguma, viegli sakumpis virs ar biezām uzacīm, garām rokām un ļoti īsam un līkām kājām. Es, kā redzams, biju iztraucējis viņu ēdot. Viņš gaidoši skatījās visapkārt, bet bija pārsteigts, redzot veikalu tukšu, un noskaitās.

«Sasodītie puikas!» viņš noteica. Viņš pat izgāja laukā un paskatījās uz vienu un otru pusi. Pēc mirkļa viņš at­griezās, nikni aizgrūda ar kāju durvis un murminot de­vas atpakaļ uz savu dzīvokli.

Gribēju viņam sekot, bet viņš, izdzirdis manu sa­kustēšanos, sastinga. Arī es sastingu, mani pārsteidza viņa smalkā dzirde. Viņš aizcirta man dzīvokļa durvis deguna priekšā.

Nezināju ko darīt. Piepeši dzirdēju, ka atkal aši tu­vojas soļi, un durvis atvērās. Viņš neapmierināts vēl­reiz aplaida skatienu visapkārt un, kaut ko murminā­dams paraudzījās aiz letes un dažām mēbelēm. Tad viņš neziņā apstājās. Dzīvokļa durvis bija palikušas vaļā, un es iemanījos dibenistabā.

Tā bija savāda, maza, trūcīgi iekārtota telpa ar vai­rākām lielām maskām kaktā. Uz galda stāvēja saimnieka vēlās brokastis. Tās bija briesmīgas mokas, Kemp, jūtot kafijas smaržu un redzot, ka viņš ienāk un turpina ēst. Viņš ēda ļoti neglīti. Mazajai telpai bija trīs durvis; vienas veda uz augšstāvu, otras lejā, bet visas bija ciet. Nevarēju izkļūt no istabas, kamēr viņš bija šeit, un gandrīz nedrīkstēju nemaz kustēties, jo viņam bija ļoti smalka dzirde. Sajutu caurvēju, un divas reizes laikā apvaldīju šķavas.

Ko redzēt, protams, bija daudz interesanta un jauna, bet, tā ka biju visai noguris, tad skaizdamies nevarēju sagaidīt, kad viņš beigs ēst. Beidzot viņš meta mieru, salika nedaudzos traukus uz melnas skārda paplātes, uz kuras jau atradās tējas katls, uzlasīja no sinepēm notraipītā galdauta druskas un aiznesa visu projām. Nesamais neļāva viņam aiztaisīt durvis, ko viņš citādi būtu darījis. Nebiju vēl redzējis cilvēka, kas tā uzma­nītu durvis. Sekoju viņam ļoti netīrā pagraba virtuvītē. Man bija gods noskatīties, kā viņš sāk mazgāt traukus, bet, tā kā man tur nebija nekā ko darīt un ķieģeļu grīda saldēja kājas, tad atgriezos augšā un apsēdos pie kamīna viņa krēslā. Uguns bija jau gandrīz iz­degusi un es, neko nedomājot, pieliku mazliet ogļu. Troksnis tūliņ uzveda viņu augšā. Viņš stāvēja apmul­sis, tad pārmeklēja istabu un gandrīz aizskāra mani.

Taču viņš nelikās visai apmierināts, aizejot vēl apstā­jās durvīs un pēdējo reizi pārlaida skatienu istabai.

Es atkal gaidīju šai mazajā telpā veselu mūžību. Beidzot viņš atgriezās un atvēra durvis, kas veda uz augšējo stāvu. Turējos cieši aiz viņa.

Kāpnēs viņš piepeši apstājās, tā ka gandrīz uz- kritu viņam virsū. Viņš skatījās man tieši sejā un klau­sījās. «Es varētu zvērēt,» viņš sacīja, paplūkāja ar garo, spalvaino roku apakšējo lūpu un paskatījās uz augšu un leju. Tad viņš nokrimšķinājās un turpināja kāpt augšā.

Viņš jau bija satvēris durvju rokturi, kad atkal ap­stājās ar dusmām un satraukumu sejā, jo nojauta manu kustību vieglo troksni. Šim cilvēkam bija velnišķīgi asa dzirde. Piepeši viņš vairs nevarēja novaldīt dusmas: «Ja kāds ir šajā mājā!» viņš iesaucās, izgrūda lāstu, bet nepabeidza draudus. Viņš iebāza roku kabatā, ne­atrada, ko meklēja, un, padrāzies man garām, kauslīgi noskaņots un trokšņains noklunkuroja pa kāpnēm lejā. Es nesekoju viņam, bet apsēdos kāpņu galā un pa­gaidīju.

Drīz vien viņš atkal murminādams kāpa augšā. Viņš atvēra istabas durvis, bet aizcirta tās, iekām pa­guvu ieiet viņam līdzi.

Nolēmu izpētīt māju un darīju to, cik klusu vien bija iespējams. Māja bija veca, nolaista un drēgna, tā ka jumtistabās tapetes bija atkārušās no sienām un žurku saēstas. Lielākā daļa durvju rokturu čīkstēja, un man bija bail tos pagriezt. Vairākas apskatītās istabas bija tukšas, citās bija izmētāti, spriežot pēc izskata, lie­toti skatuves rekvizīti. Blakus saimnieka istabai atradu kaudzi vecu drēbju. Sāku rakņāties pa tām un savā dedzībā aizmirsu viņa aso dzirdi. Atskanēja zaglīgi soļi, un, laikā paceļot galvu, redzēju, ka viņš jau glūnēja uz izvandīto drēbju kaudzi un turēja rokā vecmodīgu revolveri. Stāvēju pilnīgi klusu, kamēr viņš vaļēju muti un* aizdomu pilns skatījās visapkārt.

— «Tās būs bijušas žurkas,» viņš lēni noteica. «Sa­sodītas žurkas.»

Viņš mierīgi aizvēra durvis, un tūliņ dzirdēju, ka noskrapstēja atslēga. Soļi attālinājās. Sapratu, ka esmu ieslēgts. Brīdi nezināju, ko iesākt. Pagājos no durvīm līdz logam un atpakaļ, un tad apjucis apstājos. Mani pārņēma dusmas, bet nolēmu apskatīt drēbes, pirms uzsāku ko citu. Tikko mēģināju to darīt, no augšējā plaukta nogāzās vesela kaudze. Saimnieks tūliņ at­griezās vēl niknāks nekā iepriekš. Šoreiz viņš mani patiešām aizskāra, bet bailēs atlēca atpakaļ un pār­steigts apstājās istabas vidū. ✓

Drīz vien viņš nomierinājās. «Žurkas,» pielicis pirk­stu pie mutes, viņš klusu noteica. Acīm redzot, viņš bija drusku nobijies. Es mierīgi manījos laukā no is­tabas, bet iečīkstējās grīdas dēlis. Tad šis sasodītais nelietis ar revolveri rokā sāka pārstaigāt visu māju, aizslēdza pēc kārtas visas durvis un iebāza atslēgas kabatā. Kad apķēros, ko viņš dara, man sanāca dus­mas. Tikko varēju savaldīties, lai nogaidītu izdevīgu brīdi. Tagad zināju, ka viņš ir viens pats mājās, un tāpēc, neko daudz negudrodams, iesitu viņam pa galvu.

—   Iesitāt pa galvu? — Kemps iesaucas.

—   Jā, — apdullināju viņu, kad viņš kāpa lejā. Ie­situ no muguras puses ar krāģīti, kas atradās kāpnēs. Viņš kā maiss novēlās lejā.

—   Bet — klausieties! Parastie sabiedrības likumi..,

—   Noder parastiem cilvekiem. Bet man bija svarīgi, Kemp, izkļūt no šīs mājas jau apģērbtam un tā, lai viņš mani neredzētu. Nevarēju atrast citu iespēju. Aiz­bāzu viņam muti ar kādu Luija Četrpadsmitā laika vesti un ievīstīju palagā.

—   Ievīstījāt palagā!

—  JSasēju kā saini. Tā bija diezgan laba iedoma, ka nobaidīju un padarīju mierīgu šo_ idiotu, jo viņam tagad bija ļoti grūti izspārdīties laukā no cilpām. Mīļo Kemp, kāpēc jūs tā sēžat un skatāties uz mani, it kā es būtu izdarījis slepkavību? Viņam bija revolveris. Ja tikai viņš būtu mani redzējis, tad tagad varētu stāstīt par mani…

—   Tomēr, — Kemps iebilda, — mūsu dienas! Anglijā! Cilvēks bija pats savās mājās, un jus taču — laupījāt!

—   Laupīju! Pie velna! Jus vēl sauksiet mani par zagli! Jūs, Kemp, taču neesat tāds muļķis, ka danco­siet pēc veca meldiņa! Vai jūs nesaprotat manu stāvokli?

—   Saprotu ari viņējo, — Kemps atbildēja.

Neredzamais cilvēks pielēca kājās.

—  Ko jūs ar to gribat teikt?

Kempa seja k|uva skarbāka. Viņš gribēja runāt, bet apdomājās.

—  Galu galā liekas, ka jums tas bija jādara, — viņš, piepeši mainīdams izturēšanos, sacīja. — Jūs bijāt sprukās. Un tomēr …

—  Zināms,' biju sprukās, — īstās sprukās. Un viņš, vajādams mani pa visu māju, muļķodamies ar re­volveri, slēgdams ciet un vaļā durvis, arī nokaitināja mani. Viņš vienkārši bija neciešams. Jūs taču nenoso­dāt mani? Vai nenosodāt mani?

—  Es nekad nevienu nenosodu, — Kemps atbildēja. — Tas nav vairs modē. Ko darījāt tālāk?

—   Es biju izsalcis. Lejā atradu klaipu maizes un smirdošu sieru, ar ko pilnīgi pietika, lai apmierinātu izsalkumu. Iedzēru atšķaidītu brendiju un tad devos augšā, garām improvizētajam maisam, — viņš gulēja gluži klusu, — uz to istabu, kur atradās vecās drēbes. Tas bija ielas pusē, un logus sedza divi netīri brūngani mežģiņu aizkari. Piegāju un pašķielēju pa to starpām. Laukā bija gaiša diena un, salīdzinot ar šīs drūmās mājas tumšajām ēnām, likās žilbinoši spoža. Uz ielas bija moža kustība, garām brauca vezumi ar augļiem, pajūgs, rati ar kastu kravu un zivju tirgotāja divriči. Man apžilba acis, un labāk pievērsos ēnainajām lietām istabā. Mans uztraukums norima, un atkal skaidri ap­tvēru stāvokli. Istabā bija viegla benzīna smaka, jo te laikam bija tīrītas drēbes.

Es sāku no vienas vietas pārmeklēt māju. Laikam kuprītis jau labu laiku dzīvoja te pilnīgi viens. Viņš bija dīvains cilvēks … Izlasīju no veco drēbju kaudzes visu, kas man daudzmaz noderētu, un izvēlējos no tā nepieciešamo. Atradu somu, ko varētu lietot, un arī pūderi, sarkano grimu un lipīgu plāksteri.

Gribēju nokrāsot un nopūderēt seju un rokas, lai padarītu sevi redzamu, bet tad, ja gribētu pazust, man vajadzētu ne vien terpentīnu un citus līdzekļus, bet paietu ari diezgan daudz laika. Beidzot izvēlējos sev piemērotu degunu. Tas bija mazliet grotesks, tomēr gan­drīz līdzinājās parastajiem. Tad sameklēju tumšas bril­les, sirmu vaigu bārdu un parūku. Nevarēju atrast veļu, bet to varētu nopirkt vēlāk. Pagaidām uzvilku katūna domino mēteli un aptinu galvai baltu kašmira šalli. Ne­varēju atrast zeķes, bet man derēja kuprīša zābaki, jo tie bija diezgan lieli. Veikalā kādā atvilktnē bija trīs divdesmit šiliņu gabali un apmēram trīsdesmit sudraba šiliņi, bet, atlaužot dzīvoklī aizslēgtu skapi, atradu astoņas mārciņas sterliņu zeltā. Nu man bija viss, ko vajadzēja, un varēju atkal doties ļaudīs.

Mani tomēr pārņēma savādas šaubas. Vai mana āriene bija patiešām pieņemama? Aplūkoju sevi guļam­istabā no visām pusēm mazā spogulītī, lai redzētu, vai neesmu kaut kur atstājis plaisu, bet viss bija apsegts. Izskatījos teatrāli grotesks — kā aktieris skopuļa lomā, bet tomēr biju kaut kas reāls. Tā kā nebiju vēl drošs par sevi, tad paņēmu spogulīti līdzi lejā, aiztaisīju vei­kala logus un apskatīju sevi no visām pusēm pie lielā spoguļa, kas atradās kaktā.

Pagāja labs brīdis, pirms saņēmu dūšu, atslēdzu veikala durvis un izgāju uz ielas. Saimnieks varēja at­brīvoties no palaga, kad patikas. Piecas minūtes vēlāk mani no teātra kostīmu veikala jau šķīra kāds ducis šķērsielu. Šķita, ka neviens nepiegrieza man sevišķu vērību. Domāju, ka esmu pārvarējis pēdējo grūtību.

Grifins atkal apklusa.

— Un par kuprīti jūs vairs nerūpējāties? — Kemps ievaicājās.

—   Nē, — atteica neredzamais cilvēks. — Nezinu, kas ar viņu notika. Domāju, ka viņš kaut kā izkūņojās no palaga. Mezgli bija diezgan cieši.

Viņš apklusa, piegāja pie loga un skatījās laukā.

—   Kas notika, kad sasniedzāt Strendu?

—   Ak! Atkal vilšanās! Cerēju, ka manas nedienas būs galā. Patiesībā domāju, ka nesodīts varu darīt visu, ko vien gribu, ja tikai nenododu savu noslēpumu. Tā es domāju. Lai darītu ko darīdams, par sekām nav jābaidās. Jānomet tikai drēbes un jāpazūd. Neviens ne­spēja mani aizturēt. Es varēju paņemt naudu, kur vien to atradu. Nolēmu lepni paēst, tad apmesties labā vies­nīcā un apgādāt jaunu rekvizītu krājumu. Cik apbrīno- jama pašpaļāvība! Nav visai patīkami atcerēties, kāds biju ēzelis. Iegāju restorānā un jau pasūtīju pusdienas, kad piepeši man ienāca prātā, ka ēdot būs jāatsedz neredzamā mute. No pusdienām vajadzēja atteikties. Pateicu viesmīlim, ka atgriezīšos pēc desmit minūtēm, un saīdzis atstāju restorānu. Nezinu, vai jums kādreiz tā ir samaitāta ēstgriba.

—   Ne tik lielā mērā, — Ķemps sacīja, — bet varu iedomāties.

—   Es būtu varējis piekaut tos nejēgas. Kad metās jau nelabi aiz izsalkuma, iegāju citā restorānā un pa­lūdzu atsevišķu istabu. Teicu, ka esmu nejauki sakrop­ļots. Viesmīļi ziņkārīgi noskatījās manī, bet viņiem, zināms, nebija gar to nekādas daļas. Tā beidzot da­būju pusdienas. Tās varēja būt labākas, bet izsalkumu apmierināju un paēdis sāku smēķēt cigāru un izstrādāt darbības plānu. Laukā sākās sniegputenis.

Jo vairāk domāju, Kemp, jo labāk sapratu, cik ne­varīgs ir neredzamais cilvēks aukstā un drēgnā kli­matā, ļaužu pārpildītā, civilizētā pilsētā. Kad vēl nebiju izdarījis šo trako eksperimentu, sapņoju par tūkstošiem priekšrocību. To pēcpusdienu viss sabruka. Pārcilāju prātā visu, ko cilvēks varētu iekārot. Ja biju neredzams, tad, protams, varēju to iegūt, bet man nebija iespējams baudīt iegūto. Ko nozīme godkāre, ko nozīmē augsta vieta, ja nevar tajā parādīties? Ko nozīmē sievietes mīla, ja šī sieviete būs Delila? Mani neinteresēja po­litika, intrigas slavas dēļ, filantropija vai sports. Kas man vēl atlika? Es biju kļuvis satuntuļojies spoks, satīta, apsējiem noklāta cilvēka karikatūra.

Viņš apklusa un, cik varēja spriest, pameta ska­tienu laukā pa logu.

—   Bet kā jūs nokļuvāt Aipingā? — Kemps jautāja, jo gribēja, lai viesis turpina runāt.

—   Es aizbraucu tur strādāt. Man bija kāda cerība. Neskaidra ideja! Un ir vēl tagad. Nu tā jau gandrīz nobriedusi. Ceļš, kā tikt atpakaļ! Gribu atkal kļūt par redzamu cilvēku. Kad vien vēlos. Kad būšu izdarījis visu, ko gribu paveikt neredzams. Par to arī tagad galvenokārt gribu ar jums runāt …

—   Jūs devāties tieši uz Aipingu?

—   Jā. Paņēmu līdzi savas trīs piezīmju klades, čeku grāmatiņu, veļu un pārējo bagāžu, apgādāju zināmu daudzumu ķimikāliju, lai varētu realizēt savu nodomu — tiklīdz dabūšu klades, parādīšu jums kalkulācijas, — un tad devos ceļā. Pie velna! Atceros sniegputeni un cik sasodīti grūti bija uzmanīt, lai sniegs neatmiekšķētu papes degunu.

—   Galu galā, — Kemps ierunājās, — aizvakar, kad jūs atklāja, spriežot pēc laikrakstiem, esat izturējies diezgan …

—   Jā. Kā tad. Vai esmu nositis to muļķa policistu?

—   Nē, — Kemps atbildēja. — Ir cerības, ka viņš atveseļosies.

—   Tā ir viņa laime. Es pārskaitos. Muļķi! Kāpēc viņi nevarēja likt mani mierā? Un ko dara tas bodnieka lempis?

—   Nāve viņam nedraud, — Kemps atbildēja.

—   Nezinu, kā tas būs ar manu klaidoni, — nere­dzamais cilvēks, nepatīkami iesmējies, runāja. — Ak dievs, Kemp, tādi cilvēki kā jūs nesaprot, kas ir dus­mas! … Es gadiem strādāju, sapņoju un kalu plānus, un piepeši lempīgs un stulbs muļķis ņem un visu iz­jauc! … Nav pasaulē iedomājams tāds muļķa radījums, kas nebūtu stājies man ceļā … Ja tas tā turpināsies, es kļūšu traks un sākšu tos slānīt. Tagad tie padarījuši manu stāvokli tūkstošreiz grūtāku.

XXIV

NEIZDEVIES NODOMS

—   Bet ko lai nu darām? — Kemps jautāja un zag­šus pameta skatienu pa logu.

Viņš pienāca viesim tuvāk, lai aizkavētu to paskatī­ties laukā un ieraudzīt trīs vīrus, kas, pēc Kempa do­mām, ārkārtīgi lēni kāpa kalnā.

—   Ko jūs gribējāt darīt, kad devāties uz Bardoku? Vai jums bija kāds nodoms?

—   Gribēju atstāt Angliju, bet esmu mainījis šo no­domu, jo atradu jūs. Tā kā laiks ir silts un va*u staigāt kails, tad biju nolēmis, ka būs prātīgāk, ja došos uz dienvidiem. Tagad, kad mans noslēpums ir kļuvis zi­nāms, katrs uzmanīs maskējušos un satuntuļojušos cilvēku. Ar Franciju tiek uzturēta tvaikoņu satiksme. Gribēju nokļūt uz kuģa un riskēt ar ceļojumu. Tālāk varētu vilcienā aizbraukt uz Spāniju vai Alžīru. Tas ne­būtu grūti. Dienvidos cilvēks vienmēr var būt nere­dzams un tomēr dzīvot. Un darīt lielas lietas. Klaidoni izmantoju par naudas lādi un bagāžas nesēju, līdz būšu izdomājis, kā aizsūtīt sev priekšā klades un pā­rējās mantas.

—   Saprotu.

—   Un tad šis riebīgais nelietis ņēma un apzaga mani! Viņš ir noslēpis manas klades, Kemp. Noslēpis klades! Ja es viņu dabūtu savos nagos! …

—   Pats labākais būtu vispirms atgūt klades.

—   Bet kur viņš atrodas? Vai jūs zināt?

—   Viņš uz paša vēlēšanos ieslēgts pilsētas polici­jas iecirkņa visdrošākajā kamerā. r

—   Nelietis! — neredzamais cilvēks iesaucās.

—   Tas drusku aizkavē jūsu nodomu.

—   Mums jādabūn rokā klades, tas man ir dzīvī­bas jautājums!

—   Protams, — Kemps mazliet nervozi piebilda un klausījās, vai neizdzirdēs laukā soļus. — Protams, mums jādabūn rokā klades. Tas nebūs grūti, ja viņš nezinās, cik augstu jūs tās vērtējat.

—   Nē, — neredzamais cilvēks sacīja un iegrima domās.

Kemps mēģināja kaut ko izdomāt, lai uzturētu sa­runu, bet neredzamais cilvēks jau ierunājās pats.

—   Tas, ka iemaldījos jūsu mājā, Kemp, groza visus manus nodomus, jo jūs esat cilvēks, kas mani saprot. Lai noticis kas notikdams, lai arī viss zināms atklātībā, lai arī esmu zaudējis savas klades un tik daudz pār­cietis, tomēr atliek lielas iespējas, milzīgas iespējas..»

—   Vai nevienam neesat teicis, ka esmu šeit? — viņš pēkšņi iejautājās.

Kemps vilcinājās. — Jūs man piekodinājāt, — viņš sacīja.

—   Nevienam?

—   It nevienam.

—  A! Labi! — Neredzamais cilvēks piecēlās un, ro­kas sānos iespraudis, sāka staigāt pa istabu.

—   Es pielaidu k|ūdu, Kemp, milzīgu kļūdu, ka rīko­jos viens. Esmu izšķiedis spēku, laiku un palaidis ga­rām izdevības. Viens! Cik apbrīnojami maz cilvēks var izdarīt viens! Kaut ko nozagt, ievainot kādu, un tas ir viss. «

—  Man, Kemp, vajadzīgs noslēpuma sargs, palīgs un paslēptuve, vieta, kur es varētu izgulēties, paēst un mierīgi, nevienam nezinot, atpūsties. Man nepieciešams sabiedrotais. Ja man būtu sabiedrotais, ēdiens un vieta, kur atpūsties, es varētu izdarīt visu, ko vien vēlos.

Līdz šim taustījos kā pa tumsu. Mums jāapsver viss, kas neredzamam cilvēkam ir iespējams un kas nē. Nav visai izdevīgi noklausīties citu sarunās, jo dzirdamas manis paša kustības. Varbūt nav vērts — tiešām nav arī vērts izdarīt pa mājām zādzības. Ja mani saķer, tad viegli var ieslodzīt, bet, no otras puses, mani ir grūti notvert.. Neredzamam cilvēkam patiesībā ir tikai divas priekšrocības. Viņš var viegli aizlavīties projām un viegli ierasties it visur, kur vien grib. Tāpēc viņam īpaši viegli ir nogalināt. Es varu tuvoties katram cilvēkam, lai viņam būtu kāds ierocis būdams, varu iesist viņam, kur vien gribu, un tad izvairīties un aizbēgt, kā vien gribu.

Kemps glaudīja ūsu. Vai lejā neatskanēja troksnis?

—   Un mums būs jānogalina, Kemp.

—  Jānogalina, — Kemps atkārtoja. — Es klausos, ko jūs stāstāt, Grifin, bet neaizmirstiet, ka neesmu ar jums vienis prātis. Kāpēc nogalināt?

—  Nav jānogalina nejauši, bet pārdomāti jāiznī­cina. Lieta ir tāda, ka tagad visi ne sliktāk par mums pašiem zina, ka ir tāds neredzamais cilvēks, un tāpēc, Kemp, neredzamajam cilvēkam jānodibina terora val­stība. Tas izklausās briesmīgi, bet esmu to nodomāji^ darīt. Terora valstība! Viņam jāieņem kāda pilsēta, pie­mēram, jūsu Bardoka, jāiebiedē iedzīvotāji un jāvalda pār tiem. Viņam jāizdod pavēles. Viņš var to izdarīt tūkstoš veidos, — varbūt pabāžot zem durvīm zīmītes. Jānogalina visi, kas neklausīs viņa pavēlēm, un visi, kas aizstāvēs tos.

—  Hm, — Kemps norūca un neklausījās vairs Gri- finā, jo dzirdēja, ka lejā atvērās un atkal tika aizdarī­tas durvis.

—  Man liekas, Grifin, — viņš sacīja, lai tikai iesaistītu viesi sarunā, — ka jūsu sabiedrotajam būs grūts stāvoklis.

—   Neviens nezinās, ka viņš ir mans sabiedrotais,— neredzamais cilvēks strauji iesaucās, bet piepeši aprā­vās. — Klau! Kas tur lejā notiek?

—   Nekas, — Kemps atbildēja un pēkšņi sāka runāt skaļi un ātri. — Es nevaru jums pievienoties, Grifin. Saprotiet mani, nevaru. Kāpēc gribat nostāties pret cilvēci? Kā varat tad cerēt gūt laimi? Nepalieciet vien­tuļš kā vilks. Publicējiet savu atklājumu, dariet to zi­nāmu pasaulei vai, mazākais, savai tautai. Padomājiet, ko jūs varētu paveikt, ja jums būtu miljons palīgu!

Neredzamais cilvēks, roku izstiepdams, viņu pār­trauca:

—  Es dzirdu, kāds kāpj augšā!

—   Muļķības! — Kemps atbildēja.

—  Paskatīsimies, — neredzamais cilvēks sacīja un ar izstieptu roku devās uz durvīm.

Turpmākais norisinājās ļoti ātri. Kemps brīdi vil­cinājās, bet tad sakustējās, lai viņu aizturētu. Neredza­mais cilvēks sarāvās un sastinga.

—   Nodevēj! — balss iesaucās.

Rīta svārks piepeši atsitās vaļā un neredzamais ap­sēdies sāka izģērbties. Kemps trim ašiem soļiem metās uz durvīm, bet neredzamais cilvēks, — kājas viņam bija pazudušas, — iekliedzies tūdaļ uzlēca augšā. Kemps atrāva durvis.

Tām atveroties, lejā bija dzirdami steidzīgi soļi un balsis.

Kemps strauji atgrūda neredzamo cilvēku, atlēca sāņus un aizcirta durvis. Atslēga jau atradās ārpusē. Nākamajā brīdī Grifins būtu ieslēgts darbistabā, bet tad atgadījās neparedzēta nejaušība. Atslēga no rīta bija iebāzta durvis ļoti pavirši. Keinpam aizcērtot dur­vis, tā nokrita uz grīdsegas.

Kemps nobāla. Abām rokām viņš centās saturēt durvju rokturi. Brīdi viņam tas izdevās, tad durvis pavērās par sešām collām, bet viņš atkal aizspieda tās ciet. Otrreiz durvis tika atgrūstas par veselu pēdu un spraugā iespiedās rīta svārks. Neredzami pirksti sa­grāba Kempu aiz kakla, un viņš palaida rokturi, lai aizstāvētos. Viņu atspieda atpakaļ, aizlika kāju priekšā un smagi notrieca kāpņu kaktā. Virsū viņam tika uz­mests tukšais rīta svārks.

Pa kāpnēm jau nāca augšā pulkvedis Edaijs, Bar­dokas policijas priekšnieks, kas bija saņēmis Kempa vēstuli. Viņš šausmās redzēja, ka piepeši parādās Kemps, bet, dīvaini lēkājot pa gaisu, tam seko tukšs apģērba gabals. Redzēja, ka Kemps nogāzās un pūlējās piecelties kājās; redzēja, ka tas grīļojas, metās uz priekšu un atkal novēlās kā maiss.

Piepeši viņš sajuta stipru belzienu. Bet neviena taču nebija tuvumā! Viņam uzvēlās milzīgs smagums, un viņš tika nogrūsts kūleniski pa kāpnēm lejā, pie kam juta aizžņaugtu kaklu un dabūja spērienu pavēderē. Neredzama kāja uzmina viņam uz muguras, un lejup pa kāpnēm nodimdēja spokaini soļi. Viņš dzirdēja, ka priekšnamā kliedza un skrēja abi policisti un spēcīgi aizcirtās ārdurvis.

Viņš vēl apvēlās un tad piecēlās sēdus. Nu viņš re­dzēja, ka novārtījies un izspūris pa kāpnēm lejā strei­puļo Kemps. Viens vaigs no belziena viņam bija gluži balts, lūpa asiņoja, rokās viņš turēja sārtu rīta svārku un vēl kādu apģērba gabalu.

— Ak dievs! — Kemps iesaucās. — Esam paspēlē­juši! Viņš ir izmucis!

XXV

NEREDZAMO CILVĒKU VAJĀ

Kemps brīdi runāja pārāk nesakarīgi, tā ka Edaijs nevarēja saprast visu, kas noticis. Viņi staveja kāpnēs, Kemps stāstīja ļoti ātri un vēl arvien turēja roka Gri- fina dīvainos apģērba gabalus. Taču drīz vien Edaijs sāka aptvert stāvokli.

—    Viņš ir traks, — Kemps sacīja, — un necilvēcīgs. Viņš ir īsts egoists, jo domā tikai par savu labumu un drošību. Es šorīt noklausījos viņa brutālajos un sav­tīgajos plānos … Viņš ir ievainojis cilvēkus. Viņš tos nonāvēs, ja neaizkavēsim. Viņš grib radīt paniku. Ne­kas viņu nevar apturēt. Nu viņš klīst apkārt un ir sa­niknots.

—   Skaidrs, ka viņš jānotver, — teica Edaijs.

\— Bet kā? — Kemps iesaucās, un piepeši viņam ienāca prātā labas domas. — Jums tūliņ jāsper attie­cīgi soļi. Jāizmanto katrs cilvēks: nedrīkst viņam ļaut atstāt šo apkārtni. Ja tikai viņš izbēgs, tad ies pa visu zemi, nonāvēdams un sakropļodams cilvēkus. Viņš sapņo par terora valstību! Saprotiet — terora valstību! Lieciet uzmanīt vilcienus, ceļus un kuģu piestātnes. Jāizsauc garnizons. Telegrafējiet, lai sūta palīgspēkus! Vienīgais, kas viņu te var aizturēt, ir dažas viņam ļoti svarīgas piezīmju klades, kuras viņš grib dabūt rokā. Es jums pastāstīšu! Policijas iecirknī ir cilvēks, vārdā Marvels.

—   Zinu, zinu, — Edaijs teica. — Klades, jā. Bet klaidonis …

—    Stāsta, ka viņam to nav. Taču neredzamais domā, ka tās ir pie klaidoņa. Jūs nedrīkstat ļaut nere­dzamajam cilvēkam ne ēst, nedz gulēt. Visa[ apkaimei jābūt trauksmes stāvoklī dienu un nakti. Ēdiens jā­ieslēdz un jānoglabā viss ēdamais, — lai viņš nevarētu tam piekļūt. Arī mājas jānoslēdz. Kaut dievs dotu auk­stas naktis un lietu! Visa apkārtne jāsaceļ kājās, un vi­siem viņš jāvajā. Es jums saku, Edaij, ka viņš nesīs postu un nelaimi. Briesmīgi iedomāties, kas viss var notikt, kamēr viņš nebūs sagūstīts un nogādāts dro­šībā.

~— Ko mēs vēl varam darīt? — Edaijs jautaja. — Man tūliņ jāiet un jāsāk viss organizēt. Vai jūs arī nenāktu līdzi? Nāciet jūs arī! Nāciet, noturēsim īstu kara padomi. Pasauksim palīgā Hopsu un dzelzceļa administrāciju. Sasodīts! Jāpasteidzas! Iesim, — aprunāsimies pa ceļam. Ko vel varētu darīt? Nolieciet tās drēbes!

Edaijs sāka kāpt Kempam pa priekšu lejā. Ārdurvis viņi atrada vaļā. Policisti stāvēja ārpusē un skatījās tukšā gaisā.

—   Viņš aizbēga, ser, — viens sacīja.

—   Mums tūliņ jādodas uz policijas pārvaldi; — teica Edaijs. — Lai viens no jums steigšus noiet lejā un uzsūta mums augšā ratus. Žigli! Nu, Kemp, un ko tad vēl?

—   Suņus! — Kemps iesaucās. — Palaidiet su­ņus! — Tie viņu neredz, bet saož. Palaidiet suņus!

—   Labi, — Edaijs atbildēja. — Atklātībai tas nav zināms, bet Holstedas cietuma ierēdņi pazīst kādu cil­vēku, kam ir dzinējsuņi. Suņus. Ko vēl?

—    Neaizmirstiet, — Kemps turpināja, — ka barība viņu nodod. Kad viņš paēd, barība, kamēr vēl nav sa­gremota, ir redzama. Tāpēc viņam pēc ēšanas jānoslēp­jas. Vajag viņu nepārtraukti vajāt. Pārmeklēt katru biezokni, katru klusu stūrīti. Jānoslēpj visi ieroči, — visi priekšmeti, kas varētu noderēt par ieročiem. Viņš nevar tādas lietas nēsāt līdzi ilgāku laiku. Jānoslēpj viss, ar ko viņš varētu ievainot cilvēkus.

—   Labi, — Edaijs vēlreiz noteica. — Mēs viņu no­tversim.

—   Un uz ceļiem.., — Kemps vilcinādamies ierunājās.

—   Jā? — Edaijs jautāja.

—   Jāizkaisa saberzti stikli, — Kemps teica. Zinu, tas ir nežēlīgi, bet padomājiet, ko visu viņš var izdarīt!

Edaijs skaļi ievilka caur zobiem gaisu.

—   Tā nav godīgi. Es nezinu. Likšu tomēr saberzt stiklus. Ja viņš kļūs pārāk …

—   Ticiet, ka viņš zaudējis cilvēcību, — Kemps teica. — Daudzmaz atjēdzies, viņš patiešām nodibinās terora valstību. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Vie­nīgā iespēja — aizsteigties viņam priekšā. Viņš ir at­teicies no cilvēkiem. Viņa asinis lai nāk pār viņu pašu.

XXVI

VIKSTĪDA NOGALINĀŠANA

Neredzamais cilvēks laikam bija atstājis Kempa māju aklās dusmās. Kāds bērns, kas rotaļājās vārtu tuvumā, tika nikni paķerts un nomests sāņus, tā ka pārlauza kāju. Pēc tam vairākas stundas neviens nema­nīja neredzamo cilvēku. Neviens nezina, kur viņš gājis un ko darījis, bet varam iedomāties, ka viņš karstajā jūnija priekšpusdienā steigšus devās pāri kalnam un aizgāja pa kailajām kāpām, kas sākas aiz Bardokas. Viņš bija sadusmots un izmisis par briesmīgo lik­teni un beidzot nokārsis un noguris apstājās Hinten- dīnas biezokņos, lai pārkārtotu izjauktos plānus, kādi bija radušies pret citiem cilvēkiem. Varam pieņemt, ka ' viņš tur apmetās, jo ap diviem pēc pusdienas atkal traģiskā kārtā lika sevi sajust šajā apkārtnē.

Kāds noskaņojums viņam bija pa šo laiku, un ko viņš atkal bija nolēmis darīt? Viņu, zināms, ārkārtīgi saniknoja Kempa nodevība, un, lai gan saprotam šīs viltības iemeslus, taču varam arī iedomāties pēkšņā pārsteiguma radītās dusmas un mazliet just tām līdzi. Varbūt viņš bija atkal tikpat pārsteigts kā pēc piedzī­vojumiem Oksfordstrītā, jo, acīm redzot, ticēja, ka Kemps atbalstīs viņa brutālo terora sapni. Lai vai kā, ap pusdienas laiku viņš pazuda no cilvēku redzes loka, un līdz pustrijiem neviena dzīva dvēsele nevarēja pa­teikt, ko viņš dara. Sī bezdarbība bija viņam liktenīga, jo sabiedrība izmantoja šo brīdi.

Sai laikā arvien vairāk cilvēku sāka viņu meklēt pa visu apkārtni. No rīta neredzamais cilvēks šķita vēl tikai izdomāta un briesmīga pasaka, bet pēcpusdienā, pateicoties Kempa lietišķajam paziņojumam, viņu jau uzskatīja par īstu ienaidnieku, kas jāievaino, jānotver vai jāpievārē, un visa apkārtne neiedomājamā steigā saka organizēt viņa vajāšanu. Ap diviem viņš vēl būtu varē­jis aizbraukt projām ar kādu vilcienu, bet pēc diviem tas vairs nebija iespējams. Visiem pasažieru vagoniem uz dzelzceļa līnijām liela paralelograma robežās, kas ie­tvēra Sautemptenu, Vinčesteru Braitenu un Horšemu, aizslēdza durvis, un preču vagonus gandrīz nemaz

nelaida apgrozībā. Drīz vien lielā divdesmit jūdžu lokā ap Bardoku ar šautenēm un rungām bruņojušies vīri izgāja pulciņos pa trīs un četri ar suņiem, lai pārmek­lētu laukus un ceļus.

Policisti zirgos jāja pa lauku ceļiem, apstājās pie katras mājas un piekodināja ļaudīm aizslēgt durvis un nestaigāt apkārt neapbruņotiem. Skolās ap trim pārtrauca mācības, un bērni izbiedēti pulciņos steidzās uz mājām. Ap četriem vai pieciem pēc pusdienas Kempa paziņojums ar Edaija parakstu jau bija izlikts visā apkārtnē. Tajā īsi, bet skaidri bija ieteikti cīņas paņēmieni. Neredzamajam cilvēkam nedrīkstēja ļaut ne ēst, ne gulēt, visiem bija jāatrodas trauksmes stā­voklī un tūliņ jāsper attiecīgi soļi, ja vien viņš kaut kur tiktu atklāts. Varas orgānu rīcība bija tik ātra un noteikta, un visi tik ļoti ticēja dīvainajam radīju­mam, ka vēl nebija iestājusies nakts, kad vairāku simtu jūdžu plašā apkārtnē jau bija ieviests stingrs aplenkuma stāvoklis. Un nebija vēl iestājusies nakts, kad visai modrajai un satrauktajai apkaimei pārskrēja izbaiļu trīsas. Ātri un ticami no mutes mutē čukstot izplatījās vēsts, ka nonāvēts misters Vikstīds.

Ja ir pareizi, ka neredzamais cilvēks atrada pa­tvērumu llintcndinas biezokņos, tad varam pieņemt, ka pēcpusdienā viņš tos atkal atstāja, jo nu viņam bija kaut kas padomā, un vajadzēja sameklēt ieroci. Mēs nezinām, kas tas bija par nodomu, bet mazākais es esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzelzs stienis viņam jau bija rokā, iekāms viņš sastapa Vikstīdu.

Mēs, protams, nevaram zināt sadursmes sīkumus. Tā notika grantsbedres malā, nepilnus divsimt metrus no lorda Bardoka parka vārtiem. Nomīņātā zeme, mis­tera Vikstīda daudzās brūces un salauztais spieķis liecināja par izmisuma pilnu cīņu. Grūti izskaidrot šo uzbrukumu ar ko citu kā tikai dusmu lēkmi. Jā­domā, ka neredzamo būs pārņēmis trakums. Misters Vikstīds bija lorda Bardoka pārvaldnieks, četrdesmit piecus vai sešus gadus vecs un ļoti lēnas dabas vīrs. Nav nemaz iedomājams, ka viņš būtu varējis aizkai­tināt briesmīgo necilvēku. Neredzamais cilvēks, kā liekas, bija izlietojis pret viņu dzelzs stieni, ko izrāvis

no salauzta žoga. Viņš aizturēja šo kluso cilvēku, kad tas mierīgi gāja mājās pusdienot, uzbruka tādam, kas varējā tikai vāji pretoties, salauza tam roku un, no- triecis zemē, sadragāja galvu.

Viņš, protams, būs izrāvis stieni no žoga, iekams satika' savu upuri, — viņš būs to nesis roka. Bez visa jau sacītā notikumu papildināja vēl divi sīkumi. Pirm­kārt, grantsbedre neatradās misteram Vikstīdam tieši pa ceļam uz mājām, bet gandrīz pārsimt metru sāņus. Otrkārt, kāda meitenīte, kas pēcpusdienā gājusi uz skolu, apgalvoja, ka redzējusi misteru Vikstīdu jocīgi, teciņiem ejam pa lauku uz grantsbedres pusi. Pēc ta, kā viņa visu to izrādīja, var spriest, ka viņš kaut kam sekojis savā priekšā zemē un šad tad iesitis tam ar spieķi. Viņa pēdējā bija redzējusi Vikstīdu dzīvu. Viņš bija devies tieši pretī savai nāvei; sadursmi meitenes skatienam bija aizslēpis skābaržu puduris un neliels uzkalniņš.

Viss minētais liek autoram secināt, ka slepkavība nav pastrādāta tikai aiz tīra untuma. Varam iedomā­ties, ka Grifins patiešām paņēma stieni, lai tas no­derētu par ieroci, bet viņam nebija ne mazākā nodoma izdarīt slepkavību. Vikstīds garāmejot būs ievērojis, ka stienis neizprotamā kārtā pārvietojas pa gaisu. Viņš būs sācis tam sekot un varbūt nemaz nedomāja par neredzamo cilvēku, jo Bardoka atradās desmit jūdzes tālu. Iespējams, ka viņš pat nebija neko dzirdējis par tādu neredzamo cilvēku. Grifins laikam klusu būs gri­bējis atstāt apkārtni, lai viņu šeit neatrastu, bet Vikstīds ziņkārīgs un uztraukts sekoja kustīgajam priekšmetam un beidzot tam iesita.

Parastos apstākļos neredzamais cilvēks, protams, viegli būtu izbēdzis pavecajam vajātājam, bet stāvoklis, kādā atrada Vikstīda ķermeni, liecina, ka pēdējais bija par nelaimi iedzinis savu upuri starp dzēlīgām nātrēm un grantsbedri. Tie, kas zina, cik ātri nere­dzamo cilvēku varēja pārņemt dusmas, viegli iedomā­sies pārējo.

Bet tā ir tikai hipotēze. Vienīgie neapstrīdamie faktori ir Vikstīda līķis un asinīm notraipītais dzelzs stienis, kas bija iesviests nātrēs. Uz bērnu stāstījumiem

ne vienmēr varam pajauties. Tas, ka Grifins bija no­sviedis stieni, liecina, ka viņš, satraukuma pārņemts, atteicās no nodoma, kāpēc bija to pacēlis, ja vispār viņam bija kāds nodoms. Viņš, zināms, bija ļoti savtīgs un nejūtīgs cilvēks, bet, redzot zemē asiņainu un nožēlojamu savu upuri, savu pirmo upuri, viņam varbūt pamodās ilgi nomāktie sirdsapziņas pārmetumi un viņš uz laiku aizmirsa visus izdomātos plānus.

Pēc mistera Vikstīda noslepkavošanas viņš laikam būs devies pāri uz kāpām. Divi zemnieki tīrumā netālu no Ferna lejas ap saulrietu dzirdējuši balsi. Tā vai­manājusi, smējusies, elsojusi, kunkstējusi un reizēm iekliegušies. Viņiem tas izlicies ļoti dīvaini. Balss pārskanējusi pāri āboliņa laukam un izzudusi uz pa­kalna pusi.

Pa šo laiku neredzamais cilvēks būs arī sācis sa­just, cik ātri Kemps izmantojis viņa atzīšanos. Viņš būs atradis visas mājas aizslēgtas un aizbarikādētas, būs slaistījies pa dzelzceļa piestātnēm un klaiņojis ap viesnīcām un, protams, būs lasījis uzsaukumus un sapratis, kas tiek gatavots pret viņu. Kad pienāca vakars, viņš visur redzēja trīs četru vīru lielas grupas un dzirdēja suņu skaļās rejas. Šie cilvēka mednieki bija īpaši instruēti, kā sadursmes gadījumā ar preti­nieku pieaicināt palīgspēkus. Viņš izvairījās no visiem. Varam iedomāties viņa dusmas, kas bija jo lielākas tāpēc, ka pats bija devis norādījumus, kurus tagad tik nežēlīgi vērsa pret viņu. Tai dienā viņš beidzot zau­dēja drosmi, jo gandrīz jau divdesmit četras stundas, atskaitot tikai to brīdi, kad pats uzbruka Vikstīdam, viņš tika vajāts kā zvērs. Naktī, jādomā, viņš būs ēdis un gulējis, jo no rīta bija atkal atspirdzis, — aktīvs, spēcīgs, nikns un ļauns, sagatavojies pēdējai lielajai cīņai pret pasauli.

XXVII

KEMPA MĀJA IELENKTA

Kemps lasīja uz netīras papīra strēmeles ar zīmuli rakstītu vēstuli.

«Jūs esat bijis ļoti enerģisks un veikls,» tā tur bija teikts, «lai gan nevaru iedomāties, ko gribat ar to panākt. Jūs esat pret mani. Jūs mani vajājāt visu dienu un mēģinājāt laupīt nakts atpūtu, bet es tomēr, par spīti visam, ēdu un gulēju, un cīņa tagad ti­kai sākas. Cīņa tikai sākas. Man nekas cits neatliek, ka uzsākt teroru. Paziņoju, ka sākas pirmā terora diena. Varat pavēstīt policijas priekšniekam un visiem pā­rējiem, ka par Bardoku vairs nevalda karaliene, bet es — Tero'rs! Šī ir jaunā laikmeta, Neredzamā cilvēka laikmeta pirmā gada pirmā diena. Esmu Neredzamais cilvēks Pirmais. Varu teikt, ka valdīt man nenāksies grūti. Pirmajā dienā par brīdinājumu citiem tiks no­tiesāts cilvēks vārdā Kemps. Viņam šodien jāmirst. Viņš var ieslēgties, paslēpties, likt sevi apsargāt un, ja grib, uzvilkt bruņas, bet viņam tuvojas nāve, nere­dzama nāve. Lai viņš sper aizsardzības soļus, tas tikai vēl vairāk uztrauks manus pavalstniekus. Nāve tu­vosies ap pusdienu no vēstuļu kastītes. Vēstule iekritīs tajā, kad garām ies pastnieks, un tad sāksies! Cīņa sākusies. Nāve tuvojas. Ļaudis, nepalīdziet viņam, jo tad arī jūs tiksiet nogalināti. Kempam šodien jāmirst.»

Kemps divas reizes pārlasīja vēstuli.

—  Tie nav joki, — viņš sacīja. — Tā ir viņa valoda. Un viņš nopietni tā domā.

Viņš apgrieza salocīto lapu un tajā pusē, kur bija adrese, ieraudzīja Hintendīnas pasta zīmogu un pro­zaisko atzīmi: «Jāpiemaksā divi pensi.»

Kemps lēnām piecēlās, nepabeidzis otrās brokas­tis, — vēstuli atnesa vienos, — un iegāja darbistabā. Viņš pazvanīja un, kad ienāca saimniece, lika viņai tūliņ apstaigāt māju, pārliecināties, vai ir ciet visi logi, un aiztaisīt slēģus. Viņš pats aiztaisīja darbista­bas loga slēģus. Tad viņš atslēdza guļamistabā kādu atvilktnīti un izņēma no tās mazu revolveri. Rūpīgi pārbaudījis, viņš iebāza to savu mājassvārku kabatā. Viņš uzrakstīja vairākas īsas vēstules, vienu adresē­dams policijas priekšniekam Edaijam, un iedeva tās kalponei, lai iznēsā, sīki paskaidrodams, kā atstāt māju.

—  Briesmas nedraud, — viņš sacīja un domās pie­bilda: «Jums.»

Visu to paveicis, viņš labu laiku domāja un tad atgriežas pie padzisušaļām brokastīm.

Ēdot viņš atkal bieži iegrima domās un beidzot uzsita duri uz galda.

—  Mēs viņu dabūsim. Es viņu pievilināšu. Viņš aizies par tālu.

Tad viņš uzgāja darbistabā, rūpīgi aiztaisīdams aiz sevis visas durvis.

—   Tā ir sacensība, — viņš teica, — dīvaina sacen­sība. Lai arī jūs esat neredzams, mister Grifin, un drosmīgs, man ir visas izredzes uzvarēt. Grifins ar savu atriebību ir contra mundum [1] .

Viņš stāvēja pie loga un raudzījās uz saulaino piekalni.

—   Viņam ik dienas jādabūn barība, — un es viņu neapskaužu. Vai viņš pagājušo nakti tiešām gulējis? Droši vien kaut kur zem klajas debess, lai izvairītos no sadursmēm. Kaut nu tveici nomainītu labi auksts un lietains laiks! Varbūt viņš mani pašlaik novēro.

Kemps piegāja tuvāk logam. Kaut kas asi atsitās pret mūri virs loga, un viņš strauji atrāvās atpakaj,

«Es k|ūstu nervozs,» Kemps domāja, bet pagāja piecas minūtes, pirms viņš atkal uzdrošinājās tuvo­ties logam.

—   Tas laikam bija zvirbulis, — viņš noteica.

Drīz vien atskanēja ārdurvju zvans, un Kemps steidzās lejā. Viņš atslēdza durvis, aizkabināja tām priekšā važiņu un tad, pats nerādīdamies, uzmanīgi tās attaisīja. Viņu uzrunāja pazīstama balss. Tas bija Edaijs.

—   Jūsu kalponei izdarīts uzbrukums, — Edaijs aiz durvīm teica.

—   Ko? — Kemps iekliedzās. v

—   Viņai atņemta jūsu vēstule. Viņš ir šeit tuvumā. Ielaidiet mani!

Kemps noņēma važiņu, un Edaijs pa šauru sprau- dziņu iespiedās iekšā. Priekšnamā viņš ar lielu at­vieglojuma sajūtu noskatījās, kā Kemps atkal nostip­rina durvis.

—  Vēstule viņai izrauta no rokām. Viņa briesmīgi pārbijusies. Pašlaik viņa atrodas iecirknī. Nervu sabru­kums. Viņš ir šeit tuvumā. Kas tur bija rakstīts?

Kemps izgrūda lāstu.

—  Kāds es biju muļķis! — viņš iesaucās. — Man vajadzēja to paredzēt. No Hintendīnas līdz šejienei nav ne stundas gājiens. Sākas!

—   Kas noticis? — Edaijs jautāja.

—  Paskatieties, — Kemps sacīja un ieveda viņu kabinetā. Tur viņš pasniedza Edaijam neredzamā cii- vēka vēstuli. Edaijs izlasīja to un viegli iesvilpās.

—   Un ko jūs rakstījāt? — viņš jautāja.

—  Es kā muļķis izplānoju viņam lamatas un sūtīju šo plānu jums ar kalponi. Nu tas ir viņa rokās.

Arī Edaijs izgrūda lāstu.

—   Viņš aizbēgs, — Edaijs teica.

—   Neaizbēgs, — Kemps atbildēja.

Augšā atskanēja plīstošu stiklu šķindas. Edaijs ma­nīja, ka Kempam kabatā pazib revolvera stobrs.

—  Tas logs ir augšstāvā, — Kemps teica un pir­mais devās augšā.

Kad viņi bija vēl kāpnēs, atkal nošķindēja stikli. Darbistabā viņi redzēja, ka izsisti divi logi, puse ista­bas piebārstīta stikla drumslām un uz rakstāmgalda guļ liels olis. Abi apstājās durvīs un aplūkoja postažu, Kemps atkal izgrūda lāstu, bet tajā pašā brīdī ar šā­vienam līdzīgu troksni nošķinda trešais logs. Starainais plīsums mirkli vēl noturējās un tad iegāzās istabā, sašķīstot robainos, trīsstūrainos gabalos.

—   Ko tas nozīmē? — Edaijs iesaucās.

—  Tas ir sākums, — Kemps sacīja.

—  Vai šeit iespējams uzrāpties?

—  Kaķim arī ne.

—  Vai logiem nav slēģu?

—   Nē. Tie ir tikai apakšējā stāva logiem. Paklau!

Lejā atskanēja blīkšķis un tad stipri triecieni pa

dēli.

—  Lai velns parauj! — Kemps iesaucās. — Tas būs — jā — tas ir guļamistabas logs. Viņš grib iz­dauzīt visus logus. Bet viņš ir muļķis. Slēģi ir iekš­pusē un stikli birs uz āru. Viņš sagriezīs kājas.

Plīsa atkal kads logs. Viņi abi apjukuši stāvēja kāpnēs.

—   Es zinu, ko darīt! — Edaijs teica. — Iedodiet man spieķi vai citu ko, es došos lejā uz iecirkni un pa­laidīšu dzinējsuņus. Tad mēs viņu notversim.

Atkal kāds logs pievienojās iepriekšējiem.

—   Vai jums nav revolveris? — Edaijs jautāja.

Kemps iebāza roku kabatā. Viņš vilcinājās.

—   Man nav neviena, ko aizdot. «

—   Es atnesīšu atpakaļ, — Edaijs sacīja. — Jūs būsiet šeit drošībā.

Kemps, sakaunējies par saviem mazajiem meliem, sniedza viņam ieroci.

—   Tagad iesim uz durvīm, — Edaijs teica.

Kamēr viņi vilcinādamies stāvēja priekšnamā, atkal

nošķindēja un sašķīda kāds guļamistabas logs. Kemps sāka tik klusu, cik vien bija iespējams, bultēt vaļā durvis. Viņa seja bija mazliet bālāka nekā parasti.

—   Ejiet ātri laukā, — viņš sacīja.

Nākamajā brīdī Edaijs jau atradās laukā uz kāp­nēm un bultas atkal aizkrita ciet. Viņš brīdi kavējās, jo drošāk jutās, atspiedies ar muguru pret durvīm. Tad viņš stalti un varonīgi devās lejā pa kāpnēm. Viņš pargāja pāri mauriņam un tuvojās vārtiem. Likās, ka zālei pārskrien viegla vēja pūsma. Kaut kas sakustē­jās viņam līdzās.

—   Pagaidiet, — kāda balss sacīja. Edaijs sastinga, un viņa roka sažņaudza revolveri.

—   Nu? — viņš jautāja nobālis un drūms, ik nervs bija saspīlēts.

—   Esiet tik laipns un ejiet atpakaļ, — svešā balss skanēja tikpat stingri un drūmi kā Edaijam.

—   Man ļoti žēl, — Edaijs mazliet piesmacis ieru­nājās un apslapināja ar mēli lūpas.

Viņam šķita, ka balss atskan pa kreisi. Varbūt laimētos trāpīt?

—   Kurp jūs ejat? — balss jautaja.

Abi pretinieki ātri sakustējās, un Edaija kabatas stūrī pamirdzēja kaut kas spožs.

Edaijs tomēr atteicās no sava nodoma un vilcinājās.

—  Tā ir mana darīšana, kur eju, — viņš lēni sacīja.

Viņš vēl nebija pabeidzis runāt, kad sajuta^ ap

kaklu roku, dabūja spērienu pa muguru un nogāzās zemē. Edaijs neveikli izrāva revolveri un izšava, kā pagadījās, bet nākamajā brīdī dabūja pa muti, un re­volveris viņam tika izrauts. Viņš velti mēģināja satvert glumu locekli, gribēja piecelties kājās, bet atkrita at­pakaļ.

—   Pie velna! — Edaijs iesaucās.

Balss iesmējās.

—   Es jūs nogalinātu, ja man nebūtu žēl lodes, — tā sacīja.

Viņš ieraudzīja sešu pēdu augstumā pār sevi re­volvera stobru.

—   Nu? — Edaijs piecēlās sēdus.

—   Celieties augšā! — balss teica.

Edaijs piecēlās.

—  Klausieties! — balss stingri turpināja. — Ne­taisiet jokus! Ja jūs nevarat redzēt manu seju, neaiz­mirstiet, ka redzu jūsējo. Jums jāiet atpakaļ uz māju.

—   Viņš' nelaidīs mani iekšā, — Edaijs atbildēja.

—  Žēl, — 'neredzamais cilvēks sacīja, — man nav pret jums nekāda naida.

Edaijs atkal apslapināja lūpas. Viņš novērsa ska­tienu no revolvera stobra un ieraudzīja pusdienas saulē tālumā ļoti zilu un tumšu jūru, līdzenas zaļas kāpas, baltu klinti un pilsētas daudzos jumtus. Piepeši viņš saprata, ka dzīve ir ļoti skaista. Viņa skatiens atgrie­zās pie mazā metāla priekšmeta, kas sešu pēdu attā­lumā karājās starp debesi un zemi.

—   Ko lai es daru? — viņš drūmi jautāja.

—  Ko lai e s daru? — jautāja neredzamais cii-» vēks. — Jūs ejat pēc palīgiem. Jums atliek tikai griez­ties atpakaļ.

—  Es mēģināšu. Bel, ja viņš laidīs mani iekšā, vai apsolāties nelauzties durvīs?

—  Man pret jums nav nekāda naida, — balss sacīja.

Izlaidis Edaiju laukā, Kemps uzskrēja darbistabā un, laipodams pārkāpis pāri stikla drumslām, sāka uz­manīgi vērot pār palodzes malu. Viņš redzēja, ka Edaijs sarunājās ar neredzamo.

—   Kāpēc viņš nešauj? — Kemps brīnījās. Tad re­volveris sakustējās, un Kempam iesitās acīs atspīdums no stobra. Viņš aizēnoja ar roku acis un mēģināja ska­tīties žilbinoša stara virzienā.

—   Nu ja, — viņš sacīja. — Edaijs atdevis viņam revolveri.

—   Apsolieties nelauzties durvīs, — Edaijs lūdza, — Neaizraujieties par daudz, ja jums tā veicas! Dodiet man izdevību!

—   Ejiet atpakaļ uz māju. Es jums skaidri saku, — neapsolu neko.

Šķita, ka Edaijs piepeši izšķīrās. Viņš apgriezās un lēnām tuvojās mājai uz muguras sakrustotām rokām. Kemps pārsteigts viņu vēroja. Revolveris nozuda, pa­zibēja un atkal nozuda, bet, ciešāk ieskatoties, varēja redzēt, ka mazais tumšais priekšmets visu laiku sekoja Edaijam. Tad notikumi norisinājās ātri. Edaijs atlēca atpakaļ, apcirtās un tvēra šo mazo priekšmetu, no­kļūdījās, izpleta rokas un nokrita uz mutes. Gaisā uzpeldēja zils dūmu mākonītis. Kemps nedzirdēja šā­viena troksni. Edaijs mēģināja pakustēties, paslējās uz vienas rokas, bet nokrita un palika guļam.

Kemps labu laiku vēroja Edaija mierīgo, bezrūpīgo pozu. Bija ļoti silta un klusa pēcpusdiena. Visa pa­saule likās kā sastingusi, tikai divi dzelteni tauriņi dzenāja viens otru dārzā starp māju un vārtiem. Edaijs gulēja mauriņā netālu no vārtiem. Visu vasarnīcu slēģi gar kalna ceļu bija aizvērti, tikai mazā zaļā dārza mājiņā varēja redzēt baltu stāvu, tur laikam bija aiz­midzis kāds vecs vīrs. Kemps uzmanīgi pārlūkoja mājas apkārtni, vai atkal nepazibēs revolveris, bet tas bija nozudis. Viņa skatiens apstājās pie Edaija … Jā, cīņa sākās.

Tad pie ārdurvīm atskanēja zvans un klauvējieni, kas kļuva arvien trokšņaināki, bet kalpotāji pēc Kempa pavēles bija ieslēgušies savās istabās. Troksnis ap­rima un iestājās klusums. Kemps klausījās un tad uzmanīgi palūkojās pēc kārtas pa visiem trim logiem.

Viņš izgāja kāpnēs un uztraukts turpināja klausīties. Tad viņš guļamistabā apbruņojās ar krāsns urķi un nogāja atkal pārbaudīt apakšējā stāva logu aizlaidnes. Viss bija klusu un kārtībā. Kemps atgriezās darbistabā, Edaijs nekustīgi gulēja celiņa malā tāpat, kā bija nokritis. Pa ceļu no vasarnīcu puses nāca šurp kalpone ar diviem policistiem.

Visur valdīja pilnīgs klusums. Šķita, ka trīs nācēji tuvojas ļoti lēni. Kemps prātoja, ko gan dara viņa ienaidnieks.

Viņš nodrebēja, jo ^tkal izdzirda troksni, un, brīdi vilcinājies, kāpa lejā. Piepeši visā mājā atbalsojās skaļi cirtieni un lūztošu dēļu brākšķi. Kemps skaidri dzirdēja blīkšķi, un tad nožvadzēja slēģu dzelzs stieņi. Viņš pagrieza atslēgu un atvēra virtuves durvis. Tajā pašā brīdī, šķīstot un plīstot, izgāzās uz iekšu loga slēģi. Kemps sastinga šausmās. Loga rāmis, atskaitot vienu šķērskoku, vēl turējās, bet no rūtīm gar malu bija atlikušas tikai mazas stikla šķembeles. Slēģi bija saskaldīti ar cirvi, un tagad cirvis deva spēcīgus cir­tienus pašam loga rāmim un dzelzs stieņiem, kas to nostiprināja. Piepeši cirvis aizlēca sāņus un pazuda.

Kemps redzēja, ka laukā uz celiņa gulēja revolveris. Mazais ierocis pacēlās gaisā. Viņš atlēca atpakaļ. Šāviens sprāga par vēlu. Kempam pār galvu aizlidoja no durvju aplodas atrauta šķēpele. Viņš aizcirta un aizslēdza durvis un aiz tām stāvot dzirdēja, ka Grifins laukā kliedza un smējās. Tad cirvis atkal turpināja cirst un skaldīt.

Kemps stāvēja gaitenī un ātrumā mēģināja kaut ko izdomāt. Neredzamais cilvēks tūliņ būs virtuvē. Durvis viņu kādu brīdi aizkavēs, un tad …

Pie ārdurvīm atkal atskanēja zvans. Tie -'varēja būt policisti. Kemps izskrēja priekšnamā, aizlika va­žiņu un atrāva bultas. Tikai izdzirdis kalpones balsi, viņš nocēla važiņu, un visi trīs nācēji tūliņ iebruka priekšnamā. Kemps atkal aizslēdza durvis.

— Neredzamajam cilvēkam ir revolveris, kurā vēl ir palikušas divas lodes, — Kemps sauca. — Viņš nogalināja Edaiju. Sašāva viņu. Vai neredzējāt dārzā? Viņš tur guļ.

—   Kas? — viens no policistiem jautāja.

—   Edaijs, — Kemps atbildēja.

—  Mēs ienācām pa otru pusi, — kalpone atbildēja.

—   Kas tas par troksni? — policists jautāja.

—  Viņš ir virtuvē — vai arī drīz tur būs. Viņš ir atradis cirvi…

Piepeši visā mājā varēja dzirdēt, ka neredzamais cilvēks skalda virtuves durvis. Kalpone paskatījās uz tām un iebēga ēdamistabā. Kemps vēl ātrumā mēģināja paskaidrot policistiem stāvokli. Viņi dzirdēja, ka vir­tuves durvis padevās.

—  Šurpu! — Kemps iesaucās un sāka rosīties. Viņš ievilka policistus ēdamistabā.

—  Ņemiet urķus! — viņš teica un pieskrēja pie kamīna.

Viņš iedeva to urķi, kas pašam visu laiku bija rokā, vienam policistam un to no ēdamistabas — otram.

Pats viņš piepeši atkāpās.

—   Hop! — viens no policistiem iesaucās un salie­cies atvairīja ar urķi cirvi. Sprāga priekšpēdējais šā­viens un saplosīja vērtīgu Sidnija Kupera gleznu. Otrs policists iesita ar urķi mazajam ierocim, kā pa­rasti sit lapsenei, un tas noripoja uz grīdas.

Sadursmei sākoties, kalpone iekliedzās un brīdi turpināja kliegt, stāvēdama pie kamīna, bet tad metās uz logu un saka taisīt vaļā slēģus, jo laikam gribēja izlēkt lauka.

Cirvis atkāpās gaitenī un apstājās divas pēdas virs grīdas. Viņi dzirdēja, kā neredzamais cilvēks elpoja.

—  Jūs abi paejiet sāņus, — viņš teica, — man va­jadzīgs Kemps.

—  Mums vajag tevi, — pirmais- policists iesaucās un, asi paspēris soli uz priekšu, sita ar urķi balss virzienā. Neredzamais cilvēks laikam atkāpās, jo uz- drāzās virsū lietussargu statnim.

Kamēr policists vēl sagrīļojās pēc sava_ sparīgā sitiena, neredzamais cilvēks jau atkal pacēla cirvi, un policista ķivere sagumzījās, it kā būtu no papīra. Viņš pats novēlās pie kāpnēm, kas veda uz virtuvi.

Otrs policists mērķēja cirvim ar urķi un iesita pa kaut ko mīkstu, ka nopakšķēja vien. Atskanēja spalgs sāpju kliedziens, un cirvis nokrita uz grīdas. Policists vēlreiz sita tajā pašā vietā, bet nekam netrāpīja. Viņš uzlika cirvim kāju un sita atkal. Tad viņš ar urķi rokā klausījās, vai nedzirdēs kādu troksnīti.

Viņš manīja, ka atveras ēdamistabas logs un ista­bai pārskrien ātri soļi. Viņa biedrs ar pūlēm pieceļas sēdus. Pār deniņiem tam plūda asinis.

—   Kur viņš ir? — tas jautāja.

—   Nezinu. Es viņam iesitu. Viņš ir kaut kur priekšnamā, ja tikai nav aizslīdējis tev garām. Dok­tor Kemp! Ser!

—   Doktor Kemp! — viņš Vēlreiz iekliedzās.

Otrais policists mēģināja piecelties. Beidzot viņam tas izdevās. Piepeši uz virtuves kāpnēm nodipēja kailu kāju soļi.

—   Halo! — pirmais policists iesaucās un vicināja urķi, bet sasita tikai gāzes lampiņu.

Viņš gribēja dzīties lejā pakaļ neredzamajam cil­vēkam, bet tad apdomājās un atgriezās ēdamistabā.

—   Doktor Kemp … — viņš iesāka, bet apklusa.

—   Tas nu gan ir varonis, — viņš noteica, kad biedrs ieskatījās viņam pār plecu ēdamistabā.

Ēdamistabas logs stāvēja plaši vaļā, bet istabā nebija ne Kempa, nedz kalpones.

Arī otrs policists veltīja Kempam skaidru un spē­cīgu epitetu.

XXVIII

VAJĀTĀJU VAJĀ

Kad sākās Kempa mājas aplenkums, viņa tuvākais kaimiņš misters Hīlass gulēja savā lapenē. Misters Hīlass pieskaitāms tam veselīgi domājošo ļaužu vai­rumam, kas negribēja ticēt muļķībām par neredzamo cilvēku. Viņa sieva gan, kā viņš vēlāk atcerējās, ticēja. Viņš turpināja, it kā nekas nebūtu noticis, staigāt pa dārzu un pēcpusdienā pēc ilggadēja paraduma aizgāja gulēt. Viņš gulēja, kamēr tika izsisti logi, bet tad pie­peši pamodās ar to savādo sajūtu, kad kaut kas nav kārtībā. Misters Hīlass pameta skatienu uz Kempa māju, izberzēja acis un skatījās atkal. Tad viņš no­laida kājas uz grīdas un klausoties piecēlās sēdus.

Viņš izlamājās, bet dīvainais skats nemainījās. Māja izskatījās tā, it kā jau kopš vairākām nedēļām būtu izdemolēta un pamesta. Visi logi bija izsisti, un visiem apakšējā stāva logiem no iekšpuses bija aiztaisīti slēģi.

—   Es varētu apzvērēt, ka pirms divdesmit minū­tēm viss vēl bija kārtībā, — viņš teica un paskatījās pulkstenī.

Tad viņš izdzirda tālumā vienmērīgu cirtienu trok­sni un stikla šķindas. Kamēr viņš tā sēdēja vaļēju muti, nāca vēl brīnišķīgāki notikumi. Strauji tika atrauti ēdamistabas- loga slēģi un kalpone, iziešanai saģērbu­sies, izmisusi mēģināja attaisīt loga rāmi. Aiz viņas piepeši parādījās kāds cilvēks, kas palīdzēja. Tas bija Dr. Kemps! Nākamajā mirklī logs jau bija vaļā, un kalpone izrāpās laukā. Viņa metās bēgt un pazuda dārza krūmos. Misters Hīlass piecēlās un, tik dīvainus notikumus vērodams, vairākas reizes nesakarīgi un uz­traukti iekliedzās. Viņš redzeja, ka Kemps uzkāpa uz palodzes un arī izlēca pa logu, bet tūliņ sāka skriet pa dārza celiņu un it kā slēpdamies arvien noliecās aiz krūmiem. Viņš pazuda aiz zelta lietus krūma un parā­dījās atkal, kad rāpās pāri žogam, kas atdalīja dārzu no kāpām. Mirklī viņš bija pārkūleņojis jau pāri un lielā steigā skrēja pa nogāzi uz mistera Hīlasa pusi.

—   Ak kungs! — misters Hīlass, briesmīgas domas pārsteigts, iekliedzās. — Viņu vajā tas zvērs — nere­dzamais cilvēks! Izrādās, ka tā ir taisnība!

Ja misters Hīlass tā domāja, tad viņš arī zināja, ko darīt, un virēja pa bēniņu logu izbrīnā redzēja, ka viņš vislielākajā ātrumā drāzās uz māju. Tad rībēja durvis, skanēja zvani un Hīlass auroja pilnā kaklā:

—   Aizslēdziet durvis, aiztaisiet logus, lai viss būtu ciet, — neredzamais cilvēks nāk!

Tūliņ visā mājā atskanēja kliedzieni, rīkojumi un steidzīgi soļi. Hīlass pats devās aiztaisīt verandas stikla durvis. Tajā pašā laikā uz žoga malas parādījās Kempa galva, pleci un kakls. Nākamajā brīdī viņš jau izbrida caur sparģeļiem un skrēja pa tenisa laukumu uz māju.

— Es nevaru jūs ielaist, — misters Hīlass sacīja un aizslēdza durvis. — Man ļoti žēl, ja viņš jūs vajā, — bet es nevaru jūs ielaist.

Kemps piebāza stiklam baiļu pārņemtu seju, klau­vēja un beidzot izmisis raustīja verandas durvis. Re­dzot, ka tās ir veltīgas pūles, viņš aizskrēja līdz ve­randas galam, pārlēca pār margām un sāka dauzīt vir­tuves durvis. Tad viņš apskrēja apkārt visai mājai un nokļuva uz ceļa, kas veda uz pilsētu. Hīlass šausmās raudzījās pa logu. Kemps vēl nebija nozudis, kad spar­ģeļi atkal noliecās, bet šoreiz zem neredzamām pēdām. Misters Hīlass pa kaklu pa galvu uzbēga augšējā stāvā un neredzēja vairs turpmāko. Skrienot garām kāpņu lo­gam, viņš dzirdēja, ka noklaudzēja dārza vārtiņi.

Izkļuvis uz ceļa, Kemps, protams, sāka skriet uz pilsētu. Tagad viņš skrēja gluži tāpat kā pirms čet­rām dienām Marvels, kurā viņš tik nicīgi bija noska­tījies pa darbistabas logu. Viņš skrēja labi, lai gan nebija trenējies. Bāls un nosvīdis, viņš tomēr nezaudēja apķērību. Kemps skrēja lieliem soļiem un tīšām šķēr­soja vietas, kur bija grambas, asi oļi vai zemē spīdēja stikla šķembeles, ļaudams kailajām un neredzamajām kājām, kas viņam sekoja, izvēlēties ceļu pēc patikas.

Kempam pirmo reizi mūžā likās, ka ceļš uz pilsētu ir ārkārtīgi tukšs un klajš un ka pilsētas pirmās mājas kalna pakājē atrodas ļoti tālu. Šķita, ka vēl nekad nav bijis tik lēns un grūts pārvietošanās veids kā skriešana. Visas pēcpusdienas saulē snaudošās vasarnīcas iz­skatījās aizslēgtas un aizbultētas. Tās, protams, bija aizslēgtas un aizbultētas pēc viņa paša pavēles. Bet ļau­dis taču varēja paredzēt tādu gadījumu kā šis! Viņa priekšā izauga pilsēta, bet jūra aiz tās vairs nebija redzama, un lejā staigāja cilvēki. Kalna pakājē pašlaik apstājās tramvajs. Aiz tā atradās policijas iecirknis. Vai viņš nedzirdēja aiz sevis soļus? Uz priekšu!

Ļaudis lejā pārsteigti noskatījās uz viņu, un viens otrs arī jau skrēja. Elpa viņam kļuva gārdzoša. Tram­vajs nu jau bija gluži tuvu, viesnīcā «Pie jautrajiem sportistiem» skaļi tika aizšautas durvis. Aiz tramvaja līnijas bija savesti stabi un sabērtas grants kaudzes — tur ierīkoja kanalizāciju. Sākumā Kemps gribēja ielēkt tramvajā un aiztaisīt durvis, bet tad nolēma doties uz policijas iecirkni. Viņš paskrēja garām «Jautrajiem spor­tistiem» un nokļuva izjauktajā ielas galā. Apkārt atra­dās cilvēki. Tramvaja vadītājs ar konduktoru, kas stā­vēja pie izjūgtajiem zirgiem, pārsteigti noskatījās viņa trakajā steigā. Tālāk aiz grants kaudzēm pavīdēja strādnieku izbrīna pilnās sejas.

Kemps palēnināja gaitu, bet tad izdzirda vajātāja ātros soļus un atkal izrāvās uz priekšu.

—   Neredzamais cilvēks! — viņš uzsauca strādnie­kiem un noteikti pameta ar roku. Paklausīdams pēk­šņai iedomai, viņš pārlēca pāri grāvim, un tagad viņu no vajātāja šķīra spēcīgu vīru pulciņš. Viņš vairs nede­vās uz policijas iecirkni, bet iegriezās mazā sānieliņā, paskrēja garām sakņu pārdevēja ratiem, desmitdaļu sekundes vilcinājās pie saldumu veikala durvīm un tad metās tālāk pa gatvi, kas uzveda viņu atkal uz Kalna ceļa. Scit rotaļājās divi trīs mazi bērni, kas, viņu ierau­got, iekliedzās un aizbēga katrs uz savu pusi. Tūliņ atvērās logi un durvis, un uztrauktās mātes sāka klai­gāt. Viņš atkal atradās uz Kalna c;eļa — trīssimt metru no tramvaja līnijas gala punkta un tūliņ dzirdēja ska­ļas klaigas un redzēja no visām pusēm skrienam cil­vēkus.

Kemps pameta skatienu uz kalna nogāzi. Kādu des­mit metru attālumā skrēja liela auguma strādnieks, tas izgrūda aprautus lāstus un spēcīgi cirta ar lāpstu. Sa­žņaugtām dūrēm tūliņ aiz viņa skrēja tramvaja kon­duktors. Sitamos vicinādami un kliegdami, viņiem se­koja visi pārējie. Vīrieši un sievietes skrēja lejā uz pilsētu, un viņš vēl ievēroja cilvēku, kas ar nūju rokā iznāca no veikala.

—   Retojieties! Retojieties! — kāds kliedza.

Kemps tūliņ aptvēra stāvokļa maiņu. Viņš apstājās

un elsodams apskatījās visapkārt.

—  Viņš ir šeit tuvumā! — Kemps iesaucās. — Vienā rindā priekšā …

Viņš dabūja belzienu pa ausi un sagrīļojās, bet mē­ģināja pagriezties pret neredzamo pretinieku. Viņam izdevās noturēties kājās, bet sitiens trāpīja tukšā gaisā. Tad viņš dabūja triecienu pa žokli un novēlās zemē. A^irkli vēlāk viņa krūtīm uzgūlās celis, bet k«klu sa- zņaudza divas stingras rokas, taču viena bija jūtami vājāka par otru. Viņš satvēra tās aiz locītavām un dzirdēja, ka uzbrucējs sāpēs iekliedzās. Tai brīdī strād­nieks pacēla virs viņa lāpstu un ar dobju pakšķi iesita kaut kam mīkstam. Kempa sejai uzpilēja kaut kas mitrs. Tvēriens ap kaklu atslāba, un, ar pūlēm izlocī­jies, Kemps saņēma ļenganu plecu un uzvēlās tam virsū. Viņš sažņaudza netālu no zemes neredzamus elkoņus.

—   Es viņu notvēru! — Kemps iekliedzās. — Palīgā! Palīdziet noturēt! Viņš ir zemē! Turiet kājas.

Nākamajā mirklī visi jau drāzās uz cīņas vietu. Ja garām nejauši ietu svešinieks, tas nodomātu, ka te notiek īpaši mežonīga regbija sacīkste. Pēc Kempa klie­dziena dzirdēja vairs tikai sitienus, soļu dipoņu un smagas elsas.

Neredzamajam cilvēkam izdevās ar lielām pūlēm piecelties kājās. Kemps bija pieķēries viņam kā medību suns briedim un desmitiem roku sita un zvēla nere­dzamajam. Konduktors satvēra viņu aiz kakla un no­stiepa gar zemi.

Vīri cīkstēdamies mudžeklī sakrita viņam virsū un, liekas, nežēlīgi spārdīja kājām. Piepeši atskanēja iz­misis kliedziens: — Žēlojiet! Žēlojiet! — kas ātri izdzisa apslāpētā vaidā.

—   Paejiet nost, nejēgas! — Kemps dobji iesaucās, un druknie vīri negribot pavirzījās sāņus. — Viņš taču ir ievainots. Paejiet nost!

Pēc brīža izdevās atbrīvot mazu laukumiņu, un ziņkārīgo skatītāju loks redzēja, ka Kemps nometies ceļos kādu gabaliņu virs zemes un tur neredzamas rokas. Policists aiz viņa bija satvēris neredzamas kājas.

—  Nepalaidiet viņu vaļā! — kliedza lielais strād­nieks. Rokā viņam bija asinīm notraipīta lapsta. — Viņš izliekas.

—  Viņš neizliekas vis, — Kemps, uzmanīgi pacel­dams celi, sacīja, — un es viņu turu.

Kempam bija sadauzīta seja, un tā jau pietūka. Runāt iarēja tikai ar pūlēm, jo asiņoja lūpa. Viņš palaida vienu neredzamo roku un šķita aptaustām pretinieka seju.

—  Visa mute ir slapja, — viņš teica un, pēkšņi iesaucās: — Ak kungs!

Tad viņš strauji piecēlās, bet tūliņ atkal nometās ceļos pie neredzamā radījuma. Ļaudis stumdīja un grūstīja cits citu, lai labāk varētu redzēt, tuvojās vēl smagu soļu dipoņa, un drūzmēšanās pieauga. Cilvēki iznāca laukā no mājām, «Jautro sportistu» durvis pie­peši atvērās līdz galam vaļā. Runāts tika maz. Kemps aptaustīja neredzamo cilvēku. Šķita, ka viņa roka kus­tas pa tukšu gaisu.

—  Viņš neelpo, — Kemps sacīja. — Arī sirds ir ri­musi. Un sānos — ak!

—  Paskatieties! — spalgi iekliedzās vecīte, kas blenza pār lielā strādnieka elkoni. Viņa izstiepa krun­kaino pirkstu. Visi paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ļengani noslīgušas rokas kontūras. Roka bija bāla un caurspīdīga kā stikls, tā ka varēja saskatīt vēnas, artērijas, kaulus un nervus. Viņiem tā skatoties, roka kļuva blāva un necaurredzama.

—   Oho! — policists iesaucās. — Šeit parādās kājas!

Un tā, sākot no rokām un kājām un lēnām virzo­ties uz ķermeņa dzīvības centriem, turpinājās dīvainā pārvērtība un miesa kļuva redzama. Tas izplatījās lēni kā inde. Vispirms mazas baltas vēnas iezīmēja dūma­kaini pelēku locekļa apveidu, tad kļuva redzami stik­laini kauli un artēriju tīkls un beidzot muskuļi un āda, kas sākumā izskatījās kā viegla migliņa, bet ātri sa­biezēja un zaudēja caurspīdīgumu. Drīz vien viņi va­rēja redzēt saspiestās krūtis un plecus un izmocītās sadauzītas sejas vieglās kontūras.

Kad pūlis beidzot atkāpās, tā ka Kemps varēja pie­celties kājās, zemē sadauzīts, nožēlojams un kails gu­lēja apmēram trīsdesmit gadu veca cilvēka ķermenis, uzacis uņ mati viņam bija balti, — tie nebija nosirmo­juši, bet tik balti kā ārkārtīgi blondam cilvēkam. Acis bija sarkanas kā granāti. Rokas viņam bija sažņaugtas, bet acis plati ieplestas, un tajās bija lasāmas dusmas un izmisums.

—   Apklājiet seju! — kāds iesaucās. — Dieva dēļ, apklājiet seju!

No «Jautrajiem sportistiem» kāds atnesa palagu. Ļaudis apsedza viņu un ienesa viesnīcā. Un nu viņš pievilts, sasists, vienās brūcēs, gulēja patumšā, bezgau­mīgā telpā, netīrā gultā. Ap viņu drūzmējās neizglītoti un uztraukti ļaudis, kas tomēr neviens viņu nenožēloja. Tā Grifins — pirmais cilvēks, kas padarīja sevi nere­dzamu, un visspējīgākais fiziķis pasaulē — tik ārkār­tīgi nelaimīgi beidza savas dīvainās un drausmīgās dzīves gaitas,

EPILOGS

Tā beidzas stāsts par neredzamā cilvēka savādo un noziedzīgo dēku. Ja gribat zināt par viņu ko vairāk, jums jādodas uz krodziņu Stouvas ostmalā un jāapru­nājas ar tā īpašnieku. Kroga izkārtne ir — tukšs dēlis, uz kura uzzīmēta tikai cepure un zābaki, bet kroga no­saukums ir tāds pats kā šim stāstam. Krodzinieks ir maza auguma patukls vīrs, gurķim līdzīgu degunu, sa­rainiem matiem un sārtiem plankumiem sejā. Pasūtiet bagātīgi, un viņš jums bagātīgi izstāstīs visu, ko piedzī­vojis un kā tiesneši gribējuši atņemt pie viņa atrasto naudu.

—   Kad viņi nevarēja noskaidrot, kam šī nauda pieder, — ak tu tētīt! — viņš teiks, — tie gribēja mani pataisīt par svešas mantas slēpēju. Vai es izskatos pēc mantas slēpēja? Un tad kāds kungs man maksāja gi- neju par vakaru, lai es visu šo notikumu izstāstu Ka­raliskajā Varietē teātrī, lai tikai izstāstu pats saviem vārdiem un neko neizlaižu.

Bet, ja gribat pārtraukt viņa atmiņu plūdumu, iemi­nieties, vai nebijusi runa ari par trim piezīmju kladēm. Viņš to nenoliegs un zvērēdams sāks stāstīt, ka visi domā, tās esot pie viņa. Taču, pie velna, viņam to neesot!

—   Neredzamais cilvēks atņēma man tās un paslēpa, kad pametu viņu un sāku skriet uz Stouvu. Misters Kemps tikai izlaidis baumas, ka tās atrodas pie manis.

Tad viņš kļūs domīgs, zagšus vēros jūs, nemierīgi pacilās glāzes un drīz vien.atstās bufetes telpu.

Viņš ir vecpuisis — viņam vienmēr ir bijuši vec­puiša paradumi, un mājā nav nevienas sievietes. Virsē­jos apģērba gabalus viņš aizpogā, jo to prasa pieklā­jība, bet intīmākās vietās, piemēram, pie bikšturiem, viņš vēl arvien lieto aukliņas. Viņš neievieš savā uzņē­mumā nekādus jauninājumus, bet ļoti rūpējas par tā labo slavu. Viņam ir gausa gaita, un viņš ir liels domā­tājs. Ciemā viņu uzskata par gudru un ļoti taupīgu cil­vēku, un Dienvidanglijas ceļus viņš pazīst labāk par jebkuru ceļavadoni.

Svētdienas rītos — katru svētdienas rītu, kad krogs apmeklētājiem slēgts, un katru vakaru pēc desmitiem viņš paņem glāzi atšķaidīta degvīna un ieiet viesis­tabā. Nolicis glāzi, viņš aizslēdz durvis, apskata slē­ģus un palūkojas pat zem galda. Pārliecinājies, ka ir pilnīgi viens, viņš atslēdz bufeti, izvelk šķirstiņu, at­slēdz tā atvilktni, izņem trīs klades brūnos ādas vākos un svinīgi noliek uz galda. Vāki ir nobružāti un zaļi nosūbējuši, jo klades reiz ir gulējušas grāvī. Netīrais ūdens noskalojis dažas lapas gluži baltas. Saimnieks apsēžas atzveltnes krēslā un, neatraudams skatienu no kladēm, lēnām piepilda garu māla pīpi. Tad viņš pie­velk vienu no kladēm sev tuvāk un sāk to pētīt, šķir­stīdams lapas uz priekšu un atpakaļ.

* Viņš ir saraucis pieri un ar pūlēm kustina lūpas.

—   Ikss, gaisā mazs divnieks, krusts un — jocīgs ķeksītis. Ak kungs! Kas viņš bija par gudru cilvēku!

Drīz vien viņš nogurst un atliecas taisni. Acis mirk­šķinādams, viņš vēro caur pīpes dūmiem pāri istabai kaut ko tādu, kas citiem nav saredzams,

—   Pilnas noslēpumiem, — viņš saka. — Brīnišķī­giem noslēpumiem!

—   Ja es tiktu tiem klāt! Ak kungs!

—   Es gan tā nedarītu kā viņš. Es tikai, — na!

Viņš turpina sūkt pīpi un nododas sapnim, neiz­gaistošajam un brīnišķīgajam sava mūža sapnim. Lai arī Kemps neapnicis meklēja šīs klades, kurās bija ne­redzamā cilvēka pārvērtības atslēga un vairāki citi ne­parasti noslēpumi, tomēr neviens cilvēks bez krodzi­nieka nezināja, kur tās atrodas. Un neviens arī nezinās līdz viņa mūža galam.

SATURS

NEREDZAMAIS CILVĒKS I. Dīvainā svešinieka ierašanās ….

II. Mistera Tedija Henfrija pirmie iespaidi .

III.    Tūkstoš un viena pudele ……

IV.   Mistera Kasa saruna ar svešinieku . .

V.   Zādzība mācītāja mājā …………………………..

VI. Mēbeles kļūst trakas .«„,,..«

VII. Svešinieku atmasko . ……………………………….

VIII. Ceļā ………………………………………………………

IX. Misters Tomass Marvels…………………………..

X. Misters Marvels dodas uz Aipingu . ,

XI. Viesnīcā «Pie četrjūga» …………………………..

XII. Neredzamais cilvēks zaudē pacietību . .

XIII.     Misters Marvels grib tikt vaļā . . . ,

XIV.    Stouvas ostā……………………………………… .

XV. Bēglis …………………………………………………….

XVI. «Pie jautrajiem sportistiem»……………………..

XVII. Doktora Kempa viesis………………………….. .

XVIII. Neredzamais cilvēks guļ…………………………….

XIX. Galvenie principi …………………………………….

XX. Pētnieka dzīvoklī ………

XXI. Oksfordstrītā ………..

XXII. Universālveikalā ……………………………………..

XXIII.    Kādā šķērsieliņā . …………………………………..

XXIV.    Neizdevies nodoms………………………………….

XXV. Neredzamo cilvēku vajā . . . . •

XXVI. Vikstīda nogalināšana…………………………. .

XXVII. Kempa māja ielenktai ……………………………..

XXVIII. Vajātāju vajā ……… «

Epilogs . … »….

Herberts Džordžs Velss (1866—1946) T. Zālite .

H. Velss LAIKA MAŠĪNA

Redaktore I. Kalnciema Maksi, redaktors V. Setkovs Tehn. redaktors J. Čakšs Korektore V. Frldrihsone Nodota salikšanai 1962. g. 12. decembri. Parakstīta iespiešanai 1963. g. 25. janvāri. Papīra Formāts 84X108«/S J. 11,5 fiz. Iespiedi.; 18,86 uzsk. iespiedi.; 19,79 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 69 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 16212-J1485. Iespiesta Latvijas PSR Kul­tūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina iela 137/139. Pašūt. Nr. 966. A (Angļu)

THE TIME MACHINE and

THE ISLAND OF DOCTOR MOREAU by H. G. W e 11 s

Leipzig Bernhard Tauchnitz THE INVISIBLE MAN by H. G. W e II s Leipzig, Bernhard Tauchnitz

Г. Д ж. Уэллс Машина времени. Остров доктора Моро. Человек-невидимка.

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

[1] pret visu pasauli. tulk.